RAINIS
MUŠU ĶĒNIŅŠ
BĒRNU PASAKA PIECOS CĒLIENOS
OTRAIS CĒLIENS
Vētraina pavasara nakts. Burvju mežs. Zāles, smilgas, sūnas - milzīgos apmēros, kā koki. Kukaiņi un mušas cilvēku lielumā. Liels zirnekļa tīkls pārstiepts pār telpām.
*
(L i d i s viens pats burvju mežā, bailīgi sarāvies, taustās uz priekšu pa tumsu.)
*
LIDIS
(Runā raudulīgā balsī.)
Tumsa, tumsa, - vētra, vētra,
Ne ko redzu, ne ko skaru!
Ko lai daru? Kur lai eju?
Auksti metas, vējš ņem cauri.
Gāju iegūt ķēniņmeitu, -
Ko te tumsībā lai saredz?
Gāju cīnīties pret briesmām, -
Te tik tukšs, ka bailes metas.
Saukšu, vai te nau kāds cilvēks?
A-u! a-u! atsaucaties!
Palīdzat no meža izkļūt!!
A-u! nākat! a-u! nākat!
BAIGAS BALSIS
(Dzirdas caur vētru tumsā, kā mēdīdamas.)
A-u! Klau - kā
Trakā aukā
Kāds tur saukā!
ATBALSIS
A-u! Klau, kā
Atkal saukā!
Kas tur laukā?
LIDIS
Kādas balsis? Kādi tēli?
Kas tur dūko? Kas tur baida?
Stinkš kā bruņas! Spīd kā acis!
Kur lai slēpjos? Ciešu klusu.
(Saraujas un slapstās.)
BALSIS
Lietus traukā
Negaiss braukā,
Mežus raukā.
ATBALSIS
Klusu laukā,
Nau, kas saukā, -
Nedzird aukā.
LIDIS
Vai man! vai man! nu jau tuvu!
Stāvu rāmi! Noskatīšos,
Balsis, liekas, nava bargas.
Saukšu a-u! saukšu a-u!
BALSIS un ATBALSIS
Klau, kā! Klau, kā
Atkal saukā!
Velc to laukā!
SĪKAS BALSIS
Sir, sir, sir, sir!
Še, še kāds ir!
REŠŅAS BALSIS
Šur! šur! šur!
Cieti to tur!
Padod to šur!
*
(Parādās m u š a s un d u n d u r i, k u k a i ņ i un mazāki s m i č i, meklēdami pēc saucēja. Viņi ir cilvēku lielumā un apbruņoti; dažiem savas mazas gaismas lampiņas. Mušas ir ģērbtas zilās, zaļās, sarkanās un dzeltenās zīda bruņās, kas izskatās kā no tērauda. Vienkāršākās ir brūnos un pelēkos tērpos ar baltiem plankumiera. Dunduri melnā samtā, platām lāčādu cepurēm. Ziboši dunči un šķēpi. Glāžu spārni sudraboti. Kukaini ir vara bruņās, smiči vieglos ģērbos, kustīgi.)
LIDIS
Vai man! Kādi briesmu viri!
Zaļi vari! zili dzelži!
Melni ragi! balti dunčil
Tēraudspārni! liesmu acis!
REŠNAS BALSIS - DUNDURI
Kur? Kur? Kuri Kur?
Dod, lai to dur!
LIDIS
Vai man, tētiņ! nedur mani!
Ko es ļauna nodarījis?
SĪKAS BALSIS - MUŠAS
Kas tu tāds esi?
Ko tu še dvesi?
CITAS BALSIS - KUKAIŅI
Ko tas še dara?
Rauj to iekš bara!
(Baram savs vājš lampiņu apgaismojums.)
LIDIS
Vai man! vai man, apžēlojat!
Es tāpat tik šurpu nācu -
Es nekā te negribēju -
Es jau labprāt projām ietu.
MUŠAS
Ko tu še meklē?
Šai tumsas peklē?
LIDIS
Ko še meklēju? - Es nezin'!
Kurp es eju? - Nezin', nezin'.
KUKAIŅI
Ne viņš ko zin!
Ne viņš ko min!
DUNDURI
Nejoko mūs!
Vāji tev būs!
RESNAIS DUNDURS
Dod man to šur!
Lai tik to dur!
LIDIS
Nedur! teikšu: - šurpu nācu,
Lai pret briesmām cīņā ietu.
MUŠAS
Sir, sir, sir, sir, -
Briesmas te ir!
LIDIS
Vai man! tādas nedomāju, -
Tad bij labāk palikt mājās.
DUNDURI
Šur, šur, šur!
Dur tik, dur, dur!
LIDIS
Nedur! tad jau lai ar paliek
Nemeklēta ķēniņmeita!
MUŠAS
- Tāds, vai tu redz!
- Princesi prec!
- Ha, ha, hā! ha, ha, hā!
- Kā ta nu tā?
KUKAIŅI
- Dod man to princi!
- Šurpu to klinci!
- Lai princis dej!
- Lai visi smej!
(Sagrābj Lidi un rausta viņu šurpu turpu.)
LIDIS
A-u! a-u! - Ko jūs darāt?
Laižat vajā! laižat vajā!
(Raujas laukā un turas viņiem pretī.)
MUŠAS
- Vai! - vai tu redz!
- Vai! vai tu redz!
- Projām tu lec -
- Sargies: tev sec!
(Piepeši mušas un kukaiņi pamana uz viņa krūtīm uzrakstu: Septiņcirtis.)
KUKAIŅI un MUŠAS
(Izbijušies.)
- Uz krūtīm tam vārds!
- Kā pērkoņa dārds!
- Septiņcirtis!
- Septiņcirtis!
LIDIS
(Pamanījis, ka mušas un kukaiņi pārsteigti un izbijušies, paliek pats dūšīgs un tūdaļ, lielīgāks.)
Viens mans cirtiens - septiņ' beigti!
Tāds es vīrs! - būs visi veikti!
MUŠAS un KUKAIŅI
(No bailēm pārņemti, trīcēdami stostās.)
Sep-sep-sep-septiņi!
No vien-vien' cirtien' nobeigti!
DAŽAS MUŠAS
Vai - vai - tik nau tas -?
Vai - vai - tik nau tas -?
LIDIS
(Aizvien vairāk iedūšinādamies un izlietodams un jauno stāvokli.)
Ko jūs, knišļi, domājāt,
Kad ar mani iesākāt?
Es pa jokam tikai ļāvos,
Šie jau domāja, ka kāvos!
MUŠAS
- Sir, sir, sir, sir!
- Tas varvērze ir!
- Tas ir tas pats!
- Ak, briesmīgais skats!
DUNDURI
Zur, zur, zur, zur!
Mutes lai visi tur!
RESNAIS DUNDURS
Kungs, žēlo nabaga mušiņas,
Kas tevi uzrunāt iedrīkstas!
(Viņam balss aizraujas no godbijības un bailēm.)
VIENS MAZAIS SMICIS
(Turpina.)
Vai tu neesi tas -?
Kas sep-sep-septiņas -
Uz reizi -
LIDIS
(Skaļi.)
- Plauc!
RESNAIS DUNDURS
Visi, visi lai šmauc!
MUŠAS
Ko te lai vairs dar'?
Lai glābjas, kas var!
(Visi kukaiņi, mušas, dunduri bēg projām ar savām lampiņām, tā ka paliek atkal tumšs kā naktī.)
LIDIS
(Arī sabijies no tumsas un vientulības.)
Paga! nebēgat jūs, mušas!
Bail man vienam tumšā mežā.
Nebaidaties vairs no manis,
Es nekā jums nedarīšu.
VECĀ DUNDURA BALSS
Lai nebēg! lai stāj!
Vīrs laipni mums māj.
(Iznāk laukā resnais dundurs.)
Lai sanāk viss bars!
Mums drošsirdīgs gars.
MUŠIŅAS
(Uz Lidi.)
Vai esi tu tas?
Kas sep-septiņas -?
LIDIS
Es tas esmu - Septiņcirtis!
Bet es jūs vairs neaizskaršu.
KUKAIŅI
(Kas bailīgi rāpjas.)
- Vai zināt ko?
- Kā aplabin' to?
- Lai nesāk mūs sist -
- Vajg ceļos krist!
MUŠAS
Mēs smējām: viņš klincis!
Bet, lūk! - ir gan princis!
DUNDURI
To nebij vis pelt!
Bet par ķēniņu celt!
VISI
(Uz Lidi.)
Nāc, ķēniņš mums esi!
Nāc, muškroni nesi!
(Apstāj Lidi un krīt viņa priekšā ceļos; citi skrien pie vecā, resnā dundura un ņem viņam muškroni nost, lai to uzliktu Lidim.)
DUNDURI
(Uz veco, resno.)
Tu, vecais, dod šur!
(Vecais dundurs turas pretim un dur, mušas bēg.)
CITS DUNDURS
Nu, lai viņš sev dur!
VECAIS, RESNAIS
Vai, sur, sur, sur, sur!
Bēdz, duramais dur!
JAUNS DUNDURS
Ņem duramo nost!
- Nu nevarēs kost.
MUŠAS
(Uz Lidi.)
Še muškroni!
To paturi!
DUNDURI
Mušu vecākais nu esi!
Duramo par godu nesi!
(Lidim nodots duramais un muškronis, kuru tas dod glabāt smičiem.)
LIDIS
Smiči, še, tos glabājat,
Manim pakaļ nēsājat!
MUŠAS un DUNDURI
- Nu kronis tev būs!
- Tad aizstāvi mūs,
Kad ļaunums kāds kļūs!
- Un, ko tu vien vari,
Par labu mums dari!
To vēl mūsu bari.
VECAIS, RESNAIS
(Uz Lidi.)
Tev neesmu ļauns,
Kaut gan esi jauns,
Bet resnāks tu daudz, -
«Lai dzīvo!» tam sauc!
MUŠAS un VISI
Lai dzīvo nu tas,
Kas kauj septiņas!
(Visi apsveic Lidi.)
LIDIS
Es nu lielais mušu ķēniņš:
Septiņcirtis Pirmais esmu!
Jūs nu man uz vārda klausat!
Es jūs visus aplaimošu.
MUŠAS
Ailā, sir, sir, sir!
Mums ķēniņš ir, ir, ir!
DUNDURI
Urā, sur, sur, sur!
Ķēniņ, ko solīji, tur'!
(Svinību troksnis.)
LIDIS
Labs ir! - Nu vēl vienu lietu -
Sakat manim, mušu ļaudis:
Kā jūs šeit tik lieli esat?
Es, kas cilvēks, jums še līdzīgs?
VECAIS DUNDURS
Nu, dēls, tad zin':
Kur baiļu tracis,
Tur liels acis,
Tur liels par mazu ir placis.
VECAIS SMICIS
Liels vai mazs -
Kas man tas?
Viss še mainās,
Viss tik ainas.
(Atkal svinību troksnis.)
LIDIS
(Aizraudamies.)
Nu bez bailēm gaisos braukšu,
Tur, kur nava nakts un vētras,
Tumsas milžus sašķaidīšu,
Saules valsti ievedīšu.
Nu to zemi atradīšu,
Kurā piens un medus tekot,
Biezu sviesta maizi triepšu,
Medu virsū tecināšu.
Derībās nu uzvarēšu,
Briģi, Gruņķi iznerrošu,
Ņemšu īstu ķēniņmeitu,
Tēva pīpi izpīpošu!
*
(Svinīgs troksnis un mušu deja.)
(Ieskrien M u š a, tad K u k a i n i s.)
MUŠA
(Aizelsdamās.)
Vai, vai, vai, vai!
Vai, vai, vai, vai!
Sir, sir, sir, sir!
Briesmas mums ir!
(Visi kukaiņi un mušas uztraukti skraida, Lidis līdzi.)
LIDIS
(Bailīgi.)
Kur pats tumšākais še kaktiņš?
Kur no āras neierauga.
Aši, aši, sakat, sakat!
Paslēpjat! es jūsu ķēniņš!
(Ieskrien K u k a i n i s.)
KUKAINIS
(Nevarēdams izrunāt.)
Vai, Vai, nāk!
Vai, vai, nāk!
Mušiņas vāk!
Mušiņas vāk!
MUŠAS
(Uztrauktas, apjukušas.)
Kas tad šis? Kas tad šis?
KUKAINIS
Zirneklis! zirneklis!
MUŠAS
Nemanīts pienācis!
KUKAINIS
Tīklu jau izstiepis!
LIDIS
(Iznāk ārā no savas paslēptuves atkal pilnā drošsirdībā.)
Ak, tad zirneklis vien ira!
Ko jūs, muļķes, sabijāties?
Vai tad tas jums spēj ko darīt?
Nelienat tik tīklā iekšā!
VECĀS MUŠAS
- Lai nu viens sak'!
- Šausmīgi, ak!
- Izskats pēc velna!
- Balts krusts uz melna!
JAUNĀS MUŠAS
- Zīdā tērpts, glauns,
- Smaidīgs un jauns!
VECĀS
Lampiņas dzēst!
JAUNAS
Lai nevar mūs plēst!
(Lampiņa apdziest, iestājas tumsa.)
VECĀS
Ko ieviļin' tīklā,
To nemin ne mīklā!
JAUNAS
Ko rokās grib slēgt,
Tas nespēj vairs bēgt.
LIDIS
Ha, ha! man tik jāpasmejas:
Zirneklis, kur te tās briesmas? -
Tikai kamdēļ lampas dzēšat?
Tā man pretīga šī tumsa.
MUŠAS
- Dzi, dzi! kāds spiedz!
- Pēc palīga kliedz.
- Kas to lai glābj?
- Pats tīklā tas slāpj.
LIDIS
Kur tad ir viņš? Nākat šurpu!
Tā nekā es nesaredzu.
Rādat lampas! - Kas par cīņu,
Kad man pretinieks nau redzams?
*
(Atspīd mušu lampiņu gaisma, un tagad parādās pār visu telpu izplēties liels zirnekļa tīkls, kurš spokaini mirdz. Tīklā sēd liels zirneklis, melns ar baltu krustu. Katrā kājā lieli ķekši. Zirnekļa tīklā lejā redz ieķērušos b i t i; zirneklis un bite ir cilvēku lielumā.)
(B i t e ir tērpta greznā zelta un melna samta ģērbā, četrām jostām, dimantu rasas rotām, divām garām pāvu spalvām cepurē un mirdzošu dzeloņu kronīti galvā. Tā ir pati b i š u ķ ē n i ņ i e n e M u d ī t e.)
(Aiz vinas, tīkla otrā pusē, vairākas b i t e s - g a l m a d ā m a s, līdzīgos tērpos, tikai mazāk greznas. Z i r n e k l i s tīklā nolaižas un uzceļas.)
MUŠAS
(Nemierīgi skraida apkārt, gan atturas, gan lien klāt; rāda.)
- Lūk, tur! tur! tur!
- Redz! vienu tas tur!
CITAS MUŠAS
- No tālienes stāt!
- Neejat klāt!
VĒL CITAS
- Ak, cik negants!
- Cik interesants!
- Ak, šausmīgi!
- Cik bīstami!
MAZIE SMIČI
- Vai viņš var kost?
- Viņš netiek nost.
- Vai pakaļ skrien?
- Ko klātu lien?!
LIDIS
(Tuvāki klāt pieiedams, ar bailēm.)
Ir gan briesmīgs! - Bail man arī!
Un tik liels! - es - nedomāju.
Kas tur tāda? spārniem sitas?
Viņa tīklos ieķērusiesis?
VECĀ MUŠA
Ak, tās tik bites!
Lai tās sev sitas!
Lai tīklā tieši
Skrej sētmalieši!
DUNDURS
Vai tur kāds mums draugs!
Tiem medus pilns trauks,
Vai mums gan ko dod?
Vēl rīda: puc! kod!
LIDIS
Jāglābj tomēr, kaut nau muša!
Dzīvība tāpat vien ira!
Tikai bailes man gan arī!
Dodat labi asu dunci!
DUNDURI
Ķēniņ, kur ej?
Ko slastos tu skrej?
Kad tevi nu gūs?
Tev jāsargā mūs!
(Bite ievaidas.)
LIDIS
Balss man tā kā pazīstama.
Dodat dunci labi asu!
Lai var pārcirst dzelzu tīklu.
Tiš! tu projām, krusta nesējs!
ZIRNEKLIS
(Sakustas un staigā augšup un lejup pa savu tīklu, paceldams vairākas apbruņotas kājas un tiklu kratīdams.)
Dzi! dzi! dzi!
Neskari
Milzeni!
Bīstami!
(B i š u d ā m a s iesīcas skaļāk, bet bišu ķēniņiene viņas apsauc: Cit!)
LIDIS
Draudi, draudi! Klāt man netiec.
Ko tu ķēri, to tu sargi.
(Zirneklis pievirzās tuvāk pie sava upura. Bite iesīcas.)
Es tev pārcērtu šo virvi!
Nu tev jāuzrāpjas augstāk.
(Pārcērt priekšā attālāko virvi, tā ka zirneklim jābēg augšāk, lai nenokristu.)
ZIRNEKLIS
Es paņemšu,
Ko noķēru,
Uz augšgalu
To uznesu!
(Tuvojas savam upurim un velk to ar virvi augšā.)
BIŠU KĒNIŅIENE
(Sīc klusi.)
A-i-i-i!
BIŠU DĀMAS
(Nespēdamas atturēties, iesaucas skaļās balsītēs.)
A-i! i! i!
Glāb, paglābi!
Aizturi, aizturi!
Biti, bitīti!
LIDIS
(Saķer virvi, aiz kuras zirneklis velk augšā Mudīti, bet nevar atkurēties pret zirnekli; mušas nāk palīgā un notura.)
BITES un BIŠU ĶĒNIŅIENE
(Iekliedzas no bailēm.)
DUNDURS, RESNAIS
Cērt apakšā virvi
Ar aso cirvi!
DUNDURS, TIEVAIS
Tad zirneklis brēks!
Pats augšā lēks.
LIDIS
Turat, mušas! turat virvi!
Dundurs muļķis, kā tu māci:
Kad cērt apakšā, viņš veiktu:
Paceļat jūs mani! - Tā, lūk!
(Dunduri paceļ Lidi uz saviem pleciem, un nu viņš pārcērt augšā to virvi, ar kuru tika vilkta bišu ķēniņiene. Tā nokrīt lejā un ir brīva. Nu nocērt arī apakšējo virvi, un z i r n e k l i s ar visu tīklu top uzrauts augšā. Pārcērt vēl dažas virves, un skatuve top brīva.)
ZIRNEKLIS
(Dusmīgi, draudoši.)
Ko noķeru,
To atņem tu?
Gan atriebšu,
Kad atnākšu!
(Nozūd.)
*
(Atskan lielas gaviles visos kukaiņos, mušās, dunduros. B i š u ķ ē n i ņ i e n e, kuru apstājušas b i š u d ā m a s, lēni paceļas un atver acis. Piepeši atspīd gaiša gaisma, un nu redzas viņpus zirnekļa tīkla pavasaras aina: viss zaļš, bet zāle tik liela kā krūmi, smilgas kā palmas, sūnas kā kadiķi, sēnes kā sieviņas un meitiņas sarkanām cepurītēm. Visi kukainīši priecīgi lēkā.)
LIDIS
(Stāv pārbrīnījies un lēni runā sapņaini, kā jautājoši.)
Ko tik gaišs uz reizi tapa?
Te vēl tumsa, ziema, vētra,
Te jau pēkšņi pavasara,
Augšā tā kā putnu dziesmas!
MUŠAS
(Ap bišu ķēniņieni, to aplūko, bet izturas naidīgi.)
- Skat! skat! skat! skat!
- Bišu ķēniņiene pat.
VECĀS MUŠAS
- Kā tā te tīklā nāk?
- Vai tā gan sargāties māk?
JAUNĀS MUŠAS
- Sir, sir, sir, sir!
- Cik kaunīga ir!
VECĀS
Bet durt gan prot,
Mušām knipjus dot.
CITAS
- Vajdzēja zirneklim ļaut!
- Tādas viņš var kaut.
VECĀS MUŠAS
Muškēniņ, skat',
Ko tu glābi nupat!
LIDIS
(Pienākdams klāt, uz b i š u ķ ē n i ņ i e n i, kura stāv, nodūrusi acis.)
Parādies, kas tāda esi?
(Tuvāk viņā ieskatīdamies.)
Vai! tev izskats tā kā Mudei!
MUDĪTE - BIŠU ĶĒNIŅIENE
Jā, es tiešām esmu Mude.
LIDIS
Kā, tu bišu ķēniņiene?
MUDĪTE
Čakla esmu, šuju šūnas.
LIDIS
Kā tu tiki zirnekļtīklā?
MUDĪTE
Briģis mani iemānīja.
LIDIS
Briģis! Briģis! Nu tad ej sev!
MUDĪTE
Es nu palikšu pie tevis.
LIDIS
Tev ir vieta, kam tev manis?
MUDĪTE
Es nu īsta ķēniņiene.
LIDIS
Man vēl īstāku būs meklēt.
MUŠAS, VECAS
Ko tā te dzied?
Trenc, lai sev iet!
MUŠAS, JAUNĀS
Mēs negribam šīs!
Teic! - projām to dzīs.
(L i d i s stāv, uz viņu neskatīdamies.)
MUDĪTE
(Žēli.)
Tu mans glābējs! Septiņcirtim
Pateicīga mūžam būšu!
Tik bez manis negūt tevim
Ķēniņmeitas, medus zemes!
(Viņa aiziet līdz ar pavadonēm.)
*
(Piepeši paliek tumšs tā kā nakti; visi apklust, tad daži aizdedz savas lampiņas.)
LIDIS
Vai, tumšojies!
Kā apmācies!
VECĀ MUŠA
Nu, nebaidies,
Drīz gaismosies!
(Brīdis vispārēja klusuma. Tad pamazām sāk atkal gaisma griezties, līdz paliek pilna. Kukaiņos atkal atmostas priecīga kustība.)
LIDIS
Atkal gaiši! - Ak, cik skaisti!
Ak, visapkārt pavasara!
Bet cik sveša, neredzēta!
Kādi koki! kādi krūmi!
Slaikas palmas, cekulotas
Tā kā milzu smilgas stiepjas!
Tie kā ašķi! Tās kā sēnes!
Kaķu pēdiņas kā priedes!
Kas tie tādi ziedu koki?
Dzelteni kā medus pilni!
Zelta kausi nokarājas -
Tā kā milzu gailenītes!
VECAS MUŠAS
Smilgas un zāles,
Ašķi un vāles -
Tā jau tās sauc,
Ko palmas te jauc?
LIDIS
(Savā līksmībā paliek domīgs, nesaprašanā.)
Ziedons ir! - Bet teic, kam tumsa,
Kad tā bite projām gāja?
Tāpat pēkšņi gaiši tapa,
Kad to izglābu no tīkla.
VECĀS MUŠAS
- Nāk pavasars,
Kad laukā lien bišu bars, -
- Kad atver kāds auli,
Tās laiž uz sauli.
LIDIS
Jā, kā zeme tapa zaļa,
Kā ar zaļu zīdu klāta!
- Es tā tīkla atraisītājs,
Es tas esmu: Septiņcirtis!
(Atkal atmostas lielīgais gars, bet fantāzija pārvalda.)
Nu tik braukšu! nu tik braukšu!
Meklēt īsto ķēniņmeitu. -
Jūdzat glāžu spārnu ratus,
Zelta spieķus, sudsabriepas!
Seši resni dundurvīri
Lai pa priekšu aši šaujas,
Taisnu ceļu meklēdami,
Sānis acis negriezdami!
Mušas, visa zinātājas,
Jūs es saucu: vedat mani
Uz to īsto ķēniņmeitu,
Uz to pien' un medus zemi!
MUŠAS
- Mušas visur lien,
Skraida nakt' un dien';
- Mušas visu zin,
Visus augļus šķin;
- Mušas visu ož,
Mušas visu kož.
- Ij to pien' un medus zemi
Zinām mēs, tik nāc un ņemi!
JAUNĀS MUŠAS
Lai vēl smejam!
Lai vēl dejam!
Pirms projām steigt,
Pirms ardievas teikt!
(Dejo un dzied.)
*
(Iebrauc mušu glāžu rati.)
LIDIS
(Nepacietīgi pret ratiem.)
Nu riti, riti, rati!
Šurpu, sveši skati!
Šķiraties jūs, zāles!
Tuvāk nākat, tāles!
Verat liktens vārtus,
Ziedon-zaļi-sārtus!
Gājiens, nāc, tu jaunais!
VECAIS DUNDURS
Never tos, nāks ļaunais!
VECĀ MUŠA
Tos vārtus nevar vērt!
Brauc citur! tos cieti cērt!
CITAS
- Vai! par vēlu, par vēlu!
- Ko redzu? Ak, briesmu tēlu!
*
(Lēni pāri iet kāds b r i e s m o n s, no kura redzas tikai milzīgās kājas un aste, kas augstākas par kokiem. Visi lieli uztraukumā, rati tiek aizrauti prom, katrs bēg, kur redzēdams.)
MUŠAS
(Skraidīdamas.)
- Vai! vai! vai!
- Vai man! vai! vai!
LIDIS
(Lūko paslēpties.)
Kur tad bēgu? Galvu sedzu,
Lai tad notiek! lai neredzu!
DUNDURI
- Kājas mūs min!
- Kas tāds? kas zin?
KUKAIŅI
- Visi zemē plok -
- No bailēm jānosmok -
SMIČI
Sir, sir, sir, sir -
Kas tad tas ir?
CITI
Mums nau ne jausmas,
Kas tās tādas šausmas?
MAZIE SMIČI
- Ko sakāt jūs?
- Šķiet, vērsis vien būs!
LIELIE SMIČI
Sir, sir, sir, sir -
Vērsis vien ir!
LIDIS
(Izdzirdis, uzcēlies.)
Ko jūs, muļķi, sabijāties?
Vai tad neredzējāt vērsi?
Stibu ņemšu, projām dzīšu, -
Jums jau tādām dūšas nava.
MUŠAS
(Atskrej.)
- Vai! kur tas sit, tur tūlīt
Mušas kā mušas krīt!
- Smilgu stumbri plīst!
- Zāļu lapas šķīst!
LIDIS
Ko man pašam rokas traipīt?
Eita, mušas, līst tam acīs!
List tam ausis! līst tam nāsis!
Kožat, durat, nesaudzējat!
CITAS MUŠAS
(Atskrien.)
Jau viņš bēg un lec.
LIDIS
Lai viņam visi sec!
MUŠAS
Ar asti briesmīgi sit.
LIDIS
Lai krīt vai divdesmit!
MUŠAS
Vai! vai! vai!
LIDIS
Šurpu manus spārnu ratus!
*
(Priekškars.)