RAINIS
MUŠU ĶĒNIŅŠ
BĒRNU PASAKA PIECOS CĒLIENOS
PIEKTAIS CĒLIENS
PIRMĀ AINA
Pļava un birze burvju dārzā. Vasaras vēla pēcpusdiena.
Karsta diena.
*
(L i d i s viens pats guļ zālē.)
*
LIDIS
Visu dienu, visu. dienu -
Nabags puisis, nabags puisis
Savās bēdās es še sēdu,
Savās rokās spiežu galvu.
Rasa rita, rasa žuva,
Zāle cēlās, zāle liecās,
Saule apkārt mani gāja: -
Rītu galvu jeb vai pili!
Mazas mušas, kukainīši
Augšā, lejā rāpjas, kāpjas,
Taisa ligzdas, taisa pilis -
Kā lai es to pili taisu?
*
(Iznāk m u š a s un k u k a i ņ i un bēdīgi staigā ap L i d i, citi aptupuši, citi - apguluši.)
LIDIS
Zilas mušas, zaļas mušas,
Sīki odi, circenīši
Šurpu, turpu klaidā, skraida -
Nabags puisis, nabags puisis!
KUKAINĪŠU BALSIS
(Iečirkstas.)
Sir, sir, sir!
LIDIS
Sir, sir, sir, sir! - jūsu dziesmas
Nespēj līdzēt, nespēj līdzēt -
Apkusuši, apnikuši,
Zaļā pļavā nokrituši.
MUŠAS
Sir, sir! sir, sir!
Kas ir? Kas ir?
Vai līdzēt varam?
Teic, ko lai darām?
LIDIS
Viens lai es pa vienu nakti
Ceļu skaistu zelta pili,
Un tam zeltam jābūt dzīvam -
Nabags puisis, nabags puisis!
MUŠAS
Sir, sir! ak tā?
Ne šā, ne tā!
Kā to lai dar'?
Kas to lai var?
LIDIS
Zilas mušas, zaļas mušas,
Sīki odi, circenīši,
Savās mājās visi ejta, -
Ritu pili jeb vai galvu!
MUŠAS
Sir, sir, nu bēdz!
Kā visi mēdz.
LIDIS
No sevis kā bēgt?
Ciet durvis sev slēgt?
(Mušas un kukainīši aplido viņam apkārt un aizlido projām.)
(Saule riet. Metas krēsla.)
*
LIDIS
(Atkal viens.)
Nu tu sēdi, nabags puisi,
Tava galva noslīkusi,
Tava roka notirpusi -
Septiņcirtis, mušu ķēniņš!
Kur nu tava skaļa runa?
Visus gaisus tricināja -
Kur nu tava liela mute?
Visus zvērus rītin rija!
Kur nu tava liela dūša?
Kauna, goda nezināja.
Kur nu tava mazā dūša?
Šķirbā līda slēpdamās.
Saules rieta, migla nāca,
Aiz tās miglas mēnesnīca,
Kas vēl aiz tās mēnesnīcas? -
Rītu pili jeb vai galvu!
Nu, kad es jau - nu, kad es jau
Ņemtu nikno ķēniņmeitu?
Skaistu meitu, skaistu valsti?
Nē, - lai ņem tad manu galvu!
Visu nakti, visu dienu -
Nabags puisis, nabags puisis,
Ne es ēdu, ne es guļu,
Ka tik miegs man neuznāca?
*
LIDIS
(Iemieg; parādās b i š u ķ ē n i ņ i e n e ar savām b i t ē m. Viņas nāk ar savu zaļganu gaismu.)
MUDĪTE
Nabags puisi, nabags puisi -
Visu dienu savās bēdās!
Ij ne reizi nedomāji
Palūgt savu paglābeni!
Tavas bēdas remdējamas,
Tavas pilis uzceļamas,
Kad tik tava lielā dūša,
Lielā mute slāpējama!
(Uz savu pavadoni.)
Zelta bitīt, lidotāja,
Lido tu ap gulētāju!
Cel to augšā, dzel to augšā!
Neaizgulēt liktens stundu!
BITES
(Dzied un dejo ap gulētāju.)
Bitītes, māsiņas,
Lidojam, lodājam
Pa puķu puķēm,
Pa ziedu ziediem.
Medīgas, mudīgas
Mediņu lasām,
Pa lāsu lāsai,
Pa pilu pilei.
Dzeldīgas, dzēlīgas
Laiskumu duram
Pa vaigu, pa pieri,
Pa kakla kumbri.
(Bite iedzel Lidim.)
*
LIDIS
(No miega uztrūkdamies, nesaprazdams dzēliena.)
Vai! nu zobens kaklu cirta!
Vai! nu manu galvu ņēma!
Kam es pili netaisīju -
Nabags puisis, nabags puisis!
BITE
Nabags puisīti,
Galviņa nost!
Kam pili netaisi
No tīra zelta?
Kam stipru neceli
No dzīva zelta?
Kam talkā nelūdzi,
Kas to prot celt?
LIDIS
(Atjēdzies no miega.)
Bite, bite kaklu koda -
Tad vēl galva kaklā turas! -
Ko tā galva kaklā der?
Rītu agri noņems galvu!
BITE
(Ķircinādama.)
Kad galva tukša,
Ko tā var derēt?
Tad lai no rītus
Noņem to nost!
LIDIS
Ak, tu bite, nekaunele,
Tavu ņirgas runāšanu!
Kad es situ!
BITE
Kad es dzeļu!
LIDIS
Es dzeloni sašķaidīšu!
BITE
Bitītes sašķaidīt,
Tur tev ir jauda -
Kad tevi šķaidīs,
Kas tevi glābs?
(Aizlido.)
*
(Atspīd cita spilgtāka, zeltīta gaisma, - parādās b i š u ķ ē n i ņ i e n e M u d ī t e visā savā greznībā.)
LIDIS
(Galvu nodūris, viņu neredz, dudinādams savu.)
Nabags puisis! nabags puisis!
(Tad piepeši ieraudzīdams.)
Kāda gaisma! acis žilba!
Kas tā tāda dievu meita?
Zelta vizmā atvizēja.
MUDĪTE
(Lēni.)
Vai tu manis nepazīsti?
Mude esmu - naskulīte!
LIDIS
Mudīt mīļā, tu tā esi?
Tāda cēla! Tāda skaista!
MUDĪTE
Naska biju, laba biju -
Nu es bišu ķēniņiene, -
Tu man' glābi tīkla auda,
Nu es nāku tevi glābt.
Nabags puisi, nabags Lidi,
Mušu ķēniņ, Septiņcirti -
Nu tu lielin aizlielījies, -
Ritu jākrīt tavai galvai!
LIDIS
Vai es velti aizlielījos?
Vai es visus nenoveicu?
Lāčus kavu, milžus kavu,
Ķēniņmeitu izzoboju!
MUDĪTE
Ko nu lielies tagad vēl,
Kad jau galva pazaudēta?
Veici, mušām palīdzot,
Veici, bišu pamudināts.
Kad nu teicies paveikt viens, -
Tad tu raudi, nabags puisis -
Kā no sevis paša bēgt?
Kā sev durvis cieti slēgt?
LIDIS
(Saplacis savā lielībā.)
Ko es teikšu, nabags puisis?
Velti lielin aizlielījos,
Velti pūstin nopūtos,
Citus, labus sāpinādams!
MUDĪTE
Nabags puisīt, kas nu tas?
Dzistin dzisa, dzītin dzija!
Es tev teikšu lielu vainu:
Lielai lietai neder glēvis!
LIDIS
Kauns man, Mudīt, lielais kauns!
Sirds man tāda gaisa pūšļa:
Salmu uguns augsti deg,
Aši izput pelnu plēnes.
MUDĪTE
Vai tu vaira būsi tāds?
LIDIS
Nu nebūšu vaira tāds!
Tikai nebūt man pavisam:
Rītu mana galva nostu.
MUDĪTE
Kad tu solies laboties,
Es jau tevim palīdzēšu.
LIDIS
Līdzēt nevar, līdzēt nevar:
Pili uzcelt skaidra zelta!
MUDĪTE
Vai tad nevar?
LIDIS
Nevar, nevar!
Mušas, lielas lidotājas,
Tik daudz zelta nesanestu!
Kur vēl dzīvu - izkausētu:
BITES
Bitītes, māsiņas,
Lidojam, lodājam,
Ne velti dairāmies:
Mediņu lasām.
Mušiņas, čušiņas,
Klido un klaido,
Savvaļā pavaļā
Laiku tik kavē!
MUDĪTE
Nabags puisīt, nabags puisīt,
Ko tu domā tagad darīt?
Nu, kad skudras talkā lūgtu?
Mazie spēj, ko lielie nespēj.
LIDIS
Skudras mudras, darba rūķi,
Mazie spēj, ko lielie nespēj, -
Es tos mazos niecināju.
MUDĪTE
Mazie piedod.
LIDIS
Velti, velti!
MUDĪTE
Nu, tad guli jaunu rītu!
LIDIS
Jauna rīta nepriecāšos.
Labi, ka tu mierin' mani:
Viegla būs man rītu gaita.
(Aizmieg. Mudīte pazūd. Dzeltenā gaisma apdziest.)
*
(Zaļā bišu gaisma.)
BITES
(Dzied pie gulošā Lida.)
Gul, guli, puisīti,
Tev zelta bitītes
Zaļavara dzeloņiem
Stāvēs sargam.
Dimanta spārniņiem
Vēdinās smaršiņas,
Sudraba miedziņu,
Zeltītus sapņus.
(Aptumst.)
*
(Priekškars.)
OTRĀ AINA
Bērnu istaba kā pirmā cēlienā. Nakts. Maza naktslampiņa apgaismo istabu.
*
(Visi četri bērni guļ savās gultiņās, B r i g i s un G r u ņ ķ i s kopā vienā gultiņā.)
(Bērni guļ nemierīgi siltā istabā.)
*
MUDĪTE
(Atmostas un paceļas sēdus.)
Vai cik jauki! māmiņ, māmiņ!
Man tas tev ir jāpastāsta.
Vai tu zini, kas es biju?
Es bij' bišu ķēniņiene.
GRUŅĶIS
(Runā pa miegiem.)
Ēsti gribas tā kā vilkam!
Tādi cieti akmens rieksti!
BRIĢIS
(Tāpat pusmodā.)
Es tev, lāci, parādīšu!
Saplēsīšu lupu lupās!
LIDIS
(Pa miegiem iekliedzas.)
Vai man! vai man! Kaklā cirta!
Nokrīt galva, nokrīt ķermens!
Nu es guļu zaļā zālē,
Mušas staigā man pa vaigu.
(Izkrīt no gultiņas uz grīdu.)
*
(Ienāk M ā t e apraudzīt, kā guļ bērni, uztraukta no bērnu runāšanas un kliedzieniem.)
MĀTE
Kas te kliedza, mīļie bērni?
Lidīts zemē! - Te ir karsti! -
Bērniņš izkritis no gultas,
Pārāk nakti sasapņojies.
(Modina Lidi, kurš guļ tāļāk.)
Mosties, Lidi! Mosties, Lidi!
Ak tu svētīts bērna miedziņš!
(Raugās uz Briģi un Gruņķi, kuri pa miegiem grūstās un kaujas.)
Ko tad tie tur abi kaujas?
Rūc kā lāči, kauc kā vilki.
(Pieiet pie M u d ī t e s gultiņas.)
MUDĪTE
(Runā pa miegiem.)
Ak, cik jauki, māmiņ, māmiņ!
MĀTE
(Klusi.)
Vai tu esi uzmodusies?
(Pieskaras viegli viņai.)
MUDĪTE
(Pa miegiem.)
Pagaid, māmiņ, nemodini!
Ak, cik jauki! ļauj vēl sapņot!
LIDIS
(Uzmostas, uz grīdas gulēdams.)
Kur es esmu? Es jau miris.
Tu te, māmiņ. Vai, kur laime!
(Viņš uzceļas kājās un lien atkal savā gultiņā.)
MĀTE
Vai, kur laime, mīļais dēliņ?!
Ko tu zemē? Ko tu kliedzi?
LIDIS
Māmiņ, vai, man kaklu cirta!
Es bij' visiem izlielījies:
Uzcelt pili skaidra zelta,
Neuzcēlu, - nu, tad: galvu!
MĀTE
Kā?
LIDIS
Man cirta, tā es kritu.
Vēl man kaklā sāp tā vieta.
MĀTE
Kur tad?
LIDIS
Šite!
(Rāda savu kaklu.)
MĀTE
Sarkans ira.
Tā kā būtu mušas kodums.
LIDIS
Nē, tā bite! bite koda,
Dzina mani, kad es bēgu.
MUDĪTE
(Pus klausīdamās.)
Bite! bite!
MĀTE
Dēls, tu tiešām
Lielīgs esi, paglēvs arī.
MUDĪTE
Māmiņ, zini, kas es biju?
Es bij' bišu ķēniņiene!
Bitei liku Lidim kost,
Kad no klasu dāmas bēga.
MĀTE
(Palūkodamās uz Briģi un Gruņķi.)
Tie jau atkal abi kaujas!
MUDĪTE
Lidis solās nelielīties.
LIDIS
Nu ir diezgan.
MĀTE
Jāmodina,
Abi sapņo grūtus sapņus.
(Pieiet pie Briģa un Gruņķa un modina tos.)
BRIĢIS
(Pusmodā.)
Es tas vilks, es visus plēsu.
Šķēpi dūra manus sānus -
Vēl man sāp.
MĀTE
Būs gan Gruņķis
Spēris tevim tur tais sānos.
BRIĢIS
Nē, man dūra Septiņcirtis.
GRUŅĶIS
Ak, man zobi! sāp man zobi!
Lūza, kožot cietos riekstus.
MĀTE
Dēls, tu mūžam ēd, ij sapņos.
MUDĪTE
Māmiņ, manim bij visskaistāk:
Man bij spoža zelta kleita,
Trijām jostām tā kā bitēm,
Es bij' bišu ķēniņiene.
LIDIS
Es bij' atkal mušu ķēniņš,
Kavu lāčus, zirnekļmilzi,
Veicu ķēniņmeitu -
MĀTE
Lidi!
Vai tu nelielies tik atkal?
(Lidis apklust.)
BRIĢIS
Es bij' varens kungs un muižnieks!
GRUŅĶIS
Man bij vēders tā kā muca!
Kritu zemē, nepacēlos -
MUDĪTE
(Pārtraukdama.)
Man bij galvā pāvas spalvas!
MĀTE
Visiem tā kā vieni sapņi,
It kā kopā darbojušies?
Vai nau Lidis pasakojis,
Sagrozījis visiem galvas?
BRIĢIS
Man vēl sāni -
GRUŅĶIS
Man vēl zobi -
MĀTE
(Uz Lidi.)
Tev vēl kaklā bišu kodums?
LIDIS
Ir vēl, māte.
MUDĪTE
Man vēl pāpa,
Ko man koda zirnekļmilzis.
LIDIS
(Uz Mudīti.)
Vai vēl sāp tev?
MUDĪTE
Nu jau pāriet.
MĀTE
Ērmu sapņi, tā kā dzīve.
MUDĪTE
Māmiņ, saki, vai es būšu
Kādu reizi ķēniņiene?
MĀTE
Esi čakla, tad tu būsi
Vienmēr darba ķēniņiene.
LIDIS
Es kas būšu?
MĀTE
Liels tu būsi,
Kad tu dari, cik tu lielies.
BRIĢIS
Es nu gan jau tikšu augšā:
Klasu dāma ieredz mani.
GRUŅĶIS
Mani arī! mani arī!
MĀTE
Eita nu vēl, bērni, gulēt!
MUDĪTE
(Liekas gulēt.)
Gulēt, gulēt! es vēl sapņot!
Bišu ķēniņiene pili -
BRIĢIS
Es nu gan vairs nesapņošu.
GRUŅĶIS
Man ar pietiek, - tikai gulēt!
MĀTE
Guļat, guļat, mīļie bērni,
Neklaigājat vairs pa miegiem!
LIDIS
(Klusi.)
Kā lai guļu? - Neuzcēlu.
MĀTE
Guli, guli, - gan jau uzcels.
(Aiziet. Aptumst.)
*
(Priekškars.)
TREŠĀ AINA
Laukums aiz pils. Tāļumā pļavas un meži.
Agrs rīts pirms saules lēkta.
*
(Laukumiņā aiz pils l a u d i s gaida uz Septiņcirta atnākšanu.)
(Atnāk Ķ ē n i ņ š ar Ķ ē n i ņ m e i t u un p a v a d o ņ i e m, un citiem g a l m e n i e k i e m.)
*
ĶĒNIŅŠ
Saule drīzi laukā nāks,
Saulei līdzi Septiņcirtis.
ĶĒNIŅMEITA
(Pārsmejoši.)
Mušas ilgi rītu guļ,
Vēl jo ilgāk mušu ķēniņš.
ĻAUDIS
- Nabags puisīts, - Septiņcirtis!
- Pili uzcelt vienā dienā!
CITI
Kam bij viņam izlielīties?
VĒL CITI
Vienmēr veica!
VĒL CITI
Kaut vēl veiktu!
(Ķ ē n i ņ š dod zīmi saucējam, tas nostājas ļaužu priekšā un pēc signāla pasludina uzaicinājumu.)
SAUCĒJS
(Skaļā balsī.)
Septiņcirtis, mušu ķēniņš!
Aicin' tevi nākt šurp laukā!
Līdz ar saules lēktu jābūt
Pilij skaidra zelta celtai!
Kad ar saules lēktu nebūs
Zelta pils no dzīva zelta,
Tad ir jākrīt tavai galvai!
- Tāds ir likums, tāda tiesa.
Kad tu atnākt izvairītos,
Tevi meklēs visā zemē,
Tevi radīs, šurpu vedīs,
Tevim spriedīs kaun' un sodu!
ĻAUDIS
Vai man dieniņ! Septiņcirti!
ĶĒNIŅMEITA
(Nepacietīgi.)
Nau vēl! - Pavēlēšu meklēt!
ĶĒNIŅŠ
Pagaid', nau vēl saules lēkta.
ĻAUDIS
(Priecīgi.)
- Tur jau nāk viņš! - Septiņcirtis! -
*
(Ienāk L i d i s, galvu nokāris.)
ĶĒNIŅŠ
Kāds viņš bēdīgs, nabags princis!
ĶĒNIŅMEITA
(Smejas.)
Ha, ha! ha, ha! - rādi pili!
ĻAUDIS
Nespēj uzcelt!
CITI
Ko tad atnāk?
CITI
Nevar izbēgt.
CITI
Kauns, ka nespēj!
LIDIS
Ķēniņ, - pili neuzcēlu -
Izlielījos pāri spēkam.
Nesu tevim savu galvu,
Kā to prasa tava tiesa.
ĶĒNIŅŠ
Tiesa tevim aizbēgt ļāva,
Mušas tevi aiznest spēja.
LIDIS
Bēgt bij viegli tavu sargu,
Tie pa gaisu nespēj sekot -
ĶĒNIŅŠ
Ko tad nāci?
LIDIS
Bēgt bij grūti:
Kur no sevis paša bēgšu?!
Izlielījos pāri spēkam, -
Nu tad ciešu lielībsodu!
*
(Piepeši atspīd savāda gaisma bet tā nau vēl saule. Parādās notālim b i š u ķ ē n i ņ i e n e M u d ī t e ar savām b i š u g a l m a d ā m ā m; aiz viņām b i š u k u n g i un k a r e i v j i, nomalis m u š a s; s k u d r a s vienkāršās brūnās un pelēkās darba drēbēs.)
ĻAUDIS
(No sākuma sabaidās.)
Vai man! vai man!
CITI
Nabags puisīts!
CITI
Kas tur atspīd? - Vai tā saule?
VĒL CITI
Ak, kāds greznums!
CITI
Ak, kāds skaistums!
GALMENIEKI
Tā ir sveša ķēniņiene!
GALMA DĀMAS
Vienā zeltā! vienā zīdā!
Dzintarkrelles! - Pāvu spalvas!
Pavadones - samts ar zeltu!
Sargi asiem dzeloņšķēpiem!
ĻAUDIS
- Kas par vīriem? - Kas par dāmām?
GALMENIEKI
Traņu kungi, bišu dāmas!
ĻAUDIS
Pati bišu ķēniņiene
Visus aizviz - bālst ij citas.
(Ļaudis smejas, galma dāmas dusmojas.)
*
(Klātu pienākusi b i š u ķ ē n i ņ i e n e ar pavadoņiem.)
BIŠU ĶĒNIŅIENE
(Uz Ķēniņu.)
Sveicam tevi, tēvs un ķēniņ!
Sveicam tevi, Septiņcirti!
Sveicam visus labus ļaudis,
Kas jūs šodien sanākuši!
ĶĒNIŅŠ
Pretī sveicam tevi, daiļā,
Svešas zemes atnākušu!
Lielu godu mums tu rādi,
Nākot sava galma vizmā.
BIŠU ĶĒNIŅIENE
Šurp ar galmu nākam godāt
Jauno princi Septiņcirti,
Uzveicēju teikt, kas cēlis
Pili skaidra, dzīva zelta!
ĶĒNIŅŠ
(Izbrīnījies.)
Ko tu saki?
ĶĒNIŅMEITA
Ko šī saka?
ĻAUDIS
(Gavilējoši.)
Klausat! klausat! - pils ir celta!
ĶĒNIŅŠ
Daiļā, svešā ķēniņiene:
Pats viņš teic, ka celta nava!
BIŠU ĶĒNIŅIENE
Allaž darbnieks kluss un kaunīgs.
ĶĒNIŅMEITA
Kur tad ir tā pils no zelta?
BIŠU ĶĒNIŅIENE MUDĪTE
(Uz Ķēniņu.)
Ķēniņ, runā tu ar mani,
Neliec runāt apakšniekiem!
ĶĒNIŅMEITA
Es še esmu ķēniņmeita!
MUDĪTE
Vai tu valdi?
ĶĒNIŅMEITA
Nē.
MUDĪTE
Tad klusi! -
Ķēniņ, līdz ar saules lēktu
Atklās jauno zelta pili.
ĶĒNIŅMEITA
Vienam pils bij jāuztaisa -
Zaudē viņš; nau pildīts likums!
LIDIS
Viens tā darba neiespēju -
MUDĪTE
- Lielo darbu veic tik visi.
ĶĒNIŅMEITA
Nau viņš ķēniņš šinī valstī!!
BIŠU ĶĒNIŅIENE
Ir viņš ķēniņš mūsu valstī!
Bišu valsti, mušu valstī,
Tai, kas valda visu gaisu.
Mūsu dzīve zelta pili,
Tai, ko cēla bišu tauta,
Bišu tauta, darba tauta,
Visu tautu medotāja.
LIDIS
Bite, mana ķēniņiene,
Bites, manas glābējiņas,
Negurstošas strādātājas,
Visa laba paveicējas!
Mušas manas, apkaunotas, -
Savu lietu darījušas:
Netiek vienas lidošanas,
Vajg ij darba darīšanas!
BIŠU ĶĒNIŅIENE MUDĪTE
Nākat visi vienu pulku:
Bites, mušas, skudras, smiči!
Nākat, ļaudis, vienu pulku:
Skatīt jaunu zelta pili!
(Vispārējs uztraukums.)
MUDĪTE
Verat vārtus!
MUŠAS
Mākoņvārtus!
ĻAUDIS
Ailā! tavu daiļu ainu!
BIŠU ĶĒNIŅIENE
Nākat, bērni, jaunu pili,
Jaunu darbu! jaunu laimi!
(Mākoņi paveras, un parādās skaista zelta pils no vaska un medus, stāviem un logu rindām, un torņiem kā vaska šūniņas.)
*
(Priekškars.)