RAINIS

MŪZA MĀJĀS

Sveicieni daudziem un vieniem

OTRĀ DAĻA

        V i e n i e m

MANAM GUDRAJAM PESIMISTAM Z. P.

Kad acis tapušas Tev redzīgas
Un vēro, ka viss maldina un maldās -
- Tu tālu ticis, kas to liegs?
Bet vai tev acs vēl tālāk sniegs:
To vērot, ka jo saldas, saldas
Aug jaunas cerības?

LAIKA BIEDRIM N.

Mēs jūtam tuvumā
Tik skarbo dabu,
Tik tālumā
Mēs redzam labu.
Tā toreiz bija,
Vai laiks neko vēl nemainīja?

M. D. D. L.

par piemiņu

Tik grūti bij, - ik brīva doma dzisa
Kā vakardzirkstelīte aukstos pelnos,
Kas sakrājušies bij pa vārgo dienu.
Tu atnāci:

Nu dzirkstelīte iedegās,
Nu pelni karsējās,
Nu domas debesīs aizlaidās
Uz saulīti.

IMPROVIZĀCIJA

no J.Ļ.

Sīkos krūmiņos,
Mīkstā zālītē,
Karstos diendusos
Gulēt saulītē.

Zilas melnenes,
Sārtas brūklenes
Lasīt rociņās,
Likt tev lūpiņās;

Zaļiem pirkstiņiem
Zāļu stiebriņi
Viļā, nebēdņi,
Tev pa matiņiem;

Tev caur matiņiem
Zelta saule mirdz -
Ko tu vēlies vēl?
Ko tu vēlies -?

A. M.

albumā

Šaubās prāts,
Uztic sirds.
Dzelzs ir tumšs,
Zelts mirdz.

SAULES BĒRNAM A. R.

Tu liec, lai es Tev saku dzeju!
Ak, saule sadzejoja Tavu seju,
Un man, kaut liesmas pantos leju,
Ne mūžam saules dzeju nesasniegt!

Bet, lūk, lai kā -
Jau vārdi salikušies pantiņā,
Un nu Tu balvu nevari man liegt.

MĪĻAI, MAZAI MEITIŅAI

albumā 6. l. 25. Rīgā

Vienmēr stāv Laima un gaida
Lai nāk viņai klāt.
Kuru tā saņem labprāt?
To, kas par Nelaimi smaida.

VERĒNAI

par piemiņu albumā

Viss skaists top, kur tik saule spīd;
Kur kaut ij sīciņš stariņš krīt,
Tā būs viss skaists ap Tevi arī,
Kad Tu kā saule spīdēt vari.

DRAUGAM SKUMJĀ BRĪDĪ E. L.

Nāca vēji, gāja vēji,
Kuplu koku kratītāji;
Visas lapas zaļas vēl,
Nobiruši tikai - ziedi.

LIKTENS LUTEKLĪTIM R. P.

Tu esi ilgi lutināts
No siltas vasaras,
No maigas mīlības, -
Nu paliek neapmierināts
Tavs prāts.

Še auksto ziemu ciest tev grūt`
Bez siltas vasaras,
Bez maigas mīlības -
Sirds saltus drebuļus tik jūt,
Kā būt?

«Kā būt?! - Ziem' visas lapas vīst
Pēc siltas vasaras,
Pēc maigas mīlības -
Bet pēc, kad ziemas saites rīst,
Tad vātis dzīst.»

R. T., KAD VINŠ SAVU VĒRTĪBU NEAPZINĀJĀS

Kā. tevim šķiet?
Lai lūzt kurš lūzdams
No mašīnas locekļiem, -
Viens loceklis lūzis,
Vai var tā vairs iet?

B. G-r-

No vēstules

Tu visus spēkus lasi,
Lai lauztu smalkumus, -
Tie šķiet tev pārāk asi,
Kur tādus likt, tu prasi
Tos dzeloņus?

D. M., KAD VĒLĒJĀS RAKSTUROJUMU

Tūkstots spīguļos spīdi;
Tavā skaidrē skatīties prieks.
Cik glezni skan, kad glāzi skari,
Kā stikla smiekli ik brīdi!
Bet vai! kad spēji pēc glāzes sniegs!
Stāv' nost par sprīdi:
Tie smiekli kā vienās bailēs trīs
Ak, plīst tik drīz!
Ak, uzmanies, ko: dari!

L. F., KURA DOMĀJA, KA GRŪTI PAR DZEJNIECI TAPT

Še tas, ko teici tu par rudeni:
«Ak, jā, - kā mans, bet svešs, - cik savādi!»

Nu lūk: par dzejnieci cik viegli kļūt!
Ik vārdiņš, ko tu teic, jau dzeja ir,
Kā circeņdziesmā katris: sir, sir, sir.
Ja sevi pašu tu kā dzeju jūt'.

Bet, ak, ir labāk balss, ne atbalss būt!

MAZIŅAI ZĪLĪTEI

Tu esi zīlīte,
Ozola meita,
Rakstītā krēsliņa
Dobītē sēdi,
Deguntiņš spītīgi
Gaisā pacelts,

HERAKLIM E. M., KURŠ DOMĀJA, KA IR PIENĀKUMS BŪT DRŪMAM

Dziļas bezcerību sēras,
Tās no mūžiem sirdī krājas;
Dzīslu drenāža pa gadiem
Piesērējusi no sērām.
Asins lēnāk tek un lēnāk,
Lauzdamās caur skumjām cauri

Pēkšņis prieks tev padzīs asins,
Strauji aizskalodams sēras
Iztīrīs tos Augijsārņus: --
Nebēdz prieku, ļaujies priekam!