RAINIS
MĪLA STIPRĀKA PAR NĀVI
TURAIDAS MAIJAS TRAĢĒDIJA PIECOS CĒLIENOS
CETURTAIS CĒLIENS
Labvīra ala. Fonā redzama ieeja. Alā strautiņš.
Pirmais skats
J a k u b o v s k i s un S k u d r ī t i s.
Jakubovskis uzposies svētku tērpā. Abi uztraukti.
JAKUBOVSKIS
(Nemierīgs staigā; laiku pa laikam skaļi, nervozi smejas, nesavaldīdams iekšēju uzbudinājumu un prieku.)
Ha, ha, ha! es nemaz nevaru nociesties, nesmiedamies par savu lielisko izdomu! Meitēns pats nāks manās rokās, no brīva prāta! Ha, ha, ha! Aiz skaidras mīlas uz to lapu tārpu! Nāc, nāc!
SKUDRĪTIS
(Nejūtas gluži omulīgs, saīdzis, no uzbudinājuma raustās un stostās.)
Nāc, nāc! - Viņa nemaz nenāks, par velti būs visa mūsu gaidīšana; labāk jau arī būtu, ja nenāktu!
JAKUBOVSKIS
Nāks, nāks! Nebēdā. Tu nezini, kāds liels spēks ir sievietes mīla! Ha, ha, ha! Ar viņas pašas spēku es viņu uzvarēšu! Vai tā nau gudrība?
SKUDRĪTIS
Tā nau tava gudrība, bet Frīdas. Būtu tu labāk pie Frīdas palicis.
JAKUBOVSKIS
Kas tā Frīda? Es lieku viņai priekš manis strādāt, un viņu es varu dabūt katru acumirkli.
SKUDRĪTIS
Bet tu jau saki, ka Maija tevī iemīlējusies, tad jau viņa tā neturētos pie Heila.
JAKUBOVSKIS
Aiz spītības. Maijai bail no pārāk lielas laimes pie manis. Viņa taču gribēja mani padarīt par tikumīgu dvēseli, un to sieviete dara tikai tad, kad mīl. Man neviena pretī neatturēsies.
SKUDRĪTIS
Man nu gan.
JAKUBOVSKIS
Tava pati kroga meita - ha, ha, ha!
SKUDRĪTIS
Pie tevis viņa ies, kad tu sauksi, bet mani viņa mīl; viņa pati saka.
JAKUBOVSKIS
Ha, ha, ha!
SKUDRĪTIS
Tu jau kā velns esi. Bet Maiju gan tev nevajadzētu aizskart; viņa tik skaista un laba kā eņģelīts!
JAKUBOVSKIS
Nu, velns ar eņģeli labi sader, - jāredz, kurš stiprāks. - Tu jau esi velna pielūdzējs.
SKUDRĪTIS
Bet jūs abi kopā būtu vēl stiprāki, - kad tu viņai paklausītu.
JAKUBOVSKIS
Ha, ha, ha, kad es tiktu par eņģeli!
SKUDRĪTIS
Man bailes! Nau labi, nau labi!
JAKUBOVSKIS
Nau labi! Ha, ha, ha! Ko tad tu atnāci līdzi? Gribēji palūkoties, kā tas notiek, ka meitu iemīlina? Ha, ha, ha!
SKUDRĪTIS
Es gribēju tevi redzēt, es gribēju viņu redzēt, viņa ir tik debešķīga!
JAKUBOVSKIS
Tu esi viņā iemīlējies un palīdzēsi man paturēt viņu aiz debešķīgām rokām, ha, ha, ha! - Ek, es varu visu, ko gribu, cilvēki man ir kā medību suni - pasvilpt, iepērt! - He, he, kā velns, kā velns!
Otrais skats
Alas fonā pie ieejas parādās M a i j a un L i e n ī t e, apstādamās.
MAIJA
Kas par skaistiem puķu vārtiem! Te ieeja kā paradīzes vārtos, kur ielido nomirušas dvēselītes.
LIENĪTE
(Priecīgi tērzēdama.)
Vai es neteicu? Vai es neteicu, ka būs skaisti? Tu vēl kautrējies nākt. Tu vēl tagad runā par nomirušiem.
MAIJA
Nomirušas dvēselītes jau ir skaistas.
LIENĪTE
Nu, aši iekšā! Tur tev būs vēl labāks pārsteigums.
MAIJA
Man tik baigi ap sirdi; kājas neklausa, it kā nenes iekšā. - Ko tad Heils mums nenāk pretī? Viņš jau varēja notālēm mani redzēt un dzirdēt.
LIENĪTE
(Smejas.)
Viņš būs dziļāk iekšā, lai tevi pārsteigtu.
MAIJA
Man nemaz netīk iet iekšā; pastāvēsim tepat; lai viņš iznāk. Heil! Heil!
LIENĪTE
Varbūt viņš nau vēl atnācis. Kad tu dikti sauksi, dzirdēs ļaudis. Labāk iesim iekšā, lai mūs neredz garāmgājēji.
MAIJA
Neviens jau te garām neiet. - Man tādas bailes, es nezinu, par ko. Kā tāda nelaba paredzēšana. (Sauc dikti.) Viktor!
LIENĪTE
Tas jau izklausās gluži kā palīgā sauciens, ļaudis brīnīsies.
Trešais skats
(Notiek līdztekus iepriekšējam skatam, alas iekšpusē.)
JAKUBOVSKIS
(Satvēris Skudrīti abām rokām, drudžaini tura un klausās, kad Skudrītis grib atsaukties uz saucienu no āras, Jakubovskis viņu attura, kad Maija kavējas rākt iekšā.)
JAKUBOVSKIS
(Čukst.)
Kad nu nenāk! - Paredz dūjiņa savu vanagu! - Kad nu nenāk! Nelabi, kad jādzenas pakaļ, - var tiešām kāds garāmgājējs gadīties.
SKUDRĪTIS
(Čukst.)
Klau, skuķēns Lienīte pati pierunā, lai nāk iekšā. Tad ta stāvētāja Maijai.
JAKUBOVSKIS
Ko tu saproti! - Skuķēns manī iemīlējies. - Kad traucēs, piekopšu. - Klusi nu! - Nāc, nāc, jēriņ, vilka alā no brīva prāta.
Ceturtais skats
M a i j a un L i e n ī t e ienāk alā.
MAIJA
(Lēni, baidīdamās, tumsā apkārt skatīdamās.)
Pagaid'! paklausīsimies!
LIENĪTE
(Velk viņu aiz rokas.)
Nāc, nāc! Nu tūliņ būs tev liels pārsteigums.
JAKUBOVSKIS
(Smiedamies, panākdams uz priekšu ieejas gaišākā vietā.)
Man arī liels priecīgs pārsteigums, dārgā jaunkundze, redzēt jūs še alā.
MAIJA
(Sastingst no bailēm, tad skaļi iekliedzas kā lielās briesmās.)
LIENĪTE
(Pieskrien pie viņas un piespiežas. Maija to pēkšņi nokrata nost un atgrūž no sevis. Cirvītis viņai izkrīt.)
MAIJA
(Metas bēgt uz alas izeju, Jakubovskis viņu panāk un atved ar varu atpakaļ, aizvezdams vēl vairāk iekšā.)
Laižat mani vajā! Ko jūs gribat no manis?
JAKUBOVSKIS
(Ironiskā smalkumā.)
Es jums, cienītā, daiļā jaunkundze, gribu tikai pateikties par lielo laipnību, ko man parādījāt, pati pie manis ierazdamās uz satikšanos. Un vēl tā uzposusies ar šo skaisto sarkano lakatu, sarkanu kā karsta mīla.
MAIJA
Es nenāku pie jums uz satikšanos; jūs mani nekrietnā kārtā šurp atvīlāt ar viltotu vēstuli. - Un tu, Lienīte, to man atnesi - nekrietnā kārtā.
LIENĪTE
(Sabijusies.)
Maijiņ, Maijiņ, es jau gribēju tev labu, lai tu satiktos ar to, kas tevi mīl.
(Tuvojas viņai, saņemdama viņas roku.)
MAIJA
(Atgrūž roku.)
Ej nost!
LIENĪTE
Bet es tik gribēju redzēt, kā jūs skūpstīsaties.
JAKUBOVSKIS
(Smejas.)
Gudrs meitēns! Grib jau pie laika sākt mācīties, lai tiktu meistarene. - Nu, daiļā Maija, dosim viņai parauga stundu, skūpstīsimies nu!
(Apskauj Maiju.)
MAIJA
(To spēji atgrūž un, kad viņš atkārto mēģinājumu, viņa iesit viņam pa vaigi; un metas bēgt.)
JAKUBOVSKIS
(Pārsmejoši; to atkal noķer un ved atpakaļ.)
Mīļie ķildo un kaujas, bet tad mīlējas jo karstāk. Nāc, nāc, dūjiņ, vanaga nagos.
SKUDRĪTIS
Mīļā paņenka! mīļā paņenka, nebaidaties tik ļoti! Mīla jau nau kā vilks un kā slepkava: drusku paskūpstīsies un vēl - pie dzīvības jau neķersies!
MAIJA
(Ieraugot Skudrīti, saraujas un klusi iekliedzas.)
Tad ta nu divi dižciltīgi pani, ar viltotām vēstulēm, zobeniem apbruņojušies, uzbrūk nevarīgai meitenei. Un es ar dižciltīgo standartjunkuru runāju kā ar izglītotu cilvēku! Par augstām lietām! Jums kā miesnieku zeļļam vajaga tikai gaļas.
JAKUBOVSKIS
Mēlīte tev ir asa kā odzītei; bet asāks vēl tā prāts, kas tevi šurp atvilka. Lepna tu esi, bet vēl lepnāks es, kas lauzīšu tavu lepnumu un padarīšu tevi par savu kalponi!
MAIJA
Katrs kustonis var samīt puķi, tādēļ tas tomēr paliek tikai kustonis, lai cik lepns.
JAKUBOVSKIS
Ā! es kustonis! Nu tad tu, puķe, nolaid savu ziedu galvu pie manām kājām un ar saviem ziedu matiem noslauki man zābakus! Diezgan tu mani esi pazemojusi ar savu lepnumu.
(Viņš nospiež Maiju zemē.)
SKUDRĪTIS
(Metas pie Jakubovska un lūko viņu atturēt. Tas viņu atgrūž.)
Mīļo Ādam! mīļo pan Ādam! nesit paņenku! Panna Maija tik maiga un tik vārīga! - Labāk taču apmīļo viņu, viņa tik skaista! Viņa sabijusies un turas pretī; gan viņa tevi arī apmīļos, kad būsi labs.
LIENĪTE
(Nometas ceļos pie Jakubovska.)
Ādam, Ādam, laid viņu vajā! Nedari viņai nekā ļauna!
JAKUBOVSKIS
(Palaiž Maijas galvu vaļā.)
Nu, celies! Vai tu nu saproti, ka esi manā rokā un varā?! Ka tev nau izejas!
MAIJA
(Paceļas, lēni, redzēdama, ka nau izejas, apņēmusies uz galējo.)
Es saprotu, ka man nau izejas, un es saprotu, ka tu esi zvērs un tikai, bet es biju par tevi domājusi labāk. Es biju domājusi, ka tu esi cilvēks, kas spēj pacelties augstāk.
JAKUBOVSKIS
(Smejas.)
Ha, ha, ha! Labi, ka tu nu reiz saproti, ka tev nau izejas un ha tu esi mana! Grūti tev nācās to saprast! Bet, kad nu man ir laika paņemt tevi, kad es gribu, tad mēs tagad pirms varam parunāties - nopietni, kā tu saki. - (Stipri.) Ļauns uzvar pasaulē, ne labs; es tevi uzvaru, ne tu mani. Un es esmu spējīgs augstāk pacelties, es neesmu kustonis, kā tu domā, nedz vienkāršs cilvēks, kā citi domā: - es esmu velns! Un es visur uzvaru! Un visi cilvēki man ir padoti. Es daru ar tiem, ko es gribu. Es ar tevi arī darīšu, ko es gribēšu. Kad tu nebūsi pazemīga, es tevi atdošu Skudrītim.
MAIJA
(Bailēs atšaujas atpakaļ.)
SKUDRĪTIS
(Plati smejas, bet, redzēdams Maijas šausmas, atvelkas kaunēdamies.)
JAKUBOVSKIS
(Smejas.)
Nebaidies vis no Skudrīša; vinš tevī iemīlējies. Viņš mani pārrunā, lai es klausu tev un tieku par eņģeli, - bet man labāk tīk būt par velnu. Ko tu saki, skaistā Maija?
MAIJA
Es tevi tikai nicināju vien, nu es tevi varu arī nīst, jo tev liela, kaut arī maldīga iedoma; bet labs uzvar.
JAKUBOVSKIS
(Smejas.)
Nu taču esmu jau ko panācis. Kur sieviete ciena, tur viņa mīl, - un tu jau reiz mani mīlēji, kad gribēji par eņģeli vērst. - Nu tad nāc uz mīlas gultu. (Satver viņu, viņa izraujas un bēg.) Tu nevari izbēgt!
(Viņš satver viņu un nomet sev pie kājām.)
LIENĪTE
Vai! vai! viņš atkal grib Maiju sist! Nesit! nesit!
JAKUBOVSKIS
(Iesit viņai.)
Ej projām, vardulēn.
LIENĪTE
(Brēc un raud, bet, pieķērusies pie Maijas, neiet prom.)
Neiešu! neiešu! Palikšu pie Maijiņas.
JAKUBOVSKIS
(Smejas.)
Nu tad paliec un turi viņas rokas, lai viņa man neskrāpē vaigu! - Un tu, Skudrīti, turēsi kājas!
SKUDRĪTIS
(Novēršas, stostās.)
Paņenka droga!
MAIJA
(Nometas ceļos un apkampj Jakubovska kājas.)
Apžēlojies! apžēlojies par mani! Apžēlojies par manu dzīvību!
JAKUBOVSKIS
Vai tu nu reiz arī lūdzies manis, tu lepnā, kas tik mani nicināji un apkaunoji! Ha, ha, ha!
(Atkāpjas.)
MAIJA
(Ceļos viņam seko.)
Apžēlojies! apžēlojies! apžēlojies!
LIENĪTE
(Tāpat ceļos, gaudi.)
Apžēlojies! apžēlojies!
JAKUBOVSKIS
(Ņirdzīgi smejas, iesit stipri Lienītei, tā aizbēg.)
Piektais skats
T i e p a š i, bez Lienītes.
JAKUBOVSKIS
(Uz Maiju.)
Ko tu tā gaudo? Es jau tev pie dzīvības nemaz neķeros, - es -
MAIJA
Apžēlojies, es nevaru tā dzīvot!
JAKUBOVSKIS
(Smejas.)
Tā tava darīšana. Es tev dzīvību dāvinu; dari tu ar viņu, ko gribi. Es tikai tevi gribu paņemt, palīdzi pati, noģērbies, neesi lepna! Nu!
(Viņš, noraudams viņai virsdrēbi, to pārplēš.)
MAIJA
(Piepeši uzlec kājās, māksloti mierīgi.)
Es redzu, tevi nevar pielūgt, tu neesi cilvēks -
JAKUBOVSKIS
Velns! Ļauns uzvar!
MAIJA
Labi, es no tevis gribu atpirkties.
JAKUBOVSKIS
(Smejas.)
Ko tu vari man dot tādu, ko es pats nevarētu paņemt? Tu visa esi manā varā.
MAIJA
Ne viss ir tavā varā: labs un gars ir manas pašas un man neatņemams: - laid mani vaļā, un es tev došu to, kas tevi darīs vēl stiprāku tavā amatā par karavīru.
JAKUBOVSKIS
Ha, ha, ha! Ko tu vari dot? Un vai tad tu, ar savu labu un garu darīdama mani stiprāku, nekaitēsi pati šim labam un garam? - Ha, ha, ha! - Es esmu ļauns un nodevējs, un pašlabuma meklētājs - bet vai tad tu nenodod savu lielo, cēlo, labo garu, pati savu mazo dzīvībiņu glābdama? Vai tu neesi tikpat jauna kā es?! Ha, ha, ha!
MAIJA
Kad es tevi padarīšu stiprāku, tavs ļaunums ašāk aizies bojā.
JAKUBOVSKIS
Es tevi nesaprotu, runā gaiši. - Bet to es tev saku, nemeklē ar aplinkiem iegūt laiku, lai kāds nāktu tevi glābt. Labāk nāc tūliņ manās rokās!
(Tuvojas viņai.)
MAIJA
Es tev došu šo sarkano zīda lakatu. Tu ne velti viņu apbrīnoji: tas ne tikai skaists, bet arī apbalvots ar labā gara burvju spēku.
JAKUBOVSKIS
(Neticīgs, bet tomēr šaubās.)
Kas tev to deva? - Kāds tam burvju spēks? - Vai tu tik nemānies?
SKUDRĪTIS
Pane Ādam, viņai, paņenkai, ir burvju spēks; tici man!
MAIJA
To lakatu man dāvāja mans līgavainis Viktors Heils.
JAKUBOVSKIS
(Dusmās.)
Psia krev!
MAIJA
Nē, ne suņa asinis! Tas lakats mērcēts desmitkārtēja slepkavas asinīs un nu aizsargā pret visiem ievainojumiem. Mans līgavainis Viktors Heils man deva to, lai man nekas nevarētu kaitēt dzīvē un es un labs visur uzvarētu.
SKUDRĪTIS
Kā tad tas lakats aizsargā pret ievainojumiem? Vai vajga vīcināt ar viņu pretī? Jeb vai viņš dziedē brūces?
JAKUBOVSKIS
Viņa mānās vien: netici, Skudrīti! Nu, dod lakatu šurp, Maija!
MAIJA
Laid mani vaļā! Laid mierīgi pāriet mājās, tad es došu.
JAKUBOVSKIS
Nu, es jau tev gluži vienkārši varu lakatu atņemt bez tavas došanas, ha, ha, ha, velta tava mānīšanās.
MAIJA
Lakatu tu vari atņemt, bet bez burvju vārdiem lakatam nau spēka; un burvju vārdus tu nevari man atņemt, lai tu kā gribētu. Tur beidzas tava vara un sākas mana.
JAKUBOVSKIS
Gudra tu esi, bet muļķi tu neesi atradusi. Kā tu pierādīsi, ka tavam lakatam tiesām tāds spēks?
MAIJA
Es pierādīšu: - es pati apņemšu lakatu, un cērt tad man nost, - tu redzēsi, ka es uzvarēšu.
SKUDRĪTIS
Vai! Kāds brīnums! - Ņem, Ādam, to lakatu; ņem vien! Varēsim droši iet visās kaujās, un nekas mums nekaitēs. Varēsi man arī aizdot lakatu, kad mums vajdzēs iet zagt un laupīt. Ņem, ņem, ņem!
JAKUBOVSKIS
(Stāv domīgs, pusticēdams.)
Es visai tai lietai neticu. Kā tas varētu būt? Ir jau dzirdēti visādi līdzekļi pret ievainojumiem, bet tāda neesmu redzējis. Un kur tad šim dārzniekam tāda vajaga? Nau jau kareivis.
MAIJA
Tādēļ jau es tev dodu.
JAKUBOVSKIS
Kā tad ar viņu rīkojas?
MAIJA
Apņem ap sevi apkārt, un, kur lakats virsū, tur zobena cirtiens neiet cauri. Tu ej, viņā kā sarkanā zīda mētelī ietinies, kā pats karavadons vai karalis! Tu ej pašā kaujas mutulī kā dievs, kuram nekas nevar kaitēt.
SKUDRĪTIS
(Sajūsmināts.)
Vai, kur labi! Ņem, ņem, ņem! Ko tu vēl gaidi? Tāda laime nenāks nekad vairs.
JAKUBOVSKIS
(Stāv šaubās un skatās uz Maiju.)
Varētu jau būt, ka tas ir, - bet - -
SKUDRĪTIS
Ņem, ņem! Es tev saku! Neskaties uz paņenku Maiju! Skaista viņa gan ir, ak; cik skaista, bet tu taču dabūsi skaistules, cik uziet, bet tāda lakata nedabūsi.
JAKUBOVSKIS
(Uz Maiju.)
Es neticu; tu tikai laiku gribi iegūt.
MAIJA
Tu pats laiku velti tērē. Es taču lieku tev izmēģināt. Nu, es aplikšu sev lakatu! Nu es esmu neievainojama! Un man nekas nevar kaitēt! Nu es ieeju savā valstībā! (Apliek sev lakatu un stāv kā sārta parādība.) Nāc nu cirst!
JAKUBOVSKIS
Teic nu burvju vārdus!
MAIJA
Kā tu gribi burvju vārdus man izvilt un neesi vēl mani brīvā atlaidis. - Izmēģini tagad lakata burvju spēku pie manis, es teikšu burvju vārdus klusi, un, kad tu būsi man cirtis, tad es tev teikšu burvju vārdus dikti: bet tikai tad, kad es būšu drošībā.
SKUDRĪTIS
Nu, cērt jel! cērt jel! un ņem lakatu!
MAIJA
Nāc ar zobenu!
JAKUBOVSKIS
Labi! Sagatavojies, es cirtīšu ar zobenu.
MAIJA
(Paceltām rokām, griezdamās pret izeju, tad pret strautiņu alā.)
Tu, skaidrā dienas gaisma! tu, augstā, baltā, visuredzētāja saule! Šo mirkli es vēl redzu tavu dievināto spožumu un tad aizeju redzēt citu, palsu gaismu uz mūžiem! Es pieminu visu laimes pārmērību, ko esmu baudījusi tavā mirdzumā! tos augstākos dzīves mirkļus, ko tu ļāvi man izjust bezgalīgā mīlā un aizrautībā uz citu pasauli! Es eju pie jums, tālie gari, no kuriem es iznācu, lai vienā mēnesnīcas naktī pārietu pār tukšiem pasaules laukiem! Es eju, lai tukšie lauki uzzeltu tūkstots krāšņās, nevīstošās puķēs! Es eju, lai klātu ceļu neaizturamām mīlas uzvaras pavasara sajūsmām! Es eju, lai aiz manis nāktu balti mirdzošais labais, mūžīgais, neizsīkstošais laba plūdums! Tu mīļais, baltais, labā vīra strautiņš, neizsīksti mūžam! Čuksti mūžam par mīlu, kas neizsīkstoša kā tava plūsme! Saki par manām ciešanām un manu uzvaru tālām paaudzēm! Saki, saki pēdējās ardievas manam mīļam, lai neskumst! lai zina, ka mīla stiprāka par nāvi! lai zina visi, visi, ka mīla stiprāka par nāvi! Ka nau cita spēka kā mīla, kas glābtu pasauli!
JAKUBOVSKIS
(Dusmās.)
Kas tad ir? Ko tu atkal mānies? Tas jau izklausās kā gari mīlas pātari?. Liec galvu, lai es cērtu un redzu, vai tu runā patiesību.
MAIJA
(Noliecas ceļos.)
Cērt! Mīla stiprāka par nāvi!
JAKUBOVSKIS
(Cērt zobenu, un Maija saļimst un nokrīt mirdama.)
SKUDRĪTIS
(Pieskrej klāt un ziņkārīgi skatās uz pakritušo Maiju.)
Paņenka, paņenka! Nu, kas, nobijāties! Vai cirtiens bija stipru? - Neceļas. Būs apdullināta no tava stiprā sitiena, Ādam! - Paņenka, paņenka Maija, ceļaties nu augšā! Es palīdzēšu piecelties! (Uz viņa rokām uzplūst Maijas asinis. Izbailēs iekliedzas.) Vai, vai, vai! - Viņa beigta! - Viss kaklis pārcirsts! Galva tikko turas. Beigta! beigta! - Nebūs gan paspējusi izteikt burvju vārdus. Tu, Ādam, par ašu būsi cirtis. Vai, vai, skaistā, mīlā, labā nu pagalam!
JAKUBOVSKIS
(Stāv kā sastindzis, bez mēra izbrīnījies.)
Kas tur bij? - Kas tur bij? (No pārsteiguma kā pusārprātā iekliedzas.) Svētā! - Ko es esmu padarījis?! Es kustonis! es zvērs!
(Pēc brīža mierīgāks.)
Labs uzvar! Mīla stiprāka par nāvi!
(No jauna saviļņots.)
Kad tāds kā es staigā brīvi apkārt, tad pasaulei jāsabrūk! Tu esi glābusi pasauli! - Man te nau vietas! (Viņš skrien, iemet zobenu strautā, pasper ar kāju cirvīti.) Tas lai mani glābtu?!
(Iesmejas īsi un aizbēg.)
SKUDRĪTIS
(Stāvējis visu laiku apjucis, kad Jakubovskis aizbēg, viņš arī metas projām.)
Sestais skats
No alas tumšās malas ienāk lēni, baidīdamās L i e n ī t e.
LIENĪTE
(Pieiet pie guļošās Maijas un apskauj to.)
Maijiņ, Maijiņ, manu mīļo, dārgo! Es jauna nedomāju. Piedod man, piedod! (Skūpsta viņas roku.) Es tev došu rociņā puķītes, ko tev še sagādājis tavs Viktors, lai tu tās rādītu taviem mīļiem miroņiem, pie kuriem tu aiziesi. (Viņa salasa no vijām puķes tās ieliek tās Maijas rokās.) Guli nu, dārgā, guli! (Viņa nokrīt pie viņas ceļos, sakārto Maijas drēbes un apskāvusi paliek pie viņas guļot un raudot. Paceļ galvu un atgaiņā mušas no miroņa galvas.) Nenāc, mušiņ! nenāc! Maijiņa tagad ir eņģelīts, un neviens viņu nevar aizskart. (Viņa pieceļas un grib skūpstīt Maiju, bet, saņemdama tās galvu, piepeši sajūt asinis un sabaidoties iekliedzas.) Vai! kas tas? (Tad saņemas un klusi sauc.) Maijiņ! Mīļā Maijiņ! mīļā Maijiņ!
(Priekškars.)