mazdun

RAINIS

MAZIE DUNDURI

Slavē, mīlē un dzied manas dziesmiņas, kur tik ir latvji,
Rokās tās tura ikviens, kabatā nes tās ikviens.
Edz, kur dažs sarkst un dažs bālst, un cits trūkstas un bīstas, un nīstas!
To tik es gribu, redz, tā, tagad man dziesmiņa tīk.

(Marciāla.)

PRIEKŠVĀRDS PIRMAJAM IZDEVUMAM

Katram liela patikšana
Un ar krietna mācīšana,
Ja tas stāstus, jokus ar
Lasīt vai ar dzirdēt var.
Tā, par piemēr', stāstiņi,
Ko sniedz Mazie Dunduri.

(Vilhelms Bušs. Filucius.)

            Mēs, Mazie Dunduri... redaktori, līdzstrādnieki, zeceri, korektori un visi, nešaubāmies, ka minētie jautrā Buša vārdi ir bezgalīgi dziļa patiesība, un ceram, ka arī cien. lasītāji būs tanī pat pārliecībā, un tur viņiem būs taisnība, kā arvienu. Mēs, visi Mazie Dunduri, strādājam svīzdami, pūzdami šinī saltā ziemas laikā, lai tik mīļiem tautiešiem gatavotu vairāk «krietnas mācīšanas un ar lielas patikšanas». Šinī ziņā mēs varam skaitīties pie tiem «vīriem, kuriem tie nopelni» ira. Mēs esam sagādājuši stāstus un jokus no visām pasaules malām, mēs esam arī paši oriģināldunduriski mēļojuši un zobojuši... Priekš katra te ir savs kumoss, vai viņš vīrs, sieva, bērns, kungs, kalps, tēvs, māte, cilvēks. - Lai tik katrs lasa: kas lasa, tas atrod.
            Dunduri bij drusciņ likušies nosnausties un aizsnaudušies pie 10 gadiem...
            Jo ilgāk Dunduri snauda, jo naigāk viņi tagad pie darba ķersies. Viņi grib sākt biežāk tautās staigāt, un, ja tik mīļie latvieši Dundurus tāpat mīļos kā Dunduri viņus, tad solāmies sērstu nākt latvju sētās, cik bieži spējams, līdz ar katru jaunu mēnesi, - ja dievs dod, - pat līdz ar katram jaunam raušam, kurus māju māte mēdz cept sestdienās. Laiki grūti, ļaudis raizēs sarūgst un top par «briesmīgi nopietnām kanaļām» (kā Šlēgels saka), un tad viņus nevar vairs glābt nedz nauda, nedz dižkundzība, - bet vienīgi garu pajautrinošie un sirdis uztaisošie - slimos dziedinošie - Dunduri. Un Dunduri nebūs vieni. Mēs salūgsim talkā visus priecīgus, badošus kukaiņus: spindzeles, kamenes, lapsenes, odus, kodus, knišus, kniešus, masalas un vajadzības brīdī pat sirseņa tēvu - un tā kā siseņu bars metīsamies virsū tam negantīgam Nopietnības pūķim, tā ka viņš pārsprāgs pušu savā vidū aiz smiekliem vai smieklu aizturēšanas. Un mūsu beidzamais un lielākais trumpa dūzis vēl tikai nāks - mēs lūgsim talkā arī mūsu jaunos dailoņus, kas saviem zīmējumiem jauki puškos Dunduru lapiņas. Lai mūsu, Dunduru, ceļus šķir žēlīgi visi labi gari!

P ē t e r o s,

Ziemas mēn.20.d.1887.g.

OVĪDIJA MĪLESTĪBAS DZIESMAS

A m o r e s, II,7

Vienmēr man vainīgam jābūt visjaunos negantos darbos!
Kaut man ar taisnība tiek, apnīk šis mūžīgais karš.
Ja es kur ballē vai viesos kaut drusciņ apskatos apkārt,
Tūliņ tev iemeslis klāt - sirdīties, raudāt un bārt.
Ja mani uzskata reiz kāda sikaistule klusu un rāmi,
Tūliņ tu domā: vai, rau - slepenas zīmes tie dod.
Ja kādu meitiņu lielu, tu tūliņ man, nabagam, matos;
Ja sāku smādēt, tu teic: tev gan ir jāslēpj kāds grēks.
Ja nu es izskatos spirgts, tad es vienaldzīgs esot pret tevi,
Ja atkal vaigs ira bāls: rau, kā aiz citas viņš kalst.
Tiešām, es vēlētos pats kādreiz vainīgs būt uzkrautā grēkā,
Pelnītu sodu ikkurš mierīgi, lēnīgi nes.
Tagad tu mani jau atkal bez apdomas veltīgi vaino, -
Ja tevis neklausos vairs, kas tur cits vainīgs kā tu?
Palūk, vai nava tāpat, kad nabaga mocītais zirdziņš,
Mūžīgi dauzīts un pērts, velkas vēl lēnāk kā pirms.
Lūk tik, jau atkal jauns grēks, ko tu paspēji atrast priekš manis:
Nu lai es mīlējot pat - kas nu to iedomāt var -
Mīlējot - kalponi, to - kas mēdz tevi aptērpt un puškot,
Kas tavas kājiņas aun, - dieviņ, tāds negantīgs grēks!
Ja es būt' noziegties gribēj's un paļāvis kaislībai vaļu,
Vai manim vajadzēja gan nievātu meitiņu ņemt?
Ko ,pati dieviete mīl, vai tas izvēlēs verdzenes gultu,
Rētainas miesiņas glaust, tulznotas rociņas spiest?
Viņa tik čakla un mundra, tilk manīga visādos darbos,
Izdarīts viss, ko tu liec, zelta šī meitene vērts.
Viņa tev klausa uz mata, un es būtu uzbildis viņu?
Es būtu nelaimīgs vīrs, atraidīts, pierādīts - beigts.
Zvēru pie dieviem un gariem, pie uzticības un mīlas:
Nevainīgs esmu kā bērns, velti man uzkrauts tāds grēks.

A m o r e s, II, 15

Zeltīto gredzentiņ manu, tu skaistules pirkstiņa greznums,
Katram tu liecību dod: devējiņš sirsnīgi mīl.
Ej nu tu, gredzentiņ manu, pie mīļās kā tīkama balva,
Lai viņa priecīgi spiež tevi uz pirkstiņa sev.
Iztiec tu viņai pa prātam, ka mēs arī līdzi viens otram,
Pieglaudies mīļi jo mīļ' meitiņas pirkstiņam klāt.
Laimīgo gredzentiņ manu, tu ,mīļākās pirkstiņā būsi,
Man, pašam devējam, vēl vajadzēs dāvanu skaust.
Ai, ja es varētu pēkšņi par sūtīto balviņu palikt,
Ja manim nebūtu liegts burvības noslēptais spēks.
Pirms gan vēl pieglaustos liegi pie meitiņas valganām lūpām,
Lai manim vieglāki būt' vēstulēm zīmogu spiest.
Ja mani gribētu noslēpt kaut kādā tīnītes tumsā,
Pirkstiņā turētos ciet', nelaistos vilkt sevi nost,
Negodu, dzīvībiņ manu, nemūžam es necelšu tevim,
Nedz tavā pirkstiņā būs pagrūta nasta, ko nest.
Uzmauc uz pirkstiņa mani, kad vēsajā valgumā niries,
Skaudīgie apvalki krīt, locekļi saulītē mirdz.
Ja tevi lūkošu, meitiņ, tik nesegti skaistu, man rādās,
Locekļos aizdegsies guns, gredzentiņš atkal tiks vīrs.
Diezgan, kam veltīgi cerēt! Tad ej nu tu, balviņa mazā,
Skaistajai ,meitiņai teic: viņš tevi tikuši mīl.

MARCIĀLA

Ja tev, lasītāj mīļo, ,kaut kas šinīs lapiņās netīk,
Saturā ,kodola trūkst, valoda neskaidra šķiet,
Atvaino, neesmu vainīgs, lai grāmatas apgādnieks atbild;
Kam viņam vajdzēja steigt lapiņas pasaulē laist?
Ja nu tu tomēr vēl tiepsies, ka noziedznieks es un ne bodnieks,
Jān'die, tad jādomā man, akmins tev krūtīs, ne sirds.
Tomēr tur iekšā tik nieki?». Vai citu ko solu es tevim?
Tiešām, tur nieki vien ir, tomēr tev labāku nau.

MARCIĀLA, I, 58

Kādu meitiņu gribu un kādu negribu, prasi?
To, ko ,ne viegli par daudz, ne ar par grūti man ņemt.
Tā, kas vidū ira un starpā šām abām, man patīk:
Negribu badiņu ciest, negribu pārēdies būt.

STRATCONA

Tevi ja raudināj's esmu vai kaitināj's, mutītes dodams,
Atrieb man, atrieb tu drīz, skūpsti tu mani tāpat.

KATULLA. LESBIJAI

Carmen V

Dzīvot, Lesbija mīļā, vajg un mīlēt,
Veco sirmgalvju niknās, ļaunās runas
Plika vērdiņa vērtas neturēsim.
Noiet saulīte, atkal gaisma atnāk
Mums - līdz dieniņa baltā reizi beidzas,
Viena mūžīga nakts ir noguļama.
Dod man mutīšu tūkstots, pēc tam simtu,
Atkal tūkstošu otru, otru simtu,
Tālāk tūkstošu jaunu, atkal simtu,
Tad, kad tūkstošu daudzi sasnieguši,
Ātri jāsajauc skaits, lai nezinātu
Vai arī nekrietnis skauģis nenoskaustu.

KATULLA. ODA XXVII

Pildi, puisīt, manā kausā
Falerniešu ģirto guni!
Postumia pavēlēja,
Jautro dzīru karaliene.
Projām, vājais upes valgums!
Dzirdini tu gavētājus:
Mums ir Bakhus mīļams dievs.

SAPFO, Nr.2

Dzevam līdzīgs šķiet man tas laimes dēliņš,
Kuram liktens lēmis tev pretim sēdēt,
Saldo balsi dzirdēt un lūkot tevi
Kairīgi smejam.

Manās krūtīs nabaga sirds tā laužas,
Visi prāti itin kā sajukuši,
Tikko tevi ieraugu, - neviens vārdiņš
Nenāk pār lūpām.
Mēle mutē tīri kā sastingusi,
Smalkas uguns dzirksteles miesās spridzin,
Acis apklāj tumsība, ausīs dunē
Drūmīga dima.

Sviedri lāsēs izsitas, mani visu
Grābtin sagrālbj drebuļi, bālin bālstu,
Nāve lido ,manim ap acīm, galva
Ārprātā griežas.

SAPFO, Nr.52

Mēnestiņš sen jau
Nagrimis jūrā,
Sietiņš jau gabalā,
Pusnakts jau klāt;
Stunda pēc stundas
Velkas un velkas,
Es vis vēl vientule -
Vientule guļu.

SAPFO, Nr.90

Ratiņš vairs nerit,
Spolīte netek,
Ratiņš man atriebies
Līdz dzīvam galam.

Māmiņu mīļo,
Māmiņu saldo,
Es to nemūžam
Neizciešu.

Sirsniņu pārmācis
Mīļums un ilgums,
Aiz skaista .puisīša
Viss manim riebjas.

IZ ANAKREONTA. ODA LVII

Ko! mans kauss ir atkal tukšs?
Ašāk, puisīt, pielej pilnu;
Tik jau ģirtai vīna sulai
Biedro svaigo ūdentiņu.

Mēs ne slikti; nemīlam,
Draugi, vitot nevaldāmi.
Nē! es dzerat jautri dziedu,
Nevainīgi patērzēju.

NO GĒTES «ROMAS ELĒĢIJĀM»

Priecīgi cilātu garu es jūtos šeit, klasiskā zemē,
Pagātne, tagadne bild skaņāk un mīlīgāk man.
Darīdams, kā manim mācīts, es senējos dzejniekus šķirstu,
Šķirstu jo naski kas dien, baudu no jauna kas dien.
Klusās naktīs turpret man Amors šķir savādu darbu;
Zinātnes maz dod šis darbs, laimības bezgala daudz.
Tad tik es protu, kas marmors, kad dzīvu daiļumu manu:
Redzošas acis tad jūt, jūtošas rokas tad redz.
Ja arī mīļākā laupa man dažas stundiņas dienā,
Viņa man gandara drīz, vietā man naksniņu dod.
Mēs arī prātīgi triecam, kad piekūstam, mutītes dodot,
Ja viņu pārjēmis miegs, guļu un domāju daudz.
Skaistākās dzejas man riet, viņas mīkstajās rociņās guļot,
Heksametera mērs rit, manu pirkstiņu sists,
Liegi pār baltajiem pleciem. Bet meitiņa mīlīgā miegā
Elpo un kvēlina man krūtis un sirsniņu līdz.

GĒTES «ROMAS ELĒGIJAS»

XIV

Iededz man, puisīti, guni. - Vēl gaišs, un jūs tagadiņ sveci
Veltīgi tērēsiet vien. Nedarat slēģus vēl ciet:
Saulīte aizlaidās tikai aiz namiem, vēl spīd viņpus kalna,
Droši pusstundiņas vēl, kamēr uz mieru sauks zvans.
Klaus' jel tu, nelaimes bērns, un ej ašāk - es meitiņu gaidu!
Guntiņa, mierini tu, agrāk dod naksniņu just.

R.BĒRNSS

Vai tas ir domājams,
Vai tas ir spējams,
Lai jauna meitiņa
Dzīvo ar veci?

Velns lai to Induli,
Kas manus vecos
Apmāj, naudas dēļ
Meitiņu aizdod.

Mūžīgi rūpēties,
Agri un vēlu,
Elsot un tekalēt
Augošu dienu.

Ak, cik viss muļķiski,
Īdzīgi, salti,
Un, kad nāk naksniņa,
Dieviņ, to moku!

Zurzē un smādē,
Sirgalē, kāselē,
Neviena lietiņa
Nava pa prātam.

Viņš visus puisīšus
Gribēt' net aprīt,
Velns lai to dieniņu,
Kur viņu tiku!

Ak, neviens cilvēciņš
Nežēlo manis,
Vienīgi viņmāte,
Tā manim saka:

Ciet viņu, meitiņa,
Kamēr viņš nomirs,
Par viņa naudiņu
Jaunekli pirksi.

R.BĒRNSS

Ja viņš tik prasītu,
Ja viņš tik prasītu,
Ja manis gribētu,
Vajdzētu prasīt!

Ja viņš man palūgtos,
Vai tad es «nē» teiktu?
Ja ma.nis gribētu,
Vajdzētu sacīt!

Ja mani skūpstītu,
Vai tad es sūdzētos?
Ja manis gribētu,
Vajdzētu prasīt!

Ja tik viņš prasītu,
Ja tik viņš prasītu,
Ja manis gribētu,
Vajdzētu prasīt.

R. BĒRNSS

Meitiņu ar naudiņu,
Jauku naudas meitiņu,
Viņu mīļu, tādu mīļu
Naudas meitiņu.

Manim tīk meitiņa
Turīga, naudīga,
Manim tīk tīrumiņš,
Apaļi lopiņi.

Muļķis, kas laimiņu
Meklē tik mīlībā,
Kas tikai lūkojas
Jaukumā, daiļumā.

Dzeltenais medutiņš,
Mīļamais gardumiņš,
Drīzi vien apnicis,
Mutīti sūrina.

Dzeltenais rubulīts
Nava vis tādējāds,
Jo ilgāk turēsi,
Jo vairāk tiksies.

KOĻCOVA

Es viņu mīlu
Karstāk par uguni,
Kā citi nemīl
Ne visā mūžā.

Tikai caur viņu
Pasaulē dzīvoju,
Viņam es atdevu
Mūžu un dvēsli.

Mirdzin mirdz naksniņa,
Kad viņu sagaidu
Bāla kā mironis,
Auksta un trīcoša.

Dziedot viņš tuvojas:
Kur mana drostiņa?
Lūk, viņš ķer rociņu,
Lūk, viņš dod mutītes.

Mīļais mans, dzesini
Mutīšu ugunis,
Bez viņām krūtiņās
Asinis kvēlo.

Bez viņām vaidziņi
Degtin deg sārtē,
Krūtiņas viļņo,
Actiņas spiguļo,
Actiņas spiguļo
Itin kā zvaigznītes.

IZ ZĀLAMANA AUGSTĀS DZIESMAS

Pēc Puškina

Man asinīs iegribas ugunis deg,
Tu dzēlusi dvēseli, dvēseli manim,
Nu skūpsti jel mani, tavs skūpstījiens man
Daudz saldāks par mirru, par vīnu.
Pie manis tu lipnīgo galviņu liec,
Lai atdusu mierīgā dusā,
Līdz rīta vēsmiņas celsies
Un naktsmigla projām bēgs.

PILSĒTĀ

Heines

Nelaiks, negaiss, asi vēji,
Lietus līst, un sniegi snieg;
Es pie loga klusi sēdu,
Veros bargā tumsībā.

Redzu ārā: uguntiņa
Bāli, vientulīgi mirdz;
Vecmāmiņa lēni velkas,
Rokā lukturīti nes.

Vecmāmiņa, liekas, pārnes
Miltus, olas, saldumus,
Raušus viņa steidzas cept
Savai daiļai meitiņai.

Tā guļ mājās atzveltnē,
Lasa vācu romānu,
Zelta sprogas cēli viļņo
Aplīk saldiem vaidziņiem.

LEIŠU DAINAS

Kā lai nu nedzer,
Ģirtu prātu nedzied?
Solās mans saimnieks,
Solās mans kundziņš,
Trīs dālderus došots.

Nodzeršu vienu,
Otru nodzīvošu,
Bet šito trešo
Noslēpšu kulē:
Tas būs paģiriņām.

Mans tētiņis
Saimnieciņis;
Es - krodziņa
Azoriņis.

Iet meitiņa
Elsodama,
Sav' vīriņu
Meklēdama.

Uz galdiņa
Atsasēdu,
Liku uznest
Alu, medu.

Mājās šķelmi,
Tu vīriņu,
Ej uz plašu
Tīrumiņu.

Apzels arklis
Meiranīšiem,
Apzels kumeļš
Dābolīšiem.

ĶEZA

Jā, paties', no manis daudz kas
Būt' ar laiku iznācis,
Ja tik manim naidīgs liktens
Ceļu nebūt' aizstājis.

Augstu slavu spēju iegūt,
Darbs tik aiziet kareivjos;
Bet es nebiju tāds muļķis,
Lodēm pretim nestājos.

Tikt par dzejas luteklīti
Man bij mazāk pretīgi;
Mācīts vīrs es būtu ticis,
Ja vien pratis ābeci.

Man būt' laimējies pie dāmām
Vienmēr brangi - saprotams -,
Bet tās mani nežēlīgi
Pārsmej, dar' ko darīdams.

Dzimis bagātnieks - es būtu
Šinī kārtā iestājies,
Nebūt' tik no pašas reizes
Naudas trūkums piesities.

DZĪVES RIŅĶOŠANA

(Bezgalīgi mūžīga dziesma, kura nekad nebeidzas, bet iet vis tāļāk utt., utt.)

Kaļu, kaļu, ko es kaļu,
Rīmes kaļu, rīmes kaļu.

Kas tur no tām rīmēm būs?
No tām rīmēm peršas būs.

Kas tur no tām peršām būs?
No tām peršām dziesmas būs.

Kas tur no tām dziesmām būs?
No tām dziesmām nauda būs.

Kas tur no tās naudas būs?
No tās naudas alus būs.

Kas tur no tā alus būs?
No tā alus dzērums būs.

Kas tur no tā dzērum' būs?
No tā dzērum' rīmes kļūs.

Kaļu, kaļu, ko es kaļu?
Rīmes kaļu, rīmes kaļu.

Kas tur no tām rīmēm būs...

utt., utt., utt. cum gratia in infiinitum, t. i., tik tāļu, kamēr dziesma beidzas, - un viņa nekad nebeidzas, ja dziedātāju nenosit. Bet, ja tas ar nosists, dzied cits tāļāk.

DZEJNIEKS

Atdariet maciņus,
Saņemiet dūšu,
Tūliņ es laidīšu
Dziesmiņas laukā.

Sen jau es domāju,
Ko gan būs darīt:
Naudas ir mazumiņs,.
Vajdzību daudzums.

Visādi pūlējas
Daudz ilgus gadus;
Raudzīju visādus.
Amata darbus.

Kalps biju; skroderis,
Skolmeisters, skrīveris,
Sulainis, krodzenieks,
Apikāts, burvis.

Nebija naudiņas,
Zvaigznes un laimes,
Līdz kamēr sapnī
Gudrību smēlos.

Dzejas iz medspoda.
Dažs sakās laizīj's,
Es ņemšu podiņu,
Pārdošu tirgū,

Medspodu pašu
Pārdošu tirgū,
Jeb, prasti runājot,
Rakstīšu peršas.

Mānim ir atskaņu
3 duči kešā,
Domām un atjautām
Tagad nau cenas.

RĪMU SMĒDE

Kas tur dimd, kas tur stinkš
Viņa meža galiņā?
Vai tur kari karojas,
Vai kalvītis kalvējas?

Ne tur kari karojas,
Tur kalvīts kalvējas.
Tas nebija prasts kalvīts,
Tas bij rīmu kalējiņš.

Šāds kalvītis, tāds kalvītis .
Kaļ no cēla, jauna dzelža,
Šis kalvītis, tas izkaļ
No veciem lūznīšiem.

Svešus lūžņus virināja,
Jaunas dziesmas darināja.
Tas dimdēja, tas stinkšēja
Viņa meža galiņā.

ŠUR UN TUR, IT NEKUR

Pēc Marka Tvena

Vai lasītājs nebūtu tik laipns paskatīties sekošos pantiņos un pielūkot, vai viņš tur var atrast ko bīstamu:

Šur un tur, kur nekur,
Nezinu ne šā, ne tā.
Gāju, gāju es pa lauku,
Redzēj' mēnestiņu jauku,
Tas man rādij' šā un tā:
Kur nekur, it nekur!

K o r i s:

Šur un tur, it nekur,
Kā nekā, it nekā!

        Es nesen kādā laikrakstā atdūros pret šo rīmju bimbekli un izlasīju viņu pāris reizes cauri. Viņš tūdaļ sagrāba mani visos savos nagos. Cauru brokasti viņš man valstījās pa smadzenēm, un, kad es galu galā salveti salocīju, es nezināju, vai es ko ēdis vai neēdis. Dienu iepriekš es jau uz mata biju sākārtojis dienas darbus:- sirdssadrebinošu traģēdiju romānā, kuru patlaban rakstu. Es gāju pie rakstāmā galda uzsākt savu asinsdarbu. Es sagrābu spalvu, bet vienīgais, ko iz viņas spēju izspiest, bija: «Šur un tur, kur nekur!» Cauru stundu es cīkstējos grūtā cīņā, bet veltīgi. Mana galva dunēja joprojām: «Kā nekā, it nekā, nezinu ne šā, ne tā, it nekā, kā nekā» utt., utt. bez miera, bez atpūtas. No darba nebij ko domāt - tik daudz bij skaidri noprotams. Es darbu metu pie malas un klenderēju pa pilsētu, un atradu tūdaliņ, ka manas kājas cilājas pēc viņa nežēlīgā bimbekļa rituma. Kad to ilgāk nespēju ciest, es mainīju soļus. Bet nekā nelīdzēja; pantiņi piemērojās jaunajam solim un mocīja mani uz mata kā agrāk. Es gāju atkal mājās un kamājos cauru priekšpusdienu; kamājos kā mašīna, bez prieka ēzdams; kamājos un kunkstēju un bimbināju visu mīļu vakaru; gāju gulēt un valstījos, spārdījos un bimbinājos vienā valstīšanā, vienā bimbināšanā; uzcēlos ap pusnakti pusārprātā un mēģināju lasīt; bet zibošā lapas pusē nebija nekas cits redzams kā vien: «Šur...tur ...tur...kur...šā un tā...nekā!» Dienai austot, es biju traks, un katrs bija izbrīnējies un noskumis par manu muļkisko gala pantu:«Šur, tur; šur un tur, kur nekur!»
        Divi dienas pēc tam, sestdienas rītā, es piecēlos kā grīļojoša ģiltene un gāju, kā bija norunāts, uz mīļu draugu, cienīgu tēvu Z. kungu, ar viņu kopā pastaigāties līdz tuvējiem Zasulaukiem. Viņš manī stīvi noskatījās, bet nekā neprasīja. Mēs laidāmies ceļā. Cienīgais stāstīja un stāstīja, un stāstīja, kā jau pa savai parašai. Ne es ko prasīju, ne es ko dzirdēju. Pēc vienas versts cien. tēvs sacīja:
        «Mark, vai tu nevesels? Tu jau izskaties tāds izdēdējis, nokāmējis un sajucis. Runā, lūdzams, kaut ko!»
        Sērīgi, bez aizgrābtības es sacīju: «Šur un tur, kur nekur, nezinu ne šā, ne tā!»
        Mans draugs uzskatīja mani pārsteigti un teica: «Taisnību sakot, Mark, es tavu nodomu nenoprotu. Tas, ko tu teici, neliekas diez cik svarīgs, visādā ziņā ne bēdīgs; un tomēr - es nekad neesmu dzirdējis tik aizgrābīgus vārdus. Kas tad -»
        Bet es vairs nekā nedzirdēju. Es jau biju tāļu prom ar savu .nepielūdzamo, sirdi sagrauzošo: «Gāju, gāju es pa lauku, redzēj' mēnestiņu jauku, tas man rādīj' šā un tā: šur un tur, it nekur!» Kas pārējo ceļu notikās, es nezinu. Piepeši Z. kgs uzlika roku uz mana pleca un sauca:
        «Ak, mosties jele, mosties, mosties! Neguli taču visu dienu! Te mēs esam Zasos, cilvēka bērns! Es esu norunājies kurls un mēms, un aklis un neesu dabūjis atbildes. Paveries uz šiem diženiem laukiem! Raugi! Raugi! Met savu aci uz viņiem! Tu esi ceļojis, tu esi visur redzējis slavenus izskatus. Nāci nu un dodi godīgu spriedumu. Ko par šo saki?»
        Es vāji nopūtos un murmināju: «Redzēj' mēnestiņu jauku, tas man rādīj' šā un tā: šur un tur, it nekur.»
        Cienīgais tēvs stāvēja dziļi nopietns, acīm redzot pilns līdzjūtības, un ilgi mani uzskatīja, tad viņš teica: «Mark, šeitan ir kas, ko mans prāts neizprot. Šie ir gandrīz tie paši vārdi, kurus tu iepriekš teici; viņi liekas nekā nenozīmējot, un tomēr man aiz viņiem, tiklīdz tu viņus saki, sirds vai net pušu plīst. «Šur un tur -,» kā tak tas bija?»
        Es sāku no paša iesākuma un atkārtoju visus pantiņus. Mana drauga vaigs atspīdēja no uzmanības. Viņš runāja: «Raug, kas par skaistu dzindzekli! Tā jau tīrā mūzika. Un tīk smuki tek. Es tos pantiņus gandrīz jau zinu. Pasaki viņus tik vēlreiz, tad viņi man droši cieti.»
        Es viņus pateicu. Tad Z. kungs viņus atskaitīja. Viņam drusku kļūdījās, es pārlaboju. Nākošu un vēl reizi viņš atskaitīja pareizi. Te nu bija, it kā kad smaga nasta noveltos no maniem pleciem. Nejēdzīgais bimbeklis atstāja manas smadzenes, un salds. miers un klusums nolaidās pār mani. Man sirds bij tik viegla, ka es būtu varējis vai dziedāt; un es dziedāju ar, kad gājām atpakaļ, vienā balstā pusstundu. Tad mana atsvabinātā mēle atkal atdabūja svētīto valodu, un dažu garu stundu sakrātā valoda sāka ritēt un tecēt. Viņa tecēja un tecēja, priecīgi, gavilējoši, kamēr avots bija tukšs un izsīcis. Kad savam draugam pie šķiršanās spiedu roku, es teicu:
        «Vai šodien nebija brīnum jauki? Bet es te atgādājos, tu jau divas stundas ne vārda neesi runājis. Teic kādu vārdiņu, šauj vaļā!»
        Cienīgstēvs pagrieza uz mani nespulganās acis, grūti nopūtās un sacīja bez mundrības, it kā bez samaņas:«Šur un tur, it nekur, nezinu ne šā, ne tā.»
        Tas man bija kā ar nazi sirdī, un es klusu pie sevis teicu: «Nabags puika! nabags puika! Nu tas viņam kaklā.»
        Divi, trīs dienas neredzēju Z. kungu. Tad otrdienas vakarā tas iestreipuļoja pie manis un satriekts noļima uz krēsla. Viņš bija bāls, nokāmējis, gatavs ģiltens. Viņš pacēla savas izdzisušās acis uz mani un teica:
        «Ak, Mark, šie negantie pantiņi mani postā gāzuši; viņi kā lietuvēns gulēja uz manis caurām dienām, caurām naktīm, stundu stundā, līdz šim pašam acumirkļam. No mūsu pēdējās satikšanās es esu izcietis pazudināto elles mokas. Sestdien es piepeši pa telegrāfu tiku aicināts un braucu tūlīt ar vakara vilcienu uz Jelgavu. Iemesls bij kāda mīļa veca drauga nāve, kas bij vēlējies, lai es turot viņam kapa runu. Bet es netiku pāri par ievadu, jo vilciens sāka iet, riteņi sāka savu «klak-klak - klak-klak-klak. Klak-klak klak-klak-klak», un tūlīt sasodītie pantiņi piemērojās šai pavadīšanai. Visu stundu es sēdēju un liku uz katra sevišķa riteņu klaudzējiena pa vienai zilbei no viņiem pantiņiem. Tad biju tik noguris, it kā visu dienu būtu malku skaldījis. Mans smadzeņu kauss sāpēja, ka vai plīst gribētu. Es domāju, man būtu trakam jātiek ja vēl ilgāk tā sēdētu; es noģērbos un atlikos gulēt. Es izstiepos uz sava sola un - nu iznākumu tu pats vari iedomāties. Viss gāja mierīgi uz priekšu uz mata Tāpat kā agrāk: «Klak-klak-klak - nezinu ne šā, ne tā, klak-klak-klak - gāju es pa lauku - klak-klak-klak - redzēj mēnestiņu jauku - klak-klak-klak - tas rādīj' šā un tā -utt., utt., utt. - kā nekā, it nekā!» Gulēt? Ne acs neaizmiedzu! Es biju gandrīz gaisls, kad nonācu Jelgavā. Neprasi mani par bērēm. Es darīju, cik spēju, bet katrs svinīgs teikums bij no āras un iekšas apvīts, appīts aptīts ar «šur un tur, it nekur, kā nekā, it nekā». Un, kas tas žēlākais, mana runa ietika viņu klaudzošo pantiņu viļņojošā ritumā, un es pats savām acīm redzēju, kā duli ļaudis ar savām teļu galvām klanījās taktī. Un, Mark, vai tic vai netic, iekam beidzu, visa pasaule svinīgā vienprātībā rāmi locīja galvas, bērinieki, kaprači un visi.Tikko beidzis, es bēgu uz jērkambari, tuvu ārprātam. Zināms, ka mana laime gribēja, ka es tur atradu noskumušu vecu jaunavu, nelaiķa tanti, kas no Bauskas par vēlu bij atnākusi uz baznīcu. Viņa sāka šņukstēt un sacīja: «Vai dieviņ! Vai dieviņ! Viņš pagalam, viņš ir pagalam, un es viņu netiku redzējusi priekš nāves.»
        Jā, es .teicu, viņš ir pagalam, viņš ir pagalam - vai manu dieviņ, vai tad šās ciešanas nekad nebeigsies!»
        «Tātad jūs viņu mīlējāt! Ak, jūs arī viņu mīlējāt!» «Viņu mīlējis? Ko mīlējis?»
        «Ak manu nabaga Juri! Manu nabaga brāļa dēlu!»
        «Ak tā! - Jā - jā gan, jā. Zināms - zināms. Šur un tur, kur nekur - ak, šās mokas mani nokaus!»
        «Dievs lai jūs svētī! Dievs lai jūs svētī, mīļais kungs, par šiem draudzīgiem vārdiem! Arī es ciešu par šo grūto zaudējumu. Vai jūs bijāt klāt viņa beidzamos acumirkļos?» «Jā gan! Es - kā beidzamos acumirkļos?»
        «Viņa dārgā nelaiķa.»
        «Kā tad! Ak jā - jā - jā! es domāju gan, es ticu gan, es nezinu! Jā, zināms, - ka biju tur - es biju tur!» «Ak, kāda laime! Ak tavu laimi, tavu laimi! Un viņa beidzamie vārdi - ak, sakiet, sakiet jūs man viņa beidzamos vārdus! Ko viņš teica?»
        «Viņš teica - viņš teica - ak, mana galva, mana galva, mana galva! Viņš teica, viņš pavisam nekā neteica vairāk, kā tik «šur, tur, šur un tur, it nekur, - nezinu ne šā, ne tā!» - Ak, atstājiet mani vienu, cienījamā, pie visa, kas jums svēts un dārgs, atstājiet mani manā trakumā, manās mokās, manā izsamišanā! - Gāju, gāju es pa lauku, redzēj' mēnestiņu jauku - vairāk cilvēks nevar panest! - Šur un tur, it nekur!»
        Mana drauga acis bez cerības mūžu garu minūti raudzījās manējās, tad viņš sacīja ar sevišķu nopietnību:
        «Mark, tu jau nekā nesaki. Tu man nedodi cerības. Bet labi jau, ir tā labi - ir tā labi. Tu man nevari palīdzēt. Tas laiks jau sen garām, kad vārdi mani varēja iepriecināt. Iekšķīga balss man saka, ka mana mēle nolādēta mūžīgi kustēties pēc šī bezjūtīgā bimbekļa lēkalēšanas. Te - te jau tas atkal nāk pār mani: «Gāju, gāju es pa lauku, redzēj' mēnestiņu jauku -»
        Arvien vājāk un vājāk čukstēdams, mans draugs nogrima klusā dvēseles aizgrābtībā un aizmirsa savas ciešanas svētā mierā.
        Kā es viņu beigās izglābu no trako nama? Es viņu aizvedu uz T. universitāti un liku viņam nokraut savu mocošo pantiņu nastu nabagu, nekā ļauna nedomājošo studentu kārīgās ausīs. Kā   v i ņ i e m tagad klājas? Iznākums neizsakāmi bēdīgs.
        Priekš kā es rakstīju šo gabalu? Cienīgam, jā, pat cēlam mērķim. Tas notikās, lai lasītāju brīdinātu; ja tev gadās
atdurties pret šiem neģēlīgiem pantiņiem, bēdz no viņiem - bēdz no viņiem kā no mēra!

* * *

STĀSTS PAR L. PAGASTA VECI, KAS DIEVA PRIEKŠĀ PAZEMOJĀS

Kāda tagad tā pasaule palikusi kārīga pēc tā goda cilvēku priekšā un tad uz tās lepnības, uz tās lepnības, tu mans dievs un tēs! Tagad katrs mužiks grib par kungu būt! Kur ta nu vecie, labie laiki! Toreiz pat vecais Pumpvēdera tēs, mūsu vecais staršiņa, pazemojās un nemeklēja liela goda. Atnāca pie viņa tas Kazlēnu Ješkis, tas pats kuru pēc vēl izsvieda iz mājām, viņš vienmēr vēl skaitījās liels rads esot zvaniķam, Kīsēļu Marčam. Atnācis prasa kā jau tāds vēja grābeklis, nemācīts mužiks: «Cienīgs Pumpvēdera tēt, dodiet man lūgtu no magāzīnas maizes... Zināms, staršiņa jam uzbļauj: «Vai tu, ļurba, duraks, nezini, kas es tāds esu.» Nu šis apsaķeras, ka nelabi izrunājis, sasabīst: «Ak, cienīgs, žēlīgs staršiņa kungs, jūs jau mūsu kungs, mūsu dieviņš!» A staršiņa viņam pretī bez dusmām un ar pazemību: «Bišķiņ zemāks, bišķiņ zemāks!»

* * *

BOARNS NŪTVEICIS

Oj, Roaceņ tāt, Roaceņ tāt, tu nazin vus, koda mun čibele nūsatika, boarns nūtveika šimā soltā zīmā! Sola, sola boarniņš paprīkš, a muna Anužaka ta jāme sagt, jāme sagt, sasadze trimūs pologūs; gon as klīgt, gon bļaut, bet ņiko, jej .gudroka. Pēčok atsadz pologus, edz še, boarns pavusam moziņš sasarovīs, nūslopis, nūtveicis.

KURŠ MĀK LABĀK MELOT?

Bija viens zemnieks un viens kungs. Tie abi saderēja, kurš labāk mācēs melot, un lika pa simts dālderu. Kungs zemniekam saka: baur, tu sāc melot. Zemnieks saka: kungi vienmēr pirmie sāk, tiem ij melot pirmiem jāsāk. Nu kungs ņems melot un saka: mans tēvs turēja vērsi, tam bija tādi ragi, ka gandrim visu gadu vajadzēja skriet, kamēr no viena raga varēja noskriet uz otru. Zemnieks saka: tas viss var būt. Kungs saka: bauri, tagad melo tu. Nu baurs sāka melot: mans tēvs turēja cūku, tā no viena gala aptecējās, -ar otru atnesās. Kungs saka: tas viss var būt Bet baurs tālāk meloja un saka: mans tēvs pupas iestādīja, tās līdz debesīm uzauga. Baurs uzkāpa pa vienu pupu debesīs; bet tad viņam apakšā pupas nocirta un viņš nevarēja zemē nokāpt. Tad viņš, augšā būdams, atrada pelavas un olu čaumalas, tās viņam bija, ko virvi vīt, bet ir tā virve bija par strupu; tad viņš augšā nogrieza un apakšā piesēja, tā viņš nolaidās uz baznīcas. Bet no baznīcas viņam bija jānolec, un viņš taisni patika uz lielu akmeni, un viņa kājas līdz ceļiem akmenī ielīda; tad viņš, kājas pametis, skrēja cirvi atnest, savas kājas izcirst. Kad viņš atnāca, redz viņš suni viņa kājas graužot, un, kā viņš suni ar cirvi cirtis, suns pametis cedeli. Kungs prasa: kas tanī cedelī bija? Baurs saka: ka tavs tēvs pie mana tēva cūkas ganīja. Tad kungs saka: tā nau tiesa, tu melo. Baurs saka: kad tu saki, ka es meloju, tad es vinnēju. Es labāk māku melot nekā tu. Šitā zemnieks toreiz 100 dālderus vinnēja.

* * *

MŪSU ŠĀGADA LITERATŪRAS APSKATS

        Tohu-va-bohu!
        Mums, otram redaktoram, zināms, atkal uzdeva grūtāko un nepatīkamāko darbu, kur paši...un pie visa tā mums vēl nedod vajadzīgo brīvību, kā to, dievam žēl, pierādījuši senāki bēdīgi fakti. Lai nu mēs rakstot apskatu par šāgada latv. literatūru, - par kuru neviens cits nekā nezina teikt, - nopietni, pamatīgi (t.i., garlaicīgi?) un, no dieva puses, tik lai netaisot atkal kāda muļķiska štuka un lai dikti maz lādoties, labāk lai palielot, jo. dzejnieki, rakstnieki un citādi tādi nieki esot, kā zināms, smalkjūtīgi un vārīgi kukaiņi, kā jau daždien knišļi, un; kas vienu no šiem mazajiem aizskarot, tam visi suņi virsū, un viņu skaits leģions! Ja I redaktors būtu II redaktors, viņš manā vietā būtu aizbēdzis projām, pat širma un kalošu nepaņemdams. Es no iesākuma biju arīdzan, taisnību sakot, tik sašutis, ka gribēju likt drošības dēļ iepotēties Pastēra baktērijas. Tad es sāku lietu pārdomāt - nu jau pat 3 dienas...es atradu, ka tiešām bija tiesība bijusi pirmam redaktoram teikt rupjību, ne diez cik rupju rupjību, bet tā vienkārša malkas gabala rupjību - toreiz, kad viņš man uzdeva apcerēt šāgada latv. literatūru. Lūgtu bezpartejiskus lasītājus pašiem pārliecināties par manām tiesībām: 1) lai mēs otrais redaktors, rakstām bez muļķiskiem (?) štukiem, nopietni; ja mēs to darām, tad Tai mans vārds nau Dundurs: 2) Lai negānoties (jān'die, tā viņš man teica)bet lai labāk lielot - lielīt Dundurs nau mācījies; bez tam šinī gānīšanās laukā latviešu literatūrā viskrietnākie visspožākie panākumi un 3) pie joda, par ko lai mēs īsti rakstām? Kas tad viņa ir, tā latviešu literatūra, un, ja viņa kas ir, kur tad viņa ir, un vai viņu kāds redzējis? - Dodiet man viņu šurp, es viņu: apstrādāšu, bet, kur nekā nau, par to Dundurs nevar lādēties. Schreckliches Schweigen dringt an mein Ohr, kā Draidens saka, - tohu-va-bohu, t. i., tukšs un tuķšs. Lūžņu čupa iz vārdiem, frāzēm, muļķībām, punktīm: un komatām nelietīgi valkātām taut. dziesmām, izvilkumiem iz vispārīgās lamāšanās vārdnīcas, kur nau iekšā ne prātīgu tapinātu, nodrāztu domu, kur nu vēl jaunu, patstāvīgu tautisku ideju - tā nau literatūra, un lai man neviens pretī nerunā, jo man ir nopelni, kā klubists teica, kad viņš maku aizdarīja. Tautas dziesmu pantiņi vien literatūru netaisa par tautisku, bet- tas gars, kas tanīs pantiņos kā akurāt tā gara nau. Vēl viņiem viens trumpa dūzis- tas mūžīgi jaukais pants par to zelta graudu: «Ja ikviens tik zemē sētu - ...» Mēs varam droši izsolīt- prēmiju tam, kas pierādīs, ka nau lietojis šo pantiņu, un mums nebūs nekad prēmija jāizmaksā.Jāsaka nu ar, mums šai gadā ievērojami - «Ievērojami vīri» un , jaunā «dienas gaisma», mums ir spoža zvaigzne Austrumiņš un avīzes. Bet lai paliek avīzes! Man bail, ka viņas madamās mani līdzi nesamaļ. Jūs tak ziniet viņsētas Vanagu māti, kas vira sev putru: ne 4 zirgiem viena putraima nepanāksi. Jūdz droši 8 zirgus, un tu tikpat mūsu sājā literatūras skābputrā nepanāksi neviena tuntuļa. Ak, kaut jele panāktu kādu tuntulīti, kaut jele gadītos kāds joks, lai arī muļķīgs, ārprātīgs, kad tik smieklīgs, es viņu aiz mīlestības apēstu kā tuntuli, es upurētu par viņu visu savu II redaktora algu. Nau! Nau neviena bez viena vien, un tas pats nau joks, bet nožēlojami, neizsakāmi bēdīgs notikums, kas gadījās jaunajam Ērzeļsonam. Kam viņš, nelaimīgais, izsamisās, kam viņš pārsteidzās, kam neprasīja padoma? Kas gan viņam nebūtu palīga roku sniedzis? Es pats pirmais būtu viņam veselu tūti arsēnikas aizsūtījis, būt viņš tik prasījis, būt es tik zinājis. Nē, bet viņš iet turp un noraksta - veselus trīs pantus no - Lapas, no Mārtiņa, tā sev briesmīgu galu ņemdams. Itin kā kāds nepielūdzams liktenis viņu taisni pazušanā grūdis. Ak, Zirģel, Zirģel, Zirģelson - sirds asinīm aptekas! Mēs saprotam, tev bij dzīvot apnicis, bet kādēļ pie briesmīgākā līdzekļa ķerties? Kad mēs pārdomājām pie sevis: 3 rīmu pantus no Lapas - Mārtiņa izlasīt, nē - norakstīt, savām dzīvām rokām norakstīt un vēl šo mocekļa darbu izpaust pasaulē!! Inkvizīcijas lielmeisters nevarētu briesmīgāku moku izdomāt! Ak, Ērzelovič, par ko ne labāk ģipti, tas ir tik omulīgi, tā sacīt, familiāri, patīkami. Ak, ak...Tas bij tas viens joks (ak manu dieniņ!), un tas otrais arī nau labāks. Cilvēks ir izdevis grāmatu: «Māksla, kā naudu taisīt.» Tāda literatūra nevienai tautai godu nedara, ja mūsu literatūra šai ceļā grib attīstīties, tad var gadīties, ka mūsu tautas sēdeklis tiek pārcelts uz Sibīrijas tāļākiem vidiem. Nau smuki, ko teiks kaimiņi? Te vajadzīgs enerģiski pretī strādāt.
        Ap šo jautājumu darbodamies, mēs nejauši atradām vecās, diemžēl sapelējušās aktīs kādu likumu, kas vēl atcelts un gauži lieti derētu pret visādiem grēciniekiem dzejās un rakstos. Šis likums ir no 22. sept. m. d.1671. g. un atrodams Budenbrokā (Sammlung der Gesch.): «Neviens, kas ar būdams, lai neuzdrošinās taisīt kādas dzejas (einige Carmina) peļņas un baudas dēļ (um Gewinns und Geniebes), daudz mazāk vēl ar albumiem (stammmbuchern) un citiem tādiem ubagu rakstiem apkārt bokstīties (herumzulaufen), bet top piedraudēts ar nenoteiktu sodu (Arbitrar-Pon), ka lai no tā katrs sargās» Līdzeklis, kā redzams, labs gan, un, ja viņu tik lietotu visā likuma bardzībā, tad panākumi būtu jo ievērojami un pirmajam laikam pilnīgi apmierinoši.
        Lasītāji varbūt jutīsies sabaidēti no manas kritiskas bardzības un negribēs vairs nekad dzejot. Bet par velti. Dzejošanu es pats atzīstu par iten tautisku lietu, ja tik viņa izdodas, un, ja viņa neizdodas, tad jau ir atkal jauns materiāls Dunduriem. Par uzmudināšanu citiem mēs paši gribam drusciņ pamēģināt to veco kleperi Pegazu jāt. Tā, lūk, nu mēs šausmīgi noskumām par to, ka mums neviena štuka neiekrīt prātā, un tādās bēdās mūsu dziļas dzejas jūtas un domu bagātības dīgļi saspurināja zelta strūklu, kura izšļāca uz āru, kā pērkona sasperta, jo es nevarēju tās krūts dziļumu bagātības izspiest pa latviski, kamēr uzlēcu kā īsts dzejnieks no gultas, sagrauzts un pacilināts briesmīgā vīzē...(ko tas viss nozīmē, mēs nezinām, bet šādos gadījumos vajaga šitā teikt, mazākais Jansonu Emīls uz to vīzi izspiedās, und Emil ist ein ehrenwerter Mann - mēs no viņa kādus jaukākos vārdus patapinājām). Galu galā - tik daudz es zinu - iznāca šāda dzeja, ar kuru es savu apskatu domāju godam nobeigt:

Nu - šis mielasts bij man rūgts,
Kas iz dzejas dārza plūkts;
Tumšu zupu sniedz, lai baudu,
Bet - kudi - es pretī šķaudu!

Dzeja mums rādās iznākusi nekas. Es domāju, ka šoreiz literatūras būs diezgan.

* * *

APSKATS PAR MŪSU MĀKSLĀM UN ZINĪBĀM

        Bet nu es gribu saņemties un būt labiņš un rātns, ja izdosies, arī palielīšu, un vispirms pūlēšos rakstīt tanī sasod- augstā, nopietnā stilā bez jebkādiem štukiem, kā jau I redaktors «par gvalti» grib; citādi jau zūd omuļigā sadzīve ar viņu.
        Mums ir daudz mākslu, bet, lai viņas visas plaukst, konkurencei jābūt, pēcāk redzēs, kura tā labākā. Mirdzoša kā rīta zvaigzne ceļas mūsu mūzika, viņa svin savu goda dienu III dziedāšanas svētkos (Dunduri, cik jau tās viņu balss, arī maktīgi līdzi rūks), mūsu daili kuplina mūsu    J u r j ā n s, bet ar to nebūt nau teikts, ka viņa dziesmas būtu jāiegādājas katram gadīgam tautiešam; Šepškis, mūsu lielais Šepskis un Purats, un Apiņš utt., utt. - tos mēs pērkam un cienām, lai sev Jurjāna saskaņas diezcik skaistas, bet Šepskis?
        Un mums .ir vēl viena cita daile, tēlojašā, kuras reprezentants debešķīgais dailons Legzdiņš, tas pats, kas «Rotā» taisīja tos mazos vīriņus ar tām lielajām galvām un sacīja, ka tie esot tie   ī s t i e vecie latvieši. Mēs viņu nākošos izdevumos uzaicinājām par līdzstrādnieku kariķistu. Daudz dedzīgu mākslinieku tautiešu, kurus mēs še, Pēteros, zinām, mūsu daili godā cels.
        Un mums ir vēl cita daile - izrādošā -- kuras īstais pirmais reprezentants no augstākās puses atzīts par nederīgu un padzīts pēc viņas augstāka, gudrāka padoma, kurš ir pārāks par visa lielā ļaužu pūļa sīko prātiņu un neatkarīgs no tautas paģērējumiem. Mums ir arī .šogad teātra literatūra un pat viens oriģināls no: Makšu Rolanda, tik jau žēl, ka šis brangais gabals nau paštaisīts. Mums ir arī citi smuki tautiski gabali, tik jau tā lokalizēšanu nau visai izdevusies. Kā tak tur bija - īsti ar tiem mūsu Vidzemes tētiņiem, kuri Rīgā bij atbraukuši ar leijerkastēm naudu pelnīt?
        Un mums ir vēl cita daile jeb, labāk, māksla - tā ir visas sirdis un makus aizgrābjošā trumpu sišana, kura vienmēr atradusi. siltu mājas vietu, tikusi lolota. u. t. j. pr. kamēr izaugusi par - daiļu, spēcīgu, diženu,. staltu baltu, žirgtu, spirgtu, lepnu, košu (mēs nezinām. kurš vārds. te vislabāk lietojams būtu) zeltenīti, tautas meitu. Vislielākā patiesība par mūsu: tautas lepnuma mīļu kopšanu pienākas bez pretestības dižbajāru klubam. Viņš šinī laukā ir visaugstākā. autoritāte (citos laukos arīdzan), un,. ja kur gadās kāds neskaidrs jautājums, tad visdrošāk pēc izskaidrošanas griezties pie mūsu kluba. «kam tie nopelni ira».
        Un mums vēl ir citas. dailes jeb mākslas... bet dažas necieš klaju pārrunāšanu lielā ,ļaužu pūļa priekšā, viņas žēl klusumā un visu savu diženu aizgrābšanas spēku izrāda
tālu no atklātības trokšņa. Mēs runājam par spoku un tumsības valsts skunstēm, tā, p. p., svešu lietu nozudināšanu. Mums ir vēl citas tā saucamās dailes jeb mākslas, bet 1) par tām nau vērts nospļauties, jo vispirms ne katru reiz gribas spļaut un 2) slieku žēl, 3) saimniece pēc baras, ka grīda vienmēr piespļaudīta, kad es kritikas rakstot - un ja, bet - jān'die, tās citas mākslas nau vērts. Nu kas tā, p. p., par «skunsti» saraut šņukuri prasta baura priekšā un teikt viņam: es esu dižkungs, kam ir tie nopelni, - bauris jau to tā kā tā netic, un katrs kurpnieks, kas labi pelna, to var tikpat labi izdarīt.
        Un mums ir vēl daudz mākslu:

Ar to zābak' pucēšanu
Namiķis par skunsti sauc... ,

bet tur nau joka.

        Labāk es ar cien. lasītājiem parunāšu par ziniskiem jautājumiem. Par piemēru: vai jūs ziniet, kas ir humors - nē. Nu palasiet šo īsti zinisko izskaidrojumu no viena iz labākiem aistētiķiem (daiļumu pētītājiem! ai, ai!) prof. Ruge, tad jūs ar nezināsiet:
        «Humors savā sajēgumā ir uzskatība. Bet humoristīgā uzskatība, humora par sevi būtība ir jau priekš sevis būtība, t. i., humoristīga apziņa, kurā galīgais gars ir ideels. Tā par un priekš sevis būtība ir tas moments, kas ir visums; šī uzskatība ir humors. Bet, lai būtu ar īsts humors, uzskatībai jāparādās, gara galībai jātop uzrādītai, kā ideeli pieņemtai, sajēguma par un priekš sevis būtībai jāiemiesojas ārībā. Humora īstenība ir humoristīgas uzskatības ietēlošana savā priekšmetībā, parādīšanās. Tātad īsts humors tik kā parādīšanās, un viņa tāļāka pastāvēšana tik šās parādīšanās, kas ir pats humors, tāļāk iemiesošanās.» (Ruge. Vorschule d. Aesthetik, 1. p.190.)
        Tātad jūs Rugi ,nesapratāt. Varbūt vairāk pa zobam būs Šekspīra izskaidrojums: «Humors ir īstā laikā zagt.»

* * *

LUKIĀNA MIROŅU SARUNAS
Nr. 22

H a r o n s, M e n i p s, H e r m s un daži miroņi brauc pa Stigas upi uz pekli.
H a r o n s. Atdod par pārcelšanu, tu sasodītais!
M e n i p s. Kliedz, kliedz, Haron, cik patīkas.
H a r o n s. Dod šurp savu diķi, vai domā, ka es tevi par velti cēlis?
M e n. Nu, kam pašam nekā nau, no tā tu jau nu gan ar nekā nedabūsi.
H a r. Vai te nu nau jāsaka, kuram cilvēkam tad nau ij viena diķa?
M e n. Kuram vēl nau, es nezinu; man nau.
H a r. Ka tevi jods, es tevi, nolādētu, nožņaugšu, ja tu tūliņ nesamaksāsi.
M e n. Un es tev ar spieķi galvu salāpīšu:
H a r. Tad tu lai tādu gabalu būtu par velti braucis?
M e n. Herms mani tev nodeva, lai viņš maksā.
H e r m s. Jānudie, tā tik būtu peļņa, ja man priekš miroņiem jāmaksā ar vēl.
H a r. Es no tevis neatstāšos.
M e n. Labi, labi! Uzvelc celtuvi uz krasta un gaidi; bet kā tu no manis to gribi ņemt, kā man nemaz nau.
H a r. Vai tad tu nezināji, kas tev līdzi jāpaņem?
M e n. Kā tad nu nezināju, zināju gan, bet man nebija. Un vai tad man tādēļ bija nemirušam palikt?
H a r. Un tad tu vienīgais lielīsies, ka par velti braucis?
M e n. Nemaz par velti ne, mans mīļais. Vai es nepalīdzēju ūdeni smelt un airēt un vai nebiju vienīgais braucējs kas neņerkšēja?
H a r. Tam visam gar celšanas naudu nau nekādas daļas tev jāaizmaksā tavs diķis, tur nelīdz ne zāle, ne plāksters.
M e n. Nu tad ved mani atpakaļ uz dzīvību.
H a r. Ta ta būtu smuki! Lai es vēl galu galā no Aiaka pērienu dabūju!
M e n. Tad atkāpies no manis.
H a r. Rād' šur, kas tur tavā somā.
M e n. Cūku pupas un Hekates maltīte.
H a r. Kur ellē tu, Herm, ņēmi šo suni? Visu braukšanas laiku viņš pļāpāja vien, izsmiedams un izzobodams citus braucējus, un dziedāja, kamēr citi gaudoja.
H e r m s. Tad tu nezini, Haron, kādu lielu vīru tu pārvedis? Viņš ir īsti brīvs cilvēks un nebēdā ne par ko, ar vārdu sakot, tas ir Menips.
H a r. Bet, pag, kad es tevi kādreiz ķeršu:
M e n. Jā, ķersi gan, mīļais! Bet vai noķersi?

* * *

LEITIS UN KAFIJA

Linu leitis, dzirdējis par kādu dzērienu nedzērienu, kafiju saucamu, ieiet krogā un pastellē sev arī no tās Jaunās putras par veselu rubli. Nostrēbis šķidrumu, leitis ēd raudādams biezumus, kamēr sāk āžus dīrāt, bet, no dzimuma gudris būdams, nelaiž vis bieznu iz mutes laukā, tura abām rokām muti un degunu cieti: « Nelaisiu, brungi kaštoja.» (Nelaidīšu ārā, dārgi maksā.)

* * *

KUNGS LABS, JA TIK ĻAUDIS BŪTU LABI

Nez kurā muižā bijis cieši niknis kungs, ļaudis viņu varen necietuši un bēgtin bēguši. Pie niknā kunga bijis manīgs staļļa puisis Jānis, tas ar gribējis laist pekas vaļā. Puisis reiz, stallī zirgu tīrot un kungu tuvumā juzdams, tā runājot it kā pie sevis: «Lai saka ļaudis ko sacīdami, kungs labs, kad tik paši labi. Saka, kungs nelaižot baznīcā, kad tik palūgšas vien, laidīs - kungs labs, lai tik paši ir labi; kungs laidīs baznīcā un dos pat svārkus, ja tik prasīšu; kungs labs, nau ne ruņas, ja tik paši labi būtu. Es zinu, kungs arī dotu savus zābakus un bikses, ja palūgtos, kungs labs, lai tik paši ir labi. Ko nu- par to, - kungs dotu pat šo zirgu, ko svētdien nojāt baznīcā, ja tik labi palūgtos, kungs dotu pat pulksteni ar ķēdi, ko paštātēties. Kungs labs, ja tik paši labi, lai tur ļaudis melš ko melsdami. Kungs labs, tik ļaudis paši nelieši.» Kungam ruņa bijusi, kā mēdz teikt, pa zobiem. Pēc ienācis pie Jāņa, prasot, kā nu labi ejot, Jānīt, kā pie šā patīkoties.«Paldies, kungs,» saka Jānis, «labi iet, cienīgs lielskungs, laba dzīve, cienīgs lielskungs labs visiem, ja tik paši labi būtu.» «Jā, Jānīt,» saka lieskungs, «tu man labs kalps, ja visi tādi būtu, tad būtu labi.»
Svētdien kungs pats piesola Jāņam, .lai iet uz baznīcu dod ar svārkus un zābakus, bikses un pulksteni, un savu zirgu, ko nojāt. - Jānis aizjāj ar labā kunga mantu, bet atpakaļ vairs nejāj. - Kungs labs, kad tik ļaudis būtu labi.

* * *

EPIGRAMMA

Goda trūkumu nest daudz grūtāki ļaudīm par badu! Gudri vīri tā spriež, paši tik naudu sev rauš. Nabadziņš domā pie sevis: kam goda, kam naudas man vajag, Laimīgs, ja ir ko ēst, priecīgs, ja nekamē bads.

* * *

MEDICĪNISKĀ NODAĻA

Mūsu laika slimības
(apcerējums no mag. Glāboņa)

Mani veči vienmēr mēdz prasīt, kur gan viss tas kašķis palicis, ko senāk žīdi nēsājuši? Toreiz žīdu ir tuvumā nedrīkstēja laist, ne tik vēl ļaužu pirtī; tagad kaut taisni ej un bučojies ar viņiem. Kur tie dziedzeru strautiņi aiztecējuši kas senāk no katra bērniņa galvas plūduši kā no kalna Nu tie jaunie ļaudis visi tiepjoties, ka šiem švakas tās «normas», bet kā tad vecļaudis pavisam iztika bez tādām «normām». Sūdzoties vēl par rematišu jeb ģikti, dipturiņu un auzcērmi vai cērmausi, un šādām tādām ligām, kurām vēl ērmotāki vārdi, kādus godīgs cilvēks izsaukdams varot mēli samežģīt. Un veciem ļaudīm ir taisnība, kā dažu labu reizi. Ir ievērots, ka līdz ar tautas tālāku attīstību dažas senas slimības zūd un viņu vietā rodas jaunas, līdz tam nepazītas.
        Kādas no šādām jaunlaiku slimībām gribam te aplūkot.
        1. Mēs sākam ar to lipīgo sērgu, kas beidzamā laikā jo nikni plosās un draud tāli izplatīties, ja neatradīs kādu līdzekli, kas viņu spētu apturēt un galīgi iznīcināt. Šī sērga, latīniski «furor», no vienkāršiem ļaudīm diezgan apzinīgi nosaukta par astukratīšanu, pieder pie psihiskām, garīgām kaitēm, tā saucamām argalībām: Sasirgušais iedamājas, ka viņam aste vai b i z e pieaugusi vai p u n s piemeties un ka viņš caur šo piekaramo ticis tik augsti pārāks par «lielo ļaužu pūli», ka ar roku sargās, lai nenodauzītos griestos, nesveicina zemas kārtas pazīstamus, bet tik tādus, kas ieņem augstu stāvokli - skursteņskrāpjus, augstus torņa vaktniekus u. c Cita slimības savādība tā, ka viņi iedomājas aiz savas astes lielo ļaužu pūli vadīt. Nelaimīgie sasirgušie nepazīst pat savus brāļus un tuvākos radus. Pretlīdzeklis ir nolaist nelabās   z i l g a n ā s   a s i n i s;    ieteicami dēles un dundurkodumi.
        2. Cērmausis, uzcērme, uzcērmīga - delama kaite, ļoti izplatīta, parādās vairākos veidos. Tā sauktais «trucumus naudatus» tik lipīgs, ka pielīp pat nedzīvām lietām, p. piem., makiem; pret šo trūkumu nelīdz vis trūkuma jostas, kā varbūt cien. lasītāji būs domājuši; iestāšanās tautiskā akciju biedrībā, sevišķi: priekšniecībā, jau daudz vairāk ieteicama. Tādēļ vienīgais padoms: mīļi brāļi, dižani tautieši, nenopūlējiet par daudz savu ir tā jau vājo garu, taupiet viņu līdz izdevīgam laikam. Jūs dzīvojiet ne vienai dieniņai, bet visam savam mūžam, ne sev vien, bet visai tautai! Kam jūs pūlaties, kad bez tā var iztikt?
        3.Gauži nejauka un lipīga slimība ir lāstu sērga. Viņa radus ar velna apsēstību; slimie mūžīgi lādas un sirdās, slimība gauži nikna un apgrūtinoša lielā mērā citiem cilvēkiem. Ceļas viņa no tā, ka slimie tura konkurentus, ēd daudz piparu un domājas daudz gudrāki un labāki esot par citiem. Liga pastāvīgi piemīt dažās kārtās, kā, p. p., avīžniekos, u. t. j, pr. Pret sērgu lietderīgs tik viens, t. i., elektriska noņurcināšana, bet tā pati ne ik reizes izdodas.
        4.Veca, bet mūžam jauna, beidzamā laikā stipri izplatījusies ir kāda psihiska kaite. Rīmu kaite pirmajā acumirklī izliekas nevainīga, pat jocīga, un dažs labs papriekšu ir garšīgi pasmējies par šiem slimajiem, kas pēcāk bija gatavs par viņa likteni raudāt karstas asaras. Rīmīgais nes garus, nesukātus, izplūkātus (vārda visbēdīgā nozīmē) matus, skatās vienmēr debesīs, pārgriež acis sašķiebj muti un pacilātā balsī brēc nesaprotamus vārdus bez sakara, bet ar aizgrābtību; ķer katru pieļāvīgu cilvēku un spiež viņu klausīties līdz nāvei vai miegam. Slimais pazīst visās redakcijās visus krēslus, stenderes un trepes, kuras viņš samaitājis pa to laiku, kamēr ticis laukā sviests. Šo nelaimīgo visi cilvēki bēg un nīst, tik viens vienīgs cilvēks viņu nebēg un nebīstas, tas ir papīra un tintes pārdevējs, un tas pats viņu nevar ieredzēt ne acu galā un lād viņu, jo rīmīgais pie viņa ņem uz parādu un maksā dziesmās, reti naudā, jo nauda esot iznīcīga un nicināma un kur lai viņu ņemot. Mēs prasām cien. lasītājus, vai viņi ir savā mūžā jau redzējuši labu, godīgu cilvēku, kas būtu dzejnieks. Nē!... Nu neredzēsiet ar! Izdziedēt šīs ligas ir grūti. Pret šo slimību sastādījusies sevišķa biedrība.
        A c u k a i t e s   pūcēm, draugiem un citiem tādiem tēviņiem aiz jaunlaika gaismas.
        C a u r e j a, citādi nau pamanīta kā epidēmiska slimība, tik pie lasītājiem tā vispāri izplatījusies no lasāmām putrām grāmatās un avīzēs.
        Vēl interesants ievērojums, ka mati iziet bizuļiem tik lielā mērā, ka nodibinājusies kāda tautiska firma, kas šos matus uzpērk priekš tautisku matraču piebāšanas.

PĒC 2 ZAĶIEM DZENAS, NEVIENU NENOĶER

Pazīstama lieta, ka odi ļoti moka zaķus. Reizi nu Rudzu Jānīts salasījis visus odus vienā maisā un nesis slīcināt. To saticis kāds un prasījis, ko viņš tur maisā nesot? «Odus!» Neesot tiesa.
Zaķis tūlīt attaisījis maisu parādīt. Te izsprucis viens no gūstītiem. Zaķis tam naski pakaļ un atstāj pārējo maisu vaļā, tā ka aizbēg visi vaņģinieki.

* * *

PUŠKINA EPIGRAMMA

«Vai tu slims? tāds vājš un saskāb's?»
«Ak man dieniņ! Grūtī, draudziņ!
Jau trīs naktis negulēju.»
«Zinu, zinu - trumpas siti.»

* * *

ADVOKĀTS

Hauga epigramma

«Tev ir tiesa, viņš ir nelabs,
Viņš grib tavu nelabumu;
Es, es gribu tavu labu!»
Un viņš jēma viņa labu.

* * *

EPIGRAMMA

Kas to teica, tas meloja,
Miķēls, brāls, mūs mīlējot,
Nevarēja apēst mūs,
Lai nu, saka, paliek ar.

* * *

STĀSTS IZ VECIEM LAIKIEM

Ai manu dieniņ, sūru, grūtu dieniņ,
Bērtulis mani gauži rūdināja!

Rītiņā agri bij' man bodi slaucīt,
Ar zoses spārnu nojemt puteklīšus.

Augošu dienu spalvu tecināti:
Tulkot romāņus šausmīgi negantīgus,

«Vadošā vietā» spriest par svešām lietām,
Lokālas ziņas savest garā virknē,

Kritikas kleksēt, lielīt Āboliņu,
Turklāt vēl paspēt vienmēr būt pie rokas,

Aģitēt šeņķos, lādēt pretiniekus.
Beigās vēl jāblandās man pa malu malām,

Kaušanas, raušanas smalki jāizošņā.
Kur vēl priekš sevis ziņģes, gaudas sakalt,

Krējumu pārdot līdz ar pirtes slotām.
Viss vienā reizē nabadziņam darīt!

Ai manu dieniņ, sūru, grūtu dieniņ.
Bērtulis mani gauži rūdināja.

* * *

«HERKUĻA GARAM»

Tiešām, tu īstenais Herkuls, kā garā, tā arīdzan miesās:
Vājiņš bij Herkuļa gars, miesas spēks vareni liels.

* * *

ZARIŅIETE

Krogā ienāk Zariņiete. «Labdien, labdien, krog' papus, vai še bī mans vīrs Zariņš?» - «Bī gan.» - «Ko viņš še darī?» - «Par vērdiņu brandvīnu dzēra.» - «Ak tu, zēvels tavā rīklē, bērniem mājās nau maizes, ko ēst, viņš dzer par vērdiņu brandvīna. Nu, kad viņš par vērdiņu, es par mārku.»

* * *

LEIŠU TAUTAS DZIESMA

Dzer, manu brālīt,
Es arī dzeršu,
Kad vajdzēs maksāt,
Iziesim laukā.

LABAM DRAUGAM

Par man' tu sliktu stāsti katru dien',
Un es par tevi labu vien;
Ne mani tic, ne tevi.

Foss.

* * *

PARUNAS PAR NEDARĪŠANU

Nedari pats, ko cits tavā vietā tikpat labi var padarīt.
Nedari rītā, ko parītdien tikpat labi var nedarītu atstāt, teic Benjamins Franklins.

* * *

NO GALĒJĀS MALIENAS

«Dienas Lapas» pielikuma oriģinālkorespondencija

Mīļo redakcij! No visām Latvijas malām Tev ir sarakstītas grāmatas un teļagrāmatas (telegrammas? Red.), tātad -es Tev gribu aridzanās par mūsu pusi ko pastāstīt. Vādaranu mājās tika nokauti 7 cilvēki un viens žīds,3 nosisti itin vienkārši (??). N. muižā nodega cūku stallis bija gan žēlīgi noklausīties, kā tie nabaga bāreņi, šķiņķa lopiņi, kvieca savā nelaimē pēc paliga, kas viņus būtu papriekšu nokāvis un tad svilinājis...Škāde vēl nav notaksiereta, bet, cik paredzams, būs smagi liela... Un, ja ar škādi atmaksās, kas gan atlīdzinās tās asaru straumes, kas plūdušas? (??!)... Vīrs noņurcījis par vienu pusdienu sievu un sīku bērnu pusdēķi; bet tad bijis ari piekusis paradačna (aj, ai!?)... Zirgu zagļu mašelnieku (? Red.) amatam nesviežas vairs tik labi kā senākus laikus; vienu (amatu? Red.) jau nočiepa, bet te aridzanas ak līdz ar tautas dziesmu):

Ja ikviens tik nočiept spētu
Vienu zagli veselu,
Kas tad izskaitit gan spētu
Zelta zagļu daudzumu.

Krogu pie mums ir gan nekas, bet priekš jautras un dūšīgas sadzīves vajadzibas jeb notes (?) par maz (klau
sat! Red.); dēļ tam vienu skolu pārstrojejam (šis ir mukabrodu vārds «pārtaisījām». R.) par krogu, bet tas ir tik piliens jūrā... Lielakas saiešanas uz kaušanos tiek izrīkotas tikai gadstirgos, t. i., jarmarkās jeb jamarkās, un tātad garajos ziemas vakaros mūsu centigie jaunekļi nezina, kur izvingrinaties veiklibā, atjautibā un miesas spēkā, un eipašigi (! Red.) caur tam daudz metas uz svešu zirgu jādelešanu (vai tā tik nau, vienkārši runājot, zirgu zagšana? Red.)... Jasaka aridzan tas, ka kaušanās ir labs tēvu tēvu ieradums un man pret pašu lietu nekas nau pretim, bet kaušanās kā vienigais izglītibas līdzeklis man liekas par nepietiekošu un drusciņ par stipru un kā viesigas sadzīves veicinataja par vienmuļigu, jo daudz tāļak par nosišanu nevar ņurcities un nosistie ari retam pēc tam ņem dalibu pie priekiem... Kaušanās ari mazak izglīto garu, un caur tam mums vajadzetu domat aridzan uz citiem sadzīves un izglītošanas (!) līdzekļiem. Dašs nu mušiņ (?) ieteiktu zaļumu balles, bet mēs jau ne duraki (?!) - ta ir ta paša kulakošanās, tikai ar ragu muizaks, dziedāšanas un krūmu savadišanu... Biedribu dzīve attīstavajas (!) pie mums vairak slepeni, p. piem., mežos; klaji mēs nodomajuši dibinat priekš sevis lopu aizstāvešanas biedribu, jo nekārtibas te izraidamas tiešam šaušaligas; kam nu, par piem., nau vairak lāgam sirds ar ašņiem (!!) apsatecejusies, kad viņš redzeja, kā dažs romaltiski jeb, tā sakot, neitrali (kas šo gvelžu «tā sakot» saprot, dabon pimberi. Red.) grimis puika nabaga sunišam ar akmeni svieda jeb pat kaķiti aiz pašas astes ķarstija (tādas, tā sakot, «vitrioriskas» negatības var gan tiešām tik tādā galējās Malienas kaktā atgadīties! Red.). Bez tam tāda lopu biedriba ari priekš mums pašiem būtu ļoti svētiga, viņa legulieretu (sic!) visu mūsu dzīvi un nebūt nenāktu par agru priekš mūsu izvīstišanās stāvokļa, kā daži nelabvēletaji rauga izbļaut; mēs skaidri zinam, ka lopubiedru nebūs trūkums (mēs arī; interesanti būtu tik zināt, pie kādiem lopiem skaitās pats korespondents; es aprunātos ar veterināru par tām zālēm, kuras viņš vismazāk panes. Red.). - Bet vienas pašas lopu biedribas, lai viņa būtu ari cik liela; nepietiek priekš izglītašanas un sadzīves veicinašanas, pēc mana prāta vajadzetu atrast cita stipraka un tautiski organistigaka (kas tas? Red:) lidzekļa... No dažām pusem izsacita par to vēlešanās še, Malienā; celt staltu tijateri un varbūt kādu zinamigu-riteradisku (kur viņš, nelaimīgais, šo vārdu sadzirdējis? Red.) biedribu, ta uz reizes visas čibeles un klapatas būtu prapalušas (saprot nu! Red.) un atvīstiba un izaglitiniba būtu dukam gatavas. Vēlam daudz sekmes Maleniešiem uz tijateri! Mīļā vasariņa no mums jau... Šanedeļ ap Iluksti it niviena vieniga cilveka nenosita, tikai 3 žīdus samaidzija (vai tas nau tik kāds vieglāks nosišanas veids? Red.) un vienam poļakam visas kājas lupatās salauzija... Lielais ļaužu pūlis pie mums gan runā cieš netīru (!) valodu, bet mēs jau eipašigi šķīri (ne smeisja, goroh ne lučše bobov, nesmejies par cūku, ja pats esi sivēns. Red. II) caur tam, ka mums daudz tās izglītinašanas... Iran paraugs, cik mums to grāmatu vien iraida! Tās esmu un pātaru grāmatas pavisam līdz nerēķinajot, mums irai 13 «nelabā» kalenderes, 7 eles-siseņi, 3 spērieni 15 (!!} Stevenāguļi un vēl liela čupa citu grāmatu p. piem., 9 pusābeces un no trijām vēl vāki un 2 lapas: (Tā jau vesela bibliotēka! Laimīgā Subate!!) No Lavizites ar vēl dikti daudz ekseļu pāru (??)... Ar smiekliem zem asaram (?!) mums janosarkstas, kā tie tumšie puņķuleitiši (vai te nau drusciņ poēzijas iekšā? Red.) vēl dzīvo kā tīrie lopiņi, bez lopu biedrības - utt., utt.

Jūsu cienijams (teļa taukums! Red.)
Jēcis Naba.

R e d a k c i j a s p i e z ī m e. Kad mēs šo «grāmatu» saņēmām, mēs gribējām nogalināties ar mūsu visasāko nazi, bet to redakcijas puika bija akurāt aizstiepis projām, un, otrkārt, pirmais redaktors - mēs esam tas otrais - nopietniem vārdiem mums noliedza to darīt (mēs ar viņu negribam sanīsties, jo viņš mums vajadzīgs), jo mums tikai pēc redakcijas slēgšanas esot tiesība nogalināties un tad arī ne ar redakcijas nazi (tavu skopuli!). Tātad mēs atradām par labāko tik pasmieties un nospriedām tūliņ organistigo» (t. i., tik daudz kā oriģinālo) korespondenciju nodrukāt ar visām valodas negantībām un ļaut mīļiem lasītājiem arī izvēlēties starp tutenu un smiekliem. Ai, ai, tie malenieši, ne par velti viņi dibina lopu biedrību! Viņu morāle. viņu «izglitīšana», viņu iedomas!! Bet nu mums ar to lopu biedri Nabu kāds vārdiņš jāparunā. Vispirms sakiet, vai jūs ārprātīgs vai dzejnieks, vai zirgu zaglis, vai korespondents, vai vēl kas? Viss laikam reizē. Nu labi, klausiet! Sargajties mums vēl jebkādu reizi kaut ko rakstīt un, ja cits kāds maleniets grib rakstīt un jūs to sadzirdiet, - sakiet viņam, lai viņš mauc ātri pirmo dzirnavakmeni kaklā un skrien uz Malienas ezera dziļāko vietu. Jums pašiem «par sirds uztaisīšanu» aizsūtām no šejienes labākā aptieķa visīstāko strihnīnu. Lūdzu par saņemšanu kvitēt. Na, vai nu jums būs diezgan sadotsi: Cienījamie, godīgie lasītāji, kurus mēs tik ļoti mīlam, zināms, būs nopratuši, ko tie daudzie punkti nozīmē. Viņi pie mums nau likti efektīga stila labad, kā to dara dažs reportieris, arī ne vairāk rindiņu dēļ, - mēs bijām piespiesti viņus likt tur, kur korespondenta ruņas zelta strūkla draudēja pārplūst par garu laiku lasītājiem.
Red. II.

* * *

PATRIOTS

Brencīts, cik ar draugiem plītē,
Augstu laimi tautai sauc;
Citādi jau nemanītu,
Ka viņš ar ir patriots.

* * *

«Was sich liebt, neckt sich!»

Ko jūs, ļaudis, rājaties,
Ka es ātri apsviedies?
Draugs ar draugu paplēšas,
Draugs ar draugu bučojas.
Tā ar saka sveši ļaudis -
Savā gudrā parunā.

* * *

BRENCI, MEIĻAIS!

As da tevim skreiveju itu munu groamotu in man gribīs, kab tu da manim tai poš skreivātu, kab as zinotum, kai svīžos munam vacam draugam i rodu gobolam. Aiz tū; ka mas tīsai rodus esim i miūsu tāvu tāvi cīš smagi rodovās; a tagaten jav jiūsu bārņi, tis pots Žvinguļs, miūs prostu ļaužu, Maļenīšu, i zinot nagrib. A mās vel, sokūt tū ļaužu, rodi ,na nū boltos čēves trešo auguma. A otkiņ mas tivi kaimiņi, kodž ar mas cita guberņeja voi, kai pī Jiūsu soka, gubarnameņteja; i seņok daudz gošķūs vīns da ūtram braukavojam, i Reigo sazatikavamīs, i Pīterboargā oveizes aba gazetas ap miūsu stoasteja; da tur skreivēja veļ da tevim groamotu miūsu poznaks prijaceļs Rapis. Aļi itū ta šaļti ap čeistū latvīšu molu aba Maļīņi ņikoa nadrukavoaja gazetoas Zvīdru zāmā; in miūs por čiūļim i broaļeišim nūlomova, i por pūļeišim saukdava, a tis ta jav nu gon mužeņiem var biut naskaiški, draugīm lomovātīs in naškeistus voardus pajemt sovā mutē; aiz tū, ka kožns cilvāks tura itū zinošonu, ka mās naasim broaļeiši, aba čiūļi, a ka eīstan taisņeiba, jī poši čiūļi. Otkon seņoķen tis pots Ļeivanu tāvs aba Ļeivantāls, pa jiūsu nastširai volūdai paraksteja groamoteņu ap Spriča apsasīvušanūs skaiškīm čeistīm latvīšu voardeņīm, a taņ mas naziņīm, kas ar Sprici toaļaķen beja i kur jis tura dzeīvūšonu Tūlaik, kad beja Rāps pī miūsu gošķūs, jis mums palaseja areidzon tū lusteigu stoasteņu ap viņsātas Kvederi, ka jam pīcpacmit pa ūkstu paplikškeņoaja; mās visi smājamīs, ažna vādarus turadamīs. Grīta tai ij nanutureja. Tagam jav mās jiūsu groamotas skaiteit navarim, taic miūsu narods navuicīts. Mas, prosti ļauži, varim skaiteit kožns sovā poataru groamoteņā, a, kas jira kaids pavuiceitaks, tis skaita jir divos groamotās.

Tavs drags V u c a n s.

R e d. p i e z ī m e. Šī vēstule piesūtita laipni no mūsu drauga Brenča tēva. Mēs sirsnīgi pateicamies par miļo apsveicinājumu un uzmundrinājumu no vispār cienīta vecļaužu reprezentanta. Mēs visiem spēkiem centīsimies savu augsto un grūto pienākumu godam izpildīt.

* * *

DIENAS LAPAI

Ik dieniņas lapas bira,
Birtin bira, mirt nemira,
Zaļš kociņš, zaļas lapas
Mūsu tautas druviņā.

* * *

IECAVNIEKU IZLOKSNĒ

Iecavnieks ziem' ienāk krogā, sasalis kaulā, kramā, ragā, sūdzas par pārlieku salu: «Tāds adits kamzoals un zils mantels, nieks nikaiš aukstum, aber viejš ņemm caur.»

* * *

DUNDURU PASTA TAŠA

P.UNU BIZMAŅA KGAM. Nebīstaties nekā! Šoreiz jums nebūs jābizina. Dunduri pārliecinājušies, ka jūsu asins pagalam samaitājušās, viņi zina jaunu liellopu sugu ar gardākām asinīm. Pietiks. Sapienti sat.
VAIRĀKIEM M. B.; L. N..... Sūtiet vien labi daudz. Ziema salta, malka dārga. Manuskriptus atpakaļ nesūtām.
KAUT KĀDAM KĀDAM... Jūs prasiet, vai sūtīt līdz ar manuskriptu markas priekš atbildes? Sūtiet vislabāk markas vien.
KR.... ANCIM. Ko jūs ziniet no tādām lietām? Vsjak sverčok, znaij svoij šestok - «katram suņam savs kubuliņš».
A. B. - M. Pateicamies. Jūs pierādāt, ka latviešiem arī ilggadīgā sājā un skābā barība nau spējusi zobu galus izmaitāt. Uzpurināsim gan mūsu melnos miega maisiņus.
PLIKA DĪDAM. Mūs, Dundurus, neviens nepirkšot?? Nu, lika drusku pagaidīt! Jūs gan nepirksiet, jo jums vajaga kapeiku, ar ko savu sarkano degunu zilu nokrāsot. Nevajag ar jūsu pirkšanas! Mūsu grāmata pērkama godīgiem ļaužiem.
P... KL.. R. Nudien, tur trakam jāpaliek! Nu beigās jūs vēl lienat virsū ar savām «slavenām» dzejām. Vai zināt ko? Tam postiljonam, kas jūsu vēstuli atnesa, gadījās ātrā nāvē nomirt, un mums vajadzēja par paglabāšanu aizmaksāt. Un jūs vēl prasāt honorāru par tādu darbu! - Aizmaksājiet papriekš par postiljona paglabāšanu un atlīdzinājiet mums par tām nepatikšanām; kas mums pie tam bija.

* * *

Šās vēstules izlasījuši, jūs sapratīsiet, kādēļ mēs pārējās sametām krāsnī. jūs tak neprasīsiet, lai mēs aiz tīras laipnības pret korespondentiem no dusmām plīstu. Ja tiešām korespondentiem bija kas svarīgs, ko teikt, laipni lūdzam vēlreiz atrakstīt.
Godājamie lasītāji atvainos, ja kāds asāks vārdiņš izsprucis, bet tas nācis no sirds. Un tad lūgtu mums nepārmest - ka mēs tāpat lādoties kā avīzes. «Quod licet Jovi, bon licet bovi», t. i., vienkārši pa latviski: «Kas pieklājas Dunduriem, tas neklājas vis Vēršiem.»

* * *

NEAPMIERINĀTA LASĪTĀJA VAJADZĪGI TĒRZĒJUMI

        Jā, jā, tā iet šinī grēku pasaulē!
        Man tas vienumēr izlicies diezgan ērmoti, ka tie avīžu rakstītāji visi runā, t. i., raksta, par bezpartejību, par to zināmo otro pusi, kuru vajagot klausīties arīdzan, un par domām, kuras katrs varot brīvi izteikt un kuras vislabākās esot tobrīd, kad viņas no visām pusēm izsakot, un tomēr man nekad nau gadījies redzēt, ka arī kāds lasītājs būtu pielaists pie avīzes rakstīšanas un būtu runājis par to zināmo otro pusi un tām domām, kuras katram brīv izteikt, t. i., izrunāties par savām vajadzībām, un tā. Šad un tad parādās gan arī avīzē kāds laucinieks; daži no viņiem saucas pat par «godīgiem», bet, kas nu lai zina, vai tie arī nāk no laukiem, var būt, ka viņi kādi Rīgas puikas ar viksētiem zābakiem, kāds man, piem., izlikās Vēstneša laucinieks, kuru Alunāns vasaru caur zobiem vilka, un tiem lauciniekiem, kuri paši sevi saucas par godīgiem, «Balss» vēl izgājušu nedēļu brangi sadeva, ka ar viņiem esot akurāt otrādi, nekā paši sakot. Tos Rīgas «iesūtītos» nevar līdzi skaitīt, viņiem rūp vairāk pašu nekā lasītāju labums, lai viņus, piem., ielas puikas neķircinātu vai sētā pa nakti uguns būtu, vai :piedzērušie nepakristu gar zemi.
        Paši avīžu rakstītāji gan lielās ar to, ka viņi reprezentējot lasītājus, izsakot savu lasītāju domas un pārliecinājumus, bet es esmu dzirdējis no veciem vīriem, ka tas tā pavisam neesot labi un ka sevišķi D. L. tas neklājoties. Bet, lai nu viņi arī reprezentētu lasītāju uzskatus, tomēr viņi nau īsti abonēti lasītāji, jo viņi tura tikai citas avīzes, bet ne savu, un viens rakstītājs nekad nelasa, ko citi sarakstījuši. Bet īstam abonētam lasītājam, tam jātura sava avīze un jāizlasa viss, kas tik vien iekšā, no «galvas» un «maksas bez piesūtīšanas» sākot, līdz pat masku ballēm, Svitgaliem un tai mūžīgai jaunai meitai, kuru kāda skroderiene vēl meklē, gribēdama viņu mācīt (cik redzams iz izgājušās nedēļas sludinājuma, tad viņa vēl nau dabūta rokā). Izlaist nekā nevar, pat uzsauktie jālasa, vekseļu kursus, no kuriem nekā nesaproti, un tos, kuru vārdi literatūrā tik caur to tikuši pazīstami, ka viņi pastam nau bijuši pazīstami: tādas lietas gan mazāk interesantas, bet naudu taču nevar par velti zemē sviest. Jau tagad dažs nespēj avīzi līdz galam izlasīt un paliek jau pēc 5. pērkoņdimdošā urrā; kas būs, kad dienas avīzes būs vēl lielākas? Kur lai korespondenti, redaktori un iesūtītie, kuri varbūt pavisam nezina, ka avīzē ir uzsaukti ērmīgi uzvārdi un sludinājumi, kur lai viņi zina lasītāju vajadzības, priekus un bēdas, būšanas un tā?
        Un tomēr viņi paši raksta un :mums neļauj, tā jau romnieki gluži labi varēja pamest nesacījuši: gaudeamus et altera pars. (Ai, ai, kas tā par valodu? Red.) Cik maz tiek mūsu vajadzības un vēlējumi ievēroti, cik bieži mēs pievilti savās vislabākās cerībās! Nāk, piem., viens jauks stāstiņš kādu mēnesīti, mēs ar viņu jau apraduši, te uzreiz viņš vienā pašā numurā atšķetinājas, kur viņš varēja vēl nākt droši pāris mēnešu, un mums jāpierod pie cita stāsta, tikpat gara un jauka. Nereti mēs tiekam vienkārši apzagti, kāds koroborators vai zeceris vēl viņnedēļ bija pirmās lapas feļetonu priekš sevis vien noņēmis: Tos īstos, latviskos strīdus rakstus, no kuriem lasītāji tik brīnum bēgot, varētu bez bailēm daudz vairāk sniegt, tikai to vārdu «Ķengāt» - lai viņš ar būtu kājiņās ieslēgts - vajadzētu zilām ugunīm sadedzināt, jo, viņu ieraugot vien, jau sāk dūša griezties.
        Ja pieņemtu vēl kādus padomus no manis, es viņus dotu ar mīļu prātu. Mums, lasītājiem, diezgan nepatīkams uzdevums visus sludinājumus izlasīt; vai tad redaktors, kas viņus raksta, nevarētu tik tos ielikt, kuri tiešām vajadzīgi, ja, piem., kādam radam vai pazīstamam uzsauc kāds «urrā» uz dzimumdienu vai kāzām; ja kādreiz pilsētā iebrauc un vajaga pirkt dzelzi vai dzijas, tad pasacīt, kur vislabāki; bet, kad katru dienu sludina «urrus» no svešiem ļaudīm, kurus pavisam negribi pirkt, tad tas mūsu pienākumus dara jo grūtus. Tāpat vajadzētu uzsaukt un paglabāt tikai pazīstamus. Ja tie redaktori, tie jaunie cilvēki, nebūtu tik lepni, mēs viņiem varētu ar kādu vārdiņu teikt par politiku: viņiem vajadzētu rakstīt tam mīļajam Gladstoniņam, ko tas tagad tā nolaidies un ko tas dzelžains tāds negants. - Par tiem jauniem vārdiem vajadzētu runāt (vai tiešām pareizs vārds «tiesībnieks», vai nebūtu jaukāk «tiesīboņa»?), par sīkumiem un Rīgas notikumiem jeb plūkšanām, kuru citiem tik daudz. Bet es negribu uzbāzties ar saviem padomiem, paldies, ka mani tā vēl ielaida iekšā; zināms, pašai avīzei būtu par labu pieņemt padomus.
        Ja es no iesākuma izlikos drusciņ bargāks, tad tas nekas; es tāds nemaz neesmu, bet vajaga tik ļaut izrunāties. Es varbūt vēl šad un tad pienākšu redakcijā, ja būs kas jāapspriež. Šoreiz man vēl viena lieta, par kuru gribēju patriekties, t. i., par tiem zobgaļiem jeb humoristiem. Tie ļautiņi mums gauži pie sirds pieauguši, bet nu viņi tik reti parādās kā B. V. ievadraksti.
        Mēs, lasītāji, it labi noprotam, kādas viņiem visādas grūtības jānes, un vēlētumies, lai redakcijas viņiem visur palīdzētu (un nesūtītu strihnīnu, kā viņu sestdien nabaga Nabas Jēcim, kurš taču arī savā ziņā humorists). Viens tagad jau gluži vecs vīrs un dzejnieks teica, ka grūti esot nerakstīt zobgalības, un mans draugs Lazdiņš atkal saka, ka grūti esot rakstīt zobgalības, un viņiem abiem, kā slaveniem dzejniekiem, jātic. Un tiešām, katram īstam zobgalim šinīs laikos visur iekšas deg un visi zobi niez uz mēļošanu un zobošanu par visādiem ērmiem, pasaules muļķībām un tumsībām, kas apklāj to zemi: bet, kad viņš savus sviedrus lējis humora arodā, ielicis savu aso zobgalu rakstos, tad tik viņš mana, cik grūti nākas tam, kas mūsu «slīpētos» laikos tura «neslīpētus» zobus. (Neīsts zobgals jau pie pašas svīšanas humora arodā dabon izciest visas grūtības, bet par to atkal pēc iziet sveiks.) Tāds nelaimīgs zobgals ir tad kā Klivelends, kā saka B. V., jeb pa latviski - kā kaķis; visi suņi recenzenti viņam virsū, sevišķi tie «afenpinčeri». Šinīs dienās vēsture pierādīja, ka arī Klivelends tikpat nau pilnīgs kaķis, jo viņš krita ne uz kājām un bij pagalam, bet publika varēs pārliecināties, ka īsts zobgals pilnīgāki izpilda kaķa «uz kājām krišanas» uzdevumu.
        No tā laika, ka vērsim vasarā karstums galvu aizķēra, pavisam grūta dzīvošana jautriem smieklu mīļotājiem; mazus jociņus rakstīt jau bailīga lieta - «tā esot arī ķengāšana un nemiera prāts» - un vēl zobus trīt, tad jau labāk trīcēšanu pārciest, varbūt ka tikpat nevainīga gadās kā kaimiņu «Grosmamma.» Neviens cilvēks nezin tagad, par ko var runāt un smieties un par ko ne; pat atgaiņāties nau brīv, par apvainojumu «pierādījumiem» runāt jau ne domāt, jā, arī pat klusu ciest - ļauni, kā tas tika piedzīvots izgājušu nedēļ. Es pats gribēju nākošu reiz tērzēt ar visnenoziedzīgāko lietu: par laiku, bet diezin. ja teiks, še nelabs, grozīgs laiks, varbūt «balss un brālis» atsauksies: ahā, mēs jau savus uzskatus grozījuši, pag, tu nemiernieks, ķengātājs. Vienkāršiem humoristiem ar nau tagad nekādu darīšanu. «Konkurencei ir sacensības spēks, un sacensībai ir konkurences nozīme» - tā nesen «izlaidās» B. V., ar to no jauna pierādīdams, ka viņš vairāk cienī neapgāžamu patiesību nekā viņam nepieklājīgu asprātību. Tiešām, kankurence, kas pat «lielākai» avīzei spēj «atņemt», kā vecais teicis, «beidzamo maizes kumosiņu», šī nezāle mūsu treknajā tautas ganībā, šī rūgtā indeve, sacensība, vēl jo vieglāk nomaitā mazos humoristiņus. Ja es būtu «tas vislielākais un vislabākais» redaktors vai vismaz tāds «reptils», es pret viņiem brēktu tādu lāstu, ka lapas čokurā sarautos, kukainīši no kokiem birtu un labākie humoristi tiktu par līķu pavadītājiem. Lielākā nelaime tā, ka nopietnas, pat «vislabākās» avīzes līdzi sacenšas un dzenas pēc lētiem jokiem.
        Tāda izturēšanās jāatzīst «lielā mērā jau nevietā», kā B. V. teica. Dvīņu brālīts pat savos ievadrakstos (šinī ceturksnī jau vairāki iznākuši) jokodamies stāsta, ka avīžu uzdevums esot tikai valodu kopt, un pats, valodnieks nebūdams, apgalvo, ka vienīgi valodnieks varot būt labs redaktors; dvīņu māsiņa, gara laika mocīta, sakopojusi lielu pulku jaukāko, kaut arī ne jaunāko t. s. «sakāmo vārdu»; par tanti un latvieti nau ir ko runāt, tie jocīgas lietas vien tik raksta, kaut arī klaji nesaucas par humoristīgām lapām. Tante gan saka, ka šo jau tā katris pazīšot pēc zināma gara, kuram tuvs sakars ar biksēm. Ja vēl apskatām līdzekļus, ar kādiem viņi mēģina sacelt galerijas, ne publikas smieklus, tad jāsaka, ka katrs izglītots, tiklīgs cilvēks viņus ar riebumu uzlūkos; jau 15 maziem puisīšiem, Bauskas elementārskolēniem un Sakkokam, kuram ar liekas būt saites ar šādu iestādi, liek ļaužu priekšā kārpīties, kā apkārtklaidoņi žīdiņi «kunstmaheri» dara ar saviem žīdulēniem, tad tas vismaz nau pieklājīgi; un, ja otrs ar ābecīti ļaudis smīdina, kur taču vispār zināms, ka ābece ir cilvēces labklājības pamats, tad - es vairs nezinu, ko teikt, joks tas vairs nau.

Bezdarbis.