RAINIS
MŪZA MĀJĀS
Sveicieni daudziem un vieniem
PIRMĀ DAĻA
ZEM OLĪVAS
Zem
mūžam zaļās skaistās olīvas
Tev
dziesmas svešumā skan sērīgas.
D a u d z i e m
PROLOGS «SKATUVEI UN DZĪVEI»
Nest sveicienus starp mākslu un starp tautu,
Vest tuvos draugos skatuvi un dzīvi,
Celt dzīvē cēlumu un mākslā spēku:
Šīs mazās lapiņas pie lieliem mērķiem
Grib savus diegus vērpt pie tūkstots audiem. -
Ir dzīves spoguls skatuve: mēs gribam
Jums darīt mīļāku šo spoguli,
Jums gaišāk redzamu, ko skatīsat,
Un sirdī dziļāk iespiest jums tās ainas.
Ir dzīves spoguls skatuve: jūs skatāt
Tur dzīvi jautru drīz, drīz nopietnu,
Drīz baigi sadragātu jaunai gaitai,
- Ne savu laiku vien un savu vaigu,
I svešas pasaules, lai topat plaši:
I to, kas bija reiz, lai zināt iet;
I to, kas būs, kas jāiegūst vēl jums;
I to, kas nebūs jums, kas citiem būs,
Kas jāceļ nākamībai: - Burvju spoguls,
Kāds Faustam bij, ko lūkot Helēnu.
Tai burvju spogulī plūst ainu drūzma,
Tur, šķēršļus šķeļot, cīņas drāma šķīst,
Tur gleznu epu krasti līdzās sēd
Un malā klusi skatās skaistās steigās,
Un zin, viss beigās jūras klēpī krīt.
Bet jums ir jāzin: drāma otra dzīve,
Par mūsu spilgtāk-īsa, skaistāk-cēla,
Spēj vienā elpā tvert, ko dzīvo mūžu.
Top pati dzīve ašin-plaša straume,
Alkst jauna veida pasauls atziņai.
Un viņas rīks nau viens - tik gausais prāts -
Ar visiem prātiem, jutekļiem un jūtām,
Ar visu patību jūs ziņu sūcat,
Un visas mākslas dvēsles vārtus ver,
Un raisās patība kā zarā pumpurs.
Jūs plašās telpās sēdat vientuļi,
Un sveša dzīve rit jums ainās garām:
Iet kalnugājējs, pacēlies pār dzīvi,
Klīst jūrnieks ūdens vidū viens un bārs,
Sēd mežā nomaldījies bailīgs bērns -
Nams ļaužu pilns, jūs tomēr esat vieni.
Viss pēkšņi tumst ap jums, un ļaudis zūd.
Tik klusi, tāli vēl kā troksnis klimst.
Ko pēkšņi nakts tā uzkrita uz jums?
Vai miegs jūs pārsteidzis un sapņus redzat?
Jūs savu dzīvi nedzīvojat vairs,
Jūs aizrauj sapnis savā mutulī,
Tas sapnis svešs un tomēr jūs tā grābj,
Un sirds jums trīs un ilgst, un rautin raujas,
Un skumst, un cīnās, cieš un mirst, un veic,
Kad sāpēs sevi pārlauž ziedojoties.
Tas svešais sapņu vīrs, tas tomēr jūs!
Kā viņš tā zina jūsu slēptās domas?
Kā sirds jums vairījās, kā bēga nāvi
Un beigās atdevās: cik skaisti mirt,
Kad tavā nāvē dzīvos mīla mūžam!
- Sirds pati sevi nebij pazinusi,
Tas svešais sapņu vīrs to pauda jums,
Un brīnoties tu jūti: svešie ļaudis,
Kas sēd tev apkārt, kurus nesaredzi,
Kas līdzi tevi neredz, kam tu svešs,
Kas arī vientuļi, ikviens kā tu -
- Tie pēkšņi top tev tuvi, mīļi brāļi.
Tu jūties spirgts un simtkārt stiprāks pulkā;
Tev kopu mērķi, kopu drosme cīņā;
Tu tautas jūrā jūties līdzi vilnis.
Un tautas gars un jūtas augstāk ceļas
Un vieno cilvēci caur cilvēcību.
Gan īsu brīd' tik vientulība veikta,
Bet atkal, atkal nāc un atkal veiksi,
Un lēni pieradīsi sajusties
Ar biedriem biedros, cilvēcīgs ar visiem
Un derīgs tautai, cilvēcei un sevim.
- I tu pats vārgākais, kas paguri,
Kam dvēsle putekļos, kas netic vairs
Ne sev, ne pasaulei, ne labam, daiļam,
Kas nerod cilvēkus, - - nāc! te tev rast!
Rast īstos cilvēkus, kas varoņi,
Kas tic un kuriem tic: ka cilvēks labs,
Ka cerēt būs i tev, ka dzīvot vērts!
Bet ainas plūst un plūst, - pats spoguls aina,
I pati dzīve aina lielai plūsmai,
Ij lielā plūsma pat - -
Mēs ainas skatītāji, un mēs aina -
Bet kurp es aizrauts? -
ASPAZIJAI
uz jubileju
Gaiss elpo lēni, atlaidies no versmes,
Uz kalniem atspiedies ar baltām rokām.
- Mēs gājām vakarvēsā smaršas dvašā.
Pēc pirmām zvaigznēm krēslā pratinājām.
Bet mājup vien tu ilgās lūkojies
Un meklēji, vai nenāk jaunais mēness.
Tu mīli smailo mēness maliņu,
Kas rīst no rietas dzeltensārtās vizmas,
Kas dīgst kā asnītis, tik bāli zaļgans
Tur, sārtās debesīs, kas viņu nes;
Kas trīc kā sīka sudrabstīdziņa
Un ilgās aug, un piepildās, un staro.
Kad pirmo reizi redzot mēnessirpi,
Tad vajgot vēlēties, - tas piepildīsies.
Un simtu relz tu vēlējies - un plauka
Tev brīnumziedi: smarša visai zemei.
Viens vēlējums, visdziļais, neuzplauka -
Ak, mēnesim ir sirpe, tā to grieza.
Vai mīļo rotaļu vēl atmini?
Tie mēnessgrieži - gadugriežos vērtās,
Un gadugrieži - gausos mūžagriežos.
Un, lūk, jau pierietis viens mūža mēness,
Jau pēdējs ceturksnis, un gaidām jaunu -
Nu aši vēlies, redzot jauno sirpi!
Vai vēlies slavu, godu, cienu, miņu -?
- Viss ir. Vai vairāk vēlies? ļaužu mīlu?
- Uz tevi domās jaunās acis spīd
Un vecās valgas top un tevi svētī.
Vai vēlies vairāk? - Mūsu tauta zied,
Un viņas mīlīgākais zieds - tā tu.
Tu vēlies vairāk vēl, - tu vēlies laimi.
Vai tā vēl laime nau? - Tev mātes trūkst.
No kapa viņu celt? - I to tu spēj:
Lūk, viņa apskaidrota ceļas augšā,
Lai mūžam dzīva būtu tavā dzejā.
Vēl vēlies? - Laimes. Tev ir vairāk: ilgas!
Lai vēlies ko, tev tūkstoši to vēlē;
To tavu māsu skaistās lūpas lūdz
Par tevi, kas tu māsu jūtas jūti,
Kas māsu ilgas nes un domas izteic,
Par tevi, kas tu latvju sievu sirds.
Un, ko lūdz tās, - to liktens nevar liegt.
Vai seno rotaļu vēl atminies:
Es vienmēr vēlējos kļūt stipris, stiprāks:
Tā tevi nest kā debess mēnesnīcu,
Lai peldot sārtumā ik dien' tu augtu,
No jauna piepildītos jaunā gaismā -
Nu atkal vēlos to, - dod, jaunais mēness!
UGUNSDVĒSLES AIZEJA
Bēbeļa piemiņai
Tur zārkā izcilus, zem palmu ēnas
Guļ balta galva, - garām ejam mēs
Jau trejas dienas nebeidzamās rindās.
Ap zemi zibens ziņa apskrēja,
Ka dzisa ļaudīm skaidrā uguns dvēsle:
Pukst miljons sirdis izbailēs un sāpēs,
Steidz sveikt vēl, redzēt, rādīt savu mīlu -
Tik baltā galva vien, tā rāmi smaida.
*
Simts tūkstots sarkanu un sārtu ziedu
No dārzu skaisturna un pļavu svaigmes,
No brīviem purviem virši, kalniem ogas,
Spilgts degošs neļķu zīmogs, rozes, astras
Un lilijas, gerānijas, orhidejas -
No žēlām sāpēm visas aizslāpušas,
Dveš saldo dvašu, smagi smaršodamas,
Un grūti gulst uz krūtīm saldais smagums.
*
Simtstūkstoš mēmas sirdis līdzi sūdzas:
Jums mutē balss, jūs paužat mūsu sēras,
Kas netveramas plūst kā rudens migla!
Jūs sēras miglas klaidāt ceres staros!
Un balsis raudot pauž par to, kas pauda
Pussimtus gadus cauri - cīņās, bēdās -
Par lielo pasauls prieci, kurai jānāk
Pār visām cilvēksirdīm lielā brīvē.
*
Un pauž, cik liels viņš bij, ka otra nau,
Ar uguns mēli un ar dzelža prātu,
Ar zelta sirdi un ar skaidrām rokām:
Kāds ceļā radējs un kāds negants kareivs,
Bet sirdis teic tik: ak, cik labs viņš bij!
Viņš mīlēj' cilvēci, bet vairāk mūs;
Viņš juta sāpes pašas slēptākās,
Ko sievas cieš un bērni, - viņš bij mūsu!
*
Un, ko bij liktens lēmis lutināt,
Tas bailēs vērās viņa uguns acīs,
Bet priekā iedegās no siltas jūsmas,
Ko acis staroja, - pats sāka starot.
Tiem nu vissmagāk, - nu tas stars ir tumšs.
Tik smagāk aizslāpušiem vaiņagziediem,
Tie, sēru pļavā klāti, lēni mirst,
Nāk bites medus ņemt, bet bailēs aizskrej.
*
Tur melnie sēra nesēji; balts tauriņš
Slīd viegliem spārniem nelīdzeni pārī,
Un vēl viens baltais tauriņš - kavēdamies,
Kā aicinādams un kā gaidīdams,
No sēru zemes celdami mūs projām
Uz nebūtības skaistumu un mieru;
- Te pēkšņi paceļas no uguns mājas
Zaigs dūmu mutulīts: - ā, tas ir viņš!
Tas pēdējs sveiciens - aiziet ugunsdvēsle.
*
Bet, kopš viņš gājis, pasaule šķiet tukša,
Un soļi nelabprāt no cēliem kapiem
Uz dzīvi atgriežas, kas ārā trokšņo:
«Kā dūmi mutuļot! Kā tauriņš laisties!
Kā ziedu smarša dvašot viņam līdzi!»
Bet dūmos uguns acis mirdz kā dzirkstis:
«Pirms karstā cīņā sadedz tā par pelniem,
Tad laimīgs celsies tu tai skaidrā liesmā!»
«PŪT, VĒJIŅI!» PROLOGS
Nolasīts Pēterpilī 6. oktobrī 19l3. g.,
«Pūt, vējiņi» pirmizrādē
Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
Aizdzen mani Kurzemē...
Tās gari elstās sēri jautrās skaņas,
Kam līdzi mīļu pasaulē vairs nau,
Man mieru nedeva tos garos gadus.
Kur ir tas vējiņš, kas i mums reiz pūstu?
Kas dzītu dzimtenē i mūsu laivas?
Ak, pārāk liela jūra, vējiņš mazs,
Mēs gaidām, kas mūs nestu, lielo vēju.
Mums ir tas solīts gan, bet vēl nau dots,
Kā kurzemniece sola, bet ne deva.
Tad mēs ar dziesmām remdam savas ilgas,
No dziesmām laivu taisām, skaņām vēju:
Ar ilgu brāļiem kopā sasēduši,
Uz tēvu sapņu mājām aizlidojam.
Jūs mani saucāt, un es esmu še,
Tas vējiņš pūta, dzina manu laivu
Pār gaisa Daugavu, pār gara jūru;
Es priecājos par mīļo piemiņu,
Kad mani aicinājāt nākt pie jums
Kā savējiem uz jūsu lieliem svētkiem.
Jūs pieminējāt, ka es biju jūsējs
Un biedris jūsu pulkā jaunās dienās,
Kad klīdu svešumā vēl neskumdams.
Es priecājos, bet sirdī zogas žēlas:
Ak, jūs jau līdzi izstumti, kā es,
Un klīstat svešumā - tad ātrāk vēl
Par prieku žēlas dzina manu laivu.
Jums lielas sirdssāpes, bet lielāks kauns,
Ko negrib teikt nekam, ko sirds tā sāp.
Vai es lai saku to? lai slēpto paužu? -
Nu runāsim par to, kas sirdīs ilgst:
Par tālo dzimteni, par Daugaviņu.
Par to, kā senāk bij, par bārenīti,
Par tēviem, mātēm, kas ir aizgājuši,
Mums mantā atstājuši savas dvēsles,
Kas skan no tūkstošām un simtām dziesmām
Daudz saldāk vēl kā lakstīgalu mēles:
Tā tēvu dvēsles dzīvo mūsu dzīvi
Un mūsu dienas darbā darbojas,
Un palīdz gatavot mums jauno dzīvi.
Un jūs no tēvu zemes tālumā
Vēl darāt līdzi visus viņas darbus:
Jūs vājos stiprus darāt vienībā,
Jūs griežat atpakaļ uz dzimteni,
Kas nezināja saukt vairs tēvs un māte»,
Kā pazuduši dēli svešās mājās
Par kalpiem tapa, visu nicināti.
Jūs balstāt jaunību, kas gaismas alkst,
Jūs sniedzat roku tiem, kas jāpaceļ,
Kas ārdzimtenē atraduši vārgu,
Kur zeltu meklēja; jūs rājat tos,
Kas, zeltu atraduši, aizgriežas
Un raida prom no sliekšņa pašu brāli.
Trīsdesmitpieci gadi jūsu darbam,
Viens mūžs pilns pūļu, bēdu, ķildu arī,
Pilns gaisa sapņu, cerību, kas vīta, -
Nu neminēsim tos! - pilns prieku arī,
Pilns lielu panākumu jautrības.
I ķildās bij ko smiet: vai atminat,
Ka jauniem «zaudētas bij tiesības»,
Un viņa grāmata kā nozuda
Caur pārdabiskiem spēkiem, - pēc trim dienām
Virsvietā uzcēlās kā sūdzētāja!
Vai atminat: pat sludinājumiem
Naids ņēma «tiesības» tapt sludinātiem,
Kur «mīlestību» sludina ik nedēļ'.
Vai atminat: kas toreiz tapa «brīvi»,
Kad uguns rija mājas, dzina ļaudis
No dzimtas sētas trūkumā un postā.
Tad jūsu sirdis nebij aizslēgtas.
Vai atminat: kā toreiz tapa «brīvi»,
Bez ligzdas «brīvi», tos jūs uzņēmāt.
Tur svešā malā, svešos saltos ļaudīs
Jūs radāt vietiņu, kur sirds var silt,
Kur redzēt savu brāļu mīļos vaigus,
Kur visi līdzi juta kaut uz mirkli,
Kur ir no dzimtenes mazs «saulains stūrīts».
Šai saules stūrītī pie jums es nācu,
I mēs tik šodien kopā, rīt jau šķirti,
Uz divām pusēm mūsu ceļi ved.
Es sīku meldiņu jums atnesu:
«Pūt, vējiņi, dzen laiviņu!»
Un senas atmiņas, un senas ainas;
Nu ņemat tās kā līdzības un zīmes,
Kā laika mirkļus, ko būs minēt jums: -
Jūs mīļo bārenīti redzēsat,
Kas sevī nes to dārgāko, kas ļaudīs:
To smalko skaistumu un kautrību,
Kas cilvēcības zieds un ļaužu laime,
To bārenīti slavēja visaugstāk -
Bet viņa ilgojās dot savu sirdi.
Iet bārenīti iegūt tautas dēls -
Kas nāk pār Daugavu ar baltām putām,
Tas jaunais gaišums, kas pirms saules spīd,
No kura kautrā Austra bālst un zūd,
Tas jaunās zemes spēks, kas ceļas augšā
Un visu pasauli iet apkārt gāzt,
Bet līdzi sagāž to, pēc kā tā dzinās,
To smalko skaistumu un savu laimi.
Bet tautas dēls ceļ izdzisušo rokās,
Nes citā apvārsnī, kur top tā brīva,
Kur pats top skaists un smalks, ved lēnā varā
Uz jaunu būtni tautu cilvēcībā.
DĀRGAJIEM GARĀ TUVIEM NO LEJASCIEMA
«Kur, draugi, tauta klus', - tur dzeja bālē,
Bet Jūsu miņā sirds man priekā celta.
Kāds skaistums ir Jums mežā, zīda zālē
Un latvju dvēslē! Tur man doma smelta -
Priekš Jums. - Kā sveikt Jūs! - Es še svešā tālē.
Pie Jums lai aiztek burvja zirgs no zelta.
- Nu, tec tad, zirdziņ! Loms tev mazs: - šis pantiņš
Pilns mīļu sveicienu; lai ved tos - Antiņš.»
SVEICIENS UZ «UGUNS UN NAKTS» SIMTO IZRĀDI
15. aprīlī 1914. g,
No tālienas un klusienas es nāku,
Lai šonakt sveiktu jūs, kas sanācāt,
Kas esat gars no tiem, kas cēlušies
No nakts uz uguni simtstūkstošos;
Un simtas reizas lūkojaties tēlos,
Kas cīņā iet kā jūs un negrib beigt.
*
Es nāku neredzami, netverami,
Bet cīņas tēli jūs, no klusās balss,
- Kas atbalss vien no tautu mūža ilgām -
Tie skaļi sveica jūs ikreiz un sen,
Tie tagad dzīvo savu pašu dzīvi;
Tie aicin': «Nākt mums līdz! mums līdziem tapt!
*
Iet taisnā cīņā skaidriem ieročiem!
Tik gara jūsmā spēks, ne melu varā!
Tik masā uguns aug un skaistumā!
Kas šinī dzīvē mirst, tas nāvē dzimst!
Kam dzīvē bija nakts, tam nāvē diena!
Kas iet līdz galam, tam būs uzvara!»
*
Jūs tapsat līdzi tiem, lūk, es tā zīle,
Kas vēsta to, kas būs: ka drīz jūs augsat,
Ka čaula lūzīs, izlēks nākotne, -
Tik ejat vien, kurp varoņi jūs ved!
Ko vairāk teikšu es, kā teic tie tēli?
Tie manā vietā stāv, še man ir jāklust.
*
Es esmu viņos, bet ne viņos viss.
Kam liktens uzlicis par klusni būt,
Tas visos tēlos dzīvs kā savās miesās;
Tas visās krāsās viz, skan visās skaņās;
Ko pieci prāti tver, iekš tā viņš ir,
Un viņš iekš tā vēl ir, ko prāts vairs netver.
*
Bet, kam par klusni liktens licis būt,
Tam acis aizsedz viņš, un tomēr jāredz;
Tam ausis aizbāž viņš, un tomēr jādzird;
Tam sirdi aizžņaudz viņš, un tomēr jājūt;
Tam sarauj dzīves uzsūcošās stīgas,
Un tomēr jāuzsūc ir katra dzīve, -
*
Un katra dvaša sevī jāsaņem
Un dzīvāka iz sevis jāizdvašo;
Tam katras sāpes sevī jāiedzeļ
Un dziļākas iz sevis jāatskarbo,
Tam katris prieks ir sevī jāiespulgo,
Līdz tūkstots dzirkstes lec un rada jaunu.
*
Kam liktens uzlicis par klusni būt,
Tas jūsu acīm redz, dzird jūsu ausīm -
Tik vienu nespēj tas: jums acīs lūkot
Un jūsu rokas spiest, un just, kas laime.
Bet vai tam vajaga vairs paša laimes?
Tam pietiek jūsu laimes diezin gan.
*
Es eju atkal neredzams, kā nācis.
Kam visas dzīves jārada iz sevis,
Tam pašam tumsā jāmīt apakš zemes -
- Bet varoņi iet atkal lielo gaitu:
Tad, lūk, nu celties jums un atgrūst krēslus,
Un lielā gaitā iet! es būšu līdzi.
SVEICIENS SVEICINĀTĀJIEM
Jauks sapnis bij man: ka pie jums es būtu,
Jūs ziedu sniegtu man. - Kad modos rīt,
Uz krūts man ziediņš bij, tas pats. - Es jūtu:
Pie jums es tiešām kavējies to brīd'.
Jums siltu pateicību mājup sūtu.
PUSIDEĀLISTAM
Nolaistā priekškara priekšā iznāk Līga:
«Vai tava jaunība vēl tevī dzīva?
Ar zaļām sajūsmām un maldībām,
Ar acīm smejošām, tik jautrin-spīva,
Ar puķēm, dziesmām, raibām pasakām?
- Tā pļavās rotājās no rūpēm brīva,
Pa dzimtās sētas šaurām robežām,
Tad projām aizlidoja jaunin-skaista;
No tāles varavīksnas starus laista.
Tā tumši juta, ka še cieš zem spaida,
Bet drīz aiz rotaļām to aizmirsa;
Tās mērķi miglā klīda...Nāc bez naida,
Bez dusmām: - lūk, te tava jaunība!
Lai tavas lūpas, viņu minot, smaida,
Lai saprot, piedod, bargi nesoda:
Tā smaidot meties jaunā, karstā cīņā,
Kur pērkons dārd, kur mākons īgni līņā.
Bet jums ar nebūs viņas gaust un žēlot,
Pēc vakardienas saules sēroties
Un mūžam senos sapņus mīļi lēlot:
Jūs līdz ar laiku esat vērtušies,
Un laiks jums jauno sauli sevim tēlot.
Še spoguls: «Tāds tu biji!» - lūkojies,
Vai tev tavs bērna sejs ir nepazīstams?
Un tava nākotne - vai šķiet kas bīstams?
Tu pāraugi pār jauno dienu būti,
Tev lielāks pasaulcīņas mērķis dzej;
Tik agrās liesmas lai tev silda krūti
Un straujo jūsmu sparu sirdī lej!
Tu gudro vīra prātu galvā jūti, -
Skat vēlreiz šurp, tad stingri tālāk ej!
- Lai mana kokle atver slēgtās durvis!
Nāc, rādi jaunību mums, aktiers burvis!
Līga aiziet uz skatuves kreiso pusi un, ar kokli pieklauvēdama pie priekškara, nozūd. Priekškars paceļas.
UZ JAUNU GAITU
Sveiciens darba biedriem
Jūs esat izgājuši lielā darbā,
Kas jau kopš mūža viļņo dzimtenē
Un savā ritumā rauj visus līdzi.
Jūs sasaucāties, sadevāties rokas,
Lai stiprinātu spēkus savā pulkā,
Lai savu spēku nestu tautas spēkā.
*
Tā brīvā ideja jums ceļu rāda
Kā rīta saule, kas kāpj debesīs,
Nedz pati kalpo, nedz jūs kalpina,
Aug brīvi nemitīgā progresā;
Kā pamatšķiras gara starojums
Velk visu dzīvu savā sārtā gaismā.
*
Un visu brīvu dara brīvais gars,
Kā brīvais ūdens sastingušo lauku, -
Jo vai! tam garam, kad viņš taptu nebrīvs,
Kad pats vairs neaugtu un citiem liegtu, -
Kad dzīva straume tecēt pārstātu,
Tad stāvošs ūdens laukam nestu nāvi.
*
Jūs izejat ar vaiņagiem un puķēm,
Jums mutē dziesmas skan kā vaļas dienās;
Ar mākslām nācāt jūs, ar dailes balvām,
Jūs puķes nesat, un jūs sējat tās, -
Jums jautri pretī sniedzas darba rokas,
Kam darba daudz, tam daudzāk vajga prieka.
*
Tad esat brīvi darba tautas druvā,
Kas nācāt talkā darīt viņas darbus:
Ir plaša druva - plašākas vairs nava,
Ir lieli darbi - lielāku vairs nava.
Jo šaurums nepazīstams pamatšķirai,
Kas visam dzīvam pamats - ir kā zeme.
MANIEM DĀRGIEM BIEDRIEM UN DRAUGIEM CĪRIHES KOLONIJĀ
Tēvu zeme asiņo:
Sirds man, sāpēs iekaitusi,
I pret saviem mīļajiem
Sausās dusmās iedegās.
Ko jūs, mīļie, atsakāt?
- Dodat manim mīļus vārdus,
Sirdi manim remdējat,
Tēvuzemi minēdami.
Manā priekšā noliekat
Dārgu zelta ziedu trauku:
Balta akmens pamatā,
Zelta vāku galiņā.
Kas tie trauka nesējiņi?
Treji latvju vanadziņi
Zeltainiem spārniņiem,
Tēraudiņa nadziņiem.
Kas tam traukam apkārt likts?
Zaļas lapas, sārti ziedi,
Kas tai traukā vidū likts?
Vidū jūsu dārgā mīla. -
Vidū jūsu dārgā mīla
Tai dārgai dzimtenei:
Tās dēļ pret jums naidojos,
Jūs domādams nemīlošus.
Nu mēs visi esam līdzi, -
Vienis prātis, vienis sirdis:
Lielai lietai biedri esam,
Dēli esam tēvzemei.
Lielo lietu iesim vest
Visu tautu biedrībai!
Savu tautu iesim celt
Brīvu tautu nākotnei!
V a i r ā k i e m
VAIRĀKIEM SVEICINĀTĀJIEM UN JAUTĀTĀJIEM
To sūro gaitu izejat ikviens,
Tik tad jūs lielās cīņas cienīgi;
Tās vientuļsāpes izjūtat ikviens!
Tik tad jūs kopu prieka cienīgi, -
Tais septiņkrāsās niraties ikviens,
Tik tad jūs vienkrāssaules cienīgi.
KAD MANI VAIRĀKI JAUTĀJA, VAI DARBA TAUTAI VAJGOT MĀKSLAS
Tik darba tautai vajga skaistuma,
Tik tā to nebauda, bet tanī dzīvo:
Tai skaistums dzenols ir un mierinātājs.
*
Tik brīvē māksla aug un masas pratnē,
Tik tur, kur darbs un cīņa, miers un dusa;
Kur dusa ir tik cīņa citā veidā.
*
Tik darba tautai cīņa ir un miers;
Kas nerada, tam nau ne darbs, ne dusa.
Tik pelēks nemiers vien un šaubu garlaiks.
*
Tik darba tautai vajga skaistuma.
KAD MANI LŪDZA IZŠKIRT, KURAI PUSEI TAISNĪBA
Ir cīņai jābūt taisnai, skaidrai, skaistai!
Tik tā vērts cīnīties, un tā tik veic;
Jo veic tik sajūsma, bet veic ikreiz.
Jo gars tik vien ir spēks, ne rupja vara,
Tā ir tik kūtrība, pret to iet karš.
KAD MAN ŽĒLOJĀS PAR SAVSTARPĒJU NAIDU
Nau mūsu karš dēļ kara,
Naids dēļ naida; -
Dēļ miera cīnāmies,
Dēļ mīlas nīstam.
*
Jūs savā starpā naidojat, -
Man sāp;
Jūs brūces plēšat sev,
Man viņas čūlo.
DĀRĢIEM DRAUGIEM, SVEĪCINĀTĀJIEM UZ PIRMO MAIJU, KĀ ATBILDE
Dāudz mīļas balsis man sauc:
«Sveiks, brīvības saules dziedons!»
- Jā, saule no jauna pa debesīm brauc,
No jauna gaisus uz vētru jauc,
Jūt, jūt šī sirds, jums līdzi trauc,
Kur brīvības maijs nāk un ziedons.
V i e n a i u n v i e n i e m
V i e n a i
TEV, KAD PĀRNĀCI PĒC VESEĻOŠANĀS
Kā ziedonis tu ziemā pārnāci:
Pūš maigi nu asākie vējiņi,
No zemes lien tauriņš ar puķīti;
Iet rotaļās saule ar mēnesi -
Sauc saulē: viss ir jauns, ir jauns!
Man acīm vēl no gaismas kauns.
Tu pārnāci, tu pārnāci -
Ardievu nu bēdas un sirdēsti!
V i e n i e m
P...
Līdz ar «Virpuļa» kalendāri
Dienas, nedēļas, mēnešus,
Debess zīmes un saulgriežus,
Aukstumu, karstumu, slapdraņķi,
Jautrus brīžus un saulgozi,
Laiku, kad art un kad sēšanu sākt,
Laiku, kad pļaut un kad labību vākt,
Visus tos laikus mums kalendris rāda,
Trūkst tikai tāda, - -
Kad mājās mums nākt.
A. C....
Līdz ar «Virpuļa» kalendāri
Lietus laikā šīs kalendris taisīts,
Lietus ar negaisu maisīts, -
Es Jums to nododu nedroši:
Lai laiks Jums ir labāks par kalendri!
Z... UZ ZIEMSVĒTKIEM
Jūs gribējāt, lai par piemiņu
Jums rakstu kādu rindiņu:
Lai šis mans laimes vēlējums
Uz svētkiem ir par piemiņu Jums -
Cik reiz jūs priecīgus svētkus svinat,
Tik mani minat!
A. C.... UZ ZIEMSVĒTKIEM
Vēl pašā bargā ziemā esam,
Vēl mājās nebeidz kaut un žņaugt,
Bet krūtīs apziņu mēs nesam,
Ka ziemas vidū sāk saule augt,
Un tālās senatnes ziemsvētki
Bij pavasara saulgrieži. -
Jums, kas šos īstos ziemsvētkus zināt,
Mēs novēlam, lai jautri tos svinat!
N. M. ... UZ LIELDIENĀM
Lai ir visas tavas dienas,
Arī mazās, līdz kā vienas
Lielas dienas!
BALTAJAM PUTNIŅAM
Ko ilgi, tik ilgi nedzirdu
Mana baltā putniņa balstiņu?
Vai skumjās sēdi, spārniņus kāris?
Vai rupjiem pirkstiem es tevi skāris?
Tiem pirkstiem apdegties ugunī,
Tām skumjām noslīkt ūdenī!
Es visu atkal par labu vērstu,
Kad baltais putniņš pie manis sērstu.
Jau ozols ar sūnām apaudzis,
Kopš putniņu atskrejam gaidījis.
A. C. ... UZ SUDRABKĀZĀM
Jums s u d r a b kāzas, z e l t a s i r d s ,
Jums skaidra d i m a n t dvēsle mirdz -
Ko Jums lai vēl? To vienu laimi:
Drīz redzēt savu mīļo saimi
Un brīvā tēvuzemē dzīvot,
Ko pate palīdzējāt brīvot!
LAIPNA VĀRDA TEICĒJAI
Tu pate vēlējies šīs rīmes;
No manas jaunības
Tās tikai strauju sāpju zīmes.
Tās ir šim lepnam laikam svešas;
No viņa jaunības
Man sirdī tikai aukstums plešas.
Un tikai tavās mīļās acīs
Es ceru atmiņas,
Kas man vēl laipnu vārdu sacīs.
JAUNAJAM PĀRĪTIM
Ak tu, mīļi radiņi, -
Tad nu jau divdesmit gadiņi!
Vai tie par abiem jums kopā būs?
Vai sieviņa viena tik veca nu kļūs?
Bet laimes jāvēl visādā ziņā:
Tik jaunam būt mūžam ļautiņu miņā!
Kā allaž nebēdāt par bēdām
Un neaizmirst mūs, kas vieni še sēdam!
RŪTIŅAI
kā atbilde uz vēstuli
Mīļo Rūtiņ, kas «sev pats top tālu»,
Tas ir izaudzis - ņemt sevi rokās, -
Brīvs un neaizsniedzams visās mokās
Rada sevi un sev ideālu.
MAIJZIEDĪTEI
uz jaunu gadu ar laimes vēlējuma kartiņu
Uz jauno gadu
Šo ziediņu
Es atradu
Tev maigumā radu.
Drīz pumpurs ziedēs
Smaršīgi,
Drīz nelīksmi
Iz sirds tev kliedēs.
Drīz ziedi kvēlos,
Kā mirdzin mirdz
Tev līdzi sirds, -
To redzēt vēl vēlos.
R. S., KAM MĒNESS PAR SŪTNI...
Tas mīļais zariņš, ko tu sūtīji!
Par sūtni vairs neņemi mēnesi.
Cik smagas un sēri velganas
Tās maigās ziedu lapiņas!
Kur mēnesis nakti skrējis? Kur mitis?
Varbūt tam jūrā zariņš kritis?
Vai rasā mircis vai asarās?
Nu silta dvaša to žaudinās.
Viņš vainīgs jūtas, pats mēnesis,
Lūk, kā viņš aiziet nosarcis.
Par sūtni balto ērgli ņemi,
Lai nes tevi pašu uz silto zemi.
PĀRĪTIM, KAS BIJA SABĀRIES UN ATKAL SALABIS
Dūjiņa mājās sēd,
No saujiņas saldi ēd,
Kas vairs skries uz Parīzi?
Ko tu mīļiem darīsi!
BIJUŠAI SKOLNIECĪTEI
Pa vientulības klusām kalnu pļavām,
- Virs manis saule vien, zem manis akmens -
Tur manas dienas iet kopš gariem gadiem.
Bet klausies vien, un, lūk: tu brīnēsies,
Vēl tāļu dzirdēsi tu bērnu smieklus
Un nebeidzamas čalas - viņš nau viens?
Jā, es ne viens - te mazas meitenītes,
Mēs skraidām nepiekūstot, klusi sēdam,
Par tūkstots niekiem gudri runājam
Un lielā burtnīcā tik sazīmējam,
Cik lietu pasaulē, aizvien ko jaunu,
Nāc tuvāk, pazīsti tās meitenītes?
Tu pati tā; tavs bērna tēls pie manis
Un jaunība, un viss, kas dārgs šai saulē,
Reiz justs, man dzīvo miņas burtnīcā.
Nu nāk man tava balss, - maigs, intīms tonis -
Es tēloju sev tavu jaunavtēlu
Ar greznām krāsām, - greznāks būtu redzēt.
TEV
Lai draud nu gari, balti ziemas biedi,
Slēdz sirds lodziņu ciet!
Drīz logā sniegsies balti ievas ziedi.