RAINIS
Kastaņolas periods
1906-1920
1913
PIEZĪMES
3.1.13.
Mums nekas vēl nau ticis izteikts un izvests, arī Eiropā nē. Referends ticis piemērots tikai politiskos jautājumos. Arī rakstniekam nau nekad bijis tāds uzskats uz sevi, ka jāievēro masas spriedums. Tie vienmēr dēvējušies par individuālistiem. Bet Patiesībā visi sekojuši publikas prasībām, un tās ir daudz nevērtīgākas nekā tautas prasības, jo publika nau tauta, bet tā tautas daļiņa, kura grib baudīt. Es gribu labāk atklāti ievērot tautas spriedumu, ne slepeni publikas garšu. Un tādēļ jau mana māksla negrozīsies pēc pieprasījuma, bet es saskaņā ar tautu. lūkošu viņu pārliecināt par savu uzskatu un savu mākslu, t. i., savas individualitātes taisnību.
Algošanas veids jāmaina arī, kad māksla top tādā veidā par visas tautas lietu. Jāalgo rakstnieks no visas tautas. Komisija no kolektīva fonda izmaksā. Bet var būt netaisna. Pašai tautai jāpabalsta tie, kurus vēlas. Jāapdrošina ģimene, bet manta krīt atpakaļ tautas fondam. Priekš fonda plaša biedrība, kā satuves biedrība. Dilelantu nodalīšana nost. Mūzika un teātrs lai palīdz. Der[īgu] gr[āmatu] nod[aļa], studentu stipend. ir diezgan liela, lai tauta nobalsotu. Šveicē izdara tautas referendu arī par daudz nesvarīgākiem jautājumiem.
Mans uzskats ir tikai viens no daudziem speciālistu uzskatiem.
1) Vecas saites sien mani ar J[auno] teātri. 2) Vai vec. t. nāks demokrātijas. vai atkal nolaidīgos māmuļniekos? 3) Dot abiem teātriem, vec. kā bagātākais nokonkurēs jauno, paliks viens un iemigs. 4) Str-ki neies vecajā, un tā paliks pilnīgi bez mākslas. 5) Vec. nevar eksperimentēt, jāpaliek par galma teātri. Arī bagātie galina teātri nesniedz tik lielas dekorāciju lugas kā Mask. Dailes teātris. 6) Laiks vēl pārāk pilns politiska naida, lai iznāktu kopīga skatuves biedrība no pilsoņiem un str-kiem. Pilsoņi atņēmuši st-iem politisku priekšstāvību. Vēl nevar būt nacionālteātrs. Jāpielaiž skatuves biedrībā str-ki, tāpat pilsētas domē un valsts domē. Tautas izrādes. Mazās skatuvēs. Priekšstāvība ne pēc naudas, bet pēc apmeklētāju šķirām. Ankete. Proletānskā māksla.
19.1.13.
Es biju tikai rožu ērkšķu lasītājs, ne rožu plūcējs, es tik domās un fantāzijā baudīju, - es gribu sevi vērtēt uz reālismu, uz mutes baudu, uz roku baudu.
3.2.13.
Sieviete sūdzas par grūtu bērnu dzemdēšanu. un audzināšanas nastu. Bet veselai dzemdēt augli un audzēšana velkas 20 gadu. 3a pēc tam dzīvo vēl 20 gadus brīvi, priekš tam arī 20 gadi brīvi, vai 1/3 dzīves nest grūtības ir daudz?
*
Vēsture un ikdienas politika top taisīta no jauniem cilvēkiem, kuri vēl nau žēlīgi, kā vecais, tādēļ viņas tik nežēlīgas, bet spēcīgas. Satistikai jāzin, kāds % katrā laikā ir vecu, jaunu un bērnu. Kādēļ valda jaunie? Vairuma dēļ vai spēka dēļ? Kad sākas žēlīgums? Mums maz jauno un nau vīra gada ļaužu, tie aiziet, tādēļ mūsu politika tik vāja. Taisa to bērni skolnieki un veči. To vajga labot.
(23286/221)
Proletāriskā māksla ne kā nošķirta, svētie augstprātīgie sektanti - dieva izredzētie, bet kā visas tautas tikai vadītāja. Nau viņai jābaidās, ka viņu nesamaitā, bet jāpropagandē sevi visā tautā un jāvada pilsoniskā un citas mākslas pa savu ceļu. Tā var celties arī nacionālteātris. Vēl laiks nodibināt par agru, bet nau par agru: diskutēt un propagandēt šo ideju. Jo vairāk propagandas, jo drīzāk atnāks laiks nodibināt nacionālteātri.
*
Alga rakstniekam ne no grāmattirgotāja, kurš ir veikalnieks un nepraša, bet no tautas un no iestādēm. Biedrības lai apstellē grāmatu eksemplāru skaitu pēc biedru skaita. Fonds nospriež pabalstīt druku. Rokrakstu lasa priekšā sapulcēs. Mākslenieks vada.
(23286/228)
Es demokrāts un paradis ievērot vairuma spriedumu; palikt pie savām domām un pūlēties propagandēt viņas masā tik ilgi, kamēr viņa spriež par jautājumu no jauna un nāk pie manām domām. Nekad es negribu nošķirties nost tādēļ, ka man citāds uzskats, nekad uzstāties atšķirts un naidīgs, jo tad ir daudz mazāk varbūtības, ka es savas domas izvedīšu masā. Tā, pēc mana prāta, jāturas arī visām frakcijām, un tās nedrīkst atšķirties no kolektīva, bet tām jādarbojas tur kā raugam.
Uz vec. teātri man savs uzskats, bet lieta ir visas tautas lieta, un es savu uzskatu tikai izteikšu, bet klausīšos vairuma spriedumu. Jāizsakās par teātri visām speciālām kultūras iestādēm, mākslas un izglītības biedrībām, atsevišķ. personām speciālistiem, tad avīzēm un beigās masām savās sapulcēs vai citos izteiksmes veidos: ar anketēm, balss nodošanu, teātra biļetes pērkot (obligatoriski). Tas būtu tautas referendums un lieta.
(23286/229)
9.7.13.
Atklāti paziņot "Balss no publikas", ka zinātn, raksti top no kritikas neievēroti un neapspriesti, un publika pate arī pēc tiem neprasa, tādēļ viņu izdošanas kārta top palēnināta. Lasītāji pārmet, ka maz zinātn. rakstu, bet pašā "Dz[imtenes] V[ēstnesī]" nau par tiem pārspriedumu.
*
Paziņojumus rakstīt vienā redakcijā un piesūtīt kam vajadzīgs; katram savu redakciju nogurdina.
Atklāti paziņojumi bieži piekopti. Vairāk sludināt.
(23286/8)
19.8.13.
Pateicība ir atpūta par savu darbu cita darbu atzīšanā.
(23286/222)
20.8.13.
Jaunā tautu māksla Reinhardam nau jaunas mākslas sākums, bet vecās beigas, - tas ir reālisms no Meiningera laikiem, kurš izspēlē savas pēdējās kartis, - liels aparāts - mazs gars.
(23286/222)
21.8.13.
Ideālisti - krievi, kā Balabanova, vēl domā, ka viss top virzīts no idejas, tie vēl поющие дворяне. Jau 20 gadus mācīti marksismā, bet vēl netic, ka ne idejas vada, bet matērijas pārgrozas. Viņi pārspīlēti altruisti, kas maz dara laba, jo, paši sevi nokaudami, dara vājus priekš labiem darbiem. Nāks pārgrozība varbūt no krieviem, kuri tiks praktiskāki, tie būs strādnieki, vai arī no vāciem, kuri taps ideāliskāki. Labs vēsturisks joks: augšā krieviete gavē un vāķē pie Bēbeļa kapa, kamēr lejā vācieši - genoši dzer cauru nakti alu.
(23286/222)
22.8.13.
Atmiņa ļoti vāja tikusi: nezinu vairs, kas noticis pirms pāris dienām, nezinu, ko esmu strādājis izgājušu nedēļu. Atmiņa tikusi vienpusīga un arī tur nestipra. Fantāzija vien ir stipra un pārvalda. Bet bez atmiņas viņai zūd pamats.
(21285/222)
23.8.13.
Es brīnos, kādēļ man no Bēbeļa nāves nau tāds dziļš iespaids kā no Tolstoja, kad man likās pasaule vientuļāka un tukšāka. Un Bēbels man taču bij nesamērojami tuvāks pēc temperamenta, pēc uzskata un darbības. Un tad es viņu pazinu personiski un briesmīgi aizrāvos no viņa kā no personas. Tās degošās acis. Vai tikai mana sajūta vien vainīga? Jeb vai uz mani darīja dziļu iespaidu viņa garīgā novecošana memuāros, ko es noturēju par vispārēju garīgu mazvērtību. Es vispār runātājus pazīstu kā garīgi ne augsti stāvošus cilvēkus. Vai tā netīšām un neapzinoši būtu zudusi mana interese par B[ēbeli]? Bet visādā ziņā man personiski nekā daudz nezūd ar viņa zaudējumu. Jeb vai es par daudz esmu ar sevi aizņemts šo brīdi. Pret daudz ko citu esmu vienaldzīgs. Tikai viens.
(23286/223)
24.8.13.
Ejam mežā ar I., lasa man "Julianu" no Mereš[kovska]. Es uzrakstu pusstundā 60 rindu "Laivenieka"!
(23286/223)
25.8.13.
"Laivenieks" iet ļoti aši uz priekšu. 82 rindas kādās 2 stundās.
(23286/223)
26.8.13.
"Laivenieks" 2 stundās 100 rindu!
(23286/223)
27.8.13.
Es pabeidzu "Laivenieku". Kā arvien, tā arī tagad nejūtu izteiktas viegluma jūtas, bet taču ir, it kā atlaistos savilktas stringas.
(23286/224)
28.8.13.
Man vienīgās jūtas, ka dikti žēl abu mīļu cilvēciņu: cik tur bij to šķēršļu, cik labi bij iespējams saprasties un sajusties kopā, kad jau reiz bija atradušies. Un tomēr tik nelabi jābeidzas. Tā ir: jo lielāks tuvums raksturiem, jo vairāk pievelkas, jo ātrāk ir iespējama traģiska izeja. Traģika no laimes nemaz nau tik tāli šķirta. Abas ir panākumu un izejas vai dzīves veidi lieliem spēkiem. Drusku mazāka mīla, un Uldis un Baiba varēja palikt dzīvi, kā Zane. Lai nu kā: žēl taču, ka viņi beigti; žēl, ka labam cilvēkam jāiet postā. Tik ilgi dzīvojam kopā, nu abi aizgājuši.
*
Dzejnieks un zinātnieks nau nemaz tik tuvi, kā zinātnieks grib iegalvot. Katram savs domāšanas veids, tātad arī sava valoda. Dzejnieks un mākslenieks domā tveramos tēlos, ir īsts reālists, jo ņem tikai parādību dzīvu pasauli.
*
Zinātnieks novēro gan reālas un dzīves parādības, bet tikai tādēļ, lai viņas darītu nedzīvas, abstrahētu, atrastu viņu likumu, t. i., neinteresējas par katru kā indivīdu, bet tikai par daudzumu un par likumu daudzumā. Dzejnieks atrod likumu ari indivīdā. Tā arī zinātnieku valoda ir abstrakta, šabloniska, jo jāatrod izteiksme, kas pieder daudziem un kas kā likums nodibināts. Viens kopējais - fantāzija.
(23286/224)
Lasīju Macha "Populär wissent. Vorträge". Abstraktā valoda ar daudziem gataviem terminiem, kuri man ir jādara sev Saprotami, viņus pārliekot uzskatāmā veidā; valodas vienmuļība un pelēkums, iedomātie joki un pušķojumi, kuri neizturami sekli, - tas viss mani ļoti nogurdina. Lietas, ko viņš stāsta, man tik neaptveramas un arī neinteresantas, un kad es redzētu eksperimentus, tas mani ne nogurdinātu, bet iekustinātu. Cik nogurdinoši nu vēl ir tie zinātnieki, kuriem nau dzīvu eksperimentu?
*
Bet man vajga vingrināties arī zinātniskajā domāšanā, lai arī viņus aptvertu un veiktu.
(23286/225)
1.12.13.
Jūs noprasāt man, kas es esmu. Es varu atbildēt, norādot uz saviem darbiem, kuri atbildēs arī vēl tad par mani, kad es jau galīgi klusēšu. Bet kad pat visus 100 noprasīs, kas par [to] esot, tad varbūt jau pēc gada neviens nezinās to atbildēt. Tad jau šodien pat laikam ļoti retais zinās, ko teikt, kas tie par anonīm. un pseidonīm. Tad jūs jau tagad esat anonīmi, t. i., bezvārži.
*
Dēls noprasa tēvam; kas tu tāds esi? Tēvs var tik atbildēt: diemžēl tiešām, ko daudz laba par sevi varu teikt? Viss labs top aizsegts no tā, ka es esmu Jūsu tēvs.
Sacīs "Cīņa"; mūsu lielais dzejnieks.
Sacīs "Dz[imtenes] V[ēstnesis]": es esmu citātu raditājs, es esmu tas, kura vārdus runā tad, kad grib darīt iespaidu, kad grib savas demokrāt. brīvības domas izteikt visspilgtāk, kad grib izteikt savu [teikums nav pabeigts.]
(22842/238)
Tos, kas arī būtu bijuši dzīvi un spēcīgai lielai cīņai, tos 160 jūs esat pārvērtuši par sīkiem intrigantiem. Tas ir lielais grēks, kas izaudzis no mazāka, no neskaidrības, kura negribēja slēpt.
Jāatbild; esmu s. d., bet jāatbild bez lepnuma vairs, kāds man vēl bij "Galā un sākumā", jo redzu, ka s. d. nereprezentē vairs soc. pasaules uzskatu, polit. tikusi par šauru, lai ietilptu viņā pasauls uzskats, politiku nespēj vairs noturēt ne savai vienībai.
(22842/239)
20.12.13.
Ko saka nopietni ļaudis, ka daudz svarīgāk esot par vieglu spēlēšanos smaga kaušanās, ka kauties sauc cilvēki, un bads jo vairāk; svēts pienākums esot: tikai kauties, vismaz, lamāties, vismazākais, avizēs polemizēt. Es avīžu rakstīšanu biju atmetis kopš 15 gad., bet tādēļ arī esot kritis kaunā. Man jāatmet riebums pret netikumu, tas tik esot vecs aizspriedums un jāpolemizē. Bet mana polemika būs viņiem varbūt nepatīkamāka nekā mana spēlēšanās. Jums gan patiktos tikai skaistas lomas un spēlēš., un dauzīš.
(22842/240)