RAINIS

MŪZA MĀJĀS

Sveicieni daudziem un vieniem

PROLOGS PROLOGIEM

«Kā? Prologs prologiem? Nu, kā tas skan?
Tas tā kā priekšvārdam no jauna priekšvārds;
Tam atkal priekšvārds un bezgala tālāk, -
Un kur tad pats tas vārds?» Tas bij jau agrāk, -
Ne tikai vārds, bet darbs, bet lieli darbi,
Bet tikai citu darbi, kurus klusi
Es apbrīnoju, - tikai cita dzīve,
Pie kuras ņēmu daļu kā pie savas,
Tā savu dzīvi tāli paplašinot. -
Lūk, tu mūs pārproti, tad vajdzīgs bija
Šis prologs prologiem un sveicieniem,
Kas viņu pulku tev nu priekšā stāda.

Nu nākat šurpu visi rādīties,
Kas stāvat lepni un kas kaunīgi,
Kas nedomājāt, ka jums gadīsies
Še parādīties plašā atklātībā;
Kas klusai māju dzīvei bijāt lemti.
Jums iet tāpat kā man, jūs laukā rauti
No klusa saulgoža un piemīlības,
Un ziedoties jums būs tāpat kā man.

Tad sak', kas esat, kas še sanākuši
No dažādām un tālām malu malām,
No laikiem tuviem un kas zin cik seniem,
No šodienas un nezināmām dienām?

Daudz raibas parādības drūzmējas,
Gan svētku drēbēs ietērpušies tēli,
Gan māju uzvalkā, dažs ij bez svārkiem, -
Kas satikušies: apsveikt lielos brīžos
Ar plašu, pacilātu skaņu plūsmu
Vai īsu, mīļu vārdu pateikt draugam,
Vai, garām ejot, pacelt cepuri;
Te rokas glaudiens nāk, te mierinājums,
Te pamudinājums, lai neatlaižas,
Te noguruša stāva pacēlums -
S - Ak, citu pacelt - tas ir sevi pacelt! -
Par veciem darbiem atzinums un slava,
Uz jaunu darba gaitu ievadījums.
Ij atbilde te ir uz jautājumiem:
«Ko domā tu par to?» - «Es tā un tā.»
Ir te ij dāvājumi, mīļi doti, -
Un te visvairāk gan būs pateicības
Par visu mīļu, labu, kas man piešķirts
No mīļiem draugiem un no nezināmiem,
Kas ir jo mīļāki, jo neprasa
Ne rokas spiediena, tik, klusi mīlot,
No savas saulessirds man uzmet staru.

Jūs Mūzas mājās šodien sapulcēti,
Kas bijāt izkaisīti visās zemēs,
Un, lai jums nevajdzētu svešiem justies,
Jums līdzi jūsu zemes, jūsu laiki, -
Jo Mūzai mājas plašas, viņās tilpst
Ij visa pasaule, ij visi laiki,
Ij tas, kas nau ne pasaulē, ne laikā.
Jūs reizē sēdat še   z e m  o l ī v a s,
No tālas, siltas zemes sveicinājot,
Un reizē dzimtenē   z e m   ā b e l e s,
Un atkal tālumā   z e m   z i e m e ļ e g l e s.
Jums pagātne ar tagadni še saistās.
Še rokas sniedzas tie, - kas skaļi runā
Uz daudziem simtiem un uz tūkstošiem,
Un tie, kas dažiem vairākiem tik bilst,
Un tie, kas gluži vieniem mīļi pamāj, -
Caur jums lai vienie satiekas ar daudziem
Un, kopā plūstot, stiprāki top abi.

Nu, kad jūs paliktu tik savā dzīvē,
Bet, ak, es jūtu, - ak, es skumji jūtu:
Ij mani līdz jūs raujat savā lokā,
Caur visām vecām sāpēm raujat cauri -
- Ko es jūs aicināju, atmiņas?!
Nu jūs kā kviešu pūru darāt smagu
Man tā jau smago dzīvi! «Smagu, jā,
Bet arī pilnu tā kā kviešu pūru.
Un vai mēs tevi arī nesaistām
Ar daudziem un ar vieniem, un ar visiem?
Tu mūs no sevis izlaidi kā vārdus,
Kam bija citu sirdis iekustināt,
Nu atgriežamies mēs un iekustinām
Tev pašam sirdi, - darītājs bij darbs,
Nu darbs top darītājs: Iet dzīve lokā -»

Tad ejat, ejat jel un dodat mieru!
«- Mēs dosim mieru tev: to beigt, kas bij,
Un jaunu mieru atrast jaunā gaitā!»