1896. GADA PIEZĪMES

IV

2. VIII

[Kap. M. 2.-3. lpp. Nav absolūta mēra lietu derīgumam pašās lietās. Katram pašam ir savs mērs. Kopīgais mērs: sabiedriski nepieciešamā darba laika mērs - ir tikai kvantitatīvs, tīri ārējs, tam ar derīgumu nav nekāda sakara. Cilvēkiem nav kopīga lietošanas vērtību mēra, bet varbūt ir kopīgs maiņas vērtību mērs? Caurmērā viņa apmācībai izlietotā darba daudzums - tā ir nauda. Bet tā tad ir tikai viņa sabiedriskā lietošanas vērtība, cik daudz viņš vērts kā saimniecisks objekts, kā pavalstnieks. Bet viņa morālā vērtība? Vai eksistē morālā vērtība? Vai tai ir arī saimnieciska, sabiedriska nozīme? Cik morāle izmaksā valstij, tas ir aprēķināms. Bet tas nedod morālo vērtību mēru. Varbūt to atrod, izejot no kopējā, kā maiņas vērtībai?

Nīčes vērtību pārvērtēšana; viņš nonāk pie secinājuma, ka nav absolūti laba un ļauna, tātad tomēr nav arī absolūta mēra morālei, - ne lietās, ne cilvēkos pašos, kas derētu visiem cilvēkiem. Iespējams šis mērs var būt tāpat tīri ārējs, kvantitatīvs?]

(59035/47)

2. VIII

[Darvina hipotēze atdzīvināja visu evolūcijas teoriju dabas zinātnēs. Bet arī citas zinātnes ņēma attīstību kā pamatu un cēla uz tās jaunu sistēmu, kas ir daudz stiprāka. Bet šīs jaunās sistēmas būve, šī vērtību pārvērtēšana bija tikai ārēja, t. i., atzina, ka laika gaitā likumsakarīgi viena otrai sekojošās pārvērtības noris arī uzskatos par morāli, evolūcijas mācību pielietoja pa lielākai daļai attiecībā uz vēsturi. Bet vai evolūcija neder arī individuālajā attīstībā, indivīdam, ne tikai indivīdu kopībai, ģintij, ciltij, sugai. Marksa vērtības teorija un vēstures teorija var tāpat atdzīvināt citas zinātnes. Marksa un Darvina teorijas saskan, bet tas jādara saprotams. Tad no abām var iegūt pamatbalstus citu zinātņu sistēmām. Morāles, mīlas un ar tām saistītie jautājumi tagad jāizskaidro, izejot no abām lielajām laika idejām. Jeb vai jāizveidojas trešai idejai. Vai abas lielās idejas ir neatkarīgas viena no otras, jeb tās radušās viena no otras?]

(59035/43)

[Vai Nīče ir patstāvīgs domātājs, vai viņam ir kāda jauna ideja? Es domāju, viņš ir tikai pamēģinājis lietot evolūcijas teoriju morāles jautājumos. Viņa kļūda ir tā, ka viņš ņem vērā tikai Darvina teoriju un Marksa teoriju neievēro. Vai tādēļ viņa aplamais secinājums? Viņš pārcilvēkā aizmirsa labsirdību - šo specifiski kristīgo. Vai kristietība arī ir zināma laika ideja? Tomēr laikam ne, bet man trūkst izskaidrojuma, jāpārdomā.]

*

[Nevar atsvabināties no tradicionālā, vajag tikai dotās idejas tālāk attīstīt, bet bieži vien netiek uz priekšu, nomaldās, griežas riņķī, producē gan jaunas idejas, bet aplamas, tāpēc, ka dotās vecās idejas ņēma tādas, kādas tās bija, tās pienācīgi nepārbaudot. Tā Prudons, tā Nīče (kuri Marksa teoriju neņēma vērā un Darvinu ar to nepildināja). Vai vispār var pieņemt jaunu ideju bez pārbaudes? Katrā, pat vislielākajā, idejā ir kaut kas nedzīvs, kam jāatkrīt. "Tieši nedzīvo bieži cenšas attīstīt un nokļūst maldu ceļos. Bet idejā ir arī dzīvais, tikai tas jāatrod. Vai šis dzīvais nav tas, kas ir kopīgs ar vienlaicīgam idejām? Vai šādā veidā nevar atrast, kuras idejas vai ideju daļas jāattīsta, t. i., kuras ņem par pamatbalstu? Nelīdz izruna, ka visbiežāk viss tiek apšaubīts un uz tā tiek uzcelta sistēma. Arī šīs sistēmas bija nepareizas, jo tās pieņēma pamatu, un šis pamats izrādījās nepareizs.

Kā vēl izvairās no maldu ceļa? Kā kritizē sevi, savu ideju darbu, pie kura mēra rezultāta pareizību? Gluži nosargāties nevar, tad vajadzētu pārlūkot visu pasaules, vismaz cilvēku vēstures attīstību, un detaļās tas vispār ir neiespējami, jo "documentes humaines" nav vairs dabūjami. Nepietiktu ar vispārēju noliegšanu, šaubīšanos, kā to darīja vecie filozofi.]

(59035/44 un 45)

[Nevajadzētu sevi dēvēt par ateistu. Darvins arī to negribēja un dēvēja sevi par agnostiķi. Tas ir pārāk uzkrītoši pieticīgi. Jautājums par dieva esamību vai neesamību ir pilnīgi vienaldzīgs, tāpat kā mums tagad varbūt ir vienaldzīgas t. s. iedzimtās idejas. Agrāk sava viedokļa apzīmēšanai varēja sevi dēvēt - iedzimto ideju pretinieks, brīvās gribas pretinieks utt. Tagad, kad strīds beidzies, nevienam taču vairs nenāks prātā sevi tā nosaukt. Strīds par vārdu "dievs" ir noslēdzies, dievs ir miris, saka Nīče. Kādēļ sevi vēl dēvēt par ateistu, it kā mūžīgi cīnītos pret šo vārdu?]

(59035/18)

[Darvins pats domā, ka ateisms vēl neesot tautai, viņš gribētu ar savām mācībām iepazīstināt tikai saujiņu izredzēto. Tās ir arī bailes no sevis paša. F. Holenders nojauš nākotnes cilvēku, .bet aiziet no tā vēlāk projām, kļūstot par pedantisko speciālistu - dzejnieku.

Laiels: attīstība ģeoloģijā, bet citādi veca mācība.]

(59035/20)

[Dzejā, sevišķi romānā, tik daudz runāts par kaislību, - ko nozīmē šis jēdziens dzīvē, vai aiz vārda reālā valodā ir kāds jēdziens? Cilvēks ir kaislību rota]lieta - tas nozīmē tikdaudz, ka viņam ir kaut kādas neiegrožojamas iekāres, uz kurām prāts nespēj iedarboties. Lielākoties ar tām gan saprot mīlas iekāres vai citas tīri dzīvnieciskas baudas, kā ēšanu, arī bezmērķīgu nogalināšanu (ja zvēram, arī tīģerim, ir šie instinkti, viņš nenonāvē aiz uzbudinājuma vai arī - lai sagādātu sev pārtiku). Kaislību laikam arvien varēs attiecināt uz divām galvenajām dzīvnieciskajām funkcijām: sevis uzturēšanu un sugas turpināšanu, badu un mīlestību. Un ar spēku, pirmatnējo, neiegrožoto, kaislību apzīmē īstenībā gan vienīgi varmācību, nežēlību šo divu dziņu apmierināšanā.]

(59035/59)

Goda vīrs nav spiests sacīt patiesību.

Labāk būt labam nekā patiesam.

Labāk būt labam nekā mīļam.

Svarīgs ir nodoms, ne līdzeklis; patiesība ir tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai.

(59035/38)

2. VIII

[Es rakstīju: goda vīrs nav spiests sacīt patiesību. Patiesību mēs izmantojam vienīgi kā līdzekli, bet tikai pret ārpasauli. Pret mums pašiem, mūsu iekšējā satiksmē, mums vajadzīga absolūta patiesība, t. i., patiesība neatkarīgi no tās pašreizējā derīguma (arī, ja patiesība vienam vai otram ir nepatīkama, acumirklī pat kaitē, man tā tomēr jāsaka vai jādara). Ar pieredzi mēs nonācām pie tā, lai absolūtā patiesība būtu labākais līdzeklis, lai mēs savstarpēji mācītos viens otru pazīt un tālāk attīstīties. Ilgi es izjutu šo pretrunu. Tagad es domāju: atšķirība ir tā, ka melu pasaulē, kur viss turas uz meliem, kur turklāt meli ir eksistences nosacījums, arī t. s. godīgajam ir jāmelo, kaut gan viņš vēl var sevi uzturēt zināmu morāles un pašcieņas mēru, jo viņa mērķis vienmēr labs (kaut arī viņš pats novērtē mērķa labumu). Mērķis svētī līdzekli, "ir uz tā uzcelts". Ja godīgajam šeit neatļauj kompromisu, tad viņam vispār noliedz eksistēt. Citā pasaulē, kur eksistences nosacījums nav meli, arī nevar patiesību izmantot kā līdzekli, bet absolūtā patiesība kļūst par vienīgo mērķtiecīgo un tādēļ nepieciešamo. Mēs dzīvojam citā pasaulē, un tādēļ te patiesība ir vajadzīga un tā ir vienīgā derīgā.]

(59035/46)

[Egoisms neatzīst nekā nebrīva, atkarīga. Brīvība visur - politiska, ekonomiska, morāliska, reliģioza. Ne karaļa, ne kunga, ne likuma, ne pienākuma, ne dieva. Tā kā nav vairs nekā valdoša, nekā, kas būtu vienam, bet ne visiem, tad cilvēkiem nav arī etalona, kas būtu ārpus viņiem. Viņu etalons ir viņos pašos, katram tas ir sevī un sev. Viņš pats ir savs mērs, t. i., sava derīguma, savu interešu mērs. Viss, kas kalpo viņa "Es", viņa organisma uzturēšanai un attīstībai.

(Brīvības jēdziens savā vistiešākajā nozīmē nav šķirams no vispārības. Gadu simtiem ilgi runāja par brīvībām, bet tās nāca par labu tikai dažiem atsevišķiem. Vienu brīvība bija vara pār citiem.)

Cik ilgi eksistē kaut kas valdošs, cilvēks vai ideja, šis valdošais ir etalons, labs ir tas, kas viņam der un kalpo. Viss pārējais ir ļauns, Viens vienīgs nevar būt brīvs, viņam tad būtu vara, spēks citus piespiest atzīt viņa intereses un dot viņam to, kas vajadzīgs.

Bet kur pastāv indivīdu asociācija, kuri viens otru ciena, tur var būt brīvība. Bet vispārība, vai tā nekļūst par kungu, etalonu, ekonomiski tās derīgums parādās spaidos, morāliski - altruismā.]

(59035/121)

[Sagatavo ceļu jaunai saimnieciskai kārtībai, izpēta likumus, pēc kuriem norisinās saimnieciskās parādības tagadnē, un pēc šiem likumiem secina, kā saimnieciskās parādības norisināsies nākotnē. Paši galvenie pamatvilcieni ir jau atzīti, proti, ražošanas līdzekļi pieder indivīdu kopībai, un šī kopība ražo sev; nākotne ir regulēta, samērīgs lielkapitālisms, regulēta, saliedēta cilvēku eksistences cīņa pret ārējo pasauli. Jaunā saimnieciskā kārtība tika sagatavota, kad vecā jau visiem bija kļuvusi nepanesami sāpīga. Saimnieciskā kārtība ir pamata nosacījums visām pārējām, un no tās izaug pārējās. Bet par morālisko kārtību nav vēl teikts galīgais vārds, kristietība, Tolstojs, Gārborgs, ētiskā kultūra, Nīče - viss tikai sporādiski mēģinājumi, filozofiska stostīšanās, jo visi stāv uz vecā pamata, un tas jau ir kļuvis nepareizs. Bet arī vecā morāliskā kārtība ir visiem jau kļuvusi tikpat sāpīga kā vecā saimnieciskā. Ir laiks ievadīt jaunu morālisko kārtību. Tā kā saimnieciskā kārtība ir bāze, tad no tās jāatvasina jaunā morāliskā kārtība. Varētu domāt, ka sociālisms ir visu kopība, indivīda pakārtojums vispārībai; tātad altruisms. Bet vai altruisms nekļūtu par indivīda verdzības reliģiju? Ar altruismu kā reliģijas morāli tiek sankcionēti vispārības spaidi uz atsevišķo. Buržujam būtu taisnība - nākotnes valsts ir liela spaidu iestāde. Bet vai tad saimnieciski un politiski atbrīvotais (arī garīgi izglītotais, tātad atbrīvotais) indivīds padosies kādai spaidu iestādei? Sociālisma teorētiķi ir to aizmirsuši. Viņi, kas citkārt sākuši jaunus ceļus, pārbaudījuši visas hipotēzes un tēžu noderīgumu, šeit pilnā pārliecībā pieņēmuši par pareizām pārdzīvotās kristietības mācības un vecās saimnieciskās kārtības filozofiju. Tādēļ maldīšanās un pretrunas viņu teorētiskajos uzskatos un praktiskajos darījumos. Pilsoņi pilnīgi loģiski pārmet sociālistiem, ka tie vēlētos spaidu valsti, ja sociālisti pieņem pilsoņu veco, liekulīgo mācību altruismu. Man tagad loģiski (dialektiski?) jāpierāda, kādēļ altruisms neder kopā ar sociālismu; un ar loģiskiem secinājumiem jāsecina, kāda morāle izriet no jaunās, sociālistiskās saimnieciskās kārtības. Citā ceļā es esmu atradis, ka šī jaunā morāle nav nekas cits kā egoisms, bet man trūkst galvenā pierādījuma, loģiskā, deduktīvā, dialektiskā. Markss pierādīja dialektiski savu vērtības teoriju, man tas jādara ar manu morāles teoriju. Vispirms man jāstudē loģika un dialektika. Tam vajadzīgs Hēgelis.

Kapitālisms    : Kristietība

Grieķu kultūra : Feodālisms    : Kapitālisms          =

Grieķu morāle    Feodālā morāle  Pilsoniskā morāle

Sociālisms      :   X

= Sociālisms ]

      X

(59035/119 un 120)

[Vajadzētu domāt un vēl tagad parasti domā, ka galvenais ir sacīt tikai pilnīgi skaidru patiesību, lai viņa jau 90 tiktu saprasta un iedarbotos. Domā arī, ka patiesības ir vienkāršas un tādēļ viegli atrodamas; kā pierādījumu pret jaunu patiesību pat min, ka tā esot par vienkāršu, pašsaprotamu. Un tomēr šķietami visvienkāršākās patiesības ir visvēlāk atrastas, piemēram, fizikas likumi, gravitācijas likums, Galilejs, Ņūtons. Ķīmija. Egoisms kā visas morāles, visu t. s. tikumisko parādību pamatcēlonis, t. i., kā cilvēku kopdzīves likums, nav vēl vispāratzīts, lai gan tā priekšgājējs, ekonomiskais materiālisms, jau sev iekarojis plašu lauku un turpina savu uzvaras skrējienu arvien ātrāk. Egoisms loģiski izriet no ekonomiskā materiālisma, taču pat sociālisti vēl apkaro egoismu. Materiālisms nebaidās pasludināt ideālistiski noskaņoto pilsoņu ausīm, ka visas idejas un ideāli, arī pilsoņu, pamatojas dienišķajā maizē, t. i., ražošanas veidā. Maize ir materiālākais cilvēkam, un vajadzība pēc maizes tiek apmierināta atbilstoši atsevišķo indivīdu prasībām, t. i., atsevišķo indivīdu egoismam. Tas nozīmē - iet tikai soli, varbūt tik pussoli tālāk, lai atzītu, ka egoismam, kurš atrodas ekonomiskā materiālisma pamatā un kuram kalpo ikviens ražošanas veids; ir jābūt arī katras morāles pamatā; jo morāle ir regulu summa satiksmei starp indivīdu un indivīdu.

Baidās atzīt egoisma patiesību, jo tā ir par maz ideāla, šķietami izposta visu garīgo, atraisot visus ļaunos instinktus, jā, tos pat legalizē. Egoisti paši ir pārpratuši egoismu. Tā vērienīgais gars ir Nīče, kurš te domāja, ka tieši atraisītie - ļaunie, mantkārīgie, baudkārie, maziskie, savtīgie instinkti esot īstie, jo viņi atklājoties tagadējos augstākajos 10000 samaitātajos bagātniekos, un ka šie atraisītie jaunie instinkti legalizējušies, kad viņš no tiem radīja savu pārcilvēku, kuram, kā zināms, nedrīkstot būt nekādas līdzcietības "pret mazajiem", arī nekādas līdzcietības pret apspiestajiem, piemēram, demokrātiem, sievietēm utt.

(Pierādīt, ka patiešām Nīče domājis: pārcilvēkam - Gētes vārds - vajagot būt ļaunam - tagadējās morāles nozīmē.) Bet egoisma jēdziens nekādā ziņā neprasa, lai egoists būtu "ļauns", un tā ne tikai Nīčes filozofija ir aplama, bet ideālistiem un morālistiem nav arī nekāda pamata cīnīties pret egoisma mācību ar citiem ieročiem kā vien zinātniskiem. Patiesībā cīņā pret egoismu iziet ne loģika un zinātne, bet attiecīgā laika reliģija un morāle, t. i., baušļi, kuru pareizība pati vēl jāpārbauda. Egoismam ir tas liktenis, ka to apkaro ar saindētiem, negodīgiem ieročiem - tāpat kā Darvina mācību, evolūcijas teoriju, materiālismu, ekonomisko materiālismu un arī sociolismu, visas tās mācības, kuras nemēdz pārbaudīt ar loģiku, bet kurām jātop nolādētām, iznicinātām pēc atklātas garīgās policijas pieprasījumiem, lai nepavestu nabaga "avis".

Taču attiecībā uz darvinismu, evolūcijas teoriju, ekonomisko materiālismu sāk jau nomierināties, redz, ka šīs mācības ļoti labi savienojamas ar visiem ideālākajiem variantiem, kādus tikai var iedomāties. Bet tikai tādēļ izlīgst ar šīm mācībām, ka šo mācību reprezentanti ielaidās uz kompromisu un, runājot par morāles pamatu, vēl pagaidām pieļāva altruismu, neiedomājās tūliņ uzstāties konsekventi ar egoismu.]

*

[Nedomā konsekventi, izdarot loģiskus secinājumus no dotā un tad no atrastā, bet vēl domā to, kas iekrīt prātā, lēcieniem. Tā atrada un vēl arī tagad atrod patiesības. Bieži atrod pāragro patiesību, kas neiederas ideju loģiskajā secībā un kuru tad arī nesaprot un nodod aizmirstībai. Pat tik stingras loģiskās patiesības kā matemātiskās teorēmas, piemēram, ģeometrija, nav tomēr atrastas pēc kārtas. Pitagora teorēma jau eksistēja, kamēr vēl nezināja iepriekšējās teorēmas. Pitagors dzīvoja 600 gadus pirms mūsu ēras, Eiklīds 400 gadus.

(Izpētīt, kuras matemātiskās teorēmas ir vispirms atrastas, kāda ir to secība; pēc tā varētu secināt domāšanas likumus.)]

*

[Vai egoisms praktiski realizējams? Vai tad mazajiem bērniem arī mācīt egoismu, sacīt, ka viņiem jākļūst savtīgiem? Viņi jau tā ir tik egoistiski. Pedagoģijas uzdevums būtu nevis modināt aprobežotu patmīlību, bet bērnos nostiprināt egoisma pamatdomas. Bet tas nav nekas nepilsoniski ļauns. Galvenais - patstāvību, brīvību, nevis būt maziem un paklausīgiem, panest aizbildniecību un apspiešanu. Līdz šim bērni nav vēl brīvi un patstāvīgi, bet. pakļauti, kaut ir jau egoistiski un nobrieduši brīvībai. Viņiem vajadzīga pašcieņa un nekas cits kā individualitāte, kas viņiem pienākas kopš dzimšanas.]

(59035/113-118)

[Vispārība arī nav nekas cits kā daudzi atsevišķi indivīdi, un viņu princips, altruisms, arī nav nekas cits kā atsevišķo principu summa, egoismu summa. Indivīds un viņa princips - egoisms - ir vienkāršais, bet vispārība un altruisms ir tikai tā daudzkāršojums. Tātad nevar runāt par diviem principiem - egoismu un altruismu, bet tikai par vienu - egoismu. Altruisms ir egoisma pavairojums, diferencējums, egoisma ierobežojums. Bet ierobežojums nenāk no citiem, bet gan no sevis paša, - indivīda piemērošanās sabiedrībai.]

*

[Uztverot vispārību kā kādas indivīdu daļas, piemēram, šķiras vai birokrātijas, parlamenta reprezentantu priekšrocību, vispārības, altruisma intereses ir tikai jauns līdzeklis spaidiem, izmantošanai. Tātad nedrīkst sociālismā atkal būt spaidi, citādi arī tas būs šķiras kundzība. Kur ir vēl uzspiests altruisms, tur ir arī vēl kāda mistiska vispārība, kas pārstāv ne tikai indivīdu summu, bet vēl kādu trešo, kādu organismu par sevi. Te tad arī vēl ir spaidi un nav sociālisma. Tiklīdz nav valdnieka, nav vairs valdošās šķiras, nav arī tās dēļ nepieciešama morālā aizsardzība, t. i., vispārība, altruisms. Tad ir tikai indivīdu summa, interešu summa, kura nepazīst ne augstāku, ne ārpus šīs summas stāvošu mērķi, kas šo summu saturētu kopā, reprezentētu.]

(59035/131)

[Jūs vispārības intereses pretstatāt indivīda interesēm un apgalvojat, ka vispārības intereses ir nozīmīgākas par indivīda interesēm. Bet no kurienes nāk vispārības intereses un kādam nolūkam tās eksistē? Taču tikai no daudziem indivīdiem un daudzo indivīdu labad; ja nav indivīdu, tad taču nav arī vispārības un indivīdam jāatkāpjas vispārības priekšā, it kā vispārība būtu kaut kas cits nekā indivīds?]

(59035/133)

[Ikviens vēlētos arī tagad būt "labs", visiem pakalpot, bet viņš baidās pats tādēļ ciest, zaudēt savus eksistences līdzekļus, viņš baidās par savu maizi. Bet ja ikvienam ir sava dienišķā maize, ja viņam nav jābaidās no bada, lādē] ka viņš ir labs, kas varētu viņu kavēt "labam būt"? Ir taču labdarība, "priecīgu seju skatīšana", katrā ziņā patīkama sajuta, bauda, kuru mēs diemžēl tikai ļoti reti varam atļauties, jo mēs taču esam nabagi, baidāmies par savu eksistenci.]

(59035/132)

[Tagad morāle ir baušļu kopojums, kā indivīdam jādzīvo dotajā laikā un dotajā vietā. Bet vajag morālei izsekot vēsturiski, arī kāda tā faktiski bijusi dotajos laikos. Jo modus vivendi, kuram seko un kuram vajadzētu sekot, nepavisam nesaskan. Tieši otrādi - par morāli sauc to, kas rakstīts priekšā, bet par morāli vajadzētu saukt to, pēc kā tiešām ir dzīvots un vēl dzīvo. Mūsu priekšā rakstītā morāle ir kristiānisms un altruisms, bet mēs dzīvojam un mums jādzīvo kā sīkumainākajiem un rupjākajiem egoistiem. Sakiet taču patiesību, ka mēs esam rupji egoisti un mums jākļūst par smalkiem egoistiem. Vismaz nemelojiet nākotnes labad, nesamaitājiet arī nākamo valsti, kurā jūs pavēlat, ka tur katram "jābūt labam". Nē, ļaujiet ikvienam brīvību būt tādam, kā viņš var un grib, un viņš gribēs to, kas viņam un jums ir labs. Viņš būs egoists, bet patiess un godīgs, bez liekulības, viņš būs egoists, bet liels, izsmalcinātāks, tāds, kuram ir smalkas jūtas un kurš šīs jūtas grib apmierināt sev piedienīgi. Viņš būs epikūrietis, bet apgarots epikūrietis, kādu Epikūrs viņu pats domāja.),

(59035/126)

[Kādēļ ateistiskas reliģijas (bez spaidiem no augšas) tikai Āzijā - ķīniešiem un indiešiem? Šīs abas tautas ir miermīlīgas, vismaz salīdzinājumā ar eiropiešiem. Eiropietis kā pastāvīgs karotājs ir pieradis pie disciplīnas, varas un spaidiem, ir visu iekārtojis pēc saviem kareiviskajiem ieradumiem: savu valsti, savu ekonomisko dzīvi (laupīšana un izmantošana), savu morāli (viss dibinās uz baušļa "Tev būs!") un, visbeidzot, savu dievu, pašu augstāko karakungu, kurš morālisko kārtību arī iekārtojis militāri. Eiropietis ir tik ļoti iedzīvojies militārajos spaidos, ka arī visbrīvākie gari nespēj iztikt bez tiem. Pat sociālisti vēlas morāli ar baušļiem - vispirms ar bausli "Tev būs upurēt sevi vispārībai, t. i., altruismam". Bīhners (480.). Ja morāle nevar pastāvēt bez spaidiem, tad tā vispār nekam neder.]

(59035/128)

[Dhammapada. Pašatsvabināšanās viscēlākais. Pašatsvabināšanās ar laba darīšanu. Ar nopietnību nonāk pie tā.

Pats esi ļauns, vai nē,
Neviens cits nevar būt glābējs.]

(59035/63)