1896. GADA PIEZĪMES

I

21. V.

[Labestība ir vājums, ja tā mūžīgi, nebeidzami piedod, bez pārliecības, ka saņēmējs kļūst labāks. Labestība ir spēks un lielums, ja tā arvien vēl dod pēc atkārtotas atpakaļslīdēšanas, bet pie tam redz, ka saņēmējs šīs labestības dēļ kļūst stiprāks, arvien retāk, mazākā mērā krīt atpakaļ, ka mācās to saprast, jūt tās lielumu, aug paša acīs, ka viņš arī grib dot. Labestība ir liela, ja tā saņēmēju pārvērš, dara sev līdzīga, sagatavo sev, lai viņš tai derētu, bet viņa persona ar saņemšanu tiek paplašināta. Labestība ir liela, ja tā ir egoistiska, maza, ja tā dod saņēmēja dēļ, t. i., nekā nedara sevis labā. Labestība ir maza arī vēl tad, ja ieguvums no došanas ir mazs, ja tā gaida tikai mazu pateicību, liela, ja tā visu personu satver un uzņem sevī.]

(59035/140)

22. V

Āzijas dažādie mazie un lielie valdnieki, Krievijas pavalstnieki un brīvie brīnījās un priecājās par Hodinkas 1300 cilvēku nomaitāšanu: šī Krievija - īsta valsts pēc mūsu prātīgās Āzijas garšas. Arī te tiek nesti cilvēku upuri, tikai lielāki nekā pie mums, samērā ar Krievijas pašas lielumu.

*

V[aldniekam] nepietiek ar zeltu un dimantu vien, viņam vajaga siltu cilvēka asiņu.

*

Pa kolēras un bada laiku atsūtītā labība lietū samaitājās un sapuva. Ļaudis caurām dienām apkārt stenēja un mira badu, bet labības izdalītājiem ierēdņiem nebija laika atnākt uz izdalīšanu, bija viesos pie apkārtējiem muižniekiem.

(59034/7)

22. V.

[Keizarkāpējs Jelgavā; 60 gadu, sieva slima, 3 bērni, grib atnest mājās 20 rubļus. Atnes vienīgi 3 rubļus un pāri zābaku, bet arī nāvi pēc 5 stundām. Zili piepampušas rokas, trīcoši ceļi, sviedri tek straumēm no sāpēs un trakā centībā izķēmotas sejas. Sākumā par viņu smejas, bet tiem, kas novēro viņa seju, ir bail no viņa. Kungus aizskar viņa centība ar izkārtu mēli dzīties pēc niecīgā mērķa, pēc nicinātās naudas. Bet viņiem ir arī baigi, jo viņš parāda, ar kādu stūrgalvību, drosmi un neprātu, un fanātismu arī mazais nicinātais cilvēks var dzīties pēc tik niecīga mērķa, kurš ir tikai 20 rubļu vērts. Tas pats vīrs varētu pierādīt vēl vairāk drosmes un neprāta, ja viņš dzītos pēc augstākiem mērķiem. Un viņš kāpj pēc šiem 20 rubļiem, šis vissliktākais vīrs, un kļūst tik traks un neatlaidīgs. Ko rādīs labākie - miljons vīru, kad viņi tieksies pēc tā paša mērķa - tikai apzinātā kopībā, ar drošu cerību? Kas glābs no šī neprāta? Ja tikai mazais cilvēks uzzinās, kas ir mērķis, tad viņu piepildīs neprāts. Neļaujiet viņam zināt, neļaujiet zināt!]

(59034/5)

[Cik briesmīgi nabadzīgiem garā jābūt cilvēkiem šinī pilsētā un tomēr - cik nelaimīgiem, ilgu pilniem, gaidot atsvabināšanu no savas nāves, slāpstot pēc jaunā un nezinot, kur to atrast. Uz ugunsgrēku pat dziļā nakti viņi plūst bariem, tāpat kā uz ķeizara svētkiem. Tas taču laikam nav vienīgi prieks par cita postu, tas tomēr ir arī vilinošais baigums dabas spēka izpausmju priekšā, tās ir ilgas un slepenās cerības kaut ko piedzīvot, kas spētu darīt ilgstošu iespaidu uz izsīkstošām jūtām, kas spētu atmodināt snaudošos jutekļus kaut vai vienam brīdim - vai varbūt tomēr visai dzīvei. Pat tad, ja arī meklē tikai sarunu vielu, tas tomēr ir meklējums pārspēt nāvi, garlaicību, sirds un gara tukšumu. Es taču savā lejupslīdošajā dzīvē esmu sajutis briesmīgas ilgas pēc jaunā, negaidītā, ārkārtīgā, kad jauno meklē visvisādos sīkumos un nenozīmīgos niekos, kad kļūst tik pieticīgs savās prasībās, ka slāpst pat pēc pārejošiem ugunsgrēkiem, kāju lūzumiem, pat pēc kaušanās krogū. Lielās pasaules laikrakstu lasītāju kāre pēc sensācijām un strādnieku kautiņi ir tieši tā pati parādība - nepārvaramās ilgas pēc nākotnes, atsvabināšanās, laimes, - lai nu sauc to, kā grib.]

*

[Sakne vienmēr ir atsvabināšanās meklēšanā; tas taču arī pierāda, ka cilvēks ir labs no laika gala un ilgojas atpakaļ lielajā labestībā, ir noguris no mazās labestības, kuru atļauj un pavēl priesteri un tiesneši.]

*

[Svārstīties meklējumos, mūžīgi gaidīt uz kaut ko nenoteiktu.

Mesiju gaidīt.

Lielā labestība: lauvas labestība.

Mazā labestība: kristīgā labestība; uzupurēšanās; jēra labestība.]

(59034/18)

22. V

[Ekstensīva un intensīva mīla. Uz ārieni un uz iekšieni vērstā mīla. Ž. Sandai ekstensīva mīla; jebkurās attiecībās viņa izrāda zināmu aizgrābtību, pakļaujas, pieņem vīrieša garu, bet bērnišķīgi, pavirši kā skolēns, fanātisks piekritējs, kaislīgi, bet bez izpratnes. Pieņem vienīgi kā dāvanu, neapstrādā to, pati neaug, neaptver to. Tālab viņa arī neiegūst dziļāku interesi par devēju, viņa neuzņem pašu devēju sevī, nemeklē viņā tālāk, neattīsta, nekultivē, neapstrādā viņu tālāk, bet ņem vienīgi viņa gatavo augli. Kad viņa ir paēdusi no šī augļa, kad tas kļuvis garlaicīgs, viņa meklē citu, ar ko izrīkojas tāpat. Viņa lidinās, bet nemeklē, uzlasa vārpas no lauka, bet nerok pēc bagātības zemē.]

(59034/6)

[Spaidi ir padarījuši ļaunu un nicināmu apspiesto: strādnieku, dzejnieku, sievieti. Taču arī apspiedējs ir kļuvis ļauns un nicināms. Arī viņš nevarēja iztikt ar rupju varu vien, viņam vajadzēja ķerties pie meliem un liekulības, un beidzot viņš uz tiem cēla savu pasauli, mūsu pasauli.]

*

[Vecā dzīve, miršana, jaunā nākotnes, atkalatmodusies dzīve arī cilvēcē. Vecā dzīve ir sevi izdzīvojusi, tā šo to ir paveikusi, bet pats labākais viņā nīkuļoja, tā nevarēja atraisīt visus savus spēkus, beidzot tā pat izmisa par rezultātu, mēģināja apspiest savu labāko spēku un piespieda tam paslēpties melos. Tā bija pašcieņa un patmīla. Pasaule tagad mirst, sāpes ir neizturamas, kādas zemes virsū nekad agrāk nav bijušas. Dvēseles ix pilnīgi saplosītas, čūlas un vātis, un riebīgie izsitumi miesā ir kļuvuši redzami un paceļas puvuma smaka.]

(59034/2)

[Par sievietes, dzejnieka, nabagu tapšanu par cilvēku. Sieviete ir vergs, krievu zemnieks, atrisināta problēma. Par visām lietām dodiet viņiem pašcieņu, tikai tad viņi var iegūt sev tiesības. Bet jūs paši esat tik nožēlojami altruisti un kristieši, kas dzīvo tikai no citu žēlastības un citu priekam, ka jūs nekādā ziņā nespējat paši sevi cienīt, kā lai jūs ar tādiem uzskatiem un tieksmēm iedvestu citiem pašcieņu? Jūs dūšīgi lamājat kristīgo ticību, un tās vergu tikumi un morāle ir jums visiem dziļi asinīs, bet jūs gribat to noliegt un krāpjat citus un paši sevi, dēvējat sevi par altruistiem. Un tomēr altruists nav nekas cits kā filozofējoša āksta drānās iebāzts kristietis. Jūs ceļat savos plecos tādu pašu vainas apziņas un respekta bezgainospiedošo pienākumu nastu kā kristietis, tikai bez kristīgā mierinājuma garā nabago bezapziņas ticībā. Jums vajag justies nožēlojamāk nekā parasti cilvēki jūtas. Jūs apspiestajiem nevarat īsti palīdzēt, un, ja jūs tomēr esat palīdzējuši, tad esat melojuši paši sev. Tad jūs esat bijuši egoisti un glābjamos padarījuši par egoistiem. Ko tad citādi lai nozīmētu jūsu mācība par naidu uz laiku? Nesprediķojiet kautrīgu mīlestību, bet gan patmīlu.]

(59034/3)

[Pilsoniskās emancipētās "dāmas" ir iznireļi, parvēniji ar visām to nejaukajām, smieklīgajām īpašībām. Viņas ir brīvlaisti vergi, krievu izpirktie dzimtļaudis кулаки - uzpūtīgas, lepnas uz savu iedomāto, vēl pašu neiegūto prasmi un spējām, turklāt iekšēji nodrebošas no pierastās pātagošanas. Gluži līdzīgi vaibsti ir daudz verdzinātajiem jūdiem, grieķiem, armēņiem. Slinkums, greznošanās kāre, līksmība un bezrūpība arī ir izteiktas verga rakstura iezīmes. Jūds ir greznošanās kārs, slinks, bet tikai fiziskā darbā. Līksmība viņam ir zudusi, jo viņš vienmēr cīnījies pret savām vajāšanām, kaut arī tikai ar viltību. Tie, kas necīnījās, latvieši., piemēram, ir bezrūpīgi (vismaz tādi bija). Sievietei ir pilnīgi tie paši vaibsti.]

(59035/28)

22. V

[Mēs esam zīdīti ar meliem un baroti ar nepatiesību kopš jaunības. Pat visskaistākais mūsu dzīvē jeb bēdu ielejā, kam vajadzēja mūs mierināt, - augstā dieviete - Poēzija - ir meli, mums kopš jaunības patiesas poēzijas vietā deva tikai - poētisku patiesību, t. i., reālu nepatiesību. Poēzijai uz mirkli bija jāaizmāna pāri dzīves nožēlojamībai, un neredzēja, ka šī mānīšana ir meli. Un tomēr poēzijas uzdevums nav skaists mirdzums, ne mānīšana un apmānīšana, bet patiesā, nopietnā un lielā meklēšana un atrašana, arī ikdienas dzīvē vai tieši ikdienas dzīvē.

Pārlasīt K. Fišera "Neglītuma estētiku".

"Nākotnes cilvēkos" jāparāda kā meli sāk attīstīties jau bērnā un jaunietī, un kā tālāk dzīve savā gaitā visu cilvēku. nemanot sapin un nogremdē melos, līdz viņš pats to vairs nezina un nejūt, kļūst filistrs un melus tur par patiesību. Filistram un viņa dzejniekiem, vecās skolas poētiem, skaistums un patiesība ir tikai tukšas frāzes par debesīm un neaizsniedzami ideālo, par ko tiek runāts tikai elēģiskā rezignācijas tonī: "Ir pārāk skaisti, ka cilvēks esot labs un patiess. Tam nav lemts būt, tikai dieviem tas ir iespējams. Viņš ir te, lai aizmirstos uz acumirkli, un vai tad tur var labi justies?"

Cf. R. Vāgners. Par nākotnes mūziku.

Nīče. Par Vāgneru.]

Aspazijas rokrakstā rakstīts:
[Nākotnes cilvēks lai parāda mīlošu "Es" un "ne Es" ar pātagu rokā, ne iznīcināšanā jāpastāv nākotnes cilvēka pārspēkam, bet gan dzīva darīšanā.]

*

[Ieaudzināt sev 6. prātu. Cilvēcisko dabu ne tikai padarīt cildenāku, bet apgādāt jutekļus ar gluži jauniem spēkiem. Mums ir vairāk jutekļu nekā mežoņu tautām, un tādēļ mēs varam vēl vairāk iegūt.]

(59034/12)

[Nepietiek kādu domu, jēdzienu pasniegt prātam; cilvēks ātrāk to pilnīgi nesaprot, iekams iedarbojas uz viņa jūtām, iekams viņš domu aptver ar jūtām. Visi salīdzinājumi un skaistie tēli, visi piemēri ir tikai jūtām, prātam tie tiešām it nemaz nebūtu vajadzīgi, un tomēr bez tiem nav iespējams iztikt. Ar citiem vārdiem: vajag ikkatru domu, lai to īsti aptvertu, padarīt uzskatāmu. Conf[ūcija] uzskates mācība, skaļa mācīšanās, īpatnēji ilustrētas grāmatas lasīšana utt. Vajag visu cilvēku ievilkt līdzieinteresētībā, tai jāpāriet viņa miesā un asinīs, viņam vajag just un domāt daudz ko līdzīgu un ar to saistītu, iedzīvoties jaunajās domās. Tas izskaidro, kādēļ jaunas domas tik grūti lauž sev ceļu, iznirst jau agri, bet atkal pazūd neizmantotas un neaptveramas. Tad saka: vēl nebija viņu laiks, vēl nebija sagatavoti apstākļi, kas būtu varējuši darīt tās saprotamas. Empedokls-Lamarks-Darvins-Fultons. Poēzija un visa māksla vispār nav arī nekas cits kā salīdzinājumi, ainas, t. i., jūtu izskaidrošana, domas popularizēšana. Māksla nerada nevienu jaunu domu, dara vienīgi vecas domas uzskatāmas un visbeidzot mīļas. Tādēļ vecie, mazie dzejnieki tik ļoti pieķērušies viduslaikiem vai Marlitas idejai par pilsoņu un muižniecības tiesību vienlīdzību; dzejnieki pa lielākai daļai ir konservatīvi; bet viņi var kļūt arī progresīvi, ja viņi stāv sava laika augstumos un uzņem sevī filozofijas un zinātnes visjaunākās lielās domas un skaistā, pielabinošā, pievilinošā, ar jūtām bagātā formā nes tās atkal tautā. Viņi ņem un izkaisa aizpagājušā gada sēklas, bet te ir tik daudz tikko izkultas sēklas, kurai nu jākļūst vecai, pirms tā tiks izsēta, no tā jācieš arī auglim. liet cik skaists būtu auglis, ja izkaisītu skaistu, dīgtspējīgu sēklu.]

(59034/31)

22. V

[Sākumā neizpratne pret patiesību, jauno, tad neiecietība, pret uzmācīgo, nespēja atbrīvoties no domām, tad ataustoša izpratne un slepenas baismas, un visbeidzot lielas izbailes no sevis atsedzošās, visu nolaupošās, iznīcinošās patiesības, no jaunā. Tie nav tikai vārdi "Svētais, Ideālais, Lielais, Patiesais", tiem jākļūst par reālu tiešamību kā paša miesai. Tev pašam jātop svētam, ideālam, lielam, patiesam, un tomēr Tu esi, un tomēr Tu jūties netīrs, nekrietns, mazisks, nicināms plukata. Tu izbīsties no šā uzdevuma briesmīgās, smieklīgās neiespējamības, un visšausmīgākais ir tas: Tu redzi, tam tomēr jābūt, ka šī smieklīgā neiespējamība ir nopietna. Tas nav novēršams. Tev no dubļiem jārada dievs. Daudz tūkstošreiz mīļāk Tu tad vēlētos sadilt mokās un nomirt, bet arī šis mierinājums Tev ir ņemts. Tu vari gan izbaudīt visas mokas, bet ne nomirt - Tev iepriekš jākļūst dievam. Un nu tikai atmirdz patiesība, nāk lielā sajūsma, kurai nekas vairs neseko - cilvēciskajā izpratnē, bet, ja mēs esam dievi, mums atkal jāmirst.]

(59034/4)

[Nākotnes cilvēks nav utopija, bet ievadījums utopijai, nākotnes valstij: rādīt, uz kurieni iet tagadējā attīstība, kā nākotnes cilvēks top, rodas.]

*

[Drebošas bailes iet pa jaunu ceļu. Es to nojaušu, es no visas sirds gribu iet, taču sirds sažņaudzas no bezgalīgajām šaubu sāpēm, draudoši man uzmācas visa tumsa un es esmu viens šai tumsā. Apkārt man neiebrauktā ceļa dūņas un dubļi, ērkšķi saplosa manas drānas, ka man kauns no jauna rādīties ļaudīs. Un viņi nicina mani kā atkritēju un muļķi, jo man jau arī tiešām nav nekā no manas jaunās patiesības. Jā, pat jaunā patiesība neapgaismo un nesilda mani un nedod man paļāvību un spēku, jo es pazīstu un saprotu to tik maz. Es tai vēl neticu, es nevaru to pierādīt, bet tomēr to mīlu un tomēr meklēju to par spīti izmisīgajām, krampjainajām sāpēm.]

(59035/37)

Nākotnes cilvēks. Patiesības dzeja

[Viņš domā, tas būtu nesavtīgi, ja viņš nestu cilvēkiem patiesību un laimi arī pret viņu gribu, un viņš neredz, cik egoistisks viņš pie tam ir, cik maziski egoistisks. Viņam vajaga sevi mīlēt, bet šai mīlestībai viņš jādara lielāks, viņam cilvēki jāved pie patiesības, bet tikai sevis labad, viņam tie jāuzņem sevī mīlestībā. Viņam nav jāspiež, jo piespiešana ir nebrīva, un nebrīvība dara verdzisku, bet verdzisks prāts ir zems un ļauns prāts. Viņam cilvēks jāpadara par kungu kā viņš pats, lai viņš būtu labā sabiedrībā un gūlu no tās labumu. Cilvēkam sabiedrība jāuzņem sevī, lai tā viņu atkal uzņemtu. Viņi visi būs kungi, brīvi, lepni, visaptveroši, bet viņi nebūs bez atbalsta, būs arī visaptveroši, būs tik patstāvīgi kā šūniņas cilvēka ķermenī: katra - organisms par sevi, un tomēr katra kopīgi darbojoties ne tikai sev, bet kā organismā. Vai vēl labāk salīdzinot: viņi izturēsies kā indivīdi pret tautu vai cilvēci: katrs indivīds ir patstāvīgs un tomēr viņam ir sava vieta visā celtnē. Bet kā tas savu vietu izpildīs labāk: darot savu darbu un uzturot sevi labā stāvoklī vai pastāvīgi atdodot savus spēkus citu labā un pats panīkstot? Kā lielajam pavēlniekam - organismam vai kosmosam. ir kalpots labāk: ar lepnumu un pašapzinīgu spēku vai ar pazemību, verga prātu, skopulību, bezraksturību un diedelnieka tikumību? Ikvienam saimniekam jāuztur kārtībā un pēc iespējas jācenšas vairot savu saimi, ikvienam kurpniekam - savu amata prasmi, ikvienam veikalniekam - savu peļņu, tad zels visa zeme. Jūs atbildēsiet: komunisms māca pretējo - viens priekš visiem, visi priekš viena. Tas nav pretējais, atšķirība ir vienīgi darba metodē. Arī nākotnes valstī ikvienam būs jāaizpilda sava vieta, jādara savs darbs. Katrs tāpat būs savs kungs, kā tagad zemnieks un amatnieks, un tad arī neviens nedrīkstēs, nevarēs, jā, pat negribēs paļauties uz to, lai citi padara viņa darbu.]

(59035/40 un 61}

[No 50 miljoniem neviens neiedrošinās domāt. Nīče 15 gadus gulēja nelasīts. 2-3 gados, kad viņš pats jau bija vājprātīgs, viņš pēkšņi kļuva slavens. Katrs viņu lasīja un katrs nu drīkstēja sajūsmināties un atzīt viņu par filozofu.]

*

[Viņas vienīgais balsts dzīvē bija zivju kaula stīpiņas viņas ņieburā.]

(59034/40)

22. V

I

[Dabu mēs gribam pieveikt, mēs gribam turēt ciet to, ko katru brīdi esam domājuši, fonogrāfs papildina cilvēka jutekļus, tas arī ir jau jauns juteklis, bet neapmierina vēl pat pieticīgākās nākotnes prasības. Nākotnes dzejniekam vajadzēs būt daudz smalkākam par tagadējo, viņam vajadzēs dot pusjūtas, gluži smalkas izjūtas un turklāt sevi pašu un citus smalkāk un pastāvīgāk novērot nekā tagad. Izsmalcinātos un saasinātos jutekļus no viņa prasīs daudzkārt kultivētākā publika, kurai vairs nevarēs radīt noskaņojumu ar rupjiem līdzekļiem. Protams, brīvais, īstais dzejnieks centīsies pēc šīm izsmalcinātajām jūtām sevis paša un nevis publikas dēļ, lai sevi gandarītu, sevi izteiktu, sevi dotu. Jaunais dzejnieks izteiks dzejā to, ko līdz šim spēj izteikt vienīgi mūzika un glezniecība skaņās un krāsās. Simbolistiem un impresionistiem pieder nākotne, bet, zināms, ne tādā nozīmē, kā viņi tagad saprot savu uzdevumu. Tas drīkstēs un būs nevis reliģioza mistika, veca māņticība, spoki nesaprasti un nesaprotami vārdi,

22. V

II

bet tīra, patiesa, skaidra zinātne. Noslēpumainais un spocīgais, aizplīvurojošās (un tālab noslēpumainās) miglas jāaizstāj ar zinātniskām perspektīvām, bezgalību, neizmēromību. Astronomijai ar tikko aptveramajiem tālumiem, lielumiem, spēkiem, vēl neizpētītiem brīnumiem jādod dzejiskas izteiksmes, pasakainais, romantiskais, apburošais, brīnišķīgais. Dabas zinātnes, pētījumi, vēl nezināmās psiholoģiskās norises, domāšanas un jušanas procesi visi kopā pietiekami gādās par to, lai nekļūtu garlaicīgi, lai viss vēl nebūtu padarīts un lai vairāk paliek pāri ko darīt un dzejot. Nav jābaidās par to, ka viss tiktu pārāk skaidrs, zināms, likumos iekļauts, ka "romantikas skaista noslēpumainība izgaistu". Mēs drīzāk varam izmist, kā mēs visu bezgalīgo aptversim ar savu mazo prātu, bet nevis, ka tas par ātru tiktu pārāk skaidrs, ka mēs pārāk drīz visu zinātu un mums vajadzētu garlaikoties kā savā laikā Olimpa dieviem.

22. V

III

Šīs pārāk steidzīgās rūpes par nākotni ir veco, domāšanā kūtro un jau trulo, par filistriem kļuvušo vecās skolas dzejnieku tukša liekulība. Šīm nabaga mazajām filistru dvēselēm, ja uz tām klausās, tiek tagad nolaupīts vispār viss, kas vien iedomājams; bet patiesībā tās taču bija jau tik nabagas un mazas, ka tām vairs nekā nevarēja nolaupīt. Pat tāds niecīgs pilsonis kā Zūdermanis laupa viņiem jau tā gandrīz visus ideālus, padara viņu debesis par tukšu lopu kūti, no kurienes ir izdzītas viņu idejas par visu augsto un skaisto, t. i., govis un vērši, un teļi. Paliek pāri tikai tukši salmi un ne visai tīrs ūdens, ar ko viņi bija dzirdinājuši savas ideju govis. Šiem bezgala mazajiem un bezgala nabagajiem, kuri dzīvoja vienīgi no pagātnes, no bruņinieku un mēnesnīcas romantikas, kuriem par vienīgo mantu bija bijušais - par bijušo, kā zināms, Rotšilds nedod nekā, - šiem jāatņem arī pats pēdējais.

22. V

IV

Viņi tad nevarēs vairs dzīvot? Lai tad arī nedzīvo. Viņiem jāatņem dzīves apstākļi. Lai viņi iet mežā kā senie indieši. Tikai necerēsim no viņiem it nekā vairs nākotnei, kamēr senie indieši tikai tad drīkstēja pilnīgi brīvi domāt un filozofēt, un tad izdomāja pašu augstāko, ko vecās kultūras cilvēki spēja izdomāt. Šiem vecajiem dzejniekiem jāmirst, vajadzības gadījumā mēs viņus nositīsim, lai viņi atbrīvo telpu jauniem spēkiem. Dzeja, zinātnes popularizētāja, nedrīkst no tās atpalikt. Mēs gribam un mums vajadzīga uz priekšu, ne atpakaļ ejoša dzeja, nākotnes, ne pagātnes dzeja. Nākotne ir brīnišķīga (un skaista un patiesa) un pārpilna brīnumiem. Nepietiek galvu, lai uzzņemtu visus tās pāri plūstošos brīnumus, visas ar varu un nebeidzami uz priekšu traucošās domas. Nepietiek siržu, lai sasildītu jūtas; justspējīgu siržu ir pārāk maz un tās pašas ir par vājām, tās nespēj uzņemt bezgala smalkās un lielās jūtas. Šīm sirdīm jāiznīkst no jauno jūtu bezgalības un karstā kaislīguma kā nervoziem diloņslimiem jaunekļiem.]

(59034/8-11)

[Par sievieti "Nākotnes cilvēkā". Par Rosmershomu.]

*

[Pie laimes pieder pašam sevi just, pašapziņa. Arī altruisti pamatā grib tikai paši sevi just, būt paši lieli un lepni, ka viņi citus aplaimo.

Dzīve citu labā ir absurds, nevis laime.]

*

[Nīče. "Viņpus laba un ļauna".

Nīče pats feļetonists. Feļetons ir modernās preses galvenā iezīme. Nīče ir nepatiess, kad viņš apkaro presi un pats raksta feļetonus. ("Tā runāja Zaratustra".)]

*

[Filozofiskās sistēmas, dogmas bieži ir vienīgi pārpratumi.]

*

[[Burvji?] un lieliska arhitektūra. Nevarēja pietiekami augstu redzēt, nebija tālskatu, tādēļ. terase uz terases, ne tiekšanās pēc idejām, bet kaila, praktiska nepieciešamība.]

*

[Platons arī necieš dzejniekus, jo poēzija esot meli.]

*

["Griba tikt pie patiesības - mūsu patiesība."]

(59434/42)

["Viņpus laba un ļauna".

Nav laba un ļauna, tāpat kā nav siltuma un aukstuma. Mūsu termometrs pieņem patvaļīgi nullpunktu. 4 grādi ūdens siltuma, kāds nepieciešams dzīvībai, būtu dabiskāk.]

*

[Jesajas 7. Viņš sagatavo bārdas nazi. Bārddzinis.]

Aspazijas rokrakstā pierakstīts:
[Ceras - dusmīgs prāts.]

[Mākoņi spīdēja kvēli sarkanās asinīs kā liels kaujas lauks, kur gulēja dievs, nodurts ar smailiem, ziliem mākoņu zobeniem.

Cauri šur un tur saplaisājušiem mākoņiem redzēja drupās satriektas, kūpošas pilis, kurām pāri gājusi iznīcība.]

*

[Triju zilu mākoņu šķēpu caurdurta gulēja gurda saule virs jūras, un tās sarkanās asinis krāsoja jūru un plašās debesis.]

*

[Jūrai taču ir visskaistākās, blāvākās, vismodernākās krāsas, ko parīziešu saules pārpilnība tikai vāji atspoguļo.]

(59035/62)

[Mākonis deg kūpēdams, un visapkārt pakalni ir aizdedzināti un kvēlo gaiši baltās liesmās. Un mākonis met drūmas ēnas jūrā, ka tā guļ kā liels izvilkts zobens, tumši zils, nopietns un draudošs, un smaile atspīd no degošiem pakalniem kā noslīpēta, spīguļojoša dzelzs.]

(59034/14)

[Melni kūpēdama stāv uz kalniem Atriebība ar sarkani kvēlojošu seju, un savu roku tā tur izstieptu pār zemi.]

(59034/20)

[Kādēļ aizplīvurot domu, ja grib izteikt jaunu patiesību, kā, piemēram, Niče? Visi daudzie salīdzinājumi, tēli, vārdu rotaļas viņam kalpo, lai darītu domu raibāku, nevis skaidrāku un iespaidīgāku. Gleznu daudzums to nepanāk, bet gan spars un vienkāršība, trāpīga vienkāršība. Viņam ir par daudz asprātību, vārdu rotaļu, tas padara gan viņā filozofisko feļetonu baudāmāku, bagātāku, bet maz saprotamu, taču dažam samaitātam vēderam šāds ēdiens tieši vairāk pa prātam. Noslēpumainais noder atsvaidzināšanai.]

*

[Dzīve ir sevis jušana, "Es" jušanas augstākā pakāpe cilvēka egoismā.]

*

[Tik maz domu ir viņa galvā kā augļu ogu kokā, kuru briedumā nopurinājuši.]

(59034/30)

[Jaunajai dzejai vajadzīgs arī jauns stils. Nīče iedomājās to a.tradis vieglā feļetonā, vārdu rotaļās, atjautībās, anekdotēs, aradoksos, neskaidros, viegli pārprotamos izteicienos.]

(59034/16)

[Naktstauriņi ilgu pilni tā tiecas uz gaismu, ka nebaidās zaudēt savu dzīvību. Kādēļ tie netiecas ilgoties pēc lielās saules gaismas? Vai viņi spēj sajūsmināties tikai par mazām idejiņām kā mūsu tautībnieki? Dr. Kalniņš riskē gandrīz ar savu karjeru savu strīpaino bikšu dēļ? Vai viņiem mazā gaismiņa ir tuvāka, vai viņi to var vieglāk aptvert?]

(59035/139)

Aspazijas rokrakstā rakstīts:
[Dzīvot nozīmē sevi just.

Apcerējumi par salīdzinājumiem.

Jaunākie dzejnieki, kuriem vēl nav jaunu salīdzinājumu un kuri negrib nēsāt apvalkātu zelta brokāta tērpu. "Tev nebūs sev radīt kādu tēlu vai līdzību."]

(59034/27)

[Straume, kas izlauž krastus, jauna doma vieglāk apvaldāma ar miltu maisiem un lielu daudzumu seklas smilts, ko saber dambja pārrāvumā, nekā ar vareniem klintsbluķiem. Lielā, mežonīgā jūra veļ bezspēcīgi savus viļņus pret lēzeno smilšu krastu. Viļņi, sasniedzot sēkļus, kļūst gurdeni, vāji un mazi. Fašīnas un smilts aizsargā nocietinājumus labāk pret lielgabalu lodēm nekā akmens mūri. Smilts, seklā smilts - nav nekā nepārvaramāka, tāda lai tad būtu muļķība, un tā ir arī seklā smilts.]

Aizmūrētie cilvēki, mūžīgais avots, iz kura jāsmeļ, ir Šekspīrs un Gēte. Jā, vai tad tiešām cilvēce vairs neiet, nesoļo uz priekšu, vai tad mums Šeksp. un Gēte jāmācās no galvas un mūžīgi jāatgremo, vai tie vairs nau pārspējami, ko tad der vairs tālāk dzejot, aiz gara laika tad jānosmok. Ne Šeksp. bija savam laikam un izbija, mēs no viņa mācījāmies un izmācījāmies. Tāpat ar kristīgo mācību: dari ko gribēdams, tavi darbi tevi nevar glābt bez žēlastības.

(59035/136)

Aspazijas rokrakstā pierakstīts:
[Uz iekšieni vērsts pārspēks saberž sevi kā dzirnakmens bez miltiem; bez darbības uz āru.]

*

[Rublis. Kapeiku cilvēki, netīri un šņirkstoši.]

*

[Es jūtos labi kopš vakara, un tad es nožēloju, ka neesmu vēl labāks bijis pret Mīlulīti un citiem. Tas taču nozīmē: manai laimei ir nepieciešams, lai es būtu labs pret citiem. Ja es tiešām būtu bijis vēl labāks pret citiem, mana apmierinātība būtu vēl lielāka. Tātad - es mīlu viņus tādēļ, ka es mīlu sevi.]

*

[Svētītie, svētītie, svētītie nākotnes cilvēki, jo viņiem nevajadzēs mirt, lai nonāktu pie patiesas dzīvības. Mēs, sāpju cilvēki, izbaudīsim visas miršanas sāpes un neatstāsim neko pāri, tik apslāpētas atmiņas par briesmīgo. Mēs, pārejas cilvēki, kuri jau spējam nojaust jauno, nākotni, taču vēl pilnīgi esam vecā varā, mēs jūtam dubultas sāpes un izpērkam aplamas saimniecības sistēmas grēkus, kura savu pasauli varēja uzcelt tikai uz meliem.]

(59035/48)

[Pasaules vēstures tiesu tur tik augstā cienā, pat apgalvo, ka no tās baidoties, taču tā būtu gluži nicināms, netaisns un pērkams tiesnesis, ja tā vispār būtu tiesnesis. Visus tās spriedumus uzraksta dumji, aizspriedumaini, dzīvi maz zinoši sekretāri - profesori, kuri tikai tad parāda zināmu dzīves pieredzi, kad kļūst par lišķiem un apņemas cildināt kādu valdnieku namu vai spēcīgu apspiedēju kārtu. Ir grūti pierādīt viņu melus, viņi cīnās pret to ar visiem līdzekļiem. Ja jau spēj viltot faktus, kas ir tik jauni kā 1870. gada karš un vācu valsts dibināšana, kā tad ar daudzus gadsimtus senāku patiesību? Vēsturi allaž rakstījis uzvarētājs un bagātnieks vai viņa sulainis. Pavisam tuvredzīga ir vēsture tur, kur tai nav tiešu veikala interešu. Lielos garus tā nekad nav sapratusi, vismaz nekad viņu laikā. Empedokls - Darvins.]

(59034/19)

[Strādnieku stāvoklis un [sociālisms?]. Profesors Rūd. Zoms. [Kas?] ierobežo vācu mietpilsoņu profesoru? Pēc tam, kad gadiem ilgi viņam zilināta galva, līdz viņš beidzot vienu daļu lielās domāšanas pa pusei aptvēris, viņš pieņem šo puszināšanu kā paša ģeniālu atklājumu un pierāda to uz mata citiem, kas to tiešām paši domājuši. - Strādniekus viņš ielaiž salonā, bet - nabagie tomēr būs vienmēr, un kristietība te allaž atradīs bagātīgu darba lauku. Pat šo domu viņš nespēj izdomāt līdz galam, viņš it nemaz nenojauš, ka aizskar pašu nabadzību, ne vien zināmus privileģētus strādniekus.]

(59035/8)

[Glābšana, cilvēces labklājība]

26. V

[Es meklēju patiesību ar visu varu, saņemot pēdējos spēkus, pie tam neko nesaudzēju, uzrakņāju visu pasauli, pārmeklēju kalnus un jūras un runāju arvien vairāk un vairāk, un domāju, ka man katrā ziņā tā jāatrod visā šajā lielajā haosā, un tad tai arī jābūt kaut kam krāšņam, lieliskam, acīs krītošam, katrā ziņā kaut kam pārsteidzošam, impozantam, ar ko varētu dižoties ļaužu un savā priekšā. Un te viņa pacēlās savā milzīgajā lielumā, un patiesība atbild man uz jautājumu, kur lai es to meklēju: ikdienā, darbā; glābiņš ir dienišķajā maizē, ēd pats un saki visiem, ka visiem jāēd.

Glābšana, patiesība: mīlestība uz sevi pašu. Šis vārds mani pievīla un sakaitināja, un es izsmēju tādu gudrību, kas mētājas uz ielas. Šo gudrības izteicienu tā banalitātē es zinu jau sen, bet es esmu nopietnāks, lielāks gars, es cīnos pēc ideālā un nicinu šos netiklības un kārības purvā grimstošos miesas un vēdera kalpus, nicināto naudas un maizes cilvēku gudrību. Es sapīku par patiesību, kas mani turēja par muļķi, neturēja mani par nobriedušu, jo es biju lepns uz to, ka tik neizmērojami smagi un sāpīgi biju cīnījies, lai atrastu patiesību. Šīs banālās atbildes izsmieklu es nebiju pelnījis. Es novērsos no šīs patiesības, jo tā nebija taisnīga un tātad arī nevarēja būt īstā patiesība.]

(59035/5)

26. V

[Un es nebiju vieglprātīgs, novērsdamies no šīs pasaulīgās, netīrās, zemiskās patiesības, kādu es to nu saskatīju. Es atcerējos, kā vislabākie vīri, viscildenākie, ir vienmēr sprediķojuši: "Mīli ne sevi, bet otru", - un marta nicināšana pieauga. Bet pašās beigās mani visspēcīgi pārņēma it kā kauns: viņa ar mani apietas kā ar mazu zēnu, kuram tā nedrīkst uzticēt neaizplīvurotu taisnību. Savu izteicienu tā ir domājusi ironiski, vai varbūt tam tomēr ir kāda cita apslēpta jēga un es vienīgi nespēju to aptvert, esmu par dumju? Un tā es bēdīgs aizgāju no tās un paliku pie gudrajiem vīriem, lai arī turpmāk ļautu sevi vadīt viņa augstākajiem ideāliem un nemēģināta vairs nākt pie ķircinošās, tiešās patiesības, un mīlēju savu tuvāko, lai kļūtu taisnīgs, jo tā ir patiesība.]

*

[Patiesība man ir dārga manta. Es esmu par to maksājis ar sviedriem un asinīm, un savu bezmiega nakšu asarām. Un, ja es to atrastu, es to apliktu sev apkārt kā mēteli un uzliktu galvā kā valdnieka kroni, un izietu laukā, lai visiem pasludinātu šo savu patiesību, un, ja, viņi negribētu to dzirdēt, skaļā balsī viņiem to izkliegtu, viņus piespiestu ar varu un atsvabinātu. Pasauli es gribētu atsvabināt, lai darītu labu tuvākajam, kurš bez manis panīkst.]

(59034/13)

Aspazijas rokrakstā rakstīts:
[Kā drošu patvērumu es to ierīkotu un kā tempļa mūri uzceltu apkārt pasaulei, lai meliem kopš šī brīža nebūtu iespējas.]

*

[Ietērps. Viņš, nopietns gars, nāk pie neslēptas patiesības. Tas ir Ātmans, seko Brahmans.]

Aspazijas rokrakstā rakstīts:
[Un tad es gāju bēdīgs mājās, ka mani spārni bija gurdi.

(Cita komentārs: bet ēst viņš varēja krietni daudz.)

Es: "Kur ir patiesība? Kur lai es to meklēju?"

Patiesība: "Sevī."

Es: "Kas man jādara, lai sasniegtu patiesību, lai tiktu glābts?"

Patiesība: "Mīli sevi pašu."]

*

["Es nāku kā liels, nopietns gars, es esmu gudrs, es esmu taisnīgs, esmu godīgi Tevi meklējis. Atbildi man pēdējo, pilnīgu, īstu patiesību, bezstarpniecisko, nekomentēto."

"Tu esi vēl vecs un neaptversi."

Patiesība: "Sargies no neaizplīvurotas patiesības. Tu mani nesapratīsi, nespēsi aptvert."

Es: "Runā taču uz mani kā vīru dzīves un gara pilnbriedā."

Patiesība: "Tad jautā,"]

(59034/29)

30. V

[Tiklīdz kāds runā par savām cildenajām jūtām vai aizbildinās ar cildeniem motīviem, es viņam vairs neuzticos, un kaut viņš arī būtu viens no labākajiem, un kaut tas būtu es pats vai Mīlulīte. Pasaulē, kur viss dibināts uz meliem, patiesība var tikt lietota tikai par aizsegu mazām veikala interesēm, nekas nemainās, ja šīs veikala intereses ir dvēseliskas. Visuzmanīgākam jābūt ar cildenajiem motīviem, kas it kā esot brīvi no patmīlas. Faktiski visu dara tikai aiz patmīlas un savtīguma, bet šajā sagandētajā melu pasaulē negrib un nevar to atzīt, citādi taču būtu bez maizes visi tie tūkstoši tikumības sargātāju, kā priesteri, dzejnieki un rakstnieki, prese, ideologi un vienkārši idioti, tiesneši un advokāti līdz ar policiju un administrāciju, un valsti utt., utt.]

*

30. V

[Nu man nule pašam jāapraksta patiesība, bet nav drosmes, baidos sagādāt sāpes, bet vēl vairāk pazaudēt savu oreolu, Dot ubagaāvanas.]

(59034/15)

30. V

[Pati spēcīgākā, dziļākā, patiesākā, pat tīrākā mīla ir patmīla. Nepadariet arī to mazu un sīkumainu, tāpat kā jūs esat pazeminājuši sievietes mīlu, lai nu katram muļķa puikam atļautu par to jokot un zoboties. Jūs sievietes mīlu vispirms kalpinājāt un līdz ar to viņu mācījāt ķerties pie meliem un izlikšanās, kas jau allaž ir bijis kalpu ierocis, - un pēc tam to nicināt kā verdzeni, bet neapzināti vai arī apzināti, sevi bezgala pazemojot, tai kalpojāt. Nu jūs gribat gluži to pašu darīt ar patmīlu - neatzīt, verdzināt, nicināt un tomēr tai kalpot. Un, tā kā šī mīla, patmīla, ir visspēcīgākā no visām mīlestībām, jūs tūlīt sistemātiski, pedantiski pasūtījāt veselas ierēdņu armijas, kuriem jāveic kalpināšanas procedūra, pulgojot patmīlu. Gadu simteņiem savā civilizācijā jūs jau piekopjat šo kaunpilno darbu, bet tas jums nav vēl izdevies, jūs vienkārši nevarat pārveidot visu cilvēku pretrunā dabas likumam, ka ik lieta pastāv par sevi un vispirms tai jāpilda pašai sevi. Kopiet patmīlu, cildenojiet to, dariet to lielu, un jūs radīsiet sev lielisku nākotni. Tā dibināsies uz patiesības un tādēļ tā būs bez sāpēm un bez gala.]

*

[Altruisms nav dabisks, tas vienmēr rodas tikai no patības, no patmīlas pārvarēšanas. Patmīla vienmēr ierodas pirmā, sevišķi stipri tā izpaužas bērnā. Patmīlu arī pārspēj tikai īslaicīgi, un tā izlaužas uz āru arī tikai pašos labākajos. Un tomēr nav nekas tik mīlīgs, maigs, patiess, tīrs kā bērns, un nekas nav tik šausmīgi egoistisks. "Topiet kā bērni" - nav jāuzņem alegoriski, bet burtiski: "Mīliet paši sevi! " - Bērni taču bieži atdod vislabāko kumosu ne pēc pavēles, bet tādēļ, ka tas viņiem sagādā prieku, tāpat kā sagādā prieku darīt labu.]

(59034/21)

[Vecāki mīl bērnus vairāk nekā bērni vecākus. Vecāki tikai dod, un bērni ir vienīgi ņēmēji. Devējs sevi saista vairāk nekā ņēmējs. Mīlestībā tas ir tāpat.

Patmīla ir vistīrākā mīla.] [Aspazijas rokrakstā rakstīts: [- Kā tā izpaužas?

1) Jutekliskā mīla, tuvākā mīla, vecāku mīla, žēlastības dāvanas.

2) Dzejnieku, filozofu analīze - Heine, Nīče. Sieviete ir noglaimota, nodziedāta lejā līdz savam tagadējam stāvoklim. Grietiņa, Fausts. Visas joku lapas. Marijas kults, Tolstojs, Strindbergs, "Magdalēna Dornis".]]

(59034/28)

[Mātes un tēva mīlestība, uzupurējošais altruisms nav taču nekas cits kā viskrasākais, maziskākais egoisms. Redz un jūt bērnā sevi pašu un tādēļ grib to arī virzīt pēc savas gribas. It nemaz nesaprot, ka bērns jau kļuvis patstāvīgs organisms, kas grib pats sevi vadīt.]

(59035/53)

30. V

[Galdnieks kā ideālists uz savu roku: viņš neprata melot un izlikties, pat ne savas mīlas dēļ. Viņš nespēja mest ne vienu, ne otru un tādēļ vajadzēja pamest abas un lēkt akā.]

*

[Vecā un jaunā pasaule. Vecā stāsta gari un plaši, jaunā]: turēsimies pie lietas.

(59034/17)

30. V

[Es sev vēl nozīmēju maz, tādēļ man tik viegli visu pamest. Es neticu sev, man vajaga kāda, kas to dara manis labā un dod arī man ticību. Pirmcēlonis taču atkal ir - mīli sevi vairāk par visu, ne mazai un maziskai jābūt šai mīlai, bet tik spēcīgai kā īstai sievietes mīlai. Līdzīgi kā tur, arī šeit tikai īsta mīla rada ko lielu.]

(59035/60)

31. V

[Ik dienu dzird no pusgudrajiem, milzīgi gudrajiem un visgudrajiem kā interesantu paradoksu savādu pretrunu, kuru nedz var, nedz grib izskaidrot, ka arī saulei esot plankumi, ka arī godīgais esot nozadzis vistu, ka arī visprogresīvākie gari ticējuši spokiem un tamlīdzīgi. Iztirzā tad to tālāk, atzīstot par jaunu cilvēka dabas vājuma pierādījumu: dievs nu reiz mūs radījis nepilnīgus, pa pusei eņģeli un pa pusei velnu, pa pusei dzīvnieku un pa pusei dievu. Bieži tad vēl piemetina: tādēļ arī pašam labākajam un -gudrākajam jāpazemojoties dieva priekšā un tikai nevajagot sevi uzskatīt par kaut ko lielu, tikai nevajagot uzticēties paša spēkam utt., līdz patības pilnīgai iznīcināšanai. Lielāko tiesu apmierinās ar paradoksālo faktu un gudrības mācību: cilvēks lai nekārdinot dievus, lai neuzdrošinoties izdibināt neizdibināmo. Un tomēr visa lieta ir tik vienkārša, cik vien iespējams. Arī visgudrākais ir uzaudzināts tūkstošgadīgā māņticībā, un viņš, dabiski, var tikai pamazām, pakāpeniski atbrīvoties no māņticības, ne ar piepešu, beziemesla un bezpamata lēcienu. Kaut arī prāts ir jau brīvs, jūtās vecā māņticības mācība turas vēl stipri, jo jūtas vispār ilgāk turas pie iespaidiem. Ja psiholoģija būtu vairāk progresējusi, vai es pats no tās saprastu vairāk, es varētu to visu vēl daudz skaidrāk pasacīt. Tāpat kā gudrais ilgā cīņā cīnās par gara patiesību, tā godīgais un labais cīnās par jūtu un darbu patiesību izmisīgi ilgā cīņā, jo viņa ceļš vēl ir grūts - tieši rakstura dzīļu ierobežotais kustīgums, kaut gan rakstura virspuse ir ļoti viegli saviļņojama.]

(59034/25)

31. V

[Altruists kaunas par katru labāku kumosu, ko bāž sev mutē. Viņš zina un lādās, ka vajadzējis dalīties ar nabagajiem. Un nu tas arī tiešām ir grēks, ja viņš, to labāk zinādams, tomēr nedara.]

(59034/20)

[Esmu audzis uz šaubām kā uz cietas zemes, līdz šim šaubas bijušas ierocis, šaubas mani veda pie patiesības, es nevaru no tām šķirties. Mani ved uz augstas klints un saka: "Meties lejā un lido augšup ēterā, tu to vari, tev uz zemes ir izauguši spārni." Vai saka: "Tici pasaulei, patiesībai, man un sev, tu jau esi ieguvis patiesību no šaubām." Kas mestos viegli lejā, kas viegli atmestu šaubas un bez ierunām ticētu? Un tomēr - vai ticība nav vistuvākā, visaugstākā stadija pēc šaubām? Kā un kad nonāk pie ticības? Un kādēļ tad citi iet tieši pretējo ceļu? ar ticēšanu viņi nonāk pie patiesības. Jeb vai viņi nonāk tikai pie darbiem, kas svarīgi patiesībai? Viņi izjūt sevi darbos, sevis izteikšanā un ar to apmierinās. Pat relatīvais derīgums priekš citiem, par ko vienmēr runā filistri, paliek tas pats vai ir pat lielāks, nekā šaubu pilnajiem patiesības, t. i., visuma meklētājiem. Arī reāla nepatiesība, ko ar niknumu ieviesuši ticīgie, t. i., sapņotāji, ir vedusi uz priekšu cilvēci un tajā pašā laikā apmierinājusi fanātiķus.]

(59035/143 un 59034/20)

31. V

[Ir kāds ticības spēks, kurš visu nojauc, bet arī stiprās šaubas ir milzīgs spēks, kas sadrupina klintis un rada kalna nogruvumus, tāpat kā ilgstošs ziemas aukstums.

Es neesmu sapņotājs, bet kāpēc lai par tādu nekļūtu? Vai tas nav manā raksturā?]

(59034/24)

[Izsekot sakāmvārdiem un dzejniekiem, cik tālu viņi melo. Katrs ir savas laimes kalējs, amatam ir zelta pamats un citi līdzīgi ir pilnīgi atklāti meli, pārējie ir pusmeli un ceturtdaļmeli.

Lasīt svētā Augustīna un Ruso grēksūdzes un pārbaudīt, cik tās patiesas. Dzejniekus un filozofus pārbaudīt mīlas jautājumā, vai viņi paši nepazemo sievieti un mīlu un tad par to neizsamist. No sievietēm taisot svētās, bet vienlaicīgi netikles, jo svētā taču zemes virsū ir neaizsniedzama, bet ikvienu, kas nav svēta, taču var apsmiet kā netikli.]

(59035/144)

31. V

[Dzeja ir novecojusi, visi salīdzinājumi nāk no kristīgās ticības, bruņinieku laikiem, senās filozofijas, teikām un pasakām. Jaunākā zinātne, kuras gaita ir tik majestātiska un tik ļoti vēršas lielumā un plašumā, nav dzejai devusi nekā, ne salīdzinājumus, ne tematus. Dzeja ir ļoti tālu atpalikusi savā uzdevumā: sava laika lielās domas ne izdomāt, bet vienīgi - popularizēt, darīt tās pieejamas jūtu niecīgajai saprašanai un līdz ar to veidot cēlākus cilvēkus. Visiedarbīgākie salīdzinājumi un tēli - un tie pieder pie dzejas kā lancete un mikroskops pie dabaszinātnes - arvien vēl ir Bībelē, vēdās un citās senajās "svētajās grāmatās", kuru poēzija tiešām stāvēja sava laika kalngalos, pat pārvaldīja savu laiku, jo šī poēzija bieži bija arī vienīgā, taču vienmēr - lielākā daļā visas laikmeta zinātnes kvintesence, filozofija. Jaunlaiku dzejai jāpaceļas līdz filozofijai, un tā kļūs nozīmīga un būs spēks dzīvē. Dzejnieks pats tiks cienīts un nebūs pa pusei sentimentāls muļķis, pa pusei jocīgs bagātā pūļa galma nerrs, pa pusei melis un lišķis, tikumības sargs, tautas piejaucētājs un muļķotājs, kādi ir mācītāji un policija. Mūsu dzejnieki ir miega pulveru maisītāji un policijas rokaspuiši. Ko policija nepanāk ar pātagas rupjo spēku, to izdara šie nealgotie un tālab divkārt vientiesīgie dzejnieki ar saviem omulīgi plānprātīgajiem un pretīgajiem, neko neizteicošajiem, tušētajiem un nogurdinošajiem vārdu savārstījumiem. Viņu pilnības rags, no kura viņi ar neaizsniedzamu dāsnumu dāvā, ir zīdaiņu barojamā pudelīte ar gumijas pupiņu un ūdeņainu pienu.]

(59034/23)

31. V

[Vecā dzeja ir noziedējusi skaistule, kura saliek rotu uz rotas, smiņķi uz smiņķa, lai gūtu ievērību savos cienītājos. Bet cienītāji sāk manīt, ka viņi redz neīstu skaistumu, un sāk meklēt pēc īsta skaistuma.]

*

[Spaini slāpekļskābes pār veco dzeju.]

(59035/52)