RAINIS

Lugu ieceres

SMALKUMA DRĀMA

9.10.10.

Drāmas temats. Smalkuma traģika: smalks par citu, ko tas nemaz nesajūt. Tas rupju izturēšanos, ārēji glaimīgu tura par labāku. Smalkjūtīgo tura par muļķi vai nekaunīgu. Smalkjūtīgais pats sevi sajūt kā vainīgu, kā nepraktisku, dzīvei nederīgu, kā rakstura vājumu (kein robuster Gewissen). Dore, ārēji smalka, iekšēji rupja, cieta.
Man smalkums ne vien iedzimts, bet saskaņots ar vispārējo pasauls uzskatu: uztraucos par strādniekiem, kas paši jūtas gluži omulīgi.
I Nolauzts tilts (ņem jaunā, ka traucē amizieri skuķiem ar ļaunā ņemšanu).
II Visdziļāk smalkuma traģika mīlestības drāmā. Sieviete rupjāka, jo mazāk izglītota pa vēst. laiku. Beigās nejauši uzreiz saprot, katastrofa, kad rupji tiek uztraukta, ka arī viņas nervi jūt. Bet tad par vēlu. Ceļ augšā sēdus mirstošo mīļāko, saka, ka saprot; tas mirst apmierināts.

(23272/39)

26.11.11.

Antiņš - labsirdība, kura neprasa nekā, absolūtā; nau traģēdija tikai tādēļ, ka pasaka. Tur labais princips uztura ar brīnumu savus bērnus. Dzīvē tā ir traģēdija. Var tādu rakstīt.

* * *

Bet otrs jāraksta, kurš labs, bet prasa, lai dotu arī viņam iespēju dzīvot. - Es visus augļus atdošu, es došu lapas un zarus, bet dodat man zemi, kur augt, ūdeni un sauli. Maz prasa, bet taču drusku, vai labāk ļaudīm, ka tūliņ mani apēd? Nocērt koku? Kur te ir jēga un saskaņojums indivīdam un cilvēcei? Cīņa, bet cīnītājs nau labsirdīgs, un tam jātop jaunam, nedos galā nevienam.
Sfēra - ģimenes dzīve, laulība.
Uzvar vīrs, jo ir stiprāks, bet pašam nāk par jaunu uzvara.
Traģika, ka nevar sasniegt saskaņas.

* * *

Necīnītāja traģika, bet kur drāma? Iekš viņa paša, kamēr top par necīnītāju, atsakās no visa. Nau dzimis Antiņš, bet grib tāds būt. Problemātisks raksturs. Beigās grib atpakaļ uz cīņu, bet par vēlu, ievilcies par dziļu dzīves tecēšanā, iegājis par dziļu upē. Asi šķirt no cīnītāja.

(23272/40)