1897. GADA PIEZĪMES

I

[Dīvaini, cik ietekmīga ir labestības vara. Blakus tik labam cilvēkam kā Mīlulīte nevar ilgi būt (auns, t. i., ļaunprātīgs. Labestība ir reizē lielums, jo tā ir patiesība, un blakus lielajam neviļus aug arī mazais - kā stāds saules gaismā aug, pats sevi neapzinādamies. Un varbūt visiedarbīgākā labestība ir mazajā dzīvē, kas pastāvīgi plūst, tāpat kā gaiss un gaisma iedarbojas ar savu pastāvību. Lielā, tā sakot, "vēsturiskā" labestība imponē vienīgi kā drāma, bet neceļ pie sevis augšup. Pirmskristiešu altruismā, pirmo kristīgo ziedošanās gatavībā, romiešu un grieķu tikumos ir vienmēr kaut kas samākslots, ne īsti dabisks. Tiek atdarināti tikai atsevišķi darbi, bet arī tie - ar noteiktu "pozējošu" nodomu. Visu dzīvi nevar iekārtot pēc šiem paraugiem, tas šobrīd būtu tikai donkihotisms, ideālistu vecais tips, par kuriem smīn, augstākais, - piemin ar līdzjūtību. Ir arī netaisni tagad prasīt, lai dzīvotu pēc šiem paraugiem. Taču šī labestība, pastāvīgā, "Es" labestība, "Es" manis dēļ; no paša spēkiem, paša pilnībai, kura ik dienas cīnās, lai ik dienas vēl augtu, kura nav mierā ar lieliem "darbiem", t. i., tikai gaismas uzzibsnījumiem, tomēr ir lielāka, jo tā grib nepārtrauktu, arvien spožāku gaismu. Un vienīgi tad tā sasilda. Es jūtu pie sevis, ka cietie apvalki kļūst vaļīgāki, tie jau nokrīt šad un tad, un kļūst tik labi un viegli ap sirdi, un tomēr ne slimīgi kā agrāk, kad nespēju atteikt, nespēju redzēt asaras, biju sapīcis par savu "pārāk lielo lēnprātību un labestību", kas neļāva tikt uz zaļa zara. Tagad es jūtos arī šai lēnprātībā patstāvīgs, tā nav vairs mērķim nepiemērota, bet tieši mērķtiecīga. Tas nozīmē to pašu: var arī šeit sasniegt ideālu, "lielie vārdi" nav vienīgi svētdienas pēcpusdienai, kad laiks tērzēšanai. "Tikums, ko var piekopt dzīvē", tikai ne ideālistiski pārspīlēti, bet saprātīgi, gandrīz veikalnieciski. D. Bernsons: "Patiesība ir vislabākā blēdība." Daudzos sīkumos, kā arī lielās lietās es pamazām ievēroju, ka sāku vairāk ticēt savai ticībai, ka "Es" patiesība ir vienīgā, būtība, un ka tā ir arī izcīnāma. Daudz ko es esmu iedomājies tikai par problēmu, bet, kad es redzēju Mīlulītes zeltaini labo ticību un gribu to arī realizēt, tad es sāku tai ticēt kā tēzei un priecājos iekšēji kā pačeplītis, ka esmu atradis kaut ko patiesu. Mūsu t. s. absolūto iekšējo patiesību arī Mīlulīte ir ņēmusi nopietnāk, nekā es savās šaubās varēju iedomāties. Un šaubas, šaubas pamazām izgaist, bet varbūt turas, un, ak, - tad var sekot vienīgi sajūsma, gavilējošā mīla. Un tieši viņa arī nav nekas cits kā gavilējoša, brīva labestība savā krāšņumā.]

(59034/1)

[Savas domas mēs izsakām lielākoties domu zīmēs.]

*

[Ar saviem dzejoļiem Heine pats nokāva savu filozofiju. Jo viņš dziedāja pārāk skaistus dzejoļus, tāpēc neviens nelasa viņa skaisti uzrakstītos filozofiskos darbus. Fakts ir interesants un raksturo veco uzskatu par dzeju vispār: dzejnieks nevar būt nekas cits kā tieši dzejnieks garlaicībai, svētdienas pēcpusdienai. Tā skatījās jau uz Gēti, nepamatoti, tā uz Šilleru. Sākumi dzejnieka tapšanai par cilvēku. Ibsens, Bjernsons ārēji vairāk publicists, politiķis, iekšēji mazāk.

Cf. Hardens par "B[ūvmeistaru] Solnesu".]

*

[Romānos bieži problēma: lai mīļoto iekarotu vai paturētu; lieto varu un melus, attur viņu no svešas ietekmes. Tā ir pareizi, jo sveša ietekme vienmēr paliek ietekme - arī uz labāko un stiprāko; pastāvīga pilēšana izdobj katru akmeni, arī cietāko. Bet atrisinājums ir tas, ka pats sevi atver zināmām ietekmēm un neļauj pakļaut, piespiest. Veido sev un viņam virzienu, kurā iespējama kopēja attīstība, novelk spēku diagonāli; ja domā, ka vari iet viens, tad dari to, bet domā par [L. Bīhneru?]. Meklē, jautā pēc spēka līnijas vai uzreiz to izaudzini, tikai ne lejup, bet augšup, nesaīsini līniju, bet pagarini: saīsināšana ir vara, pagarināšana - brīvība, jo vara kavē indivīdu kustību un augšanu, brīvība ir viss, kas augšanu veicina. Vienalga, kurp aug, visi reducējas uz vienu, visi, pietiekoši attīstīti, ir labi, viss netikums ir tikai nepietiekošs tikums.]

Lapas malā pierakstīts:
[Tas bija rakstīts agrāk, Mīļdvēselīt, nelasi to tagad.]

[Vai jums ir kāda doma, izņemot to, kuru izlasījāt laikrakstos?]

*

[Kritiķi izmirst, viņu vietā stājas referenti.]

*

[Jums nevajadzētu pāri ikdienišķajam sniegties pēc ideālā, no tādiem gaisīgiem augstumiem krīt arvien zemē, Vai arī tad jābūt vējagrābslim. Bez ikdienišķā nemaz nav iespējams iztikt, pat ne dienu, tas ir tieši ikdienišķi; nenonieciniet nevajadzīgi ikdienišķo, dariet to cildenāku, dariet to vieglāk panesamu, dariet to ideālu, t. i., atzīstiet to sirds dzijumos, tas nemaz nav slikts un zems, jūs padarāt to tādu ar savu nicināšanu.]

(59035/30 un 31)

[Ap 21. VII 93.

Ne zināma pilnības pakāpe sagādā prieku, bet gan attīstība, sevis pilnveidošana dod prieku. Attīstībai, arī cilvēka pilnveidošanai nav robežu, visaugstākos pilnības ideālus var sasniegt, tad tie nav vairs ideāli, un attīstība tāpēc neapstājas - robežas tikai tiek nospraustas tālāk. - Bet vai tas patiesi ari derīgs attiecībā uz atsevišķu cilvēku? Pareizi tas ir par sugu: vienmēr atjaunodamās, tā var pārveidoties augstākā, no dzīvnieka cilvēkā. Tā no cilvēka var rasties pusdievs. Bet atsevišķs dzīvnieks nevar tik tālu pārveidoties. Atsevišķs cilvēks paliek tomēr tas, kas viņš ir no dzimšanas vai pirmās audzināšanas. - Zināmā mērā pārveidojas arī atsevišķais. Tolstojs, indiešu grēku nožēlotāji, Kristus, Buda. - Un arī tad suga nevar sasniegt pilnīgu pārveidošanos. Vai starpformas izmirst, vai tās izmira tikai agrāk? Vai cilvēku dzimums var pārveidoties pats, jeb vai tas mirs pret nākotnes cilvēku? Vai var sugu pieņemt par to, kas mūžīgi attīstās? Jā, pasaule attīstās mūžīgi, bet vai suga arī? Varbūt daba sargā nevis sugas, bet gan kaut ko citu, vēl augstāku - paša dzīvību? Jā, bet kas tad tas ir: dzīvība? Tā pasakot, tas ir tukšs vārds. Dzīvība ir visa dzīvo, atsevišķo būtņu, indivīdu masa. Suga arī ir tukšs vārds. Nav noteikts, tverams jēdziens kā indivīds. Bet indivīds taču ir pakļauts sugai un kalpo tās mērķiem dabā, augu un dzīvnieku valstī, pusapzinātajā dabā. Vai to pašu var uzskatīt par likumu, morāli arī pilnīgi apzinātajā cilvēka dabā vai sabiedrībā?

Kalpošana vispārībai, sugai! Ja mēs sevi apzināmies, vai mēs nedrīkstam iekārtoties tā, kā mums labāk? Mēs taču vispār tikai apzinīgā stāvokli esam radījuši likumu un morāli savai vajadzībai un ērtībai. - Šādu vajadzību un ērtību mēs sev esam radījuši jēdzienā, t. i., morālē - taisnīgums. Tā ir morāle - likums mazajiem, kalpojošiem - vara, ierocis viņu rokā. Neapzinātā daba nepazīst šo jēdzienu - taisnības likumu. Tā ir viscaur netaisna un nežēlīga pret vājo. Un vājais mūsu gadījumā ir indivīds. Apzinīgā stāvoklī vājie var turēties pie sava ieroča - morāles. bet vai viņiem jāatzīst neapzinātās dabas likumi, t. i., vara? Vai viņiem jākalpo sugai? Ja viņi ir pietiekoši stipri - nē. Tad uzvar viņu taisnības ierocis. - Un vēl kas: kas ir suga cilvēku sabiedrībā? Jo ir taču skaidrs, ka ir tikai zināms skaits cilvēku, kas dēvē savas intereses par sugas interesēm. Tad arī indivīdam jābūt savām interesēm.

Un, ja reiz indivīdam arī ir intereses, tad tas nav arī rasei par [svētību?]. Te nu vietā ir cits spriedums. Rase, suga indivīdam netop ne par ko cita, kā vien par apkārtni, apstākļiem, vidi, kurā indivīds dzīvo un zeļ, t. i., viņš dzīvo un attīstās labāk sabiedrības vidē nekā ārpus tās. Un tikai tālab indivīds strādā sugai kā savai ligzdai, kurā viņš jūtas ērti un kura viņam vajadzīga. Bet viņš strādā tikai tik daudz, cik atrod sev par nepieciešamu. Ja šī pārliecība ir iedzīvojusies un iemiesojusies, tad, man šķiet, ir sasniegta jauna kultūra, attīstības pakāpe. Mēs tad esam progresējuši sevis apzināšanā. Tikai tad mēs esam sevi pilnīgi apzinājušies. Agrākie gadu simteņi ir pusapzināta dzīve, tādēļ līdzība dabas likumam: vara, spaidi, kalpība, nežēlība.]

(59035/75 un 76)

[Mīla ir spēka sajūta un aktīvas jūtas. Ja iedomājas, ka viens klūp un otrs satver, tad nemīl, bet tiek mīlēts. Iedomājas, ka glābj, un ir aktīvs un mīlošs. Tikt mīlētam - dod tikai labsajūtu, apmierina egoismu, bet nedod tam spēku, kas egoismam noder vispirms. Mīlulītei pavisam nav šo aktīvo jūtu, man tās ir par maz, šaubas man allaž atgaina šīs jūtas, Un ikkatrām šaubām par Mīlulīti taču vispār nevajadzētu iespaidot, jo ne jau vienmēr tās attiecas uz viņu, bet uz mani. Taču Mīlulīte negrib attīstību, bet darbu klusumā, izcīnītā izvešanu un izstrādāšanu, tātad - atkal sevis pašas un citu baudīšanu. Ja es mazāk būtu izplūdis, viņa man un es viņai būtu sasniedzamāki. Viņa jau sen būtu spējusi izbeigt savu attīstīšanos, būtu arī izbeigusi, bet es viņu traucēju. Dieva jautājuma izveidošana par filozofiju viņai var būt tikai nelaikā. Viņa bija ar to arī izbeigusi: kā ar kaut ko fantastiski neizdibināmu, pamatā ne visai svarīgu. Mīlulīte laikam domā, ka arī man vajadzētu izbeigt, un būtu bijis labāk, ja es būtu izbeidzis pat vēl agrāk. Māsa beidz ar doktoru, mamma ar precēto Stučku, kas apņēmis par sievu viņas meitu. Ir vispār interesantāk zināt, kur pie katra izbeidzas cilvēks, nekā, kur viņš sākas; ikviens, proti, sākas ar sevi pašu, bet ikvienam ir vēl ideāls pār sevi. Kādēļ mēs esam vēl tik tāli? Un es tomēr nezinu, kas kavē mūsu jūtām kļūt aktīvām. Vai visas aktīvās jūtas nav himera? Bet mamma, kas lēnām atmirst pēc papiņa nāves? Ko nozīmē tas, ka meitenes mīlas dēļ dodas pašnāvībā? Vai sievas vispār spēj ilgstoši mīlēt? Vai sevi nav jāaudzina ilgstošai mīlai? Vai tam nevajaga svaigu jūtu un neizlietotu spēku?]

(59035/9)

[Arī meli ir vara, kā ikkatra rupja fiziska vara. Tie tomēr nospiež garu, kā jau prātpamatojumi, patiesības, ticības tēzes, jūtas spēj noteikt un vadīt cilvēka darbību. Mūsu valsts un visa sabiedriskā dzīve bāzējas uz ārējo varu (karaspēka, policijas, administrācijas), ja visu garīgo dzīvi vada tradīcijas, formalitātes (kuras arī bieži stutē valsts, t. i., karaspēks, liekuļotā t. s. zinātnes brīvība), ja morālā dzīve ir iežņaugta dogmās un baznīcās (valsts baznīcas savukārt militārā aizsardzībā), tā ka laikam gan gluži labi var runāt par meliem kā par ārēju varu. Ja ikkatra politiskā, arī miermīlīgā aģitācija ir sasliešanās pret varu, ja tur meklē šo varu apiet un izlavīties tai cauri, kādēļ tad nevarētu būt atļauts zināms melu variants? Diplomātijā meli taču ir pa pusei svētīgi, kādēļ gan ne sabiedriskajā dzīvē? Ja meli būtu atļauti un tie nebūtu kauns, tad visas važas atraisītos utt., utt. Jā, bet visi melo jau tagad. Un tas, kurš tagad nemelo, melotu, ja ļaudis to neļautu; tādiem vājiem raksturiem nav nekas svarīgi. Kas ir stiprs, tas melus izlietos kā rupju varu, arī tad tikai ar nepatiku. Melu spēja pieglaimoties nemazinātu to pretīgumu.]

(59035/27)

Mums tagad ar salst un alkst; mūsu vēders un mugura nevar mūžam gaidīt. Atbild: vispārība ir augstāka par indivīdu, gādā par vispārību, gan viņa gādās par tevi. Jā, bet man par viņu jāgādā tūlīt, un viņa par mani gādās tikai viņā lielā dienā; kad es jau būšu miris. No viena kunga mani atsvabina vispārība, bet dod citu vietā - pate sevi. Ne tā, ļaujiet man pašam gādāt par sevi, un, tā kā manas intereses sakrīt kopā ar vispārības, t. i., skaidrāk - ar cita tāda paša indivīda interesēm, tad es, reizē par sevi gādādams, gādāšu par viņu. Man taču jābūt stipram, lai varētu līdzēt un līdzēties, man jābūt veselam un izglītotam, un tas man pašam jāpaspēj.

*

Kalendāra uzdevums aizrādīt uz patstāvību, negaidīšanu, savās rokās ņemšanu, pašu pārspriešanu.

Komisijas spriež un zinātnieki vāc ziņas, kā viss būtu grozāms un labojams, mēs paši strādājam katrs savu daļu pie jaunā, lielā nama celšanas, kur katram būs ērtas telpas laimīgai dzīvei, - bet viss tas iet ļoti lēni - nama pamatiem izrakt zemi un pašus pamatus likt pārāk grūti, jo zeme, kur namu ceļam, ir sapuvuse un purvaina, spēks un materiāls iet bezgala daudz postā, un ko lai mēs, kuriem nau ērtas mājas metas, darām pa to laiku, kamēr nams vēl nau gatavs - un viņš vēl ilgi nebūs gatavs? Gudri gan teikt - paciešaties, toties labāk Jums būs, kad Jūs būsat jaunajā namā, bet ne mēs, varbūt pat ne mūsu bērni neredzēs jauno Kanaānu. Tā ir tā pate meldiņa kā par aizsauli, tikai glītākā drukā un jaunā dziesmu grāmatā.

(59035/135)

22. VIII 97.

[Ja Gēte pats sevi apbrīno, slavē, stāda augstāk par citiem, tad neviens pret to neko neiebilst. G. jau pats saka, viņš pamatā visu darot un dzejojot tikai sev pašam. Viņam to noņem ļaunā, pat netic. Viņš esot pieticīgs, saka komentārs (Bojezens). Bet sacītu to visu cits, tad tas būtu smieklīgi (Hj[almārs] Ekdāls, "neinteresanta persona" - "Berl[iner] Local-Anz[eiger]"). Pašapbrīnā taču viss atkarīgs no tā, vai attiecīgā persona ir liela vai maza. Būtībā taču ikviens apbrīno pats sevi. Lai nekļūtu smieklīgs, jākļūst lielam.]

(59035/79)

22. VIII 97.

[Man ir bail lasīt "Meža pīli". Tā man šodien nejauši mīca rokās, un es izlasīju pāris lappuses. Atgriezīsies atmiņas, bet es tomēr gribu šo lugu lasīt, jo tas vīrs saka vienmēr patiesību. Un es nevaru par sevi iegūt patiesību. Viss vēl ir tik neskaidrs, drīz atkal jānāk augšanas periodam. Es jau sen jūtos tik nepatīkami savā ādā. Man sevi jārevidē, ko es garīgi spēju, ko spēj mana enerģija. Liekas, tā atkal grib iemigt.

Es izsamistu tik bieži, esmu sentimentāls un saldsērīgs sevis nožēlošanā. Ne vienmēr tas palīdz, un es arī to vienmēr neatceros, ka aizbēdāšanās par sevi neko nepalīdz, ka tā ir tikai zināms pašapmierinātības paveids un vājina spēku. Veselīgs fatālisms man ir labāks. Palīdz arī māņticīgā ticība Mīlulītei, taču tai būtu jāiedarbojas daudz vairāk. Man ir morāliski un visvisādi sirdsapziņas pārmetumi, un es ļauju tiem atkal sevi sagrauzt. Bet nekas man nevar palīdzēt. Notikušais neatgriežas. Un morāli arī mani nepaceļ. Es trīcu, kaut tik Mīlulīte man neļautu kļūt sliktam. Bet es nejūtu nekādu labošanos, tikai šausmīgas bailes no šī "sliktam kļūt", ka Mīlulīte tad mani vairs nemīlēs, ka es vairs nebūšu tik cienījams, ka es pats ar sevi tad vairs nebūšu mierā. Šajās nebūšanās es tagad pastāvīgi biju patiesi bēdīgs, bet tas nepastāvēja [ilgi?]. Cēlonis jau nebija ļaunprātība, biežāk muļķība, un tomēr man ir bail, neērta sajūta, sirdsapziņas pārmetumi. Mani moka vāja sirdsapziņa, kas gan ļauj sevi sagrauzt, bet nedz dedzina cilvēku pilnīgi baltu un tīru, nedz pārdzemdē, nedz iznīcina. Tā ir vāja sirdsapziņa, un tas ir tas niecīgākais un nākotnes cilvēka necienīgais. Gluži tāpat kā ikdienas dzīve savā niecīgajā, nomācošajā smagumā, no infuzorijām - kaļķu kalni. Es gribu šeit mazgāties tīrs no sārņiem, lai iznāktu ārā balts un liels. Bet šausmīgākais ir tas, ka šī mazā sirdsapziņa saka: esot jau par vēlu, notikušais neesot izdzēšams. Un tomēr es arī nespēju justies īsti vainīgs. Un tad mani pārvar ilgas pēc Mīlulītes, un es atrodu daudzus attaisnojumus. Bet, ja nu es neesmu īsti vainīgs, tad atkal nav jājūtas gluži bezvainīgam, lai varētu stingri strādāt, "lai nenožēlotu, bet darītu Labāk", kā saka Zūdermans. Es gribu būt atsvabināts, lai atkal strādātu, bet ir gan laikam tā, ka es pats īsti nezinu, kas ir šis nenoteikti niecīgais, vārgais, kā es to īsti varētu aptvert. Vislabākā mehāniskā regula man taga d šķiet: nepadoties grūtsirdībai, ne arī morāliskam vājumam un prātošanām, bet katru mirkli zināt, ar ko esmu nodarbināts. Vai man tomēr nebūtu jādomā arī par nākotnes cilvēku? Ja tomēr uznāktu stiprāka pārbaudes kāre, tad es drīzāk atbrīvotos no šīm nepatīkamajām jūtām. Man jādomā tieši par pārbaudi, bet parasti no tā maz kas iznāk. Dzīves dienās izmist, vienmēr pārdomāt, kas darāms, likt lietā visu, pēc tam pacietīgi nogaidīt, nemocīties, nenodoties smagām domām un nepadoties izmisumam. Mani dzejoļi ir pavāji, arī tiem jākļūst spēcīgiem. Tas būs tas jaunais, oriģinālais. Tagad es lasīšu "Meža pīli", un tā būs tā, kas man palīdzēs.]

22. VIII 7.

["Meža pīle". Pavisam briesmīgi nežēlīgi patiess ir Ibsens, kā ar Pēru Gintus I cēlienā, tā ar H. Ekdālu. Tik nežēlīgi patiess, ka ir jau pretīgi, ka zūd visa parastā skaistuma izjūta. Tā taču ir īsta pazemojuma, zemiskuma, rupjuma, nespēka, sāpju patiesība, pret ko jau jūt riebumu. Tas tomēr ir kaut kas cits nekā mani dzejoļi, kas ir tikai nolaizīti skaisti. Tā ir patiesība, bet tomēr sarīmēta patiesība, un tas jau ir viltojums. Mani dzejoļi nerada tiešo, riebumu radošo iespaidu, kas vienlaikus it dziļa līdzjūtība un sāpes.]

(59035/85-88)

22. VIII 97.

["Meža pīle". Es jau arī domājos uzturam savu māti, bet atsakos no tā kāda iedomāta augstāka pienākuma dēļ - pret sevi pašu, pret nākotnes cilvēku. Nekad jau es neesmu dzīvojis no saviem līdzekļiem, bet gan no svešiem. Vai tad es vispār varētu sevi uzturēt? Vai dzīve uz citu rēķina mani apmierina? Ir jau mantots, bet, ja daļa 3 daļās, tad esam pilnīgi bez līdzekļiem un man jāstrādā par rindu honorāru, jāmeklē darbs, ko neatrast. Sevi tad pilnīgi nomocīt. Kur šeit taisnība? Ja D[ora] arī kļūtu nabaga, tad noteikti jādala trijās daļās, citādi no viņas puses nav taisnīgi, un vai tad man nebūtu jāsamierinās? Vai ar to pietiek nākotnes cilvēkam? Vai mēs abi ar Mīlulīti sev nespēlējam komēdiju? Mēs esam tik apjukuši, piem., viss ar to mēbeļu nodošanu. Mēs pārāk fantazējam, pārāk viegli aizraujamies ar ikvienu domu, iztēlojam to, vēsi nepārliekot un neizdomājot. Tā tas, šķiet, ir ne tikai praktiskās, bet arī morālās lietās. Nav mēra ieturēšanas. Bet ar mani tas tā ir arī dzej[iskajā] jaunradē. Man ir lērums plānu, bet daudzo detaļu dēļ nespēju tikt galā. Vispār es vienmēr gribu par daudz sabāzt kopā, un tad kļūst pārāk raibs, pieblīvēts, nesaprotams. Galvenā ideja pietiekami neizceļas.]

(59035/80)

26. VIII 97.

[Dantes "Dievišķā komēdija" - tēma ar mūžīgo saturu: cilvēka vaina, šķīstīšana un pestīšana. Bet ko nozīmē vaina? Vai nākotnes cilvēka vaina nav nevarēšana un nezināšana? Viņš tiecas ar visu spēku, bet iet bojā tāpēc, ka nezina, kurp viņam jātiecas, un tādēļ, ka nav sakopojis savus spēkus, bet tos izšķiedis pavisam veltīgi. Vai tas viss arī nav vaina?]

(59035/82)

26. VIII 7.

[Kas sevi upurē visai pasaulei, to visa pasaule upurē.

Baškircevas dienasgrāmata

Vai Bernsons ir gribējis rakstīt gluži patiesu dienasgrāmatu, no savām idejām? Jeb šis ir tas ierosinājums? Man būs ļoti interesanti lasīt grāmatu, kura grib but pavisam patiesa, un redzēt, cik maz patiesa tā ir. Vai B[aškircevai] var būt idejas? Viņai nav zināšanas par patiesības ideju, tā es redzu no tā, ka viņai šķiet tik viegli visu sacīt patiesu, pat to, ka viņa domā, bet to zināt taču visgrūtākais. Vai es kaut ko iegūšu sievietes izzināšanā? Vai Mīlulīte to manīja, pērkot šo grāmatu? Vai tad cilvēki spēj tiešām saprasties, kā domā Mopasāns. Mēs abi tomēr to mēģinām, un - pirmo reizi es ticu. Man tomēr visādā ziņā vajadzētu lasīt arī Ruso un Augustīnu, vēl jo vairāk Gētes "poēziju un īstenību".

10 gados viņa izliekas pielūdzam kādu skolotāju. Tanī vecumā laikam gan melo katrs; mani pirmie meli daudz agrāk, taču pastorātā9 vēl bailes no tiešas nepatiesības. Tas notiek 9 gadu vecumā.

3. gadā godkārība, lepnība, raudzīšanās uz augšu. Visiem kopējs: individualitāte, neatkarība, cenšanās, attīstība. Pirmās lūgšanas: "Lai es kļūtu skaista? " Vai viņai to neiedvesa apkārtne?

Uzzīmēti nedabiski logi, bērns tos saskata. Bērni tik asi redz nepareizo, bet ar laiku, vispārējos melos, pazūd arī šī spēja saskatīt nepareizo. Viņa baiļojas, ka nekas no viņas nepalikšot pāri. Bet viņa taču ir ticīga, kālab tad baidīties, ja jau viņa nezudīs? Vai tad ir vajadzīga vēl kāda cita neiznīkšana? Psihiskā, domu vibrācijas nezūdamība?

Vai tas ir pierādījums?]

(59035/89)

26. VIII 97.

Bašk[irceva]

[Mīla 12 gados ar ilgām aprūpēt kā mātei, redzēt cildeno. Manas pirmās mīlas atmiņas, es domāju, no skolas laika Grīvā, Ollendernā tā krievu meitene ar zeltainajiem matiem, redzēta tikai no tālienes. Citādi šīs jūtas pilnīgi klusēja.

Slava 12 gados. Triumfi un uztraukumi. Manas atmiņas: dzejnieks, reliģijas dibinātājs, tad diplomāts, retāk karotājs, bet arī tad feldmaršals - varoņa un rūdīta kaujinieka atdarinājumā. Bernharda ideāls Kerners, atdarināja viņa dzejas.

Šķīstība. Tā apzinās, ka ir šķīsta, nav skūpstījusi, tā pat zina, ka citi tādi nav. Par to man no šī agrā laika vēl nav nekādu atmiņu. Bet [D.?] jau krietni agri, pirms 8. gada? Vai Grīvā, bet tad tas bija ļoti mierīgi, tad atkal 15 gadu vecumā Rīgā.

Laulība vēl ideāli tverta: savstarpēja patika, neļaut saprecināties.

(8) Patikšanas kāre. Egoisms.

Cilvēku radīšana. Darīt iespaidu uz Paulu.

Mīlas sāpes, šaubas par dievu, lūgums neļaut šaubīties.

(10) Dievs ir labs pret mani. Ar sīkām šaubām viņa negrib noņemties. Mīlestība ir dieva mīlēšana. Tik naivs šis reliģijas veids. Tu dod visu, tātad tu tas esi.

(11) Viņai slava hercoga dēļ? Vai to ņem nopietni?

Tiešām palīdzēts. Kad bija applūdis, un es tomēr Lieldienās gribēju braukt. Uzklausīts.

(15) Dienas paliek, kādas bijušas.

Pirmais naids 13 gadu vecumā.

(20) Pavisam reliģioza, tikai aristokrātiskas atšķirības, dievkalpošanai līdzīgas izdarības.

Mīlu viņa pārdzīvo pa īstam, fiziski. Ir tātad īsta mīla 13 gadu vecumā. Aiz mīlestības taču viņa sāka rakstīt dienasgrāmatu.

Serenādes dziedāt un tikt pie zirga. Piepildītas un nepiepildītas vēlēšanās, tādēļ arī dzīvo vientulīgi.]

(59035/101)

[Mar[ija] Baškirceva, 239, Berlīne.]

(59035/81)

[Es lidinos starp divām pasaulēm.]

*

[Garīgās mīlas jūtas uz vīrieti atstāj citādu iespaidu nekā uz sievieti. Vīrietis grib kļūt lielāks, labāks, plašāks, augstāks, cienīgāks, viņam tas nozīmē spēku, kas papildina viņa individualitāti. Sieviete grib baudīt, augstākais, nošķirties, norobežoties vai?

Kādēļ Indija progresa ziņā nav pirmajā vietā? Tai ir tik skaista reliģija. Jeb vai brīvība nebija jūtama? Vai to vajadzēja tā izmeklēt kā kristiešiem mīlestību? Augšējiem slāņiem bija spēks un brīvība, bet blakus tai arī verdzība. Brīvība nevar būt nevienlīdzīga, bet kādēļ zemākā šķira vēdās nekad nav tiekusies pēc brīvības? Protams, budisms, tāpat kā kristietība, [neierobežo?], bet ar to nepietika. Vai brīvā reliģija nespēj novest pie aktivitātes? Vai budisms ir pesimisms? Vai tas iemesls? Jeb vai vēsturē ir kāds cits dzinējspēks nekā sevis sajušana?

Studēt budismu, indiešu vēsturi.

Konfūciju.]

*

[Gars nespēj jutekļus uzvarēt, panākt, lai to nebūtu, nevar šķirties no miesas. Bet ja gars nespēj atrauties, lai tad ceļ zemi līdzi debesīs.]

Klausība [un vasalisms. Feodālā sistēma] - klaušas. [Indiešu kastas, laikam arī ēģiptiešu, nav nekas cits kā viduslaiku cunftes.]

*

[Mar[ija] Bašk[irceva]. Uz visas miesas man āda deg kā uguns.]

(59035/83)

26. VIII 7.

[Tik tikko varu iedomāties, cik toreiz man vajadzēja būt nelaimīgam, pirms Tava laika. Bija taču viss, kas man ir tagad, tikai toreiz man nebija ne puses tik daudz enerģijas darbam, ne puses tik daudz uzticēšanās sev pašam. Ar Tevi es esmu cēlies tik daudz augstāk laimē un iekšējā vērtībā, nemaz jau neskaitot to glaimojošo, liego domu apmaiņu un reālus jūtas. Šo jūtu aplaimojošā daļa, protams, nav juteklība. Tā taču man bija agrāk tajā laikā daudz bagātīgākā, pilnākā, karstākā mērā un tik maz tā mani apmierināja. Baudas mirklis nav tas galvenais, arī ne lielais acumirklis, vētra, bet gan ieradumus, mazais, bet cildenais, tā ikdienišķība, pakāpeniskais un augošais.]

26. VIII 97.

Du hast sie ja in Deirmr Hand,
Die kindliche Rube auf immer.
Was soll das Jammergewimmer?
Was starrt das Auge unverwandt?

[Cilvēks ir to domu summa, ko viņš domājis. Šīs domas ir kustība, un kustība ir nemirstīga, tā ir dvēsele. Dzīvniekam ir tikai materiāls, fizikāla kustība.

Siltums, molekulu kustība, maz psihiskas kustības. Molekulas kustība paliek uz zemes, bet viņas psihiskā kustība?

Nabaga sāpošajai galvai jāglābj cilvēka dvēsele.

Tikai tad nevar kādam pilnīgi uzticēties, ja pats nav pilnīgi tīrs. Ja nav nekādu vājību un baiļu, tad nav nekā ko slēpt.]

(50035/103)

27. VIII 97.

[Dzīve nekad, lai arī cik lielu periodu tā aizņemtu, nav piepildīta un noslēgta; arvien dzīvo vēl tālāk. Tā ir bezgala bagātīga saturā, kaut arī šis saturs nebūtu nekā vērts. Tā ir kā neizmērojams, kaut arī garlaicīgi šķidrs ēters starp skaistām sauļu sistēmām.]

*

[Cik tomēr briesmīgi izmisis un sīkumains. Tas ir jau izveidojies raksturs, agrākā izmisuma, neticības dēļ, un tomēr [domāšana?] par sevi. Taču palēnām tas sāk mainīties, un varbūt tagad ir vēl svarīgāk tas, ka es neesmu nonācis pie līksmās ticības. Bet to man vajag - arī apzināti, jo neapzināti parastajā dzīvē es jau pie tās esmu nonācis, es tajā jau dzīvoju kā parastajā gaisā. Bet apzināti, filozofiski es vēl tur neesmu. Ja atgadās šaubas, tad es tomēr nespēju pavisam skaidri, līksmi ticēt. Šodien gan es nebiju tik nospiests kā citkārt, netiku raudājis. Ar lasīšanu tomēr aizdzinu grūtsirdīgās domas, un, kad es nogrimu domās, tad prāts gan, protams, man pasacīja visu: ka tas ir parastais elpojamais gaiss. Bet es tomēr izslēdzu lielākas iespējas. Es tātad vēl nezinu, neesmu vēl gluži pārliecināts, ka esmu uzvarējis un atrisinājis lielo dzīves uzdevumu. Man tomēr jātiek skaidrībā, lai spētu labāk strādāt. Ja tas nav tiesa, nu, tad es tomēr ar plašu cīņu esmu bezgala daudz ieguvis gara, mīlas, saprašanas, bet jo sevišķi enerģijas ziņā. Nu, bet ja tā nav, tad man tomēr ir ieroči, lai cīnītos tālāk. Dzīvot taču ir vislabāk, jo tad izmanto visu laiku, lai attīstītos turpmākajam vai arī priecātos cīņā, jo tā ir vienīgā iespēja gūt prieku un pacelties. Tātad ne mazdūšīgi piekāpties, bet vienmēr tālāk attīstīties priekā. Un tikai nenoņemties ar nevajadzīgiem sīkumainiem izmisumiem. Lai tā nebūtu, man tikai īsti jāzina, vēl jācīnās, lai saglabātu sev gaisu. Sīkumaini izmisumi, mierināšanās ar galu, ar "tomēr jādzīvo" sabojā tikai omu, darbu un plašākā nozīmē raksturu. Ne vienmēr no jauna uzrakņāt šo jautājumu. Pietiek, ja to vēlreiz pamatīgi pārdomā. Bet nekādu prātošanu katra sīkuma dēļ. Man gan liekas, ka es esmu šur tur atradis no prātošanas. Kad es esmu noprātojies un novājinājies, tāpat kā šodien, tad man vēlāk savā priekšā jāpazemojas, un tas atkal nāk par ļaunu raksturam. Mīlulīte ir tik brīnišķīgi laba, un man jārādās cienījamam. Mīlulīt, palīdzi man būt cienījamam, Mīlulīt. Pat sāpes par nebūtību nedrīkstētu mani noliekt, jo tas, kā es šo dzīvi tvēru, bija kaut kas liels, un tas nedrīkst absolūti nekad beigties mazumā, nekad nedrīkst sevi atzīt par uzvarētu. Mēs gribējām tapt un mūžīgi augt, lai būtu pavisam stipri un labi, lai mums būtu sasniedzami augstumi. Un tad pēc tik tāla ceļa mēs nevaram maziski apgriezties un sacīt, ka ir pārāk stāvs. Un kaut arī tā labākā daļa būtu nogruvusi vai atrauta, dzīve taču ved projām; jāiet vien talāk un uz augšu. Bet vai tad tā ir pareizi? Un ja es esmu prātīgs, tad es saku - jā, tas tā ir. Un tad nekas mūs nespēj liekt un apbēdināt. Un ja tomēr tā notiek, tad tas nav pa jokam, tad tai jābūt kādai varai. Man tas jāpieņem par esošu, jo tas ir neapšaubāmais un ļauj strādāt - uz ārpusi. Un man tieši vajadzīgs darbs uz ārieni, lai es nesapelētu un vismaz lai nekļūtu sīkumaini vienpusīgs, lai pilnīgi attīstītos, lai radītu sev materiālu domām, priecājoties uzšautos gaisā un augtu pilns prieka. Nezīst sava paša ķepu, bet iet uz lauka un baroties. Tas vēl nenozīmē: ēst jēlu gaļu un kļūt par vilku. Lācis ēd auzas bez tumes un medus, tātad slimnieku ēdienu, un tomēr ir stiprs kā lācis. Mīlulīte ir tik brīnišķīgi laba, un viņai nav nekādu šaubu. Kad es varēšu būt tāds kā viņa, tik liels un vienkāršs? Es skatos uz viņu un nevaru vien beigt sajūsmināties, nevaru Mīlulīti līdz galam izdibināt. Kad es arī tā spēšu?]!

(59035/99, 100, 90)

[Es esmu ļoti daudz ko pieņēmis no Mīlulītes. Es tagad arvien gribu, lai Mīlulīte man sacītu, ka tas ir labi un mīļi, es gribu, lai Mīlulīte mani vienmēr slavē. Agrāk es to uzskatīju par neprātu. Es redzu un aptveru visu ar prātu, labsirdība ir dziļi manī, bet netiek pie vārda prāta dēļ, t. i., gudrošanas un filozofēšanas dēļ. Mīlulīte aptver vienīgi ar jūtām, ar mīlu, prātam un pūlēm jālauž sev ceļš, bet tas tur nešaubīgs, tāpat kā mani labsirdība.]

*

[Tu nekļūsti man kā radīta, ja neesi mīļa, un kā gan tu varētu tāda būt, ja neesi mīļa.]

Augt, vienmēr nemanot,
Mūžam skaidri, mūžam cēli -
Spēcina dievs klātesot.
Tā ir garu atjaunība,
Kas visbrīvā gaisā rada,
Mūža mīlas parādība,
Kas uz svētu laimi vada.

(59035/78)

30. VIII 97.

[Dīvains šis noskaņojums. Te nu es vakardien rakstīju par Budu un viņa konsekvencēm, un kopš pagājušā vakara un šorīta mani pārņēmusi izmisīga melanholija, kuru pagājušonedēļ un šonedēļ biju iedomājies jau pārvarētu. Tiešām gandrīz liekas, it kā tas būtu iemesls. Jeb vai jūtas tagad ir satrauktākas tādēļ, ka Mīlulīte ir tuvāk un ir iedvesusi man cerības, kuras gan nez vai varēs piepildīties. Man arī nav īstas dūšas un spēka tikt pāri šai nomāktībai, es tiešām jūtos invalīds, kā vakardien rakstīju; sāp arī galva. Tulkojums arī labi neveicas. Taču tagad es atkal mēģināšu saņemties.]

(59035/104)

31. VIII 7.

[Tu gribēji panākt kaut ko lielisku, bet tas Tev neizdevās. Kam tas izdodas? - Tā ir taisnība. Neizdodas, un tomēr it nemaz nebūtu tik neiespējami, ka izdotos. Daudz niecīgāks, vājāks spēks to vēlāk pieveic, un tas liekas pavisam viegli. Tas šķiet tad pēc tam pat kaut kas gluži parasts un ikdienišķs. Ir gan bieži arī tā. Jo, ko mazie paveic no tā, ko labākie domājuši, tas arī ir ikdienišķs, tālu no tā, kas sākumā gribēts. Kristus to nevarēja izdarīt, izdarīja ducis - ducis cilvēku - apustuļu, taču tapa arī kaut kas cits, kaut kas parasts, pat veikalniecisks. Tāpat vienmēr notiek ari literatūrā. G[ētes] "Faustu" tagad saprot, lasa -, bet kā, - patiesībā pārprasts un aplami lasīts. Viņi domā, ka G. esot rādījis - līdz šejienei un ne tālāk - un stādījis Faustu visiem pretī kā pērkonu. Bet Fausts ir viesulis un grib raut sev līdzi uz priekšu. Tā tas lielumā, tā arī mazumā.] "Neaizsniegts mērķis", [saka] "Tēv.", [īstenībā arī ir reakcionārs. Tagad par to smejas, pēc 50 gadiem tā būs dogma. - Un cik mazs un absurds ir tas, kas traucē izdoties. Savādā noskaņojumā es esmu vakar un šodien. Esmu tik daudz ieguvis, ja arī ne ar prātu un enerģiju, tad vismaz ar pieradumu un nogurumu, ka nemaz vairs tik grūti un smagi neizsamistu un neuztraucos līdz pilnīgam atslābumam. Es jau biju pavisam mierīgs, kaut gan nebiju saņēmis no Mīlulītes nekādu mīlas zīmi, neraugoties uz atgādinājumu un divreizēju lūgumu. Es izskaidroju to tā, ka viņa bija aiznesusi tur grāmatas un par iepriecinājumu vai kaut ko tamlīdzīgu nemaz nedomāja. Protams, tagad es to uzskatu par jūtu trūkumu, bet es tomēr varbūt arī būtu rīkojies tāpat, kaut gan šobrīd man tas izliekas pavisam šausmīgi, un šķiet, ka es tā nebūtu varējis darīt. Bet samierinos arī ar to, jo es taču neprasu nekā, mans princips ir neprasīt. Ja Mīlulītei nav patikas mani uzjautrināt, tad es nevaru viņu uz to spiest, bet man jāiegūst fiziskais labums arī no šā mazumiņa. Mans princips jau ir visu vai neko, bet drosme ir arī necīnīties tur, kur es varu savus spēkus taupīt, lai ilgāk panestu cietumu. Še es esmu oportūnists. Bet es jau nemaz nevaru cīnīties ar M[īlulīti] par patiesu mīlu; rodas tik daudz pārpratumu, kas šeit nav noskaidrojami. Es tātad ņemu pretī, ko man dod, tāpat kā no priekšniecības es pieņemu visas labvēlības. Kālab gan šī nevajadzīgā, muļķīgā sīkumainības cīņa, kurā es nekad nevaru uzvarēt. Pret Zēravu gan vienmēr vēlāk Cebaots var uzvarēt, un skaista ir pati cīņa. Es vēl nenoslēdzos tikai sevī, lai gan vienmēr paturu acīs šo iespēju un nepieciešamību. Mēs to varam tikai kopīgi. Un man tagad liekas - varbūt aiz pieraduma -, ka šī iespēja būtu gluži neiedomājama; man pat šķiet, ka tā nenāktu par labu nevienam, pat Mīlulītei ne. Jo Mīlulītei tas nozīmē - no interesantas cīņas ieiet parastā, saldsērīgā dzīvē. Protams, viņu gaida maza Baltijas slava, bet, man liekas, viņa grib vairāk, viņa grib pasaules slavu, un to viņa var iemantot tikai ar manām idejām. Bet ja viņa manas idejas ņems tādā veidā, kā tās šeit eksistē, tad viņa paliks nenobeigts veidojums, nekad neiekļausies sistēmā, un viņas slava daudz nepārsniegs nabaga mazo Adu Negri vai kaut kādu Lauru Marholmu. Es ticu, viņa grib arī lielu personisku laimi, bet lielu, nepārtrauktu un topošu laimi viņai varu dot tikai es. Viņa gan apmierināsies ar "laimīgai būt" un negribēs nekādu "tapt". Nu, tad jau viņa var aiziet, bet iestāsies miers, viņa garlaikosies un drīz vien būs atkal turpat, kur bija, t. i., pavisam lejā. Kas attiecas uz mani, tad es ar Mīlulīti varētu kāpt vēl bezgala augstu, bet arī viens pats es nenogrimšu tik dziļi kā Mīlulīte, kaut arī tikai uz iekšieni. Tas nenozīmē, ka es no tā spēcīgi neciestu. Man tas ļoti bieži ir nenoliedzams fakts, ka tagad vairs neatmaksājas vilkties tālāk. Ka Mīlulītei tas būtu triumfs, par to es ļoti maz raizējos; vienam tik brīvam tādā stāvokli tas ir pilnīgi vienaldzīgi. Arī šeit es varu it dzīvi just līdzi vai nojaust šo cēlo vienaldzību; tik brīnišķīgi skaista tā ir, tik klusa, lieliska, tik pilnīga un stipra, un skaista, ļoti skaista un mūžīga. Es tiešām gribu stipri pārdomāt Budas mācību par dzīves jēgu. Man jau arī jāsasniedz šī svētlaimīgā vienaldzība. Jā, bet vai tā ir noslēgta, tālāk nekādas cenšanās? Vai arī tā attiecas tikai uz t. s. zemes dzīvi? Tā man katrā ziņā jāsasniedz. Tā ir dzīves jēga - stāvēt pāri dzīvei, lai to pazītu. Būt iekšā, to izjust - ir faustiski, bet priekš manis tam jābūt - to saprast, un tad kā vēl tālāku pakāpi - iedzīvināt saprasto, nevis parasto dzīvi kā tādu.]

(59035/94-96)

[L. fon Šrēders. "Indijas kultūra un literatūra".

"Mahabharata". Bopa, Kelnera, Geigera izdevums. (Pamattekstu grāmata.)

"Ramajana".

"Nala un Damajanti".

"Indiešu teikas". Ādolfs Holemans, Karlsrūe, 1845.]

(59035/92)

20. IX 7.

[Mēs esam tā paraduši būt aizbildniecībā un tikt vadīti, ka nemaz nevaram iedomāties, ka arī zeme netiktu vadīta. Par spīti tam mēs paši esam vislabākais atspēkojums šādam pieņēmumam. Mūsu ķermenis uztur sevi un aug, vārdu sakot, dzīvo gluži bez mūsu ziņas, nemaz jau nerunājot par vadīšanu. Visaugstākās zinātnes virsotnes vēl tagad nezina gandrīz nekā par vissvarīgākajām norisēm mūsu ķermenī. Neskatoties uz to, ķermenis pastāv ļoti labi. Šī hipotēze par vadīšanu Visumā atrodas visciešākajā kopsakarā ar pieņēmumu, ka Visumam ir mērķis. Mērķis nosaka varu un nebrīvību.]

22. IX 7.

[Ja mēs katrs sasniedzam visaugstāko, tad esam pietiekoši labi viens otram.]

(59035/102)

28. IX 7.

[Jūs sakāt, ka tikai pārmaiņa ir interesanta. Jā, bet vienīgi noregulētā, ne aklā, nejaušā, kas nejaušībā atkārtojas. Pārmaiņa ir interesanta tikai tad, kad tā vienmēr sniedz jaunu, vēl nekad nebijušu, Tam tomēr jābūt absolūti pareizam un spējīgam visus apmierināt. Tomēr ir tāda pārmaiņa. Tā ir attīstība. Visam jābūt interesantam, t. i., jāattīstās. Tātad visinteresantākais - dievs. Kaut kas absolūts, mūžīgi nemainīgs ir garlaicīgs, kā Heine domā par eņģelīšu dziedāšanu. Arī Gēte tikai tā saprot tālāko dzīvošanu. Vienīgi tā arī mūžība ir interesanta, citādi tā ir vecvecā, sirmā bezzobainā sieva. Bet šī ir vienmēr pikanta, apburoša sieviete, kas ik dienas kļūst ziedošāka, maigāka.]

(59035/34)

2. X 7.

[Ritms ir dzejas dvēsele, tāpat kā forma ir glezniecības dvēsele. Atskaņa ir līdzīga krāsai, dod tikai ārēju spožumu un efektu, ritms un forma dod dvēselisko noskaņu. Ritms un forma ir cietais sastāvs, un tomēr tieši tie atļauj vairāk brīvības un kustības, pat vairāk klīšanas bezgalīgajā nekā atskaņa un krāsa. Bezatskaņu dzeja ir visspraigākā, tā dod vairāk telpas patiesībai. Šinī ziņā krāsa ir brīvāka un nozīmīgāka, tāpat kā tā vispār ir nozīmīgāka par atskaņu. Tas gan ir tikai salīdzinājums un tādēļ klibs. Apmēram tā mēs ar Mīlulīti atšķiramies viens otra, tomēr es to esmu pasacījis labāk citur. Bez tam man tas vēl sīki jāuzraksta, tam jābūt interesantam. Vēl tikai šo: mēs viens otru esam atgriezuši: Mīlulīte mani pie krasas, īpaši pie atskaņas (priekš manis saistošais, formējošais, sevi ierobežojošais), es Mīlulīti - pie domu brīvības un patiesības ritmā.]

(59035/72)

4. X 7.

[Tā ir nenoteikta sajūta, bet man dziļa nopatika apstrādāt kādu vielu prozā, piem., rakstīt romānu man tagad šķiet šausmīgi. Ja es tiešām to rakstītu, tas zustu. Mīlulīte, kā šķiet, tieši jūsmo par romānu. Agrāk bija taisni otrādi, tad es nemaz nevarēju visu brīvo, īsto poēziju citādi iedomāties, kā tieši prozu, t. i., romānu. Tagad tā man ir sava vārda profanācija - skaistas, dzejiskas domas un jūtas uzrakstīt rupjā prozā: piem., "Nākotnes cilvēks" prozā ir absurds. Manus agrākos pantus iekaisīt kādā romānā man ir tā, it kā puķes dēstīt lielā purvā vai šad un tad izkaisīt skrejceļā pa dižciltīgam asnam. Jātnieki drāž trakā steigā garām, viņiem ir tikai viens - sasprindzinājuma mērķis, tātad - tikai ātrāk galā. - Un viss tikai tādēļ, ka esmu pārtulkojis 11 000 pantu un pats dažus uzrakstījis. Tas ir Mīlulītes iespaids, mēs esam apmainījušies savām izjūtām.]

(59035/73)