1896. GADA PIEZĪMES

V

"N. Z." 95-96. N 27. ["Vētras". Dora Lande. "Nav visā pasaulē šobrīd viņai līdzīgas." "Sengaidītā sociālisma dzejniece" - "atraida visu ārējo spožumu un visu personisko laimi lielās reformatoriskās misijas dēļ, kuru viņa jūt sevī ar Orleānas Jaunavas apgarotību." Partijā parasti izliekas, it kā nemaz nebūtu vajadzīgs un gaidīts "sociālisma dzejnieks", par visu spriež diezgan necienīgi, kāds muļķa strādniekpuisis, kas noskaita dažas uzķertas frāzes, ir viņiem vairāk vērts, - tā Freiligrāfs, Hervēgs, Jakobi, un tomēr - kā izsalkuši pēc dzejnieka, tikai tam jābūt viņu darba rīkam, viņu dzejniekam, kas dzejo pēc paragrāfiem, pēc norādījumiem, pēc Marksa. Nu viņi ir atraduši, izdomājuši Adu Negri un kā sievieti cer viņu locīt pēc savas patikas.]

*

[No viņas, t. i., A. Negri dzejoļiem nav jābaidās, tie ir labāki vienīgi par mietpilsoņa Zeidela dzejoļiem, aizsniedz (tikko) Jakobi. D. Lande domā, ka A. Negri ir daudz pārāka par Jakobi domu satura un formas pilnības ziņā. Bet atskaņa nav formas pilnība, un skaitā vairāk dzejoļu, tātad arī vairāk domu, nenozīmē būt pārākam domu satura ziņā. Domu kvalitātes ziņā Jakobi stāv augstāk. Negri ir tikai tēlojumi un domas no partijas laikrakstu apcerējumiem. Jakobi jau 1870. gadā domāja to, ko partijas caurmēra dzejnieks vēl tagad neiedrošinās domāt, viņš bija patstāvīgs domātājs.]

*

[Ne sociālie dzejoļi ko pierāda, piem., ģēniju, bet vienīgi vai galvenokārt individuālie dzejoļi, sevi pilnīgi pazīst, vismaz spēj sevi pilnīgi pazīt, un, ja kurš ietver sevī daudz, ja ir ģēnijs, tad var daudz dot. Sociālais ir ārējais, svešais, ne oriģinālais, ne jaunais, atkārto tikai vecas domas, vienīgi forma var būt jauna. Te dzejas mākslas ģēnijs nevar parādīties, var, labākajā gadījumā, parādīties zinātnes, politikas, aģitācijas ģēnijs.

Individuālajos dzejoļos nevar ielikt svešas, bet paša domas un sirds filozofiju, un tās ir oriģinālas, te parādās pirmatnējs ģēnijs, spēks. Vai Negri ir dzejniece, par to es labāk spriedīšu no viņas personiskajiem dzejoļiem nekā no sociālajiem, kurus taču izlieto aģitācijas nolūkos.]

(59035/49-51)

[A[dai] N[egri] ir gan līdzcietība, tas ir izteikts vaibsts, kaut arī šī līdzcietība sakņojas spītā, egoisma atmešanā, neapmierinātā mīlā un vecmeitībā. Bet A. N. nav lieluma, kāds prasāms arī no liriska dzejnieka, ja viņš grib stāvēt pirmajā vietā. Dzejnieks dod tikai savu individualitāti, bet tai tad jābūt lielai. A. N. ir gan zināma sparība, ir šis tas mīlīgs, maigs, simpātisks, laba mīļa meitene (tādēļ arī iemīļota), taču viņai tikai dzejoļi, bet nav domu poēzijas. Ir zināms jūtīgums. Viņa uzņem viegli redzētos iespaidus, bet tos nepadziļina, tos nesniedz ar savu personību atpakaļ. No redzētā un izjustā viņa neizdara nekādus secinājumus, nekādas vispārīgas domas, kas tiktu apvienotas filozofijā. Viņa vispār nav filozofe, nav domātāja kā Šillers, kā Jakobi. Ar Šilleru viņai kopīga ir līdzcietība, brīvības centieni (tādēļ arī lasītāju vairāk iemīļots nekā Gēte), bet viņai trūkst Šillera domu dziļuma un pilnīgi - Gētes filozofijas. Faustiskais viņai svešs.

Viņai ne tikai nav nevienas pašas oriģinālas domas, bet viņa arī nav atradusi jaunus izteiksmes veidus veciem, pārņemtiem jēdzieniem, jūtām, filozofijai. Sociālistu mācības viņa zina tikai visai nepilnīgi, ir vēl utopiste, sīkpilsoniska sociāliste, tādēļ arī vēl tagad, pēc "Vētru" iznākšanas, piekrišana sīkpilsoniskajos lasītājos. Viņu vajā un apkaro ļoti maz. Tas nozīmē, ka no viņas nebaidās.

Viņas sirdsideāli ir gaužām niecīgi - klusa, omulīga mājas dzīve, komforts un luksuss, un 30 gadus vecs vīrs, spītīgs, melnīgsnējs, muskuļains. Viņa runā par cīņām, bet tās neredz. Nav pat neviena īsta cīņas dzejoja, izņemot "Izaicinājumu", bet tas ir izolēts un manierīgs.

Ārēju cīņu ar laikrakstiem un biedrībām, atklātas darbības viņai nav bijis, viņa apraksta trūkumus un uzmundrina cīnītājus, bet tas pilsoņiem ir ļoti pa prātam, viņa neraksta tā, lai izvērstos īsta cīņa starp viņu un pilsoņiem. Bija uzbrukumi no pilsoņu puses, bet arī tie mitējās. Iekšēju cīņu, dvēselisku, ar sevi, savu pagātni, par savu dvēselisko nākotni viņai nav bijis. Viņa ir gaužām vienkārša un skaidra, meža strautiņš, kurš gan čalo, bet kuram var redzēt līdz dibenam un kuru var novirzīt (piemēram, uz balto namiņu). Viņa nejūt nekādu dvēseles šaubu, viņa nav saplosīta. Viņa nespēj just līdzi šo laiku cilvēku dvēseles sāpēm.

Viņa ir tikpat liriska, nav uzdrošinājusies ķerties pie filozofiska domu darba, kad vienai pamatdomai izseko cauri visās fāzēs. Viņa raksta dziesmas, ne simfonijas.

Jaunajiem ir aktuāla interese, bet vienlaikus tiem ir pārāk sasteigti darbi, nav filozofijas, nav secinājumu, nav padziļinājuma. Vecajiem, piemēram, Šilleram, ir neinteresantas tēmas, kuras tieši garlaiko (vecie grieķu dievi), bet ir domu dziļums, izstrādājums, piemēram, "Cereras žēlabas", ļoti skaistas, bet kas mums daļas gar viņas žēlabām? Šīs žēlabas vajadzētu ielikt cita mutē. Nemeklē jaunu ceļu, iespaidus, bet to taču dara lielais, kurš nemīl pazīstamas takas, cērt pats sev ceļu cauri mūžamežam.]

(59035/108-112)

A. Negri

Viņai ir laime, šai Adai Negri. Reti kādam rakstniekam, ne tik vēl dzejniekam, tāda laime. 20. dzīves gadā viņa jau slavena, viņas pašas pirmie rakstiņi, dzejolīši tiek saņemti ar lielāko sajūsmināšanos; izveicīgs veikalnieks, grāmatu apgādātājs <izdevējs> (tāds pats ģeniāls veikalnieks kā kompon[ista] Maskaņija apgādātājs Gončiņi?) šos dzejoļus liek salasīt un grāmatā izdot, un, tiklīdz parādās šī pate mazā grāmatiņa ar kādiem 60 dzejoļiem (viņās darbi tiek ievadīti no pazīstamās rakstnieces Zofias Bizi Albini), Ada Negri jau nozīmē visā pasaulē daudzinātu dzejnieci, Itālijas pirmo dzejnieci. Viņa dabū 680 r[ubļu] gadā goda algas uz 10 gadiem, bez tam vēl algu kā seminārskolotāja, dzīvo pilnā pārticībā, viņas dzīve apdrošināta uz daudziem gadiem, paši labākie dzīves gadi viņai nau jāupurē sīvai un maziskai cīņai par dienišķo maizi (daudzi talanti sadrūp cīņā par dien. maizi, ka maize pate), viņa var netraucēti strādāt un attīstīt savas gara spējas, darboties par labu savai idejai, jo uzbrukumi un apvainojumi par sociālismu tai nau kaitējuši un laikam arī turpmāk nekaitēs. Arī blakus darbs, peļņas darbs viņai ir patīkams - bērnus mācīt (viņa bieži runā par to), kas taču tik lielai daļai ir nepatīkams peļņas darbs. Un šādu samērā lielu un netraucētu laimi Ada Negri bauda jau daudz gadus, ne vien sākot no viņas dzejoļu iznākšanas un slavas radīšanas (Itālijā tiešām rada slavu, tas ir pietiekami pazīstams fakts; izveicīgs apgādātājs, impresārijs, politisks aģents, vai kā nu to katru reizi sauc, ir galvenā lieta). Viņa ar 17 gadiem jau ir tiktāļ izglītota, ka var uzņemties skolotājas vietu. Viņai arī laimējas tūliņ dabūt vietu, un jau tik jaunai viņai laimējas tikt patstāvīgai, kas priekš domātāja cilvēka ir viena no svarīgākām laimes jūtām; viņas nodrošināto dzīvi var skaitīt jau 17 gadu. Zināms, nau nekāda liela laime būt par lauku skolotāju, bet pārtika tiem ir pilna, par nākotni tiem daudz nau jārūpējas, vismaz salīdzinot ar citiem mazāk nodrošinātiem dzīves ceļiem. Izglītība, garīgi baudījumi, pārākuma jūtas par savu apkārtni - viss tas sastāda laimi, kura sevišķi šinīs laikos, kad neviens nau drošs, ka tam rit būs ko ēst, pat miljonārs ne, ir liekama ievērojamā vietā.

Lapas kreisajā augšējā stūrī pierakstīts:
(A. N. līdzinājās Koļcovam, tikai tas nebija tik laimīgs, tas nedabūja ne izglītoties, ne nodrošināt dzīvi. Viņas spožais, slavas cēlais dabiskums, apraksta fabriku kā K. zemnieku dzīvi, domu nau ne vienam, ne otram - refleksijas.

Jau no 20. gada viņa zina savu dzīves uzdevumu, pie kura paliks mūžam. Cits šo dzīves uzdevumu atrod tikai vēlu vai par vēlu, kad nau laika vairs sagatavoties un attīstīties.)

Bērnība un pati pirmā jaunība Adai Negri ir mazāk laimīga. Tēva viņa nepazīst, tas agri miris. Toties vairāk viņa bauda mātes mīlestību. Šī mātes mīlestība, spriežot pēc A. N. dzejām, ir īsti silta, A. N. viņu sauc pat par retu, nepieredzētu, varonisku mīlestību. Pie tādas mātes mazajai Adai nekas nebūs trūcis. Šī māte, fabrikas strādniece, kura pelna samērā ar citiem fabrikas strādniekiem diezgan labu algu, ja spēja taču viena pate izskolot savu meitu par skolotāju. Ka mazajai Adai bija bērnībā jādzīvo zemā istabiņā, ar aizkvēpušiem logiem, bija dubli jābrien, bija jāsēd uz cietiem soliem, tā vēl nau sevišķa nelaime, tas nau nekas neparasts arī vidusšķiras, pārtikušajiem ļaudīm, tas it sevišķi pie mums Latvijā nau nekas neparasts, ikkatrs latvietis to izbaudījis un tikai pēdējā laikā, kur mums nodibinājas kapitālistu šķira, būs arī latviešos tādi bērni, kas mazotnē nebūs piedzīvojuši to, ko pieskaita Adai N, par jo sevišķu nelaimi, uz kuru viņa pate aizvien atsaucas.

A. N. pate, kā liekas, nau bijuse piespiesta strādāt, viņa gan prot un mīl lauku darbus, kā pate saka dzejā "Zur Erde", bet viņa neko nemin, ka būtu algas pēc lauku darbu vai fabrikā strādājuse. Mīļā māte viņai visu to aiztaupīja. Bet cik lielu vīru to nau darījuši un nau to ieskaitījuši par kādu viņiem īpatnēju nelaimi. Pāvests Urbans savā bērnībā ganījis pilnīgi reāli cūkas, vai tā kā Ed. Zeibots. Var aizrādīt uz "B[altijas] V[ēstneša]" piemiņas grāmatu, kurā katrs autobiogrāfs saka, ka viņš cūkas ganījis un ka tā bijuse priekš viņa laime, un no viņiem tomēr iznāca krietni tautieši, dakteri, advokāti, rakstnieki un citādi amatnieki.

Ja A. N. nepazīst pate no sūras īstenības uzspiestu darbu maizes pēc, tad viņai nau vairāk tiesības runāt no dzīves pazīšanas, no pārākuma par citiem buržuju, mazpilsoņu, vidusšķiras dzejniekiem; arī viņa ir mazpilsoņu bērns, vismaz audzināts tik [mīkši?] kā tāds bērns no baltas rokas [3 nesalasāmi vārdi]. Tātad materiāli un garīgi A. N. auguse kā puslīdz pārticis mazpilsoņu bērns, īsta trūkuma nekad nau jutuse, tikai pazinuse savā apkārtnē pie citiem, saviem radiem un draugiem, Arī katrā citā ziņā dvēseles ziņā viņas dzīve pagājuse mierīgi, bez lieliem uztraukumiem, lielām sāpēm, lielas nelaimes lēkmes. Viņas jūtas viņai nau dāvājušas lielas sāpes; viņa sakās gan mīlējuse, bet dziļa iespaida šī mīlestība nau uz viņu atstājuse, "Stürme" tēlo vairākās dzejās šīs mīlestības pakāpes un pārejas, un tas redzams, ka A. N. atstāj savu mīļāko tāļā Amerikā, neiet turp, kalni par augs[tiem], un turklāt šis mīļākais vēl slims, bet A. N. labāk ļauj mirt šim mīļākam, jo negrib māti atstāt un pār kalniem kāpt. Tātad nau pārāk karsta mīlestība. Tad drīz pēc tam A. N. <savu pusmīlestību dāvā visai pasaulei) mīla pāriet cilv. mīlestībā, altr[uismā], zināms, tik ļoti atšķaidīta mīla nevar vairs darīt lielas personiskas sāpes, kā homeopātiskās zā[les].

Vai viņas dzejā atspoguļojas viņas dzīve? Dzeja tikai tad patiesa, ja sakrīt kopā ar dzīvi, ja katrs vārds, kas rakstīts, arī izdzīvota, sajusts dzīvē.

<Vajadzētu domāt, ka A. N. dzejās atradīsim>

Pirmais, kas nepatīkami pārsteidz A. N. dzejās, ir pastāvīga koķetēšana ar savām sāpēm, ar savu nelaimi. Tūliņ pirmā dzeja "Liktens": sapnī viņai parādās šausmīga sieva ar uguns acīm un dunci rokā, tā ir nelaime, kura to grib mūžam pavadīt. Uz dzejnie[ces] lūg[umu] to atstāt Nel[aime] atbild: "Bet tuvāk viņa tik nāca un teica: "Tur augšā rakstīts, ka . tumšs zieds, ciprese zaļa, sniega un kapa puķe, tu aizvien būsi, debesīs tā rakstīts." Viņa teica: "Tik tam, kas ciešot, asiņojot rada, atspīd augstākais slavas spožums. Sāpes dod domām dievišķu spēku, tik dūšīgam karoņam uzvara smaida." Un es teicu: "Paliec.""

Viņa nemaz nau tik nelaimīga, viņas dzejai tādēļ nau dzīves personiskās patiesības. Viņa gan nelaimi redzējuse un to attēlo pareizi, bet tas vēl nedod personisku patiesību, individ. patiesību. Viņa, ja daudz, fotogrāfs, bet ir labāki fotogrāfi: piem., Doku Atis. Viņa tēlo darba grūtumu, bet Strind[bergs] to tēlo daudz dzejiskāk, patiesāk, jo viņš gan ir pats miesiski strādājis.

Liriskam dzejniekam (citiem ar?) jādod sava individualitāte. Vairāk viņam nekā nau, viņš tēlo tikai vienu personu, t. i., sevi, dod tikai savas jūtas, savus iespaidus, kurus dabūjis no apkārtnes. Visu viņš redz tikai ar savām brillēm, pilnīgi subjektīvi, ar saviem aizspriedumiem.

Visvairāk darīs iespaidu uz lasītāju to jūtu attēlojumi, kuras cēlušās dzejniekā iz viņa paša iekšējiem pārdzīvojumiem, iespaidiem. Dzejnieks saceļ jūtas, kuras tas attēlo, arī iespaidi no ārējām ainām, bet aina, piem., cita redzētas sāpes, nedarīs uz dzejn. tādu iespaidu kā sāpes, kā viņš jūt pats pie savām miesām. Ā. N. attēlotās sāpes nau jutuse pate pie savām miesām (pate nau sašļukuse zem darba), bet, tā kā viņai dziļa līdzjūtība, tad viņa ir labi attēlojuse. Vajga spēt dziļi just, lai spētu labi, dziļi dzejot. Ar to nau teikts, ka katrs var labi dzejot, kas var dziļi just.

Bet, tā kā lir[isks] dzejn[ieks] tikai ir indiv[idualitāte], tad tam jābūt ievērojamai individualitātei, jāspēj dziļi un smalki just (jāspēj attīstīties, aizvien ko pilnīgāku, jaunu dot), tad vajaga spēt (un prast?) attēlot jauki, saceļot jūtas, wirkungsvoll dabūto iespaidu, tā ka, lasot ražojumu, jūt to pašu. Lai to panāktu, nepietiek ar tā s[aucamo] jaukumu vien, kurš saceļ patikšanas, apmierināšanas, miera jūtas, vajga vispirms patiesības (ne apmierināt, bet uzbudināt). Te tūliņ sacīs zvērinātie kritiķi: "Jā, taisnība, nevajaga par daudz teikt." Bet - patiesības par daudz nekad nesaka, kas izliekas par daudz, ir tikai nepareiza bilde. Priekšmets, iespaids nau krietni saprasts, un vājais dzejn. domā viņu izteicis labi, ja saka vairāk, nekā tas ir. Šis par daudz ir īstenībā par maz. [Kur trūkst jēgas, nekad vārds nebūs īstā laikā.] Taisni otrādi, nau jābaidās no lielām bildēm, lieliem vārdiem, tikai jāzina, kuri vārdi jāņem.

Ģēte un Šil[lers) arī nebaidījās no lielām bildēm, Šeksp[īra] Līrs, Hamlets.

Mēs, piem., tagad nesaprotam fiziskas sāpes, bet neizglītotās tautas, vecie grieķi saprata šis sāpes par īstām sāpēm, un Ahils pats raud asaras. Savas jūtas vajga patiesi tēlot, nevajga viņas izpušķot, iedomāties to, ko nemaz nejūt, bet tas būtu jāiedomājas, jo dzejo tikai allgemeinmenschliches. Un jūt tikai to, ko piedzīvo.

A. N. ir par maz individuāla, rāda tikai fotogrāfijas, refleksijas iz dzīves, no savas dzīves maz dod, varbūt arī pati maz jūt, individ. redzama tikai tur, kur lielas, grib būt pravietezie, bet tā ir izplūdusi individualitāte, kas pate sevi un savu spēku nepazīst. Kad sevi pazītu, atmestu lielību un attīstītu tos spēkus, kuri tiešām ir.

Viņai nevar dziļi un daudz līdz just, viņa sāk apnikt, ja daudz lasa, par to, ka, aizvien vairāk lasot, aizvien krīt acīs nepatiesība, jūtu trūkums, kurš tikai aizmaskots pārspīlētās ainās, kā pie Zūdermaņa.

Jakobi "Klage" var aizvien no jauna lasīt, Gārborga "Müde Seelen".

Kritika to ņēmuse par gatavu, lielu dzejn., tā viņa nau, pate sevi sauc par pravieti; vienmuļība - fotogrāfijas, nepatiesība. Kad mīl, viss cits jāatstāj, tūdaļ atmet mīlestību - šablons.

Plašāk Land?; pate nespēj atteikties no mīlestības. Cf. "Handwerker". "Stunde der Ruhe". 96. [Brālība aiz mīlas ilgām klusu iet bojā.] Ne pašas bēdas un nelaime (73. "Neue Liebe"). [Nē, maskēta sērās es nesu bēdas skatā un tērpā,] bet pasaules bēdas, pasaulei, brāļiem pieder jaunā mīlestība! Varbūt Tu tādēļ mani mīli? tad nāc, seko man visu sāpju vārdā.

[Cēli smejot apkampties. Uz atjaunotās zemes just prieku. Uz šīs zemes viņa nevarot apkampties! Apkampšanās partijas vārdā. Izzūdošā kristietība. 82. lpp.]

"Der letzte Herzog" Cf. Jakobi. Liela daļa dzeju ir fotogrāfijas pēc dzīves, bet arī pēc citu gleznām, piem., 89. pēc Pattinija gleznas.

[Neapmierinātas ilgas pēc mīlas]: viņa liek priekšā lielus prasījumus, bet šie prasījumi taču nau neizpildāmi. Viņa jau nau vienīgā, un ne pirmā, kura jūt līdzi vārgajiem un nespējīgiem. Tādu vīru, kādu viņa varētu mīlēt, ir miljoniem. Bet viņa jau domā, ka abas mīlest. nau savienojamas, ka sievietei jābūt freiwillige moceklei, jāatsakās no laulības, citādi viņa nevar derēt brāļu atsvabināšanai. Partija taisni šo atteikšanos tura par labu, pieskaita par nopelnu, liek tādēļ uz viņu cerības, svarīgākais moments.

97. [Ilgas pēc ģimenes pavarda. Bērni, komforts. Viņai šīs jūtas jāuztver par grēcīgām, jo tās runā pretī pravietošanai, vienīgi egoists bez sirdsapziņas pārmetumiem var sev atļauties šādas vēlēšanās.]

*

Pie A. N. tikai līdzjūtība, pašas mīlestībai atsacīts, un atkal nākošas, neizdomātas (bezgalīgas) laimes vēlēšanās (piem., "Pax" - 102.), cerēšana, un viņu taisni tādēļ sauc par lielāko dzejnieci, pie mums -dr-dr- taisni tādēļ A[spaziju] nopeļ.

Norauta roka: "Stürme" - 66., nedabiski un nedzejiski ("Schicksal" 24., 35. lpp.).

Cf. Doku Atis. Sociālismam ir bijuši labāki dzejnieki: Jakobi, Toms Hārdijs. ("Stürme" 50. - labs.)

[Viņa nekur neilgojas pēc garīgas mīlas, viņa pazīst skurbumu, skūpstus, apkampienus, bet nav pierādīta garīga cenšanās, garīga mīla, viņa pazīst tuvākā mīlestību, mātes mīlestību. Ideja, garīgā cenšanās, cīņa ir kaut kas cits. Jakobi "Sūdzība" - "Zemnieks" un A. N. 123. "Vētrās" - "Idille".22]

125. [Bez atskanām; bet valodai tieši te vajadzēja būt pārsātinātai ar tēliem un domām, bet šeit viss ir ļoti bezkrāsains. Mūzikas iespaids - cf.]

*

[T. i. gaidīt no nedabiska cilvēka pašu lielāko, tā būtu tāda pat prasība, it kā jātop par mūku, lai būtu labs kristietis.]

*

[Tikai tad var attīstīties, sasniegt augstāko, - kad mīl, vecmeita un vecpuisis nav cilvēces augstākās virsotnes. Ja viņa paliks vecmeita, tad būs galīgi eksaltēta. Viņai vajag vai nu mīlēt un mainīt savu pozīciju, vai melot, mīlēt slepeni.]

*

102. "Stürme". "Pax" - nākošā laika fantāzija, bet ļoti vāja. Teorētiski nepareiza, zerfliessender Kleinbürgersozialismus: piepeši no siltas mīlestības vēsmas dzīti, aizmirst visas cīņas un apkampjas, tā nau soc. gaita, tā nau attīstība, bet utopist[u] fantāz[ija]. Cf. Jakobi "Erde", "Klage". "Bacchanal".

*

104. ["Un tomēr tevi nododu"] - dēmons ar lielām liesmu acīm tuvojas man un skūpsta man pieri. Līķa bāla es viņam sekoju ēnā. Uz manām lūpām viņš čukst noslēptības lielas lietas; tās manas dziesmas, kuras [tālākā teksta trūkst.]

Neesi greizsirdīgs! neatrauj man šīs karstās laimības stundas, jo mīlējošai kā agrāk un pazemīgai man jāatgriežas atpakaļ tavās rokās. Un bāla, no saviem vaļējiem matiem ietīta, es lūdzos pēc tava skūpsta. Jūs teiksat, ka tas viss jau ir tikai dzejojums,. fantāzija. Vīrs vai mīļākais nevar būt greizsirdīgs uz to, ko viņa mīļotā dzejo. Bet taču dzīvē to vienmēr redz, vīrs, kas tiešām mīļo savu sievu, būs greizsirdīgs uz katru sievas atsvešināšanos no vīra; un dzejošana, domāšana, karstas laimības stundas pilnas trakuma un Wonne jušana - savrup, bez vīra piedalīšanās - ir taču atsvešināšanās. Augstākos sievas priekus, garīgos priekus, radīšanas priekus, vīrs nejūt līdzi. Kā viņam tad nebūt greizsirdīgam, ja viņš tiešām mīl? Jūs teiksat, [jo?] viņa jau nāk atpakaļ pazemīga, lūdzēja? Jā, pazemīga, it kā savu vainu juzdama. Viņa atdodas, sevi visu, bet tik miesiski. Viņas garīgie prieki nau meklējami pie vīra. Vai vīrs, kas pats sevi ciena, var tiešām būt mierā ar miesām vien? Un vai uz ilgu laiku šāda sieviete var apmierināties ar šādu vīru, kas viņai garīgi nekā nedod? Nē, laulības, īstās, nākotnes laulības, lielākā nozīme taisni te, ka viņa nodibina garīgu kopību, tik tuvu un dziļu, un patiesu (bez apmānīšanas) domu, ir sīko, smalko, pusdomu, pusjūtu izmaiņu, kāda nau iespējama starp vīrieti un vīrieti, tādēļ, ka viņiem trūkst elementu, kas sakustina šīs subtilās domu jūtas, t. i., mīlestības, viņiem nau tik tuvas kopdzīves, kas vienīgi ved uz šādu jautājumu rašanos, iekustināšanu.

Strindberga "Gläubiger" arī jūt, ka nau pareizi, taisni, ka viena puse visu dod un otra tik ņem - tur tikai vīrietis devējs. Vīram vajaga būt viņai līdzīgam garīgā spējā; nepietiek ar to vien, ka viņam ir vērša kakls un ka viņš var izliet savas asinis citiem par labu. Vismaz vajaga būt iespējai, ka viņa var no vīra aizņemties kādas domu sēklas. Bet īsta laulība tikai tad, kad abi kopā ražo, darbojas. Ko A. N. saka 73. "Neue Liebe", ka kopā jācīnas, tas nau pilnīgi pareizi, jo viņa pate cīnas vislabāk caur savām dzejām un ne caur savu asins izliešanu, un viņš caur raupjo aģitāciju vai kauju.

Cik zema ir šāda A. N. mīlestība. Viņa pate jūt savu pārsvaru pār vīrieti, kuram tā atdodas, viņa ir priekš sevis dzejniece, saietas ar ģēniju, ir praviete, un viņš ir 20 gadu vecs, muskuļiem kā dzelzs, kaklu kā vērsis, - ar spēju izliet savas asinis - un tas ir viss. (Gan vienā vietā - "Handwerker" - teikts, ka viņa piere no domām bāla, bet tas vairs neatkārtojas, nau teikts, ko viņš domā, pat šaubas, vai viņš saprot dzejnieces līdzjūtības ideju, vai grib sekot viņas karogam, tā ka ļoti jāšaubās, vai viņam piere bāla tiešām no domām, viņš jau ar tik vienkāršs amatnieks, un tiem pieres mēdz būt bālas ja daudz tad no cepures, kuru tie nēsā uz pieres.) Viņa jūt, ka ir augstāka būte un padodas "pazemīgi, padevīgi, lūdzoši" zemākai būtei, kura imponē vienīgi caur savu miesisko muskuļu spēku, ar kuru apbalvoti vēl lielākā mērā lopi. Brīvības pravietene pazemojas prieks rupja miesas spēka. Tas ir saprotams pie dekadences salonu dāmām.

*

Visu dzeju bezmēra garums.

Par muskuļiem un 30 gadiem arī 115. ["Vētr[ās]".

Viņa - tautas bērns?!

"Liktens" 46. Es ilgojos mīlas. "Arābu ērzelis". 45.

"Izzūdi migla, smacīga šaurība,

Bez apdoma cilvēcē ienāk necilais pūlis."

Cf. Hervēgs: [nesalasāms teksts]. Brīvas dvēseles spārnu vēzieni.

Cf. K. Henkels. Pasaules vētra. Prēriju zirgs - ir gandrīz labāk.]

Gleznas jaukas, bet nau tik lieliskas kā A[spazijai].

[Brīvība ir vara.

"B e z  r i t m a" un "Miers". Kur viņai pietrūkst fantāzijas, viņa kļūst vāja, bet viņa spēj labi fotografēt.

"Bez ritma", "Nliers" un citi.]

129. [Sajusts izmisums.]

Zofia Bizi tēlo jauno dzejnieci, kā viņa dzīvoja, kad iznāca klajā viņas grāmatiņa "Fatalit?". Mēs redzam viņu kā nabaga tautas skolotāju mazajā miestiņā Motta-Viskonti koka tupelēs pa ielu ejam, lai nabadzīgās skolas telpās (erbärml[ich]) mācītu grāmatniecības pamatmācībās 80 netīrus zemnieku bērnus. Ar pūlēm viņa bija tikuse līdz šim stāvoklim, jo viņas māte, nabaga fabrikas strādniece, tikai ar lielāko trūcību (Enibehr[ung]) bija iespējusi sagādāt meitai iepriekšējo izglītību priekš skolotājas amata.

Bet jaunajā meitenē dzīvo uguns gars, un uzvarēdama viņas dzejisko dāvanu vara lauzās caur visiem viņas vārgu dzīves ārējiem šķēršļiem. Bēdas un nelaime nespēja viņu nospiest un sarūgtināt, un kvēlošas, formas ziņā pilnīgas dzejas, parakstītas ar vārdu "Ada Negri", parādījās laiku no laika avīzēs un mēnešrakstos un modināja publikas ievērību, līdz kāds apgādātājs iedomājās dzejas salasīt kopā un izdot ar uzrakstu "Fatalit?" ("Liktens").

Ir pazīstams, kādu iespaidu darīja Itālijā šī mazā grāmatiņa un kā A. N. caur to uz reizi iestājās savas tēvijas pirmo dzīvojošo dzejnieku rindā. Sagatavojas viņas likteņa pārgrozījums. Caur augstsirdīgu, priekš visa augsta sajūsminātu sievieti Emiliju Peruci (Florencē) A. N. Tika sagādāts goda atalgojums, kuru pirms viņas bija saņēmuse Neapoles dzejniece Džanina Milli, t. i., uz desmit gadiem 1300 liru ik gadus. Līdz ar to viņa tika aicināta par literatūras skolotāju kādā seminārā "Scuola Normale Gaetana Agnesi" Milānā, kur jaunas meitenes tiek izglītotas par skolotājām. Skolnieces dievinot augsti apdāvināto, ģeniālo skolotāju, un viņa pūlas, kā pati raksta, mācīt jaunajām dvēselēm. labsirdību un dievbijību, taisnību, Milde und Duldung.

Par viņas personisko dzīvi maz ko var dabūt zināt, jo viņa satiksmē tiklab runā kā <vēstulēs> rakstā ļoti atturīga. Uz taisnu pieprasījumu par viņas dzīvi viņa atrakstīja: "Es tiešām nezinu, kādas ziņas lai es dodu par savu dzīvi, es esmu dzimusi Lodi pilsētā 3. febr. 1870. g., mana jaunība bijuse bēdīga, nelaimīga: es esmu mīlējuse, esmu strādājuse un visu savu dvēseli un. visu talantu nodevuse augstam ideālam - un es vēl strādāju un aizvien strādāšu. - Tas ir viss." -

Viņas ārējais izskats pēc bildēm un aprakst. Tēlojuma ir ļoti pievilcīgs. Viņa nau liela un smalka, Schmächtig auguma; ievērojama galva ar platu pieri, ierobežoti no cirtainiem tumšiem matiem, un (stingriem) spēcīgiem vaibstiem, [kuri] tiek apgaismoti no brīnišķi dziļām, tumšām acīm, kuras ar savādi drosmīgu skatu liekas raugāmies neizmērojamos tāļumos.

"Spriežot pēc manām dzejām, mani būtu jātura par ļoti sparīgu un vīrišķīgu", viņa pate raksta "bet tas nau tiesa; ikdienišķā dzīvē es esmu diezgan lēna un palaikam pat <kautrīga> bailīga; man arī ir ļoti sievišķs temperaments un man vajaga bieži miera."

Viņa dzīvo ar māti, kuru tā mīļo par visu vairāk, kurai dāvātas viņas sirsnīgākās dzejas, klusā vientulībā, satiekoties ar maz, bet īstiem draugiem, vienkāršos, bet omulīgos mājas apstākļos (Häuslichkeit) Via Antonio Milānā. Aufstrebend. Dzejniecei, kuras slava drīz pārgāja pār viņas tēvijas robežām, ari tagad nau aiztaupītas cīņas un sāpes.

Viņas begeisterte mīlestība uz tautu, uz nabagiem un vārgajiem, viņas dzejas sociālais virziens, šī vārda cēlākā nozīmē, ir daudzreiz tikuši pārprasti un nepareizi iztulkoti: Skaudība un nenovēlība pat veduši līdz atklātiem uzbrukumiem avīzēs. Bet dzejnieces ģēnijs pārvarējis visus uzbrukumus, un tagad A. N. tiek pēc tiesas daudzināta par Itālijas pirmo dzejnieci. Viens viņas dzeju izdevums seko otram. Arī vācu publika uzņem itālietes dzejas ar sajūsmu, un pārsteidzoši ātri tagad bijuse vajadzīga trešā druka.

Viņas tāļākiem ražojumiem var pretī lūkoties ar Spannung. Viņai vēl būs daudz ko mums teikt, šai dzejniecei ar kvēlošo dvēseli un tautas bērna karstajiem sirdspukstiem; par tautas bērnu viņa pate labprāt saucas.

(120795)