RAINIS

Skolas un studiju gadi

1882-1886

1882 - 1885

NEDATĒTĀS PIEZĪMES

[1882.-1883. gads]

[Mana sirds ir auksta un tukša.]

Esmu da?reiz par kaut ko smējies, un man tad kļuvis silti un labi, bet citreiz par kaut ko smejoties kļuvis auksti un sirdī tik tukši, it kā man būtu nolaupīti mani smiekli, mana laime, mans prieks, atrauts gabals no manis paša (padevīgā, muļķīgā ticība un māņi tad cienīgi pazuda), un es jutu, ka man vajadzētu dzīvi atkal piepildīt, bet man nebija nekā. Kremtošas šaubas, izmisums par tēvzemi, tikumību, brīvību, pasauli un sevi pašu. Un es redzēju, ka biju par vāju izkļūt no šaubām, un es kļuvu vienaldzīgs un garlaicīgs. Es nestrādāju nekā, neienīstu nekā un arī nemīlu nekā, viss ir tik tukšs un tik auksts, un es esmu noguris, es vēlētos vienmēr tikai pūsties un gulēt. Un dzīvē es neatradu citu - nebija neviena drauga, kas mani nabagu, vāju glābtu, nekādas tikumības, nekādas brīvības. Es strādāju, bet netiku uz priekšu, man nebija spēka. Protams, mans saprāts aptvēra visu, bet sirds nejuta līdzi. Un es ilgojos pēc mīlas un cerēju, ka arī man parādīsies kāda dieviete, tā dotu man mērķi un spēku, un ticību, visu jaunu, un aizpildītu veco tukšumu.

Kaut kas ir palicis sirdī, tas nedod man miera, bet arvienu velk uz augšu - sirdsapziņa apsūdz mani manā bezdarbībā, manā vienaldzībā. Ko lai es daru? Nerādās nekas, kas dotu man grūdienu, bet man pašam nav spēka. Vai man jākļūst ārprātīgam?]

(23103/8)

[1885. gads]

[Lapiņas augšējais stūris noplēsts] [ir it kā morfijs: ieņemts mazās porcijās, tas palīdz, lielās kaitīgs. Ja to bieži lieto, pie tā pierod un tad vairs netiek no tā vaļā. Tas pārņem un samaitā visu cilvēku. Katra nolūks ir izmantot, pēc iespējas vairāk, savas kļūdas un priekšrocības progresa labā.

1885. Kas ir progress? Kā lai dzīvo, ko lai dara?]

(23103/13)

Īsts dzejnieks ir ar īsts praktisks darbinieks, ir gudris, apķērīgs, kārtīgs, veikls veikalnieks, tikpat labs prātnieks, mācīts vīrs, kā tirdznieks un zemkopis. Priekš viņa pavisam nau ikdienišķa, zema, dzejai nepienācīga kaut kurā veikalā, un ja viņš ar būtu ziepuvārītavā. Īsts dzejnieks īsts praktisks vīrs. Nepraktisks vīrs nekad nau īsts dzejnieks. Nepraktiķi caur audzināšanu un pašu iedomām, kas tik tādēļ nepraktiķi, lai citi viņus turētu par dzejniekiem, vismazāk par tā sauktiem dzejiskām natūrām, radībām (radījumiem), nau ar tiešām ne par sarkanu grasi kas cits kā tik nepraktiķi, id est, nekam nederīgi velti maizes grauzēji. Nepraktisks vīrs nekad nau īsts dzejnieks. Dzeja pati ļoti praktiska, vajadzīga, ikdienas lietošanā.

[Nav citādi, ka mēs visi esam pārāk lēni [cilvēki?]. Papa un mamma ir veikalnieciski, L[īze] ir vecmeita ar visām viņas īpatnībām (varbūt tomēr vēl labākā no mums). D[ora] samaitāta. Neaizstāvēšu to, kas viņai vismīļāks. Es pa pusei bērns (kā arī p[aps] domā), kas augstās domās par sevi, ar bērna spriedumu un pieredzi. Pieaugušā lāsts.]

(23103/10)

Laimīgas dzimtas visas vienādas, nelaimīgas katra pa savam nelaimīga. Jādzīvojot dienas vajadzībām, jāaizmirstoties, tad izšķiršoties visi samežģotākie jautājieni; man pati diena izšķir dažu jautājieni, kuru pats izšķirt slinkojos vai izsamisos. Tā no manis paša ziemassvētku jautāj. 85. g. vēl ne soļa nau izšķirts, es toreiz domāju, ka bez tā dzīvot nevarēšu, tikšu par pilnīgu trjapku - un tagad es dzīvoju tāļāk un man rādās, ceru tik pat vēl būt ne trjapka. Lielais pūlis taisni tā vien dienas dzīvi ar dzīvo, katram dienas - tūkstoš cilvēkiem nau vis individuāla dzīve pēc pašu prāta, ar paša domām, paša darināta un vadīta, t. i., individuāla dzīve, bet tik dzīve vispārīga, gadījuma dzīve, laika dzīve laika un gadījuma vadīta. Dienas cil[vēks] nekad nepārdomā, kas man jādara tad, zināmā gadījumā, lai būtu zināmi augļi, kā man vispār jāievirza savu dzīvi, lai to un to varētu sasniegt, vai lai varētu laimīgs tikt. Dien. cil. nau savas izstrādātas filozofijas, to kavē laiks, nau ar svešas, modificētas, pilni. pārņemtas; kristīg. tic. Filoz. reliģ. ar [pārdomām?] maz kā pieņemta. Dzīves vidū rodas piedzīvojumu filozofija, un tā tad der par rādītāju katrā sevišķā jautājienā, tad rodas raksturs un tas ir rādītājs. Bet abi šie pieder filozof., un raksturs dod tik vispārīgu virzienu dzīvei, katrā gadījienā dienas cilvēks dara bezapzinīgi. (Dzīves miegs.) Mana, līdzīga CT. muļķiskā loma ar T[eklīti] (fiziski vesels). Par ko CT. ir liberāls. Ne iz pārliecināšanas, bet "dzīves vīzes", aiz dienas vajadzības, ne aiz garīgiem motīviem, bet aiz miesīgiem, ne iz filoz., bet iz gadījuma. (D. A.e saprot, ka jābrauc prom no visa, kas nebūt jādara, bet nevar aiz ieraduma un mīlestības. Man ar tāda bij nelaime. Zinu, pārliecinājos, ka visādā ziņā vēl tās nedēļas kas jādara, ja tad nedarīs, nekas nebūs - un dzīvoju un domāju - bet nedaru.) CT. fiziski dara sev draugus ar savu fizisko veselību un свежесть.

Te es sēdu un brīnos, un dusmojos, kas tam Dž. Par darba spēku un kas par gara dāvanām. Te viņa rakstiem par [2 nesalasāmi vārdi] un redzēju., ko viņš visu nau iesācis, ko viņš varen daudz grib darīt un darīs. Un tāds tad es pēc tam esu lupata, kur es nekādu suņa sūdu neesu darījis un ar neredzas, ka ko darīšu.

138. Es tas pats Leons, tik ne tik labs un godīgs, un enerģisks. Es ar pūlējos sākt jaunu dzīvi, un murgos man tas tik viegli liekas, bet vecie apstākļi nelaiž vaļā, saka: Tu neaizbēgsi no mums, būsi viss tāds pats: ar сомнение, mūžīgu nemieru ar sevi, veltiem mēģinājumiem laboties, mūž. nokrišanām, ar mūžīgu gaidīšanu uz laimi, kas tev nenāk un nevar nākt.

(23103/3)

Laiks: vācu atnākšana. Latv. jaunekl. Pieturējies (pirms māņticīb.) vectēvu ierašām. Vec. ierašas piespiež redzēt jaunas. Vācu kristigā ticība, salīdzina, kritika, neticība, pāriešana, tēvu zem. pārdevība, Kaupi. Visu tura parašana, sen attīstījusies garša, centieni, raksturs. Te ir karš. Atmesta ticība, ierašas, elkus viņš nu negrib atzīt par sava tagadējā rakstura pamatiem un cēloņiem.

Trūkst viņam pamata. Stāstos vis tik ievēro jaukas, patīkamas, labās dzīves puses, cilvēka dabas doto, liek novārtā, pat nepiemin ļauno. (Ir profesijas ļaundari; bet lai saka, ka katrs cilvēks ir augsts, cēls ir zems.)

Korkun[ovs] teic mums: bez brīvas vaļas var būt tikumīgs, var izpildīt Kanta kategorisko imperatīvu. Bet ja vaļa nebrīva, un mēs kat. imper. neizpildām, vai tad mēs esam atbildīgi par ļauniem iznākumiem? Vai laupītājs vainīgs, atbildīgs, ka laupa un kauj ļaudis? Mēs jau neesam brīvi, tūkstoš cēloņu, daži jau sen priekš manas, mana tēva dzimšanas, daži pie manas audzēšanas ir tādu radījienu iz manis padarījuši, kas to un to ļaunu dara, negudru, nejauku. Mani soda. Ja būtu dzīvojis pēc k. imp., būtu labi bijis; man tik daudz prāta nebij dots, to noprast un tā darīt. Es esu muļķis, mani pārsmej. Man nejaukas, nepatīkamas jūtas no tam (daži pat nepārcieš apsmieklu). Par ko tā, vai es tam vainīgs? Saka, tevi sodī ļaudis par to, ka tu ļaudīm ļauns, tevi pie kakla soda par to, ka tu viņu starpā nederi. Tu neesi nekāds sevišķs, brīvs radījums, pats par sevi, tu cilvēku kopības auglis, tev jāpadodas viņas likumam. Pats par sevi vainīgs, atbildīgs tu neesi (šo vārdu te nemaz nevar lietot), pret ļaužu labu tu noziedzies. Ja es nu nevaru atturēties vaļas ļaunai lietošanai. Sods lai tevi nākamībā atbaida tādu vaļu turēt. Sods tiek par vaļas atbaidīšanas cēloni, un atmiņa no ļauna darba, ļauna panākumiem tevi atbīda. Un ja nespēj atbīdīt, tad neesu vainīgs, bet par (ļaudīm) ļauno darbu, viņa vaļas cēloni dodami, viņam par labu. Tomēr viņu mīlēt un cienīt nevaram, jo, ja ļauns, mēs tik viņu nožēlojam; ar viņu žēlīgi jāapietas. Bet mūsu pašu sirdsapziņa liecinot, ka mēs vainīgi, to un to padarījuši; priekš katra ļauna darba mūs brīdina, tirdina, pēc padarīta nozieguma peļ, vaino? Šī sirdsapziņa nekas cits, kā atmiņa un iespaidi no kāda darba un no darba panākumiem, ideju asociācija (sabiedrošanās). Pie maza bērna viņas nau, pie mežoņa mazā mērā, pie sena ļaundara arī maz, bet daudz smalkāka par pirmējo, šī pati sirdsapziņa ne visur, katrā laikā vienāda, tas grozās pēc tautas (cilvēka) ierašām, apstākļiem. Viņa nau vienādi pie visiem cilvēkiem, par to, ka grozās pēc katra piedzīvojuma dažādības, daudzuma, svara. Ir piemēri, ka lieli - noziedznieki, (pat ar seni) no sirdsapziņas dzīti, padodas paši sodam, kas viņu neaizsniedza. Vai tas nau pretī? Juridiskas normas, t. i., tiesa un taisnība, nau pastāvīgas, grozās pēc apstākļiem - относительный? Labs un ļauns tāpat (visi abstraktie jēdzieni cēlušies no konkrēt. antitēzēm).

Man vēl daudz un ilgi būs jāpūlējas, kamēr nākšu pie jaunas pārliecības, ticības. Es gan jau nomanu jauno domu patiesību, bet vēl gaiši nenoprotu, vēl vecas domas par daudz iesakņojušās un neravētas, ja pat dažas no vecām domām nau. galīgi noprastas. Viss pasaulē neapejams, vajadzīgs objektīvā ziņā.

(23103/6)