1896. GADA PIEZĪMES

II

PIERAKSTI UZ L. BĪHNERA GRĀMATAS "SPĒKS UN VIELA" MALĀM

PIERAKSTI, LASOT K. TIMIRJAZEVA GRĀMATU "AUGU DZĪVE"

PIERAKSTI, LASOT L. BĪHNERA GRĀMATU "SPĒKS UN VIELA"

Mierinājums: smadzenes var vēl augt līdz 40. gadam.

Normālsmadzenes - 2 mārciņas, galvas apmērs - 16 collas. Kretīni - niecīga sensibilitāte, ēšanas un dzimuma dziņa, gremošanas un sugas turpināšanas darbība.]

(59034/35)

[Atdalot nost smadzenes, anatomijas nazis sagriež dvēseli gabalos.]

(59035/13)

[Smadzenes liek saņemtajiem iespaidiem atkal atspoguļoties uz ārieni, orgānā: nobālēšana, žults izplūdums dusmojoties; dvēseles afektos pārmainās mātes piens.]

*

[Garīgs darbs vairo ēstgribu, siltumu, sviedrus.]

*

[Sangviniski cilvēki dzīvo īsāku laiku un straujāk iztukšojas.

Kaislīgs, dzīvs, kā jau viņa īsais kakla skriemelis.

Vai es tādēļ esmu lēnām iekustināms, lai gan es esmu kaislīgs?

Garīgas zināšanas un spēks dara ilgstošu un spēcinošu iespaidu uz ķermeni.]

*

[Visām psihiskajām slimībām pamatā ir traucējumi ķermenī, sevišķi smadzenēs.]

(59034/34)

[Cik vāja ir Jūsu no miesas neatkarīgā, patstāvīgā, miesu pārvaldošā, pārdabiskā dvēsele: no viena belziena pa materiālo galvu tā atkāpjas, viens asiņu piliens smadzenēs to padara dumju, viena glāze vīna to aptumšo. Vai viņa, valdniece, nespēj aizsargāt paklausīgo miesu?]

(59035/11)

[Spirituālisti: dvēsele eksistē pati par sevi, neatkarīgi no zemes vielām, nejauša savienojuma ar vielu. Smadzenes par maz diferencētas.

Smadzeņu struktūrai vissmalkākā organizācija un visaugstākā pilnība, brīnišķīga forma, liela asiņu bagātība, augstākā temperatūra. 1/3 kopējā ķermeņa siltuma ir vajadzīga, lai uzturētu nemitīgi versmējošo smadzeņu karstumu.]

*

[Asiņu substances traucējums - garīgās darbības traucējums.]

*

[Gangliju mezgli uzņem iespaidus un tos izplata. Nervu šķiedras - telegrāfa vadi, gangliju - telegrāfa aparāti.]

*

[Viss smadzeņu aparāts un vispār cilvēka organisms ir tik mākslīgs, plaši sazarots, aptverošs kā krievu valsts, un tomēr tam nav patvaldnieka, bet, ja daudz - tautas pārstāvniecība: smadzenes - tāpēc arī nākotnes valsts nav nepieciešama.]

*

[Mums ir 15 000 vārdu, bez vārdiem maz priekšstatu, bet 1000 miljoni gangliju, tātad 5000 gangliju uz vienu priekšstatu. Lielais gangliju daudzums ir vēl nenodarbināts. Cik bezgalīgi var vēl augt mūsu priekšstati, cik bagātiem mums vēl jākļūst! Un mēs nomokāmies ar veco poēziju.

Bez tam gangliju skaits var pat vēl augt, ja vajadzīgs, galvaskauss arī var paplašināties, un paveras bezgalīgas perspektīvas ne vien sestajam, bet arī 7. un 8. prātam.]

(59034/36)

Tem[ats].

[Glāb mani, mana nemirstīgā dvēsele, mierini manu nabaga nožēlojamo miesu, jo Tu esi dievišķīga, neievainojama, neizpostāma, pārdabiska, varenā miesas valdniece un vadītāja. Gars ir labprātīgs, bet miesa vāja. Pāri dabai Tu stāvi, cildena pāri netīrumiem un postam, vājumam un netikumam. Tu pacelies bezgalīgajās gaismas sfērās, uz pirmatnējo gaismas avotu, uz Visumu un Dievu. Bet Tu negribi mani glābt, Tu gribi sevi nošķirt no manis, mani pamest postam. Vai tas ir diži un labi? Vai tu esi dievišķīga? Tu neesi kā puķes smarža, kas izgaist, kad puķe mirst, kā arfas skaņa, kas apklust, kad arfa lūzt, kā varavīksne, kas pamazām izdziest, kad lietus nostājas?]

(59034/26)

1. VI

[Gangliju nervu šūnas ir zemeslodes, ir pasaules pilnīgi par sevi, katra šūniņa - organisms. Saules ir Visuma smadzeņu šūniņas.]

(59035/34)

[Kas ir apziņa, apzināta rīcība? Kurš orgāns mums ir šim nolūkam? Smadzenes. Bet tomēr ne visas. Jo domāšana taču ir visai neatkarīga no mūsu apzinātās gribas. Mēs domājam tikai to, kas mums nejauši iekrīt prātā, t. i., nāk nejauši. Ja mēs apzināti par kaut ko domājam, tad tas nozīmē: mēs sevi novedam tādā stāvoklī, ka dotajam vajadzētu mums iešauties prātā, vai pareizāk - tas varētu iešauties prātā. Līdzīgi - mēs nesagremojam apzināti, apzināti mēs tikai ēdam, dodam kuņģim materiālu sagremošanai. Mēs nevaram regulēt gremošanu, tāpat mēs nevaram regulēt domāšanu. Mēs tikai dodam no ārienes materiālu. Bet vai mēs nevarētu tik tālu sevi attīstīt, tik tālu izpētīt, ka mēs iepriekš nolemtu, kas mums pēc kārtas iekritīs prātā, t. i., ko mēs un kā mēs domāsim? Vai nevarētu iepriekš aprēķināt visus šos domu lēcienus? Psiholoģija nodarbojas ar domu asociācijām, tai vajaga atrast likumu domāšanas procesam. Mums vajadzēs zināt, kādus lēcienus taisa doma un kā, bet mums vajadzēs iet vēl tālāk un neapzinātos, nejaušos domu lēcienus vadīt pēc savas gribas. Domāšanai jāizkļūst no nejauša, nenokārtota stāvokļa, tai jābūt regulētai, tikai tad tā būs īsta domāšana, kas var mūs vest uz tālākiem mērķiem, kas ir mums noderīgs orgāns, bezgala smalks, ass, žigls instruments, kas var mums atrisināt gluži citus filozofijas jautājumus nekā šos mazos, muļķīgos filistru reliģijas un morāles jautājumus. Regulēta un apzināti vadīta domāšana atrisinās neiedomājamus jautājumus, kas iznirs tad, kad no kapitālisma un filistrības, un meliem būs atsvabināta cilvēce, kura taču nevar atrisināt nevienu īstu jautājumu, jo ir piesardzīga un nepanes patiesību. Bet liels jautājums var būt vienīgi tad, un to var atrisināt vienīgi tad, kad ar to tiešām sastopas vaigu vaigā, kad to neaizplīvuro, uztver ne diletantiski, bet patiesi.

Domāšana pie mums tikpat tālu jāizpētī kā elektrība un tikpat tālu jātur savās rokās, tad mēs varēsim darbināt jebkuru mašīnu. Mums vajag domāšanu tā izpētīt kā ķīmiju, tad tā mums palīdzēs no akmeņiem ražot maizi. 700 cm3 smadzeņu var vēl augt (līdz 1200 cm3), gangliji var simtreiz vairāk noslogoties nekā tagad, kad lielākā daļa no tiem ir bezdarbībā. Vai tie nevar pārņemt apzinātās, noregulētās domāšanas funkciju?]

(59035/56-58)

[Runa nav par jaunas domas nojaušanu un domāšanu, bet par izdomāšanu līdz galam, izskaidrošanu citiem. Tikai tā ir panākumi vēsturē. Domu domāt un pielietot tad, ja masa ir tik tālu - to saprast un izmantot. Lamarkam, Okenam un Bīhneram ir attīstības doma, Darvins pirmoreiz to noved līdz galam, un viņam tiek slava.

Nepalīdz gan arī sava "Es" tukšais apmierinājums: es nule to domāju, sajutu. Jo lielāks kļūst "Es", jo mazāks viņam šis gardēža apmierinājums. Dziļāka domas pamata meklēšana, kura seko kailajai nojausmai, pētīšana dod vēl vairāk apmierinājuma. Šeit nāk klāt apmierinājums, ka doma padarīta saprotama. Doma līdz ar to kļūst saprotamāka arī pašam "Es" un padziļina "Es".]

(59035/141)

[Patiesība ir darbs, meli ir slinkums. Patiesība ir meklēšana, ir cīnīšanās, sevis iztērēšana, nonākšana konfliktos un to risināšana ar savām sirdsasinīm. Meli ir grūtību aizsegšana, izlikšanās, zināšanas iztēlošana tur, kur neko nezina, lai tikai nevajadzētu meklēt. Meli ir par kūtriem mesties konfliktos un tos atrisināt; tie izliekas, it kā konfliktu nebūtu bijis. Vecā dogmatiskā reliģija, vecā ticība ir slinkums un meli, vēlas tikai savu mieru un tādēļ tic visām blēņām, kādas iepūš. Katra valdība ir meli, to pacieš, lai pašam nevajadzētu domāt par savām darīšanām, savām tiesībām. Personiskā dzīvē visgrūtākais ir patiesība pašam pret sevi. Ir pierasts pie seklības, ērtības un meliem, pat tiešām domā, ka nav tik daudz laika, lai uzmeklētu patiesību.]

(59034/41)

[Aspazijas rokrakstā rakstīts: [Ka arī progresīvie gari nevar tikt tālāk, rāda Kivjē un Laiela piemērs. Pēdējais apgāza pirmā teoriju, ka esot bijušas revolūcijas (apm. 30-50) un jaunradīšanas, bet viņš nespēja iet tālāk uz] attīstības teoriju, palika pie spontānas sugu izcelšanās. Gandrīz jau visu viņš bija pasacījis, bet baidījās sacīt pēdējo vārdu, neticēja pats sev un savai mācībai. Pēc soļa uz priekšu viņš gāja atkal atpakaļ. Arī Rosmerss apstājas savā jaunajā morāles mācībā.

Dibuā-Remons. Ir tā, it kā prāts stāvētu mierā, it kā tas būtu piekusis.]

(59035/7)

PIERAKSTI UZ L. BĪHNERA GRĀMATAS "SPĒKS UN VIELA" MALĀM

486. ["Bet kas ir šī principa pamats?"]

487. [Morāle ir modus vivendi pret sevi, ģimeni, sabiedrību. Morāle ir jau kopš mežoņu laikiem, tikai to tā nemēdz uztvert.]

488. [Vislielākie grēcinieki sabiedrībā ir tie, kās par daudz cenšas iedzīvoties uz atsevišķa indivīda rēķina, indivīda egoisms ir ļauns pret vispārību, ja tas lieto spaidus, lai sasniegtu savus mērķus.]

489. [To [egoismu] nevajag apspiest, bet brīvībā attīstīt un izsmalcināt.]

490.-491. [Galvenais uzsvars nav liekams uz audzināšanu, bet uz sabiedriskajiem apstākļiem. Vispirms jāpārgroza tie, tad līdzās mainīsies un uzlabosies morāle, Tad redzēs, kāda tā būs, kādu ceļu tā ies. Tā var (ar ideoloģijas palīdzību) arī paātrināt sabiedrisko apstākļu maiņu.]

PIERAKSTI, LASOT K. TIMIRJAZEVA GRĀMATU "AUGU DZĪVE"

[Pārejas formas: pīļknābis, pharadaktylus, varde ir sākumā zivs, vēlāk rāpulis. Lancetniekam nav ne kaulu, ne skrimšļu, nav zobu, sirds un smadzeņu, zemākais mugurkaulnieks un molusks.

Pārejas formas iznīcinātas kembrijā un devonā, tās ir] Zālīts, [bez sirds, bez smadzenēm, bez mugurkaula kā lancetniekam; pārejas domas starp karstu un aukstu arī izmirst.

Dzīvniekiem ir nevis instinkts, bet prāts, ko var attīstīt.

Gara spējas zemākiem cilvēkiem ir ierobežotākas nekā augstāko pērtiķu gara spējas.

Zemāko cilvēku smadzenes 1/4 kilogr., normālas pērtiķa smadzenes 1/2 kg.

Jau Lamarks saka, ka nav sugas, bet ir tikai indivīds, nav cilvēces, bet tikai cilvēki.]

*

[Dabas filozofiju Vācijā (Okens), Lamarka un Žofruā virzienu, kas jau pilnīgi pareizi nojauta patiesību, kaut arī nepietika pierādījumu, 1830. gadā uzvarēja Kivjē un pozitīvisms, kurš īstenībā ir transcendentāls, nereālistisks un nepatiess, aizstāv sugu radīšanu u. t. jpr. tikai tāpēc, ka pozitīvistiem bija svarīgi acīmredzami fakti, jo acu priekšā bija dažādas atšķirīgas sugas un starplocekļi vēl nebija zināmi. Lamarks bija jūsmotājs, apriorists, ideālists un fantasts, un īstie ideālisti un fantasti un fantomu mednieki bija reālisti, prātīgi cilvēki, kas neļauj tiem kaut ko samelst, bet rēķinās ar patiesiem faktiem. Šodien mēs fantasti, lai gan ne ideālisti, bet toties jukuši un turklāt dieva nolādēti materiālisti (arī Lamarks bija ne tikai nerrs, bet arī ļaundaris un dieva liedzējs).

Pozitīvistu jeb veco uzvara 1830. gadā noveda pie sastinguma un 30 gadu atkritiena. Dabas filozofija nenievāta. Varbūt pārsteidzība mums būtu tas pats.

Visu dzīvības formu likumsakarīga saistība

Doma dzīvo tālāk patiesi filozofiskajos garos, viņiem tikai trūkst drosmes izvērsties pēc lielās neveiksmes, kad viņus [sagaidīja?] ar lāstiem, smiekliem un ķecerību.

Refleksijas

Viņi bija un mēs esam īsti ideālisti, bet no šī vārda jākaunas, jo dumjie un iesīkstējušie un liekuļi, vecie to norentējuši un ideālistiem būt tagad nozīmē: ticēt, ticēt, nevis pētīt, nevis pašam domāt, apmierināties, visu veco pieņemt par labu, atzīt par augstāko cenšanos būt apmierinātam un bagātam un sniegt ubagdāvanas, un sev par mierinājumu atsaukties uz veco poēziju, kura uz acumirkļiem aizved prom no šīs dzīves posta.

Philos

Daudzi zinātnieki pirms Darvina evolūcijas teorijas. Herberts Spensers.

1859. gadā vienlaikus ar Darvinu ļoti līdzīgā veidā deklarējas Hakslijs un Huks. Jau sen pirms Darvina sastop ne tikai vispārējo pamatideju, bet pat atsevišķas tās sastāvdaļas.

Melnā āda aizsargā labāk pret sērgām, tādēļ melnā rase kļuva valdošā tropos.

Visām šīm domām trūkst tikai vispārinājuma, un tādēļ trūka pielietojuma visās nozarēs. Nav vairākkārtējas radīšanas. Nav nekādas vienreizējas radīšanas. Parazītaugi un dzīvnieki varēja eksistēt tikai no organismiem, kuri bija pirms viņiem. Daži augi spēj augt tikai citu ēnā.

"Spēks un viela". (Pirmrašanās.) 1855. Pirms "Sugu izcelšanās" kā dabisks process.

Vēlāki pētījumi pierāda viņa uzskatus.

Diženā evolūcijas teorija ir bezgala vienkārša.

Pārbagāts ir dabas dzīvības spēks. Tas devis dzīvajām būtnēm tādu spēku un vairošanās spēju, ka jebkura no tām viena pati īsā laikā varētu piepildīt visu Zemi. Pārvarīgi liela ir zemākās būtnes attīstības spēja, un mums, cilvēkiem, šeit visaugstāk attīstītajiem, vajadzētu krist izmisumā par tālākas attīstības iespēju. No nāves spēj celties dzīvība, no neorganiskajām vielām organiskā pasaule pati sevi ir radījusi vai attīstījusies, un mēs lai baidāmies nāves.

Ne par cilvēku cilts izmiršanu jums nāktos domāt, bet par jaunas sugas izveidošanu. Tāpat kā cilvēks attīstījies no pērtiķveida būtnes, pārcilvēkam kā sugai jāattīstās no šodienas cilvēka.

Nākošais sociālisms dod iespēju daudz vieglākai, ātrākai, daudzpusīgākai attīstībai kā pašlaik, tā ka mēs iepriekš nevaram pat paredzēt konsekvences. Ja tagadējā cilvēce nebūs pietiekoši attīstīties spējīga, ja tās prāta un jūtu spējas būs par vājām sekot kultūras trakajam progresam, tad šodienas cilvēku rase izmirs pamazām, kā izmirst mežoņi, lancetnieki.

Vai arī šodienas cilvēks nevar kļūt par sugu starpposmu? Sākotnēji nav bijis arī lancetnieku, pie tiem nonā.ca tikai kad mugurkaulnieki vairāk attīstījās. Nākotnes cilvēks šodienas cilvēku pazeminās par starpsugu, kas grib savienot, svārstās un izmirst. Tik bieži žēlojas par skolnieku mācību vielas apjoma milzīgo palielināšanos. Vai ar to kļūst labāk? Gan būs vēl sliktāk, jo mācību viela milzīgi paplašinās, nepielūdzami prasa to zināt. Nākotnes cilvēks būs pārbaudes akmens, kurš izšķirs, kam nāksies palikt apakšā un mirt un kas viņu pārspēs, pat uzkrās un tad dzīvos desmitkārt, simtkārt plašāk un augstāk salīdzinājumā ar šodienas cilvēku.

Suņi bez muguras smadzenēm, Golcs un Ēvalds Strasbūrā.] Domāja, ka galvas smadzenes der prāta parādībām un muguras smadzenes mehāniskām kustībām, bet kuce bez mug, smadz. dzemdējuse un zīdījuse bērnus.. Dažas nedēļas pēc operācijas krīt visas dzīves parādības, bet tad lielākā daļa atkal ierodas.

(23109/6 un 7)

[Dažādošanās mijas ar vienkāršošanos - no dīgļlapām attīstās daudzveidīgas lapas un citi orgāni, bet peonijai tai pašā laikā lapu kļūst arvien mazāk un mazāk - 5, 3, 1, līdz tās kļūst par kauslapām un vēlāk par ziedlapām, līdz zieds no jauna nāk ar dažādošanos. Pirmatnējais komunisms ir vienkāršs, daudzveidīgs privātīpašums un atkal komunisms, tātad vienkārša forma, kas tomēr parāda attīstības gaitu, proti, pretī uzplaukumam.

Sekojoša progresija: dīgļlapa, izvadlapas,

lapa, kauslapa, vainaglapa, putekšņlapa,

pogaļa cēlušās no dīgļlapām un vienas lapas.

Sēklas arī cēlušās no lapas.

Regresīva attīstība: no putekšņlapas - vainaglapas,

pildīto ziedu mākslīga audzēšana, kad spēks netiek izlietots augļa radīšanai, tad tas paliek pāri ziedam.

Ziedu cilvēki un augļu cilvēki, neīstie ziedi visskaistākie, pildītās puķes ir neauglīgas, Zemākie organismi ir auglīgākie.]

*

[Regresīva dīgļlapu attīstība putekšņlapās vai vainaglapās, arī zaļajās lapās. Sēklotne arī lapu attīstība.

No kurienes rodas anomālijas: no zieda šaujas augšup zaļi lapu zariņi, nogriezti tie aug.]

(59034/33)

[Papardes un kosas auga, tām aizvēstures periodā bija jāaug tur, kur bija mitrs un silts; vēl tagad tās aug tur, kur ir silts un mitrs. Kad kļuva sauss, tās nonīka, palika variācijas, kuras spēja izturēt sausumu. Paparžu un palmu lielā, skaistā daudzveidība tagad izzudusi: miesas krāšņums - vienkāršākais, raupjākais - izzūd, uzvar sīkā miesa, taču diferencētā, apgarotā, mazāk auglīgā.

Tēma.]

(59035/16)

[Augi barojas tieši tāpat kā dzīvnieki. Viņiem ir pepsīnam līdzīgi fermenti, kas šķīdina olbaltumu (diastāze šķīdina stērķeli), un iespiedušās vielas tiek pārveidotas tā, ka tās noder barībai.]

*

[Neeksistē nedz griba baroties, uzņemt barības vielas nedz iesūkšana. Ārējās vielas pašas spiežas iekšā, difundē šķidrumu un gāzes savas izplešanās spējas dēļ. Augu valstī nav nedz gribas, nedz arī nolūka: vielas neiespiežas ar nolūku barot - tās iespiežas tādēļ, ka tām vajaga visur izplatīties. Lamarks, Šopenhauers. Vai dzīvnieku valstī "vielu iespiešanās" funkcija ir specializējusies par īpašu "vielu uzņemšanas" funkciju, tā ka sākumā šķietami, vēlāk tiešām radās uzņemšanas griba! Un griba kā koks dzina zarus, kā gribas blakusparādība uznira sāpes. Sāpes ir nepiepildīta griba: Izsalkums ir "vielu uzņemšanas" nepiepildīta griba. Vai augs arī jūt izsalkumu? Vai tas jūt sāpes? Vai to varētu noskaidrot ar eksperimentiem?]

(59035/142)

[Siltums rodas, stādam elpojot, izkausē ledu apkārt stādam, un tas dīgst un aug arī zemākā temperatūrā.]

*

[Jaunais asns nebarojas no ārējām barības vielām, bet no barības, kas nogulsnējusies endospermā un dīgļlapās. Jaunais asns ir embrijs un zīdāms bērns.]

- Sīkais rieksta asns pārlauž rieksta cieto čaumalu <briestošais spēks, ar briestoša spēka lauzošu varu>.

[Asns pārlauž čaulas.]

Ūdens sabriedē sēklu, pārsprādzina visu, palīdz pārspēt apkārtējās zemes pretestību, sašķīdina fermentus un šie atkal barības vielas.

Dīgšanas laikā notiek tikai vielu pārvēršanās, nevis jaunu vielu patstāvīga ražošana un piesavināšanās.

*

[Barības vielas pašas iespiežas stādā, bet vai neiespiežas arī kaitīgas vielas? Vai tās ir vienmēr par cietām, par mazplūstošām, lai varētu iespiesties? Vai barības vielas, organiskās vielas, ir tieši tās, kuras ir šķidras un kuras var un kurām vajag iespiesties difūzijas spēka dēļ?]

(59034/38)

Dīgšanas laiks beidzas, kad ir iztērēts barības vielu krājums; patstāvīga dzīve sākas, kad sākas lapu darbība, un šī notiek tikai gaismā.

[Gaismā un gaisā augs vairs nedzīvo uz sava paša daļu rēķina. Viņš top par īstu egoistu, es esmu tas, ko sevī uzņemu.]

(59035/77)

[Fizioloģijā vienmēr no vienkāršās pamatformas izceļas bagātīga orgānu dažādība: no stāda lapas - visi pārējie orgāni, no cilvēka ādas - visi jutekļu orgāni (acis, ausis, mēle). (Vai arī kustības un sugas turpināšanas orgāni?) Ari ikdienas dzīvē visam ir tendence dažādoties, un pie tam ne vienmēr tā ir uzlabošana, t. i., pārveidotais orgāns ne vienmēr atbilst savam mērķim - mode pārveido katru parādību visās tās iespējamās variācijās, katrs atklājums tiek tiek ilgi pārveidots, līdz to vairs nepazīst. Kas nosaka parādību. formas? Vai tikai ārējie apstākļi? Vai paši dzinējspēki? Ko nozīmē "dzinējspēks"? - ķīmiski savienojumi. Bet arī ķīmiskie savienojumi izbeidzas. Vai bez ķīmiskajām īpašībām nav vēl kāds vienkāršs spēks? Vai visas ķīmiskās īpašības nav reducējamas uz vienu?]

(59035/6)

[Jaunās, brīvās laulības - mākslīga izlase. Vajag tapt labākai, spēcīgākai paaudzei, ja vecāki paši sevi attīsta, lai būtu draudzīgi mīlā, ne vecās laulības važās, kur tika savienoti nevienlīdzīgi, nepiemēroti indivīdi.

Ne platoniska laulība vai uzspiesta (ar likumu)] sātība.

[Mīla (saules lēkts).]

*

[Domestikācija

Cilvēka kopti stādi un dzīvnieki variējas vairāk nekā pirmatnējā stāvokli. Sociālisms ir domestikācija. Labā zemē auguši stādi, labi baroti dzīvnieki atšķirsies viens no otra vairāk nekā panīkuši, izbadojušies stādi un dzīvnieki. Bagātīgā attīstības iespēja ļauj rasties bagātīgām varietātēm. Ja nākotnes cilvēkam būs bagātīga iespēja attīstīties, pirmkārt, - ja viņam nevajadzēs visu savu laiku izšķiest nožēlojamās iztikas sagādei, bet viņš varēs domāt par savu garīgo un fizisko izglītību, tad taču visiem viņa spēkiem vajadzēs attīstīties nesalīdzināmi tāli un aptveroši un tad vajadzēs rasties tieši ārkārtīgi lielam varietāšu daudzumam. Dārznieki taču neiziet uz vienādošanu, un tāpat arī nākotnes valstī nebūs vienādošanas, bet visbagātīgākā daudzveidība, būs īstais individuālisma laikmets.]

(59034/39)

[Protoplazmas dzīvo sev. Eksistē vienkārši organismi, kuri pastāv no vienas olbaltuma piciņas, kuriem nav orgānu dzīvības funkcijai, bet kuri visu tieši izpilda. Šīs monēras veido gan savrupstāvošus dzīvniekus, gan apvienojas lielākos organismos, piemēram, augos un kustoņos. Atkarībā no tā viņiem ir vairāk vai mazāk patstāvības, vismazāk dzīvniekā. Un tomēr tie ir indivīdi, un viņu mērķis ir viņi paši, nevis organisms, kurā tie apvienojas. (Pārlasīt "Spēku un vielu" par mērķtiecību.)]

(59035/17)

[Dzīvo būtņu vairošanās ir bezgalīga, tā ka tās drīz pārpildītu zemi, ja nebūtu cīņas par eksistenci - trūktu pārtikas. Ja nu cilvēki dzīvo nokārtotos apstākļos, komunismā, t. i., cīņu par eksistenci savā starpā daļēji izbeidz, vai tad viņi nesavairosies tik ļoti, ka pārtikas tomēr nepietiek, par spīti zinātnes progresam, kultivētu būtņu vairošanās atslābumam. Slimības un nejauši nāves gadījumi samazināsies, karu un mēra u. tml. nebūs. Vai iztiks bez spaidiem un nogalināšanas? Taču šis jautājums nav svarīgs.]

(59035/15)

[Augs sliktā, liesā zemē bija spiests pārveidoties piemērojot, un pēc gadu tūkstoša no tā radās dzīvnieks, un vēlreiz pēc gadu tūkstoša - domājošs cilvēks. Augam auglīgā treknā zemē nevajadzēja pārveidoties. Tas auga spirgts un kupls tālāk, apmierinājās pats ar sevi un palika mūžam augs, kas nenojauš, ka eksistē kustīgas, jā, domājošas būtnes. Šī auga pasaule beidzas, kur beidzas "tā saknes, un tas pazīst tikai mazo, sīkumaino cīņu par eksistenci ar saviem tuvākajiem kaimiņiem, tādiem pašiem filistriem, kuriem tas atņem labākās sulas un kurieni tas lepni un uzpūtīgi paceļas pāri kā bagāts fabrikants, kurš iznicinājis savus līdzcensoņus. Šie pašapmierinātie augi, kas mūžam paliek augi, ir īstie filistru un buržuju prototipi.

Attīstība iet no apakšas uz augšu un no nepieciešamības un posta (?). No nabagajiem un apspiestajiem ir nācis Kristus un nāks arī nākotnes cilvēks.

Nīčes pārcilvēks izaug no aristokrātijas.]

(59035/22)

[Nabadzīgie ļaudis vairojas ātrāk nekā bagātie. Lielāka svētība ar bērniem ebrejiem, bet visbiežāk nabagajiem. Sliktākā, zemākā rase top skaitā lielāka nekā labākā, tātad uzvar cīņā par eksistenci.]

(59035/14)

[Laulība esot ķīmisks savienojums, ne ķīmisks maisījums.

Dzīvnieks ir akmens zieds.]

Malienas zirgi baidās dzelzceļa, pilsētas - ne.

[Osmotiskais spiediens. Divi šķidrumi, kas atrodas viens otram tuvu, bet ir šķirti ar sienu, tiecas viens pie otra. 6% cukurūdens - pie ūdens ar 4 atmosfēru spēku.

Osmotiskais spiediens - pirmās kustības un pasaules radīšanas cēlonis.

Dzīvnieku un augu organismos osmotiskais spiediens šūnās ir 4-5 atm., baktērijās pat 15-20 a.]

(59034/37)

[Griba ir radusies no nepieciešamā, nebrīvprātīgā, no neorganiskā, no ķīmisko spēku darbības, no matērijas. Visa griba nāk no izsalkuma. Taču griba ir garīga funkcija. Šeit pat nemācītajam vieglāk apjēdzams, ka gars ir tikai ķermeņa izpausmes forma. Griba ir starpposms starp stāda neapzināto un dzīvnieka apzināto dzīvi. Ar izsalkumu, ar vēlēšanos paēst attīstās kustības spēja. Dzīvnieka griba attīstās tālāk līdz visām pārējām dzīvnieka garīgajām funkcijām - prieka un sāpju izpaudumiem, apcerei un domāšanai, morāliskajām jūtām -, kas tad atkal ved pie cilvēka regulētās domāšanas un smalkās jušanas.

Izsalkums rada gribu un visu garu. Stāds barojas ne tāpēc, ka tas grib, bet tāpēc; ka barības vielas iespiežas tajā. Sliktā augsnē iztur tikai tie, kas drīzāk spēj uzņemt. Ar šo eksistences cīņas veidu attīstās barības uzņemšanas orgāns, it sevišķi lapas, kas beidzot kļūst par taustekļiem. Gaļas ēdāji stādi varbūt nevarēja citādi eksistēt, kā vien ēdot insektus. Šajā apkārtnē palika pāri tikai gaļas ēdāji, t. i., tādi, kuros pārveides dēļ bija vajadzīgā daudzumā pepsīnam līdzīgu fermentu. Pāreja no gaļas ēdāja stāda uz polipu, koralli, kas arī vēl saistīts pie vietas, ir viegli saprotama. Tā kā šādi stādi un dzīvnieki arvien vairāk kļuva atkarīgi no savas galvenās barības uzņemšanas ar taustekļiem, tad viegli varēja notikt, ka neauglīgajos apgabalos palika tie, kas vaļīgi turējās zemē, tika izrauti un nu vienmēr varēja mainīt vietu - sākumā reti un lēnām, vēlāk bieži un ātri. - Bojā aiziet tiem nevajadzēja tādēļ, ka tie jau agrāk barības ziņā bija maz atkarīgi no zemes un tās vielām. Šī pāreja no dzīvošanas uz vietas uz kustīgumu tajā pašā laikā ir ari pāreja no neapzināšanās uz apzināšanos, no pakļautības ārienei, t. i., apstākļiem, uz gribu, uz nodomātu, mērķtiecīgu kustību; un visas gara, visas dvēseliskās norises pamatā ir tikai nodomātas, mērķtiecīgas kustības.

Ja Lamarks, Šopenhauers visu bazē uz gribas, tad viņi, protams, redz, ka pārmaiņas arī stādos un dzīvnieku pasaulē norit mērķtiecīgi, un viņi domā, ka organismi paši būs sev nosprauduši šos mērķus un tieksies pēc tiem ar nodomu. Bet pamatā pārveidošanās cēlonis nav ne mērķis, ne griba, bet pirmām kārtām ārējie apstākļi un izalkums, t. i., nepieciešamība uzņemt barību.

Stādam nav gribas dzīvot, tas tiek barots bez paša gribas - tikai tādēļ, ka ūdenim jāizplešas. Embrijs negrib dzīvot, tas tiek piespiedu kārtā barots.

Visa dzīve ir nebrīvprātīga.]

(59035/19, 21 un 32)

[Cīņai par eksistenci nav jābūt cīņai starp cilvēku un cilvēku, bet starp cilvēku un dabu. Jo attīstītāks, tikumīgāks dzīvnieks, jo vairāk viņa cīņa par eksistenci izvēršas arī par viņa sugas, viņa kopības cīņu pret ārējo dabu un ne vairs pret sava paša sugas indivīdiem. Skudras nekaro savā starpā, bet pret citiem insektiem un pret ārējo dabu, bitēm, termītiem utt. Zirgi neuzbrūk cits citam, bet aizstāvas pret vilkiem. Pat vilki baros. Vai mums, cilvēkiem, nevajadzētu būt vismaz tikpat labi audzinātiem un gudriem, kādi ir vilki, zirgi, skudras? Vai mums savstarpēji jāēdas - indivīdiem pret indivīdiem, kļūstot par vilku bariem, kas savā starpā saplēšas? Mums ir šķiras, kuru indivīdi dažos punktos turas kopā, bet visos pārējos gadījumos viens otram uzbrūk. Ja mēs kā skudras novērsīsim materiālo cīņu par maizi, novērsīsim ar komunismu, tad taču vairāk spēka saglabāsim cīņai pret dabu. Arī atsevišķo indivīdu starpā tādēļ vēl ilgi nepārstās garīgā cīna. Visi, protams, būs vienādi izglītoti, bet vai tad izglītotie savstarpēji nav tikpat atšķirīgi kā iševici, kuriem visiem ir viena un tā pati ticība, tie paši tikumi un tās pašas ierašas.]

(59035/91^a)