RAINIS
MĪLA STIPRĀKA PAR NĀVI
TURAIDAS MAIJAS TRAĢĒDIJA PIECOS CĒLIENOS
TREŠAIS CĒLIENS
Dārza terase pils paaugstinātā vietā.
Lejāk gar visu terasi eja, apaugusi
krūmiem.
Pirmais skats
Ejā ap terasi parādās L i e n ī t e, un pēc viņas slapstīdamās ienāk F r ī d a.
LIENĪTE
(Nedzirdamiem soļiem paskrien garām pa eju, lūkodamās uz augšu. Klusi uz Frīdu, pie tās piesteigdamās.)
Vēl nav iznākusi. Tūliņ Maijai jāiznāk uz terases. Heils arī ir tur pie viņas. Viņa jau saģērbusies līgavas tērpā, lai parādītos Heilam, kāda būs šovakar. Cik skaista viņa ir kā līgava! Nemaz nevar atskatīties.
FRĪDA
Nepļāpā aplami! Ir jau redzētas vēl skaistākas. Skaties tik, vai viņa iznāk. Vai sargi arī ir, lai Jakubovskis viņu neaizvestu?
LIENĪTE
Ir, ir sargi. Iznāks, iznāks, kad es tev saku. Bet skaistāka viņa taču ir par visām, visām!
FRĪDA
Ej vēlreiz paskatīties, vai iznākusi? Un vai viena?
LIENĪTE
(Paskrienas atkal. Klusi.)
Ir, ir, pašlaik nāk laukā, Heils arī līdzi.
FRĪDA
Labi, paliec te, es tūdaļ atnākšu.
(Aiziet.)
Otrais skats
Augšā terasē parādās, no pils durvīm iznākot, M a i j a un H e i l s.
MAIJA
(Līgavas uzvalkā, jautra, pārgalvīga.)
Še esmu tev, mans mīļais! Tāda es būšu šovakar kā līgava, kā tava līgava visu ļaužu priekšā! Tagad es esmu līgava, tev vienam skatāma. Tev pirmam jāredz mani, kad vēl ļaužu acis mani nau redzējušas. Tev vienam es pušķojos, tev pirmam un pēdējam. Es pati tevi izvēlējos, un nevienam nau tiesības uz mani, un neviens mani nevar ņemt ar vari. Tev vienam es dodu sevi no brīva prāta un uz visu mūžu!
HEILS
Mana dārgā, mana neatņemamā! Es tevim ticu, es tevi dievinu; es tevi grūti, tik grūti atrauju šai ļaunai pasaulei. Es tā trīcu un drebu par tevi. Tik baigi man ir. Ašāk, drīzāk es gribētu tevi tvert savās rokās, lai tevi neviens nedrīkstētu man atņemt. Kaut jel kāzas varētu vēl pasteidzināt, - ne šovakar, bet tūdaļ, tagad pēcpusdienā.
MAIJA
Vai tad tu būtu mierīgāks, kad kāzas būtu noslēgtas? Vai tad kāzas un sveši vārdi no mācītāja tev nozīmē vairāk nekā mani vārdi? Tavas līgavas vārdi?
HEILS
Jā, jā, tad es būtu drošāks, tad nevienam citam nebūtu tiesības uz tevi kā tik man. Tad svētais likums mani aizstāvētu.
MAIJA
(Smejas.)
Ak tu mans mīļais, bailīgais! Tik bailīgs tas, kas mani sargā un aizstāv! - Svētais likums! - Ak, mans vārds, mana sirds, mana mīla uz tevi ir daudz svētāki nekā visi likumi. Tā mana mīla tevi aizstāvēs vairāk par visu. Kad visi likumi būtu tavā pusē un mana sirds tur nebūtu, tad tu būtu viens un paliktos viens. Bet es tevi esmu savā sirdī ieslēgusi kopš tās pirmās reizes, kad tā atvēra savas durvtiņas un savu lodziņu, lai ielaistu saulīti, lai ielaistu tevi. Ak, cik baigi man bija, kad pirmoreiz vērās lodziņš! Ak, kā es baidījos no visas svešās pasaules! Kāda iekšēja balss man čukstēja: never, never lodziņu! Ko tu redzēsi, tas būs briesmīgs! Dzīvie cilvēki nau tik labi kā miroņi!
HEILS
Mīļā, mīlā mana, nerunā par miroņiem! Man tā riebjas par viņiem runāt! Man, lūk, nelabas nojautas!
MAIJA
Lūk nu, tu man vienmēr pārmeti bailes un nojautas, un nu tu pats baidies.
HEILS
Es nezinu, kas šodien man ir. Kad šī diena būtu ašāk garām! Kad mēs ašāk būtu salaulāti!
MAIJA
Es šodien vairāk laimīga nekā bailīga. Mans lodziņš atvēris visus slēģus un redz tevi. Lūk, es sāku tev stāstīt, cik baigi man bija, bet, kad ieraudzīju tevi kā pirmo, tad no tevis man nebija bailes. Mana dvēsele, kas mūžam bija klusējusi, kautri ko čukstēja.
HEILS
(Apskauj viņu.)
Mana dārgā, mana vienīgā, mana vienīgā dzīvība.
MAIJA
(Liegi izvijas no viņa rokām un, staigādama dejā, klusi dzied.)
Lapas runā dienu,
Ziedi runā nakti,
Pumpuri bikli
Mijkrēslī čukst:
Kaut arī diena,
Tevis nau bailes -
Pumpurīts veras
Pretim tev!
HEILS
Ak, cik skaisti, kad tu dziedi un dejo! Tu it kā puķe, kas atraisījusies no zemes un lido zemes virsū, tu it kā būtne no citas pasaules! Taisnība, taisnība tev, ka tu neesi no mūsu zemes bērniem.
MAIJA
(Tāpat pusdziedoši, pusdejoši.)
Mana māte mani baroja
Kaltušām krūtīm,
Mans tēvs mani auklēja
Stingušām rokām,
Visi kaimiņi smaidīja
Atņirgtiem zobiem -
Baltā māte apstājās,
Pacēla mani,
Tevim mani atdeva:
«Ņem tu un glabā!»
(Viņa smejas.)
HEILS
Līksmīgi un drausmīgi reizē ir klausīties un skatīties tevī! Man, taisnību sakot, arvien ir bijis drusku baigi tavā tuvumā. Tu esi tik sveša pret visu, ko es pazīstu. Citiem tu esi tikpat savāda kā man. Tu mani pievelc sev tik neatvairāmi, bet es nekad neesmu drošs, ka es tevi varētu noturēt. Tu visu manu būtni sagrozi un sašķobi, es topu nedrošs pats sev, es sāku šūpoties kā puķe vējā. Un tomēr es liekos cietāk zemē stāvam nekā jelkad. Kad tu dziedi, tad man arī gribas dziedāt, kad tu baidies, tad man arī bail. Bet, kad tevis man nau, tad es kā nezāle jūtos, kas izravēta no puķu dobes un nosviesta ceļa malā. Es bārens esmu un pie tevis pirmo reizi atnācis mājās . . . Tu esi kā smarša, kas klīst pa visu dārzu, un tomēr es skaidri zinu, kur tā roze aug, no kuras nāk viņa smarša. Un, lai smarša cik tāli aizklīst, roze stāv uz vietas, uz to es varu palaisties.
MAIJA
Nu, kad tev arī gribas dziedāt, kad es dziedu, tad jau dziedi tagad, kad mūsu gaviļu diena, mūsu kāzu diena!
HEILS
(Pusdziedoši.)
Saule glauda galvu,
Mēnesis sirdi,
Saule dod rozes,
Mēnesis lilijas,
Saule dara melnu,
Mēnesis baltu,
Saule manā dārzā,
Dedz mani, dedz!
MAIJA
Mans mīļais, pirmo reizi dzirdu, ka tu arī dziedi. Tu biji tik kluss kā puķes tavā dārzā.
HEILS
Tu izplaucēji manas puķes dārzā, man tik atliek ziedus salasīt, un katrs smaršodams dzied.
Kā man dziesmas nedziedāt,
Es zināju salasāmas:
Mīļā matus vēdināja,
Dziesmas bira vīvinot,
Es pa vienai salasīju,
Paglabāju azotē.
MAIJA
(Smiedamās.)
Lūk, kāds tu esi! Lūk, uz ko tev prāts stāv! Es nemaz nezināju.
HEILS
Tā ir man pašam pirmā reize. Pirmo reizi es sajūtu laimes sajūtu; es laimes nepazinu, tu mana laime; šodien man likās, ka laime man tuvu, es sadzirdēju viņas balsi kā dziesmu. Bet man bailes palika no laimes, vai es viņu noturēšu? - Un līdz ar laimi aizies arī dziesmas. Man liekas, šī mana pirmā dziesma būs arī mana pēdējā. - Es dzirdēju dziesmu kā tālu atmiņu no bērnu dienām, un man likās, ka mana roze būtu to dziesmu dziedājusi.
MAIJA
Tu esi dārznieks,
Es esmu roze!
Dari ar mani,
Kā tev tīk!
Tu pieliec dzirkles,
Kas mani griezīs,
Es jūtu roku,
Kas mani tur.
Griez mani, miršu,
Vēl mana dvēsle
Tev i kā smaršu
Mīlīgi skaus.
(Piepeši apklust, tad piesteidzas pie Heila un strauji to apskauj.)
HEILS
Tava dziesma tik mīlīga un skaista kā tava dvēsele, bet tik bēdīga un nojautu pilna kā nāve. - Vai tu to nedzirdēji?
MAIJA
(Piesliedzas viņam vēl tuvāk.)
Trešais skats
Lejā atnāk L i e n ī t e, aiz viņas F r ī d a un J a k u b o v s k i s; visi iet klusi un slapstīdamies, apstājas un klausās.
HEILS
(Uz Maiju.)
Tu drebi, mana dūjiņa! Nē, ne dūjiņa, - tu tiešām esi kā roze, roze arī notrīs, kad viņu grib plūkt. Bet es jau negribu tevi plūkt.
MAIJA
(Satrūstas.)
Tur ir kāds lejā! - (Sauc un noliecas pār žoga malu; Frīda un Jakubovskis atvelkas.) Kas tur ir lejā?
LIENĪTE
Es tā esmu. Vai tu izbijies, Maijiņ?
MAIJA
Ko tu tur slapsties lejā? Es tiešām sabijos; tagad jau staigā visādi cilvēki.
LIENĪTE
(Smejas.)
Ko tu nu tūliņ sabijies? Bet mani tu rāj, ka es bailīga. Te jau neviena nau.
MAIJA
Vai tiešām nau neviena? Man likās - Ko tad tu gribēji? Ko tu slapstījies?
LLENĪTE
Es gribēju pie tevis iet; vai tu ļautu?
MAIJA
Ko tad tu nenāci?
LIENĪTE
Pie tevis ir Heila kungs.
MAIJA
Viņš drīz aizies, tad tu vari nākt. Bet ko tad tu tur gravā slēpies? Būtu varējusi nākt pa durvīm pajautāt.
LIENĪTE
Es atnākšu drīz.
(Aiziet aiz krūmiem.}
Ceturtais skats
MAIJA
Man tik drausmīgi palika! - Kad tik tur lejā vēl kāds nebija?
HEILS
Tu domā - viņš? Viņam jau nu nekas cits neatliek pāri, kā slepu noskatīties un noklausīties mūsu laimi. Tevi viņš nu nedabūs nemūžam. - Ha, ha, ha!
MAIJA
(Piesteidzas viņam klāt un apkampj viņu.)
Nesmejies, Viktor! Man tik drūmi ap sirdi.
HEILS
Nebaidies, manu rozīti, netrīci! Ko viņš spēj izdarīt?! - Bet ko tā mazā Lienīte tā visur ložņā apkārt! Palaidne meitene, noklausās un sačukstas ar visiem.
MAIJA
Palaidne gan, bet viņa mani ļoti mīl un grib man labu. Gan savādā veidā, kā viņa to saprot. (Glaužas pie Heila.) Ak, daudz mani mīl, bet man tikai bailes no tā!
HEILS
Netrīsi, manu rozīti. Ko viņš spēj?! Man ir vairāk draugu nekā viņam. Zviedru kareivji mani sargās. Šildhelma kundze man laba. Ļaudis visi ir mūsu pusē! Tevi visi tā mīl, ka neviens nejaus tev pāri darīt.
MAIJA
(Mīlīgi.)
Jā, tev daudz draugu un arī daudz draudzeņu; kā tā pati Frīda tevi gribētu.
HEILS
(Sakustas nepacietīgi.)
MAIJA
Neuztraucies, mans mīļais! Es tik tā pa jokam. Gribas arī pajokot, kad ir tik drausmīgi. Pie tevis nāku patverties, pie tevis atpūsties. Pie tevis tik labi. Nāc šurp, atsēdīsimies drusku. Es tev vēl gribu? kādu dziesmiņu padziedāt! - Nāc še tuvāk pie paša žoga! Ar tevi kopā man nau bail ne no viena.
(Viņi atsēstas pie žoga.)
MAIJA
(Dzied klusu balsi kā šūpuļa dziesmu.)
Man sirds ir gurusi
No trokšņa dienā,
Ne mirkļa nostāvēt -
Kā karstā plienā.
Pie tevis labi ir, -
Var klusi klusēt,
Tu man sirds spilventiņš,
Kur sāpēs dusēt.
(Noliecas un noliek viņam galvu klēpi - tad skaļi.)
Mīļais, mīļais!
HEILS
(Bažīgi.)
Vai! Kad tik nedzird kāds?!
MAIJA
(Bezbēdīgi.)
Lai dzird! Lai klausās visi: tu esi mans mīļais! Tev vienam es piederu un nemūžam nevienam citam! Lai klausās! Lai dzird! Lai ievēro to un velti nepūlas!
(Piepeši viņa satrūkstas, it kā padzirdējusi kādu troksni. J a k u b o v s k i s parādās un grib ko teikt. F r ī d a viņu attura. Abi pazūd atkal.)
MAIJA
(Uzlec augšā.)
Vai kas nerunāja tur? Vai nesmējās?
HEILS
(Viņu turēdams.)
Nekas nebija, ne runāja kāds, ne smējās. Tu tikai pati uztraukta un redzi un dzirdi spokus. Par daudz tu vienmēr mini spokus un miroņus, un tie tev visur rādās. Polis jau te nenāks, viņam pašam būs bailes; viņu jau sveikā neatstās.
MAIJA
Jā, es redzu visur miroņus, es jau no miroņu cilts - (Viņa lūko smieties.) - es būšu klusa un nebaidīšos. Klusēt jau ir tik labi arī mums, ne vien miroņiem. Visaugstāko laimi nevar izteikt vārdos, bet klusībā. Man ir tik labi! Klusēsim! Nesaki nekā! (Pēc brīža bažīgi.) Vai tu tik dzirdami elpo un dves?
HEILS
Nē, nē jel! Es gluži mierīgs. Klusēšana tevi arī uztrauc. Parunāsim labāk. - Ā, es aizmirsu gluži: es jau atnesu tev līgavas dāvanu - še, lūk! mazs lakatiņš! Sarkans kā roze un mīksts kā spilviņa!
MAIJA
(Uzlec, priecīga.)
Ak, kāds skaists lakatiņš! Sarkans kā as- kā uguntiņš! Mūsu pavarda uguntiņš mūsu nākamā kopējā namiņā! Tavā rožu dārziņā Siguldā! Pie skaistās pils! Pie skaistajiem, dziļajiem Gaujas krastiem! Ak, kas tur būs par debešķu dzīvošanu - tur jau būs arī tuvāk mūsu Labvīrs ar savu mīļo alu, kur mēs tik daudz reizes satikāmies un kur mēs vēl vairāk satiksimies! Vai mēs tai alā nevarētu mūžam palikt! Visu dzīvi! Tur būtu skaisti dzīvot, skaisti mirt! Tur neviens cilvēks mūs netraucētu! Mēs no visas pasaules izbēgtu un dzīvotu tikai savai laimei! Mūsu laime nekad nebeigtos, jo labais vīriņš mūs apsargātu un dotu dzert no sava dzīvības ūdentiņa! Jā, jā, iesim turp tūliņ!
HEILS
Jā, vai zini, es Labvīra alu izpušķoju zaļumiem un puķēm. Es gribēju tevi turp aizvest vispirms mūsu kāzu dienā, - bet tagad labāk steigsimies ar laulāšanos un tad iesim turp. - Es iešu parīkot, varbūt mēs taču varētu laulāšanu panākt jau šodien pēc pusdienas un drīzāk, drīzāk - tikai -
MAIJA
Jā, jā, ej, un tad skriesim uz Labvīra alu un noslēpsimies laimībā! Ak, kā man gribas jau tur būt! Kā man gribas jau tur būt! Kā man gribas smieties un priecāties! Man ir tāda neizsakāma priekšsajūta, it kā es tiktu aizrauta kādā bezgalībā. - Tu mans mīļais! (Smejas.) Mein Glück und mein Heil! Mein Glück und mein Heil!
HEILS
(Smejas un skūpsta viņu.)
MAIJA
Skūpsti mani! Skūpsti mani! - Nē, es skūpstīšu tevi! Šis mans skaistākais acumirklis!
HEIL.S
Es tūliņ būšu atpakaļ!
(Viņš aizsteidzas.)
Piektais skats
MAIJA
(Viena, runā nervozā prieka uzbudinājumā.)
Mein Glück und mein Heil! Mein Glück und mein Heil! (Pieiet pie žoga malas.) Meln Glück und mein Heil!
JAKUBOVSKIS
(Parādās lejā.)
Dein Heil ist dein Unheil! Dein Glück ist dein Unglück! Tavs Heils ir tava nelaime! Es tevi ņemšu! Es tevi ņemšu vēl šodien! Man tu neizbēgsi! Mīla stiprāka par nāvi, pati teici.
(Viņš nozūd atkal kokos smiedamies.)
Sestais skats
MAIJA
(Piepeši skaļi iekliedzas un atstreipuļo atpakaļ; tad saņemas un sauc.)
Heil! Heil!
(Iznāk s a r g k a r e i v i s - zviedris.)
SARGKAREIVIS
Kas ir? Kas ir?
MAIJA
(Uztraukumā rāda uz leju.)
Tur! tur!
SARGKAREIVIS
(Paveras, bet nekā neredz.)
Kas tur bija?
MAIJA
Tur, tur! - Pasaucat Heila kungu! (Sauc pati.) Heil! Heil! Heil! Nāc atpakaļ! Nāc!
(Abi iesteidzas pilī.)
Septītais skats
No kokiem iznāk F r ī d a un klausās.
FRĪDA
Sabaidīja polis dūjiņu! - Pagaidi, es papūlēšos, lai tavas bailes nebūtu bijušas veltas. Es tevi no sava ceļa nobīdīšu. Lai tu esi skaistāka, es esmu gudrāka. Tu man neatņemsi dārznieku; tas bija jau mans, pirms tu to novīli sev. Nāc, nāc, ķeries pie viņa klāt, es tev viņu izraušu vai no paša mīlas apskāviena! - Nāk! -
(Nozūd kokos.)
Astotais skats
M a i j a ienāk, H e i l a vadīta un apskauta.
HEILS
Kas tad ir noticis? Runā nu, mana mīļā, dārgā! Te neviens mūs nedzird.
MAIJA
Ak! neviens mūs nedzird! Es nezinu..
HEILS
Ir sargi nolikti arī lejā.
MAIJA
(Pusmehāniski.)
Arī lejā - -
HEILS
Saki nu, kas tevi tā pārbiedēja? Ko tu redzēji?
MAIJA
Es redzēju - es dzirdēju - miroņus - man tā bail!! man tā bail!
HEILS
Ko, tu atkal redzi spokus, mana bailīte? Nau no kā baidīties! Zini, man solīja vēl pasteigt mūsu kāzas, tūliņ, pēc vienas stundus, mācītājam ziņots, ja daudz, divas stundas. Nebaidies, mana rožu ziedu lapiņa! Tu man ar pielaidīsi bailes. Nau ko baidīties, tu mana laime! Tūliņ, tūliņ!
(Heils apskauj viņu un nosēdina sev blakus solā.)
MAIJA
Nē, ņem mani klēpī! Tā tuvu, tuvu pie tevis gribu būt! Turi mani ciešāk, ciešāk, lai man nau bail!
HEILS
(Sēdina viņu sev klēpi un apskauj.)
Mana laime! Kā no debesīm sūtīta tu man nāc! Pati, pati nāc! Kā ziedu puteklīts nolaidies smaršodams, un es tevi turu savās rokās, no laimes apreibdams! - Es tevi turēšu! Es tevi nekam nedošu, nekam nedošu!
MAIJA
(Piepeši nodreb.)
HEILS
Nedrebi, mana dūjiņa! Esi droša, - drīz, drīz! Atpūties manās rokās! Atpūties pie manis, sava sirds spilventiņa, kā tu pati saki.
MAIJA
(Brīdi gluži klusu, tikai pa laikam iedrebot. Tad dzied klusā balsī.)
Ņem mani, auklē,
Lai jel es rimstu -
Tā man ir bail!
Ņem mani, turi -
Ak vai, es grimstu!
Ņem mani cieši
Stiprajās rokās, -
Klau, klau - kas tur?!
Raugi, vai rēgi
Vai miroņi lokās?
HEILS
Esi mierīga! Nau miroņi. Kur te tie miroņi? Te apkārt tik puķes un ziedi, un rozes. Tie tev uzsmaida. Lokās ne miroņi, bet rozes.
MAIJA
(Paliek mierīgāka un klusi sēd kā piemigusi.)
HEILS
Tā labi, tā labi! Nomierinies un nebaidies vairs, tad es varēšu atkal iet un pasteidzināt. Es aizskriešu pats pēc mācītāja.
MAIJA
(Tāpat, kā pa murgiem.)
Neej! neej nekur! Nekur nau jāsteidzas.
Mans mīļais, mīļais,
Jel neej projām,
Kā aizmiglojam
Man jūtas acs.
Man jūtas sirdi
Kā pušu raujam,
Kā sevi ļaujam,
Kad riebums glūn.
Ak, neatstāj, mīļais,
Mani še vienu
Nevienu dienu,
Ne brīdi, nekad!
HEILS
Pasēd', pasēd', manu debestiņu, atpūties kā balts mākonītis zilās debesīs pusdienas laikā. - (Pēc brīža nemierīgi.) Man vajaga vēl aizskriet pie ķestera; drēbnieks mani gaida arī. - Es nu iešu, mana dārgā, lai mēs ašāki būtu kopā uz visiem laikiem! Es tevi palaidīšu no rokām.
MAIJA
(Neatbild, dzied tikai kā pusapzinīgi.)
Nelaid mani laukā no rokām -
Man ir, it kā es tad nomesta mokām.
Necel mani no klēpja nost -
Man ir, it kā man tad odze grib kost.
Paliec vēl, paliec vēl vienu brīdi!
Kā tumšā naktī mēness man spīdi!
Necelies augšā! - Es nez', ko es daru -
Man ir, it kā es izlaistu garu.
(Apskauj drudžaini strauji Heilu un spiežas tam klāt.)
HEILS
Ak vai, mana mīļā! - Bet vajga taču man iet! Citādi viss novilcināsies, tu zini, kādi ir mūsu ļaudis! Mēs tiksim nezin kad salaulāti! Tā var - lai dies pas - notikt viss kas - briesmas! - Nē, nē, vajga steigties, lai ašāk tiktu pie miera!
MAIJA
(Kā atmozdamās.)
Jā, vajga steigties, vajga steigties! - Es nez', vai vajga tā steigties? Pie miera mēs tiksim tikai nāvē, pie miroņiem, pie miroņiem. Nez, kamdēļ viņus nesauc labāk par mieroņiem? Tiešām, pareizāki un skaistāki izklausās - mieroņi.
HEILS
Nerunā atkal par nāvi un miroņiem, labāk atcerēsimies mūsu mīlu un mūsu laimi kopīgā nākotnē.
MAIJA
Nāve un mīla tik tuvas viena otrai. Stipri mīlēt ir taču mirt priekš sevis un atdzīvoties priekš otra. Kura gan ir stiprāka - mīla vai nāve? Man liekas: mīla, jo nāve tik iznīcina, un nau vairs nekā še zemes virsū; bet mīla nonāvē sevi, bet dara dzīvu otru. Bet varbūt kāds, mīlā mirstot, nemaz nenomirst, bet dzīvo vēl aiz nāves? Un varbūt kāds atmostas tikai tad uz dzīvi, kad mīlā mirst? - Tikai jūs, vīrieši, šķirat mīlu un nāvi, - sieviete mirst vienmēr, kad mīl; tikai mīļākā viņa top dzīva, ne savā dzīvē, bet citā.
HEILS
Jā, mana mīļā, mana gudrā, mana ne šis pasaules balva! Runāsim par to daudz, runāsim vēlāk, - tagad steigsim šo dzīvi nokārtot laimīgi! Lai mums nekas nekaitētu. Tas ir svarīgāki.
MAIJA
Kas ir svarīgi? Tikai viens ir svarīgs par visu, visu - tā ir mīla. Laime? - Nau citas laimes kā mīla. Kas mīl, tam nau ko steigties. Kas mīl, tam nau ko baidīties, Tev taisnība, es nebaidīšos. Kas man var vairs kaitēt, kad es mīlu? To mīlu man nekas nevar atņemt. Man var atņemt tikai dzīvību, bet paliks - mana mīla. Un dot man arī neviens neko nevar vairāk. Dzīve man devusi mīlu, un vairāk ne tūkstots dzīvēm nau ko dot. Dzīve ir nabaga, mīla ir bagāta. Un es visu savu bagātību varu brīvi aizdot projām, un es nebūšu vēl nabaga! Es visu atdodu tev, un es pati tieku laimīga, un es netieku nabagāka, man paliek mīla priekš visiem. - Kādēļ lai es bēdājos un baidos, es muļķīte?
HEILS
Tu esi svētā.
(Nometas pie viņas ceļos.)
MAIJA
(Naivi, kaunīgi.)
Nē, nē, mīļais! Es tik tāpat sevi mierināju, ka nau jābaidās. Taisnība taču ir, ko es teicu, - vai ne? - Es gribēju tikai teikt, ka tevi mīlu, un iznāca tik gari.
HEILS
Tu esi dievišķa un pati to nezini.
MAIJA
Es tevi velti sabaidīju ar savām piepešām bailēm -- miesas jau bieži sadrebas, kad arī gars ir stiprs, - kad ar mazo adatiņu tīšu prātu gribu durt pirkstā, tad pirksts raustās, - un es taču labi zinu, ka sāpes nemaz tik lielas nebūs un nekas nekaitēs. Tā arī tagad.
HEILS
Es jau tik uztraucos un drebēju, ka mēs ātrāk tiktu sadoti kopā un nāktu pie miera, es -
MAIJA
Jā, jā, dari vien visu, lai pasteidzinātu mūsu salaulāšanu! Es jau nu tevi vairs neatturēšu ar savām veltīgām bailēm. Ej vien, mans dārgais, un atstāj mani vienu, - te jau ir diezgan sargu, man jau nekas ļauns nevar notikt. Ej vien droši!
HEILS
Tagad man vēl vairāk bailes par tevi, - ka kāds neaizskartu. Bet es jau eju, lai gādātu par tavu lielāku drošību. Nu drīz, drīz es tevi glābšu no visa ļauna. Sveika, mana mīļā, mana svētā! Ļauj man tikai tavas rokas noskūpstīt!
MAIJA
(Apskauj viņu un skūpsta vairāk reizes.)
Mēs atvadāmies kā uz mūžiem un taču pēc pāris īsām stundām būsim atkal kopā un nešķirsimies vairs.
HEILS
Drīz, drīz, drīz!
(Aiziet.)
Devītais skats
MAIJA
(Viena, atsēstas nogurusi žoga malā.)
Man nau par ko baidīties un būt skumjai, bet prāts tik skumjš, un sirds tik grūta. Es nogurusi šinī karstā dienā; gulēt gribētos. Nē, raudāt gribas, kad labi izraudātos, paliktu vieglāk.
Ak, kaut es spētu raudāt vēl!
Tā žēli, žēli!
Ak, ir jau vēli, -
Vairs asru nau.
Kad asras riestu,
Es mazāk ciestu, -
Vairs asru nau.
Ak, tikai raudāt, raudāt vēl!
Kad asras gūtu,
Kā bērns tad būtu, -
Vairs asru nau.
Ko es pati ieaijājos grūtsirdībā! Labāk domāšu uz kāzām. - Paskat! man taču ir skaists zīda lakats dāvāts. Jāpapušķojas un jāpapriecājas. Jāapskatās spogulītī, vai esmu skaista. - Ak, kur tas ir mazs, var saredzēt tikai lūpu galiņus, vai ir kā rožu pumpurīši, kā viņš saka? Jā, ir! Ak tavu prieku! Jāiet istabā paskatīties lielākā spogulī.
(Aiziet.)
Desmitais skats
Iznāk no kokiem J a k u b o v s k i s un F r ī d a.
FRĪDA
Nāc te. Mums jārīkojas ļoti aši, viņi laulāšanu grib izdarīt tūliņ. Tev nevajaga to palaist.
JAKUBOVSKIS
Jā, lai tu viņu varētu precēt.
FRĪDA
Klusi! - Es izdomāju, kas darāms: Maija jāizviļ uz Labvīra alu, turp tu aizsteigsies jau agrāk un viņu saņemsi. Kad viņa būs tava bijusi, viņa kaunēsies vairs precēties; es viņu pazīstu. Un mēs abi panāksim savu. Vai tev ir zīmīte uzrakstīta, kā tev teicu? Nepļāpā! Še papīrs, raksti: «Atnāc tūliņ uz Labvīra alu. Vajadzīgs. Tavs Heils.» Tā, pietiek.
JAKUBOVSKIS
(Raksta, smejas.)
Ha, ha! tā var! Es viņu dabūšu tā vai tā!
FRĪDA
Nu, tagad taisies, kā tiec projām uz alu. Es vēstulīti tūliņ nodošu Lienītei. Nāc aši prom!
(Aiziet.)
Vienpadsmitais skats
(S a r g k a r e i v i s ienāk un apstājas klausīdamies.)
SARGKAREIVIS
(Sauc kareiviski.)
Kas tur? - stāvi! (Skatās apkārt.) Neviena nau - ā - tu mani neapmānīsi. Man pieteica virsnieks: «Muļķi, uzmanies, neaizmiedzi!» un es uzmanos un neaizmiegu. Es itin labi dzirdēju jau labu laiku, ka tu tur čukstējies. Nāc nu laukā ar labu, jeb es tevi apcietināšu uz vietas. (Pieiet pie žoga un lūkojas.) Nau neviena. Nu es paziņošu virsniekam.
Divpadsmitais skats
M a i j a nāk kopā ar L i e n ī t i.
SARGKAREIVIS
Jaunkundzīt! nau neviena! Tu esi pārklausījusies.
MAIJA
(Apskata zīmīti.)
Kur tad viņš ņēma papīru? Tas ir no kāda saimniecības rēķina noplēsts.
LIENĪTE
Es viņam to devu, man bij pacelts. Un viņš lika tevi sveicināt un simtu reižu noskūpstīt no viņa.
MAIJA
Vai tā viņš teica: simtu reižu noskūpstīti' Tā viņš arī nemēdz darīt.
LIENĪTE
Ak, tos simtu skūpstus es pati pieliku klāt; tā būtu dikti skaisti, un man tā patīk.
MAIJA
(Smejas.)
Ej, tu mazā muļķīte! Ko tu zini? (Viņa nopūšas.) Tad šo zīmīti viņš sūtīja (Lasa.): «Atnāc tūliņ uz Labvīra alu. Vajadzīgs. Tavs Heils.»
SARGKAREIVIS
Vai, tad iešu paziņot virsniekam, ka viss ir kārtībā?
MAIJA
Labi, labi, ejat! - (Uz Lienīti.) Kas tev nodeva šo zīmīti? Vai Heils pats?
LIENĪTE
Heils pats ar savu roku. Viņš man uzsauca: «Nāc šurp, mazā ķirzatiņ», tā viņš teica: «Mazā ķirzatiņ - aiztec tūliņ pie Maijas un teic, lai viņa nāk uz Labvīra alu. Man pašam jāsteidzas pie ķestera, un tad es no turienes iešu arī uz alu.»
MAIJA
Vai tad viņš tev tā teica: «Ej pie Maijas»? Tā viņš uz citiem nekad nesaka.
LIENĪTE
Ak, jā, jā, viņš teica: «Ej pie Maijas jaunkundzes», un teica: «še tev zīmīte līdzi, lai viņa nedomā, ka tu varbūt melo.» Un viņš deva man līdzi savu cirvīti, lai es to aiznesot uz Labvīra alu; viņam jāejot pie mācītāja, un tad ar cirvīti neveikli.
(Rāda cirvīti, kuru paslēpusi aiz priekšauta.)
MAIJA
Vai tad viņš neteica, kas par vajadzību?
LIENĪTE
Nu kā nu viņš teiks tādai mazai muļķītei, kā tu pati saki? Bet es jau nomanu, ka būs kas ļoti jauks; būs tev labi un skaisti pārsteigumi. Tu būsi kā kādā skaistā svešā salā, kur neviens cilvēks jūs netraucēs un kur tu jutīsies kā paradīzē. Tikai es gribu noskatīties, ņem mani līdzi, mīļā, mīļā Maijiņ, uz to paradīzi.
MAIJA
Ak, paradīze, - vienu mirkli atpūsties. Tikai mirklis pie dzīves saista.
LIENĪTE
Kā tur būs viss pušķots un izrotāts! Visapkārt zaļas vītnes ar sarkanām puķītēm pa vidu, un visos kaktos būs rožu krūmi, un - un - un - visapkārt tik debešķi, un tu būsi pašā vidū kā debesu karaliene! Un viņš tavā priekšā uz ceļiem!
MAIJA
Klusi jel klusi, muļķīte!
LIENĪTE
Man taču tā patīk, tā patīk, ka tu esi skaista un laimīga! Tavs sarkanais zīda lakatiņš virs tavas galvas būs kā rīta mākonīts austrai. - Apliec! nu, apliec! un iesim ašāk, - viņš jau gaida.
MAIJA
Mein Glück und mein Heil! Kā viņš iedomājas tādu pārgalvību? Viņš jau tik nopietns un kārtīgs. Bet varbūt taču no manis aizrauts? Aizrausimies ar! Lienīt, mazo Lienīt, iesim ar! Mein Glück und mein Heil!
(Priekškars.)