RAINIS
MĪLA STIPRĀKA PAR NĀVI
TURAIDAS MAIJAS TRAĢĒDIJA PIECOS CĒLIENOS
PIRMAIS CĒLIENS
Pirmais skats
M a i j a un L i e n ī t e.
MAIJA
(Dzied klusi.)
Zīlīt, manu mazmāsiņu,
Nāc ar mani dziedāties, -
Es tev teikšu jaukus vārdus,
Tu man līdzi tricināsi.
Dieva dēli kalnā jāja,
Pakavs šķīla uguntiņu,
Uguntiņas dzirkstelīte
Rožu krūmā aizdegās.
(Putniņš aplido viņu un atsēstas uz viņas izstieptās rokas.)
MAIJA
(Klusi smiedamās.)
Lūk, lūk! putniņš nāk uz manu roku. - Nenāc, Lienīt, tuvāk un nekusties! No tevis tas baidās.
LIENĪTE
(Divpadsmit gadu veca meitene, tura arī savu rociņu izstiepusi, klusi.)
Cip! cip! cip! Es turēšu baltas maizes drupatiņu, - viņš nāks arī pie manis. Cip! cip! cip! Nenāk vis.
(Putniņš aizlaižas.)
MAIJA
Putniņš baidās no tevis. Tu varbūt nevēli viņam labu, gribi viņu noķert. Tad putniņš nenāk. Kustonis jūt, kas labs pret viņu.
LIENĪTE
Jā, tevi jau visi mīl - ij putniņi, ij kaķīši, ij sunīši, ij - jaunkungi. Katram tu pasaki labu vārdu, ar katru pajokojies un jauki padziedi; kas šī bij par dziesmiņu, un kā tā beidzās?
MAIJA
Tāpat, dziesmiņa no sevis. Bet kas tad tev, Lienīt, iemācījis runāt par jaunkungiem? Laikam gan Frīda? Vai būsi dzirdējusi ļaužu galā?
LIENĪTE
Bet tev jau tiešām visi taisās klāt, ne tik vien tavs Heils.
MAIJA
Ko tu visu nezini, bērns! - Bet nu kas tad, ka Heils?
LIENĪTE
Nujā, ne tik vien Heils, bet ij junkurs, ij Skudrīts, ij virsnieki, ij zaldāti, ij galma ļaudis. It kā tu būtu visus ieēdinājusi kā šo putniņu.
MAIJA
Es putniņu nemaz neesmu ieēdinājusi, viņš nāk no brīva prāta. Man tik žēl, ka visi viņu grib ķert un iesprostīt, un priekš sevis turēt. Vai tad putniņam nau arī savas dzīvībiņas? Negrib sev padzīvot? Lai priecājas tāpat par viņu. Bet, kad tas brīvi laižas kokos, tad viņu šauj nost. Cik briesmīgi ir cilvēki!
LIENĪTE
Es arī gribētu, ka man būtu tāds glīts putniņš, un es arī viņu liktu krātiņā un nedotu nekam citam.
MAIJA
Ak, kāda tu esi!
LIENĪTE
Kāda tad es esmu? Tā kā visi. Tikai tu esi savāda.
MAIJA
(Klusi dudina.)
Mākoņi skaidri,
Zīžaini balti,
Zemē tiem salti,
Uz saulīti kāpj.
Vējiņi, mākoņi,
Ilgas ir triji, -
Kur tu vēl biji,
Ceturtā, līdz?
Liesmiņa laukā
Kur rastu vietu?
Kas mani sietu?
Tīmekļa diegs.
LIENĪTE
Dziedi, dziedi, - bet vai tad tavs Heils nau tāds pats? Vai tu pati neesi kā putniņš, un vai viņš tevi dod citam? Vai tad viņš nebaras un netrako? Un vai tu viņu atdotu citai? Frīda un citas jau diezgan dzenas viņam pakaļ.
MAIJA
Nerunā, Lienīt! Tu tādas lietas nesaproti. Heils ir tas labākais un krietnākais cilvēks visā pasaulē, tas skaistākais un mīļākais -
(Neklausīdamās uz Lienīti.)
Agri cēlās Auseklītis,
Gāja puķes aplūkot, -
Visas acis nodūrušas,
Rasas pilnas, sapņu pilnas.
LIENĪTE
Ak, tu domā, ka es vēl tik maziņa, nekā nesaprotu! Es zinu tāpat kā lielās meitas, kas ir bučoties un knakstīties, es zinu visu, visu. Es zinu, kas ir mīla.
MAIJA
Nu, kas tad ir mīla?
LIENĪTE
Mīla ir, kad sēd klēpī un dabū dāvanas, un dikti, dikti spiedz un smejas.
MAIJA
Nē, tā nau mīla.
LIENĪTE
Nu, kas tad ir mīla?
MAIJA
Mīla nekādu dāvanu neņem un atdod visu, visu; klusa kā dienas vidus, kad visi guļ un tikai saule viena pati spīd; dziļa kā Gaujas grava, pilna ziedošu puķu un zaļu koku, un lakstīgalu, bet pašā vidū labais gariņš, labais vīriņš savā alā.
LIENĪTE
Zinu, zinu, zinu, - kad sēd viens vienā pusē avotiņam, otrs otrā pusē, - kas tā par mīlu? Ē, kad visi kopā un dzer un danco, un trako, ka nu! Es zinu visu.
MAIJA
Bet ko tad tava māmiņa saka par tādu zināšanu?
LIENĪTE
Tā nekā nedabūs zināt. Tu jau neteiksi par mani, un es par tevi ar nekā neteikšu.
MAIJA
Tu par mani vari teikt, cik gribi, man nekā nau ko slēpt. Tikai nemelo.
LIENĪTE
Kam tad man melot. Es zinu arī tāpat visus noslēpumus. Es zinu, ka tu esi atrasts bērns uz kara lauka starp miroņiem, no žēlastības pacelts un pieņemts. Tev nau ne mātes, ne tēva, bet man ir daudz.
MAIJA
Kur tad tev tie daudzie?
LIENĪTE
Man tēvs un krusttēvi, un viņtēvi. Es atdošu tev savus, kad tev nepietiks ar miroņiem un ar vienu pašu Greifu, kurš arī tikai patēvs. Tu esi labiņa. Es tevi mīlu kā savu māmiņu; nē, vēl daudz vairāk - kā baltu maizīti, medū mērcētu. Nē, nē, vēl daudz vairāk.
MAIJA
Ak tu mazā pļāpiņa, tu mīļā meitenīte!
LIENĪTE
Nu, vai gribi? Nu, vai gribi manu māti vai tēvu?
MAIJA
Es negribu, Lienīt, man pietiek ar miroņiem. Miroņi ir labāki nekā dzīvie.
No miroņiem nāku,
Uz miroņiem eju,
Starp dzīvajiem deju
Kā vēsmiņas šalts.
Kur ir mana māte?
Un kur mans tētis?
Kas rokas plētis,
Kas mani skauj?
LIENĪTE
Miroņi nekustas nemaz.
MAIJA
Putekļi putēs,
Lietutiņš slacīs,
Vaļējās acīs
Miroņiem līs.
Ne tie ko vairās,
Ne gaiņās, kratās -
Nākotnē skatās
Miroņu acs.
Ne tie kā vēlas,
Ne tie kā slāpa -
Garaiņi kāpa,
Dvēsele līdz.
LIENĪTE
Es nu gan neiešu tiem līdz! Man gluži baigi un bēdīgi paliek, kad tu tā runā. Bet tu jau arī mani tik gribi pabaidīt, kam es par daudz pļāpāju. Tu jau pati smejies. - Tu tāda savāda; tu savādāka nekā savāda, tāda tu nebiji. Nāc, patrakosim!
MAIJA
Patrakosim! Nāc, ķer mani!
LIENĪTE
Tu tas putniņš, es tas mednieks.
MAIJA
Paskat! Visi grib būt par medniekiem.
LIENĪTE
Vai tad mēs tevi nenoķersim?
MAIJA
Es negribu! Es neesmu ķerama. Cik briesmīgi ir cilvēki!
Otrais skats
T i e p a š i. Ienāk S k u d r ī t i s.
SKUDRĪTIS
(Klusi paver durvis un pa starpu iespraužas iekšā. Smaidīdams stāv un aplūko Maiju, tad bailīgi aizskar viņu, kad tā garām skrej.)
Paņenka Maija, paņenka Maija, nu es jūs noķeršu.
MAIJA
(Satrūkusies.)
Vai! Ko jūs te iezogaties, Skudrīti? Ko jūs biedējat? Nākat bez ziņas iekšā.
SKUDRĪTIS
Paņenka Maija, es tik tāpat. Es klauvēju, bet paņenka nedzirdēja; paņenka smējās. Paņenka Maija tik priecīga; kad paņenka Maija kļūtu paņenka moja.
MAIJA
Ko jūs gribat teikt?
SKUDRĪTIS
Nu, kad paņenka Maija būtu moja, būtu mana, paņenka tik priecīga un skaista.
MAIJA
Mani tā vis nevar paņemt. - Bet jūs jau, Skudrīt, izteicāt joku: paņenka Maija - paņenka moja. Joks jums gadās pirmo reizi.
SKUDRĪTIS
Nu, vai ta nu pirmo reizi? Vai ir labs joks? Bet es ilgi gan domāju, kamēr izdomāju.
MAIJA
Ilgi domājāt un tomēr izdomājāt tā, kā nau.
SKUDRĪTIS
Bet vai tad paņenka nevarētu būt moja?
(Viņš izstiepj rokas.)
MAIJA
Nestiepjat labāk vis rokas pēc manis! Vai tad jūs nezināt, ka man tik vajaga pateikt burvja vārdu un jūsu rokas sastings kā sausi koku zari uz laiku laikiem?
SKUDRĪTIS
(Piepeši nolaiž rokas un atkāpjas kādus soļus atpakaļ.)
Paņenka Maija taču nebūs tik dusmīga!
MAIJA
Nu, ko tad jūs nākat man tik tuvu?
SKUDRĪTIS
Man tā patīk, paņenka, man tā patīk!
MAIJA
(Paskatās uz viņu.)
SKUDRĪTIS
(Sabijies, aši norunā.)
Es tik nācu paskatīties, vai var nākt. - Paņe štandartjunkurs man lika paskatīties. Es tik tāpat. Es jau eju, - paņenka Maija, pšeprašem, paņenka Maija, atvainojat!
(Aiziet.)
Trešais skats
M a i j a un L i e n ī t e. Tūliņ pēc Skudrīša aizejas ienāk J a k u b o v s k i s.
LIENĪTE
Kāds jocīgs tas puspolīts! Kā viņš sabijās! Bet vai tev tiešām ir tādi burvju vārdi?
MAIJA
Un kā tad tu domā?
LIENĪTE
(Māj ar galvu.)
MAIJA
Buru, buru, buru -
Ko es rokās turu -
LIENĪTE
(Aiztura viņai ar roku muti.)
Klusi, klusi, nesaki nekā!
Ceturtais skats
Ienāk J a k u b o v s k i s.
JAKUBOVSKIS
(Ir uzposies standartjunkura uniformā, bet bez zobena pie sāniem.)
Cienītā jaunkundze, nau jau visi vīrieši tik briesmīgi, kā jums labpatika izteikties. Es pats, piemēram, nemaz neesmu briesmīgs. Lūk, es atnāku pat bez zobena, kad jūs tikai man piezīmējāt, ka no zobena baidoties, arī kad tas makstī.
MAIJA
Nu, jūs taču mūs sabiedējāt, tā piepeši ienākdami, tāpat kā jūsu draugs, apakškareivis Skudrīša kungs.
JAKUBOVSKIS
Kas viņš man par draugu? Mums nau nekā kopēja; viņš ir mans apakšnieks un apkalpotājs.
MAIJA
Jums taču ir diezgan daudz kopīga: kopīgi jūs atbēgat no Polijas un kopīgas jums manieres. Abi jūs nākat bez ziņas, un jūs, standartjunkura kungs, pat esat aiz durvīm noklausījušies, ko mēs runājām. Tā mēdz darīt apkalpotāji un tie, kas ar tiem kopīgi.
JAKUBOVSKIS
(Iekaisdams, bet tūliņ saturēdamies.)
Cienītā jaunkundze, es lūgtu - - (Viņš spēji pārmaina savu toni no sašutuma uz ironiju un koķetēriju.) Cienītā jaunkundze pati noteica reizu reizēm, ka jums neesot nekādu noslēpumu, lai tikai nemelojot. Tas jums nepatīkot.
MAIJA
Fui, ļoti cienīts standartjunkura kungs, - tad jūs visu laiku esat noklausījušies aiz durvīm. Fui!
JAKUBOVSKIS
Nu, lūk, es nemeloju, kaut gan tas būtu te tik viegli izdarāms. Un kaut gan man patīk melot, - kad tikai jauki iznāk, - sevišķi jaunkundzēm. Cik tāli arī tiksi ar patiesību - sevišķi pie jaunkundzēm.
MAIJA
Krietna jums, standartjunkura kungs, kareiviska pārliecība, ka var melot.
LIENĪTE
(Iesmejas un taisās bēgt pa durvīm laukā.)
Hi, hi, hi - jaunkundzēm var melot.
MAIJA
Lienīt, neej prom! paliec tepat! - Jūs, junkura kungs, runāsiet tā, ka arī bērns var klausīties.
JAKUBOVSKIS
Tad, lūk, - es nemeloju: es tiešām klausījos aiz durvīm jūsu skaisto balsi, jūsu bezbēdīgos, skaidros sudraba smieklus, jūsu eņģelisko, nevainīgo rotaļāšanos, kā rotaļājas spārnoti amoreti. Tikai ne zemes virsū, bet paradīzes dārzos. - Kur tad citur es to dzirdētu, ja ne aiz durvīm, slepeni, caur šo šķirbiņu ieskatīdamies spožuma pilnībā, kā meitenes caur atslēgas caurumiņu nolūkojas lielkungu greznā balles zālē. Jūs mana paradīze, es jūs mīlu!
MAIJA
Junkura kungs, vai tā runā, kur bērni klausās?
LIENĪTE
(Klusu.)
Nu, ko tad te nevarētu klausīties? Es vēl ne tādas lietas esmu dzirdējusi.
MAIJA
(Ar rokas mājienu norāj Lienīti.)
JAKUBOVSKIS
Es nerunāju bērnam, es runāju jums, Maija. Jūs mani atraidijāt, kad pirms trim mēnešiem es jūs bildināju patiesi, svēti, ar karavīra - virsnieka godu.
MAIJA
Jā, jā, jā - kā tagadējais viņa majestātes Zviedrijas karaļa standartjunkurs un izbijušais viņa majestātes Polijas karaļa standartleitnants.
JAKUBOVSKIS
Jums labpatīk tikai smieties par mani, kad es runāju pa savām dziļākām jūtām.
MAIJA
Es neticu tam, kā jūs izsakāt savas jūtas. Mēs tās jūtas saprotam katrs savādi.
JAKUBOVSKIS
Ko tur saprast savādi: mīla ir mīla, ar to diezgan. (Tad, atkal sajuzdamies savā uzvarētāja lomā, pusviltīgi, koķeti.) Bet, kad es ar nepatiesību būtu jums teicis, ka precēšu Frīdu vai Huldu, vai Annu, - to ar garajām bizēm, kuras tik viegli ķeramas, - Bet jums jau daudz skaistāki mati nekā visām, - jeb vai Mariju, vai paņi Skolastiku, bet tā jau ir precēta, jeb vai visas reizē, - tad ar būtu jūs jau dabūjis, ja jūs būtu bijusi greizsirdīga. Redzat nu, cik patiess es esmu! Un, kaut gan jūs kā putniņš no manis bēgat, es jūs nešauju nost.
MAIJA
(Sadrebas un atkāpjas tāļāk.)
Man bail no jums. - Es jūs atraidīju pirms trim mēnešiem, tādēļ ka biju jau agrāk saderinājusies ar citu.
JAKUBOVSKIS
Nu jā, jā, zinu: ar d ā r z n i e k u Heilu, kaut gan te ir s t a n d a r t j u n k u r s. - Un, lūk, panna Maija, šis lapu tārps gan būtu jūs nograuzis. Šāvis gan nebūtu, jo viņam nau ar ko šaut. Bet vajā viņš jūs nelaiž un nelaidīs pats, jo viņam nau citu sievišķu. No viņa jau visas meitenes bēg, lai viņš cik pārdabīgi skaists izliekas jums. Kad viņš nevienu nevar dabūt, tad viņam jāizliekas svētam. - Viņš jau. ar meitenēm arī nezinātu, ko iesākt, nau jau nekāds stiprinieks. Ar to savu dārza cirvīti var apcirst tikai koku zariņus; to spēj veikt katra kaziņa ar. - Jūs viņu apžēlojat, tad viņam pie jums jāturas. Jūsu brunčos viņš ieķērās kā bailīgs zemnieka zēns un neiet nekur nost.
MAIJA
Jā, viņš ir uzticīgs, viņš ir vīrs, uz kuru var palaisties.
JAKUBOVSKIS
Palaisties uz viņu?! Ha, ha, viņš tūdaļ sāktu pats palaisties, kad tik kāda būtu, kas viņu uzskatītu. Vajadzēs taču kādu meitu salīgt, lai ar viņu iesāk. Tad jūs gan redzētu.
LIENĪTE
(Klusu.)
Tad būtu gan jauki! To es arī labprāt redzētu.
JAKUBOVSKIS
Gudrs bērns! (Viņš pasmejas.) Viņš pielipis jums klāt kā bišu tēviņš pie medus un nelaiž nevienu tuvumā. Jums vajadzētu arī būt patstāvīgākai. Lai ir brīva sacensība, tad es jūs tūdaļ atņemšu viņam.
MAIJA
Jūs par Heilu tik jaunu vien runājat un domājat, bet viņš par jums labi; viņš nezin, ka jūs tik ļauns.
JAKUBOVSKIS
Ko tad šis par mani var ļaunu runāt? Es brašs karavīrs, augstākas kārtas cilvēks un protu ieņemt cietokšņus, lai tie būtu bruņoti vai ar lielgabaliem, vai ar asu mēlīti. Bet ko tad par viņu lai labu saka? Ikdienišķs cilvēks, zemas kārtas; labs amatnieks - tas ir visaugstākais.
MAIJA
Viņš nau ikdienišķs, viņš ir sirdslabs.
JAKUBOVSKIS
Kalpam jābūt sirdslabam pret saviem kungiem. No kungiem un karavīriem prasa ko citu: spēku un drosmi. (Pārgalvīgi.) Nu, vai tad jūsu cietoksnis nemaz nepadotos, kad es to ņemtu ar spēku?! Spēks sievietēm patīk.
(Viņš piepeši viņu apskauj.)
MAIJA
(Strauji.)
Ejiet nost!
(Atgrūž viņu.)
LIENĪTE
(Iesmejas un sit plaukstas.)
Hi, hi, hi!
JAKUBOVSKIS
(Atlaiž Maiju, uz Lienīti.)
Ko tu te dari? Ej, māmiņa tevi sauc.
LIENĪTE
(Pabēgdama.)
Nesauc vis!
MAIJA
Paliec še, Lienīt! Man bail.
JAKUBOVSKIS
Cienītā jaunkundze, nebaidaties. Es jums nekā ļauna nedarīšu. Goda vārds. Es tikai gribu jums teikt ko ļoti nopietnu, kas bērnam nau jādzird. Es redzu: ar varu, ar parastiem līdzekļiem, ar vienkāršu mīlināšanos pie jums nekas nau panākams. Jūs esat gluži savāda meitene, jūs esat augstākas sugas radījums. Jūs mani atbruņojat. Es jums padodos. Es lūdzu pardonu. Jūs uzvarējāt mani. To vēl neviena sieviete nau panākusi. Goda vārds! Lai tas bērns iet. Nebaidaties. Es jums gribu ko teikt, no kā atkarājas mana dzīvība. Es jums dodu goda vārdu. Ticat man kā cilvēkam.
MAIJA
Lienīt, tu vari iet.
LIENĪTE
Es zinu gan. Hi, hi, hi!
(Aiziet.)
Piektais skats
T i e p a š i, bez Lienītes.
JAKUBOVSKIS
Tā! nu viņa ir projām. Nu mēs brīvi!
(Tuvojas Maijai.)
MAIJA
(Atkāpjas.)
Runājat. Kas jums bija sakāms, no kā atkarājas jūsu dzīvība.
JAKUBOVSKIS
Nebēgat! Heils jau nenāk nekad ap pusdienas laiku, - nau jums ko baidīties. Un tik daudz jau viņš var jums dot brīvības: parunāties ar pazīstamu augstākas kārtas cilvēku nekā viņš pats.
MAIJA
Jā, jā, standartjunkura kungs, to jūs man esat vairākkārt atgādinājuši, - jūsu kārta tiešām tikpat augsti paceļas pār citiem kā standarta karoga kārts pār pulku.
JAKUBOVSKIS
Maija, nesmējaties par mani šinī brīdī! Es jūs mīlu, ārprātīgi mīlu! Es laimīgi paņēmu šo acumirkli, lai jums to reiz teiktu - jūs vairāties no manis. Es jums dzenos pakaļ jau veselu gadu - -
MAIJA
Tāpat kā visām citām meitenēm.
JAKUBOVSKIS
Lai jūs kaitinātu! Un priekš kā tad viņas ir, ja ne priekš karavīra, kas viņas spēj ņemt? Bet jūs esat gluži kas cits - jūs es esmu iemīlējis kā muļķa skolaspuika, kāds es biju pie sava tēva - skolotāja -
MAIJA
Kad jūsu tēvs bija skolotājs, vai tad viņš jums to iemācījis, meitenēm pakaļ skriet un plītēt?
JAKUBOVSKIS
Nē, to man iemācīja mūsu laiks, mūsu kara laiks. Bet es protu vēl lasīt un rakstīt; es satiekos ar virsniekiem un labākiem ļaudīm, - Heils tā nevar, viņš ir zemas kārtas. Man ir nauda. un dārgumi, Heils ir plikadīda. Es esmu poļu muižnieks, jūs taču saprotat.
MAIJA
Saprotu, saprotu: kad jūs jau tik augstu pacelts no paša dzimuma, kam tad jums jāmocās ar lasīšanu un rakstīšanu? Heilam nu gan jābūt izglītotam, lai tas kas būtu. Viņam arī nau karā gūtas naudas un dārgumu, viņam jābūt toties krietnam tikumam.
JAKUBOVSKIS
(Smejas.)
Ha, ha, ha - par viņa krietniem tikumiem jūs runāsat citādi, kad viņš jūs piekaus aiz greizsirdības vai gribēs nokaut. Bet mani jūs ar savu skaistumu un savu laipno dabu esat apbūrusi.
MAIJA
Nekādu sevišķu laipnību es jums neesmu parādījusi.
JAKUBOVSKIS
Nē, diemžēl nē, bet kādēļ es esmu no jums kā apburts?
MAIJA
(Smejas.)
JAKUBOVSKIS
Varbūt jums tiešām ir kādi burvju vārdi. Bet jūs mani esat padarījusi par citu cilvēku, jūs burvīgā - (Tuvojas viņai. Maija atkāpjas.) Lūk, - es agrāk - ne mirkli, ne mirkli nebūtu kautrējies jūs sagrābt - skaistulīti - es esmu straujas dabas, es visu salaužu, es panāku visu, ko gribu - bet tagad, lūk, es atkāpjos. Nebaidaties! - jūs mani padarījāt par citu cilvēku: jūs pārmetāt, ka es plītējot, es vairs nedzeru, es neplosos ar meitenēm - jūs mani ceļat uz tām debesīm, kur jūsu dzimtene! Bet es nāku no elles.
MAIJA
Mana dzimtene ir kaujas lauks ar miroņiem, - man to pat bērni saka.
JAKUBOVSKIS
Nu, tad mēs abi esam karalauka bērni! Mēs saderam kopā! Es ar savām stiprām rokām pacelšu jūs no kaujas lauka un miroņiem pret debesīm, kur jūs būsat eņģelis citu eņģeļu starpā! Un man jūs pasniegsat mazo pirkstiņu, lai es līdzi stieptos uz debesīm pie jūsu kājām! (Viņš piepeši sagrābj viņu, paceļ gaisā un skūpsta.) Opā! opā!
MAIJA
Laižat vaļā! laižat vajā! acumirklī!
JAKUBOVSKIS
(Palaiž viņu smiedamies.)
Urā! pirmā breša cietokšņa sienā! urā!
Sestais skats
T i e p a š i. Ienāk V i k t o r s H e i l s.
HEILS
(Kliedz.)
Nost, jūs neģēli! Laižat viņu vajā! Ārā no šenes!
MAIJA
(Atsvabinādamās no Jakubovska.)
Vai man dieniņ!
JAKUBOVSKIS
(Uz Heilu.)
Ko jūs uzdrošinājaties? Še kliegt! Ko jūs nākat še bez ziņas iekšā?
HEILS
Viņš man vēl teiks, ka es nāku bez viņa ziņas! Ārā no šenes! Tūlīt!
JAKUBOVSKIS
Te nau jūsu dzīvoklis. Te jaunkundzei ir teikšana.
MAIJA
Ejat! ejat, dieva dēļ!
HEILS
Ārā! jeb es - -
JAKUBOVSKIS
Es no jums nebaidos, psia krev! Jūs varat draudēt kālim vai rācenim izsviest, ne karavīram. Es jūs iepazīstināšu ar savu zobenu!
(Ķer pēc zobena, bet to neatrod.)
HEILS
Redzēsim, vai jūs taču nebūsat sapuvis kālis!
JAKUBOVSKIS
Maija, kur likāt manu zobenu? - Ak, es muļķis, atnācu bešā!
MAIJA
Neceļat ķildas, dieva dēļ! Labi, ka jums nav zobena.
JAKUBOVSKIS
Maija! - Lai viņš neceļ ķildas! Lai neraida mani ārā! Es esmu virsnieks; viņam nau tiesības. Tā jūsu istaba.
HEILS
Man ir tiesības: es esmu jaunkundzes līgavainis.
JAKUBOVSKIS
To redzēsim, kāds šis kalps ir līgavainis, hams, suņa asins! Līgavojies, cik gribi, - es paņemšu pirmais tavu līgavu, tu zaļais kāposta tārps. - Sveika paliec, Maija, - panna Maija, panna moja!
(Viņš sniedz Maijai roku un velk viņo pie sevis klāt.)
HEILS
(Atgrūž Jakubovska roku un izrauj no jostas savu dārza cirvi.)
Ārā, nelieti!
MAIJA
(Saturna Heilu aiz rokas.)
JAKUBOVSKIS
Pagaidi tu man! Gan tu mani pieminēsi ar visu savu cirvi, mūdzis tāds! Kas tu man par pretnieku? Sveika, Maija!
(Viņš iet, atgriežas vēl atpakaļ un dusmās iekliedzas, tad aiziet.)
Septītais skats
T i e p a š i, bez Jakubovska.
MAIJA
(Tura vēl Heilu aiz rokas.)
Viktor, Viktor, Viktor, neasit viņam ar cirvi! Liec nost cirvi! Esi prātīgs! Apmierinies!
HEILS
Es esmu prātīgs. Bet vai tu esi prātīga?
(Viņš raisās vaļā no viņas rokām.)
MAIJA
Apmierinies, apmierinies! mīļais, labais! mīļais!
HEILS
Ej nost! Nupat vēl tu apskāvi to neģēli. Vai tu gribi mani skaut tāpat?
MAIJA
Ak! ak! ak!
(Viņa aizbēg otrā istabas malā.)
HEILS
Nebēdz! Es esmu mierīgs. Izskaidro tad man, ko tas nozīmē, ko es še redzēju?
MAIJA
Ak, Jakubovskis, Jakubovskis - bij atnācis. - Mēs bijām še abas ar Lienīti. - Tad Lienīte -
HEILS
- Tad Lienīte izskrēja un mani brīdināja, lai es nenākot šurp, tu nevarot tagad ar mani runāt.
MAIJA
Ko? Lienīte? Tevi brīdināja? Es nekā nezinu.
HEILS
Ak tu nekā nezini! Un ko tas nozīmē, ka tas neģēlis tevi apskāva un skūpstīja un urrā! sauca? Tas viss pa to laiku, kamēr es n e d r ī k s t ē j u iekšā nākt.
MAIJA
Ak, tā nebija, tā nebija! Ko tas bērns tur sajaucis? Jakubovskis negribēja neko ļaunu man darīt. Viņš solījās tagad būt labs un rātns.
HEILS
(Mākslīgi apspiezdams uzbudinājumu.)
Ha! labs un rātns! - Tu tagad gribi viņu ņemt? - Tu atsakies no manis? Saki skaidri un gaiši! - Es tev nekā nepārmetīšu! Tad mana dzīve izšķirsies.
MAIJA
(Tuvojas viņam lūdzoši.)
Ak, nē, nē, nē!
HEILS
(Ar niknumu, kas izlaužas sarkasmā.)
Nē? Vai tu gribi ņemt abus divus? Vai vairākus, kā tas še parasts?
MAIJA
(Vairās un novēršas klusēdama.)
HEILS
(Iekaisdams vēl vairāk, saņem viņu aiz rokas.)
Runā, runā, tu!
MAIJA
(Iekliegdamās.)
Vai! vai! - Tu manu roku spied!
HEILS
Runā! Nu! - Vai tev muti atdarīt ar dzelzi kā iebriedušas durvis?
MAIJA
Vai tu mani arī gribi cirst ar savu cirvi? - Vai! vai! - Liec nost cirvi! Nenāc ar cirvi pie manis! Lūk, viņš arī nolika savu zobenu, kad -
HEILS
Saki, saki, ko aprāvies? - Kad pie tevis nāca. - Kur tad viņš nolika savu zobenu? Es neredzu.
MAIJA
Viņš atnāca bez zobena.
HEILS
Ak tā! Jums bija par to jau agrāka noruna, - jums ir dažādas agrākas norunas - tu! - tu! -
(Sagrābj viņu atkal aiz rokas.)
Astotais skats
T i e p a š i. Ienāk F r ī d a.
FRĪDA
Ak, tu, Viktor, te esi?
HEILS
Ko tu gribi? Ko tu nāc?
FRĪDA
Nu, - es jau tik domāju, ka te polis ar Maiju tērzē, bet nu redzu, ka tu esi izjaucis viņu parastās laipnās sarunas un apdraudi Maiju ar cirvi.
HEILS
(Apkaunojas, noliek cirvi.)
Kas par blēņām! Es ar cirvi apdraudu Maiju? - Ej tu prom! Nerādi savu acu šeit!
FRĪDA
Lūk! cik bargi! Ko tu mani nu dzen prom? Taču tu pats no manis izdabūji, ka polis še nāk, un tādēļ tu še ieradies nelaikā.
MAIJA
(Uz Frīdu, sarkdama.)
Ļauns tev!
FRĪDA
Man kauns? Viņš taču ar varu izdabūja zināt. Vai nau tev varbūt vairāk kauns, ka tu pinies ar šādiem tādiem un atstāj savu krietno līgavaini?
MAIJA
Es nekā ]auna nedaru, no kā man būtu jākaunas. Es ne ar vienu nepinos kā tu. Es mīlu savu līgavaini.
FRĪDA
Kurš tad tas līgavainis būtu? Vai tas virsnieka lielskungs? Tev jau ir daudz to pielūdzēju. Tu jau esi izveicīga.
HEILS
Kas šis par virsnieku lielkungu.? Poļu blandoņ! Pārbēdzējs! Nodevējs!
MAIJA
(Uz Frīdu, vienkārši, nokaunējusies.)
Es mīlu Viktoru.
FRĪDA
Jā, jā, Viktoru arī. Kas tad Viktoru nemīl? Visas meitas uz viņu kaunīgi acis met, ne tu viena. Viņš ir tāds nopietns un maigs, gluži citāds nekā citi vīrieši. Tu viņu tikai uzbudini. Viņš ir - tāds mierināms un apžēlojams.
HEILS
(Uz Frīdu.)
Tā, tā, - visas meitas uz mani acis met, bet visas pašas sevi met polim rokās. Un tu pirmā.
FRĪDA
Tu jau esi tāds ērkšains, tāds atturīgs un tikumīgs. No tevis visām bailes; tevi tikai ciena, bet ar poli jokojas.
HEILS
Jokojas, jokojas, kamēr tiek nopietnība.
FRĪDA
Nau jau pasaule tik svēta kā tu. - Ko tu saki, Maija? (Maija aizgriežas.) Kara laiki, šodien dzīvs, rīt nau vairs. - Bet, kad precas, tad nejoko . . .
HEILS
Kad pierod jokot, joko vienmēr.
FRĪDA
Es nu gan tāda neesmu, kas mani precēs, tas gan redzēs. Es ne tāda kā citas, kas ar cirvi jāpārmāca. Vēl tev nepietiek, ko tu pats novēroji. Tu gaidīsi, kamēr tev tava izredzētā atnesīs pūrā mazu galviņu ar melnām sprogām.
HEILS
Ārā!
FRĪDA
Gan tu mani lūgsies, lai es nāku iekšā pie tevis. Bez manis tu jau no viņas vaļā netiksi. - Labu apetīti, ja uzsildīsat pusdienas!
(Aiziet ar kniksi, smiedamās.)
Devītais skats
T i e p a š i, bez Frīdas.
HEILS
Kustoņas! kustoņas! kustoņas! Visas tikai kustoņas! Kā nelabi kukaiņi uzmetas uz rožu lapām un nokož tās. - Eh! Kā glumi gliemeži rāpjas un atstāj gļotas uz puķes, ka riebjas to vairs rokā ņemt! Tu dod savu sirdi, kam viņām sirds? Tām vajaga gluži kā cita. Visas vienādas! Visas kā slieķes no tiem pašiem gružiem! Riebjas, riebjas, riebjas! Sirds gluži nogurst no riebuma.
(Viņš atsēstas uz krēsla un saņem galvu rokās.)
MAIJA
(Pieiet viņam klāt un uzliek roku uz pleca, - viņš roku nokrata.)
Heil, Heil! rimsties, rimsties! Nau jau sievietes tik riebīgas un samaitātas, kā tev dusmās liekas. Nau jau arī Frīda tik ļauna.
HEILS
(Rokas neatņemdams no galvas; rūgti smiedamies, izgrūž caur zobiem.)
Ha, ha, - nau, nau Frīda tik jauna! Kā ta viņa vēl nupat pret tevi rīdīja! Nau tik jauna, nau tik ļauna.
MAIJA
Nu, vienu labu viņa vismaz izdarīja tagad, kad ienāca negaidīta starpā un novērsa tavu dusmu izverdumu.
HEILS
(Nepacietīgi.)
Ak, laid!
MAIJA
(Piespiezdamās aizrunāt prom viņa uztraukumu gan ar prātu, gan ar humoru, gan ar daudzvārdību.)
Ak, Viktor, mīļo Viktor, nedusmojies jel, lūk, tev pašam tad sirds sāp. Nau jau cilvēki tik ļauni; norimsies kari, dzīve būs atkal laipna. Lūk, pavasara plūdi pārskrēja, kas visu Gauju bija sajaukuši, - vai tev dzīve netiks arī tik skaista un mīlīga kā Turaidas gravas un lejas? Un tu no mūsu augstā torņa varēsi lūkoties dziļi, dziji pāri tālām zilām saulesganībām.
HEILS
(Tāpat.)
Ha, ha, kas tur ganīsies? - Velna kazas?
(Noliek cirvi nost.)
MAIJA
Viktor, šodien cilvēks dzīvs, un rīt viņa vairs nau. Tauriņš dzīvo vienu dienu, un viņš steidzas lidot un medu sūkt. Un vai tev vienas dēļ jānīst visas sievietes? Vai sieviete nau arī cilvēks? Ko tu viņu vien nosodi? - Un vai tad viņai rūp izdzīve? Viņa grib, lai to tura par cilvēku un lai ciena. Viņa negrib, lai to tura par īpašumu. Viņa nau medību suns, kuru pasvelpj un kauj.
HEILS
(Tāpat.)
Priekš kā tu to visu runā? Vai priekš Frīdas? Ko tu viņu tā aizstāvi? Vai tev nebūtu cits kas jāaizstāv?
MAIJA
Es domāju, ka tu Frīdu mīli un tādēļ par viņu tā dusmojies. - Bet es nerunāju par Frīdu vien, es runāju par visām.
HEILS
Nujā, laiks tev būtu runāt un aizstāvēt ko citu -- sevi.
MAIJA
Jā, mīļo Viktor, runāsim par sevi: es adu pūram skaistas mantas, tev būs koša rakstīta josta. Nāc, es tev parādīšu.
(Pieskaras viņam, viņš atkal nokrata viņas roku.)
HEILS
(Atņem rokas no galvas; aptausta savu cirvi aiz jostas.)
Ha, ha, - vai tu iedomājies atkal reiz par kāzām? Ar kuru tad tu nu precēsies? Kad tad rīkosi kāzas? Vai uz Miķeļiem, kā mēs reiz bijām runājuši?
MAIJA
Vai! cik tu briesmīgs! Kā tu runā? - Noliec jel to cirvi nost! Ko tu viņu tā grozi rokas? Man tik pretīgi tie asins rīki.
HEILS
Nu, nu - es jau tev necirtīšu.
(Noliek cirvi nost.)
MAIJA
Tā labi! Un nu neesi tik bargs! - Es tevi mīlu, tu zini. Es neviena neesmu vēl mīlējusi. Es pirms nezināju, kas ir mīla. Tu teicies pats ticam, ka tevi mīlu, - ko tu tagad tā runā?
HEILS
(Klusu ierūcas.)
MAIJA
Nu, rīkosim kāzas uz Miķeļiem un dzersim trīs dieniņas, trīs naksniņas! Lai dancoja panāksnieki!
HEILS
(Atkal klusi iesmejas.)
MAIJA
Bet kāda būs mūsu kopdzīve laulībā, kad jau tagad es nevaru dzīvot aiz tavas greizsirdības? Kad es nezinātu, ka tu mani mīli un ka es tev esmu vajadzīga, - tad tava greizsirdība būtu nokāvusi manu mīlu. Mūsu daba ir mīlēt un tapt mīlētai, bet mēs tādēļ nenīstam citus. - Nu, lūk, es tevi ar visu tomēr mīlu, es tevi mīlu, mans mīļais, labais! Tu taču arī esi labs, tev tikai reizēm uznāk mākons. Es tevi mīlu.
(Viņa uzliek viņam roku uz galvas.)
HEILS
(Nenokrata viņas roku šoreiz.)
To saka katra.
MAIJA
(Dedzīgāk, bet arī skumjāk, redzēdama, ka viņš nomierinājas.)
Neviena tevi tā nemīlēs kā es. Tā neviena nespēj mīlēt kā es. Es nāku ne no šīs pasaules. Varbūt tu reiz redzēsi, cik bezgalīgi es tevi mīlu. Kad es uz to padomāju, man tiek grūta sirds. Gribētos atkal nebūt, kā jau agrāk nebiju. Man bailes, man bailes, kad tikai nebūtu par vēlu, kad tu to redzēsi!
HEILS
(Iesmejas klusi.)
Vai tik ko tam līdzīgu neteica arī Frīda? Nupat prom aizejot?
MAIJA
(Uzbudinādamās.)
Ak, ak! Es neesmu Frīda! Tu mani nesaproti. Tu dzeni mani projām un nezini pats, kā.
(Viņa aizgriežas no viņa nost.)
HEILS
(Piepešā uzliesmojumā, pieceldamies un pieiedams Maijai.)
Nu tad taisīm kāzas - tūliņ rīt! - Tad es tev ticēšu. Tad es ticēšu visu. Tad es neprasīšu nekā.
(Saņem viņu aiz rokas.)
MAIJA
Vai, kā tu aplam runā: rīt! To taču nevar. Tu taču pats saproti.
HEILS
(Atkal saīgdams.)
Nu lūk: nevar! - Nekad nevar. Aizvien tu atliec kāzas; kāds tev ir iemesls? Ko tu domā? Ko lai es domāju? Es tev to prasu vienmēr.
MAIJA
(Negriboši.)
Atlieku tādēļ, ka man pūrs nau gatavs.
HEILS
Man nevajaga tava pūra, - man vajaga tevis.
MAIJA
Es tev arī prasu vienmēr: vai tad tu būsi mierīgāks pēc kāzām?
HEILS
Tas no tevis atkarāsies.
MAIJA
Nu, lūk! - Nekad tu nebūsi mierīgs. Tu mani nomocīsi līdz nāvei. Cik man tā spēka jau tagad? Es nogurstu uz dienu dienām no tāda uztraukuma kā šodien atkal.
HEILS
Tā kā šodien! Ak! - Nujā, šodien, kas tad bija? Nē, nē, - neprasīšu; tu jau negribi, ka prasu. (Viņa izteiksme top glūoša.) Bet saki vismaz to, vai tiešām pūra dēj tu atliec kāzas? Nu, saki man to no sirds.
MAIJA
(Nokaunējusies, pussmiedamās.)
Nevaru teikt, - man kauns.
HEILS
(Atkal vēsi un nikni.)
Tā, tā! Tur tev kauns.
MAIJA
(Sabijusies.)
Tu atkal sāc dusmoties. Ak, cik varmācīgs tu esi! Tu neļauj man ne mazāko brīvību, ne mazāko savu patību, ne mazāko sievišķa noslēpumu!
HEILS
(Piepeši atkrizdams atpakaļ savā uzbudinājumā un dziļāk tanī ierakdamies.)
Dzirdu, dzirdu - brīvības tev vajaga. Vienmēr tu mini savu brīvību. Bet sievai nevajaga nekādas brīvības, viņas brīvība ir pie vīra un vīra azotē. Bet kad tev tik dārga ir brīvība: aiziet prom no manis, tad ej tūliņ pie sava poļa! Tas ļauj sev brīvību un ļaus arī tev!
MAIJA
(Aizbēgdama no viņa prom; izbailēs.)
Vai! vai! vai! Nu nāk viss atkal atpakaļ! Un es biju domājusi, ka tu jau esi nomierinājies un atkal labs ar mani!
HEILS
Labs es esmu ar tevi, bet kāda tu esi? Kas tad tas bija nupat ar to poli? (Mākslīgi apmierinādamies.) Tu redzi, es labs, es neprasīju par to, es ar varu apspiedu savu rūgtumu. Bet nekas taču nau skaidrs starp mums. Tu nekā neatbildi. Tev ir visādi noslēpumi.
MAIJA
(Aizklādama rokām acis.)
Vai! Atkal, atkal, atkal! - Ak, cik briesmīgs tu esi!
HEILS
Briesmīgs, briesmīgs! - Un tas nebija briesmīgs, ko es redzēju? Svešs vīrietis, pazīstams neģēlis, izbēdzis zaldāts - sagrābis manu līgavu, manu sen saderētu līgavu, pacēlis to klēpī un skūpsta! - Un skūpsta to, ko es ar visām savām līgavaiņa tiesībām nekad vēl nebiju uzdrošinājies skūpstīt! - Vai tā nebija mana cienība pret tevi? pret sievieti kā tādu? Vai tā cienība nau arī brīvība? Kādas citas brīvības tev vajaga? Vai tādu cienību tu nedomā, kad runā, ka sievietei vajagot cienības no vīra? Kādas cienības tad tev vajaga? - Atbildi!
(Viņš satvēris Maiju aiz rokas.)
MAIJA
Vai! kā tu man roku žņaudz!
HEILS
Es nelaidīšu tevi vaļā! Atbildi! Atbildi šoreiz par visām reizēm. Neizvairies.
MAIJA
(Rauj roku no viņa rokas.)
Laid! laid! nežņaudz!
HEILS
Vai tev labāk patika, ka viņš tevi žņaudza?
MAIJA
Labi. Es tev teikšu visu, kā bija, kaut gan man kauns stāstīt.
HEILS
Saprotu, saprotu.
MAIJA
Nekā tu nesaproti. - Tad klausies. Viņš: kareivis, karā viņa straujā daba tapusi rupja. Bet viņš ir spējīgs uz labu. Viņš solījās nedzert un nespēlēt, un neblandīties. Viņam nau neviena cilvēka, kas viņam tic' un kas viņu paceļ. Visas skrej viņam pakaļ, tik es ne. Viņš cerē, ka es viņu varēšu glābt. Viņa dzīvība atkarājas no manis. Tā viņš saka.
HEILS
(Rūgti smejas.)
- No tava skūpsta! - Kad viņš tevis nevar dabūt, tad viņš nevar dzīvot! Ha, ha, ha! - Kad tevis nevar klēpī ņemt, tad ne var dzīvot!
MAIJA
Nau tā! nau tā! - Nebij nekādas klēpī ņemšanas. - Viņš tikai teica - man kauns to atstāstīt.
HEILS
- Atstāstīt kauns, darīt nau kauns.
MAIJA
Nekāda kauna mēs nedarījām.
HEILS
Ak tā, jau jūs kopīgi!
MAIJA
- Viņš tikai teica: es esot kā eņģelis debesis - un manas kājas skūpstīt - un es viņu līdzi pacelšot uz debesīm - viņš pieturēšoties pie manas drēbes zemākās vīles - lai es glābjot viņu.
HEILS
Un tu gatava katru glābt! Par tavu kāju skūpstīšanu! Par tavas mutes skūpstīšanu. Es neredzēju, ka viņš tavas kājas būtu skūpstījis.
MAIJA
Neskūpstīja, neskūpstīja! - Ne kājas, ne vēl muti! - Viss bija garām! - Viņš tik tā teica.
HEILS
Viņu tu gatava glābt, kas par tavu glābšanu tikai smejas. Kam glābšana ir tik izruna priekš vieglprātīga, negudra sievišķa! Kam vajaga gluži kā cita nekā glābšanas, kam vajaga tevis. - Un es? un es? un es?
MAIJA
(Piesteigdamās viņam klāt un viņu apskaudama.)
Mans mīļais, mans mīļais! - Tu vēl vairāk nekā viņš! - Tu, tu.
HEILS
(Rupji viņu atgrūž.)
Nemini mani vienā mutē ar viņu! Es neesmu tas, kas viņš! Es esmu godīgs un krietns cilvēks.
MAIJA
(Uztraukumā, neatlaizdamās, tura viņu apskautu un piespiežas viņam jo vairāk.)
Mīļais! mīļais! mīļais!
HEILS
Nespiedies manim klāt! Tu domā mani tāpat uzvarēt, kā viņš tevi - ar ciešu apskaušanu un klēpī ņemšanu, un gaisā celšanu! (Viņš lūko no viņas atsvabināties.) Tu mani nelaid vaļā tāpat kā viņš tevi! Tu gribi mani varbūt tāpat skūpstīt kā viņš tevi! Fui! - Ej!
(Viņš atgrūž viņu nost.)
MAIJA
Mīļais, mīļais! - Viss bij garām! - Mīļais!
HEILS
Ko tu melo! - Tu riebums! Tu vērts esi nevis, ka tevi ceļ debesīs, bet ka tevi sviež ellē! - No šī augstā torņa zemē, tur tanī melnā gravā! - Tur tanīs Gaujas dziļos atvaros! - Tur tava vieta!
MAIJA
(Bēg, sauc.)
Vai! glābjat!
HEILS
Kas tevi lai glābj? Ko tu sauc? Vai viņu? vai viņu? Brauc tad pie viņa! Viņš tevi jau gaida!
(Viņš strauji saķer Maiju un nes uz loga pusi.)
MAIJA
(Ļaujas, nāk viņam pretī.)
Ņem mani un svied lejā, dziļumā! Nebēgu no tevis, es tava esmu visa. - Vai šodien, vai rīt. - Es sen to paredzēju.
HEILS
(Pienesis viņu pie loga un izkāris laukā, apstājas un atkāpjas ar viņu no loga; ievaidas.)
Ah!
MAIJA
(Smaida viņam pretī, meklē viņa skatu.)
Mans mīļais, mans mīļais! - Paskaties uz mani! Paskaties vēl pēdējo reizi! - Es labprāt mirstu! -
HEILS
(Piepeši noliek viņu zemē.)
Ar šo pašu dievišķo smaidu tu viņam smaidīji! Ar šīm pašām lūpām tu viņu skūpstīji!
MAIJA
Nē, nē, nē! Nevienu es neesmu vēl skūpstījusi!
HEILS
Tu melo! tu melo! Melo! Lejā tavs ceļš! Tomēr!
(Viņš viņu sagrābj atkal un aši pieskrej pie loga.)
MAIJA
Tā labi! - Laid mani lidināties! - Tā es reizi nolidinājos kā dvēsele no debesīm uz zemi. Mani tad nolaida mazi eņģelīši, tagad nolaiž mans mīļais.
HEILS
Lejā! lejā tavs ceļš! Kaut tu runātu eņģeļu mēlēm.
MAIJA
Mans mīļais! - Šīs lūpas es glabāju priekš tevis tik svaigas un skaidras, un jaunavīgas kā rožu ziediņu ar visiem dzidriem, neaizskartiem rasas pilieniņiem. Es laidīšos lejā dziļumā un tumšumā un nejutīšu tavas dvašas siltumu un mīļumu, - no aukstuma un nakts es nāku, un aukstumā un naktī es atkal eju, - es taču redzēju tevi kā saules stariņu, kaut arī nesildīja mani mana saulīte - ak! - bet tev, mans mīļais, nebūs palikt bez siltuma, - pats mazākais, lai tev top - kaut siltuma nojauta, kaut atmiņa mīļuma! Lai tev būtu vieglāk dzīvi nest! - Lai tev būtu piemiņa no manis, kad tev manis nebūs!
HEILS
(Ievaidas atkal.)
Vai! vai!
MAIJA
Nevaidi, mans mīļais! - Lai tu nekad nevaidētu bez manis!
HEILS
(Iedrebas, atkāpjas soli un atkal iet uz priekšu, pie loga.)
MAIJA
Še, mīļais! Ņem šo pirmo un pēdējo manu skūpstu! Sūc no manām lūpām nojautu no siltuma! atmiņu no mīļuma! - Sveiks! mans mīļais! maza mīļākais!
HEILS
(Strauji aizgriežas pa loga, streipuļdams aizsteidzas uz krēslu un atsēstas.)
Maija! Maija! Maija! mna! mana! Dzīvosim!
(Viņš skūpsta viņu.)
MAIJA
(Nolec no viņa klēpja.)
Ak! - Būtu labi bijis tā - visam beigas!
(Viņa aizliek rokas acu priekšā un sāk raudāt.)
HEILS
(Piepeši jautrs.)
Dzīvosim, dzīvosim! Tu mana! Tu mani glābi! Man tevis vajga!
MAIJA
(Skumji.)
Jā, tev manis vajga. - Dzīvosim, dzīvosim - ak!
HEILS
Es tapšu gluži citāds cilvēks!
MAIJA
(Atminēdamās, satrūkstas.)
Gluži citāds cilvēks. -
HEILS
(Satrūkstas ar, bažīgi.)
Kas tev ir, mana mīļā! Mans eņģelis! Mans sarga eņģelis?
MAIJA
Nekas, nekas! - Sāksim nu atkal dzīvot!
HEILS
(Atkal uzliesmo jautrībā.)
Dzīvosim! dzīvosim! Tu mana laime! Tu mana saule!
MAIJA
(Ņem viņu aiz rokas.)
Dzīvosim!
(Priekškars.)