1896. GADA PIEZĪMES

VI

24.VII 96.

[Spontāns pretīgums, riebums, kad šodien bija jāsāk rakstīt kritika. Man bija dažādi iemesli šim riebumam: es esmu nonācis pie citas pārliecības, darbi man vairs nepatīk, es varu par tiem runāt tikai noraidoši. Es skatos uz dzejoļu trūkumiem, un man jārāda publikai to lielums. Un tomēr man bija cits pamatojums: dzejoļu izdevumam vajadzēja būt arī norēķinam ar veco, kritikai par veco. Tātad es varēju šeit kritizēt. Dzejoļi - norēķināšanās, bet tos taču izdod, jo tie var vēl noderēt. Šai kritikai jārāda, cik tālu dzejoļi un arī citi darbi var noderēt.

Viss bija tikai riebums pret darbu, inerces likums.]

(59035/107)

I

Mēs nevaram strikti pēc §§, pēc autoritātu grāmatām noteikt, ka literatūrai nau nekāda svara, it sevišķi to nevar pie politiski nebrīvām tautām, kā pie mums. Taisnība, literatūra ceļas iz saimniecisku šķiru cīņu, iz stāvokļa, bet viņa ceļas kā ierocis šinī cīņā, viņa arī faktors, kas līdzi darbojas, tāpat kā lieli vīri netaisa vēsturi, bet lieli vīri ir vēstures rīki, ieroči, ar un caur kuriem viņa darbojas. Neviens taču neliegs, ka aģitācijai ir liels svars, ja tā arī ir faktors, kas palīdz pārgrozīt saimnieciskus apstākļus (sociāldemokrātija, piem., groza Vācijas saimn. apstākļus, strādnieku stāvokli, dara strādniekus par valsts faktoru), un aģitācija ir mutiska un rakstiska, ir taču literatūra, pa reizei pat ar beletristikas raksturu. Tātad vismaz šai literatūrai ir iespaids uz ļaudīm, viņa ir faktors, kas groza saimnieciskus apstākļus. Es neliedzu, ka literatūra ceļas iz saimn. apstākļiem, bet es arī neļauju liegt, ka viņa pate ir faktors, kas palīdz šķiru cīņā.

(29826/21)

"Vienai idejai ziedoja visas citas", "treknās govis aprijuse, viņa pate tapa vēl liesāka". Cauri spīd tūliņ pirmā lappusē iepriekšējā (pirms izmeklēšanas, un jāizmeklē, jāpētī bez iepriekšēja sprieduma) nelabvēlība pret to virzienu, uz kura gājuse A[spazijas] pārvēršanās. Vai tad līdz tam bija kādas idejas, kur ir tās visas citas idejas? "Vaidelotē" un "Saules meitā". Bet ko tās saka: 1) dzīšanos bez mērķa, bez ziņas, bez panākuma, 2) dzīves apnikums, ideāla nesasniedzamība. Tās gan ir augstākās no vecām idejām, bet taisni tādēļ tāļāk arī nau kur iet, viņas nevar vairs attīstīt, darīt skaidrākas, kaut arī tās būtu "miglainas". Jānāk pie jaunām idejām, ja negrib mūžam atgremot. Bet ja nu A. nāk pie jaunām idejām, tad -dr-dr- saka, ka šī jaunā ideja, kas citas apēd, ir vēl liesāka. (Un taču viņam kā mācītājam būtu taisni jāatzīst kristīgas mīlestības ideja - viņš gan to nosauc par liesu.)

(29826/1)

Viņa raksts nau nebūt kritiska studija, bet polemisks partijas raksts - iz t. s. vecajiem, cik tāļu viņš un citi pārspriedēji pazīst literatūru, Teodors.

*

[Lielie vārdi "Prologā", sevišķi brīvības dziesmās, bija frāzes, jo tiem nesekoja nekāda darbība, bet tādēļ frāzes bija arī Hervēga dzejoļi, Mors, Šillera brīvības dziesmas, Lēnava poļu dziesmas. Tie ir skanoši Vārdi, bazūnes grūdieni, kas modina no miega ar lielu troksni, bet, ja grib tikt modināts, tad nedrīkst baidīties no pieskaršanās, ja grib nervu uzbudinājumu, ja grib tikt pamudināts uz deju, tad nevajag baidīties no mūzikas trokšņa. Protams, tas nav dzejas nolūks, ir intīmāki toņi, kas vairāk runā uz sirdi, un es ticu, tai ir arī šie toņi. - Taču jūs rakstāt šīs skanošās frāzes ne tādēļ, ka tās jūs modinātu [nesalasāms teksts], bet gan tādēļ, ka jūs baidāties - sevi kompromitēt, jūs vienkārši esat par gļēviem, lai paši pamostos, kur nu vēl citus modināt.]

(29826/2)

[Dzejniekam jādod sava individualitāte, bet kādēļ runā par individualitāti, ja arvien no viņa prasa tikai vispārīgākās, nodrāztākās frāzes, to, ko pilnīgi saprot visi, t. i., filistri? Filistrs arī visaugstāko ideju padara smieklīgu un parastu, piemērojot to saviem sīkajiem apstākļiem. Un nu tieši jārakstot viņam, Vai te arī nav jābūt filistram?

Filistrs grib mieru un bezdarbību, un tad viņam ir ļoti pa prātam, ka Šillers sacījis: pilnīgo varot radīt tikai mierīga dvēsele. Bet mēs negribam mieru, bet gan kustību, cenšanos, dzīvi. Šillers rakstīja pret [1 nesalasāms vārds].

Kristīgās ticības ideja arī nebija visiem saprotama, kaut gan tai vajadzēja būt visaugstākajai patiesībai un poēzijai.]

(59035/124)

[No sāpēm var atbrīvoties dzejojot. Ovīdija "Skumjas" ir tā sadzejotas, viņš nav nogaidījis, līdz sāpes kļūst rāmākas. Ir dzejots aiz grūtsirdības. Pēc Šillera Negri nebūs nekāda dzejniece.

Sāpes ierosina dzīvības pretestības spēku un spītu. Priekā ir tas pats dzīvības spēks, kurš meklē izeju darbā. Ne aiz spīts; bet aiz attīstības dziņas. Ne tādēļ, lai atbrīvotos no miera, bet no uzbudinājuma. Uzbudinājumam jābūt vispirms, vai, labāk, dzīvības spēkam jābūt kustībā. Attīstība ir nemiers. Var dzejot, izejot no jebkurām sajūtām, arī patiesās miera un harmonijas izjūtās, tikai ne no paša miera, jo miera izjūta arī ir kustība, dzīvības spēks.]

(59035/125)

3) [Vai tas ir tik liels atklājums, ka dzejnieks lieto salīdzinājumus, kas ilustrē viņa domas? Runājot par bezgalību, domā par jūru. Vai viņš grib pierādīt ar salīdzinājuma priekšmetiem - jūru, vietu, paisumu, debess zilgmi -, ka dzejnieks pārstāv bezgalības ideju? Tas būtu kaut kas naivs, jo taču katrs dzejnieks runā par to.]

(3a) Dzejnieks dzejo priekš filistra? Tad jau viņam jābūt kā Zūdermanim vai pat Marlitai, kur idejas, gleznas un jūtas tik seklas, ka viņas saprot pat "augstās meitas". Tādi, zināms, arī tiek saukti par dzejniekiem; piem., Freitag, Redzwiz. Augstāks tas dzejnieks, kurš dziļāks un kuru filistrs saprot tikai pēc kāda laika. Gēte, Šillers (bet: "Werther", "Räuber"?).

(3b) Kritiķis -dr-dr- nevar iedomāties skaņas, kas tīra izplūst iz mūžības un tāda atgriežas turp atpakaļ. Bet kritiķim vajadzētu spēt to iedomāties, pat filistrs to spēj, un kritiķis nedrīkst stāvēt zem filistra mēra. Salīdzinājums ņemts ir mūzikas, un mūzika jūtām stāv vistuvāk no visām mākslām. Katrai simfonijai, operai iet cauri viena skaņa, vienkārša jeb tīra, kura dažādo variāciju daudzumā, citām

(59035/129)

4) skaņām piejaucoties un traucējot pirmo vienkāršību, skaidrību, zaudē skaidrību, bet tomēr šad tad izdzirdama iz cīņas cauri traucētājām skaņām un izskan atkal beigās skaidra un vienkārša, aizskan, it kā aiziet mūžībā, tālumā, nezināmībā, no kurienes bija nākuse.

(4a) Kas atzīstas pats par ēzeli, tam nau brīv kritizēt lakstīgalu. Pareizais ceļš esot: pamazām, tikai nepārsteigties, neuzbudināties (piem., 437. Goethe pamazām). Savāda loģika: gan radīsies tāļāk raugošies ļaudis, kad darba lauks būs plasāks, bet kad darba lauks būs plašāks? tad kad būs darbs darīts, t. i.: kad būs tāļāk raugošies ļaudis; darbs nedarās pats, bet ļaudis viņu.

(4b) "Pa "B[altijas] V[ēstneša]" partiju viss gāja un iet ļoti ikdienišķīgi." Ko tas apzīmē, tas izprotams iz augšējā, ka "literātu bērni", mūsu inteliģence, ir vienpusīga, "nodevusies savam arodam, un arī tajā daudziem trūkst īstas elasticitātes", nevar nodoties (pat) "sava aroda dziļai apstrādāšanai". "Jāsteidzas, lai tiek gatavs, un tad tūliņ jūgu kaklā, pelni naudu un maksā parādus" (vairāk gan pelni naudu nekā maksā parādus). Tātad "taisni tas ir tas pareizākais ceļš, lai sasniegtu pozitīvos panākumus" - ir "naudas pelnīšana", "vienpusība", "pat sava aroda neprašana", t. s. "kaislais materiālisms", kuru šie vīri gribēja atrast opozīcijā. Un to -dr-dr- "atrod par pareizāko ceļu"!

(5) -Dr-dr- pats, liekas, nau mierā ar šo tukšību, nespēcību, diletantismu "B. V." pusē, par ko tad viņš melo pats pret sevi, pret savām labākām jūtām, dodams šiem tukšiem veikalniekiem un viņu centieniem tik lieliski skanošu vārdu: "Šīs partijas attīstīšanās bija par daudz (!) loģiska un dabiska." Nē, šī attīstība nau ne loģiska, ne dabiska, te vispār nau "attīstības", bet bezcerības tukšums, bezidejība - papuve. Kad viss "šis tukšums" par daudz loģisks un dabisks, tad jau viņš labs, tad jau nau ko žēloties un zoboties par viņu; ja viņš atkal ļauns, tad nevajaga melot, vajaga saukt viņu pie īstā vārda. - Kritiķis varbūt arī nemaz nejūt, cik muļķiski ļaunprātīgi viņš ar šiem vārdiem izsakās par apspriežamo dzejnieci. Ja "šī attīstība" ir loģiska un dabiska, tad dzejniece, kas no viņas bēga, meklēja neloģisku un nedabisku. Vai tiešām viņam

2) (5) ir dūšas šos tukšos pusaroda vīreļus saukt par loģiskiem un dabiskiem un dzejnieci par neloģisku un nedabisku. Vai kritiķis tiešām tik dziļi grimis filistrībā un veikalībā, ka viņš to atzīst par neloģisku un nedabisku, ko dzejniece grib un pēc kā viņa cenšas, t. i., ne nauda un veikala peļņa, bet idejas, gara attīstība, brīvība u. t. t., jeb, ko pats kritiķis saka: bezgalība un cilvēku mīlestība! Vai tiešām šīs abas lietas - "bezgalība un cilvēku mīlestība" - ir neloģiskas un nedab.? Un vai viņas tiešām nāks pašas no sevis, vai tiešām pēc tām nau jācenšas, vismaz "tālāk raugošiem ļaudīm"?

(6) "Bet tas rakstniecei iznāca par samaitāšanu", ka viņa iemantoja jel vienu ideju, tātad labāk būtu bijis, ja viņa būtu palikuse tur, kur nau nevienas idejas, tas jau ir, pēc kritiķa domām, tas pareizākais ceļš, kas ved uz "pozitīviem panākumiem", kas ir loģisks un dabisks? Vai priekš viņas bija vēl cits ceļš, (6) vai viņai bija jāupurē sava individualitāte, savas ""2 idejas" - bezgalība un cilvēku mīlestība" un jāiet pa pareizo ceļu: "jāpelna nauda un jāmaksā parādi". Vai nu viņas "2 idejas" - bezgal. Un cilv. mīl. - bija pareizas vai ne (mācītājam viņas izliekas nepareizas, cik arī "mācītājs, tikumības māc." palicis materiāls, ka viņš atzīst par vienīgi pareizo ceļu naudu pelnīt un parādus maksāt (tā gan tiešām dzīvo mūsu mācītāji)), tomēr viņas bija idejas, un vai kritiķis tiešām var gribēt, ka ir tās aizmigtu "naudas pelnīšanā".

Lapiņas malā pierakstīts:
Flegmas ideja? [Slapja un auksta] ideja.

(7) Aspazija apstrādājuse idejas, kuru avots bijis literatūra. Viņas 2 idejas esot "bezgalība" un cilvēku mīlestība.

Lapiņas malā pierakstīts:
2 bezg[alības] idej[ām] ir difūzijas spēks. Hiperbola!

Vai tās tiešām ņemtas vai jel maz var būt ņemtas iz literatūras? "Bezgalība" nau nekāda ideja, tā ir jūta, gara konstitūcija, rakstura īpašība. Te literatūra, iespaidi uz prātu, no ārienes nākuši iespaidi nevar nekā darīt. Ārējie iespaidi, lasīšana nevar taču

2) (7) nodibināt raksturu. Ja raksturā nebija šo jūtu, šīs dzīšanās pēc bezgalības, ideāla, tad literatūra to nevarēja dot, jo vispirms raksturs izvēlas sev literatūru. Bezfantāzijas, bez jūtām cilvēku var piebāzt līdz malām pilnu ar dažādām jaukām gleznām un idejām, ar jūrām un plūd[iem], un pērkoņ[iem], un viņš tomēr nesāks dzejot par bezgalību. Ir taču dzejnieki, kuri [dzejojuši par] citiem sausiem bezfantāzijas priekšmetiem, un tie tāpat apstrādājuši idejas, kuru avots literatūra, tad jau katrs to vien smeltu iz literatūras, Krilovs, Žukovskis. Literatūra pate par sevi nenozīmē "bezgalību un cilvēkmīlestību" un tā literatūra, no kuras esot smēlusi A., jau ne tik ne (Gēte, Bairons, Šekspīrs). Un tālāk, vai cilvēkmīlestība tiešām smeļama tikai iz literatūras, iz grāmatām, vai tā nau taisni ņemama iz dzīves, kas dzīvē ir cietsirdīgs pret cilvēku, tas par to nedzejos, ja būs grāmatas salasījies, jeb viņš liekuļos, un liekulību var še lēti atklāt.

3) (7) Abas "idejas", jeb, pareizāki, jūtas - "bezgalība un līdzcietība" - bija iedzimtas, t. i., no mazotnes attīstījušās, no vecākiem pārņemtas, vēlāk caur dzīvi ieaugušas, literatūra varēja šīs jūtas tikai stiprināt. Viņa tad arī vienmēr meklējuse kā papildinājumu tādu literatūru, kura stiprina šīs jūtas, dod tām barību. Opozīcijas ideja to deva, viņas ideāls ir tik plašs, visu nākotnes dzīvi, ne vien saimniecisko, bet arī garīgo: morālisko, literārisko, mākslas u. t. t. apņemošs, ka te bija taisni barība viņas bezgalības jūtām, te bija ideāls, kurš reāli sasniedzams, bet kurš spēj bezgala attīstīties, jo šis ideāls ir visas cilvēces labklājība. Še pie opozīcijas "vienas idejas" viņa arī atrada "cilvēku mīlestību" un līdzcietību. Jo visas opozīcijas dzenuls, dziļākais mērķis ir tikai palīdzība cietējiem, atzīšana, ka arī atstumtajam tiesība cilvēciski dzīvot, cenšanās šiem atstumtajiem iepotēt pašapzinību un pašcienību. Še taisni visplašākais

4) (7) un vienīgais lauks dzejnieces "lidzcietības" jūtām attīstīties. Kā šīs "2 idejas", t. i., jūtas, attīstījās, mēs redzam no viņas virziena. Kāpēc viņas attīstība liekas it kā apstājusies - tur nau vainīga šī "viena" pērles ideja, bet lokālie apstākļi. "D[ienas] L[apa]" nau pate šī ideja, bet tikai viena no viņas aizstāvētājām, kaut gan līdz šim lielākā. "D. L." varēja vai nu pārprast šīs savas pašas idejas plūšanu, vai domāt, ka priekš viņas praktiskajiem, tuvākajiem mērķiem vajadzīga sašaurināšanās, literatūras neievērošana. "D. L." vispirmā kārtā nau literatūras avīze, bet politiska un saimnieciska (ka viņa vēl tagad iet pa iebrauktām sliedēm un pasniedz daudz beletristiska materiāla, kaut arī maz literāriska sprieduma, tad viņa nau konsekventa, un atkarīga no veikala). Pie "D. L.H mazāk krita svarā šī atziņa, ka literatūra nau jāievēro, bet personiski iemesli. Lielākā daļa no līdzstrādniekiem paši bija dzejnieki un romānisti, tie jutās neomulīgi pret pārsverošu dzejnieku. Kādēļ taisna naidība?

5) (7) Dzejn[ieces] bezgalības un līdzcietības jūtas nau gaisušas, bet spēj attīstīties. Viņa atpūšas, saņemas spēkā, pārgrozas, uzņem jaunu garīgu būtību, viņas individualitāte grozas, un, kad nāks viņas laiks, viņa nāks klajā ar jaunu dzeju. Kā viņa agrāk izteica savu laiku ideju visdziļāk un jaukāk, tā viņa to darīs arī nākotnē. Bet pamats vienmēr būs tā pate apkarotā bezgalība un līdzcietība, ko es gribētu nosaukt par spēku, par attīstības spēju.

Tagad iestājas vispārējs klusums literatūrā (arī Blaumanis dod tikai tulkojumus), un tikai šī "viena pērles ideja" jeb ideju pērle dos jaunu spēku literatūrai.

A[spazijas] laikmets, viņa, viņas pretinieki, viņas pakaļdarītāji (Zeltiņš, Tautmīls), viņas kritiķi un cienītāji.

"A. stāvoklis mūsu literatūrā". - "Pēdējais laikmets mūsu lit." (jo tagad ir zināma pauze).

(9) "Bet cik nabaga bija tagadējā literatūra pret atstāto!" Tā nau taisnība. Kuru literatūru viņš domā: latviešu? Tad jau jaunlaiku liter. bagātību atzīs ir viņas niknākais pretnieks, jo mums vecās liter. nau gandrīz nekādas. Ārzemju, Eiropas liter.? Kvalitatīvi tagad E. liter. Ir atkal, bez šaubām, bagātāka nekā vecā. Šekspīrs, Gēte, Bairons pa daļai nemaz nezināja jaunlaiku lielo ideju - zinātnisko un filozofisko, kuras dibinājas uz attīstību, pa daļai tikai viņas mošanos (Gēte un [1 nesalasāms vārds]), un sajūsminājās par viņām, bet nepaspēja viņas dzīvē un dzejā attīstīt ("Faustā" tikai nepilnīgi sākumi, bet tomēr "F." dod viņa vērtību, nevis teknisk[as] īpašības, dramatiskums, Grietiņas persona, bet F. nevaldāmā cenšanās pēc attīstības, zināšanām). Ja Gēte būtu piedzīvojis evolūc[ijas] teoriju pilnu attīstību, viņš. būtu iz viņas gara dzejojis un vēl augstāku dzeju nekā "Faustu". Literatūras vērtība taču pastāv ne vien formā, bet arī saturā. Un saturs

(9) ir ideju daudzums, lielums, jaunās literatūras forma vēl nau nodibinājusēs, teknika - ne. Ja pārmet dz[ejniecei], ka viņa atstājuse vecos dz. un viņu idejas, tad tas ir tikpat daudz, it kā viņai pārmestu cenšanos pēc attīstības. Iz vecās dzejas varēja smelties tikai vecas idejas un jauko formu, pilnīgo tekniku, bet vecās idejas tagad ir maldīgas, nederīgas, kaitīgas, jo dod nepareizus uzskatus, nospiež to, kas pie viņām pieturas, uz nezinātāja, muļķīša, atpakaļrāpuļa stāvokli. Paši lielie vecie dz[ejnieki] savā dzīvē aizvien cenšas pēc papildināšanas, individualitātes paplašināš[anas], un viņi smietos, ja kāds tiem teiktu, ka viņi sasnieguši visaugstāko stāvokli, par kuru cilvēka gars nevar pāri iet; viņi vismaz juta, ka viņi paši būtu spējuši iet tāļāk savu pašu, ja vien nāve tiem nebūtu ceļā stājusies. Nabaga ir tag[adnes] liter[atūra]? Vai Ibsens tiešām nabags, salīdzinot ar Gēti, vai Gēte nabags, salīdzinot ar Šekspīru? Idejas ziņā, arī teknikas? Ibsens, bez šaubām, stāv augstāk par Šekspīru, bet tas nau Ibsena nopelns, jo pats mūsu laiks stāv garīgi daudz augstāk par Š. laiku. Varbūt Š. ģēnijs būtu pārspējis Ibsenu,

3) (9) ja Š. būtu dzīvojis mūsu laikos. Nevar tik naivi mērīt divus lielumus, kuri nau nemaz salīdzinājami. Dzejn., tāpat kā viss cits, apspriežams tikai iz sava laika. Var salīdz. Ibsenu ar Zūderm[ani] un Haupt[mani], bet ne ar Gēti un Š[illeru?], Š[ekspīru?] atkal ar Flečeru u. t. t. Vienīgo nabadzību varbūt varētu atrast kvantitātē. Tikpat liels svars kā dabas vēsturiskai attīstības teorijai ir arī saimnieciskām un cilvēces vēstures jaunajām teorijām. Jo šo pēdējo svars mūsu dienās ir tik stipri pārsverošs, ka viņš gandrīz saucas par valdošo. Ka viņas tiek sīvi apkarotas, runā taisni par labu tam, ka viņām lielākais svars, jo nau tagad neviena jautājuma, kuram pretnieki gribot negribot nodotos tik plaši. Vai tiešām ir iespējams, ka dzejn. no visa tā nekā nezin. Kur visi uztraukti, visi sāk attīstīties, tur dzej. viens pats lai paliek miegā guļot, paliek neizglītots, nezinātnāks, kas nevar par nopietnām lietām runāt līdz, bet kas tik čalo laika kavēklim "kungiem par lieliem jokiem". Viss -dr-dr- kritikā aizrāda uz to, ka taču dz. jāpiešķir šī nerra loma uz tirgus plača.

4) (9) Es nesaku, ka dzejn. jādzejo par zinātn. termin., bet viņam dzejojot gan jāpieturas pie tām vadošām filozofiskām idejām, uz kurām dibinājas šīs pasaules teorijas, Jo mūs jau skolā māca, ka organismi attīstās, viņš nevar viens pats par to nekā nezināt, ja mēs visi zinām, ka zeme peld aitera plašumā, viņš nevar viens pats palikt pie pārliecības, ka debess ir katliņš, kas uzmaukts uz zemi. Zināmai daļai no paka]palikušās publikas tas varbūt izliksies poētiski, bet prātīgie, kuri taču arī jūt vajadzību pēc poēzijas, pie tādas dzejas garlaikosies un par to smiesies.

Es negribu dz. ierobežot, noteikt viņam tematus, es taisni gribu rādīt; ka ir vairāk tematu, nekā Gēte un Š[illers?], un Bair[ons] varēja iedomāties, un ka nevajag liegt dzejot, ja tas negrib mūžīgi turēties tikai pie G., Š. un Bairona. Žēl ir, ka pie mums, latv., vēl par to jārunā, Eiropā tā jau ir pate par sevi saprotama lieta, ka nepiespiež dz. turēties pie vec. piemēriem. Tur, taisni otrādi, nosauc to par īstu dzej., kas mūsu laika domas un jūtas izsaka vislabāk, tātad taisni nedzejo par veciem tematiem, bet par jaun., ar ne par visjaunākiem, bet par vislielākiem un augstākiem, visdziļāki sajustiem, vispatiesākiem.

(9) Eiropas buržuji nespiež dzej. rāpties atpakaļ, nenorāda vienīgi uz Gēti un Šeksp[īru]. Viņi jau saprot pat, ka Zūdermans galu galā ir viņu dzejnieks. Viņi atzīst, ka nevar pietikt ar veclaiku domām un tematiem, ne Ebers, pat ne Heize, viņu šolaiku lielākais dzej., bet Vildenbruhs. Viņi saka, ka lielākais dzej., kas saprot savu laiku un spēj iedomāties nākotni, viņi arī neapkaro Ibsenu, Hauptmani u. c. tādēļ, ka tie atkratījušies no Gētes un Š. domām, tematiem, jā, pat formas, ka tie grib izsacīt jaunlaiku galvenās idejas, grib saprast jaunos laikus un darīt tos saprotamus citiem, bet gan apkaro tos tādēļ, ka tie šos jaunos laikus, pēc viņu, t. i., buržuju domām, saprot nepareizi, neuzķer īstās, galvenās idejas; ka tie skrien pakaļ māņiem, piem., sociālismam. Pēc buržuju domām, Vācijā, piem., šo laiku lielākās valdošās idejas ir militārisms, ķeizera ideja, tautība, un tātad lielākie dzej., kas tos cildina, bet vislielākais Hohencoleru cilts un vācu slavas dzejn. Vildenbruhs.

(10) "Opozīcijā atrada tikai nervu uzbudinājumu." Bet tūliņ otrā rindā: "augsti nodomi", "kaislas jūtas". Arī augsts nodoms jau labs pret miegainību, bezidejas ikdienišķību, bet, ja šie augstie nodomi un kaislās jūtas iziet uz bezgalīgu attīstību un līdzcietību, tad jau tas var būt tikai augstākais cilvēces mērķis.

1) (11) Kā ir ar to "nogurumu", tas ir drusku nesaprotams. Dz[ejniece] nogura opozīcijā no nāves zālēm. Bet atkal nogurums bija tas, kas viņu spieda pāriet opozīcijā. No kā viņa bija noguruse "B[altijas] V[ēstnesī]"? no miega un atpūšanās? Gurdenas jau "Saules meitā". "S. m." nau vis gurdenas vietas, bet viss sacerējuma gala iznākums ir izsamišana, pat [kā?] ideālu varētu sasniegt; ja grib runāt ko gurdenu, tad šo izsamišanu var saukt par nogurumu. Opoz. viņa meklēja sasniedzamu ideālu, vismaz ideālu, pēc kura nau bezsekmīgi, veltīgi dzīties. Opoz. ideāls tiešām sasniedzams un tad vēl tālāk attīstāms.

2) (11) Te savienotas abas jūtas - bezgala cenš[anās] un dzīva darbība, dzīves prieks, cerību pilna, optimistiska darbība, kura nepazīst izsamiš., veltīgas un liekas pūles, dzenoties pēc neesošiem mērķiem. Tātad opozīc. viņai nevis vajadzēja nogurt, bet taisni atspirgt. Un viņa arī atspirga, to parāda 3 drāmas un lirika, arī stāsts "C[īņa] p[ar] n[ākamību]" nau nogurums. Tagad iestājies klusums nevis caur nogurumu. Opoz. deva uzreizi pārāk daudz jaunu ideju, tanīs bija jāiedzīvojas.

Pāreja nozīmē visas individualitātes pārlaušanos, un tā iespējama tikai zināmā laikā. "B. V.", kura partija pēc paša atzīšanās ir tikai pusizglītoti arodnieki, spēja viņai aizrādīt tikai uz veciem piemēriem un neprasīja no viņas nekādas izglītības, nekāda plašāka pasaules uzskata, jā, pat apkaroja viņu taisni dēļ šīs dzīšanās pēc plašāk. pasauls uzskatiem (kā arī -dr-dr-). Opor,. bija taisni otrādi. Te viņai vajadzēja sev iegūt, izstrādāt priekš sevis uzskatus uz pasauli, te no viņas to taisni prasīja; te viņai vajadzēja būt pārliecībai; te viņai vajadzēja daudz mācīties, (11) pārbaudīt (jo še opoz. neder nekādi uzskati, kas vienīgi dibinājas uz autoritāti, te pašam jāzina, ko domāt un kādēļ taisni to domāt). Te prasīja uzskatu un pozitīvu zināšanu, kuri pēc opoz. dom. ir pareizāk. ceļš uz pozit. panākum., nevis puszināšanā un naudas pelnīš., uzskatu, kuru "B. V." atzīst par pareizu ceļu uz pozit. panākumu.

Man liekas, ka ar to būtu izskaidrots, par ko tagadējais dzejnieces klusums, klusums nau še nogurums, bet jauns darbs, sagatavošanās uz īstu darbu. Ideju piesavināš., nodibināš., nokārtoš., lai ar viņu kā varenu ieroci dotos cīņā par nākamību un uzvaru.

(29826/3-19)

[Visa viņa runāšana ir nepatiesa. Viņš ņem pilnu muti ar lielām frāzēm un pats nezina, ko tās nozīmē. Viņš grib runāt no augsta viedokļa, bet runā vienā ņudzeklī] (cf. par A. saslavināšanu (6) un par salīdzinājumiem (3)). [Viņu kritizējot jāizsargājas no šīs kļūdas. Viņš jāuzskata par nabaga slimīgu, meklējošu jaunekli, ne par ļaunu, zinošu, nobriedušu kritiķi, par kādu viņu iztēlojas. Viņu vajag vairāk saprast, nekā viņš pats sevi saprot. Un tas viss jāpasaka ne no augšas, pamācoši, izceļot sevis paša. labāko, dziļāko saprašanu un liekot to sajust, bet maigi, saudzējot, kā tādam pašam patiesību meklētājam. Ne aizskarošu pārākumu, bet arī ne viltotu pieticību.]

(59035/130)

("Tautu pagalms") Teod[ors]. A[spazijai] neiet slava pa priekšu, kā agrākiem latv[iešu] rakstnie[kiem]. "Nolika zemāk par zemi. Ja apakš zemes tos apraktu, būtu pareizi darīts." "Ja kas jauns un spēcīgs nāk pasaulē, tad tā nau slava, kas viņu pavada, tas ir vispārējs uztraukums."

Reālisms savā konsekvencē - aiztika, kas nebija aiztiekams. Tas ir jauns pie viņa. Dzeja ne dzejas dēļ.

*

Starp tagad[ējiem] darb[iniekiem] rakstniecībā A. stāv pirmā vietā. Ražība. Aizkustina ļaudis. "Gars, kam iespaids uz attīstību." "Vaidel[otē]" un "Saules meitā" tikai - mīlestība. "Raganā" arī sirds jutumi var brīvi iztēloties: Tad reāla pasaule. Ciešanas cilvēcē.

Pirmo lomu agrāk un beigās spēlē sieviete.

V[iņas] rakstos var mācīties domāt.

(29826/22)

"Miglā" un "Māj[as] naids" paka]darinājumi "Zaud[ētām] ties[ībām]", bet neizdevušies. Rūd[olfa] Blaum[aņa] "parotāšanās māksliska" "Zelta kuprī". Tas varēja būt -dr-dr- paraugs, te nau idejas, te pieturas pie Gētes, te ir gluda, jauka forma, par ko -dr-dr- to neliela? Te nau "dzīvības un īstas dzejas", saka Teodors, viņš nau pūlējies saprast savu laiku, sacītu Eiropā kritiķi. M. V. 95. III.

(29826/20)

mūsu kritiķi un mūsu dzejnieki

mūsu kritika, mūsu publika,

mūsu dzejnieki

[Jans[ons] sit dzejnieku, bet vēl vairāk izvētīšanu pelnījuši mūsu kritiķi, un izskaidrošanu - mūsu publika.

Esmu tik bieži runājis par Asp., bet viņa arī ir vienīgā dzejniece. Ja nu reiz grib runāt par latv. dzejniekiem, tad jārunā par viņu.

Jāiztīra gaiss, lai jaunai dzejai būtu gaiss un telpa, lai tai nebūtu jāslāpst, kā bija jāslāpst A.]

(59035/127)