1898. GADA PIEZĪMES

[Vecā atmiršana, tautiskums, saimnieciskās pārmaiņas, augstās cenas.

Garlaicība, ilgas pēc dzīves, kustības, jauns gars, garīga nodarbošanās. 1893.-93.

[1 nesalasāms vārds]: Es esmu izrakstījies.

Sievietes kā regresīvs spēks. Līža un Stērste.

Saprot tikai idejas praktisko pusi,] - taut[iski] brunči, dziedāš[anas] biedrības kā precību kantori.

[Visu pārvaldošais pamatcēlonis izpaužas stagnācijā.

Saimnieciskās pārmaiņas vēl nesaprastas, idejas tām vēl nav sekojušas. Ar tām visu izskaidrot, arī visus raksturus un to rīcību, paklīšanu, noziegumu, netiklību kā garlaicības sekas, vīriešu izlaidību, uzdzīvi, pašnāvību, noziegumu.

Nezināt, kur likt spēku. "Nākotnes cilvēks", I daļa.]

"Весы", Ставрогин

[Visas parādības:] tautība, [pārspīlējumi, konsekvences: Dr. Kalniņš, Kriškāns.

Runāšana dialektā (Kalniņš iekļūst prāvā savu [bikšu?] dēļ.]

Dedzināšana, māju ūtrupes.

*

Viņa bārda bija lepnums, viņa dienasgrāmata, viņa nodevējs Jūdass; kur vien viņš bija, kādā atmosfērā atradās, vai krogā, vai biedrībā, viņa bārdā uzglabājās ēsma; ko vien viņš darīja, vai ēda vai dzēra, viņa bārda uzņēma sevī un atnesa mājās līdzi vielas, kuras citkārt nau radītas priekš bārdas. Viņa bārda bija bijuse lepnums, bet tikai par viņa nelaimi. Sieva pēc bārdas vien, pēc pirmās mutes, kuru tam deva, nomanīja, ka vīrs bija blēņās bijis. Un viņš, saņemdams sparību, lika nogriezt savu bārdu, bet ~bārdas nazis likās ejot caur sirdi.

*

[Labo laiku saimnieki iesperas "Romā", pasūta ēdienus, par kuriem viņiem nav jēgas, vērša asti, taupīgi ļaudis, kas [visu] nopeļ, negrib maksāt par astes kauliem, apvainošana, skopums pret viesmīli. Viesmīlis Freimanis. Mūsu "zelta jaunatne", kas nezin šādus restorāna smalkumus.]

*

[Saimnieki bordeli.]

(22989/1)

Tautības parādība: vārdu pārlatviskošana. Pelcs (Kažoku Dāvis), Eulenbergs - Pūcīts, Čipus, Ješkus, Ingus (vēlāk avīžu parakstos ārzemju vārdi: Odorado, Argus, Vetus Ateniensis, Mefistofels), Primaitis - Atvaisītis.

[Laiks tiecas pēc izejas visās dzīves parādībās. Darba padziļināšana, augstākas prasības priekam, mākslai, literatūrai, sievietei, mīlas padziļināšana, draudzība. Patiesības taujāšana.],

Lapas kreisajā malā pierakstīts:
[II Romāns?]

[Fabula - klačas kā politisks ierocis pseidojaunajiem. Veikalnieku partija,] veikala jaunie, pērkondimdošu urrā!

(22989/2)

Tautiskie veikali. Veikalisms kā galvenā izeja tautībai.

*

Aspazijas rokrakstā rakstīts:
Tautas gara mantu krājēji, tautas karoga liecinātāji, celma lauzējiņi, baltie bāleliņi, sviedru lējējiņi, spalvas tecinātāji, dziesmu skandinātāji, tautu druvas kopējiņi.

Ziņkārīgais. Vienmēr uz pēdām sievai, ka viņa klačojot. Sieva ir izglītotāka par viņu, stāsta reiz par vēsturi. - Ko? Ko, tu saki vēsturi? Kādas vēstures tu atkal gribi taisīt, vai tev nav diezgan! - Cēzars - kas tev daļas gar svešu cilvēku? Liec viņu mierā, tad arī viņš tevi liks mierā. 2) Reiz mēs ejam gar kapsētu. Sieva grib lasīt kapu uzrakstus. Ko? Arī mirušos tu neliksi mierā? u. t. t., beidzot izrādās, ka viņš pats sapinies klačās.

(86669/5)

Aspazijas rokrakstā rakstīts:
[1) Kad sieva izglītotāka, kā vīrs viņu velk uz leju.

2) Otrādi. Vairāk izglītoto vīru sieva novelk sev līdzi.

3) Izglītoto bērnu un neizglītoto vecāku attiecības] (Koļcovs).

Desmit gadu atpakaļ, kad valdīja tautības ideja, nebija jaunajiem, kas ko meklēja, garīgi nodarbojās, it nekāda priekšmeta šai centībai: uzrakstīt tautasdziesmas un pasakas, dziedāt korī, runāt latviski, tas ir viss. Negarīgie dzēra un paukoja, fantāzijas pilnākie - it visi dzejoja par acīm un puķēm. Tagad ir taisna puikas kliedz: idejas, brīvību, zinātnes, cik necik apdāvinātākie un garīgākie tiešām var ko mācīties un attīstīties, tikt par cilvēkiem vārda pilnā ziņā.

(22989/2)

Tautība - tukšums.  L a s ā m i e  v a k a r i.

Jaunā paaudze - maldīšanās pa tumsu, melanholija vai seklība.

*

Katra ideja noapaļojas, nošķiras, noslēdzas sevī, attīstīdamās tālāk, tiek indiviciuālāka, naidīgāka pret visām citām domām. Patiesība neiet taisnā līnijā uz aizvien lielāku skaidrību no vienas idejas patiesā kodola uz sekošās idejas kodolu. Jaunai idejai, kura ir tikai tālākattīstījums no priekšējās, jāstājas naidā pret veco ideju, kura sevī noslēgusies un domā ar sevi vien izskaidrot Visas parādības pasaulē. Tā lamarkisms tika apgāzts no darvinisma, d. atkal no neo-lamarkisma, enerģētisms pret materiālismu.

(86669/45)

Persona pa lielākai daļai spēj dzīves laikā iedzīvoties ;tikai vienā idejā pilnīgi un uzstājas vēlāk pret jaunu ideju, kura izaug iz vecās, bet to pāraug. Personai jābūt tad naidīgai pret jauno, jo vecā dzīves ideja ir par dzīves vajadzību tikuse un visai personas psikiskai dzīvei jālūzt, ja jāpieņem jaunā ideja.

Drāmas temats: persona ir par vecu pārlauzties, kur varētu visu savu spēku rādīt.

*

[Idejas attīstās tāpat kā organiskā pasaule ar atjaunošanos dzimstot. Nevis koka zari, bet jauni koki, nošķirti, noslēgti organismi.]

*

Karakters - 4 zosu kājas

Scēna. Advokāts brauc apķīlāt saimniekus. Zeltiņš, Poķis (klusa padevība, darāt nu, ko gribat). Skaistais laiks. Domas par to, ka dzīve viņu spiež to darīt, bet neviļus atrod sev apmierinājumu, pat iemesli dusmoties par ļaužu bezkaunību un pretību.

*

Vecā paaudze pate darbojas, tautību radīdama, pazīst vēl vecāko klausību kā jaunu, un kapitālisms nāk arī kā jauns. Redz tautībā tikai labu, nespēj sajust viņas jaunu un saprast.

Trešā paaudze uzaug "jaunās idejās", karodama pret tautību, kā I pret klausību; viņa netiks pāri par "j. idejām".

Tautības ideja ir parādība, ārējs taustāmības veids, kurā tēlojas cilvēka psikiskais stāvoklis, garīga, t. i., prāta, jūtu, domāšanas attīstība, jēgumu, ievērojumu un slēgumu summa, kas viss izceļas iz materiālas dzīves kustības. Mēs jūtam, piem., ziemu tuvojamies; top auksts, tumšs, slapjš. Mēs darbojamies, piemērojoties šiem ārējiem apstākļiem, ģērbjamies siltāk, aizgādājamies, sargājamies, rūpējamies, koncentrējamies. Šī visā darbība savienota ar domāšanu, top no domām, slēdzieniem, faktu un jūtu kombinējumiem vadīta, ir apzinīga; šīs domas pašas ceļas iz jūtām, t. i., psikiskiem faktiem, par kādiem apziņā pārvēršas ārējie fakti. Ārā auksts, āda, dzīsliņas savelkas, vadītāji nervi aiztrīs, iekustina sakarā stāvošos galvas, centrālnervus, kuri reprezentē apziņu un vaļu. Ceļas jūtas, neapzinīgas, pusapzinīgas, apzinīgas, pārejošas domās (t. i., noteiktas tiekošas), objektivējošas. Domas attiecas pret jušanu kā idejas pret materiāliem faktiem, viņas ir sekas, bet top pašas par faktiem. Viss šis kopums no pusjūtām, jūtām, pat nervu trīsējumiem, dzimstošām domām, vēlāk domu kombinēšanas un darbības ir tikai attēlojums no materiāliem faktiem, aukstuma, tumsas. Un tomēr mēs to saucam par domu darbību, jūtu poēziju, aizgādību uz priekšu, egoistību . . . Atņemt tuvojošās ziemas aukstumu nost, nekā no visa tā nebūs. Tāpat ir ar sabiedrisko ārējo apkārtni un sabiedriskām idejām. Taut. ideja ir attēlojums no zināma laika ekonomiskiem, juridiskiem, izglītības, kulturāliem faktiem. Ekonomiskie fakti ir valdošie, jo līdz ar viņiem, iz viņiem attīstās citi, tāpat kā viņi attīstījušies iz ģeogrāfiskiem faktiem, bet viņi nereti ir jau tāļākie, it kā pirmsākuma netieši cēloņi, kuri no mums jau attālinājušies pietiekami tāļi, kuri nedara iespaidu tieši, bet netieši caur citu seku, faktu palīdzību, piem., juridisku, politisku, kulturālu. Dažkārt materiālie pirmcēloņi arī nemaz neatrodas pie mums, bet tālumā, tā, piem., visi juridiskie un politiskie apstākļi cēlušies iz Krievijas un ne mūsu materiāliem pirmcēloņiem. Mēs maldīsimies, ja še, iz mūsu vidus, raudzīsim jurid. apstākļus izskaidrot iz materiāliem. Mūsu dzīve nau attīstījusies pate iz sevis vien, bet cietuse ārējus iespaidus, un tā lielākā vai mazākā mērā bijis visu zemju dzīvē. Šie seku cēloņi tiek priekš mums pirmcēloņi. Pie seku cēloņiem bez ekonomiskiem faktiem, kuri pastāv blakus seku cēloņiem tāļāk, pārmainās un ceļ jaunus seku cēloņus, kuri pastāvīgi ir no lielāka svara, jo stāv mums vistuvāk, vistiešāk dara iespaidu uz mūsu miesu un nerviem, uz to, kas ir visegoistiskākais, jurid., polit. u. c. materiāliem faktiem, ir skaitāmi arī morāliskie uzskati un tā sauktās laika idejas, kuru kopojums tad ir viena t. s. valdošā ideja jeb kustība. Materiālais un egoistiskais (egoistisko tuvāk paskaidrot): - tie ir abi pirmcēloņi un tiešākie iespaidi un vadītāji. Ja ņem abus jēdzienus dziļāk, viņi saplūst vienā: egoisms ir daļa materiālā. Samērā ar šo jātēlo dzīve stāstā.

Materiālā dzīve tautas lielākai daļai, pamatam, tāpat jurid., polit., kulturālie, izglītības fakti, cik tāli tie dara iespaidu (jārāda, cik dziļi tiek aizskārta, piem., zemniekā un strādnieka dzīve no ārējiem juridiskiem u. c. apstākļiem: prāvas, saduršanās ar dažādām iestādēm, valdēm, augstākām valdēm, tiesām, bankām, tad skolām, sabiedrības un savienības, apģērbs, mode, kundzības ieviešanās, pilsētu ieražas, tad morāle, mācītāji, katķisma iespaids (cik daudz vēl tic, ko tic, dziesmu grāmata), cik zina no zinātnēm (avīzes un zināšana un sabiedriskie un morāliskie uzskati)). Neauglīgie gadi. Tirgus - labības cenu krišana, cēloņi meklēti pie mums, bet ir ārpusē, Krievijā, jā, pat pasaulstirgū. Pasaulstirgus, fabrikas ved grūtos laikus un ierauj mūs līdzi jaunā kustībā, pārgroza saimniecību, materiālos apstākļus. Mūsu māju mat. cēloņi. Bagātāk - tikšana caur tautas rosību, garīgu rosību (opozīcija - aizvien inteliģentāka un rosīgāka, tad bagātāka, piem., raskoļņiki, žīdi).

Muižnieku krāpšanas pie zemnieku atlaišanas, labākās zemes; augstās rentes un izpirkšanas, tikai personiska brīvība. Majorāta iespaids: jaunākie dēli mācās amatus un aiziet no zemes. Lielo māju sistēma, daudz bezzemnieku u. t. t.; visus cēloņus sameklēt, kopot, šķirot pareizi nosvērt.

Tautas dzīve elementāra, pa lielākai daļai iespaids tikai no materiāliem cēloņiem, jurid., izglītības, kultur. Jau ļoti maz. Psikiskā puse še maz redzama un tiešām arī mazāk svarīga un mazāk plaša un vienmuļīga. Ideju iespaids vēl mazāks. Tautības ideja pate tautā gandrīz nemaz nemanāma, ja daudz, sieviešu raibos svārkos; taut. ideja parādās pie t. s. inteliģentiem, dažādiem videniekiem - skolotājiem, skroderiem, skrīveriem, īstenībā viņa pie inteliģences parādījusies, nākuse apziņā un tikuse kopta, kamēr pārvērtusies par vadošu un virzošu spēku. Tauta nekad nau bijuse tautiska.

T. ideja tautu nekad nau pārvaldījuse, inteliģenci gan. Viņai nau nebūt tik liels iespaids, kādu tai piedod runās goda mielastos un avīzēs. Viņa nau materiāls, fizisks faktors, par kādu to sauc; ja daudz, psikisks faktors jeb laika atspulgojums.

Kaut gan viņa nau valdošs faktors, jārāda, kā viņa ceļas, kā tiek kopta no inteliģences, kurai tā top par ieroci egoistiskiem mērķiem.

Kartupeļu karš Ventspilī.

Sievas metās uz dzelzceļa sliedēm, lai aizturētu rudzu aizvešanu uz ārzemēm.

*

Aizgājēji, Sibīrijas neatjaušana.

Dokuments II romān. mana runa Zaļeniekos, fragmentā manuskriptos, mūsu attīstības gājiens.

I rom. 1884. līdz 1888. g. dzied. svētki līdz augstākam spožumam (saimn. faktori, sabiedr. tēloj., maz psikoloģ.).

II - šaubas par tautību, garlaiks, meklēšana. Mainās saimniec. faktori, psikoloģija pirmā vietā, traģiskā vidus paaudze. [Zolā metode.]

III - jaunā uzliesmojums. Jaunā nesaprašana no piekritējiem, baironisms, piepežība, bet ne attīstība, ideoloģijas galīgs gals. Ideoloģija - tā pate pārvērtusies tautība. Bet ne viņa var glābi; glābiņš nenāk no augšas, no idejas un inteliģences, bet no apakšas, saimniecības un ļaudīm. Beidzas ar tumsu, krahu: "Kraukļi un ērgļi maitā viņa aci." Suņi nāk godā. Kraukļi un jaunie ērgļi viņu acis maitā.

*

Pats apēd druskas no galda. Ķērnā pīpi un no tā viņš dzīvo. Vecais Brunauskis, kura zobus dēli pārdeva ūtrupē. Pērc nu jaunus zobus, kad nebūs ko ēst. Brāļi Brun. par 2 kap., Rīgā iztērētām, saplūcas.

*

Dieva vārda zināšana, vecie ap galdu un bērni uz krāsns un lāvām. "Tā atraitne no Cebaotas," saka pilsētnieks. "Ujā! Kungs!" Veči nepārdod viņam vairs cūku, ka viņš Dieva vārdu nezina.

Bērnus maz skolo. Meitenes nemaz ne. Sanīstas ar visiem radiem, ka meita skolota. Palaidne. Sabojā bērnus. Šneiderienes.

*

[Kāpēc rakstniekiem neizdodas jaunatnes varoņi? (Gogolis.) Tāpēc, ka tie nav patiesi, jo viņiem pirmām kārtām atņemts egoisms. Tatjanas, bet viņa ir egoistiska, noraida Jev[geņiju] Oņeg[inu] sava miera dēļ, māņticīga. Pašaizliedzīgie sieviešu raksturi, bet tie ir labi; pašiem neapzinoties, nav pieauguši cilvēki; tikai labi cālēni.]

*

Iz zemes kāpa augšup kā karsta dvaša, un gaiss tālumā virs zemes sīki trīsēja un viļņojās uz augšu.

Visapkārt vēl auksts priekšpavasars, pie pašas zemes, kur sausāks, saule silda un zeme pretī dveš.

Visā plašumā vienīga, liela, nemitoša karsta dvašošana.

Velns akmeņus nesot bija izkaisījis. Agrākos laikos velns daudz pūlējās, un visur vēl viņa izbārstītie akmeņi. Velnu bija pilni visi purvi, tilta apakšas, rījas, nu viņi visi izšauti sudraba lodēm un mācītāju izlādēti; nu zemniekiem jādara velnu darbi.

*

[Tautības ticību velnam neuzņemt neticīgi un ironiski, bet kā tautai un zemei pašu par sevi piederošu.]

*

[Zemu pūta vēji, un mazie ūdeņi iedrebējās sīkos viļņos.]

*

Pavasarī iegrimuši kurmju cēlumi, kā jaunrakti kapi.

*

[Atsevišķi tievi, bet nekautrīgi, kliedzoši zaļi stiebri bija izlauzušies cauri gulošām lapām.]

*

[Zilajām pavasara puķēm vēl nebija aizmetušās maigās lapas; no vecām saknēm cēlās augšā atsevišķas stīgas ar ziediem.]

*

Viņas rakstīja kā vieniem ugunsgrēka ķekšiem.

*

[Nav jāmeklē analoģijas un gleznas, lai ar tām izskaidrotu un pierādītu, jo visas gleznas kā tādas ir neīstas, tās ir tikai tuvinājumi un apmierinās ar daļējām līdzībām; tās dod zināšanu ilūziju un mudina atrast, dot un nevis tālāk meklēt.]

*

[Pavasara puķēm nav laika pilnīgi attīstīties ar lapām un zariem; tās traucas pēkšņi uzziedēt, dot savu labāko tad nomirst. Ir agri nobrieduši ģēniji, kas aizsteigušies priekšā savam laikam. Viņi aiziet bojā, kad parādījuši, cik lieliski viss notiks.

Viņi neievāc slavu, bet gan vēlākās paaudzes, kuras atsāk viņu ceļu, kad saule silti spīd.]

*

[Dabas apraksts. Iespaids, ko rada visa zeme kā tāda, skatoties no augsta torņa.] Rīga, Krievu kalns, Zilais kalns. Ragulišķos saskaita 20 baznīcas no kalniņa. [Iespaids no līdzenuma.

Jūra. Jūras ietekme uz mums vēl ir niecīga. Jūra nesniedz lielumu, plašumu, aptverošus horizontus. Svešais un brīvais, diženi jaunais, internacionālais, vispārcilvēciskais. Zeme, raibais līdzenums rada šaurību (starp Krieviju un Lietuvu iespiesta, vienveidīga, ieleja, visas augstienes nenozīmīgas, nav sevišķa ainaviska skaistuma.

Sigulda, Koknese, Lubānas ezers.

Tautas raksturs maigs, padevīgs, bez kaislībām; tautasdziesmā nav naida, tā vietā sarkasms, ne mīlas, ne asprātības, rezignācija, maiga ikdienišķība. Noziegumi - zādzības, krāpšanas, nav slepkavību un laupīšanas, mūsu tikums: piemērošanās, maigums, ne lepnums, pašapziņa.] Tautības [periods ir domāts par augstāko personifikāciju tautai kā indivīdam.]

*

[Izveidošana vai, pareizāk, visa raksturīgā sameklēšana un formēšana, ko tauta vēsturiski neapzinātajā periodā piesavinājusies un sevī izveidojusi. No šejienes tad izriet apzinīga apkārtnes, nezināmā apgūšana, lai nonāktu pie augstākas izglītības un mērķiem.]

*

[Pēram Gintam jābūt tautas personificējumam. Tas jālasa.]

*

[Ainu pie jūras pārstatīt. Tur līdz ar ainavas iespaidu dots plašs ieskats nākotnē. Pie beigām.]

*

Dainas - [lasīt, tautas rakstura studijām: skaudība,] ļaunas mēles, [verdziskums, viltus, tiešs pretstats] igauņi (Kohl).

Zeme pie mums nau līdzens klajums, kā stepe, tuksneši, kuri dod savu plašumu un domu un jūtu lielumu. Mūsu zeme ir pakalnaina, un mēs dzīvojam kā bļodā, pār kuras malām nevar redzēt pāri!

*

Katrs novads ir sava bļoda, tādēļ mūsu nesaticība un nespēja plaši sabiedroties!

*

Kalnāji, kas aizsedz tā]skatu, liekas pat fiziski garu spiežam.

Cilvēks atkarājas un padodas fiziskiem un ķīmiskiem iespaidiem, tāpat kā lopi un augi. Augi un zemāki dzīvnieki griežas pēc saules. Cilvēks zem gadalaiku un gaismas iespaida.

*

Ticība un visas filozofijas nerūpējas sevišķi par indivīda laimi, bet par vispārību, ne par personu, bet par sugu, kā saka darvinisti. Kas lai rūpējas par indivīdu? Pats. Pats ierindojas vispārībā, lai sasniegtu savu mērķi. Galvenais svars patībā, jo patība ir nenoliedzama un apzīmējama, bet vispārība ir liedzama, neapzīmējama, mainoša. Patība līdzīga nedalāmam atomam, kurš galīgs, aptverams, ne mūžīgs un nemērojams. Savā uzskatā atoms ir meklētais absolūtais, no tā jāiziet uz neaptveramo, nemērojamo, mūžīgo, bezgalīgo. Tāpat pēc analoģijas jāiziet morāliskā, ētiskā ziņā no patības.

*

Doma ir dzīva, nevar nekad pietikt ar nekādu "galīgu panākumu", bet meklē aizvien tāļāko. Viņa tādēļ saprotama tikai iz pagājušiem un nākošiem elementiem.

*

Vakaros vasarā tāļi dzird ratus rībam (tautas dziesma).

"Jānokāpj kapa vārtos" ([Bībeles]).

*

Горизонтальное деление. Заведующий производством отходит к [квартире?] хозяев. Непрониц[аемой] преграды нет, но условия совершенно другие в том и другом плане.

E. C. K. Sonner.

Ļaudis apmierinājas ar neizbēgamo, bet viņi neatzīst par neizbēgamu citu domas un darbus. Jauns "renesanses" (atdzimšanas) laiks. Nemiers, vecu ideālu graušana, agrākās dzīves dzinuļu un principu izmiršana. Jauna dzīve laužas uz āru, kā XV un XVI g. s. Lielie zinātnes panākumi, atradumi, zemes izpētīšana, plaši обобщения iznīcina senos šauros uzskatus. Raušanās uz jaunu zināšanu, uz zināšanu un dzīvi un dzīves faktiem, atmetot teorijas, kas pretim dzīvei. Visus aizspriedumus gāzt, pat sīkumos.

Kāds prāts šai kustībai? 1) Nezināšana, bieži mākslota, par to, kas labs un ļauns, 2) vēlēšanās izbaudīt jaunu katrā virzienā, visur, jaunas jūtas, lai arī pēc būtu diezin kā par to jāatmaksā (vai tik ne dekadence, garlaikošanās, bet Leonardo da Vinči un Manganello?). Tādi centieni arī renesanses literatūrā. Vispārīgās domas izteiktas 2. bauslī, Jaun[ajā] der[ībā]. Working hypothesis, lai faktus koordinētu, palīga hipotēzes ekonomijā tika ņemtas par īstenu likumu, un samērā ar viņām izdeva jurid. likumus; pate ekonomija par klasisku pol[it]ekon[omiju]. Sonner, Canada, Toronto; Съезд научный.

[Kā dzīves pamatdzenulis egoisms, mainās tikai mērķi. Sākumā gluži šauri - ēst pašam, paplašinās tāpēc, ka grupās vieglāk eksistēt. Altruisms taču arī ir tikai modificēts egoisms. Tagad, kapitālismā, egoisma mērķis ir naudas iegūšana, vēlāk dažādi psihiski un ētiski momenti, tad mērķis - sevis pilnīgošana domu darbībā. Pretruna starp domāšanu un darbību. Domāšanā sevi bezgalīgi attīstīt, bez pārtraukuma, bet neauglīgi. Darbībā, radīšanā - attīstības pārtraukums, slīdēšana atpakaļ, vienpusība, šaurība, bet produktivitāte.

1880-1888

Šo 80. gadu beigas, mans universitātes laiks,] aizupes [beigas, tās atbalsis. Romāna sākums ar šķūņa degšanu, briesmīgi, bet tukši vārdi. Vēlāk veidojas veikalnieki: Bērziņš, Pūcīts, Stērste, Beķeris nāk priekšā II-III daļā. Tā bija atsevišķu indivīdu, nevis masu kustība, tāpēc arī tukša. Pēc 88. straume kļūst plata, bet sekla, līdz seklību pamana un sāk no tās ciest.]

[30., 40. gadi. Vācijas grimšana nabadzībā,] 50., 60. - saimniecības pacelšanās un līdz ar to ekonomisks liberālisms, mančesterisms pie ideologiem, sīkā un lielā pilsonība. Drīz kā pavadons - nabadzība un viņas ideoloģija. Šī ideoloģija pilsonībā tiek par katederismu, t. i., agrāko 30., 40. gadu "renesansi".

Līdz 50. gad[iem] Vācijā auga abi polusi, augstākais un zemākais, vidus bagātība nīka.

Labības krīzes. Iepriekš labi gadi, zemkopības celšanās, daudz brīvu strādnieku, labāka apstrādāšana laukos, lopi labāk turēti, vairāk mēslots un sētas zāles, kartupeļi daudz sēti, brūži, vairāk naskuma. Tad liels trūkums ([1845. g.?]), zemas cenas, bet maksāšanas, nodevas, algas pacēlās, procenti jāmaksā par labos gados aizņemto naudu, pagasta maksāšanas pārvērstas naudā; ceļi, magazinas. Nauda neredzama uz laukiem. Arendatoriem gāja tāpat, jo rentes bija augstas, pēc agrāko gadu samēra. Grimst parādos, krājkasēs, ūtrupēs. ([Mūsu?] mašīnas laukos, arkli, mēsli.) Bet zemes cena nekrīt stipri. Kapitāla pilsētās daudz, bet nau kur ienesīgi noguldīt. Cerība uz pacelšanos.

Zemkopības pacelšanās ir kapitālistiska. Mūsu zemnieki - pretī.

Brīvlaišana pamazina zemn[ieku] māju skaitu, nāk par labu muižām, vairāk dabū un labāku zemi. Klauši atcelti. Servitūti atcelti, bet par ļaunu bezzemniekiem, kuri nedabū nekādu atlīdzību. Attīstās kapitālist[iskā] saimniecība, cieš zemnieki. Algas maz aug, maize dārga, viņas vietā kartupeļi. Fabrikās arī algas maz ceļas.

*

Indivīds nevar grozīt vēstures gājienu, bet dod individuālo krāsu notikumiem, paātrina, pagausina. Apzinīgi virza uz to, kam jānāk. Ja indivīds par agru, ja ražošanas līdzekļu attīstības pakāpiens vēl nau tik tālu, viņš nekā nepaspēj. Sabiedrība satura indivīdu, nosaka viņa darbības lomu. Ar lielāku attīstību augs indivīda darbības aploks. Vieglāka ražošana dos brīvāku kustību.

*

Pēc klaušu laiku beigām, tirgus celšanās, ceļas uzkupči, jo ražotājiem, kuri vēl nau ierīkojušies uz preču ražošanu un viņu piegādāšanu tirgū, vēl nau svabada kapitāla; uzkupči nau tie gudrākie. Uzkupču tīpi: Olu Reinis, mamas tēvs leišos zoses pērk un ved uz Rīgu; piebaldzēni, žīdi - labības kupči, linu kupči, kantori, namnieki.

Uzkupči, birģeļi, pirmās kapitālisma pavasara bezdelīgas. Tirdzniecības kapitāla vajadzēja daudz un arvien vairāk un tādēļ dibināja bankas, krājkases uz laukiem arī, kur saplūda nauda, kas agrāk bija gulējuse zeķēs un tīnēs. (Kad krājkases uznāk? Siliņa Kalendārī pret kasēm. R. A. kases vēsture.)

*

[Zolā "Zeme". "Tēvu zeme un vispārderīgais".] Biezbārda brošūras. ["Nacionālie centieni"]; citi Kronvalda raksti arī "D[ienas] L[apā]".

Veinberga brošūra par "muižniecību". (Caur Rīgas pilsētas bibliotēku.)

"Mērnieku laiki", "Sadzīves viļņi", "Patriot[isms] un mīlest[ība]" [Māters kā darbojošā persona.]

*

Tā kā naudas vajaga tikai tagad pie pārejas vairāk, tad tiek skopi un sāk krāt un badoties. Brunauski, Rubiķis. Skopuļi nau kur[iozs] gadījiens, bet kārtēja parādība, taupības mācība.

*

Bankās sāk stipri aizņemties vajadzībā, bet arī nevajadzībā aiz pakaļķēmošanās. Ceļas ar šo naudu lieli veikali, jauni veikalnieki - Berģis, Kumberģis, Morberģis u. t. t., bet tāpat uz laukiem. Sāk pilnīgi bez naudas, arī privāti viegli aizdod; Dombrovskis (zāģētava). Papiņa nostāsti par viņu, namubūves augļotāju tīpi: Apsēns, Rubiķis, namatēvs - vecais Stučka.

*

Ceļas labības un sevišķi linu tirdzniecība un malkas lielie kantori.

*

Vecais Stučka, Kupčis, Ramaniņš, vecās [1 nesalasāms vārds] mamas brālis pie Pihlava. Zelmers uz laukiem [pirmais?] pērk Dubnu.

*

[Visur enerģisks progress rīcībā un attīstībā, jo vēsturiski tas ir mazs laika posms.]

Reizē aug pilsētas, Rīga, Liepāja, Jēkabštate, Cēsis, Jaunjelgava, attīstās jaunas: Grīva, Stukmaņi, Krimūnas.

*

Veco avīžu intereses, [tīrā māksla,] vispārējas lietas, mīklas, romāni ar labu galu.

Marlita paraugs.

Par ko raksta lauku korespondencēs agrāk un tagad? Lai neiet uz pilsētu.

*

Bankās saplūst vispirms lielāks kapitāls, tad krājkasēs mazie. (Kad ceļas kases - palūkot комитет о с. с. кассах. Отчет.) Sīkais kapitālists ņem lielāku peļņu, jo pats visu pārlūko un izlieto visus darbaspēka spēkus. Lielākā nemierība ar saimniekiem, amatniekiem, ne ar muižām un fabrikām. Vispār liels niknums, rūgtums, kurnējums pret mācītāju un ticību, pret līdzcilvēkiem, jo ļaudis nesaprot pārmaiņu cēloni, redz tikai, ka notiek vispārēja nepiedodama, griezīga netaisnība. Labie nīkst, jo nau tik kāri pēc naudas un tādēļ tiek nabagi un pagrimst, tiek padzīti iz mājām. Ļaunie, kas plēš, zog, krāpj, - tiek bagāti un cienīgi, pamāca citus, ka godīgi jādzīvo, nau jāslinko, jābūt gudram. Nāk uz augšu dažādi bezzemes ļaudis, kuru rokās tiek skaidra nauda, ne saimnieki, kuriem ir manta, bet nau naudas. (Vecā kalendārī stāsts: kungs dos bagātniekiem mājas; saimnieki sabrauc ar mantām, tik viens ar naudu, kas aizdod citiem priekš māju iepirkšanas.) Krodzinieki, zagļi muižkungi un vagari, modernieki, sulaiņi pie kungiem atrod, manto (Bušmanis Ļaudonē, Bergs, Jozefijs, Vīlups un Fitiņhof-Scheel - pakaļlūkot).

Gudris, bet mazrocīgs, pūlas uz augšu tikt, bet bagāts muļķis pārspēj, niknums.

*

I rom. Zelta laiki, vecie labie laiki, saimniecības uzplaukš.; šampaners un divjūgi, sāk jau mainīties grūtie laiki, kad sava paša manta visa sakoncentrēta un nu tiek izpostīta vājāko manta. Uz reizi sāka visas cenas krist. Tad arī sākās šaubas par tautību.

I Gaviles.

II Nopūtas, bet "B[altijas] V[ēstnesis]" jau saka, ka viss ir labi, - tiešām viņa šķirai labi.

*

Dažas domas, kā izskaidro šīs parādības. Lielākā daļa tikai brīnās; citi meklē vainu sīkumos, taupība, dzeršana, krājkases vainīgas, nemācība, literatūra.

Ideologi domā, ka taupība un atturība dara bagātus; šie kapitalizē lielāko daļu no saviem ienākumiem un knapinājas kapitālisma sākumā. Tā tiek pirmie, savu pašu kapitāli sakopoti.

*

Bez niknuma - pastāvīgas raizes, nedrošība.

Patstāvība sīknaudniekiem fiktīva, ienesība - šaubāma; viena puse tuva strādniekam, otra saimniekam. Produkti tiek izdalīti samērā ar katra kapitālista kapitālu.

*

Kalpi iet labāk uz pilsētu, jo tur fabrikās tiek mazāk viņu spēki izsūkti.

Kad sāka iet uz pilsētu un vieglprātīgi atstāt mājas? Apsīšu Jēkabs.

*

Tirgotājiem un fabrikantiem mazie patstāvīgie kapitālisti-strādnieki patīkamāki; jo tie paši sevi vairāk piespiežas, procentes maksādami muižām: iepircēji labāk nekā rentnieks.

*

Ideologi lielāko vainu pie sīko kapitālistu nīkšanas uzkrauj uzkupčiem, kulakiem, augļotājiem. Piem., krājkases priekšnieks, kuram pieder lielākā daļa noguldījumu un kurš tādēļ visu kasi un visu sava pagasta kredītu tura rokās. Skolot[ājs] Zēvalds Svētē.

Ļaudis tumši, nemācīti, ļaujas krāpties, augļotāji nemorālīgi, arī tumši, tad arī vaina: maz zemes, maz sīka kredīta u. t. t. Ideologi gribētu, lai paliek kapit. ražošana, bet lai skaidri neparādās viņas ļaunumi, lai plēš no sīkkapitālista, bet "pa Dieva ceļiem", ar "godu", apdomu, kā godīgi pilsoņi.

*

Paši sīkražotāji skaita augļotāju par labdari, augļotājs pats arī to vienmēr dara (mama un Ķermans, labu darīja, izrāva iz ūdens).

*

Visi saimnieki sāk aizņemties, jo nepietiek naudas, ko kungam izmaksāt, jāieplēš vairāk lauku, labāk jāiestrādā, lai vairāk iznāktu ienākumu.

Māca, lai lasa zemkopības rakstus, bet tie ir maz praktiski, pat kaitīgi, zemkopības biedrības atkal atvelk no darba. Pašam Vāgnerim grūti iet.

Ideologi - tautībnieki mīlē augstu valodu. Viņiem ir divi tīpi uz laukiem: augļotāji - jauni, krietnie saimnieki - labi, kas kalpina vairāk kalpu un paši jau sāk nestrādāt.

*

Vecie ļaudis smejas par mašīnām un arkliem (Rih. Tomsons), tad sāk paši ievest, laikmets literatūrā, "Vārpa" par agru nāca.

Jauna skola\
[Šmollers. Berlīnes rektors. Šēnbergs. "Politekonomijas mācību grāmata" (kolektīvs darbs).

Bēms-Baverks. (Austr[iešu] skola pret historicismu.)]

О прибыли на капиталь. Нов[ые] открытия.

*

Owen un Fourier - psihologi, vēlākie to neizrāda, pieņem pā pamata jūtu - egoismu. Schmoller - ētiski vēsturiska skola uz psiholoģijas pamata. Pēc viņa domām: smitiāņi - individuālisti, laisser faire, valstī neiejaukties, egoismā cīnoties, panāks harmoniju, viņus vada Visaugstākais.

*

Ja saimniecībā valda egoisms, par ko ne citur? Iz saimniecības viņš nau izdzenams, bet atjaujama brīva iespēja cīnīties ar citiem, kas panākams caur valdības iejaukšanos.

*

Austrieši: subjektīvisms, iziet ne no sabiedrības, bet no indivīda, izskaidro saimniecisko dzīvi beigu beigās iz psihikas pie ražotājiem subjektiem. Vadošais jēdziens še labums, Nutzen, tad vērtība.

*

Audzēšana un skološana pārgrozās, izaug inteliģence un pilsoņi par mācītājiem. Labos laikos tēvi dzīvo izklaidīgi un liek pamatu bērna nervozībai un izdzimtībai, dzeršana. Agrāk nebija daudzu slimību: nervozības, reimatisma.

*

Tēlot tapušu noziedznieku: paklīdušu dēlu un vāji barotu kalpu. Nelīdzīga turēšana cietumā. No mazām dienām garīgi nabags, slinks, nedomā, bez izturības pie darba, liela vieglprātība, neapdomība, viltība, ne gudrība, nau līdzcietības, neciena savu dzīvi, gļēvs un bailīgs, pašnāvnieki, kaislība un kārība, augstprātība un lielīšanās, zems egoisms, atriebība, nau nožēlošanas.

*

Pie normāla un augsta cilvēka pašuzturēšanās jūtas, egoisms stipri attīstīts. Pie nenormāla ne; ir gan egoisms, bet zemisks. Tātad starpība nevis altruisms un egoisms, bet gudrs, plašs un stiprs egoisms pret neapdomīgu, šauru (miesisku) un vāju, izklaidīgu (tukša lielība, kuras nepareizību pats jūt).

*

Ārējās zīmes pie noziedznieka - bet tiek arī cietumā; purni uzpampuši, bāli, ausis lielas, acis sarkanas, nau cilvēka ģīmja (no vājas barības).

Lasīt: Боборикин: "Тяга". "В[естник] Е[вропы]", 98; "По другому" - "B. E.", 97, Tautībnieks Разсудин.

Rīgas jūrmalā, žēlabas, ka viņus pārprot, un viņi taču grib tikai labu. (Dr. Kalniņš man raksta tādu vēstuli.) Minēta latviete, kura izglītota un laikam jūtoties laimīga.

Спирька, Ельпатьевъ[ский]. Михайловский.

Vispār salīdzināt krievu tautībniekus, pat minēt un iepīt (?), lai saceltu ievērību. Rādīt, ka mūsējie nau tik tāļu tikuši, vispār mūsējiem trūcis viss ideālākais, gluži maziski vai veikaliski.

Dr. Kaln[iņš], Novickis, Garais, Kriškāns, Treilands, vecais Kr. Dinsberģis. (Viņu pieminēt pirmajos 50. gadu tautībniekos. Valdemārs, Biezbārdis; tie bija cietāki nekā 80. gadu. Bērziņš $ēdēs dzīts, 9 mēn. sēdējis, tagad tik dūšīgs kā Alunāns un Blaumans.)

*

Mūsu lasāmvakariem liek priekšā savienoties ar Aizupu, bet nez kā noklust. Entuziasms.

*

Kārkliņš, Bankins u. c. un kauja ar vācu baro[niem?] pie Ģertrūdes baznīcas. Izslēgti, Bankins tagad mācītājs. Celm[iņš] un Kaminskis nedrīkst pārmācīt puiku, kas viņus mēda.

*

Lasīt Tom. Hārdijs. Tesa, Judass, formas un satura dēļ.

Apsīšu Jēkabs. Zina sīkumus. Nau kā krievu rakstnieki Turgeņevs, Tolstojs, kas skatās taču tik no tālienes. Še mums pašu ļaudis. Bet atkal nau idejas. Rādīt šinīs Aps. J. ainās, kur ir ideja, kā tauta tikuse tāda un kurp nu iet.

Mani agrākie "muižkunga piezīmējumi". Tauta ir pilnīgi sveša. Un tomēr viņa ir vienkārša, to saka visi, kas iz viņas nākuši. Elementāra psikoloģija.

*

Pirmais noteicošais faktors ir ģeogrāf. apstākļi; tad saimnieciskie jeb sabiedriskie, tad, kad tas nokārtots, - psikoloģiskie un loģiskie.

*

Iz tautas ceļoties lielākās idejas, taču nevis kā iz kāda noslēpuma, pārdabiska avota, bet iz daudzuma kopsatiksmes un sadzīves. Nau viena cilvēka agrāk izdomātas, bet kopā izdzīvotas, neapzinīgi, tikai katra egoisms ir apzinīgs.

[Mūsu pirmā perioda dzejnieki: Celmiņš, kas pats savu deklamē, bet tiek uztverti kā cita dzejoji. Pats caur un cauri prozaisks. Zeibots attiecīgos apstākļos taisa domājoša dzejnieka ģīmi un pusnakaunējies smaida, ja šo vaibstu saprot pareizi. Puriņu Klāvs lasa priekšā un stāsta par sevi aizgrābts. [Jākobsons?].]

*

[Dzīvinošais, noskaņu devējs jāņem pašam iz sevis. Ja papa reprezentē labo, veselīgo tautas augšupejas principu, kapitāla uzkrāšanu kā priecīgu sevis apzināšanos, kā pretestību un ieroci pret veco feodālo verdzību (Vēl maz izmantošanas, vairāk savas mantas pārvēršanas precēs un naudā, jaunu preču ražošanas veidu, tirdzniecības veidu, neapstrādātas zemes uziešana, vēl ekstensīva saimniecība, ne intensīva. Sīkkapitālists vēl neizsūc sevi un lielkapitālists - strādniekus.), tad es esmu ideju veidotājs, ideoloģiski izglītotā šķira, kura visu notikumu gaitu vēl uztver tiešām poētiski, kas sajūsminās par "darījumiem", lieliem pasākumiem. Noskaņojums ir apmēram tāds kā 30. un 48. gadā.]

*

[Pār visu samanāma brīvības jausma, kas laužas ārā no kalpības gara. (Papa.) Masa vēl ir brīvlaistie, kam vēl nav īsta lepnuma, bet pielīšana (pusvācieši) un nekaunība, tādēļ daudz plātīšanās. Vislepnākie ir izceļotāji un] "rentnieku [kungi]".

*

[Garīgās intereses. Dzelzs arkli, superfosfāts, malkas cenas, dzirnavas, stikla ražošana, mācītāju vēlēšanas, paastu vēlēšanas, pēdīgi bankas, biedrības;] dziedāšana; [(tautiska ģērbšanās), laikraksti; i z p r i e c a s.]

*

[Raksturi. Vecais Ērglis: skopums, uzpūtība, pašgudrība, pie tam bargums, lielība; grib būt viss arī общ[ественный] деятель. Magazīna. Arī rakstītājs un runātājs, bet raksta lielos burtus vārda vidū un sarūgtināts stostās. Baznīcas padomnieks, bet tikai uz pilnvaras pamata. Īss, resns, frakā, kā muciņa, sarkani, lieli vaigi, spīdīgas, asas, mazas acis, kā plēsīgs zvērs, sirma bārda.

Vecā runā tikai par B. un viņu meitām. Vidējā neizdevīgi apprecināta, maz pieminēta. Ar varu un viltu apprecināta. Kontrakts; [1 vārds nesalasāms] pētošas, glūnošas acis. Prot sargāt savas intereses.

Visu pārvalda sīki apstākļi, ģeogrāfiski, politiski, sociāli, literārā māksla (tā ceļ Krieviju augšup no politiskās un sociālās šaurības); viss ir sīks, arī brīvības jūtas, arī prieks par naudu. Tāpēc jūsmojošie romantiķi, dzejnieki, blēži, bet neviena liela gara darba, neviena liela tautas darbinieka. Novēršanās no dzīves, no darbības. Kur darbība, ideāla realizēšana praksē, tur mietpilsonība un niekošanās. Sevī ierāvušies raksturi un skaļi kliedzēji, kas sevi un ideju tur mazā vērtē.

Cf. N. Lyhne.

Mūža arods nepoētisks, dīkdienība tas augstākais. Nav ne jausmas no pārticības, tiecas uz slinkošanu un naudas aizņemšanos.

Moderni dabaszinātniski un socioloģiski romantiķi, nevis bāla dreboša mēnesnīca, bet karsta dzīve, miesa un asinis, saules gaisma, ne zila puķe, bet sarkana.

Jaunzema sūdzības

viņa kļūmīgās darbības gaitā (sakarā ar jaunlatviešu propagandas protekciju biedrībā).

Es jūs izraidīšu. [Atbild.?]] Šī vieta nau priekš jums.

[Jūs esat baznīcas skolu nodevuši земству (saņēmuši pabalstu). (Lai gan esmu lūdzis šo nelūgto viesi atsaukt, viņš joprojām sēž šeit.) Ko draudze tur var darīt, ja baznīca mūs cienā ar nevēlamām, nemīlamām, nederīgām, nespējīgām, melīgām un negodīgām [personām?] [1 nesalasāms vārds]. Viņš nepatiesi protokolēja, ka es neesmu gājis pie dievgalda. (Bet mēs lūdzam mūs atbrīvot no šādas nelaimes kļūmīgajām sekām miesai un dvēselei.) Mani kandidāti visi ir nosirmojuši ģimeņu galvas, visi bijuši pie bikts un dievgalda. (Turpretī no jauna iemainītie Č. un Ērgļa kungs ir jauni, neprecējušies un baznīcas aprindās nepazīstami, lai gan viņus zina izpriecu kārā latviešu biedrības publika.)

[2 nesalasāmi vārdi] deju vadītājs, T. Dreimaņa kungs, žīdu lomu tēlotājs un J. Pētersona kungs kā mīlētājs.]

*

[Mocītās un spīdzinātās draudzes vārdā, steidzoši un sirsnīgi lūgšus lūgdamies atsvabināt no jaunlatviešu uzmācības latviešu biedrībai. Pleskavā, Lielajā piektdienā, 1895. gadā. Baznīcas padomes locekļa vietas izpildītājs J. Jaunz.

Ziņojums

Kopš 10 gadiem latviešiem ir piedalīšanās un balsstiesības baznīcas padomē. Daudzu strīdu rezultāts. Uzsāka Brežinskis, kas noraidoši izteicās, ka viņam nevajagot apkalpot latviešu baznīcēnus. Baznīcas durvis tika noslēgtas. Neiejūtība palika. Jo vairāk latviešus nobīdīja pie malas, izsmēja, jo vairāk vāciski runājošie latvieši atkal apmeklēja vācu dievkalpojumus un starp latviski runājošiem sazēla nemiers. Turklāt uz šejieni no Baltijas jūras provincēm atbango sociālistiski viļņi un pieņem nacionālu nokrāsu, kas plaukst panslāvisma aizsegā. Kur. - latvis varonis (daudz namu). Pēctecis - [Blūms?], kurš ar savu ierobežoto izglītību, bieži ar pārspīlētu centību, bet nekad ne nacionālā garā, cīnījās dēļ labas lietas, līdz beidzot izmisis atteicās no amata. Aiz otra pārstāvja virsskolotāja Klassinga kunga slēpās nicināmā jaunlatviešu propaganda. Kas gan būtu, ievērojot Kr. bezdievību, meties pagānisma dievinātāju nacionālismā. Pie viņa iegriezās Kurzemes studenti, Pārstrauts un Č. [Kl.?] uzstājās pārdrošāk un kļuva par biedrības priekšnieku, un tomēr, lai nezaudētu skolotāja vietu, viņš oficiāli atkāpās. Ērgl[is] abās vietās. Es runāju uz jums ar Kl[assinga] muti. Steiks ļāvās pierunāties nākt, kā adj[unkts?], vēlāk patstāvīgs. Kl. kungs viņu necieta: 1) nav kurzemnieks, 2) biedrību Šis elišķīgais nacionālisms sarūgtinājis mācītāja Br. dzīvi, nu tam vajag nogalēt ari centīgo darbinieku St[eiku]. Pret viņu neskaitāmas denunciācijas, policija viņam aizstāve. St[eika] izklīdināto baptistu, hernhūtiešu un padzīto skolmeistaru uzņemšana biedrībā. Vajātais Br., melodams un sēdams [neuzticību?], izmantoja latviešu pareizticīgo mācītāja Lačabula greizsirdību. No abiem ziņojumiem un sūdzībām par St. pareizticīgo konsistorija pārliecināta par nevainību. [Lut.?] es rakstīju un pierādīju: 1) St. krietnumu, 2) nacionālisma propagandas ļaunprātību, 3) Č. nepatiesīgumu, 4) Br. maldināšanu, 5) ģenerālsuperintendanta izturēšanos, 6) visu apvienošanos pret taisnīgu mācītāju, 7) īstās draudzes taisnīgu vēlēšanos.

1) Neaizmirstamā darbošanās baznīcā, skolā, mājā ir drošība uz visiem laikiem. Dievnams pārpildīts. No viņa izplūda dzīvais gars un Dieva spēks. Seno liecinieku gars bija mūsos dzīvs.

Skolās uzplaukums, sajūsma un līdzdalība. St. ceļa rādītāja zvaigzne un stimuls. Mājmācība atdzīvojusies. Visa draudze līdzinājās lielai audzināšanas iestādei ar neskaitāmām sagatavošanas klasēm parohiālskolai. Ziemassvētku vakars apvienoja visus. Citādi mēs nekad nebūtu dzirdējuši, ko St. mums sniedzis. Br.:] blēņas, Kl.-игрушка. [Grandiozi diasporā dzīvojošo draudzes locekļu panākumi un uztraukumi.

2) Intrigu vada Ērgl., Br. protežēts, lai gan viņš, [Ērgl.?], Br. apsūdzēja, ka tas no savām necienīgam rokām sniedzis svēto vakarēdienu (lai viņa vietā ieceltu kādu nacionālās grupas partejisku barvedi). Kl. atsauca viņu un Ērgli uz apspriedi, sūta viņus uz Tērbatu pie Letonijas vadītāja Pārstrauta, kas patriotiskajam mācītājam parādītu. Es iekliedzos: "Mēs tātad gribam visiem studentiem padomu prasīt!" - nospļāvos un atstāju dzīvokli. Ērglis aizbrauca uz Letonijas konventu un izraudzījās studentu Č. Tūlīt parādījās Pārstrauts un noturēja viessprediķi. Br. esot uzaicinājis. Viņš bija tas pats jaunlatviešu aģitators, kas gadu no gada Latviešu biedrība skaļiem izsaucieniem [1 nesalasāms vārds] pārdeva kā labākos literatūras ražojumus Pleskavā radušos ķengu rakstus pret vācu muižniecību, garīdzniecību un tikumību] "Dunduri un D[unduru] padēli", [pret ko rakstījis un protestējis barons Kampenhauzens-Rozenbahs. Pēc tam viņš apmeklēja latviešu ģimeni, lai uzbruktu Č. Viņi dabū augstu izglītoto mācītāju Č. (nomoka jau 2 gadus mūsu sirdsapziņu). Biedrības goda loceklis. Ir kauna lieta, ka mācītājs Č. pieslēdzas aizdomīgai biedrībai, no kuras prātavīrs Br. gadiem ilgi sargājās kā no uguns. Biedrība nav lokāls, bet baznīcas padomnieks Ērgl. to iznomā skolai. Skolotājs ir biedrībists un Kl. privāts audzēknis ([1 nesalasāms vārds] uzteic Č. dzīvokli), pāriet biedrībā. Rosīga dzīve. Neprecējies mācītājs un neprecējies skolmeistars - teātris un dziesmu vakari. Jaunas meitenes un puiši nāk mājās.

Hernhūtiešu barveža meita no Lauriem ar savu skatuves veiklību dabūjusi skolotāju sev par vīru. Mana krustmeita izrunājās, tāpēc es zinu, kā tur iet. Mēģinājumi pāri 12. Kad jaunā meitene neļāvās pierunāties uz palikšanu, viņa netika prom. Ceļš nosprostots. Uz kāpnēm dzerdami sēdēja jauni cilvēki un dziedāja visai neatbilstošas dziesmas. Vecākiem tika ziņots, ka vingrinās garīgās dziesmās Č. ievešanai amatā. Garīgo dziesmu nemaz nebija, bet balles, teātris un citas tikumus ārdošas izpriecas. Visvairāk es sūdzos par svētuma neievērošanu, tiek dejots līdz pulksten 5 svētdienā. Balles zāle pārpildīta, baznīca tukša. Bez Ērgļiem nedaudzi. Kl. nekad. Nevar kalpot diviem dieviem - trīsvienīgajam Jehovam un latviešu nacionālajai trīsvienībai - Pērkonam, Pramšānam un Trimpum. Mērķis: Jehovu zemē no troņa un Pērkonu augšā: Līgo! Līgo! Goda biedrs Č. un viņa Tērbatas draugi turēja līdzi. Mēs esam tik tālu izglītoti, ka nav vairs pieklājīgi jautāt: kad ir nākošais dievkalpojums, bet skaitās smalki jautāt: kad ir nākošā balle? Kad mums būs teātra izrāde, maskarāde, dejas? Kad es sagatavojos kādā sestdienā aiziet apskatīties, kā hernhūtieša meita tēlo savu lomu uz skatuves, man gadījās sastapt ceļā kādu pareizticīgu paziņu: "Kurp jūs ejat?" Viņš gāja uz baznīcu un teica: "Идите вы, там ваши уже трубят." Mēs lūdzam, atbrīvojiet mūs no jaunlatviešu inteliģences jūga. Kungs, apžēlojies par to nelaimi, kas pār mums nākusi ar jaunlatviešiem! Skolas ir sirdsapziņas apspiešana, atturēšana no vakarēdiena. Uz cilvēku kliegšanu Ērglis atbild: "Redziet nu, nu jūs to esat dabūjuši; ja gribat ko citu, sūdzietiēs par konsistoriju, pašu baznīca ir nabaga, Latviešu biedrībai naudas diezgan." Ar baļļu grēka naudu palīdzēts baznīcai trūkumā. Ērglis lielās: "Es esmu ierīkojis biedrību, esmu ierīkojis mācītāju amatā." Ak, atpestī mūs no tā krusta, ko mums uzlikuši Kl[assings?], P[ārstrauts?] un Ē[rglis?]!

3) Nacionālā radniecība [1 nesalasāms vārds] mācītājs. Kad St[eiks] dibina skolas, vizitācija jautā: ar kādām tiesībām? Kad Č. izposta, tad neprasa neviens, ar kādām tiesībām. Č. tik ilgi, kamēr St. izbeidz procesus.

4) Mānīšana pastāv principu maiņā un draudzīgu attiecību izvirdumā pret tautas dzejnieku pārstāvjiem, bezprincipiāls kompromiss ar [4 nesalasāmi vārdi]. Priekš Br. ilggadīgām sāpēm St. ir derīgs grēkāzis, mocekļa tips. Viņa ciešanas daudzkārt salīdzināja ar Kristus ciešanām. Pirmajai plaisai seko neskaitāmas spraugas un no katras dzirdamas nopūtas. Dievs, kad tu mūs atbrīvosi no atvērtās vilku rīkles? Kāpēc brūces ir atstātas vaļā? Mācītāja St. pretinieki visi ir tumsoņi. Mācītājs Č. tad nu iedzina kā ķīli plaisā, tā ka sirdis plīsa. Visi ir vienisprātis, ka St. jāmirst (viņam viss uzkrauts, ko citi noziegušies), bet mums ne; viņam jādzīvo un vēl jāēd maizedieva valstībā. (Īstie latvieši netaisa nekādu šķirošanu baznīcā.) Velns, kas pasaulē radījis nacionālismu, ir visu tik slīpēti iekārtojis, ka mēs paši sevi dzenam postā. Vāciski runājošie latvieši: "Pie mums ir ķildas, mēs negribam neko zināt." Īstā draudze paliek bez inteliģences, turpretī Latviešu biedrībai ir pusizglītota inteliģence. Bet tās ir labākās garantijas [apliecības?] ļaunā valstībā. [1 nesalasāms vārds] kopš jaunlatviešu inteliģences parādīšanās visi nemierā. Draudzes lielākā daļa bezpalīdzīga, labākie spēki, liekas, iesaistījušies cīņā ar neprātīgo nacionālismu. Konsistorija: "Pleskavas latvieši ir dumpinieki." "O, nē, mēs piederam visā pasaulē pazīstamai tautai, kura iegājusi vēsturē, bet nekad nav vērusi savu muti, kas tika izkalpināta, bet nekad nav sūdzējusies. Mūs izmānīja ārā no baznīcas, lai mums zustu interese par to." Visu acis vērstas uz Latviešu biedrības nacionālo dievu. Par to priecājas dumpinieks. Tā vietā, lai pulcētos pie tā Kunga altāra, maldos novestā tauta drūzmējas pie bufetes.] Laba bufete! Krietna bufete! Ērgļa kungam gods! [Draugi: "Skatieties taču uz latviešiem! Tomēr palikusi vēl niecīga daļa, kura nemeklē šo prieku." [1 nesalasāms vārds] izpaliek. Pēcspēlē parādās Č. Iet skaļi. Pie altāra saucieni. Pie durvīm: "Ko tas vīrs sauc cilvēkus kā mīļos lopiņus pie siles?" Ērģeles un baznīcas zvans nespēja notušēt sašutumu. No visas luterāņu cilts vismīļākā konsistorija tauta. (Paturēt mūsu godu un cieņu, neatteikties no mūsu bērnatiesībām, no pirmdzimtības.) Mēs, latvieši, bijām pirmie, kas spiedās pie Kristus. Mēs, latvieši, mīlam mūsu vāciešus un gribam stāvēt labāk zem viņu pātagas nekā zem nacionālās rīdīšanas [greznekļiem?]. Pl[esķava] nedrīkst kļūt par Sodomu un kapu. Jāpalīdz lielo darbu pievārēt, tad draudzes uzplauks kā dieva dārzs, un mēs zelsim kā Libānas ciedri. Dodiet  mums, krietnajiem, [mīļotajiem?], mums pienākošos daļu. Jūsu [1 nesalasāms vārds]

95 10/11 Jēkabs J.]

*

Спирька, Ельпатьевский, "М[ир]" "Б[ожий]" 98. 3. "Чумазый" разлагает деревню: У Е. стар[ый] мотив на нов[ый] лад. Стремл[ение] в народн[ой] лит[ературе] теперь - подойти к текущ[ей] жизни. Деруновы и Разуваевы Щедрина и Гл[еб] Успенск[ий]. Отец - родня Сп[ирьки], разбойник, с юн[ых] лет разбойн[ик] дер[жан] в тем[ном] лесу. Из Сп[ирьки] вышел представитель, капитализма, им основан капит[ал], разб[ойник] преобращается в кулака, из к[улака] в пылкого капиталиста. (Uzpircējs, birģels pie Jelgavas neļauj zemniekiem iebraukt pilsētā, nopēta iepriekš, apsver un apmērī.) Tad tiek īsts kapitālists, kā tautībnieki to domājas. [Nesalasāms teksts.] Nosit sievu, precas, tiek tirgotājs, domnieks, šķiras priekšstāvis, atklātības darbonis. Partijas vadons, tura runas, patriots, protekcionists. Ne vairs meža ceļā ar cirvi rokā, bet saprata "tauta un tēvija" un darbojas tēvijas plašajos ceļos. Сп[ирька] принимает только груб[ую] силу. Senie kupči, kaut arī krāpa, bet tomēr dieva baidījās. Народники uzskata kapitālismu kā ko nenormālu, augoni Kr[ievijas] dzīvē (pie mums uzskata par nenorm. tikai kapit. pretpusi - ar pazīstamo neloģismu). Нар[одники] уединились в идею самобытности русской жизни (mūsu taut[ībnieki] arī), grib ar sprediķošanu līdzēt pret kapitālismu (jārāda, ka labi cilvēki tiek pret kapitālist. ekspluatājiem).

Эти торгов[ые] приемы (разб[ой]) с возникнов[ением] крупн[ой] промышленности исчезли. Кр[упная] пром[ышленность] - основана на дальновидн[ый] расчет и кр[упные]рынки, н а у ч н о е  з н а ч е н и е. Ч у м а з н ы й н а р о д и л с я  н а  р а з л а г а ю щ е й с я  почве помещичьего хозяйства. Нов[ые] железные дороги. Русск[ий] капитализм неопределен, чтобы дать цельные и окончат[ельные]фигуры, как зап[адно] евр[опейского]буржуя, не отлился в форму, кот[орую]бы мог схватить и изобразить [1 nesalasāms vārds] художник (??!).

В[а с и л и й] В[о р о н ц о в]. "Н а ш и  н а п р а в л е н и я" - lasīt. Pie tautībniekiem nedzīva teorija, kuru dzīve apgāzuse, tādēļ talantu iznīkšana. Apelē pie jūtām, kas visgaišāk tēlo domu izsīkšanu.

"B[alss]" N 16, 22. apr. 98. No Alūksnes. Ko nozīmē pulks krāšņu goda vārtu? Ļoti cien., visiem mīļotais dzimtkungs, draudzes un baznīcas priekšnieks Konstantīns von Vietinghofs miris - tā ļaudis tikko dzirdami čukst.

Džūkstē ieved strādniekus iz leišiem un Ilūkstes. Par 70 r., vietējie tik ar brīvu uzturu.

Marija Ručiborska Ķelcā, pate iemācas lasīt un vēlāk izmāca, kalpone būdama, 496 personas lasīt.

Vinnējis loterejā 500 r. un nopircis par 180 r. naudas skapi, 4 [bērnus?] pielicis klāt.

Līziņas pazīšanās ar Emīliju Kupči un Līzbeti Paulu. Es un Bergmans nesapratām St[učkas] pārvēršanos. Mēs sapratām: tikai priekš vajadzības nauda, nevis krāšana un veikalošana. St. ir nākotnes cilvēks; bet ne ilgam.

*

Pretraksts "B[altijas] V[ēstnesim]". Es no savas puses vēlētos, ja vēl kādreiz F. K[ārkluvalkam] uznāk luste Pl[eskavas] biedrību noķengāt, lai uz pirmo vilcienu spalvas gals nolūztu. Lai visi mācītie latvieši - bez izņēnuma - ievērotu, ka arī Pl. ir viens zariņš pie latviešu tautas goda krona, kas jākopj un jāsaudzē, lai arī mēs, pl[eskavieši], būtu cienīgi gaidīt uz tiem laikiem, "kad pūtīs vējš, kas spirdzina un tautas kroni mirdzina". Smēlies gudrības priekš gara gaismas izplatīšanas latviešu tautai, bet arī nau kautrējies vazāt savu spalvu pa 4 rakstāmpapīra loksnēm un nosauc - gara putrojums. Biedrības serde jeb kodols, t. i., priekšniecība, stingrām rokām mācēja vadīt biedrības laivas stūri kritiskos viļņos. Lai muti aizbāztu priekš biedrības nicināšanas, esu piespiests ķerties pie asiem taisnības līdzekļiem.

*

[Kad lielkņazs Vladimirs bija Kurzemē, saimnieces ar savām meitām staigā ja zīdā tērpušās, bet bezgaumīgi, 10 gredzeni resnajos pirkstos, kamēr lielkņaze katūnā, bet ar gaumi.] (22989/3-14)

Aspazijas rokrakstā rakstīts:
Pārejas laikmeta raksturi, kuri kādu jausmu tikai no jaunajām idejām uzķēruši, to smieklīgā kārtā pārvērš, tomēr nopietni apstrādājami.

[Lībere raksta 6 lapas garu vēstuli par savu kalponi, kas esot agrāk bijusi bagāta un tagad palikusi nabaga; cik daudz viņai govju un kādā krāsā. Viņa iedomājas, ka spēcīgi jūt līdzi saviem nabaga brāļiem, un droši vien viņai nav visai patīkami.

Nīna uzbāžas visiem ar savu patiesību un patiesības idejām, saka, ka Barona sieva esot neglīta.]

Dzejnieki. Zvārgulis, Zeltmatis. Skrej pār līķiem un neganti brēc. Skrandu un apstākļu varas poēti.

30/I 98. Apstiprināti un pēc atzīti par normālstatūtiem. Rīgas fabrikantu un amatnieku savstarpējā apdrošināšanas biedrība pret nelaimes gadījumiem ar viņu strādniekiem.

*

Un pēc visa tā, pēc avīžu un biedrību ilggadīgas darbības, pēc lielām cīņām t. s. sabiedrībā, pēc inteliģences augstām idejām, pēc vēsturiskiem notikumiem, pēc negaisiem un pārgrozībām likumos un administrācijā, - tauta dzīvoja tālāk tikpat neapzinīgi kā agrāk, viņa attīstījās tālāk, juta dotos virzienus, bet neatmodās. Bet viņa tomēr atmodīsies.

Akurātība un mērenība - tautības ideāls vadonis ir - Maķenīts. Bergmanis - īstais vīrs, kaut gan opozīcija. Galvenā īpašība - akurātība; tautības atzīšana. "Austr[ums]" 98, 5. burt[nīca], nekrologs. Bet abos pārējos laikmetos bruņniecība un romantiska nemierība. Tā 40. un 50. gados priekš "Pēterb[urgas] Avīzēm", tā 80. gados, cīņa pret vāciem - aizupieši. Tā - izeja.

(86669/44)