RAINIS
MĪLA STIPRĀKA PAR NĀVI
TURAIDAS MAIJAS TRAĢĒDIJA PIECOS CĒLIENOS
OTRAIS CĒLIENS
PIRMĀ AINA
Krodziņš pie pils pagalma, klinšu nokarēs.
Pirmais skats
J a k u b o v s k i s. K r o g a m e i t a.
JAKUBOVSKIS
(Ienāk un apsēstas pie galdiņa, neapsveicinādamies ar kroga meitu, kura viņam laipni nāk pretī.)
Vīnu!
KROGA MEITA
Sveiki, sveiki! junkura kungs! (Sniedz viņam roku, kuru tas nesaņem.) - Vai jūs negribat, ka es jums dodu roku? Nu tad še! Došu jums muti.
JAKUBOVSKIS
(Nogriežas.)
Vīnu!
KROGA MEITA
(Atnes vīnu, ielej un dzer pati.)
Nu, esiet jel cik necik laipnāks, junkura kungs! - Vai jūs vakardienu jau aizmirsāt?
JAKUBOVSKIS
Ko tu runā? Ko tu gribi?
KROGA MEITA
Vakar jūs citādi runājāt. Vakar jūs bijāt tas, kas grib. - Kas jums šodien noticis?
JAKUBOVSKIS
Nekas nau noticis, gar ko tev būtu daļa.
KROGA MEITA
Ak tā! Un vai tas, kas vakar notika, bija bez manas daļas?
JAKUBOVSKIS
(Nemierīgi sakustas un dzer mazdrusciņu.)
KROGA MEITA
Vai varbūt paspēlēta visa nauda uz kauliņiem? Dzer uz krīta! - Nu, dzer ij bez krīta! - Es pienesīšu tev vīnu bez maksas! - Es pienesīšu tev sevi pati - (Atsēstas viņam klēpī.)
JAKUBOVSKIS
(Atbīda viņu nost.)
Kur ir Skudrīts? Pasauc viņu!
KROGA MEITA
Nu tev būs apcelta kāda cita meita. Es jau redzu, kas te notiek. - Es gribu ar tevi izrunāties netraucēta. Atnāc šodien, pusdienā, kad visi guļ, - tu zini, - turpat -
JAKUBOVSKIS
(Atkratās no viņas; nepacietīgi.)
Pasauc Skudrīti!
KROGA MEITA
Labi, labi! - Skudrīti! Ē, Skudrīti!
Otrais skats
Ienāk S k u d r ī t i s. T i e p a š i.
SKUDRĪTIS
(Smiedamies.)
Te jau es esmu!
JAKUBOVSKIS
Ko? Tu tepat biji un noklausījies, bet nenāci, kad tevi sauc? Ko?
SKUDRĪTIS
Nu, nu, nedusmojies! - Es jau gribēju teikt nevis - te es esmu, bet - te es nāku.
JAKUBOVSKIS
Kā? Tu klausījies un vēl liedzies?
(Uzlec kājās un ķer pēc zobena makstī.)
SKUDRĪTIS
Klus! Klus! nesit vis mani. Tev ir cits sitamais, es jau zinu.
KROGA MEITA
Kas tas tāds?
JAKUBOVSKIS
Ej! Tev te nau jāklausās. Mēs gribam būt divi vien!
KROGA MEITA
Aha! Sakāvušies! - Dēļ kādas meitas.
JAKUBOVSKIS
(Paskatās uz viņu padobji.)
KROGA MEITA
Labi, labi - es jau eju.
Trešais skats
J a k u b o v s k i s un S k u d r ī t i s.
JAKUBOVSKIS
(Lādas, kratīdams Skudrīti.)
Trejdeviņi sātana zibeņi! Nolādēta! Pašā elles dibenā! - Bet es tevi grābšu! Sveikā tu man neiziesi!
SKUDRĪTIS
(Atkratīdamies no viņa un sniegdamies pēc vīna.)
Paga, paga! - Velns lai viņu rauj! - Ļauj man papriekšu iedzert. Gluži sausa mute, tev pakaļskrienot.
JAKUBOVSKIS
(Paklusu.)
Vai tiki klāt? Vai pateici Maijai, ka man ar viņu steidzīgi jārunā kas ļoti svarīgs?
SKUDRĪTIS
Teicu, teicu! Kā tad nu neteikšu? - Tiku klāt, - kā tad nu netikšu.
JAKUBOVSKIS
Nu?
SKUDRĪTIS
Viņa ir gan zelta paņenka! Tādas vairs nau; tā ir kā eņģelis - -
JAKUBOVSKIS
Ko tu, muļķis, zini? - Nu, kas? Ko viņa teica?
SKUDRĪTIS
Es zinu gan, kaut arī esmu muļķis.
JAKUBOVSKIS
(Nemierīgi sakustas un uzlūko viņu.)
SRUDRĪTIS
- Viņa jau pati esot par to padomājusi - un esot runājusi ar Frīdu - un Frīda ar tevi - ar jums runāšot, viņa būšot pirms pusdienas tanī graviņā - viņai kas svarīgs jums ko teikt.
JAKUBOVSKIS
Ko tas nozīmē? Kas viņai jārunā ar Frīdu? Es gribu runāt ar viņu pašu, ne ar Frīdu.
SKUDRĪTIS
Jā, es nezinu, no tas nozīmē. Tikai viņa, panna Maija, bija ļoti laipna un smaidīja, un -
JAKUBOVSKIS
(Paklusu.)
Ko? Viņa gan smejas par mani? Viņa mīl taisīt jokus. - Viņa grib mani pataisīt traku? - Bet es viņu dabūšu rokās! Pie velna! Es viņu dabūšu! - Tam Heilam vajga pazust!
SKUDRĪTIS
(Skaļi.)
Jā, tam Heilam vajga pazust!
JAKUBOVSKIS
Klusi, muļķi!
Ceturtais skats
T i e p a š i. Ienāk vairāki k a r e i v j i un v i r s n i e k i. Katra grupa atsēstas atsevišķi. Ienāk k r o g a m e i t a un apkalpo tos.
JAKUBOVSKIS
(Sasveicinās ar virsniekiem, bet neielaižas runās; atsēstas atkal pie galdiņa; Skudrītis atsēstas tālāk nost no viņa.)
Sveiki! Sveiki! Sveiki!
KĀDS VIRSNIEKS NO ZVIEDRIEM
Standartjunkura kungs nau labā omā.
CITS VIRSNIEKS
Ne mūsu daiļā vīnanesēja Grietiņa to nevar uzjautrināt.
PIRMAIS
Nesauc taču viņu par Grietiņu! Tā jau ir panna Malgožata. - Panna Malgožata, pieliekat pie mana vīna kausa savas rožu ziedošās lūpiņas, kas ir sārtākas par vīnu un karstākas -
JAKUBOVSKIS
(Sniedz viņai pretī savu kausu.)
Karstākas par bises degli.
PIRMAIS VIRSNIEKS
Standartjunkura kungs, kā jūs iedrošināties jaukties manā sarunā?
JAKUBOVSKIS
Tā es iedrošinos, virsnieka kungs, - palūkojat! - Malgožata, parādi, kā šauj tevis aizdegtā bise!
KROGA MEITA
(Bailēs.)
Junkura kungs! junkura kungs!
JAKUBOVSKIS
Pasit viņa kausu un nāc pie manis!
KROGA MEITA
(Atmet virsnieka izstiepto roku ar kausu, vīns izlīst; viņa aizsteidzas pie Jakubovska.)
JAKUBOVSKIS
Man dod savas lūpas!
KROGA MEITA
(Apskauj viņu, bet Jakubovskis aizgriežas un atbīda viņu nost.)
JAKUBOVSKIS
Vai jums pietiek ar atbildi, virsnieka kungs?
PIRMAIS VIRSNIEKS
(Uzlēcis un saķēris zobena maksti, rauj ārā zobenu, tuvodamies Jakubovskim.)
Es jūs uz vietas pārmācīšu.
(Vispārējs liels uztraukums.)
OTRAIS VIRSNIEKS
(Metas viņam pakaļ un pieaicina pārējos virsniekus, kas attura pirmo.)
Mierā! mierā! Laid viņu! - Nāc, iesim prom!
PIRMAIS VIRSNIEKS
Es viņu gribu pārmācīt, to poļu nelieti! To pārbēdzēju! to nodevēju!
JAKUBOVSKIS
(Palicis mierīgi sēdot, apskauj ar vienu roku kroga meitu, kaitinādams savu pretinieku.)
Ko jūs, virsnieka kungs, varat mani pārmācīt, kad pats nemākat vēl reglamenta: - mums ir stingri aizliegts kauties! Un, otrkārt! Stingri aizliegts paasināt attiecības starp dažādu tautību virsniekiem un kareivjiem. - Vai jums nu reiz pietiek?
PIRMAIS VIRSNIEKS
(Tiek atturēts no saviem biedriem, raujas uz Jakubovsku, bet tiek aizvests projām.)
Tu poļu kakla rāvējs! Tu karalauka laupītājs!
JAKUBOVSKIS
(Smaidīdams.)
Vienu sirdi jums nolaupīju, virsnieka kungs!
VIRSNIEKS
Tu netiklis! Tu netiklis! Tu meitu goda laupītājs!
JAKUBOVSKIS
Jūs, virsnieka kungs, esat mācījies visās smalkās parašās. - Sveiki, virsnieka kungs!
VIRSNIEKS
Pārbēdzējs! pārbēdzējs! pārbēdzējs! (Tiek aizvests prom. - Izraujas un atskrej atpakaļ; pret Jakubovsku.) Tu esi liels uz kaušanos, bet tevi Heils izkāva, un tad tu aizbēgi prom no dārznieka zeļļa! no zemnieka! no baura aizbēgi!
(Viņš aši aiziet.)
JAKUBOVSKIS
(Uzlēcis un izrāvis zobenu no maksts.)
Stāvat! - dodat man gandarījumu!
OTRAIS VIRSNIEKS
Mierā, kungi! Mierā!
(Virsnieki sastājas starpā ķildotājiem; pirmais virsnieks tiek aši aizvests prom. Viņš aiziet, uzvaroši smiedamies. Visi virsnieki projām.)
Piektais skats
T i e p a š i, bez virsniekiem.
JAKUBOVSKIS
(Ar zobenu sizdams uz galda.)
Man jādabū gandarījums! - Jādabū gandarījums! Tie nolādētie! - Sātans un zviedris! Es gan to bandu sakratīšu!
SKUDRĪTIS
(Pievirzās atkal Jakubovskim klāt.)
Mēs viņus sakratīsim, tos velnus! - Jā, bet kā?
KĀDS SERŽANTS
(No vietējiem.)
Tie zviedri ir pārāk lepni un augstprātīgi! - Nau jau viņi vien ne virsnieki, ne kareivji! Nekad jau nebūtu poļus padzinuši, kad mēs nebūtu bijuši viņu karotāji! Nu viņi gatavi katru apvainot, kas nedara viņu prātu.
SKUDRĪTIS
(Apsēžas atkal blakus Jakubovskim.)
Bet ko tu izdarīsi? Netiek jau viņiem nekā klāt. Labi, ja vēl panam Jakubovskim tāds spēks kā nevienam visā pasaulē. No pana visi baidās. Bet ko tad var darīt tam pašam Heilam? Sūdzēt panam Šildhelmam nevar, tas lauzis kāju un guļ gultā.
KĀDS KAREIVIS, VIETĒJAIS
(Jokodams.)
Nu, sūdzi madāmai, tā jau valda kunga vietā.
SKUDRĪTIS
Sūdzi nu sūdzi, kad paņi aizstāv Heilu un Heilego kohanku.
JAKUBOVSKIS
(Kurš sēdējis saīdzis, ierūcas.)
SKUDRĪTIS
(Piepeši saraujas un apklust.)
Es jau nekā, - es tik tāpat. -
KĀDS KAREIVIS
(Zobojoši uz Skudrīti par viņa polu izteicieniem.)
Neaiztiec Heilego kohanku, tā jau ir Heila līgava Maija. Tad jau labāk aiztiec pašu Heilu, kad nau bailes.
SKUDRĪTIS
Bailes, nē! Mums nau bailes ne no kā.
KAREIVIS
Jums nau bailes, bet tev gan. Vai tad nebūtu varējis tam Heilam slepeni maitāt kādu locekli.
SKUDRĪTIS
Būtu jau, būtu - es jau teicu - bet dabūs zināt -
CITS KAREIVIS
Dabūs zināt un tad jūs atlaidīs, un poļi jūs ņems pretī tikai cietumā.
SKUDRĪTIS
Mēs, panove, iesim tālāk -
CITS KAREIVIS
Panove, panove! - Kas jūs par paniem un kungiem!
VĒL CITS
Kad šie panove bija pie mums par kungiem, tad bija vēl sliktāk nekā ar zviedriem. Zviedri taču zemnieka cilvēku atzīst par cilvēku, bet kā tad poļu kungi?
JAKUBOVSKIS
(Ierūcas.)
Bidlo vien esat!
KĀDS KAREIVIS
Tu dzirdi! Bidlo - tie ir lopi, zemnieks, tas nau cilvēks, bet lops!
JAKUBOVSKIS
(Uzsit ar dūri uz galda.)
Klusēt! - Malgožata - vīnu!
KROGA MEITA
(Atnes vīnu un piestājas pie viņa klāt, viņu mierinādama.)
Ko tu nu tā dusmojies par tiem! Ko tie var tev padarīt? Tie baidās visi no tava spēka. Tu esi tas valdnieks.
SKUDRĪTIS
Viņa labi saka: «Tu, pan jasnoveļmožni!»
JAKUBOVSKIS
Kur paliek panna Greifovna? Viņa taču nāk katru dienu pēc vīna priekš vecā Greifa?
KROGA MEITA
(Īdzīgi.)
Kas tev no tā tiek? Pie tevis jau viņa nenāk. Te nāk citas meitas, skaistu skaistās, izvēlies no tām. Tūliņ jau būs klāt, ap šo laiku tām jānāk. Ko tu tanī Maijā ieēdies? Nau jau viņā nekas sevišķis, meita kas meita, vai mēs citas neesam skaistākas? Bet es zinu: viņa tevi atstumj, un nu tu aiz dusmām nezini, kur dēties. Gudra viņa ir. Jo mazāk tev dod, jo labāk ir, bet es tevi par daudz labi turu, un nu tu mani ne par ko neieskati - - bet es -
JAKUBOVSKIS
Klusi jel! Ak, tavu garu runāšanu.
KROGUS GRIETIŅA
Tur nāk jau muižas meitas. Nu tu varēsi sev izmeklēties pēc patikas.
JAKUBOVSKIS
(Īdzīgi.)
Ej!
Sestais skats
(Ieskrej bars m e i t e ņ u, lielākā daļa ar krūzēm; viņu starpā arī j a u n i p u i š i un citi m u i ž a s ļ a u d i s, nākdami pēc alus un vīna.)
MEITENES
(Izdalās pa visu pagalmu, noliek krūzes pie kroga galda pildīšanai, dzenājas pa pagalinu, jokojas ar kareivjiem un ļaudīm, dzied šur tur. Dzied.)
Pusdiena, pusdiena,
Dzen ļaudis kopā!
No lauka, no darba,
No malu malām!
PUIŠI
(Dzied.)
Pusdiena, pusdiena,
Dod gārdu ēdienu, -
Dod vēl gārdāku
Skūpstāmu meitiņu.
MEITAS
(Dzied.)
Pusdiena, pusdiena,
Dod mūsu puisīšiem -
Ēdamu kauliņu,
Skūpstāmu telīti!
PUIŠI
(Dzied.)
Pusdiena, pusdiena,
Dod mūsu meitiņām
Skābu putriņu,
Skābus puisīšus.
MEITAS
(Dzied.)
Pusdiena, pusdiena,
Dod mums pamieru,
Meitām un puisīšiem
Mīlīgi runāt.
ĻAUDIS
(Grupās sastājas un dalās, tērzē, dzer un ēd, dzied.)
Septītais skats
(Ienāk z v i e d r u l e i t n a n t s, drusku iereibis, aizskar meitas, kuras no viņa vairās, bet baidās tam pretoties.)
LEITNANTS
Visas meitas manas; kuras gribu, tās ņemu!
(Satvēris meitu un skūpsta to.)
MEITA
Leitnanta kungs, laižat mani! Man nau laika, man jānes alus manam kungam.
LEITNANTS
(Neatlaiž viņu.)
Man ir laika, un tev priekš manis arī jābūt laika!
MEITA
(Iekliedzas.)
Vai, kungs leitnant!
JAKUBOVSKIS
(Uzlec kājās un piesteidzas pie leitnanta.)
Jūs laidīsiet meitu tūdaļ vaļā - vai es jūs -!
LEITNANTS
(Izrauj zobenu.)
Es jums rādīšu! Es jūs pārmācīšu!
JAKUBOVSKIS
Tad jums, leitnanta kungs, jāieņem augstāks stāvoklis, lai mūs pārmācītu. Es jums būšu tur piepalīdzīgs.
(Viņš sagrābj leitnantu un to uzsviež uz augstāku klints šķautni.)
LEITNANTS
Vai! vai! glābiet! - Jūs darāt varas darbus. Jums par to būs jāatbild!
(Leitnants neveiklā stāvokli, bailīgi lūko tikt zemē.)
ĻAUDIS
(Smejas.)
Leitnanta kungs paaugstināts par virsleitnantu! - Polis labāks cilvēks: palīdz savam tuvākam! - Kas augsti lec, tas zemu krīt! - Leitnants kāpj pēc saules meitām, - viņam zemes meitas par vienkāršām! -
LEITNANTS
(Norāpies zemē, uz Jakubovsku.)
Es jums rādīšu! Jūs sodam neizbēgsat!
JAKUBOVSKIS
(Ironiski.)
Leitnanta kungs, jūs pirmais zobenu vilkāt! Tas stingri aizliegts! Jūs pats varat krist sodā. Es pret jums zobenu nepacēlu. Es jūs pašu tikai pacēlu.
LEITNANTS
(Aši aiziet draudēdams.)
Jūs visi mani pieminēsat.
Astotais skats
T i e p a š i, bez leitnanta.
ĻAUDIS
Tas bij labi darīts! - Tas kundziņš labi izjokots! - Tas vairs neaizskars mūsu meitas!
MEITENES
(Viena caur otru.)
No viņa nezin, kur glābties! - Līp kā dadzis pie baltas vilnas! - Un kad vēl būtu cik necik glītāks! - Tāda nejauka smaka no mutes! - Tu jau gan zini to! - Un vai tu nezini? -
KROGA GRIETIŅA
Jums visām jāpateicas tikai Ādama kungam, ka jūs atsvabināja no tā neveikļa.
MEITENES
(Griežas pie Jakubovska un aplido to.)
Mūsu Ādamiņam var dot mutes! - Mūsu Ādamiņš! - Jā, mūsu Ādamiņš ir brašs puisis. - Apmīļosim mūsu panu! - Bet kas par stiprinieku! -
KĀDS NO PILSĻAUDĪM
Lai taču viņš izmaksā vīnu un saldumus, naudas viņam pietiek. -
CITS
Diezgan salasījies no dzīviem un no mirušiem kara laukos.
KROGA GRIETIŅA
Skaudībai nau grašu, ko izmaksāt.
KĀDAS BALSIS
Taisnība! Kad tik ir ko izmaksāt graši, kā tie dabūti, alga viena. - Zagt nau grēks, kad tik nepieķer, - Nau grēks ņemt naudu no katra, kad tas pretī nerunā. - Padari pirms viru mēmu, tad ņem, cik gribi. - Lielceļš garš un plats, naudu var atrast. -
JAKUSOVSKIS
(Ciniski.)
Lupatlaši, ko drīkstat man teikt? Kurš ir redzējis, ka es laupu? Jūs jau es neaplaupīšu, jums nekā nau, - jums azotē ne nauda, bet kukaiņi.
MEITENES
(Smejas.)
KĀDA NO MEITENĒM
Kurš neietu arī labprāt laupīt, ja būtu dūša?
KROGA GRIETIŅA
Kara laiks. Karā gūta manta nau vēl laupīšana.
BALSS NO ĻAUDĪM
Nau jau vairs karu! - Miera laikā nedrīkst laupīt.
JAKUBOVSKIS
(Smiedamies.)
Kurš prot uzdziedāt manu dziesmu?
SKUDRĪTIS
(Pusdejodams, pusdziedādams.)
Dūšīgam nauda,
Meitas un bauda,
Dūšīgam vīns,
Gļēvais stāv grīns.
Devītais skats
Parādās skatuves galā aiz ļaudīm M a i j a.
ĻAUDIS
(Kas tuvāk Maijai, apklust, citos uztraukums, kura cēloni nesaprot priekšā stāvošie. Klusi.)
Klusāk, klusāk! - jūs tur!
ĻAUDIS
(Skatuves vidū, viens caur otru, klusi.)
Pils sekretārs? - Nē, nē, pati kundze! - Pārraugs? - Cit! cit!
JAKUBOVSKIS
(Kurš sēdējis izlaidies, bramanīgā pozā, piepeši uzlec un atbīda no sevis meitas; nobijies klusina apkārtējos.)
Klusu! Klusu! - Nāk priekšniecība!
BALSS NO ĻAUDĪM
Sabijās lielais varonis! - Kad tik priekšniecība nepadzen no vietas!
ĻAUDIS
(Smejas.)
Ta ta pans! - Ta ta pans!
CITAS BALSIS NO ĻAUDĪM
Ā! Maija! Maija! - Klusu! - Klusu! - Ko jūs sabijāties?
MAIJA
(Panākusi uz priekšu, rokā nesdama kannu, uz ļaudīm.)
Ko jūs tā satrūkāties?
KĀDA BALSS
Mēs domājām, ka nāk sekretārs vai kundze.
AGRĀKĀ BALSS
No kā tad sabijās un aizbēga varonīgais poļu pans? No sievišķa.
ĻAUDIS
(Atkal smejas vēl skaļāk.)
KĀDA BALSS
Paņe, bēdz! paņe, bēdz! - Panove, do ļasa! - Bēdz krūmos!
JAKUBOVSKIS
(Dusmās par savu izbīšanos.)
Psia krev! - Klusat, jūs nelieši! Kas te ko smieties! (Savaldīdamies un vērsdams situāciju sev par labu, tuvojas Maijai, dziļi klanīdamies.) Ļoti cienītā jaunkundze! Atļaujat jūs apsveicināt kā pavēlnieci! - Visi ļaudis godbijīgi apklusa, jūs ieraugot. Mēs sabijāmies, ka jūs mūs pārsteidzāt pārāk vaļīgās sarunās. Mēs atvainojamies jūsu priekšā.
KĀDA BALSS
Viņš sabijās, domādams, ka nāk priekšniecība un viņu pārmācīs par nepiederīgu uzvešanos vai pat padzīs.
MAIJA
Atvainojat jūs, leitnanta kungs, ka es traucēju tik jautrā sabiedrībā. Es tiešām negribēju nodzīt jaunkundzes no jūsu apskāvieniem. Es nācu tikai pēc viņa pie Grietiņas jaunkundzes.
JAKUBOVSKIS
Nezobojaties, Maija. Es jūs dievinu! Es jūs dievinu!
(Viņš nometas uz vienu celi.)
MAIJA
Es redzu, jūs mīlat jokus, leitnanta kungs. Bet tie joki ir diezgan parasti. - Sveiki, leitnanta kungs, jokojiet tālāk.
(Aizgriežas un taisās iet.)
JAKUBOVSKIS
Neejat, neejat projām! - Es nejokošu vairs. Es jums solījos. Tas bija tikai nejaušs gadījums, ka tās meitenes - tās jaunkundzes še sanāca un mani apstāja. Es viņas izglābu no nepatikšanām.
KĀDA NO MEITENĒM
Jā, jā, pans Ādams mūs pasargāja no viena virsnieka uzmācības.
CITAS
Jā, jā, tā ir taisnība. - Mēs viņam pateicamies.
MAIJA
Es jau jūs negribu traucēt. Turpinat pateikties!
JAKUBOVSKIS
Maija, jūs man neticat. Jūs domājat, ka es atkal palicis par dzērāju un izklaidnieku. - Es jums pierādīšu, ka jūs maldāties. Un jūs redzēsat, ka esmu labāks daudz, nekā jūs par mani domājat. Tūlīt pierādīšu. Klausaties, jaunkundzes! - Nu, jūs meitieši! vai dzirdat ar, kad jums saku!?
MEITENES
(Sastājušās aiz viņa.)
Nu, nu! - Saki, saki!
JAKUBOVSKIS
Jūs visas, kas man spiežaties klāt! Kas mani apstājušas kā bites medu! Jūs visas, kuras esmu apsargājis un kuras jūs man ceļat ļaunu slavu pie manas sirds karalienes, uz kurām viņa ir greizsirdīga, - jūs visas es atlaižu no klausības man! Jums visām nau man vairs jākalpo ar laipnību un padevību! Es nepieņemšu vairs nevienas mutes, neviena glāsta no jums!
MEITENES
(Viena caur otru.)
Kas kaiš Ādamiņam? - Ko tu tā ārdies? - Vajaga viņu apmierināt! - Vajga aplabināt un apmīļot! Ko, šī viena iedomājas būt labāka par visām?
MAIJA
Velti jūs atlaižat savu pilsgalmu, leitnanta kungs! Man ne prātā nenāk būt greizsirdīgai. Jūs mani neesat sapratis nevienā vārdā! Es neesmu pieņēmusi jūsu priekšlikumus un nepieņemšu tos nekad. Es esmu saistījusies, un jūs, mans kungs, man esat vienaldzīgs. Es biju domājusi jums palīdzēt jūsu dvēseles šaaubās un nepratumos, - bet jūs to iztulkojat greizi. Jūs novelkat zemē manas domas un gribat darīt tās savējām līdzīgas.
JAKUBOVSKIS
Maija! Maija!
MAIJA
Jūs šīs skaistules velti apvainojat un pazeminājat. Viņas jums nāk pretī ar sievietes laipnību, ar visa piedošanu un laba darīšanu. Sievietes maigā sirds jūt pati no sevis, kur kāds ir nelaimīgs, un steidzas tam palīdzēt ar visiem saviem neizsmeļamiem labsirdības un cēluma, un pašaizliedzības dziļiem avotiem. Sievietes dievišķo mīlu jūs nekad neesat sapratis. Jūs pat neesat nekad gribējis to saprast. Jūsu amats tas briesmīgākais un rupjākais, kāds vien var būt. Un jūs vēl esat lepns uz to. Kara laiki vēl turpinājas jūsu sirdī un dvēselē, un velti sievietes pūlas atgriezt vīriešus mierā un cilvēcībā. Pateikties un pielūgt jums vajadzētu jūsu cienītājas un nevis viņām ko pārmest. Maigumam un labam vajga uzvarēt un glābt.
MEITENES
Taisnība, taisnība! - Vai dzirdat, Ādamiņ? - Ak, ko viņa tur mēļo? - Nē, taisnība, taisnība!
KĀDA MEITENE
(Pienāk pie Maijas klāt.)
Tu, Maijiņ, saki tā, kā ir. Es arī tāpat jūtu, tikai es tā nemācēju pateikt.
MEITENES
(Strīdas savā starpā, smejas un jokojas, dažas uzņem visu kā koķetēriju.)
Labi saka Maija. - Jā, jā, mēs jau esam tās labās un puiši tie nelabie. - To mēs aizvien teicām. - Jūs esat par daudz rupji un prasti. - Maija saka labu sprediķi. -
KĀDA MEITENE
Klausies, Ādamiņ, pamācību. Es tevi arī paraustīšu aiz tavām garajām ūsām, lai tu labotos!
JAKUBOVSKIS
(Viņu rupji atgrūž, tā ka meitene aizstreipuļo un sāk raudāt.)
Nost, tu vardulēns!
PUIŠI
Labas jau jūs esat! Pakaļ skrienat kā aitas! - Kāda cienība var būt pret tādām? - Grāb tik cieti kā irbīti, lai put spalvas - kad būtu tādas kā Maija!
MEITENE
(Skumji.)
Kā meitenes mēs smejamies, bet visu mūžu mums kā sievām jāraud. Ko stāsta mana māte! Kad jūs zinātu!
SVEŠA BALSS NO ĻAUDĪM
Zinām, zinām visas. Vai! Vai!
MAIJA
Es eju, draudzenes!
MEITENES
(Smejas.)
Ej, ej! - Kas nu mums sprediķos? - Kas puišus aprās? - Ādamiņ, dod kādu lāsīti vīna, mute izkaltusi no sprediķa. - Dod Maijai arī.
JAKUBOVSKIS
Maija! Tad tu netici, ka es runāju nopietni? - Tu vēl esi greizsirdīga? - Tu gribi būt viena valdniece? Lūk, es tevi iecelšu par vienīgo pavēlnieci: - labam un maigam vajga uzvarēt! Nu tad skaties: tu esi uzvarējusi.
MEITENES
(Čukst bailīgi.)
Ko viņš grib darīt? - Kas viņam prātā? -
JAKUBOVSKIS
(Izvelk zobenu no makstīm un, saņēmis makstis, vīcina tās gaisā.)
Lūk, ar šo es aizdzenāšu un aiztriekšu no sevis projām visas tavas sāņcenses! Skaties, Maija!
(Viņš brutāli sāk sist apkārt stāvošās meitenes, kuras nesaprašanā bēg uz visām pusēm un slēpjas aiz puišiem.)
MEITENES
Vai! vai! - Vai viņš traks? - Ak tu briesmonis!
PUIŠI
(Metas starpā un lūko Jakubovsku atturēt un aizsargāt meitenes.)
Nelietis! - Ko šis iedomājas? - Turat viņu! -
MAIJA
(Iekliedzas un pieskrej Jakubovskam klāt, un rauga izraut viņam no rokām makstis.)
Vai! Vai! Ko tu dari? - Zvērs tu esi! Plēsīgs vilks no meža!
JAKUBOVSKIS
(Smiedamies apstājas un tad piepeši sagrābj viņam klātpienākušo Maiju.)
Nu, jūk! Tu pati nāc pie manis, mana karaliene! mana vienīgā sirds valdniece! - Nu tu tici, ka es atlaižu visas savas pielūdzējas un ņemu tevi vienu pašu! - Tam labam būs uzvarēt! - Ha, ha, hha! - Nu, saņem tu viena visu skūpstus, kuru pietika tik daudzām tavām sāņcensēm! - Hej! panna Maija, panna moja! moja! moja!
MAIJA
(Kura lūkojusi visu laiku atsvabināties no Jakubovska, izraujas no viņa rokām un iesit viņam vaigā.)
Nelietis tu esi! Zvēra tava daba! - Es tevi par labāku turēju. Tevī nau nekā no laba un maiga! Tu vari par to tikai smieties. Tu nesapratīsi nekad cilvēku, tu zvērs. - Tu man esi svešs! - Svešs!
ĻAUDIS
Bēdz! Maija! bēdz!
JAKUBOVSKIS
(Stāv sākumā apstulbis, tad metas paka) Maijai. ļaudis stāv viņam ceļā, kareivji stiepj viņam pretī savus ieročus.)
Es tevi grābšu! - Es tevi dabūšu! - Tu man neizbēgsi! Tu būsi mana! - (Rūgti smiedamies.) Labā! maigā! - Čūska tu!
MAIJA
(Aizbēgdama.)
Svešs! svešs! svešs!
Desmitais skats
T i e p a š i. Bez Maijas.
JAKUBOVSKIS
Čūska! - Gludā! čūska! - Gudrā!
ĻAUDIS
Viņa ir eņģelis!
JAKUBOVSKIS
(Nesaprašanā.)
Viņa ir eņģelis?!
ĻAUDIS
Viņa ir laba! - Viņa ir svēta! - Viņa ir eņģelis!
JAKUBOVSKIS
(Piepeši saprazdams un vēl vairāk iekaisdams dusmās.)
Ja viņa ir eņģelis, nu tad taisni velns raus eņģeli! Es viņu dabūšu! Tā būs mana! - Vai tu dzirdi: tu būsi mana! Tu esi tikai sievišķis, un es esmu vīrs. Tu to jutīsi! Ja tu eņģelis un es velns, tad es tevi pataisīšu arī par velnu! Tu būsi mana, un tad ej sev cik gribi pie eņģeļiem! Gan tevi, aptraipītu, apvelnotu eņģeli, aizdzīs ar kaunu atpakaļ pie manis! - Tu būsi mana! Klausies!
KĀDAS MEITENES BALSS
Velns neuzvarēs eņģeli! Ļautiņi, mīļie ļautiņi, glābjat eņģeli no velna!
ĻAUDĪS
(Kāds smejas.)
Ha, ha, ha! Neizdevās lielajam varonim, meitu medniekam!
JAKUBOVSKIS
(Lielās dusmās nesavaldīdamies.)
Klusat! jūs viepļi!
(Nevarēdams saturēties un izlaist savu uzbudinājumu, izrauj zobenu un sasit galdu un solus.)
ĻAUDIS
(Gan bēg, gan lūko viņu saturēt.)
PIRMĒJĀS MEITENES BALSS
Lai kā velns plosās, viņš neuzvarēs eņģeli! Visi svētie to neļaus!
JAKUBOVSKIS
He! Kur ir tā svētā? - He! Tevis man vajga! - Dodat man viņu šurp! - Man savas dusmas jāizlaiž! - He, he, he! - Nu nē! - Nāc, tu svētā, apmierini ļauno garu! - Nu, labais un maigais, nāc uzvarēt!
MEITENE
(Slēpjas bailēs aiz ļaudīm.)
Vai! vai! glābjat mani! - Nedodat mani zvēram saplosīt!
JAKUBOVSKIS
(Piepeši metas uz meitenes pusi ar ieroci rokā.)
He! he! Šurp!
ĻAUDIS
(Atkāpjas pret Jakubovska ieroci; daži gan stājas priekšā, bet Jakubovskis arī sagrābj meiteni un rau; to sev līdzi.)
JAKUBOVSKIS
Nāc tu viņas vietā! Tu eņģeļa aizstāvētāja! Būsi tad tu papriekšu mana un tad tas tavs eņģelis! He, he, he!
(Viņš, aizraudams meiteni, kas sīvi pretojas, pazūd aiz skatuves. Vēl laiku dzird meitenes kliedzienus un palīgā saucienus.)
(Ļaudis uzbudināti.)
Vienpadsmitais skats
(Palikuši tikai kroga G r i e t i ņ a un S k u d r ī t i s, visi citi aizgājuši.)
SKUDRĪTIS
Tas tik ir pans, jasnoveļmožnij pan! šļahetnij pan!
GRIETIŅA
Ko nu visi tavi pani?! Ādamiņš: vairāk nekā visi pani un kungi kopā. Kas tas par plašu rokas metienu!
SKUDRĪTIS
He, je! rokas metiens! Kā viņš visas meitas izmētāja. Kā vējš spilvas pa pļavu! Kā viņš to zviedri kā pupu kūli svaidīja!
GRTETIŅA
Tādas spēka rokas! Meitas viņa rokās kā pavasara līgotnēs līgotos. Kura tur nelīksmotos! Visas viņam kā puķes bitei. Man nepatīk, ka viņš to Maiju tā lutina. Kas viņam tika no tā!
SKUDRĪTIS
Ak, ko! tā pļauka! - Tas nekas. No daiļas rociņas tikai glaudiens vien var nākt, lai arī cik stiprs būdams. Tā panna Maija, tā tik paņenka.
GRIETIŅA
(Nepacietīgi.)
Atkal viņš ar savu poļu mēli jaucas!
SKUDRĪTIS
Nu, tik skaista paņenka Maija, tik laba kā svētā Barbara! Tie abi sader kopā - pans Ādams un paņi Maija.
GRIETIŅA
Nu jā, jā; es jau ar nekā nesaku, skaista un laba viņa ir, bet man tikai žēl, ka mēs citas paliekam tumsā!
SKUDRĪTIS
Kas tad par to? Vai tad mēs, citi vīrieši, ar nepaliekam tumsā? Un taču labi, ka no tumsas var paskatīties augšā un tur augšā redz pilnu spožu mēnesi.
GRIETIŅA
(Viņu pārtraukdama.)
Un blakus pilnam mēnesim mazu, bet spožu, spožu zvaigznīti! Es jau nu gan tā neesmu; bet kas par to?
SKUDRĪTIS
Un tā mazā, spožā zvaigznīte spīd arī tad, kad lielais mēness sāk dilt un pazūd. Ak, tā panna Maija, gribētos viņai svecīti aizdedzināt un - un - to jau nevar, viņa jau vēl dzīva. -
GRIETIŅA
Ko tu nu muldi? Kādēļ viņa lai nebūtu dzīva?
SKUDRĪTIS
Es tik tā - man liekas, - viņai nevajadzētu dzīvot, - kā mums visiem, lai grēkus nožēlotu - bet tas Heils viņu -
GRIETIŅA
Nu? - Ko? viņu?
SKUDRĪTIS
Nokaus viņu.
GRIETIŅA
Muldi! muldi! Heils ir krietns cilvēks; jūs visi tik viņu satracināt. Viņš ir nelaimīgs. Kā mēs visi. Viņam arī nau neviena, ar ko parunāt, viņš ir bārenis. Un vai ta mums ir labāki? Vai tad ar tiem dzērājiem var runāt? Ar tevi pārmetam kādu vārdiņu. Par to pašu Ādamiņu. Tu viņu mīli, es arī.
SKUDRĪTIS
Mums ir par ko runāt. - Tu arī nesmejies par mani.
GRIETIŅA
Bet es viņu tomēr nemīlu, viņš ir tik nikns, un ļauns viņš arī ir - cilvēku nosist viņš arī var.
SKUDRĪTIS
Nu, to jau var katrs kareivis.
GRIETIŅA
Es ne to domāju - viņš tik ļauns, un viņa tik laba -
SKUDRĪTIS
- Taču viņi nesader kopā, - bet viņš jau tagad tā ieēdies - nez, kas tur būs - kad tik labi vien būtu -
Divpadsmitais skats
Ienāk F r ī d a, no paslēptuves izlīzdama, ausīdamās un apkārt lūkodamās.
FRĪDA
(Zobodamās.)
Ko tad jūs te, divi balodīši? Tādi trekni balodīši? Ko te dūdojat: sader vai nesader kopā? ,Tie nesader un nebūs kopā! Es par to gādāšu! Jo tuvāk savedīšu, jo tālāk būs! - Ko tu te stāvi, Skudrīti? Ko tu gādāji par savu kungu? Es atsūtīju šurp Maiju, es visu noskatījos un noklausījos. Es visu sarīkoju. Bez manis jūs visi nekā. - Ej, pasauc savu kungu uz mūsu satiksmes vietu! Tūliņ! Saki, ka es vien viņam varu palīdzēt. Ej tūliņ! Ej!
SKUDRĪTIS
Nu, nu, ko tu tā grūsties? Tūliņ!
FRĪDA
Ej tūliņ!
SKUDRĪTIS
Eju jau, eju!
(Aiziet.)
GRIETIŅA
Nejaucies tu, Frīda, starpā!
FRĪDA
Nejaucies tu, Grieta, starpā!
(Priekškars.)
OTRĀ AINA
Vientuļa klinšu grava Turaidas pilī.
Pirmais skats
FRĪDA
(Viena pati, gaida Jakubovsku.)
Gan es tevi dabūšu savās rokās. Bez manis tu nevari nekā panākt. Es dabūšu Heilu, un no tevis es dabūšu pūru mūsu precībai. Tu maksāsi raudādams. Ko tu salaupīji karā, to es tev noņemšu mierā. Es nebaidos kā tu no burves ļaunās mātes alā. Es tevi aizdzīšu lāga vīra alā, un lāga vīrs palīdzēs man.
Otrais skats
F r ī d a. Ienāk J a k u b o v s k i s.
FRĪDA
(Zobgalīgi, gribēdama uzkurināt viņa ienaidu pret Maiju.)
Vai nu esi apmierinājies? - drusku? Vai nesāp vairs vaigs? Vai uzliki plāksteri?
JAKUBOVSKIS
(Iekaisdams par zobojošu apvainojumu, rupji.)
Ko tu gribi? - Kādēļ neatnāci agrāk?
FRĪDA
Atnācu agrāk un noklausījos, un noskatījos tavā gāganu un bābu karā, kā tu spoži uzvarēji un pēc vēl spožāk.
JAKUBOVSKIS
(Rupji pārtrauc viņu.)
Turi muti! - Atbildi tikai, ko tev jautāju.
FRĪDA
(Smejas.)
Jā, jā, turi muti, kad tu ar mani runā! - Tu jau nu gan turēji muti mierīgi, kad tev pa to iesita.
JAKUBOVSKIS
(Pēkšņi sagrābj viņu un krata.)
Es tevi putekļos saberzīšu! Tu, tu!
FRĪDA
Tavs nolūks jau bija citu saberzt putekļos, - vai tu tagad no tā atsacījies - kad to nespēj izdarīt?
JAKUBOVSKIS
(Palaiž viņu vaļā, atgrūzdams spēji nost.)
Ej pie velna!
FRĪDA
Pie tā jau esmu! Tikai tas izrādās mazs velns, kurš nespēj - neko izdarīt, - bez sievišķu palīdzības.
JAKUBOVSKIS
Ek! Ko nu tu! Nekā tu neesi izdarījusi, ko tev liku! Palīgs tu man! Smieklis! - Solījies pierunāt viņu man par labu! Kas nu? - Ij pat laikā neatnāci. - Bet ko tad viņa tev teica, lai man pasakot?
FRĪDA
Kad es uz tevi paskatos: tāds stalts vīrišķis, tik liela auguma un tik - maza prāta!
JAKUBOVSKIS
(Atvēzējas viņai sist.)
Ko tu iedrīksties, padauze!
FRĪDA
Vai tu nu neesi muļķis, ka gribi sist mani, kas vienīgā spēj tev palīdzēt? - Un kas tad tā ir par gudrību, kad tu iedomājies, ka vēl tagad varētu Maiju pierunāt tev par labu? - Un kas tad tā ir par gudrību, kad tu nesaproti, ka Maija tevi tikai izjoko, sacīdama, ka sūta mani pie tevis? Vai tad tu nezini, ka viņai allaž visādi stiķi galvā un ar tevi viņa apietas kā ar muļķa puiku, par kuru smejas? - Nu? Ko? - Ne ar labu tu viņu vari pierunāt, bet tikai ar viltu dabūt.
JAKUBOVSKIS
Nevajaga man tavas viltības. Kad ne ar labu, tad ar ļaunu un ar varu es viņu dabūšu.
FRĪDA
Es nedomāju vis, ka tu viņu dabūsi ar varu. Neatliek tev vairs laika varai.
JAKUBOVSKIS
Kā tā? - Varai vienmēr laiks. - Kad tikai viņa kaut kur parādīsies laukā, es viņu sagrābšu. Kad viņai ies līdzi kāda pavadone vai Heils, - tikšu ar tiem galā. Kad viņa paliks savā istabā kā cietumā, es viņu pa nakti izzagšu un aizvedīšu - un pēc atdošu atpakaļ, lai tad ņem Heils. Es visu pārdomāju.
FRĪDA
Un kad tevi notiesā un padzen? Vai nodod atpakaļ poļiem?
JAKUBOVSKIS
Lai nāk kas nākdams! Es gribu savu dabūt!
FRĪDA
Ij tā tu nedabūsi savu! - Vai tu zini, ka rīt jau Maija un Heils precas?
JAKUBOVSKIS
Ā! - Nu tad vēl šonakt es paņemšu Maiju pirmais, lai tad viņš precas rīt ar precētu sievu!
FRĪDA
(Smejas.)
Tu esi gluži muļķis! - Vai tad tev ir karaspēks, ar ko ielauzties pilī? Vai tad tu domā, ka viņi tavu varmācību nepazīst un nesargāsies? - Vai tu aizmirsi jau, ka pats apvainoji zviedru virsniekus un tie tevi nesaudzēs un varbūt vēl šo pēcpusdienu ieliek tevi cietumā? - Man žēl, ka es ielaidos ar muļķa vīrieti, kurš ļauj kaislībai tā aptumšot savu prātu.
JAKUBOVSKIS
(Drūmi novēršas, izgrūž.)
Nu?
FRĪDA
Es teikšu, kā tu panāksi savu mērķi.
JAKUBOVSKIS
Nu?
FRĪDA
Ko dosi, kad teikšu?
JAKUBOVSKIS
Precēšu tevi.
FRĪDA
Kas man tava precība vairs? Tā jau man ir. Un cik daudzas tu esi precējis un precēsi vēl? - Un es īstu precību, ne tādu kā tavu, varu dabūt, cik gribu. Pēc manas rokas ir lūguši ij labāki vīri nekā tu. - Nē, tas man nekas. Tev jādod man pūrs, lai es būtu bagāta līgava, kad iešu pie vīra.
JAKUBOVSKIS
Ko tu gribi?
FRĪDA
To dārgo kakla rotu ar sarkanakmeņiem.
JAKUBOVSKIS
To nevar.
FRĪDA
Kādēļ nevar? Vai to biji nodomājis Maijai? Nu jau tai vairs nevajadzēs, kad ņemsi ar varu. - Bet es redzu, ka ar to man nepietiktu, tev būs jādod vēl tā skaistā pērļu virkne, kuru tu noņēmi no kakla leišu vaivadenei, kad biji to nokāvis. - Tu jau dabūsi citas rotas, kad iesi karā.
JAKUBOVSKIS
Ej pie velna!
FRĪDA
Labi, labi! Nau jau man jāiet taisni pie velna, ar velniem un burvēm no jaunās mātes alas tu esi labāk pazīstams. Es iešu vispirms pie Maijas, tad pie zviedru virsniekiem un tad pie pilskunga Šildhelma.
JAKUBOVSKIS
Labi, došu, - kāds tavs padoms?
FRĪDA
Dod tūliņ! Pēcāk tu vari aizmirst, ko solījies.
JAKUBOVSKIS
Ha, ha! Tavs padoms var būt nederīgs, tad es tev velti būšu devis.
FRĪDA
Darīsim tā: noliec tās rotas te uz akmeņa; lai es redzu, ka tev viņas vēl ir. Kad mans padoms būs labs un tu pats to par labu atzīsi, tad es ņemu rotas.
JAKUBOVSKIS
(Izvelk no krūšu kabatas un noliek tās uz akmeņa.)
Nu, saki!
FRĪDA
Es zinu, kur Maija ar Heilu satiekas. Turp nosūti Maijai ziņu, lai iet šodien, jau tūliņ pēc pusdienas, uz to vietu, it kā Heilām būtu kas svarīgs viņai ko teikt, par kāzām jāpārrunā. Tu uzrakstīsi vēstuli - tu taču proti cik necik rakstīt? - un es to aiznesīšu viņai.
JAKUBOVSKIS
Viņa neticēs.
FRĪDA
Es aizsūtīšu ar sūtni, kuram ticēs.
JAKUBOVSKIS
To es arī varu izdarīt, tur man tevis nevajaga. Es ņemu atpakaļ rotas. Tu mani gribēji piekrāpt, un es tevi piekrāpu, es izlietošu tavu padomu par velti.
FRĪDA
(Smejas.)
Man jāsmejas par tavu muļķību vairāk, nekā jādusmojas par tavu neģēlību. Tavam sūtnim neticēs. Kas tas būs? Skudrītis? Vai kāda meita? Bet manam sūtnim ticēs.
JAKUBOVSKIS
(Atliek rotas atpakaļ.)
Nu?
FRĪDA
Es sūtīšu mazo Lienīti, viņas pusmāsiņu. Tu to nekad nedabūsi, bet man tā ir draudzene. - Nu, vai labs padoms?
JAKUBOVSKIS
(Līksms.)
Labs padoms. Ņem rotas. - Es došu tev vēl šo gredzenu klāt.
(Apskauj Frīdu strauji.)
FRĪDA
Nu, lūk, - es tev esmu vienīgā draudzene; dod vēl kādu gredzenu.
JAKUBOVSKIS
Pietiks.
FRĪDA
(Aizgriežas.)
Es tev varētu dot vēl kādus padomus. - Un viens bez manis tu nekā neizdarīsi; Apkrāpt tu manis arī nekā nevari, tu esi manās rokās.
JAKUBOVSKIS
(Iedod viņai vēl vienu gredzenu, pieglauzdamies viņai un labinādamies.)
Tu esi man laba, es tevi mīlu ne kopš šīs dienas vien.
(Apskauj viņu atkal.)
FRĪDA
(Runā aši un klusi.)
Tad klausies, kad tu nu mani tā mīli: varētu notikt, ka Maija tev pretosies visiem spēkiem un ka tu ar viņu netiec galā; var notikt kāda nelaime. - Tad tev vajga aizdomas no sevis novērst - un vislabāk aizdomas vērst uz Heilu, - visi zina, cik viņš ir greizsirdīgs.
JAKUBOVSKIS
Labi, labi, - kā to izdarīt?
FRĪDA
To tu arī nevari izdarīt vienss pats bez manis: es dabūš Heila dārza cirvi - to pašu, ar kuru viņš tevi apdraudēja un no kura tu sabijies un aizbēgi.
JAKUBOVSKIS
(Kaunā un dusmās.)
Velns lai tevi rauj! Ko tu to piemini?!
FRĪDA
Man jāpiemin, jo šo cirvi es varu dabūt, un tas jānoliek tanī vietā, kur viņi mēdza satikties un kur šoreiz tu aiziesi gaidītā Heila vietā.
JAKUBOVSKIS
(Uztraukts, gaidās.)
Ā! ā! - Kur tad tā vieta ir? Kur tā vieta ir? Nu! nu!
FRĪDA
Es zinu to vietu un, kad vajdzēs, tad tev pateikšu, ne agrāk!
JAKUBOVSKIS
Velna sievišķis!
FRĪDA
Tu redzi nu, ko tu esi pazaudējis, skriedams pakaļ savai Maijai, kura tevis negrib.
JAKUBOVSKIS
(Mīlinādamies.)
Nu, nu, es jau tevi vienmēr gribu un esmu gribējis. Man tikai dusmas par tās Maijas spītību. Ko viņa iedrīkstas? Viņa man sacīja veselu sprediķi - par laba uzvaru pār ļaunu. Es viņai gribu parādīt ļaužu muļķību. Viņa grib mani pārvarēt - vecu karavīru. Viņa ir kāda burve un palaižas uz saviem burvju vārdiem. Bet gan pret viņas burvībām dabūšu stiprākus burvju vārdus no velna alas.
FRĪDA
(Zobojoši.)
Varonis! Standartjunkurs! Zaķapastala tu esi! Vienkāršs meitēns kā visi meiteņi: viņai ir labāks līgavainis nekā tu, jo tu skrej pakaļ visām meitām. Bet, kad tu Maiju dabūsi, tad Heils to vairs neprecēs, un tad Maija nāks pati pie tevis. Tad jau tu varēsi tuvumā noskatīties, kāds viņai tas burvības spēks.
JAKUBOVSKIS
Es iešu uzrakstīt to vēstuli, un gādā tad tālāk.
(Steidzas prom.)
FRĪDA
(Nosauc viņam pakal zobojoši.)
Lūk, mīlētājs mans jaunais aizmirsa uz atvadībām pat apskaut un noskūpstīt mani.
JAKUBOVSKIS
Noskūpsti tos dārgakmeņus un pērles.
(Aiziet.)
(Priekškars.)
TREŠĀ AINA
Raganas ala.
Tumša telpa. Mazs uguntiņš zem trijkāja.
R a g a n a. Ienāk J a k u b o v s k i s.
RAGANA
(Pusdziedoši, ap uguni rīkodamās, maisīdama katliņā uz trijkāja.)
Buru, buru, buru,
Ko es rokās turu -
Buru, buru, buru,
Ko es rokās turu -
JAKUBOVSKIS
(Panākdams uz priekšu, pārsteigts, klusi.)
Ā! viņa teica tos pašus vārdus! Skudrītis ar dzirdējis.
RAGANA
- Ko es rokās turu,
Tam es guni kuru,
Moku guni kuru -
JAKUBOVSKIS
(Klusi.)
Ā, ā, i viņa arī ragana! visām viena dziesma - moku guni - jā, to viņa man uzkūrusi -
RAGANA
Netrauc manu dziesmu,
Dziesma tevi dzels -
Moku guni kuru,
To ar nāvi duru -
JAKUBOVSKIS
Ko tu, ragana, mani baidi? Še tev laba nauda, lem man labu likteni!
(Nomet viņai zelta gabalu.)
RAGANA
Zelta malka liesmu
Augstā šaltī cels. -
(Uguns zem trijkāja piepeši augsti uzšaujas, uzliesmojumā pie sienas redzas ģindenis.)
JAKUBOVSKIS
Ā, kas tur redzējās kā ģindenis? Nu, lem manim laimi!
RAGANA
Es ne laimleme,
Es tik kalpone.
JAKUBOVSKIS
Kas tad lemj?
RAGANA
Dziļā māte alā,
Visu lietu galā -
Ko tu zināt gribi?
Vai ar zeltu zibi?
JAKUBOVSKIS
(Nomet vēl zelta gabalu.)
Vai es panākšu, ko vējos?
(Uguns atkal uzšaujas gaisā, vēl augstāk, un nu redzas blakus ģindenim zobens.)
RAGANA
Augstu šalti uguns cēlies,
Gūsi vairāk, nekā vēlies.
JAKUBOVSKIS
(Gavilēdams.)
Ā! ā! es tevi veikšu! es tevi gūšu! es tevi gūšu! (Sabaidīdamies.) Ko tas zobens blakus ģindenim? - Ā, es pārvarēšu nāvi ar zobenu! Zobens stiprāks par visu! - Ļaunums veic! - Ko tu saki, ragana!
RAGANA
Ļaunums visa veicējs -
- Sevis paša tveicējs -
Kas tas gala teicējs -? -
JAKUBOVSKIS
Ho! ho! Es tas gala teicējs! Mana tu būsi! Es tavu likteni lemšu, tu lepnā! tu svētā! ha! ha! ha!
RAGANA
Šodien likto šķirsi,
Rītu pats tu mirsi -
JAKUBOVSKIS
(Bailēs un dusmās.)
Ko tu mani mulsini, ragana!? Ko tu atkal par nāvi runā? Vai neesi dabūjusi zelta vēl diezgan! - Še vēl! še vēl! še vēl!
(Nomet trīs reizes pa zelta gabalam un trīs reizes izšaujas, ikreiz augstāk, liesmas no ugunskura. Sienā parādās ģindenis, bet nu tura savu galvu rokā. Zobens ir ar asins plankumiem.)
JAKUBOVSKIS
(Sabaidās, bet saņemas, pats sevi mierinādams.)
Lūk, tā! Zobens asiņots! Nu, protams, lai plūst tā asinis, kas nāk pret mani! Atkal tur ģindenis! Nu tura pats savu galvu rokā! No manis uzveikts! Kur tas ģindenis? Nu, tas būs Heils! Ā, - mani baida, ka es miršu rīt! Ko?! Es esmu Ādams, un vecais Ādams mirst, lai jaunais uzvarētājs Ādams celtos! Mans gars taps jauns no uzvaras. Ha! ha! - Nu, ragana, rādi man manu uzvaramo! Maiju rādi man!
RAGANA
Dzīvam sava liesma. -
Liesma liesmai briesma.
JAKUBOVSKIS
Tu negribi! Nu, še vēl nauda, lai šaujas liesma un rāda man manu guvumu! Es gribu viņu redzēt arī bez viņas gribas.
(Met zelta gabalus, bet liesma neizšaujas, apdziest ugunskurs, iestājas galīga tumsa.)
Kas tas? Par ko liesma nešaujas? Par ko uguns apdziest?
RAGANA
Vai! vai! vai!
Uguns dziest -
Vajdzēs ciest -
Griezt! griezt! griezt!
Vai! vai! vai!
PARĀDĪBA
(Neskaidrās līnijās tikko pazīstama Maijas tēlā, bāla mirgo. Maijas tēls bālgans, ap kaklu sarkanums. Aši pazūd.)
JAKUBOVSKIS
(Sabaidās, grib bēgt, bet nespēj.)
Vai! cik nelabs tēls! - Ko tas sarkanums ap kaklu? Vai asins? - Nē, tas būs lakatiņš, ko viņš solījās dāvāt kā kāzu dāvanu! Cik nelabs tēls! - Man jāredz viņa dzīva!
(Taisās bēgt, bet nespēj.)
RAGANAS BALSS
(Tumsā, klusi, lēni.)
Vai! - vai! - vai! -
JAKUBOVSKIS
(Čukstot.)
Rau! pazuda! - (Pa brīdi skaļi.) Cik te gaiss nelabs! - Ko tu rādi, ragana? - Velns lai tevi parauj ar visu tavu raganu alu! - Es iešu viņu dzīvu redzēt un ņemt! - Ko tavi spoki mani baidīs?
(Aiziet.)
RAGANAS BALSS
(Klusi, lēni.)
Vai! vai! vai!
(Priekškars.)