RAINIS

Lugu ieceres

VECUMA TRAĢĒDIJA

12.4.12.

Vecis jūtas spēcīgāks un ideālāks par jauniem. Neatrod sev mantinieku. Nospiedis savu apkārtni, tā negrib viņu mīlēt un negrib arī viņa ideālus, kaut gan tie nau vēl sasniegti un ir jāsasniedz. Bet pret viņa bargumu ceļas spītība. Viņš redz savu atsvešumu visam, redz visu mazu, meklē sev pēcnieku, nau. Te traģika, ka jāatstāj darbs trešai paaudzei ar ilgu starpbrīdi. Vajga pašam izdarīt, kad nesaudz gadi, vajga gadus paildzināt. Lūko to darīt, tas neiet vairs. Ir jau kāda organ. kaite attīstījusies, negriež agrāk uz to vērību aiz savas spēka sajūtas. Nezināja, ka vajdzēs dzīvot - un ka varēs - divus mūžus. Nu saprot, kur pats darījis kļūdu aiz sava paša pārspēka. Bet
izlabot nevar. Te otra traģika, pats vainīgs. Nu šo domu grib iedot pēcniekam, tas nespēj to saprast. Sakauj vai (ja stipri mīlējis?) nosit. Sēstas rakstīt to kā savu testamentu, aiz uztraukuma sirds trieka. «Jums jātop pilnīgiem, jātop nemirstīgiem par desmit mūžiem, lai nau mūžs tikai 30 gadu, tikai 30 gadu, lai ir 1OX30 gadu, dzīvojat ilgi un stipri, dzīvojat, dzī . . . »
Teorijas par ilgo dzīvošanu.

(22946/2)