RAINIS
MUŠU ĶĒNIŅŠ
BĒRNU PASAKA PIECOS CĒLIENOS
CETURTAIS CĒLIENS
Liela lāču ala; krātiņš, kurā top turēti lāči, vilki un citi zvēri. - Dibenā
lieli, plati vārti ar skadriņiem. Caur skadriiem cauri redzas pils pagalms un
ālumā lauki un pļvas. - Aiz skadriņiem vēl dēju vārti, kuri aizsedz
gaismu.
Vakars.
*
(Tumšs. Dzirdama zvēru rūkoņa, kura pavairojas, kad aiz vārtiem jūt soļus. Kad dēļu vārti top atdarīti un ieplūst alā gaisma, tad redzas, ka atnāk pie skadriņiem galms, Ķ ē n i ņ m e i t a, Ķ ē n i ņ š, K a n c l e r s un ļ a u d i s un top atvests Lidis.)
(K a l p i ar degošām lāpām atver arī skadriņus; zvēri gaudo un atvelkas atpakaļ alas dziļumā.)
PIRMAIS KALPS
Klau, kā gaudo lāči, vilki!
Izsalkuši gaida ēsmu.
OTRAIS KALPS
Līksmi zobus pašņakstina,
Svaigu gaļu ostīdami.
ĶĒNIŅMEITA
Iekšā! iekšā! lāču alā!
Sit nu lāčus, Septiņsitis!
KANCLERS
Pielūko, vai septiņ' lāčus
Cirtīsi kā septiņ' mušas?
LIDIS
(Zem sevis.)
Ko nu esmu padarījis!
Savai sirdij ļāvis vaļu!
KANCLERS
Pārdomā nu lāču bedrē,
Vai tā likums izjokojams?
ĶĒNIŅŠ
Puisīt, vai nu nāc pie prāta?
Tev nu žēl, ko padarīji?
Nu mūs nolūdz! apžēlosim,
Celsim atka1 tevi godā.
ĶĒNIŅMEITA
Vai tu nožēlo nu grēkus?
Atsakies no savas bites?
Atzīsti, ka esi uzveikts?
Bučosi man rokas, kājas?
LIDIS
(Domīgi, rāmi.)
Labāk eju lāču alā.
PIRMAIS KALPS
(Jokodams.)
Ašāk! lāčiem ēst jau gribas.
LIDIS
(Atiedams nost no skadriņu vārtiem.)
Vai! man bailes!
ĶĒNIŅMEITA
Atsacīsies?
LIDIS
(Saņemdamies.)
Labāk lāči.
ĻAUDIS
Nabags puisīts!
ĶĒNIŅMEITA
(Vīlusies cerībās, dusmīga.)
Rauj tev' lāči! rauj tev' vilki!
Ka ne cīpslas nepaliktu!
Grābjat viņu! plēšat viņu! -
Vēl es lāčus atsūtīšu!
(Lidis top iegrūsts dziļāk lāču alā; zvēri iekaucas.)
ZVĒRU BALSIS
Auru! auru! ņuru! ņuru!
ĻAUDIS
- Nabags zēniņš! - Nabags zēniņš!
BALSS NO ĻAUDĪM
- Gan jau tiks ar visiem galā!
- Vai viņš velti Septiņcirtis!
*
(Aizver cieti skadriņus, tad arī otros vārtus, tā ka paliek tumšs; pamazām acs pieron pie tumsas; lāpas gaisma caur šķirbām.)
ZVĒRU BALSIS
(Lielā troksni, rūkoņā un gaudoņā.)
Auru! auru! ņuru! ņuru!
Ņigu, pagu! šņiku, šņaku!
Amu, amu! kampu! kampu!
Nu būs joki! nu būs joki!
LIDIS
(Pirms stāvējis klusi, kad zvēri drusku aprimuši un gaida viņa baiļu saucienus, piepeši sauc.)
Mierrrā visi! stāvat klusi!
Rindās visiem sakārtoties!
Taisni visi izstiepjaties!
Rāmi visi izturaties!
ZVĒRU ATSEVIŠĶAS BALSIS
- Ko šis iedrīkst? - Ko mūs apsauc?
- Kas šis mums par pavēlnieku?
LIDIS
Mierā visi, kad jums saku!
Es jums visiem ķēniņš esmu!
ZVĒRU BALSIS
Kāds šis ķēniņš? Mušu ķēniņš!
LIDIS
Jā, es esmu mušu ķēniņš!
Mušas atkal ķēniņienes
Visa gaisa plašā valstī.
ZVĒRU BALSIS
(Klusākas.)
Nuru! Nuru!
LIDIS
Klusu! Klusat!
Kas man drīkstēs vēlreiz pīkstēt,
Tam es mušas uzlaidīšu,
Knišus, bites, pašus sirsņus!
(Grābdams savā kabatā un kaisīdams mušas pa gaisu.)
Mušiņas, šurp!
Odiņi, turp!
Sir! sir! man klāt!
Sir! sanākat!
(Dzirdama mušu dīkšana.)
ZVĒRU BALSIS
- Ko jūs klausat! - mušu draudi!
- Gabalos to saplēsīsim!
CITAS BALSIS
Paga! paga! kur šis aizbēgs?
Durvis cieši! aizbultētas!
CITI ZVĒRI
- Mēs vēl priekšā aizstāsimies!
- Paga! jokus pataisīsim!
VĒL CITI
Pasmiesimies, kā viņš lēkās,
Kad mēs viņu ķircināsim!
PIRMĀS ZVĒRU BALSIS
- Labi, labi! pajokosim!
- Joki vairāk nekā ēsma!
- Cik no šī tur ir ko paēst:
«Odu šķiņķis, mušas stulte!»
MUŠU KORIS
Vai! Ko šie dar'?
Vai tā nu var?!
Virsū bruks tam, -
Mušķēniņam!
ODU KORIS
Muļķīši vien!
Jāsmej, nudien!
Vai tie maz zin!
Ka viņš visus vin'!
MUŠAS un ODI
Visus viņš kaus,
Kur sauju kraus!
Kur dūri liks,
Slapjš tikai tiks!
DAŽAS ZVĒRU BALSIS
Ko jūs klausat mušu tenkas!
Lai tās dzied sev sīki-reši!
Grābsim tik šo jauno kungu!
Nogaršosim viņa šķiņķi!
MUŠAS un DUNDURI
Ķēniņmeitu viņš veic -
Par princi to sveic -
Divus milžus gāž -
Vienu pret otru drāž -
DAŽAS ZVĒRU BALSIS
Mēs jau zinām viņa stāstu,
Ķā ar viltu viņš ir veicis,
Ķēniņmeitu atraidījis, -
Nu mums deva, lai to plēšam.
MUŠAS
Viņš septiņus sita,
Visi apkārt krita!
ODI
Sir! sir! sir!
Dzird, kā bij, dzir!
Mēs pieci tūkstoši
Uz to bijām klupuši:
Gan pagāzām,
Bet apēst nespējām!
DUNDURS
Mums brālis bij ne mazs,
Dzelons kā duncis ass,
Kā vērsim ragi,
Kā lauvam nagi,
Šim asinis sūks -
- Kā tas rūks!!!
Piecus šķērskokus cels,
Kā zvels!
Palika no brāļa slapjš tik vien,
Nudien!!!
MUŠAS
Labāk bēdz!
Paliec neēd's!
Nelien kā peklē!
Ko stāvu galu meklē?!
(Zvēros klusa, dobja rūkoņa, kura aizvien vairāk noklust.)
VĒL VIENA ZVĒRA BALSS
Ko jūs klausat sievu runas?!
Tas, kas briesmīgs sīkai mušai,
Tas ir smejams lielam zvēram, -
Virsū visi mušķēniņam!
(Visi stāv klusu.)
LIDIS
(Uzkliedz.)
Mierā visi! kad jums saka.
Kurš no rindas izkustējies?
- Vilks, ko tu tik līki stāvi?
VILKS
(Atbild negriboši.)
Lācis manim grūda sānos.
LIDIS
Klusu! Klausat, ko es teikšu!
Te ir daži izteikuši
It kā šaubas manam spēkam:
Nākat, kurš grib palikt kroplis!
Kamēr jūs vēl apdomāsat,
Kurš grib nākt ar mani cīņā,
Tikmēr, mušas, skrejat atnest
Riekstus, man ko kavēt laiku!
MUŠAS
Sir, sir, sir!
Darīts drīz ir!
LIDIS
Nes oļus arī!
MUŠAS
Ko?
LIDIS
Liek, tad dari!
MUŠAS
Sir, sir, sir!
Jau darīts ir!
ZVĒRI
- Lūko, lūko, cik tas aši!
- Ko tas liek, to viņi dara -
- Durvis cieti aizbultētas -
Viņas aizskrien, viņas atnes!
CITI
Skat, kāds brīnums ar tām mušām:
Te tās mazas, te tās lielas!
LIDIS
Ko jūs, nelgas, brīnaties?
Vai priekš mušām durvis slēgtas?
ZVĒRU BALSS
Kā tad?
LIDIS
Atslēg' caurumiņos,
Lai cik mazi, viņas ielien;
Mušām viss ir spējams, darāms -
Un es esmu mušu ķēniņš!
(Kož riekstus un ēd.)
Nu, kurš nāk ar mani cīņā?
Netīk gaidīt, ašāk, ašāk!
Pa to laiku padziedāsim,
Mušu meitas, padejojat!
*
(Parādās mušu meitas - dejotājas un iet dejā. Mušu lampiņu apgaismojums. Lāči grasās līdzi dejot.)
LĀCIS
Dzi, ko teikšu - mušu ķēniņ!
Neiešu ar tevi lauzties.
LIDIS
Labi! - Kuplast, ko tu teiksi?
VILKS
Es jau ne-e.
LIDIS
Labi! - Platgalv?
VILKS
Vai tad es nu trakais būšu?
Te vēl. stīvums mugurkaulā.
LIDIS
Nu, tu lāci, baskājieti?
LĀCIS
Man jau labāk tiktos dejot.
LIDIS
Nu, tad iesim rotaļosim
Ar mušiņām, ar bitītēm!
Kas dārzā, kas dārzā?
Bite rožu dārziņā.
(Rotaļa. Mušu, vilku, lāču deja.)
*
(Atveras vārti un skadriņi, ienāk Ķ ē n i ņ m e i t a ar p a v a d o ņ i e m un L ā c i, un V i l k u, Ķ ē n i ņ š, K a n c l e r s un ļ a u d i s.)
ĶĒNIŅMEITA
Ak tu, ak tu! - Kas še notiek?!
Saplēst liku noziedznieku - -
Lāči, vilki, meža zvēri
Še ar viņu kopā dejo!
ĶĒNIŅŠ
Nu patiesi, varens puisis!
Viņš ar lāčiem, vilkiem dejo.
ĻAUDIS
- Skatat, skatat! - Brīnums, brīnums!
- Septiņcirtis, lai tas dzīvo!
ĶĒNIŅMEITA
Klusat! Kas tur iedrīkst, klaigāt!
Ķēniņ tēvs, es tevi lūdzu
Nejaukties še manās lietās!
- Kādēļ darīts nau, ko liku?
LIDIS
Ķēniņmeit, nāc arī dejot
Še ar savu jauno vīru!
Saderināti mēs esam,
Parādi, ka līksma esi!
ĶĒNIŅMEITA
(Dusmās.)
Kā tam jele aizbāzt muti!
Es jums, lāči, parādīšu,
Karstiem dzelžiem būs jūs badīt!
Badu mērdēt, gan tad kauksat!
LĀČU BALSS
Parād', kā tam aizbāzt muti!
- Ir jau daži baudījuši -
ATVESTAIS LĀCIS un VILICS
- Laid, mēs iesim! - Laid, mēs iesim!
Mēs gan viņam parādīsim!
ĶĒNIŅŠ
Pagaid', meita, ļauj man vārdu!
ĶĒNIŅMEITA
Tēvs, es ļoti lūdzu klusēt!
ĶĒNIŅŠ
Nē, man pietiek klusēšanas:
Netaisnība reiz lai beidzas!
(Ļaudīs rūgums.)
ĶĒNIŅMEITA
Klusu! Visiem!
LIDIS
Tevim arī!
- Mušas - protam aizbāzt muti.
ĶĒNIŅŠ
Jaunais princis Septiņsitis
Pārbaudīts ir pietiekoši.
KĒNIŅMEITA
Nau vēl, nau vēl!
ĶĒNIŅŠ
Uzvarējis!
Nu viņš jāceļ savā tiesā.
ĶĒNIŅMEITA
Nevar, nevar! Sodīt, sodīt!
ĶĒNIŅŠ
Kancler, saki savu vārdu!
KANCLERS
Majestātes apvainojums
Nau vēl sodīts pietiekoši.
ĶĒNIŅŠ
Nu šis sods tad lai ir pēdējs,
Reizē pēdējs pārbaudījums.
ĶĒNIŅMEITA
Nē, viņš taisni jānotiesā:
Atkal viņš pie viltus ķersies.
ĶĒNIŅŠ
Nē, nu diezgan! Notiks tiesa:
Šis būs pēdējs pārbaudījums.
ĶĒNIŅMEITA
Mīļais tētiņ -
ĶĒNIŅŠ
Klusi, meita!
Savu prātu pasludinu:
Kad no šenes princis rītu
Iziet sveiks, tad sveiks viņš paliek!
LIDIS
Ķēniņmeita, vai tu domā:
Bailes man no taviem kalpiem?
LĀCIS
Uru! uru! - Redz, ka bailes!
(Viņš tuvojas Lidim, tas bēg.)
VILKS
Uru! ura! - Bail ij manis!
ĶĒNIŅMEITA
(Aiziedama līdz ar Ķēniņu un pavadoņiem.)
Ha, ha! Ha, ha! Labu rītu!
Rīt uz redzi!
ĶĒNIŅŠ
Rīt uz redzi!
ĻAUDIS
Rīt uz redzi! Rīt uz redzi!
Visus uzveikt Septitņsitim!
(Skadriņi un vārti top aizvērti, paliek tumša.)
*
LIDIS
(Aizejošiem pakaļ nosaukdams.)
Sveiki, sveiki, labi ļaudis!
Rīt uz redzi jaunā priekā!
ZVĒRI
Kad jau ātrāk būtu rīts!
CITI
Nu jau cīņa būs gan nikna!
LIDIS
Laburītu, briesmu zvēri!
Kā nu labi abiem sviežas?
VILKS
Ko šis velti labrītojas?
Taisies tik uz labu nakti!
LĀCIS
Taisies nu uz mūža nakti!
Rītu tu vairs neredzēsi.
VILKS
Stājies vidū, lai ir ērti
Tevi aprīt vienā malkā.
LIDIS
Uja, uja! - Ko tā steigties?
Vai tik izsalcis tu esi?
Še man rieksti, gribi - uzkod!
Še jums abiem - pagrauzlējat!
(Pamet viņiem riekstus.)
VILKS
Ko nu rieksti? - Pats tu kožams:
Riekstiem skraukšēs tavi kauli!
LĀCIS
He, he! he, he! - skraukšēs kauli!
Dod man skraukšēt! - Rieksti gardi!
VILKS
Neņem! neņem! - Ko tur niekus!
LĀCIS
(Uz Lidi skatīdamies.)
Ek, tas ēd tā izgaršodams:
Siekalas man mutē satek.
Kādēļ neēst manim arī?
LIDIS
Ko šis liedz tev? Ko tu klausies?
Tu jau arī esi stipris.
LĀCIS
Ko šis teiks man? es jau stiprāks,
Dod tik vien man!
VILKS
Ēd nu, ēd sev!
LIDIS
Še tev divi! pamēģini!
Es tev došu tos, kas mīksti;
Tu jau cietos nepārkostu,
Cietie tiem, kam stipri zobi.
(Iedod Lācim pāris riekstu.)
LĀCIS
(Kož un ēd riekstus.)
Tiešām gardi, tiešām mīksti!
Dod nu tos, kas itin cieti!
Es jau stipris.
LIDIS
Labi, labi.
Še tad cietais, - tas vēl gardāks.
(Iedod Lācim oļus.)
LĀCIS
(Kozdams oļus.)
Pi! tu velns tev! kādi cieti!
LIDIS
Nu, vai neiet?
LĀCIS
(Pūlēdamies pārkost oļus.)
Nu, tu piķis!
LIDIS
Es jau teicu: neņem cietos;
Tie jau der tik stipriem vīriem.
LĀCIS
(Dusmās.)
Lai tad velns par žurku paliek!
Šķelies pušu, krama čaula!
VILKS
(Uz Lidi.)
Vai tad pats jel vari pārkost?
LIDIS
(Pārkož riekstu un sniedz Vilkam kodolu un čaulas.)
Še būs kodols, - vai tu gribi?
VILKS
(Aplūko čaulas un aizgriežas.)
LĀCIS
(Pūlas vēl aizvien ap savu oliņu un atgrūž Lidi, kas viņam piedāvā rieksta kodolu, bet pēc to paņem.)
Ej pie joda! - Ir gan gardums!
LIDIS
Labprāt tevi pabarotu, -
Es jau bērniem arī kožu,
Kad tie paši pārkost nespēj.
LĀCIS
Kas par niekiem? Kas par bērniem?
(Kož atkal ar niknumu un lādas.)
Jods un velns, un sērs, un pērkons!
VILKS
Ņem jel citu!
LĀCIS
(Uz Lidi.)
Dod man citu! -
Kas par zobiem tev! par spēkiem!
LIDIS
Še tev labāk galavs kodols!
(Pasniedz riekstu.)
ZVĒRU BALSIS
Dzirdi, neiesāc; ar tādu!
LĀCIS
(Saņēmies visiem spēkiem kož.)
Velns tu! velns tu! - Velns tu! velns tu! -
Nu kas lūza, nu ir pušu!
VILKS
(Gavilē.)
Ura! ura! nu mēs veicām!
Pušu tavi cietie rieksti!
Paga, tagad tevi pašu
Pārkodīsim, kā tu riekstus!
LĀCIS
(Domīgs.)
Paga! klusu! - Kas tas ira?
Kaut kas lūza, kaut kas pušu -
Bet vai rieksts ir tas, kas lūza?
Man no mutes gan kas krita.
LIDIS
(Uz zvēriem.)
Pameklējat, kas tur krita?
Raugat zemē! raugat mutē!
Kad tik nebūt' nabadziņam
Piena zobiņš izļodzījies?
ZVĒRI
Še ir divi lieli zobi!
Vai tik nau no tavas mutes?
(Rāda zobus Lācim.)
LĀCIS
(Brīnīdamies un nožēlodams.)
Nu tu! nu tu! - Laukā zobi!
LIDIS
Ak tu nabags! es jau teicu.
VILKS
(Lāci nicinādams.)
Gļēvuls! mičauls! - Ko ar tādu!
Ies man līdzi, spēka vīram!
LĀCIS
Čurmuls pats tu! - Ko tu lielies?
Kad es došu, kroplis tiksi!
(Viņš iesit Vilkam, tas kliedz.)
VILKS
(Roku karinādams.)
Vai, man roka notirpusi!
Ko tu kaujies?
LĀCIS
Ko tu āksties?
LIDIS
Klusu, bērni, nebaraties!
Svešā mājā sanākuši.
ZVĒRU BALSIS
Spēcīgs ira! taisnīgs ira!
LIDIS
(Uz Vilku.)
Kad tu sakies stiprāks esam,
Raugi tu to riekstu pārkost!
VILKS
Man sāp zobi.
ZVĒRI
(Smejas.)
Ha, ha! ha, ha!
LIDIS
(Uz Vilku.)
Kā tad spēsi apēst mani?
Kad ne riekstu nepārkodi?
VILKS
Smej, cik gribi! nieks tu esi,
Divreiz lielāks es par tevi.
LIDIS
Spēks tev vēderā, man galvā.
VILKS
Manim astē vairāk spēka
Ne tev galvā!
LIDIS
Nu, tad iesim:
Tu ar asti, es ar galvu!
VILKS
Man ir vēlēts saplēst tevi:
Nu, tad nerunā man pretī!
LIDIS
Nu, kad vēlēts, tad jau vēlēts:
Ļauj tik manim sataisīties!
VILKS
Taisies aši, drīz būs diena.
LIDIS
Kā tad ēdīsi tu mani?
Melns es esmu, nemazgājies,
Cīnījies ar ķēmu ķēmiem.
VILKS
Kur tad ūdens būs, ko mazgāt?
LIDIS
Kur nu ūdens? - Nomazgāšos
Sava paša asariņās.
ZVĒRI
Ak tu nabags.
VILKS
Ha, ha! labi!
LIDIS
(Pabrauka sev vaigu, par brīdi.)
Ēdēj, nu es nomazgājos,
Nu tik vajga noslaucīties:
Tev ir skaista kupla aste -
Tur es noslaucītos tīri.
VILKS
Ha, ha! labi! Labāk garšos.
LIDIS
Ēstgribu vēl tā var vairot,
Kad tiek vēders krietni masēts, -
Man būs labāk: ašāk miršu.
VILKS
Labi, masē, - tev ir tiesa!
Ašāk tevi apēdīšu.
LIDIS
Dodat manim krietnu stibu!
ZVĒRI
Še būs resni vērša kauli!
LIDIS
(Saķēris Vilka asti, tura Vilku un ar kaulu velē viņam pa sāniem.)
VILKS
Vai, kā kut man! - Vai, kā sāp man!
LIDIS
Kad jau masē, tad jau jākut!
VILKS
Nu būs diezgan!
LIDIS
Tas nekas vēl.
Masē tā, ka ribas ielūst.
VILKS
(Kliedz.)
Man tik stipri nevajaga!
LĀCIS
(Smejas.)
Cieties, tad tev garšos rieksti.
VILKS
Nu šis smejas, - gan es tevi!
LIDIS
(Uz Vilku, kurš skraida šurpu turpu.)
Ko tu svaidies? Stāvi rāmi!
VILKS
Vai, es vairāk neizturu!
Vai tu gribi nosist mani?
Es jau Briģis, tas tur Gruņķis -
LIDIS
Ko tu melsi? Vai es muļķis?
VILKS
Tiesa, tiesa! Gruņķi, saki!
GRUŅĶIS
Kas te man par sacīšanu?
ZVĒRI
Velē! kam še zvēros nācis?
LIDIS
Vai nu rodas apēst griba?
VILKS
Mities, diezgan! Septiņcirti!
Pārgribējās, aizgribējās,
Ij ne tevi ēst vairs gribas, -
Vairs trīs dienas neēdīšu!
LIDIS
Kad trīs dienas neēdīsi,
Kā ar mani saspēkosies?
VILKS
Velns lai spēkojas ar tevi!
Visi kauli manim pušu!
LIDIS
Lūk, jau ausma! - Ķēniņmeita
Nāks nu lūkot, ko tad teiksim?
LĀCIS
Velns lai parauj ķēniņmeitu!
LIDIS
Neraus, - ko ar to tas darīs?
ZVĒRI
Vai man! vai man! Ko mēs teiksim?
Liks mūs badīt karstiem dzelžiem!
LIDIS
Teiksim: tumsā neredzējām!
Manis vietā ēdāt citu.
*
(Dzirdams tāļš troksnis.)
ZVĒRI
(Uztraucas.)
Nāk jau! nāk jau! - Atskan balsis!
Rūcat, rēcat, brēcat, dūcat!
SAUCĒJS
(Ārpus krātiņa.)
Mierrrā, zvēri! stāvat rāmi!
Atnāk pati ķēniņmeita!
*
(Atveras vārti un skadriņi; jau aiz skadriņiem dzirdas Ķ ē n i ņ m e i t a s balss.)
BALSS
Nu, kas ira? Apēsts ira?
ZVĒRI
Darīts! darīts! Viss, kā lika!
ĶĒNIŅMEITA
(Ienāk krātiņā.)
Nu tad labi! nu reiz beigas!
Varēs brīvi atkal valdīt.
(Ienāk Ķ ē n i ņ š, K a n c l e r s, g a l m e n i e k i un ļ a u d i s.)
ĶĒNIŅŠ
Vai, tas nabags!
ĻAUDIS
Vai! pagalam!
ĶĒNIŅMEITA
Mierā! - Beigti jūsu prieki!
Nu, tu ķēniņ tēvs, ko teiksi?
Vai nu stāsies manim ceļā?
ĶĒNIŅŠ
Vēl man ira ķēniņvara,
Kaut tu zēnu nobendēji!
Vajga godam aprakt princi,
Tā kā nākas troņaturim.
ĶĒNIŅMEITA
Labi.
ĶĒNIŅŠ
Kur viņš? Atnest šurpu!
KANCLERS
Verat vārtus! Eita atnest.
SULAINIS
Kur tad ir viņš? Zvēri, sakat!
ZVĒRI
- Kur lai ir viņš? - Viņš ir apēsts.
ĶĒNIŅŠ
Apēsts?
ĶĒNIŅMEITA
Apēsts, - tu jau dzirdi.
ĶĒNIŅŠ
Kur tad ir jel viņa kauli?
Jele kaulus apbedīsim,
Mūsu cerību uz laimi.
ĻAUDIS
- Mūsu cerību uz laimi -
- Kas nu vieglos mūsu jūgu? -
ZVĒRI
Še būs daži viņa kauli,
Citi alā izmētāti.
(Izsviež dažus kaulus.)
ĶĒNIŅMEITA
Labi darīts! Paldies, zvēri!
Izpildījāt likumvārdu.
Bet kur ira vilks un lācis,
Kuriem vēlēts bij to saplēst?
LĀCIS
Še es esmu, ķēniņmeita!
Darbs ir darīts, grūti nācās, -
Pati zini, cik viņš stipris -:
Izspēra man visus zobos.
ĶĒNIŅMEITA
Dos tev vietā zelta zobus.
LĀCIS
Tas par maz man, dod man zelta,
Tik cik rokām varu panest.
ĶĒNIŅMEITA
Labi, labi! - Vilks kur ira?
VILKS
(Vājā balsī.)
Vilks te ira, ķēniņmeita,
Pārpārēdies no tā vīra:
Sāp man vēders, - vīrs vēl iekšā
Spēra man ar rokām, kājām.
ĶĒNIŅMEITA
Dziedēs tevi, dos tev zāles.
VILKS
Tas par maz man, - dod man zelta,
Tik cik manim vēdersmagums!
ĶĒNIŅMEITA
Labi, labi, - reiz es veicu!
KANCLERS
Pūst nu taures visā valstī,
Pasludināt ķēniņmeitu
Par to īsto ķēniņieni, -
Vecais ķēniņš ir par vecu!
(Pūš taures. Galmenieki apsveic Ķēniņmeitu, ļaudis stāv klusu.)
*
(No krātiņa dziļuma iznāk laukā S e p t i ņ c i r t i s.)
LIDIS
Paga, kancler! Ķēniņmeita!
Vēl par agru pasludināt:
Man vēl ir te jāparunā,
Ko teiks ķēniņš uz to lietu?
ĶĒNIŅMEITA
(Pārbijusies.)
Vai man! vai man! viss pagalam!
KANCLERS
Piedod, ķēniņ, manus vārdus!
(Metas ceļos pie Ķēniņa kurš visu laiku stāvējis nobēdājies un nu pievēršas Lidim, negriezdams vērību uz Kancleri.)
ĶĒNIŅŠ
Dēls mans, dēls mans, laimes glābtais!
Nāc, lai mīļi tevi skauju!
ĻAUDIS
Sveicam, sveicam, Septiņcirti!
Dzīvo! mūsu jaunais ķēniņš!
ĶĒNIŅŠ
Bet tu, kancler, nodevīgais,
Ej nu tu pie zvēriem pasērst!
LIDIS
Zvēri, ņemat, pabaidējat,
Atstādami viņu dzīvu!
Šodien nebūs mirt nevienam,
Kad mēs sāksim jaunu dzīvi!
ĻAUDIS
Ura! ura! jaunais ķēniņ!
ĶĒNIŅŠ
Pasludinat: jaunais ķēniņš -
ĶĒNIŅMEITA
Vēl par agri pasludināt:
Pirms vēl jāizpilda likums!
ĶĒNIŅŠ
Kāds vairs likums? Rīts ir klātu,
Princis vesels, - nu viņš ķēniņš!
ĶĒNIŅMEITA
Ķēniņvārdi, reizi teikti,
Negrozāmi viņam pašam!
ĶĒNIŅŠ
Nu es teicu: būs viņš ķēniņš!
ĶĒNIŅMEITA
Teic nu pats, vai ķēniņvārdi
Negrozāmi viņam pašam?
Teic, vai tiesai būs še valdīt?
ĶĒNIŅŠ
Taisnībai un tiesai valdīt!
ĶĒNIŅMEITA
Nu tad, lūk! tu vakar teici:
«Kad no šenes princis rītu
Iziet sveiks, tad sveiks viņš paliek!»
ĶĒNIŅŠ
To es teicu.
ĶĒNIŅMEITA
To, - ne vairāk!
Lai tad iziet sveiks no šenes, -
Mūsu ķēniņš tas jau netiks.
Es še būšu ķēniņiene!
ĻAUDIS
- Vai man! vai man! - Jūgs no jauna!
ĶĒNIŅŠ
Viņš tavs vīrs un tātad ķēniņš.
ĶĒNIŅMEITA
Vīrs vēl nava, - man par viru
Taps tik tas, kas spētu - spētu -
ĶĒNIŅŠ
Ko tad spētu?
LIDIS
Ko tad spētu?
Ko tu spēji vairs pret mani?
Visu viens es izdarīšu,
Bet tad ķēniņš es - bez tevis.
ĶĒNIŅMEITA
Labi, - dari, ko es likšu,
Tad tu ķēniņš ij bez manis!
Bet, kad ne, tad nost tev galva!
ĶĒNIŅŠ
Nē, tā nevar.
LIDIS
Lai tā būtu!
ĶĒNIŅŠ
Tad tam jāiet prom no šenes!
ĶĒNIŅMEITA
(Ar uzsvaru.)
Lai viņš viens pa vienu nakti
Uzceļ skaistu ze1ta pili -
ĶĒNIŅŠ
Tas nau spējams!
ĻAUDIS
Vai man! vai man!
ĶĒNIŅMEITA
Pagaid! pagaid! - vairāk prasu:
Vēl tam zeltam jābūt dzīvam!
ĶĒNIŅŠ
Diezgan, diezgan! - Kas lai celtu?
Dzīva zelta? - tāda nava.
ĻAUDIS
Nabags puisīts! nabags puisīts!
ĶĒNIŅMEITA
(Pārsmiedama.)
Ko nu saki, brašais princi?
Nu tev mute cieti bāzta.
- Viņš - ne vārda nespēj pateikt!
ĶĒNIŅŠ
Tas jau cilvēkam nau spējams!
ĶĒNIŅMEITA
Pats viņš teicās lielīdamies.
ĻAUDIS
Vai! viņš bēdīgs paliek sēdo!
ĶĒNIŅMEITA
Rīt vai pili jeb vai galvu!
ĻAUDIS
- Nabags puisīts! - Viņš spēj visu!
*
(Priekškars.)