RAINIS

MŪZA MĀJĀS

Sveicieni daudziem un vieniem

OTRĀ DAĻA

        D a u d z i e m

PROLOGS 1000. IZRĀDEI NACIONĀLĀ TEĀTRĪ

15. decembrī 1923. g. Nolasīja K. Linde

Mūs gaišā namā vieno gaiši svētki,
Uz burvju gaismas pili šodien nācām,
Uz dailes zemi un uz pasakvalsti,
Ko burve cēlusi, - bet baltā burve:
Tā arī pārvērš ļaudis svešās būtnēs,
Tik vien ne tumšos zvēros, riebjos, ļaunos,
Bet gaišos, cēlos, labos nākamtēlos:
Mums tūkstots viena nakts še atkal kvēlos.

Jau tūkstots reiz mūs mīļi skauj šīs telpas;
Kā bērnus nes mūs citā, daiļā dzīvē
Un māca mūs, lai topam līdzi daiļi: --
Pus miljons klausījies še aizrautībā,
Pār visiem ļaudīm sējis svētas bijas.
Par tautu kopā liedēts juties garā:
Jauns tēls ar jaunu veidu - zem' un valsti,
Kam garā, cēlumā un dailē balsti.

Šais telpās daile dveš no latvju tautas
Un cēlākā, kas citiem, - tās mums zvaigznes.
«Un tā kā tauta pate vienkārš-liela
Un vienkārš-stipra dabasspēka gaitā,
Tā daile lai ir vienkārš-liela-stipra,
Ne ārējs tērps, bet dvēsle, domas, cīņas.»
Tas solījums reiz bij, to gribam pildīt -
Ar lielo mākslu tautas dvēsli cildīt

Tā lielā māksla dod mums lielus mērķus,
Ne spožus vizuļus un seklu baudu:
Uz brīvi, gaismu, cilvēcību audzē,
Uz brāļu saderības kopu jūtām, -
Liek dzejā līdzi dzīvot kaimiņdzīvi,
Liek gatavoties valstu savienībai:
Lai būtu stipras mūs' un brāļu tautas,
Ka likstās netiktu tās dzelmē rautas.

Tad cilvēcē tek kopā visi mērķi,
Bet pašu cilvēci tik liedē - daile,
Jo pēdējs ceļš un mērķis paliek daile,
Ij otra aizsauldzīve ir tik daile
Tur bēdām prieks, tur visums ilgu, gaidu,
Mums daile - cerība un sargs pret naidu,
Un līdzi jūs, kam acis mākslā gailē, -
Mēs pateicamies jums šai vārdā: - dailē!

PROLOGS «KAINA» IZRĀDEI

Bairona 100 gadu pieminas dienā 17. aprīlī 1924. g. Nacionālā teātrī
Nolasīja K. Linde

Straujš vētras grūdiens drāzās zemei pāri,
No tumšām debess dzelmēm izlauzdamies,
Kas, klēpī turot, krata briesmas,
Kas izdārd krusu, pērkoņus un zibšņus,
Kas dvašas negaisā draud pasauls ēku
Par drupām gāzt.

Tā vētra gāza drupās pasauls ēku: -
Viss gadu simtos celtais varas stiprums,
Viss sirmais likumbalsta smagums,
Viss tas, ko ļaudis tic un zin, un sargā,
Viss pēkšņi krīt, mirst vecie dzīves spēki,
Kad vētra brāž.

Kas bij tā vētra? - Viena smalka dvēsle,
Bet visu ļaužu nemieru tā slēdza
Un nesa visas pasauls sāpes:
Cik bērna dvēslē krājās pārestības,
Cik slogs spiež sievieti, cik darba ļaudis,
Cik tautas sten.

Neviens nekad tik dziļi nebij cietis,
Tā jutis nebrīvi kā pasauls slogu,
Tā cēlies pretī gala ļaunam,
Līdz pašām saknēm urbās dvēsles nemiers,
Uz sevi krāva visu sāpju nastu
Pats pirmais Kains.

Un visas pasauls sasāpušos vaidus
Šī dvēsle izkliedza pār zemi pāri
Kā nevaldāmu sāpju dziesmu.
No dziesmas zeme drebēj', sevi dzirdot,
No žēlām apzinājās sava vārga,
Un modās gars.

Ne vētras brāzmā un ne mīlas vēsmā
Vēl lielā dvēsle sevim nepietika,
Tā dzinās atdot sevi visu:
Tā nesa tautām ziedot savas asins, -
Kad karsti izlija tās cīņas laukā,
Tad rima sirds.

Kopš simta gadu pārskrēja tā vētra,
Un stājās straujā sirds priekš citiem pukstēt, -
Bet nebeidz straujot dvēsles dvesma:
Un mūžam plūst uz mums vēl lielā dvēsle
Kā maigas kokles skaņas un kā pērkons, -
Līdz ausīs tautām laimes rīts.

PROLOGS NACIONĀLĀ TEĀTRA 5 G. DARBĪBA PIEMIŅAI

2. decembri 1924. g.

P e r s o n a s:

Teātra gars
Saceriņa - Melpomene
Dziedājiņa -- Talia
Laimiņas
Sērdienīte
Mazais gariņš
Žūpu Bērtuls.

Uz paaugstinājuma sagrupējušās visas personas, izņemot Žūpu Bērtuli.

*  *  *

M a z a i s   g a r i ņ š   uz publiku:

Esat mīļi sveicināti,
Skatītāji, klausītāji,
skatuvmākslas cienītāji
Parketā un visās ložās,
Līdz pat augstai galerijai.
Esmu pāžs un mazais gariņš,
Pikolo, kas visu rīko.
Šodien svinam piecus gadus,
Tādēļ nākam svētku seju.

(Norādot un paklanoties uz Sērdienīti):

Šī ir tautas Sērdienīte
Ievas zaru rociņā -
Dziedātāja lakstīgala,
Tautas dvēsles izteicēja.

(Tāpat uz abām Laimiņām):

Tās ir Laimas, dieva meitas, -
Viena dziesmas darināja,
Otra dziesmas izdziedāja;
Viena kokles rokā nesa,
Otra nesa trijdeksnīti.
Tagad mūsu dziesmu Laimas
Vairāk mērķus uzņēmušas
Nekā viņus senus laikus:
Mūsu Melpomene - viena.
Mūsu Talia ir - otra.

(Tāpat uz Teātra garu):

Te es sveicu skatuvgaru,
Lielu vārdu runātāju,
Lielu skatu rādītāju,
Lielu siržu locītāju.
- Simboliem es dodu vietu.

(Paklanās un noiet malā.)

S ē r d i e n ī t e:

Baltas dienas, ļaunas dienas:
Dziesmās visas izdziedāju,
Darbos gāju, līksmē gāju:
Dziesmām visus pavadīju.

Cik man acis pieredzēja,
Tik man dziesmās atspīdēja,
Kas man sirdī ietrīsēja,
Tas man dziesmās atskanēja.

Pat pelēku ikdienību
Raibās krāsās izrotāju,
Daiļām meitām, cēliem vīriem
Mākslā cēlu jaunu dzīvi.

S a c e r i ņ a  -  M e l p o m e n e:

Smagiem spēka soļiem varens liktens iet,
Smagie soļi cilvēkus un tautas min,
Krīt un šķīst, un sagrūst cilvēks, tauta, valsts,
Viss, kas pasaulē no ļaužu rokām celts,
Nepaliek ne miņas, pīšļi visu sedz, - -
Viens tik paliek nepalikdams, nīkdams aug -
Viens tik: visu pārvaldošais varoņgars,
Kas spēj ziedot sevi, lai tā zvaigzne veic.

D z i e d ā j i ņ a - T a l i a:

Vai dzīve ir tik traģēdija,
Vai ļaudīs tikai ciešanas?
Man šķiet, tā ir gan komēdija
Un viņu gaudas banālas.

Vai mūžam raudām ir gan vietas?
Es rodu diezgan smejama,
Te notiek brīnišķīgas lietas,
Man dzīve ir tik rotaļa.

Gan simtiem problēmu mums ira,
Kas dzeļ mūs, bet ne nāvīgi:
No tiem gan cieta, bet ne mira,
Ar izeju bij konflikti.

Ne traģēdijai laiks, bet drāmai,
Ne ziedoties, bet pašam gūt!
Mums dzīvei jātop drošai, rāmai, -
Tā vien mums var par mērķi būt!

T e ā t r a   g a r s:

Uz lieliem mērķiem aicinām mēs tautu
No dienas dienā un no gada gadā,
Kopš pieciem gadiem templī pulcinājot.

Kad tūkstots reizes skāva mūs šīs telpas,
Mēs rādījām jums mūsu mērķu zvaigznes
Un senos solījumus atkārtojām:

«Kā tauta vienkārš-liela, vienkārš-stipra,
Tā māksla tai ir vienkārš-liela, stipra,
Ne ārējs tērps, bet dvēsle, doma, cīņa.

Ne spožus vizuļus un seklu baudu -
Mēs dodam gaismu, brīvi, cilvēcību;
Uz brāļu tautu saderību vedam;
Mums dailē cerība un sargs pret naidu,
Mums pēdējs ceļš un mērķis: tautas daile.»

Tā lielās dailes tradīcijas kopjam,
Ij savu latvju nacionālo mākslu,
Ij cittaut' daiļāko un klasisko,
Tā vedam tautu kultūraugstumos. -

(Uz Mazo gariņu, piemādams to klāt):

Nu, Mazo gariņ, dari savu darbu!

M a z a i s   g a r i ņ š   (uz publiku):

Šodien rādām senu lugu,
Vairāk ne piecdesmit gadu,
Kopš to tēvi izrādīja,
Iesākdami drāmas darbu,
«Žūpu Bērtuls» saucas luga, -
Bet vai žūpa sāka mākslu?

(Ienāk Žūpu Bērtuls.)

Ž ū p u   B ē r t u l s:

Žu-žu- - Žūpu Bērtuls sāka,
Jā, jā, latvju skatuvmākslu -

M a z a i s   g a r i ņ š (uz Bērtuti):

Ko tu nāci? Kas tev lika?
Inspicients nau tev' saucis.

Ž ū p u  B ē r t u l s:

Be-be-bet es pirmais sāku,
Kad vēl nebij inspicjenta -

M a z a i s  g a r i ņ š:

Ej! - Pirms vēl piecdesmit gadiem
Uzveda jau traģēdiju:
Lielā Šiller' - Laupītājus, -
Šillers ciltstēvs mūsu drāmai.

Ž ū p u   B ē r t u l s:

Es - es -

M a z a i s  g a r i ņ š:

Ej tik! tūliņ jāsāk!
Taisies, ka tu izved lomu!

Priekškars.

DARBS UN DZIESMA

Kantāte, komponēta no Alfrēda Kalniņa uz dziesmu svētkiem

D a r b s:

Darbam vara, darbam slava:
Darbā dzīv' un daba turas,
Darbā pasauls ēka dārdo,
Darbā visumam ir sākums.

D z i e s m a:

Visuma jucekli
Saskaņa raisa,
Visuma sākumu
Saskaņa dzied.

T ā l a s   s k a ņ a s:

Visuma sākumu
Saskaņa dzied.

D a r b s:

Zvaigznes sprakst, un saule zvīļo,
Pasaules un dzelmes plaikšņo,
Jūra trako, pērkons grandī,
Zeme drebot liesmas svaida.

D z i e s m a:

Zvaigznītes, meitiņas,
Debesīs dzied,
Vējiņi, puisīši,
Līgojot dej.

T ā l a s   s k a ņ a s:

Vējiņi, puisīši,
Līgojot dej.

D a r b s:

Arājs sviedros zemi cilā,
Namdars stenot kokus valsta,
Strādnieks zobus sakož jūgā,
Bāldams domātājs veļ domas.

D z i e s m a:

Darbi smagi, dziesma viegla:
Dziesma darbus vieglināja.

D a r b s:

Darbam vara, darbam slava,
Darba varā dziesma zūd.

T ā l a s   s k a ņ a s:

Ko ceļat ķildas,
Kuram lai slava -
Kas darbu dara?
Kas dziesmu dzied?

Visuma saskaņā
Piedzima tauta -
Tā dara, tā dzieda,
Tai lai tā slava!

D a r b s:

Tauta darba darītāja, -
Darba tautai, tai lai slava!

D z i e s m a:

Tauta dziesmu dziedātāja, -
Dziesmu tautai, tai lai slava!

D a r b s   u n   D z i e s m a:

Darba tauta, dziesmu tauta -
Darba dziesma dzied tev slavu!
Darbu darot, dziesmu dziedot,
Ceļas tautu pulciņā.

T ā l a s   s k a ņ a s:

Dziedātāji dara,
Darītāji dzied,
Visuma saskaņā
Nākotne skan.