1897. GADA PIEZĪMES

III

[Hjellanam bija ļoti viegli, Ibsenam. grūti, "sadedzinātie kuģi"; arī tagad maz ieskaņas, tur - asas spilgtas krāsas.] [Nesalasāms teksts.]

170. [Nozieguma dēļ viņš nevar izcīnīt uzvaru. (Bet viņš tomēr nejūtas vainīgs?) Hauptmaņa "Nogrimušajā zvanā" Heinrihu pārņem nožēla, kas viņam neļauj uzvarēt, - nožēla par noziegumu. Bet H[einrihs] uzskata to tikai par vājumu; tas nav vēl nekautrīgais pārcilvēks. Kā to uztver Borkmanis? Viņš, liekas, tomēr tic noziegumam. ("Es gandrīz baidos, ka tu būsi pareizi pareģojusi, Ella.")

Borkmaņa kundze negrib viņu pat reizi redzēt. Tie ir meli attiecībā uz raksturu, kad viņa beidzot saka, ka esot viņu mīlējusi. 16 gados tam bija jāparādās, viņa dusmojas tikai tādēļ, ka viņš nav noņēmies ar viņu, kad viņa to mīlēja. Viņa arī pati no sevis būtu mēģinājusi viņam tuvoties, kā to dara Ella.

Vai Ibs[ens] to darījis tikai efekta dēļ? Kāda ir viņa atbilde uz jautājumu par vainu? G[abriels]: "Aukstums viņu jau sen bija nonāvējis." E[lla]: "Un mūs pārvērtis ēnās." E.: "Viens mirušais un 2 ēnas, tiktāl iespiedies aukstums." G. B. sirds aukstums. Tātad. B. notiesāts.

Vai nu viņš būtu sevi nomācis, jo Ella grib tikai mātes laimi, vai arī Ella būtu viņu sapratusi un viņš būtu bez nozieguma, t. i., uzvarējis ne sevi pušu, tāpēc, ka bija atteicies no palīdzības.

Uzvarēt ar brīvību; vara viņu iznīcināja.

Viņš cerēja uz citu pakļaušanu, uz viņu lūgumu, uz viņu izmantošanu, tātad uz varu, taču ar varu nekā nevar padarīt, vienīgi ar Ellas brīvu palīdzību.

Heinrihs iet bojā tikai no vājuma, bez drosmes uz noziegumu.

Ibsens nesprediķo; viņa vēstījumā nav morāles, viņš rāda tikai gleznas, īsto dzīvi, bet tomēr viņš to rāda. Viņš to skata savām acīm, viņš glezno un izceļ atsevišķas krāsas (visa dzeja, temperaments, kā saka Zolā, ir subjektīva). Tātad viņš tomēr grib teikt kaut ko noteiktu, atklāt savus nolūkus, savu filozofiju. Viņš slēpjas tikai no pārgudrā, pārmaiņām pakļāvīgā pūļa, viņš mīl mistificēt, kā Gēte "Faustā" (Dinceru palasīt). Ja viņa uzskati ir tie paši, kas mazākām personām, kāpēc tad viņš tā izcēlis to, ka B. ir nevainīgs? Viņš spēj ticēt tikai noziegumam pret Ellu; tas ir vissvarīgākais punkts, vīrieša un sievietes kopdzīves jautājums arī "Eijolfiņā", "Rosmersholmā", minēts arī "Jūras sievietē" un "Norā".]

(23042/19 un 20)

[Visas personas maziski egoistiskas, aprobežotas, bet spēka pilnas un patiesas.

Viss reāls, beidzamais skats mistisks, simbolisks, gribētos vēlreiz dzīvot, bet spēki pamet.]

*

[Altruisms ir arī mazisks, egoistisks. Tev jātop lielam manis dēļ, kā Gunhilda, bet, kādas prasības uzstāda indivīds pats sev, pēc tā viņš nejautā, viņš piespiež.

Mīla dara brīvu, pienākums spiež.]

*

[Salīdzinājums ar Solnesu, beigās kāpj augšup, un B. iet lejup.]

*

[Ar vienpatņa spēkiem var sasniegt ideālus: [1 nesalasāms vārds] sievietes dzīve, brīvība savstarpējā satiksmē.]

*

[B. uztur pie dzīvības tikai iedoma, ka tie varētu nākt. Viņš gaida svešus spēkus, kas viņu paceltu (neīsts egoisms), bet viņam tomēr ir spēks iziet vienam pašam un vienam sasniegt mērķi. (Īstais egoisms.)

Napoleons pirmajā kaujā sašauts par kropli, bet, kam ir tik daudz spēka, lai negaida uz citiem.]

*

[Foldāls savas dzejiskās pļāpāšanas dēļ neesot ticis uz priekšu; Borkmanis viņam tātad pārmet altruismu.

Draudzība nozīmē abpusējas ticības došanu, arī caur meliem. 80. B. arī izlieto šo ticību; tāpēc viņam Foldāls ir vajadzīgs. Ella viņam tiešām dod ticību, t. i., spēku atsākt vēlreiz. Tātad papildinājums ir vajadzīgs mīlestībā un ne piespiestā mīlestībā un spaidos. Ibsens to nepasaka un varbūt arī par to nav domājis.]

85. [Viņš ir noziedzies pret Ellas dzīvi, bet to neatzīst.]

*

101. [Zemiskais uzvar. Ella zaudē Erhardu Gunhildas dēļ, niecīgākās no 3 personām. Bet G[unhildai] ir vēl viens ideāls, kas nav gluži tik šauri personisks. - Ģimenes ideāls, bet Erhards ir vēl mazāks, un pat tā viņam nav, tikai bauda.]

*

[Erhards nevar uzupurēties, nevar panest smacīgo atmosfēru, [dievināšanu?], kas ir tikai egoisms.]

(23042/27)

[Ella spriež saprātīgi.

Gunhildai vajadzēja saprast vīru, atturēt viņu, "citiem taču arī ir zaudējumi, Erhardam pašam ir tā pati prasība". Mīla pret Jūnu Gabrielu visur redzama.]

*

[Ella mīl Erhardu, tāpēc sajūt briesmas no Viltonas. Gunhilda to nemana.]

*

[Ella gribēja Erhardu pavisam atbrīvot, bet tagad vairs ne. 93. Viņa visu panestu no viņa kritiena.]

*

[Viņš nonāvēja viņā mīlas dzīvi.]

*

[Viņa nepieļauj, ka kaut kas cits vēl būtu derīgs šai pasaulē. (Mīla arī ir tikai līdzeklis.)]

*

[Viņš nonāvēja visu cilvēcīgo laimi viņā, vismaz visu sievietes cilvēcīgo laimi, kamēr viņa attēls ir viņā apdzisis, viņa dzīvo it kā saules aptumsumā. Beigās viņai kļūst neiespējami kaut ko mīlēt. Nepazina nekādu žēlastību.]

*

[Pievilta mātes laimē un rūpēs - viņa ir pilsoniska sieviete - savu augstāko, savu pilnveidošanos viņa nemeklē sevī, bet viņa bērnā, kā dzīvnieks. Taču garīgais cilvēks var sevi pats izveidot un attīstīt.]

*

[Viņa grib Erhardu vai nu brīvprātīgi, vai nemaz.]

*

[No lielā jūtu satricinājuma iemantojusi nedziedināmu slimību.]

*

106. [Mātes jūtas. Viņa nevar šķirties, ja viņai nav dēla, kas viņu atcerētos.]

*

[Viņa nevar panest arī to, ka tiek izdzēsts vārds.]

*

[Ella dod padomu Erhardam iet pie tēva aiz naida pret Gunhildu (nav pareizi, vienīgi mīlot Borkmani, viņa tikai grib mīlu slēpt).]

*

[Ella novēl Erhardam laimi ar Viltonu (mīlas trūkums dod spēku, bet viņa jau ir zaudējusi žēlsirdību reizē ar Borkmaņa nodevību).]

*

[Viņš stāsta aizraujošus stāstus, fantastiski, ideāli noskaņotus.]

*

[Ja viņi tikai paši par to zina, tad tas Frīdai ir [pietiekoši?].]

*

[Cilvēki, kas vēlas ar mani runāt, lai nāk paši.]

*

[Sakārto kaklasaiti gaidot.]

*

[Izredzētos masa nesaprot.]

*

[Vai tas ir pārmetums? Uzbrūkošs, augstprātīgs pret Foldālu; viss viņam grozās tikai ap vienu domu.]

*

[Samelots. Vai viņi nezina par tavu bēdu lugu? Viņš pats to vērtē pavisam zemu. Tūlīt pēc tam: "Vai tu tici, ka viņiem jānāk?"]

*

[Napoleons kroplis jau pirmajā kaujā. Tieši ar visu es nebūtu ticis galā.]

*

[Viņš būtu varējis kļūt par ministru; noraidīts.]

*

[Viņa dēls naidnieku pusē; Hinkels ir izpildījis savu pienākumu, sevi ziedojis.]

*

[Tāpēc tu man vairs neesi vajadzīgs.]

*

37. [Viņš upurē Ellu, bet domā, ka viņa vainīga. Viņš viņu mīl, bet upurē slavas dēļ, tātad īsti nemīl, viņam tā nav vajadzīga. Lielos neapmaina pret mazākiem.]

*

[Borkmanis arī šeit izlieto citus savā labā.]

*

[Vēstule Hinkelam rokā; vai tā nav Borkmaņa [vieglprātība?]?]

*

[Viņš upurē Ellu aiz augstākiem apsvērumiem; viņš grib sevi apliecināt darbos. Mīla ir tikai "dārgākais" dzīvē, izpušķojums, izprieca, bet ne pati dzīve, ne arī dzīves posms, - ārienes piedeva. Sevi izdzīvot, strādāt ir būtiskais un reālais. Mīla ir vienīgi poēzija, dzejnieku pļāpas, bez kā var iztikt.]

*

95. [Sievieti var aizvietot ar citu.]

*

[Viņš grib pakļaut sev visus varas avotus, bagātību - spēku.]

*

[Atmodināt naudas snaudošos garus.]

*

[Varaskāre. Vajadzēja trāpīt.

Varas sajūta iedzimta, darbīga un nepamet viņu kritienā. Viņa gaidas liekas smieklīgas mazajiem, bet tās ir vienīgi varas jūtu izpausme; viņš vēl domā piespiest no tāluma.]

*

108. [Viņš var viens pats nest savu vārdu.]

(23042/29)

117. [Viņš paskaidro arī G[unhildai], kāpēc tas viņam bija jādara, bet ar viņu viņš nekad nav varējis runāt; viņš saka arī Ellai; viņa nesaprot; viņa dzeja sadrumstalojas, 119., taču to tu nesaproti.]

*

[Viņam piederēja vara, tas viņu dzina, citādi ar šo varu viņam arī nebūtu ko darīt.]

*

118. [Viņš nožēlo 8 bezdarbības gadus; viņam būtu jāsāk no jauna. Dzīvība viņā ir spēcīga. Izņemot Ellu, neviens viņu nav sapratis. Nav rīta zvana, kas viņu varētu saukt, modināt· Nu viņš redz, ka viņam tomēr vajadzīga saprašana (un mīla varēja būt zvans un saprašana, ne tikai greznums).]

*

["Un pierādīt, ka es neesmu izdarījis nekā nelabojama."]

*

[B. nevajadzēja cīnīties līdzi par Erhardu, viņš nekad nav licis uz viņu cerības, nepazīst viņu; kā sabiedrības cilvēkam viņam ir jāredz, ka zēnā nekā nav, ka viņš tiešām vienmēr ir tikai atkarīgs. - Ibsena kļūda. B. būtu uzvarējis ar savu lielumu, tagad smieklīgs.]

*

[Arī B. A. kļūda beidzas ar to pašu efektu.]

*

[Liela kļūda, ka B. uzskatu maiņa nav attēlota. Domā, ka tā nāk no Ellas, bet mums tas nav redzams. [Nesalasāms teksts.]]

*

[Viss trešais skats ir sabojāts, jo nedabīgs. B. Gunhildu nicināja, un nu viņš profanē sevi un savu ideālu viņas un pat Erharda priekšā, atklādams labāko sevī, t. i., vēlreizējas dzīves iespēju. Kāpēc viņš pagrimst? To, ka viņš nav vainīgs, viņš varēja teikt tūlīt pēc notiesāšanas. Kā Ella bija rosinājusi viņa pagrimumu? Tad taču vēl nebija runas par jauno dzīvi.]

*

165. [Vai tas viņu iespaidoja, ka viņš esot beigts cilvēks? Viņš grib mirt tikai brīvs, ne viņas tuvumā. 107. Viņš arī grib radīt mājvietu kā Solness. Solness iet bojā jaunības, bet B. - neizpratnes dēļ.]

*

[Mana valstība, toreiz, kad es miru.]

*

[Gunh. un Erharda priekšā B. vēl tic sev, grib reāli sākt no gala. Bet pēc tam viņš bija izmisis (agrāk viņš gribēja apskatīt savu bagātību, tagad viņš grib šeit mirt). Tiešām viņš vēl varētu sākt, kā Hauptmaņa "Kolēģis Kremptons".]

*

[Dzīvi tverošie vārdi, Nīčes vārdi, viņš tos ir lasījis, Slavas, varas un mājas pavarda dēļ pārdod savu dvēseli.]

(23042/25)

[Foidāls - nepazīst nevienu labu sievieti, bet tomēr tic. Borkmanis pazīst tikai sliktas un arī tic.]

*

["Savu eksāmenu es, zināms, neesmu noticis."

"Greznās kamanās sēdēja mana meita." Viņš jūt tikai sudraba zvārguļu skaņas.]

*

[Dzīvot - tas ir strādāt. Borkmanis grib attīstīties, nodarbināt savu spēku un pie tam nerēķināties ne ar ko. Erhards viņa pretstats, arī nerēķinās, taču ne lai strādātu, bet lai baudītu. Ella atrod šo attīstību savā mātes lomā. Gunhilda - slavas spožumā.]

*

[Visi spēki iziet uz vienu - uz dzīvības spēku. Kā fizikā visus spēkus reducē uz vienu spēku; siltumā visi ķermeņi izplešas.]

(23042/30)

[Naudas zaudējums ir niecīgs, un tomēr viņa vienmēr pārmet par to naudu, ko Ella priekš Erharda izlietojusi. G[unhilda] nemīl dēlu, viņa nejūt, ka viņam draud briesmas. G. grib vienīgi valdīt. pār E[rhardu]. Erhards vairs netic Ellas labajai sirdij, ir egoistisks un redz to pie citiem.

"Kur tas viņu novedīs, galu galā ir vienalga."]

131. [Erhards uzrunā tēvu ar "Jūs".]

103. [Viņa nelaiž Erhardu pie tēva; Erhards nekā nestāsta tēvam par Ellu.]

120. [Kāpēc tu nemeklēji izpratni pie kāda? Tavā varā bija darīt mani laimīgu. Vai tu to esi izmantojis? - Viņa rūpējas par savu piemiņu.

"Izturies klusi tur, kur tu atrodies." Viņa nedod dēlam roku, jo tā vairs nevar līdzēt.]

131. [G[unhildas] dzīves uzskati noraidoši, ka neviens nevar otram līdzēt; katrs egoisms ir par sevi, nes savu vainu un izpērk to. Katrs savā pienākumā un savās tiesībās.

Gunh. nevar viņu ienīst. Viņa vaina ir tā, ka viņš to nav cienījis, bet kalps nenicina kungu, tāpēc, ka viņš min viņu kājām; viņš ienīst viņu.

G. ir zemiski egoistiska, viņš tai darījis pāri; arī citas ģimenes ir zemiskas, tikai naudas intereses.

G. nebūtu sapratusi, no kurienes būtu nākusi nauda, bet viņa gluži labi saprot pārmest Ellai, ka tā ar netaisniem līdzekļiem glābusi naudu. Dēlam jātiek tālu, jāspīd, bet tikai viņas dēļ.

"Viņš nekad nav spēris solu uz to."

Naudas zaudējums ir niecīgs, bet viņš taču arī tā bija domājis un saimniekojis. Kāpēc viņa nesaprata viņu? Kāpēc viņš ir vainīgs? Tāpēc, ka nav pienākuma? Viņa ieguvums bija tik niecīgi mazs.

Vienmēr lepojās ar savu dēlu, ka viņš ir labi izturējies pret Foldātu. Jūtas Viltonas savaldzināts (pakļaujas).

Beidzot viņa uztraucas tikai par to, vai viņš nav no savas rokas kritis, tātad par labo slavu.]

(23042/24)

[Lai arī cik mazs ir kāds indivīds, viņš tomēr ir sevis paša, nevis citu dēj, un nav tiesību viņu ierobežot. Lietus lāsei tās pašas tiesības kā jūrai; tik brīvība samierina, nevis vara.]

*

[Viņš neseko tēvam; viņš grib dzīvot savu paša dzīvi, tāpēc arī iet dzīvot pēc savas gribas. Viņš arī kopā ar tēvu varētu dzīvot savu dzīvi, bet negrib ziedot pāris mēnešu. Viņa sauklis ir: "Es esmu jauns."

Erhards: mātes dēliņš, atkarīgs, drusku melīgs.

"Tu zini vislabāk, kādus cilvēkus es pazīstu."]

*

["Jā, ja tie domā, ka lieta ies."

Atkarīgs no visiem trijiem.]

*

["Paklausīgs, vienmēr paklausīgs."]

*

["Mazliet pameklēt, es nederu par misionāru." Viltonas atbalsts. 125. Mātei gribas viņu paturēt, bet viņš ir jau gatavs ceļam, lieliskais un komiskais.]

(23042/26)

[Šie cilvēki sevi nepārbauda. Gunhilda dzīvo labā ticībā, ka tikai Jūns Gabriels esot vainīgs tiklab labās slavas iznīcināšanā, kā viņas personas neievērošanā. Bet viņa taču ar Ellu cīnījusies viņa dēļ, tātad laikam viņu mīlējusi. Kāpēc viņa tam nebija tuvojusies kā Rita Almere. Varbūt arī viņai bijis kaut kas vēl augstāks, "augstāks aprēķins", kā Jūna Gabriela "tieksme pēc varas". Vai tieši šis augstākais nav viņas "labā slava", absolūtais miers mājas darbā, viņas ģimenes sabiedriski cienījamais stāvoklis? Vārda slava ir viņas augstākais, tātad tāds stāvoklis, kas nav pat pašas nopelns. - Viņa taču nekad nav jautājusi, ar kādiem līdzekļiem Jūns Gabriels uztur savu spožumu. Tātad viņai visi līdzekļi bijuši labi, un, ja lūzums nebūtu nācis, viņa arī tagad būtu mierā ar Borkmani, kas uztur spožu slavu, un nekad nebūtu jautājusi, vai viņš viņu ievēro, kopā ar to dzīvodams tik reprezentablu dzīvi.]

(23042/22)

[Ibsena "J. G. Borkmanis". Kad pienāk brīdis, kad viņiem jākļūst vienotiem, viņi tomēr nesaprotas. Tas ir Borkmaņu traģisms un viņu dzīves vadmotīvs. Vispirms rūpējieties par saprašanos savā starpā, tad jūs iegūsiet visu pārējo. Puse no uzņēmuma būtu palikusi, gan vēl arī gluži droši, bet vairāk pierādīta, jo nav dokumentu. Bet tikai bankrotā, kurš, kā vienmēr, nāk no niecīga iemesla, viss sabrūk, visi kļūst neuzticīgi, kreditori prasa atpakaļ uzreiz visus parādus un nodod lietas vadību naidīgiem advokātiem. Summu varētu sagādāt, ja viņam būtu brīvas rokas, bet nu draud apsūdzība par krāpšanu. To izmanto draugi. Banka atsakās māju kreditēt; tā tiešām ir izspēlēts trumpis. Viņam jāpārdod māja līdz ar uzņēmumu līdzīpašniekam. Summa daudz nekā nelīdz.

Egoisms visiem trijiem, egoisms postošs, bet Gunhilda lieto varu, tāpat kā visi citi.]

(23042/31 un 32)