RAINIS

Kastaņolas periods

1906-1920

1912

PIEZĪMES

3.1.12.

Partijas orgāns izdvesa ar 3 muļķības uz lūpām, uzbrukums demokrātijai un viņa 2 kārtēju atkārtojumu.

(22739/5)

*

Es esmu cēlies no mūsu pašām augstākām šķirām, - vienu zināšanu es no viņas mantoju, ka visa viņas būtība izsakāma vienā vārdā: neģēlība. Otru es mantoju jūtas: nekad neizdzēšamu ienaidu pret viņu.

Ja es gribu tapt bagāts, tad mans nolūks tik viens - dabūt ieroci, ko viņu iznīcināt.

Es esmu izstājies no buržuāzijas un arī, tapdams bagāts, nespiedīšos viņā iekšā. Edisons ir bagāts, bet grib būt tik strādnieks un vienkāršs. Bet viņa amats vēl izsūc strādniekus. Es gribu tikai strādāt. Mans man dod to spēju.

(22739/6)

18.1.12.

Lielais ir visur liels, un mazais visur mazs. Un kad lielajam ir arī vietas, kur viņš padodas ikdienai un top vājš, tad tanīs pašās vietās un reizēs mazais ir daudzkārt mazāks un vājāks, tikpatkārt, cik viņš arī lielās lietās un vispār mazāks un vājāks par lielo. Starpība starp abiem nekad nepamazinājas. Mazais ir liels uz tā arī, ka viņš dažos momentos spēj pacelties līdz varonībai un kad tad, pateicoties savai bezvārdībai, izdziestamībai (bezvārda varoņi), ir vēl lielāks par lielo, jo tam mazākais sava alga, ka viņa vārdu minēs vēlāk. Bet arī te maldas mazā vīra skaudība. Lielā vīra alga nau tā, ka viņu minēs citi, bet tā, ka viņš sevī jūt labo darbu (katrs darbs nes sevī algu), apziņa ir viss, ne reklāma. Un mazajam jau arī paliek varonībā šī apziņa, bet viņš skauž lielajam reklāmu, to, ko tas nebūt netura par lielāko. Dicgenam un dogmātiķiem - proletā tur nau taisnība.

(22739/7)

5.2.12.

Atoms: pantu par zvaigžņu sistēmas un atoma būves saskaņu.

(22739/8)

12.2.12.

In. skauž man part. slavu "Šķidrauts", Bisnieka prēmiju man noņem, biogrāf. par mani raksta slikti. Neatzīst manu pārākumu. Skauž vingrošan. Plaisa ienāca caur to, ka ķildas palika neizrunātas līdz galam. Nevarēja tādēļ, ka In. apgura pārlieku. Fotogrāfiju, neesmu piederums.

(22739/9)

4.3.12.

"Dz[imtenes] V[ēstnesis]" nr. 38. Neesot "Indulī" dramatisma (Teodors). Visvairāk pamāca par lietām, kuras vismazāk zina. Lielais nesamērs starp rad. dzejnieku un kritiķiem pie latviešiem. Kas nekā nespēj un nezina, tas pats ražo un citus māca. Jāgrozās uz labu.

(22750/3)

*

Liela izruna. In. dzer. Sāku M. dziesmu. Braucam uz Kastaņolu.

(22739/10)

5.3.12.

Pavasara vētras salīdzinājamas ar brīvības domu, indivīda krišana, bet viņa idejas uzvara caur šo dzīvības upuri - tās domas un līdzīgas ir miljonkārt variētas. Bet variācijas nau visas vienlīdz vērtīgas, kā, piem., lapas kokā, kuras arī ir variācijas, bet vienlīdz vērtīgas. Še ir ne sevišķi daudz variētāju - iniciatoru, kuri rada īpatnējas variācijas un tām taisa paka) imitētāji, kuri nerada ar apziņu. Ja viņu ražojumi taču uzrāda nevienādības, tad tās ir negribētas, atkarīgas no mehāniskiem iemesliem.

Dabā iniciatoriem līdzinās sugas. Bet tur nau apziņas, salīdzinājums tikai attiecas uz sekmēm. Otrkārt, atkal iniciatori un viņu darbi mirst ātri, sugas paliek ilgāk, kaut arī var mirt.

Atrast līdzību vai principiālu starpību apziņai.

(22739/11)

6.3.12.

Teikts, ka modernie kara ieroči tik pilnīgi un tik dārgi, ka pret tiem nevar cīnīties masa un ka nespēj viņus iegādāties. Vai taisnība? Bet agrāk bija tas pats: bruņenieki bij sava šķira, tādēļ ka viņi vien spēja iegādāties bruņas, un tās bij pret vālēm tik pilnīgas, ka visi kari pret viņu izlikās veltīgi. Lielās kaujās, kur ņēma dalību tūkstoš kareivju, bruņenieki bij tik desmiti vai pāris simtu. Tannenbergas kauja. Tas pats bij Romas karos un vēl agrāk. Un tomēr krita i Roma: dzelžu vīri pretī neapbruņotai masai. Tātad ne tehniskie ieroči pārākumu izšķir, bet citi faktori. Un arī modernie, zinātniskie, dārgie lielgabali tika pieveikti.

*

Strīds partijā ap Varelendu bij pārpratums: Taisnība, ka tagad State of life ir augstāks. To apstrīdēja aiz slēdziena no tā, ka tad nevajga str-iem cīnīties. Bet taisni šīs cīņas dēļ jau labojas apstākļi.

(22739/12)

7.3.12.

Tautas psihikas organiz. varonība, dibināta uz pašaizliedzību, atdošanu, ne ņemšanu. Uz humanitāti un mieru, ne zvērību un karu, uz mīlu, ne uz naidu.

Polemikas nevajadzība. Rada gan jaunas domas, bet reti. Katrs aiziet no dusmām tālāk nekā gribējis, iekožas dziļāk ienaidā, bet tās nau jaunas domas. Arī kad uzskatos aiziet tālāk, ir tik atkāpš. no īstās domas, ne jauna doma. Jauna doma rodas arī bez naida, no stipra ierosinājuma, un tādu var vēl labāk dot mīla.

(22739/13)

*

Tautas fizisko būtni organ. veselības kopšana, veģetārība, disciplīna, neatkarība ēšanā, ekonomija. Vingrošana, ūdens, higiēna, atturība.

Tautas psihiskā organ.

Arī es ar "Tālām noskaņām" faktors revolūcijā. Citāda nokrāsa, vairāk varonības nekā Krievijā un Vācijā.

Cits faktors "Ug. un n." dzeja un lieliskums.

Cits "Induls" - tautība un valsts.

Cits tulkoj. - valoda.

Cits person. raksturs - nesavtība, pastāvība, lielums.

(22739/14)

*

Par izdomātu domu, izciestu jūtu nogrimšanu, kad viņas netiek uzrakstītas. Vēlāk nau vairs patvarīgi atmiņā atsaucamas. Neapzinīgi guļ apakšā, bet nedara labu, tikai pūst, rūgst un dara dvēseli smagu priekš citiem jauniem darbiem. Ja ilgi nēsā sevī līdzi, tad var saģiftēt visu dzīvi kā mīzalskābe saģiftē miesu.

(22739/15)

13.3.12.

Vai I. arogance nebij tik mēģinājums sevi sadūšināt? Bet tas bij vēl tad, kad jutās pilnā spēkā, nebij vēl ļaunu kritiku. Bet iekšēji juta nepilnības, gribēja tās pārkliegt. Tā dara, kad grib tevi teikt par labu, tad mani gluži nopeļ. Var būt tā pate parādība.

(22739/16)

*

Ar kādām acīm Jansons un partija nāk un lūdz palīdzību no tā pat "U. un n.", kuru 8 gadus noklusēja, vēl pēdējā laikā oficiāli neatzina, un Arhivārs un katordznieki nopēla un pārmeta. Nu "U. un n." gandrīz vienīgais glābiņš.

(22739/17)

14.3.12.

Latviešu valoda būs jāmācās. Viņa vienīgais piemērs valodas likumu būtības un pārvērtības pētīšanai. Viņa reizē ir visvecākā Eiropas valoda un reizē arī visjaunākā. Vecajā valodas statika, jaunajā dinamika. Vecajā dabas likumi, jaunajā cilvēku apzinīga darbība. Tur pate izaugusi valoda, te mākslīgi radīta. Vēstures likumu izzināšana noveda pie viņu apzinīgas vēršanas. Tas pats te ar valodu.

*

Gētes galvenais dzenuls arī uz garīgu darbu bijis seksuālais. Tādēļ nu doma, ka tas vispār ir lielākais vai vienīgais dzenuls uz garīgu darbību. Bet viņš ar darbu lūkojis aizdzīt seks. dziņas, tātad darbs neiztiek no seks. dziņām, bet ir viņām kas pretējs. Darbam vajga būt sava cita cēloņa. Te loģiska kļūda, ko nau manījuši šī uzskata draugi. Seks. dziņas ir kā ēšanas dziņas, zemākās, stipras kā jau neapzinīgas, bet cilvēks iesākas tikai no apziņas kā spēka. Apziņa šķir viņu no kustoņa, seks. dziņa nē. Tātad garīgam darbam kā augstākai kustībai vajga būt arī augstākam pamatam. Šis pamats ir apziņa. Kam viņa vairāk izkopta, kas augstāks cilvēks, tam arī tā bāžas priekšā seks. dziņai. Piem., Kants, Kristus, Buddha. No lielākiem dzejas gariem Gēte un Šekspīrs seksuāli, bet vēl lielāki Eshils, Dante garīgi.

Dienvidnieki vairāk garīgi, kaut gan dienvidu karstās asinis veicinātu otrādi. Varbūt izskaidrojams ar pretstata ar cenšanos uzveikt miesību. Bet Kants arī bez pretstata iespaida ir garīgs.

Varbūt Šekspīra un Gētes miesība izskaidrojama ar laikmetu. Šekspīrs bagātā, sparīgā, palaistā laikmetā. Gēte apspiestā, kurā nau citas izejas prieka jūtām, kā miesībā.

Aplūkot miesības jautājumu vēsturiskos laikmetos tautu dzīvē.

(22739/18)

16.3.12.

Apkarot savus pretniekus personiski nozīmē pārspīlēt viņu nozīmi, viņiem glaimot. Jo aiz visa vienmēr slēpjas lieta, tā ir galvenā.

*

Pasaule paliek arvien garlaicīgāka. Nau vairs noslēpumu uz zemes. Kīnas republika, Indijas industrija, pirmais dzelzceļš.

(22739/17)

21.3.12.

Nelasu savu darbu. "Cēzara" dēļ bailes, bet tomēr.

(22739/19)

22.3.12.

Krievu teiku sev. raksturs: elēģisks, garviļķis, barbarisks, maz personības, vēl grūtāka drāmai.

Viens drāmu cikls viena epa pārvarēšanai.

(22739/19)

23.3.12.

Es esmu I. vienmēr bijis tikai pārejošs sakars, ne kopdzīve uz mūžu, personas papildinājums. Slobodskā negribēja nākt, vajadzēja Rīgas, tā tagad atkal vajga kultūru. Tagad atmostas līdz ar otro jaunību arī mīesība. Vai lai zūd mans skaistums? Priekš sevis tērpties vai manis nau vērts. Uz pilnu nodošanos kaislībai nau dūšas, audzināšanas iespaids, tikai uzliesmojoša daba, nau arī sevī prasības pēc pilnas piepildīšanās. Runā un dzejā to vienmēr izsaka, bet pietiek ar izsacīšanu, tā jau ir galīgā izeja. Tad skaista rezignācija.

Priekš manis tā ir galu galā nicināšana. Es neesmu vienīgais. Lūkojusi pārvarēties un uz 5 gadiem atmest visu citu, bet ar nepārvaramu spēku tas atkal izlaužas.

Darbs arī nau vienīgais. Viņš tik dod lielāku pievilcību personai.

Neprasa indiv. iespaida, bet kopīga, arī sabiedriska būtne.

(22739/20)

24.3.12.

Ko es tik vēlu sāku dzejot un vēl jo vēlāk pārgāju uz drāmu? Es nesāku vēlu un nepārgāju vēlu uz drāmu. Es sāku agri jau savā bērnībā. Kas aizturēja nākt klajā? Kauns. Bet kad jau biju iznācis, kādēļ ne ar drāmu? Kas tad aizturēja? Sociāldemokrātisms? Teikšu vēl tuvāk, es pats.

Jauna kultūra iesāk ar barbarību. Vēl oficiālais s. d. nekur nau pārgājis barbarības laiku; mēs latv. maza tauta, ašāk dzīvojam, iekš mums indivīdi var gadīties kulturālāki, jo netiek apspiesti ar tik daudz atmosfēru smagumu.

Visa s. d. kā tāda vēl tagad manai mākslai ir pilnīgi sveša. Manas politikas dēļ man un manu panākumu dēļ man padod mākslas maldutekas.

Kad s. d. runā par jauno mākslu, tad domā tikai veco reālismu un seksuālismu, ar dekadentisku reklāmu raibumiem. Simbolisms s. d. tikai nenozīmīgs vārds. Vēl svešs un pretīgs likums, jo ar visu lielmutību viņa vēl nezin, ka kustība ļaudīs, no kuras viņa tikai atbalss, ka dzīves maiņa ir liela.

(22739/21)

25.3.12.

Kad ir mums abiem satiksme ar ārpasauli, ar cienītāju - mīlētāju, tad satiksmei ir taču vislielākā starpība. Man viņa ir pasīva, I. aktīva, es tieku no viņiem meklēts, I. pati meklē viņus. Kad to salīdzam un līdzam, tad man notiek lielākā netaisnība. Un to tad es ciešu visu mūžu.

A. Ķeniņa atrod, ka es esot ļoti vecs tapis, I. jauna. Un tas ir vienā gadā. Bet vēl tas turpinājas un kas lai iznāk no manis? Es vairs nevaru izturēt. Vai man ir pienākums izbeigties? Es ar to būtu palīdzējis varbūt I., varbūt arī nē. Būtu kā Reiževskis sievas dēļ upurējies, un sievai taču nebūtu līdzēts. Vai gudrībai ir pienākums upurēties priekš muļķības?

(22739/22)

*

Kad I. vajdzīga sabiedrība un es, tad var saprast viņas gribu. Bet lai saprot arī manu: man vajdzīga tikai vientulība, tā var līdzēt man, es tad varu līdzēt otram. Kad otra puse neprasa no manis vientulību un nedod to arī, tad viņa man nau vajdzīga, jo man jau der tikai vientulība. Kādēļ mani var piespiest pie daudzlaulības? Atliek šķirties. Bet to liedz.

Agrākā laulība, būdama vienlaulība, deva vienīgo līdzekli pārvarēt vientulību caur cilvēka pasaules divkārtošanu. Tagadējā sabiedriskā dzīve bez jebkādas laulības, atstāj vientulību neaizskārtu sabiedriskā viskopībā, pastāvīgā kopsatiksmē, domu un jūtu izmaiņā persona paliek gluži vientuļa. Persona ir norobežojums, ir attīstība pēc iekšējiem likumiem, tā top iznicināta. Tikai vientulībā aug visi lielie darbi. Tautas dziesmas nau koplirika, bet indivīdu, kuru ražojumi pārgrozīti no tautas un seklināti. Epi jau nebūt nau kopdarbs. Arī lielās idejas nau kopdarbs, bet kopējs ir tik pamats, un masas darbs ir viņu izvedums, izjušana. Izsaka ģēnijs.

(22739/23)

*

Vai tiešām politikai ir vislielākā nozīme cīņā. par proletariāta un nākotnes kultūru? Vai tik maize svarā, ne gars? Vai humanitāte arī nekaro to pašu cīņu? Kad norobežo savu darbības aploku arodnieku kustība un kooperācijas, kad viņām iet vislabāk, kad vispatstāvīgāk, paliekot tik lielumā sakarā ar politiku. Kādēļ neļaut tādu pašu patstāvību arī mākslai? Sevišķi grib pārvaldīt literatūru. Vai nau lielāks labums, kad es, būdams s. d., atklāju sevi savos darbos vispilnīgāk un dziļāk, jo ar to atklāju vecāka laikmeta un šķiras būtni. Kad atklāju izredzes un varbūtības, un domas priekš nākotnes, kuras klusumā rodas ašāk, biežāk un dziļāk, nekā ikdienas presē, kura gadiem cauri maļ to pašu? Vai šī piemēra došana nau vairāk nekā vienas personas palīdzēšana senatzītu un pazīstamu lietu popularizēšanā? Kad vēl nau popularizēta, izplājējs un izmērotājs, šī persona, bet ir atradējs iniciators, parādību apstrādātājs, slēdzienu taisītājs, sistēmā savedējs. Ir vairāk ģēnijs.

(22739/24)

*

Vientulība dz. III temats. Lūkoju viņu pārvarēt: visu atdodams, kas man garīgi ir. Priekš tā jātop tik lielam, ka nevar izsmelties, ka neko nekait personiski, kad visu saku, kad ir pilnīgi patiess, kā Ruso. Gēte sīks pakaļtecīts, jo dod tikai Dichtung und Wahrheit. Ne patiesību vien.

Kad nu ir tik liels, ka var visu dot, tad redz, ka nesaprot visu, pat nesaprot šo visu došanu. Tad vēl vairāk vientuls. Politika, visa masa ļoti lēni iet uz priekšu, kā liela un neapdāvināta klase. Ko lai dara apdāvinātie. Tie nevar smadzenes apturēt uz laiku. Smadzenes domā, un šīs domas nesaprot un apkaro. Tās ir jāslēpj. Kur nu izeja. Jāaug vēl lielākam, ka var iztikt arī bez saprašanas, bez mīlestības, bet naida kā ierosinātāja. Jātop vientuļam, lai nebūtu vientuls. Jāmīlē, lai nebūtu jānīst, jāatsakās no dzīves, lai varētu dzīvot.

(22739/25)

*

Visa s. d. politika ar slēpšan., pārsp3lētiem urrā, neģēlību polemikā, melošanu nau nebūt proletāriska; ir tā pate vecā birģeliskā un Makiavelli politika, kura der sīkām šķirām un interesu grupām, bet ne partijai, kura aptver visu tautā un visas tautas. Tai der tikai lielums un patiesība. Ir labs raksturs: polemiku atklātība parteitagos, bet tiek taču arī tur vesta slepenības politika. Pretniekiem pārmet humanitātes trūkumu, un pašiem tās arī nau un necenšas to iegūt.

Partija spiež tikai uz publicistiku. Pabalsta visur Gorkiju, Andrejevu, Čirikovu, Šovu un vēl sīkākus, kad tik ir publicisti. Kad tik raksta dienas jautājumu. Tiklīdz pārgājis tas dienas jautājums, tad pārgājis arī tas darbs, un rakstniekam jāraksta cits dienas jautājums, lai noturētos partijas interesēs. Tā darīja, bet tā arī aizgāja Ibsens, tik liels talants. Tolstojs bij vienpusīgāks un veiklāks, paliks ilgāk. Kā top Hauptmans nievāts par tiem pašiem "Miera svētkiem". Heine arī rakstīja liriku, bet Markss viņu prata turēt.

(22739/26)

7.4.12.

Laime nāca no āras un palīdzēja. Nevajadzēja ne viņu saprast, ne ķert, ne izmantot, viss ir jau līdz ar viņas atnākšanu. I. satiksies ar māmiņu Somijā un nogaidīs tad izdevīgu laiku Rīgai. Drošība, veselība, miers, atkrīt rūpes un bēdas par In. Arī man laime dod vieglumu, varēšu I. labāk kopt, varēšu arī pats labāk strādāt, tikšu veselāks un būs vairāk izredzes sasniegt lielo mērķi lielos gadus simtniekus.

Īsti lielie, daudzie gadi jau nau mērķis, bet līdzeklis. Bet te ir piemērs, ka robežas jēdzieniem satek kopā; līdzeklis un mērķis šķirams tikai caur prāta definīcijām, jūtām abi ir viens.

Kad mani vajātāji mani visur spaidīja, nekur neļāva nākt pie manis, kad visur atkāpos uz vienmēr tālākām un augstākām pozīcijām: uz dzeju - liriku, uz drāmu, uz nesavtību, uz vientulību, kad visur tomēr taustījās pēc manis, man palika pēdējā cerība - tālie, daudzie gadi. Tanīs es visu varēju atkal sasniegt: veselību priekš darba spējas, darbus, nesavtību un vientulību, un kad viņi man turp nāktu pakaļ, jo labāk, kas turp var nākt, tas ir pats tapis labs, tas neapkaros darbus, nesavtību un vientulību, nelūkos viņos mani traucēt, no tiem novilkt, bet pats tos darīs. Tas man vajdzīgs. Jo augstie gadi nedod vairs citu baudu, kā šos trīs, kuri nau vairs bauda. Tā pats naids aizdzen un aizved uz labu. Tā še savienojas mērķis ar līdzekli, bēgšana ar pretī iešanu, filozofija ar ikdienas dzīvi. Kādas izredzes atverās! Cik daudz strādāt, sevi dot un audzēt, un atkal dot. Redzēt un vest nākotni, tās lielās krāsas, jūtas, domas, skaņas, tā ir otrā laime, kura ir pirmā, kas iziet no iekšas. Abas kopā āra un iekšas, lielā laime.

(22739/28)

9.4.12.

Laimes jūta par In. drošību un cerība uz mamas tikšanu pastāv. Bet visas tālākās iedomas atslīkst atpakaļ. Un cik es domāju, ka viņu nau, cik zināju, ka viņām nau pamata, tomēr viņas nāk, jauc skaidrību un novelk dzīvi un attīstību pelēkumā un diletantībā. Jāapradinās atkal ar to: pusmūža darbs pievienot savai dzīvībai otru un paplašināt tā otru un sevi - nau izdevies. Es pats varēju sevi saistīt pie kopības, otru nē. I. dzīve prasa sev materiālu no daudzām pusēm. Es tātad visu nevaru dot, iekš manis kaut kā trūkst, kas ir daudz tukšākos ļaudīs, taisni daudzumā. Dzijums un lielums nevar atsvērt plašumu un seklumu. Laikam arī I. vajdzīga smelšana no ārienes, tad tā būtu seklā sabiedrība, sīkās jūtiņas. Bet par to nau jārunā. Iznākums tas, ka es palieku viens. Nešaudīties vairs, saņemties un dzīvot pēc šīs atziņas. Žēl pazaudētā pusmūža darba. Bet vai tas pirmais zaudējums? Pusmūža darbs ielikts arī manos tulkojumos, un arī tas zudis, kad iznāk "Kop. tulkojumi", neviens pat ne vārda nemin par mani, gan par "U[niversālo] B[ibliotēku]". Apmierinums nāks ar laiku arī priekš manis. Lielākais jau ir, ka valoda tomēr nodibināta, un ka I. tomēr ir caur manu darbu liela tikusi, caur manu darbu tikai spējuse no manis projām iet un sākt patstāvīgu dzīvi. Vēl viņa saprot patstāvību kā šķirtību, bet varbūt arī viņa sapratīs vairāk, pamatu tam esmu licis. Un otrs apmierinums: strādātais darbs mani pašu arī ir attīstījis domās un jūtās. Trūkst vēl enerģijas uz pilnīgu skaidrību.

Viens un viens es esmu, - gribēju uzreiz apņemt par daudz lielu zemes gabalu, nespēju apstrādāt. Jāņem man mazāki citi un jāņem sevi vairāk [2 nesalasāmi vārdi].

(22739/29)

12.4.12.

Beigās ieņemt savā sistēmā nevien latv., bet arī vācu, krievu un Eiropas literatūru. Te tēlot pa laikmetiem. Latv. dzīvi un vēsturi drāmu rindā, tā Šekspīrs ir pamats angļu dzīvē. Hauptmanis nē. Tā In. ir sava vēsture, kas piedod vēl ko ekstra virs paša darba vērtības. Tās vajga man.

(22739/30)

13.4.12.

Vēl par jauniem pretniekiem, pret otro paaudzi, priekš trešās. Jāvienojas ar savu paaudzi, ar vecajiem, ienaidniekiem. Tā cīņa palikusi nevajdzīga. Saprotas labāk pa paaudzēm, ne pa idejām. Tā vajdzētu rakstīt vēsturi.

Romānu: 90. gadu paaudze.

Runas par Birutu.

Runas par manu dramatisko apdāvinājumu.

Savādākās jūtas, kad redz citu mīlam.

(22739/30)

15.4.12.

"Pūt, vējiņ" - Tautas dziesma 5 cēlienos. 28.4.12. Kā In. nes bēdas. Par ārstu, kapitālismu. Es gribu rakstīt tehnisku drāmu: 1) ārzemes, 2) vingrināš., 3) vieglums pasīvs.

(22739/30)

16.4.12.

Ceļos 6 1/2 labi atpūties. I. mostas arī, rakstu piezīmes. Vingroju drusku, bet varbūt taču par daudz. No mutes ožot. "Domas" ar Roberta artiķeli. Pašupurēšanās nevajgot. 1789. un 1898. varēja vēl derēt, tagad jāsaka, ka ir ideālistiska morāle. Smags pārmetums, bet viņš to pierādīšot ar to, ka Platons, Šopenhauers, Spensers arī teikuši tādu morāli, bet bijuši pret proletariātu. Ka es būtu arī bijis pret proletariātu, nau teikts, nu ko tad tie pierāda pret mani? Viss raksts apvaino ne tik mani, cik 1905. gada varoņus, visus, kas toreiz uzupurējās. Ikdienā nederot altruisma, pašaizliedzības morāle, bet kas tad cits kā augstākā pašaizliedzība katrs streiks ar viņu lielajiem zaudējumiem arī uzvaras gadījumā. Visa proletariāta cīņa ekonomiska un politiska. Skaidrākais ideālisms. Ne mērķis dara ideālismu, bet līdzekļi. Ideālisti var būt arī kapitālisti, bet ir reti. Tādēļ mēs ar savu ideālismu, upurēšanās spēju ceram uzvarēt par spīti visiem pretspēkiem, arī nejēgā un diletantismā, kā Roberts. Kā jāraksta proletār. lugas viņš arī pozitīvi rādījis ar savu "Lāstu". Asiņains diletantisms, bet arī vecs birģelisms. Tas manās nau.

(22739/31)

3.5.12.

Gētes laiks drīz pāries. Paliks kā dzejnieks, nepaliks kā dzīves mākslinieks. Viņa naivam egoismam nau vairs vietas sociālisma tālākā posmā, naivitātes vietā nāk apzinība, egoisma vietā varonība. Nebūs Gēte dzīvei ideāls, bet arī ne Tolstojs, jo tam varonība, bet pasīva vien. Dzejā nāks atkal uz augšu Šillers un Šekspīrs, griba un novērojums. Markss un tagadējie sociālisti, Gētes cienītāji - arī naivi egoisti. Marksam ir pamatā ļaužu pašdarbība, arī varonība, bet viņš nevarēja to uzsvērt, laiks bij par agru. Viņam pakaļ uzsvēra tik materiālismu, liedza gribu, nu jānāk gribai, apziņai un viņu tālākai konsekvencei - varonībai.

(22739/33)

*

Galotnes -šana vietā likt īsāku - me: nesme, būme, ejme, darme, runme, rakstme. Kur vajga - ne. Fahrweg - braucams ceļš, via carrozzabile. Īsa valoda dod ašu domu. Tāda būs vajdzīga arvien vairāk.

(22739/34)

4.5.12.

Kritikai un vēsturei runa tik par virzieniem, lai tie būtu cik sekli, viņi vienmēr pārsver indivīdus, lai tie būtu ģēniji. Kritika vēl brīvāka šai ziņā. Bet Gēte liels ne romantisma dēļ, bet savas spējas dēļ. Virziena dēļ nevar uzcelt diletantu. Ģēnijs pats dod virzienu, virziens ir ģēnijs.

(22739/35)

*

Protestē. Jā, Antiņš un Spīdola abi ir priekšstāvji manam uzskatam par varonību, mans mērķis ir radīt varoņu dažādus tipus, vērst tautu uz varonību. Šī varonība ir aktīva pretī Tolstoja un viņa reformēto mācību pasīvai varonībai.

Mans mērķis tiešām nau ikdienība un banālība, kādu grib Roberts, es esmu pilnīgā saskaņā ar soc-u un mūsu 1000 varoņiem, kas krita lielajā gadā, kuru apsmēja. Jo soc. grib visas cilvēces atsvabināš. caur strādnieku šķiras pašdarbību, kura ir jau varonība kā tāda, kura nesusi visas varonīgās revolūc., ne vien fr[anču], bet arī mūsu. Un kura uzvarēs tik, cik viņai būs varonības izlietot ražotāju spēku attīstīb. virzien. No viņa ceļa proletariātu nenovirzīs banālības dievinātāji, proletariāts nepagrims ikdienā, lai cik to dara patīkamu un pierāda par vajadzīgu reakcijas audzētie. Reakcija nebūs vairs ilgi, mostas jau atkal prol. ne uz kapeiku, bet uz pasaules iekarošanu. Līdzekļi netiks par mērķi. Mans darbs ir bijis arī reakcijā aizturēt varonības kvēles, tēlojot varoņus dzejā. Varoņi dzīvē iedegsies. Tā ir mana ticība.

(124694)

8.5.12.

8 gadu vajdzēja, lai jūs saprastu "Ug. un n.", cik gadu vajdzēs, lai Jūs saprastu mani, cik, lai saprastu mani pašu. Vai man tiešām vajdzēs gaidīt uz saprašanu un dzīvot tos 200 gadus, kurus man vajdzēs, lai beigtu sāktos darbus?

(22739/36)

8.6.12.

Pārdomāt sevi vairāk, taisīt slēdzienus no tā un turēties pie tiem, lai reiz sāktu dzīvot pēc savas gribas un prāta, ko der uzbudināties, strīdēties ar I., tad pēc dziļi bēdāties. Atrast ar prātu izeju un to iet. Manas kopdzīves viņa negrib, baidās, ka es mācīšu, aizskāršu ar skarbumu un nospiedīšu viņas literāro darbību. Es nespēju viņu pārliecināt, ka tā nau. Tagad 4 mēnešu šķiršanās veicinās noskaidrošanos. Vai tad man atpūsties 4 mēn. kopā ar I. vai vienam, tas izrādīsies pēc. Tagad nesarūgtināt šķiršanos.

Un tad galvenais, ko neaizmirst nekad, arī tad nē, kad ir, laba satikšana, ari tad nē, kad liekas iespējama kopdzīve, arī tad nē, kad visaugstākais altruisms: es esmu pats par sevi; patstāvību tikai ierobežot uz kompromisu, arī altruismā zināt, ka es to daru. Visa altruisma dzīve tik daudz gadus rāda to pat vecu, ka pirmā acumirkli sevim ir pats mīļākais un tuvākais.

Un otrs: šo patstāvību un spaidu atraidīšanu uzturēt klusi, bez protesta privātā satiksmē. Atklātībā laikam vajga protestēt, tik tur es to savu nervu dēļ nespēju. Bet privāti protesti, pat vismazākais nemiers top no citiem sajusts briesmīgi asi. Tagad Ivanovs, Simsons, Pīpiņš, Farbsteins. Viņi var apvainot uz pēdējo, bet visu mazākā atbilde viņus aizskar kā pārestība; viņi zin nosvērt pareizi savu vārdu un manu vārdu cenu.

*

Jāraksta tūliņ pēc "Ima" laulības drāma. Ir augstākais laiks, ka es atkal nepalaižu laiku.

(22739/39)

18.6.12.

Man vajga vienmēr ir barot tos suņus, gan tad viņi ries manus vilkus; citādi griezīsies pret mani pašu. Netapt sentimentālam, nerunāt par pasauls nepateicību, bet tapt labāk prātīgam un rīkoties diplomātiski, dot, lai dotu pretī. Jaunajā paaudzē nau personiska naida pret mani, ir tik nemiers, ka es nedodu diezgan publicistikas viņas sīkajiem mērķiem. Tas nenozīmē nogrimt gluži publicistikā, to viņi pārmet Gorkijam. Bet īstā laikā jāatmet pa kumosam. Heine taisīja 2 reklāmas: partijai satīru, birģeļiem sentimentālu mīlestību. Jāmācās taču reiz! Visa vaina ne tik manā nesaprašanā, kā kūtrībā. Tā ir jāpārvar. Kārtīga dzīve, pēc pulksteņa, visu izdarīt un paspēt.

(22739/40)

*

Laist visus darbus, bet sevišķi kopotus rakstus lēti, un naudu taisīt tikai no lugām. Pāriet uz krievu literatūru ar reālām lugām, kad manas fantastiskās būs beigtas. Taupīt, ja citādi neiet. Bet darbus laist lēti. Varbūt visu kop. rakstu otru izdevumu dot Gulbim? Kad raksti būs stipri izplatīti, tad būs nodibināts pamats popularitātei, te ar ārniekos, jo būs garīgs atbalsts. Naudu vēl var taisīt ar izvilkumu un antoloģijām. Drukāšan. inform. projekts. Tā doma taču būtu pareiza. Kad tā ir, tad to arī izdarīt, ko atzīst par labu. Citādi ar diktēšanu. Man nau tik daudz laika diktēt. Krāšana sīkumos neder vairs. Sīkas bailes, pēc paliek pats sīks. Vajga lielumu riskēt, tad taps pats liels, ja arī plāns neizdodas. Un tas ir liels panākums. Zaudējums jau arī nau jāriskē, bet tikai mazāka peļņa. Taisīt pērnā gada rēķinu un apskaitīt, cik % ienākumu no teātra, cik no grāmatām, cik cita. Vajga zināt.

(29479/2)

21.6.12.

Liela priekšrocība vēsturiskajām tautām, kultūras vecs mantojums, kuru var papildināt. Bezvēsturiskām tautām šis trūkums jāpapildina tā, ka jo sparīgāk liekas uz kultūras iegūšanu. Itin bez vēstures nau neviena tauta, tikai vēsture neliela, tikai brīvības zaudēšana, varonīga cīņa. Šo vēstures mazumu var izmantot tad, kad viņu vienmēr tura dzīvā apziņā un katra paaudze to izkopj savā veidā. Šis vēstures mazums galu galā ir principā tas pats augstākais, par kuru augstāka nau arī vēst, tautai: varonīga un traģiska cīņa par savu patstāvību. Un kura tauta neizkopj sevī šo mantojumu, tā ir tomēr bezvēst. tauta, lai arī turēdama garu vēsturi. Tā iet krieviem, kuriem nau kopta dzīvā apziņā senā vēsture. Revolucisms tikko min Steņku, tad dekabristus, tad narodovoļcus. Vāciem daudzi kopuši, romantiķi, epigoņi, Rih. Vāgners. Viņi radīja rūpniec., zinātni, literatūru, liela tauta. Mēs varam to pašu. "Ug. un N." tāda nozīme. Kā "Ring der Nibelungen". Tādēļ ceļu augšā vēsturi.

(22739/42)

*

Daba mīlas sēklu kaisa pārdevīgi. Kastānim kādi 80 ziedi vienā ķekarā. No tiem tikai viena top par augli. Kurā ķekarā aizmetas auglis, tam vēl arī ir 20-30 ziediņi, bet tie neattīstās. Kam nau augļa, tam visi 80 ziediņi. Bet ķekars aši nobirst, kamēr augļa ķekars karājas ļoti cieši.

(22739/43)

14.3.12.

Projekti. Dien. grām. Balādu grām. latv.

Domas par dienām - par notikumiem atklātībā un presē, par lasāmo materiālu, domas par lasīto.

Pie loga. Skati pa logu. Pie vaļēja loga.

(22739/45)

15.3.12.

Man tāda pretība pret katru neērtību, ka pāreja no viena dzīvokļa, lai arī vienā mājā, priekš manis ir jau mocība. Man vajga kārtības un skaidrības. No noguruma vien tas nenāk; taisni tagad nejūtos noguris. Bet man vajga kārtības, lai neapgurtu, lai netērētu velti laiku un spēku, jo to man vajga daudz visus darbus veikt. Un veselība vēl nau tik stipra, ka varētu izšķiest. Ar naudu ir tas pats. Tiklīdz nezina stingri, kā izdod, tūdaļ izdod daudz. Ikreiz tā, kad vairāk pelna, izdod vairāk un nebūt tur, kur vajdzētu, un lai uzturētu sevi vairāk pie spēka. Izdevumu dzīvoklim un ēšanai man gluži maz, un tomēr summa sanāk liela. Tas pats ar darbu. Daru maz un tomēr aiziet viss laiks un atpūties arī neesmu. Te ir iznākums, kad nau garīgas saturas, kad nau - īsāk sakot - kārtības. Viens apstāklis, kas ļoti pamazinātu veltu laika tēriņu, būtu cieta pastāvīga dzīves vieta. Varbūt izšķirsies, kad nokārtosies mājās braukšana [2 nesalasāmi vārdi].

(22739/46)

18.7.12.

Es par agri gribēju vienlaulību, ķīmisku sakušanu. Vēl ir naids starp dzimumiem. Vēl sievietē tikai tik tāli, ka sāk saprast un gribēt patstāvību, zina to iekarot tikai ar naidu. Garīgas sufražetes vēl ir visas. Un es prasu jau vienlīdzīgu, līdztiesīgu, līdzjūtīgu būtņu sakušanu.

To izteikt "Dz[imtenes] V[ēstnesī]".

"Dz[imtenes] V[ēstnesī]" visādi jauni jautājumi un manas atbildes. Tur arī kā "Gulbja dziesmā" jaunas teorijas un atradumi. Tad 3. reizi dien. grām. un 4. reizi savā drāmā.

(23286/89)

22.7.12.

Literatūras vēsture un kritika ir skaidri sabiedriskas disciplīnas, ja grib zinātnes, ja grib sabiedriski skart. Gar dzeju un dzejnieku viņām nau nekādas daļas. Mūzikas un glezniecības vēsturei un kritikai ir jau drusku vairāk intereses par mākslu, bet arī tikai tehniku. Literāriski virzieni, tie viņu priekšmeti, tie runā tikai par amatniekiem - diletantiem un māksliniekiam, cik tik viņiem sakars ar amatniecību.

(22739/49)

27.7.12.

Kad katrs paņem pilnu sava darba vērtību, tad nekad nepaliek pāri priekš mašīnu uzstādīšanas un uzturēšanas, priekš audzināšanas, mācīšanas, veselības kopšanas, satiksmes. Mantojums no kapitālistiem? Bet kas viņu pārvaldīs, tam būs vara, jo manta. Iepaturēs daļu no darba vērtības? Bet tad virsvērtība un atkal manta, un vara tiem, kas to pārvaldīs. Nodokļi? Tas pats. Katra pārvaldība pār mantām nau nekas cits kā valdība pār personām, jo tās atkarājas no šīm mantām. Paliek cilvēka atkarība no cilvēka. Nau vēl jautājums atrisināts.

(22739/50)

17.9.12.

Visvairāk domājams, ka arī Krauja nau nekāds brīvs gars, bet tikai laika ziņā stāv reālistiem pāri, visa starpība starp viņiem ir tikai 10 gadu laiks. Laiks ir aizgājis prom no feļetonis-reālistiem, un kas dzimst šinī laikā, ir gudrāki pateicoties laikam, ne sev. Un humoru arī šis laiks vēl nesaprot.

(22739/51)

13.12.12.

Zvaigzne met lielu spožumu ūdenī, nebūtu iedomājies, ka tik liels atspīdums, ja nebūtu redzējis.

Patrepē sēdēt un skatīties caur trepju starpām saulainā laukā?

Sava pasaule putniem mājeniekiem.

Sava meža kustoņiem: liela brīvība, liels posts un galā liela iznīkšana. Viņiem nau nākotnes. Cilvēks visus izkaus; mājenieki uzvarēs.

(23286/92)