RAINIS
SEPTIŅI MALĒNIEŠI
CEĻOJUMĀ UZ III DZIESMU SVĒTKIEM
JOKU STĀSTI
OTRĀ DAĻA
ODUMS VUCANS OTRREIZ
TAISĀS IET PASAULĒ MĀCĪTIES, -
TĒVS, MĀTE ATTURA
I
Odumu māca pašu sevi apzagt,
Jaukos svētkus, ziemas svētkus,
Nodzēruši, noēduši,
Lielo Vucanmāju ļaudis
Atkat iet pie sava darba.
Odums domā tik uz Rīgu,
Netīk viņam māju darbi.
Dēlu piesaistīt pie mājas,
Māte domā ielūgt viesus.
Ciema ļaudis apnikuši,
Citu draugu dēlam nava,
Ielūgs māte kādus biedrus,
Kas bij līdzi mūra muižā!
Atnāk mūra muižas draugi,
Ēd un dzīro trijas dienas;
Tēvam bail no mūrmuižniekiem:
«Diezgan dzērāt, ejta mājās!»
Labi. Aiziet mūrmuižnieki, -
Gudro kādu labu joku,
Kā var atriebt Vecvucanam,
Izmuļķot vēl Odumdēlu.
Naktī atnāk, paņem cūku;
Treknāko no Vucankūtīm,
Nokrāso ar kvēpiem melnu,
Palaiž pagalmā to vaļā.
Vecais Vucans padzird troksni,
Iznāk lūkot: kas tur notiek?
Zagļi tūliņ klāt un jautā:
Vai še esot melna cūka?
«Melnas cūkas mums še nava,»
Atbild Vucans brīnīdamies, -
Visi zagļi pārģērbušies,
Viens tik tāds, kā bijis ciemā.
Tas nu saka? «Vucantēti!
Es jau tava dēla biedris,
Še no viņciema man sābri
Meklē savu melno cūku.»
«Jā, mums cūka izbēgusi,»
Saka tie, «šo pašu rītu!
Vai nau šite ieskrējusi
Ļauj mums meklēt tavā sētā!»
Meklē cūku. «Kā tad! skaties!
Tur jau viņa stāv pie kaudzes!»
Nu tie pūlās saķert cūku,
Ragavās to dabūt iekšā.
Cūku pieveikt nau tik viegli,
Iznāk palīgā ij Odums;
Sasveicinājas ar biedri,
Palīdz cūku dabūt ragūs.
Iznāk māte: «Nabadziņi,
Cik tas grūt', kad pasprūk cūka!»
Beigās cūka ragūs iekšā.
Aizbrauc zagļi: «Mācies, Odum!»
Otru rītu tēvs iet kūti:
«Kur tad mūsu lielā cūka?»
Redz, ka rokas visiem kvēpos:
Paši sevi apzaguši!
II
Vēl māca Odumu. Mācības par dārgu. Jāprecas, lai māca sieva.
Spļaudās Odumtēvs un māte:
«Vēl tie apsmej -. mācies, Odum!
Lūk, no mācībām kas iznāk!
Cūka beigta! Pietiek mācīt!»
Odums smejas: «Brangs bij stiķis!
Mācība jau naudu maksā!»
Tēvs raud: «Kaut jel izmācītos!
Tiktu gudrāks par to cūku!»
Tas neilgi, kādu dienu
Čigāns iebrauc kaimiņmājās,
Lūdz pēc naktsmājas, - tur nelaiž;
Čigāns sakās: «Būs tev labi.»
Čigāns solās: «Pabarošu;
Došu gaļu, goves ādu!»
Labi. Kaimiņš solās pretī:
«Došu pusstop' brandavīna!»
Čigāns teic: «Ko baidies, papiņ?!
Es jau biedris Vucandēlam!
Reizē bijām mūra muižā.»
«Velns rauj tādus!» norūc kaimiņš.
Odums nepazīst: «Svešs čigāns!»
Čigāns teic: «Es draugs tavs, Bengals!»
Odums teic: «Tur bij gan Badžis!»
Čigāns teic: «Tas ir mans brālis.»
Labi. Paliek čigāns nakti;
Naktī nokauj kaimiņgovi;
Pārmij ādu, vāra zupu,
Rītu aicin' pamieloties:
Ēd un dzer, un čigāns skubin':
«Ēdi, papiņ, paša pelnīts!»
Odumam teic: «Brauc man līdzi!»
Māte nelaiž. Čigāns aizbrauc.
Rītu kaimiņš saceļ brēku:
«Mūsu gotiņa ir zagta!
Odumdraugi, tie tie zagļi!
Būtu zaguši jel tavu!»
Kaimiņš grasās tiesā sūdzēt,
Vucantēvs to apmierina:
«Āda taču tevim tika!
Es tev telīti vēl došu!»
Odummāte nobēdājas:
«Odum' mācības par dārgām!
Lētāk būs, ja mācīs sieva,
Laiks ir dēlu apprecināt!»
III
«Laiks ir dēlu apprecināt!»
Saka Vucantēvs un māte:
«Kur mēs ņemsim dēlam sievu?
Še tik bagātu jau nava.»
«Bagātai gan sievai jābūt,
Jo mums pamuļķis ir Odums, -
Aši iztērēs mums mantu,
Sieva lai to satur rokās!»
«Lai uz Rēzekni brauc Odums:'
Trekna zeme, brangas mājas,
Kupli ļaudis, biezi maki,
Smagu pūru precēs Odums.»
Domāts, darīts. Aizbrauc Odums,
Labas mācības dod līdzi:
«Skaties pirms, vai nauda ira!
Tad tik ņem un precē meitu!»
Odums brauc no mājas mājā,
Skatās pirms, vai ira nauda?
Sētā neredz guļam naudas,
Nu - viņš gudris: prasīs tieši.
Vienā brangā zemniekmājā
Viņam pretī iznāk saimnieks:
Odums jautā: «Ir še nauda?»
Saimnieks prasa: «Vai tu ubags?»
«Nē!» teic Odums, «es ne ubags,
Es jau nāku še kā precnieks»
Saimnieks teic: «Nu, kad tu precnieks,
Vai tad nevajg tev ij meitas?»
«Vajga ari,» atbild Odums,
«Citād' jau tu nedod naudas.»
«Labi, labi,» saka saimnieks,
«Kad jau, tad jau! Nāc tik iekšā!»
Odums istabā nu gaida,
Saimnieks tikmēr iet uz kūti,
Kazai ragos uzsien maku,
Žvadzot istabā ved kazu.
Odums brīnās: «Kas par brūti!»
Kamēr brīnās, tamēr kaza
Dod ar ragiem Odumiņam
Pašā mīkstā vēderiņā.
«Nē! » teic Odums, «lai ar paliek!
Tāda sieva man par niknu!»
Saimnieks smej: «Bet nauda ira, -
Ko tad vairāk tevim vajga?»
«Vajga vairāk,» atrūc Odums:
«Māte grib, lai mana sieva
Mācot mani, - lētāk būšot;
Lētāk ir, bet sāp nu vēders.»
Saimnieks smej: «Lūk, kaza māca,
Precēsi, vēl stiprāk mācīs,
Cits jau tevi neiemācīs.»
Odums teic: «Nē! sāp man vēders.»
IV
Precnieks Odums pārnāk mājās:
Sievas nau, bet caurums kuņģī:
Māte vēderu gan aizšuj,
Bet vēl sievas nau un nava.
Baras Vucantēvs uz māti
«Ko tu laidi puiku vienu?!
Dosim viņam līdzi svātu -
Vīru, kurš ir piedzīvojis.»
Nu ar svātu aiziet Odums.
Odummāte nobažījas:
«Kad tik izietu nu labi!
Vajdzēs iepriekš pagavēties!»
Odummāte liek nu dēlam
Trijas dienas stingri gavēt,
Trijas dienas mazgāt muti,
Beigās aizdzen vēl uz pirti.
Odumam gan nepatika
Ne tā lielā gavēšanās,
Ne tā ūdens pluncīšanās, -
«Lai tad velns rauj precēšanos!»
Beigās aizbrauc viņš ar svātu.
Brangā pusmuižiņā iebrauc.
Pretī iznāk resnis saimnieks,
Aicin' iekšā resna māte.
Galds ir piekrauts treknām mantām:
Tauka gaļa, cepets mērcē,
Pil' viss pilnībā un taukos, -
Ak, kā Odums klupa klātu!
Izgavējies, izbadējies
Odums ēd par diviem, trijiem;
Svāts ģrūž gan tam dunku sānos,
Šim šķiet, ka tas ēst vēl skubin'.
Odums steidzas, kozdams, rīdams
Desai triepj vēl sviestu virsū,
Mērci dzeršus piedzer klātu,
Olas rij ar visu čaulu.
Saimnieks, saimniece tik brīnās:
«Kas tad tas par bada kāsi?
Tas jau aprīs visu māju!
Ej tu labāk, kur tu nācis!»
Svāts no kauna aizbēg projām,
Līgava nāk skatīt ērmu.
Odums paceļas no galda,
Teic: «Tad brangi pieslāģējos!»
Odums pārbrauc tēva mājās.
Bēdīgs aizbrauc, priecīgs pārbrauc:
Tādas precības tam patīk!
Tikai tēvs to krietni piekauj:
V
Rīkste, zirņi un grūta lieta.
Jūs jau lasījāt, ka Odums
Precībās bij reizi braucis,
Līgavu gan nedabūja,
Toties kāvienu no tēva.
Odums saņem jautru prātu
Kāvienu no tēva rokas,
Saka: «Precībām nu beigas,
Nu es brīvs, uz Rīgu braukšu!»
«Velti!» atrūc tēvs ar rīksti;
«Precībām tu neizbēgsi;
Jāprecas bij manim arī,
Tā kā arī vecam tēvam:
Tāds mums. paradums ir dzimtā;
Vai tu viens tam izbēgt gribi?
Nu par tādu bezkaunību
Kaušu tevi otru reizi.»
To tad tēvs ar izdarīja;
Tikai māte sisto vietu
Dēlam mīļi apglaudīja,
Cūku taukiem iesmērēja.
Odums pošas atkal ceļā,
Pulka mācību dod līdzi,
Svātu dod, dod gardas ēsmas
Lai tik nerij līgavmājās.
Krietnais pēriens, krietnais ēdiens -
Viens ar otru līdzināti:
«Bet nu pielūko, ka nerij!»
Labi. Odums brauc ar svātu.
Svāts teic: «Kas ir balts un apaļš,
Nerij to ar visu mizu!
Kad es minu tev uz kājas,
Tad tu zin', ka diezgan paēsts!»
Daudz vēl svāts to ceļā māca. ,
Nonāk. Uzjem meitu māte.
Galdā sakrauj labas mantas,
Pirmā bļoda - balti zirņi.
Odums runā pamācības:
«Kas kā olas balts un apaļš,
Nerij vairs ar visu mizu!
Vai tur bļodā būtu olas?!
Vucanos gan olas lielas,
Varbūt citur tās ir mazas?»
Sāks nu Odums zirņus mizot,
Svātam kauns, bet šis tik mizo!
Svāts tam stipri min uz kāju.
Odums piepeš' pārstāj ēdot!
«Lūdzu!» aicin' meitu māte,
Odums zin, ka diezgan paēsts.
Svāts nu arī aicin' viņu,
Labi! Iekož Odums gaļu,
Te tam suns uz kāju uzmin; -
Un nu ēšanai ir beigas!
Sākto kumosu viņš izspļauj:
Meitas māte slienas kājās:
«Ko, šis spļaus uz manu galdu?!
Lai tāds precnieks iet pie velna!»
Odums brauc nu lēni mājās,
Vēders sašļucis un dūša:
«Lai sev precas, cik tiem gribas,
Man tā lieta ir par grūtu.»