RAINIS
SEPTIŅI MALĒNIEŠI
CEĻOJUMĀ UZ III DZIESMU SVĒTKIEM
JOKU STĀSTI
PIRMĀ DAĻA
ĀDAMS IET PASAULĒ MĀCĪTIES
I
Pašā sākumā bij Ādams, Ādams iet pasaulē mācīties.
Pirmie piedzīvojumi. Cīruls-Vīruls.
Kungs un darbs, un viegla peļņa.
Pašā sākumā bij Ādams,
Ne tas mūsu žīdu ciltstēvs -
Latgalietis bij šis Ādams,
Odums saukts, no Vucansētas.
«Odum,» teica vecais Vucans,
«Dēls, tu manim muļķis esi,
Ej tu mācies meklēt darbu,
Skaties, kāda pasauls dzīve!»
Odums aiziet Preiļu miestā,
Kulē mātes dotais grasis,
Odums katram pieiet, prasa:
«Kungs, vai nau jums kāda darba?»
Noskatās šo brango puisi
Cīruls-Vīruls - jūs jau ziniet:
Pasauls klenderis no Rīgas,
Viņš no lielās vinguļsaimes.
«Odum; kurš tā meklē darbu?
Nāc, es tevi pamācīšu:
Pretī kungs nāk, resnvēderis,
Šito uzrunā :pēc darba!»
Kungam nevajaga darba,
Bet viņš pajokot grib bauri:
«Darbs man būtu,» saka kungs,
«Tik priekš tevis tas par gudru.
Aizej pirms pie bārdas skuvja,
Lai tev apcērp drusku ausis!
Tās priekš cilvēka par garām.»
Odums nezin, ko teikt pretī.
Cīruls-Vīruls aši atbild:
«Tiešām, miestā atrast darbu,
Tas mums, prastiem bauriem, grūti,
Tas jums tiesa, cienīgs lielkungs.
Jums turpretim būtu viegli
Atrast darbu ij uz laukiem -
Jāpastiepj tik jūsu ausis,
Tās par īsu ir priekš - vērša.»
Kungs sāk lamāties no dusmām,
Cīruls-Vīruls apsauc kungu:
«Kungs, par padomu jums jādod
Katram mums pa vienam rublim.
Citādi mēs pastāstīsim
Visiem krogā, kas jūs esat!»
Kungs vēl reizi izlamājās
Un tad deva katram rubli.
* * *
II
Cīruls-Vīruls un tālās Rīgas slava. Cīruls-Vīruls
un Odums grib tikt par krietniem vīriem. Ceļš
uz Daugavpili.
«Lūk nu!» saka Cīruls-Vīruls,
«Tā tev vajga naudu pelnīt,
Tādu darbu vajga meklēt,
Tad tu tiksi Rīgā dzīvē.»
Odumam pārlabu patīk,
Ka tik viegli pelna rubli:
«Cīrul-Vīrul, tu tik malacs,
Nu tik māci mani tāļāk!»
Cīruls-Vīruls māca tāļāk:
«Iesim nu uz citu vietu!»
«Vai uz Rīgu?» jautā Odums.
«Rīga tāļu,» atbild Cīruls.
«Tam, kas cenšas sasniegt Rīgu,
Daudzas zemes jāizstaigā:
Augš- un Lej-, un Lat-, un Zem-,
Visas latvju zemes, gales.
Rīga tāļāka par visu,
Visām mācībām tur sākums,
Visām mācībām tur beigums,
Rīgā visa latvju dzīve!
Šogad Rīgā latvju dzīve
Vairosies vēl desmitkārtu:
Šogad latvju dziesmu svētkos
Rīgā dziedās latvju dvēsle.»
«Kas tie tādi dziesmu svētki?»
Odums prasa izbrīnējies.
«To tev vārdos nevar pateikt,
To tik izdzied skaistas dziesmas.
Centīsimies tikt par vīriem,
Varbūt reiz mēs sniegsim Rīgu,
Varbūt dzirdēsim reiz latvju
Saldu lakstīgalu dziesmu.
Iesim pirms uz Daugavpili,
Naujeni un Dinaburgu.»
Odums priecīgs: «To es zinu!
Baranki ir Dinaburķī.»
Abi iet uz Daugavpili.
Cīruls-Vīruls saka puisim:
«Īsināsim garo ceļu,
Pastāsti, kur ir ko smieties!»
Odums teic: «Kad es ko stāstu,
Tad man šķiet, tur nau ko smieties.
Bet tie citi visi smejas,
Tad man šķiet, ka tie ir muļķi.»
«Stāsti,» saka Cīruls-Vīruls,
«Es jau nesmiešos kā muļķis:
Prātīgu ko parunāsim;
Ko tev mācīja tēvs, māte?»
III
Oduma audzināšana. Tēva mācības. Mātes mācības.
Odums par gudru priekš skolas.
Odums stāsta: «Tēvs man prasa:
- Kad tu augsi liels, kas būsi? -
- Zaldāts būšu. - Saka tētis:
- Ienaidnieks tad nošaus tevi. -
Tad es pretī saku - Tad es
Palikšu par ienaidnieku. -
Visi smej, - bet vai nau tiesa?»
- «Tiesa, tiesa!» smej ij Cīruls.
«Nu, ko mācīja tev tētis?»
«Tētis mācīja: plēs lūkus
Muižas mežā. Kad grib ķīlāt,
Saka: - Zēn, nāc, ko tev teikšu! -
Tad tu atbild' kungam šitā:
- Bērnam nebūs visu zināt,
Ko teic pieaugušie ļaudis,
Tad jau drīz var palikt veci.»
«Labas mācības!» smej Cīruls,
«Un ko mācīja tev māte?»
-«Māte teic: - Velc vecas bikses,
Kad ej zagties ābeļdārzā. -»
«Labas mācības,» smej Cīruls,
«Tev bij tikt gar mācītāju.»
«Es būt' ticis,» saka Odums,
«Netiku dēļ viena vārda.»
«Kas par vārdu?» prasa Cīruls.
«Nu,» teic Odums, «vajadzēj' sacīt:
- Nū mūžeibas uz mūžeibu
Kai jau beja, tai ij beus. -
Tikai man jau pasašķiebās:
- Nū mūžeibas uz mūžeibu
Kai jau beja tai jau beja. -
Dēļ to vārdu dzina projām
Skolā atkal manim prasa:
- Kas tās zvaigznes tādas ir? -
Saku taisni: - Debessgrīdā
Caurumiņi. - Šie tik smejas.
Nu, tad mani tēvs un māte
Izņēma no skolas ārā.
- Ko lai zēns tai skolā dara,
Kad jau tā viņš visu zina. -
Brīnās skolotājs: - Cik gudris
Jūsu dēls! Es studēts - tomēr
Visu nezinu. - Teic māte:
- Nu, kā kuram ir tā galva! -»
Starpā tādām gudrām runām
Cīruls-Vīruls dzied par Rīgu:
«Rīga, Rīga, tā dažs saukā,
Kur tie lepnie kungi braukā.»
IV
Ēstgriba ir, naudas nau. Divi ēdēji un četras
karotes. Kam noder kažoka kreisā puse. Cīruls-
Vīruls rāda brīnumus. Dārgs, neredzēts ēdiens.
Cīruls-Vīruls, Odums Vucans
Drīz tā nonāk Daugavpilī:
Ēstgriba ir abiem diviem,
Tikai naudas nau nevienam.
Odums raud: «Pie mātes iešu,
Mātes klētī gaļa, maize.
Tad, kad mani ceļā laida,
Nepaspēju visu apēst.»
Cīruls-Vīruls mierin' viņu:
«Šodien rādīšu tev brīnus,
Ko tu mūžam nerēdzējis.»
Odums raud tik: «Ēsti gribu.»
Cīruls-Vīruls mierin' viņu:
«Šodien vēl es ēst tev došu,
Ko tu mūžam nebaudījis.
Vēderu tik platu dari.»
Cīruls-Vīruls liek nu atnest
Kāpostus ar kartupeļiem,
Grūbu putru, cūku speķi,
Četras karotes un maizi.
Jautā Odums: «Cīrul-Vīrul,
Šodien teicies dot man ēsti,
Ko es mūžam nebaudījis.
Kāpostus ar spaiņiem ēdu.»
- «Apēd veco; tad būs jaunais!»
«Bet kam karotes liec četras?»
- «Mācies ēst ar abām rokām,
Tā kā visi Rīgas kungi.»
- «Kā tad tā jau?» jautā Odums.
- «Vai tu neesi ieskatījies,
Cik ir resni lielie kungi?
Tādēļ, ka ēd abām rokām.»
Atnes ēst, sēd klātu Odums.
«Pagaid,» saka Cīruls-Vīruls,
«Kažokam velc kreiso pusi,
Tad tu vairāk ieēdīsi!»
Labi. Odums kažoķelim
Sviež uz āru spalvas pusi,
Apvelk to un ņemas ēsti,
Abām rokām putru strēbdams.
Cīruls-Vīruls sasauc ļaudis,
Lai pa durvju šķirbu skatās,
Kā ēd viņa mācīts lācis,
Abām rokām putru strēbdams.
«Klusu stāvat, lācis dusmīgs!
Bet par skatīšanu maksa
Desmit kapeiku no vīra!»
Tā tiem nauda tiek, ko paēst.
V
Nu vēl ceļam vajga naudas,
Kur to ņemt uz ātru roku?
Cīruls-Vīruls uzaicina
Viesus iet uz biļardspēli.
«Odum, skaties, nu būs brīnums,
Ko tu mūžam neredzējis!»
Cīruls-Vīruls spēlē, vinnē,
Odums lūrē vaļā muti.
«Brīnums, brīnums!» saka Odums,
«Tāda lieta neredzēta!
Bet nu kur tas jaunais ēdiens,
Ko es mūžam nebaudījis?»
Labi. Cīruls-Vīruls saka:
«Nauda ira, - pasūtīsim,
Sulain, kafiju mums, lūdzu,
Abiem diviem, katram tasi.»
«Cik tas maksā?» - jautā Odums.
«Desmit kapeikas par tasi.»
«Tas nekas! Kad pirmā reize,
Tad par rubli!» saka Odums.
«Vai tu pienu arī gribi?»
- «Kam man piena? To es zinu!»
Atnes sulains lielu kannu,
Pilnu kafijas līdz malām.
Odums strebj nu strēbdams šķidro.
«Vai tad biezuma te nebūs?»
«Biezums lejā,» atbild Cīruls.
Odums taisās nu pie bieznas.
Negaršīga! bet ir jāēd,
Ko vēl mūžam nebaudījis;
Kad jau kungiem tāda garšo,
Tad ij Odumam būs garšot.
Odums raudādams ēd bieznu,
Beigās nelaba tiek dūša:
Biezna atpakaļ grib atnākt,
Odums bieznu nelaiž ārā.
Odums degunu un muti
Tur sev cieti abām rokām,
Neskaidri tik izmurmina:
«Nelaidīšu, - dārgi maksā!»
VI
Kā Odums izmācījās un māca jau citus.
Ko Odums pirmo darīja mājās pārnācis.
Odums aši skrien uz mājām;
Atstāj savu ceļa biedri:
«Nu es zinu, nu es māku!
Nu ir citiem jāgarāda.»
Par trim dienām mājās Odums;
Nedzēris un nepaēdis,
Cauriem svārkiem, caurām biksēm;
Kājās noplīsušas vīzes.
«Kā tu tāds nokaunējies?»
Bažīdamās saka māte.
«Kur tad ir tavs brangais kažoks!»
Dusmodamies saka tētis.
«Lai tas kažoks, kur tas kažoks!
Māte, dod man drusku paēst!»
Odums teic un grauž jau maizi,
«Man jums ir kas jāparāda!»
«Kā tad tevim nu ir gājis?»
Jautā Odum-mēru Ruze.
Odums tikai ēzdams izdveš:
«Saucat kopā visus ļaudis!»
Saskrien kopā visi ļaudis
Vucantēva istabiņā:
«Kas te jira? Kas te ira?
Vai te dag? vai rādnieks nācis?»
«Kas man uguns! Kas man rēdnieks?
Es jums citu parādīšu.»
Lepni Odums tikai atbild:
«Nezināt jūs. Un es zinu.
Jūsu ļauds ko redzējuši?
Laidaru un cūku kūti.
A, vot es, ka biju Rīgā.»
Odums šļakstina ar mēli.
«Vai ta tu jau Rīgā biji?»
Ļaudis prasa brīnīdamies.
«A ne jau ne?» atbild Odums:
«Jūs jau aizkrāsnē tik sēdat.»
«Kā tad tu par sešām dienām
Turp un atpakaļ no Rīgas?
Kur tad tev tik garas kājas?
Varbūt tikai gara mēle?»
«Zgrauž tev! melis!» atbild Odums.
«Brīnumu es pieredzēju:
Ēdu, ko neviens nau ēdis,
Redzēju, ko jūs nemūžam!
Es tik daudz jau izmācījos,
Ka vai jūs es varu mācīt:
Kā var viegli naudu pelnīt,
Kā .var paēsties ar velti.»
Saka viņam Vucanļaudis
«Aizkrāsnē tu nesēdēji,
Bet varbūt gan mūru pilī!»
«Nebija tas.» - «Nu tad būsi!»
VII
Odums stāsta par jauno spēli
un par ābolu pa pieri.
Odums stāsta: «Vot, ka Rīgā
Tādu spēli paredzēju -
Ne kā mīliņam te velka,
viens velk šurpu, viens velk turpu
Tā ne tāda prasta spēle -
Tur ar vēzdiem kungi strādā,
Kā to sauc - iz prāta iziet,
Grūti izteikt - stīva mēle.»
Ļaudis teic: «Varbūt tev mēle
Samirkusi brandavīnā?»
«Zgrauž tev, melis,» atbild Odums,
Nožēlodams nedzeršanu.
«Jau trīs dienas ij ne piles
Nedagoja manai mēlei,
Ij ne tuvumā pa aci -
Vi, kā rīkle izkaltusi!
Kā to sauca - biļi-biļi-
Biļeta, uz tādu modi -
Velns lai parauj viņa vārdu -
Bet tad bija gan tā spēle!
Eju, eju sev pa ielu,
Kur es stāju, kur es veros, -
Baltā namā, redzu logā
Brangi puiši, īsten' kungi:
Pasatupu, bāžu galvu
Itin tuvu, visu redzu:
Vidū galds tik zaļš kā varde,
Zaļas kājas tā kā lāva.
Spoži āboli uz galda,
Tie gan no kā iztaisīti,
Kungi apkārt iet ar vēzdiēm,
Sit pa āboļiem, ka nobrīkš.
Cits ar vēderu guļ galdā,
Cits ceļ kājas gaisā, šitā,
Cits ar miltiem pirkstus kaisa,
Lai var labāk durt ar vēzdu.
Malacs tas ar melnām ūsām,
Bet mans Cīruls visam pāri:
Kā, lūk, durs, tā nosvīkš ābols,
Kā tik grūdiens, ābols kaktā.
Uzgulst galdam, atsper kājas.
Un bradaukš! bradaukš! ar koku:
Citi kungi apkārt staigā,
Degunus tik nokāruši.
Vot, viens kungs kā grūž pa dusmu,
Tā tas ābols pār pa galdu,
Prom pa durvīm, man pa pieri,
Es no bailēm apsaveļos.»
VIII
Odums rāda jauno spēli, bet nepabeidz.
«Kas tad tā par tādu spēli?»
ļaudis prasa ņirgādamies:
«Spēlē labākā!» teic Odums,
«Lieli kungi vien tā spēlē.»
«Kas tad vinnē?» ļaudis prasa;
«Tas, kam ābols tiek pa pieri?»
Odums dusmojas: «Kas vinnē?
Muļķi jūs, jums jāparāda!
Mārtiņ, stāv pie galda stūra,
Pēter, Janka, katrā pusē,
Anton, turi tu - nu, diezgan,
Indriķi, tu ej vien projām.
Bērni, prom, pošol uz krāsni!
Meitas, pasargaties tāļāk:
četri vīri, uzmanaties,
Svārku stērbeles nu ķerat:
Padod pažagu tu, meita!
Indriķ, atnes kartupeļus!
Ber uz galda: Jūs tur, mierā!
Nagrūstaties! redzēs visi.
Nu raug, pažaga man rokā!
Nu ar vēderu uz galda,
Pažagu nu te uz pirksta.
Švīkš! Ak velns; nu skabargs pirkstā:
Pušu kartupels! Kas vainas?
Skataties, kas būs nu tāļāk!
Citu kartupeli galdā.
Jēkab, neķer man aiz kājas!
Kartupeli vajga dadzīt
Da tam kaktam, kur stāv Antons.
Anton, stērbeli, lūk, turi!
Švīkš! ir stērbelē! Es vinnu!
Nu uz Pēteri es dzīšu,
Kājas atsliešu uz lāvas.
Nost! jeb degunā būs pažags:
Švīkš! vai dieniņ, logā ieskrien!
Rūts ir pušu - aizbāzt skaliem, -
Nu man vajga dzīt da Jankam.
Oi, oi, turat galdu, gāžas!
Jēkab, neķer tu aiz kājām!
Tik daudz vīru - nenotura.
Kā bez acu! Galds pa galvu!
Sāns nu zils un deguns pušu.
A, kad kaltons tavos matos!»
Meita kliedz: «Ko troksni taisāt?
Nebij jūsu, nebij klaigu.»
«Vai jūs neredzat, ka spēlē?
Vīru spēle, kungu spēle!»
Bet te pažagu grābj māte,
Odumam pa sāniem velē,
Grūsta to kā kartupeli,
Iedzen gultā - stērbelē.
IX
Odums ies atkal pats mācīties.
Odumam gan lielas dusmas:
Paliek spēlē nepabeigta, -
Toties tēvs gan beidz to mācīt,
Ne ar vārdiem, bet ar darbiem:
Bet ar to vēl nepietika:
Visi Odumu grib mācīt,
Kam tas mācījis bij viņus.
Katris māca savā veidā.
Meitas viņam matus plēsa:
Kam tas viņas sabaidījis;
Jēkabs viņu tiesā sauca,
Kam tas viņu kājām spēris:
Janka sūdz, šim svārku ,plēsis,
Indriķi šis izlamājis.
Uradnieks piesasējās:
Vai tas tiešām Rīgā bijis?
Ko šis ļaudis uzmusinot,
Mācot viegli maizi pelnīt,
Skubinot uz svešām zemēm,
Rādot spēles, metot bumbas.
Rēdnieks viņu nu grib mācīt
Un liek pārmācības namā.
Kukuļu nes tēvs un māte,
Rēdnieks patur tos un dēlu:
Rēdnieks zin, ka tēvs ir bagāts;
Grib no tā vēl vairāk izspiest.
Odums sēd un bēdīgs domā:
«Vai reiz mācībām nau gala?»
Nē, vēl mācībām nau gala.
Māca viņu cietumbiedri.
Bet nu šoreiz Odums klausa
Mācības ar labpatiku.
«Kam tu atstāj Cīrulbiedri,
Pats jau liecies pārāk gudris?
Varbūt Cīruls tevi pestīs?
Aizlaidīsim viņam ziņu.»
Odums gaužas: «Vai nu dienu,
Es jau nezin, kurp viņš gāja!»
Viņu mierin' cietumbiedri:
«Lūk, mēs nākam uzzināt.»
Viens zin pateikt: Cīruls-Vīruls
Aizgāja uz dzimtu zemi,
Staigā viens un sēru pārņemts,
Kur bērns staigājis reiz priekā;
Odums nožēlo nu gauži:
«Kam man jāmāca bij citi?
Nāc, mans biedri Cīrul-Vīrul,
Pasauls gudrību man māci!»
X
Odumu nepazīst tēvs, māte. Odumam atveras
jauns darba lauks. Odumam pāršuj pogas.
Paiet vasara un rudens;
Pienāk biezās čībās ziema -
Nabags Odums vēl arvienu
Sēd un sēd iekš mūra muižas.
Vai tad grēki bij tik lieli?
- Nē, jel nē! Bet cietumsargiem
Varen garšo siers un desas,
Ko nes dēlam tēvs un māte.
Tiklīdz Odums nosēdējis
Savu tiesas spriesto sodu,
Tūdaļ viņu ievelk ķildās
Un no jauna liek tam sēdēt,
Te jau klātu ziemas svētki,
Nu tik Odums iznāk ārā, -.
«Bet, ak vai! ak vai!» es saku:
«Odums Vucans, kāds tu esi?!»
Miesīgs tēvs un māte paši
Nepazīst vairs savu dēlu:'
Mati vienās garās pinkās,
Spalvām apaudzis viss ģīmis!
Bet par ko visvairāk brēca
Māte, dēlu taustīdama:
«Kur tavs vēders? Kur tavs vēders?
Tukši svārki! Tukšas biksas!»
«Dēls! tik daudz. mēs devām desu,
Šķiņķu, raušu, pienā, sviesta!
Vai tad viss tev cauri biris,
Nepalikdams tavās iekšās?»
Dēlam atbildēt nau laika,
Badīgs metas virsū rausim,
Vistai, sivēnam un zosij,
Ko ir māte atnesusi.
Atveras nu Odumītim
Tagad jauns un svētīgs darblauks:
Uzbarot sev vēderiņu,
Pilnus pieēst svārkus, biksas!
Mājās Odumu bāž kublā,
Mazgā, ģērē, šķērē matus, -
Atdzimušo Vucandēlu
Nāk nu lūkot ciema ļaudis.
Katris padusē nes balvu:
Blašķi šņabja, šķēli speķa,
Medus podu, sīpolvirkni,
Teļa galvu, cūkas kāju.
Mudināts un aplabināts
Odums gremo neapnicis, -
Līdz tam jāpāršuj ir pogas,
Līdz kā valnis ceļas vēders.
XI
Odums gatavojas cienīgi uz ziemas svētkiem.
Odums iztulko rīksti un gaili. Odums novēl
visiem priecīgus ziemas svētkus.
Ēzdams Odums gatavojas
Cienīgi uz ziemas svētkiem, -
Visas plašās Vucanmājas
Cepot, vārot kūp kā katls.
Kūp kā katli visi ciemi,
Pirtis kūp, kur ļaudis peras,
Galvas kūp, kur alus dzeras,
Kūp, kur sievas runās speras.
Bet par visiem pāri Odums
Spīd kā taukots pilnais mēness,
Mati gludi pieglaudīti,
Ietriepti ar sviesta piku.
Odums tagad savā ciemā
Tiek jau turēts cienā, godā, -
Gan vēl skaita to par muļķi,
Bet «kaut muļķis, tomēr mācīts».
«Ir jau bijis Daugavpilī,
Ir gandrīz jau bijis Rīgā,
Cietumā ir nosēdējis,
To vairs nevar ķert bez cimdiem.»
Pirmais cēliens Odum' dzīvē
Līdz ar cietumu ir nobeigts,
Bet nu gars tam iekustināts,
Rauj uz priekšu to un tāļāk:
Tēvs un māte, ciema ļaudis
Lūko Odumu gan turēt:
«Ko spēj cilvēks vairāk sasniegt,
Kad jau cietumā ir bijis?»
Svētkos Odumu nu dzirda:
«Kur vēl ir tik stipris šņabis?»
Bet ij te jau Odums rāda,
Cik ir pārāks «mācīts cilvēks». -
Eglīti degt Odums māca,
Kā to teicis Cīruls-Vīruls:
Pirtī ienes lielu koku,
Pilnu piekar svecēm, desām.
Tur priekš paša Odumiņa
Puiši iekar rīkstu saišķi,
Meitas iekar pēperkoku:
Gailīti un vidū sirdi.
Puiši draud: «Kad iesi - pērsim!»
Meitas sola pēperkoku:
«Neej prom uz svešām zemēm,
Būsi te kā gailīts grozā!»
Odums citād' tulko balvas:
«Rīksti tam, kas ir man pretī!
Gailīts - zīme, ka jau projām
Sauc man gailis Rīgas tornī.
Pirms es iešu, uzmeklēšu
Savu Cīrul-Vīrulbiedri,
Tad uz Rīgu projām iešu,
Jaunu dzīves posmu sākšu!»
Sekosim tad Odum' gaitām
Jaunā gadā, jaunā laimē,
Odums liek jums mīļi vēlēt
Priekā palaist ziemas svētkus!