RAINIS

 

I. 1886 - 1903

 

 

 

VĒSTULE IZ PETRAPILS

Latviešus tāļumā iepriecina katra ziņa par tautas brāļiem dzimtenē, viņi lepojas ar katru krietnu darbu tēvijā un noskumst par katru ļaunumu, kas draudē tautas labklājībai. Tāpat, domāju, latvietis dzimtenē labprāt klausās ziņas par saviem tāļiem līdztautiešiem, vai viņi dūšīgi aizstāv latviešu godu jeb vai viņi gļēvi, bezdarbīgi, citās tautās latviešiem neslavu ceļ.
Latvieši sākuši apmesties uz dzīvi Pēterburgā jau no senlaikiem. Iesākumā latviešu kolonijas pastāvēja gandrīz tikai iz zaldātiem, kuri - šeit izpildīja savu, toreiz ne visai vieglo, kara dienestu. Ar gadiem latviešu skaits bij krietni pieaudzis, un tādēļ 1835. gadā tika priekš viņiem sevišķa latviešu draudzē dibināta. Četrpadsmit gadu vēlāk, 1849. gadā, uzcēla ar valdības piepalīdzību tagadējo Jēzus baznīcu. Tā kā šī baznīca nodomāta sevišķi zaldātu garīgām vajadzībām, tad mācītājs tika ieskatīts par karapulku mācītāju un viņa oficiālais tituls bij «gvardijas divīzijas mācītājs».
Šim brīžam latviešu skaits, kuri pieder pie šejienes Jēzus baznīcas draudzes, sniedzas līdz 3500, šo starpā būs ap 800 dienestā stāvošu kara vīru. Bez šiem 3500 pie Jēzus draudzes piederīgiem latviešiem būs vēl ne mazāk kā 700 tādu tautas brāļu, kuri turas pie dažām šejienes vācu draudzēm. Iemesli, kādēļ ne visi Pēterburgas latvieši turas pie tās draudzes, kuras baznīcā viņiem ik svētdienas sludina dieva vārdus mīļā mātes valodā, ir dažādi.
Pirmkārt: šejienes latviešu starpā nau nemaz tāļu un ilgi jāmeklē pēc tā sauktiem «kaunīgiem latviešiem». Kā zināms, visur, kur tik latvieši dzīvo, nau nekad tādu vīreļu trūcis, kā arī pēterburdznieku pulkā šie varonīši manāmi. Tomēr, šejienes biedrībai gada svētkus svinot jeb citu kādu piemiņas dienu izrīkojot, šie putni mēdz atlidināties un atminēties, ka tie latvieši. Bet, tiklīdz svētki beigušies, jau otrā dienā tie velk pavisam citu meldiņu.
Otrkārt: daži šejienes latvieši apprecējuši nelatviešu (pa lielākai daļai vācu tautības) sievas, kas stipri palīdz vīrus atsvešināt latvju tautībai.
Treškārt: dažu latviešu atdalināšanās no Jēzus draudzes ir notikusi ar nodomu panākt dažus materiālīgus labumus. Gandrīz visas Pēterburgas vācu baznīcas ir bagātas un spēj tādēļ nabagiem draudzes locekļiem sniegt it krietnu palīdzību. Bez tam pie katras vācu draudzes pastāv it krietnas skolas, iz kurām lielākai daļai ģimnāzijas mācības kurss un tiesības. Šinīs skolās top it sevišķi draudzes locekļu bērniem dažādas atvieglināšanas sniegtas, par piemēru, nabagu vecāku bērni tiek atsvabināti no skolas naudas u. t. t. Visus šos apstākļus daži latvieši ir iegaumējuši un tādēļ pieslējušies vācu baznīcu draudzēm. Šo rindiņu rakstītājam pazīstama viena latviešu pamīlīja, kuras galva turas pie šejienes Jēzus latviešu draudzes, bet sieva (arī latviete) līdz ar bērniem - pie bagātās vācu Pētera draudzes.

______

Sadzīves un izglītības ziņā Pēterburgas latvieši ieņem dažnedažādus stāvokļus, iesākot ar zemākajiem un beidzot ar jo ievērojamiem.
Liela daļa šejienes latviešu ir atradusi vietas fabrikās un pelnās savu pārtiku vai kā strādnieki, vai arī kā uzraugi.
Arī šejienes viesnīcās un restorānos, kā visulielākajos, tā arī vidējos, visur atradīsim latviešus. Vairāk izglītoti latvieši, kuri apriņķa skolas vai ģimnāzijas apmeklējuši, ieņem vietas gan tirgotāju kantoros, gan dažādās akciju biedrībās un dzelzceļu valdēs, Bez tam Pēterburgas vidējās privātskolās un pansionos nodarbojas ar bērnu mācīšanu ne mazāk kā 15 latvieši.
Latviešu, kas baudījuši universitātu un citu augstskolu mācības, būs šim brīžam Pēterburgā kādi 25. Viņu pulkā atrodas 2 mācītāji, 7 dažādu zinību skolotāji pie ģimnāzijām, 1 inženiers, 1 ārsts, 3 advokāti, 3 veterināri, vairāk farmaceitu un ierēdņu.
Latviešu studentu skaits sniedzas līdz 30; iz tiem kādi apmeklē universitāti; tie citi turpretim kara mediķu akadēmiju, mežu institūtu, daiļu akadēmiju, konservatoriju, pareizticīgo garīgu akadēmiju un skolotāju institūtu.
Par Pēterburgas latviešu sabiedrīgo sadzīvi un sevišķi par šejienes latv. labdarīgu biedrību ziņošu nākošā vēstulē.

 

 

 

VĒSTULE NO PETRAPILS

Viņā vēstulē sniegtas vispārīgas ziņas par latviešiem Petrapilī. Tagad gribu sīkāki pārrunāt šejienes latviešu sadzīvi.
Mērķis, kuru sev esmu spraudis, ir divējāds: 1) gribu iepazīstināt dzimteniešus ar šejienes dzīvi, 2) gribu šās vēstules arī izlietot šejienes sadzīves kritikai, ievērojot to, ka mums te nau pašiem sava latviešu laikraksta. Tātad rakstīšu ne vien to, kas te dzimteniešiem priekšzīmīgs un ievērojams, bet arī pārrunāšu vajadzības un kļūdas, kas vienīgi šejieniešiem būs no sevišķa svara. Zināms, pūlēšos nekad nepārkāpt apņēmumu skatīties vienumēr lietišķi un ne personiski uz katru jautājumu.
Atgādināšu arī daudzkārt pagājušus notikumus, ievērojot pagātnes lielo svaru tagadnei un nākotnei; tas, domāju, atvieglinās kādreiz darbu latviešu vispārās vēstures sarakstītājam, kuram jāievēro arī latvieši svešatnē.
Iekam nu sākam pārrunāt šejienes latviešu sadzīvi, nebūs, domāju, lieks drusku ievērot apstākļus, kādos šiem pienākas te mist, jo neviens gan neliegs, ka šie apstākļi dara lielu iespaidu uz šejienes latviešu sadzīvi. Jo, lai gan liela daļa šejienes latviešu nau še dzimuši, bet tik ienācēji, tomēr caur ilgāku dzīvi še, kā arī vēl vairāk še dzimušiem caur pilnīgu šejienes audzēšanu, viņiem daudz kas būs pieņemts no šejienes, viņu uzskati un sadzīve daudzkārt šķirsies no Baltijas. Tātad, ja gribam saprast pašu latviešu sadzīvi, mums jāaprauga vispirms šie svarīgie iespaidi.
Apskatot Petrapils tuvos sakarus ar visu Vakareiropu, ievērojot dzīvo dažādu tautu mudžēšanu un ņudzēšanu še, kā galvaspilsētā, vien mēs varam saprast visas pilsētas garu. Tik daudz tautām vienumēr beržoties, tautībai ļaužu sadzīvē nepiekrīt tik svarena loma kā mazā pilsētā un tur, kur tik maz tautību blakus dzīvo. Un, ja nu vēl apraugām plašo pasaules tirgu še, kur lielajai daļai sveštautiešu ir savas personīgas intereses augstākas par tautiskām, mums pilnīgi tiesība saukt Petrapils sadzīvi starptautisku.
Kad nu griežamies pie šejienes latviešu sadzīves, tad mums iten nejauši jājautā, kāds svars šiem apstākļiem šejienes latviešu garā? Grūti gan būs atturēties tādas lielas pilsētas vispārīgam garam, bet vai nau varbūt mūsu šejienes latviešiem sevišķs spēks, kas tos vienotu un dotu dūšu. Ja apraugām, ka šejienes latviešu lielā daļa nepieder pie viņu lielo veikalnieku un ierēdņu šķirām, kam nauda un gods pārāki par tautības jautājumu, ka pie tam viņi ir pa lielākai daļai še svešinieki, kam gan derētu pašu labā turēties cieti kopā, tad jāatzīst, ka tāds spēks varētu gan rasties. Un tiešām, latviešu tautība te ir savā laikā diezgan stipra bijusi. Apskatām tik 60. gadu sākumā «Pēterburgas Avīžu» laikmetu un vēlāk, 70. gadu vidū, šejienes latviskās literatūras plaukšanu!
Sevišķi labs līdzeklis kopot, vienot tautiešus ir biedrības, ko ikkatrs būs novērojis, kam cik necik pārskats par mūsu latviešu, kā ar citu tautiņu tautisko kustēšanu. Ja apraugām tautas celšanos, tad redzam, ka viņa cēlusies caur mazu sabiedrību savienošanos lielākā (dzimtas, draudzes, ciltis, tauta). Tātad arī redzam, ka tautības uzturēšanai būs labākais līdzeklis mazu biedrību zelšana. Sevišķi, kur tautībai grūti cīniņi pret nomākšanu, tur vienīgais līdzeklis - cīnīties kopīgiem spēkiem. Ja tad nu te Petrapilī arī grūti cīnīties pret kosmopolītisko sadzīves garu, tad sevišķi te vajadzētu krietnas biedrības. Šādām biedrībām var būt divējāds nolūks: gādāt, pirmkārt, par līdztautiešu morālisko, otrkārt, materiālisko labklājību. Abi nolūki gan pilnīgi nekad nebūs šķirami, tomēr ir biedrības, kas vairāk kalpo pirmam nolūkam, gādādamas omulīgu sadzīvi un gara attīstību; vairāk otram nolūkam atkal kalpo labdarības un peļņas biedrības. Peļņu biedrības latviešiem sevišķi te nevajadzētu, jo tādas iten viegli atrast pašu krievu starpā, kur latvieši iten labprāt redzēti un cienīti. Atliktu 3 citi nolūki, un šie nu būtu te vislabāk savienojami vienā vienīgā biedrībā. Bet, ievērojot to, ka arī šos nolūkus tura daudz cittautiešu biedrības, latviešu biedrībai jābūt tādai, kas vismaz tikpat daudz sniedz kā šās citas. Jo daudzās biedrības, kurās latvieši visur labprāt par biedriem uzņemti, citādi atņems šos biedrus latviešu biedrībai, pie kam vēl daudzkārt atkarīgais stāvoklis pret cittautieti ieņem svarenu lomu.
1878. gadā augstā valdība apstiprināja Petrapils Latviešu labdarīgu biedrību, kuras nolūks gādāt līdzekļus priekš morāliskā un materiāliskā stāvokļa labošanas Petrapilī dzīvojošiem nabadzīgiem latviešiem. Tātad redzams, ka nolūks šai biedrībai īsti tāds, kādu mēs augšāk vēlējāmies.
Iesākumā biedrība ļoti zēla, bija savs prāvs kortelis ar igauņiem vienu strēķi kopā, bet tagad jau pāri gadus kopš biedrība vairs netura savu pastāvīgu korteli, bet izrīko savus izrīkojumus ik svētdienas vakaros nomātā kortelī - traktierī. Jautājums nu ir, vai biedrība var atnest no viņas gaidītos labumus, ja viņai nau sava pastāvīga korteļa. Man šķiet, ka, sevišķi lielā pilsētā, tas neiespējams.
Biedrībai jābūt kopotājai, vienotājai vienmēr. Viņai tādēļ arī jātura kortelis, kurā varētu kaut kurā laikā atnākt tautieši satikties, te vajadzētu būt laikrakstiem un bibliotēkai, kas tagad atrodas kāda biedra privātkortelī; vajadzētu būt bieži dažādiem izrīkojumiem, kā teātrim, jautājumu izskaidrošanas vakariem, priekšlasījumiem un citādiem jautrības un omulības vakariem. Ja nu aplūkojam biedrības beidzamo gadu darbību, tad mums, lai gan negribot, jāliecina, ka viņa acumirkli neizpilda savu uzdevumu. Jo vienīgie izrīkojumi sastāv iz dejas vakariem, un tie vien, lai viņi arī nezin cik derīgi, nespēj izpildīt manāmo robu. Kad nu atminam, ka visi augšā minētie ieteicamie izrīkojumi biedrības pirmos gados bija jo bieži un pievelkoši, ka pat iepriekš biedrības apstiprināšanas mums, pēterpiliešiem, kādreiz gadījās redzēt latviskas teātra izrādes, tad atkal jāliecina, ka esam atpakaļ gājuši. Kur senāk bieži atskanēja jaukas latviskas dziesmiņas, kur nereti redzējām un dzirdējām latviskas lugas, latviskus priekšlasījumus, tur tagad tik dejas, tās pašas vadītas franču valodas saucieniem. Un tomēr šejienes latviešu skaits jo dienas, jo vairāk aug.
Man liekas, ka lielākais svars biedrības dzīvē pieder biedrības nama jautājumam.
Tiklīdz biedrība atstāja, lai gan iesākumā tik uz laiku, savu korteli, te arī biedru skaits sašļuka. Bet, tiklīdz viņu rudeni un šopavasar atkal sāka vairāk runāt par biedrības nama nomāšanu, te arī biedru skaits ātri sacēlās līdz 130, par kuru skaitu daudz vairāk biedru ir biedrības ziedu laikā nau bijuši. Te nejauši sāka spriest, ka derētu biedrībai pašai pirkt savu namu, tika izgatavotas grāmatiņas, kurās lai varētu ierakstīties naudas dalībnieki pie biedrības nama pirkšanas, bet šādu dalībnieku ļoti maz radās, un ar to tā lieta apstājās. No tagadējā bez pajumtā stāvokļa pārlēkt uz savu īpašu namu būtu ļoti teicami, bet man tas liekas drusku neiespējams. Tur vajadzētu daudz kredīta, jo biedrības kapitāls nau liels; bet to var gan it viegli noprast, ka biedrībai, kas no dibināšanas laika atpakaļ gājusi, kam nau pašai ne sava pastāvīga korteļa, kredīts nebūs visai liels. Pēc manām domām, vienīgais līdzeklis atkal iemantot zudušo slavu būs krietna biedrības lokāla nomātava. Kad šis solis būs sperts, tad tik varēs raudzīt mēģināt tāļākus, lielākus plānus.
Bet jautājums ir, vai biedriem pašiem apslēpt, ka šādi viņu biedrība nevar zelt? Nebūt ne. Cik man zināms, biedru vairākums vēlas sava lokāla nomāšanu; biedru ģenerālsapulces jau vairāk reizes nospriedušas, ka jāgādā kāds lokāls, bet līdz šim visi šie spriedumi neizpildīti. Un, ja mani kāds prasītu, par ko viņi nau izpildīti, es viņam tik varētu atbildēt: «Cilvēka mūžs ir raibs kā dzenis; cilvēks domā, un kučiers brauc.» - Bet - tagad pat nesenā sapulcē atkal reizi cieši nospriests gādāt no jauna gada savu mitekli. Redzēsim, kāds liktenis būs šim spriedumam.
Bet kādēļ neņemt savu korteli? Taisnība, ka korteļi te ļoti dārgi, bet biedrība pirmos gados savā kortelī ļoti zēla un ne vien krietni izpildīja savu svareno uzdevumu, bet arī vēl ietaupīja grasi grūtiem laikiem.
Biedru skaits arī šogad, cik man liekas, nebija necik mazāks par viņiem laikiem; biedru maksa ar palikusi vienmēr tikpat liela. Jā, bet teic, ka korteļam esot jāpieliekot klāt nauda, kuru varētu labi izlietot nabagu palīdzībai. Ja nu pieņemtu, ka biedrības vienīgais nolūks palīdzēt nabagu līdztautiešu materiāliskai labklājībai, tad vēl cik necik taisnības, bet tāds sajēgums ir par šauru un pret pašiem statūtiem. Biedrībai jāgādā arī morāliskā labklājība, un te nu līdzētu dažādie augšāk minētie izglītojošie izrīkojumi. Caur šādiem izrīkojumiem bez tā arī augtu krietnāk biedrības materiāliskie līdzekļi. Ja pareizi iegādājos, tad pēc pirmā bez korteļa pārdzīvotā gada tika minēti atvainojumi, ka biedrības darbība labdarībā bijusi ne tik izdevīga kā agrāk, jo neesot bijis korteļa.
Augšāk redzējām, ka šejienes latviešu biedrībai vajaga sniegt tikpat daudz, kā to dara šejienes cittautiešu sabiedrības, tad tik viņa var zelt un pienācīgi kopot latviešus. Es domāju, tik caur šāda padoma neievērošanu notiekas, ka no vairāk par 3000 latviešiem nepilni pusotra simta piedalās biedrībā, un tie paši ne visai centīgi.
P. S. Beigās nevaru atstāt neminētu ko jo ievērojamu. Šejienes latvieši, cik atminos, gadu 10 atpakaļ izsludināja goda algu par labāko latvisko vēsturi skolām, šī goda alga vēl līdz šim nau no neviena izpelnīta, un tādēļ atgādinu to visiem, kam tas rūp. Goda alga tikšot izmaksāta vai nu par labāko Latvijas vēsturi, vai ar par latvisku vispāru vēsturi, kur sevišķi ievēroti latvieši. Goda alga tagad būs pieaugusi, domājams, ap 250-300 rubļu. Būtu ļoti vēlējams, ka lai goda algas izsolītāji darītu pēc maskavnieku priekšzīmes, kas ar gandrīz reizē bija izsludinājuši goda algu par labāko grāmatu fizikā un ķīmijā un nule atkārtojuši izsolījumu. Tas pats būtu ievēlams pēterpiliešiem, jo tagad nau vairs labi atminami goda algas noteikumi, sevišķi jaunajai paaudzei, no kuras daži pat vai nemaz nezina, ka tāda goda alga ir pasaulē. Nau jau ar zināms, kam un kad piesūtīt. Ko gan palīdz izsolīt goda algu, ja to nekas nezina? Un kā lai izskaidrojam to, ka uz laikam jau nelaiķa «Balt. Zemk.» pieprasījumu šai lietā atsaucās tik maskavnieki? Lai nu gan goda algas izsludinātāji tāļu šķirti, tomēr, domāju, nebūs neiespējams atjaunot sludinājumu.

 

 

 

ĢEOGRĀFISKĀS BIEDRĪBAS PĒTĪJUMI PAR LEIŠIEM UN LATVIEŠIEM

Dzimtenieši, cerams, nejaunosies, kad viņiem pasniegšu itin īsu pārskatu par 1886. g. darbību ģeogrāfiskā biedrībā un sevišķi viņas Etnogrāfiskā nodaļā, cik daudz tā zīmējas uz leišiem un latviešiem.
Zināms, ka Ģeogrāfiskā biedrībā, kas ar savu caurmērā 23 000 rubļu lielo budžetu uztura lielas ekspedīcijas Āzijā, nevarēs vienai mazai Krievijas daļiņai, kāda mūsu Lietava un Latvija, novēlēt visai daudz laika un līdzekļu; bez tam biedrības svarīgākais priekšmets ir un paliek ģeogrāfija. Savas plašās programmas izpildīšanai biedrība piespiesta turēties stingri taupības robežās, un, to ievērojot, viņa diezgan darījusi. Pašās sapulcēs dažkārt izteikts, ka ar tik maz līdzekļiem, kādi novēlēti dažai ekspedīcijai, grūti bijis cerams panākt tādus augļus, kādi panākti.
Biedrība arī diezgan pūlējusies piedabūt pie etnogrāfiskiem pētījumiem vietējos spēkus. No viņas izdotās etnogrāfijas programmas gada laikā izsūtīti vairāki tūkstoši eksemplāru, izdoti ikkatram pieprasītājam, tomēr cerētie panākumi vēl neesot sagaidīti, jo atbildētāju vēl ļoti maz. Sapulcēs nereti izteiktas domas, ka dažā ziņā esot vainīgas guberņu ziniskās iestādes. Šādas iestādes kā pētījumu veicinātājas esot arī Ģeogrāfiskai biedrībai jāpabalsta. Pret viņām derot pieņemt arī to mācību, ka katra ziņa, kuru tās pašas nespējot drīzumā laist klajā, jānododot centrāliestādei, kas to spēj jo drīz darīt pieejamu plašākai publikai.
Šāds pārmetums varētu gan pa daļai zīmēties arī uz dažām Baltijas ziniskām biedrībām, kuru šķirstos glabājas jau gadiem daža derīga ziņa. Bet uz latviešiem gan visvairāk varētu zīmēties tas, ka. par maz krāti šādi materiāli. Te nu jānāk palīgā vispirms tā, ka izdod latviešu valodā programmas, kā jākrāj dažādie materiāli, un to nu arī Ģeogrāfiskā biedrība nodomājusi darīt; sevišķi par to rūpējas viņas līdzstrādnieks-biedris universitātes leišu valodas docents Volters. Jau 16. okt. m. d. 1885. g. Etnogrāfiskās nodaļas sapulcē tika ziņots, ka Voltera kgs nodevis materiālus programmai, kā krāt ziņas par latviešiem. Pēc tam tiešām iznākuši no Voltera kga daži izdevumi, kas zīmējas sevišķi uz Lietavas izpētīšanu. Bet, kā jau agrāk redzējām, biedrības darbības lauks ļoti plašs, speciālists leišu-latviešu valodās biedrībā acumirklī vienīgi Voltera kgs; jo Kuzņecova kgs, kas senāk arī bij kādā ekspedīcijā leišos, acumirklī ir citā darbā. Tātad mums būtu vispirms jālīdzas pašiem ar krievu programmu pārtulkošanu un apgādāšanu latviski.
Tas vispirms būtu cerams no Zinību komisijas un, ja šī to nedara, no - laikrakstiem; otrkārt, pašiem jāmēģina sagatavot sevišķas programmas latviešiem; Šo darbu no latviešiem, man domāt, vislabāk varētu izdarīt Brīvzemnieka un Barona kungi Maskavā. Jo priekš tādas programmas sastādīšanas vajadzīgs pašam cik necik būt tuvāk pazīstamam ar tautas savādībām, kā arī vajadzīgs būt jau agrāk strādājušam etnogrāfiskos darbos. Šās īpašības minētie cien. tautieši savieno kā Maskavas Dabas pētnieku biedrības etnogrāfiskās nodaļas ilggadīgi biedri-līdzstrādnieki un daudzgadīgi darbinieki ap latviešu tautas gara mantām. Gan arī Voltera kgs nodomājis izstrādāt šādu programmu, bet, pirmkārt, viņš ir pētījis sevišķi leišus un Vitebskas gub. (Inflantijas) latviešus, kamēr Baltijas latvieši viņam mazāk pazīstami; otrkārt, viņam atliekot maz laika, jo viņš patlaban aizņemts ar savu ekspedīciju materiālu izdošanu.
Lielākiem palīgiem šai darbā, zināms, jābūt mums, pašiem latviešiem. Ja krievu zinātnieki tik ļoti interesējas par mūsu tautas gara mantām, nepaliksim mēs paši pakaļ. Mēģināsim pie laika sakrāt visu, kas vēl atrodams, jo katrs gads, katrs mēnesis varbūt aizrauj līdzi daudz jo daudz senlaiku atmiņu.
Beigās, domāju, lasītāji neļaunosies, ka pievedīšu drusku plašāki kādu Voltera kga referātu šai biedrībā
14. apr. m. d. 1886. Šis referāts gan nerunā tieši par latviešiem, bet svarīgs ar to, ka aizķer mūsējiem līdzīgus apstākļus; arī cēlons, kādēļ viņš referēja, var mūs interesēt. Agrākais Liepājas ģimnāzijas skolotājs Vekenstets bij izdevis vācu valodā pabiezu grāmatu «Žamaitu (leišu) mītiski stāsti un teikas» un bij apsolījies laist klajā savu bagāto krājumu teiku un stāstu par latviešu mitoloģiju. Cik maz prieka nu mums būtu bijis no tāda izdevuma, to aprāda referenta kritika.
Vekensteta kga grāmata grieza uz sevi daudz vērības, jo ievadā bij dzīvām krāsām aprakstīti grūtumi, kādus viņš izcietis, leišu purvos un mežos meklēdams materiālus, un pati grāmata bij pildīta dievu vārdiem, kādus vēl neviens nebij ne sapnī dzirdējis un kurus šis kungs bij izcēlis iz purviem un mežiem. Viņš min kā uzcītīgus līdzstrādniekus dažus skolniekus, bet šie vēlāk paši izsacījuši, ka, skolotājam pa prātam iztikdami un izlietodami viņa valodas neprašanu, paši sadomājuši teikas un dievus. Šai pašā laikā zinātnieki bij tikuši šaubīgi par grāmatas patiesību un prasīja leitiskus tekstus. Viņš gan izvairījās, ka Krievijā leitiski drīkstot drukāt tik krievu burtiem un šādi teksti tak nebūšot pieejami zinību vīriem; pēc tam teica, ka leišu teksti esot Rīgā izgaisuši vai pat noņemti. Lai gan Becenbergers un Brikners savās kritikās atspēkoja visas šās ierunas, tomēr V. kungs pats vēl nau atzinis savu maldību.
Minēto kungu kritikām piekrīt arī referents un uzrāda ar saviem ekspedīcijā savāktiem materiāliem, ka tie esot īsti turpat salasīti, kur esot meklētas arī Vekensteta ziņas, un ka V. kunga ziņām nevarot ticēt, kamēr tas nebūšot izlaidis klajā leišu tekstus. Pret teikām vispār tagad. jāizturoties kritiski, ko referents pierādīja ar dažām Kauņas guberņā uzrakstītām teikām par Pērkonu, Vaidelotu u. c. Šādas teikas tiekot sevišķi daudz stāstītas par Pērkonu, bet maz no tām patiesas, oriģinālas, tiešām senlaiku atliekas. Lielums to izplatījies ar literatūras palīgu, jo daudz no šām grāmatās stāstītām teikām pārgājušas ļaudis, tā ka tagad sevišķi pusmācīti stāstītāji atstāstot tās vārdu pa vārdam, tik vēl ar savas fantāzijas pielikumiem.
Referents galu galā domā, ka uzticami avoti mītiskām ziņām esot daudz un dažādas veclaiku lūgšanas, skaitīšanas, par piem., mūsu pūšļošanas vārdi. Sūdzība, ka leišu tautas dziesmās maz mītisku vārdu, izskaidrojama ar to, ka līdz šim tās lasītas apgabalos, kur zem literatūras un garīdzniecības iespaida iznīstas pagānu laiku atmiņas; jāgriež tādēļ sevišķa vērība uz baltkrievu robežām.
Referāts, pamatīgi izstrādāts, atrada sapulcē uzmanīgus klausītājus. Vēlams, lai arī latvieši jo dzīvi pabalstītu Ģeogrāfiskās biedrības darbību. Kas vēlētos pabalstīt šo darbību, lai griežas pie biedrības, kur dabūs programmas. Adrese ir: В канцелярию Императорского Географического Общечтва, в С.-Петербург, у Чернышева моста, в доме 6-й гимназии.

 

 

 

MAĢISTRA VOLTERA ZIŅOJUMS ĶEIZARISKĀS ĢEOGRĀFIJAS BIEDRĪBAS ETNOGRĀFISKĀS NODAĻAS SĒDĒ, 30. okt. m. d.

30. okt. m. d. Ģeogrāfijas biedrības Etnogrāfiskā nodaļa noturēja sapulci, kuras dienas kārtībā bija bez citiem kārtējiem darbiem Pēterpils docenta Voltera kunga ziņojums par šāgada ceļojumos salasītām leišu tautas dziesmām un meldijām. Pasniegšu te īsumā pārskatu par šīs sapulces darbību, cik tā varētu interesēt mūs, latviešus. Kārtējās sapulces darbos bij vispirms rakstvedēja ziņojums par iesūtītiem rakstiem un vēstulēm; šo starpā bija ievērojamākie:
1) Kauņas guberņas statistiskā komiteja, gribēdama dibināt etnogrāfisku muzeju, piesūta biedrībai muzeja projektu, lūdz to cauri skatīt un izteikt savas domas par vajadzīgiem pārlabojumiem.
2) Pēterpils augstskolas students leitis Šļupas, kam bij no biedrības šovasar ticis uzdots izdarīt antropoloģiskas izmērīšanas pie leišiem, bij iesniedzis par šo darbu īsu neferātu. Šļupas ziņo, ka viņš mērīšanu varējis izdarīt tik pa svētkiem, jo pa darbdienām ļaudis bijuši darbā, tā ka viņš paspējis izmērīt diezgan mazu skaitu, tik 25 cilvēkus, 20 vīriešus, 5 sievietes; no šiem 18 cilv. (14 vīr., 4 siev.) bijuši pilnīgi attīstīti. Savus mērīšanas rezultātus viņš mēģinājis salīdzināt ar Brensona un Sņegireva darbiem (pie rekrūtiem). Bet, tā kā izmērīts ļoti mazs skaits, tad arī tā ziniskā nozīme ļoti maza, un tādēļ es arī neturu par vajadzīgu pievest še kādus skaitļus. Šļupas lūdz biedrību, lai viņam arī uz priekšu izdotu vajadzīgos mērīšanas rīkus, kādi tam bijuši jau šogad.
3) Trusmans piesūtījis biedrībai savu 1885. g, izdarīto pētījumu panākumus par Pleskavas guberņas poluverciem, kas pieder pie somu celma. Šie materiāli satur vēsturi un etnogrāfiju, bez tam pielikumā: mīklas, vietu nosaukumus, vārdnīcu (tādus vārdus, kuru nau Vīdemaņa estu vārdnīcā vai kuri tur tulkoti nepareizi) un etnogrāfisku karti.
Bez šiem biedrībai bij iesūtīti: Voinova apraksts par Minskas guberņu; caur Solovjevu kāda karte no Suome kole, kuru autors par velti atdod biedrībai, ja to nodrukā; Ždanoviča krievu tautas dziesmas no Grodņas guberņas, ar mūziku; kāds tautas dziesmu rokraksts no XVIII g, simt.; Gadriņcevs nodeva savu plašo aprakstu par Sibīrijas tautiņām bez atmaksas biedrībai drukāšanai; mākslas akadēmijas māceklis Polikarpovs lika priekšā biedrībai iegūt viņa lielkrievu tipu zīmējumus, kurus tas bij piesūtījis utt.
Beigās nāca Voltera referāts par tā sauktās DeinovoSudavijas (Viļņas guberņā) leišu tautas dziesmu meldijām. Voltera kga pētījumi notikuši sevišķi tais apgabalos, kur leiši dzīvo blakus baltkrieviem, jo šī apgabala izpētīšana visinteresantākā, īpaši krieviem: te jāizpēta abu tautu satiksme, viņu iespaids vienai uz otru un beigās viņu statistika. Līdz šim sevišķi statistiskās ziņas ļoti nepilnīgas un neapmierinošas, jo ierēdņi, neprazdami leitiski, nau pareizi šīs tautas šķīruši, tā ka acumirklī nebūt nau zināms, cik īsti ir leišu. Minēto apgabalu referents nosauc par Deinovo-Sudaviju tādēļ, ka šai apgabalā dzīvojuši jatvjagi, par kuriem vēl zinātne nau devusi gala spriedumu. Jatvjagu zeme kronikās saukta par Deinovu un Sudaviju. Šie abi vārdi šai apgabalā bieži atrodami: vārdu Deinova viņš atradis kādos 20 vietu nosaukumos, un vārds Sudavija tautā bieži minēts; tas atrodams Juškeviča, Mikucka, referenta Voltera un citos leišu materiālos.
Referents aizrāda, ka   l e i š u   m e l d i j a s   n e e s o t   n e b ū t   m a z ā k   o r i ģ o n ā l a s    n e k ā   b a l t k r i e v u. To pa daļai uzrādījis poļu rakstnieks Kolbergs, kas 60. gados nodrukājis Krakavas akadēmijā leišu meldijas un piezīmes par leišu mūziku, kā tā attiecas pret baltkrievu (gudu), poļu un vācu mūziku. Ar Kolbergu tas nevarot būt vienis prātis: Kolbergs sakot, ka leišu dziesmās maz oriģinalitātes, referents turpretim atradis, ka pat leišu baznīcas dziesmās zināma oriģinalitāte, pat tanīs, kas drukātas Vācijā, Tilzītē. Arī Krievijas leišiem tādas pat īpatnējas baznīcas dziesmas; viņš uzrādot tikai kādu dziesmu no leišu mācītāja   S t r a z d e l i s   (Drozdovska), kas tiekot dziedāta visā Lietavā.
Vēl vairāk oriģinalitātes ir pasaulīgās dziesmās, un viņam, Volterim, izdevies sevišķi daudz tādu dzirdēt, jo viņš meklējis gar Ņemanas krastiem. Nemanas upe leišu tautas dziesmās bagātīgi apdziedāta, un tā esot leišiem, tā sakot, pati dzeja; nekur nedziedot tik skaistas dziesmas, pasakas un meldijas kā še gar Nemanas krastiem. Pat Žmudijā sveši iespaidi manāmi vairāk nekā te; tie tur ienākuši ar kultūru. Viņam izdevies ne vien pašam uzrakstīt kādas meldijas, bet arī dabūt tādas no citiem: p p., no mācītāja Burbenka kādas 21 meld.; no Svencjanu un Šauļu apriņķiem no skolotāja Zikusa, kas pastāvīgs biedrības līdzstrādnieks; no Volovas (Viļņas gub.) u. c. Referents atzīst, ka viņam visur daudz piepalīdzējuši; tā tam izdevies savākt krietnu tiesu materiālu. Kādas 6 dziesmas Voltera kgs nodziedāja priekšā, lai sapulce varētu drusku iepazīties ar leišu meldijām. Pirmā no tām ievērojama tāpēc, ka tekstā atskaņas; otra bij kāzu dziesma; trešā rekrūtu dziesma; par ceturto domājot, ka tur manāms baltkrievu elements; sestā atkal leišu kāzu dziesma.
Referents liek priekšā biedrībai saņemt šās un jau agrāk sameklētās leišu meldijas un tās nodrukāt mazā krājumā, lai zinības vīri, kas par to interesētos, varētu iepazīties ar leišu meldiju savādībām. Turklāt viņš piezīmēja, ka    t e k s t s   j ā d r u k ā   l a t ī ņ u    b u r t i e m,   lai krājums būtu sasniedzams arī ārzemju zinības vīriem un arī pašiem leišiem. Cerams, ka tāds krājums tiešām iznāks. Kā šai lietā nepratējs neizteikšu nekādu domu par leišu meldiju vienādību un savādību ar latviešu meldijām; pēc krājumiņa nodrukāšanas tas būs interesants jautājums mūsu mūzikas māksliniekiem. Beigās referents grieza sapulces vērību uz to, ka drīz vajagot sākt izdot materiālus, ko par leišiem salasījis Volters, Kuznecovs u. c. biedrības līdzstrādnieki.
Uz Voltera runu atbildēja garīgās akad. profesors Kojalovičs. Tas noliedza pavisam oriģinalitāti leišu baznīcas meldijām vispāri un arī tām pasaulīgām dziesmām, ko Volters te priekšā dziedājis. Viņš esot dzirdējis pazīstamo baltkrievu izpētītāju Šeinu dziedam baltkrievu meldijas un spriežot, ka referenta dziedātās dziesmās dzirdamas skaidri baltkrievu dziesmu skaņas; tātad iepriekš nodrukāšanas vajagot meldijas izsijāt, lai paliktu skaidri leitiskās. Otrkārt,   k r ā j u m i ņ š   v i s ā d ā   z i ņ ā   j ā d r u k ā j o t   k r i e v u   b u r t i e m,   jo krievu raksts esot ļoti labs leišu valodas skaņu apzīmēšanai. Vietējās valdes pie pastāvošiem likumiem varot tādu krājumu ar latīņu burtiem noliegt ievest leišos; un leišu bērni jau sen mācoties skolās krievu burtus, tā ka varot saprast arī tos. Tātad jālietojot biedrības izdevumos visādā ziņā ķiriļica, lai arī būtu jāpieliek daudz jaunu zīmju un lai arī iesākumā par katru vārdu sevišķā piezīmē būtu jāpaskaidro, kā tas lasāms.
Kojaloviču pa daļai pabalstīja bijušais Viļņas kurators   K o r ņ i l o v s,   kas aizrādīja, ka 60. gados sākuši drukāt leišu grāmatas krievu burtiem; to atzinuši par labu Mikuckis, Pitkevičs (pats leitis), un Juškevičs licis tādējādi drukāt gramatiku un tautas dziesmas, bet 1867. g. šādu grāmatu drukāšana diemžēl apstājusies.
Š i e m    a b i e m   r u n ā t ā j i e m   s t ā j ā s   p r e t i m   a k a d ē m i ķ i s   R a d l o v s:   leitiskā ķiriļica sastādīta tik priekš krievu, ne leišu publikas, un zinībai, izpētot kādu valodu, jāskatās vienīgi uz to, lai valoda tiktu pareizi apzīmēta, nevis uz kādiem citiem aprēķiniem.
Volters atbildēja, ka Kojalovičs laikam neesot viņu pareizi sapratis. Šis licis priekšā izdot leišu tautas dziesmas un meldiju krājumus ziniskam nolūkam un tādēļ drukāt ar latīņu burtiem, lai tos saprastu arī ārzemju zinātnieki. Iz šāda krājuma, ja vajadzīgs, citi vēlāk varēšot izdot populāru izvilkumu krievu burtiem. Bez tam šim jāpiezīmējot, ka latīņu alfabēts leišu rakstos nemaz nenozīmējot poļu iespaidu. XVI gs. Daukša rakstījis savus rakstus arī latīņu burtiem, bez tam tas nebūt neņēmis savu rakstību no poļiem vien, bet kur tik vien varējis, pat no tālienes, p. p., čeķiem. Beigās tāds krājums pavisam nederīgs, kurā vai par katru vārdu izskaidrotos piezīmēs, kā tas lasāms.
P r i e k š n i e k s   L a m a n s k i s   beidza pārrunu ar to, ka atbildēja uz Kojaloviča vārdiem. Viņš nemaz neatrodot par vajadzīgu priekš nodrukāšanas sijāt leišu t. dz. pēc oriģinalitātes, to varēšot darīt vēlāk zinību vīri. Par to, kādā alfabētā drukājams krājums, vēl esot agri spriest, pirms vēl neesot nospriests, vai tāds krājums jel maz izdodams,   š i s    d o m ā j o t,   k a   k r i e v i e m   n e e s o t   n e b ū t   i n t e r e s e   u z s p i e s t    k r i e v u   b u r t u s,   jo, ja arī pieņemtu ķiriļicu, tā nebūtu skaidra ķiriļica, bet sagrozīta un papildīta. Kad nu vēl Kojalovičs minējis, ka leišu literatūras valodas neesot, ka domāt par to velti, tad jo mazāk intereses pretoties, ka ziniskiem mērķiem kādas valodas izloksni drukā latīņu burtiem.
Beigās jāpiezīmē, ka Voltera šā gada ceļojuma pilnīgs pārskats tagad tiek drukāts Pēterpils zinību akadēmijā. Pirmā loksne jau nodrukāta; tiklīdz viss būs gatavs, pasniegšu tuvākas ziņas.

 

 

 

E. VOLTERA PRIEKŠLASĪJUMS PAR LEIŠU LITERATŪRU

Iekam stājos pie paša ziņojuma par maģ. Voltera kga priekšlasījumu, sacīšu pāra vārdus par leišu alfabētu. Vai leišiem der vislabāk krievu vai latīņu alfabēts, šis jautājums iekustināts pirmo reizi 1865. gadā un otru reizi 1880. gadā. Tagad trešo reizi jautājums par derīgāko alfabētu priekš leišiem un vispārīgi par leišu literatūras turpmāko likteni, kurš stāv vistuvākā sakarā ar alfabētu, celts uz dienas kārtības. Spriežot pēc možās intereses pie publikas, jādomā, ka šoreiz jautājums, ja arī varbūt netiks galīgi izšķirts, tad taču manāmi uz priekšu bīdīts Uz izšķiršanai sagatavots. Interese tagad dzīvāka nekā jelkad; leišu alfabēta jautājums kļūst par modernu jautājumu. Avīzes viņu aizkustina pastāvīgi; dažās biedrībās un sapulcēs tas nereti saceļ dzīvas debates; visās aprindās, kas stāv sakarā ar leišu lietu, ar šo jautājumu nodarbojas jo nopietni. Šinī pusgadā sevišķi avīzē «Нов. Время» parādās daudz rakstu par šo jautājumu no Aleksandraitisa, profesora Kojaloviča u. c. Daži jo ievērojami raksti par to pašu lietu arī nodrukāti avīzē «Ст. Пегерб. Ведомости» un «Виленский Вестник» (Vruceviča, Voltera u. d. c.). Par to možo uzmanību, kāda mūsu jautājumam tiek piešķirta zinātniskos laikrakstos, kas nodarbojas ar valodniecību un sevišķi ar slāvu valodām, mēs še nevaram runāt. Ievērojams un nožēlojams fakts tikai ir tas, ka pie leišu alfabēta jautājuma izšķiršanas presē un atklātās biedrībās tik mazu dalību ņem paši leiši. Tā kā tiešām var sacīt līdz ar V. Kuliku, «ka leiši vēl nau teikuši sava vārda». Uz šo vārdu sen jau gaida, sevišķi tagad tas būtu pašā laikā sacīts un varētu iegūt ievērojamu svaru. Līdz šim gar mūsu jautājumu pūlas gan krievi, gan poļi, gan vāci un latvieši, bet tik pāris leišu.
No biedrībām visvairāk piegriež vērību leišu lietai Ķeizariskā Ģeogrāfiskā biedrība un Filoloģiskā biedrība. Pēdējā, kā cien. lasītāji atminēsies, bij šopavasar priekšlasījums par latviešu literatūru no E. Voltera kga; šodien mēs varam atkal referēt par kādu priekšlasījumu šinī biedrībā, proti: apskatu par leišu literatūru - arī no E. Voltera kga.
Ar šo īso apskatu par literatūru Voltera kgs gribēja pierādīt dažas tēzes, kuras viņš jau agrāk bij izsludinājis laikrakstos. Vispirms priekšlasītāja nolūks bija apkarot tās maldīgās, bet diezgan izplatītās domas, ka leišu literatūra pastāvot pa lielākai daļai iz akli fanātiskiem garīgiem rakstiem, kas kalpojot tikai katoļu garīdznieku interesēm. Tam pretim viņš aizrādīja uz to, ka leišu literatūrā pārsverot cenšanos pēc izglītības un attīstības un ka visi lielākie un labākie leišu gari svabadi no ticības fanātisma. Beigās šinī literatūras apskatā tika rādīti tie panākumi, kas sasniegti no 1865. gada līdz šim laikam ar krievu alfabēta ievešanu leišu rakstos.
Runātājs apskatīja sākumā tos rakstus, kas attiecas uz leišu bibliogrāfiju un literatūras vēsturi. Šis lauks vēl gauži neizkopts; kā uz ievērojamākiem rakstiem un rakstniekiem var uzrādīt tikai uz akadēmiķi Kepenu, uz V. Kulika rakstu «Несколько слов о жмудских книгах», kas nepilnīgs tanī ziņā, ka runā tikai par jaunāku laiku garīgiem rakstiem, atstādams pavisam neievērotus Pēterburgas izdevumus, uz dažiem Šarafova rakstiem, sevišķi «Об издании жмудских книг русским шрифтом». Tālāk vajaga minēt Jāņa Karloviča (Krakovā) bibliogrāfijas mēģinājumu (viņš skaita tikai 208 leišu grāmatas), Tilzītes leišu literāriskās biedrības pūliņus, dažus rakstus Amerikas leišu avīzē «Lietuviszkas Balsas» (Leišu Balss), «Leišu rakstniecību» no J. Szl., un īpaši jāmin Bartolomaitis kga leišu bibliogrāfija, kas vēl līdz šim rokrakstā. Leišu literatūra nabaga grāmatām, visu izdevumu no 1553.-1885. gadam ir tikai 807, pēc Bartolomaitisa, bet viņa var lepoties ar saviem talantiem, ar savu Donalitiju, Daukšu, Dovkantu, Volončevski. Grāmatas izdalās pa gadiem šādi: 16. gadu simtenī 20 izdevumu, 17. gadu simtenī - 26 izdev., 18. g. simt. - 63 izd., 1800.-30. g. - 76 izd., 1831.-61. g. - 263 izd.; tad 1861. g. - 23 izd., 1862. g. - 21 izd., 1863. g. - 29 izd. u. t. t. līdz 1865. g.; visu grāmatu skaits ir 336. No 1880. g. ārzemēs iznāk ik gadus ap 8-19 grāmatu. Pie mums ar sevišķu atļauju iznākušas no 1870.-82. g. pavisam 15 grāmatas.
Pārejot uz literatūras gājiena apskatu, runātājs iesāka ar aizrādījumu uz ievērojamo leišu literatūras savādību, ka   p i r m i e    d a r b i n i e k i   t e   n a u   b i j u š i   s v e š n i e k i,   k ā   t a s   c i t u r   i e v ē r o t s,   b e t   ī s t i   l e i š i,    ar ko izskaidrojas glītā valoda tūliņ pirmos rakstu sākumos. Tā Nikolajs Daukša, kas krievu Lietavā izdeva pirmo leišu grāmatu (1553. g.), ir Viļņas leišu muižnieka dēls. Daukša ir viens no ievērojamākiem leišu vīriem, un viņa lielākais nopelns ir tas, ka viņš deva leišiem patstāvīgu alfabētu, kuru viņš sastādīja pēc čeķu un pa daļai pēc poļu burtiem, turklāt ievērodams jo smalki visas leišu valodas savādības. Kas ar Daukšu grib tuvāk iepazīties, tam ieteicams Daukšas katķisms E. Voltera kga izdevumā, kur arī atrodams garāks apcerējums par leišu rakstu valodu.
XVII gadu simtenī leišu literatūrā valda jezuīti, un šā laikmeta ievērojamākais vīrs ir   K o n s t a n t i n s   Š i r v i d s,   arī dzimis leitis iz Viļņas guberņas. XVIII g. s. Krievijas leišiem nav tādu ievērojamu viru kā divi minētie, tanī vietā Prūsijā no 1714. līdz 1780. g. dzīvo un strādā leišu lielākais slavenākais dzejnieks   K r i s t j a n s   D o n a l i t i j s;   viņa slava atbalstās uz viņa lielo dzeju «4 gadskārtas», kurā tiek tēlota leišu zemnieka dzīve vergu laikos. Pie mums, latviešiem, slavenais dzejnieks diemžēl gauži maz pazīstams, par viņu bij daži vārdi «Balt. Vēstn.» 70. gados un sen atpakaļ latv. lit. biedrības magaziņās pāris simtu pantu tulkojuma no Vatsona.
XIX g. s. mums vispirms jāapstājas pie   k ņ a z a   G e d r o i t i s a   jaunā testamenta tulkojuma 1816. g., kas izdots bībeles biedrības izdevumā. Grāmata no pāvesta tika aizliegta, bet ar to tik jo vairāk izplatījās.
Joprojām mēs sastopam ievērojamu vīru   S i m o n u   D o v k o n t u   (1793.-1864. g.). Dzimis Telšos, mācījies Viļņas universitātē, par maģistru kļuvis Tērbatā, Dovkonts iestājās Pēterburgā senātā un, atradis arķīvos daudz vēsturiska materiāla, kas attiecas uz Lietavu, sāka nopietni nodarboties ar leišu vēstures pētīšanu. Pēterburgā viņš arī iepazinās ar pēckārtējo bīskapu   V o l o n č e v s k i,   kurš 1845. g. tika pārcelts šurp līdz ar garīgo akadēmiju. 1849. g., kad Volončevskis aizgāja par bīskapu uz Vornu, viņš aizbrauca līdz ar Dovkontu, kurš te atrada laiku un jaunu materiālu priekš leišu vēstures. Ciemā mierīgi dzīvodams, Dovkonts nobeidza savu vēsturi (kura tagad vēl atrodas rokrakstā) un atlicināja diezgan laika priekš liela pulka pamācošu grāmatiņu izdošanas. Dovkonts ir viens no leišu ievērojamākiem rakstniekiem un lielākais zinības vīrs un strādnieks tautas attīstības un vispārīgā labā.
Dovkontam līdzās jāmin viņa draugs   V o l o n č e v s k i s,    dzimis zemnieks un īsts leitis, ar leišu jautro un atjautīgo garu. Dedzīgs patriots būdams, Volončevskis daudz pūlējies leišu tautisko apziņu modināt un stiprināt gan rakstiem, gan personīgiem pūliņiem. No viņa rakstiem ievērojami «Palangos Juzia» (kurā daudz etnogrāfiska materiāla par leišiem) un daudzi pamācoši raksti ar garīgu saturu.
Pēc 1861. g. lielāko vērību uz sevi griež   V i ļ e i š i s,    tagad kalnu inženiers Urālā. Kamēr abu pirms minēto vīru rakstiem bija pamācošs raksturs, Viļeiša raksti taisni apkaro vienpusīgus reliģiskus centienus un rāda jo dzīvi fanātisma tumšās puses. Viļeišis vispārīgi cenšas savu tautu pacelt garīgā un materiālā ziņā un griežas pret visiem kaitīgiem iespaidiem, p. piem., pret zemnieku izsūkšanu no žīdu puses.
Minēt vēl vajag   l a i k r a k s t u   «A u s z r a», kurš, kaut gan tika izdots ārzemēs, tomēr bij nodomāts krievu leišiem, viņiem rakstīts un no viņiem uzturēts. Kā redzams, leišu literatūra ir veselīga, tautiska un būtu spējusi dzīvot.
Grāmatas, drukātas ar krievu burtiem, ir izlaistas mazā skaitā.   U z    t a u t u   v a r   d a r ī t   i e s p a i d u   u n   r u n ā t   t i k a i   a r    v i ņ a i   s a p r o t a m u   v a l o d u    u n   a l f a b ē t u;   no tā lēti noskāršams, kādu lomu spēlē burti un kā tie var sacelt draudzību vai nedraudzību. Leiši, kuriem še nau grāmatu saprotamos rakstos, jūtas garīgi neapmierināti, meklē savas vajadzības apmierināt citur, padodas poļiem un tā tiek atsvešināti savai tēvu zemei. Lai tādai kaitei varētu pretī strādāt, vajadzētu vispirms ļaut leišiem brīvību burtu lietā; gan praktikā tiktu izstrādāts un nodibināts tāds alfabēts un tāda rakstība, kuri vispiemērīgāki leišu valodai, - varbūt krievu burti. Šis prasījums it nebūt nenozīmē to, ka skolās vai vispār būtu ievedams obligatoriski latīņu alfabēts; lai skolās pat paliek obligatorisks krievu alfabēts. Jautājums šinī sapulcē netika galīgi un vispārīgi pārrunāts un palika arī no sapulces puses neizšķirts.

 

 

 

SIEVIETES PAR ĀRSTĒM ĀRZEMĒS

Ne visai sen atpakaļ kāda vācu avīze uzaicināja lasītājus piepalīdzēt dibināt medicīnas akadēmiju, kur par ārstiem varētu izmācīties sievietes. Saka, ka avīze, dodama tādu padomu, izsacījusi troņmantiniecēs princeses Viktorijas domas, kas labprāt vēlētos, ka Berlīnē sievietēm dibinātu ārstu zinību akadēmiju. Avīze turklāt norādīja, ka Anglijā un Amerikā sievietes ārstes esot ieguvušas visai labu slavu un izpildot savus amata pienākumus ļoti apzinīgi un krietni. Amerikā un Anglijā jau visi atzīstot, ka sievietes ārstes, kā labas speciālistes, nepieciešami vajadzīgas sieviešu slimībām. Kādēļ slimai sievietei griezties pēc padoma pie ārsta vīrieša, kad tikpat labi varētu līdzēt ārste sieviete? Amerikā slimas sievietes brauc nereti desmitām jūdžu pie ārstes sievietes, kaut gan tuvumā ir krietni ārsti vīrieši.
Amerikas Sabiedrotās valstīs ar ārstēšanu nodarbojas kādas 560 sievietes ārstes. Ņujorkas pilsētā vien ir 34 sievietes ārstes, kuras ieguvušas pilnu publikas uzticību. Amerikā dažas sievietes pārvaldot lielas slimnīcas, un dažos sieviešu slimību atgadījumos pēc padoma pie tām griežas pat slavenākie ārsti vīrieši. To jau katrs nopratīs, ka slima sieviete drīzāk pēc padoma griezīsies pie sievietes, ne pie vīrieša. Dažas slimības var itin viegli izārstēt, ja palīdzību meklē jau pie laika. Bet sievietes savas iedzimtās kaunības labad mēdz nereti novilcināt ilgu laiku un uzmeklē ārstu tikai tad, kad slimība jau ievecojusies un dažreiz nau pat vairs izārstējama.
Gluži citādi ir tur, kur sieviešu slimībām ir ārstes sievietes. Cik bieži ar sieviešu slimībām pēc padoma jāgriežas pie ārsta, var redzēt iz pārskata Berlīnes klīnikā, kas tiek vadīta no ārstēm sievietēm. Pēdējā gadā šinī sieviešu slimnīcā ārstējušās vairāk nekā 4000 sievietes, pa lielākai daļai strādnieces un rokpelnes. Lielākā daļa no slimniecēm pavisam izveseļojušās.
No 560 Amerikas sievietēm ārstēm 135 ir apprecētas. Amerikas «dakterienes» ir visai praktiskas sievietes, kas prot ar saviem pūliņiem nopelnīt labu pārtiku. Viņas nebūt nelepojas ar savām mācībām, bet ar piemīlīgu izturēšanos iegūst slimnieču uzticību.
Nereti atgadās, ka vīrs un sieva abi ir ārsti. Tādos gadījumos katrs pieņem savus slimniekus; vīrs ārstē tikai vīriešus un sieva vienīgi sievietes un bērnus. Bieži piedzīvots, ka sieva nopelna daudz vairāk nekā vīrs. Lai sievietēm ārstu zinības nebūtu jāmācās kopā ar vīriešiem, Amerikā Filadelfijas pilsētā sievietēm vien dibināta sevišķa medicīnas akadēmija. Tāpat arī citās lielākās pilsētās sievietēm dibinātas medicīnas skolas. Ievērojot to, ka sievietes ārstes savu amatu izpilda ļoti apzinīgi, vajadzētu gan gādāt par to, lai sievietēm būtu iespējams ārstēties pie ārstēm sievietēm.
Sievietes sākušas mācīties ārstu zinības ne visai sen. Pirmā, kas nolika daktera eksāmenu 1848. gadā, bij Elizabete Blakvila. Bet arī šinī īsā laikā sievietes ārstes pratušas Amerikā iegūt lielu ļaužu uzticību un pat lielu slavu kā krietnas un izveicīgas ārstes.
Tas laiks vairs nau tālu, kad arī Eiropā sievietes iegūs kā ārstes pienācīgu darba lauku sieviešu un bērnu slimnīcās. Itālijas karaliene, kas sev par ārstu pieņēmusi sievieti, gribot gādāt par to, ka visās bērnu slimnīcās par ārstiem būtu tikai sievietes. Šinī laukā, kas pēc patiesības pilnīgi pieder sievietei, sievietes ārstes var strādāt jo svētīgi. Arī Francijā sievietes ārstes pamazām iegūst arvienu lielāku darba lauku. Vēl it jauna «dakteriene», Benuā kdze, ievēlēta Parīzē par virsārstu pie visām pilsētas skolām. Lai gan šinī svarīgā amatā tā darbojas īsu laiku, tomēr dažās skolās viņa panākusi ļoti lielus pārlabojumus.
Tāpat Anglijā sievietēm ārstēm laba slava un dažas no viņām sapelna prāvas naudas summas. Tas zīmējas sevišķi uz tām «dakterienēm», kas atrodas angļu kolonijās. Kingstaunas jkdze trīs gadu laikā Kalkutā, Indijā, nopelnījusi 200 tūkst. mārciņu sterliņu (ap 2 miljoni rubļu). Bombejā ietaisīta sieviešu slimnīca, kuru pārvalda trīs sievietes ārstes.
Katrai sievietei nepieciešami vajadzīgs zināt vissvarīgākās medicīnas aroda mācības. Organisma darbību pazīdama, sieviete spētu kā savu, tā savu tuvāku dzīvi padarīt labāku un patīkamāku. Cik daudz bērnu nenomirst tādēļ vien, ka mātei nau ne jēgas par veselības priekšrakstiem; cik daudz sieviešu neaiziet bojā tādēļ, ka tās neprot sargāties vajadzīgos brīžos. Tādi ļaunumi ļoti mazinātos, ja sievietēm atvērtu durvis medicīnas mācīšanai, ja meiteņu skolās pasniegtu visvajadzīgākās mācības par miesas un veselības kopšanu. It īpaši lielu svētību tas atnestu lauciniecēm, kam tuvumā nau neviena padomdevēja un kas tik neapradušas ar ārstiem, ka pat ļoti svarīgos atgadījumos nemeklē palīga pie ārstiem, bet pie dažādām sieviņām, kas nodarbojas ar pūšļošanu un «aprunāšanu».

 

 

 

ĪRIJA UN GLADSTONS

Divu gadu laikā Anglijā tikai viens jautājums ne vien nau apklusis, bet gan dienu no dienas kļuvis vārīgāks - tas ir īru jautājums jeb, pareizāki, jautājums par iru pašvaldību. Visi citi jautājumi paliek neizšķirti, kamēr šis vēl atronas uz dienas kārtības. Parlamenta pēdējā sesijā, kas piederēja pie visilgākām, pirmo vietu ieņēma īru spaidu likumu apspriešana, un, kā paredzams, vēl diezgan daudz sesiju vajadzēs, lai nostiprinātu un nodrošinātu valdības soļus šai lietā. Īru jautājums ir tas slogs, kas smagi guļ uz valdības pleciem iekšējās politikas jautājumos; tas ir tas slogs, kas kavē viņas soļus arī ārējā politikā.
Ar katru cīniņu, ko valdība izkaro īru jautājumā, tā zaudē spēkus un piekritējus. Pēdējās sesijas laikā - to atzīst valdības labākie draugi - zeme zem valdības kājām nereti sāka līgoties. Vairākums parlamentā sastāv no diviem spārniem, konservatīvā un liberāliem unionistiem. Pēdējie pabalstīja gan konservatīvos ar balsīm un parlamenta runām, bet atsacījās iestāties ministrijā. Tātad vairākums ir sabiedrība, bet ne partija. Partija strādā kā viens vīrs, bet no sabiedrības tas ne katru reiz gaidāms. Valdības vairākums bez tam pazaudēja dažus visai derīgus spēkus, tā, p. p., pašā sesijas iesākumā aizbēdza Randolfs Čerčils un pēc kāda laika sers Treveljans. Tātad valdības piekritēju vairākumam, kam nebija nekāda slavena vadoņa un kas īru lietā prata tikai sacīt nē un atkal nē, stājās pretim liberāļi ar Gladstonu priekšgalā, kas mācēja sapulcēt savus ļaudis ar vienkāršo paroli: katrai tautai, kas spēj uzturēt sevi pašuzturēšanās cīņā, ir tiesība uz pašvaldību.
Valdības stāvoklis bija ļoti grūts: spaidu likumi tikai tādēļ tika pieņemti, ka valdība iepriekš bija sagatavojusi dažus pārgrozījumus debatu kārtībā, tā, p. p., tā izveda cauri likumu par debatu slēgšanu un dažus citus. Vēl jāievēro , ka spaidu likumi, kā jau katra apspiešana, nebija īsti nevienam pa prātam, pat tiem ne, kas aiz politiskas pārliecības tos pabalstīja.
Pēc sesijas beigām, spaidu likumiem spēkā stājoties, iesākās jauna cīņa. Tagad visi ziņkārīgi lūkojās, vai valdībai izdosies pārvarēt iru tautisko līgu, vai tā paspēs visus pretiniekus notiesāt, visus mītiņus izklīdināt, vārdu sakot, vai valdība uzvarēs vai paspēlēs? Ja valdība tiek pārvarēta, tad, zināms, tai nenieka neatliek, kā, apzinoties savu nespējību, atkāpties. Ja viņa pati uzvar, tad ronas jautājums, vai tā ar to jel vienu soli mērķim tuvāku būs nākusi, vai tā varēs pasludināt pasaulei, ka tā atradusi līdzekli izšķirt īru jautājumu?
Gladstona stāvoklis ir pavisam savāds. No viņa abiem likuma projektiem nau nekas atlicis. Vienu likumu, proti, to, kas nosacīja, kādējādi no rentnieka var kļūt par gruntniekiem, viņš pats atņēma atpakaļ. Par otro likumu, tā dēvēto «home rule» jeb iru pašvaldības likumu, jāsaka, ka Gladstons atkāpies pamazām no vairākiem šā likuma nosacījumiem, tā, p. p., viņš sākumā pieprasīja, ka īru deputāti darbotos tikai īru parlamentā Dublinā, bet tagad viņš mierā ar to, ka šie deputāti piedalās pie angļu parlamenta sēdēm. Tālāk iru pašvaldības lietā viņš tiktāļ atkāpies no saviem principiem, ka pamet īru tiesas un policiju zem angļu valdības kontroles.
No visa tā redzams, ka īru pašvaldības piekritēji un pretinieki nezina vairs šimbrīžam skaidri, ko pabalstīt un kam pretoties. Tagad debates negrozās vairs ap zināmām lietām un pieprasījumiem, bet ap vispārīgiem staipīgiem teikumiem. «Vai īriem nākotnē būs vai nebūs parlaments?» tas ir tagad galvenais jautājums. Šis vārds: parlaments ir arī tas, kas visvairāk pievelk Gladstonam piekritēju Īrijā. Kādējādi šo parlamentu nodibinās, ar kādu pilnvaru tas sāks darboties, kādas būs viņa varas robežas, par to, izņemot pašu Gladstonu, laikam neviens vēl īsti nezin un arī nevīžo pārdomāt. Diezgan, ka īriem ir savs kara sauciens, ar kura palīdzību tie sagādā saviem deputātiem vēlēšanu laikā vajadzīgo balsu vairumu.
Varētu domāt, ka Gladstons ar to, ka tas no saviem projektiem pa daļai atkāpies, zaudēs savu popularitāti, bet tas nebūt tā nau. Mums šķiet, ka sevišķi tādēļ Gladstons jūtas stiprs, ka viņa projekti kļuvuši tik nenozīmīgi.
Pirmkārt: Gladstonam, kā jau sacīts, nau stingri noteiktas programmas, bet totiesu viņa pretiniekiem nau it nekādas. Tie runā arī par pārlabojumiem un reformām Īrijā, bet nau vēl līdz šai dienai priekšā cēluši nekāda priekšlikuma. Iru tauta atrodas tādos saimnieciskos apstākļos, kas ilgi nemaz vairs nau panesami, to katrs atzīst. Kādus līdzekļus tad nu valdība domā izlietot, kādus pārgrozījumus vietējā valdībā tā domā izdarīt? Ne konservatīvie, nedz liberālie unionisti nau varējuši atbildēt uz šo jautājumu, un tādēļ jādomā, ka tiem padoma šinī lietā pietrūcis.
Rietrumu valstis vispārīgi neder rīkoties ar spaidu likumiem. Konstitūcijas svabadības gars tur tik tāļu jau iesakņojies, ka tāda valdība, kas bez redzamas vajadzības rīkojas apspiešanas garā, pati vājina savu stāvokli. Lai valdība darītu ko darīdama, vēlētāji Anglijā aizvien simpatizēs vairāk Īrijas neatkarības centieniem nekā valdības apspiedēju rīcībai.
Pēdējais un, pēc mūsu domām, vissvarīgākais apstāklis, kas Gladstonam un viņa ieskatiem iru lietā nāk par labu, ir tas, ka angļiem mūžīgie nemieri Īrijā līdz kaklam apnikuši. «Kaut jel šī iru lieta reiz beigtos!» tādas ir valdošās domas angļu politiskās aprindās.
Viena lieta tomēr varētu izjaukt šo kustību īru labā, proti, Gladstona nāve. Šis gadījums sašķobītu pilnīgi partiju stāvokļus, tas laupītu īru lietai tik svarīgu pabalstu, ka nemaz nau paredzams, kādu virzienu īru jautājums ņemtu pēc liberāļu vadoņa nāves.
Vispēdīgi jāpiemin, ka viena Īrijas daļa, Ulsteras grāfiste, arī turpmāk vēlas palikt ciešā sakarā ar Angliju, ka tā nevēlas pievienoties tai Īrijai, kuras īstais vadons un valdnieks būs Parnells. Tā vismazāk apgalvojis Čemberlens, kas Ulsterā apkārt ceļojis un drīz vienā, drīz otrā vietā turējis runas. Ja viņa vārdi ir dibināti uz patiesības, tad jāsaka, ka ēkā, ko Parnells ar Gladstonu lielām pūlēm mēģinājuši uzcelt, jau pašā pamatā radies neaizpildāms robs.

 

 

 

LIKUMA PROJEKTS PAR STRĀDNIEKU APDROŠINĀŠANU VĀCIJĀ

Projekts par strādnieku apdrošināšanu pret vecuma nespēku un darba nespējību ir viens no pēdējiem locekļiem garajā likumu virknē, ar kuriem Bismarks cenšas pretim strādāt sociālisma izplatīšanai. Bismarks, kā lielā aģitatora un tautas saimniecības pratēja Lasāla domu mantinieks, ieskata palīdzību strādnieku dibinātām vajadzībām pirmā ziņā par valsts pienākumu. Bez tam daudz zinību vīri, kas pamatīgi izpētījuši strādnieku dzīvi fabrikās un plašākos rūpniecības veikalos, allažin griezuši valdības vērību uz strādnieku likteni tanīs atgadījumos, kad tie kļūst aiz vecuma darbam nederīgi vai arī nelaimes brīžos zaudē tiktāl veselību, ka vairs nevar pārtiku pelnīt. Strādnieku apgādāšanas ziņā Vācija būs laikam gan Eiropas pirmā valsts, kas pēdējos gadu desmitos izdevusi dažus it teicamus likumus strādnieku šķirai par labu. Arī tagad Vācijas valdība izstrādājusi par strādnieku apdrošināšanu jaunu likuma projektu, kas daudzmaz apdrošina strādnieku vecuma dienās vai arī tādos atgadījumos, kad tas kļūst nespēcīgs.
Nupat izsludinātais likuma projekts pieder pie vissvarīgākajiem darbiem, ko vācu valdība pēdējos sešos gados darījusi par labu strādniekiem. Jebšu gan arī līdz šim pastāvēja Vācijā likums, kas apdrošina strādniekus pret nelaimes atgadījumiem, tomēr nupat izdotam likuma projektam ir daudz plašāka nozīme pie palīdzības sniegšanas. Jaunais likuma projekts, tā sakot, aizņem visu rokpeļņu šķiru un dod strādniekiem   p a s t ā v ī g u   pabalstu. Ja vecais likums apdrošina strādniekus tikai pret nelaimes atgadījumiem, tad jaunā likuma projekta ideja pastāv iekš tam, piešķirt palīdzību. visiem nespējniekiem, kam jāpelna uztura ar savu roku pūliņiem. Jaunais strādnieku apdrošināšanas projekts zīmējas uz 12 miljoniem Vācijas iedzīvotāju, kuri vai nu nodarbojas uz laukiem ar zemkopības darbiem, vai arī kā rūpnieki, sīktirgotāji un tamlīdzīgi ļaudis. Tikai tādiem nenāks nodomātais likums par labu, kas dabūn 2000 markas ( 1000 rbļ.) gada algas vai arī vecuma vai nespēcības gados apdrošināti citādā ziņā, piemēram, ar zināmu pensiju pēc kroņa dienestā izdienētiem gadiem u. t. pr.
Pēc jaunā strādnieku apdrošināšanas likuma projekta, visiem apdrošinātiem strādniekiem, kas sasnieguši 71 gadu, ir tiesība dabūt 120 markas (60 rubļu) gadā, vienalga, kāds arī nebūtu viņu veselības stāvoklis. Ikkatrs strādnieks, kas kļuvis nespēcīgs, lai tas arī būtu jaunāks gados, dabū par gadu pensijas, mūsu naudā rēķinot, 90-125 rubļus. Pensijas lielums atkarājas no tam, cik gadus tas strādājis.
Pēc rūpīga aprēķinuma, apdrošināšanas naudas vajadzēšot ap 156 milj. marku (80 milj. rubļu) gadā. Šo summu projektēts sadabūt šādā kārtībā: vienu trešdaļu no minētās summas izmaksās valsts kase un divas trešdaļas jāsamaksā darba devējiem un strādniekiem; valsts izmaksā savu daļu tad, kad atnāk laiks strādniekiem izmaksāt pensijas. Turpretī darba devējiem un strādniekiem būs jāsamaksā zināma daļa jau tad, kad nāks spēkā jaunais apdrošināšanas likums, pie kam apdrošināšanas kasei par labu atvilks strādniekiem zināmus procentus no vinu algas; darba devējiem, kā fabrikantiem u. t. p., būs maksāt pēc tekošā rēķinuma. Strādniekus apdrošinot, turēsies pie jau iepriekš nosacītas kārtības, katrs rūpniecības zars būs, tā sakot, ipaša sabiedrība (Berufsgenossenschaften). Tāda kārtība der jaunajam likumam par pamatu. Kas zīmējas uz algotiem kalpotājiem, kuri nau amatnieki un kuri nepieder pie rūpniekiem, kādēļ arī tiem trūkst sevišķu apdrošināšanas sabiedrību, tad par viņu apdrošināšanu gādās draudzes un valdība pati. Visiem tiem strādniekiem, kas piedalīsies ar savu algu pie apdrošināšanas, likums piešķirs tiesību piedalīties arī pie kases pārvaldīšanas.
Ja ievēro dažus nosacījumus projektā, tad jādomā, ka reihstāgs nebūs vis pilnīgi mierā ar izstrādāto projektu, un var būt, ka pat strādnieku reprezentanti gribēs dažas vietas projekta papildināt, bet tomēr var cerēt, ka projekta idejas pamati paliks tie paši. Projekta izgatavotāji jau pa daļai atzinuši, ka gada pensija no 120-250 markām ir maza, bet tie nau drīkstējuši nosacīt lielākas pensijas, būdami pārliecībā, ka, augstas pensijas izmaksājot, par daudz apgrūtinās pašu rūpniecību. Otra vārīgā vieta projektā ir tā, ka strādnieks var zaudēt pensiju bez paša vainas, proti, tanī gadījumā, ja tam uzbrūk darba trūkums. Likuma projektā gan sacīts, ka strādnieki, kas darba trūkuma dēļ nau spējuši laikā iemaksāt pienācīgo naudas daļu, var savu parādu deldēt arī vēlāku, taču tāds piezīmējums ne visai praktisks, jo, tiklīdz strādnieks kritis parādos, tam vēlāku nākas ļoti grūti parādu nomaksāt un bieži vien redzami tādi atgadījumi, ka pie vislabākās gribas nespēj deldēt parāda. Jādomā, ka tamlīdzīgus robus ievēros reihstāgā un atradīs vajadzīgos līdzekļus, kā viņus labot. Likuma projekts nosaka    s t r ā d n i e c ē m   tikai divas trešdaļas no pensijas. Nevar cerēt, ka arī šis nosacījums dabūs likumīgu spēku. Pat pilnā pensija ir tik maza, ka no viņas atlec maz labuma, un, zināms, divas trešdaļas spēj vēl mazāk apmierināt strādnieka ikdienišķās vajadzības.

 

 

 

POLITISKĀS STRĀVAS UN LIELVALSTU BRUŅOŠANĀS

Nesen angļu ministerijai tuvu stāvošais laikraksts «Standard» pasniedza kādu rakstu, kuru Bismarka lapa «Norddeutsche Allgemeine Zeitung» un citas vācu avīzes pasteidzās uzņemt arī savās slejās. Raksts pats par sevi nebūtu nekāds ievērojams, ja tas apstāklis, ka Vācijas valstkānclera lapa viņam it mīļi devusi paspārni savās slejās, nepiešķirtu tam īpašu svaru. «Standard» bija griezis vērību uz franču nemitošos bruņošanos un beidzot sacījis, ka šī bruņošanās nekādi neesot iztulkojama miera ziņā. Eiropas mieru neviens tagad negrasoties traucēt. Ja nu kāda valsts visiem spēkiem un līdzekļiem bruņojoties, tad tā taču bruņojoties pret citu kādu valsti, un neviens taču neteikšot, ka franču tauta uzkraujot sev milzīgās nastas karaspēka ziņā aiz vieglprātības. Šie «Standard'a» un vācu avīžu izsacītie pārmetumi pamudina mūs sacīt kādus vispārīgus vārdus par bruņošanās nozīmi zem tagadējiem politiskiem apstākļiem Eiropā.
Pilnīgi nepareizi ir sacīt, ka kāda tauta tikai tad bruņojas, sagatavojas uz atgaiņāšanos, kad tai briesmas draud. Katrai valstij uz to ciešāko jāraugās, ko viņas kaimiņi dara. Tāda tiesība ir tiklab Vācijai, kā Francijai vai Krievijai. Francijai, par piemēru, tagad ne vien stingri jāskatās, ko vācieši dara, bet arī, kādus soļus sper Itālija. Šimbrīžam katra lielvalsts nebruņojas tikai tādēļ, lai atbaidītu citus no uzbrukšanas, bet bruņojas arī tādēļ, lai būtu sagatavota uz sarežģījumiem, kas varētu celties caur ķildām starp citām lielvalstīm. Krievija un Austrija, p. p., gādā, ka viņu karaspēks nepaliktu citu tautu karaspēkiem pakaļ, vai tad tādēļ tūdaļ jādomā, ka Krievija tiek apdraudēta vai ka tā grasās kādam no saviem kaimiņiem uzbrukta? Lai paskatāmies, ko angļi dara. Cik tintes viņu avīžnieki izrakstījuši, brēkdami par angļu flotes trūkumiem, cik nau runāts par to pašu lietu angļu parlamentā utt.
Jaunlaiku lielvalstis, nodibinādamas savu militārisko spēku, nebūt nedomā pie tam, ka šis spēks katrā ziņā izmēģināms uz kara lauka. Karš ir un paliek   p ē d ē j a i s   līdzeklis, pie kura ķeras tikai tad, kad visi citi izrādījušies par veltīgiem. Taisnība jau ir, ka valstu sakars savā starpā dibinās beigu beigās uz apbruņotā spēka, ko valstis var uzstādīt, un ka šis apbruņotais spēks ir īstenībā tas pamats, uz kā atbalstās diplomātu lēnākā vai bargākā valoda, bet tāpēc vien vēl neviena lielvalsts tik drīz vis neķeras pie šā spēka lietošanas. Pat stiprākais bīstas no nenovēršamiem izdevumiem, no milzīgajiem naudas un
asins upuriem, ko tāds solis pieprasa. Gribot negribot katras valsts diplomātija rīkojas pēc tiem ieskatiem, kurus tā mantojusi no otras valsts pretošanās spēkiem. Citiem vārdiem, katra tauta tikai tad bauda cienību un drošību, kad tā ix neatkarīga, un neatkarību nevar citādi uzturēt kā tikai tad, kad valstij ir spēka diezgan piespiest sevi cienīt un bīties. Jautājums, kas, piem., Francijai pēc vācu-franču kara bija tas svarīgākais, nepastāvēja vis iekš tam, vai viņai no jauna draud uzbrukums jeb vai tā mēģinās atriebties, bet iekš tam, vai viņai izdosies uzturēt sevi lielvalstu šķirā jeb viņai būs jānoslīd Vācijas paklausīgas kalpones stāvoklī.
Ja gribam pareizi apsvērt lielvalstu tagadējās brunošanās nozīmi, tad mums jāiegaumē un jāapcer   p ā r g r o z ī j u m i,   k a s    E i r o p ā   n o t i k u š i   p ē c   f r a n č u-v ā c u   k a r a.   Šā kara augļi bija sekošie: Eiropā nodibinājās jauna valsts un, proti, valsts, kuras stiprums atbalstījās uz milzīga, ļoti labi iedīdīta karaspēka. Šij valstij piederēja, kā pats par sevi protams, pārsvars Viduseiropā. Un kādi tad nu bija tie apstākļi, kas no šāda stāvokļa radās citām valstīm? Pēdējās bija piespiestas atzīt šo pārsvaru un vai nu atsacīties pa daļai no patstāvīgas rīcības, vai atkal censties pēc līdzsvara nodibināšanas, pavairojot savus apbruņotos spēkus. Priekš lielvalsts, kas saprata savus uzdevumus, izvēle šinī gadījumā nevarēja būt grūta. Francijai pār godu jāsaka, ka tā pirmā apņēmās netaupīt nekādus upurus, lai iznicinātu šo Vācijas pārsvaru, un šai ziņā tai no Eiropas tautām nākas tikai pateicība, tāpat kā Krievijai nākas pateicība par to, ka tā izstājās no triju valstu sabiedrības un rīkojās pilnīgi patstāvīgi savā politikā.
Lai katrs, kas pārmet vienai vai otrai no minētām abām lielvalstīm neattaisnotu bruņošanos, pārdomā,   k ā   g a n    E i r o p ā    t a g a d   i z s k a t ī t o s,   ja Francija un Krievija nebūtu izturējušās tā, kā mēs patlaban aprādījām. Kas notiktu pat ar tām valstīm, kuras kā Austrija padevušās Vācijas iespaidiem, ja Eiropā nebūtu valstis, kas spēj uzsaukt Vācijas visspēcībai: līdz šejien un ne tālāk! Kas notiktu ar Angliju, kurai gaidāmi grūti pārbaudījumi, kurus tā savā lepnībā, kā liekas, nemaz nevar ieraudzīt? Tas viss jāpārdomā un jāapcer, iekām izsakās par vai pret tagadējo vispārīgo bruņošanos.

 

 

 

FRANCIJAS REPUBLIKA

Visa pasaule ar lielāko ziņkārību gaidīja uz 2. decembra m. d., gaidīja ar bailēm uz to, kas šai dienā notiks Francijā, it kā šī diena būtu tā, kurā jāizšķiras visas Francijas un sevišķi viņas valdības formas liktenim.   V a l d ī b a s   p r e t i n i e k i   ar visu sparu gribēja izrīkot šai dienā pretestības parādījumus pret pastāvošo valdību un valdības kārtību un mēģināja visādiem līdzekļiem sakarsēt ļaudis pret valdību caur to, ka uztiepa radikālai ministerijai neticamus nodomus, ka izplatīja ziņas: tā partija, no kuras vadītājiem skaidri zināms, ka tiem brīvība tuvu pie sirds pieaugusi, pati ķeršoties pie nedzirdētiem brīvības apspiešanas līdzekļiem, caur varas darbiem mēģināšot atsvabināties no republikas pretiniekiem.   Ā r z e m ē s   visi bija tais domās, ka republika nopietnās briesmās, un tādēļ no ārzemēm tika uzdots, lai no Versaļas sūtot telegrāfiskus ziņojumus par Parīzes notikumiem, jo visi domāja, ka no Parīzes telegrāfa stacijām nevarēšot dabūt ziņas. Bet šādas cerības un bailes bija veltīgas, 2. dec. m. d. pagāja mierā un kārtībā, un visus svētkus var ar pilnu tiesību nosaukt par lielu demonstrāciju republikai par labu, caur kuru republika var justies stiprināta, ne vājināta.
Parīze palika viss mierīgi, viesnīcas bija vajā kā ik dienas, pat dažas pārdotavas palika neslēgtas, publika, kura nepiedalījās pie demonstrācijas, it mierīgi gāja pastaigāties pa jauko laiku. Paši   k o n s e r v a t ī v i e   un    b u l a n ž i s t i   sajuta, ka šoreiz nekas nau izdarāms; pirmie pasludināja, ka atsvabināšanas diena vēl neesot atnākusi,   b u l a n ž i s t i   turpretī piesita pie ielu stūriem lielus plakātus, kur uzaicināja tautu, lai nepiedaloties pie šīs demonstrācijas; to vīru, kas priekš brīvības, republikas un tēvijas pret diktatūru bijis ar mieru savu dzīvību upurēt, arī viņi (bulanžisti) cienot, bet valdība gribot šos svētkus izlietot brīvības apspiešanai, un tādēļ viņi negribot piedalīties; lai dzīvojot Francija, republika! Bet iespaidu, ko Bulanžē bij cerējis, šis raksts neatstāja, jo bulanžisti vēl nekad nau varējuši caur klusu ciešanu izteikt savas domas, viņi, ja vien netrūcis kliedzēju, caur kliegšanu izpildījuši to robu, kas manāms viņu partijas programmā, un šo kliedzienu šoreiz maz dzirdēja. Valdība bija ļoti gādājusi par drošību un kārtību, visās malās bija noslēpti zaldāti un policisti, bet pašā svētku gājienā redzēja daudz ja 100 kārtības sargu, bet ar šim mazumam nepietika darba.
Bulanžē pats neiedrošinājās piedalīties pie svētku gājiena, viņš, negribēdams dzirdēt sevi lādam, izbrauca iz Parīzes, ar žēlumu raudzīdamies atpakaļ uz to pilsētu, kur viņa zvaigzne vispirms bija uzlēkusi, kur viņš senāk nevarēja uz ielas parādīties bez slavas kliedzieniem un kur savā laikā tauta, negribēdama viņu projām laist, kārās pie dzelzceļa mašīnas riteņiem, - tagad tur viņa slavas laiks garām, slavas saucienu maz dzirdēja, bet totiesu vairāk lāstu. Toreiz visa Parīze raudzījās uz Bulanžē kā uz valsts glābēju, kas dāvājis republikai Lebel plintes un jaunu pulveri, un no Parīzes viņa slava pamazām izplatījās pa pārējo Franciju; tagad liekas, ka galvas pilsēta priekš viņa pagalam. Visas šķiras ir pret viņu, ap viņu salasīti tik dažādi godkārīgi vīri, kas paši par sevi nekādu lomu nespētu vilkt un tādēļ pieslējās Bulanžē vai vismaz to mēģināja izlietot sev par labu. Turīgās šķiras nekad nau atzinušas Bulanžē par savējo, un tagad arī strādnieki ieskatījuši, ka vienīgi republika dod iespēju attīstīties sociālai dzīvei dabīgi; ka diktatūra savādi izturēsies pret zemāko šķiru pieprasījumiem nekā radikāla valdība, to katrs sajēdz. Katram prātīgam cilvēkam pašam jāieskata, cik grūti Bulanžē slēpt ar «tautiskās republikas» vārdu savus diktatūras nodomus.
Bet Bulanžē nau vienīgais republikas ienaidnieks. Nerunāsim par   m o n a r ķ i s t i e m,   kuru svars pamatojas vienīgi uz vēstures un lieliem naudas maisiem, no viņiem, domājam, Francijai nau jābaidās, jo caur pašu nevienprātību, kas nau izlīdzināma, viņiem jānīkuļo, un bez tam viņu starpā nau nevienas partijas, uz kuru tauta varētu raudzīties ar uzticību. Lielākais naidnieks ir paši republikāņi ar savām nebeidzamām ķildošanām un naidošanām par niecīgiem iemesliem. Radikālisms acīmredzot augtin aug, un tādēļ arī būtu laiks, ka oportūnisti sekotu laika garam un pieņemtu iz radikāļu programmas to, kas nenovēršamas attīstības auglis. Viņiem derētu ievērot, ka valstīs ar konstitūciju, un jo sevišķi republikās, no lielākā svara ir spēcīga valdība, kas var dibināties vienīgi uz spēcīga vairākuma. Mēs nešaubāmies, ka tauta pati pamazām jo vairāk un vairāk piekritīs radikāļiem, ka caur to pats no sevis nodibināsies radikāļu vairākums, bet tas ies lēni, un pa to laiku republikai draud daudz spēcīgu pretinieku. Ka vienīgi reformas varētu iznīcināt šos republikas naidniekus, to oportūnistiem vajadzētu drīzumā atzīt, un tomēr viņi ar īgnumu min radikāļu projektus ievest Francijā nodokļus no ienākumiem, decentralizāciju jeb pašvaldību u. c. tām līdzīgas reformas, kas citur daudz vietās jau pastāv.
Bet nevar liegt, ka mērenie to pamazām nesāktu atzīt, viņi jau caur to, ka pabalsta radikālo ministeriju, pierāda, ka sākuši nopietnāki raudzīties uz lietu; bet sevišķi gaiši tas bija noredzams 2. dec. m. d. Lai nu gan oportūnistu laikraksti un deputāti oficiāli nepiekrita šim galējo radikāļu izrīkojumam, tomēr svētku gājienā, var ar pilnu tiesību teikt, bija visas tautas šķiras, uz vairāk acumirkļiem bija aizmirsts savstarpīgais ienaids, un visi vienojās skaļos saucienos: «Lai dzīvo republika!», «Nost ar Bulanžē!». Lai gan demonstrācija nebij tik liela, kā to gaidīja, - gaidīto 200 000 vietā sanāca, pēc tādu ziņām, kas paši
klāt bijuši, tik 50 000 - tomēr jāliecina, ka šis svētku gājiens stipri tuvinājis dažādas partijas un ka tādēļ valdība var priecīgāka raudzīties nākotnē.

 

 

 

MAZIE DUNDURI

Divpadsmit gadiņi būs aiztecējuši, kopš no ziemeļiem atskrēja uz Latviju pirmais Dunduru bars. Vecās bizes Baltijā pavisam iztrūkās: tavu brīnumu! saltumā zem 60. platuma grāda perinājušies dunduri. Vēl tās nebija paspējušas pilnīgi atmosties, kad jau dunduri sāka durt un dūca, ka bizēm gali vien cilājās. Velti bija visi protesti, veltas tās vaimanas: tikko tās no viena bara puslīdz bija atkratījušās, te spruka otrais, trešais un ceturtais virsū. Tie bija brīži, par kuriem daudzi labprāt nemaz nerunā, kuru atmiņa vien jau modina «neizsakāmas sāpes». Bet tad nāca laiki, kur likteņa un attīstības vesers satrieca vecos «milžus uz māla kājām», un dunduriem atlikās tikai klusumā noskatīties un nopriecāties par izsamisušo bizošanu un kārpīšanos.
Toreizējiem Dunduriem bija cits uzdevums, viņiem vēl nevarēja prātā nākt, ka arī pie latviešiem var parādīties tas gars, kuru tie toreiz ņēmās graizīt un šaust. Laiki pārgrozās. Kamēr toreiz vēl nevarēja būt runas no satīras, kas zīmējas uz latviešu pašu sadzīvi, tamēr tagad šī sadzīve radījusi dažu labu bizi, tranu, augoni un nebūšanu, kuriem krietns dundura dūriens ir tikpat veselīgs kā sinepu plāksters uz pampuma.
Nupat izlīdis Rīgā pie dienas gaismas pundurs (pūlis) mazu Dunduru. Kā jau īstiem pasaules klejoņiem un viegliem putniņiem, viņiem nau pases. Nezināms, kas viņus perinājis, nezināms arī, no kurienes tie nākuši. Jauni viņi ir, tas noģiedams arī no tam, ka tie dažkārt sīvāki iedur, nekā šajos «mērenības un zelta caurmēra laikos» ļaudis var panest. Negribēdami aizsteigties lasītāju spriedumam priekšā, sakām šoreiz tikai to: pārbaudiet. - un, kas labs, paturiet!

 

 

 

LIELPILS PAGASTA VECĀKIE

(KRITISKS APCERĒJUMS PAR ĀD. ALUNANA LUGU)

Alunāna kga jaunā 5 cēlienu luga ir vislabākā luga mūsu literatūrā; kā tādai viņai pilna tiesība prasīt vispārēju ievērošanu - no visiem, kas tik vien interesējas par latviešu skatuvi. Un kurš īsts latvietis to nedarītu - lai viņam arī būtu citādi uzskati par mūsu teātra attīstību nekā cien. Alunāna kgam, latviešu skatuves tēvam, kurš ar šo savu jauno lugu atkal pierāda, ka viņš tāda vārda cienīgs. Mūsu luga pelna daudzpusīgu un daudzkārtīgu pārrunāšanu, un es nešaubos, ka mūsu prese pratis izpildīt savu pienākumu.
Tāda luga grib, ka arī pirmais - varbūt vēl paagris - kritisks pārskats būtu plašs un cītīgi izstrādāts. Ievērojot vācu slavenā kritiķa Lesinga padomu, ka pret iesācēju jāturas glaumi un pamudinoši, pret pratēju stingri, cien. A. kgs neļaunosies, ja viņš varbūt vietām manis tādu stingrību; no Alunāna prasa vairāk nekā no kaut kāda iesācēja.
Mēs jūtamies piespiesti vēl kādu vārdu minēt par mūsu, tā sacīt, kritiku jeb, pareizāk, mūsu preses izturēšanos, pārspriežot jaunus literāriskus ražojumus. Pie mums «kritika» tik bieži ir bijusi partejiska, ka tagad puslīdz parasts domāt, ka katra kritika var būt vienīgi partejiska.
Gluži naivi, bet ar lielu un teicamu vaļsirdību, kura būtu vēlējama arī citās vietās, Ingas kgs «B. V.» izsaka tādus uzskatus uz kritiku, pārspriezdams šā gada Baltijas kalendāri. Viņš par šo grāmatu dodot vienīgi savu domu un prātojumu ekstraktu, jo spriedumus pierādīt nemaz neesot vajadzīgs, viņa lasītāji ticēšot, ka viņš tos prātojumus neesot iz gaisa sagrābstījis. Ingas kgam varbūt pilnīga taisnība tādējādi kritizēt grāmatu, jo viņam vajaga būt pietiekošu iemeslu paļauties uz «B. V.» lasītāju lēticību. Mēs, diemžēl, nebaudām tādu aklu paļāvību no savu lasītāju puses, kas mūsu darbu dara ievērojami grūtāku.
Bez tam mēs arī nevaram piekrist tām domām, ka kritikai tiešām jābūt partejiskai, un tātad mums neatliek nekas cits, kā jauno lugu lūkot izprast, cik varēdami pareizi, un nosvērt viņas vērtību vienīgi iz viņas pašas, neskatoties uz kaut kādiem ārējiem apstākļiem, visus savus spriedumus pierādīdami neticīgiem lasītājiem. Cerams, ka mums nepārmetīs partejību, ja mēs atzīstam lugu par labāko mūsu literatūrā. A. kga vārds - kā mūsu krietnākā dramatiskā rakstnieka - mūs no tam pasargās. A. kungam nevajaga ieteikšanas kā kaut kādam diletantam, bet jāsaka taisnība.
Presē jau sen nopietni žēlojas gan par jaunu oriģināllugu trūkumu literatūrā, gan par jau sarakstītu oriģināllugu neizrādīšanu. Izsludinātās prēmijas par oriģināllugām netiek vairs atjaunotas, un visas balsis par šo lugu izrādīšanu paliek par saucēja balsīm komisijas tuksnesī, jo komisija arvien vēl domā, ka varēs iekārdināt mūsu publiku ar tādiem kārumiem kā alpu sārtums un šūplatles. Visi, kas ņem dalību pie latviešu skatuves plaukšanas un kas jūtas izmocīti no mūžīgām lokalizācijām, ar prieku apsveicinās jauno tautisko lugu, kura līdz šim, diemžēl, bija diezgan maz pieejama plašai publikai. Tā kā luga, kā cerams, tiks daudz izrādīta arī uz laukiem, tad mēs atgādinām, ka šī luga ieskatāma par    m a n u s k r i p t u   un Ādolfa Alunāna kga īpašumu, kas izrādāma «vienīgi ar viņa vai ar viņa mantinieku atļauju», kā Alunāna kungs piezīmējis savā grāmatā.
Vispirms lai mums ir atjauts darīt dažas piezīmes par valodu lugā. Tādas piezīmes gan pa lielākai daļai mēdz uzlūkot par sacerētāja ķircināšanu, kad grib pie viņa darba kādas vainas atrast un nemāk ne pie kā cita pieķerties; bet žēl, ka pie tik laba darba paliek ij mazākais puteklītis, kas nepatīkami duras acīs.
Alunāna kunga valoda vispār pazīstama par īsti latvisku, un šinī rakstā ar sevišķu prieku manām, ka Alunāna kungs valodas ziņā pastāvīgi attīstās, ar labu izvēli pieņemdams tā sauktos jaunos vārdus un atmezdams vecos, tapinātos. Viņa izvēli varētu saukt par piemērīgu sevišķi tagad, kad parādās ekstrēmi centieni: vai nu rakstīt vienīgi jaunos vārdos, tā ka valoda tiek pilnīgi nesaprotama, vai pieslieties vārdos un stilā kādai svešai valodai. Sevišķi pret pārmērīgiem pūristiem - valodas tīrītājiem - A. pats griežas kādā piezīmē, kur izskaidro, ka šis bijis piespiests vietām lietot nelatviskus, pat nedaiļus vārdus, gribēdams karakterizēt dažus tipus Kurzemē. Aiz bailēm no tādiem pūristiem mūsu oriģinālu rakstnieki daudzkārt liek savos tēlojumos visām personām runāt tā kā grāmatām; tas kavē pareizu raksturošanu.
Uz dažām valodas kļūdām (p. p., ģermānismiem tur, kur viņi nau vajadzīgi) gribam aizrādīt, lai varētu vienoties par ikreizējām pareizām formām. A. kgs saka: Graudiņa (Graudiņa sieva); vispār gan būtu pieņemtas formas: Graudiņiene, Graudiņiete, svešo valodu vietā: prastība, glupība varētu likt latviskākus: rupjība, muļķība. A. raksta: tempo'a, - vienkāršāk - tempā. Nevajadzīgu svešvārdu ievērojami maz, mēs minam tikai: harmonēt, lekcija. Turpretī atkal ar jauku izruņu valoda piemērota katrai personai, - mēs atgādinām veco Graudiņieni, kura vienā cēlienā izlieto 5 sakāmus vārdus. Šur tur vēl atgadās konstrukcijas, kuras liekas svešādas, p, p.: bija mans pienākums; nebūs Lielozols vairs amata - tad -
Tā kā mūsu lugas saturs lasītājam tikai pavirši pazīstams iz kādiem pāris ziņojumiem avīzēs, tad nebūs lieki to te vēlreiz aplūkot; tāda atkārtošana it labi atvieglinās lasītājiem saprast mūsu spriedumu un to kontrolēt. Luga notiekas Lielpils pagastā - Kurzemē. Pagasts nepieder pie visvairāk izglītotiem. Bet, kaut gan viņā rodas tādas personas kā pūšļotājs Līdiņš, svētulīgā jaunava Veinštein, 15 gadus pagasta veča amatā kalpojis vecu laiku draugs Lielozols, tad tomēr viņā ir arī augsti izglītoti pagasta bērni, Dr. Briedis un Milda, un visā pagastā manāma cenšanās pēc attīstības.
Dr. Briedis dzīvo L. pagastā, iepirktās mājās, bet saimniecību atstādams savai radiniecei, vecajai Graudiņienei, plaši nodarbojas ar ārstēšanu, tomēr naudas no slimniekiem neņemdams. Viņš iemīlējas pagastveča Lielozola meitā Mildā, kura atklāj viņam savu pretmīlestību, kad viņš izglābj no nāves briesmām mazo krustdēlu Auseklīti. Bet mīlētāju savienošanai ceļas šķēršļi. Mēs atrodam otrā cēlienā, ka Mildas tēvs, līdzšinējais pagastvecis, gribēdams visādā ziņā paturēt arī turpmāk savu amatu, ar visiem līdzekļiem aģitē pret jauno kandidātu Dr. Briedi. Briedis precē pie tēva pēc Mildas, bet tiek rupjiem vārdiem atraidīts - un nosolās nejaut Mildai bez tēva atļaujas nākt viņa mājā. Tomēr Milda, Briedim nezinot, atnāk un tiek dzīvā skatā no tēva uzmeklēta. Tikmēr atnāk ziņa, ka par pagasta vecāko izvēlēts Briedis, un Lielozols liek priekšā dakterim atteikties no amata un ņemt meitu. Pienākuma jūta pret pagastu uzvar dakterī, un Milda atsakās no viņa. Apmierināšanos meklēdama, Milda nometas pie kādas radinieces, kur svētulīgā H. Veinštein jkdze māk viņu atsvešināt Briedim, kamēr tas ir aizceļojis amata darīšanās, un pierunāt, lai dodas uz Ameriku, kur atradīšot mieru savām bēdām. Tādējādi Veinštein jkdze, kura senāk Briedi mīlējusi, grib viņam atriebties. Gauži aizgrābjošā skatā tēvs jau atvadījies no Mildas, te Veinštein jkdzes dzīvoklī, kur beidzamais skats notiek, parādās Briedis, pakaļdzīdamies Līdiņam, Lielozola senākam aģitatoram, kurš nodedzinājis Brieža mājas. Briedis attur Mildu no aizceļošanaš, izskaidro dažus pārpratumus, un mīļotāji atkal salīgst.
Šis cīniņš starp Briedi un Mildu ir lugas galvenā darbība, bet blakus viņai iet otra darbība: karš starp Briedi, gaismas draugu vadoni, un Lielozolu un viņa piekritējiem; karš parādās gan vēlēšanu cīniņā, gan māju ķildā (kad Briedis precē pēc Mildas un tiek no tēva atraidīts). Šīs abas darbības nau diezgan saistītas, un, stingri pēc tiem drāmas likumiem spriežot, kuri vēl līdz šim valda teorijā, nau izpildīts viens no galvenajiem prasījumiem - darbības vienība. Tā spriežot, gandrīz viss otrais cēliens, kurā tumsoņu aģitācija zīmēta tik dzīvi un patiesi, būtu nevajadzīgs, jo viņš galvenās darbības attīstīšanos neveicina, bet gan kavē.
Lugā gadās arī citā ziņā skati, kuri nebūtu īsti vajadzīgi, tā sevišķi gribam piezīmēt beidzamos skatus pirmā cēlienā, kur Dr. Briedim jāizglābj ar paša briesmām mazais Auseklītis,. lai Mildas mīlestība pret varoni parādītos pilnās liesmās; nabaga varonim tā jau diezgan bēdu, un Mildas sirds nau tik ļoti cieta, ka viņu iekarot vajadzētu tādu varas līdzekļu.
Drāmas sarežģījums ir ļoti veikls, bet ne mākslots. Tikai tas mums neliekas diezgan pārliecinoši un patiesi, ka tādi lieli konflikti ceļas iz tēva liegšanās dot meitu zināmam vīram; tēva atļauja tik svarīga pavisam nau, ja meita tik cieši mīlē savu izredzēto un ja šis nelūko uz pūru. Drāmas tehnika, kā tas no A. kunga citādi nau domājams, teicami izveicīga, dramatiskā darbība, izņemot 2. un 4. cēlienus, iet ātri uz priekšu, skati visi dzīvi un pievilcīgi. Drāmas sarežģījums labāks nekā atrežgījums, kur Līdiņš un Briedis parādās diezgan piepeši par visu juku izšķirējiem. Vietām arī nedibināta personu uznākšana uz skatuvi, tā, piem., 2. cēl. 8. skatā, kur Milda ienāk kroga dārzā.
Savā drāmā A. kgs parādās par ievērojamu raksturu tēlotāju. Raksturi visi patiesi, iz dzīves ņemti, labi izlasīti un kopoti, tikai kalpa Dāva raksturs ir mākslīgi taisīts. Personas ar zināmu raksturu vienumēr darbojas savam raksturam piemērīgi, un, ja kur atkāpjas no tā, tad tāda atkāpšanās pilnīgi dibināta apstākļos. Gan galvenākās personas manāmi vāji raksturi, bet dabiski viņi ir un labi zīmē savu laiku. Tādus raksturus, kādi te tēloti, katrs pazīsti, jo viņi tagad pie mums spēlē lielu lomu. Jānožēlo tikai, ka varonim, jauno gaismas centienu reprezentantam, nau dots drusku stingrāks un sparīgāks raksturs, kaut gan jāatzīst, ka lielā, varbūt pat lielākā daļa no tagadējiem jauna laika vīriem ir vairāk vārdu nekā darbu vīri. Dr. Briedis daudzkārt atgādina tādus raksturus, kādi krievu literatūrā nereti tēloti, piem., Turgeņeva Rudins, Gončarova Raiskis, un arī latviešiem tādi Dr. B, nau sveši. Briedis diezgan pārspīlēts, nepraktisks cilvēks, ko pierāda jau tas, ka viņš, uz zemēm dzīvodams, palaiž saimniecību un nodarbojas ar ārstēšanu - par velti. Viņš lūko veicināt izglītību pagastā, bet aiz pārliekas godprātības nedara nekā priekš tam, lai tiktu pagastveča amatā, kas viegli varētu novērst vecās nekārtības. Viņš nereti runā ar pilnu muti, skanošiem vārdiem, piem., skatā, kur prasa tēvu pēc Mildas rokas. Viņš tiek arī nereti sentimentāls un raksta dzejas. No Mildas tēva atraidīts, viņš bīstas mīļāko precēt bez tēva atļaujas, jā, pat aizliedz viņai savas mājas, un, kad viņa tomēr, mīlestības dzīta, nāk pie viņa un meklē patvērumu pret tēvu, kurš viņu grib vest mājās, viņš to raida no sevis projām pie kādas radnieces. Viņam labāk patīk, atraidījumu dabūjušam, kūkot: «Kaut es varētu mirt,» viņš žēlojas Graudiņienei. Viņš var upurus nest savai pārliecībai, bet viņam patīk nest upurus arī tur, kur tas pavisam nau vajadzīgs, viņš ar to lielās.
Arī Mildas raksturs ir mīksts, kaut ar viņa dažreiz izrāda enerģiju, kā, piem., atteikdama Augstkalnam un sevišķi pie daktera patvērumu meklēdama pret tēvu; bet pēcāk viņa diezgan viegli padodas Veinštein jkdzes ierunam. Viņa ir ātrs un neapdomīgs meitēns, bet īsti par to tik mīlējošs, ka klausa vairāk sirds nekā prāta balsij. Viņa grib papriekšu ir pret tēva gribu iet pie Brieža, bet pēc aiz dusmām un tiepības neiet arī ar atļauju.
Mildas tēvam ir dažā ziņā līdzīgs raksturs: viņš tiek no lepnības tāpat pārvaldīts kā Milda no mīlestības. Viņš savai augstprātībai gatavs upurēt bērna laimi, dodams viņu pie Augstkalna dēla un pēcāk piesolīdams to ienīstajam Briedim. Viņš ir nepastāvīgs un lielīgs, bet no dabas godīgs cilvēks; lai savu kaislību apmierinātu, viņš pulcina ap sevi visus pagasta ļaunākos elementus.
Pēc pārliecības viņš ir vecu laiku cienītājs, no grāmatām, laikrakstiem, skolām viņš neko netura. Viņš to amatu, kurā tik ilgi sabijis, uzskata it kā par savu īpašumu, «viņa svētais un augstais amats esot saaudzis ar viņa personu, visi citi šim amatam nederīgas personas». Viņš žēlojas, ka senāk viss pagasts bijis, tā sakot, «viena sirds un dvēsele un nu atkūlies kāds nelietīgs pravietis (jaunais pagastveča kandidāts Briedis), kas grib mūs padarīt uz vienu reizi pārāk gudrus un kas nodibinājis partijas garu mūsu starpā». Vilks aitas ādā, pagāns, t. i., neticīgs cilvēks, viņš esot. Pagasts jauno kandidātu nekad neuzlūkošot par savējo. «To mieru un saticību, kas valdīja mūsējos gadu simteņos, jūs izpostījāt. Jūs sarāvāt tās saites, kas mūs vienoja ar mūsu dabiskiem vadoņiem un kungiem, un tā sēkla, ko jūs izsējāt ar savām grāmatām; paliks par lāstu visai tautai.» Cik tas viss dabiski izklausās; tādus vārdus un apvainojumus dzird visur no atpakaļrāpējiem, veciem veclaiku draugiem, kuri izsamisuši skatās uz sava goda un varas zušanu un skaudībā nezina, ko padarītu jaunajiem spēkiem. Arī mēs tādus vecu varmaku gaudu un dusmu vārdus varam pastāvīgi lasīt.
Lielozola labā roka, bez kā padoma un palīga viņš nevar iztikt, ir kalējs Līdiņš, mūžīgi veikls intrigants un nikns fanātiķis, vecās gara tumsas piekritējs. Viņš nodarbojas ar ienesīgu pūšļošanas veikalu un tādēļ tiek sīvākais pretinieks Briedim; nodedzina pat viņa mājas, kad tas apkaro viņa tumšo amatu: aizliedz kā pagastvecis viņam ārstēt un pats ar savu ārstēšanu dara konkurenci. Lidiņš ir zināmo avīžu izplatītājs un draugs un palīgs pie nekrietniem darbiem svētulīgajai Veinštein jaunkundzei. Lidiņš viscaur vada un pabalsta Lielozolu, kurš viņam netraucē pūšjošanu; «ar jums caur dubļiem un panckām» - ir viņa vadošais vārds.
Centīgi blakus stājas Līdiņam svētulīgā jaunava, privātskolotāja Helene Veinštein. Ar lišķēšanu un mēlnesību viņa sarīda Lielozolu pret Briedi, kurš savā laikā bija atsacījies no viņas mīlestības; viņa ir, kā pati saka, viņa ļaunais gars. Viņa strādā tāpat kā Līdiņš, tik gudrāki un aiz cita cēloņa.
No citiem raksturiem atliek vēl minēt Puscepuri, kurš caur Brieža grāmatām atgriezts no kroga dzīves un nu karstākais jaunā virziena piekritējs. Gauži labi maz vaibstiem te zīmēti daži tādi ļaudis, kas ne cepti, ne vārīti, nepieder ne pie vienas partijas vai nau pārliecināti piekritēji, kuri ātri lokāmi.
Jauks komisks karakters vecā Graudiņiene, mīļa un godīga, ikdienišķa, prātīga vecene; ļoti labs patīkamais un atjautīgais mazais Auseklītis. Bez jebkāda rakstura ir komiskais Dāvs, kas «visu grib izmēģināt». - Savu aprakstu, kurš tā jau dienas avīzē nevar būt pietiekoši pilnīgs, mēs beidzam, aizrādīdami uz lugas vienkāršību un patiesību, un sevišķi tautību ne vien valodas ziņā, bet arī saturā un vielā, raksturos, notikumos, centienos, kaislībās, darbībā. Šinī ziņā luga var derēt par ceļa rādītāju mūsu nākamiem dramatiskiem rakstniekiem. Mūsu teātriem aizrādām vēl sevišķi uz to, ka luga viegli izrādāma un neprasa nekādu lielu izdevumu priekš dekorācijām.

 

 

 

MŪSU LUGAS

K A S   T I E   T Ā D I,   K A S   D Z I E D Ā J A?   J E B:   K L A U S Ī B A S   L A I K O S.    SKATU   LUGA   5   CĒLIENOS.    LATVIEŠU   SKATUVEI  SARAKSTĪJIS   Ā D O L F S    A L U N Ā N S.   MŪZIKA   NO  J U R J Ā N U    A N D R E J A.   JELGAVĀ, DRUKĀTS   UN    APGĀDĀTS   ZĪSLAKA   DRUKĀTAVĀ. 1888.

Šinī vienā gadā Alunāna kgs apdāvina mūsu rakstniecību jau ar otru oriģināllugu. Visi latviešu teātra īsti draugi var tikai priecāties par tādu viņa rosību, kaut gan arī mēs nebūtu mazāk priecājušies, ja mums būtu bijis ilgāk jāgaida uz beidzamo lugu; mums grib izlikties, ka viņa būtu iznākusi latviešu tautai vēl mīļāka, nekā viņa tagad ir. Priekšmets lugai izvēlēts ļoti laimīgi, jo kas varētu vairāk aizgrābt nekā stāsts par mūsu grūtām dienām, kuras vēl tik dzīvā atmiņā; iz šī priekšmeta var daudz ko iztaisīt. A. kgs savu lugu nosaucis par skatu lugu, kaut gan pareizāki viņu varēja saukt par bēdu lugu, jo varone savu mērķi nesasniedz, bet iet bojā cīniņā pret aizspriedumu. Luga īsti vēsturiska, jo viņa tēlo notikumus iz mūsu tuvākās pagātnes. Kurzemē gadus 30 atpakaļ dzimtbūšana atcelta, ļaudis vēl klausībnieki. Kādas muižas īpašnieks, jaunais grāfs Konrāds, iztrakojies ārzemēs «lielpilsētu vieglprātīgā dzīvē», pārnāk savā muižā, kur viņš iepazīstas ar Skaidrīti, sava saimnieka Baltauna meitu, un iemīlējas viņā. Tuvāka iepazīšanās ar savu klausībnieku grūto dzīvi, Baltauna vārdi un sevišķi mīlestība pret Skaidrīti pārvērš viņu par zemnieku rūpīgu gādnieku. Par spīti visiem aizspriedumiem viņš nodomā precēties ar Skaidrīti. Konrāda un Skaidrītes mīlestība modina Skaidrītes mīļotāja Ģederta greizsirdību; viņš, uzkūdīts no nelieša muižkunga, kura senējā vara no jaunā grāfa aprobežota, mēģina pat noģiftēt Konrādu, bet Skaidrīte izjauc viņa nolūku. Nopietnāki pretinieki precībai ir Baltauns un grāfa māte; grāfiene gan ar viltu, gan ar varu rauga Skaidrīti atturēt, un viņai ar izdodas viņu pierunāt. Skaidrīte, baidīdamās, ka varbūt pēc nebūtu Konrādam par nastu, uzupurējas pati sevi un ieņem nāvīgas zāles. Ideja - rādīt, ka klausības laikos varēja rasties arī labi kungi, ir jau krietna, bet, ja sacerētājs gribēja tēlot "bargu kungu klausītāju" dzīvi, tad viņa nemaz nebija vajadzīga.
Raksturošana šinī lugā nau tik pilnīga kā "Lielpils pagasta vecākos"; pie lielākās daļas personu nau manāma nekāda noteikta rakstura. Ar mīlestību ir zīmēta lugas varone Skaidrīte, kura ar joni iegūs visas publikas labpatikšanu.
Skaidrīte ir pirmos cēlienos jautrs, asprātīgs un nebēdīgs, bet arī labsirdīgs un naivs skuķis, kā tas parādās jaukos skatos, kur viņa ķircina Ģedertu, runājas ar jauno grāfu, vecīšu vietā grib iet klaušos u. c. Vēlāk mēs redzam viņu nopietnu, dūšīgu jaunavu, kura stipri turas pie Konrāda, bet arī dziļi nopietnos acumirkļos viņu neatstāj gara jautrība un asprātība, kā, piem., skatā, kur viņa Konrādam noņem Ģederta pasniegto saģiftēto dzērienu. Žēl tikai, ka viņas galējā atsacīšanās no Konrāda nau diezgan motivēta. Vai tādu dūšīgu meiteni lielmātes diezgan tukšie draudi un tēva nespēcīgie vārdi varēja piespiest piekāpties? Gauži izdevies sacerētājam veco dūdiņu pārītis, Labrencis un Margrietiņa, vecie lakstotāji, 80. gadu vecīši, kuri vis vēl brūtgāns un brūte un mīlas, kā paši saka, "patiesīgā, debešķīgā mīlestībā". Labrencis, vecs, omulīgs tētiņš, mīl jokus, ķircina savu "sirdsmagonīti", par "veceni" saukdams, uz kā šī bārdamās atbild, ka vecs esot tikai velns, lielās ar savu iepazīšanos ar Napoleonu Rundālē, kur no viņa ticis sakauts, jo, kā Margrietiņa saka, kā tad citādi lai iepazīstas ar augstu vīru? Viens no jaukākiem jocīgiem skatiem ir, kā viņš par šo iepazīšanos stāsta. Daudz citu brangu un jocīgu vietu ir izkaisītu pa visu lugu, piem., kur abi veči pakaļ taisa Ģederta lakstošanos, Labrencis sarunājas pa vāciski ar muižkungu Harderi u. c. Šis Harders, bijis piķieris, nelietis muižkungs, kas, iemantojies grāfienes uzticību, ļaudis plēsa, kamēr grāfa nebija mājās, ir viens no tiem viltīgiem ļauniem raksturiem, kādus mēs vairāk atrodam A. kga lugās. Šis raksturs ir drusku pārspīlēts. Piem., tur, kur Harders, atriebdamies par atlaišanu no vietas,   n o ģ i f t ē   g r ā f a   p i ķ i e r i   un noglabā suņus, kad grāfs grib iet uz medību. A. kgs gan saka piezīmē, ka šo lomu nedrīkstot kariķēt, bet vai sacerētājs pats negrēko, ja viņš liek viņam vairāk reizes rādīties sadauzītam. Senākais varmāks muižkungs, kurš nu pats žēlojas, ka ļaudis viņam pāri dara, sacels visātrāk ne līdzcietību, bet smieklus. Citi raksturi nau ievērojami. Baltauna runas par klausībnieku grūto dzīvi un citas runas tautiskā garā ar iepītām tautas dziesmām neizklausās diezgan dabīgi. Visā lugā darbības it diezgan maz; pirmie divi akti būtu pat no mazas intereses, ja tur nebūtu tik daudz dziedāšanas un diešanas, jo lugas darbība iesākas tikai trešā skatā. A. kgs šinī lugā mazāk svaru licis uz darbību nekā "Lielpils pagasta vecākos", par to viņš ar piespiests bijis ķerties pat pie raibām ugunīm (2. cēliena beigās).
Mēs jau uzrādījām, ka pēc lugas gājiena Skaidrītes pašnāvība nāk negaidīta, kaut gan bija pareizi izvēlēt tādu lugas galu. Raksturu un viņu darbības motivēšana vispār šinī lugā nau diezgan pilnīga; tā Konrāda pārvēršanās no trakuļa zemnieku gādniekā nau pārliecinoši izrādīta. Tāpat nemotivēti ir daži skati, piemēram; 1. cēliena 7. skatā lielmātes parādīšanās linu talkā, kur viss viņas uzdevums ir izsacīt pāris tirādu par zemnieku nepaklausību. Šī luga mums visādā ziņā jāatzīst par zemāku nekā "Lielpils pagasta vecākie". Ar to mēs negribam teikt, ka viņai nelaimēsies pie klausītājiem, varbūt viņa pat tiks vairāk iemīlēta nekā pirmā, jo viņas priekšmets ir laimīgi izmeklēts, viņā daudz jauku gan jautru, gan aizgrābjošu skatu, viņa bagāta ar dziedāšanu un dejām, viņā skaistā Skaidrītes loma, kura viena pati dod lugai ievērojamu vietu mūsu labāko lugu starpā. Bet mēs nevaram piekrist domām, ka viņa labāka un sevišķi "tautiskāka" nekā pirmējā.
A, kgs, kā rādās, gribējis pats sevi pārspēt mūsu jaunājā lugā, viņš gribējis sarakstīt ko it sevišķi tautisku, un šinī centienā viņš mums rādās maldījies; viņš pārspīlējis lugas tautību. Lai būtu īsti tautiska, lugai nevajadzēja vairāk nekā, kā tik būt vienkāršai un patiesai; nevajadzēja nemaz pastāvīgi pēc senčiem saukāt, vietā un nevietā tautas dziesmas minēt un sevišķi izrādīt kalpošanu veciem dieviem vai vismaz viņu cienīšanu. Tāda veco dievu cienīšana 40 gadus atpakaļ ir gan anakronisms. Viņām laikam nepiekritīga ir arī vietām lugas valoda, sevišķi svešvārdi, kuri tik jaunākā laikā mūsu valodā ieviesušies; nepatīkami krīt acis, piem., melankoliski, poētiski, kreatūra, magnēts u. c. Valoda nau visur piemērota runājošām personām, piem., (15. lp.) diezgan savādi izklausās, "ja vecā Margrietiņa runā tik smalkas frāzes". Šur tur atduramies pret kādiem ģermānismiem, piemēram, "jauks rīts, vairāk nekā vārda vienā ziņā" (33. lp.), "vienu sirsnīgu vārdu, vienu atzīstošu: ir labi, mans bērns" u. c. Nau labi noprotams, kas ir "romantika noslīcināta lielpilsētu vieglprātīgā dzīvē". Vai nāras ir arī meža dievietes? Vai Labreneis un Margrietiņa, kuri saukti "zemnieki B. mājās", nau cilvēki? Sacerētājs raksta "latvietis" ar lielu sākuma burtu, kamēr vairāk parasts rakstīt ar mazu. Tādas mazas kļūdiņas sacerētājam varbūt laika trūkums neatļāva pārlabot.
Jaunā A. kga luga pēc "Lielpils pagasta vecākiem" jāpieskaita pie mūsu labākām, īsti tautiskām oriģināllugām un jāvēlas, ka viņa drīzā laikā tiktu plašāki apspriesta mūsu mēneša un nedēļu rakstos. Vēl sevišķi jāatzīst A. kga rūpība par to, lai luga būtu jo viegli izrādāma arī lauku skatuvēs. Daudzās piezīmēs viņš dod krietnus padomus režisoriem (piem., 44. un 48. lp.), un, tā kā arī šī luga neprasa nekādu sevišķu ierīkojumu un dārgu dekorāciju, tad viņa, kā paredzams, uz laukiem daudz tiks izrādīta. Luga ir manuskripts un izrādāma tik ar A. kga atļauju.

 

 

 

"BALTIJAS VĒSTNESIS"

izgājušās sestdienas numurā lūdzās piedošanas no saviem lasītājiem, ka šis vairs nespējot "D. L." atgaiņāšanās rakstus nedz atstāstīt, "nedz uz tiem ko atbildēt". Tomēr viņš arī šoreiz bija "varonīgi sapurinājies". Mēs priecājamies, dzirdot par viņa tādu nespējību, jo nu varbūt ir cerība, ka viņš beigs savus pastāvīgos uzbrukumus "D. Lapai". Otrkārt, mums patīkas "B. V." redaktora ievērojamā vaļsirdība, ar kādu viņš izteicas, ka tas apzīmējot "savādu loģiku", ja kāds sakot, "ka redaktoram neklājoties spriest par saviem nopelniem"; mēs pilnīgi pārliecināti, ka "B. V." redaktors neturas pie šīs "savādās loģikas", bet gauži labprāt spriež par saviem nopelniem. Arī tas mums patīkas, ka brālis māsai acīs neknābj, bet mēģina ar visu savu nespējību arī savu māsiņu aizstāvēt.

 

 

 

MŪSU LAIKRAKSTI

"Balss" pēdējā numurā Vīgneru Ernests raksta par "mūziku jaunajā un vecajā gadā", pie kam viņš izsaka dažādas diezgan ievērojamas domas. Aizrādot uz lielajiem III dzied. svētkiem, V. E. kgs min šo svētku panākumus:
"Ne   vien   t a u t a s   d z i e s m a s    t u r   s k a n d i n ā t a s,   bet   arī    p a t s t ā v ī g i   m ā k s l a s   r a ž o j u m i,   puspiemirstas   a p d z i e d ā š a n a s   d z i e s m a s   i z g l ā b t a s   n o   pazušanas caur to, ka uzsākts tās krāt, bet svarīgākais ir tas, ka   a t m o d u s i e s    a p z i ņ a,   k a   m u m s   j ā c e n š a s   t i k t   p i l n i g ā k i e m.   Tādēļ arī diriģenti nosprieduši dot svētku atlikuma trešo daļu mūsu mūzikas veicināšanai, pie kam, ja negribam būt vienpusīgi, zem vārda "mūzika" jāsaprot ne vien dziedāšana, bet arī instrumentālā mūzika.
Tātad mums šai jaunā gadā būs izdarāms uzdevums vēl jo grūts, pēc nolikta dziedāšanas svētku darba mums tagad    j ā n o k ā r t o   u n   j ā i e r ī k o   s a v s   d a r b a   k a t a l o g s   p r i e k š   n ā k a m i e m   3-5    g a d i e m.
Kas tad nu būtu darāms? Mums
1) jāgādā par   t a u t i s k ā s   m ū z i k a s   m a t e r i ā l a   i e k r ā š a n u;   cik drīz iespējams, jāsakrāj   t a u t u   d z i e s m u   -   it īpaši   a p d z i e d ā š a n a s   d z i e s m u   m e l d i ņ i   u n   d e j u   m e l d i ņ i;   tas jādara, laika un naudas upuru netaupot, cauri 3-4 gadi vai vairāk, kamērviss sakrāts, kas vēl dabonams;
2) jāizdod   ž u r n ā l s   vai   b r o š ū r a s    a r   n o t ē m   un visādiem lietderīgiem, uz mūziku zīmējošiem. rakstiem;
3) jāgādā par   i n s t r u m e n t ā l a s   m ū z i k a s    piekopšanu un izplatīšanu Baltijā;
4) jāsniedz palīdzība mūsu apdāvinātiem tautiešiem uz augstākas izglītības sasniegšanu mūzikas arodā.
Visu to panākt un izdarīt apmierinošā mērā nav iespējams   b e z    i e s t ā d e s   a r   p l a š u   d a r b ī b a s   pamatu, nav iespējams bez lielākiem   n a u d a s    l ī d z e k ļ i e m,   kas atrastos šās iestādes pastāvīgā varā un lietošanā. Bet, kad nu pie mums vispāri sajūtama un sajusta vajadzība pēc mūzikas pamatīgākas izkopšanas, tad cerams, ka mūsu tautas ievērojamākie spēki, vienalga, vai viņi dziļāki mūzikas pratēji vai ne, labprāt piedalīsies pie tādas iestādes nodibināšanas un caur to radīsies diezgan līdzekļu uz mērķa sasniegšanu.
Tagad nospriests pie Rīg. Latv. Biedrības dibināt   M ū z i k a s    K o m i s i j u,   kurai na vispār. dzied. svētku atlikuma piešķirta ap 3½ tūkstošu rubļu liela naudas summa. Vai šai Komisijai būs iespējams apmierināt augšā minētās vajadzības, tas atkaras no tam, uz kādiem pamatiem un zem kādiem sīkākiem nosacījumiem minētā Komisija pievienosies pie Rīg. Latv. Biedrības. Cik paredzams, tad nedz minētās biedrības telpas, nedz citi apstākļi tai atvēlēs pienācīgā plašumā rīkoties; tātad Mūzikas Komisija uzskatāma tikai par   p a g a i d u   i e s t ā d i,   par sagatavojumu turpmāk ceļamai   p a t s t ā v ī g a i   m ū z i k a s   b i e d r ī b a i.
Tie kungi, kas 29. dec. m. d. vispārīgā diriģentu sapulcē aizstāvēja projektu pierīkot pie Rīg. Latv. Biedrības Mūzikas Komisiju, laikam bij   p ā r l i e c i n ā t i,   ka tāda Komisija l a b ā k a par patstāvīgu mūzikas biedrību (jo kā cita dēļ viņi tad tādu projektu būtu izstāvējuši?). Pēc tam, kad Mūz. Komisijas kārtības rullis būs izstrādāts un no Biedrības apstiprināts, izrādīsies, cik tāda pārliecināšanās dibināta."
"Balss" redakcija pie šī raksta pielikusi piezīmi, ka viņa, visur nevarēdama piekrist V. k. spriedumiem, rakstu uzņemot lietas aizkustināšanas dēļ un apsolas turpmāk izteikt savas domas.
Mums še vispirms jāizsaka nožēlošana, ka viena daļa latviešu preses pret šo svarīgo jautājumu agrāki, kad tas tika aizkustināts citā preses daļā, izturējās pilnīgi vienaldzīgi, jā, pat pretīgi, vai nu klusu ciezdama par šo lietu, vai pietikdama ar īsām, paviršām piezīmēm un pat zobošanām "par kādu Rīgas kungu plāniem", kaut gan šie kungi bija Rīgas dziedātāju biedrību diriģenti. Caur šādu vienaldzību laikrakstos tad arī iznāca savādais diriģentu stāvoklis pret jautājumu. Mums pašiem gadījās klāt būt 29. decembra m. d. diriģentu sapulcē, un tur nu redzējām, ka daži kungi, kas iepriekš bija aizstāvējuši projektu nodot apspriežamā atlikumā trešdaļu patstāvīgai biedrībai, pie balsošanas aiz pārpratuma balsoja pret šo projektu, kā domājams, vienīgi tādēļ, ka jautājums iepriekš nebija diezgan pamatīgi apspriests.
Par jaundibināmās latviešu mūzikas iestādes darbību runājot, būtu vēl jāaizrāda, ka tai no paša gala tūliņ jāuzstājas kā tai iestādei, kura savā laikā būs jaunu dzied. Svētku rīkotāja un vadītāja, un sevišķi nošu izdevumos vienmēr jāraugās uz to, ka izdodamos nošu krājumos lai būtu viena daļa tādu dziesmu, kas derētu taisni nākošiem dzied. svētkiem.
Beigās mums jāpiezīmē vēl tas, ka nemaz vēl nau pie malas mests jautājums par patstāvīgas mūzikas biedrības dibināšanu, lai nu gan tagad šādai biedrībai būs daudz grūtāki nodibināties nekā ar pabalstu pirmajiem soļiem.

 

. . . "M ā j a s   V i e s i s", kā zināms, ir viens no tiem mazlatviešu laikrakstiem, kas šais "prozaiskos laikos" ievēro arī dzejas, sevišķi "jauno talentu" ražojumus. Viņā arvienu var atrast vēl nekur nedzirdētu dzejnieku vārdus, kā Peņģerotu un Pogu Jāņus, Putniņu Krišus un c., un, kā mēs jau vairāk reizes apgalvojuši, mūsu sirdi tas ļoti ielīksmo, bet šoreiz viņš šai kaislībā tomēr iet par tāļu, atļaudams savam pilsētniekam izteikt nepiedodamu uzmudinājumu jaunekļiem nevis "krogā plītēt un trumpes cirst", bet "labāki palikt mājās un rīmes kalt", un šo savu "ļauno" uzbudinājumu "M. V." motivē ar to, ka latvju tauta esot "dziedātāju tauta". Mums jāatzīstas, ka arī mēs principā esam pretim "plītēšanai un trumpu ciršanai", bet kādēļ tad jaunekļus grūst vēl dziļākā bezdibenī, paskubinot uz dzejošanu. Kas par daudz, tas par daudz. Bez tam atgādājam lasījuši, ja nemaldāmies, "Mazajos Dunduros" iz Budenbroka izņemtu, vēl spēkā pastāvošu likumu, kas nosauc dzejošanu (mit Carmina herumolasen) par sodāmu noziegumu. "M. V." vajadzētu sargāties no šādas uzmudināšanas uz noziegumiem un citiem "ļauniem"
darbiem.
"M. V.", kā. arī senāk "Latvietim", esot savi skauģi, un, lielāka nelaime, tādi, kuros "pamodusies paslēpta skaudība". Jā, kam gan to skauģu šimbrīžam trūkst! "M. V." kādā dzejā tik drusku pazobo par citu laikrakstu "lielīšanos" un uzbāšanos, un -, te tūliņ rodas skauģi. "Hanba", kā čeķi saka, jeb kauns latviešu skauģiem!
"L. Avīzes" tagad no baterijām noņēmušas savus žīdu lielgabalus, ar kuriem, košeru kartečām pielādētiem, uz mums šaudīja, un tur to vietā uzlaidušas Pokala kungu ar mazu, mazu spēlstiķīti. Tā kā šā spēlstiķīša bumbiņa nebija saprātīgi mērķēta, tad arī viņa aizskrēja garām, un mums vairs šai ziņā nau daudz ko raizēties. Bet par to "L. Avīžu" redakcija savā jaunākā numurā izšāvusi ļoti oriģinelu priekšlikumu, kuru gan no tādas puses nevarēja gaidīt, ne cerēt. Runa ir par mācītāju vēlēšanu.
"L. Avīzes" stāsta, ka viņas šo jautājumu jau valstījušas tos laikus, kad vēl neesot bijis neviena cita latviešu laikraksta, un arī atzinušas, ka patronāts savā ziņā esot smādējams, jo ceļoties daudz nekārtību caur to. Uz jautājumu, kā visus jaunumus novērst, esot radušās divas atbildes: pirmā - kuru devusi tagadējā "L. Avīžu" redakcija - ir, ka konsistorija tikai varot izšķirt, kurš mācītājs kurai draudzei vislabāk derot.
"Otra atbilde saka" - tā turpina "L. Avīzes" - "ka vienīgi draudzei vajadzētu dot tiesību savu mācītāju sev ievēlēt. Bet katrs, kuram mūsu pagasta vecāko un citu pagasta ierēdņu (sic!) vēlēšana daudzmaz pazīstama, zina, cik riebīgas un nepatīkamas lietas tādās vēlēšanās notiek un ka tas tāpat arī pie mācītāja vēlēšanas notiktu, proti, ka īstenais balsotājs būtu -   b r a n d v ī n s.   - Tomēr, ja nu tak draudzēm šāda tiesība tiktu dota, tad, pēc mūsu domām, to vajadzētu dot visai draudzei un nevis, kā līdz šim to zināmie musinātāji vēlas, vienīgi pusdraudzei, t. i., ne tikvien vīrišķiem, bet arī   s i e v i š ķ i e m   b ū t u   j ā v ē l ē.    Kādā ziņā tad, sakiet, vīrišķi ir labāki mācītāja vēlētāji nekā sievišķi? . . . Vai sievišķi caurmērā nav dievbijīgāki nekā vīrišķi? Vai sievišķu prātus varēs tik viegli caur brandvīnu locīt un nogrozīt no taisnā ceļa? Nebūt ne! Tamdēļ, ja draudzēm tiek tiesība dota mācītāju vēlēt, tad šī tiesība pienākas pirmā kārtā arī sievišķiem. Jo viņas balsos ar gaišāku prātu un siltāku sirdi."
Kas to nu būtu domājis! "L. Avīzes" un sieviešu emancipācija! Divi sajēgumi, kas tikpat mi)i saietas kā ūdens ar uguni. Un tomēr tas tā ir, jo brīnumi notiek arī vēl šos laikos. Bet lūdzam lasītājus tikai nepārbrīnēties, jo viss minētais priekšlikums vairāk nekas nau kā ņirgāšanās par citiem laikrakstiem, kas aizstāvēja draudžu tiesības. To jau gaiši pierāda tai pašā rakstā iesākuma teikums:
"Šo mūsu lapas spriedumu (ka patronāts dažā ziņā smādējams), kas viņai savā laikā darījis diezgan pretestības, vēlāk jaunāki laikraksti uzņēmuši un mēģinājuši   p ā r t r u m p ā t;   tāda pārtrumpāšana viņiem nu gan izdevusies, bet nevis lietai par labu" - - -
Tāda "pārtrumpošana" nu "L. Avīzēm" sirdi grauztin grauž, un tādēļ tās šo "pārtrumpošanu" vēl augstāki pārtrumpē, caur sava priekšlikuma, kas tīri kā loģisks izliekas, neiespējamību pierādīdamas citu laikrakstu bezprātību. Draudzei nevarot dot tiesību mācītāju vēlēt tādēļ, ka īstenais balsotājs esot brandvīns. Hm! Ko gan uz to sacīs Bismarks kā teoloģijas doktors? Mēs no savas puses nemaz negaidījām, ka "L. Avīzēm" par mācītājiem tik ļaunas domas, ka jel maz varētu nodarboties ar aģitācijām, zināms, tikai caur saviem draugiem un pazīstamiem. Bet par to lietu mēs nekā nevaram spriest, jo neesam ar mācītājiem tik tuvu pazīstami, nau nekad bijis izdevības ar tiem privātā dzīvē satikties. - Vai nebūtu derīgāki, kad "L. Avīzes" uzstādītu atkal lielgabalus uz savām baterijām un grieztu tos pret vēlēšanu "īstenajiem" vadoņiem - brandvīna žīdiem, un pie tam pa starpām saviem lasītājiem pasniegtu bez "pieniņa" arī vēl citu spēcīgu barību, kura radītu latviešos lielāku dzīšanos uz prāta gaismu un uz to nopelnu atzīšanu un cienīšanu, kurus "L. Avīzes" ieguvušas, sieviešu emancipāciju aizstāvēdamas?

 

Ir dažreiz ari itin patīkami, ka laikraksta ekspedīcijā "rodas" kāda maza nekārtība, kā mēs to tūliņ pierādīsim. Viņu nedēļ' mēs nedabūjām Nr. 1 no šī gada "Latvieša" un bijām par to ļoti noskumuši, bet mūsu skumjība pārvērtās jo lielākā priekā, kad šonedēļ atnāca uz reizi 2 numuri, jo citādi mums būtu šonedēļ jāiztiek bez parastā dzejolīša, un tas būtu. nepatīkami, ļoti nepatīkami.
Viņnedēļ pasniedzām kādu dzeju, kurā kāds laikraksts pats apsveicina savus lasītājus; "Latvietis" pasniedz pirmajā vietā "dzejoli", kurā dzejnieks Hofmaņu Alfonss apsveic pašu "Latvieti". Jā, jā, dažādība uztur dzīvību.
Taisnību sakot, mēs šī dzejnieka dzeju lasām pirmo reizi, un ar to laikam arī izskaidrojas, ka mēs vietām nepratām pareizi izlasīt viņa glīto "dziesmībiņu", nebijām vēl ielasījušies. Tā tūliņ pirmajā pantā:
                                "Sveiks nāci pie mums, "Latvieti"!
                                 Sveiks savā astot' gadā!
                                  L a i   t a u t a s   l a b u m s   T e v'   v e i c ī g i
(Neiznāk kā neiznāk pantmērs, lai gan jau viens burts nolēcis.)
Šai jaunā gadā vada."
Bet lai gan pirmā "dziesmītē", ko mēs lasām no H. Alfonsa, tomēr mūs sagrāba savādas jūtas, dzirdot šādus dīvaini burvīgi brīnumaini dižus vārdus:
                                "Ak, nāci, ka lai tinamies
                                 Iz tumšiem māņu deķiem -
(Šī ir tā saucamā "atsavīstīšanās" jeb "attīstenība", kā malēnietis teiktu.)
                                 "Māc' mūs, lai   n e p a l a i ž a m i e s
                                  U z b r a k š ķ ē d a m i e m   s t e ķ i e m!"
Beigās "dziesmībnieks" (pēc "tiesībnieka" analoģijas) uzpurina "Latvietim" dūšu "viņa astot' gadā" šādos daudz apsološos vārdos:
                                   "Daudz skauģu Tavu mācib' liedz,
                                    Liedz nopelnīto loni:
                                    Bet, kamēr melu gari spiedz,
                                    Vij tauta tevim kroni!"
Atļauj, "Latvieti", ka ari mēs savu asariņu birdinām par Tavu grūtu likteni, ka mēs 8 gadus vītā kronī ievijam ari no savas puses kādu puķīti neaizmirstelīti. Uz mums Tu vari paļauties, kaut visur skauģi būtu! Zini, ka mūsu t. i., laikrakstu apskatītāja, liktens, sevišķi viņa alga un nopelni, jā, pat viņa pastāvēšana ir tuvu saistīta ar Tavu pastāvēšanu.
                        Tad vijam nu ij mēs ar joni
                        Tev lielu lepnu kroni!
                        "Šis kronis tevi pasargās
                        No tautas dēlu bariem!"

 

 

 

VĒSTULE NO VIŅAS

(PAR VIETĒJIEM ARĶEOLOĢISKIEM DARBIEM)

Šī gada maija mēneša beigās ieradās Viļņā Pēterburgas universitātes privātdocents, arī Latvijā pazīstamais E. Voltera kgs, mūsu tautiets, kurš nu jau vairāk gadu no vietas pa vasaras brīvlaiku apbraukā Viļņas un pa daļai kaimiņu - Kauņas un Suvalkas - guberņas, krādams materiālus leišu mitoloģijai, valodas pētīšanai un etnogrāfijai.
Beidzamā laikā, sākot no izgājušās vasaras, viņš savam darba laukam pievienojis arī arķeoloģiju un šogad rūpējas arī par dažu statistisku ziņu savākšanu, sevišķi tādu, kuras attiecas uz Viļņas leišu apdzīvoto apriņķu etnogrāfiju.
Jau pērn viņš bija izsūtījis pa pagastiem minētos leišu apriņķos listes ar dažādiem jautājumiem, sevišķi pēc pagastu iedzīvotāju ticības un valodas. Atbildes uz šīm listēm nebija visur bijušas pilnīgas; tās šogad tika papildinātas ar Ž. kga darbību, kurš pa daļai izsūtījis jaunas listes ar izskaidrojumiem, kā viņas izpildīt, pa daļai pats apbraucis dažus apgabalus, uz vietas sakrādams ziņas. Tāda rīkošanās ar Ķeizariskās Zinātņu akadēmijas pabalstu bija itin vajadzīga, jo nebija kaut cik skaidru ziņu par leišu iedzīvotāju skaitu Viļņas guberņā.
Ķeizariskā arķeoloģiskā komisija Pēterburgā, kas Voltera kgam pērn bija uzdevusi izpētīt un aprakstīt Viļņas muzejas senlaiku lietas un privātos vietējos arķeoltiģiskos krājumus, iepriekš izzināt par kapu kopām un vispār vietām, kurās cerams atrast senlaiku lietas, Viļņas
guberņas Lidas un Troku apriņķos un izdarīt rakumus minētos apriņķos. Par V. kga darba panākumiem pērnvasar bija minēts ari "D. L.". Šogad V. kgs tās pašas arķeoloģiskās komisijas uzdevumā pabeidza minētos darbus,
izpētīdams, aprakstīdams un pa daļai nofotografēdams ievērojamākās senlaiku lietas Viļņas muzejā un Troku un Lidas apriņķos izdarīdams arķeoloģiskus rakumus ar bagātīgiem panākumiem.
Šiem V, un citu kungu arķeoloģiskiem rakumiem Viļņas guberņā ir sava interese. - Iesākumā rakumi bija diezgan neizdevīgi, tā, piem., Olavas muižā Troku apriņķī pie muižtura V. Keistuta-Gedimina uzraka 5 akmeņa kapus, atrodot tikai vienā sieviešu kapā pie ģiltenes labās rokas nazi un uz krūtīm bronzas rotu; citur (Dumblē, Lidas apr.) atrada dzelzs cirpi; 5 zviedru kapos netāļ no Oļkenikiem nekā neatrada, jo kapi gan bija jau agrāk izrakņāti.
Turpretī jo bagātīgi panākumi bija Bēniškos, pie Pomuses, Rosokaka kga muižā, kur izpētīja vairākas senlaiku leišu kapuvietas. Šo leišu kapu kopu, kas te sabērtas uz kaulu atliekām, dažādiem dzelzs ieročiem un bronzas rotas lietām, pēc skaita ir līdz 100, no kurām 97 uzzīmētas plānā no šejienes arķeoloģijas cienītāja muižtura V. B. Zukeviča; no viņām tika no Voltera un Žukeviča kgiem izpētītas 25. Šīs kopas ir apaļā veidā, 35-40 soļu apmērā, 2½-3 un vairāk pēdu augstumā. 3 pēdu dziļumā ir ogļu klājiens, virs kura atrodas kaulu čupas, dažādas senlaiku lietas un mālu podi, kuri, domājams, nau bijuši urnu vietā (urnas ir trauki priekš sadedzināto līķu pelnu uzglabāšanas), jo viņos neatrodas ne ogļu, ne pelnu, nedz kaulu.
Šie kapi bagāti dažādām bronzas un dzelzs lietām, kuras, kā redzams, pārcietušas stipru karstumu. Dzelzs lietas tādēļ brangi uzglabājušās; šķēpu asmeņi, āķi, cirvji naži, dunči, adatas un sprādzes uguni pilnīgi tīrītas; naži un zobeni gludi, cieti un lokani kā tērauds un tiek tamdēļ no zemniekiem bieži lietoti saimniecībā. Turpretī bronzas lietas nereti pilnīgi izkausētas un romiešu fibulas (sprādzes), kakla riņķus, aproces un auskarus pa lielākai daļai mēdz atrast, gabaliņiem sīku kaulu gubā. No māla un akmeņa lietām griež vērību uz sevi daudzums sprēslīšu, kuri atrodami kopā ar dažādām lietām un ieročiem.
Lai varētu noprast, kas šinīs kapos vēl atrodams bez kaulu skabargām, pelniem un oglēm, pietiek uzzīmēt )ietas, kas atrastas dažās kapu kopās (kurgānos), - otrā kapā atrasts: 1 dzelzs adata, 1 akmeņa sprēslītis, 5 daiļa darba rakstītas dzelzs sprādzes, 1 dzelzs riņķis, 4 bronzas gredzeni; gabals bronzas riņķa, bronzas, riņķis, 2 bronzas fibulas un āķi, 4 dzelzs naži, 4 dzelzs cirvji un 3 šķēpi; astotā kapā uzieti: 2 cirvji, dzelzs "umbo" (nabiņa vairogā) ar nazi un šķēpu, 2 dzelzs vāles, bronzas piekaramais, 3 bronzas riņķi, dzelzs sprādzes gabals, 3 sprēslīši un dažādi bronzas gabali. Šīs kapu kopas, pa reizām akmeņiem apliktas, ir jau meža apaugušas.
Pomuses kapu vietas jau agrāk bija Žukeviča kga izpētītas; tur tika atrasti citu lietu starpā: 1 zobens, 1 romiešu fibula, 1 strīķis un trīs daiļa darba dunči. Arī Pomusē dažas kopas bija jau agrāk izlaupītas un bija atrasti: bronzas kakla rota, 2 lielas bronzas aproces un citas lietas. Kapu kopās pie Jevjes bija maz lietu, tikai 3 kopās tika atrastas katrā pa dzelzs cirpei, kā Dumblē, Lidas apr.
Pret jūlija m. beigām V. k, devās uz Lidas apr., kur pie Opanovcu ciema uzraka 21 kapu, atrazdams starp citām lietām bronzas krustiņu, auskarus, bronzas plātītes, cirvjus u. t. t., Prāgas 13. gs. graša gabalu, denaru no Aleksandra Jagela dēla laikiem un 1 denaru ar slāvu
virsrakstu "печать" vienā pusē un "krusta un šķēpa" zīmi otrā. Šīs naudas atrodamas pa lielākai daļai līdz ar tēraudu un kramu pie nelaiķu galvas labās puses.
Beidzamās jūlija m. dienās tika uzrakti kapi Venzovtišinā un Vorobju-Novinās, kur atrastas 2 senlaiku leišu naudas ar jātnieka zīmi. Šie kapi ievērojami atrodamo lietu daudzuma un savādā paglabāšanas veida dēļ, jo virs kaulu pulka un zemes kārtas nereti atrodamas ogles un virs kapiem - sārti. Šinīs kapos atrasti starp citām lietām: atslēdziņa ar siksniņas atliekām, dažādas galvas rotas iz bronzas plātītēm, 2 aproces, 10 lieli bronzas gredzeni, 1 krustiņš, nēsājams kopā ar stikla krellēm un bronzas pulkstenīšiem; starp dzelzs lietām: naži, jostas riņķi, cirvji un šķēpi; bez tam vēl sudraba lodītes, savērtas bronzas stigā ausu greznojumam.
Šovasar, vienā jūlija mēnesī, V. kgs iesūtījis 11 arķeoloģiski ievērojamus vidus, no kuriem 3 jau pērn bija izzināti. Kapu kopu un kapu uzraktu 98; atrastu lietu skaits sniedzas stipri pāri par 20U numuriem un ir divreiz tik liels nekā pērnajā gada panākums.
Viss tas bija iespējams tik ar izglītotu un uzcītīgu lēvijas pētīšanas draugu palīgu, kuru skaits, kā ar prieku jāatzīst, gads gadā arvien palielinājas. Vietējo arķeologu pulkā ievērojama vieta pieder V. B. Žukeviča kgam, kura darbība še jau vairāk reizes bija minēta un kurš iespējis savākt sev brangu senlaiku lietu krājumu. Šo krājumu, kurā atrodas it ievērojami gabali, sevišķi viens bronzas cirvis (jo senu laiku), pa daļai aprakstījis un nofotografējis V. kgs savā šīs vasaras izbraukuma laikā. Cits krājums, garīdznieka Žikinisa kga, mazāks par minēto, arī V. kga aprakstīts.
Pamudināti no V. kga labās veiksmas un panākumiem arķeoloģijas laukā, arī citi šejienes senatnes mīļotāji, cik mums ticis zināms, taisās izdarīt uz savu roku dažus rakumus, sevišķi ap Jevji. Iesāktie arķeoloģiskie pūliņi Viļņas leišu apriņķos tiks turpināti arī nākošu gadu, un daži iepriekšēji izzināšanas darbi jau šovasar izdarīti no Ž. kga, sevišķi Troku apriņķī.
Šāda arķeoloģiska darbība Viļņā, kāda pie mums, latviešiem, vēl pavisam nemanāma, blakus jo uzcītīgai tautas gara mantu krāšanai še vēl jo vairāk atdzīvosies, kad piepildīsies viļņiešu cerības uz arķeoloģiskas saeimas sarīkošanu tepat Viļņā tūliņ pēc tādas pat saeimas Maskavā, kura saaicināta 8. janvāra m. d. 1890. g. un par kuru, kā arī par leišu arķeoloģijas pētījumu panākumiem mums varbūt būs turpmāk gadījums kādus vārdus minēt.

 

 

 

ĀRZEMJU ZIŅAS

(NO VASARAS BRĪVLAIKA POLITIĶA)

V ā c i j a.   Ķeizars Vilhelms II pazīstams tai ziņā, ka tas labprāt tura runas. Tas nu nebūtu nekas ļauns, bet diemžēl jaunais valdnieks ne katru reizi ir labi apdomājis, kas jārunā, un izmet dažreiz tādus teikumus, kas labāki būtu varējuši palikt neteikti. Katrs cits būtu varējis to runāt, bet tādas spēcīgas valsts kā Vācijas galvai katram izsacītam vārdam jābūt savā vietā un tam neder mētāties dažādiem tumšiem teikumiem. Ķeizara Vilhelma runās tad arī reti dabonamas pilnīgas. Viņa padomnieki tās stipri mēdz apgraizīt un oficiālās lapās nodrukāt no runās tikai to, kas vajadzīgs. Dažas privātas lapas turpretim allažin zin vēstīt citādu runu saturu nekā oficiāli rakstītais. Diemžēl tikai šīm nu arī katru reizi nevar ticēt, jo var jau arī ķeizaram likt mutē tādus vārdus, kādus tas nau teicis. Tomēr allaž gan privātie ziņojumi pamatosies vairāk uz patiesības nekā tie, kurus nes oficiālas lapas. Tā nesen ziņoja, ka Vilhelms II Dīrendorfā turējis runu, kurā teicis: "Es vēlos būt Vācijā vienīgais saimnieks, cita saimnieka necietīšu." Oficiālajā ziņojumā šo vārdu trūkst; ja tie ir teikti, tad tie ir zīmēti uz Bismarku, un viņi liecinātu to, ka ķeizars pret Bismarku ir pārāki iekarsējies. Kādā citā runā ķeizars atgādinājis kauju pie Corndorfas, kurā krituši līdz 11 000 krievu, un izsacījis, ka prūšu armijas vecā slava nebūt vēl neesot zudusi. Te ķeizars gribējis, acīmredzot, izsacīt draudus pret Krieviju. Arī šie Vilhelma II vārdi, protams, nau nodrukāti oficiālajās lapās, un viņi paliek neizprotami tādēļ, ka šim brīžam satiksme starp Krieviju un Vāciju nemaz nau tik jauna, ka jau būtu jāķeras pie tādiem draudiem. Jādomā, ka te ir iekarsējumā izmests neapdomāts vārds, kurš acumirklī iešāvies galvā.
A u s t r o u n g ā r i j a.   Tirdzniecības līgums starp Vāciju un Austriju nu noslēgts. Vismazākais, abu valstu delegāti, kuri par šo līgumu Vīnē veda visu laiku sarunas, to parakstījuši. Pie parakstīšanas ministru priekšnieks Segieni turējis runu, kurā pateicies visiem delegātiem par viņu darbību un tad aizrādījis, kāds svars šim līgumam priekš abām valstīm kā ekonomiskā, tā arī politiskā ziņā. Vācu delegātu vārdā ģenerālkonsuls Jordans izsacījis pateicības ministram. Bet savā tagadējā veidā līgums nau vairāk nekas kā tikai projekts, vēl tam jānāk tautas vietnieku sapulču caurlūkošanā, pirms tas galīgi no abām valstīm taps pieņemts. Un te tam grasās vēl daudz briesmu. Vācu reihstāgā tam ir daudz pretinieku, un kņazs Bismarks laikam būs tas, kas šo nolīgumu vissīvāki apkaros, jo savās lapās tas ,jau vairāk reizes tam uzbrucis.
A n g l i j a.   Mēs īsumā jau esam ziņojuši par notikumiem angļu Indijā un par angļu karaspēka sakaušanu Manipurā, blakus Asamas valstij. Par šiem notikumiem nāk šādas sīkākas ziņas. Manipura, kura pieder pie tām valstiņām, kas stāv zem angļu virsvaldības, piedzīvoja agrāki jau iekšējus nemierus un dumpjus pret valsts galvu, sauktu tur "radža", bet radža Surs Čandra Sings arvienu palika uzvarētājs. Beidzot taču dumpiniekiem izdevās to pārvarēt un aizdzīt Radža nu meklēja patvērumu un palīdzību pie angļiem, un šie bij gatavi nodibināt no jauna Manipurā kārtību un iecelt radžu atkal savā vietā. Angļu virskomisārs Kvintons ar diviem pulkiem zaldātu devās uz Manipuru, sasauca uz sapulci manipuriešu virsaišus un pavēlēja dumpinieku vadoni saņemt cieti. Naktī pēc tam dumpinieki uzbruka angļu lēģerim; divi dienas tie turējās pretim, bet tad tiem pietrūka šaujamā materiāla, un Kvintons nu deva pavēli bēgt. Manipurieši nonāvēja ap 460 Kvintona zaldātus, viņu pašu un vēl citus angļu oficierus. Dumpinieki lika tiem nocirst galvas un viņu miesas atdot suņiem. Angļu valdība Rīta Indijā sūtīja jaunus spēkus uz Manipuru, un šiem nu dumpinieki nespēja atturēties pretim un tapa pārvarēti, kaut gan dumpinieku spēks sniedzās līdz 30 000. Pie radžas pils angļi vēl atrada kārtīs uzdurtās nokauto angļu oficieru galvas. - Bet ar šo uzvaru angļi vēl nebūt nau panākuši mieru Indijā. Gandrīz tāpat kā Manipurā angļiem uzbruka Barmas valstī vietējie iedzīvotāji; arī Pendžabā, kā rādās, izcēlies plašs dumpis. Uz abām vietām Indijas valdībai nu jāsūta palīga spēki. Lai gan angļi, kuru pulki labi skoloti un apbruņoti, drīz tikpat vienā, kā otrā vietā dumpiniekus pārvarēs, tad tomēr viņu spēki ir niecīgi samērā ar Indijas lielo iedzīvotāju skaitu, un, ja vēl tādi paši nemieri parādās citās vietās, tad angļu pulkiem tā jāizdalās, ka viņi sava mazuma dēj arī vairs nekā nevar izdarīt. Un, ka Indijā visgāri ar augļiem ļoti nemierā, tas visiem labi zināms. Pēdējā laikā iedzimtos indiešus uzbudināja pret angļiem daži likuma projekti, ar kuriem angļi grib iznīcināt dažas vecas neprātīgas ierašas, piem., tādu, ka mazus bērnus salaulā vēl bērna gados. Pret šiem jaunievedumiem strādā indiešu garīdznieki, kuri stāsta ļaužu pūļiem, ka angļi grib sabojāt viņu tīro ticību ar šādiem pārgrozījumiem, un ļaudis ļaujas sevi fanatizēt. Lai gan nekādi atklāti pretestības darbi vēl netop pastrādāti, tad tomēr pie tādiem fanātiskiem bariem no vārdiem līdz darbiem ir tikai viens solis. Tādēļ angļiem arī tais Indijas daļās, kuras atrodas taisni viņu varā, nau vieglas dienas un, vismazākais, tiem jābūt katru bridi gataviem uz nopietniem atgadījumiem.
Z i e m e ļ a m e r i k a.   Jaunorleānas augstākā tiesa atradusi par neiespējamu iesākt izmeklēšanu pret tiem, kas patvarīgi notiesāja ar nāves sodu itāliešu pavalstniekus, kurus apvainojot slepkavībā, bet kurus zvērināto tiesa attaisnoja. Augstākā tiesa šādu savu nolēmumu pamatojusi uz to, ka zvērinātie, attaisnodami itāliešus, neesot to nosprieduši vienbalsīgi, un daži no tiem bijuši patiesi nopirkti. Šāds iznākums ļoti nepatīkams Itālijai, kuras sūtnis tādēļ vien aizbrauca projām no Vašingtonas, ka Savienoto Valstu valdība liedzās iejaukties Jaunorleānas notikumos un atstāja visu lietas izmeklēšanu un izšķiršanu vietējām iestādēm. Un nu šis iestādes atzinušās, ka pret itāliešu nonāvētājiem nau iespējams iesākt izmeklēšanu un ka vispārīgi Linča tiesa te bijusi vietā.
F r a n c i j a.   Tautas vietnieku sapulcē bulanžists Rošs pieprasīja izskaidrojumu no valdības, kādēļ pirmajā maija dienā Furmi pilsētā zaldāti šāvuši ļaužu barā un dažus nošāvuši, dažus ievainojuši. Minētajā dienā notika Furmi pilsētā vislielākās nekārtības. Strādnieku bars iesāka trokšņot un taisīt nekārtības. Kad policija tos uzaicināja izklīst, tad neviens nepaklausīja; pēdīgi vajadzēja saukt karaspēku palīgā. Ļaužu pūlis ari par to nekā nebēdāja un uzbruka tikpat policijas ierēdņiem, kā oficieriem un mēģināja pat zaldātu rindu pārtraukt. Tad trīs reizes visi tapa uzaicināti izklīst, un, kad tas nenotika, norībēja šāvieni, kuri dažiem trokšņotājiem maksāja dzīvību. Rošs bij paņēmis līdz uz tautas vietnieku sapulci un atklāja tās priekšā kāda nošauta strādnieka svārkus, cerēdams caur to panākt lielāku iespaidu. Kad tas bij nosaucis ministrus par slepkavām, palātas prezidents lika priekšā to izraidīt iz sapulces, ko sapulce arī nolēma. Pēc tam tautas vietnieki pieņēma ministerijas izskaidrojumu.
- Kādai franču lapai telegrafē no vācu robežas, ka tur manāma dzīva kustība. Vācu armija, kas stāv pie franču robežām, tā rīkojoties, it kā rit parit būtu gaidāma kara pasludināšana. No tā uzbudināti, franči neturot rokas klēpi un darot arī visu, lai apdrošinātu sevi pret pārsteigumiem no vācu puses. Frančiem īpaši jāsargājoties no tā, ka viņus nepārsteidz vācu kavalērijā. Agrākie robežu strīdi esot pierādījuši, kā vāci grib rīkoties; viņi taisoties uz pirmo zīmi sūtīt savus jātniekus pār robežu, lai tie tur kavē franču spēkus pulcēties. Frančiem pie laika viss tas esot jāievēro un jāatrod līdzekļi, kā novērst to, ka taptu pārsteigti.
B e l ģ i j a.   Beļģijā ogļu raktuvju strādnieki sāk arvienu lielākā mērā streiķot. Tagad jau streiķotāju skaits sasniedz vairāk simtus tūkstošus. Kā jau allaž, tā arī tagad līdz ar streiķiem aug nekārtības un varas darbi no strādnieku puses. Galvenākie strādnieku prasījumi ir algas paaugstinājums un darba laika aprobežojums uz 8 stundām. Bet bez tam Beļģijā piejaukti ari daži politiski prasījumi: strādnieki aģitē priekš tā, ka Beļģijā taptu ievesta vispārēja balsošanas tiesība, t. i., ka katram pilngadējam Beļģijas pavalstniekam būtu tiesība celt tautas vietniekus un tapt ieceltam par tādu. Līdz šim Beļģijā šāda tiesība pieder tādām personām, kas maksā kādus nodokļus, t, i., kam ir kāda manta. Beļģijā strādnieku nemieri jau agrāki ari piedzīvoti, bet nekad vēl tie nau pieņēmuši tādu plašumu un asumu kā šoreiz. Ir jau bijuši atgadījumi, kur strādnieki ķērušies pie dinamīta. Valdība šo notikumu dēļ atrodas nopietnās rūpēs, un viņiem piegriež vērību visa Eiropas prese. Lieta ir tā, ka Beļģija, atrazdamās starp abām vecajām ienaidniecēm Vāciju un Franciju, ieņem tāpat kā Holandija ļoti svarīgu stāvokli kara atgadījumā starp abām valstīm, un jau no seniem laikiem abas kaimiņienes kārīgām acīm lūkojušās uz šo mazo, pārtikušo valstiņu. Ja nekārtības Beļģijā pieņemtu par daudz lielus apmērus un grasītos pāriet pār kaimiņu robežām, tad viegli varētu notikt, ka viena vai otra no šīm lielvalstīm atrod par vajadzīgu iejaukties Beļģijas notikumos, lai tur nodibinātu mieru un kārtību; patiesībā, lai to sevim piesavinātu. Protams, ka otra valsts to neciestu, un tad karš būtu nenovēršams. Vispārējā miera labad tādēļ būtu vēlējams, ka Beļģijas valdībai pašai izdotos panākt izlīgumu starp darba devējiem un darba ņēmējiem.
N o r v ē ģ i j a.   Norvēģija un Zviedrija, kā zināms, savienotas ar tā. saucamo personālūniju, t. i., ar to, ka abām valstīm katru reizi ir viens un tas pats karals; citādi abas valstis ir pilnīgi šķirtas, katrai ir savi ministri, katrai sava tautas vietnieku sapulce. Satiksme starp abām valstīm ir arvienu bijusi diezgan vēsa; zviedri ir arvien interesējušies tikai par Zviedriju, kamēr norvēģieši rūpīgi sargājuši savas intereses: Tomēr zviedri pēdējā laikā, kad uznāca valdē nacionālā politika, ir kārojuši pievilkt norvēģiešus, lai tos pārvērstu par zviedriem, tā ka ar laiku visā Skandināvijas pussalā būtu tikai viena tauta un viena valsts. Šādi zviedru centieni, kuri netapa arvien tik cieti apslēpti, ka norvēģieši tos nebūtu manījuši, padarīja pēdējos modrus un neuzticīgus. Un, kad jau ieviešas tāda neuzticība, tad nevajag daudz, lai rastos arī domu starpības. Domu starpības starp zviedriem un norvēģiešiem ir patiesi jau arī bijušas. Tā, piem., zviedri jau sen lūkojas neuzticīgi uz Krieviju un labprāt vēlas iedraudzēties ar Vāciju. Kad pērn vācu ķeizars Vilhelms II apciemoja Stokholmu, tad karalis turēja runu, kurā izsacīja vislielāko draudzību pret Vāciju. Norvēģieši pret visiem šiem draudzības pierādījumiem Vācijai izturas gluži auksti un no savas puses vēlas dzīvot mierā un labā satiksmē ne vien ar citām valstīm, bet arī ar Krieviju. Tāpat norvēģieši nebūt nepiekrīt tam, ka Zviedrija rīkojas un apbruņojas līdzīgi tām valstīm, kuras pieder pie triju valstu sabiedrības vai kuras pēdējai grib kara atgadījumā piebiedroties. Pēc norvēģiešu domām, Skandināvijas valstīm der atturēties no iejaukšanās lielvalstu strīdū un tādēļ tām arī nau vajadzīgs izdot milzīgas summas kara vajadzībām. Viegli saprotams, ka tādos apstākļos Norvēģijā darījusi dziļu iespaidu runa, kuru turējis zviedru tautas vietnieku sapulcē ministru priekšnieks Okerhjelms. Tas, starp citu, esot teicis, ka jaunais kara likums, kurš nosaka, ka armija ir reformējama un katru gadu uz 90 dienām jāiesauc uz apmācību rezervisti, esot griezts ne vien pret Krieviju, bet ari pret Norvēģiju; tiklīdz kā šis likums būšot ievests, zviedri būšot sākt runāt ar norvēģiešiem pa zviedriski. Šie draudi pret norvēģiešiēm, izteikti no ministru priekšnieka, sacēluši Norvēģijā vispārīgas dusmas, un ļaužu prāti stipri uzbudināti, Ministru priekšnieks gan izskaidrojis, ka viņa vārdus laikraksti esot sagrozījuši un citādi atstāstījuši, bet šim izskaidrojumam negrib īsti ticēt. Norvēģijā jau atskan. daža balss, kura saka, ka norvēģiešiem jāatkratās no zviedriem; ja būtu vajadzīgs, tad ar Krievijas palīdzību. Pēc pēdējām ziņām, ministru priekšnieks Okerhjelms esot iesniedzis karalim lūgumu, lai to atlaiž no amata. Vispirms karalis šo lūgumu atraidījis, bet tad vēlāk pieņēmis. Tomēr uzbudinājums norvēģiešos vēl neesot necik mazinājies.
V ā c i j a.   Tautas cerības uz lētāku maizi nau piepildījušās. Veltīga bija stiprā aģitācija par labu pārmērīgi augsto labības muitu atcelšanai vai. vismaz pamazināšanai; veltīgi pūlējās kopīgi dažādu krāsu partijas, kur it sevišķi nopelni pieder saciāldemokrātu partijai un brīvprātīgajiem. Pat liela daļa nacionālliberāļu, Bismarka aklu piekritēju un tātad Bismarka protekcionisma politikas aizstāvētāju, jā, pat daži konservatīvie, kā, par piem., Kardorfs, bija izsacījušies pret labības nedzirdēto dārdzību un bija atzinuši, ka galu galā vajadzēšot pamazināt muitas; viņi uz tādu pamazināšanu ari bija sagatavojušies. Veltīgi arī bija iesniegta ķeizaram petīcija ar daudz parakstiem par labības muitu atcelšanu. Vēl pašā beidzamā laikā visi bija pārliecināti, ka tiešām tiks kaut kas darīts pret maizes dārdzību; un vēl piektdien pati prūšu valdība principā nebija pretim muitu pazemināšanai un tikai sestdien nosprieda piepaturēt augstās muitas, kad bija dabūtas no labības tirgotājiem ziņas par labības krājumu daudzumu. Prūšu deputātu namā kanclers Kaprivijs garākā runā izskaidroja, ka valdība nesniegšot bundesrātam nekāda priekšlikuma par labību muitu pazemināšanu, jo valdība esot pārliecinājusies un varot ar skaitļiem neapšaubāmi pierādīt, ka nevarot būt ne runas par maizes trūkumu tautas pārtikai; neesot vajadzība izlietot jebkādus ārkārtējus līdzekļus, jo šā gada raža, kaut ari nebūšot labā, tomēr vidēja un labības krājumu esot daudz, un beigās labības iztrūkumu it viegli varēšot papildināt iz ārzemēm. Šāds valdības solis pārsteidza visus, pat lielgruntniekus (agrārijus), kuri tik spožu panākumu nebij cerējuši. Izskaidrojums šādai rīcībai meklējams pa daļai draudzībā ar Austriju, ar kuru noslēgts līgums par pazeminātām labības muitām, pa daļai cerībā noslēgt ar Krieviju jaunu muitu līgumu, kurā Krievija atvieglinātu vācu preču (čuguna, ogļu, kokvilnas) ievešanu, pa daļai arī bailēs no Bismarka opozīcijas, kurai tagad izrādās atņemts svarīgs kaujas ierocis. Bet visi šie iemesli diezgan bezpamatīgi; Vācija bez krievu labības uz ilgu laiku nespēj iztikt, tas redzams iz ieveduma 1888. gadā, kad krievu rudzu bija ievests 88%, Austrijas tikai 1½%, krievu auzu 92%, Austrijas 3 ½%. Krievija it labi noprot, ka viņai nau par ko līgt ar Vāciju par muitām, jo drīzā laikā Vācijai pašai bez līguma būs jāatceļ augstās muitas. Kaprivija ziņas par lielajiem labības krājumiem Vācijā ir diezgan nepamatotas, kā tas varbūt pat oficiāli tikšot aprādīts no Krievijas puses un ko ari paši vācieši nomanījuši. Jo ir iemesls domāt, ka labības tirgotāju uzdotie skaitļi ir divi vai trīs reizes augstāki nekā patiesībā, tā ka šiem tirgotājiem īsti ir interese visiem līdzekļiem rūpēties par labības muitu piepaturēšanu. Veltas laikam būs arī Kaprivija cerības, ka viņš ar šādu politiku uzvarējis Bismarku, jo ar labības sadārdzināšanu viņš atkal zaudēs tautas piekrišanu. Labības cenas, kā bija paredzams, atkal stipri paceļas.
- Vācijā bijušas divas ievērojamas partiju sapulces - nacionālliberāļu Berlīnē un brīvprātīgo Frankfurtē. Nacionālliberāļi ir grūtos apstākļos; viņi tagad ceļa jūtīs, un var gaidīt partijas šķelšanos, varbūt pat iznīkšanu. Nacionālliberāļi no paša sākuma 1866. gadā, kad viņi apņēmās cīnīties par vācu vienošanu un katolības apkarošanu, piebiedrojās Bismarkam un gandrīz visu laiku arī palikuši Bismarka padevīgie palīgi; izveduši tā saukto "kultūras cīņu", sekojuši Bismarkam muitas politikā un cīņā pret sociāldemokrātiem un biedrojušies ar konservatīviem "karteli", pabalstīdami Bismarka zaldātu un "junkuru" politiku. Sākot no kultūrcīņas beigām, no viņiem pastāvīgi ir atkrituši brīvprātīgākie elementi, un nu draud atkrist ari tie, kas grib vairāk ievērot zemāko šķiru labumu. Arī brīvprātīgo starpā ir cēlušās ķildas, bet te iemesli ir pilnīgi niecīgi, un ķildas rāda tikai vācu nepietiekošo politisko attīstību.
A n g l i j a.   Londonā tagad visi runā par prāvu, kura pievilcīga vispirms ar to, ka izrāda ne visai patīkamā gaismā angļu visaugstāko aprindu dzīvi un paradumus, un kurā pats angļu troņmantinieks, Velsas princis, ir par liecinieku. Angļu apakšpalkavnieks sers Viļjams Gordons-Kemings bija apsūdzējis Vilsonu un citus, ka tie viņam klaji, avīzēs, neslavu cēluši par blēdīgu kāršu spēlēšanu. Sers Edvards Klerks, Gordona-Keminga aizstāvs, pieprasīja tiesai, kāda loma šinī lietā piekritīšot troņamantiniekam, kurš, tiesas sēdi atklājot, sēdēja līdzās tiesnešiem. Uz to tiesas priekšsēdētājs atbildēja, ka princis neesot aicināts par liecinieku, bet ka viņš esot ar mieru atbildēt uz visiem abu pušu advokātu jautājumiem. Velsas princis izteica, ka viņš ilgus gadus esot ar apsūdzēto lordu bijis tuvā draudzībā, bet atsacījies pēc no tās, jo esot ticis biedināts, ka lords spēlējot blēdīgi. Viņš gan nezinot, vai šinī gadījumā Gordons-Kemings esot viltīgi spēlējis, bet, ja spriežot pēc tā, ko viņš esot dzirdējis un ievērojis par lordu, tad viņam jādomājot, ka līdzīgs gadījums varētu gan būt noticis. Lords Kemings turklāt parakstīja zīmi, kurā atzīst spēles nepareizību un apsolās savā mūžā nekad vairs nespēlēt. Dažas angļu avīzes sīvi uzbrūk Velsas princim, ka viņš iemaisījies tādā nepatīkamā lietā.
T u r c i j a.   Cik maz apdrošināta ir Turcijā personība un mantas neaizskaramība un cik vāja valdības vara, to gaiši tēlo atgadījums, kāds gan reti citur kur notiek. Četru stundu brauciena no pašas Konstantinopoles dienas laikā laupītāju banda izcēlusi dzelzceļa sliedes, apturējusi pasažieru braucienu, aplaupījusi pasažierus un pasta vagonus un vēl paņēmusi sev līdz 5 bagātākos pirmās klases braucējus, kurus tagad tura par ķīlām, līdz viņi tiks izpirkti. Viens no pasažieriem palaists vajā, lai sagādātu izpirkšanas summu - 200 000 marku. Tā kā sagūstītie vācu pavalstnieki, tad vācu sūtnis Konstantinopolē spēris pie turku valdības soļus, lai šī dotu vajadzīgo izpirkšanas naudu, ar ko turku valdība ari bija mierā. Nauda jau aizvesta uz laupītāju apzīmēto vietu, un drīzumā grib sūtīt karaspēku laupītājus gūstīt, tomēr ne agrāk, kamēr minētie pasažieri būs brīvā palaisti. Pie šīs laupīšanas, kā rādās, būs piedalījušies arī dzelzceļa ierēdņi.
S e r b i j a.   Karalienes mātes Natālijas izraidīšana iz Serbijas robežām ar varu ir sacēlusi lielu kustību ne vien Belgradē, bet, kā domājams, arī visā zemē. Ar šo soli, kurš gan bija priekšā rakstīts no politikas vajadzības, bet tika izdarīts neīstā brīdī un gauži neveikli, tagadējā radikālā ministrija Pašiča vadībā ir padarījusi savu stāvokli ļoti grūtu. Iekšlietu ministrs Gpaja, uz kura krīt varbūt galvenā vaina, gan atlūdzās no amata, bet ministrija atlūgumu nepieņēma. Policijas priekšnieks Todorovičs, kurš tika atlaists, iesniedzis par to pārsūdzību, jo viņš esot vienīgi izpildījis augstākas pavēles; Todorovičam ir ari zināms svars radikāļu partijā. Pati radikāļu partija ir nemierā ar Pašiču un grib sasniegt, mazākais, dažas ministru pārmaiņas. Turpretī jo sīvi aģitē pret tagadējo ministriju un arī valdību progresistu partija, kura pat runā par ministru nodošanu tiesām par konstitūcijas un likumu pārkāpšanu. Turklāt šī partija mēģina biedroties ar liberāļiem, kuri, kaut gan nosoda ministrijas soļus, tomēr sargājas no pārākas draudzības ar progresistiem, kuru nolūks ir gaiši redzams, un negrib neko citu, kā pēc tautiskās ministrijas gāšanas piegriezt Serbiju atkal Austrijas varai. Diezgan savāds stāvoklis šinīs jukās ir karalienei Natālijai, kura tagad atbalstās pilnīgi uz Austrijas draugiem progresistiem un sludinājusi Garažaņina avīzē "Videlo" vēstuli, kurā pateicas belgradiešiem par viņu līdzdalību, bet ari Austrijai. Kaut gan karalienei Natālijai liela populārība, tomēr domājams, ka tauta pabalstīs savu pašu radikāļu ministriju un nejaus nākt pie valdības atkal liberāļiem vai pat progresistiem.
F r a n c i j a.   Par franču valdības nodomiem nodarboties ar sociālām reformām mēs tagad varam pasniegt tuvākas ziņas. Zināmais priekšlikums par strādnieku pensijām ir izstrādāts no iekšlietu ministra Konstana, un ministru sapulce viņu jau vienbalsīgi pieņēmusi, tā ka drīzā laikā gaidāma viņa priekšā celšana palātai. Priekšlikums pa daļai līdzinājas vācu valsts priekšlikumiem šinī ziņā, tikai viņš daudz praktiskāks, plašāks, dod daudz vairāk labumu strādniekiem, bet turklāt apgrūtina arī vairāk valsts kasi un darba devējus. Kase tiek ierīkota priekš visiem strādniekiem pāri par 25 gadus veciem, kuri pelna ne vairāk kā 3000 frankus par gadu; jaunāki strādnieki tiek sevišķi ierakstīti. Strādniekiem pašiem jāmaksā 5-10 santīmu no ikkuras darba dienas, t. i., par gadu (290 darba dienas) 14½-29 franki. Maksājumi turpinājas 30 gadus, pēc kura laika strādnieks dabon ikgadēju pensiju no 300 līdz 600 frankiem. Valsts un darba devēji no savas puses piemaksā 2/3 no strādnieku iemaksātās summas. Visu apdrošināto strādnieku būšot apmēram 6½ miljona; valstij nāksies piemaksāt 100 000 000 fr. Strādnieki, kuriem jāaptura maksājumi ievērošanas pelnošu iemeslu dēļ, netiek vēl izslēgti iz kases. Vācijā strādnieki nedabūja tik lielu pensiju un ne 55. dzīvības gadā, bet tikai 70. Tomēr nau vēl paredzams, vai šis priekšlikums tiešām tiks pieņemts no tautas vietniekiem, jo vieniem viņš būs par maz apdrošinājis strādniekus, otriem būs par daudz apgrūtinājis darba devējus un citiem būs prasījis pārākus upurus no valsts.
A n g l i j a.   Jautā jums par triju valstu sabiedrību ir tālāk attīstījies un iestājies jaunā stadijā, tā ka ir diezgan drošs pamats domāt - Anglija, kura palaikam lūkojas it laipni uz zināmo miera līgu, tagad pati domā stāties tuvākā sakarā ar šo līgu, noslēgdama šinī nolūkā līgumu ar Itāliju. Jautājumus par šādu sabiedrības noslēgšanu starp Angliju un Itāliju tika aizkustināts jau vairāk gadus atpakaļ, kad Itālijā bija vēl par ministru priekšnieku Robilans, Krispija priekšgājējs. Toreiz uz nolūku slēgt šādu sabiedrību grieza vispirms vērību franču avīzes; pēc tam angļu parlamentā pazīstamais tautas vietnieks Labušers pieprasīja par šo lietu ministrijai, kura izskaidroja, ka nekāds līgums ar Itāliju neesot noslēgts. Arī tagad parādījās pirmās ziņas par Anglijas pievienošanos triju valstu sabiedrībai franču avīzēs, īsti avīzē "Figaro", kur deputāts Milonā izsludināja, ka nesen mirušais bonapartistu galva, princis Napoleons, viņām atklājis no paša Itālijas karaļa Umberta dzirdēto ziņu, ka Itālija esot apdrošinājusies pret visiem Francijas uzbrukumiem no jūras puses, noslēgdama šinī ziņā līgumu ar Angliju. Šī ziņa no oficiālās puses gan tika nosaukta par nepareizu, bet ne Anglijas, ne Itālijas, ne arī Vācijas avīzes neliedz, ka ziņa varētu būt patiesa. Tādu Anglijas ciešāku piesliešanos trijām valstīm katrs varējis paredzēt un gaidīt, jo viņa pilnīgi sakrītot ne vien ar triju valstu, bet arī ar Anglijas interesēm. Itālijai vispirms Anglijas draudzība un palīdzība kara gadījumā ir no liela svara, jo citādi viņai nekādi nebūtu. iespējams atturēties pret Francijas pārsvaru, un, otrkārt, viņa domā ar šo draudzību ari nodrošināt savus nodomus uz Tripoli un varbūt pat uz Tunisu. Anglijai turpretī, palīdzot Itālijai, nekāds jaunums nevar celties, jo priekš viņas Itālija nekad nevar būt bīstams konkurents Vidusjūrā; turpretī, stiprinot un palīdzot Itālijai, viņa spēs ātrāk lauzt Francijas varu, kura vienīgā nejauj Anglijai tikt par pilnīgu Vidusjūras valdnieci un grib piesavināties Ēģipti. Kā dzird, līgums starp Itāliju un Angliju neesot noslēgts tik formāli stingri kā miera līgums; tas nau likts priekšā apstiprināšanas dēj parlamentam Londonā, un gan ar netiks likts priekšā, bet, kā Fergusons izskaidroja, Anglija esot apsolījusies Itālijai nepielaist nekādas pārmaiņas Vidusjūras valstu varu robežās. Sakarā ar šiem Anglijas nodomiem pieslieties triju valstu politikai stāv gan laikam arī ziņa, ka Vācijas ķeizars Vilhelms gribot apmeklēt karalieni Viktoriju Londonā, kurp tad arī nodomājis atceļot tanī pat laikā Itālijas troņmantnieks. Salisbrija orgāns "Standarts" tad ari uzaicina angļus godam saņemt augstos viesus, it īpaši ķeizaru Vilhelmu, "Eiropas miera pamata akmeni".
- Slavenā prāva, kurā lords Kemings bija apsūdzējis Vilsonu un citus par neslavas celšanu, šinīs dienās iztiesāta, un Kemings ar savu sūdzību atraidīts. Ar ko aplinkus atzīts no tiesas, ka augstais lords tiešām viltīgi spēlējis kārtis. Prāvas iznākums it sevišķi nepatīkams kroņa princim, kurš pats bija atzinies, ka bijis ilgu laiku Keminga tuvs draugs, un kuram tika pierādīta nepiedodama vājība - izšķērdība un kāršu spēles kaislība. Visas avīzes vienbalsīgi dara pārmetumus princim, un daži deputāti pat sagatavo priekšlikumu parlamentā pamazināt kroņa prinča civilisti, t. i., maksājumus iz valsts kases. Daudz labāk ar kāršu spēli jau veicās bijušam Serbijas karalim Milanam, kurš divās dienās vinnējis 130 000 franku. Lords Kemings esot izslēgts iz armijas virsnieku pulka.
- Valdība iesniedza apakšnamam priekšlikumu par bezmaksas skolu ievešanu. Visas tautas skolas dabū no valsts pabalstu ik pa 10 šiliņiem uz skolēna; tās skolas, kurās maksa nau augstāka par 10 šiliņiem, tiek pasludinātas par brīvskolām. Valsts pabalsts tiek dots vienīgi skolēniem no 5-14 gadiem. Kā zināms, šis priekšlikums būs konservatīviem stiprs līdzeklis cīņā pret liberāļiem, jo liberāļi nevar labi pretoties tādam priekšlikumam, kuru viņi vienmēr paši aizstāvējuši; viņi varēs tikai priekšlikumu vēl paplašināt.
S e r b i j a.   Serbijā prātu uzbudinājums par karalienes izraidīšanu pamazām sāk norimt, vismaz prātīgākie sāk noprast, ka šāds solis tiešām bijis nepieciešami vajadzīgs, jo karaliene māte klaji izsacījusi, ka gribot gāzt tagadējo valdību, pabalstoties pie tam uz progresistiem, Austrijas draugiem. Serbijai diezgan daudz darba iekšējās lietās un turklāt vērīgi jālūkojas uz Bulgārijas rīkošanos, kura musina maķedoniešus un vecās Serbijas iedzīvotājus un pulcina karaspēkus Serbijas robežās. Var pilnīgi domāt, ka Stambulovs būs ar mieru uzsākt karu ar Serbiju, ja viņam paša mājās tiks pārāk grūts stāvoklis. Progresisti vēl ļoti sīvi uzbrūk valdībai un sāk izrīkot mītiņus uz zemēm, pret kuriem gan ari radikāļiem vajadzēs izrīkot pretmitiņus; liberāļi ir vairāk mierprātīgi. Pie pilnīgas ļaužu apmierināšanas daudz piepalīdzēs Melnkalnes kņazs. Nikolaja nodoms apmeklēt šo vasaru Belgradi, kur viņu saņems vaļējām rokām. Tālab Kaličs izlaidis populāru uzaicinājumu dibināt biedrību Balkānu pussalas slāvu tautu federācijas idejas veicināšanai, un ar tādu pat nolūku, drusku citādā veidā, arī Trikupis, bijušais grieķu ministru prezidents, taisoties ierasties Belgradē.

 

 

 

CIENĪJAMIEM LASĪTĀJIEM

Bez visa ievada gribam aizrādīt godājamiem lasītājiem uz pārmaiņu, kas notikusi avīzes vadībā; iecienītā atbildētāja redaktora P. Stučkas vietā šodien cits, svešs paraksts. Kāds svars šai pārmaiņai, ko no viņas būs gaidīt? Jau ilgus 6 gadus "Dienas Lapa" iet tautā, lai palīdzētu pie lielā darba, nestu brāļiem gaismu, labklājību, vadītu tautu pretim spožai, laimīgai nākotnei. Cienījamiem lasītājiem līdzi "Dienas Lapai" šie gaismas centieni pārgājuši asinīs; viņi nevar lāgā iedomāties "Dienas Lapu" bez šiem centieniem, un viņa ari tiešām nau domājama bez tiem. Nekāda avīzes vadības maiņa te nevar nekā mainīt. "Dienas Lapa" arī turpmāk centīsies visiem spēkiem izplatīt   g a r a   g a i s m u,   kura ir katras tautas augstākais mērķis, viņas lielākais spēks un viņas varenākais cīņas ierocis; kam stipri gara ieroči, tas nau pārvarams nekādās dzīves briesmās. Bet gara gaismai vajaga atspīdēt pār visiem, ne tikvien pār bagātiem, bet ari pār nabagākām un zemākām šķirām; jo plašāk sniedzas izglītība, jo lielāks tautai spēks. "Dienas Lapa" pastāvīgi centīsies vest tautu uz attīstīšanos, kura nešaubās nedz pa labai, nedz pa kreisai pusei, ir svabada no visiem liekiem iespaidiem un grib tik sasniegt gara gaismu un attīstību. Kas sasniedzis gara izglītību, tam nau vairs grūti sasniegt arī sabiedrīgu labklājību. Bet iegūt izglītību atkal visvieglāk bagātajam, un tādēļ ari šis mērķis nau jāizlaiž iz acīm. Lielajā darbā vajadzētu vienoties visiem spēkiem, bet, diemžēl, vienība nebija panākama. Maziski, patīgi labumi bija vainīgi, ka "Dienas Lapa" netika viscaur tā uzņemta, kā pienācās; savā možā, jaunā garā viņa bija par modinātāju un skubinātāju dažā labā vietā, un to viņai nekad nevarēja piedot; ari uz priekšu nevar nodoties cerībām, ka šāds stāvoklis grozīsies. Možs gars valdīs "Dienas Lapā" arī turpmāk, lai tad arī būtu jāuzņemas viņa sekas. Tautas gods, tautas labums, tautas manta iet pāri visam, gar šiem ir visiem daļa. Kur bija jāaizstāv tautas gods un labums, tur "Dienas Lapa" vienmēr bij atrodama pirmā vietā; viņas pagātne lai galvo par viņas nākotni. Nekādas jaunas programmas redakcijai šinī maiņas gadīju nā nevajag uzstādīt; viņa tik pūlēsies visiem līdzekļiem palīdzēt pie tautas attīstīšanās, sasniegt savus augstākos mērķus visjopilnīgākā un plašākā mērā. Ja cien. lasītāji manīs šur tur kādus pārgrozījumus, tad tie būs bijuši vajadzīgi avīzes mērķa un satura daudzuma paplašināšanas dēj, jo, kā "Dienas Lapa" līdz šim pastāvīgi augusi dižumā. un plašumā, tā viņa arī uz priekšu augs. Ar laiku izrādījies par vajadzīgu dažu nodaļu paplašināt, dažu no jauna ierīkot, uz dažām lietām griezt vairāk vērības pārgrozījušos apstākļu dēļ. Bet par to visu še nau vieta runāt, cien. lasītājus ar to iepazīstināsim vēlāk.

 

 

 

PAR SPIRGTO GARU UN PĀREJAS LAIKMETU

FRAGMENTS NO KĀDAS RUNAS

Daudz jau runāts jaukiem vārdiem; cildinātas biedrības un vadoņi, cildināti spēki, kas zaļeniekus pulcinājuši biedrībās un kas tos vadījuši uz vienprātību; runāts gan par miesu, gan ari par garu, t. i., par šo namu un biedrību vadītājiem u. t. t. Bet tomēr nedz še cildinātās personas par sevi, nedz še pārrunātās miesas un dvēseles ir tie, kas zaļeniekus virzījuši un vēl virzīs uz priekšu; kas to darījis - tas ir pavisam cits kas; tas ir tas   s p i r g t a i s   g a r s,    kas nu sācis pa visām malām savu uzvaras ceļu. Šis gars ir pēctecis tam, kas savā laikā vadīja un darbināja mūsu nelaiķus censoņus Andreju Spāģi un Krišjāni Valdemāru, tas ir tas brīvais gars, kas toreiz gribēja atsvabināt tautu no visiem māņiem, kas cēlis mūsu tautas pašapziņu. Bet vai tad ar tiem panākumiem, ko viņš toreiz sasniedzis un pie kuriem vēl tagad daži it kā grib apstāties, vai ar tiem jau ir beigas? Nē, tie jāturpina. Un tas pats jaunais, censīgais gars tad ari iet tālāk un ceļ sev jaunu ēku.
Tagad grūti laiki. Visi to atzīst. Pat lielākā daļa priekšrunātāju to darījuši. Tomēr atrodas ari mūsu starpā tādi. kas to negrib atzīt. Gan jau ari reiz atkal labības cenas pacelšoties - un tad būšot visam līdzēts.
Bet, kas tā domā, tie domā ar plāksteriem izārstēt vispārēju slimību. Te jāiet tālāk. Un zaļeniekiem jāatzīst, ka arī viņi vairs nedzīvo šādā plāksterīšu laikmetā, bet īstā, nopietnā krīzes laikā. Arī mūsu, latviešu, līdzšinējais saimnieciskais pamats, mūsu lauksaimniecība, ari tā tapusi pavisam citāda: nelīdz vairs neko laukkopība vien - vajag pāriet arī uz citiem saimniecības zariem . . . visur cenšanās pēc plašāka darba lauka - un tomēr atkal visur neatturami spiežas virsū trūkums. Kā tas saprotams? Tas saprotams, pārdomājot mūsu tagadējo ražošanas kārtību! Mēs jau vairs neražojam mantas un lietojamas vērtības priekš savas lietošanas, - mēs esam iestumti, ierauti ar varu tajā lieliskajā visas pasaules sacensībā - tajā   p r e č u   ražošanas straumē, kura tagad visu pasauli apņēmusi. Mēs tagad esam tanī pašā stāvokli kā fabrikants, kas ražo preces un nevis mantas priekš sava paša vajadzībām, preces, par kurām tas naudu dabūs, kas tam vienīgi vajadzīga. Arī mēs, arī lauksaimnieki ierauti šajā pašā preču ražošanas straumē. Arī mēs nevis pašu lietošanai audzējam savu labību - bet naudas iegūšanas dēļ . . .
Tātad arī mēs esam   p ā r e j a s   l a i k m e t ā,    un tas ir grūts. Konkurence savus upurus nelaiž tik viegli vaļā.
Cilvēces attīstība iet uz priekšu pēc augstiem, lieliem dabas likumiem. Nevis plāksterīši te var līdzēt, ja cilvēce smok zem šo likumu cietsirdīgajiem cēloņiem. Tikai iepazīties ar viņiem visā viņu lielumā - tas var līdzēt. Tad tos mācēs pazīt un piemērot.

 

 

 

PRO DOMO SUA

Jau šodien "Dienas Lapa" saviem cien. lasītājiem un lasītājām stājas priekšā tādā veidā, kādā viņa iznāks no jaungada, 1895. g. janv. 1. d., lai ikkatrs pie laika varētu sev sastādīt pareizu spriedumu. Ar pirmo dienu 1895. g. "Dienas Lapa" uzsāk savu desmito gada gājumu; viņas panākumi dod viņai iespēju šo dienu iezīmēt caur to, ka viņa jo plaši pavairo savu saturu, izlietodama brīvās telpas it sevišķi zinātnisku praktisku rakstu ievietošanai.
Nostaigātais gadu desmits bijis "Dienas Lapai" cīņas laikmets. "Dienas Lapai" bija jāceļas, un viņa cēlās, lai tiktu izsacītas un aizstāvētas intereses, kuras citādi draudēja apslāpēt. Apkarot vienpusību un kliķes garu, neļaut ņemt pārāku pārsvaru vienai, kaut ar stiprākai, bet mazākai daļai vienmēr bijis "Dienas Lapas" uzdevums visu šo laiku un būs ari turpmāk. Klaji runāt un nebūšanas gaismā celt "Dienas Lapa" nekad nau baidījusies, viņa vedusi pastāvīgu cīņu pret miegainību un atpakaļrāpulību, neļāvusi atdusēties uz iegūtiem lauriem, un viņai par to netrūka atzinības, gan brīvi izteiktas - vēl nesen pat presē, kura citādi mums naidīga, - gan piespiestas, kas, piem., nāca klajā kādā prāvā. Bet saprotams, ka pie tiem, kas jutās uztraukti miegainībā un kas bijās no klajas pārrunas, "Dienas Lapa" mantoja no paša sākuma niknāko naidu. Naids parādījās jau tad, kad tikko vēl taisījās uz "Dienas Lapas" izdošanu, un šis naids parādījies "Dienas Lapai" visā viņas gaitā, aizvien spēkā pieņemdamies. Sevišķi nepatikšanu sacēla, ka "Dienas Lapa" aizvien atklāja un uzrādīja, kad ideāli centieni, jauki skanoši vārdi tika izlietoti patīgiem nolūkiem, kad ar viņiem taisīja reklāmu un ideju pārvērta par veikalu, kad centās nodibināt atsevišķas, labākas šķiras un savākt visu labumu sevim un liegt citiem. Visi naida pierādījumi "Dienas Lapu" nenogurdināja, Viņa nekad nau bijusi pretim "spirgtai, jautrai cīņai" - einem frischen, frohlichen Krieg -, dzīvu domu izmaiņai par principiem un idejām viņa nekad nau bēgusi, jo caur šādu domu cīņu vien attīstība tiek uz priekšu. Atklātība, humors un viegla zobgalība "D. L." bija palaikam asākie ieroči, bet uz ta atbildēja pa lielākai daļai gluži citādiem ieročiem. Atklātība, patiesība un taisnība pie šiem ieročiem nepiederēja, saprast nelūkoja, bet gan pārprast. Jo neskaidrāki tika šie ieroči, kad bija aizskarta tā vieta, kurā beidzas omulība, pēc dzejnieka vārdiem: Geldpunkt, naudas lieta. Tad ķērās pie līdzekļiem, par kuriem zemākus vairs nevar iedomāties. Nevainīgākie no šiem līdzekļiem vēl bija dažādu nevaladu izplatīšana reizē par drīzu "D. L." nīkšanu un par viņas pārmērīgo peļņu, kuru tā negribot dalīt ar saviem dibinātājiem. Šo baumu izplatītāji gan nebija pārāk asprātīgi, jo avīze, kurai pārmērīga peļņa, ko tā neizmaksā kā dividendu dibinātājiem, bet izlieto avīzes labā, taču nevar tik drīz iznīkt, bet bija prese un publika, kur šādām tenkām ticēja. Patiesībā "D. L." nau centusies pēc peļņas un dividendēm, sekojat citiem slaveniem paraugiem, bet izlietojusi visus līdzekļus, lai kuplinātu saturu un paplašinātu savas telpas.
Cīņu "D. L." ņebaidījās, bet reizēm gan pārņēma riebums, kad pret viņu tika lietoti neskaidrie ieroči, kad aiz tumsas segas no muguras uzbruka. Gan viņi ar to atzīst savu garīgo bankrotu, nespējību cīnīties gara ieročiem, bet viņi jau paraduši par to maz bēdāt. Kad šāds riebums saceļas sirdī, tad vienīgais, kas, var atkal pacilāt, ir plūstošā dzīvība, kas manāma visās malās, kur viļņo mūsu cerības mūsu jaunās paaudzes krūtīs, kas laužas uz āru un meklē pēc tēliem, kuros ietērpt savus augstos ideālus. Cenšanās pēc skaidrākiem ideāliem, kuri vēl nau sametināti ar skanošu labumu, jaunatraisītais spēks, aizgrābjošs sajūsminājums - aizrauj visu sev līdzi, un, ja var teikt, ka arī "D. L." savu daļu palīdzējusi pie šī spēka atraisīšanās, tad zūd viss riebums, viss nogurums, un prieks ir dzīvot - eine Lust ist es zu leben, dzīvot un tālāk cīnīties un censties, jo dzīvot ir cīnīties.
Mūs nebaida, ka ideāls ir tālu un grūti sasniedzams, toties šis ideāls ir augstāks un cēlāks un vairāk vērts pēc viņa censties.
Mums nau vajadzīgs un ari iespējams šinī vietā plaši izskaidrot mūsu centienus. Kas grib jaut katram brīvi attīstīt savus spēkus un izlietot visas savas tiesības, kas atzīst, ka nepietiek ar šo tiesību kailu dēvēšanu vien, bet ka jādod arī iespēja visiem viņas baudīt, kas kultūras panākumus negrib skaudīgi sagrābt tikai priekš dažiem, - tas cenšas pēc tā paša, pēc kā mēs cenšamies. Tik daudz ir pasaulē sāpju un grūtību, un, ja tik dažas var remdēt, ja tikai spēj aizrādīt, kas būtu darāms, kur meklējams palīgs, ja pat tikai modinātu snauduļus un vārģuļus un teiktu viņiem, ka viņiem nau no mūžības likts snaust un vārgt, ka viņiem jāceļas un jāsaprot pašiem sevi un apkārtne, ir tad būtu daudz darīts.
Palīdzēt vājajiem gan caur gara pacilāšanu, attīstīšanu un izglītošanu, gan caur praktiskiem padomiem viņus stiprināt un mudināt uz tāļāku patstāvīgu darbību bijis aizvien "D. L." uzdevums. Par sevišķi svarīgu darbu šinī ziņā "D. L." aizvien turējusi to - palīdzēt paskaidrot jaunus jautājumus, kas spiežas bez žēlastības katram virsū, un aizrādīt uz viņu izšķiršanu. Gan literatūrā, gan sadzīvē šādi jauni jautājumi nau vairs izbēgami un noliedzami, ne ozoldēli, ne liepu meitas nevar vairs apmierināties tikai ar līgošanu, tautīgumu un citādu vecu mantu krāšanu; arī zeltenītēm būs jānoliek ziņģu grāmatiņas un jāņem rokā nopietnākas. Tādēļ ka "D. L." apkarojusi dažu pašdarinātu dižtautiešu pārmērības un nepietikusi ar tukšu tautības vārdu, viņai liekulīgi pārmet, ka tā apkarojot pašu tautību. Patiesībā viņa tikai prasīja, lai uz iegūtā tautības pamata iet tālāk un dara darbus - visu labā. Tautības ziņā mēs visu esam panākuši, kas bija vajadzīgs; ja tagad vēl tautību uzstāda kā nesasniegtu mērķi, tad tas ir neloģiski, nevar jau cilvēka galveno uzdevumu atrast mūžīgā arķeoloģijā un etnogrāfijā, kuras pašas par sevi jau teicamas un kurām par labu "D. L." caur savu etnogrāfisko pielikumu darījusi vairāk nekā visa cita mūsu prese.
Beigās gribam vēl īsumā minēt kādus vārdus par jauno iekārtojumu avīzē. Pēc garākiem ievadrakstiem tiks ievietotas iekšzemju ziņas, kurām tad sekos ārzemju kronika līdz ar garākiem oriģināliem ziņojumiem iz ārzemēm par turienes sadzīvi. Tad aiz vietējām ziņām nāks sevišķa nodaļa "zinātne un dzīve" ar zinātniski praktiskiem rakstiem un sīkām ziņām iz zinātnes lauka, viņai līdzās būs paidagoģijas nodaļa. Šim nodaļām piesliesies otra - sīkāks feļetons, kurā tiks uzņemtas noveles, skices, sīkāki stāsti, dzejas utt.
Tik daudz lai mums būtu teikt par sevi, pro tiomo sua, mūsu turpmākais darbs, tāpat kā līdzšinējais, pieder vispārībai; vispārība lai spriež.

 

 

 

IESPAIDI UN ATMIŅAS NO BERLĪNES

Ceļojuma iespaidi un atmiņas jāiesāk no paša pirmā gala - no atvadīšanās mājās. Tas jau tā parasts, un visi kolēģi - ceļojumu aprakstītāji - ar "ziņkārīgo ceļotāju" Nikolaju priekšgalā ņemtu ļaunā vecas parašas nicināšanu. Baltieši sevišķi mīl, ka visu, ko dara, dara "gruntīgi". Vecais rīmju kroniķis Alnpekas Dīriķis (N. B. ne "biedrs") iesāk savus nostāstus par Baltijas iekarošanu - ar pasaules radīšanu, t. i., vārda pilnā ziņā - no pirmā gala. Bet pie šī slavenā parauga nevaru pieturēties, tas man liekas taču drusku novecojies. Ar to būs vienis prātis laikam ir visvecākās modes piekritējs, "Jāseko laika garam", tā saka ari mans važonis, skatīdamies pulkstenī un steigdamies uz staciju.

*

No pavadītāju puses: "Ardievu, ardievu, ardievu! Paliec vesels! Uz drīzu redzēšanos!"
No manas puses: "Ardievu, ardievu, ardievu. Paliekat veseli! Sveicinat tantes - tādas un tādas - un onkuļus - tādus un tādus" - še nāk sieviešu un vīriešu vārdu rinda - brīvi pēc kristāmu vārdu saraksta Ulmaņa vārdnīcā.
Lakatiņu vicināšana. Cepures pieturēšana, lai vējš to nenorauj.
Tad reiz brīvs no pavadītājiem.
Bet nu nāk kratīšana. Dūkšana. Tabakas dūmi. Putekļi - "dienām cauri, naktīm cauri".
Mažeiķi - vagonu pārmaiņa. Gaidīšana. Glāze tējas ar gaisējādu baltmaizi par 10 kapeikām.
Kašedari - vagonu pārmaiņa, gaidīšana, glāze tējas ar gaisējādu baltmaizi par 10 kapeikām.
Virtaļi, troksnis, nesēji, tatāri ar bifštekiem no neģērētas ādas.
Eidkūņi, lieliskas telpas, ozola sienas, senvācu stils.
Beigās - Berlīne. Vokzāls pilns trokšņa, tvaiku, dūmu, ļaužu. Nostumj pa trepēm lejā, uzstumj augšā, dara lielu iespaidu uz mani ar elkoņiem, beigās es uz ielas un viesnīcā.
Tie ir visi mani ceļojuma iespaidi un atmiņas, un man šķiet, ka tādi vien var būt dzelzceļa ceļotājam. Kas sakās taisījis garum garus novērojumus, tas braucis ar iepriekš apdomātu jaunu nolūku uz lasītājiem, kā saka sodu likumi.
"Tie ir visi iespaidi? Kas tad tas par ceļojumu aprakstu? Jūs neesat nekāds ceļojuma aprakstītājs!"
Nē, neesmu speciālists. Ja jūs tāda meklējat, tad liekat šo avīzes numuru tūliņ pie malas un pasteidzaties līdzi Jūsmiņa kgm. Jūs viņu pazīsat pie "dāniskas" izrunas un atradīsat pie Baltijas vāciešu autoritātēm; nemeklējat to tik pie dahomietēm, tās nau diezgan smukas.

*

Ceļojuma iespaidi un atmiņas - nomazgāti, izgulēti; ausis atkal dzird ne. vienīgi vagonu klabēšanu, acis redz ne vienīgi putekļus, galva ir brīva.

*

Berlīne ir lielpilsēta vārda pilnā nozīmē. Visapkārt steidzīga, nerimstoša dzīvība. Viss ir lielisks, grezns, acīs krītošs. No visām malām kliedz pretim reklāma milzīgām figūrām un burtiem no citkārt kailām, plašām namu sienām. Uzbāzīgi spīdošas krāsas pārdotavu milzīgajos logos. Nami paceļas reibinošā augstumā plašo ielu rindās, - bet - kas sevišķi patīkami aplūkotājam - katram namam savs raksturs, katrs savādā stilā celts, neviens neatgādina vienmuļīgās, visur vienlīdzīgās kazarmas kā jaunsaceltie nami Rīgā.
Berlīniešiem ir jau zināma mākslas garša, un tie sajūt zināmu vajadzību pēc mākslas un daiļuma arī ikdienišķā dzīvē. Rīga lepojas jau ar jaunu namu rindu gar teātri un kanāla malām, vēl vairāk varbūt ar "patriciešu" namiem gar strēlnieku dārzu. Bet cik maz rīdziniekiem arķitektūras ziņā patīkamu un ievērojamu namu, to viņi paši netīši atzīst, ja, piem., vācu avīzes sevišķi aizrāda uz nesen - pretim gāzes iestādei pie kazarmēm - celto namu, pie kura var ievērot zināmu stilu. Taisni šādi nami ar raksturu ir Berlīnē parasti, kaut gan berlīnieši ir ļoti veikalnieciski un skopi un kaut gan Berlīne pašā Vācijā nebūt neskaitās par sevišķi māksliniecisku pilsētu; priekš mums viņa tomēr tāda ir. Berlīniešus piespiež uz mākslinieciskām celtnēm šī "parastība"; visi tā dara, un piemēram jāseko, "nevar taču palikt citiem pakaļ". Smalka ārēja forma tiek tā par dzīves vajadzību, par to, ko angļi apzīmē ar standard of life.
Bez zināmas dzīves ērtības jeb komforta, no kultūas dotu dzīves izdaiļojumu un pavieglojumu - dzīve nau vairs tik patīkama un vēlama dzīvot. Kaut gan tas izklausās paradoksāli un pārspīlēti, - tomēr zināmā mērā taisnība, ka kultūra dod arī dzīves laimi. Dzīvot glītā, veselīgā pilsētā, dzīvā materiālā un vēl vairāk garīgā rosībā un darbībā, biežā satiksmē ar garīgi augsti stāvošiem cilvēkiem, ar iespēju izmainīt domas pa telefonu un telegrāfa pat lielākā attālumā, ar iespēju baudīt mākslu gleznās, mūzikā, dzejā un teātri - vai tā nau arī dzīves laime un varbūt pat lielākā mērā nekā bezdarbīga, bezdomu un jūtu, gandrīz augu dzīve, kādu ved nekultūras tautas "brīvā dabā kā īsti dabas bērni", par ko tik ļoti mēdz sajūsmināties dzejnieki un dažādi piekusuši kultūras ļaudis.
Es zinu, tūliņ pārmetīs, ka taisni lielpilsētās salasoties viss "cilvēces posts un vārgs", nabadzība un sērgas. Bet, ja tiešām posts un vārgs ārpus lielpilsētām būtu tik ievērojami mazāki, iz lielpilsētām visi drīz vien izstaigātu uz "laimīgām malām". Vidzemē, kā izrādījās pēdējā ļaužu skaitīšanā, iedzīvotāju skaits gājis mazumā, tikai Rīgā audzis. Vaina tā, ka daudzi aizgāja no "laimīgās lauku dzīves" projām. Ne visi aizgāja uz Rīgu, liela daļa nometās arī Krievijā, un nevar taču visus tos saukt par vieglprātīgiem ļautiņiem, kas aizgāja uz Rīgu. -
Lielpilsētu dzīve vēl attīstīsies, un nau iemesla domāt, ka uz jauno pusi; tad kultūras panākumi tiks baudāmi aizvienu plašākās aprindās. Arī šo aprindu standard of life, dzīves vajadzību un prasījumu mērs tiks aizvienu augstāks un iespēja viņu apmierināt aizvienu lielāka.

*

Berlīniešu prasījumi kultūras ziņā ir jau samērā diezgan augsti; svešam aplūkotājam ārējās parādības vispirms krīt acīs.
Berlīnē viss reprezentējas, sākot no pilsētas pašas. Pati pilsēta reprezentē Vāciju, tādēļ arī ilgāk uzkavēsimies pie Berlīnes; katrs pilsonis - berlīnietis reprezentē atkal Berlīni. Berlīne uzstājas lepni, lieliski, grezni. Viņa ir pirmā lielpilsēta Vācijā un ļoti mīl saukties par pasaules un par miljonu pilsētu. Viss viņas mērķis sacelt ievērību -- Vācijas valstīs un ārpus robežām. Viņa grib līdzi būt Parīzei; šī vācu tā sauktā Erbfeinda, "iedzimtā ienaidnieka", pilsēta visvairāk riebj Berlīnei, un tai viņa visvairāk cenšas pakaļdarīt, kaut gan ar diezgan neievērojamiem panākumiem. Berlīne grib līdzi būt arī Londonai, Ņujorkai, Pēterburgai.
Berlīne gribētu imponēt: sacelt apbrīnošanu - visā pasaulē; ja tas neiet, tad vismaz Eiropā. Ja ari tas neizdodas, tad Berlīne apmierinājas ar to, ka vismaz imponē vāciešiem, izrāda tad   p r ū š u   sugas pārākumu pār citām vāciešu ciltīm, ja jau nau iespējams izrādīt   v ā c u   sugas pārākumu pār visām pasaules tautām. "Deutschland, Deutschland über Alles, ūber Alles in der Welt" - Vācija, Vācija pāri visam, pāri visam pasaulē - no Hofmaņa fon Fallerslebena laikiem arvien vairāk spoko vācu filistru - patriotu galvās. - Taisnību sakot, līdzīgus spokus redz vai visu tautu filistri - patrioti, bet laikam neizrāda tik klaji. Un otru "taisnibu sakot": vecais H. fon Fallerslebens pats šo Deutschland über Alles nebūt nebija domājis kā vācu pārākumu pār pasauli šovinistiskā nozīmē; Fallerslebens bija vecs 1848. gada revolucionārs. Viņa vārdu jēgumu sagrozīja "patrioti".
Berlīnei ir svarīgs, praktisks iemesls imponēt. Veikala valodā varētu teikt, ka Berlīnei jātaisa reklāma Prūsijai un visvairāk jaunajai vācu ķeizara valstij, kura tikai divus gadus atpakaļ svinēja savu 25 gadu pastāvēšanu. Galvaspilsētai jāizrāda jaunās valsts varenība un bagātība. Pašu mājās, sevišķi Dienvidus Vācijā, ļaudis vēl nau pilnīgi pārliecināti, ka prūši ir visu vāciešu zieds. Tā laikam izskaidrojas berlīniešu naivi pieticīgais prieks, kad tie redz, ka Berlīnes brīnumi plati atpleš muti kādam provinciālim no laukiem.

*

Vislabākais līdzeklis imponēt, sacelt pret sevi respektu, bijību, ja arī ne cienību - ir prūšiem viņu karaspēks. Prūsijā un ari Berlīnē, kura taču negrib būt tikai prūšu pilsēta, bet starptautiska pasaules pilsēta, stipri var manīt visās dzīves parādībās militārisma, kara interešu un karaspēka valdīšanas iespaidu. Visur spīd pretim zaldātu dzeltenās misiņa pogas un metāla smailie gali uz kaskām, t. i., uniformas bruņu cepurēm. Virsnieku kārta sabiedrībā ir visvairāk cienītā; prūšu leitnantu lepnībai un pašapziņai gandrīz nau robežu. Uniforma un zobens arī rēgojas pretī pat iz mākslas un zinātnes. Gleznojošā mākslā kara un  dažādu parādu un svētku skatu tēlotāji gleznotāji ņem pirmo vietu, kaut arī tie mākslas ziņā nebūtu diezin cik ievērojami. Antons f. Verners, kurš sevišķi iemanījies parādu ainās, stāv ari mākslas oficiālās iestādēs pašā priekšgalā. Leitnanti uz skatuves tā tik vien spēlējas ar vācu jaunkundžu sirdīm un lauza tās kā spēles lietiņas. Pazīstamā figūra "Veilchenfresser", protams, ir leitnants. Pat nopietnu dramatisku rakstnieku lugās reti iztiek bez leitnanta vai vismaz cita kāda uniformēta varoņa. Dzejnieks Detlevs f. Lilienkrons par savu dzejnieka slavu pa lielai daļai var pateikties tam apstāklim, ka pats ir leitnants, turklāt iz iecienītiem jātniekiem, un viņa dzejas grozās ap
leitnantu jokiem un nometņu dzīvi, "nau aizņemtas no domu bāluma", kā Heine saka; domāšana un idejas tiešām nau Lilienkrona darīšana.
Arī visas zinātnes smagi sajūt šo militārisma iespaidu.
Militārisms varbūt pa lielākai daļai vainīgs, ka pēc "lielā kara" un uzvaras 1870. g. pret frančiem - neskatoties uz lielisko sajūsmināšanos un patriotisma uzliesmošanu - nenāca vācu dzejas, mākslas, zinātnes un vispār visas garīgās dzīves atmošanās un pacelšanās, kuru gaidīja ar tādu pārliecību un tādām cerībām. Laikam īsta māksla un zinātne nemīl staigāt ar pikelhaubi, prūšu zaldātu cepuri galvā. Bet uzvaras priekā vācieši domāja, ka taisni uniforma visu pacels, jo Kleider machen Letite (drēbes dara cilvēku); un tā viņi uniformēja mākslu un zinātni. Tagad tad arī ir visur priekšgalā īsti viduvējības spēki -    d z e j ā   Ernsts f. Vildenbruhs, kurš uz pasūtījumu raksta vienu lugu patriotiskāku par otru;   m ā k s l ā   - A. f. Verners un tamlīdzīgi "mākslas profesori";   z i n ā t n ē s    atkal profesori, kuru lielākais nopelns dažādas goda zīmes - sarkanie un melnie ērgļu ordeņi uz krūtīm;   f i l o z o f i j ā   - E. f. Hartmanis, kurš zina un raksta sekli-viduvēji par visām lietām un "vēl dažām citām". - Bet arī tiešām ievērojami rakstnieki, kā, piem., dzejnieks filozofs Nīče (Nietzsche), nemanot savā domāšanā stāv zem prūšu militārisma iespaida. Nīčes "Uebermensch." (pārcilvēks) ir nofotografēts no 1870. g. kara uzvarētāja. Nīče pats bijis leitnants jātniekos.
Militārisrms nomāc īsto, brīvo mākslu un zinātni, un vācieši taču agrāk bija tik lepni uz šo savu "freie Kunst und freie Wissenschaft". Māksla un zinātne gan arī tagad paliek viņas vajadzīgas vismaz reprezentācijas un dekorācijas nolūkiem. Nekur tik labi nenoprot šo patiesību kā taisni Berlīnē. Berlīne ņēmusi visas mākslas palīgā greznoties, un viņa ir lepna un grezna pilsēta, viņa spoži reprezentē Vāciju un militārismu.
Tikai ja dziļāk ieskatās visā spožumā un lepnumā, tad var atrast, ka daudz kas še nau īsts, aiz dažas spīdošas čaumalas nau krietna kodola, ka viss it kā sarīkots uz ātru roku, it kā "fabrikas viegls darbs", kā pie mums saka pamatīgie amatnieki. Aiz dažiem vizošiem, milzīgiem logiem uz ielas ir sīkas, mazas bodelītes, kuru viss preču krājums izstādīts logā. Dažs lepns kungs un kundze uz ielas, pārnākot mājā, paliek par gluži trūcīgiem, izbadējušiem (autiņiem. Daža vaska dahomiete ir īsti pa garšai dažam "ceļotājam", bet, kad viņš ieiet iekšā, viņš ar rūgtumu nomana, ka velti zemē nosviedis 30 feniņus. "Mehr Schein als Sein" (vairāk izlikties nekā būt) - spīdēt - ir berlīniešu devīze. Spīdoši apzeltīta, bet ne skaidra zelta ir pat dzeja un zinātne, kā mēs redzējām. Roberts Kohs par saviem baciļiem dabūja miljonu marku, bet vispirms - ne viņš bija pirmais šo baciļu atradējs, bet gan mūsu tautietis, nelaiķis Helmanis, un tad - pret diloni taču vēl aizvien nau līdzekļa.

*

Pasaules pilsētas lomā Berlīne ir vēl gluži nesen ietikusi; vēl virza īsti nau pieradusi pie sava jaunā goda. Berlīne ir "parvenu" miljonu pilsētu starpā - puskokalēcējs, nesen ar lielisku spekulāciju bagāts un lepns ticis veikalnieks. Šī riskētā, bet laimīgā spekulācija bija vācu-franču 1870. g. karš. Parvēnija raksturs stipri manāms pašā pilsētā un viņas iedzīvotājos. Kā parvēnijs Berlīne un berlīnietis mīl sevišķi   z e l t u;   tas tiem vajadzīgs reklāmas dēļ, kā arī jauniem lieliem veikaliem, kuri nesen nodibinājušies. Zeltā laistās Berlīnes uzvaras stabā Viktorija (uzvaras dieve); zeltījumiem krustoti-šķērsoti jaunā valsts saeimas (Reichstag) nama jumti; zeltījumi iemīļoti pat privātās atklātās iestādēs: tā jaunais krāšņais Theater des Westens bagātīgi zeltīts. "Empire" stils tiek iecienīts kā pie Napoleona III, kuru arī mēdza saukt par parvēniju. Bet franči ir visvairāk kultivēta tauta, un ssvācu kultūru" noliedza lielākais vācu gars Gēte; Gēti tagad atkal ar niknumu noliedz šo laiku vācu lielākais filozofs Nīče. - Visātrāk izdodas pieņemt smalkas kultūras veidu - ārējā formā. Pēc tā vispirms cenšas Berlīne un berlīnietis. Jau agrāk minēju, ka Berlīnē ir zināma mākslas garša un vajadzība pēc mākslas; tikai jau šī garša vēl parupja, ne tālumā nevar stāties līdzi, piem., Parīzes garšai. Berlīnieši paši kā mākslinieki, piem., gleznotāji, neražo nekā sevišķi ievērojama; viņi drusku sekli, staigā iemītas tekas, saprot tik sīku sentimentalitāti, par ko vēl itin nesen atpakaļ žēlojās pašas Berlīnes avīzes, kad bija runa par berlīniešu gleznu izstādi.

*

Berlīnes vēsture un tagadējais raksturs spilgti attēlojas viņas iedzīvotājos. Berlīnietis jūt vajadzību reprezentēties. Viņš ģērbjas glīti, savu dzīvokli uzpoš glīti. Kaut gan ļoti strādīgs un paskops, tomēr labprāt bauda dzīves ērtības. Viņš mīl paskatīties un pats parādīties, apmeklē bieži teātri, koncertus, priekšlasījumus un runas. Satiksmē un sadzīvē viņš pārsteidz ar savām patīkamām, smalkām, neliekuļotām formām, sevišķi ja kāds ir iepriekš pie sevis izbaudījis visu bezgalīgo "prūšu rupjību", kuru pat pie labākās gribas nevar vairs saukt par mīļu atmiņu no dzimtenes ārēm un ielām. Turklāt šie prūši vēl visā nopietnībā apgalvo, ka viņi esot īsti "labsirdīgi". Ich bin sackgrob, aber was ich sage, kommt von Herzen. (Es esmu rupjš kā ogļu maiss, bet, ko es saku, tas nāk no sirds.) Tas atgādina bakalaureja vārdus "Faustā", ka vācietis melojot, ja esot pieklājīgs. Bet berlīnietis nau   p r ū s i s    vien, viņš ir kosmopolīts, pasaules pilsonis.
Vācijā berlīnietis ir daudzināts un skaitās par bīstamu savu zobgalīgo piezīmju dēļ. Viņam daudz tā sauktā "veselā prāta" un humora, un īsts berlīnietis uz to ir lepns. Lepnība un liela pašapziņa vispār tūliņ ņomanāma pie berlīniešiem, bet tā tiek mīkstināta ar humoru un ir arī savā ziņā dibināta. Berlīniešiem tikai Berlīnē vien ir viss labs - kā īriem tikai Īrijā. «Es is ja Alles da, es is nich wie bei arme Leute» - «te viss ir, te nau kā pie nabaga ļaudīm,» saka lepnais berlīnietis. Pašapziņa un rosīga darbība dod berlīnietim patstāvību raksturā un pārliecību par savu spēku. «Was der Mensch braucht, muß er haben; kriegt's auch.» «Kas cilvēkam vajadzīgs, tas tam jādabū; dabū ar'» - tas ir raksturīgs berlīnieša teikums par viņa paļaušanos uz paša spēkiem. Bet, neskatot uz visu viņa laipnību un labsirdību, ar viņu veikala lietās acis jātur vaļā; berlīnietis to tura par patīkamu joku otru apmānīt.
Ar savu pašapziņu un pašdarbību Berlīne arī tiešām panākusi, ko gribējusi. Viņa gribēja būt pasaules un miljonu pilsēta un ir arī; viņai kopā ar lielajām priekšpilsētām ir gandrīz 2 miljoni iedzīvotāju (ap 1 800 000). Was der Mensch braucht, muß er haben; kriegt's auch. Viņa gribēja imponēt un imponē. Uz svešnieku atstāj lielisku iespaidu jau tūliņ varenais riņķu dzelzceļš (Ringbahn), kurš stiepjas taisni caur visvairāk apdzīvoto pilsētas daļu un visapkārt pilsētai - apmēram vienas etažas augstumā, uz lielām velvēm, pa kuru apakšu iet ielas. Ne kājnieku, ne zirdzinieku satiksme netiek traucēta, un tāpat dzelzceļa braucieni nekavēti var riņķot. Ar apbrīnojamu akurātību ik pa 5 minūtēm un vēl biežāk atnāk braucieni ar pilnu sparu un bez satricinājuma uz vietas tiek apturēti; par minūti vagoni tukšojušies un atkal pildījušies, un braucieni atkal aizšņāc. Nelaimes gadījumi aiz pārskatīšanās vēl nau notikuši, kopš ceļš pastāv.
Imponē varenās būves, kā reihstāga nams, daudzās greznās baznīcas - kā, piem., tikko pabeigtā dārgā baznīca par piemiņu ķeizaram Viļumam I, - teātri, atklātās iestādes, elektriskie dzelzceļi, lielie dārzi, daudzie kanāli, kas piedod Berlīnei līdzību ar Pēterburgu. Tikai Berlīnei cits raksturs, viņa nau tik oficiāla, vairāk veikalnieciska. Ja Pēterburgu var salīdzināt ar senas, bagātas dzimtas galma lielmani, tad Berlīni ar nesen cēlušos miljonāru - lielveikalnieku. Raksturīgas priekš Berlīnes ir divas lielākās ielas - lepnā un skaistā parādes iela «Unter den Linden», «zem liepām», līdzīgi Pēterburgas Nevska prospektam, tikai puškota 4 garām liepu rindām, - un Frīdriha iela ar savu apreibinošo veikala kustību. Svešniekam krīt acis lielais daudzums mākslas pieminekļu. Berlīne gribēja btīt skaista pilsēta un ir. - Es is ja Alles da, es is nich wie bei arme Leute!

 

 

 

VĒSTULES NO BERLĪNES

I

Berlīnē 28. decembrī, 1896. g.

Pašulaik ziemas svētki. Klusums valda visā Vakareiropā un aiz lielajām jūrām. Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts. Mūžīgi steidzīgais veikala darbs un drudžainais uzbudinājums maizes dēļ liekas uz mazu brītiņu mitējies; nogurušās rokas atlaižas, domu sakarsētās smadzenes veldzējas, tūkstoš sīko, grauzošo raižu izklīst par miglu un sīko, visai nepatīkamo lietutiņu Berlīnē, kas še izpilda mūsu noteiktās, skaidrās, saltās ziemas vietu.
Pašās pēdējās dienās darbs bija visniknāks, nauda apgrozījās visātrāk; nu viņa kā dūņas samaisitā ūdens traukā nogulusies savās vietās, pievilkta visvairāk atkal tur, kur viņas jau līdz šim vairāk bijis. Ziemas svētku veikali visu cauru novembri un decembri izlietoja daudz darba spēka, tā ka stipri pamazinājās to roku skaits, kuras ir piespiestas atpūsties bez noguruma, neatrazdamas darba. Šie tūkstoši priecājas par negribētās atpūtas - kaut arī īso - pārtraukumu, bet jau janvārī un februārī atkal tūkstoši no viņām karāsies gurdeni pie sāniem, kad veikaliem pienāks pēcsvētku klusums. Un tomēr šie ļaudis samērā vēl laimīgi, jo ir vēl citi tūkstoši, kuri pašā svētku darba uztraukumā stāv nomaļu, kurus neviens neaicina talkā, pēc kuras nāk mielasts un miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts. Šo tūkstošu Berlīnē vien, pēc oficiāliem skaitļiem, no 1 809 500 iedzīvotājiem ir 60 072; no tiem 40 000, kas bija darba spējīgi, bet darbu neatrada (trešā daļa atskaitāma uz darba nespējīgiem, slimiem, kropļiem utt.). Visā Vācijā to «darbaņēmēju» skaits, kuriem nebija darba, 2. decembra dienā 1895. gadā sniedzās līdz 771 005; no šiem tikai 217 356 nestrādāja aiz darba nespējības, kamēr 553 640 bija darba spējīgi. Šie   o f i c i ā l i e   skaitļi ir ņemti iz valdības izdotiem, pārskatiem par darba jautājumu. Tālāk par to runāt nau še vietā, jo mūsu priekšmets šinī reizā ir miers un labs prāts. -
Ziemas svētkiem Vācijā ir lielāka nozīme nekā citās zemēs; še viņi ir tas, kas pie mums Jāņu diena, mīļākie svētki visā gadskārtā. Ziemas svētku eglīti arī mūsu dzimtenē dedzina dažā labā namā, bet šī ieraša ir no svešatnes ieviesusies un nau īsts māju bērns. Vācijā ziemas svētki ir tikuši par vispārīgiem bērnu svētkiem, bet vēl piepaturējuši veco dabas svētku nozīmi. Spīdošā ziemas svētku eglīte attēlo ziemas saules vērsumu, no jauna mostošos dabu un iestaro cerību uz jaunu dzīvi garajā ziemas naktī.
Šī svētku nozīme dara viņus mīļus arī tiem, kuriem citādi nau iemesla priecāties par svētku atpūtu. Ja arī šo ļaužu pašu dzīvokli nemirdz eglītes simtu gaismiņas, tad ikkatra degoša eglīte svešā namā, kas pa logu ārā spīd, stāsta šiem ļaudīm par viņu garo ziemas nakti un par mostošos, jo drīzi mostošos dabu, jo saule jau vērsusies uz pavasara pusi. Nākošās pavasaras simbols rada viņos visos vienādas domas un cerības, liek viņiem pacelties pāri par ikdienību un sajust kopību ar sāpju brāļiem mierā un cīņā. Kas vēl pats nebūtu pacēlies uz kopības domu, to tekošā atklātā dzīve negribošu uz to velk. Sabiedriskā cīņā arī pašos miera svētkos nau miera. -
Politikā vispārim svētkos iestājas klusums, un par teātriem arī nevar sacīt, ka tie būtu pasnieguši ko sevišķu un jaunu. Pa lielākai daļai tiek atkārtotas tās pašas vecās, pazīstamās lugas. Viņas neaizskar arī «pilno cilvēku dzīvi», kā saka Gēte, un tādēļ tām arī trūkst vispārēja, elektrizējoša iespaida, izņemot Hauptmaņa «Vēverus», kuri divu gadu laikā Berlīnē tā sauktā «Vācu teātrī» dienu pēc svētkiem piedzīvoja savu 200. izrādi un no izpārdota nama katrā cēlienā tika saņemti ar augošu sajūsmību.
No tā paša rakstnieka nule iznāca drukā un tika izrādīta fantastiska, pantmēros sarakstīta drāma «N o g r i m u š a i s   z v a n s». - No nepanesami asās patiesības gaismas, kura viņa «Vēveros» un «Priekš saules lēkta» apspīd riebīgi šausmīgos dzīves skatus un no bada izvārgušus ģīmjus, Hauptmanis savā jaunākajā darbā iegriezies burvīgā teiku meža krēslā, kur mēness staru vizumā pasaku būtnes bez noteiktības vijas viena caur otru. Vai šis ir varbūt kāds atpūtas gabals, kurā rakstnieks, dzīves maldū noguris, meklē atveldzēties sapņu valstī un tādēļ saka: «Lai strautiņi cilvēkiem dzen dzirnas un mazgā veļu, kas tev pie viņiem jādara?» - Vai tas meklē vietu, kuru vēl nebūtu aizsniegušas vispārējas cilvēces sāpes un ciešanas, un tam jāpārliecinājas, ka šīs sāpes mīt dziļi zemes mātes krūtīs, tāpat kā nogrimušais zvans atskan jūras dzelmē? Man še nau nolūks dot kritiku par šo Hauptmaņa darbu, jo «Mājas Viesa Mēnešraksts» solījies par visiem jaunākiem literāriskiem ražojumiem pasniegt kritiskus pārspriedumus un tādēļ arī šo dzejas drāmu zinās pienācīgi apsvērt. Gribu tikai cien. lasītājus tuvāk iepazīstināt ar drāmas saturu, jo Hauptmanis ir viens no jaunlaiku galvenākajiem vācu rakstniekiem, ap kuru interesējas visa modernā literāriskā pasaule.
«Nogrimušā zvana» ideja savienojas lugas galvenajā personā - zvanu lējējā    I n d r i ķ ī,   kurā piemīt fantastiska cenšanās pāri par ikdienību arvien pēc kā jaunāka, plašāka. Šaura ģimenes dzīve, bērni un sieva Indriķim nespēj dot apmierinājumu, kaut gan pēdējā nebūt nau nespējīga viņam līdzi censties un to saprast, ko viņa pati izsaka: «Tu mani no tumsas izrāvi, ar spēju roku tu manu pieri atgriezi pret gaismu.» Viņa arī mīl savu vīru vairāk kā savu dzīvību, bet viņš to atraida no sevis pie bērniem, norādīdams, ka tie esot sievas vienīgā pasaule. Tā viņš pats ar savu gribu paliek vientulis un nu pilnīgi nododas savai mākslai, zvanu liešanai, zvanos viņš ielej visu savu spēju, savu dvēseli. -
Visi ir pārsteigti no brīnišķīgi tīrajām metāla skaņām un saka, ka viņa jaunlietie zvani skanot - «it kā viņos eņģeļu kori dziedātu». Vienīgi meistaru pašu neapmierina viņa darbs, viņš vēl nau īsto panācis, jo «zvans skan tikai lejās, viņš neskan kalnos». Kad jauno zvanu grib aizvest uz kalnu baznīcu, caur kādu nenovīdīgu meža garu iejaukšanos notiek nelaime, rati salūst, un zvans iegāžas ezerā, tūkstoš asu dziļumā, viņiem līdzi gāžas arī - vai nu ar, vai bez nolūka - pats meistars. Bet nāve viņam nau nolemta, krītot tam izdodas saķert kādu meža ķiršu zaru un tā izglābties. Bez spēka un jaudas tālāk streipuļodams, viņš nonāk nepazīstamā kalnu apgabalā, kur tas, zaudēdams samaņu, nokrīt.
Šo apgabalu apdzīvo daiļā meža meita Rautendeliņa līdz ar savu vecmāti burvi. Bez viņām tur mājo arī vēl meža vīrs ar āža kājām un ūdens vīrs - vārdā Nikelmanis; viņi neieredz cilvēkus un meklē tiem darīt visādu ļaunumu. Ūdens vīrs tīko pēc skaistās Rautendeliņas, viņš vienmēr paceļas iz akas viņas durvju priekšā un izsaka tai kurkstošā varžu balsi glaimus, bet skaistā Rautendeliņa ir pārgalvīgs dabas bērns, kura tikpat ūdens, kā meža vīru tikai visādi izkaitina. Pa mežu ar citām biedrenēm rotādamās, viņa cilvēka nopietno dzīvi, tā sāpes un asaras nepazīst un pirmo, dziļāko iespaidu tikai dabon, ieraudzīdama bez samaņas guļošo zvanu lējēju; arī Indriķis, no ģīboņa pamozdamies un no viņas skaistuma aizgrābts, notur to par kādu sapņu parādību. Atkal tas slīgst ģībonī atpakaļ un tiek tad no sādžas mācītāja, kurš ar citiem kopā viņu meklējis, mājā pārnests.
Kad Indriķis atkal atmostas, tas redz, ka jaukais sapnis ir izgaisis, un tumšais izmisums viņu sagrābj no jauna. «Ak, kam vēl elpoju!» viņš izsaucas, «viss mans mūžs ir it kā atvadējusies dzira, kura ārā lejama; lai es vēl spētu dzīvot, man vajadzētu otrreiz tapt jaunam!» - Un šī jaunība nāk tiešām Rautendeliņas veidā. Pārģērbusies par sādžas jaunavu, tā ienāk zvanu lējēja mājā, un, kamēr Indriķa sieva aizgājusi ārstu meklēt, Rautendeliņa vāra slimajam burvju dziru, no kuras tas, tikpat kā no viņas klātbūtnes, atgūst visus jaunības spēkus atpakaļ.
Šinī atjaunotā dzīvē Indriķis pieder savai glābējai, viņš dzīvo pie viņas augsti kalnos; visas saites ar senāko dzīvi un viņa ģimeni ir sarautas. Rautendeliņas mīla tam visu atsver, tā gādā tam neizmērojamu garīgu un laicīgu bagātību. Visi dārgakmeņi un zelts, kas vien slēpjas kalnu iekšā, viņam pieder, mazie kalnu pundurīši gaida paklausīgi uz viņa pavēlēm, lai kaltu un veidotu metālu pēc viņa patikas. Karstā darbā viņa gars paceļas it kā spārnos, tēls pie tēla drūzmējas viņa fantāzijā, veids pēc veida plūst iz viņa dvēseles. Viņš grib uzcelt svētnīcu priekš visas cilvēces, kuras brīnišķie zvani lai vēstītu jaunas gaismas piedzimšanu pasaulē.
Šinī sajūsmībā kā neskaņa viņu pārtrauc sādžas mācītāja ierašanās, kurš to nācis biedināt no jaunām ļaužu valodām. Mācītājs uzskata Rautendeliņu par visas nelaimes cēloni, «burvi un velna būti»; viņš atgādina zvanu lējējam, lai tas grieztos atpakaļ pie sievas un bērniem, un sludina, ka varētu reiz nākt diena, kur noklīdušais sāktu just nožēlošanu un nolādētu pats sevi, savu darbu un visu. Bet Indriķis atbild ar lepnu straujumu, ka tas tikpat maz varētu notikties, kā viņa nogrimušais zvans spētu vēlreiz zvanīt. «Viņš tiešām jums atkal skanēs; meistar, domājiet pie manis!» ar šiem vārdiem mācītājs no viņa atvadās.
Indriķis turpina savu iesākto gaitu, bet ar laiku kā rudens šalkas iezīžas viņam kaulos; uzbudinājuma drudžainais pulss sāk sist lēnāki, un visa Rautendeliņs mīla nespēj aizdzīt nogurumu. Arī ārējie ienaidnieki, uzbudinātie sādžas ļaudis, uzbrūk viņu miteklim. Indriķim izdodas tos atsist; viņa spēks atkal uzliesmo, bet tikai uz īsu brīdī. Drūmie sapņi tam atkal mācas virsū. Iz tālienes tikko dzirdamas atskan kādas zvana skaņas, kas Indriķim liek nodrebēt. Balti miglas audi kāpj no lejas uz augšu, un viņos Indriķis ierauga savus bērnus, tie nes smagu trauku, pilnu ar - mātes asarām, kura pati guļ apakšā pie ūdensrozēm. Nogrimušā zvana skaņas pieņemas, skan diktāk un skaļāk, no dzelmes uz augšu plūzdamas, dun un dārd it kā tūkstoš pulksteņi . . . Kā bez jēgas Indriķis gāžas projām, atgrūzdams Rautendeliņu, kura viņu grib aizturēt . . .
Paiet atkal laiks, un Indriķis griežas atpakaļ, bet jau par vēlu - Rautendeliņa savā izmisumā ir akā galu meklējusi un nodevusies ūdens vira rokās. Zvanu lējējs, satriekts miesās un dvēselē, pazīst tikai vēl vienu vēlējumu - viņu atkal redzēt. Rautendeliņas vecmāte tam šo vēlējumu grib izpildīt, bet tam iepriekš jāizdzer trīs glāzes, pildītas ar baltu, sarkanu un dzeltenu vinu. Pirmo glāzi tukšojot, atgriezīšoties viņa vecais spēks, ar otro glāzi - viņa gaišais gars, bet, - kas šis divas dzēris, tam jādzer arī trešā - ar nāves zālēm. Otro glāzi pie mutes likdams, Indriķis redz Rautemdeliņu, kura bālā mēness gaismā paceļas iz akas. Pēdējo reizi tā viņam vēl tuvojas, pasniegdama nāves kausu, - un, rīta blāzmai apvārsni krāsojot, Indriķis mirst viņas rokās.
«Nogrimušais zvans» jau vairāk reizes izrādīts Berlīnes «Vācu teātri», galvenākās lomas - zvanu lējējs Indriķis un Rautendeliņa - tika tēlotas no slavenajiem māksliniekiem Jozefa Kainca un Agneses Zormas, kura arī Rīgas publikai pazīstama, piemēram, kā «Noras» tēlotāja.

 

 

II

Berlīnē 31. janvārī, 1897. g.

Miglainais, pasiltais laiks, kāds bija priekš un pēc ziemas svētkiem, uzreiz pārgājis stingrā ziemā. Berlīnieši, kādā rītā atmodušies, ieraudzīja, ka Reomira grādu rādītājs no trim grādiem virs nulles bija kritis desmit grādu zem nulles; viņi iesāka lādēties: «Donnerwetter! Die grimme Kālte!» (Sasper veltls, kas par niknu salu!) Pilsētas dzelzceļa vilcieni pa stundas ceturkšņiem nosebojās, un vagonu logu rūtis bija no ledus aizvilktas, tā ka konduktoriem pret šejienes paradumu staciju vārdi bija jāizsauc. Lielais sniega daudzums, kurs sekoja salai; traucēja daudzkārt zirgu dzelzceļa braucienus un aizkavēja bieži vilcienu satiksmi starp Berlīni un provinci. Arī Sprejas (Spree) upe pārklājās ar biezu ledus segu, un slidotājiem par lielu prieku sākās slidu skriešana.
Jo skaists skats redzams vakaros uz upes, kad neskaitāmas elektriskas ugunis atspoguļojas ledū it kā slīpētā kristālā un daiļās slidotājas, kuras pie mūzikas skaņām savos greznajos kostīmos viegli vijas viena caur otru, varētu noturēt par kādām teiku būtnēm, ja skats nejauši nevērstos uz viņu - kājām: Berlīnes nāras ir apbalvotas ar vareni lielām un platām kājām; arī pašas tās ir tāda skaistuma, ka mūsu Baltijas dāmas, salīdzinot ar viņām, varētu vai visas saukt par skaistulēm. Bet miesīgas nepilnības tās tiecas izlīdzināt ar spožām, kaut gan pārspīlētām tualetēm. Īpaši augstas kārtas dāmām slidotava ir uz laiciņu jo patīkama pārmaiņa pret gludo dejas zāles parketu, jo tās še var rādīties atkal savādos kostīmos.
Vienīgi zemajiem ļautiņiem uzbrukušais saltums atnesis maz prieka. Būves darbi, kuri lielai daļai no tiem dod maizi, pavisam apstājušies. Gan to vietā pieradies cits darbs - ielu tīrīšana un sniega novešana, bet šāds darbs ir nepastāvīgs; tā, piemēram, vakar bez namiķiem tika vēl pieņemti kādi divi tūkstoši strādnieku, kurus šodien atkal atlaiž. No tā vien var nojaust, cik daudz dīkā stāvošu roku gaida, lai varētu pieķerties pie kaut kāda darba. Tādēļ arī nakts patversmes un sildīšanās vietas no apmeklētājiem ir pārpildītas. Jau stundām tie, garās rindās sastājušies, klabošiem zobiem gaida uz durvju atvēršanu. Daudzi no tiem pavisam nepilnīgi apģērbušies; zābaki bez zolēm, un zem kājas ar šņori piestiprināts kāds lupats vai papīrs. Dažiem pat ne krekla nau mugurā un caur saplīsušajām skrandām var redzēt kailas miesas. Bet telpu trūkuma dēļ tikai mazākā daļa no tiem var tapt uzņemta patversmēs. Nupat, kad kāda no lielākajām patversmēm pie Aleksandra laukuma tika atdarīta, to drīz pildīja 1200 apmeklētāju. Bieži sablīvētiem vienam pie otra - tā viņiem nakts jāpārlaiž spiedošā gaisā, un no rīta tie atkal tiek izraidīti ārā, saltumā - bez darba, bez maizes. -
Izgājušā gadā pilsētas patversme tika apmeklēta no 283 487 vīriešiem un 13 433 sievietēm; skaitļi ņemti no oficiālām valdības statistikas ziņām. Kādas jaunas patversmes atvēršana nebūt nepamazināja apmeklētāju skaitu; tas vēl vairāk pieaudzis.
«Diemžēl trūkst telpu visiem, kuri meklē patvērumu!» tā žēlojas berlīnieši, visi laikraksti un pat pilsētas tēvi; bet šie paši tēvi un gādnieki ņem 8000 marku (ap 3500 rbļ.) ikgada īres naudas par telpām pilsētas dzelzceļu velvēs, kurās sildīšanas namu biedrība ierīkojusi savas patversmes; tas taču nāk par labu tai pašai pilsētai, par kuru domnieki tik tēvišķi gādā.
Tāda ir šīs lielpilsētas tumšā puse, bet jo greznāka un spožāka tā izskatās no otrās: pa tām pašām ielām, kur klaido noplīsušie sildīšanas iestāžu apmeklētāji, drūzmējas un steidzas lepnas eķipāžas ar galonētiem sulaiņiem un raibās livrejās izģērbtiem kučieriem. Ar saltumu reizā iesākušies īstā sezona. Balles, teātri, masku svētki un visādi izrīkojumi traucas viens pakaļ otram, meklē pārspēt viens otru greznuma un bagātības ziņā. Še aplūkotājs tiek pārstādīts pavisam citā pasaulē, kuru apzīmē Šillera vārdi: «Hier rauscht des Jammers trūber Strom nicht mehr» (Še vairs neplūst vaidu dūņainā straume) - bet šampanietis puto, zīds čaukst, dimanti staro un filistri ar pašpaticīgiem smaidiem iet, atgāzuši krūtis. Tā ir sava pasaule - «der satten Tugend und der zahlungsfähigen Moral» (paēdušā tikuma un maksāt spējīgās morāles pasaule). Vienīgās bēdas šai pasaulē ir rūpes, kā tikai aizdzīt garo laiku, vienīgās bažas - izdomāt jaunas pikantērijas un kairinājumus.
Nupat kādi masku svētki, kuri tika noturēti «filharmoniju zālē» «zem liepām», nosaucās par «balli uz ziemeļa pola pie Nansena». Tiešām smiekli nāk. Bet nekas! Naudu netaupot, bija izdevies zāli tā dekorēt, ka publika atradās starp ledus kalniem un no zāles dibena viesiem viļņoja pretim Ziemeļu jūra.
Ne vien balles cenšas būt oriģinelas, bet arī pašas maskas. Kādā masku ballē dažas augstas kārtas dāmas bija maskojušās par bada cietējām un noplīsušās samta kleitēs staigāja apkārt, lūgdamās pēc maizes, jo ciešot briesmīgi badu. Žēlsirdīgie kavalieri tām nedeva vis - kā jau daždien - maizes vietā akmeni, bet - šampanieti.
Ziemeļa pola ballei par konkurenteni stājās pretim otra masku balle «Reihshalles teātrī» ar nosaukumu «Skaistā Itālija jeb Buhholca ģimenes izpriecas ceļojums». Jāpiezīmē, ka Buhholcs un buhholcēni ir īstie vācu filistru tipi Jūlija Stindes romānos. Zāle tad arī bija pārvērsta skaistajā Itālijā, gludais parkets bija tapis par zaļu mauriņu, uz kura pacēlās staltas palmas; smaržoja siltzemju puķes kopā ar oranžu kokiem, un tie bija pilni zeltainu augļu. Lai dabīgo iespaidu vēl papildinātu, tad spēlēja neapolitāniešu zvejnieku mūzikas kapele. Bet apmeklētāju skaits tomēr pierādīja, ka berlīnieši dod priekšroku ziemeļiem. Vispār tagad - kopš vācu ķeizara izbraukuma uz Nordkapu (Ziemeļu ragu) un Nansena ekspedīcijas ceļojuma - ziemeļi nākuši «lielā modē».

*

Kā senāk visi traucās uz Itāliju, tā tagad visi - «was da kreucht und fleugt» (kas vien rāpjas un laižas) - dodas uz ziemeļiem. Tādēļ arī kā viens no galvenākiem sensācijas notikumiem būs Berlīnei paša Nansena personiskā ierašanās, kura notikšot marta mēnesī. Šejienes biedrība «Gesellschaft für Erdkunde» to uzaicinājusi, un Nansens ielūgumu arī esot laipni pieņēmis. Jau priekš astoņiem gadiem, kad slavenais ceļotājs bijis atgriezies no ekspedīcijas ceļojuma pa Grenlandi, tas apmeklējis Berlīni un no minētās biedrības līdz ar bruņinieka ordeņa pasniegšanu ticis iecelts par viņas goda biedri. Lai lielo viesi godam saņemtu, ir sastādījusies vesela komiteja, kura apspriež izrīkojumu.
Šimbrīžam Fritjofs Nansens atrodas Londonā, kur tas sagaidīts ar tādu godu, kāds pēc Āfrikas apceļotāja Stenlija līdz šim tur vēl nevienam pētniekam nau ticis parādīts. Ieejas biļetes zālē «Albert Hall», kurā Nansens nodomājis turēt savu priekšlasījumu, visas par lielu cenu iepriekš pārdotas. Karaliskā ģeogrāfiskā sabiedrība, gribēdama Napsenu pārsteigt, viņam pasniedzot priekšlasījuma beigās viņa raksta «Vistālākais ziemelis» angļu tulkojumu, strādājusi pie tā dienu un nakti ar sešiem tulkotājiem. Pirmajam izdevumam esot 35 000 eksemplāru. Angļi gribējuši pat viņa kuģi «Framu» pārvest uz Angliju, ja tikai Nansens pats tam nebūtu pretojies. Pie viesa saņemšanas bez citiem galma locekļiem bijuši Velsas princis un. Jorkas hercogs. Pati karaliene uzaicinājusi Nansena kundzi, lai tā viņu iepriecinot ar kādiem muzikāliskiem priekšnesumiem. Nansena kundzei esot laba balss, kuru izglītojis slavenais komponists Grīgs. Pati gan viņa neesot ļoti skaista, bet toties tā izskatoties ļoti simpātiska; viņa esot gaišmate un paslaika auguma.
Personiskās sarunās Nansens par saviem nākotnes nodomiem izteicies, ka uz ziemeļa polu vairs nedomājot otrreiz ceļot. Pēc tam, kad tas Londonā, Berlīnē un Amerikā būšot noturējis savus priekšlasījumus, viņš pilnīgi gribot nodoties savu zinātnisko pētījumu izstrādāšanai, pie tā viņam savu palīdzību esot pieteikuši vairāki šā aroda speciālisti. Ar savu ceļojumu tas arī ieguvis līdzekļus atpirkt kādu daļu no sava tēva gruntsgabaliem, uz kuriem tas nodomājis celt sev jaunu māju, kaut arī viņa tagadējā māja esot ļoti skaista ar savu vaļējo jumtu, no kura varot pārskatīt lielisko fjordu un tumšos egļu mežus. Katram, kas viņam prasot, vai tas arī esot apmierināts ar sava ceļojuma panākumiem, viņš lepni atbildot, ka tas ar tiem esot pilnā mierā. Bet vai tiešām tā? Vai tas, kas gribēja sasniegt ko lielu, pār par ikdienišķo cilvēku mazajiem centieniem, iespētu apmierināties ar to, ka tikai ticis pusceļā, un varētu tapt par mierīgu, godīgu filistri? . . .
No visas iepriekšējās Nansena dzīves un arī no paša lielā nodoma - sasniegt ziemeļa polu, kuru vēl neviens cilvēks nau sasniedzis, - var nojēgt, ka Nansens ir varena individualitāte, kura nevar pietikt tādiem darbiem, kas pieejami kuram katram «k r i e t n a m   censonim», dažādu zinātņu vīram, kas ar skudras rūpību nes un nes kppā materiālus visu savu mūžu cauri. Pēc ziemeļa pola sniegdamies, Nansens gan nevēlējās vienīgi «sakrāt krietnus materiālus», kurus vēlāk mierīgi mājās «sakopotu un sakārtotu»; viņš vēlējās darbu, kas aizņem visus vīra spēkus, - un nu šis darbs izrādījies pāri par viņa spēkiem. Viņš nu tomēr sēdēs omulīgi mājās un «kārtos materiālus». Bet vai starp visām spīdošām ovācijām un skanīgajām gavilēm tam nestāsies priekš acīm kā liela, plaša, bezgalīga aina tālais, nesasniedzamais ziemelis? - Un ja nu tomēr šo nesasniedzamo ziemeli sasniedz Andrē? Tad jau Nansens, kā daži citi, teiks, ka paša pola sasniegšana nemaz nau vajadzīga?
Savāds jēdziens ir šī «spožā slava», «vicas pasaules atzinība», «vēstures vienīgi pareizais spriedums», «pasaules vēsture ir pasaules tiesa» - un kā vēl visādi izsaka to pašu domu. Nansenu, kurš nau sasniedzis savu mērķi, visa pasaule tūliņ atzīst un slavē, viņš arī naudas ziņā neiziet bešā, - un! taisni šodien, 31. janvārī, svin visā pasaulē un atzīst pēc nopelna «taisnā soģe», vēsture, citu «lielu vīru» - Šūbertu, kurš nu jau miris priekš gandrīz 70 gadiem un kurš gan sasniedza augstāko - savas personas pilnību - un augstāko, kas viņa laikā bija sasniedzams viņa arodā - mūzikā. Šis vīrs visu savu mūžu cieta badu un neatrada neviena cilvēka, kas viņa dzīves laikā to būtu pilnīgi sapratis un atzinis, tikai retas no viņa dziesmiņām atrada patiku, tā ka Šūberts pats izsaucās: «Liekas, ka tas, ko esmu visdziļākajās sāpēs radījis, ļaudīm visvairāk patīk. Kas gan notiks ar mani, nabaga muzikantu? Man gan savā vecumā būs kā Gētes koklētājam jāiet no durvīm pie durvīm maizes kumosa lūgties!»
Taisnā soģe, vēsture, pēc 70 gadiem lūkojusi cauri savu spriedumu un redz, ka ir bijusi netaisna, un nu sarīko «spožas jubilejas» - «nemirstīgajam komponistam Šūbertam», bet tas jau sen nomiris kā nabags, nicināts skolmeisterītis. Viņa tēvs bija zemnieku dēls, viņa māte - ķēkša, viņš uzauga un lielāko daļu dzīves pavadīja nomaļā Vīnes priekšpilsētā - Lihtentālē, kura apdzīvota no nabadzīgāko ļaužu šķiras - plostniekiem, laivniekiem, malkas un slīperu cirtējiem. Tēvam bija vairāk nekā ducis bērnu, kuriem bieži nebija godīgi ko paēst. Tikai kādus pāri gadus, būdams par mūzikas skolotāju pie grāfa Esterhazija, Šūbertu «Francis» svabadāki uzelpoja. Bet tad sākās atkal cīņa maizes dēļ un klusā, noslēgtā iekšējā dzīve bez ārēju panākumu, bez īstas viņa saprašanas pat no draugu puses, - un šie draugi tomēr nebija neievērojami cilvēki - viņu starpā bija arī tikai vēlāk atzītais slavenais dzejnieks Grillparcers, dramatiķis Bauernfelds, gleznotājs Morics Švindts, mūziķis Francis Lahners un citi, kas visi vēlāk tapa slaveni. Šūberts bija augstāks par viņu saprašanu; viņa mūzika, kura mums tagad izliekas tik viegli saprotama un piemīlīga, bija tanī laikā vēl par jaunu. Pat Gēte, kuram Šūberts nosūtīja dažu viņa dziesmu kompozīcijas: «Erlkönig», «Heidenroslein», «Konig von Thule» un citas - nesaprata šo kompozīciju skaistumu un netika atbildējis niecīgajam skolmeisterītim, kurš viņa dzejas tik dziji sajutis un mūzikā attēlojis, kā neviens cits to nau spējis. Šūberts sevišķi bija iemīlējis Gētes «Faustu», iz kura viņš visas dziesmas komponējis. Bet visa nesaprašana un neatzīšana nenospieda Šūberta radītāja garu, viņš ticēja pats sevim, viņš apzinājās pats sevi un, kaut arī nomira rūgtībā, tomēr sasniedza savas personas attīstību un patika pats sevim vairāk nekā - - Nansens ar savu «bungu un bazūņu slavu».
Bet lai nedomā liekulīgi gari, ka ar šo piemēru var pierādīt, it kā trūcība un pazemošana būtu tas tīrums, kurā var augt un attīstīties talanti. Īsti Šūberta piemērs pierāda pretējo. Šūberts varēja nodarboties ar mūziku tikai pa retiem, aizvien pārtrauktiem vaļas brīžiem, viņam bija jāgādā maize, bija jāpacieš pazemojumi, pat izsmiekls un naids. Viņa vienīgos laimīgos brītiņus, kurus tas vasarā ar saviem draugiem pavadīja ārpus Vīnes, zaļumos, iztulkoja citādi un teica, ka Šūberts esot dzērājs, kurš komponējot tikai dzērumā. Visi apstākļi bija pret viņu naidīgi un apspiedoši. Šūberts mira 32 gadus vecs, kad tikko spēki sāk pilnīgi attīstīties, - un kas drīkst  apgalvot, ka viņš nebūtu sasniedzis vēl lielāku augstumu? -
Arī talanti nekrīt no debesim, bet aug un attīstās pamazām un prasa labu, auglīgu zemi. Nansens sev pratis sagādāt šo «auglīgo zemi», viņš prot reklāmu un veikalu, - kad tikai augs nenosmaktu par daudz treknajā zemē. Cik dažs ar pārāk labu veikala prašanu ir mācējis savu talantu attīstīt tikai līdz apaļam, ievērojamam vēderam. -
Berlīnē gan nevienā vietā netiek tik sirsnīgi svinēta Šūberta piemiņa kā pie strādniekiem iekš «Arbeiter Bildungsschule». Šūberta nemirstīgās dziesmas dziedās kāda dziedātāja - latviete, Dzirnes jaunkundze.
Bez šiem abiem minētiem svētku rīkojumiem vēl kāds trešais saista berlīniešu vērību - krievu gleznotāja Vereščagina gleznu izstāde, par kuru cien. lasītājiem gribu pastāstīt nākamu reizi.

 

 

III

Berlīnē 8. februārī, 1857. g.

Vereščagins ir Berlīnē. Visa Berlīne runā par šo ievērojamo krievu gleznotāju. Vecajā reihstāga (tautas vietnieku) namā atrodas viņa pievilcīgā izstāde, kura tik dzīvi tēlo «lielā ķeizara» Napoleona stalto kara gaitu uz Krieviju 1812. gadā un viņas nejauki bēdīgo galu maziskumā un netīrumā «bez skaistuma un lieluma», kā nožēlodama teica Heda Gabler par sava varoņa Levborga galu. -
Šī izstāde šinī vietā netīšām izskatās kā gandarījums tiem, kas cilvēka lielumu meklē augstāki nekā kara un viltīgas diplomātijas slavā, kas nelokās vēl pēc gadiem priekš tiem, kas viņiem bailes iedzinis un atzīst tik tādu par «lielu», kas spēj viņus un visu ap sevi izpostīt.
Vereščaģins rāda ar savām krāsām un savu spalvu, kāds liels postītājs ir lielais Napoleons, kura vārdu vēl tagad tiklab franču, kā arī naidīgo vācu birģeri - filistri izrunā tik ar bijību, kā velna vārdu labprāt nemin vakarā. Lai suns arī diezin cik rietu pret vilku, viņš to tomēr uzskata kā kādu augstāku radījumu. Un pilsoņiem vēl sevišķs iemesls tagad apbrīnot tādus «lielus plēsājus» un pēc viņiem ilgoties, jo tiem ir radies ienaidnieks, ar kuru tie nevar labi tikt galā. Tam viņi labprāt uzraidītu virsū tādu «lielu vīru», lai tas to iznicina. Bismarks jau sen zobus atkoda pie šī pretinieka, un pilsoņi tagad klusām domā, ka Napoleons bijis «lielāks» par Bismarku un darbs būtu tik tādu uzlaist virsū «iekšējam ienaidniekam», tas to gan nokostu! Bet kur ņemt tik «lieku vīru» kā Napoleonu vai varbūt Čezaru Bordžiju, vai tiem līdzīgu «pārcilvēku», kas to iespētu?
Vereščagins reizē izlaidis grāmatu franču valodā par Napoleonu Krievijā (Napol?on I en Russie) un sarīkojis izstādi par ilustrāciju savai grāmatai.
Oriģinelas bija domas ilustrēt savu grāmatu nevis ar gleznām tekstā, bet ar veselu gleznu izstādi; un taisni pašā laikā nāca grāmata un izstāde. Napoleona cildināšana pastāv jau vairākus gadus un aug vēl arvien augumā. Plaša Napoleona literatūra iepazīstina katru ne vien ar Napoleonu pašu, bet arī ar viņa sievām un bērniem, tantēm un onkuļiem, svaiņiem un znotiem utt. - viņa dzīves sīkiem sīkumiem. Un te Vereščagins bez žēlastības tēlo, kāds īsteni bija šis lielais vīrs savas slavas visaugstākā augstumā un grimšanā. Var saprast, ka šāda grāmata un izstāde darīja lielu iespaidu Francijā. Vereščagins pats Parīzē ilgus gadus dzīvojis, viņš tur atzīts kā liels mākslinieks, pret viņu nedrīkst sacelties pat vispatriotiskākie pilsoņi. Šiem pilsoņiem tādās reizēs sava izruna: «Nerātns bērns - bet tomēr mīļš bērns.»
Vereščagins ir vispirms gleznotājs - arī šinī savā grāmatā par Napoleonu. Te nau jaunu dokumentu ar vēsturisku spriedumu par 1812. gada karu. Te gleznotājs ar asi vērojošām acīm pēc aculiecinieku nostāstiem attēlo kā lielu kauju skatu visu Napoleona Krievijas gājienu. Cik pievilcīgi arī nau rakstīta grāmata, ilustrācijas pie viņas tomēr paliek galvenais. Ar savu grāmatu viņš nau lūkojis mēroties ar Tolstoja grāmatu par šo pašu karu, romānu: Война и мир (Karš un miers), bet gleznām viņš liek runāt priekš sevis.
Galvenajos iznākumos abi lielie krievu mākslinieki satiekas un pareizi izprot vēstures gaitu un likumus, ja sludina, ka ģēniji ne vada, ne rada vēsturi. Kā Tolstojs sava romāna pēcvārdā un iekaisītos filozofiskos pārspriedumos meklē pēc īstajiem vēstures cēlējiem, noklīzdams neskaidros prātojumos, - par ko rakstīt nau vieta šinī vēstulē. Napoleons no abiem tiek tēlots cienīgi un vēsturiski pareizi, bet zūd vēstures vadītāja loma - un Napoleons ir tikai liels cilvēks citu starpā.
Izstādē lielākās un mazākās gleznās redzam Napoleonu, vispirms kā slavas apbērtu uzvarētāju, 7 dienas pēc asiņainās Borodinas kaujas, spīdošu maršalu un ģenerāļu vidū, lepni nolūkojoties uz veco caru pilsētu. Viņš gaida nākot pazemīgas deputācijas, bet tādu Maskavai nau. Viņš ieiet Maskavā - tukšā Maskava sāk degt (3.), Napoleons ar saviem ģenerāļiem drūmi noskatās uguns jūrā, Napoleonam jābēg (4.), viņa ceļš iet caur degošām ielām, kuras apkaisītas ar saplosītām mantām un līķiem. Ar maršalu Davū viņš sēd zemnieku būdā un tur kara padomi (5.). Nejauši nāk prātā Tolstoja jaukais apraksts par kara padomi arī zemnieku būdā pirms Borodinas kaujas. Tālāk franču bēdīgā atkāpšanās; Napoleona slavas un lieluma zvaigzne aptumst. Napoleons sēd vientulis ar pašpārmetumiem ciema baznīcā, kura pārvērsta par viņa guļamo istabu (6.). - Vēl lejāk, vislejāk . . . pa sniega laukumu līdz ar armiju iet ķeizars; iz sniega it kā draudēdama izstiepjas kāda līķa sakniebta roka (7.). - Gleznās katram krīt acīs bez vadošās domas lielais dabiskums un dzejiskums; sevišķi jaukas ziemas ainas. Izstādē bez minētām 11 gleznām ir vēl kādas 145 skices un studijas, kuras arī ļoti pievilcīgas; tad vēl daudz etnogrāfiski ievērojamu veclietu.
Vereščagins šinī izstādē parādās atkal kā spēcīgs, liels mākslinieks, kas spēj un grib aizvien tālāk attīstīties un apņemt visu glezniecības apvārsni. Šīs 1812. gada gleznas tomēr nevar uzskatīt par Vereščagina lielāko darbu, ja arī uzlūko vienīgi teķnisko pusi; idejas, mākslas un aizgrābjoša iespaida ziņā viņa ainas iz pagājušā krievu-turku kara, 1877.-1878. g., stāv augstāk par šo izstādi. Šīs izstādes ainas liekas būt remdenas, jā, pat aukstas, visādā ziņā mierīgas, tēlotas no daudzinātā «pilnīgi objektīvā aplūkotāja un spriedēja», kam nau īstenībā nekādas daļas gar tēloto priekšmetu. Krievu-turku ainās turpretim - ar tikpat daudz teķnikas un mākslas - rādās dziļi satricināts, līdzi jūtošs cilvēks.
Vereščagins ir subjektīvs kā mākslinieks - visur, bet tādēļ nau nebūt jādomā, ka viņš būtu šaursirdīgs, manierēts speciālists savā nodaļā. Kā jau augšā teikts, viņš apņem visu gleznojošās mākslas aploku; viņam nau manieru, kā, piem., arī jo ievērojamam māksliniekam profesoram Aivazovskim, kas sastindzis savās poētiskās, bet vienmuļīgās jūras ainās. Vereščagins aizvien solo tālāk. Viņš saka, ka «jaunā» māksla nau zemāka, bet augstāka par «veco». Vereščagins nau mākslinieks vien, bet cilvēks vārda pilnā un augstākā ziņā. Viņš ar savu plašo individualitāti pielīdzināms tādiem māksliniekiem-dzejniekiem kā Ibsens.

*

Berlīnē šinīs dienās arī par Ibsenu bija daudz runas, bet tik lielu ievērību viņš še nau ieguvis, ka parastās teātra dzīves raksturs viņa dēd pieņemtu. kādu jaunu nokrāsu. Teātra lielākā interese pie publikas un preses saistās kā arvien pie sekliem, raudulīgiem gabaliem, «Rührstūcke», vai atkal pie rupjiem jokiem, pazīstamajām Berlīnes posēm, kuras franču netikumiskajām komēdijām nolaupa eleganto, citkārt tik patīkamo apsegu, tā ka tanīs paliek tikai nekaunība un rupjība; bet tā Berlīnes pilsoņu «stiprākai garšai» īsti pa prātam. Bez dažiem retiem jauniem gabaliem maļ vienmēr tos pašus vecos. Te jau izrāda vairāk simtām reižu «Veilchenfresser» (vijolīšu ēdāju) un pēc tā tūlīt «Menschenfresser» (cilvēku ēdāju), tā ka tos ne ēzdams nevari apēst un brīnies par Berlīnes publikas apetīti un garšu.
Jādomā, ka būtu jaunu gabalu trūkums, - bet tā nebūt nau. Caurmērā te ik gadus tiek. iesūtītas lielākiem teātriem divitūkstoš lugu, arī savā ziņā lielrūpniecības pierādījums. Teātru vadoņi, redzēdami, ka nespēs visas izlasīt, labāk nelasa nevienas. Tad, saprotams, ļoti bieži gadās, ka starp daudziem nevērtīgiem gabaliem arī daudz vērtīgu paliek arķīvu galējā tumsībā, nekad neredzējuši lampu gaismu.
Jaunam rakstniekam, ja tas nau kāds Zudermanis vai Hauptmanis, maz cerības tikt ievērotam. Uz priekšu domā šo jaunumu novērst, jo tiek runāts par kāda dramatiska institūta dibināšanu, kurā sastādīšoties vairāku lektoru kolēģijas no kritiķiem, dramaturgiem un citiem teātra arodniekiem, kas uzņemšoties visus iesūtītos gabalus caurlasīt un labākos izvēlēt priekš izrādēm. Vai tādam uzņēmumam, ja tas arī tiktu izvests cauri, būtu panākumi, par to vēl jāšaubās.
Un kādas tad īsti ir tās lugas, kas nospiež tos tūkstošus «pārāk ražotu» lugu? Vai nospiedējas lugas ir no Ibsena, Hauptmaņa un tiešām ievērojamiem gariem rakstītas? Vai arī no rutinētiem, «vienas stīgas» māksliniekiem, kā no Zudermaņa un Fuldas? Ak, nē! Ibsena un Hauptmaņa dēļ viņas varētu nākt visas klajā, tie viņas nenomāc un no viņām nebaidās. Arī Zudermaņa, Fuldas u. d. c. lugām ir sava nenoliedzama nozīme, - bet nomācējas ir tiešām nevajadzīgās un kaitīgās «poses» un «rīrstiķi». Še, zināms, nau runa par zemākām šīs sugas lugām, bet augstākām.

*

Jau labu laiku atpakaļ pilns ļaužu līdz pēdējai vietai «Jaunais teātris», kur uzved Viktoriena Sardū «Marcelle». - Sardū, šis lugu lielrūpnieks, gadu gadā «lielā mērā pēc iespējas» raksta tādus pašus gabalus, kādus tas rakstījis priekš divdesmit gadiem, un it kā cieta klints ir pretī turējies attīstības strāvai; viņš tāpat vēl kā toreiz strādā ar tiem pašiem rupjajiem efektiem un mašinērijām, kaut gan jau viņa mūzai ir piemetusies it kā bāluma kaite un sirmais rakstnieks izskatās it kā kopija no sevis paša. Bet - «kas uzticīgs līdz nāvei, tas jau dabū to uzvaras vaiņagu», un tā arī Sardū teātru teātros tiek saņemts ar siltu piekrišanu, kura ved sev pakaļ naudu un atkal naudu, un ar to jau Sardū ir sasniedzis savu īsto mērķi.
Cik aizgrābjoši ir noskatīties, kā kāda nabaga nevainība tiek vajāta un spaidīta visus četrus cēlienus cauri; tā ir tīri kā zostiņa pasakā, kuru apmētā kovārņi ar dubļiem, bet kura ,pamērcējas ūdeni un ir atkal balta.
Viktoriena Sardū gabalos ir pastāvīgi divas sievietes: viena bezgala jauna, dziļi grimusi, kurā savienojas visas nelāga kaislības, - un otra atkal pati absolūtā nevainība; tāpat arī visas citas personas lugā ir iedalītas it kā šaha spēles kauliņi melnajos un baltajos. No «baltajiem» visbaltākā ir, zināms, pati lugas varone Marsela. Kas viņai viss nau jācieš, šai nabadzītei! Savu brāli no soda glābjot, tā izdodas par kāda palaidņa mīļāko un apliecina to pat pie tiesas, bet tad nāk īstais mīļākais, tik pārlieku godīgs jauneklis un turklāt vēl barons. Šis piedod lugai it kā sevišķu efektu un daudz piepalīdz, kā tā ar joni iegūst publikas labpatiku. Krietnais jauneklis - barons - grib Marselu precēt, kauču tā t i k a i guvernante, bet te nu izrādās āķis - Marselas pagātne. Viņai jāpierāda, ka tā nau vainīga, bet, lai publiku sevišķi kairinātu, nežēlīgais lugas sacerētājs pats iznīcina visus nevainības pierādījumus. Dāmu līdzcietība ar lugas varoni totiesu augtin aug, un visa publika gaida, kas nu notiks, - un te caur kādu izveicību - viltīgu sacerētāja ķērienu - nāk patiesība gaismā un pēc vecā paraduma labie tiek algoti un jaunie sodīti. Publika apmierināta ar sacerētāju, kas tik izveicīgi veda visu pie labā gala, ar Marselu un ne mazāk ar sevi pašu, kas taču juta līdzi vajātai nevainībai. Šī luga publikai jauns jo svarīgs pierādījums, ka tomēr pasaulē krietnība vienmēr tiek atzīta un ka nau jau vēl nebūt tik ļauni, kā izkliedz ļaunprātīgi ļaudis un rakstnieki.

*

Un te nu šādējādi sagatavotai un pietiekoši apmierinātai publikai pasniedz uzreiz Ibsena Džonu Gabrielu Borkmani - tik pesimistisku gabalu, pie kura vēl turklāt ir jādomā! Ja šī publika te tiešām ko domā, tad viņa domā, ka Ibsens jau ir pats viens no tiem ļaunprātīgajiem rakstniekiem, kas visu melnu tēlo, - ir tas krauklis, kas nelaimi atķērc, kas pats pie visas nelaimes vainīgs.
«Borkmanis» pirmo reizi tika izrādīts janvārī Norvēģijas galvaspilsētā Kristiānijā; tad februārī pirmo reizi Vācijā, Frankfurtā pie Mainas un Hamburgā, un beidzot Berlīnes «Vācu teātrī».
Šis ziemeļnieku dzejnieks it kā milzu koks sit lapu pēc lapas, kaut arī pēdējās no viņām jau krāsojas pesimisma rudens krāsās. Kādi viņam turpmāk būs panākumi pie publikas? Ibsens no paša sākuma grūti iekaroja sev vietu. Publika «Borkmaņa» izrādē skatījās un atkal skatījās, sajuzdama it kā varenu gara dvašu, kas viņu apņēma, - bet spriedumu neviens labprāt negrib dot. Ibsens attīsta savās lugās arvien jaunus problēmus, tur dziji jādomā, lai spētu tos sajēgt, tādēļ viņam arī ar katru gabalu publika ir jāiegūst no jauna, gluži citādi nekā Sardū; pie tā jau publika, pār teātra slieksni pārkāpdama, zina, kas jādara un kā jāspriež. Ka arī šinī vēstulē lasītājs neatrod sprieduma par Ibsena «Borkmani», par to neviens nevar brīnīties, jo korespondentam nau kritiķa uzdevums - un atstāstīt vien «Borkmani» nau labi iespējams.

*

Vēl mazāk nekā pie Ibsena «Borkmaņa» publika atrada patikšanu pie kāda cita ievērojama autora darba, - bet tas šoreiz var būt piedodams, jo publika bija - rezidences teātra apmeklētāji un uzvestais gabals - Frīdriha Hebeļa «Genoveva». No «Garā Prūša», «Meitu ģēģera» un Vildenbruha hurrah-patriotisma gabaliem pāriet uz Hebeli - būs laikam bijusi tikai kāda teātra direkcijas kļūda. Frīdrihs Hebelis ir Ibsena priekštecis: viņš apstrādā dziļi psiholoģiskus, varētu teikt, patoloģiskus jautājumus. It kā dabas pētnieks tas saplosa un sadala «dzīves skaistās puķes», lai izpētītu viņu attīstības likumus, bet viņam trūkst izveicīga mākslinieka spējas izārdītās daļas atkal savienot par veselu un kā patīkamu gleznu nostādīt publikas acu priekšā. Dzejnieks še nesedz domātāju. Viņa ražojumi ir kā lieli, rupji marmora gabali, kuri vēl nau galīgi izstrādāti par mākslas tēliem. Viņa personas ir visas abstraktas, kas it kā miglas ainas kustas pār skatuvi. Kurš gan no bērnu dienām nebūs lasījis mīlīgo tautas pasaku par grāfieni Genovevu un viņas ciešanām? Tautas pasaka atstāsta vienkārši gadījumu raibo gājienu; Hebelis prasa, kādēļ tas tā notiek, kur ir meklējams cēlonis, - un nejaušības vietā viņa rakstā stājas drūmais Golo kā stiprākais apstāklis, kurš lugā citus virza uz priekšu. Bet arī viņš tiek vadīts no citiem apstākļiem, un tā loceklis, siedamies pie locekļa, rada smago ķēdi, ar kuru cilvēki piekalti pie vergu galeras, «negrozāmās, spiedošās vajadzības». Viss tas vēl diezgan neskaidri domāts un izteikts, bet gaiši nomanāma cenšanās tēlot personu nebrīvu gribu. Hebelis rāda, ka cilvēks izvēršas par zvēru, un tomēr mēs nespējam šo cilvēku nosodīt. Kā romantiķis Hebelis mīl daudz raibu skatu, briesmas kraujas uz briesmām, negantības uz negantībām. No mīlīgas pasaciņu lejas mēs topam pārstādīti kalnos, kur pērkons grauj, un tā arī publika izturējās lugas izrādē - kā ganāmais bars pērkoņa laikā - bailīgi, sajukuši. Var būt, ka dažs būtu žāvājies, bet kāda nesaprasta bijība viņu no tā atturēja.
Tiešām luga «Genoveva» ir Hebeļa paša sāpju bērns, it kā Genovevas dēls «Schmerzensreich» (sāpju pilnais). Hebeli vispār viņa dzīves laikā reti kāds saprata, un viņa «Genoveva» tikai tagad pēc viņa nāves tiek uzvesta «Rezidences teātrī». - Vispāri pirmo reizi Vācijā. Publika arī tagad lugu nesaprot, un paši recenzenti nezina, ko lai īsti saka. - Jā, ko lai saka - par recenzentiem?

 

 

 

CĪŅA AP JAUNO LATVIEŠU VALODU

GĒTES «FAUSTS» UN «BALTIJAS VĒSTNESIS»

«MĀJAS VIESA» REDAKCIJAS IEVADS ATGAIŅĀŠANAS RAKSTAM PRET «BALT. VĒSTNEŠA» UZBRUKUMIEM

Gētes «Fausts» Aspazijas un Raiņa tulkojumā iznāk «Mājas Viesa Mēnešrakstā» un tiek puškots labāko mākslinieku bildēm. Krievu prese (arī galvaspilsētas lielākās avīzes «Novoje Vremja» un «Novosti») izsacījās drīz pēc iesākuma īsti atzinīgi par šī lielā darba tulkojumu. «Latviešiem tagad jau pašiem savi mākslinieki. Latvieši jau pārtulkojuši pat Faustu,» izsaucās «Novoje Vremja», sava atzinīgā aizrādījuma beigās pat piebilzdama, ka būtu vēlējams, kaut arī labākiem krievu literāriskiem ražojumiem rastos   t i k p a t   l a b i    p ā r l a t v i s k o t ā j i   k ā   A s p a z i j a    u n   R a i n i s.   Bet latviešu prese cieta pilnīgi klusu līdz pat pēdējam laikam. Pirmais, kas uzdrošinājās spriedumu dot, ir «Baltijas Vēstnesis» 94. numurā,   f e ļ e t o n ā.   Spriedums par visu darbu skan īsi un aši: «Fausta» tulkojums esot pieskaitāms pie «sēnalām» un pie «n e l i e t ī g i e m» rakstiem. «Nelietīgs» pēc Ulmaņa vārdnīcas nozimē «nichtig», «nichtsnutzig», «verwerflich», «schlecht», «nelietība» pat «Vergehen»; tātad «Fausta» tulkojums esot: niecīgs, neģēlīgs. Tālāk: «Tulkojuma forma pa lielai daļai   v i s a i   n e i z d e v u s i e s», saturs «blēņas», vispāri - «sēnalas» un «nelietība».
Tā spriež   t a g a d   «Baltijas Vēstnesis» par rakstnieci, kuru viņš pats pirmais nodēvēja par «ģ ē n i j u»; iemesls tam tas, ka viņa (Aspazija) raksta tagad «Baltijas Vēstnesim» tik nepatīkamos laikrakstos kā «Mājas Viesī» un «M. V. Mēnešrakstā». Jā,   t a g a d   «Balt. Vēstn.» pat pārmet rakstniecei, it kā tā būtu pati sev piesavinājusies «ģēnija» vārdu, un draudoši uzsauc: īstam ģēnijam vajaga būt «pareizam uzsvaram uz zilbēm», īstam ģēnijam nau apostrofu, īstam ģēnijam vajaga būt «puspēdu» atskaņām. Jūs neesat «īsts ģēnijs». (Vēlāk mēs redzēsim, ka Gēte pats nespēj izpildīt šos J. Pd. «ģēnija» prasījumus; tātad Gēte nau ģēnijs.) - Var iedomātiēs rakstnieces nepatīkamo stāvokli, ka viņai jācieš par «ģēnija» vārdu, kurš viņai no kritikas pielikts; «Baltijas Vēstnesis» un J. Pd. kgs gan nau bijuši tādā klizmā, ka tos kāds būtu nopietnā ziņā, nevis izzobojot nosaucis par «ģeniāliem», un - viņi arī tiešām ir brīvi no «ģenialitātes».

 

 

«FAUSTA« TULKOTĀJA AIZSTĀVĒŠANĀS

Viss bargais «Balt. Vēstn.» «sēnalu» un «nelietības» spriedums pamatots tikai uz «Mēnešraksta» 4. burtnīcas, pirmās 3 burtnicas nemaz nau ievērotas; atzinīgs vārds nau   n e v i e n s   t e i k t s,   nau pievests    n e v i e n s   piemērs, kur tulkojums, pēc viņa domām, būtu kaut cik izdevies. Reti gan būs dots tik ļaunprātīgs spriedums un no tāda nezinātāja, kāds ir J. Pd. kgs rakstniecības, valodas, jā, pat metrikas un poētikas ziņā, kurā viņš grib pamācīt un pārlabot rakstniekus; cien. lasītāji tad arī sapratis, ka ar nezinātāju jāapietas kā ar nezinātāju. Pierādījumi par viņa neprašanu še tūliņ.
Pirmais un svarīgākais J. Pd. pārmetums «Fausta» tulkotājiem ir tas, ka tie: - «laikam lai vieglāki atrastu atskaņas - ņem pilnu pēdu, kur oriģinālā ir tikai «puspēda»». - «Ritums caur to paliek ļoti smags un neveikls.» - Un tādas lietas «B. V.» stāsta saviem lasītājiem! - Kas tās tādas par «pilnu pēdu un puspēdu» atskaņām? J. Pd. kgs kaut ko pa ausu galam dzirdējis par «pēdām» un atskaņām un sastīpojis abus jēdzienus kopā. Viņam tāpēc še paskaidrojam, ka metrika, mācība par ritumu, gan pazīst akatalektiskus un katalektiskus pantus, kuros beidzamā pēda ir pilna vai nepilna. Bet šie nosaukumi nezīmējas uz atskaņām; tās iedala vīrišķās un sievišķās, īsās un garās, vienzilbju, divzilbju un trijzilbju atskaņās. Tuvākas ziņas par šiem priekšmetiem J. Pd. kgs var smelties kaut kurā gramatikā un poētikā, kuras piemērotas viņa spējai. Ritums un atskaņa ir divas atsevišķas lietas, bet J. Pd. kungs domā, ka ritums no atskaņas tiekot viegls vai smags. Ir taču rituma panti bez atskaņām, kas gan tur nosaka panta vieglumu un smagumu? Tās visas ir lietas - līdz apnicībai pazīstamas, bet tomēr par viņām jārunā J. Pd. un «B. Vēstneša» nezināšanas dēļ.
Ja nu tagad aplūkojam pašu pārmetumu «Fausta» tulkotājiem, tad negriboši jāsmejas: «Grūtāki esot atrast vienzilbīgu atskaņu nekā divzilbīgu!» Jā, bet par atskaņām taču skaitās mūsu dzejniecībā visas galotnes uz a, e, i, o, u vien- un trijzilbīgos vārdos! Kur tad ir vēl vieglākas atskaņas nekā taisni šis? Katrs bērns to zina, tik J. Pd. un «B. V.» ne! Tā tik būtu poēzija pēc J. Pd. un «B. V.» priekšraksta un parauga, ar īsām vienzilbju atskaņām vien: a-a, u-u, ai-ai! Bet nabaga «B. V.» un tā «kritiķis» J. Pd. laikam nemaz nezina, ka viņu pārmetums par sievišķām divzilbju atskaņām krīt visvairāk uz pašu Gēti, kuram, sevišķi «Fausta» II daļā, kura daudz mākslīgāki izstrādāta nekā I daļa, veselām desmitām lapas pusēm cauri ir tikai sievišķas - «pilnu pēdu» atskaņas vien. Tūliņ pirmajā skatā II daļā skaistās tercīnas tikai sievišķām atskaņām, tāpat tūliņ vai 1/3 no visa maskarādes skata u. t. t. «Gētes ritums caur to paliek ļoti smags, neveikls», un Gētem no «ģēnija daudz kā trūkst», sacīs J. Pd. - Bet J. Pd. kgs nau nenovēlīgs un nau kritiķis, viņš tūliņ parāda, kādām vajaga būt «vieglām un veiklām» «puspēdām», un izdzejo pats priekšā vienu pantiņu ar «diezgan parasto atskaņas ne vārdu, bet zilbi - g u». Un patiesi, cik tas «viegli» un «veikli» skan: gu? un atskan atkal gu! - gandrīz kā kuku! kuku! Še ir pievilcīgi ievērot, kā J. Pd. saprot kritiķu uzdevumu. Ja viņš kritizētu dziedātāju, viņš tam izdziedātu priekšā, baletam viņš izdancotu priekšā, kā veiklāk jācilā kājas. Bet tā nedara kritiķis, ja daudz, tad varbūt konkurents Proktofantasmists (sk. «Faustu» «Mēnešraksta» 5. burtnīcā), kurš grib palielīties, ka viņš «to lietu daudz labāk prot». Bet aplūkosim pašu pārlaboto pantiņu; «smagais» pants skan: «Mīļ' meitiņ! - Ļaujat! - Vai tu visi vaiņadziņu?» J. Pd. «vieglais» pārlabotais: «Ai, meitiņ! (Oriģinālā: Süß Liebchen!) - Ļaujat   j e l! - Tu vīsi vaiņagu?» Kritiķis un «īstais ģēnijs» sāk savu   p a r a u g a   pantu ar ielāpu vārdiņu «ai» un vēl ieliek ielāpu «jel», un beigās vaiņadziņu pārtaisa par vaiņagu! Kas nu še devis pantam vieglumu - nevajadzīgais balasts «ai» un «jel»? - Kas devis dzejiskumu - rupjākais «vaiņagu» mīlīgākā «vaiņadziņu» vietā? Latviešu valodu un tautas dziesmas visai raksturo deminutīvi, kuri dod daudz piemīlīguma un sevišķa jaukuma, bet J. Pd. kgs tur varētu atrast tikai «neveiklību un smagumu». Tāds bija pirmais un svarīgākais pārmetums; mēs redzējām, ka tas bija taisni jocīgs.
Otra vaina «Fausta» tulkojumā esot tā, ka uzsvars uz zilbēm neesot viscaur pareizs, piemēri še divi: «Jā, un no visas sirds» un «Ak, nekas pilnīgs cilvēkam nau dots». Arī še J. Pd. tūliņ klāt ar savu uzbāzīgo «pārlabošanu», kura vienmēr iznāk par sabojāšanu. Vārdā «nekas» nevarot būt uzsvars uz «ne», vajagot teikt «veikli un pareizi» ar ielāpu vārdu palīdzību tā: «Nekas j o pilnīgs cilvēkam nau dots.» Bez ielāpu vārdiem nu reiz «pārlabotājs, salāpītājs ģēnijs» nevar iztikt. Bet «Flickgenie» varbūt arī še nemana, ka ar ielāpu «jo» pants dabūn gluži citu nozīmi. Tagad, pantu vāciski tulkojot, iznāktu: «Nichts   z i e m l i c h» vai «sehr Volkommenes ist dem Menschen gegeben». «Jo» un katrs cits pielikums pie vārda «pilnīgsu var tikai pavājināt iespaidu, «ļoti pilnīgs» nau nebūt vairāk nekā «pilnīgs». «Puslīdz pilnīgais» gan ir dots cilvēkiem; vai J. Pd. un «Baltijas Vēstnesim» arī tā nau? Niecīgās uzsvara kļūdas pēc taču nevar tā sašķidrināt saturu. Mūsu tautas dziesmas ļoti maz piegriež vērības šādai akcentu pareizībai, vai ne katrā trešā dziesmā būs nepareizs akcents: piem., «Latv. daiņās» Nr. 14. «Teic, māmiņa, tu dziesmiņas» u. t. t., kur visā dziesmiņā tikai   v i e n s    p a t s   vārds ar pareizu akcentu. Un kur ir labāka mēraukla mūsu dzejai nekā tautas dziesmās? Ja gribētu dzejas mērot ar tik mazisku un niecīgu mēru, kāds vienīgi saprotams J. Pd., tad Gētem pašam varbūt izietu visļaunāk, un Gēte jau savu tiesu dabūja no J. Pd. un «B. V.» par «pilnu pēdu» atskaņām. Šis pats pants pie Gētes skan: «O daß dem Menschen nichts Vollkomm'nes wird,» še tikpat nepareizi svars uz «daß» kā tulkojumā uz «ne», uz «O» ir visādā ziņā mazāk svara nekā uz «daß». Tad vēl , «Volkomm'nes» ir apostrofs, kas arī neesot atļauts pēc J. Pd. domām. Pāris pantu augstāk arī nepareizs uzsvars: «Kraft, sie zu fühlen, Wie in den Busen», lejāk: «Mich vor mir selbst, Habt ihr nun bald.» - «Te iet kā pa celmiem. Un tā tas iet viscaur», un Gēte nau «īsts ģēnijs», tā vajadzētu še J. Pd. kgm sacīt, bet par Gēti jau tā nedrīkst teikt. Tādus piemērus pulkiem var atrast visā «Fausta» oriģināltekstā un sevišķi arī no J. Pd. pievestos piemēros. J. Pd. kgs ņem piemēru «Und zwar von Herzen», skatā «Iela», bet tur ir tik nepareizi akcenti, kā: Definitionen, Sanctā u. t. j. un apostrofi viens aiz otra. «Zum Vater blickst du» (ko arī J. Pd. pieved) ir nepareiza atskaņa un 3. rindiņā apostrofs «Hinauf um sein' und deine Noth». - «Mich überläuft's», «Behalt's gewiß» - apostrofi, bet tulkotājiem nau brīv apostrofēt vārdu «vajaga», kuru šādā formā reti dzird, parasti «vajga» jeb «vajag». Turklāt vācu tekstā šinī pašā rindiņā ir arī apostrofēts «dran» un nepareizs akcents «Muß m?n», kur jābūt ccMūf3 man». Gēte tātad neizpilda arī trešo J. Pd. (un tam līdz arī «B. V.») «ģēnija» prasījumu.
Tālāk J. Pd. nāk uz «blēņām» un atrod tās pantā: «Tam tā ir viegla spēle», bet vai tad viņš pats nesaka: «kritiku» sarakstīt, «tā man ir viegla spēle»? Vai vārds «spēle» viņam neizliekas diezgan tautisks? Tautas dziesmās spēle, spēlēt, spēlmanīts nāk bieži vien priekšā. «Spēlēju, dancoju visu cauru nakti» varbūt gan viņam būs pazīstams, bet citādi jau no viņa nevar prasīt tautas dziesmu pazīšanu, kad viņš nepazīst ne ikdienas valodu, piem., viņam sveši vārdi: gauži, laipni, dzidrs (sk. Ulmaņa vārdn.: dzīdrums, ģiedrs), auka šalc (sk. Ulmaņa vārdn.: rauschen, sausen, brausen - von. Wasser,   W i n d.   Wind ir pa latviski «vējš», un auka ir arī vējš), sirds lūst - das Herz bricht, šķēdēt (ir skaidrāka forma nekā «šķērdēt», jo celma vārds ir «šķiest», bez «r», sk. Ulmaņa vārdn.), slapt (tagadnē: slopu = es topu slapjš, tāpat kā tapt, topu), baisma (runā visā Kurzemes augšgalā, kur arī dzirdami vārdi baiss, bīme, bījas). Visi šie vārdi, bez vien varbūt «baisma», katram latvietim būs parasti, bet vai tad pēc J. Pd. prasījuma tiešām nebūtu atjauts lietot arī mazāk parastus vārdus? Ar to saujiņu vārdu, kas tiek ik dienas lietoti un kurus arī visus nepazīst J. Pd. k., taču nau iespējams pārtulkot tik domu un jēdzienu bagāto «Faustu». Par ko arī noliegt un neizlietot latviešu valodas kuplumu? Vai tādēļ vien, ka var nākt kāds «kritiķis» un teikt, ka viņš tādus vārdus nau dzirdējis un tādus jēdzienus nespēj saprast? Tādiem vīriem jāatbild, lai viņi mācās, ko vēl neprot. - «Aizcierējis» laikam būs teikts tādēļ, ka vāciski ir ironiski humoristiski lietots «abspaziert». - «Jauda» esot nepareizi lietots, jo nozīmējot tikai «spēja». - Nē, tie ir divi vārdi (sk. Ulm, vārdn.): 1) «jaust» viena celma ar «just» - fühlen (leitiski jausti, fühlen) zu vernehmen geben, nejauši - tik daudz kā nesamanot, nesajūtot, un 2) jaust, jaudāt - kōnnen, vermögen; tātad tulkojums še itin pareizs. Par ko viņa forma neveikla, to zina vienīgi J. Pd., jo viena iespraustā tezisa tikai padzīvina pantu. Nelāgi tulkots esot arī pants: «Zum Vater blickst du, Und Seufzer schickst du, Hinauf um sein' und deine Not». Ja attulko latv. tulkojumu («Uz tēva krūti; Tu nopūtas sūti, Lai viņa un tavam vārgam stāv klāt»), tad iznāk: «Zum Vaterherzen (Busen) schickst du Seufzer, daß er ihm (d. Sohne) und Dir in der Not beistehen (helfen) moge.» Kas te no oriģināla zudis? Tikai atskaņas ir labākas nekā oriģinālā, jo «blickst du» un «schickst du» ir vājas atskaņas. Vēl pārmetums, ka mīlestība rituma dēļ pārtaisīta par mīlu. Bet rituma dēļ vien, J. Pd., tas laikam nebūs darīts, jo šādā īsākā formā vārds jau dažus gadus atpakaļ bija lietots no Raiņa, un «Dienas Lapā» par to izcēlās polemika, kuru zobgals nobeidza ar to, ka paturēja sev «mīlu» un šī vārda pretiniekiem deva «stibu».
Pēdējais pārmetums. J. Pd. atradis par visu tulkojumu tikai vienu neskaidru (viņš saka «netīru») atskaņu: rokās - sokas, bet arī še viņam nau laimējies īsti, jo vārdā «sokas» galotne tiek izrunāta drīz īsi, drīz gari, kā kurā pusē. Pie šādām galotnēm tad dzejniekam vajag dot brīvību lietot viņas, kā tīk, jo mūsu dzejniekiem jau tā maz brīvību un atskaņas mūsu valodai maz piemērotas; mūsu valoda tagad arī vēl nau tā izkopta kā vācu valoda Gētes laikā, un tomēr Gētem ir pat tik ļoti vājas atskaņas, kā: «Faustā» - Floh - Sohn, soll's - Holz, spat - Stadt, Restchen - Bestien; atskaņu pēc viņš saka genung - ne genug, von Weiten - ne von Weitem, begonnte - ne begann, eh'r - ne eher. Viņa slavenajā balādē «Fischer» pat tāda atskaņa kā ihm - ist, ihm - hin, bez tain vienā pantā 3 atskaņas uz ist, citā 4 uz icht. Jā, Gētem ir pat tādas atskaņas kā schleunig - heimlich, Büßerinnen - verschlingen. Par to visu var palasīties Gētes komentāros. J. Pd. svētās «kritika - lāpītāja» dusmās noteiktu: «Lai dabūtu atskaņas, bija jāteic tādas blēņas!», un tas savā nesaprašanā ņemtos tūliņ pārlabot «dzejnieku firstu» Gēti, ja tik varbūt vācu valoda viņam nedarītu grūtības.
Ar to būtu atspēkoti un atraidīti visos sīkumos visi J. Pd. pārmetumi; atliek vēl tikai uzrādīt, ka viņš nebaidās, pievezdams tulkojumu, to sagrozīt un samaitāt, un tad sacīt, ka tas esot vājš, piemēram: «Jūs visu mūžu m a n neiziesat iz omas», kur jāstāv «neiziesat man» u. t. t.
Līdz šim kritika, «Fausta» pētītāji un vispārība domāja, ka «Fausts» - viens no visievērojamākiem un dziļdomīgākiem literāriskiem gara ražojumiem, jā, daudzi pat tais domās, ka tas visievērojamākais un dziļdomīgākais literāriskais darbs, ko līdz šim cilvēka gars darinājis. Tāpēc tas arī tulkots visās civilizēto tautu valodās, daudzās pat vairākkārt, un izdots gan krāšņos un dārgos, gan arī vienkāršos un lētos izdevumos. Visi bija pārliecināti, ka šis ģeniālais gara ražojums iekustinājis un atrisinājis daudz svarīgu jautājumu un tik brīnišķi aizskar cilvēka dvēseles stīgas, ka, viņu lasot, ikviens saprātīgs, daudzmaz patstāvīgi domājošs un sajūtīgs cilvēks daudzko mantos, ka viņa prāts un jūtas tiks pacilāti. Par to liecina ļoti plašā un bagātā «Fausta» literatūra, par to arī liecina kritika, to zina ikviens daudzmaz izglītotāks cilvēks. Ikviena tauta Gētes «Fausta» pārtulkošanu viņas valodā uzskatījusi un vēl arvien uzskata par ko ievērojamu un sevišķu. Tiklīdz «Fausts» iznāk, vai pat tik tiek izziņots, ka tas iznāks, tūliņ arī laikraksti mēdz uz to aizrādīt.
Un pie mums! - Latviešu laikraksti cieta klusu. Un kā nu ar ne! «Baltijas Vēstnesis» jau aizkļuvis pat tik tālu, ka mūsu attīstītā gadu simteņa beigas apvaiņago ar sekošo: «. . . «Fausts» nau īsti derīgs «Mēnešrakstam» kā famīlijas laikrakstam, jo, ja to pilnīgu grib dot, tad tajā atrodas daudz vietu, kuras pie famīlijas galda neklājas lasīt.» Te nu bija, un kā lai nu tas par tādu darbu būtu varējis ko labu teikt! - Taču. Viņš jau arī tur tā kā par garu laiku piebilst, ka, tā «vispārīgi ņemot», jau viņš «varot tikai priecāties, ka Gētes «Fausts» iznākot latviešu valodā». Nevar taču gluži izrādīt savu melno dabu, jo citādi vēl ļaudis sāks domāt, ka «Balt. Vēstn.» mūsu laikmetam gluži nomiris un tik noderīgs circeņiem aizkrāsnē un ne lasīšanai apgaismotā elektricitātes laikmetā. Bet J. Pd. un «Balt Vēstn.», vai Jūs nevariet pateikt, par ko Jūsu famīlijas jau īsti izvērtušās, ka tās vairs nevar pat lasīt Gētes «Faustu»? Nu - bet «Faustā» taču «daudz vietu, kuras pie famīlijas galda neklājas lasīt». Tā! Bet tīrajam un skaidrajam viss esot tīrs. Un Gētes «Fausts», pēc visas līdzšinējās kritikas un veselā prāta spriedumiem, tik izdaiļo un pacilā cilvēka garu. Tātad viņš lasītāju tikai labo. Jeb vai patiesi latviešu famīlijas būtu tik tālu, ka tām vairs nekā tīra nebūtu un tās no kā augstāka, garu pacilājoša un skaidra vairs nekā negribētu zināt? - Nē, mēs mūsu tautu par tādu neturam. Mēs zinām, tautā daudzi slāpst pēc kā nopietnāka un dziļdomīgāka. Mūsu tautas lielum lielā daļa famīliju vēl nesamaitātas, tām ir kas veselīgs, tajās mājo spēcīgs, pēc kā augstāka slāpstošs gars. Tiem «Fausts» nodomāts. Tur «Faustam» jānes gaismas stari un jāmodina un jāattīsta viņu gars uz patstāvību un visu lietu pārbaudīšanu no skaidrā prāta un piedzīvojumu stāvokļa. Ja «Balt. Vēstn.» «famīlijām» ikkatra kāre un ilgas pēc kā skaidrāka un dziļdomīgāka, pēc kā tīra un pamācoša jau gluži iznīcinātas un rimušas, nu - lai nelasa «Faustu». Priekš tādiem tad ar «Mēnešraksts» neiznāk. Ka «Fausts» «vienkāršam lasītājam», kā «Balt. Vēstn.» saka, «grūti saprotams», to arī mēs zinām. «Fausts» jau nau nekāds Marlitas vai Heimburgas romāns vai kādas nekādas «ielas noslēpums jeb noziegums». Tas nau lasāms, uz zofajiem atgāžoties, bet nopietni lasāms, jā, studējams. Marlitas un citu tamlīdzīgu romānu, gara izvirumu, drukāšanu mēs arī ar mīļu prātu atstājam «Baltijas Vēstnesim» un tā gara biedriem. Mēs nekautrējamies tautai pasniegt ij «Faustu». Mēs uzticamies mūsu tautas un mūsu lasītāju spējai un esam pārliecināti, ka tauta par «Faustu» priecāsies. Visādā ziņā pati tauta to sapratīs labāki nekā «Balt. Vēstneša» kritiķis J. Pd., kurš gan nau paspējis to kurmēr aptvert un saprast. Tātad nekāds brīnums, ka arī to «famīlijas» to nespēs saprast, jo līdzīgi taču saronoties kopā. Kad nu pie «Balt. Vēstneša» «famīliju» galdiem, kā viņš pats saka, «neklājas lasīt «Faustu»», tad mēs arī nebrīnēsimies, ka viņa «famīlijām» un to spējām nau piemēroti Zeltmata «Fräulein Mieze» un Poruku Jāņa «Mīlestības romāns».

 

 

«MĀJAS VIESA» REDAKCIJAS PIEZĪME

Kad nu J. Pd. reiz ņem «Faustu» un to apstrādā, tad viņš to arī dara pamatīgi un neatstāj gluži nekā sveikā. Tas ņem uz grauda arī «Mēnešraksta» «Fausta» ilustrācijas, kuru starpā esot «dažas, kas uzskatāmas kā ļoti neizdevušās»; neesot arī tiesa, ka «Fausta» ilustrācijas iznākot tik dārgas, kā «Mēnešraksta» redakcija to raudzījusi iestāstīt (skat. «Mēnešraksta» 4. burtnīcā - «Paziņojumi»). - Vienkāršiem ļautiņiem jau gan var iekaisīt tādējādi smiltis acīs, bet «M. V. M.» redakcija lai neaizmirstot, ka viņas piezīmes lasot arī daudz lietpratēju, kuriem esot zināms, ka ārzemēs dabūjamas; cik vien grib, gatavas klišejas, tik un tik kapeiku par 0-centimetru maksājot, un tad «Fausta» ilustrācijas iznāktu nevis vairāk tūkstoš rubļu, bet, jā daudz, tad dažu simtu. To lasot, tīri liekas, it kā J. Pd. kādreiz būtu bijis vai arī vēl tagad ir speciālists vācu klišeju apgādāšanā. Bet laikam gan tas arī šai ziņā būs izbijis speciālists vecu, nodrāztu klišeju sazvejošanā, jo citādi tas nebūtu piemirsis pateikt, cik tad īsti tādas klišejas maksā par 0-centimetru. Te nu šim speciālistam vecu klišeju lietās mēs iesim palīgā. «Fausts» taču nau nekāds Heimburgas «Siržu pārbaudījums» ar nodriskātām un izķēmotām figūriņām un tikko saredzamām bildītēm, kuras kā mazvērtīgas - kā J. Pd. to labāk zinās - gan būs par smiekla naudu dabūjamas, bet «Fausts» ir viens no lielākiem mākslas darbiem, un «Fausta» ilustrācijas nau vis mākslas ziņā neprašu, bet labāko mākslinieku darbs. Kā nu var mākslas darbus mērot ar mērauklu,
kāda, piem., jāpieliek bildītēm «Siržu pārbaudījumos» u. t. t. - Vispāri jāsaka, ka mākslas gleznām ļoti grūti dabūjamas jau ,izgatavotas un lietotas klišejas. Būs daudz gadījumu, kur pavisam neiespējami sadabūt tādu gleznu klišejas, kādas vēlētos pasniegt. Mākslas gleznu klišejas arī netiek pagatavotas vienai dienai, to vērtība pastāv ilgiem laikiem. Un tādas no mākslinieku darbiem izstrādātu gleznu klišejas, ja ar kādreiz dabūtu, maksās dārgu naudu, ne visai liela klišeja desmitiem rubļu. Tad vēl ļoti krīt svarā izdevuma, avīzes vai grāmatas formāts, jo jāskatās arī uz to, vai nodomātā glezna nau par lielu, vai tā labi pieder formātam u. t. t. To visu ievērojot, ikviens nopietnāks cilvēks nopratīs, ka ar mākslas gleznu un citu ievērojamāku gleznu lietotu klišeju dabūšanu stāv vāji. Tāpēc ikviens ilustrēts žurnāls, kurš cik necik grib gleznu ziņā izpildīt dibinātus prasījumus, nevar un nedrīkst tā rīkoties un spekulēt uz vecām klišejām. Tāds laikraksts gan sadabūs un varēs pasniegt šādas tādas sultānu, šahu, turku pašā un citu tamlīdzīgu personu ģīmetnes, jo to vērtība, tā sakot, tik vienai dienai un viņu klišejas, reiz lietotas, zaudē savu nozīmi. Ārzemju avīzes tādas klišejas, zināms, atdos par lētu cenu, nopriecādamās, ka no tām tikušas vaļā. Ar šādiem niekiem žurnālu pildīt, zināms, smiekla lieta, un nereti pat pusducis vai ducis šādu gleznu maksas ziņā neuzsvērs vienas pašas kurmēr nozīmīgākas gleznas, kas lieluma ziņā ieņemtu «Mēnešraksta» vienu lapas pusi.
Tātad galu galā ikvienam nopietnākam žurnālam, ja tas patiesi negrib ļaudis mānīt, atliek tikai viens ceļš, un tas ir, tam jākož rūgtajā ābolā un pašam jāliek par dārgu naudu izgatavot klišejas vai, vislabāk, ierīkot pašam klišeju izgatavošanu, kas, zināms, arī apris milzīgas summas. Un šo ceļu; J. Pd. kgs, «Mājas Viesa Mēnešraksts» gājis jau tūliņ no paša sākuma. Jau pašās pirmajās burtnīcās uz īpašām lapām drukātas mākslas gleznas, kuru klišejas izgatavotas redakcijas uzdevumā. Tikai trijās pirmajās pirmā gada «Mēnešraksta» burtnīcās starp šīm tekstā arī kādas, kur izlietotas vecas klišejas. Tas sākumā nebija gluži novēršams. Bet tūliņ 1896. g. gājumā jau visas gleznas priekš «Mēnešraksta» īpaši izgatavotas. Tas pats notiek arī tagad. Tātad, J. Pd. k., «Mēnešrakstā», izņemot tik pirmā gada pirmās trīs burtnīcas. Jūs lietotu klišeju nespējat uzrādīt. Tā tas arī ir ar visām «Fausta» ilustrācijām, un to izgatavošana un vispāri «Fausta» pasniegšana mūsu tautai žurnāla izdevējam maksā lielas summas. Ja pēc J. Pd. parauga gribētu rīkoties, tad   t ā   i l u s t r ē t s    «F a u s t s», kā tas ilustrēts «Mēnešrakstā», vienkārši nevarētu iznākt, jo 1) jau nebūtu tādu «Mēnešraksta» formātam noderīgu lietotu klišeju, 2) tās nekad nedabūtu par tādu cenu, kā J. Pd. saka, un 3) ja mēs gluži nemaldāmies, tad šo   k l i š e j u   pavisam nedabūtu. Bet, ja nu Jūs, Pd. k., domājaties, ka Jūs ij   š ā d a s   «Fausta» klišefas tāpat sadabūsiet kā «Siržu pārbaudījumu» nodrāztās, niecīgās klišejiņas, tad novēlam labas sekmes! Izdodiet arī Jūs «Faustu»I Pārtulkojiet to labāki un ilustrējiet ar vēl labākām bildēm! Pierādiet, ka arī Jūs ko nopietnu un krietnu paspējiet un dariet! Bet līdz tam lieciet mūs mierā! Mēs neesam varējuši dabūt ne labāka tulkojuma - esam ar to mierā, jo tas katrā ziņā nostādams blakus vislabākiem cittautu «Fausta» tulkojumiem, ne arī esam baidījušies nest lielos naudas upurus «Fausta» ilustrāciju ziņā, kuras no mums pēc labāko mākslinieku darbiem tiek liktas īpaši izgatavot.

 

 

«FAUSTA» TULKOTĀJA PIEZĪME

Beigās atstāstīsim cien. lasītājiem vēl joku, kurš brangi raksturo mūsu «kritiķa» garīgās spējas. Viņš itin   n o p i e t n ā   s e j ā    pārmet, ka «Fausta» tulkotāji esot pat saturu sabojājuši. «Kam jaudas, Kā šaudas Man sāpes caur dvēseli?» Še, pēc J. Pd. kga domām, esot samainītas miesu sāpes ar dvēseles sāpēm!!! Tātad Grietiņa (Cvingera skatā), izmisusi un satriekta bez gala, lokās neizsakāmās - vēdera sāpēs (Gebein jau varētu arī apzīmēt kaulus). «Kas še sirdi manim baida» - zīmētos laikam uz kādu Grietiņas sirdskaiti, varbūt arī uz bīstamo cukurkaiti, kuras dēļ viņai būtu jābrauc uz ārzemēm. Un līdz šim visi «Fausta» komentatori un prātīgi lasītāji domāja, ka Grietiņas aizgrābjošā lūgšana izsakot viņas dziļi sajusto nožēlošanu un bailes no gaidāmā kauna (skat. Düntzer). - Kā visi prātīgi cilvēki alojušies un J. Pd. atradis īsto vainu - vēdera sāpes! Dažus skatus tāļāk, «Baznīcā», Grietiņa saļimstot prasa kaimiņienei pēc pudelītes; tulkotāji, saskaņā ar komentatoriem, saka «ožamo butelīti», J. Pd. tiem varēja pateikt, ka tā ir Ksatura bojāšana» un jāsaka pareizi: «Kaimiņiet! Tilmaņa vēdera drapes!» - Beigsim ar J. Pd. vārdiem: «Ar to lai pietiek! Var redzēt, ka lielība naudu nemaksā.» - Ja cien. lasītāji brīnās, ka pie tāda nesaprašanas sakrikojuma tik ilgi kavējamies, tad lūdzam apdomāt, ka šo sakrikojumu pasniedz «Baltijas Vēstnesis», «vecākā un visuvairāk izplatītā dienas avīze», kā viņa pati mēdz saukties.

 

 

 

«BALTIJAS VĒSTNEŠA» JAUNĀKĀ INDIĀNIEŠU KARA DEJA

Lasot pēdējā laikā «Balt. Vēstneša» atkārtotos un nebeidzamos polemikas rakstus (viņš viņus tagad ņēmies numurēt, lai neteiktu, ka tie. «neskaitāmi»), kuri parādījās drīz neizdevušos humora, drīz tikpat maz izdevušos zinātnisku rakstu, drīz ļoti izdevušās lamāšanās veidā (šī pēdējā ir «B. V.» stiprā puse un viņa tā sauktā «specialitāte»), pat veci «Balt. Vēstneša» lasītāji, kuriem šī viņa «specialitāte» parasta, būs nobrīnojušies par viņa tagadējo sevišķi nikno «saspēkojumos» (kā «Balt. Vēstn.» saka).
Netīšām arī nāk prātā indiāniešu kara dejas, vērojot «Balt. Vēstneša» dažādo - «cienīto» un necienīto - līdzstrādnieku fantastisko, jocīgo kūliņu mešanu, uzbrukšanu un atkāpšanos. Kā ilustrācijas pie savas indiāniešu kara dejas «Balt. Vēstn.» pasniedz sludinājumos mežonīgu apbruņotu kareivju noģīmes; nebūtu brīnums, ja šie «mežoņi» izrādītos par paka)taisītiem un būtu tikai pārģērbušies «leiborgāna» līdzstrādnieki; tagad jau tik daudz tiek pakaļtaisīts.
Nopietni runājot, vai tā nau mežonība, ka «Balt. Vēstnesis», apskauzdams «Mājas Viesi» un gribēdams viņu visādiem līdzekļiem vai iz pasaules izēst - aiz kāda iemesla, par to tūliņ runāsim -, uzbrūk bez mitēšanās visrupjākā, taisni necienīgā un civilizētos ļaudīs neciešamā kārtā latviešu spējīgākiem, atzīti labākiem rakstniekiem un dzejniekiem, tādēļ ka tie raksta «Mājas Viesī»: mūsu pirmajam dramatiķim Ādolfam Alunānam, Rūdolfam Blaumanim, Aspazijai; vājākos rakstniekus «Balt. Vēstnesis» laiž mierā un pat uzliela, tā ka viņa uzbrukumu niknums un daudzums var pat derēt par mērauklu rakstnieku spējībai. Alunāna goda vārds, kuru viņam 25 gadu jubilejā deva simtiem biedrību, - «latviešu teātra tēvs» - pārvēršas «Balt. Vēstn.» mutē par lamu vārdu! Katra jauna luga no Alunāna, tikko tā paspēj parādīties, tiek no «Balt. Vēstn.» puses saņemta ar t. s. «kritiku», kura pastāv vienīgi iz prastiem pelšanas vārdiem. Tā vēl līdz pat šai dienai nau pilnīgi apklususi trokšņainā kara deja, kuru «B. V.» uzveda ap lugu «Labie cilvēki». Nīst gan «B. V.» labus cilvēkus! Bet, lai tagadējais Rīgas Latv. teātris un viņa «leiborgāns» (tagad «B.V.» pats pieņēmis šo vārdu) arī diez cik greizi skatās uz Alunāna darbiem un panākumiem, pelnīto slavu viņi tam neatņems. Ar tādu mežonību «B. V.» prātīgu )aužu acīs kaitē tikai pats sevim.
Tāpat arī dažus gadus izpelnījies «Balt. Vēstneša» skaudību Rūdolfs Blaumanis, kurš no viņa agrāk tika tik augsti cildināts. Blaumanis pret sevi vērsis vēl personisku «Balt. Vēstneša» redaktora skaudību (mēs nemaz neliedzam, ka pret citiem arī griežas šī personiskā skaudība), un nu viņš tiek nonicināts līdz pēdējam: «B. V.» viņu taisni nosauc par traku! un tad piezīmē teikumu, kurš dod ne visai labu liecību par «Balt. Vēstn.» spējām: «Dāvanas ir laba lieta, bet   m ē r a   u n   p r ā t a   g a n   a r ī    v a j a g a.» Ko «Balt. Vēstn.» ar to grib teikt? Ka cilvēkam nevajagot būt «bez mēra», t. i., pārmērīgi, apdāvinātam? Šāds izskaidrojums liekas ticamāks, ja ievērojam «B. V.» garīgo stāvokli - «Balt. Vēstn.» pats nau pārmērigi apdāvināts un tādēļ necieš šādu garīgu pārmērību arī pie citiem. Varētu arī teikt, ka «Balt. Vēstn.» domājis: dāvanas nau jau tik visai kaitīgas, ja tikai viņas nelieto bez mēra, piem., nedzejo par daudz. Arī šāds izskaidrojums būtu ticams no «B. V.» puses: - ja Blaumanis mazāk un arī drusku vājāk dzejotu, tad jau ar viņu varētu iztikt. Bet, ja «B. V.» ar to gribējis teikt, ka Bl-im trūkst prāta (dāvanas bez prāta nau labi domājamas) un bez kāda mēra (pantmēra?), tad ikkatris taču teiks, ka «Balt. Vēstnesim» pirmajam trūkst pieklājības mēra un vesela cilvēka prāta, kad viņš polemikā savu pretinieku nosauc par traku, tādēļ ka pats to nau sapratis.
Visjaunākie un visniknākie «zinātniskie» uzbrukumi sarīkoti pret Aspaziju, kurai, kopš tā atgriezusi muguru «Balt. Vēstnesim», jau gadiem pastāvīgi uzbrūk. Šoreiz uzbrucējs ir kāds slepens «c i e n ī t s   v a l o d n i e k s»; kā «B. V.» vinu dēvē; tas parāda savu   c i e n ī g o   izturēšanos, apmētādams rakstnieci ar tādiem lamu vārdiem kā:   n e p r ā t ī g a    n e l g a,   s t u m p f e   T ö l p e l,   ā k s t s,   un savu   v a l o d a s   zināšanu, dodams pazīstamai rakstniecei pārāk nosebojušos padomu mācīties ābeci, kuru pats laikam    n u l e   būs atradis par lietderīgu, bet grūtu. Šie lamu un nicināšanas vārdi atrodas rakstā, kurš grib būt nopietns un zinātnisks, un lamas tiek pievestas par pierādījumu pret kāda ražojuma krietnumu.
Kurā izglītotā sabiedrībā, kurā attīstītā tautā tik prasta un zema izturēšanās, gadiem cauri turpināta, ir pieredzēta - pret rakstniekiem, kuri jau tiek vispār atzīti un godāti!? «Mežoņi, mežoņi!» grimušai Francijai meta acīs Zolā, kad pret vinu auroja: «Nost ar Zolā!» pūlis, kurš savu sirdsapziņu pārdevis. Bet tur bija satracināts pūlis, še avīze, kura auksti apdomā, ko viņa dara; tur visā pūļa nejēdzībā bija kaut dūša klaji izrādīt savu mežonību un savu muļķību, še visnicināmākā gļēvība un bailīga slapstīšanās aiz «cien. valodnieka» vārda un aiz «zinātnisku rakstu» maskas, kur taču neviens nemeklē tik prastu lamu uzbrukumu. Pie mums ir atrodami īstie mežoņi! Grūti tikt pie attīstības tai tautai, kuras «lielāko avīzi» tādi vada. -
Un kādēļ tad šis pastāvīgi atkārtotais tracis pret «Mājas Viesi» un pret visu, kas ar viņu kaut kādā sakarā? Pret rakstniekiem, lasītājiem (tie jau nekad nau tikuši taupīti, it kā arī būtu ko noziegušies), varbūt arī pret burtličiem, papīra apgādātājiem, varbūt pret pašām vielām, iz kurām tiek taisīts «Mājas Viesa» papīrs? Kādēļ tracis tagad visniknāks?
«Balt. Vēstn.» pa daļai pats atzīstas, kur šī naida iemeslis. Kas «M. V.» un «M. V. M.» aiztiktu, ja viņam nebūtu labākas gleznas nekā draugu žurnālam, ja viņam nebūtu ārzemju korespondenti un ceļojumu aprakstītāji («B. V.» ceļojumu apraksti sniedzas tikai līdz Talsiem), ja viņa redaktors nebūtu doktors un «B. V-a» - tikai kursu nepabeidzis politeķnikas skolnieks, ja viņam nebūtu tādi līdzstrādnieki kā augšā minētie? - Tātad konkurences naids un redaktora personiska skaudība pret «M. V.» vadītāju doktora tituļa dēļ un pret minētiem rakstniekiem, kuriem viņš nevar tikt līdzi ne ar savām lugām, ne ar dzejām, kaut gan pats savā laikrakstā nau kaunējies noteikt, ka Puriņu Klāvs, t. i., viņš pats, līdzās Skujeniekam esot labākais latviešu dzejnieks.
Ja «Māj. Viesis» būs pie malas dabūts - šim mērķim visi līdzekļi labi, «B. V.» studējis visu Jūdasu, Efialtu, Kaupo u. c. vēsturi, - ja arī «M. V.» līdzstrādnieki būs nonicināti un sariebts viņu ražošanas prieks (pēdējie gadi jau ir tik tukši oriģināllugām, ka Rīgas Latv. teātris pērn uzveda tikai divas oriģinālludziņas «aiz līdzcietības»), - tad reiz «B. V.» domā sasniegt to mērķi, pēc kura viņš tik karsti centās jau pirms otras dienas avīzes dibināšanas: nodibināt avīžu monopolu, tā ka «B. V.» būtu viens pats kungs presē; teorētiski viņš liedz, ka sīkkapitāls nīkst, bet praktiski viņš to gribētu izvest cauri, tad reiz arī viņa redaktors - «labākais dzejnieks» spētu brīvi uzelpot un tiktu ievērots. Bet - cerības ir vājas, nonicināt krietnākos rakstniekus neizdodas, un tādēļ tad zobus atņirdzošais niknums un bēdīgie «smaidi» - hinc illae lacrimae (tādēļ tās asaras).
Kādā kārtā un kādiem līdzekļiem «Balt. V.» cenšas sasniegt šo monopolu un vienvaldību avīžniecībā un rakstniecībā, to vislabāk tēlo pēdējais un jaunākais no augšā minētiem viņa kara gājieniem, un, tā kā citi «B. V.» uzbrukumi ir jau tuvāk aplūkoti un pienācīgi atraidīti, tad pārejam uz šo.
«Baltijas Vēstneša» kara deja šoreiz grozās atkal ap «Fausta» atdzejojumu, kurš «Balt. Vēstn.» vīriem neļauj mierīgi gulēt jau kopš vairāk nekā pusotra gada. Raksturojuma dēļ jāatskatās atpakaļ uz «B. V.» cīniņiem pret «Faustu». Nebija vēl sācis iznākt «F.» atdzejojums, jau «Balt. Vēstn.» vīri sāka daždažādās meldijās skandināt uzbrukumu uvertīru. Kad «Fausts» patiesi parādījās «Mājas Viesa Mēnešrakstā», «B. Vēstn.» bija pilnīgi pārsteigts un tikai pēc trim mēnešiem atjēdzās uzbrukt. Kautiņā tika sūtīts kāds milzens pērkoņa dēls (kā jau milži, stiprs miesās, bet vājš garā), kas uz vietas atdzejojumu pieskaitīja pie «sēnalām», «blēņām» un pat «nelietīgiem rakstiem». Viņš noteica «Faustu» par nemorālisku, bildes par pārāk dārgām un atrada tulkojuma kļūdas «puspēduu trūkumā, apostrofos, 3 neskaidrās atskaņās (kuras vēlāk izrādījās par itin skaidrām), neparastos vārdos (kā piem., gauži, laipni, dzidrs, šalc) un beigās vācu teksta nesaprašanā un sabojāšanā, jo Cvingera skatā Grietiņa ciešot ne dvēseles mokas, bet gan kaulu vai vēdera sāpes. Tamlīdzīgi nedz kaunīgi, nedz gudri uzbrukumi turpinājās pāris mēnešu un tad pēc pienācīgas atbildes piepeši apklusa: «Balt. Vēstnesis» beigās pat nodievojās, ka nemaz negribējis uzbrukt ne «Faustam», ne atdzejojumam, bet tikai bildēm. Pēc šīs lielās blamāžas «B. V.» vairāk nekā gadu turēja - spalvu, ar muti viņa vīri neapnikuši strādāja, bet viņi toreiz pļāva citā laukā. Pa to starpu pagājušā gada decembri Latviešu draugu biedrība bija ļoti atzinīgi izteikusies par «Fausta» atdzejojumu, ieskatīdama to «par   i e v ē r o j a m ā k o   l i t e r ā r i s k o   p a r ā d ī b u    1897.   g a d ā»,   p a r  d a r b u,    k u r a m   n e v a r o t   l i e g t   a p b r ī n o š a n u   u n   c i e n ī b u.   «Balt. Vēstn.» lūkoja aplinkus pret tādu atzinīgu spriedumu protestēt, bet māc. Hilners (Draugu biedrības spriedumu devējs) viņu apkaunoja, pastāvēdams uz to, ka «Fausta» atdzejojums   g a n   p e l n o t   a p b r ī n o š a n u    u n   c i e n ī b u.   Līdzīgi atzinīgi izsacījās vācu un krievu (arī galvaspilsētas) avīzes.
Pusgadu pēc šiem spriedumiem un pēc «Faustau galīgas nodrukāšanas «Mājas Viesa Mēnešrakstā» kāds no «B. V.» nomāts slepens «cien. valodnieks» uzdrošinājās tulkotājus nosaukt par «n e p r ā t ī g i e m   n e l g ā m» un «ā k s t i e m» un likt viņiem   m ā c ī t i e s   ā b e c i!!
Viss materiāls, uz kura pamatojās šī savādā slepencienītā valodnieka «spriedums», ir ducis formu un vārdu, kuri - kaut gan patiesībā itin pareizi - pēc viņa greizām domām atdzejojumā esot neparasti vai nepareizi lietoti vai «jaundarināti». Turklāt viņš - citu pamācītājs ābecē - izrādīja tādu valodas neprašanu, ka nosauc par «jaundarinātiem» vārdus, kuri jau gadu desmitiem mierīgi guļ iespiesti vārdnīcās. Ir jau arī ābeci vieglāk zināt nekā vārdnīcu, un «cien. valodnieks» līdz šim paspējis sevišķi «iedziļināties» tikai ābecē.
Mēs turpmāk aplūkosim tuvāk šo «zinātnisko» uzbrukumu   v ā r d u    p a v ā r d a m   un tad redzēsim, masku paceļot, cik maz tur zinātnes un cik daudz ļaunprātības un varbūt skaudības un nenovīdības, ka «Fausta» tulkojums pabeigts un atzīts par apbrīnošanas cienīgu, kamēr Homērs izrādījās par grūtu viņa tulkotāja spēkiem. Pievilcīgi vajadzētu būt ieskatīties šinī «divdabī» (neveikls jaundarinājums! - bet darināts no paša «cien. valodnieka»), kurš reizē grib būt Homērs un Coils (Homēra pēlējs, arī savā laikā «cienīts valodnieks»). Mēs šo «divdabi» mērosim pēc teikuma: «Ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums tiks mērots.»

 

 

II

Kad «Balt. Vēstnesis» izgājušu gadu velti bija izsūtījis cīņā pret «Faustu» savu pērkoņdēlu, kurš gan nikni rūca un spēra, bet kura spērieni bija auksti un nedarīja ne iespaida, ne saukuma, kad vēl Draugu biedrība bija devusi savu atzinīgo spriedumu par «Fausta» atdzejojumu un Rīgas Latviešu teātris bija ieguvis «Fausta» izrādīšanas tiesības, - tad «Balt. Vēstnesis» pēc savas parašas grieza mēteli uz otru pusi, pasniedza ievadrakstu par «Faustu», kā jau minējām, un ieteica apmeklēt «Fausta» izrādes.
Tādu «Balt. Vēstneša» apsviešanos uz otru pusi tanī pat laikā varēja ievērot arī viņa spriedumos par Zudermani, kurš gandrīz piepeši pārvērtās iz kaut kāda «zudelmaņa» par vīru, kas pieskaitāms pie vācu šī laika visspējīgākiem un uzcītīgākiem rakstniekiem («B. V.» Nr. 94.), - «Balt. Vēstn.» tiešām varēja būt drošs, ka par tādu viņa «apsviešanos» neviens nebrīnīsies. Emīls Zolā pat tiek vienā pašā nedēļā te nonicināts un apbalvots «morāliskiem spērieniem», te ievadrakstos cildināts. «B. V.» vispār savos spriedumos par darbiem un rakstniekiem neļaujas vadīties no iemesliem, kuri atronami darbos pašos, no viņu īpašībām, bet no iemesliem, kuri stāv ārpus tiem.
Šis apstāklis «Balt. Vēstnesim» nācis par labu arī, attiecoties uz «Faustu». - Radās jauns rakstītājs, kurš bija ar mieru «Faustu» saplosīt, un «B. Vēstn.» plaši atver viņam savas telpas, jo pretiniekam uzbrukt un nevis viņa darbus atzīt ir īsti «lietderīgais jeb prātīgais virziens», pie kura pieturas arī nupat minētais rakstītājs, kāds «cien. valodnieks».
Bet pirmais uzbrucējs - «referents» - bija skaudīgi blamējies, vajadzēja būt apdomīgākam. «Cien. valodnieks» nāk lēnām pa tiltu. Kādu pusduci numuru cauri viņš it nevainīgi notulko garus nostāstus: «Valodas pareizības virzieni» iz dažādu valodnieku (it sevišķi Norena) rakstiem; šie nostāsti ir tik gari, viss, ko viņi izklāsta, ir tik pazīstams, jā, pat «nodrāzts» (kaut gan «cien. valodnieks» pūlas visu stāstīt ar cienības pilnu zinātnisku ģīmi), - ka pat «Austrums», kurš citkārt nezin, kā viņu cildināt, nosauc šo «apcerējuma» daļu par «s a u s u», maz «pievilcīgu» un maz «praktisku»; esot tikai «skaisti piemēri» iz mūsu valodas.
Bet tad «Balt. Vēstn.» 117. num. nāk pirmais un vēl diezgan nedrošais uzbrukums «Fausta» atdzejojumam - un te tūliņ «Austrums» ar paceltu pirkstu priecīgi aizrāda: lūk, lūk kādi «s e v i š ķ i   i e v ē r o j a m i,    s k a i s t i,   k o d o l ī g i,   l i e t p r a t ī g i» raksti («Austr.» VI. 491.). «Austrums» pat taisni un gaiši izsaka, iekš kā meklējama šīs rakstu virknes «sevišķā interese», un atklāj raksta nolūku, teikdams, ka «sevišķi interesants sāk palikt nupat 117. numurā iesāktais (uzbrukums «Fausta» atdzejojumam, iz kura ņemti pa lielai daļai piemēri. Red.) apcerējums par valodas lietderīgo virzienu . . . kurš liekas būt arī autora virziens». Lai tikai nekādā ziņā nepārprastu, uz ko viss zīmējas, «Austr.» vēl piemetina: «Īpaši mūsu rakstniekus darām uzmanīgus uz šo rakstu virkni.» Jā, vēl vairāk. Tūliņ zem šīs piezīmes tas dod garu pamācību «r a k s t u   t u l k o t ā j i e m», ka tiem vajagot prast abas valodas, nevajagot «verdziski» pārcelt u. t. t. «Var būt, ka tie viens otrs, šādu klaju aizrādījumu lasīdami, saņemas un parāda brīnumus.»
Nu, pēc tik daudziem aizrādījumiem uz rakstniekiem un tulkotājiem un 117. numuru, mēs taču beigās noprotam, uz ko viss zīmējas. Bet mēs pēc šiem aizrādījumiem noprotam arī to, ka tas   n a u   z i n ā t n i s k s   raksts, kam tādi nolūki, kuri gan ir «g r a k t i s k i», skatoties no «Austruma» stāvokļa (ka konkurentam «Mājas Viesa Mēnešrakstam» sadod), bet nau savienojami ar «teorētiskiem» un «zinātniskiem» rakstiem.
Tomēr «zinātniskais ietērpums» daudzējādā ziņā bija patīkams un pat vajadzīgs «Balt. Vēstnesim» un viņa aicinātam talciniekam: uzbrukumus daudz vieglāk apslēpt aiz šādas «zinātniskas» maskas, cirtienus var dot sāņis un negaidot; «zinātniskais ietērpums» pats par sevi jau dod zināmu autoritāti pie nedomātājiem lasītājiem, un šādu šaubāmu autoritāti vēl pastiprina «Balt. Vēstneša» apgalvojums, ka rakstītājs esot «cien. valodnieks». Ar sava vārda neminēšanu šis rakstītājs lūko sevi darīt vēl interesantāku un - varbūt arī izbēgt apkaunojumam. Bez tam jau arī nekādā citādā veidā nevarēja «Faustam» uzbrukt, jo «referāts» - uzbrukums, kāds bija pirmais, nebija vairs vietā: «Fausts» jau pusgadu kā bija nodrukāts «M. V. Mēnešrakstā»; «kritikas» uzbrukums arī nebija iespējams, jo sevišķā izdevumā «Fausts» vēl nebija iznācis. Un tomēr Zinību komisijas vasaras sēdes bija durvju priekšā, un, ka šogad atkal tāpat kā pērn «Fausts» tiktu tur godam minēts, to .nevarēja pielaist nekādā ziņā. Īstā laikā gadījās vai arī tika sadzīts kāds «cien. valodnieks», kurš prata «lietu aranžēt», sarīkot īstu polemikas maskerādi.
Sekosim valodniekam viņa līču loču politikā. Kara deja sākās 117. numurā, kur viņš apgalvo, ka «Fausta» tulkotāji esot «lasītājus maldinājuši», nepārstatīdami rindiņas tā, kā «cien. valodnieks» vēlas, bet turēdamies tuvāk pie vācu teksta; tad viņam būtu labāk paticies «lūkoties» nekā «lūkot dejā», - beigās esot pulks viņam mazpazīstamu un jaundarinātu vārdu: vizma (Ulmaņa vārdnīcā: vizēt - glänzen, schimmern; vizma - jau sen un jo bieži latv. rakstniecībā lietots vārds. R.), virdze (skat. Ulm. vārdnīcā, 342. lpp.: virdze - grosser Hause; «cien. valodnieks» nau turējis par vajadzīgu palūkoties vārdnīcā, viņš iztiek ar vienu pašu «ābeci», kuru ieteic arī citiem. R.); spirdze (Ulm. vārdn. spirdzināt, arī - spirdzēt; katrs caurmēra lasītājs min. vārdu «pareizi sapratis un ātri bez lielām pūlēm iegaumēs», tikai «cien. valodnieks» ne. R.). - Še jau pirmo reizi parādās pārmetums, ka «Fausta» atdzejojumā esot «nelaimīgi jaundarināti» un «valodniekam» maz pazīstami vārdi; vēlāk šī «jaundarināšana» un tas apstāklis, ka «cien. valodniekam» ir «maz pazīstami» latviešu vārdi, tiek reizu reizēm pārmests «Fausta» tulkotājiem un ir, kā liekas, lielākais grēks, kuru tiem pieskaita; mēs viņu tādēļ vēlāk aplūkosim tuvāki, jo vairāk vēl tādēļ, ka šo pašu pārmetumu darīja arī tāda pērkoņdēla autoritāte kā J. Pd. k., pazīstamais «puspēdiņu» un «vēdersāpju» referents.
Vispirms pāriesim uz nākošo, «B. V.» 120. numuru, kurā «cien. valodnieks» ir jau tik tālu sadrošinājies un, dzejniekus kritizēdams un savā «ābecē» pamācīdams, ticis pats «savās acis» par tādu dzejas mākslinieku,   k a   p ā r l a b o   t a u t a s   d z i e s m a s   u n    i z d z e j o   t a u t a i   p r i e k š ā,    k a   t a i   ī s t i   b ū t u   b i j i s   j ā d z e jo!!!
Ir gan šis «cien. valodnieks» savā ziņā īsts «dublikāts» no «pēdiņu» referenta J. Pd. kga! Tas arī izdzejoja «Fausta» tulkotājiem priekšā «jaukus pantiņus»: gu-gu! gu gu! Un tāpat kā «pēdiņu» kga «pārlabojums» pastāvēja iekš tā, ka viņš maiga deminutīva vietā lika rupjāku vārdu un panta robus pildīja ar dažādiem ielāpu vārdiņiem, - taisni tāpat ar rupjākiem vārdiem un ielāpiem strādā arī šis «pārlabotājs» valodnieks. Pie šiem kungiem var īsti redzēt, cik tālu spēj iet «aiznaglots pedantisms», - mēs negribam lietot sīvāku vārdu, kurš būtu gan vairāk vietā. Dieva laime, ka tautas dziesmu izdošana nākusi Barona tēva lēnās rokās; «valodnieks» viņas visas bez žēlastības būtu graizījis un pārlabojis jo, kad viņas tika dzejotas, neviens vēl nepazina «cien. valodnieka» ābeci.
«Cien. valodnieks» pārmet   t a u t a i,   ka viņa runā tā, kā tautas dziesmā teikts: (man . . .) saulītē cēlušai «iedod maizes gabaliņu»; viņš tad jau labāk ņem izloksnes formu «piesacēlušai», kuru lieto tāda autoritāte latviešu valodas ziņā kā «Baznīcas Vēstnesis», kas, zinādams garīgas lietas, zinās vēl labāk laicīgas un kas nesen tika drukāts pie «kunga Leiferta» un vēl šobrīd izķēmo latviešu vārdus pēc leišu vai židu izloksnes, piem.: Elizabete Kalnine, Jūlija Galdine, Alise Reinsone («Bazn. Vēstn.» Nr. 3.). Beigās «kungs cien. valodnieks» gan noteic, ka «vislabāki sacīt»: «saulē man ceļoties . . .», bet mums šķiet, viss viņa «sīvais cīniņš, kurš grasās vai pat pavisam izskaust iz latviešu valodas» («cien. valodnieka» vārdi) minēto tautas dziesmās lietoto formu, ir veltīgs darbs un turklāt «nedarbs» un varmācība; jo tauta bieži vien atmet šo refleksīva galotni un viņu neizmācīs pēc valodnieka ābeces runāt: klausītājies, vēlējumies, kur viņa runā: klausītājs, vēlējums. «Neder valodu iežņaugt stingros gramatikas likumos», saka tas pats «cien. valodnieks».
Vēl nelaimīgāks būs «valodnieka» «sīvais cīniņš», ja viņš sekos augšā min. autoritātei, «Bazn. Vēstneša» redaktoram, kurš latviešu valodu arī gribēja pārlabot pēc leišu valodas un ieveda tādus vārdu centaurus vai sumpurņus kā: dukte, reik, viespatis u. t. t. Uz šī «pusleitības» jeb «latavības» ceļa «cien. valodnieks» arī atrodas, ja viņš nosaka latviešu vārda «ziegties, ziedzīgi» pareizību vai nepareizību, skatoties pēc tā, kā šis vārds tiek lietots -    l e i š u   valodā.
Tanī pašā «Balt. Vēstneša» 120. numurā «cien. valodnieks» iet tāļāk. Savā latv. valodas pārlabošanas jeb «reformācijas» darbā tas ir ieracies tanī naivā pārliecībā, it kā viņš pats būtu aicināts (vai no «Balt. Vēstneša»?) reformators visai latviešu valodai, kā jau viņš bija drošu pieri uzņēmies «pārlabot» un «pārdzejot» tautas dziesmas. Tādēļ tad arī viņa «reformatora» dusmu ceras (visi reformatori ir dusmīgi) un lamu vārdu bagātība. «Jo pie mums dažs labs, pats vēl pat ne latv. valodas ābecē neielauzījies, ākstās tā, it kā viņš būtu aicināts valodas reformators», tā viņš nobeidz savu rakstu virkni, tikai pašā galā atklādams sava iekaisuma cēloni, kā veikls romānists uz beigām pataupa atrisinājuma efektu. Lūk, «mūsu valodas reformators» aizskārts savās vienvaldības tiesībās! Nu, tad sargājaties ar, jūs neprātīgie nelgas!
No Norena «mūsu reformators» noraksta kādu «likumu», kurš viņam dod iespēju sodīt atkal «Fausta» atdzejojumu; «Sliktāks ir ikviens garāks teiciens, ja tas neko citu nenozīmē kā īsākais; p. p., trejāds, nevis trīsējāds, sadursme, nevis saduršanās.» «Valodniekam» ir liels piemēru trūkums, laikam tādēļ, ka «ir maz viņam pazīstamu» latviešu vārdu; mēs varētu šo skaitu papildināt: vizma, nevis vizēšana, spirdze, nevis spirdzināšana, uztice, nevis uzticēšanās, rība, nevis rībēšana, bez valda, nevis bez savaldīšanās (2 zilbes 5 vietā), mīla, nevis mīlestība u. t. t., un «cien. valodniekam», ja tikai viņš pats turas pie sava
nupat izteiktā likuma, vajadzētu būt ar mums vienis prātis, jo tiešām: «sliktāks ir ikviens garāks teiciens, ja tas neko citu nenozīmē kā īsākais»!
Un būtu arī bijis «cien. valodnieks» ar mums vienis prātis un pats varbūt būtu pievedis mūsu minētos piemērus, ja tik tie būtu ņemti iz kāda «patīkama dziesminieka» rakstiem.
Bet tā jau, lūk, ir tā ķibele, ka piemēri visi iz «Fausta» atdzejojuma. Un nu neder vairs nekāds likums: der Jude wird verbrannt (žīds jāsadedzina!)! Nu visi šie piemēri pierāda nevis valodas likuma Nr. 6. («B. V.» 120. num.) ievērošanu, bet to, ka «Fausta» tulkotāji ir «nesapratīgi nelgas», «nemākuļi», «āksti» u. t. t.; cik šo piemēru, tik daudz grēku pret «cien. valodnieka» ābeci; par sodu viņš liek tulkotājiem ābeci mācīties!
Lasītāji nobrīnīsies vien: kā tas tā iznāca; ka par likuma izpildīšanu dabūn tik bargu sodu un rājienu?
«Cien. valodnieks» prot arī šo lietu «arangžēt», viņš uzstāda jaunu likumu, pēc numura 8.: «pavisam atmetams ikviens valodas parašas grozījums, kas nespēj noteiktāki un pareizāki runātāja domas klausītājam izsacīt nekā valodas parašā nodibinājušies teicieni»; «no diviem vienāda labuma vārdiem parastākais jāatzīst par labāko»; «valodā mēdzam uzlūkot to par jaukāku, ar ko esam apraduši». Uz šī likuma 8.   p a n t a   pamata nu tiek notiesāti visi augšā minētie piemēri, kuri tik pilnīgi izpildīja likuma 6.   p a n t a    prasījumus, jo izteica īsāki to pašu, ko garākie teicieni.
Pēc 8. panta ir labāks un arī jaukāks tas vārds, kas parasts; «valodnieks» tad arī «ar mīļu prātu apsveicinās» «brūtganus», varbūt arī «spīsmanes», «porrīterus», «arķidaktus» (arķitekts), «denķelbukus» un «špicbukus» un biedrus; pielaiž; ja arī ne ieteic: jodkurmus, joda kājas, Salmiņ' Jēkabus (zalmjaks), un apstājas tikai pie: prāta kulēm, pīļu zobiem un vella pēdām (protokols, filozofs, velosipēds. R.). Šādi vārdi, viņš saka, «dara valodu saprotamāku»! «Neparastie» Qai, kā viņš agrāk mēdza teikt, «mazpazīstamie un jaundarinātie» vārdi ir īsti tie, pret kuriem viņš «sācis savu cīniņu», - jo šie vārdi parādās «Fausta» tulkojumā. Viņa likuma 6. pants ir tikai tādēļ vajadzīgs, lai varētu nosodīt par «aplamu» «Fausta» tulkojumā vārdu «slēpja» (Kalns . . . daudz neizkalta zelta slēpja). - «Sliktāks ir garāks teiciens!» Bet patiesībā šis 6. pants te nemaz nepiederas. Pareiza šī vārda konjugācija
ir: es slēpju, tu slēpji, viņš slēpja. Ikdienišķā nevērīgā runā dzird sakām: tu slēp, viņš slēp jeb slēpj; bet tas ir tikai vārdu strupinājums, kuru tas pats «cien. valodnieks» par kādām pāris rindiņām tālāk («B. V.» 122. num.) nezina kā nonicināt un nolamāt par: «strupinājamu nedarbu, strupastēm un strupašķiem» u. t. t. Bez tam visi bieži vien lieto veco, pilnīgo formu; parastās īsākās vietā, piem., pazīstamā Ausekļa trimpulā: Kā Daugava vaida (tagad parasts «vaid») un staburags asaras rauda (tagad parasts «raud»). Gēte «Faustā» saka pat «begannte», «abestürtzt», kur jāsaka: begann, stürtzt.
Pāriesim nu uz galvenāko pārmetumu: «m a z p a z ī s t a m i   u n    j a u n d a r i n ā t i» vārdi, kuri tiek sodīti pēc 8. panta; aplūkosim vispirms, kā «cien. valodnieks» izturas pret «jaundarīšanu» tur, kur viņš ar to sastopas savās paša vajadzībās. Tanī pašā 117. «B. V.» numurā, kurā izsacīts pirmais rājiens par vārdiem «vizma, virdze, spirdze», «cien. valodnieks» pats lieto «nelaimīgi jaundarinātus» vārdus: satiksmes vārds (kāda satiksme? lasītājs pirmāk vismaz tiek maldināts), izteiksme, «īstenības izteiksme» (kur pat ar «īstenību» «lasītājs tiek maldināts», jo te nau domāta «īstenība», bet kāda gramatikāliska forma); nākošā numurā viņš nokļūst jau līdz «salikteņiem», «atgriezeniskiem izteiksmes vārdiem» un pat «divdabjiem» (participiem), bet «divdabis» tikpat labi varētu apzīmēt daudz citas gramatikāliskas formas un «divdabis» var būt arī amfībija (abinieks), varde, kas kurc   d z i r n a v s t r a u t a   maliņā; jā, «divdabis» var būt arī «teorētisks» «cien. valodnieks», kurš kalpo «praktiskiem» uzbrukšanas nolūkiem. «Divdabis» tādēļ ir tiešām «nelaimīgi» - priekš paša darinātāja - «jaundarināts» vārds; šis pats «valodnieks» «jaundarina» arī tādus vārdus, kā: šķietami, dīdināt (parastajam vārdam «dīdīt» «cien. valodnieks» piekar asti klāt, kuru viņš vispār ļoti iemīļojis un sirdīgi aizstāv pret visiem «strupinātājiem»: ir jau arī viņa līdzi ar ragiem neatņemams piederums pie «B. V-ša» «simboliskā
liellopa»), strupinājamais nedarbs (zīmējas uz astes nogriešanu) u. t. t.
Tanīs pat «Balt. V-ša» numuros, iz kuriem dveš pretī stipra pārliecība, ka vārdu «jaundarināšana» ir liels grēks, un kuros par šādu nedarbu izsaka vissīvākos pārmetumus «Fausta» tulkotājiem, jā, pat lamas: neprātīgi nelgas, nemākļi, āksti, aplamības u. t. t., - tanīs pat «B. V-ša» numuros «nelaimīgi jaundarināti» vārdi mudžēt mudž, piemēram: vēstkārība («Balt. Vēstn.» 109. num.), kur parasti saka «ziņkārība», un nau ne mazākā iemesla šo vārdu «pārcept» un pārcepšanu uzticēt «nemākļiem»; panodaļas («B. V.» 112. n.), kur parasti saka: apakšnodaļas; saimotājas («B. Vēstn.» 117. num.), kur agrāk bija saimnieces; tur ir: biezokņi («B. V.» 106. num.), Dickicht, ir labs vecs vārds: biežņa; greznekļi («B. V.» 122. n.), vaibstieni («B. V.» 103. n.), parasti: vaibsti; še piekārta atkal aste, un vēlāk: piekritums («B. V.» 120. num.: «izpelnījās lielisku piekritumu un aplausu». No «cien. valodnieka» «B. V.» par to gan neizpelnīsies «piekritumu», ka atmetis asti un nesaka «piekrišana»); tad nāk: piespiedīgāki (?) («B. V.» 129. n.), lūgtava («B. V.» 129. n.), pienākošā (!!) vietā (turpat), piecgadu (!) laikmets un pat «gadu piecatne»! («B. V.» 130. num.) - Lai piemēru rinda neiznāk par daudz gara, minēsim tikai vēl «B. V.» 126. num.: «derdzīgs riebīgums», kurš sevišķi ievērojams tādēļ, ka «derdzīgs» pirmo reizi lietots «Fausta» atdzejojumā, iz kura to mācījies «Balt. Vēstnesis». It kā par apmierinājumu «cien. valodniekamn «Balt. Vēstnesis» tūliņ pasteidzas iz «Fausta» tapinātam vārdam piebiedrot vārdu: riebīgums, kurš ir apbalvots ar «cien. valodnieka» iemīļoto asti, jo parastais vārds ir «strupastis»: «riebums, rieba».
Un nu pēc visa tā palūkosim, ko saka pats «cien. valodnieks» «B. V.» 122. num.: «Savu valodu labi pazīdami, atradīsim daudzkārt tur īsti vecu latviešu vārdu, kur valodas   n e m ā k l i s  lietos vai nu kādu svešvārdu, vai arī kādu neveikli jaundarinātu vārdu!»
Kuri nu ir tie «nemākļi»? Vai ne «Balt. Vēstnesis» un pats «cien. valodnieks»?!

 

 

III

Polemikas lietā ar «Balt. Vēstnesi» pēdējā laikā daudz apstākļi pārgrozījušies; uz dažiem jau īsumā aizrādīts, uz dažiem jāaizrāda arī še, jo nu viss jautājums stāv gluži citādā gaismā. Galvenais «Balt. Vēstneša» mērķis, nonicināt «Fausta» tulkojumu ar kādu «cienītu valodnieku» un nosaucot tulkotājus par «neprātīgiem nelgām, nemākļiem, ākstiem, ābeces nepratējiem» u. t. t., lai Zinību komisijas vasaras sēdēs panāktu   n e a t z i n ī g u s    spriedumus par «Fausta» tulkojumu un tā atspēkotu Draugu biedrības spriedumu, - šis mērķis nau sasniegts, - ja taisni tam pretī izrādās, ka pats Zinību. komisijas priekšnieks pašā atklāšanas runā, īsi apskatot visu mūsu pagājušā gada garīgo darbību, ir turējis par vajadzīgu aizrādīt «k ā    u z   s e v i š ķ i   i e v ē r o j a m u    p a r ā d ī b u   l a t v i e š u   d a i ļ l i t e r a t ū r ā:   u z   l a b i   i z d e v u š o s    k l a s i ķ u   t u l k o j u m u:   G ē t e s    «F a u s t u». Pievilcīgā runa, kura ievērojama daudzējādā ziņā, nodrukāta «B. V.» 134. un 135. numuros. Viņš šim spriedumam, kurš nepaliek pakaļ Draugu biedrības spriedumam, vēl piemetina: «T a m l ī d z ī g i e m   t u l k o j u m i e m   d r o š i   v i e n   b ū s    p a l i e k a m a   v i e t a   l a t v i e š u    l i t e r a t ū r ā.»
Kas pasniedz tādus   l a b i   i z d e v u š o s    tulkojumus, kuriem būs   p a l i e k a m a   v i e t a    m ū s u   l i t e r a t ū r ā   un kuri ir    s e v i š ķ i   i e v ē r o j a m a   p a r ā d ī b a,   tie nevar būt «neprātīgi nelgas» un «āksti», «nemākļi», jā, pat «ābeces nepratēji», kuri jāpamāca «ābeces zinātnē» no kāda «cien. valodnieka»; visi šie «zinātniskie termini», kuri ir «cien. valodnieka» amata rīki, mums jāatstāj viņa lietošanai sava paša personiskās vajadzībās, tur vini arī labāk piederēs.
Augšā minētos «labi izdevušos tulkojumus» Zinību komisijas priekšnieks uzskaita šādā rindā: «Homēra Odiseja no K. Mīlenbaha, Gētes Fausts no Raiņa un Aspazijas, Šekspīra Hamlets no Svešā un Julius Cēzars no Fr. Adamoviča» u. c., - bet, tā kā nu daži, nedaudzi dziedājumi no Odisejas iznākuši starpā no 1890.-1895. gadam, bet neviens pagājušā gadā, tad Fausta tulkojums nāk pašā pirmā vietā un kā pabeigts liels darbs (nevis mēģinājums dažus dziedājumus tulkot), kurš sarakstīts atskaņās un nevis vienkārši metriski kā visi citi minētie tulkojumi, kādus uz pastellējumu pagatavo Rīgas Latv. teātrim, - tad «F.» tulkojums ir «ievērojama parādība» ne vien pērnā gadā, bet par daudziem gadiem, t. i., vispār latviešu literatūrā.
Arī «speciālists» «referents par mēnešrakstiem», kura spriedums, protams, krīt daudz mazāk svarā, salīdzinot ar oficielo un vispārīgo paša priekšnieka spriedumu, saka apmēram to pašu, ka ar «Fausta tulkojumu latviešu lasītājiem atveroties jaunas izredzes (!)», kā viņš to ar prieku lasījis u. t. t. Bet prieku pie Fausta tulkojuma lasīšanas viņam liekas būt sarūgtinājis pērnā gadā «Balt. Vēstnesī» nodrukātais «pērkoņdēla» «sēnalu un nelietības» referāts par «Faustu», un no šī draudīgā «referāta uzbrukuma» iespaida «speciālists» nau arī vēl šogad atsvabinājies, jo pārmet (vismaz pēc «Balt. Vēstneša» vārdiem) oriģināla pārpratumus (vienīgais līdz šim uzrādītais ir tas, ka Cvingera skatā Grietiņa ciešot vēdera un ne dvēseles sāpes! Tātad «speciālists» nostādās ļaužu apsmieklā līdzi Pd. kgam!) un niansu neievērošanu (kādu? Pd. uzrādīto?). Pārmetumu par grūtām konstrukcijām un «nelietojamiem vārdiem» speciālists turpretī laikam būs ņēmis no «cien. valodnieka».
Še varam minēt vēl vienu apstākli, kas pārgrozijies, - ka pa šo polemikas laiku («Balt. Vēstn.» priekš sevis piepatura labāk vārdu «lamāšanās», kurš viņam izrādās parastāks un tautiskāks) «cien. valodnieks» ir ticis no «Balt. Vēstn.» paaugstināts par «filoloģijas kandidātu» («B. V.» 137. num.), laiks būtu, ka «Balt. Vēstn.» redaktors arī tiktu paaugstināts par kādu «alķīmijas kandidātu». Bet arī šis apstāklis, kurš nāca gaismā tikai pēc Zinību komisijas sēdēm, nau «Balt. Vēstn.» par labu, un «cien. valodnieka» spriedums un viņa pesimistiskā filozofija», kurā viņš nonāk līdz «neprātīgam nelgam», arī tagad, kad «valodnieks» izkūņojies par «filoloģijas kandidātu», nepierāda nebūt Fausta atdzejojuma nederīgumu, bet vienīgi «kandidāta» uzbrukšanas kāri un nespēcīgas dusmas pret iedomātiem «reformatoriem», pareizāk, pret konkurentiem. Savu nespējību «Balt. Vēstn.» pats atzīst 137. numurā, teikdams, ka nevarot un (tādēļ) negribot polemizēt ar «Mājas Viesi» un «atstājot to mierīgi viņa liktenim un» bezzobainiem «Smaidoņa smaidiem». Bez šaubām, tas ir prātīgākais, ko «Balt. Vēstn.» savā nepatīkamā stāvoklī var darīt; kad viņš būtu agrāk apdomājies un līdzi ar saviem «pērkoņdēliem» un «filoloģijas kandidātiem» nebūtu ar   l a m ā š a n u    gribējis pamācīt pazīstamus rakstniekus, viņš nemaz nebūtu ieticis savā tagadējā ķibelē, kur viņam atliek tikai klusēt un - bērnišķi smaidīt. Nepalīdz «Balt. Vēstn.» nekā, ka viņš sūdzas, mēs nenākot viņam pretim «frakā un glazē cimdos», teikdami: «No suņa riešanas mēness neaptumšosies.» Bet malku cirst jau nemēdz iet «frakā un glazē cimdos». Jau no 1870. g. «Balt. Vēstn.»    p a t s   s e v i   mēdza nosaukt par zināmu lopiņu un tam arvienu godu darījis - tātad še nau nekāda apvainojuma un rupjības. Kas zīmējas uz otru teikumu, tad tas ir vispāri lietots un neapgāžams «zinātnisks fakts», jo tiešām neviena mēness aptumšošanās nau notikusi caur suņu riešanu, tāpat kā Ādolfs Alunāns aizvien paliks par latviešu teātra tēvu, kaut «Balt. Vēstn.» arī vēl niknāk tam uzbruktu un to zākātu. Pret šādiem zākātājiem griezās ar vārdiem: mežoņi, mežoni! (kanibāļi!) slavenais rakstnieks Zolā; šis sauciens ticis vēsturīgs un nepieder «Mājas Viesim», un «Balt. Vēstnesim» to vajadzēja zināt, ja viņš cik necik interesējas par lietām, kas notiek ārpus «mucas un tēvijas». Baiļu brīdī «Balt. Vēstn.» cerē atrast glābiņu pie kāda kursu beiguša «kandidāta», no kura viņam tik liels respekts, tādēļ ka pašā redakcijā «nebeiguļi» vien sēd. Savā pārmērīgā respektā no «mācīta grāda» viņš pat netura par vajadzīgu «kandidātu» saukt pie vārda, bet domā, ka visi sabaidīsies jau no šīs burvīgās skaņas vien: «filoloģijas kandidāts». Cik naivi ir tādi pusizglītoti cilvēki! Viņi izkar kandidāta cepuri un grib, lai priekš tās klanās kā priekš Šveicijas Geslera cepures! Vai šis «filoloģijas kandidāts» nau tikai «slavenais pētnieks» Longomanhambarls, kuru izdomājis humorists Marks Tvens?
Tanī pašā runā Zinību komisijas priekšnieks, it kā papildinādams cita starpā arī savu spriedumu par Fausta tulkojumu un viņa likteni, saka: «Visi mūsu literāriskie darbinieki vēl nau apkusuši; bet, ja līdzšinējie Apstākļi vēl ilgi valdīs, tad arī viņi ar laiku pagurs.» Gadījums bija vēlējis, ka mēs tanī pašā dienā izteicām tās pašas domas savā polemikas rakstā. «Materielu labumu no saviem darbiem un pūliņiem tie nevar sagaidīt un, kā rādās, arī nesagaida, bet pat atzinības un uzmudināšanas tie nedabūn . . . Ja kāds atklāts latviešu darbinieks paliek nezākāts un neķengāts, tad tas var tiešām runāt par laimi. Lielākā daļa dabūn kā atmaksu par saviem pūliņiem dzirdēt ķengāšanas vārdus vai pelnīti, vai nepelnīti, gan biedrībās, gan avīzēs, gan sevišķās «brošūrās». Jāievēro, ka še runa tikai par «literāriskiem darbiniekiem», t. i., rakstniekiem un dzejniekiem; sevišķas ķengāšanas brošūras līdz šim izdotas tikai pret Aspaziju, un no avīzēm ar rakstnieku un dzejnieku nozākāšanu visvairāk nodarbojas «Baltijas Vēstnesis», kura redaktois N. Puriņš pats sevi atzīst par lielāko dzejnieku. «Tas nereti saceļ niknas ķildas, kuras izkaro ne vien pašu mājās, bet   p ā r n e s    a r ī   c i t ā   l ē ģ e r ī» - «šī citā lēģeri pārnešana» pieder arī pie «Balt. Vēstn.» specialitātes, un viņa rakstnieciskā nespēja ir diemžēl atradusi «citā lēģeri» saģiftētus ieročus.

 

 

IV

Griezīsimies nu atkal atpakaļ pie «cien. valodnieka», kurš, pēc «Baltijas Vēstn.» domām, kā «filoloģijas kandidāts» var tikai pavicināt ar cepuri, lai visi drebētu «reformatora» priekšā. Mūsu līdzšinējie aizrādījumi bija vajadzīgi, lai visi gaiši redzētu, ka «Balt. Vēstu.» ar saviem «kalpojošiem gariem» paliek viens pats, «Fausta» tulkotājus zākādams gan par «neprātīgiem nelgām», gan «ākstiem» u. t. t. Minētie ļoti atzingie spriedumi krīt jo lielākā svarā tādēļ, ka 1) tie nāk no abām vienīgām iestādēm, kuras referē par mūsu literatūru, t. i., no «draugu biedrības» un «Zinību komisijas», 2) ka ar un iestādēm ne mēs, ne tulkotāji nestāvam nekādā tuvākā sakarā un 3) ka vismaz «Zinību komisija» un viņas priekšnieks stāv taisni tanī «lēģerī», kura orgāns ir «Balt. Vēstnesis». (Ja nemaldāmies, tad Zinību komisijas priekšnieks pat ir vai bija «Balt. Vēstn.» pastāvīgs līdzstrādnieks.) Tātad paša «Balt. Vēstn.» lēģeris nau mierā ar viņa zākāšanas kāri, kura ar tādu niknumu griežas pret mūsu pazīstamiem rakstniekiem. Un, ka pat pretinieki (t. i., tie no viņiem, kuri ir godīgi un garīgi spējīgi) atzīst še «Fausta» tulkojuma krietnumu, ir lielākā uzslava, kāda vien iegūstama.
Bet «cien. valodnieks» «Fausta» tulkotājus nonicina. Un tas tādēļ, ka tie lietojuši «jaundarinātus» vārdus un «strupašķus», kā daiļi saka «cien. valodnieks», «celdamies pareizi latviešu valodas apziņā»! Mēs agrāk jau redzējām, ka viņš pats «nelaimīgi darina jaunus vārdus», lai uz to būtu vai nebūtu vajadzība. Tātad «viņš pats sevi apēd», kā viņš arī mēdz teikt; protams, tas viņam daudz nekait, kā jau - «divdabim».
Lielāko daļu no «jaundarinātiem vārdiem» «Faustā» mēs jau minējām un redzējām, ka viņi īsti sader ar «cien. valodnieka» pēc Norena uzstādītā likuma, ka: «sliktāks arvien garāks teiciens, ja tas neko citu neapzīmē kā īsākais»; pārējā daļa atkal ir literatūrā un tautā pazīstami vārdi, kurus tikai «cien. valodnieks» nepazīst. Izskatīsam nu tālāk līdz galam cauri visu sarakstu no «kandidāta» nepazītiem un tādēļ nosodītiem vārdiem «Faustā». - «Brīnus» - vecs vārds, Stendera vārdnīcas 29. lpp. «brīnulieta», «brīnigs» (nevis «brīnumīgs», tātad atvasināts no «brīnus» vai no verba); «saka, Sage, Erzählung», Stendera vārdnīcā 235. lpp. «Cien. valodnieks» arī šoreiz nau vīžojis palūkoties vārdnīcā, bet apmierinājies ar savu ābeces zināšanu; viņš arī zina tikai divas nozīmes vārdam «sakas»: rīki un dakšas, - bet «saka» nozīmē vēl daudz ko citu: linu sauja, tad Haspel, tad kādu Daugavas ieteku, - lai «cien. valodnieks» palūko atkal vārdnīcā, piem., Ulmaņa 245., 246. lpp., - «Fausta» tulkotāji varbūt ar nolūku ņēmuši šo vārdu, gribēdami izjokot pedantus - kritiķus un «valodniekus», no kuriem nu viens «cien.» tiešām sapinies «sakās» un nu nesīs savu «saku mūžu». «Ziegt», skaties Stendera vārdnīcas 245. lpp.: «ziegt, noziegt, mißhandeln, verschulden, Strafe verdienen, noziegties, sich vergehen, ziedzis, praet. no ziegt». Ulmaņa vārdn. 232. lpp. ziegt, ziegties, nur in der Composition noziegt gebräuclich, tātad «ziegt» bez prepozīcijas ir tikai vecāka un dzejiskāka forma, un «valodnieks», kas tik maz zina valodu un jau vārdnīcās atrodamus vārdus, spēj, ja daudz, tikai nolamāt dzejnieku, bet ne vadīt un mācīt. «Cien. valodnieks» atrod latviešu vārdu īsto nozīmi nevis mūsu vārdnīcās, bet leišu valodā un nu gudri prāto, ka «noziegties» esot īsti «nokāpt» un nevarot bez prepozīcijas teikt «likumu kāpt», bet «pārkāpt». Bet «cien. valodnieks» velti pūlējies prātot, jo nevar taču arī teikt ar prepozīciju «likumu noziegt», tikpat maz kā «likumu ziegt», jo iz latviešu valodas apziņas pilnīgi izzudis, ka «ziegt» nozīmē: «kāpt». Mēs nevaram leišu valodas likumos iežņaugt latviešu valodu, lai to arī vēlētos tādi «valodas reformatori» kā pats «kandidāts». - «Sprēg», infinitīvs «sprēgt», Stendera vārdn. 200. lpp. - «Risse bekommen, fein zerplatzen», Ulmaņa vārdn. 276. lpp. ar to pašu nozīmi: «sprēgāt», bet arī «sprēgt - sprāgt» 275. lpp. Bet «cien. valodnieks», nepazīdams «sprēgt» vai nemācēdams no tā atvasināt 3. personu «sprēg», sauc šo vārdu par «strupaški», un, ja «viņš negrib pats sevi apēst», viņam nu vajadzētu arī Stenderi un Ulmani saukt par «neprātīgiem nelgām», un viņš tad būtu vienīgais «prātīgais». - «Laulu pāris» - skat. Ulmaņa vārdn. 136. lpp. «laulnieks, ein angehender Ehemann» (celms - laul-), tāpat «laulājiņa, Braut» (celms laul-); Stendera vārdn. 134. lpp. «laulnieki Trauungsleute»; vārds «laulāt» nāk no igauniskā «laulataman. - «Spirdz» ir tik pazīstama forma un literatūrā, sevišķi dzejās, tik bieži lietota, ka tikai tādam valodniekam kā «cien. kandidātam» tā varēja palikt nepazīstama un izlikties par «Fausta» tulkotāju «jaundarinātu» vai «strupinātu». «iemākts» - skat. Stendera vārdn. 250. lpp. mākt - konnen, verstehen zu machen; «iemākt» tautā tiek pastāvīgi lietots kā «iemācīties» un nevar nekad atlīdzināt nojēgumu «iemācīt» (tranzitīvs); no «mākt» atvasināts arī «māklis» un «nemāklis», skat. Ulmaņa vārdn. 148. lpp.; līdz «nemāklim» arī pats «cien. valodnieks» ticis, jo lieto šo vārdu «Balt. Vēstn.» 122. num., bet «iemākt» viņam nau bijis pa prātam, viņš vārdam «mākt» zina arī tikai vienu nozīmi: «nospiest», bet ar citu «nospiešanu» vien nau nekas panākts, vajaga pašam arī ko «iemākt» un zināt - viņam kā «valodniekam» it sevišķi valoda un vārdnīcas. Gandrīz visa garā rinda nupat minēto vārdu, kā arī agrāk minētie «vizma», «mirdze» u. t. t. nau pazīstami «cien. valodniekam», un. viņš nosauc tos par «nelaimīgi jaundarinātiem» un nolamā par «strupašķiem», kaut gan visi šie vārdi ir vai nu rakstniecībā sen lietoti, vai tautā dzirdami, vai pat pa lielākai daļai vārdnīcās atrodami. Labi, ka šis «cien. valodnieks» nau tas pats, kurš rakstot «Latviešu vārdnīcu», kā tika paziņots Zinību komisijas sēdē 17. jūnijā. Tādam vārdnīcas rakstītājam vajadzētu būt diezgan nepatīkami, ka viņš līdz šim tik maz vīžojis ieskatīties Stenderī un Ulmanī.
Mēs nebūsim tik nežēlīgi zīmēt uz pašu «cien. valodnieku» viņa paša vārdus: «pats vēl pat ne Latviešu valodas ābecē neielauzies, ākstās, it kā viņš būtu aicināts valodas reformators»; «cien. valodnieks» «latviešu valodas ābecē» gan varbūt «ielauzies», bet «vārdnīcā» vēl nau «ielikts», kā veci ļaudis saka.
Vai «cien. valodnieks» tiešām ieskata sevi par «aicinātu reformatoru», kas mācīs visus jaunu «latviešu valodas ābeci»? Vai šī viņa rakstu virkne ir jau tā jaunā «ābece», jeb vai mums būs uz citu gaidīt? Norens saka, ka «v a l o d a s    p a r e i z ī b a s   c e ļ u   n o s t i g o t    n a u   i k v i e n a   c i l v ē k a   s p ē j ā.   T o   i e s p ē j   t i k a i   v a l o d a s   f i l o z o f s   u n   v a l o d a s   m ā k s l i n i e k s», un «valodas mākslinieki ir mūsu labākie rakstnieki», bet pie tiem taču sevi neskaita «cien. valodnieks». Viņš arī vietām pats apgalvo, ka nevajagot valodu iežņaugt stingros likumos, ka valodnieks nevarot rakstniekam un dzejniekam ceļu noteikt, bet, kad «vajadzība prasa», kad jāuzbrūk «Fausta» tulkotājiem, tad viņš visu teikto aizmirst un piedraud «nepatīkamos» rakstniekus mācīt ābecē un nolamā tos par «nelgām» un «ākstiem», ka tie nau turējušies pie viņa «ābeces», kura toreiz vēl nemaz nebija parādījusies. Tas neizklausās vairs pēc «reformatora», bet pēc «inkvizitora», kas neticīgos sadedzina.
«Cien. valodnieks» gan liekas turot pats sevi par «aicināto valodas reformatoru» un par vienīgo, kas drīkst «darināt jaunus vārdus»; trūkst tikai vēl, ka viņš oficiāli liek izsludināties kādā komisijā par «jaunvārdu darinātāju» vai «vārdu darinātavas priekšnieku» un pagatavo vārdus uz pastellējuma. Ja tā, tad lai viņš pasteidzas, jo rakstnieki var tikt klizmā, tikt nolamāti par «ākstiem», nezinādami, vai viņu lietotais vārds ir atļauts vai ne. Tā notika ar «F.» tulkotājiem, kuri nekur nebija uzstājušies par «reformatoriem», nevienam ne mācījuši, ne uzspieduši savu valodu. Bet nu viņi ir krituši «valodas inkvizitora» «ērgļa nagos» (kā saka «Austr.»), kurš visiem grib uzspiest savu «valodas ābeci» un nepaklausīgos visādi nozākā un gribētu izēst iz mūsu literatūras.
Līdzi «jaundarinājumiem» «cien. valodnieks» pārmet arī «strupinājumus» un min bez agrāk pārrunātiem piemēriem vēl, ka vārdiņš «ik» ticis lietots bez vārda «viens». Šis «valodnieks» tiešām iedomājas, ka «ik» nemaz nau lietojams bez vārda «viens» un ar to vien savienojams. Bet vai tad viņš nemaz nezina, ka ir arī vārdi: ikkatrs, ikkurš, ka «ik» ir patstāvīgs vārds (salīdzini leišu ēkas), kurš lietojams tur, kur grib izteikt, ka kaut kas atkārtojas? Ulm. vārdn. 85. lpp. teikts: ik, Vorsatzsilbe, die eine Verallgerneinerung andeutet; also ikdienas, ikgadus u. t. t. Vai pēc «c. val.» domām tiešām būtu jāsaka: ikvienas dienas avīze, ne - ikdienas avīze? Par nelaimi, tanī pašā «B. V.» 122., num. teikts: «uz ik 15 iedzīvotājiem viens telefona abonents», kur vajadzēja pēc «valodas inkvizitora likumiem» teikt: «uz ik vieniem 15 iedzīvotājiem». Ja nu pats pirmais «cien. valodnieka» «ābeces» skolnieks, «B. V.-sis», tanī pat numrā tā kļūdās, ko tad lai dara ar citiem?
Vēl kā «strupinājuma nedarbu» «c. val.» pārmet «daudzināto mīlu», bet viņam, tāpat kā Pd. kgm, derētu atgādāt, ka ar šo pārmetumu izgāja jau reiz vāji arī «valodniekam» K. Milenbaha kgm, kurš, aizstāvēdams «mīlestību», dabūja - «stibu», kamēr viņa pretinieks Sirmais paturēja sev «mīlu». Labi, ka šis «cien. valodnieks» nau toreizējais Mīlenbahs.
Bet arī šim «valodniekam» nederētu par Sirmo necienīgi runāt (skat. «B. V.»), jo viņš pats tik daudz ir mācījies no Sirmā; viņš saka tagad: «šaubāms», kur agrāk sacīja «šaubīgs», «līdzšinējs», kur bija «līdzšinīgs», «vietējs», kur bija «vietīgs laiks» u. t. t.; viņš no Sirmā arī mācījies «atronamais», kur bija «atrodošais», bet iemācīto nau labi sapratis, jo «jaundarina» tādus nevārdus, kā: «strupinājams nedarbs» un viņa «pakaļtecis». «B. V.» (129. num.) izdomā «audzinājamu komisiju», kura tomēr nevis pati ir audzinājama, bet citus audzina; «pakaķtecis» domā visur iztikt cauri ar «am, am, am».
Ar «strupinājamo pārmetumu» «cien. valodniekam» nelaimējās arī tanī ziņā, ka viņš neviļus pats lieto «strupašķi» tur, kur pārmet «strupināšanu» citiem; viņš gari gaužas, ka «mīļā garā astes» galotne «-šana» tiekot atmesta, un saka, ka «valodu paīsināt un pastrupināt esot visjaunākā laikā manāma -   k ā r e». Viņam, garastes un visa garastaina mīļotājam, viņam taču vismaz bija jāsaka:    k ā r o š a n a,   bet ne jaunmodes, nicinātais «strupašķis» - kāre; kurš pat - «Faustā» tiek lietots. Nau brīnums, ka tad arī «B. V.» piekopj «strupinājamo nedarbu», bet ar parasto neveiklību, un tā tad viņam iznāk tādi vārdi, kā: «starptautu putnu izstāde» («Balt. Vēstn.» 112. num.), kas tais par «starptautām»? kas dzīvo citu tautu starpā, varbūt čigāni? Parasti taču saka «starptautiska putnu izstāde»; «tekniķu skolas paidagogu komiteja», «klasiķu ģimnāzija» («Balt. Vēstn.» 126. num.) - kurā mācās klasiķi? tātad Homērs, Cicerons? «Balt. Vēstn.» arī saka «kvēl», nevis «kvēlē» vai «kvēlo»; jā, viņš pat raksta: «zaud», «pazaud» («B. V.» 131. num.), kur taču neviens citādi nesaka, kā «zaudē, pazaudē». Tas viss tikai pierāda, ka pat «Balt. Vēstnesim» apnikusi «garastība». Garastības laiki arī valodā pagājuši, un velti «cien. valodnieks» žēlojas par «garastes neatzīšanu» un «strupašķu» un ieviešanos. Arī citas jaunlaiku valodas attīstās tādējādi, ka tiek lokanākas, pieglaužas vieglāk domām, vārdi tiek īsāki, atkrīt sugas, pat galotņu deklinācijas, angļu valodā vairums vienzilbīgu vārdu, un ir tendence sarunas valodā saīsināt vārdus: krieviski, piem., nemēdz vairs sacīt организировать, bet организовать u. t. t. Mēs šo piezīmi nebūt neuzstādām par likumu, pie kura būtu jāturas, bet aizrādām tikai uz valodas virzienu. - Un, ka latviešu valodā «strupināšana» arvien tālāk izplatās, to vislabāk zina un nožēlo «cien. valodnieks». Tanī «Austruma» burtnīcā (6.), kurā bija «aizrādāmais pirksts» uz «valodnieka» «praktiskiem rakstiem», pat ieviesušās «ilgas» un «gaidas», taisni nākdamas iz «Fausta» tulkojuma. Arī citi šinī tulkojumā lietotie «maz pazīstamie un nelaimīgi jaundarinātie» vārdi pamazām parādās mūsu rakstniecībā, un rakstnieki (it kā «Fausta» tulkotājus saudzēdami) tos izdod par saviem «jaundarinājumiem». - Bet viss jautājums galu galai nau nebūt valodniecisks, bet grozās ap to, vai tulkojums dzejisks vai ne. -
«Cien. valodnieks» «Fausta» tulkotājiem vēl pazagšus pārmet, ka tiem trūkstot «atskaņu», jo atskaņas dēļ lietota forma: «slēpja» un «sprēg». Uz to ir tikai viena atbilde: kam netrūka atskaņu priekš 11 737 pantiem (tik daudz pantu «Faustā»), tas tās spēja atrast arī priekš 2 pantiem. -   L a t v i e š u    d z e j a s   l i t e r a t ū r a   t a g a d    i r   a t s k a ņ ā m   n e s a l ī d z i n ā m i    b a g ā t ā k a   n e k ā   p i r m s   «F a u s t a»   t u l k o j u m a.
Svešvārdu lietošanu vēl pārmet «cien. valodnieks», kurš uz katra soļa pats lieto svešvārdus savos rakstos.
Vai nu «cien. valodnieks» dod beigās objektīvu mērauklu, pēc kuras varētu bez šaubām noteikt, vai zināms vārds ir lietojams vai ne? - Nē, viss, ko viņš dod, ir tikai patvaļīgs, subjektīvs spriedums, un viņa tā sauktais «virziens» ir īsts «salašņu virziens», drusku «dabiskā virziena», drusku «paraugu virziena»: - jāraksta tā, kā parasts, bet jāievēro mūsu tagadējo labāko rakstnieku valoda («Balt. Vēstn.» 136. num.). - Kura puse no šī «divdabju tikuma» vairāk der katru reizi viņa «praktiskiem nolūkiem», vai «paraša» vai «paraugi», to viņš lieto kā mērauklu un droši nolamā apspriežamo rakstu. Bet tāda metode nau nedz godīga, nedz zinātniska. Īstenībā «cien. valodniekam», turoties pie sava likuma, vajadzētu atzīt, ka viņam piekrīt nevis pamācīt «valodas ābecē» Aspaziju, bet no tās mācīties,   j o   v i ņ a   p i e d e r,   b e z   š a u b ā m,   p i e   m ū s u   t a g a d ē j i e m   l a b ā k i e m   r a k s t n i e k i e m.    Visi sīkie - mazie duču dzejnieki tiek cildināti, tā, piem., arī kāds «cien. valodnieks» atrada latviešu «Heini bez Heines kļūdām» (labi, ja tas nau šis pats mūsu «cien. valodnieks»), bet tiešām ievērojamu dzejnieci nekaunas prastiem vārdiem nolamāt virs, kurš tiek saukts par «pētnieku», «valodnieku» un vēl «cienītu». Pat gluži neizglītots cilvēks tā nedarītu.
Mēs, protams, šim savādajam «augstskolas audzēknim» negribam sarūgtināt prieku lamāties, bet to lai viņš izdara privāti, savējo starpā. Arī par valodu spriedelēt, par -šanām un -amiem, divdabjiem un atgriezeņiem, viņam neviens neliedz, bet lai viņš savus prātojumus nelūko uztiept citiem par «likumu» un sodīt ar lamāšanu tos, kas neievēro šos «likumus». Katra nebrīvība un apspiešana ir kaitīga un pretīga visiem izglītotiem cilvēkiem.

 

 

 

CĪŅA PRET «FAUSTA» LATVISKO TULKOJUMU

izgājušu gadu, t. i.,   v a i r ā k   n e k ā   p u s g a d u   a t p a k a ļ,   apklusa, kad Zinību komisijas vasaras sapulcē šis tulkojums bija no trim referentiem minēts ar   s e v i š ķ u    a t z i n ī b u   un no viena (L.   B ē r z i ņ a    k g a)   p a r   l a b ā k u   n e k ā    k ā d a   p a s a u l s s l a v e n a   d z e j n i e k a   (I. S.   T u r g e ņ e v a)   «F a u s t a»    t u l k o j u m s.
Tad galvenais «Saucējs kaujā», kāds   a n o n ī m s   k u n g s,    kurš slēpās aiz burtiem J. Pd. un bija «Fausta» latvisko tulkojumu nopēlis par «sēnalām», izskaidroja - «Balt. Vēstnesi», ka viņš it nebūt negribējis teikt ko sliktu ar šo tulkojumu.
Pēc tam mums tika piesūtīts p. g. augusta pēdējās dienās garš raksts no otra kunga, kurš līdzi J. Pd. kungam «Balt. V-sī»   a n o n ī m i   b i j a   u z b r u c i s   «Fausta» tulkojumam, nosaukdams tulkotājus un «dažus citus» par «neprātīgiem nelgām» (Stumpfe Tolpel), «ākstiem», «nemākļiem», «ābeces nepratējiem» u. t. t., un kuram mēs «Mājas Viesī» bijām atbildējuši. Šinī savā rakstā anonīmais kungs, kuru «B. V.» bija apzīmējis ar «cien. valodnieks», atklāja savu īsto vārdu: viņš saucas K. Milenbahs, - un izskaidroja, ka    v i ņ a   p i r m ā   r a k s t a   n o l ū k s   n e e s o t   b i j i s   «F a u s t a »    -   t u l k o t ā j u s   n o ķ e n g ā t,    b e t   t i k a i   a i z r ā d ī t   u z    k ā d ā m   5   v a i   6   k ļ ū d ā m.   - K. M. kgs, laikam zem «Balt. V-ša» iespaida, bija aizmirsis, ka arī ne uz 1000 «kļūdu» pamata zinātniskos rakstos nau parasts lietot tādus vārdus. Par šo savādo izturēšanos vien tik bija bijusi runa; M. kgs bija nostādījies vienā pulkā ar «Balt. V-ša» «darboni» J. Pd. kungu, un kā tādu tad mēs viņu arī rādījām publikai rakstā, kurš griezās vispār pret «Balt. V-ša» nepieklājīgiem uzbrukumiem «Māj. Viesim» un atzītiem rakstniekiem: Ā. Alunānam, R. Blaumanim, Aspazijai u. c. M . kgs bija «mitgegangen, mitgefangen» (līdzi gājis, līdzi ķerts). - Bet personiskā sarunā ar «M. V-sa» redaktoru septembra mēnesī K. Mīlenbaha kgs vēlreiz atkārtoja, ka negribējis uzbrukt «Fausta» tulkojumam, atļāva savu pretrakstu pēc patikšanas «mīkstināt». Bet še viņu pasniedzam nemīkstinātu - kaut arī pēc ilgāka laika (Mīlenbaha kgs toreiz atstāja raksta uzņemšanu vai neuzņemšanu redakcijas ziņā un teica, ka, ja arī «Mājas Viesis» raksta neuzņemtu, viņš to «Balt. V-sim» nedošot, lai gan viņš ticis uzaicināts pret «Mājas Viesi» rakstīt).
K. M. kgs raksta sekošu:
«Cien. redakcija! Jūs savā rakstā ««Baltijas Vēstneša» indiāniešu kara deja» uzstājaties arī pret manu «Balt. Vēstn.» nodrukātu rakstu «Par valodas pareizību». Es ceru, ka Jūs manai atbildei savā godājamā lapā telpas neliegsiet.
Savu pārliecību vadīts un tieši pie lietas turēdamies, īsumā tikai aizrādīšu uz dažādiem jautājumiem, kuri jāpaskaidro.
Jūs rakstiet, ka es Fausta tulkotājus esot nosaucis par «neprātīgiem nelgām» (stumpfe Tolpel), «nemākļiem», «ābeces nepratējiem» «u. t. t.» Man uz to jāatbild, ka es neesmu gribējis Fausta tulkotājus tā nosaukt. Pēc Jūsu raksta varētu domāt, it kā mana raksta nolūks būtu noķengāt Fausta tulkotājus. Bet es tur rakstu vispāri par virzieniem valodas pareizības jautājumā. Piemēri valodas nepareizības ziņā nau ņemti vienīgi no Fausta tulkojuma, bet no «Balt. Vēstn.», «Austruma», «Tēviņas», K. Kalniņa, Purapuķes, Vilibalda rakstiem. Par valodas strupināšanu (122. num.) runādams, es izrakstu vairāk piemērus arī no Fausta tulkojuma, tāpēc ka Fausta tulkojumā vārdu nostrupinājumi vairāk sastopami nekā kaut kur citur - cik man vismaz zināms. Man šķiet, ka valodu bez iemesla (bet Fausta tulkojumā tas arī nenotiek. Red.) strupināt tiešām nau teicami. Norens māca, ka no valodā pastāvošiem vārdiem sliktāks ikviens garāks teiciens, ja tas citu neko nenozīmē kā īsākais. Ar šo Norena pareizo mācību nekādi nevar aizstāvēt Aspazijas un Raiņa strupinājumus, p. p., «uztice» («uzticības» vietā), «ik» zobens («ikviens zobens» vietā) u. c.» (Par ko ne? - Un par ko var aizstāvēt M. kga paša «strupinājamos nedarbus» (piem., kāre) un jaundarinātus vārdus? Par ko tāds divējāds mērs? Red.)
Tas ir viss, ko M. kgs zina teikt: «Nekādi nevar aizstāvēt.» Bet ar to taču nau pierādīts, ka tulkotāja lietotie vārdi būtu nederīgi. Savam uzskatam par labu M. kgs nespēj pievest   n e v i e n a   p i e r ā d ī j u m a,    n e v i e n a   a t s p ē k o j u m a   pret mūsu izteiktām domām, - un tomēr viņš taisni «strupinājumu» dēļ lietoja neminamos vārdus pret tulkotāju.
Tad M. kgs pāriet uz tām «5 vai 6 kļūdām» «F.» tulkojumā, bet tur ir runa tikai par valodnieciskiem sīkumiem, par kuriem vispārējai publikai maz intereses. Mūsu polemikas rakstā bija arī runa par valodnieciskiem jautājumiem, bet tik ar nolūku - aizrādīt, ka M. kga pārmetumi «F.» tulkotājiem, tā sauktās «kļūdas», ir vēl strīdus jautājumi, par kuriem var būt dažādās domās un kurus M. kgs nevar izšķirt vienbalsīgi, nosaukdams tos par «kļūdām».
Tad M. kgs raksta tāļāk: «Vēl man atliekas īsumā pārrunāt tos vārdus, kas pēc Jūsu domām, cien. redakcija, literatūrā un tautā esot pazīstami, tikai manis nepazīti («Māj. Vies.» 29. num.).
Aspazijas un Raiņa «brīnus» («brīnumus» vietā) Jūs domājiet jau pilnīgi aizstāvējuši, aizrādīdami uz Stendera vārdnīcā sastopamo «brīnu-lietu». (Protams, jo «brīnus» pilnīgi patstāvīgs vārds un pretpierādījumu M. kgs nekādu atkal nepieved. Red.) Bet, cien. redakcija, tad Jums arī būtu jāatzīst tādi teikumi, kā, p. p., es aprakstīšu viņa dzīves «gāju» («gājuma» vietā) par pareiziem («gājuma» vietā ir gan brangs īsāks vārds: «gaita» - dzīves gaita. Red.), jo «gāju putns» jau ikvienam latvietim tāpat bez vārdnīcas pazīstams. (M. kga piemērs «gājuputns» nekā nepierāda, jo klibo uz abām kājām, pēc šī piemēra analoģijas M: kgam vajadzēja teikt: nevis dzīves gāja, bet gāju dzīve, un tad mēs to arī atzītu, jo «gāju dzīve» būtu apmēram klaidoņa dzīve. Bet M. kga jaundarinātais vārds «dzīves gāja» mums nebūt nau pieņemams. Red.)
Tanī ziņā Jūs pareizi aizrādiet, ka vārds «saka» (Sage) atronams Stendera vārdnīcā; bet diemžēl pēc mūsu vārdnīcām nedrīkst rakstnieki akli rīkoties (tikpat maz kā pēc mūsu valodniekiem. Red.); jo mūsu vecajās vārdnīcās uzņemti gan īsti latviešu vārdi, gan pārpratumu ražojumi, gan neizdevušies jaundarināti vārdi, p. p., algādži = alga (!) Langes un Bergmaņa vārdnīcā, dzelzu velkamais akmens = magnēts (Stend.) [bet, kad «valodnieks» M. kgs saka: «pievelkamais spēks», tad tas ir labi!? Red.] u. c. Ulmanis, savu vārdnīcu sarakstīdams, dara itin pareizi, saviem priekštečiem akli neuzticēdamies, pat Stenderam ne, bet it pareizi izsaka savas šaubas par dažiem savu priekšteču vārdiem ar vaicājuma zīmi. Bet «saku» teikas nozīmējumā viņš pat savā vārdnīcā nemaz neuzņem, bez šaubām, domādams, ka «saka» jaundarināts vārds (vai, pēc M. kga domām, «pasaka» - tas pats vārds kā «saka», tikai garāks - arī ir jaundarināts? R.) tagadējās «teikas» vietā, kas Stendera laikos vēl nebija nodibinājies tagadējā nozīmējumā. Mūsu laikos, kur «teika» jau vispāri ieviesies vārds nozīmējumā «Sage», Ulmaņa neievērotā «saka», vismaz pēc manām domām, tiešām nau ievērojama. (No Ulmaņa neievērotais vēl nebūt nau neievērojams! Ulmanis, piem., neievēro tādus vārdus, kā steigšus, diedzēt, ņirbēt, sliept u. d. c. Tātad Ulm. nevar arī ņemt par mērauklu. Red.) Tāpat nevaru piebiedroties, cien. redakcija, kad Jūs Aspazijas un Raiņa lietotos vārdos «ziedzīgi» («noziedzīgi» vietā), «ziegties» («nozieglies» vietā), «ziegu (1) slepkavības lietas» atroniet poēziju. (Par poēziju lai M. kgs labāk nerunā; kas ir tā kā viņš atradis Heini bez Heines kļūdām, tas ir pazaudējis sajušanu priekš poēzijas. Par poēziju «F.» tulkojumā mums nāksies minēt kādus vārdus beigās. Red.) Arī še es tāpat kā Ulmanis un Bīlenšteins (Lett. Spr. I, 366) pārliecināts, ka minētos vārdos prepozīcija «no» nekādi nau atlaižama. Gluži kā viņš pavisam gājis» nevar apzīmēt to, ko nozīmē: «pavisam nogājis», tā arī nevar «ziegties» nozīmēt «noziegties», jo «Balt. Vēstn.» 122. numurā jau aizrādīju «noziegties» pirmatnējo nozīmi, es neticu (tas arī ir pierādījums?! Red.), ka «ziegt» Stendera laikā bijis lietojams blakus formai «noziegt», «noziegties». Stenders vai nu izlobījis «ziegt» no salikteņa «noziegt», «noziegties», vai varbūt arī atradis to kādā dziesmā izlietotu pareizā «noziegties» vietā. Šīs manas domas apstiprina Stendera raksti, kur sastopam (p. piem., vārdnīcas II d.) tikai noziegties, noziegums (Sünde), noziedzība (Mißhandlung), noziedzīgs (strafbar), nenoziedzīgs (unstrüflich, unschuldig), nenoziedzība (Unschuld), bet nevis: «ziedzīgs», «ziegums», «ziedzība», «ziegu» (!) lietas, «neziedzīgs», «neziedzība», t. i., Stendera rakstos nesastopam tās formas, kas Jums kā poēzija skan, bet man kā nepareizības ausīs griež. (Bet St. raksti taču nevar būt mēraukla mūsu poēzijai! - Stenders lieto vārdu «ziegt», bet vai, kā un kur šis vārds lietojams dzejā, vai tas dod poētisku nokrāsu, vai tas sparīgāki un īsāki izsaka to pašu, ko prepozīcijas ietītais, par to var spriest vienīgi dzejnieks un ne valodnieks, ne Stenders, ne Norens, ne vēl M. kgs. Un par dzejnieka vārdu izvēli spriedīs nākotne. To pats M. kgs atzīst, bet tikai gadījumos, kad tas viņam izliekas derīgi. Tad - mūzikas kritiķiem «grieza ausīs» Bēthovena, Sopēna, Lista, Vāgnera jaunā mūzika: kā mūzikas, tā, liekas, arī valodas kritiķiem reiz tā ir konstruētas ausis, ka viņās griež viss, kas vēl jauns. Red.) Pēc Jūsu domām, no latviešu apziņas pilnīgi izzudis, ka «noziegt» nozīmē «nokāpt». Savā ziņā (tikai savā ziņā!? Red.) Jums taisnība. Bet tomēr mūsu valodas apziņa arī vēl tagad sajūt prepozīcijas no svara pārrunājamos vārdos, pretodamās tādiem vārdiem, kā: ziedznieks (!), ziedzīgi, ziedzība u. c. Bet, ja vēl tagad latviešu apziņai prepozīcijas svars minētos vārdos sajūtams, tad jau tas nevarēja būt citādi Stendera laikā (par to, ka M. kgs tā saka?! Red.), kas, lai gan nebija tuvu, tad tomēr tuvāki nekā mūsu laiks apcerēto vārdu sākumam. Ja pat Stendera laikā «ziegt» tiešām būtu bijis pazīstams vārds, par ko aiz pārrunātajiem iemesliem (tā kā M. kgs tam «netic»!? Red.) vairāk nekā šaubas, tad tomēr tas nedotu mums tiesību tagadējo valodas apziņu ievainot (dzīvo valodas apziņu sargā rakstnieki un dzejnieki. Red.) ar tādiem vārdiem, kā: «ziegties», «ziedzīgi», «ziegums», «ziedznieks», «neziedzība» u. c. Jo ikviens lieks valodas grozījums ir nepareizs, saka it pareizi Norens. (Bet pareizi arī tas, ka labāki būtu, ja augšējie M. kga prātojumi būtu īsi. Red.). Es loku šitā: es sprēgstu jeb sprāgstu, tu sprēgsti vai sprāgsti, viņš sprēgst jeb sprāgst, bet nevis: «sprēg». Skat. Biel. Lett. Spr. I, 376. un 127. sek. 1. (Abas formas «sprēgst» un «sprēg» lietojamas Kurzemes augšgalā. Red.) Trešās personas ziņā Jūs arī citur ejat pa neceļu. Par «spirdz» Jūs sakiet, ka tā esot it pazīstama forma. Bet kam pazīstama? Vai tautai? Kur tā pazīstama? (Piem., Lauciešos: spierdz. R.) Te, cien. redakcija, Jūs redzat, cik nepieciešami ir sevišķi polemikā aizrādīt uz avotiem, no kuriem savu sprieduma pamatu ņemam. Ja Jūs būtu paši sev lūkojuši atbildēt uz jautājumu, kādā apgabalā «spirdz» sastopams, tad Jūs būtu pārliecinājušies, ka šo formu nekur Jūs tautā neesiet dzirdējuši. Jo tādas kļūdas tautā nau ne ar uguni sameklējamas. No «spirgt» ir 1) trešā persona «spirgst» (Biel. Lett. Spr. I, 376., II, 127. 1. p.), tāpat kā no «sprēgt» trešā persona ir «sprēgst», 2) «spirgt» latviešu valodā ir nepārejošs laika vārds, tāpēc nevar ar Aspaziju un Raini sacīt: gaismas rieti aizkusušas krūtis «spirdz», jo neviens latvietis .nesaka un nevar sacīt: ūdens mani «spirdz» («spirdzina» vietā), tāpat kā nesaka: viņš mani «vārdz» («vārdzina» vietā) [Bet «spirdz» jau nebūt nenāk no «spirgt», bet no «spirdzēt», kas ir tranzitīvs vārds; tiek lietotas formas: «spirdz» un «spirdzē», kā «iznīd», «iznīdē» (no «nīdēt», «iznīdēt», 3. pers. «nīst» no «nīst»); tā arī «remdē», «remd» no «remdēt». Red.] Jūs, cien. redakcija, apgalvojiet, ka pie mūsu dziesminiekiem apceramā forma «spirdz» (= spirdzina) esot bieži lietota. Lai gan neatceros šādu formu citur kur lasījis, tad tomēr jau var it labi būt, ka Jūsu apgalvojums pareizs. Ja Jūs šinī savā apgalvojumā nealojaties, tad tas pierādītu, ka Aspazija un Rainis pārrunāto kļūdu patapinājuši no citiem dziesminiekiem. Bet kļūda ir un paliek kļūda. (Ko M. kgs neatceras lasījis vai nau dzirdējis, tā ir vienkārši kļūda! «Der Jude wird verbrannt» (žīds ,jāsadedzina). Red.) «Slēpja» nepareizo trešo personu «noslēpt» Jūs lūkojiet ar vispārīgiem teikumiem par atskaņu bagātību latviešu valodā attaisnot. (Nē, to mēs taču neesam teikuši: latv. valodā ir atskaņu nabadzība, bet ne bagātība! Red.) Bet ar vispārīgiem teikumiem jau it neko neizteicam (tāds «vispārīgs teikums» ir sekošais no M. kga. Red.). «Slēpjau («slēpj» vietā) ir tikpat nepareiza forma kā «ģērbja» (!) no ģērbt, «kopja» (!) no kopt u. t. t. Nelūkojoties uz atskaņu bagātību, Fausta tulkotāji darinājuši formu «slēpja», lai iegūtu atskaņu uz «klēpja». (Ar vispārīgiem teikumiem nekas nau izteicams, bet vēl mazāk kaut kas apgāžams. Mēs bijām savā polemikā aizrādījuši, 1) ka šī galotne «a» 3. pers. ir vecāka, pirmatnēja forma; 2) ka šo formu lieto, piem., Auseklis: Daugava vaida, Staburags rauda, kur tagad parasti saka: vaid, raud, tā arī: ir, ira, nau, nava, tur, tura; 3) ka mazāk parastas un vecas formas ļoti bieži un bez bailības tiek lietotas Fausta oriģināltekstā. Uz visu to M. kgs nau ne vārdu atbildējis un lūkojis tikai attaisnoties ar «vispārīgiem teikumiem» un ar savu parasto: tam tā jābūt, jo es to saku. Red.) Formu «iemākts» = angelernt Jūs, cien. redakcija, domājiet aizstāvējuši, aizrādīdami uz Stendera «iemākt» = können, verstehen zu machen. Jūs piebilstiet, ka «iemākt» tautā pastāvīgi tiekot lietots kā «iemācīties». Bet kurā apgabalā (gan visā Kurzemē) tad Jūs šo vārdu tik bieži dzirdējuši? Ja tiešām Jūs šo vārdu tautā noklausījušies, tad nemaz nau izprotams, ka Jūs variet no šī vārda ciešamas kārtas divdabi jeb participu «iemākts» (I) par pareizu atzīt; jo, tāpat kā nau iespējams no tagad parastā laika vārda «mācēt» ciešamas kārtas jeb pasīva formas darināt, tā tas nau iespējams no vecā mākt = mācēt. (Bet iemākt nau nemaz liekams = mācēt, un, tāpat kā no saprast ir particips: saprasts un sapratis, tā arī no iemākt: iemākts un iemācis. R.) Pagātnes divdabis no «mākt», «nemākt» nau vis, kā Jūs domājiet, «mākts», «iemākts», bet «mācis», «iemācis», kā no sekošām tautas dziesmām redzams: «Visi ļaudis mani teica netikušu, nemākušu» (Büttnera t. dz. 1020), nevis «nemāktu» (!). Izmākušas tās meitiņas, kas ūdeņa maliņā; izmākušas laivu iet (Büttn. 1350), nevis «izmāktas» (!) Tāpat Büttn. t. dz. 969, 1185. Skat. Biel. Lett. Spr. I, 375 (mēs redzam, ka še atkal prātojumi gari, bet maz vajadzīgi, t. dz. pantiņi jauki, bet še pilnīgi lieki, jo pret «iemācis» jau nemaz neprotestē. Red.).
Jūs redziet, cien. red., ka «iemākts» latviešu valodā citu neko nevar nozīmēt, kā vienīgi drusku māktu, nepilnīgi nomāktu, no «mākt» = nospiest, bet nevis no «mākt» = mācēt. Kā Jūs, c. red., iedomājaties, «laulu pāri» (laulāta pāra vietā) par pareizu pierādījuši, aizrādīdami uz vārdiem «laulnieks», «laulājiņa», «laulāt», tas man pavisam neizprotams. Pēc Jūsu pētījumu metodes tad jau varētum it labi runāt par «cepu» (!) gaļu (ceptas gaļas vietā), jo latviešu valodā sastopami vārdi «cept», «ceplis» u. t. t. (It naivi izklausās, ka M. kgs grib visu pēc vienas receptes cept! Nē, no katra vārda nevar katru formu atvasināt. Red.) - Tātad kļūdas, kuras esmu «Balt. Vēstn.» minējis, uzskatu arī vēl tagad par kļūdām.    B e t   u z   p i e c i   s e š i    k ļ ū d ā m   F a u s t a   t u l k o j u m ā    a i z r ā d ī t   n e n o z ī m ē   F a u s t a    t u l k o t ā j u s   n o l a m ā t   u n   n o ķ e n g ā t.   Par Fausta tulkojumu es neesmu nekur spriedis. (Par tulkojuma kļūdām plaši un gari runāt, tas taču ir - spriest. Red.) - Ja man nāktos par viņu spriest, tad droši mans spriedums nelīdzinātos noķengāšanai. (Savādi tikai izliekas, ka M. kga garu garajos rakstos nau iemaldījies itin neviens atzinīgs vārds par «Fausta» tulkojumu, kamēr 5, 6 kļūdu dēļ tulkotājs nosaukts par «neprātīgu nelgu, ākstu» u. t. t. Red.) Ķengāties un lamāties nau mans amats, jo domāju, ka ikviens, kas ķengājas un lamājas, pierāda, ka viņam lietišķu pierādījumu trūkst; esmu pārliecināts, ka ikviens, kas ķengājas un lamājas, apšauda pats sevi pašu negoda aptraipitām bultām. ,(Pareizi( Nedarat vairs tā! Red.)

                                                                    Augstcienībā    K.   M ī l e n b a h s
24. augustā, 1898. g.»
Ar šo mēs polemiku turam par nobeigtu. Mēs savu mērķi esam sasnieguši: apvainotiem rakstniekiem gādāts mazs gandarījums, jo M. kgs izskaidro, ka viņa nolūks neesot bijis «Fausta» tulkotājus nosaukt rakstniecībā nepielaižamiem vārdiem. Mēs tikai vēl varam piemetināt, ka, ja jau «nau M. kga amats lamāties un ķengāties», tad viņš būtu labāk darījis neiet biedros ar J. Pd. kgu un «Balt. Vēstn.». M. kgs gan lūko attaisnoties ar to, ka vārdu «stumpfe Tölpel» (neprātīgi nelgas) pirmais lietojis Šopenhauers; bet Šopenhauers šo vārdu lietojis   n e v i s   p r e t   d z e j n i e k i e m,   b e t   p r e t v a l o d n i e k i e m.   Tad vēl: neatzīdami, protams, «F.» tulkojumu par bezkļūdainu, jo katram darbam, pat visu lielākajam, ir kļūdas, atgādināsim M. kgm viņa paša vārdus, ka «nevajaga iežņaugt valodu stingros likumos, ka   v a l o d n i e k s   nevar rakstniekam un dzejniekam ceļu noteikt», ka «lai rakstnieks    d r o š i   atvasina un lieto jaunu vārdu, ja tāds viņam vajadzīgs» u. t. t. Ja nu rakstnieki dara pēc šī padoma, tad nevajaga viņiem uzbrukt ar rupjiem vārdiem, kādi lietoti no M. kga. Valodas «likumu visa stingrība» griežas pret prozaiķiem, nevis pret dzejniekiem, ko arī atzīst pats M. kgs. Dzejnieks nau apspriežams pēc valodas krikumiem un «pieci seši kļūdām», kuras, kā mēs redzējām, tik ļoti «griež ausis» M. kgm, ka viņš nespēj aiz viņām atrast poēzijas. Bet par poēziju «F.» tulkojuma valodā, it sevišķi «jaunadarinātiem vārdiem», runā gluži citādi kāds kritiķis, kuram poēzijas sajušanas spēju nau izdeldējusi dzīšanās pēc valodnieciskiem krikumiem. Teodors raksta (Jauna raža I): «Vietas («F.» tulkojumā) ar sevišķu dzejisku nokrāsu patura arī latviski savu savādību. To panāk dažreiz ar vārdiem, ko latviešu literatūrā pirmoreiz dzird. Gan tur šis tas būs, kas neiederēs valodas dzīvajā organismā, bet   v i s p ā r ī g i   š i e   v ā r d i  u n   t e i c i e n i    a t v e r   v a l o d ā   j a u n u s,   l ī d z   š i m   t a u t a s   k l ē p ī   n o s l ē p t u s,   b a g ā t u s   j a u k u m u s.   N a u    a c u m i r k l ī   a p s v e r a m s,   c i k    l a t v i e š u   v a l o d a   u n   d z e j a   c a u r   š ā d u   «F.»   t u l k o j u m u   m a n t o.» Tālāk krievu lielākā avīze «Novoje Vremja» atzīst, ka latviešiem esot sava māksla un ka Fausta tulkojums mākslas darbs. Tikpat atzinīgi izsakās arī vācu avīze «Düna Zeitung», un «Rigasche Rundschau» pat izsaucas, ka Fausta tulkojums un izdevums latviešu valodā esot «z e l t a   b u r t i e m    j ā i e r a k s t a   l a t v i e š u   a t t ī s t ī b a s   v ē s t u r ē».
                                                                                                R e d.

 

 

 

PIEMĒRS SAIMNIECISKAI ATTĪSTĪBAS GAITAI

«Ceļojot caur Somiju, it īpaši caur viņas austruma daļas novadiem, var novērot blakus zemām, apkvēpušām, no resniem, tikko aptēstiem baļķiem saceltām ēkām brangas, plašas un gaišas dzīvojamās mājas, necik tāļu no tām - priekšzīmīgas lopu kūtis augstiem griestiem, lieliem logiem, nereti vēl ar sevišķu piebūvi priekš sviesta izgatavošanas. Daudzos namos var redzēt caur logu priekškariem, gardīniem, kuri še viscaur sastopami, neveiklas vecmodes stakles, uz kurām auž ar rokām, - kamēr turpat tuvumā pie strautiņa malas ir uzcelta milzīga aužamā fabrika, kura strādā ar jaunmodes mašīnām. Tāpat pilsētās vienā rindā ar zemiem un šauriem koka nameļiem paceļas augsti gaisā stalti nami, kuri uzcelti pēc viena vai otra vēsturiska būvju stila parauga. Ar vārdu sakot,   v e c ā   Somija stāv blakus    j a u n a j a i  Somijai, kura tik ātri attīstījusies un vēl aizvien attīstās. Bet pamazām šī vecā Somija pazūd un tiek par priekšmetu vēsturei un teikai līdz ar savu maizi, kurai bija piemaisītas samaltas koku mizas, līdz ar savu mežu bagātību, dūmaiņām istabām, skaliem, pieticīgiem, pazemīgiem zemnieciņiem un sīkām, garlaicīgām pilsētām.»
Tā kāda nesen krievu valodā iznākusi grāmata par Somiju tēlo vispārējo iespaidu no šīs zemes, kura pašu laiku atrodas pārejas stāvoklī no veciem uz jauniem laikiem un šinī pārejā apmēram sasniegusi to pakāpienu, kuru arī mēs nupat pārdzīvojam.
Pārejas laikmets Somijā iesākās apmēram tanīs pašos gados kā arī mūsu guberņās un Iekškrievijā, t. i., 60-tos gados, bet, kamēr Somijas un Iekškrievijas attīstība nau noturējusies, blakus iedama, tikmēr mēs esam gājuši puslīdz vienādā ātrumā līdz ar somiem, un tādēļ šis piemērs no viņu attīstības gaitas var būt jo vairāk pamācošs un ne vien paskaidrot, kā romnieki mēdza teikt par piemēriem, bet arī dažu ko pierādīt.
Somijas attīstība parādījās vispirms zemkopības un rūpniecības uzplaukšanā. Vakareiropa sāka pieprasīt lielā vairumā ražojumus, kuri še bija sastopami bagātīgā mērā - koki; nauda, kas ienāca par meža pārdošanu, Somijā saplūda zemnieku rokās, kuri nu varēja pareizi iekārtot savas saimniecības. Pie mums gan arī tirgošanās ar kokiem bija vēl dažus gadus atpakaļ brangi uzplaukusi, bet zemniekiem viņa neatnesa tik tiešu un lielu peļņu, jo tiem nebija pašiem meža, ko pārdot, un viņi piedalījās pie šī tirdzniecības un rūpniecības zara tikai, mežu cirzdami un izvezdami un kā dažādi uzpircēji un vidutāji.
Mežu pārdošana Somijā līdzi ar lēto un brīvo ūdens spēku - jo Somija bagāta straujiem, priekš mašīnu dzīšanas derīgiem ūdeniem - spēcīgi pamudināja uz rūpniecības attīstīšanu: tika dibināts liels skaits koku zāģētavu, fabriku priekš koka masas izstrādāšanas u. t. t. It sevišķi koka masu, dēļus un citus koku izstrādājumus ārzemes pieprasa milzīgā daudzumā. Tāpat ātri vien attīstījās papīra ražošana iz koka, un tagad Somija apgādā ar lētu papīru Pēterburgu un pa daļai arī tuvākās Baltijas guberņas.
Viena otru pabalstīdamas, sāka celties rūpniecība un attīstīta, racionāla (kārtīga, uz zinātņu pamata dibināta) zemkopība. Zemkopība un amatniecība sāka ražot priekš tirgus, ne vairs priekš pašu māju patēriņa. Tirdzniecībai kā vidutājai starp ražotājiem un pircējiem arvienu tāļākos tirgos piekrita arvien lielāka loma. Auga ienākumi, bet auga arī izdevumi. Dzīves vajadzības tapa arvien plašākas, tautas labklājība un turība pieņēmās tiklab Somijā, kā arī Iekškrievijā, ārzemju kapitāli sāka plūst Somijā, meklēdami sev peļņu jaunajā, plaukstošā rūpniecībā, kuras attīstības gaita caur to vēl labu tiesu tika paātrināta. Citi apstākļi darīja arī ievērojamu iespaidu, - mēs domājam: periodisko somu saeimas sasaukšanu, sākot no 1863. gada, un vispār apziņas celšanos garīgā un politiskā dzīvē, kas sāka parādīties arī presē. Viss tas vairoja saimnieciskās attīstības gaitas uz priekšu virzīšanos tik lielā mērā, ka Somija var jau stāties līdzās Eiropas attīstītām zemēm ar nodibinājušos jaunlaiku lielražošanu.
Tam pretī varētu runāt, ka Somijā pilsētu iedzīvotāju skaits sasniedz tikai 10% no visa iedzīvotāju skaita; bet vispirms jau arī Somijā, tāpat kā pie mums, manāma stipra laucenieku plūšana uz pilsētām, un, otrkārt, zemais pilsētnieku procents nebūt nevar norādīt, ka Somijā būtu vāji attīstījusies rūpniecība kapitāliskā veidā, - jo pilsētās atrodas tikai drusku vairāk nekā puse no visām rūpniecības fabrikām un ietaisēm un no visa strādnieku skaita Somijā. Ļoti daudz fabrikas un dažādas darbnīcas atrodas uz laukiem, kas pa daļai izskaidrojas caur lēto ūdensdzinēju spēku. šo parādību, kaut gan daudz mazākā mērā, var ievērot arī pie mums, un nepareizs ir bieži sastopamais aizrādījums, ka tikai mūsu lielākās pilsētās - Rīgā, Liepājā, Jelgavā - koncentrējoties visas fabrikas un ka tādēļ pie mums nevarot būt runas no kaut kādiem lielrūpniecības ar viņu sakarā stāvošiem jautājumiem par ražotājiem.
Somijā tagad skaita pāri par 6735 rūpniecības ietaisēm ar 60 000 fabrikas strādniekiem un amatniekiem. No šī skaita 8493 rūpniecības ietaises atrodas pilsētās un miestiņos; turpretim 3470 ietaises uz laukiem. Lauku fabrikās nodarbojas drusku mazāk nekā   p u s e   n o   v i s i e m    f a b r i k u   s t r ā d n i e k i e m.   Skaitļi, kas attiecas uz šo pašu priekšmetu mūsu guberņās, pierāda, ka arī še attīstības gaita ir tā pate un tikai pavadošās parādības uzrāda starpību, kura tomēr neattiecas uz pašas parādības, nele vēl attīstības virziena kodolu, bet tikai uz mazāku vai lielāku vairumu un izplatības mēru, un augšanas ātrumu.
Mans nolūks še nau kaut cik plašāk attēlot Somijas saimnieciskās attīstības gaitu no veciem uz jauniem laikiem, no klausības uz brīvu ražošanu, no grauda saimniekošanas uz naudas saimniekošanu, no mājas patēriņa ražošanas uz ražošanu priekš tirgus, - es gribu tikai pie Somijas piemēra vēlreiz aizrādīt, ka šī pāreja no viena laikmeta uz otru notiek visās zemēs un ka viņas parādības noredzamais virziens un gala iznākums ir visur tas pats.
Pie šī sprieduma nāk arī minētās grāmatas sacerētāji, kuri vairākās nodaļās apskata cita starpā Somijas lauksaimniecību, lauku iedzīvotājus un strādniekus un kuriem gan neviens nevar pārmest, ka tie vienpusīgi būtu ievērojuši tikai saimniecisko jautājumu un partejiski sprieduši, turēdamies pie jau iepriekš nodibinātiem uzskatiem. Taisni otrādi, var nomanīt, ka spriedums minētā jautājumā ir iznācis varbūt pretī agrākajiem sacerētāju uzskatiem. Viņi atzīst, ka velti būtu vēl tagad plaši pierādīt, ka Somijā, attiecoties uz rūpniecības arodu, notiek tās pašas pārmaiņas un parādības, tie procesi, kuri nomanāmi arī pārējās
Vakareiropas valstīs. Še jāievēro, ka minētā grāmata rakstīta priekš krievu publikas; mūsu publikai vēl ir šī vajadzība.
Somijā gan vēl tagad zemkopība un viņas zari ieņem pirmo vietu, un somos ar tādu pašu tiesību varētu saukt par «zemkopju un arājiņu tautu» kā mūs, latviešus. Bet nopietnam laiku novērotājam neko vairs nepierādīs šis iemīļotais vārds: «arājiņu tauta», un tikpat maz ko paspēs tik bieži dzirdamais piekodinājums: arājiņi mēs esam, un arājiņi mēs lai ar paliekam. Zemkopība pate tik ļoti pārgrozījusies pēdējā laikā un tik redzami pieņēmusi jaunlaiku ražošanas veidu, ka viņa nevar derēt par pretpierādījumu vispārējai saimnieciskas attīstības gaitai. Laukkopība, sevišķi graudkopība, pamazām tiek ierobežota no dažiem zemkopības zariem, lopkopības un piensaimniecības, dārzkopības u. t. t., kuri stāv diezgan tuvu rūpniecībai, apstrādādami pirmražojumus un prasīdami kapitālu un teķniskus ierīkojumus.
Gan vēl līdz šim Somijā, kā jau minēts, oficiāli skaitās tikai 60 000 fabrikas strādnieku (patiesībā šis skaitlis būs jau tagad daudz augstāks) jeb vai 200 000, ja skaita līdz strādnieku sievas un bērnus. No visa Somijas iedzīvotāju skaita strādnieku būtu tātad tikai nepilni 2 ar pus procenti, kas, protams, nau vēl daudz, salīdzinot, piem., ar Vācijas strādnieku skaitu; tur, pēc pēdējām ziņām, uz 53 miljoniem visu iedzīvotāju skaita 6 167 584 rūpniecības strādniekus, kas līdzinātos drusku vairāk nekā 11½ procentiem. Bet arī šis samērā zemais rūpniecības strādnieku skaits Somijā nepierāda neko pret to, ka Somija ar pilnu sparu ierauta līdzi jaunlaiku saimnieciskā attīstībā. Šis skaitlis nau jāņem pats par sevi vien, bet jāsalīdzina ar skaitļiem par to pašu priekšmetu, tikai iz agrākiem laikiem. Tad mēs tūliņ redzēsim, ka tikai kādus gadus 30 atpakaļ rūpniecības strādnieku skaits bija tik neievērojams, ka varēja tikt zīmēts tikai kādām desmitdaļām procentu un par viņu gandrīz nemaz nebija runas; toreiz jau no pašas rūpniecības vēl labi nebija. runas. Bet 1875. g. jau skaita 18 700 strādnieku, 1894. g. - 58 200 un 1895. g. - 60 000.
Nu iznāk, ka rūpniecības strādnieku skaita augšana pašā pēdējā laikā ir visai ievērojama un apstiprina domas, ka saimnieciskas attīstības virziens ir visur tas pats.
Še varu pasniegt arī sekošus pāris skaitļus par pilsētu iedzīvotāju vairošanos, kas pierāda to pašu augšējo. 1805. gadā pilsētnieku Somijā bija 5½ proc. no visiem iedzīvotājiem, tagad to ir apmēram 11 proc. Kamēr no 1805. līdz 1860. gadam pilsētnieku skaits pieauga no 5½ līdz 6,3 procentiem no visiem iedzīvotājiem, t. i., pieaugšana 55 gados bija tikai par nepilnu vienu (pareizāki, 3/4 procentu), tikmēr no 1860. - 1895. gadam, t, i., 35 gados, pieaugšana sniedzās līdz 4½ procentiem. Viss tas gaiši norāda, kāda spēja pārmaiņa notikusi Somijas saimnieciskā dzīvē pēdējos gados.
Bet ne tikvien vispārīgais saimnieciskais attīstības virziens iziet uz rūpniecību pēc pārgrozīta ražošanas veida, arī visa attīstības gaita norisinājas pazīstamajā kārtā, kuras likumi tika jau. priekš vairāk desmit gadiem noteikti pēc zinātniskiem novērojumiem. Tā mēs redzam arī pie Somijas piemēra, ka - parasti - rūpniecības iestāžu skaits aug daudz lēnāk nekā strādnieku skaits katrā no šīm iestādēm jeb, ar citiem vārdiem, ka lielākā rūpniecība aug ātrāk nekā sīkākā, ietaises pāriet no sīkkapitālistiem lielnaudinieku rokās. Tā Somijā 1875. gadā bija 6600 rūpniecības ietaises ar 18 700 strādniekiem, t. i., katrā ietaisē bija pa 3 strādniekiem; 1894. gadā ietaišu skaits pieaudzis uz 6940, t. i., tikai par 340 ietaisēm 9 gados, bet šinīs ietaisēs strādnieku skaits bija pa to pašu laiku pavairojies jau līdz 58 200, t. i., trīs reizes tik daudz, un nu uz katru ietaisi nāca 8 strādnieki. Tātad mazākās fabrikas bija nīkušas un lielās viņu vietā stājušās un milziski pavairojušas savu ražošanas spēju. Šī parādība iet pat tik tāļu, ka zināmā laikmetā ietaišu. skaits pamazinājas, kamēr viņu strādnieku skaits un ražojumu summa lieliski aug. «Kurzemes Guberņas Avīzes» to, piemēram, saka par Kurzemes brandvīna dedzinātavām un alusbrūžiem.
Tomēr ir nenoliedzams fakts, ka Somijā šimbrīžam vēl zemkopība, un turklāt nevis lielgruntniecība, bet sīkgruntniecība, zemnieku saimniecība, mierīgi sadzīvo kopā ar rūpniecību (pēc jaunā ražošanas veida), ka zemkopība vēl attīstās un ka viņa vēl uz diezgan ilgu laiku paturēs vadošo lomu.
Kā jau minēts, Somijas iedzīvotāji ir šimbrīžam vēl pa lielum lielākai daļai laucinieki. 1895. gadā, par kuru ir pēdējie statistiskie skaitļi, visu iedzīvotāju Somijā bija pāri par 2½ miljoniem, no kuriem tikai ap 27 000 ir pilsētnieki, kamēr visi pārējie 2 miljoni un 248 000 dzīvo uz laukiem. Tātad 89 procenti no visa iedzīvotāju skaita ir laucinieki.
Zemkopība vēl ir galvenais peļņas avots Somijā, kas izskaidrojas caur brīvas zemes daudzumu ziemeļos, kā saka Somijas aprakstītāji, piebilzdami, ka «vēl nevarot noredzēt to laiku, kad lauku apdzīvotāji pazaudēšot savu pārsvara stāvokli».
Zemes īpašums turklāt ir vēl sadalīts diezgan sīkās daļās.
                                                                    1896. gadā
3,5% no visiem zemes īpašn. bija 100 hektāru un vairāk,
18,7% " " "                                     25-100 "
48,1% " " "                                      5- 25 "
29,7% "                        bija mazāk nekā 5 " zemes.
Tātad lielum lielākā daļa zemes īpašnieku (77,8%) pieder sīkgruntniekiem, kuriem, visaugstākais, kādas 70 pūrvietas zemes.
Par visu to nebūt nav jābrīnās, jo naudas saimniekošana ar visām viņas sekām neliekas caur sīkgruntniecību traucēties un attīstās visur tur, kur tikai ir brīva nauda, tirgus priekš ražojumu pārdošanas un brīvs darba spēks. Kā redzējām, tad Somijā nauda sāka vairāk parādīties pēc 1860. gada, tirgus atvērās jo plaši priekš somiem un viņi paši labi prata uzmeklēt tirgus saviem ražojumiem, sevišķi dažādām precēm un vēlāk sviestam. Pie šī pēdējā piemēra sevišķi skaidri var novērot lielrūpniecības iespaidu. Kamēr pie mums tikai kopš dažiem gadiem saimnieki sāka cītīgāk nodarboties ar lopkopību un sviesta ražošanu, domādami tur atrast īsto izeju iz grūtajiem laikiem, tikmēr Somijā šis laikmets jau liekas pārdzīvots un sviesta ražošana mājās, katrā saimniecībā par sevi, gandrīz pilnīgi izzudusi. Vinu vietā stājušās pa daļai sabiedrības no tuvākās apkaimes saimniekiem, kuri dibina kopēju piena rūpniecības ietaisi. Šinī ietaisē apkārtējie saimnieki saved savu pienu, kurš nāk separatoros; nokreimoto pienu ņem atpakaļ, kamēr iz krējuma pagatavo sviestu priekš izvešanas uz ārzemēm. Tādas zemnieku piena ietaises ir izplatītas Ziemeļjavoloksā un Karēlijā. Bet piena ietaises un sviesta uzglabāšana un izvadāšana uz ārzemēm prasa diezgan prāvus kapitālus, un tādēļ arī šis sīkās piena ietaises uz sabiedriska pamata pamazām tiek izspiestas no lielām ietaisēm, kuras ir dibinātas no lielnaudiniekiem ar plašu darbību, lielu kapitālu, visiem dārgiem teķniskiem ierīkojumiem un kuras tad arī atnes samērā lielāku peļņu nekā mazās. Pate sviesta ražošana, protams, caur to vēl paceļas, un, kamēr 1875. g. izveda uz ārzemēm apmēram 4 milj. kilogramu, 1895. gadā šis skaitlis bija jau pieaudzis uz 14 milj. kilogramu, t. i., par 3½ reizēm.
Attiecoties uz trešo apstākli, kurš vajadzīgs priekš lielrūpniecības attīstīšanās, t. i., uz brīvo darba spēku, jāsaka, ka tas ir īsti labvēlīgs lielrūpniecībai, jo gandrīz trešā daļa no visiem iedzīvotājiem jeb 840 000 cilvēku ir ne tikvien bez zemes, bet arī bez droša un zināma peļņas avota un pārtiek no darba un peļņas, kāda taisni gadās.
Tā arī izskaidrojas tas apstāklis, kurš varbūt likās visvairāk pretī runājam ražošanas veida un līdz ar to visur saimnieciskas attīstības pārmaiņai, t. i., lauku iedzīvotāju un sīko zemkopju lieliskais pārsvars par pilsētnieku un strādnieku skaitu. Kā mēs jau redzējām, tad lielrūpniecība še nebūt nau nometusies vienīgi pilsētās, bet puse no visām fabrikām atrodas uz laukiem, un, otrkārt, paši laucinieki it nebūt nau tādi zemes īpašnieki, kas var pārtikt no zemes, bet viena daļa no viņiem dzīvo no blakus peļņas, kāda kuru reizi gadās, un vesela trešā daļa no visiem iedzīvotājiem ir pilnīgi bez zemes īpašuma. Visa šī trešā
daļa tātad nau, nekas cits kā arī strādnieki - algādži, viņi nau tikai oficieli pieskaitīti pie rūpniecības strādniekiem, jo viņiem nau pastāvīga darba pie rūpniecības.
Pie šiem ļaudīm bez pastāvīgas nometnes un pastāvīga darba pieder visi vaļenieki, kuriem ar zemi nau sakara kā īpašniekiem vai nomniekiem, ļaudis, kuriem nau ienākumu no kapitāla, kuri nestāv privātā vai valsts dienestā, kuri nau amatnieki. Iz šī skaita nāk visādi apkalpotāji, algādži pie lauku darbiem, rūpniecībā, pie dzelzceļu būvēm, mežu ciršanas, kalnraktuvēs, pilsētās u. t. t. Viņu vispārējais procents priekš visas Somijas ir 32,63% no lauciniekiem; dažās vietās, kā Ņulandes guberņā, šis procents krīt līdz 25,4, citās turpretī paceļas līdz 35,5 (Kuopijā) un 39,4 (Üleaborgā). Dažās draudzēs pat puse no visiem iedzīvotājiem pieskaitāma pie šīs šķiras.
Priekš lielrūpniecības attīstīšanās šīs šķiras lielais skaits, protams, no lieliska svara; līdz šim viņa spējusi nodarbināt tikai 200 000 cilvēku, bet vēl 640 000 gaida uz viņu, lai tā dod pastāvīgu darbu. Tātad Somijā jau tagad varētu būt ne tikai 2½% rūpniecības strādnieku, bet gan līdz 30%, ja tikai būtu diezgan kapitāla rūpniecības iestāžu celšanai.

 

 

 

PAR STRĀDNIEKU AIZSARDZĪBAS LIKUMU DOŠANU KRIEVIJĀ

NO DR. G. J. ROZENBERGA, LEIPCIGĀ, 1895. G.

Ikkatrs speciālists, tiesu zinātnieks un praktisks tieslietu arodnieks, bet arī vispār izglītoti cilvēki, kas grib tagadni saprast un piegriezt vērību sabiedriskajiem jautājumiem, it sevišķi tie, kas vēlas tuvāk iepazīties ar Iekškrievijas un Baltijas strādnieku apstākļiem un jaunajiem fabrikas likumiem, būs laikam atdūrušies arī uz augšējo grāmatu, meklēdami pēc droša avota vai vismaz pēc gaiša vēsturiska pārskata par interesējošo jautājumu.
Grāmata liekas to solām, un viņā var to meklēt jo vairāk tādēļ, ka viņas apcerētājam - tas iz grāmatas redzams - ir bijuši pieejami arī plaši materiāli iz arķīviem, kuri citkārt mēdz būt slēgti.
Grāmata ir dāvāta mūsu tagadējam finanču ministram Sergejam Juljevičam Vites kungam, kuram sacerētājs sakās daudz pateicības parādā par viņa pamudināšanu un darba veicināšanu.
Arī šis pēdējais apstāklis būs dažu pamudinājis ņemt rokā šo glīti izdoto nelielo, bet samērā diezgan dārgo grāmatiņu (3 markas - 150 kap.).
Pēc nelielas, labi iekārtotas, gaiši un visiem saprotami rakstītas grāmatiņas par augšējo jautājumu, kura turklāt cenas ziņā būtu pieejama arī plašākām aprindām, tiešām sajūtama liela vajadzība.
Fabriku likumi līdz ar fabriku inspektoru iestādi tika nesen kā pie mums ievesti, un tomēr virai tik ļoti svarīgi priekš visas zemes attīstības un aptver ar katru gadu aizvien lielāku un lielāku daļu no visiem mūsu iedzīvotājiem, tā ka nezināšana par šiem likumiem un sevišķi par inspektoru iestādi var saimnieciski vājajiem ievērojami kaitēt materiālā ziņā un noturēt mūsu tautsaimniecisko un sabiedrisko attīstību vecajā, lēnajā gaitā, kamēr citas valsts daļas aizsteidzas mums priekšā. Bez tam, man šķiet, noteikta zināšana un interese par sava stāvokļa, savu tiesību un tam līdz savu pienākumu likumisku nokārtošanu caur minētiem nosacījumiem dotu šiem saimnieciski vājajiem, kuri līdz šim nau daudz varējuši domāt, ka viņiem arī ir tiesības, pamudinājumu pašiem ar sevi un savu stāvokli iepazīties un sākt apzinīgi lūkoties uz apkārtni un saprast laiku.
Krievijas likums nosaka, ka ar likuma nezināšanu nevar atrunāties, t. i., ka katram jāzina, kādas viņam ir tiesības, un jāprot pašam sevi un savas tiesības aizstāvēt. Valsts pate caur saviem tiesnešiem un ierēdņiem nevienam neaizrāda, kādā kārtā tam vislabāk jāsargājas pret savu tiesību aizskāršanu caur citām tiesībām, valsts aizsargā tikai pret noziegumiem. Lai varētu sekmīgi aizsargāties, katram jāzina savas tiesības. Iepazīšanās ar savām tiesībām tātad vispirms dod lielāku iespēju likumiski aizsargāties, un, otrkārt, kas man liekas esam pat no vēl lielāka svara, saimnieciski vājie, kuriem ir ļoti aprobežota izdevība izlietot savus likumiskos aizsardzības līdzekļus, tiek caur iepazīšanos ar savām tiesībām pieradināti vairāk gādāt paši par sevi un nepalaisties uz palīdzību no citām pusēm. Jo - kā jau nupat teicām - no citiem palīdzību gaidīt ir velti, ar likumu neprašanu nevar atrunāties, un katram jālīdzas pašam sev, kā to nosaka visu tagadējo likumu gars - ar sīkiem izņēmumiem.
No augšējās grāmatas pēc tā, kur kas par viņu teikts, mēs, protams, nevaram sagaidīt, ka viņa izpildītu šos prasījumus, kuri būtu visvairāk vēlējami mūsu laikā. Bet sava nelielā apmēra pēc minētā grāmata neapmierina arī tos, kuri viņā meklē zinātnisku avotu par visiem mūsu strādnieku likumiskās aizsardzības jautājamiem. Vispār aplūkojamās grāmatiņas zinātniskā vērtība ir ļoti zemu liekama.
Sacerētājs savā rakstā pamatojas uz prātojumiem, kuriem gar tautsaimniecisko zinātni nau ne mazākās daļas, bet kuri attiecas uz ētiku un vispār jau sen netiek atzīti par zinātniskiem un pielaižamiem. Par strādnieku tiesībām viņš nerunā un zina tikai to teikt, ka tie arī esot cilvēki, pēc dieva vaiga radīti un tādēļ saudzējami, par ko taču jau vergu laikos vairs nešaubījās; sacerētājs liekas neievērojis, ka pat mūsu valsts likumi jau sen uzskata visus pavalstniekus par līdzīgiem likuma priekšā un ka nau nemaz runa par «darba spēka zaudēšanu», lai tas būtu spējīgs atnest peļņu darba devējam, bet par ikviena tiesību aizsargāšanu.
Izejot no šāda stāvokļa, sacerētājs tad arī atrod, ka, lai gan šis jautājums pie mums nenokārtots un še daudz netaisnības, viņu tomēr varot skaitīt par vēl neesošu. Tam pretim jāatgādina, ka mūsu valdība pat jau 1882. g. izdeva fabriku un strādnieku aizsardzības likumus, tātad atzina šo jautājumu par esošu. Līdzīgas domas, ka augšminētā grāmatiņa ir ļoti iemīļota no zināmas puses, kura savu peļņu interešu labā tiešām vēlētos, kaut šāda jautājuma nemaz nebūtu. Bet jautājums reiz ir uz dienas kārtības, likums pats turējis par vajadzīgu viņu nokārtot, un nekādas «mācītas» grāmatas nevarēs iestāstīt viņu par neesošu. Šādu grāmatu nolūks tad ir - bez noliegšanas un apmierināšanas - vēl nodarbošanās ar priekšmetu, kurš ir «nācis modē».
Katrs interesējas par šo jautājumu un katram arī jāinteresējas, ja tas negrib pats sevi dzīvu aprakt vai tikt par pārakmeņojumu, kas mūžīgi stāv uz vietas. Bet tādas grāmatas kā augšējā, kas jautājumu apskata «modes» vai kādas personiskas intereses pēc, nenoderēs šim mērķim.
Rozenberga grāmata bez tam vēl nau brīva no daudzām kļūdām, svarīgu faktu izlaidumiem un sagrozījumiem, tā ka nevar izpildīt praktiķa - tieslietu pratēja un zinātnieka - prasījumus.
Līdz šim pie mums vēl katram vislētāk un vieglāk iepazīties ar interesējošo jautājumu, kā viņš šo brīdi nokārtots, ja ņem rokā taisni pašus jaunos fabriku likumus, kuri iznākuši arī vācu valodā. No lielākiem zinātniskiem darbiem varētu minēt Janžula rakstus, tikai tie ir diezgan vientiesīgi, turpret teicama ir profesora Tugana-Baranovska «Krievu fabrikas attīstības vēsture». Ar mūsu jautājumu nodarbojas arī Jurecka grāmata par «Strādnieku apdrošināšanu» un Mikuliča - «Par nelaimes gadījumiem rūpniecības iestādēs».

 

 

 

VĒSTULES NO LATVIETIJAS PAR LATVIEŠIEM

Latvietija ir zeme, kur dzīvo latvieši un kas atrodama latviešu nacionālistu iztēlē. Šo zemi Baltijas novadā atklāja latviešu dzejnieki tā sauc, «nacionālā jeb tautnieciskā laikmeta» sākumā - tautības laikmets.
Vārds Latvija, t. i., Latvietija, nav latviešu tautas dabisks darinājums, bet veidots mākslīgi, nākot talkā latviešu filoloģijai un vārddarināšanas zinātnei, kas vēl nesen latviešu vidū bija modē un ļoti iecienīta. Latviešu tautai nebija jēdziena Latvietija, t. i., kaut kāda latviešu kopības jēdziena, kaut vai tikai teritoriāla. Dažos novados, piemēram, ap Aiviekstes upi, tauta vēl tagad lieto vārdu «Latva», taču ari šis vārds var būt svešas, konkrēti, lietuviskas cilmes. Krievu terminu «Латышия» krievu filologi un etnogrāfi sākuši daļēji lietot vēl krietni vēlāk, un ar to apzīmē Kurzemes, Vidzemes un Vitebskas guberņas latviešus kopā kā etnogrāfisku jēdzienu.
Ar Latvijas atklāšanu vien nebija diezgan, Baltijas novadā sāka atklāt arī dažādus šai Latvijai nepieciešamus īpašumus. Vispār ar Brēmenes tirgoņu vieglo roku un, pēc vācu hroniku nostāstiem, ar pašu Baltijas novadu «atklājušo» vācu bruņinieku smago roku šajā novadā tika izdarīti dažādi «atklājumi». Vācieši pirms 80. gadu reformu ieviešanas te atklāja «Dieva zemīti», Gottesländchen, kas, patiesību sakot, bija paradīze zemes virsū un kur viss bija tik labi iekārtots, kā nekas tajā nebija maināms; viņi to labi zināja, jo paši bija visu iekārtojuši atbilstoši savām vajadzībām. Vēlāk viņi, kā liekas, savus ieskatus mainīja. Katrs te atklāja, ko vien vēlējās, gluži kā tādā Āfrikas vidienē. Nejauši cauri braucoši galvaspilsētas avīžu korespondenti arī te izdarīja atklājumus katrs savā gaumē. Dažs atklāja, ka mūsu novads, salīdzinot ar iekšienes guberņām, kultūras ziņā aizsteidzies tālu uz priekšu, cits turpretī atrada, ka latvieši ir galīgi nekulturāla tauta, un salīdzināja viņus ar indiāņiem, kas greznojas ar spalvām. Viens brīnījās, ka latvieši, sapulcējušies skaitā 4000 dziedātāju, nav vis tūliņ sakāvušies, bet patiešām dziedājuši, bet otrs atklāja latviešu barbarisma pazīmes apstākli, ka latvietes slikti dejojušas. Arī pašā krievu sabiedrībā vēl nav izveidojies priekšstats par Baltiju un latviešiem. Laikam tomēr novads un tauta vēl nav pietiekami atklāti un visi «atklājēji» bijuši līdzīgi Nansenam, kas nesasniedza Ziemeļpolu.
Mums šķiet, ka visi šie kungi velti piešķīruši tik lielu nozīmīgumu saviem nejaušajiem atklājumiem. Viņiem būtu vajadzējis ielūkoties vērīgāk, tad viņi pamanītu, ka šie atklājumi ir jau sen zināmi, un arī Brēmenes tirgoņiem nevajadzēja «atklāt» Baltijas novadu un pievērst kristietībai pagānu zemi. Šī zeme jau pirms viņu ierašanās atradās krievu kultūras ietekmē, un krievu misionāri tajā bija sākuši ieviest kristīgo ticību. Krievu sabiedrībai un presei arī tagad nenāktu par jaunu labāk iepazīt mūsu novadu, citādi korespondenti atbrauc šurp uz kādiem īpašiem svētkiem, paēd svinīgas pusdienas, kaut ko atklāj, uzrakstīdami dažas ne visai trāpīgas un patiesas piezīmes, kas toties ir drosmīgas un apliecina reportiera krāšņo fantāziju, un tad atkal it kā pilnīgi izbeidz interesēties par šo novadu - līdz nākamajai reizei.
To viņiem pārmest tomēr nevar: Krievijā vispār ļoti maz pazīst Krieviju.
Galvenie nopelni patiesi rosīgā, plašā precīzu un visai lietderīgu ziņu izplatīšanā par Baltijas novadu ir avīzei «Рижский Вестник», kas līdz pat šim laikam nepārstāj darboties šajā virzienā. Avīzes «Рижский Вестник» redaktors nelaiķis Češihins sevišķi daudz paveicis Baltijas novada vēstures izpētīšanā, viņš padarījis krievu zinātniekiem pieejamas Baltijas hronikas un šī novada vēstures avotus un devis pareizu ievirzi šis vēstures pētīšanai, atklādams vietējo vācu vēsturnieku secinājumu nepamatotību un melīgumu. Tagad avīze «Рижский Вестник» nemitīgi seko Baltijas dzīves attīstībai. Tāpēc šo rindiņu autors cer, ka arī šīs vēstules, kas nepretendē uz pilnību un vēl jo mazāk uz izklāsta zinātniskumu, dažs labs neieskatīs par liekām, bet varbūt kāds tajās atradīs kaut ko, kas viņu interesē un ierosina pašam savas domas. Šo vēstuļu mērķis - iepazīstināt sabiedrību ar vienu vai otru Baltijas, bet it īpaši latviešu dzīves parādību, kas varbūt nav tik visai pazīstama un pamanāma, norādīt uz latviešu tautas attīstības gaitu un pamudināt par mani kompetentākus cilvēkus patstāvīgi nodarboties ar šeit skarto parādību izpēti un izskaidrošanu un izdarīt secinājumus. Ja vēstules sniegs šai ziņā kādu palīdzību, tad to rakstītājs būs pilnīgi apmierināts.
Šīs vēstules pamudināja rakstīt nevienam nevēlamā, tomēr katram jūtamā parādība, ka par spīti visiem pūliņiem, avīzes «Рижский Вестник» lielajiem nopelniem un nemitīgajai darbībai, iepazīstinot ar Baltijas novadu un tā iedzīvotājiem, bet, no otras puses, latviešu avīzes «Dienas Lapa» darbībai, iepazīstinot ar Krieviju un tuvinot tai, Baltijas novads tomēr vēl arvien dzīvo kaut kādu noslēgtu savrupu dzīvi. Visas trīs tautības - krievi, latvieši un vācieši - pat šaurajā guberņas lokā itin kā neko nezina cita par citu; pat tik lielā pilsētā kā Rīga, kas visā impērijā ir septītā ,pēc iedzīvotāju skaita, līdz pat šim laikam nav biedrības, kas apvienotu visas tautības, bet ir tikai atsevišķi pulciņi. Krievu klubi vēl nav sasnieguši šo apvienošanas mērķi. Arī dažādo tautību avīzes un žurnāli tikpat maz pazīst cits citu. Nav Baltijas biedrības, nav Baltijas preses, bet ir tikai atsevišķu tautību biedrības un prese.
Krievu sabiedrībai vēl nav tādas ietekmes uz novada iedzīvotājiem, kāda tai būtu jāiegūst. Tam par iemeslu galvenokārt ir tas, ka krievu sabiedrība vēl maz pazīst vietējo dzīvi un apstākļus, un tālab tai nav līdzekļu, ar ko iedarboties uz vietējiem iedzīvotājiem, lai tos piesaistītu sev. Par to krievu sabiedrību nevar īpaši vainot, jo vismaz tās inteliģentā daļa pagaidām vēl lielākoties sastāv no kustīgiem, ienākušiem elementiem, kuri pirmajā izdevīgajā gadījumā atkal atgriežas iekšējās guberņās. Tiem nevar būt ar novadu daudz kopēju interešu. Taču ar katru gadu vairāk pieaug krievu pastāvīgo iedzīvotāju skaits, un tie tad arī aicināti veikt tos uzdevumus, kas augstāk pieminēti.

 

 

 

I

Pēdējoreiz par latviešiem mazliet vairāk tika runāts sakarā ar 1895. gada ceturtajiem latviešu dziesmu svētkiem Jelgavā un latviešu etnogrāfisko izstādi pagājušajā gadā Rīgā. Citādi krievu avīzes aprobežojas ar sīkām piezīmēm, piemēram, tādām, ka latviski pārtulkots Dostojevska romāns «Noziegums un sods» vai ka tiek tulkots Gētes «Fausts».
Ceturtajos latviešu dziesmu svētkos un latviešu etnogrāfiskajā izstādē latviešu iedomība svinēja savu lielāko triumfu. Toreiz visos tostos un runās, visos neskaitāmajos latviešu avīžu rakstos, it īpaši «Baltijas Vēstnesī», «Tēvijā» un «Balsī», to vien dzirdēja kā «mūsu tautiņa, mūsu
tautiņa», «mūsu tautas» savdabība, nez kāda latviska an und für sich «īpaša latvietība» (латышность), ja ir iespējams darināt šādu barbarisku vārdu, kas tika saprasts visšaurākajā nozīmē kā latviešu noslēgšanās sevī pašos, kā kaut kas līdzīgs pilnīgai pašapmierinātībai un atsvešinātībai no visas pārējās pasaules. Latviešu nacionālisti bija apmierināti paši ar sevi, ar savu triumfu, svinēja «latvietības» svētkus, katrā ziņā «komangos» krietni iedzēra un uzkoda, kas itin kā esot «latvietības» raksturīga iezīme.
Vērotājam no malas pirmajā brīdī vajadzēja izlikties dīvainiem šiem tipiskajiem vārdiem «mūsu tautiņa», «mūsu tautele». Šī «mūsu tautiņa» patiesi raksturo visu latviešu, nacionālistu ievirzi, Galvenajos tautas svētkos, pilnīga triumfa laikā latvieši sevi godina par «tautiņu»! Viņi ieslēdz paši sevi visšaurākajās robežās, netiekdamies pēc plašākas dzīves kopā ar citām tautām, ar milzīgo brālīgo krievu tautu.
Latviešiem nācies dzīvot savdabīgu dzīvi. - Daudzus gadsimtus virai atradušies svešzemnieku spaidā, visu laiku dzīvojuši it kā kaktiņā, un, kad krievu valdnieki viņus beidzot izveda no šī kaktiņa, atbrīvoja no dzimtbūšanas īstai, brīvai dzīvei, mūsu narodņiki «tautībnieki» sāka viņiem kā dzīves ideālu atkal tēlot kaktiņu, kaut arī vairs ne gluži tādu kā agrāk, sāka par ideālu dēvēt «laimi kaktiņā», tikpat nožēlojamu kā Zudermaņa nogurušā un izmisušā skolotāja «laimi kaktiņā». Taču latviešu tauta nav, ne nogurusi, ne arī izmisusi, bet pilna zaļoksnēju spēku un cerību; tā vēlas dzīvot vērienīgu, nevis Baltijas vāciešu šauro, novecojušo uzskatu iežogoto dzīvi, tā vēlas darboties līdzi plašajā krievu dzīvē, kur ir iespējams lielajai tēvzemei kalpot ar visiem spēkiem, kā to darīja, piemēram, nelaiķis Valdemārs, kam bija tik daudz nopelnu krievu jūrniecības attīstībā un jūrskolu dibināšanā.
Patstāvīgu valsts dzīvi latviešu tauta nekad nav dzīvojusi. Latviešiem nav vēstures. «Toties ir nākotne plašajā Viskrievijas dzīvē,» - pauž jaunie, cerību pilnie spēki, kas augstāk vērtē vēl nerakstītu nākotni nekā jau uzrakstītu pagātni. «Nav vēstures, bet ir etnogrāfija,» saka latviešu nacionālisti un cilvēki, kas apmierināti ar mazumiņu un it īpaši paši ar sevi, kas nekur netiecas un netīko ne pēc kā cita kā vien noslēgtības.
Ziņas par mums, latviešiem, sākas ar to, ka mūs atklāj, bet arī tad tikai tāpēc, lai mūs tūliņ atkal uz sešsimt gadiem noslēptu zem karotāju mūku mantijām un tirgoņu svārkiem. Vēsture mūs sastop kā tautu, kas vēl nav paguvusi organizēties par kādu politisku kopumu. Krievu tautības bija sākušas organizēties divus gadsimtus agrāk, ap to laiku tās jau bija paguvušas saliedēties visai spēcīgos valstiskos veidojumos - kņazistēs, pieņemt kristīgo ticību un kultūru, ar ko tās jau sāka ietekmēt radniecīgās latviešu un lietuviešu ciltis. Lietuvieši, kuriem bija izdevies panākt valstisku formāciju izveidošanos, kultūras ziņā tomēr pakļāvās krievu ietekmei, kas sevišķi spilgti izpaudās apstāklī, ka valsts valoda nekad nav bijusi lietuviešu, bet baltkrievu. Līdz pat šim laikam nav atrasts neviens vēsturisks dokuments, kas būtu rakstīts lietuviešu valodā. Vēlāk Lietuvā baltkrievu valodu nomainīja poļu valoda. Latvieši tolaik vēl atradās ģints iekārtas periodā. Vācu hronikās kļūdaini daudzinātie kņazi; priekšnieki, vecākie bija dažādi cilšu virsaiši. Jautājums par šī laikmeta latviešu cilts uzbūvi ir ārkārtīgi interesants, taču ir vēl pilnīgi neizpētīts, var pat teikt, vietējo vēsturnieku neskarts, - tiem patīk nodarboties ar dažādu bruņinieku dzīves epizožu aprakstīšanu un veco labo laiku apjūsmošanu; kaut paši tos nepazīst. Ar šo un tam līdzīgiem jautājumiem ļoti lietderīgi būtu nodarboties arī latviešu nacionālistiem, kuri tik daudz spriedelē par «mūsu tautiņu» un «latvietību». Tas nāktu par labu pat viņu izdaudzinātajai «etnogrāfijai» un palīdzētu viņiem izveidot sev daudz saprātīgākus un pareizākus uzskatus par Baltijas dzīvi, tās virzību un gala mērķi. Viņiem kļūtu skaidrs, ka gluži veltīgi, nevajadzīgi un pat smieklīgi ir viņu pūliņi kaut kādas vairs nelietderīgas, nosebotas patstāvīgas latviešu mitoloģijas veidošanā. Avīze «Рижский Вестник», kas pirms dažiem gadiem par šo jautājumu iespieda virkni rakstu, kuros latviešu nacionālistu mitoloģiskie pasākumi tika parādīti smieklīgā gaismā, ar to izpelnījās visu saprātīgo, reāli domājošo latviešu pateicību. Ka latviešu presē šādi raksti neparādījās, tas izskaidrojams ar cenzūras apstākļiem. Humora cienītāju atmiņā saglabājušies arī avīzes «Рижский Вестник» raksti par Rīgas Latviešu biedrības atklāto rūnu akmeni, kas vēlāk neattaisnoja uz to liktās cerības un kļuva par vienkāršu, bet manāmu piedauzības akmeni.
Latviešu cilts bija izveidojusi tikai tā saucamo zemāko, bet ne augstāko dievību sistēmu. Vienīgais ticamais avots šī jautājuma noskaidrošanai ir latviešu tautasdziesmas, kas jau savāktas krietni lielā daudzumā - ap 40 000. Šis avots diemžēl ir ārkārtīgi vāji izpētīts, taču jau pašreizējā izpētes stadijā var apgalvot, ka nav pastāvējusi nekāda dievību hierarhija. Īstenās autoritātes latviešu-lietuviešu mitoloģijā Becenbergers (Kēnigsbergas profesors) un mācītājs Bilenšteins arī pilnīgi noraida nacionālistu pūliņu spožos mitoloģiskos rezultātus. Latviešu dievībais ir mirušo sentēvu dvēseles, lauku, mājas, meža, ūdens dievības u. t. t. Droši var apgalvot tikai to, ka latvieši ir ticējuši Pērkonam, Jodam jeb Jupim, Laimai, Dēklai u. t. t.
Kā cilti, kas vēl atradās ģints iekārtā, latviešus it ātri sev pakļāva vācu ienācēji. Šī iekārta nebija piemērota kara vajadzībām, un tautas, kas atradās šajā iekārtā, visur tika pakļautas to tautu verdzībā, kurām bija augstāka iekārta, Bet jau pēc nonākšanas pakļautībā atklājās latviešu cilts pacietības spēks. Mēdz teikt, ka nedienas nomācot tikai vāju raksturu vai talantu, kamēr spēcīgs raksturs cīņā kļūstot tikai vēl stiprāks. Ja tas atbilst patiesībai, runājot par atsevišķām personībām, tad vēl jo vairāk - runājot par ciltīm. Latviešu cilts ne tikai pārcieta sešsimt gadu ilgu jūgu, bet šajā laikā pat kļuva stiprāka. Spēcīgās lībiešu un kuršu ciltis, kas, domājams, ir radniecīgas igauņiem un somiem, aizgāja bojā cīņā ar vāciešiem, un tās asimilēja latviešu tauta. Šai ziņā tai varbūt palīdzēja augstākā kultūra, kas bija pārņemta no krieviem - jau toreiz Latgalē bija daļēji ieviesta pareizticība -, taču to sekmēja arī vāciešu ietekme. Katrā ziņā pēc pakļaušanas latviešu cilts latgaļi, kas sākumā apdzīvoja tagadējo Inflantiju (Vitebskas guberņas Dvinskas-Režicas un Ludzas apriņķos, ko vēl līdz šim laikam apdzīvo latvieši) un nelielu Livonijas guberņas daļu, izplatījās tālu pāri savām agrākajām robežām un piepildīja visu apvidu līdz pat jūrai. Protams, tik ievērojams pieaugums bija iespējams, vienīgi pievienojot latviešiem lībiešus, asimilējot tos, - visa lībiešu masa, kas apdzīvoja novadus pie jūras, pārlatviskojās. Lībieši ir atstājuši pēdas latviešu valodā un zināmā mērā piejūras novadu iedzīvotāju ārienē un raksturā. No lībiešiem latviešu valodā pārņemta gandrīz visa jūrniecības terminoloģija. Tomēr jādomā, ka latviešiem miermīlīgā cīņa pret lībiešu
valodu nav bijusi viegla, jo līdz pat šim laikam vēl sastopami ap simts cilvēku, kas runā lībiešu valodā. Šo pašu sešu grūto gadsimtu laikā latvieši panāca to, ko nebija paguvuši sasniegt, būdami brīvi, un proti: visu sīko latviešu cilšu apvienošanu vienā cilti, ko vienoja kaut vai tikai viena kopēja valoda. Saplūda kopā latgaļi (Livonijā), zemgaļi un sēļi Kurzemē un pēc tam vēl arī kurši - droši vien somu izcelsmes cilts - vienā latviešu tautā. Atsevišķi palika vienīgi inflantieši, kas bija nonākuši poļu kundzībā, un tiem vēl līdz šim ir saglabājies diezgan patstāvīgs dialekts. Acīmredzot šajā saplūšanā liela loma bijusi visām ciltīm kopējai vācu virsvaldībai, Šādai spēku apvienošanai un nostiprināšanai, kādu latvieši piedzīvoja 600 vācu kundzības gados, var atrast paralēles - tikai plašākā mērogā - krievu vēsturē gandrīz tajā pašā laikā, t. i., tatāru jūgā. Ilgajās ciešanās, briesmīgajā postā, ko atnesa ordeņa nepārtrauktie kari, visos pārbaudījumos latviešu tauta saglabāja savus spēkus, un, kad beidzot krievu valdīšanas veidā pienāca brīvība un krita dzimtbūšana, latviešu tauta itin kā uzreiz atspirga un uzplauka un sāka gatavoties vērienīgai dzīvei Krievijas tautu jūrā.

 

 

 

KĀDI JAUNI PRIEKŠLIKUMI APDROŠINĀŠANAS JAUTĀJUMĀ

Jauni priekšlikumi, uz kuriem īsos vārdos gribu griezt arī mūsu cien. lasītāju vērību, cēlušies Vācijā un pērnā gada beigās tikuši diezgan dzīvi pārrunāti. Viņi stāv sakarā un attiecas kā zināms papildinājums uz Vācijā jau vairāk gadus atpakaļ ieviestiem apdrošināšanas likumiem par labu nepastāvīgi nodarbojošamies personām: nespējības gadījumos un uz vecuma dienām, slimības gadījumos un sakropļošanas gadījumos.
Šie trīs vācu valsts likumi, caur kuriem nepastāvīgi nodarbojošās personas tiek piespiestā kārtā apdrošinātas pret augšā uzskaitītiem nelaimes gadījumiem un uz vecuma dienām, zinātnieku, valstsvīru, tautsaimnieku vidū, kā arī plašākā publikā tiek jau sen uzlūkoti par vēl nepietiekošiem un nepilnīgiem, kaut gan jāatzīst, ka ar viņu ievešanu sperts liels solis uz priekšu sabiedriskas darbības virziena pareizā saprašanā. Šie likumi paši par sevi šimbrīžam vēl nau spējīgi kaut cik ievērojamā mērā pacelt minētu aprindu dzīves līmeni, bet viņu tāļāka attīstīšana un paplašināšana, kura visādā ziņā nau vairs apturama un tādēļ uzskatāma par pilnīgi nodrošinātu, maz pa mazam palīdzēs sasniegt arī šo mērķi un dos iespēju nostiprināties un pieaugt caur šādiem likumiem sargātai šķirai.
Apdrošināšanas likumus tāļāk attīstot un paplašinot, vispirms nācās atdurties uz to, ka ar likumā paredzētiem nelaimes gadījumiem - slimībām, sakropļojumiem, darba nespējību - un ar trūkumu vecuma dienās vēl nebija beigta visu likstu rinda, pret kurām apdrošināšana ir iespējama un nepieciešama, - bija palikusi neievērota viena no pašām lielākām likstām, lielāka nekā darba nespējība, proti, darba neiespējamība, jo pret pirmo jau pirms apdrošināšanas likuma cik necik varēja cīnīties ar nespējnieku un nabagu apgādāšanu. Darba neiespējamība jeb pieprasījuma trūkums pēc viņa priekšstāvju spēkiem atkārtojas zināmos laikmetos, krīzēs, ar sevišķi sāpīgi sajūtamu asumu, bet arī t. s. rūpniecības un vispārējas ražošanas plaukšanas laikmetos ir pastāvīgi sastopams un atsevišķām personām un aprindām atnes ne caur ko nemīkstinātu un neatsargātu postu, un apdraud viņas ar nepārtrauktām bailēm un rūpēm.
Šo likstu jau sen lūkoja novērst daždažādiem līdzekļiem, kuri tomēr palika bez sevišķiem panākumiem, jo likumiskā kārtībā bija daudzi šķēršļi. Pašpalīdzība arī še var uzrādīt sekmes, jo lielais daudzums dažādo savstarpējas palīdzības biedrību, pārtikas biedrību, kopējas ražošanas biedrību u. t. t. bija griezis savu locekļu vērību uz minētās likstas apkarošanu, vismaz mīkstināšanu, un pa daļai ievērojis tiešu palīdzības sniegšanu šinīs gadījumos un pilnīgi nokārtotu apdrošināšanu, pa daļai nodibinājis sevišķas iestādes jeb birojus vai nodaļas pie biedrībām vietu un darba apgādāšanai. Bet, tā kā visām šim biedrībām, kaut gan viņu skaits ievērojami liels, ir savi tuvākie mērķi, kuri prasa tūlītēju apmierināšanu, tad viņas bez valstsdraudžu un pagastu palīdzības nespēja patstāvīgi izšķirt šo apdrošināšanas jautājumu, bet varēja novērst tikai visasāko postu. Viņas un vinu locekļi aizrādīja, ka šis jautājums jāņem valstij apspriešanā un valstij jādod līdzekļi biedrībām šās apdrošināšanas ievešanai, jo šī apdrošināšana ir tikai atsevišķs veids no likumiski jau nokārtotām apdrošināšanām uz vecumu un pret nelaimes gadījumiem. Reiz principā atzīts, ka apdrošināšana no valsts puses pret nelaimes gadījumiem taisnīga un nepieciešama priekš nepastāvīgi nodarbojošos aprindu apsargāšanas un spēcināšanas, tad arī pret jauno apdrošināšanas priekšlikumu nevar celt nekādu pamata ierunu, domstarpība tikai var būt par to, kādā veidā šī jaunā apdrošināšana izdarāma.
Šinī jautājumā manāmi divi galvenie ceļi, pa kuriem virzās priekšlikums un pie kuriem arī pakavēsimies tuvāk, kaut gan domas ir izsacītas lielā daudzumā un dažādībā, tā kā dalību pie jautājuma kustināšanas ņem ļaudis no dažādām politiskām partijām un bez tam dažādu skolu zinātnieki. Pirmais ceļš iziet uz to: nodot visas lietas nokārtošanu vai nu valstij, vai pilsētu un lauku draudzēm; tikai ar zināmu piedalīšanos no pašu ieinteresēto dalībnieku puses, un šinī ziņā jaunais apdrošināšanas nodalījums tiek tāpat rīkots kā apdrošināšana uz vecumu un nelaimes gadījumiem, kura pilnīgi nokārtota no valsts un padota viņas vadībai un tuvākai pārraudzībai; apdrošināšanas raksturs caur to top ierēdniecisks, padots šablonai, dzen visu pēc vienas mērauklas, nespēj piemēroties atsevišķiem gadījumiem un tā savu mērķi nereti nesasniedz.
No šī virziena priekšlikumiem pelna visvairāk ievērības vācu jeb, pareizāki, dienvidus vācu pilsoniskās tautas partijas pieņemtais priekšlikums, kurš pēdējā kongresā tika atzīts par labu un ir izstrādāts no L. Gonnemaņa, «Frankfurter Zeitung» redaktora, - kā zināms, «Frankfurter Zeit.» skaitās par minētās partijas orgānu un vienu no ievērojamākām pilsoņu brīvprātīgām avīzēm.
Priekšlikuma sacerētāji iziet no stāvokļa, ka nodarbošanās pieprasījumu un vietas trūkums noved pie pilsētu un lauku draudžu izdevumu lieliskas pieaugšanas, it sevišķi rūpniecības un zemkopības krīžu laikos, kur šīm draudzēm nākas uzturēt lielu pulku trūcīgu un nabagu, daudz lielāku pulku nekā rūpniecības plaukšanas laikmetos. Pamatojoties uz šiem novērojumiem, priekšlikums cenšas uz to: caur šinī laikā sniegtu palīdzību un vietu apgādāšanu novērst, ka nepastāvīgi nodarbojošos personu ģimenes kristu trūcībā un vēlāk pat nabadzībā. Tā kā šādi trūcības novēršanas un aizturēšanas soļi vispirms darīs samērīgu. iespaidu uz draudžu izdevumu summas pamazināšanu, t. i., tās summas, kura tiek izlietota nabagu apkopšanai, - tad priekšlikums atzīst par vispareizāku un taisnigāku lielāku daļu no izdevumiem priekš apdrošināšanas pret vietu un darba trūkumu uzlikt uz draudzēm.
Šīs apdrošināšanas rīkotāju komitejām un priekšniecībai, pēc priekšlikuma domām, vajaga sastāvēt iz priekšstāvjiem un uzņēmējiem, darba devējiem un ņēmējiem; par priekšnieku šīm komitejām jāieceļ kāds bezpartejisks pilsētas vai lauku draudžu ierēdnis.
Izdevumi priekš priekšniecības un pārvaldības uzturēšanas jānes vācu valsts kasei. Apdrošināšana piespiesta, tikai ar vienu izņēmumu; lai novērstu pretimdarbošanos no to savstarpējas palīdzības biedrību puses, kuras priekš saviem locekļiem jau ir ievedušas šo apdrošināšanu, priekšlikums atsvabina šo biedrību biedrus no piespiestas apdrošināšanās draudžu apdrošināšanās iestādēs.
Šis priekšlikums pelna, bez šaubām, ievērību kā samērā diezgan lēts, jo viņš dod iespēju pirmā sākumā aprobežoties vienīgi ar draudzēm no desmit līdz divdesmit tūkstošiem iedzīvotāju. Bet tomēr viņam ir daudz nepilnību, uz kurām pa daļai jau aizrādījām, sevišķi vēl jāsaka, ka palīdzības summas pie šādas apdrošināšanas būs diezgan sīkas.
Pašā Vācijā minētajam priekšlikumam ir ļoti daudz pretinieku un turklāt taisni tādu pretinieku, kuri pašai šai apdrošināšanai pilnīgi piekrīt un jau sen cenšas pēc viņas sasniegšanas. Ierunas pret priekšlikumu. pamatojas uz to, ka tāda komunāla jeb draudžu apdrošināšana atņems nepastāvīgi nodarbojošos aprindu savstarpējas palīdzības biedrībām vienu no viņu galvenām pievilkšanas spējām, kas darīs jo lielāku iespaidu tādēļ, ka šim biedrībām Vācijā jau bez tam ir atņemti tādi ievērojami darbības arodi kā apdrošināšana uz vecuma dienām, pret slimībām un sakropļojumiem, kuri caur augšā minētiem apdrošināšanas likumiem pārgājuši uz valsti jeb kroni. Visiem, kas dzīvo tanīs ieskatos, ka spēcīgas sabiedrības (organizācijas) nepastāvīgi nodarbojošās aprindās ir nepieciešamas priekš mierīgas saimnieciskas attīstības jebkurā valstī, - visiem tiem izrādās tādēļ par nepareizu atņemt šo darbības arodu sabiedrībām un viņas tādējādi vājināt.
Vislabākā izeja šinī apdrošināšanas jautājumā tātad būtu tā, kuru liek priekš otrais no sākumā minētiem virzieniem, - proti, pēc viņa apdrošināšanas nokārtošana būtu no pilsētu un lauku draudzēm un no valsts jānodod jeb, pareizāki, jāatstāj augšāk minētām sabiedrībām un biedrībām, kuras jau līdz šim nodarbojās ar šādu apdrošināšanu un kuru locekļi paši pieder pie tām aprindām, kuru apdrošināšana ir vēlējama un atzīta par vajadzīgu; tikai no draudžu un valsts puses būtu jāsniedz materiāla palīdzība šim biedrībām noteiktās summās, lūkojoties pēc viņu biedru skaita; jo, ja šo biedrību darbība apdrošināšanas ziņā līdz šim nebija tik pilnīga, ka varētu tikt uzlūkota par jautājuma galīgu izšķiršanu - kā augšā minēto -, tad vaina bija vienīgi meklējama nepietiekošos materiālos līdzekļos. Tomēr šīs savstarpējas palīdzības biedrības atvieglināja draudžu nastas priekš nabagu apgādāšanas, izdarīja tātad vispārderīgu, draudzēm pienācīgu darbu un var kā tādas ar pilnu tiesību prasīt draudžu pabalstu.
Saprotams, ka šīs palīdzības biedrības, kas uzņemas savu locekļu apdrošināšanu pret darba trūkumu, var pabalsta summas no draudžu un valsts puses izlietot vienīgi šim mērķim. Kā jau minēts, pabalstam jānāk ne vien no draudžu, bet arī no valsts puses, jo, pirmkārt, ne vien biedrību vienu palīdzība ir nepietiekoša, bet arī draudžu līdzekļu nau diezgan, lai dotu kaut cik ievērojamu atlīdzību un pabalstu, kas palikuši bez vietas, un, otrkārt, valsts pate, tāpat kā draudzes, bauda labumus no apdrošināšanas pret darba trūkumu, jo caur apdrošināšanu mazinājas, bez šaubām, arī dažādu noziegumu skaits pret īpašumu un sevišķi blandonība, tātad mazinājas arī valsts izdevumi par darba namu, cietumu, dažādu patversmju un liela skaita tiesas un pārvaldības ierēdņu uzturēšanu.
Šis pēdējais priekšlikums, kuru Iekškrievijā ieteic arī Pēterburgas profesors Hodskis «Tautas saimniecības» I burtn., sasniedz to pašu mērķi kā draudžu un valsts vadīta ierēdnieciska apdrošināšana, bet viņai ir dažas priekšrocības, salīdzinot ar pirmo priekšlikumu. Vispirms otrais priekšlikums ne vien nestāvēs ceļā nepastāvīgi nodarbojošos aprindu biedrību attīstībai, bet pat vēl veicinās vinu, - un, otrkārt, tādā kārtā būs ievērojamā mērā atvieglināta sarežģītā jautājuma atrisināšana par to, ko lai saprot zem vārda ««darba trūkums», kādos gadījumos atzīstams darba un vietas trūkums un kādos ne. Katra biedrība varēs izstrādāt sev - lūkojoties pēc tā, vai zināmā apgabalā vairāk darbu uz laiku, uz sezonu, jeb vai darbs izdalās vienlīdzīgi uz visiem mēnešiem gadā - sevišķu apdrošināšanas kārtību.
Tad vēl jāievēro, ka valsts un draudžu piepalīdzības summas, kuras tiks iemaksātas - no valsts centrālās jeb vispārējās kasēs, no draudzēm vietējās kasēs, būs tikai viena   d a ļ a   no visiem izdevumiem priekš apdrošināšanas, kamēr pārējā daļa tiks iemaksāta no pašiem darba ņēmējiem ar darba devēju zināmu piedalīšanos. Bet nu visiem zināms, ar kādu īpašu uzmanību un apdomību savstarpējas šo aprindu palīdzības biedrības mēdz rīkoties, izdodamas savus līdzekļus, un tādēļ var jau no sākama gala katrs būt pārliecināts, ka apdrošināšanas līdzekļu neapdomīga izlietošana jeb izšķēršana būs ļoti reta parādība. Bez tam var jau vēl, protams, ierīkot kontroles iestādes iz priekšstāvjiem un darba ņēmējiem un devējiem, kuras pārlūkotu apdrošināšanas naudas izmaksāšanu.
Savas īsās piezīmes par šo jauno apdrošināšanas arodu negribu nobeigt, neminējis vēl kādu vārdu par to, ka apdrošināšana, kuru profesors Hodskis tura par iespējamu piemērot krievu biedrību darbībai, jo vairāk būtu ņemama pārspriešanā no mūsu daudzajām lielajām un krietnajām savstarpējas palīdzības biedrībām, kuras, man domāt, ir pilnīgi pietiekoši attīstijušās, uzaudzinājušas daudzus tūkstošus šādu locekļu priekš apzinīgas vispārderīgas darbības un varētu ar drošu cerību uz svētīgiem panākumiem sākt paplašināt savu darba lauku. Taisni pēdējā laikā apdrošināšanas jautājumi tiek no visām pusēm iekustināti, ne vien no zinātniekiem un tautsaimniekiem, ne vien no biedrībām, bet arī no draudzēm un dažādām pašvaldības iestādēm un arī no pašas valsts puses, - jāatgādājas tikai, ka kronis pats vairākkārt jau pārspriedis jautājumu par strādnieku apdrošināšanu pret nelaimes un nāves gadījumiem, pret sakropļojumiem utt. un ka ministrija priekš dzelzceļu strādniekiem jau patiesi dzīvē ievedusi apdrošināšanu, kura līdz šim tikai vēl nau piespiesta.
Uz mūsu savstarpējas palīdzības biedrībām, kuras jau darbos spīdoši pierādījušas savu spēju, arī lūkojas ar pilnu uzticību, un tādēļ varu cerēt, ka viņas sapratis savu laiku līdz ar viņa prasībām plašākā apmērā, kāds taisni ir viņu cienīgs.

 

 

 

KULTŪRVĒSTURISKI SKATI IZ ZEMJU DZĪVES

I

Mēs dzīvojam pārejas laikā. Jau ilgi turpinājas uzbudinājuma stāvoklis. Kopš gadiem attīstītā pasaule sākusi to sajust un apzināties, kur meklējami cēloņi parādībām, kuru dēļ mūsu gadu simteni mēdz saukt par «nervozu» un sūdzēties par pastāvīgu uztraukumu.
Pārmaiņas, kuras nojauš notiekam katrs, kam smalkāki prāti, izplešas vai nepārredzamā plašumā, bet vēl vairāk raksturisks priekš viņām ir viņu dziļums. Dzejnieks saka:
                                                . . . jūrā vēji
                                                Līdz pašiem dzijumiem vanda.
Nekad vēl nau pieredzētas tik dzijas pārmaiņas kā tās, kuras mēs redzam gatavojamies. Nau brīnums, ka viņas paliek nesaprotamas pa vidu līdzi peldošiem ļaudīm, kuri nekad nau drošību ņēmuši patstāvīgi domāt; viņas izliekas pilnīgi neticamas un neiespējamas, un, kad viņas ar vara roku sagrābušas neticīgos un aizrauj tiem pamazām dzīvības dvašu, tad šie neticīgie, pārsteigti un bez gala izbrīnējušies, neprātīgā sastingumā nespēj ne glābties, ne piemēroties jaunajiem apstākļiem.
Un jau tagad plašas šķiras sāk just šo vara roku.
Bet ir viens valnis, kurš līdz šim aizvien visdrošāk atturējies pret visām straujām ūdens gāzām un uz kuru daudzi skatās kā uz Ķīnas lielo aizsargu valni.
Vislēnāk un visgrūtāk visas kustības kultūras gaitā aizsniedz zemnieku dzīves dziļumus. Šos dziļumus var uzskatīt gandrīz par mērauklu kustību un pārmaiņu stiprumam. Uz viņiem tādēļ griežama sevišķa vērība; zemnieku šķiras stāvoklī slēpjas viens no nopietnākiem sabiedriskiem jautājumiem.
Visi trokšņainie un straujie satricinājumi, kurus pasaule izbaudījusi garos gadu simteņos, jā, gadu tūkstošos, aizgājuši gar zemnieku dzīvi garām, tikai lēni viņu ieviļņodami; tūkstoš, divu tūkstošu, pat triju tūkstošu gadu ilga vēsture un kultūras attīstība atstājusi tikai paviršu un diezgan ārēju iespaidu uz to šķiru, kura liekas it kā zemē ieaugusi ar savām dziļām saknēm.
Un tomēr jaunlaiku kultūras kustība būtu nepilnīga, ja viņa savā attīstībā neievilktu arī zemnieku dzīvi.
Pat tik stipra garīga kustība kā kristīgā ticība nau spējusi pilnīgi pārgrozīt pēc saviem kultūras pamatiem zemes ļaužu dzīvi: kristīgās ticības ievedēji visur piemērojas šai sen nodibinātai dzīvei, un vēl tagad māņticība, kura nau nekas cits kā vecā (pagānu) ticība, veco dzīves pamatu garīgs atspoguļojums, visur ir stipra uz laukiem, arī izglītotās zemēs.
Mēs velti brīnāmies par lielo, līdz šim nepiepildāmo un nepiepildīto plaismu starp izglītotiem un neizglītotiem: zemnieki dzīvo plašos apvidos vēl tagad tāpat, kā dzīvoja pirms 1000 gadiem, - mēs brīnāmies par to, ka laucinieku dēli, tiklīdz baudījuši zināmu izglītību, nesaprot vairs savus tēvus: viņi ir atdrupuši ķieģeļi no lielā Ķīnas mūra, un nekad viņus vairs atpakaļ nepielipinās. Bet taisni šī atdrupšana ir raksturiska, - lēna viņa ir jo lēna un gandrīz nemanāma, bet viņa ir zīme par iekšējās sadalīšanās procesu.
Mūsu laiks ir tas, kurā vispirms lielo pārmainu iespaids spiežas līdz tam neaizskartos dzijumos, gluži kā ūdens pamazām, bet neatturami spiežas cietajā zemes čaulā un saēd un sadala par nesatriecamām turētās klintis.
Par izlīdzinātāju mēdz saukt mūsu laiku sabiedriskā ziņā: viņš nolīdzina starpības starp šķirām un saēd vecās šķiras, celdams raibās dažādības vietā tikai divas šķiras.
Ja mēs mūsu laika pārmaiņas saucam par tām, kuru iespaids visdziļāk satricina līdzšinējos dzīves pamatus, tad ar to nebūt neesam sacījuši, ka viņas mūsu laikā piepeši un negaidīti izcēlušās, kaut gan viņas plašām aprindām ir tiešām pārsteidzošas. Šīs kustības, kuru spēku sajūt pat Ķīnas mūri, ir radušās jau sen atpakaļ, pamazām augušas un attīstījušās vairākus gadu simteņus.
Visjaunākā un visgaišāk redzamā pārmaiņa, kuras svars būs atausis apziņā arī tumšākās nomalēs, - verdzības un tad klausības atcelšana, kas sākās priekš apmēram simts gadiem, ir tikai attīstības stadija jeb mets šai kustībai, bet ne sākums. Viņas saknes meklējamas viduslaikos un nau atrodamas ārējās, garīgās strāvās, kā, piem., lielajā reformācijā, kuras laikā gan notika viens no stiprākiem saviļņojumiem zemnieku pasaulē, - viņas saknes ir izaugušas saimnieciskas dzīves pārgrozībās, attīstoties un mainoties ražošanas veidiem.
Meklēt šos tālos cēloņus un rakt pēc šīm dziļajām saknēm ir jo pievilcīgi un nepieciešami, tādēļ ka, nepazīstot cēloņus, nespējam sev izskaidrot un saprast arī parādības.
Un šiem jautājumiem un pētījumiem nau nebūt vienīgi teorētiska nozīme, kā varētu domāt, taisni otrādi - praktiska vajadzība prasa, ka mēs, laiku nekavējot, lūkojam tikt skaidrībā par to, kas ap mums notiek un kas gatavojas. Priekš mums, kur zemkopība vēl ieņem samērā tik plašu vietu, pirmā vērība griežama uz zemnieku dzīves attīstību viņas vēsturiskā gaitā un tagadējā pārejas stāvoklī. Ja mēs izejam no šīs dzīves saprašanas, kura mums stāv vistuvāk, mēs līdz ar to spēsim sev vieglāk izskaidrot arī lielās parādības un pārmaiņas pārējā saimnieciskā dzīvē, kuras cēlušās, ražošanas kārtībai mainoties, un dara tik dziļu un nezinātājam pārsteidzošu iespaidu arī uz zemkopību un zemnieku dzīvi.
Kamēr koku galotnes mežā jau lokās, no vēja ķertas, tikmēr pazarēs vēl viss kluss. Bet labi tam, kas ir sagatavojies un zina, kas ir darāms. Grūtie laiki zinātājam vieglāk pārciešami. Jā, kāds vācu dzejnieks (Leopolds Jakobijs) pat domā, ka -

                            Labāk ar apziņu mokās izģinst . . .
un:
                            - Šausmīgāka nekā viss cilvēces vārgs
                            Ira - cilvēku neapziņa
                            Par savu vārgu.

Modināt apziņu «ir mērķis vēlējams uz sirsnīgāko» (ein Zeil aufs Innigste zu wünschen, kā saka Lasāls), es varētu pat vairāk teikt: ir vienīgais mērķis, pēc kura mēs tagad varam censties. Reiz būs ļaudīs modināta apziņa, viņi paši meklēs un atradīs līdzekļus un izeju. Šo kultūrvēsturisko skatu nolūks arī nau vairāk nekas, kā modināt un uzturēt jau modināto interesi, mudināt uz zināšanas iegūšanu un uz pārdomāšanu, tikai   p a t s t ā v ī g u   pārdomāšanu. Nekādas receptes te netiks pasniegtas, kā būtu vieglāk pārvarami «grūtie laiki»: reizi jāmācās arī mums saprast, ka «grūtie laiki» nau netīšām nokrituši uz mums no mākoņiem un ka viņi nepāries atkal tāpat netīšām; viņi ir parādība, kura pamazām izaugusi un stāv sakarā ar vispārējo ražošanas kārtības pārmaiņu.
Lai saprastu tagadni, mums jāatskatās atpakaļ dziļā pagātnē uz feodālo kārtību, kuras pārvarēšana ilgos laika metos ir jaunās kārtības augšana, kas tad atkal savukārt sāk gatavoties uz tāļāku pāreju. Sekošie skati, kurus iesāksim ar tipiskās Markverfassung, kopuzemes, īsu raksturojumu, nāks vaļīgā rindā. Vācu zemnieku vēsture ir visplašāk un pamatīgāk apstrādāta, ne vien tās jaunākie, bet arī viduslaiki, un tai tad arī piegriezīsim sevišķu vērību, - galvenos virzienos kultūras attīstības gaita visur ir viena un tā pati; krievu kultūras vēsture Miļukova pazīstamajā apstrādājumā mums jau darīta pieejama «Mēnešrakstā» 1897. g. 4.-10, burt.
Cik tāļi atjaus mums pieejamie avoti, lūkosim dot raksturiskus attēlojumus arī iz mūsu zemnieku dzīves - pret šo rakstu virknes beigām; latviešu kultūras vēsture vēl ir pilnīgi neizkopta, un tas dara neiespējamu ar viņu šinī vietā īpaši un vienīgi nodarboties; mūsu nolūks šoreiz arī nau dot speciālu pētījumu, bet aizrādīt uz raksturiskiem un noteicošiem virzieniem un parādībām kultūras attīstības gaitā, kā tie tēlojas zemnieku dzīvē.

*

«Vecā kārtība ir pagājusi, skaties, viss ir jauns tapis!» Šie bībeles vārdi nāk nejauši atmiņā, kad prātā mēs liekam sev paiet garām viduslaiku sabiedrības ainai.
Bruņniecības laiks, pilns dziesmu un trokšņa, ir aizgājis. un nenāks nekad vairs atpakaļ. Galma poēzija ir izskanējusi, turnīra, bruņinieku cīņu spožums ir nobālis. Senāk bruņinieki dzīvoja stiprās pilīs, - ar stipru roku viņi sargāja klausībniekus zemniekus,. kuri bija pulcēti ap bruņinieku pili. Hohenštaufenes ķeizaru dienās bruņinieki bija vadītāja šķira, un, pateicoties viduslaiku valstu kārtības vājam tvirtumam, viņi baudīja ievērojamu patstāvību. Pat vēl vēlākos laikos viņi prātoja par lielu muižnieku demokrātiju, kuras priekšgalā stāvētu vācu ķeizars.
Bet bruņniecības greznums un spožums izgaisa. Valdošie firsti tapa stipri, izpostīja bruņinieku pilis un pārvērta stūrgalvīgos muižniekus par paklausīgiem valsts locekļiem. Patvarīgajiem muižniekiem vajadzēja apmierināties ar   d i e n e s t u  pie galma vai karaspēkā.
Ja kāds neiestājās valsts armijas rindās, tad viņš bija piespiests   d z ī v o t   s a v ā   m u i ž ā,   p i e m ē r o t i e s    k a p i t ā l i s t i s k ā s,   n a u d a s   s a i m n i e c ī b a s   p r a s ī j u m i e m.   Vai tika vai netika, vajadzēja mācīties sēt labību, audzēt aitas, ražot preces pārdošanai, jo pieaugušos izdevumus nevarēja vairs segt agrākā ceļā.
Līdzi pārvērtās visi zemnieku šķiras dzīves apstākļi - pašos pamatos. Labajos viduslaikos zemnieku saimniecība plauka; nodevas nebija lielas, nekādas važas nespieda zemniekus. Zemnieku saimniecības atbalsts bija - plašās kopu zemes, visur saimniecībai vēl bija cieša organizācija. Zemnieku sabiedrības vēl visur pašas rīkoja savas vajadzības un nosprieda paši, kā jāizlieto kopējie tīrumi, pļavas, meži kopīpašnieku, kopzemnieku starpā.
Bet patstāvīgās zemniecības un zemnieku saimniecības stunda bija nākusi. Iestājoties naudas saimniecībai grauda saimniecības vietā, saimniecībai pienāca grūti laiki. Kopējā zemes valdīšana, zemnieku šķiras stingrā organizācija iznīka. Zemnieks tika par klausībnieku, kuram nu nācās bez apstājas strādāt priekš sava muižnieka.
Un, kad beigās priekš zemniekiem pēc ilga laika atnāca brīvība, kad krita klausības važas, tad viņu stāvoklis tā Vācijā, kā arī visur citur bija ļoti bēdīgs. Liela daļa zemnieku - saimnieku bija pārvērtusies par dienas algādžiem, kalpiem. Šaurs stūrīts zemes, sliktas būdas, pāris lopiņu - nereti bija Vācijā viss zemkopja īpašums.
Viduslaikos pilsētās dzīvoja darbīga, spējīga nest ieročus amatnieku šķira. Nāca kapitālistiskās ražošanas laiks, un arī šīs šķiras dzīves spēja tika lauzta. Amatnieki sāka pārvērsties par strādniekiem, kuriem nau vairs pašiem darba rīku.
Pamazām liela pārvēršanās līdz pamatam atjaunoja viduslaiku sabiedrību; kas nesaprot parādību cēloņus un sakarību, tam izliekas, it kā kādi pārdabiski spēki būtu darbojušies pie šis pārvēršanās.
Bet kā pašas zemes čaulas attīstības vēsturē, tā arī še cēloņi darbojas nevis atsevišķiem, vareniem, satriecošiem spērieniem, bet neskaitāmiem sīkiem satricinājumiem, kuri tikai savā kopībā panāca lielo pārvēršanos.

*

Viduslaikos lauksaimniecības ražošanas pamats bija kopzeme un kopsabiedrība (Genossenschaft, община) ne vien Vācijā, bet visur. Kopsabiedrības sastāvā no sākta gala bija kopēja valdīšana pār mežiem, pļavām un ganībām, tīrumiem, ceļiem un stigām, strautiem, upēm un ezeriem. Kopsabiedrībnieki jeb kopzemnieki, kā viņus varētu saukt, ganīja savus lopus kopējās ganībās, kopēji lietoja malku iz meža, brīvi zvejoja zivis. Tiesība lopus ganīt un barot ar kopēju sienu, tiesība brīvi medīt un ķert zivis, tiesība brīvi cirst mežu - visas šis svarīgās tiesības savā laikā piederēja kopzemniekiem. Toreiz vēl ļoti daudz bija brīvas zemes, brīva meža; nebija nekāda iemesla liegt šīs brīvās mantas lietošanu katram.
Kad kopzemnieki nodomāja celt sādžu, tad katram no viņiem tika ierādīta vieta, kur viņš varēja celt māju un ierīkot sētu. Tad zeme, kura bija derīga laukkopībai, tika izdalīta līdzīgās daļās. Labas un vājākas zemes katram tika pa līdzīgam gabalam. Tādēļ lauki izskatījās raibos gabaliņos saraiboti. Tāda zemes sadalīšana caur izlozēšanu laikam pastāvēja ļoti ilgi, vēl līdz šai dienai dažās kopsabiedrībās Vakareiropā atrodamas pēdas no viņas. Iekškrievijā vēl tagad nereti notiek zemes gabalu pārdalīšanas kopsabiedrībās (община). Ne visai sen atpakaļ - gadus 20 - pat Kurzemē, Augšgalā, pastāvēja vēl ciemu lauku sadalīšana «šņorēs»; arī atšķirtu māju īpašnieki, pa vecam paradumam, sadalīja savas mājas «šņorēs», ja bija vairāki dēli mantinieki. Leišu un Inflantijas ciemos vēl pilnīgi parasta dalīšana «šņorēs», kaut gan tur nau vairs kopsabiedrības un kopzemes.
Maurers savā pazīstamajā grāmatā par kopsabiedrību uzskaita lielu pulku piemēru, kur zemnieki dala savu zemi caur lozēšanu.
«Frikhofenā, Nasavā,» viņš raksta, «17. un 18. gadu simteni daudzi tīrumi piederēja vēl visai sabiedrībai kopēji, nedalīti, atsevišķi lauki tika izdoti vietējiem zemniekiem caur lozi. Hunsrikas kalnā, Mercijas apriņķī un dažās Otveileras un Sarlujas sabiedrībās pat tagad vēl arama zeme tiek izdota caur lozi uz 3, 4, 9, 12, 14 un 18 gadiem, skatoties pēc katrreizējas lauksaimniecības sistēmas. Tas pats notikās līdz pēdējam laikam dažos Bavārijas Pfalces apvidos un Kuzelas lauku komisariātā, kur, skatoties pēc apstākļiem, zeme tika pārdalīta katrus 9, 12 vai 20 gadus un tikai mūsu laikā pārgāja privātīpašumā.»
Gadu simteņus cauri kopsabiedrība paturēja tiesību rīkoties un pārlūkot par izdalītiem laukiem. Tādā kārtā atsevišķi zemnieku zemes gabali vēl netika galīgi uzskatīti par atšķirtiem no kopu zemes, bija saistīti ar viņu tūkstots saitēm. Kopsabiedrība cieti stāvēja savās kājās un ar stipru roku valdīja un vadīja visas kopsabiedriskās darīšanas.
Zemes dalīšana un izlozēšana notika atklātās sapulcēs, t. s. kopsabiedriskās tiesās, Märkengerichte. Tur kopzemnieki arī nosprieda par to, kad tīrumus apstrādāt, kad atstāt viņus papuvēs; tur nolēma laiku aršanai, sēšanai, pļaušanai; pārsprieda jautājumus par ganībām, par lauku iežogojumiem u. t. t.
Sabiedriskās tiesās kopzemnieki sodīja par lauku apskādēšanu, noganīšanu un par visiem pārkāpumiem pret nolikto ciema kārtību. Savu pašu tiesās toreiz kopzemnieki vēl varēja atrast taisnību. Nereti šinīs tiesās tika spriests par dzīvību un nāvi.
Šinīs senajos laikos kopzemnieki vēl prata nest ieročus. Holšteinā vēl 12. gadu simtenī zemnieks gāja karā, apbruņojies no galvas līdz kājām. Bet par sen seniem laikiem, kad kopzemniekiem vēl bija pilna brīvība, še nerunāsim, tie laiki ir pārāk tāli no mums aizgājuši; mums še no lielāka svara tuvāki vēsturiski notikumi.
Ne vien senatnē, bet arī vēl mūsu gadu simteni dažas kopsabiedrības rīkojas Vācijā pilnīgi patstāvīgi ar saviem laukiem. Pēc Hanzena aprādījumiem, pat muižnieku ciemos «netikusi kavēta patstāvīga lauksaimniecības vešana».
Daudzas atliekas no kopsabiedriskām tiesām vēl var uziet Saksijas lauku jeb ciemu likumos (ustavos). Ciemu likumi, kuri kopā salasīti no Klingera, satura noteiktus kopzemnieku jeb «kaimiņu» priekšrakstus par laukkopību. Šie likumi nereti attiecas uz sīkākiem sīkumiem kopzemnieku dzīvē.
Kleinfeldenā vēl 1649. g. kopsabiedriskā tiesa bija pilnā spēkā, kas skaidri redzams no 1649. gada «Lauku ustava», kurš izdots no padomes Belģernā.
Pirmais šī ustava pants pavēlēja visiem zemkopjiem ikgadus, pirmā svētdienā pēc Jurģa dienas, uz tiesneša uzaicinājumu sapulcēties - jauna tiesneša un četru piesēdētāju vēlēšanai. Šinī gadījumā tika izdzerta muca alus. Ciemu likumos jo sīki apzīmēts, kas ielej alu, kas iznēsā. Ir pat pilnīgs   a l u s    u s t a v s,   kurš šinī ziņā atgādina dažu studentu, t. s. korporeļu, «komangus», kuri arī nau gandrīz nekas cits kā alus ustavi. Pēc alus ustava noteikuma: tas, kas «muļķojās», alu ietecinādams, un pārlēja pāri, bija piespiests samaksāt par pusmucu. Kas «taisīja skandālu», tam tāpat vajadzēja «uzstellēt» pusmucu. Kauslis un dzērājs, kurš bez prāta izlaistīja alu, bija piespiests no jauna pildīt iztukšoto mucu. Vispār šinīs priekšrakstos ne mazums netīša humora, gluži tāpat kā «komangos», tikai ar to starpību, ka kopzemnieki dzīvoja tālos, tumšos viduslaikos, kamēr «komanga» klausītāji ir gaišā 19. gadu simteņa dēli ar -   a u g s t ā k u   i z g l ī t ī b u.
Sen senās tiesas dienās «kaimiņiem» jeb kopzemniekiem vajadzēja pēc likuma pieklājīgi apģērbties. Kāds zemnieks, kurš bija sēdies pie galda kreklos, tika nosodīts uz naudas sodu - vienu grasi.
Tiesas dienās tika arī aplūkotas papuves, robežas un ežas, robežu kupicas un akmeņi un ganības. Kopsabiedrība stingri noteica un nodalīja kopēju ienākumu un mantu. lietošanu un baudīšanu. Turpat arī nolika sodus, ja «kaimiņi» pārkāpa savas tiesības vispārējas mantas lietošanā.
Dažreiz šī tiesība sodīt bija ļoti plaša. Tā, kādā sakšu ciemā pēc vietējā ustava tika pavēlēts sodīt par visu, kas pelnījis sodu, - «par Dieva zaimošanu, kaimiņa nepaklausību priekšniecībai un tiesai, bērnu nepaklausību vecākiem, slepkavību, nepamatotu trokšņa celšanu, lamāšanos, razbainiecību uz lielceļa, šaubāmu cilvēku slēpšanu, zādzību, nepareizu svaru un mēru».
Tātad arī pēc tam, kad bija kritusi zemes kopsabiedrības lepnā neatkarība, kopzemnieki vēl ilgi paši rīkoja savu lauksaimniecību.

*

Bet apstākļi, vienā vietā lēnāk, otrā ātrais, noveda kop sabiedrību uz bojā iešanu.
Maz pa mazam senās markas, kopu zemju apgabali, pār kuriem savā laikā valdīja viena cilts, saskaldījās un sadalījās ar jaunu ciemu dibināšana. Tādēļ daudzās vietās vecā lielā marka sadrupa par vairākām sīkām ciemu markām.
Pa reizēm gadījās, ka veselas daļas no kopzemes markas tika atsavinātas, projām aizdotas. Bet tādi atsavinājumi bija saistīti ar ļaunām sekām priekš kopzemes kārtības pastāvēšanas. Piemēram, ja viena daļa no kopzemes nāca viena īpašnieka rokās, tad bieži atkarājās no viņa gribas un vaļas, vai šai markas daļai bija vēl skaitīties pie vecās markas vai tapt atšķirtai nost no viņas.
Aiz veco lielo marku saskaldīšanas saimnieciskā dzīve vairāk un vairāk sašaurinājās. Agrākās zemes kopsabiedrības zaudēja savu iekšējo tvirtumu. Pretošanās spēja pret ārējiem, smagi nospiedošiem iespaidiem ievērojami tika vājināta. Bet šo ārējo naidīgo iespaidu saradās ļoti daudz.
Vispirmā vietā uz kopsabiedrības kārtību darīja postošu iespaidu privātīpašuma cieta nodibināšanās.
Laiku pa laikam atkārtotā lauku dalīšana caur lozi izzūda. Kopzemnieki, kuri agrāk bija dabūjuši laukus tikai uz lietošanu, tagad ieguva uz viņiem cietas tiesības. Tādā kārtā stingri noteiktas lietošanas tiesības pamazām pārvērtās par pilnīgām piederuma jeb īpašuma tiesībām. No jauna radušās īpašuma. tiesības pārcieta daudz pārgrozību, pateicoties atsavināšanai un mantošanai. Šīs drīz pamazinojošās, drīz pavairojošās īpašuma tiesības apdraudēja zemes kopsabiedrības tvirtumu, kura bija dibināta uz viņas locekļu tiesību vienlīdzību.
Vēl asāku pārmaiņu kopsabiedriskās kārtības raksturā izdarīja tā nevienlīdzība, kura izcēlās, izdalot zemes pēc romiešu provinču iekarošanas. Lieli zemes īpašumi sakrājās laicīgu un garīgu augstmaņu rokās.
Jau Kārlim Lielajam reiz nācās aizstāvēt brīvos zemniekus, uzstāties stingri pret lielajiem laicīgiem un garīgiem zemes īpašniekiem, kuri ar varu piesavinājās zemnieku zemi. Brīvie zemnieki, tā stāsta to laiku grāmatas, tik bieži tapa no ierēdņiem saukti kara klausībā, ka viņi gribot negribot atdeva tiem savas zemes un pēc dabūja tās atpakaļ lietošanai, bet par zināmu nodokli un atklausīšanu darbinieki. Bet Kārļa Lielā likumi nespēja atturēt brīvo zemnieku iznicināšanu un viņu zemes piesavināšanu no lielgruntnieku puses.
Vēl agrāk nekā Kārļa Lielā laikā lielās dzimtsmuižas bija jau pieaugušas tik lieliski, ka draudēja pilnīgi noslāpēt un nospiest sīkgruntnieku zemes. Kārļa Marteļa laikā baznīcas zemes īpašumi tapa tik plaši, ka šis valdnieks bija piespiests ievērojamu daļu no viņiem atņemt jeb sekularicēt.
812. gadā Augsburgas bīskapībai bija zemes 1507 hufas, t. i., zemnieku gruntes jeb mājas, kā mēs tagad sacītu, jo hufa bija toreiz zemnieku saimniecības vienība (piem., krievu: крестьянский надел); Zalcburgas bīskapība dabūja reiz dāvātas 1600 zemnieku mājas jeb hufas. Tegernzejas klosteram bija 11 860 hufas, San-Gallenas klosteram turpret, kurš skaitījās par nabagu klosteri, bija 400 zemnieku mājas, no kurām viena daļa bija viņa pilnīgs īpašums, otra bija izdota uz renti jeb atklausīšanu.
Klosteram Benediktbeirenam, tikko viņš tika dibināts, bija jau 5700 hufas uz renti izdotas (sal. Maureru). Svētā Bonifācija klosters Fuldā drīz pēc savas dibināšanas bija jau ieguvis 15 000 zemnieku mājas.
Šo zemes īpašumu lielo plašību pierāda tas fakts, ka jau toreiz daudzi brīvi zemnieki valdīja tikai 3-4 hufas, kas skaidri redzams iz Kārļa Lielā nolikumiem par kara klausības iekārtošanu.
Aizvien lielākiem un lielākiem pulkiem zemnieku vajadzēja atdot savas mājas lielgruntniekiem - muižniekiem, lai varētu nest lielos kara izdevumus (jo toreiz katram bija karā jāiet ar saviem ieročiem, zirgiem un pārtiku, kronis to toreiz nedeva); tā viņi tika atkarīgi no dzimtmuižām. Visapkārt, kā uzvaras gaitā, izplatījās par neizmērojami lielām platībām muižnieku - lielgruntnieku dzimtmuižas.
Savā vācu tautas vēsturē pazīstamais vēsturnieks profesors Lamprehts saka: «Ja apskatām, ka lielo dzimtmuižu ziedu laikos baznīcu un klosteru lielās muižas bija parasti vismaz 9-18 000 morgenu (Morgen = apmēram pūrvieta) lielas, ka muižas no 30-60 000 morgām nebūt nebija retumis, ka laicīgās dzimtmuižas, vismazākais, bija 3000 morgu lielas, bet firstu (kņazu) zemes īpašumi vēl tāļi pārspēja baznīcu zemes īpašumus, - ja visu to apskata, tad vēl nebūt nau izteikts īstais lietas stāvoklis ar apgalvojumu, ka:   12.   u n   13.   g a d u    s i m t e n ī   v a i r ā k   n e k ā   p u s e   n o   v i s i e m   v ā c u   z e m e s    ī p a š u m i e m   a t r a d ā s   l i e l g r u n t n i e k u   -   d z i m t m u i ž n i e k u   r o k ā s.»
Lielās, no jauna radušās muižas nereti tapa atšķirtas no vecām kopsabiedriskām markām un caur to atsvabinājās no visiem pienākumiem pret kopsabiedrību. Jaunie zemes īpašnieki, kuri nebija piespiesti padoties lauksaimniecības ustavu priekšrakstiem, kas tomēr palika pilnā spēkā priekš visiem kopsabiedriskiem zemes īpašumiem, varēja brīvi rīkoties ar savu zemi. Šie lielie, ne ar ko nesaistītie zemes īpašnieki tad satricināja un noārdīja stingro kopsabiedrisko kārtību.

*

Kaut gan kopzemnieki maz pa mazam pazaudēja daudzas no savām senām tiesībām, bet tas vēl no sākuma nedarīja dziju iespaidu uz viņu labklājību.
Zemnieku saimniecība tanīs laikos atradās vēl labvēlīgos apstākļos, un lauksaimnieciska kultūra uzrādīja lielus panākumus. Šur un tur atslāba kopsabiedriskās zemes lietošanas saites, kuras turēja šaurās robežās zemnieku individuālo darbu. Bet šo saitu atslābšana nenozīmēja vēl zemes kopsabiedrības nīkšanu. Kopsabiedrība vēl pastāvēja uz priekšu kā saimnieciska sabiedrība, tikai zemniekam radās vairāk brīvības savā darbībā. Šī darbība atrada sev plašu lauku lielajās neapstrādātās zemes platībās.
Vispār tanī laikā bija manāma pastāvīga lauksaimniecības ienākumu un zemes vērtības augšana. Un, tā kā klauši un nomas naudas vēl nevairojās, tad tādā kārtā krita mesli, kurus dzimtkungi ņēma no zemes.
Klausībnieki - dzimtmuižnieku zemnieki - toreiz sastādīja stipras sabiedrības ar noteiktām tiesībām un pienākumiem. Pēc Lamprehta aprādījumiem (viņa jau minētajā vēsturē), «zemnieki bija gandrīz pilnīgi kungi par savu zemi un, neskatoties uz visiem klaušu pienākumiem, vismaz pa pusei brīvi rīkojās ar savu laiku un savu darba spēku. Maksāšanas bija arī nelielas. No sākuma, 9. un vēl 10. gadu simtenī, maksas un nodevas kungiem pēc sava augstuma bija līdzīgas nomas naudai par zemi. Bet šis uzskats uz nodevām vēlākā laikā pilnīgi izzūd. Pat jau 9., bet sevišķi 10. un 11. gadu simtenī zemes noma jeb rente lieliski pacēlās, tikai reizi par visām reizām noliktās klausībnieku klausības nemainījās; viņas tika par sastāvdaļu sevišķās klaušu tiesībās, un zemnieki sparīgi uzstājās pret katru mēģinājumu no muižnieku puses klausības paaugstināt.» Kamēr 14. gadu simtenī zemes vērtība Mozeles apgabalā pacēlās divreiz tik augsta, kā bija bijusi 12. gadu simtenī, tikmēr klausības palika aizvien vēl tās pašas.
Bez tam arī pilsētas, kuras toreiz uzplauka un ļoti viesmīlīgi uzņēma savās zemēs klausībniekus zemniekus, atstāja labu iespaidu uz zemnieku stāvokli. Kad zemnieki, kuri pārgāja dzīvot uz pilsētu, pilnīgi atsvabinājās no klausības važām, tad uz laukiem atlikušie varēja brīvāk uzelpot. Viss tas pavairoja zemnieku patstāvību.
Šie neatkarīgie zemnieki bieži izrādījās par darba spēku, kurš maz noderīgs milzīgajām kopsabiedrības zemēm. Ja šo zemju plašuma dēļ bija grūti piedabūt zemniekus pie viņu pienākumu izpildīšanas, tad līdz ar augošo zemnieku brīvību zemes īpašnieki pamazām zaudēja savu varu pār klausībnieku darba spēku.
Lielie zemes īpašnieki allaž nespēja saviem līdzekļiem apstrādāt plašos zemes īpašumus un tādēļ sadalīja tos sīkās daļās un atdeva uz nomu pārvaldītājiem un zemniekiem.
Tādos labvēlīgos saimnieciskos apstākļos zemnieki bija ieguvuši zināmu turību, kas spilgti parādījās viņu trokšņainos priekos un dzīrēs. Minezengers (dzejnieks) Nitharts kā drūms, skaudīgs vecis paļā zemniekus par vinu izšķērdību un negausību. Iz to laiku zemnieku dzīru, mīlestības un deju dziesmām skan pretī tautas dzīves prieks un možais gars.
Un šis dzīves prieks radīja varenu, apbrīnojamu poēziju. Lūk, ko saka par šo tautas poēziju pazīstamais zinātnieks Gervinuss:
«Tas, ko poēzija, neskatoties uz visiem pūliņiem no mūku, bruņinieku, amatnieku un mācītu vīru puses, nespēja panākt ne klosteru klusumā, ne pilsētu lepnajos namos, tas viņai nāca bez jebkādiem pūliņiem   t a u t a s   z e m ā k o   š ķ i r u   vidū. Tautas brīvība, neatkarībā, pat nevaldāmā pārgalvība deva poēzijai viņas greznāko daiļumu; ko nespēja viņai dot nedz vienas šķiras svētība, nedz otras asprātība un augstsirdība, to viņai deva vieglprātība, jūtu un kaislību pārplūdums, dedzība un neizsīkstošais humors tautas zemākās šķirās.»
Tas ir liels pierādījums par labu tautas zemāko šķiru garīgai spējai. Par to šīs šķiras varēja pateikties savai materiālai, saimnieciskai labklājībai, kura ielēja svaigas asinis viņu dzīslās.
                                                (Raksts ir palicis nepabeigts.)

 

 

 

ALEKSANDRS PUŠKINS

Par gadu, maija 26. d., visa krievu tautas izglītotā daļa svinēs simtsgadu piemiņas dienu sava lielākā dzejnieka dzimšanai. Krievi no Puškina skaita savas dzejas un rakstniecības slavas laikmetu, viņa darbos lūko atrast dīgļus visiem vēlākiem literatūras virzieniem, kuri ir tikai kā kupli zari un atvases lielajā kokā. Līdz ar Puškinu krievu literatūra top īsti krieviska, bet reizā arī pasaules literatūra.
Krievi sauc dzejnieku par savu lielāko dailnieku un spriež, ka daiļāku ražojumu nekā viņa neesot nevienas tautas literatūrā. Puškins ir dēvēts par krievu Gēti, un, ja lūko ne uz viņa gara dzijumu un plašumu, bet uz ražojumu iespaidu krievu rakstniecības attīstībā, tad šāds salīdzinājums nav nepareizs.
Un tālāk - Puškins ir, kaut dzejnieks dailnieks, krievu reālisma sācējs, tā reālisma, kurš atrada tik slavenus sludinātājus kā - Gogolis, Dostojevskis, Ļevs Tolstojs. Viņa reālisms visjaukāk atspoguļojas dzejiskā, cēlā un rāmi ritošā drāmā «Boriss Godunovs».
Beigās - Puškins bija ne vien liels dzejnieks, bet arī   l i e l s    c i l v ē k s,  kurš grūtā cīņā visu mūžu centās pēc cilvēciskas pilnības; - viņš pats par savu darbību saka; «ka viņš tautai ilgi palikšot mīlams ar to, ka ar savu kokli modinājis cēlas jūtas un aicinājis uz žēlumu pret kritušajiem». Ar to arī jaunlaiku uzskatiem stāv tuvu Puškins, kurš visā savā mūžā izrādīja aizvien «mīlestību uz jauno dzīvi, uz jauno paaudzi, kurai jāstājas senāko paaudžu vietā», taisni pretī snauduļu uzskatiem, kas nosoda katru jaunu paaudzi, kura uzdrošinājas iet tālāk nekā «vecie klasiķi».
Bet cik mēs zinām par šo ģeniālo viru pēc simts gadiem? Mums ir tulkoti daži, nedaudzi dzejoji no viņa un sīkāki ražojumi, kā daži no Belkina stāstiem, «Dubrovskis», «Kapteiņa meitiņa», «Nāra» - (Kažoku Dāva jambos tulkota drāma jaukā valodā) u. c. Biogrāfisku ziņu par dzejnieku mums n.av tikpat kā nekādu zināmu. Diemžēl šimbrīžam telpas neļauj dot vairāk nekā īsu biogrāfisku skici, cik pievilcīgi arī nebūtu plašāk iepazīstināt lasītāju publiku ar dzejnieka darbiem, dzīvi un laiku, iz kura viņš izauga. Varbūt citā vietā būs gadījums vairāk par viņu un krievu literatūru vispār rakstīt, še «Mājas Viesa Mēnešraksts» pasniegs līdz ar vienu no viņa slavenākiem darbiem - «Borisa Godunova» tulkojumu - īsu dzīves apskatu, kā jau darīja pie Ļermontova un cerē darīt ar citiem krievu ievērojamākiem rakstniekiem, ievezdams viņus tādējādi mūsu dzīvē.

*

Puškinu vārds tiek minēts jau senajā krievu vēsturē; visslavenākais bija kāds Grigorijs Puškins, kurš no cara Alekseja tika sūtīts par sūtni uz Poliju; dzejnieks savā drāmā «Boriss Godunovs» ieved arī kādu Puškinu kā «nemierīgas, dumpīgas cilts» priekšstāvi.
Vēl nemierīgākas un karstākas asinis nekā no saviem sentēviem Puškiniem dzejnieks bija mantojis no mātes puses, kura bija nēģera Hanibala dēla meita; pēc ārējā izskata Puškins arī atgādina nēģeri ar saviem sprogainiem matiem, izspiedušamies vaigu kauliem un meluksnējo seju. Arī šo savu senci nēģeri Puškins nav aizmirsis savos rakstos, jo sacerējis par viņu pat veselu romānu «Pētera Lielā nēģeris» un aiz godkārības Pēterburgas augstmaņu priekšā visādi izpušķojis Hanibala cilts slavu, paceldams to pat par kāda Abesīnijas kņaza dēlu. Hanibals, kā arī viņa dēls Osips, dzejnieka vectēvs, bija ātras, nežēlīgas un nevaldāmas dabas; Osips padzina savu sievu Mariju Aleksejevnu, Puškina vecmāti, un slepus laulājās ar citu, bet tika piespiests ņemt atpakaļ pirmo sievu.
Marijas Aleksejevnas meitu Nadeždu apprecēja Sergejs Puškins, dzejnieka tēvs, tipisks tolaiku izglītots muižnieks, kurš veikli runāja franciski un bija uzķēris dažus gudrus un asprātīgus teikumus un vārdus no franču enciklopēdistiem un citiem rakstniekiem. Viņa brālis Vasilijs pat bija pazīstams literatūrā kā tolaiku jaunā virziena sabiedrības «Arzamasa» loceklis un kādas satīras sacerētājs. Abi viņi satikās ar toreizējiem slavenākiem rakstniekiem, un Sergeja namu Maskavā pastāvīgi apmeklēja Karamzina - krievu slavenā vēsturnieka - draugi un tādi vīri kā Žukovskis, Turgeņevs, Dmitrijevs u. d. c. Puškina tēvs izputināja savu mantu, bet vēlāk dzejniekam daudz palīdzēja šī literatūras atmosfēra un draudzīgā pazīšanās ar ievērojamākiem rakstniekiem.
Aleksandrs Sergejevičs Puškins piedzima 26. maijā 1799. g. Zaharjinas muižā pie Maskavas. Kā bērns viņš bija neveikls, bailīgs, slinks, un vecāki pat baidījās par viņa gara spējām. Ne tēvs, ne māte viņu nemīlēja, kas viņu jau agri piespieda meklēt atbalstu sevī pašā.
Viņa vienīgās draudzenes bija vecmāte Marija Aleksejevna, garīgi īsti ievērojama, sparīga un gudra sieviete, un uzticīgā aukle Anna Radionovna, kura zināja tik daudz tautas teiku un pasaku un mācēja viņas tik dzejiski un pievilcīgi atstāstīt. Šīm abām sievietēm dzejnieks pateicās par savas mūzas visvairāk poētiskiem elementiem: Anna viņam atklāja tautas dzejas bagātību, jo lielākā daļa no teikām un tautas dziesmām, kuru viņš zināja ļoti daudz, bija no tās atstāstītas. Marija Aleksejevna turpretī viņa fantāziju saistīja ar nostāstiem par senām slavenām dienām.
Ar savu septīto gadu zēns piepeši pārvērtās iz lēna un neveikla - par jautru, jā, pat pārāk dzīvu bērnu, par ko vecākiem bija atkal rūpes. Iz vecmātes un aukles rokām viņš tika nodots dažādiem franču un vācu audzinātājiem, kuri viņa mācības vadīja ļoti nekārtīgi. Zēns mācījās nelabprāt, kaut gan viņam bija laba atmiņa, necieta aritmētikas un vācu valodas stundas, bet runāja franciski kā mātes valodu un mācījās itāliski.
Jau ar desmito gadu viņš kaislīgi sāka nodoties lasīšanai, un šī kaislība viņu nekad nepameta. Tēva bibliotēkā viņš lasīja Homēru, Plutarku, franču 18. gadu simteņa rakstnieku erotiskos (mīlas dzejas) ražojumus, Voltēru, Ruso, enciklopēdistus, Moljēru. Lasīšana, tā laika mācītāko vīru sarunas tēva namā, kurās zēns mēdza klausīties, teatrāliski izrīkojumi - viss tas piepalīdzēja ļoti agri attīstīt zēnā garīgās un dzejiskās dāvanas, tā ka jau 12. gadā viņš sāka sacerēt dzejas pa lielākai daļai franču valodā, pakaļdarinājumus dažādiem franču rakstniekiem, Moljēram - komēdijas, Lafontēnam pasakas, Voltēram u. c.
Pa to laiku skolas mācības gāja ļoti lēni uz priekšu uz zēna kaislā, nevaldāmā daba ne ar labu, ne ar ļaunu negribēja padoties ne skolotāju sausām, pedantiskām mācībām, ne nesapratīgo vecāku prasījumiem un rājieniem. Vecāki viņu turēja par izvērtušos nerātni, kuru gaida bēdīga nākotne, un, lai viņu varētu savaldīt, gribēja to nodot vai nu jezuītu kolēģijā, vai kāda katoļu garīdznieka pansijā. Bet tanī laikā atklāja Carsko Selā liceju, un ar A. Turgeņeva un citu draugu palīdzību vecāki izgādāja, ka zēnu uzņēma jaunajā mācību iestādē, kurai vajadzēja būt priekšzīmīgai gan skolotāju, gan mācekļu ziņā.
Tikai nedaudzi skolotāji atstāja dziļāku iespaidu uz jaunekļiem. Drīz pēc liceja atklāšanas sastādījās kāds literārisks pulciņš, kurš izdeva rakstītu žurnālu un kura dalībniekiem vajadzēja pa rindai atstāstīt kādu pašsacerētu stāstu. Puškina biedrs bija še vēlāk arī pazīstamais dzejnieks Delvigs, kurš viņu pat pārspēja šinīs literāriskās rotaļās. Še Puškins jau sāka dzejot krievu valodā un ņēma sev par paraugu visvairāk Batjuškova plastisko, graciozo un harmonisko dzeju, bet vēlāk Žukovski. Tā sauktās «Liceja dzejas» runā visvairāk par mīlu un dzeršanu un ir diezgan seklas, bet Puškins jau no paša sākuma pasargājās no toreiz valdošā misticiskā, miglainā un sentimentālā romantisma, stādamies uz reāla pamata un tēlodams šīs zemes visiem pazīstamus priekus un bēdas.
Par Puškinu sāka runāt Pēterburgas augstākās aprindās, kad viņš eksāmenā nolasīja slavenā dzejnieka Deržavina priekšā kādu savu sacerējumu, kurš vecajam dzejniekam ļoti patika; jauneklis par to bija tā nokaunējies, ka aizbēga un noslēpās. Jaunā dzejnieka slava samierināja viņu uz laiku ar tēvu, un tēva mājas draugi Žukovskis, Karamzins, Batjuškovs tika arī par dēla personiskiem draugiem; sevišķi viņu iemīlēja Žukovskis, kura slava toreiz bija visaugstākā pakāpienā un kurš bija ķeizarienes Marijas Feodorovnas mīlulis un vēlāk pat ķeizara audzinātājs.
No paša sākuma Puškinam tika atvērts ceļš uz slavu, un savas dzejas un uzskatu dēļ viņam nekad nau bijis jācīnās kā gandrīz visiem jaunlaiku ievērojamākiem rakstniekiem; viņš bija pats muižnieks un rakstīja priekš augstākām šķirām.
Licejā Puškins sarakstīja kādus 120 dzejoļus un sāka garāku dzeju «Ruslans un Ludmila», bet skolu nobeidza diezgan vāji.

*

Nobeidzis liceju, Puškins gribēja iestāties gvardes huzāros, bet tēvs nespēja samaksāt šādas dzīves izdevumus, un jaunais dzejnieks pierakstījās pie ārlietu ministrijas, kur darba nebija gandrīz nekāda. Viņš tika tūliņ uzņemts toreizējā jaunā virziena sabiedrībā «Arzamass» kā no visiem atzīts dzejnieks un lasija tur «Ruslana un Ludmilas» sākumu, kuru Žukovskis atzina par pārāku par saviem darbiem, dāvādams dzejniekam savu ģīmetni ar uzrakstu: «Mācekļam no pārspētā skolotāja»; šī dzeja pie literātiem sacēla dzīvas pārrunas savas jaukās, vieglās un poētiskās valodas un sava reālisma dēļ.
Bet Puškins reti apmeklēja literāriskos pulciņus un rakstniekus, viņam jau no tēva mājām un vēlāk licejā bija iepatikusies augstmaņu dzīve; viņam bija taisni nepārvarama, no tēva mantota kaislība iespiesties augstākās aprindās, kuras viņu tomēr nekad neatzina par sev līdzīgu. Šī kaislība viņu neatstāja visu mūžu un noveda pie izsamišanas un pāragras nāves. Cik ļoti pārāks arī nebija Puškina ģēnijs par savu laiku, viņš nezināja un nespēja viņos tumšos laikos citur atrast dzīves pilnību, brīvību un gaismu kā vien augstākās aprindās, kuras tās bija sev it kā nomājušas. Tik kaisla individualitāte kā Puškins nevarēja viegli pietikt ar «dzejas apmierinājumiem» vien. Viņš un viņa liktens šinī ziņā līdzinājās Ļermontovam, kurš tāpat tiecās augstākās aprindās; tomēr abi skaidri noprata visu šīs dzīves seklumu. -
Arī dzejnieka gars nejutās no šīs dzīves pilnīgi aizņemts, vaļas brīžos viņu dziļi nodarbina «Ruslans». Puškins satiekas arī ar vīriem, kādi Čaadajevs, N. Turgeņevs, Rajevskis, un ar ļaudīm, kuri nodarbojas ar sava laika sabiedriskiem jautājumiem. Viņš jūt viņiem un viņu progresīviem centieniem līdzi, bet vieglprātīgo jaunekli, seklo un rupjo augstmaņu draugu, neviens pulciņš neuzņem, kaut gan tie dara uz viņu dziļu iespaidu.
Lai ietiktu šinīs pulciņos, Puškins sāk bērnišķi izrādīties par ļoti nemierīgu sabiedrības locekli, raksta daudzumu pamfletu un epigrammu šāda satura, kuri nesapratējā publikā ātri izplata viņa popularitāti, bet uzticību pie augšā minētiem vīriem viņš tomēr neiegūst.
Vēlākos gados dzejnieks pats, zobodamies par savu iedomāto nemierīgo lomu, stāsta, ka par viņu izplatījušās baumas, it kā viņš par šiem epigrammiem būtu ticis aizsaukts un «tēvišķi» pārmācīts; viņš ar saviem 20 gadiem par šīm apkaunojošām baumām tā sašutis, ka gribējis duelēties vai pat sev galu darīt un beigās apņēmies vēl vairāk izrādīties, lielīties un plosīties, lai ar viņu apietos nopietni kā ar noziedznieku; viņš ilgojies soda kā goda gandarījuma.
Bet, kad pēdīgi viņa ilgošanās pēc romantiskas mocekļa lomas gribēja piepildīties, kad bija uz viņu vērsta uzmanība, viņš izbijās un metās pie Karamzina, Čaadajeva u. c. draugiem, lai tie aizlūdzas par viņu, apsolīdamies vairs nerakstīt tādā garā gada laikā. Tomēr viņš tika «pārcelts uz dienestu Dienvidus Krievijā» - kādā kolonistu pārlūku komitejā Jekaterinoslavā, uz kurieni «steigšus aizbrauca» 5. maijā 1820. gadā. Še jāpiemin, ka viņš drošsirdīgi, uz sevi ņemdams vainu, izturējās grāfa Miloradoviča priekšā Pēterburgā.

*

Izbraukšana iz Pēterburgas neatļāva jaunajam dzejniekam pašam piedzīvot to troksni, kādu sacēla viņa dzeja «Ruslans un Ludmila», kura tanī laikā iznāca klajā. Dzejas parādīšanās bija līdzīga «lielgabala šāvienam vispārējā klusumā», kā kāds tā laika kritiķis saka. Kaut gan daudzējādā ziņā viņa bija pakaļdarinājums Žukovskim, Vīlanda «Oberonam», Ariosta «Niknajam Rolandam» u. c., viņa vispār tik ļoti atšķīrās no visiem toreizējiem krievu literatūras ražojumiem, no sausā, nedabiskā klasicisma, raudulīgā sentimentālisma un miglainā romantisma, ka visi bija pārsteigti.
«Veco laiku pieklājības un omulības piekritēji» izbaidījās par dzīvo un veselīgo reālismu tēlojumos, jautrību un atjautību, vienkāršumu un dzejiskumu. Kāds sašutis kritiķis netīšām ļoti pareizi attēlo iespaidu: «Ja maskaviešu labāko famīliju sapulcē iespiestos nelūgts viesis prastos «mužika» svārkos, lielu bārdu un uzkliegtu skaļā balsī: «Sveiki, puiši!» - vai tad gan to paciestu?» Bet šis nelūgtais «prastais viesis» tomēr ieviesās krievu literatūrā, jā, mode pārvērtās tiktāļ, ka grāfs Ļ. Tolstojs tagad pats rādās smalkākās Maskavas sapulcēs «mužika svārkos».
«Ruslana un Ludmilas» labo uzņemšanu publikā savu daļu paveicināja paša dzejnieka izraidīšana, kura vispāri jauneklim bija pa prātam; slavā, publikas līdzjūtība, ciešana par idejām (kuras gan viņš patiesībā labi nepazina), - bez tam jau viņš cerēja drīz griezties atpakaļ.
Viņš jautrā garā izbrauca iz galvaspilsētas - sarkanā kreklā, garos zābakos, sajozies ar krievu jostu; par pāris nedēļām nonāca Jekaterinosiavā, bet še saslima ar drudzi un sagulēja divas nedēļas, turklāt vēl trūkumu ciezdams. Iz Jekaterinoslavas viņu aizveda atvaļinājumā uz Kaukāza veselības avotiem viņa draugi Rajevski.
Pie Rajevskiem viņš ātri atspirga, un patīkamā ģimene un Kaukāza lieliskā daba darīja uz dzejnieku dziļu, apmierinošu un dzīvinošu iespaidu un deva jaunu virzienu viņa gara darbībai. Še viņš pārdomāja savu «Gūstīto Kaukāzā» (latvisks tulkojums no M. Kaudzīša). No Kaukāza viņš līdz ar Rajevskiem devās uz Gurzufu Dienvidus Krimā, kur tika draudzīgi uzņemts no pārējiem šis ģimenes locekļiem, no kuriem ar izglītību un gara dāvanām bija ievērojams dēls Aleksandrs un vecākā meita.
Šo laiku Puškins nereti sauc par laimīgāko savā mūžā, un tas tika izšķirošs priekš visas viņa tāļākās garīgas un dzejiskas attīstīšanās, pateicoties tam, ka Rajevski viņu ievadīja Bairona poēzijā un pasaules uzskatos.
Angļu lielais dzejnieks lords Bairons, kuru Gēte tik ļoti mīlēja un kuram uzcēla jauku piemiņu savā «Fausta» traģēdijā Eiforiona personā (II daļa., 3. cēl.), tanī laikā bija jau «visu domu un siržu valdītājs» izglītotā Eiropā. Aizgrābts no šīs lielās personas un dedzīgās dzejas, Puškins pārvērtās ne vien savā dzejiskā darbībā; bet arī savās pārliecībās, simpātijās, domās un visā dzīvē. Visa viņa agrākā izrādīšanās, ar kuru viņš gribēja iegūt idejas mocekļa slavu, bija vairāk jaunekļa pārgalvība nekā nopietna un pārdomāta nodošanās nopietniem centieniem. Tagad šī dziņa pieņem noteiktu baironisma krāsu.
Baironisms Krievijā no paša sākuma parādās savādā veidā - ne tā kā Anglijā un Vakareiropā. «Baironisma politiskā puse pie mums pilnīgi zūd; pirmā vietā stājas visu - senparasto ierašu, aizspriedumu un dažādu «pieklājību» lepna un nicinošā atraidīšana un cenšanās pēc patības neaprobežotas brīvības, kas parādās dziļās, spēcīgās un dēmoniskās kaislēs.»
Līdzīgi politiskai pusei zūd arī sabiedriskā; šī «lepnā un nicinošā senu aizspriedumu atraidīšana» un «dzīšanās pēc patības neaprobežotas brīvības» ir ļoti ierobežota toreizējā Krievijā un spēj maz ko atraidīt. Še nespēj rasties Ibsena drāmas, kuras mūsu laikos cenšas pēc patības atsvabināšanas no senās, liekulīgās sabiedrības valgiem. «Spēcīgās, dēmoniskās kaisles» parāda Krievijā «atraidīšanu» ne sabiedriskos, bet, ja daudz, - «saviesīgos» jautājumos, kā redzam arī no otra krievu baironista Ļermontova.
Ārējie apstākļi palīdzēja Puškinam dziļi iedzīvoties un izdzīvoties tanī baironisma veidā, kāds Krievijā bija iespējams; dzejnieks tika par krievu baironistu ne vien dzejā, bet arī dzīvē, kad viņam bija jāpāriet «uz dienestu» Kišiņevas pilsētā ar viņas jautro, raibo un vaļīgo dzīvi.
Še bija maisījums no visādām tautībām: krieviem, bulgāriem, žīdiem, turkiem, frančiem, itāliešiem, it sevišķi moldāviešiem un grieķiem, kuri bija šurp bēguši grieķu dumpja dēj; še bija civilizācija un austrumu barbarība, troksnis, dažādība un pilnīga tikumiska palaistība; valdība bija labsirdīgā Juzova rokās, kura namā dzīvoja Puškins, un visa kārtība Kišiņevā bija gluži patriarkāliska, - katrs darīja, ko gribēja. Še baironists neatrada gandrīz nekādus ierobežojumus savai individualitātei, Pēterburgas dzīve turpinājās, tikai daudz dzīvākā un plašākā veidā: izpriecāšanās, trokšņainas dzīres, mīlināšanās, strīdi, divkaujas, kārtis. Katrā sapulcē redzēja Puškinu ar neskūtu bārdu, nesukātu, turku fesu galvā, moldāviešu svārkos, samta biksās; viņa asprātīgie zobojumi deva pastāvīgu iemeslu ķildām. Labsirdīgais Juzavs tēvišķi bāra un sodīja ar karceru savu apakšnieku, bet sūtīja viņam atkal karcerī franču romānus lasīšanai; viņš viņam arī lika par sodu izbraukt uz guberņas nomalēm, bet vienā tādā reizē Puškins piestāja pie čigānu bara un ilgāku laiku klejoja tam līdzi. Toreiz viņš laikam iedomāja plānu dzejai «Čigāni», kuru pabeidza vēlāk Odesā.
Bet visi Puškina biogrāfi apgalvo, ka viņš aizvien dzīvojis it kā divkāršu dzīvi, it kā viņā būtu savienoti divi cilvēki, viens - augstprātīgs, ķildīgs, tukšs dendijs; uzdzīvotājs, «švīts», kā saka rīdzinieku izloksnē, otrs - kaunīgs, strādīgs, laipns un labsirdīgs, ar augstu garīgu darbību!
Vienkārši sakot, Puškinam kā lielai individualitātei vajadzēja alkt pēc lielākas «izdzīvošanās», pēc īstas darbības. Viņš visu laiku, kuru sadzīvoja Dienvidus Krievijā, kāri lasīja visas grāmatas, kādas tik vien viņam gadījās, un izdeva par tām lielāko daļu no savas naudas, beigās
viņam bija prāva bibliotēka, kura liecināja par viņa daudzpusīgām zināšanām. Viņa draugs, slavenais poļu dzejnieks Mickevičs raksta par viņu, ka tas daudz lasījis un smalki pazinis sava laika literatūru un par poēziju viņam bijuši augsti un pilnīgi pareizi uzskati. Puškins mācās še arī angliski un itāliski; tā kā viņa izglītība bija bijusi ļoti pavirša, tad viņš cenšas aizvienam to papildināt.
Bez grāmatām uz viņu darīja lielu iespaidu arī sarunas ar izglītotiem draugiem Kišiņevā, un ļoti bieži viņš apciemoja augšā minētos Rajevskus Kijevā un Davidovus Kamenkas muižā, kur visskaidrākā gaismā valdīja brīvas domas - bez aizspriedumiem, bez sīkām bailēm, liberālisms visās garīgas dzīves parādībās. Šiem draugiem dzejnieks daudz pateicas, še galīgi nodibinājās viņa brīvie dzīves uzskati, kuri darīja viņu par mīlamo dzejnieku un kuri tikai vēlāk sāka mainīties.
Še viņš arī tiek dziļi aizkustināts no grieķu dumpja, kurš izcēlās 1821. g. un kuram juta līdzi visa toreizējā izglītotā pasaule, pat vecais «slepenpadomnieks un ministrs» Gēte; Eiropai toreiz grieķu sacelšanās izlikās kā vienīgā brīvākā dvesma smacinošā reakcijā, kura civilizētās valstīs bija iestājusies pēc Napoleona gāšanas un svētās «tiklības biedrības» celšanas.
Puškina rakstnieciskā darbība šinī laikā bija ļoti ražīga; viņš sacerēja ne vien daudzumu lirisku dzejoļu, bet gandrīz visas savas baironiskās dzejas, 1821. g. «Gūstīto Kaukāzā» un «Brāļi laupītāji», 1822. g. - «Bahčisarajas fontāns», 1823. g. - pirmo nodalu no romāņa dzejas «Jevgeņijs Oņegins». Šinī laikā viņš arī sastādīja plānu politiskai traģēdijai «Vadims», kurā gribēja tēlot «slāvu tautību» sacelšanos pret sveštautu jūgu un ar šo lugu sākt krievu literatūrā drošsirdīgu traģēdiju laikmetu, kuras kā itāliešu Alfiērija lugas modinātu pilsonisku pašapziņu un izskaustu klasiskās, tukšās mīlestības lugas. «Vadimā» būtu rādīta tautas masu kustība un cildināti sabiedriski tikumi; viss būtu bijis alegorija, kuras īsto nozīmi ļoti viegli bija saprast. Puškinam kā reālistam grūti bijis tādu lugu rakstīt; tā noteic viņa biogrāfi par iemeslu, kādēļ viņš «Vadimu» nebeidzis; patiesībā bija citi iemesli. Tāpat netika pabeigta satīriskā dzeja iz sātana pilsgalma dzīves un voltērisku ideju dzeja, kuru viņš bija sācis šinī laikā.
Kad 1823. gada vidū Puškins tika pārcelts uz Odesu dienestā pie Jaunkrievijas ģenerālgubernatora Voroncova, viņš cerēja tur turpināt Kišiņevas brīvo dzīvi izglītotā lielpilsētas sabiedrībā; bet še jaunais priekšnieks lūkojās uz viņu kā uz ierēdni un nevis dzejnieku; tika stingri prasīta ārēja «pieklājība» dzīvē, nodošanās dienestam un mērenība domās. No sākuma Puškins lūkoja noskūties, smalki ieģērbties un iesprausties pieklājības un mērenības žņaugos, bet tas šoreiz neizdevās viņa kaislai, brīvai dabai; - tas viņam izdevās desmit gadus vēlāk, bet tad viņš arī aizdvesās šinīs žņaugos, kurus viņš jaunībā bija gribējis izplest. - Pret Voroncova mērenību jaunais dzejnieks gainījās ar sarkastiskiem epigrammiem; kur vajadzēja reiz sastādīt lietišķu akti «siseņu lietā», viņš iesūtīja «raportu» (dienesta ziņojumu) pantos. Bet «siseņi» atriebās. Voroncovs lūdza, lai aizsūtītu dzejnieku uz kādu klusāku guberņu, kur tas varētu pasargāties no jaunām un kaitīgām idejām un viņa talants netraucēti attīstītos, barodamies pie veciem klasiķiem. Rūpes par dzejnieka talantu gāja tik tālu, ka tika uzķerta kāda viņa vēstule, kurā tas atzinās, ka nododoties šaubām un skepticismam, lasot sv. rakstus, bet dodot priekšroku Gētem un Šekspīram un mācoties ateismu. Tiešām, šinī laikā Puškins, kura darbos līdz tam valdīja tikai jūtas, sāka vairāk nodoties domāšanai, uz ko viņu it sevišķi pamudināja Gētes «Fausts»; viņš pats saka, ka bijis zem «lielā Gētes liedzēja gara» iespaida (viņš arī sarakstīja dramatisku skici «Fausts»). Tomēr Puškins nekad nau nodevies pārāk daudz šaubām un domām; šaubām viņa paraugs bija Bairons, kurš arī nebūt nau ieskatāms pār «domātāju». Bet nelaimīgās vēstules dēļ, kurā bija izplatījusies rokrakstā publikā, tika atzīts par vajadzīgu dzejnieka talantu glābt un viņu pašu izslēgt no dienesta un nosūtīt uz Pleskavas guberņu mātes muižā Mihailovskā - zem tēva uzraudzības. Un tiešām - visu liedzēju garu iespaids drīz sāk beigties; dzejnieka talants ir rūpīgi pasargāts un dziļi noglabāts tumšā nomalē.

*

Ne labprāt dzejnieks redzēja šo atjaunoto rūpību par viņa talantu. Grūtsirdīgi skan viņa atvadīšanās dzejas no dienvidus un iemīļotās jūras («Jūrai»), kurai tik līdzīgu viņš domājās savu brīvo, sabiedrisko un garīgo dzīvi un savu dzejnieka paraugu Baironu. Tā bija reizē arī atvadīšanās no agrākiem ideāliem un centieniem, cik nenoteikti tie arī bija; tā bija atraušana no brīviem domu biedriem, kura pēc tam pamazām top par viņa paša atraušanos. Taisnība - krievu baironismu Puškins pats pāraug bez ārējiem iespaidiem; viņš ir lielas spējas gars un saprot paša Baitona īsto nozīmi, kuru vēl agrāk noprata tikai Gēte.
Bet Baironam un baironismam ir visā krievu garīgās attīstības vēsturē tāds svars, viņam it sevišķi Puškina dzīvē piekrīt tik liela loma, ka bez tā Puškins nebūtu saprotams. Puškins ilgus gadus stāv baironisma klausībā un vēlāk vai visu dzīvi cīnās pret to, līdz galīgi atsvabinājas; tādēļ nebūs lieki šini vietā drusku tuvāk apiūkot šo pievilcīgo jautājumu un pakavēties arī pie Bairona, par kuru mūsu. publikā nau it nekādu uzskatu, kaut gan es ar to negribu teikt, ka par Puškinu viņai būtu kāds uzskats.
Bairons bija sava laika Zolā vai Ibsens, vai Tolstojs un Nīče, vai visi šie vīri kopā, ja ievēro to, ka viņa iespaids netika dalīts un atsvērts no citiem līdzīgiem, jo Gēte, piem., toreiz bija vēl maz saprasts. Bet tādēļ nau jādomā, ka Bairons bija sava laika lielākais gars. Caur to arī izskaidrojas, ka Puškins spēja izaugt iz viņa varas.
Puškinā, kā krievu pazīstamais kritiķis Beļinskis saka, pilnīgi atspulgojies viņa laiks. Apdāvināts ar augstu poētisku jušanu un iespēju uzņemt sevī un atspulgot visādas jūsmas un iespaidus, viņš izmēģināja visas skaņas, visus veidus, visus sava laika akordus. Būtu nepareizi teikt, saka šis kritiķis, kurš dzīvoja vienā laikā ar Puškinu, ka viņš pakaļ dzejojis Andream Šenjē (Chenier), franču rakstniekam revolūcijas laikā, vai Baironam u. c. Bairons pār viņu valdīja ne kā paraugs, bet kā parādība, kā gadu simteņa domu pavēlētājs, un Puškins aizmaksā meslus katrai lielai parādībai.
Bairons tiešām vislabāk saucams par «laika parādību», ja grib, par «laika slimību». Baironisms bija jau pirms Bairona; ne bez tiesībās tā var nosaukt iz augstākām šķirām izstumto vai izstājušos augstmaņu protestu un žēlabas. Bairons bija «domu pavēlētājs», bet ne «domātājs», kurš dod jaunas domas un pozitīvus ideālus; viņš varēja sacelt jausmās, kurās dzejot, bet ne rādīt jaunus ceļus, pa kuriem meklējama patiesība, kas galu galā ir arī dzejas beigu mērķis.
Puškina līdzība ar Baironu parādās arī visvairāk ārējā dzīvē, formā un sajūsminājumā un ne domu attīstībā. Vietām pārsteidzoša ir šī līdzība dzīves gaitā. Abi bērnu gados ir vientuļi, kaislas dabas, lepni. Bairons - angļu lords, kura augstprātība nezina robežu; viņa vecāki ārišķi cilvēki, kas tiek nabagi caur lepnu dzīvi.
Tāpat kā Puškins, lords Bairons ved no pašas, jaunības uzbudinājumu un muļķisku baudījumu pilnu, trakulīgu dzīvi, kurā, pēc toreizējiem vispārējiem uzskatiem, parādās «bruņinieku dūša un pārākums pār citiem». Arī Bairons lepns uz saviem augstajiem draugiem, kaut gan nekad nezaudē pašcienības kā nereti Puškins. Vispār Baironā ir cietāks un straujāks raksturs; viņš nicina visus zemākos, kas nesniedzas līdz lordam, tie priekš viņa ir fons, pret kuru viņš pats jo spožāk redzams. Še nau ne domu no cilvēku mīlestības un ciešanas kā sev līdzīgu, - tiek rādīta tikai «žēlastība». Viņš Napoleonu ciena tādēļ, ka tas nicina «lielo pūli» un prot tik «ģeniāli» «pūļa» kaulus izkaisīt pa kauju laukiem, ne acis nepamirkšķinājis.
Aiz lorda lepnuma Bairons arī nemācījās skolā, tāpat kā Puškins, bet Puškins vēlāk cītīgi raudzīja papildināt robus savās zināšanās, kamēr Bairons palika pie sava lepnumā un tāda pedantisma un nemākulības, ka nekad nesaprata ne Šekspīrā, ne literatūras vispāri. Bet viņa lepnums bija dziļš un konsekvents, un bija skaidri redzams; ka tas «augstas aristokrātiskas sugas».
Zemākas un lēnākas sugas Puškina aristokrātisms, vēl zemākas Heines, kurš arī dzīvoja tanī laikā un stāvēja Bairona klausībā. Gan Heine saka: «Es nebūt nerunāju alegoriski; bet vārdu īstajā nozīmē, kad saku: ja tauta man spiedīs roku, es roku vēlāk nomazgāšu,» - bet viņa lepnums ir, ja daudz, muižnieku kalpa lepnums, viņš lokās «ģēniju», jā; pat mazu «ministrīšu» priekšā. Kamēr Bairons nicina visus, šis ar savām kodīgām satīrām aizskar tikai filistrus, dažādus «padomniekus» un nekaitīgus; sīkus ļautiņus, - turklāt šis «roku mazgātājs» ir pats «tautā» dzimis, viņas «aizstāvis» un viņa rokas jau pašas par sevi diezgan «mazgājamas». Apspriežot šo liekuļoto «nedzimto» aristokrātību, kāda arī pie mums sāk parādīties, bieži aizmirst, ka viņa cēlusies iz pakaļķēmojumiem «iedzimtai aristokrātībai». Puškina «aristokrātība» reti krīt acis; nau tik noteikta, mīkstināta caur slāvu labsirdību; Pleskavas muižā dzīvojot, satiekoties tuvāk ar tautu uti ieskatoties viņas dzīvē, viņš vairāk sāk saprast tautu un prieks viņas interesēties. Izaugot iz Bairona varas, Puškins reizē izauga arī iz romantiskiem, mākslotiem un pārspīlētiem dzīves uzskatiem.
Puškinu Bairons pievilka arī ar savas dabas divējādību, ar savu neapmierību, kuru Puškins pats juta. Bairons ir augsts lords, bet turklāt iz sabiedrības izstumtais, princis-ubags; aristokrāts-demokrāts. Tādi tēli vēsturē aizvien skaitījušies pie visvairāk pievilcīgiem; tāds - Korialans, augsti dzimis romiešu patricietis, kurš nicina plebejiešus, tiek izraidīts un apkaro pats savu tēviju. Uz sentimentālo vidus šķiru publiku aizvien dara sevišķu iespaidu lorda vai grāfa vārds, viņu visvairāk iejūsmina arī tagad romāns, kur viņa var - kaut arī tik domās - satikties ar labākām famīlijām un augstiem kungiem.
Bet tanī tumšajā atpakaļrāpulības laikā pēc Napoleona I gāšanas nemierīgam, protestējošam, izstumtam muižniekam bija vēl sevišķa pievilcība. Toreiz gaidīja no augšas glābiņa pret atpakaļrāpulību; pārvēršanai vajadzēja nākt vienīgi nu ideāliem, sajūsminātiem «ģēnijiem», augstiem, cēliem vīriem jeb augstmaņiem, - vēlāk to vietā visas cerības lika uz «gara augstmaņiem», inteliģenci. Šāds politisks baironisms valdīja Eiropā līdz pat vēlākiem laikiem, - un vai pat šinīs dienās vēl neceram visu no inteliģences vien?
Un ģeniālā lorda-izstumtā protesti skanēja tik lieliski un apburoši, tik nicinoši un noārdoši! Tikai Miltona «Pazudušā paradīzē» sātana protests vēl varenāks. Un tiešām - Bairons aizstāv indivīdu tiesības pret nekritisko, nesapratēju «veco» «pūli»; brīvību pret autoritāti, personas patstāvīgu uzņēmību pret parastību un aizspriedumiem, dabisku cilvēku cienību pret vēsturisku, iesakņojušos atkarību! Viņš dzied grieķu atsvabināšanu, un vācieši vinu jūsmīgi apsveic kā t. s. «brīvības karā» dzejisko sacensi. Viņš ir dzejnieks-sajūsminātājs, par kādu viņu arī apdzied vecais Gēte, kurš gan pats nebūt nesajūsminājās par vācu «brīvības karu.». - Viņa dzejā jūt spēji plūstam un raujoties cilvēka dabas mūžīgo dziņu pēc gaismas un brīvības.
Šī dzeja, šis liesmainais protests aizrauj jo drošāk un neatturamāk sev līdz, jo iz viņiem dveš pretī jaunība un kaislība, kuras raksturo Puškina baironiskā laikmeta ražajumus un it sevišķi paša Bairona darbus; ne velti viņš tiek saukts par jaunības, mīlestības un skaistuma poētu.
Jaunība un kaislība, krāšņas fantāzijas bagātības, - bet domu un mērķu neskaidrība, bezdomība, noteikta ceļa neatrašana, jā, pat nemeklēšana.
Visi šie kaislie un dzīvi tik daiļi protestējošie tēli Puškina un Bairona sacerējumos ir kādreiz jutuši, ticējuši, mīlējuši, dzīvodami «civilizētā sabiedrībā». Bet šī sabiedrība ir pievīlusi viņu cerības, nau viņus pietiekoši atzinusi un cienījusi, ir viņu vaļu ierobežojusi - un nu viņi atstāja «sabiedrību», kuru dziļi ienīst, un izsamisuši meklē
mierinājumu dabas klēpī, «necivilizētos ļaudīs», turkos un čigānos, utt. Izsamisums ved viņus pie jūtu aukstuma, laužu, t. i., pūļa, nicināšanas. Še tiek idealizēta individualitāte, lepna un varena, bet maziski patmīlīga, egoistiska.
Še ir paraugs vēlākam vācu filozofa dzejnieka Nīčes «pārcilvēkam». Ar to neesmu teicis, ka Nīče būtu Bairona pēctecis, bet gribu aizrādīt, ka Puškina un Bairona gan protestējošie, bet tomēr izsamisušie un grūtsirdīgie varoņi, kuru vaļai netiek dota brīvība; pie vācu filozofa jau pārvērtušies, piemērojoties laika attīstībai, par «smejošām lauvām», kuras spēj bez nožēluma un zināmas sirds visu plosīt.
Bet, kā Nīčes teorētiski ideālās «smejošās lauvas» praktikā tiek par prūšu «junkuriem» un prūšu «leitenantiem», tā arī Puškina un Bairona ideālie «dēmoniskie, titāriiskie vai fatālistiskie» varoņi, tuvāk aplūkojot, zaudē savu spožumu un viņu pievilcība parādās dažreiz tikai viņu maskētos romantiskos austrumnieku vai senlaiku apģērbos un skaistā dabas apkārtnē.
Tiešām, darbs tikai vairāk iedziļināties šo Puškina un Bairona varoņu protestā pret «sabiedrību», un tūdaļ tiek redzams, ka ar šo «sabiedrību» domātas tikai tās ļaužu šķiras vai aprindas, kurās dzīvoja paši sacerētāji, kuru šķiru veclaiku aizspriedumi, modes un autoritātes apspieda šo ģeniālo dzejnieku individualitātes plašu attīstīšanos, pievīla viņu cerības atrast augstākās - darba un materiālās, veikaliskas cenšanās nekalpinātās šķirās dzīves brīvu gaitu uz pilnību un kuras toreiz pat nespēja un negribēja atzīt nekādu cenšanos pēc brīva ideāla un necienīja šos dzejniekus. Tanīs laikos vispāri vēl ar vārdu «sabiedrība», «tauta» apzīmēja tikai «labākās» šķiras; zemākās šķiras nemaz neskaitījās līdzi. Šie uzskati nevaldīja dzejā vien, bet tāpat prātniecībā, zinātnēs, jā, arī politikā.

*

Mēs tagad labi vairs nesaprotam, kādēļ šīs pasaules sāpes, šī izmišana par visu, neauglīga ironija par sevi un citu nicināšana? Ja tur nebija atrodams ideāls, ja dzīve tur bija par šauru, nedabisku, liekulīgu, tad tā bija meklējama plašajā tautā. Bet priekš Bairona cilvēks iesākās, pēc pazīstamās paruņas, tikai no muižnieka, un, tiklīdz Puškins sāka meklēt un atrast cilvēkus arī tautā, viņš sāka atsvabināties no Bairona iespaida. Bairons, neapmierināts savā šķirā, jūtas kā romnieks, kurš iz tēvijas izraidīts un «barbarus», mežoņus neatzīst par cilvēkiem. Tā tikai saprotamas šis sāpes. Bairona pakaļteči iz zemām šķirām nevarēja tik dziļi sajust šās sāpes, un tādēļ viņu gaudas ir mākslotas un tiek pat smieklīgas.
Puškins (šinī laikmetā) un Bairons nepazīst tautas un tādēļ nevar viņu atzīt; pēc viņu domām, darbojas vēsturē tikai atsevlšķi indivīdi; ģēniji. «Tur tautas karo un   ģ ē n i j i   v a d a,» zobojas jau tanī laikā Gēte savā «Faustā», bet viņš ar savām domām, kuras tikai tagad atzīst par pareizām, toreiz stāvēja viens pats. «Pūlim» toreiz nebija nekādas lomas ierādītas; nepazina lēnas, pastāvīgas dabas attīstības lielumā, bet tikai indivīdu straujus; it kā vulkāniskus izverdumus.
Pa daļai Puškina, bet it sevišķi Bairona dzejai ir asi individuels raksturs. Viņa tricinošais protests, viņa sāpes, ironija, izsamisums un nicināšana - ir skaidri individueli; - kāds kritiķis tos nosauc par «fizioloģiskiem», kuros nau manāmi humāni un kultureli instinkti. - Visa viņa dziņa pēc gaismas un brīvības; pēc neaprobežotas attīstības ir šaura tanī ziņā, ka šī brīvā attīstība tiek prasīta tikai priekš «sabiedrības», t. i., augstāko šķiru locekļiem, kā, piemēram, daļa sieviešu emancipatoru apmierinājās ar tiesību sievietēm augstskolās studēt, neapdomādami, ka nabagākām sievietēm ar šo tiesību vien bez
materiālas iespējas nau līdzēts.
Vispāri 1820. un 30. gadu centieni pēc brīvības literatūrā, mākslā un prātniecībā ir centieni pēc individuelas brīvības, ne masas, tautas vai «pūļa» brīvības. Caur visu rakstniecību iet cauri cīņa pret «filistrību», t. i., šaursirdīgiem indivīdu aprobežojumiem sabiedrībā, saviesīgā dzīvē, rakstniecībā. 1789. gads bija devis brīvības un varas iespēju trešajai šķirai, bet šī brīvība nebijā pilnīgi iekarota. Piemēra dēļ - sieviešu emancipācijas jautājums, kā viņu saprata toreiz, Žorž Zand laikā, bija arī tikai individuelas brīvības jautājums - «miesas emaneipācija», kurai bija maz daļas gar sieviešu politiskām, kur nu vēl ekonomiskām tiesībām, kuras tagad tiek prasītas priekš visām sievietēm vienlīdzīgi: - Tāpat 30. un 40. gadu politiskās kustības grib papildināt tikai zināmu augstāku šķiru brīvības, pie kurām nu jau skaitās arī pilsoņi, t. i., trešā šķira.
Šis individuelais raksturs visā asumā manāms Bairona poēzijā. Viņš cīnījās priekš indivīda pret autoritāti un aizspriedumiem savā šķirā; viņš bija ģēnijs, kas saprata un izteica to sāpes, kas smaka zem šī sloga, viņam vajadzēja pret slogu un jūgu aizstāvēt visus apspiestos, kuru balsis nesen kā bija pirmo reizi pacēlušās. «Pūlis» cieta tāpat kā Kains un Manfreds, - pat vēl sāpīgāk, jo vairāk pie savām miesām, - te Baironam vajadzēja palīdzēt, bet viņš bija - lords. Tanī laikā pār revolūcijas postījumu bija jāuzceļ jauna ēka, - bet Bairons. nespēja nekā pozitīva dot, viņš nepiedalījās pie šīs ēkas uzcelšanas; Puškins to darīja, viņš ar to pārauga agrāko «domu pavēlētāju».
Bairons to nespēja; ko Puškins, jo viņš nepazina citas pasaules, citas tautas kā tikai «labās famīlijas» ar viņu senlaiku šauriem; žņaudzošiem spriedumiem; gan viņš tika par demokrātu politiķi, bet šī «demokrātija» bija «žēlastības» parādīšana un ne demokrātu vajadzību saprašana, un lords drīz atmeta politiku. Viņš priekš sevis neredzēja citas patversmes kā dabā un vientulībā. Bet šo vientulību vajadzēja ar kaut ko piepildīt; kaut kāda darbība bija bez mērķa; atlika tikai bauda, un Bairons tika par donžuānisma dzejnieku.
Spēji un vareni uzplauka Bairona ģēnijs, bet viņš nezināja, kur savu spēku likt, viņa spēks saskaldījās pret šaurām klinšu sienām; viņš, dzīvs būdams, novīta, un ģēnijs pamazām zuda, viņš nezināja, kurp iet brīvībā, viņš nespēja pacelties pāri savai šķirai un savam laikam; viņš nezināja, kurp vest savus piekritējus. Visu viņš izpirka tikai ar savu pēdējo soli; ar varoņa cīņu un nāvi par labu brīvībai - grieķu tautas brīvībai.
Puškins un Gēte bija vienīgie, kas viņu saprata; Puškins raksta pēc Bairona nāves kādam draugam: «Tu sēro pēc Bairona, es priecājos par viņa nāvi kā; augstu priekšmetu dzejai . . . Bairona ģēnijs nobāla līdz ar viņa jaunību . . . Pakāpenības viņā nebija. Viņš uz reizi bija gatavs tavs un pilnā vīra spēkā, nodziedāja un apklusa, un viņa pirmās skaņas viņam vairs nenāca atpakaļ.»
Bairons pats to bija jutis, viņš pie grieķu dumpja pieķērās kā pie pēdējā glābiņa un mira ka varonis, pats sevi atsvabinādamies un tomēr atrazdams mērķi un tapdams viens no pasaulslielajiem gariem. Bairona poēzijas spēks un patiesība bija viņa enerģijā, viņa patības varenībā, viņa sāpēs un ironijā, saka krievu kritiķis Apolons Grigorjevs. Bet taisni viņās, šinīs sāpēs un ironijā, bija arī viņa vājība, jo viņas bija - «rūgtas raudas par   z u d u š i e m    un   n e s a s n i e d z a m i e m   ideāliem.
Puškins meklēja ideālus   n ā k o t n ē,   ne pagātnē, un viņa ideāli cilvēkiem mūžam nesasniedzami.
Jau «Kaukāza gūstītā» un vēl skaidrāk «Čigānos manāms, ka Puškins it kā šaubās par savu varoņu izsamisuma īstenību un stāv ne uz kaislā, atriebīgā Aleka, bet uz rāmā, labsirdīgā sirmgalvja, Zemfiras tēva, puses. Puškins pārvarēja sevī Baironu.»

*

Priekšā rakstītos steidzīgos braucienos Puškins nonāca Pleskavā, vecāku muižā Mihailovska, - kur no tēva un mātes tika saņemts ar bailēm un apspiestām dusmām, jo viņš jau varēja samaitāt jaunāko brāli un māsu un visu ģimeni gāzt nelaimē ar savu briesmīgo noziedzību, bezdievību. Tēvs aizliedz jaunākām brālim runāt ar šo «izvirtumu» (monstre), «nedabisko dēlu» tiek dots cits pārlūks un - «garīgs vadītājs», kāds mūks.
Kad Puškinam oficiāli jāstādās priekšā priekšniecībai Pleskavā, viņš pilsētā, par lieliem brīnumiem visiem mierīgiem pilsoņiem, rādījies uz ielas - mužika apģērbā. Tas vēl mantojums no baironisma laikiem, bet fantastiska krāšņuma vietā stājies rupjš vienkāršums.
Rupjā un vienkāršā apkārtne Pleskavā dara uz «nogurušo atnācēju» dziļu iespaidu, nomierina baironiskās, aukainās jūtas, Ārā iz baironiskās romantiskās atmosfēras viņš vēl skaidrāk un dziļāk saprot baironismu un sāk apzinīgi pret viņu uzstāties un rādīt viņa neīstenību krievu inteliģences dzīvē, māksloto un neauglīgo izsamišanu; viņš par to vislabāk var spriest, jo pats visu izdzīvojis un izjutis cauri; viņa paša dzīves kārta Mihailovskā pilnīgi līdzīga Oņegina dzīvei, kā tā aprakstīta romāna IV nodaļā.
Puškins še daudz strādā - it sevišķi rudeņos, kad viņam darbs aizvien veicas vislabāk, - satiekas ar apkārtnes lauku muižniekiem, vecmodes vienkāršiem ļaudīm, Osipoviem kaimiņu Trigorskas muižā, kurus vēlāk pa daļai tēlojis «Jevg. Oņeginā», - ved garas sarunas ar savu aukli Arinu, kurai lasa priekšā savus sacerējumus, un iepazīstinājas ar pašu tautu un viņas gara ražojumiem. Viņā neskaidri sāk aust apziņa, ka tautā slēpjas tā īstā dzīve, tas glābiņš, kuru viņš sen meklējis; nav jābēg no «civilizētas sabiedrības» mezoņos, bet jāpārliecinājas, ka tautā ir darba lauks.
Puškins še uzraksta daudz krievu pasaku pēc Arinas nostāstiem, kuras pa daļai apstrādā dzejiskā formā, sakrāj pulku tautas dziesmu - kā viens no pirmajiem krievu «tautas gara mantu krājējiem», sevišķi viņu pievelk
dziesmas par bargo zemnieku vadoni Steņku Razinu, kurš vēl tagad ir par baidēkli lielkundzībai. Viņš raksta arī krievu lirisko un episko dziesmu pantmērā, ko pēc viņa parauga vēlāk lieto arī Ļermontovs savā «Kalašņikova» dziesmā. Puškins tiek par «tautībnieku», bet tam toreiz bija progresīva un ne atpakaļrāpuļa nozīme; viņš domā par klausības atcelšanu, viņa centienu biedrs un draugs ir Mickevičs, ar kuru bija iepazinies trimdā, Mūsu vārds «tautībnieks» varbūt liksies še nevietā, jo pie tautas ar savu vēsturi, patstāvīgu politiku un sabiedriski dzīvi viņš dabū citu nokrāsu; tomēr abi jēdzieni vienas saknes, kaut arī pie mums šīs saknes atvase vārga un kropla un tikai siltumnīcas gaisā viņa varēja izstiedzēt. Vēlāk Puškins piestāj tā sauktiem slavofiliem un nokāpj arī līdz «urrājošam» patriotismam.
Lauku klusumā Puškins citu studiju starpā ielasās vēl dziļāk Šekspīrā, kurš tagad izskauž pie viņa Bairona iespaidu. «Kas par cilvēku Šekspīrs!» raksta viņš Rajevskim. «Cik niecīgs pret viņu ir traģiķis - Bairons, šis Bairons, kurš no visa sapratis tikai vienu raksturu . . . (t. i., sava paša).» Dzejnieks še lasa arī Aristu (itāliešu dzejnieku), muhamedāņu korānu (iz kuriem dažas vietas tulko), bet sevišķu vērību piegriež vēsturei: Tacitam, Karamzinam, krievu gada grāmatām, Napoleona atmiņā, Valtera Skota vēsturiskiem romāniem. Šie tiek uzrakstītas arī 6 nodaļas «Jevgeņija Oņegina», «Grāfs Nuļins» (zem Šekspīra iespaida), «Ēģiptes naktis» un piezīmes iz viņa dzīves.
Pamazām, pašam gandrīz nemanot, notiek pārmaiņa ne vien dzejnieka politiskos uzskatos, par kuriem varbūt vēl nāksies minēt kādu vārdu, bet arī estētiskos, kuri jau pie dzejnieka vispirms krīt svarā. No vizošā, skanošā romantisma un baironisma viņš nāk pie objektīva, nopietna   r e ā l i s m a,   un šis reālisms beigās ir pozitīvais ideāls, caur kura atrašanu viņš tik dziļi atšķiras no Bairona un viņu pāraug. Jo šis reālisms dzejā ir tuvu savienots ar tautas, «pūļa», dzīvi, dibinājas uz viņas atzīšanu un pētīšanu; viņš «modina cēlas jūtas un aicina uz žēlumu pret kritušiem», viņš cienī tautu un rauga aptvert viņas īstenību un varenību. Protams, pār savu šķiru arī viņš nespēj pacelties, «tauta» viņam ir tikai zemnieks-saimnieks, bet ne zemākās šķiras, bet viņš rāda, kurp jāiet uz jaunu dzīvi. Bairons to nespēja, un traģisks ir šā klaidošā ģēnija gals.
Puškina ģēnijs ir reālistiska virziena no paša sākuma; jau licejas dzejas ir sacerētas zem dzīves tiešiem iespaidiem, tāpat baironistiskā perioda darbos visur manāmas tuvākas saites ar dzejnieka apkārtni, un šinīs darbos daiļākais, īsti paliekošais nau nebūt idejas vai varoņu raksturi, kori ir nenoteikti, māksloti, bet svaigi - krāsainie dabas apraksti un dzīves un ierašu patiesie tēlojumi.
Studējot Šekspīru ar viņa ģeniālo vienkāršību un dzīves patiesību, ar vēsturiski objektīvo uzskatu uz dzīvi, Puškins galīgi un apzinīgi tiek par reālistu, kaut gan reālisma vārds toreiz vēl netika lietots. Pirmais darbs šinī jaunajā reālisma garā bija «Boriss Godunovs» jeb «Komēdija par caru Borisu» (kā viņa pirmāk saucās), kuru dzejnieks sacerēja klusajā Mihailovskā un kurš tik lielisku troksni sacēla vēlāk visā Krievijā.
Cik derīga arī vientulība bija priekš Puškina darbības, viņš viņu panesa ļoti nelabprāt un pastāvīgi domāja iz viņas izrauties. Jau Odesā viņam bija nodoms bēgt un piedalīties pie grieķu dumpja, viņš vairākkārt veltīgi lūdza pēc atļaujas - braukt uz ārzemēm, tad gudroja bēgt caur Jurjevu. Bet nodomi palika nodomi.
Te viņš Trigorskā dabūja negaidītu ziņu par 14. decembra notikumiem 1825. gadā. Trīcošā uzbudinājumā agri no rīta viņš dodas ceļā uz Pēterburgu, lai tur palīdzētu ar padomu un darbu, - bet, tikko izbraucot iz ciema, viņš ierauga garīdznieku, pabraucot tālāk - zaķis trīs reizes pārskrien pār ceļu, - un jaunais «tautībnieks», kurš pat līdz māņticībai iedziļinājies tautas dzīvē, liek zirgus griezt atpakaļ . . .
Nodomi arī šoreiz palika nodomi. Puškins, no Pēterburgas braukšanas atgriezies, nodarbojās ar kompromitējošu papīru sadedzināšanu un dažādu aplinku lūgumu sastādīšanu, lai tiktu atsvabināts iz Pleskavas. Viņš diezgan raksturiski pieved sev par labu Alfiērija teikumu, ka rakstnieka šķira nododoties «prātošanai», bet ne darbiem, un noliedz, ka jebkad zinājis par jebkādām «biedrībām».
Nu reizi nodomi nepalika nodomi vien, Puškins iz Pleskavas tiek izrauts.

*

«Jevgeņija Oņegina» 6. nodaļas beigās Puškins atvadās no savas jaunības; viņš jutās attīstībā pieaudzis Pleskavas vienatnē, izcīnījies līdz patstāvībai, sevī uzņēmis un pārstrādājis sava laika jūtas un idejas un sācis nodibināt savus oriģinelos uzskatus dzejā, kuri parādījās reālismā. Šinī laikā vai drusku agrāk viņā mostas līdz ar vīrišķās patstāvības sajušanu literāriskos ražojumos arī apziņa, ka viņš materialā, t. i., uzturas, ziņā spēj stāvēt uz savām kājām un iztikt no savu rakstniecības darbu ienākumiem.
Bet liktenis Puškinam nebija vēlējis nākt pie šādas pilnīgas patstāvības. Līdzīgi Vergīlam vai Horācam, Šekspīram un Gētem viņš visu mūžu palika atkarībā. -

*

Septembra sākumā Mihailovskā ataulekšoja feldjēgers. Puškins bija vēlu no viesiem iz Trigorskas pārnācis un tikko paspēja uzmest uz pleciem mēteli un paņemt drusku naudas, kad feldjēgers, viņu līdzi vezdams, atkal aizaulekšoja.
Par tālākiem notikumiem Puškins pats vēlāk stāstīja sekoši Homutovai; viya nostāsts ir pārāk raksturisks, lai to atstātu neminētu:
«Feldjēgers izrāva mani iz manas uzspiestās vientulības un ar pastu aizveda mani uz Maskavu, taisni Kremlī, un mani, visu vienos dubļos no ceļa, ieveda kabinetā pie Viņa Majestātes Ķeizara, kurš man sacīja:
«Sveiks, Puškin, vai tu esi mierā ar savu atpakaļatvešanu?» - Es atbildēju, kā pienācis. Viņa Majestāte ilgi runāja ar mani un vaicāja; «Puškin, vai tu būtu ņēmis dalību pie 14. decembra d., ja būtu bijis Pēterburgā?» - «Visādā ziņā, jūsu Majestāte: visi mani draugi bija sazvērēto starpā, un es nebūtu varējis nepiedalīties. Tikai mana klātnebūšana mani glāba, par ko es dievam pateicos!» - «Diezgan tu muļķojies,» atbildēja Viņa Majestāte, «es ceru, ka tagad būsi prātīgs un domu starpību vairs nebūs. Tu man atsūtīsi visu, ko sacerēsi; tagad es Pats būšu tavs cenzors.»»
Pēc sešu gadu ilgas «piespiestas vientulības» un brīvas baironības Kišiņevas «barbaros un čigānos» Puškins Maskavā ar lielu dedzību sāka atkal nodoties saviesīgai dzīvei «sabiedrībā», t. i., «labākās famīlijās», kuras līdz ar Baironu bija tik asi nīdējis un apkarojis «pasaules sāpju» izmisumā; ne velti viņš bija jau «Kaukāza gūstītā» it kā šaubījies par šī naida un izsamisuma patiesību un īstenību.
«Labākās famīlijas» uzņēma ļoti viesmīlīgi savos salonos slaveno dzejnieku - ar protestējoša un mocekļa oreolu, kurš galu galā nebija nemaz tik bīstams un taču savas šķiras cilvēks. Dažādi literātu pulciņi sacensās viņa godāšanā. Toreiz, kā stāsta Pagodins, bija dzīvs literatūras laikmets Maskavā. Nebeidzamos un neskaitāmos literāriskos vakaros tika apspriesti dažādie dienas jautājumi, literāriski un filozofiski, sakot no krievu rakstniecības likteņa līdz pašas Krievijas liktenim. Puškins draudzējās ar Homjakovu, Kirejevski, Pagodinu un citiem vēlākiem slalvofiliem un tautībniekiem, bet tuvinājās arī Mickevičam, kurš varbūt vislabāk no visiem draugiem viņu saprata. (Sudraba Edžus nopelns, ka viņš arī mūsu publiku rauga iepazīstināt ar šo ievērojamo dzejnieku.)
Jaunie Maskavas rakstnieki, kuri toreiz dibināja «Maskavas Vēstnieku», saņēma ar lielisku sajūsminājumu «Borisu Godunovu», kuru Puškins lasīja divas reizes priekša slēgtos pulciņos. Lasīšana sacēla nedzirdētus piekrišanas parādījumus:
«Mēs pēc lasīšanas beigām,» tā savās piemiņās saka Pagodins (tas pats, kas rakstījis par «Baltijas jautājumu»), «lukojāmies ilgi viens otrā un tad metāmies pie Puškina; sākās apskāvieni, cēlās troksnis, dzirdējās smiekli, ritēja asaras, negribēja beigties laimes vēlējumi... Kas tās bija par brīnišķām stundām... Laikam neviens negulēja to nakti, tā bija satricināts viss mūsu organisms.» It sevišķi aizgrāba mūka Pimena nostāsts, Borisa cēlā runa uz savu dēlu un dzīvie, reālistiskie skati iz tautas dzīves.
Tik cēla un augsta poēzija, un tomēr tik dzīves patiesi, reālistiski tēlojumi, tik skaista un pacildinoša valosa un tomēr tik vienkārša, tik tuva zemo ļaužu runai, bez jebkādiem sevišķiem izpuškojumiem un mākslotiem greznumiem, tik caurredzami skaidra un saprotama - viss tas vēl nebija dzirdēts. Tā bija krievu reālisma pirmā lielā uzvara. Publikai ar nepareizi audzinātu un samaitātu garšu nereti taisni šī skaidrība, vienkāršība un saprotamība valodā un saturā izliekas bez jebkādiem sevišķiem nopelniem.
Nau jau «Borisā Godunovā» nekādu raibumu un sarežģījumu, raksturi bez straujām, trokšņainām kaislībām, visa gaita tik rāma un mierinoša, kaut arī dvēseles dziļumos iekustinoša. Iz «Borisa Godunova» dveš pretī paša dr`mas sacerētāja dziļa cilvēku saprašana un visa piedošana un nesodīšana, plaša un visu aptveroša mīlestība. Un, neskatot uz visu to, «Borisa Godunova» raksturi nau idealizēti. Boriss caur noziegumu nācis tronī un ar neuzticību lūkojas uz katru, un arī cara dēla lomā Griška paliek Griška.
«Boriss Godunovs» daudzējādā ziņā līdzīgs Gētes noskaidrotai «Ifiģenijai» vai «Torkvatam Tasam», bet viņš pārāks pār tām ar savu dzīves īstenību un vienkāršibu, tuvumu tautai. No «Borisa Godunova» krievi var skaitīt jaunu, spožu laikmetu - reālisma sākumu. Še dzejnieks jau pilnīgi brīvs no Bairona iespaida; kas vērojis viņa psiholoģisko attīstību, priekš tā šī drāma vēl sevišķi pievilcīga ar savu aso atšķiršanos raksturā no agrākiem aukainām kaislēm un kārēm, no neapmierības, meklēšanas, izsamišanas, - viņš atradis jaunu dzīvi tautā. Viņš «Borisā Godunovā» pāraudzis baironismu vairāk nekā pat «Jevgeņijā Oņeginā», jo še baironisms jau liekas vienaldzīgs ticis, kamēr tur viņš vēl cīnās pret krievu baironismu, rāda tā neīstenību un uzstāda tam pretī krievu tautas vienkāršumu un labsirdību kā ideālu, kurš jāsaprot un pēc kura jācenšas, ko vēlāk māca ar tādu dedzību Dostojevskis, Tolstojs u. c.

*

Bet lielais sajūsminājums par «Borisu Godunovu», kurš atlīdzināja dzejniekam visas ciešanas, tika viņam drīz sariebts.
Dzejnieks tiek drūms, uzbudināts un nervozs. Viņš tagad ceļo no vienas vietas uz otru, nekur ilgāk par dažiem mēnešiem neuzturēdamies, nekur miera neatrazdams. «Sabiedrība» ar savām viesībām, baudām, dzīrēm un kārtīm nespēj viņam vairs atlīdzināt to patstāvības un plašas attīstības trūkumu, kuru viņš tik dziji sajūt; viņš netic vairs «sabiedrības» tikumībai, patiesībai un viņas darbošanās nopietnībai, viņš netic vairs, ka no «labākām famīlijām» nāks glābiņš un jauna dzīve. Bet šī atziņa vēl ar sāpēm vienota, viņam jāpārlaužas un jākaro vēl pašam pret sevi, kaut gan viņš «Borisā Godunovā» bija jau juties tik brīvs jaunā dzīvē. Drīz viņš it kā apreibinādamies metas galvas pilsēta5 dzīves atvarā, drīz noslēdzas kādā nomaļā ciemā; viņš žēlojas par savu palaistu, nelietotu jaunību. Tā bez mērķa klejodams, viņš piestājās krievu karaspēkam, kurš 1829. gadā karoja Kaukāzā. Tomēr šie gadi garīgas ražības ziņā ļoti auglīgi. Viņš 1827. g. sacer «Pētera Lielā nēģeri», piegriezdamies prozai, kura arī tagad no reālistiem visvairāk lietota; saraksta 13 dienās lielo dzeju «Poltava», nebeigto dzeju «Galubs», apraksta savu ceļojumu uz Kaukāzu un dzejo daudz lirisku dzejoļu, kuros atspoguļojas viņa neapmierība. Viņš sauc savu dzīvību veltu dāvanu, savu sirdi tukšu, savu prātu - lieku, viņš dusmās un riebumā bruņojas pret filistru pūli, kurš dzeju saprot tikai tad, ja tai visšaurākie praktiskie mērķi, un līdz ar pretību pret viņa apkārtni viņā aug pašapziņa (dz. «Poēts»). Viņš jūtas pārāks pār sava laika inteliģenci, kurā nebija nekas īsts un augsts, pat ne sāpes, izsamisums, kur nu vēl protests. Visasāk šī neapmierība un riebums izteikti ne sīkos dzejojos, bet lielajā romānā dzejas forma «Jevgeņijs Oņegins», kurš pabeigts pret šī laikmeta galu un uz kuru mēs jau vairākkārt aizrādījām.
Romānā, kuram priekš krieviem ir augsta estētiska un sabiedriska nozīme, kurš atspoguļo visu tā laika krievu dzīvi ar Vakareiropas un slavofilu strāvām un kurā par ideālu uzstādīta garīgi augsta un cēla, bet vienkārša krievu meitene Tatjana (nesamērojami augstāks tips par vācu Grietiņu «Faustā»), Puškins tēlo kā galveno personu krievu baironistu Oņeginu, kādi toreiz bija tipiski priekš visas krievu inteliģences un vispār augstākām šķirām un kāds savā laikā bija pats Puškins, padodamies laika garam. Katrs toreizējs inteliģents mīlēja izrādīties par neapmierinātu lielu garu, dēmonu vai titānu, kurš vienīgi pareizi saprot pasauli un nicina katru citu uzskatu, dēmonu, kurš uz visu lūkojas skeptiski un pārsmejoši. Visu to varēja noredzēt jau no baironistu ārējā izskata: vaigs bija pēc iespējas drūmi un nicinoši saviebts; pat drēbēm vajadzēja būt neparastām un aizrādīt uz viņu valkātāju lielo nozīmi priekš pasaules visuma. -
Puškins Oņeginā atklāj, cik neīsta un. mākslota ir šī izrādīšanās, cik nespējīgi priekš īsta, liela darba ir šie skanīgie inteliģences un kundzības varoņi, kuru visa runa sastāv iz tukšām frazēm, kuru lielākā nodarbošanās ir dzeršana un mīlināšanās un kuri mūsu laikā pie savas specialitātes var vēl pieskaitīt dzīvošanu uz sveša rēķina.
Cik daudz augstāk Puuškins ar šo atzīšanu stāv pā savu laiku, var vislabāk noredzēt no arī ievērojamā dzejnieka Ļermontova piemēra. Tas, pakaļdarīdams Puškina «Oņeginam», rakstīja romānu «Mūsu laiku varonis» un tur tēlo baironistu Pečorinu - it nopietni kā pozitīvu ideālu, viņam līdzi juzdams un līdz ar vinu smieklīgs tikdams. Ļermontovs nebija nemaz sapratis, ka Puškins nokritizē «Oņeginu».
Boldinas ciemā 1830. g., no kolēras ieslēgts, Puškins bez «Oņegina» pabeidz vēl veselu rindu stāstu (Belkina stāsti), dzeju «Namiņš Kolomnā»,- dramatiskās scēnas: «Mocarts un Saljerijs», «Don-Žuans», «Skopais bruņinieks» un tulko iz angļu valodas «Dzīres mēra laikā»; raksta vēl «Gorohinas ciema gadagrāmatu».

*

Bet šinī laikā Puškins iepazīstas ar 15 gadus veco, visur apbrīnoto skaistuli iz augstākām aprindām Natāliju Gončarovu, kuras augstā dzimta Puškinu ne tūliņ un ne labprāt pieņem. Pēc 3 gadiem tas skaistuli apprecē, kad no tēva dabūjis muižu un to bankā ieķīlājis.
Precēšanās nozīmēja gan lielu pārmaiņu viņa dzīvē, bet ne tādā ziņā, kā viņš bija domājis: brīva iespēja attīstīties un darboties pēc saviem ieskatiem un pārliecības, nodoties priekšmetiem, kuri viņu pievilka, tika vēl vairāk ierobežota, dvēseles miers, kuru viņš tik kāri nemeklēja, kurš tik vajadzīgs bija viņa ģēnija pilnai uzplaukšanai un lielu garīgu darbu pastrādāšanai, tika traucēts un izbaidīts no jaunām, sīkām, bet tomēr visu pārvarošām rūpēm, par kurām viņš agrāk nebija ne domājis.
Viņa sieva bija augstas kārtas, viņš bija piespiests vest plašu dzīvi, - bet viņa naudas līdzekļu nepietika. Dzīšanās iespiesties augstākās aprindās un baudīt viņu brīvību un plašību sāka atriebties pie dzejnieka. Sievas dēļ viņam vajadzēja vairāk piemēroties «sabiedrības» apstākļiem un beigās arī domām. Seši gadi dzīves Dienvidus Krievijā un Pleskavā un ilgā klaidošana vinu bija nogurdinājuši; turklāt viņš ar to neviena no saviem mērķiem nebija panācis.
Puškins apmetās Carsko Selā pie Pēterburgas. Še Žukovskis, pie galma ļoti iecienīta persona, dara uz viņu zināmu iespaidu līdzi apkārtnei un visam tā laika garam. Puškins pamazām sāk atsvešināties no saviem agrākiem draugiem un domu biedriem. Atsvešināšanās pāriet uz publiku. Viņa agrākais draugs Mickevičs, kurš bija gandrīz vienos gados ar Puškinu un cieta tādu pat likteni, visagrāk nomanīja šo pārmaiņu. Puškins pārgrozījies savos uzskatos, viņš stāsta, ka publika tikusi vēsa pret savu mīlamo dzejnieku; ne aiz naida viņa aizgriezusies, bet neatradusi viņā atbalstu. Viņa gribēja, lai dzejnieks būtu viņas sirdsapziņas vadītājs, viņas iemīļoto ideju iztulkotājs un sludinātājs. Dzejnieka pirmos darbos bija skanējis protests, tad vēlāk izsamisums, skepticisms, karsušas fantāzijas atdzišana, beigās sajūsminājums par slāvu senatni. Bet ko nu tālāk? Puškinam nebija vairs ko teikt; viņš zaudējis drošsirdību jau no 14. decembra. Viņš sācis smieties par savu draugu entuziasmu, vinu filozofiskām idejām, viņu liberālismu.
Un Puškins rakstīja dzejoli «Krievijas apmelotājiem» patriotiskā garā, cēla pārmetumus arī pret Mickeviču. «Krievijas apmelotājiem» sekoja patriotiskie «Borodinas gada svētki». Žukovska gādība un patriotiskās un tautiskās dzejas (pasaku pārstrādājumi) nopalika arī bez citām sekām nekā augšā minētām; dzejnieks tika atkal uzņemts dienestā ar 5000 rbļ. asignātu gadā un tiesību strādāt valsts arķīvos priekš «Pētera Lielā vēstures».
Pētera Lielā varenā persona bija jau agrāk dzejnieku saistījusi («Pētera Lielā nēģeris», «Poltava»). Dzejnieks tagad lasa materiālus plašiem darbiem, ieinteresējas par dumja vadoni Pugačovu, raksta šī dumpja vēsturi un stāstu iz tā laika - «Kapteiņa meitiņa». Kā īsts reālists viņš brauc pats aplūkot notikumu vietu savam stāstam, ko tagad pieskaita par sevišķu nopelnu franču naturalistiem, piem., Zolā, kurš ceļo uz Lurdu un Romu, lai rakstītu romānus «Lurda» un «Roma». Par «Pugačovo dumpja vēsturi» viņš Liek iecelts par kambarjunkuru un dabū 20 000 rbļ. asign. šī darba drukāšanai. Viņš šinīs gados tiek iecelts arī par akadēmiķi un saraksta par to apcerējumu par «Krievu akadēmiju». No literāriskiem darbiem viņš nobeidz vēl «Dobrovski», «Nāru», tad «Vara jātnieku» (tēlots atkal Pēteris Lielais) un «Vakara slāvu dziesmas».
Puškins tagad sasniedzis augstāko pakāpi goda parādījumos; no pilsoņa stāvokļa aplūkojot, viņu varētu saukt par laimīgāko cilvēku. Bet jau viņa drudžainā literāriskā darbība, kura viņu ved pie plašiem vēsturiskiem, viņa ģēnijam nebūt nepiemērotiem un tādēļ vājiem darbiem, lai tikai ātrāk sagūtu jo vairāk naudas, norāda, cik nenormāli priekš gara pilnības sasniegšanas bija nokārtojusies viņa ārēji spožā dzīve. Viņš domā dibināt avīzi, lai vēl drīzāk pavairotu savus līdzekļus, un beigās izdod mēnešrakstu «Современникъ», bet žurnāls atrod maz pieknitēju, publika sāk tikt vienaldzīga, naidīga kritika runāt par «izrakstīšanos». Smalkjūtīgais, viegli uzbudinājamais dzejnieks jūtas dziļi aizskarts no ļaunprātīgiem uzbrukumiem, kuri rāda dzejnieka gara pilnīgu nesaprašanu. No otras puses, atkal nemitējās neviena no agrākām nepatikšanām no pārlūku (cenzoru un policijas) puses un aizvien vairāk un vairāk attīstās riebums un dzīves apniknums.
Un atkal dzejnieks bez apstājas aizņemts un sagrauzts no rūpēm par materiālo stāvokli; viena pēc otras tiek ieķīlātas muižas, pārdotas, parādi uzņemti. -
«Es zaudēju laiku un dvēseles spēkus, metu pa logu grūti pelnīto naudu un neredzu nekā uz nākamību. Mans tēvs izšķērž muižas bez prieka un aprēķina; tavējie tāpat zaudē savu mantu. Kas no tā iznāks, dievs
vien zina,» viņš raksta sievai kādā vēstulē; citā: «Man vajadzēja tevi precēt, jo bez tevis es visu dzīvi būtu bijis nelaimīgs, bet man nevajadzēja iestāties dienestā un, kas vēl ļaunāk, iestigt parādos. Laulības dzīves atkarība dara cilvēku tiklāku. Atkarība, katru mēs uzliekam sev aiz godkārības vai trūkuma, mūs pazemo. Tagad viņi uz mani lūkojas kā uz kalpu, ar kuru var apieties, kā viņiem tīk . . . Vieglāk nest nemīlību nekā nicināšanu. Bet tu neesi tur vainīga, es vainīgs aiz savas labsirdības, kura iet līdz muļķībai, neskatot uz dzīves mācībām.» Uz Trigorsku viņš raksta: «Es esmu pilnīgi satriekts un atrodos stiprākā uzbudinājumā. Ticat man, cik ļoti patīkams ieradums ir arī cilvēka dzīve, bet viņā ir rūgtums, kurš to pret beigām dara riebīgu. Sabiedrība - ir pretīga dubļu peļķe.» Un tādā garā ir rakstītas visas viņa vēstules pēdējos dzīves gados, it sevišķi sievai; iz viņām skan pretī it kā nemitoša, apspiesta vaidēšana.

*

Viss sagatavoja un veda uz katastrofu. Traģisks gals nebija novēršams, un Puškins pats varbūt visskaidrāk juta viņu tuvojamies. Viņa kaislā, uzbudinājamā, bet dzīves līgsmā un enerģiskā daba laikam lika viņam līdz galam cīnīties jau pazaudētā kaujā. Kādi bija tuvākie katastrofas cēloņi, nau vairs no sevišķa svara, es viņus minēšu tikai īsumā.
Labās «sabiedrības» naids un skaudība nevarēja panest dzejnieka tiklisko un garīgo pārākumu, viņa to apkaroja ar viņai piemājojošu niknumu un liekulību. -
Sabiedrība panāca savu prātu. Puškins izaicināja uz divkauju baronu Hekernu-Dantesu; tika panākts pamiers, kad Dantess apprecēja Puškina sievasmāsu, bet sabiedrībai ar to nepietika. - Turpinājās intrigas, un Puškins duelējās ar Dantesu un tika uz nāvi ievainots 27. janvāra dienā 1837. g.
Nāvi acu priekšā, ievainots, pie zemes pakritis, Puškins vēl - paceļas un dusmu pilnu vaigu šauj uz savu pretinieku, - viņa nelokāmā dzīves enerģija gribēja iznīcināt īsto ienaidnieku - sabiedrību. Viena individualitāte par mazu priekš šī kara.
Divas garas dienas vilkās nāves cīniņš; viņš to panesa ar apbrīnojamu stingrību, viņa gara lielums viņu arī še neatstāja. Nāves cīniņā viņš cauri riebumam un nicināšanai saprata, kā trūkst pasaulē, un atrada pats sevi un savā pilnībā mieru un mīlestību.

*

Līdzjūtība, kura parādījās visās šķirās, bija lieliska un aizgrābjoša. Pie bērēm jāva piedalīties tikai ar sevišķu atļauju. Februāra 3. naktī mironi aizveda uz Pleskavu un paglabāja netālu no Mihailovskas Svjatogorskas klosterī. 1880. gadā viņam ar lielu svinību uzcēla pieminekli Maskavā.

 

 

 

FRANCIJAS JAUNĀKĀ LITERATŪRA

I

Par Zolā še nebūs runa - kas ir jāmin tūliņ, - kaut gan uz viņu vērsta tagad visas izglītotās un cilvēciski domājošās pasaules vērība - ne vien viņa lielā sabiedriskā darba, bet arī viņa jaunākā romāna «Parīzes» dēļ, kurš ir liels, dzejisks, domu pilns ražojums.
Arī par pārējiem lielajiem un atzītajiem Francijas jaunlaiku rakstniekiem še nerunāsim: ne par nesen mirušo dziļo psihologu Mopasānu, ne par vēl dzīvo, bet diezgan nedziļo salonu un aristokrātijas psihologu Buržeju, kurš publikā tomēr vairāk cienīts nekā pirmējais savas piemīlības un rātnības pēc; ne par nelaiķi orleānistu Alfonsu Dodē, kurš bija palicis uzticīgs sensagruvušai franču karaļu valsts greznībai.
Visu šo rakstnieku darbi tulkoti lielāko kultūras tautu valodās, viņi tiek uzskatīti par pasaules literatūras īpašumu un nebūs sveši arī latviešu lasītājiem, vismaz pēc saviem virzieniem un galvenām domām; mums ir arī diezgan daudz tulkojumu no šiem darbiem, diemžēl tikai ne no labākiem.
Ja še runājam par franču jaunāko literatūru, tad domāti ir rakstnieki, kuri ir šo lielo meistaru pēcteči - tanīs pašos vai jaunos virzienos; rakstnieki; kuru slava vēl nau iespējusi tālu izplatīties pār viņu tēvijas robežām. Viņi pieder vēl pilnīgi Francijai, izsaka to, ko jūt un domā, uz ko cenšas, ko cerē un sagaida šodienas   F r a n c i j a.   Pēc viņu centieniem un darbiem var ātrāk apspriest tagadējo Francijas garīgo dzīvi nekā pēc tā sauktiem lielajiem meistariem, kuri nodibināja Francijas jauno literatūru ar reālo un drošo uzskatu uz dzīves tiešamību.
Bet jāapradinājas reizi ar to, ka arī šie   j a u n ā s    literatūras meistari ar laiku tapuši veci; ka viņi aizvien vairāk un vairāk paguruši grūtajā dzīves un cīņas ceļā un nespēj vairs visam sekot, kas saviļņo jaunāko paaudzi. Viņi saprot vairs tikai dzīvē un gara ražojumos taisīt slēgumus no tiem centieniem un faktiem, kuri viņuš sajūsmināja viņu jaunībā, - bet pienākuši jauni fakti varenā straumē, tautas dzīvei pārgrozoties līdz pašiem pamatiem, līdz pašas saimnieciskas ražošanas kārtībai, - un šos jaunos faktus apsvērt un saprast viņu visumā, tas vairs nau darbs priekš pirmajiem jaunās literatūras ceļa taisītājiem. Tie, kas šo darbu darīs, varbūt vēl tagad mazāki par pirmajiem meistariem; viņi var vēl būt nedroši, neskaidri savos nodomus par līdzekļiem, bet viņiem sekos citi spēcīgāki, un viņiem pieder nākotne, jo jaunība ir viņu pusē. Viņi stāvēs uz pirmējo meistaru pleciem, bet viņi redzēs tālāk nekā tic.
Līdz ar jauniem dzīves pamatiem, par kuriem nupat augšā minēts, pārgrozīsies arī domu. virzieni un literatūras centieni. Pārejas laiks ir aizvien pats pievilcīgākais, tā, piem., vēsturnieki, prātnieki, dzejnieki un mākslinieki nevar beigt atkal un atkal pētīt un tēlot Romas republikas grimšanas laiku.
Aplūkojot tuvāk franču dienasliteratūru, katrs vispirms atdursies uz visu grāmattirgu pārvaldošo sensācijas literatūru, it īpaši uz gandrīz neizmērojamo romānu bagātību. Ražotās preces pieprasījums un piedāvājums še ir tik liels, ka mēs savos vienkāršos latviešu apstākļos to nemaz nevaram labi iedomāties; pie mums vēl nau attīstījies tirgus šai greznuma precei, kura zemē ar tik vecu kultūru kā Francija ir tikusi jau gandrīz par nepieciešamu vajadzību līdzīgi parastām miesas baudu vielām. Turklāt, protams, nevienu nepārsteigs tas ievērojums, ka taisni kaila sensācijas, t. i., briesmu romānu un laika kavēkļa, literatūra ir tā prece, kura vislabāk iet no rokas un visvairāk tiek patērēta, jo arī no miesas baudu vielām tiek pieprasītas visvairāk lētākās, brandvīns vairāk neka vīns, mahorka un bakums vairāk nekā Havannas cigāri.
Jau šī lēto prece ir kaitīga, bet mazturīgās vidusšķiras nedz spēj nopirkt dārgāko un labāko preci, nedz pat savas neattīstības dēļ spēj izprast reizēm šīs labākās preces pārākumu. - Tāda spaļu literatūra kā «patiesība par Dreifosu» tagad vēl nebūs izskaužama ne ar kādiem godīgu ļaužu pūliņiem, un radīsies arvien ļaudis un pat avīzes, kas aiz neattīstības un peļņas nolūkiem ieteiks par labu un pabalstīs taisni šo nekrietno preci. Neturīgās šķirās šī prece dara mazāk posta, jo tām pat viņa ir vēl par dārgu, un, ja šis šķiras jau reizi pērk grāmatas, - kuras taču nau nepieciešamas, - tad arī labi apsver, vai grāmata derīga; tādā kārtā Francijā un Vācijā īstās tautas rokās nāk vairāk grāmatas ar zinātnisku, paliekamas vērtības saturu.
Sensācijas un laika kavēkļa literatūras ražošana taisni pēdējos gados pieaugusi nepieredzētā mērā, un tas fakts ir raksturisks ne vien priekš tagadējās Francijas, bet priekš visām zemēm, kuras sasniegušas Francijas saimnieciskās attīstības pakāpienu. Tādēļ še arī plašāki aizrādījām uz parādību, kura principā it nemaz neatšķiras no vispārējās modernās, naudnieciskās lielražošanas; kas pazīst cik necik tuvāk šīs daudzpatērējamās literatūras fabrikveidīgo pagatavošanu, tas zinās, ka pat sīkumos šo baudu vielu izstrādāšana līdzinājas kaut kādu katūna vai bleķa preču ražošanai.
Pie pārrunātās daudzpatērējamās lasāmās preces pieskaitāma arī otrās sugas literatūra, kura nestrādā ar uztraukumiem un briesmām, bet - taisni otrādi - ar omulību, mērenību, saldību un pat drusku ar idejām un domām, ja tikai šīs idejas jau tapušas pietiekoši vecas, gludi apdilušas un visiem parastas kā meldijas spēļudozēs.
Ideologiem un pusizglītotiem šāds literatūras veids pat vēl lielākā cienā, jo viņš ir vieglāk aizstāvams un mazāk apstrīdams: še jau ir piejaukts drusku domu un pamācību, nau jau vairs fantāzijas kairinājumi, viss ir lēnīgs un nekaitīgs. Šie «amuseurs» pakavē patīkami laiku, nepiepūlinot domāšanu, un tāda prece arvien atradīs pircējus. Tādi «amuseurs» ir citu starpā Gabrbuljejs, Malo, Grevils, Žip (Gyp); pēdējā ir sieviete un iz augstākām šķirām: grāfiene Martel. Viņi pielīdzināmi, piem., tādiem vācu rakstniekiem kā Marlita, Heimburga, Heibergs, Dāns, Ekšteins, Vildenbruhs utt.
Kad nu no raibajiem sensācijas un laika kavēkļa romāniem pārejam uz grāmatām ar nopietnāku un dziļāku saturu, uz tā saukto ideju literatūru, tad rakstnieku skaits jau stipri pamazinājas; vispār mēs varētu saskaitīt tikai kādus piecpadsmit rakstniekus, kuriem ir kāds zināms virziens vai tendence, kas iekustina dažus no laika jautājumiem.
Minēto rakstnieku skaitu vispirms raksturo viņu raibais maisījums iz visām tautām, viņu kosmopolītisms. Gan lielākā daļa ir dzimuši franči, kā abi Roniji, Hervjē, Barē, Šaudplē, bet Rods jau ir franču šveicietis, Hismans un Meterlinks beļģieši, tāpat arī Rodenbahs, Vjelē Grifens ir pat amerikānietis.
Vēl raibāki nekā šo rakstnieku dzimums ir viņu dažādie pasaules uzskati. Šādam dažādu elementu maisījumam nebūtu pie citām tautām, kuras labprāt padodas svešiem iespaidiem; nekāda sevišķa nozīme, bet priekš Francijas, kura lepni no citiem mēdz noslēgties, tā ir savāda parādība.
Starp šiem rakstniekiem ir novērojamas trīs galvenākās strāvas: krievu rakstnieka Tolstoja iespaids, virziens pēc vācu filozofu Šopenhauera, Nīčes un arī pēc Vāgnera un beidzot Ibsena asās sadzīves analīzes novērojums. Bet, tā kā šie lielie meistari skarbi viens otram runā pretim, Šopenhauers un Tolstojs dzīves vērtību noliedz, pēdējais savā «Kreicera sonātē» pat iet līdz pēdējai konsekvencei - dzīvības pašas negācijai, Ibsens un Nīče turpretim grib iedvest dzīves enerģiju, tad viņu skolnieki un pēcteči, kuri paši tikko vēl atrodas attīstības stāvokli, raksta neskaidri un bez noteiktības. Viņiem trūkst dziļā skata iespiesties lietu iekšpusē, viņi aplūko tikai ārieni un iestieg tādēļ vēl lielākās jukās un pretruņās.
Pie šiem ārpuses iespaidiem pievienojas vēl franču pašu rakstnieks Zolā un naturālisms. Zolā liek sevišķu svaru uz lietas ārpusi un apskata to pilnīgi pēc dabas; viņš nostāda cilvēku kā saaugušu un cieši kopā saderīgu ar savu apkārtni un apstākļiem. Kādam no saviem darbiem «Terēze Rakēna» viņš pat liek par moto pazīstamos vārdus, kuri savā laikā jau Tēnam ienesuši lielas nepatikšanas: «Tikums un netikums ir tādi paši ražojumi kā vitriols un cukurs», bet pats viņš, zināms, neaizmirst ideju un dvēseli.
Zolā skolnieki turpretim ir piesavinājušies tikai viņa mācību pirmo pusi, lietu smalko ārējo aprakstu; tie mēdz visu novērot un, cik iespējams, atstāstīt pēc patiesības, bez kā tie izsacītu paši savas domas. Viņi aizmirst, ka mākslinieks nau tikai fonogrāfs vien, kuram smalki jāizdod visas skaņas, kādas tās ir patiesībā; citādi jau viņam trūkst taisni tas, kas rakstnieku īsti dara par mākslinieku: viņa pašu uzskatu savādība, jūtas un spējas veidot pēc sava paša individualitātes. Bet arī šis viens, ko jaunie rakstnieki ir mācījušies, - smalkā lietu ārpuses aplūkošana - nau nebūt nicināms ieguvums un ir solis uz priekšu, kas ļoti labi saietas ar mūsu zinātniskā laikmeta pētījumu un novērojumu metodi.
Bez tam Zolā skolnieku skaits stipri sašļucis, viņam iet tāpat, kā senāk gājis lielajam mācītājam, kuru daudz no viņa mācekļiem atstāja, kad tas viņus bija uzaicinājis tam sekot un uzņemties krustu. Zolā, kuram vēl piebiedrojas Mopasāns ar savu augstāku šķiru graizīšanu, bija norāvis priekškaru no visas sabiedrības un rādīja tur tik daudz puvumu un netīrumu, tik daudz satrunējuša, ka tas reizē sacēla riebumu, bailes un apbrīnojumu; viņš bija noārdījis tiltus uz pagātni, tā ka viņa skolniekiem visādā ziņā vajadzēja iet tālāk, bet šis darbs bija par grūtu, tas prasīja tik daudz spēka, apsolīja tik maz piekrišanas un slavas, ienesa varbūt vēl nicināšanu, ka daudzi palika atpakaļ šai pusē - vecās pagātnes drošajās, iemītajās pēdās - vai atkal uzmeklēja kādus sāņu ceļus, kur tie sabiedrības jautājumiem varēja ar līkumu apkārt apiet.

 

II

Literatūras ražojumu skaits trešās republikas laikā vairojās pārāk nepieredzētā mērā, bet lielum lielākā daļa šo ražojumu ir sekli un, ja daudz, viduvēji - lēta laika kavēkļa prece lielā tirgus apmierināšanai; arī nopietni ražojumi, kuros ar apziņu tiek attēloti laika virzieni un centieni un kuriem ir mākslas darbu nozīme, nedod nekā noteikta un ,skaidra, tēlo izsamisušo Francijas stāvokli, meklē, bet nezina aizrādīt uz ideju, kas vestu nešaubāmi gaišā nākotnē. Tā franču pilsonība, kas tik lepna uz savu vadošo, lomu jaunlaiku attīstībā, kuras sākums ir Parīzē 1789. gadā, kas no svešām literatūrām necik sen ne dzirdēt negribēja, tagad pie visām tautām meklē sev glābēju vārdu, kuru pie sevis vairs neatrod. Tādas ir, kā mēs redzējām izgājušu reizi, raksturiskās zīmes šim pārejas laikam, kādēļ uz to vēlreiz aizrādām. Viņas atkārtojas tagad visur, kur tautas sasniegušas zināmu attīstības pakāpienu jaunajā ražošanas kārtībā, kad tanī sāk tikt manāma sagatavošanās uz tālāku pāreju.
Taisni Francijā šis izejas meklēšanas laikmets ir aplūkošanai jo pievilcīgs, tādēļ ka še sastopami nereti ievērojami talanti un no viņiem priekšā liktos lielās mīklas atrisināšanas mēģinājumos ir liela drošība un dažādība.
Vienā ziņā visi šie pilsoniskie ideju rakstnieki un izejas meklētāji līdzinājas viens otram, cik ļoti viņi arī visās citās vietās izšķiras. Visiem viņiem liekas maz laika esam, visi raksta steidzoši, it kā baidīdamies; ka neuznāk Francijai galējs posts, ja viņi novēlosies ar saviem morāliskas vai sabiedriskas glābšanas priekšlikumiem.
Šinī steidzībā, uz ko dzen viņus sacīkste, - kā visur, tā arī literatūrā pazūd agrākās franču literatūras formas daiļums un pilnīgums; jaunie rakstnieki neievēro pat vairs senāko prasību, ka grāmatas saturam vajag būt gaiši pārredzamam - skaidri un konsekventi domātam no paša sacerētāja un skaidri un pievilcīgi izliktam. Kā viņiem arī skaidri domāt, kad viņi paši meklē un nerod skaidrības? Kā viņiem vadīt noteikti citus, kad paši tikai tumši nojauš «laika tuvošanos», uz kuru gaidīja jau lielais franču filozofs Konts un Vācijā. filozofs Ludvigs Feierbahs?
Protams, ne mūsu garšā ir žēloties, ka aiziet vecā, pārsmalcinātā un mākslotā formas cienīšana dzejā un citas dailēs, kura raksturoja franču klasicismu un arī vēlāko romantismu; mans nolūks ir tikai aizradīt, ka gadiem izstrādātai, smalkai formai vecā mākslas virzienā jāzūd, ja mainās literatūras saturs un priekšmeti.
Katra ražošanas kārta atved līdzi savus gara virzienus, savas idejas, un šīs idejas mākslā un dzejā izlejas mainītās jaunās formās. Ne uzreizi, jā, pat ļoti lēni top atrastas un izveidotas šis jaunās formas; jaunais saturs parādās pirms vecajās formās un tad tik viņas pārgroza un piemēro sev, kamēr arī formas ir tikušas jaunas un tad nodibinājušās. Saturs visur mainās agrāk nekā forma.
Pārejas laikmetos aizvien valda mākslā acis krītoša bezformība, nenoteiktība, pārmērība uz vienu un otru pusi, jā, pat katras formas un daiļuma nicināšana; tā tas bija Francijā 20. un 30. gados, cīņas laikā starp klasicismu un romantismu, tā vēlāk, reālisma un naturālisma virzieniem ceļoties; tā tas bija visur, piem., arī Vācijā ap «Sturm und Drang» (vētras un dziņu) laiku, kad Gēte rakstīja savu «Cecu» un «Fausta» sākumu un Klingers, Lencs un biedri ieskatīja ģenialitāti - pilnīgā izklaidībā. - Tā tagad franču reālisms vēl nau nodibinājies savās formās un pati jaunāko pilsonisko rakstnieku paaudze staigā pa pilnīgu pirmbūtības tumsu, izsamisdama, taujādama pie visu tautu praviešiem, pūlēdamās: saprast sevi un pārgrozījušos drūmo pasauli - meklēt izeju.

*

Cien. lasītāji atgādāsies, ka franču reālisma lielākais priekšstāvis kā uz izeju iz tagadnes aizvien savās varenās romānu dzejās norādījis uz dabas zinātnēm; pēdējā romānā «Parīzē» viņš kā galējo glābēju un mierinātāju slavē ķīmiju, kura - cik tas arī dīvaini neizklausās - izšķirot arī visus sabiedriskos sarežģījumus. Atzīstams vismaz ir tas, ka šis drošais vīrs, Zolā, nepadodas nevarīgam pesimismam, cerē uz spožu nākotni un grib tumsu pārvarēt ar vienīgi pareiziem ieročiem: patiesību un zinātni.
Lai paliek neminēti rakstnieki, kas, nevarēdami tālāk sekot uz priekšu, krīt atpakaļ mākslas un dzejas vecā parastībā; mēs augšā runājām par tiem, kas gan cenšas uz priekšu, bet apmierinājas, ja atraduši kādu klusu sānu izeju, ja varējuši sevi apreibināties uz īsu laiku ar saldām fantāzijām, jauniem; nekad nejustiem baudījumiem, ja paslēpušies kaut kur tālā, iedomātā jūras salā no pasaules nejaukumiem un mokām.
Savā dzejiski jaukajā «Princesse Maleine» Meterlinks ved projām tāli no tagadnes nekad nebijušā un neiespējamā pagātnē, dīvainā zemē ar noslēpumaini dzīvojošu dabu, ar miglainiem, fantastiskiem cilvēku tēliem, kuri darbojas ne pēc loģiskiem likumiem, bet pēc kāda nesaprotama likteņa. Viss tēlots mistiskā pustumsā un ārkārtībā. Bet šie mistiskie tēli sajūt vissmalkākos iespaidus no ārējās dabas, kādus cilvēki parasti ar saviem rupjajiem jūtekļiem nemaz nenomana; arī viņu jušana priekš psihiskām (dvēseles) kustībām ir smalkāka un vieglāk saviļņojama.
Meterlinks lūko atrast un novērot visdziļākos un sīkākos dvēseles ietrīsējumus; viņš grib notvert un attēlot ātri pārejošās, tikko nojaušamās pusdomas un pusjūtas; viņš ieved un notura lasītājus un skatītājus - «Princesse Maleine» ir luga un ļoti spēcīga, dramatiska luga - fantastiskā, it kā ārpasaules ddzejiskā sajūtā un sev radnieciskus garus pacildina uz reti justām, smalkām dvēseles kustībām. Kas nau viņam radniecisks, tas atdursies pret Meterlinka uzkrītošām, ērmotām savādībām, pret māksloto misticismu un pārmērīgo daudzumu lieko krikumu un atradis viņa ražojumus par slimīgiem un smieklīgiem. Meterlinks arī tikai sagatavo ceļu dzejai, kura gribētu nokāpt dziļāk cilvēka dvēselē un attēlot smalkās dvēseles kustības, kuras līdz šim mākslā pieejamas tikai mūzikai.
Līdzīgi centieni - paplašināt sava apcirkņa robežas - manāmi arī glezniecībā - pa daļai pie tā sauktiem impresionistiem, bet it sevišķi pie neoimpresionistiem un simbolistiem; simbolisti dzejā un glezniecībā stāv vieni otriem itin tuvu un cenšas pēc saviem mērķiem vienā virzienā.
Pa citu ceļu nekā Meterlinks, bet uz līdzīgiem centieniem iznācis savās «Misterijās» arī K. Hamsuns Norvēģijā. Tomēr ne viens, ne otrs no viņiem un vēl mazāk franču dzejnieki - simbolisti - savos ražojumos nau tikuši manāmi tuvāk savam mērķim; pa daļai nomaldījušies pilnīgā nedabiskumā, meklētā neskaidrībā un pārkairinātā slimīgumā, kādēļ arī viņus mēdz pieskaitīt pie dekadentiem, t. i., izvirtības dzejniekiem, par kuru priekštečiem uzlūkojami Bodlērs un Verlēns. Bez simbolistiem še minami t. s. maģieši: Peladāns, Adams Boa u. c., kuri arī ir simbolisti dzejā, bet ar to savieno kādu mistisku, pārspīlētu maģiešu ticību.
Ievērojams ir tas, ka arī tādi no jaunajiem dzejniekiem, kuri - kā Malarmejs, Moriss, Grifejs - ir itin apdāvināti dabas novērotāji, savā nespējībā atrast lielo izeju iz tumsas, sasniegt savu kāroto, jauno mākslu paceļ taisni šo tumsu un nespēju nākt pie domu skaidrības par savas mākslas pirmo īpatnību. Malarmejs taisni saka, ka poēzijā arvien vajagot būt mīklai (il doit y avoir toujours ènigme en poésie), ka dzejas īstais jaukums esot tas, ka vajagot uzminēt to, kas viņā izteikts. Jaunie miklu poēti tad arī pūlas savas dzejas padarīt tik jaukas, ka neviens viņas vairs nevar saprast un visa viņu māksla pastāv vairs tikai meklētu vārdu savārstījumos bez jebkādām domām; spējīgākie ar to vēl lūko iekustināt kādu dzejisku sajūtu, mazākie gari turpretī apmierinājas ar mīklu vien.
Pret šiem mākslotiem dzejniekiem jaunākā laikā sacēlies īsts dzejas mākslinieks Ir. Tolstojs savā grāmatā «Kas ir māksla?» (Что такое исскуство?), kur arī pievesti vairāki piemēri šām mīklu dzejām. Tikai, it pareizi nosodīdams šīs dzejas nedabiskumu un mākslotību, kas iznāk uz domu neskaidrību un tumsu, viņš pats ieved mākslā pilnīgi svešu un nepiederīgu elementu, kurš arī iznāk uz nedomāšanu, atsacīšanos un tumsu.
Tolstojs arī neizprot, ka šinīs vēl it ērmotos mākslas ražojumos ir sava tiesa īstas mākslas, cenšanās dziļāk sajust un saprast dabu un dvēseles kustības; viņš līdzi diezgan sekliem feļetonistiem uzķēris tikai tās ārējās un pārejošās zīmes, kuras ikkatram krīt acis kā ērmotas savādības, tā, piem., simbolistu glezniecībā - viņu pārvaldošās koši zilās un zaļās krāsas, zīmējuma neskaidrība un ērmotas alegorijas, trūkst tikai vēl, ka viņš minētu arī zaļos sejus un zilos zirgus. Arī tik liela mākslinieku kā Arnoldu Beklinu viņš nosoda reizē ar baru negatavu gleznotāju un nejūt poēzijas viņa ainās.
Tikpat maz Tolstojs ir sapratis arī sabiedriskās parādības, uz kurām viņš tik bieži atsaucas, runādams par mākslu; viņu pašu ir novedusi uz sāpi celu kāda ideja, kurai viņš, liekas, pilnīgi nodevies, kaut arī par to var šaubīties, jo viņš nedaraa pēc saviem vārdiem, un kurā viņš gribētu atrast izeju. Bet arī šī ideja ved projām no dzīves un attīstības spējīgās pasaules, un tā Tolstojs pats nevar tikt tālāk par nicināto, nedabisko un sabiedrībai nederīgo dekadentu izvirtības mākslu.
Kā simbolistu dzejas nopelnu varētu vēl minēt, ka viņa franču literatūru sākusi atsvabināt no pārāk sastindzinoša prosodijas un metrikas likumu jūga, ko nebija paspējusi ne romantisma skola ar visu savu straujību. Kaitēt - tautas lielākai daļai - uz ko parasts aizrādīt ar lielu citību, simbolistu dzeja nevar daudz jau tādēļ vien, ka viņa ir tik maz pieejama, ārēji nepievilcīga un nesaprotama. Simbolisti paši saka, ka viņi nerakstot priekš «rupjiem, neizglītotiem ļaudīm», t. i., priekš tautas lielākās daļas; viņi cenšas uz to un pieskaita to par savas mākslas nopelnu, ka «lielais bars» viņus nekad nesapratīšot; viņi dzejojot tikai priekš augstākām šķirām. Protams, ka viņi ar to negribot - atzīst mākslas uzdevuma nesaprašanu un - savu nespējību, bet toties mazāk viņi var kaitēt. Viņi pilnīgi aizgriežas no dzīvās tagadnes un negrib līdzi darboties pie izejas meklēšanas un pie sabiedriskiem jautājumiem; viņi savu lasītāju šķirai «īsina baiļu brīdi», kā saka Fausts.

*

Daudz vairāk kaitīgi Francijai ir tie viņas dzejnieki, kuri, tāpat nevīžodami, un nespēdami iedziļināties tagadnes parādību cēloņos, uzķer kādas paviršas, pa pusei saprastas domiņas un idejiņas vai arī tikai domu graudiņus un drupakliņas, kādus spilgtus, t. s. modernuš vārdus un teikumus, kuri zināmā laikā ikkatram mutē un spalvā, un tad domājuši jau sapratuši jēdzienus, kas šinīs vārdos izteikti, un skaitās par kāda jauna virziena piekritējiem vai pat veicinātājiem, vismaz sakās «līdzi peldam laika strāvai» un «ievērojam laika prasības».
Stingra, metodiska domāšana, kāda vajadzīga, lai saprastu tiešām jaunlaiku pārgrozības, viņu nozīmi un iznākumu, lielajam baram šo franču t. s. «sabiedrisko» dzejnieku ir par grūtu, un, ja mēs vēl atgādājamies, ka viņi ir godīgi pilsoņi ar šauru redzes aploku, tad nebrīnēsimies par viņu dzejas omulību, taisni iemidzinošu saklību un domu tukšību. Visas dziļākās domas un visas cēlākās jūtas tiek no šiem dzejniekiem padarītas tik plānas un ūdeņainas, kamēr tie viņas var viegli uzņemt un attēlot.
Ražošanas kārtības pārvēršanās pēc stingriem likumiem un cilvēku atkarība no viņas arī garīgā darbībā - šī dziļā doma tiek pie viņiem par kādu    s p o k a i n u,   f a t ā l i s t i s k u   «a p s t ā k ļ u   v a r u», kas visu aprij; cēlās un varenās jūtas, kuras tiek aizkustinātas no cilvēces sāpēm šinī ražošanas pārmaiņas laikā, jūtas, kuras taisnībā un mīlestībā gribētu apņemt visu bez izņēmuma, - tiek no šiem    a p s t ā k ļ u   d z e j n i e k i e m   p a z e m i n ā t a s   p a r   r e m d e n u   r a u d u l ī b u,    k u r a   n o d e r   t i k a i   p a g a s t n a b a g u   s k r a n d u   p l a š a i   a t t ē l o š a n a i,   b e t   n a u   s p ē j ī g a   n e v i e n u   m i e r i n ā t   u n   i e p r i e c i n ā t    a r   c e r ī b u   u z   n ā k o t n i,    n a u   s p ē j ī g a   p a l ī d z ē t   u n   c i l d i n ā t   u z   p a š a p z i n ā š a n o s,    u z   l a i k a   i z p r a š a n u   u n    d a r b u.   Viņi nesaprot, ka no skrandainiem nabagiem, t. i., patērētājiem, neviens nākotnes cerētājs negaida izšķirošo vārdu un palīgu, bet gan no patiesiem ražotājiem.
Šādi dzejnieki ir   p l ā n i   i d e o l o g i   u n    t ā d ē ļ   d o m ā,   k a   s k r a n d u    n a t u r ā l i s m s   i r   ī s t ā   m ā k s l a   u n   s k r a n d u   n e s ē j i   -    t a u t a s   c e r ī b a.   Tā savā laikā krievu народники (tautībnieki) turēja par Krievijas ideālu un glābēju - mužiku. No visas idejas bagātības viņi saprot tikai skrandas, bet, jo mazāks viņu domu un jūtu rīcības kapitāls, jo vairāk viņi izgatavo dzejoļus, un, tā kā šie «sabiedriskie» dzejoļi ir tik ļoti vispārīgi, nevienu neaizskar, lieto tik vecus, visiem pazīstamus tematus, tad viņi arī ļoti daudz tiek patērēti un viņu dzejniekus uzņem un slavē visi virzieni un partijas.
Tik ļoti nesimpātiskais franču sabiedrisko dzejnieku tips iz pilsoņu šķiras - ir arī raksturiska zīme mūsu pārejas laikmetam un tādēļ sastopams atkal visās attīstītās tautās; pat pie mums viņam ir savi priekšstāvji. Francijā šī pilsoņu sabiedriskā dzeja ir jau diezgan veca un sākusies 30. gados ar īstiem dzejniekiem: Beranžeju, Barbjeju, Žoržu Zand (rakstīja prozā); pat romantiskais Viktors Igo padevās šāda virziena iespaidam; viņu pakaļteču skaits ir leģions, bet ievērojamu talantu viņu starpā maz.
Ar minētiem pilsoniskiem dzejniekiem, kuri ievēro sabiedrisko jautājumu kā modes lietu, nekādā ziņā nau sajaucami tie vīri, kas nopietni iedziļinājušies sava laika prašanā vai kas paši cēlušies ceturtā šķirā - iz tā ļaužu vidus un tiem apstākļiem, kurus viņi dzejās attēlo, un kuriem tādēļ vieglāk iztulkot laika zīmes. Mēs še varam aiz dažiem iemesliem tikai īsumā minēt kādus vārdus: Rišpēnu, Briānu, Žilu, Šatlēnu, kuri tomēr vēl nau jāuzskata par paraugiem.

 

III

Franču modernie pilsoniskie dzejnieki, kā mēs redzējām, nau ceļa rādītāji mūsu «pēdējo dienu» saplosītā dzīvē ar viņas tūkstoš šaubām un sarežģītu jautājumu jucekli, ar vienīgām rūpēm par dienišķas maizes kumosu; te viņi nejūtas omulīgi; materiālā dzīvē nespēj vairs atrast ideālismu un daiļumu, kas viņiem vajadzīgs kā gaišs, ko ieelpo. Tādēļ viņi bēg vai nu pilnīgi izdomātā sapņu pasaulē, vai «pie dabas krūts» un meklē patvērumu pie mecenātiem (labvēļiem): augstākām un vidējām šķirām,
priekš kurām vienīgi dzied arī šie «sabiedriskie dzejnieki», kuri neatsakās no pasaules, bet pūlas «sekot laika garam».
Tas mazais pulciņš zemākās šķiras dzejnieku un neideologu, kurš ir spējīgs atrast daiļumu, t. i., dziļāko ideju, arī sajauktos negaisa laikos, ir vēl pārāk vājš un grāmatu tirgū neievērots, lai varētu raksturot Francijas jaunāko literatūru. Bet taisni uz šo apstākli ir sevišķi jāaizrāda, jo iz tā gaiši redzams, kādas jūtas valda franču vidējās šķirās un kādas mazturīgās: simbolisti, dekadenti, sabiedriskās seklības dzejnieki tiek pirkti un lasīti no turīgajiem un izglītotiem un izsaka to dzejā, ko šie «tumši nojauš savā sirdī». Pārējā dzejnieku. pulciņa ražojumi netiek labprāt pirkti no turīgajiem, un mazturīgie to atkal nespēj.
Vai nu nopietnu atbildi uz uzmācīgiem laika jautājumiem dod franču jaunākie prozas rakstnieki? Prozas beletristikā, romānos un novelēs vieglāk izteikt domas un vadošās idejas zināmam laikam un šķirai; dzejnieki jau parasti tikai vēro un tēlo kādas šķiras jūtas. Bet arī prozas beletristi ir dailes piekopēji un mākslinieki, un - «mākslinieki ir bijuši visos laikos kādas morāles vai filozofijas un ticības kambarsulaiņi», saka modernais vācu filozofs Nīče, kurš pats varēja tikt par lielu dzejnieku, ko pierāda viņa dziļi dzejiskais «Zaratustram, bet kurš turēja par augstāku piegriezties prātniecībai, kā jau senatnē fantāzijas un jūtu bagātais Platons bija ticis par filozofu.
«Es nemaz negribu plašāk runāt par to, ka mākslinieki diemžēl pārāk bieži ir bijuši vislokanākie galminieki saviem piekritējiem un labvēļiem un okšķerējoši glaimotāji vecām vai nupat uznākušām varām. Vismazākais, viņiem vajadzīgs aizvienu kāds aizsargu valnis, kāds atbalsts, kāda jau nodibināta autoritāte; mākslinieki nestāv nekad vieni paši par sevi, stāvēšana vienatnē ir pretīga viņu dziļākiem instinktiem (dabiskām «dziņām). Tā, piem., Rihards Vāgners (pazīstamais komponists), «kad bija pienācis laiks», ņēma par savu priekšvīru filozofu Šopenhaueru, par savu aizsargu valni karali . . .»
Tā spriež Nīče, un pēc šīm domām mums vajadzētu vispirms uzklausīties, ko māca modernie franču filozofi, lai apsvērtu laika garu, kas valda Francijā. Tomēr; pirmkārt, jau plašākā lasītāja publika vidējās šķirās uzņem prātnieku un citu autoritātu mācības nevis iz pirmās rokas, iz viņu rakstiem; kuri tai parasti mēdz būt nesaprotami - cieta, grūti sagremojama barība; cieto barību publikai sasmalcina un pašķidrina - mākslinieki un beletristi. Autoritātu mācības šādā ceļā nereti pilnīgi pārgrozās, un, ja mēs gribam saprast mūsu dienu Franciju un viņas pilsonības stāvokli un nākotni, - mums tomēr jāgriežas pie viņas daiļrakstniekiem un ne filozofiem.
Un tad - tādu filozofu Francijai šimbrīžam gandrīz nemaz nau, ja neskaita varbūt Renānu. Tā arī ir «laika zīme». Francijas pēdējais lielais filozofs bijā Konts, kurš uz pozitīvu zināšanu dibināja savu sistēmu. Tagad ir modē pie franču pilsonības sentimentālais, brīvprātīgi atpakaļrāpulīgais Renāns, kurš prot savienot vienā personā izplūstošu reliģiozitāti un cienību priekš «pazemības» un atkal fantāzijas par «pārcilvēku audzētavām»; «jaunu Asgardu» (skandināviešu dievu pilsētu) utt., ko viņš, gan pus pa jokam, māca savos dialogos; turklāt viņš arī vēl ir zinātnisks pētnieks un tātad ar puskāju stāv uz reāla pamata. - Nenoteiktība, nespēja izšķirties par labu vienam vai otram dzīves principam, palīga meklēšana pie visiem, kas uzstājas par autoritāti ar noteiktām, lai arī nez cik paradoksām domām, - tā ir tagad redzama visā franču pilsonības garīgā dzīvē.
Autoritātes šī pilsonība arī vairs nemeklē prātniecībā, kurai ar savām absolūtām,, bet nekādi nepierādītām teorijām vajadzēja atkāpties pret zinātnēm ar viņu uz mēģinājumiem un novērojumiem dibinātām patiesībām. Bet zinātnes atkal, ja viņās zīmējas uz dabu, ir par sausu un nopietnu pagurušās franču pilsonības daiļrakstniekiem un, ja viņas zīmējas uz sabiedrību, ir pat baidošas. Tādi izņēmumi kā Zolā, kurš atbalstās uz zinātni, ir reti; mēs par viņiem runāsim vēlāk. - Paliek par «aizsargu vaļņiem» un «atbalstiem» tikai otras sugas autoritātes; tie paši» kādas morāles vai filozofijas; vai ticības kambarsulaiņi» - fantāziju un jūtām, bet ne uz prātu runājošie mākslinieki.
šiem atsacīšanās apustuļiem stājas pretim modernajā franču literatūrā kāda cita rakstnieku šķira, kura asi uzsver dzīves vērtību un enerģiju un runā par tagadējās sabiedriskās dzīves jautājumiem.
Šās šķiras priekšgalā atrodas kāds ļoti sparīgs dienvidnieks - francūzis Moriss Barē, kuram ļoti krāsaina valoda un plaša fantāzija, kādas agrāk minētiem rakstniekiem trūkst.
Barē, pats ir bijis iemaisīts politiskos gadījumos un tādēļ labprāt izlieto šo, tematu un apraksta visas cīņas un uztraukumus. Viņš runā skaistos vārdos un lieto skanīgas frāzes par indivīda brīvību, un dod saviem stāstiem bīstamus uzrakstus, p. p., «Asins», «Līksmība un nāve», «Zem mežoņu acīm». Bet, ja grib tuvāk aplūkot, kas īsti slēpjas zem šiem lielajiem vārdiem, un grib atrast īsto vadītāju ideju, tad mēs Barē darbos velti meklēsim pēc ciešas programmas, kurā tas noteiktu savus uzskatus vai vispārīgo cilvēces attīstību. Kā jau daždien runīgi ļaudis un sevišķi vēl dienvidus francūži, viņš rod patikšanu pats pie: savas tērzēšanas, un viņa pastāvīgais karasauciens ir: «Saņematies! Saņematies!» - Bet kā? kur? un priekš kā? - to Barē nesaka, varbūt arī pats nemaz nezin.
Kā novēlojies reālists, kurš labprāt pēti cilvēka dvēselē, bet nemīl misticismu, parādās Lemonjē. Viņš agrāk - tāpat kā Zolā - rakstījis ļoti daudz un tā sauktās ideju grāmatas, p. p., «Pilsoņu gals»; arī tagad vēl viņš ir Zolā skolnieks, jo viņa pēdējās grāmatas uzraksts «Žarvē kundzes noziegums» atgādina Zolā «Abata Murē noziegumu», bet tikai virsrakstā.
Grāmata pati ir rakstīta ļoti neskaidri, viņas priekšmets ir ļoti nepatīkams - tas pats bezgala nodrāztais laulības pārkāpšanas temats. Stāsts norisinājas kāda fabrikas zīmētāja mājās, un tanī spēlē galvenāko lomu mīlas kaislība, kurā nepazīst vairs nekādu robežu. Beigas; kur jaunā sieva atstāj savu bērnu un vīru ar pēdējā, pilnīgu piekrišanu, paliek nesaprotamas un dara pretīgu iespaidu. Lemonjē grib rādīt kādu ainu, līdzīgu Ibsena «Norai», bet mēs tam neticam un nepiekrītam; viņam trūkst iespējas mūs pārliecināt, viņa spalva nau tas asais ierocis, ar kādu lielais ziemeļu rakstnieks līdz pēdējai cīpsliņai izārda dvēseles sastāvdaļas un liek mums visu redzēt un saprast.
Tomēr arī viņa grāmata pelna, ka tai piešķir ievērību: visai franču literatūrai un tāpat visai franču sabiedrībai iet cauri it kā liega rīta ausma, ka drīzā laikā notiks pārgrozības sievietes sabiedriskā stāvoklī. Diezgan ilgi publikas garša ir tikusi pārkairināta ar visādiem kaislību romāniem un laulības pārkāpšanas aprakstiem, diezgan ilgi sieviete ir tikusi uzskatīta par rotaļas rīku, slimu bērnu un vāju nervu saujiņu, kuru, neraugoties uz to, tomēr nicināja un kurai pārmeta enerģijas un goda jūtu trūkumu, - laiks sākties pretstrāvai. Vīrietis sāk sev likt priekšā jautājumu, vai arī viņš nebūtu vainīgs pie šādu lietu stāvokļa. Un, kaut gan daži virspriesteri, kā p. p., Renē Doviks, arvien vēl apgalvo, ka daba esot radījusi vīrieti priekš tiesībām un sievieti priekš pienākumiem un tādēļ laulības pārkāpšana vīrietim esot piedodama, bet pie sievietes esot pret dabu, tad tomēr dzird vairāk un arvien vairāk balsis, kuras prasa, lai sieviešu un vīriešu pienākumus, tikumus un tiesības mērotu ar vienādu mēru.
                                                (Raksts palicis nepabeigts).

 

 

 

FŪRMANIS HENŠELIS

GERHARDA HAUPTMAŅA SKATU LUGA PIECOS CĒLIENOS

Spožā, gandrīz neredzētā uzvaras gaitā jaunā luga parādījusies uz vācu skatuves; telegrammas steidzās uz visām pusēm paziņot Hauptmaņa ārkārtējo panākumu. Sākumā aiz lielā ātruma nebija pat paspējuši noklausīties lugas pilnu nosaukumu un minēja kā viņas titulu tikai: «Fūrmanis». Iekšzemē un ārzemēs visi laikraksti cildināja Hauptmaņa pēdējo darbu kā: «ko jaunu», «neredzētu», «atkal soli uz priekšu». Luga, tikko drukā iznākusi, bija jau izpirkta, un vajadzēja to izdot otrā izdevumā. Visur slavēja jaunā ražojuma izstrādājumu «kā šausmīgi patiesu» un uzsvēra drāmas beigu «satricinošu iespaidu».
Vācijā tādu uztraukumu ir sacēlusi pēdējā laikā varbūt tikai vēl Maskaņija reklāmvarenā viencēliena opera «Zemnieka gods» (Cavalleria rusticana) un tā paša Hauptmaņa «Nogrimušais zvans». Pat vecais, praktiskais franču lugu lielrūpnieks Sardū netiek līdzi «Fūrmaņa» panākumiem; un Sardū jau reizi prot ievērot publikas sentimentālo un kairumu kāro garšu, neko daudz neskatīdamies uz mākslas un idejas prasījumiem. Berlīnes joku lapa «Ulks» gan stāsta, ka ne vien «Vācu teātris» ar «Fūrmani», bet arī «Lesinga teātris» ar «Balto zirdziņu» (joku luga «Im weißen Roßl») labi braucot, - bet Hauptmanis nau salīdzināms ar kaut kādiem otras klases rakstniekiem, viņš ir un paliek šimbrīžam Vācijas pirmais dzejnieks - dramatiķis.
Tomēr katram būs acīs kritusi tā ievērojamā parādība, ka šoreiz Hauptmaņa slavēšanā savienojas visas puses, visi uzskati, lai tie arī būtu diezin cik pretēji viens otram. Ne vien slavē «reālisti» un «naturālisti» Vācijā, kuri jau senāk bija sludinājuši Hauptmani par vienu no saviem galveniem vadoņiem, bet bija saīguši par viņa pusreāliem, pusfantastiskiem Hanneles sapņiem un vēl vairāk par viņu nogrimšanu pasaku valstī līdz ar «Nogrimušo zvanu». Tagad «reālisti» viņu ceļ atkal uz galda. Bet arī vārīgie «ideālisti» liekas pilnīgi apmierināti, it kā pieradināti pie «šausmīgās patiesības», kāda attēlota «Fūrmanī».
Ilgi, sāpīgi ilgi Hauptmanis bija centies sasniegt šādu «vispārēju» atzinību un ievērību, kurai ir tik patīkamas materiālas sekas - teātra tantjemu (algas) veidā. Ja «meistars Gerhards», - kā viņu godā vācieši līdzi «meistaram Indriķim» iz «Nogrimušā zvana», - ja «meistars Gerhards» ar savām straujām un dziļām jaunības lugām: «Priekš saules lēkšanas», «Vēveri» un «Vientuļi cilvēki» nau vēl ticis īsti bagāts vīrs, tad tagad viņš par tādu tiks, bez šaubām, jo nu viņš ir atradis noslēpumu: kā iemantot «vispārēju» atzinību.
Man te tūliņ jāpiezīmē, ka «Fūrmanis Henšelis» nepieder pie tiem milziski augstajiem dzejas darbiem, kuri pārdzīvo gadu simteņus un kuri aizrauj un pacilā un tādējādi «iemantojuši vispārēju atzinību»; to laikam neapgalvo pat ij karstākie Hauptmaņa piekritēji. «Fūrmanis Henšelis» nau pielīdzināms ne «Faustam», ne Šekspīra drāmām, un viņa ārkārtēju panākumu noslēpums nau meklējams, vismaz nau atrodams Hauptmaņa ārkārtīgi lielajā dzejas ģēnijā; tāds - mūsu dienās tik ir viens dzejnieks - Henriks Ibsens.
Bet iepazīsimies tuvāk ar jauno lielo literatūras parādību un tad varbūt atradīsim arī noslēpumu, kas izskaidro viņas spožos panākumus.

*

Krāsainās, raibās dekorācijas iz «Nogrimušā zvana», «poētiskie» meži, kalna pļava un klintis, kuras tiek apdzīvotas no brīnum daiļām nārām, mežaiņiem un ūdens vīriem, un noburtām akas meitiņām ar gariem, zeltainiem matiem, - visi šādi vecās poēzijas piederumi un amata rīki (par «poētiskiem» Tolstojs sauc tos priekšmetus, kuri visbiežāk tikuši lietoti no senākiem māksliniekiem viņu ražojumos) - ir izzuduši pie «Fūrmaņa Henšeļa». Mēs tūliņ pirmā cēlienā tiekam ievesti zemnieku istabā, pagraba dzīvoklī, kur «dzelteni pulierētā, mīkstā koka» gultā guļ Henšeļa sieva - slima; mums pretī skan nevis jauki panti, bet rupja silēziešu zemnieku izloksne (visa luga rakstīta izloksnē).
Priekškaram paceļoties, dažam labam vācu pilsonim top laikam tā baigi un šauri ap dūšu: kad tikai neatkārtojas tādi paši skati kā «Priekš saules lēkšanas» vai - lai pasargā, kas var, - kā «Vēveros»! - Apkārtne jau tiešām ir drūma diezgan, kaut arī ne tik drūma kā vēveru istabiņā; uz skatuves turklāt valda «ziemas pēcpusdienas krēsla», ap lielu krāsni izkārtas garas zeķes, vīstokļi; ūdens zābaki, - kad tikai Hauptmanis nenāktu atkal ar rupjiem sabiedriskiem jautājumiem!
Bet priekškars atkal noveļas, un viss ir - paldies dievam. Negaiss pārgāja un nekur neiespēra. Pateicīgais skatītājs to Hauptmanim nekad neaizmirsīs, un te, man liekas, slēpjas pa lielākai daļai cēlonis «Fūrmaņa» lieliskajiem panākumiem. Priekškars paceļas un noveļas vēl četras reizes, un ikkatrs iet apmierināts un atvieglināts savās mājās, it kā grūts bažu slogs noņemts no viņa krūtīm. No šīs puses no Hauptmaņa nau neko ko baidīties - savi ļaudis. Nau jau vairs «Priekš saules lēkšanas», nau «Vēveru».
Ar vārīgu jautājumu atrisināšanu Hauptmanis vairs nenododas. - «Vor Sonnenaufgang» arī rāda, ka viņš galveno jautājumu ir pārpratis, - un tādi vareni un aizgrābjoši saimnieciskas kustības attēlojumi, kādus viņš deva iz Silēzijas 40 gadu mājrūpniecības, viņam tagad liekas nevietā esam, kur viņa «lupatu princesīte Hannēle» ir tikusi pieņemta Berlīnes pirmajā teātrī: karaliskā skatunamā - Königliches Schauspielhaus. Diezgan protesta un cīniņa, «viss ienaids nu pagalam», bardzības vietā no «meistara Gerharda» . «gaitas tagad pretim dveš maigas vēsmas piemīlība».
«Fūrmanī Henšelī» nau ne vien nekā tāda, kas varētu sacelt labākās publikas dusmas, īgnumu vai bažas, bet arī nau nekā, kas vārīgi aizkustinātu dvēseles smalkākās stīgas, to, kas sirdī mīt dziļi noslēpumains, neizprotams un pašam bieži neapzināms, bet tomēr reizē moca un slāpst; lai to atmin un izprot.
«Fūrmanī» nau arī kā «Vientuļos ļaudīs» padziļinātu psiholoģisku tēlojumu un sīkākas raksturu izpētīšanas, nau arī tās sāpīgās ilgošanās pēc kādas lielākas, plašākās un brīvākas dzīves jaunā pasaulē, kas tik tālu no mierīgas, nodrošinātas pilsonības ostas. Ar šo ilgošanos neatraidāmi valdzina mūsu līdzjūtību Anna Mār un jaunais Fokerāts, kura vājais raksturs mūs citādi ievaino un apbēdina vai pat mums riebj. Savāds smalkums un sērīgs cēlums it kā lielām acīm raugās iz «Vientuļiem ļaudīm» pēc citiem vientuļiem ļaudīm, kas to saprastu un tiem justu līdzi.
Lai «Fūrmani Henšeli» saprastu un tam līdzi justu, - tur nevajaga nekādu vientuļu ļaužu, ikkatrs viņu no sirds nožēlos, varbūt pat ar «asarotiem vaigu galiem», noskatīdamies viņa bēdīgajā liktenī, ka tas, savu pirmo, labo sievu iz labas famīlijas neklausīdams, precē ļaunu dienestnieci, kura to iedzen agrā kapā. Dažs varbūt tikai nesapratis, ka tāds stiprs «atlētiska auguma» vīrs, tāds «milzis», kurš arī vispār cienīts kā «saprātīgs vīrs», ļaujas tik ātri sagrauzties no sirdsapziņas un ļaunas sievas un meklē izeju iz savām bēdām - cilpā.
Bet šāda sentimentalitāte Henšelim varēja būt kaitīga tikai dzīvē, uz skatuves un pie publikas viņš ar to mantojis daudz labpatikas.
No mokošiem psiholoģiskiem jautājumiem, kuri aizskartu brūci, kās katram slepeni sūrst, publika šoreiz pasargāta, tāpat kā no sabiedriskiem problēmiem. Ne karsti, ne auksti top no Hauptmaņa jaunās lugas - jeb, ar Heines vārdiem sakot, viņš izglāba skatītājus no -

Vor allzustarker Ueberhitzung, Vor allzuriechbarlicher Schwitzung.

(No pārāk lielas sakarsēšanās, no pārāk ožamas svīšanas.)
Ar to es nebūt neesmu teicis, ka luga būtu zemi liekama; viņa pieder pie labākām šī laika vācu lugām un vēl ilgi svinēs uzvaras uz vācu skatuvēm. Bet no Hauptmaņa - ja viņu mēro ar viņa paša mērauklu - varēja sagaidīt kaut ko vēl labāku, taisni darbu, no kura tiek: i karsti, i auksti vienā reizē.
No Hauptmaņa bija parasts redzēt idejas lugas, nevis tādas, kuras sprediķo kādu sīku mācībiņu, bet kuras mūsu laiku lielās garakustības attēlo ainās, iz kurām mēs skaidrāk saprotam cēloņus un - sevi pašus.
Tādas ainas mums nedod «Fūrmanis Henšelis» ar visu savu reāli patieso dzīvi, vienkāršību un aizgrābjošo dramatismu beigās.
Pēdējo reizi tādu lielisku ainu Hauptmanis raudzīja gleznot «Nogrimušā zvanā», bet patstāvīga dailes ražojuma vietā, man liekas, iznāca Nīčes filozofijas popularizējums, un, lai darītu pievilcīgāku kailu prātnieka sistēmu, mākslinieks izlietoja «daudz, pārāk daudz» krāsas un «poētisku» piederumu.
Tagad dzejnieks ļauj atdusu sev un īpaši publikai, kura taču par savu «sūri grūti pelnīto» naudu grib nopirkt savam garam uzjautrinājumu, nevis jaunus uztraukumus.
Publika par to ir pateicīga «Fūrmanim Henšelim».

*

Viļums Henšelis ir diezgan pārticis virs, kurš prāvu naudas summu iekrājis ar preču un pasažieru vešanu 60. gados, kad vēl nebija sabūvēti tik daudz dzelzceļi. Viņš dzīvo kādā mazā Silēzijas peldvietā un noīrējis sev pagraba dzīvokli «Pelēkā gulbja» viesnīcā, kura pieder Zibenharam. Henšelis ir labsirdīgs, lēns un saticīgs no dabas un pavāja rakstura kā gandrīz visi Hauptmaņa lugu varoņi; viņš labprāt palīdz kur varēdams ar labu padomu, - un viņa padoms tiek no ļaudīm turēts kā likums. Arī ar naudu viņš nau kautrējies izpalīdzēt Zibenharam, kuram neveicas vairs tik labi kā agrākus gadus ar istabu izīrēšanu peldu viesiem. «Četrdesmit istabas viņam esot, trīs lielas zāles un iekšā vairāk nekā kā žurkas un peles; kur lai viņš tur sadzenot procentus?» saka par Zibenharu Henšeļa kalps Haufe.
Arī pašam Henšelim ar savu fūrmaņa veikalu neiet vairs tā kā agrākus gadus; laiki ir palikuši grūtāki, viss ir dārgāks, peļņas ir mazāk, jo mazāk brauc ar fūrmaņiem un turklāt maksa par samērā retajiem braukumiem tikusi zemāka; peldētavas inspektors to pašu grib vēl nospiest.
Visas šis laiku pārgrozības Henšelis ved sakarā ar kādu sevišķu nelaimes likteni, kurš uz viņu uzgulies kā slogs. Henšelis ir savu tiesu māņticīgs: «Te viņam krīt viens zirgs, te otrs sāk klibot, pašu svainis viņu piemāna, beigās vēl sieva tiek slima un nedēļām neceļas no gultas - tīri it kā nelaime gribētu taisni viņa dzīvi izpostīt.» Uz viņā jūtīgo raksturu atstāj manāmu drūmu iespaidu visas sīkās ikdienišķās nepatikšanas, no kurām viņu laikam izsargāja agrāk, vesela būdama, viņa mīļotā sieva. Viņš, pats neapzinādamies, tagad jūtas viens, bez cilvēka, uz kura varētu atbalstīties, un viņa māņticīgais gars tādēļ iztēlo sev, ka skaidrais gaiss pār viņu sāk apvilkties ar smagiem, draudošiem mākoņiem. Viņš tagad visu laiku atrodas nenorimušā stāvoklī.
Kopš sieva slima, saimniecību ved kalpone Hanne Šēl, «jauna, stingra meita», lugā gan vislabāki zīmētā persona. Viņa nau samākslots literatūras produkts un īpašs jaunuma tips jeb «rakstura persona», kādas vēl tagad mēdz tēlot pēc vecvecajiem Šekspīra ļaundaru paraugiem par t. s. dramatisko pretspēli. Hanne lugā visas darbības virzinātāja, visu ļaunu seku cēlonis, un, cik nesimpātiska un pat riebīga tā arī nau, tomēr viņu nevar tiesāt, bet var tik mācīties saprast, ka pasaule nepastāv no labiem un ļauniem, bet no spēcīgiem un vājiem. Tikpat nejūtīgi kā daba (kurai pretī poētu apgalvojumiem - nau daļas gar cilvēka laimi) ir tādi tipi kā «sugas cilvēks», stingrā Hanne; tie piepildīti tikai no vienas dziņas - dzīvē telpu iegūt, izplesties ar visiem varmācības un viltības līdzekļiem, izskaust vājākos, kā nezāle pārmāc kviešu sēju.
Henšeliene ar slimnieka pastāvīgi uz nedaudziem priekšmetiem koncentrēto uzmanību un paasināto novērošanas spēju ir jau nojautusi šinī kalponē savu pretinieci, kura tiecas ieņemt viņas vietu ne vien saimniecībā, bet arī Henšeļa dzīvē kā viņam trūkstošais atbalsts. Henšeliene, vēl jauna sieva, 30 gadu, mana, ka viņas dienas ir skaitītas; varbūt negribēdama atdot Hannei varu (Hauptmanis šo apstākli gan nau minējis), viņa bija pārāk agri cēlusies no slimības gultas un nu atkritusi atpakaļ. Tagad viņa klausās, kā vērpēju tārps sienā pie viņas gultas steidzīgi tikšina, - tas nozīmē nāvi. Nu viņai tikai vēl vienas rūpes: kas lai notiek ar viņas mazo meitiņu, kura guļ šūpulī blakus viņas gultai? Hanne ir nežēlīgas dabas un padarīs ko jaunu savas ienaidnieces bērnam; bērns jāpasargā no Hannes.
Slimā Henšeliene arī ļoti dabiski tēlota; mūžīgās bažās, ar visu nemierā, sabozusies, par nastu sev un it sevišķi Henšelim, kuru gribētu pie sevis saistīt, bet tikai vēl vairāk atbaida. Un tomēr viņa ir ļoti mīlīgas un lēnas dabas, kā, piem., sentimentāli aizgrābjošā skatā ar mazo Kārlīti. Slepenā cīņa pret Hanni un slimība viņu ir darījusi niknu.
Kas Henšelienei ticis jau par gaišu pārliecību, to vēl gandrīz nemaz nemana Henšeļa Vijums (vācu vecā izloksnes forma «Henschel Wilhelm» nāk ļoti tuvu latviskai formai). Viņš (aujas bīdīties no apstākļiem un cilvēkiem, pats sevi neapzinādamies. Kamēr viņam vēl aizvien liekas, ka viņš tikpat dziļi kā agrāk mīl savu sievu, viņš jau ir padevies Hannes stiprā rakstura un noteiktās gribas iespaidam.
Gan viņš ar Hanni apietas rupji, kā jau ar kalponi mēdz viņa aprindās, bet, kad tā lūgusi, lai atved viņai iz pilsētas priekšautu, viņš to tomēr izdara, kaut arī baras, ka tam galvā citas darīšanas nekā sieviešu priekšauti.
Šis atvestais priekšauts Henšelienei top par neapgāžamu pierādījumu, ka vīrs viņu pieviļ un mīlinājas ar kalponi, kaut gan viņas aizdomas pilnīgi nepareizas. Slimnieces šaubas aug milzu lielumā un pieņem visādu biedēkļu veidu: viņu gribot ātrāk apakš zemes dabūt. Priekš acīm viņai jau velkas nāves ēnas, bet lūpas aizvien murmina, ka vīrs priekšautu tomēr pārvedis. Henšelis piesteidzies rauga sievu mierināt un nu tikai dabū zināt, kādas sievai pret viņu aizdomas. Viņš to uzskata par joku, bet mirēja prasa, lai tas dotu ciešu apsolījumu, ka neprecēs Hanni, jo citādi tā savu meitiņu viņam neatstāšot un nākšot pēc nāves viņai pakaļ. Henšelim, kurš nekā jauna neapzinās, nenākas grūti visu apsolīt, Zibenharam par liecinieku klātesot.

*

Dramatiski nobeidzas drūmais pirmais cēliens.
Otrā cēlienā tā pati pagraba istaba atspīd jautrā saules gaismā. Henšeliene jau dus kapā, viņas gulta iznesta, visi logi un durvis ir atdarīti, lai ielaistu svaigo pavasara gaisu. Nāves vietā valda dzīvība, slimās Henšelienes vietā - Hanne.
Bet vēl Hanne nav galīgi sasniegusi savu mērķi, vēl viņa nau Henšeliene. Jāpārvar dažādi šķēršļi. Kalps Francis, agrākais mīļākais, negrib atstāties un pārmet, ka viņa esot nodomājusi uz Henšeli un tā naudas lādi. Puiša pārmetumus un raudas Hanne māk aši un asi atraidīt; viņai reālas domas uz precēšanos, un priekš mīlēšanās viņa drīz dabūs vietnieku Frančam. Hanne stāv dūšīgi visu puscēlienu pie veļas baļļas, «nākotneslīgsmi» mazgā veļu un saņem vienu pakaļ otram: pēc Franča vēl kroģeri Fermelskirhu, bijušu aktieri, tad jauno, frakoto ķelneri Žoržiņu, «bezdelīgas asti», kā viņu koķeti sauc Hanne un kurš viņai tūliņ ļoti iepatīkas; beigās parādās vēl sīkpreču tirgotājs; pauninieks Fabigs, bet tas nenes līgsmību viņas istabā.
Fabigs atgādina viņai nepatīkamu pagātni; Hanne lai ņemot atpakaļ savu mazo meitiņu, kurai citādi būšot jābeidzoties, jo Hannes tēvs, kas to pie sevis uzņēmis, dzerot un vazājot bērnu sev līdzi pa krogiem. Hanne no tā ne zināt negrib: bērns neesot viņas, bet māsas, un, lai Fabigs neizplatītu ļaužu valodas, iespiež viņam saujā piecpimberi. Fūrmani arī jau dzird piebraucam, nu nau laiks minēt pagātni, ceļš jātaisa tīrs, ar steigām Henšelis jādzen uz precēšanos.
Henšelis bijis nupat kapsētā apmeklēt nelaiki sievu viņas dzimšanas dienā; viņš tērpies melnos svārkos, cilindri un baltos adītos cimdos; grūtā nasta viņu vēl aizvien nospiež. Te Hanne viņu pārsteidz ar paziņojumu, kurš tiek pavadīts no pietiekošas šņukstēšanas, ka viņa turpmāk vairs nepalikšot še, ļaudis izplatot par viņu un fūrmani ļaunas valodas, jāejot prom, kaut gan diez kā žēl mazās Gusteles. Labi aprēķinātais uzbrukums nepaliek bez panākuma. Henšelis gluži satriekts: kas lai nu vada saimniecību pa vasaras laiku, kur tik daudz braukšanas? Kur paliek viņa atbalsts?
Savas bēdas fūrmanis izsūdz Zibenharam, kurš dod viņam padomu precēties. Tās arī Henšeļa domas jau sen: saimnieces vajaga mājā un pie bērna, kapitāla tik daudz iekrāts, ka varētu braukšanu mest un uzņemt uz vecuma dienām kādu viesnīcu, bet tur atkal nevar bez sievas; visu laiku viņš mocījies, «it kā nemaz nebūtu pats pie sevis, naktis stundām nomodā pavadījis». Uz Hanni viņš nodomājis. Zibenharam gan Hanne riebjas, bet vai nu liegs, kad pats Henšelis grib. Tik vienas sirdssāpes Hēnšelim: nelaiķei sievai dotais solījums - neprecēt. Šodien pat viņš bijis kapsētā, prasījis kādas zīmes: vai tā atļautu Hanni precēt? - bet nesagaidījis. Zibenhars kā prātīgs vīrs, kurš negrib velti pats sev darīt ienaidniekus, ņem viņu pierunāt, lai nenododas slimīgām un māņticīgām iedomām, solījums nebijis nopietns un nevarot saistīt dzīvotāju, - bet pats viņš no šī laika ne soli vairs nesper Henšeļa dzīvoklī.
Vājam raksturam īsti tik novelt atbildību uz citu; Henšelis pēc šī padoma priecīgi sāk slavēt uzveicīgo Hanni, kura pat «divus juristus kopā apmuļķotu», viņas mīlestību uz Henšeli un daudz nebēdā par Hannes nelabo slavu, ko Zibenhars atgādina, jo «pilnasinīga viņa esot un, kad ogas ienākušās, viņas krītot zemē».
«Pirmo reizi pēc astoņām nedēļām» Henšelis iet šeņķī izdzert glāzi alus, lai tad galīgi nokratītu sēras pēc nelaiķes un bildinātu. Hanni.
Kad Henšelis aiz durvīm, Hanne, tikko savaldīdama priecīgo uztraukumu, izsauc: «Es jums rādīšu, pagaidat vien!»

*

Un Hanne viņiem rādija arī; nebija nemaz ilgi jāgaida.
«Bezdelīgas aste», ķelneris Žoržiņš, tūliņ sāk pastāvīgi, dienām un naktīm virināt Henšeļa durvis, kad fūrmaņa nau mājās; astoņas nedēļas pēc vecās Henšelienes nāves mazā Gustele viņai ar aizgājusi pakaļ, nevarēdama panest Hannes cietās rokas. Vecais fūrmaņa kalps Haufe, kurš dividesmit gadus sabijis pie Henšeliem un kalpojis jau Viļuma tēvam, tiek padzīts no vietas un panīkst, jo neviens veci vairs negrib pieņemt; ar Henšeli viņš būtu izticis, viņš pats vēlāk saka, bet viņš jau esot vecs tapis, «negribējis iet jaunās Henšelienes priekšauta jostiņā, un to taisni viņa gribot».
Bet to visu trešais cēliens mums tik tieši netēlo. Tāpat kā jau otrā cēliena pirmā pusē, tā arī še darbība tek ļoti gausi un diezgan neveikli: persona pēc personas ienāk, norunā un aiziet, nevirzīdama notikumu uz priekšu, bet tikai sīkāk raksturodama apvidu. Personu vispār ievestu ļoti daudz, un dažas no tām pilnīgi liekas. Tā še, trešajā cēlienā, kalējs Hildebrands un viesnīcnieka Fermelskirha meita Franciska; tā, piem., arī varēja iztikt ar vienu kalpu pie Henšeļa. Hildebrands un Franciska tikai palīdz padarīt cēlienu garāku.
Franciska - greznīgs, slinks un palaists skuķis, gadu 16 - nāk aizvien skatītājiem izdejot ko priekšā. Varbūt Hauptmanis viņā gribējis dot variāciju Hannes tipam (to parasti dara savās lugās Ibsens, bet pie tā šādi rakstura varianti ir   n e i z r a u j a m i   iepīti lugas sarežģījumā), jo viņa tāpat izmet savus tīklus pēc Zibenhara kā Hanne pēc Henšeļa un ilgojas, kaut kāds smalks peldu viesis viņu aizvestu sev līdzi par mīļāko. Drāmas uzbūvē viņa nau vajadzīga. Rakstnieks tikai tad ar panākumu iepīs lugā personas, lai tēlotu apvidu, kad iz viņām tieši izaug sekas, kā, piem., «Vēveros», kur personu ir apjucinoši daudz, bet kur viņas tomēr nau liekas.
«Fūrmanī Henšelī» lielais personāls un sīkā apvida iztēlošana it kā balasts apgrūtina darbības atšķetināšanos, kura būtu daudz straujāka un vēl vairāk satricinoša, ja luga piecu cēlienu vietā būtu savilkta trijos cēlienos. Bet Hauptmanim vajadzēja lugas, kas pildīja visu vakaru.
Kad ienāk pie Henšelienes ķelneris Zoržs, luga sāk virzīties uz priekšu; Hanne viņam pārmet, ar dūri uz galda sizdama, ka viņš vakar nebijis, sūdzas, ka vīrs aiz vien ātrāk pārbraucot, nekā solījies, un tiešām - arī šoreiz Žoržs vēl nau ne apsildījies un izbāries ar Zibenharu, kurš to grib izsviest ārā, kad atbrauc fūrmanis. Hanne negrib laist projām Žoržiņu, izrauj tam cilindri iz rokas, jo ko Henšelis varot teikt, «tam jāturot mute! dar hot zu kuscha!» - bet ķelneris noklausās vēl, kā Valters izstāsta, - Henšelis atvedis līdzi Hannes meitiņu Bertu, un tad aizsteidzas, «atlikdams izrunāšanos ar Henšeli uz citu reizi».
Jau tā sadusmoto Hanni Henšelis ar savu pārsteigumu tā sanikno, ka viņa savu meitiņu saņem ar sišanu un raustīšanu. Nu Henšelim sāk acis atvērties. Viņš bija cerējis izdarīt Hannei prieku, atvezdams Gusteles vietā viņas pašas meitiņu, cerēja, ka «nākšot pie prāta» un ka viņš tā pārlabošot laulības dzīvi, kura nez kādēļ neiet tā, kā viņš to bija domājis . . . Iznāk sīva saruna abu starpā: «Tu mani gribi iz mājas izdzīt.» - «Es aizbēgšu, ja bērns paliek . . .»

*

Fermelskirhu šeņķa istabā pulcējas dažādas blakus personas, ar kuru priekiem un bēdām sacerētājs mūs pamatīgi iepazīstina, upurēdams šim mērķim atkal visu puscēlienu. Fermelskirhs - aktieris, kurš zaudējis balsi un «nederot vairs ne pērtiķu teātrī»; no šeņķa viņam nu ar drīz būs jāiziet, jo Zibenhars top izūtrupēts, nams nāk cita rokās, kurš, kā dzird, šeņķi gribot atdot Henšelim. Vecā Fermelskirhene, netīrīga vecene kā čigāniete, vaimanā par likteni un pārestību, ko Henšeliene darot
viņas Franciskai.
Par Henšelieni žēlojas arī atlaistais kučieris Haufe, kurš sācis uz vecumu no bēdām dzert; Zibenhars, kurš ienāk, ir arī bāls no izskata.
Tikai Žoržiņam iet labi, tas staigā cilindrī un lakotās kurpēs, «kas maksā četrus piecus dālderus», Henšeliene «viņam ēd iz rokas», un viņš gandrīz gatavs pirkt Zibenhara namu ar Henšeļa naudu, ar savu jauno viesnīcas saimnieku viņš teju teju uz «tu».
Kamēr Haufe dusmīgi un sērīgi stāsta, kā viņš pūlējies vai pusmūžu cauri, Henšeļa naudu sapelnot, ziemā un negaisā braucis, kājas, rokas atsaldējis un par to nu ticis uz vecumu izdzīts kā vecs suns, kā jau parasts darba cilvēkam mūsu laikos, - ienāk līdz ar Hildebrandu pats Henšelis ar bērnu uz rokas.
«Tu jau tīri bērnu meita,» sauc viņam zobojoši pretī viņa svainis Valters, kurš nesen priekš Henšeļa ieradies un arī visiem līdz, bez vien Zibenhara, - palīdzējis aprunāt Henšeļus. Pauninieks Fabigs iemet, ka nu mazai Bertiņai tāpat pa šeņķiem jādzīvojot kā pie vectēva. Haufe savās dusmās rupji atbild uz Henšeļa jautājumiem un pārmet, ka viņa mājas esot neskaidras. Henšelis ar visu savu labsirdību izved Haufi pa durvīm laukā. Tas saceļ Valtera dusmas: Henšelis vēl neesot še krodzenieks; agrāk viņš gan ticis no visiem cienīts, bet nu neviens pie viņa neejmot viņa sievas dēļ, kura viņu dienu nakti apmelojot ar to šmurguli Žoržiņu. Henšelis vēl savaldās un liek atsaukt Hanni, bet piepeši no kāda vienaldzīga vārda izlaužas uz āru traks sašutums, viņš tiek zili sarkans ģīmī un kliedz, ka visus nositīšot. Viņu lūko apmierināt pārbijies Valters un Zibenhars, kurš atkal ienāk. Piepeši un aši iesteidzas Hanne: «Viss meli!» - un aizskrien projām, priekšautu priekš vaiga turēdama. Bet Henšelis stostās: «Mana sieva . . . mūsu Gustele...» - un «krācot jauj galvai nogrimt uz galdu».

*

Atkal Henšeļa pagraba istaba, gaiši spīd mēness pa logu; istabā ienāk ar sveci Henšelis, nostājas domīgs, atspiež zodu rokā un lūkojas mēnesī. Pulkstenis ir pusceļ divi.
Pēc notikuma Fermelskirha šeņķī pagājušas tikai dažas dienas, bet Henšelis pilnīgi pārvērties; Hanne, iz gultas izcēlusies saukt viņu atpakaļ, skatās uz viņu izbrīnījusies un bailīgi kā uz ārprātīgu.
«Tur augšā viņas ir!» rāda Henšelis uz mākoņiem. «Kur tad ir Gustele?» viņš uzprasa. Hanne, domādama, ka viņš pārrunājies, atbild, ka Berta guļot. «Nē, Gustele.» Hanne aizskarta sāk raudāt. Bet Henšelis mierīgi atbild: «Tev nau jāraud, ko tu tur vainīga. Mūsu debesutēvs un es: mēs abi, mēs zinām». Viņš apzinās pats vainīgs esus, bet - viņš ir vāja rakstura, un, kad Hanne ieminas, ka no Gusteles daudz tā kā tā nekad nebijis un viņa tai taču neesot neko darījusi, viņš neuzticīgi piezīmē: tas taču varētu būt. Un tūliņ viņam atkal rādās, it kā ārā nelaiķe stāvētu un mazgātos.
Hanne pa tam izzagusies iz istabas un atsaukusi Zibenharu un Fermelskirhu. Zibenhars lūko Henšeli apmierināt un nenojauš vēl, cik tāli tas jau ticis savā klusā izmisumā, jo, kaut gan vāja rakstura, fūrmanis tomēr var sevi stipri savaldīt un viņa dzijā un smalkjūtīgā daba liedz viņam atklāt sevi un savas sāpes un domas. Zibenhars pats neesot viņu vairs apmeklējis kopš sievas nāves. Viņš, Henšelis, gan esot jauns ticis, bet viņš tur nekā nevarot padarīt, «uz viņu bijis nozīmēts, viņam bijušas cilpas liktas». Viņš lauzis solījumu savai nelaiķei sievai, un no tā laika viņam miera neesot: ejot viņš pie zirga - viņa tur stāvot, istabā viņa tam acīs skatoties, pie sienām dauzot, pie rūtīm skrāpējot, pirkstu viņa liekot uz viņa krūtīm; tad viņš gribot vai aizdvēsties.
Zibenhars viņu lūdz pie sevis un viņam ierunā dakteri un zāles, Fermelskirhs trumpes un tasi kafijas. Henšelis nevar iet pie tā, «kas viņam devis to padomu un pirmais viņu nicinot». Viņa nelaiķe sieva ejot apkārt un sakot ļaudīm visu ļaunu. Hannei viņš varot gan piedot, - bet kad zinātu, kā ar Gusteli? Hanne zvēr, ka viņa Gusteli neesot nomaitājusi. «Jā, tā jau ir tā lieta: tā vaina paliek uz manis!» atsaka Henšelis. Fermelskirhs labsirdīgi joko, lai «tikai iegādājot savu pašu bērnu, tad būšot viss labi: tāds milzis, kāds viņš esot», un apmierinājušies aiziet abi mierinātāji.
Henšelis, ārīgi pilnīgi mierīgs, grib noslēgt durvis, bet Hanne aiz bailēm neļauj; pēc vienaldzīgām piezīmēm piepeši Henšelis nosaka: «Vienam no mums abiem jāiet!» Ne Hanni padzīt viņš gribot, bet labāk pats iet. Tad jau Hanne labāk iet. «Bet kur paliek Bertiņa?»
Henšelis iet guļamā istabā apraudzīt Bertiņu, bet Hanne prāto nopietni aizbēgt no «tādas dzīves». Ienāk vēlreiz Zibenhars un aiziet, jo dzird, ka Henšelis apgūlies; bet, kad Hanne sauc Vijumu, tas neatbild, Hanne kliedz, bet tikai bērns pamostas, - Zibenhars atgriežas atpakaļ, iet raudzīt guļamā istabā un iznāk ārā bāls kā nāve, Bertiņu uz rokām. «Ak, ļaudis, tas ir sev ko padarījis!» kliedz Hanne. Fermelskirhs vēl grib pēc daktera steigties, bet Zibenhars izskaidro, ka tas vairs neko nevarot palīdzēt.

*

Ar nodomu no manis plašāki atstāstīts jaunās lugas saturs - Hauptmanis ir pārāk liela un priekš mūsu laika raksturiska parādība, - bet tomēr visus viņa ražojuma sīkos smalkumus un daiļumus uzrādīt nau še iespējams. Daudz iespaidu un domu, kas sacēlušās, «Fūrmani» lasot, šoreiz tāpat jāapspiež, - es ceru, ka vēlāk būs gadījums uz viņu atgriezties.
Pēc ceturtā cēliena veikli dramatiskām beigām un pēc aizgrābjošā, spēcīgā un tomēr smalkā piektā cēliena - nemaz neminot lētās sentimentalitātes - Hauptmanis apmierinājis lielo publiku, kuras simpātijas tik ļoti svarā krīt. Bet, kas ir meklējuši «Vientuļo cilvēku» vai silēziešu audēju dzejnieku, - tie viņu nebūs atraduši; priekš tiem viņš nebūs «uz augšu kāpis un nestāvēs, gaismas applūsts, brīnumainā augstākas poēzijas visumā». kā sacīja Šlenters pēc «Nogrimušā zvana» atskanēšanas.
«Fūrmaņa Henšeļa» dzejnieks ir tomēr pilsonisks dzejnieks, nau pratis meklēt pēdējos cēloņus un cilvēku darbības virzinātājus, nau jutis, ka Henšelis būtu postā aizgājis ir bez jaunās sievas. Bet dzejnieks arī apzinīgi ir pretī nācis maksājošās publikas garšai, nau devis vienīgi to, kas viņa dvēselei dārgs. Tas nau pārmetums dzejniekam, bet sāpīgs ievērojums: pilsonisks dzejnieks nevar sev atjauties to lieku lepnību - dziedāt savu dziesmu pēc savas vaļas. Īsti brīvo mākslu dos tikai nākotne, kura nebūs saistīta ar materiālām rūpēm nenokārtota darba dēļ.
Ne velti gandrīz visos Hauptmaņa darbos, cik dažādi tie arī izliekas pēc ārējas formas, ir viens dziļi skumjš motīvs, jā, pat viens līdzjūtību modinošs raksturs, labsirdīgs, bet ne diezgan stiprs, «aicināts, bet ne izredzēts», kurš jūt tagadnes šaurību un laužas pārvarēt viņas robežas, bet atkrīt atpakaļ un sagraužas veltās sirdsapziņas mokās. Šis raksturs ir pats Hauptmanis, simpātiskais, cēlais pilsonis-dzejnieks.
Ir lēts vārds: «izrakstījies», kuru līdz šim vēl katram lielam dzejniekam, sākot no Eshila, metuši acīs ļaudis, kas nau spējīgi saprast ne apstākļus, ne iedomas, ne cilvēkus. Hauptmanis nau izrakstījies!
Bet dažureiz jau guļot arī lielais Homērs, saka latīņu paruna.

 

 

 

FRANČU PIRMAIS NOVELISTS

Henrijs Renē Albērs Gijs de Mopasāns ir dzimis 1850. gadā augusta 5, d. Miromenilas pilī Normandijā: viņa dzimta cēlusies iz Lotaringijas muižniekiem. Viņš sasniedza tikai 43 gadu vecumu un mira 1893. gadā jūlija 6. d. Pasijā, netālu no Parīzes, - ārprātā.
Literatūrā viņu ieveda Gustavs Flobērs, viens no slavenākiem franču rakstniekiem, franču reālisma tēvs, kurš diemžēl pie mums vēl gluži svešs. Gijs de Mopasāns vēlāk piederēja pie jaunās naturālistiskās skolas galveniem priekšstāvjiem līdz ar Emīlu Zolā, kura apbrīnotājs viņš bija. Mopasāns nepārspējami asi novēro un dailiski attēlo; viņa galvenais spēks un paliekoša nozīme ir tās liekulības atklāšanā, uz kuras pamatojas pastāvošā sabiedrība. Še viņš izrāda sabiedrisku tipu tēlošanā tādu psiholoģiskas analīzes sparu un dziļumu, kādu nesasniedz neviens cits franču rakstnieks: salīdzināt viņu, piemēram, ar «salonu psihologu» atpakaļrāpulības rakstnieku Polu Buržeju būtu apvainojums priekš Mopasāna. - Taisnība, lielai daļai publikas Mopasāns pazīstams tikai kā erotisma rakstnieks, un šī publika viņa erotiskos stāstos arī neatrod nekā psiholoģiska, bet tur vainīgs nau Mopasāns, - katrs lasītājs rakstnieka sacerējumos atrod to, ko viņš meklē.

*

Mopasāns ir problēmu uzdevējs, mīklas minētājs; viņš piederēja pie nelaimīgākiem cilvēkiem zemes virsū, līdzi Gustavam Flobēram, kā viņš saka savā novelē «Kuram taisnība?», jo viņš bija vientulis.
Novele «Kuram taisnība?» tiks nodrukāta «Dienas Lapas» fejetona nākošos numuros. Red.
Pret savas rakstniecības gaitas beigām viņš labprāt apstrādāja pārdabiskas, fantastiskas dzejas priekšmetus; viņa nervu sistēma bija tad jau satriekta.
Viņa noveles arī pie mums diezgan bieži tulkotas, viens no viņa garākiem romāniem nodrukāts «D. L-ā». Mums turpmāk būs varbūt izdevība pasniegt garāku Mopasāna raksturojumu. Mopasāna novele, kuru še pasniedzam: «Ārprātīgais tiiesnesis», pieder arī pie pusfantastiskiem ražojumiem, bet, kas būs uzmanīgi sekojis pēdējās lielās prāvas gaitai Francijā, tam neizliksies šī novele fantastiska. Red.

 

 

 

IEVADAM

Vielu savai dzejai R. Hamerlings ņēmis iz senromiešu rakstnieka Apuleja romāna «Metamorphoses» («De asino aureo») un arī izstrādājumā pa lielākai daļai turējies pie senlaiku dzejnieka romānista, kuram tādēļ piegriezīsim drusku vērības.
Lūcijs Apulejs (Lucius Apulejus) dzimis Ziemeļāfrikā, Madauras pilsētā, apmēram 125. gadā pēc Kristus piedzimšanas. Toreiz Āfrikas ziemeļpiekrastes, tagadējā Alžīra, Tripolisa u. t. t., bija vēl ziedošas kultūras zemes un viņu rosīgo garīgo dzīvi vēl it sevišķi pabalstīja tuvējā un pastāvīgā satiksme ar Romu un Grieķiju, kur Atēnas bija centrs zinātnēm un mākslām. Senlaiku Āfrika devusi slavenu vārdu vēsturē.
Apulejs bija bagātu un ievērojamu vecāku dēls un kā tāds varēja baudīt tā laika smalkāko un pamatīgāko izglītību. Vispirms viņš smēlās savas zinības pie Kartāgas (Ziemeļāfrikā) mācītiem vīriem, tad pēc to laiku vispārēja paraduma, studijas Kartāgā beidzis, devās ceļojumos un apmeklēja zinātnes un mākslas galvenās mītnes, it īpaši Atēnas, kur iepazinās ar grieķu plašo rakstniecību un sevišķi nodziļinājās Platona filozofijā, kura ar savu dzejiskumu un vieglo virzienu uz pārdabību un misticismu, kas spilgti parādījās jaunplatoniķu mācībās, spēji pievilka jauno romānistu.
Nobeidzis savas mācības, kuru starpā viena no galvenākām tos laikus mēdza būt retorika, daiļrunības mācība, kas bija nepieciešama romnieku atklātības darboņiem: aizstāvjiem - tieslietu pratējiem, ierēdņiem un politiķiem, Apulejs devās uz Romu, visas toreizējās pasaules galvaspilsētu, visas darbības, visu panākumu, slavas, bagātības, visas dzīves avotu. Še viņš ilgāku laiku nodarbojās kā juridisks aizstāvis, mēs tagad teiktu: kā advokāts, bet advokāta loma mūsu laikos maz vien līdzinājas senromnieku aizstāvju stāvoklim, jo dzīves saimnieciskie pamati bija toreiz gluži citi nekā tagad.
Kad viņam piekrita bagāts mantojums no tēva, viņš atstāja savu nodarbošanos Romā un devās no jauna ceļojumos, kuros lūkoja iepazīties, sekodams savai mistiskai dziņai, kuru jau augšā minējām, ar dažādām mistērijām, slepenmācībām un slependievkalpojumiem; mistēriju sabiedrībās viņš likās uzņemties par biedri, kā toreiz darīja liela daļa no izglītoto šķiru, inteliģences piederīgiem. Ticība senajiem, mitoloģiskiem dieviem bija sen jau satricināta, katrs izglītotais bija līdz ar to arī jau neticīgs, skeptiķis, modes rakstnieki bija tādi lielie «smējēji un mēdītāji» kā Lukiāns iz Samosatas, kuram antīkā pasaulē piekrita dažā ziņā loma, kādu tik slaveni izveda Voltērs mūsu laiku sākumā, astoņpadsmitā gadusimteņa beigās.
Filozofija, dzeja, māksla tanīs laikos tika pārvaldīta no skaidra, asa prāta, kurš sagrāva visas vecās gara izbūves, visus spaidus un aizspriedumus, taisīja brīvu ceļu uz jaunu dzīvi ar jaunu saturu. Bet, atbrīvēdami ceļu jaunai dzīvei, šie skaidrie, augstie prāta gari nedeva pašas jaunās dzīves un jauna satura priekš jaunas dzīves; viņi bija, tāpat kā citā laikā Voltērs, vairāk formāli, kārtojoši ģēniji, nevis jaunuradoši spēki. Un, ja astoņpadsmitā gadusimteņa izejā var stādīt pretī Voltēram, vecā laikmeta augstākai pilnībai un kritikai, jauna laikmeta priekšteci Žan-Žaku Ruso, kurš nesa jaunu saturu jaunai dzīvei, tad grieķu pasaulē tanīs laikos, pēc skepticisma un kritikas, sagaidīja jaunu saturu dzīvei no mistiskās filozofijas un kādas jaunas ticības; tikai patiesībā tas neatnāca tiešā kārtā no grieķu filozofijas, bet no austrumiem.
Mēs redzam, ka Apulejs, līdzi tā laika izglītotai pasaulei, no skepticisma aizgriežas uz misticismu, no Lukiāna studēšanas, viņa asi satīrisko rakstu tulkošanas, pārstrādāšanas un izmantošanas (tas pie toreizējiem romnieku rakstniekiem bija itin parasts, tā jau Horāca slaveno dzeju liela daļa ir tulkojumi un pārstrādājumi no grieķu dzejām) pāriet uz tautas teiku romantisku apstrādāšanu, uz tik mīlīgu, maigu teiku, kāda ir teika par «Amoru un Psihi», kur nau ne jausmas no satīras asumiem. Neviļus prātā nāk Hauptmaņa patiesības sīvā ainā «Vēveri» un tai pretim maigā sapņainā Hannele, Zolā un Meterlinks vai arī kaut tik Rostana Širanos.
Pēc atkārtoto ceļojumu nobeigšanas Apulejs atgriežas uz savu tēviju, Āfriku, un drīz apprecē bagātu atraitni. Āfrikas maleniešiem bagātas atraitnes nozvejošana tik īsā laikā no tāda pasaules klaidoņa, kurš tēva mantu izšķiedis veltīgos ceļojumos bez skaidriem tirdzniecības nolūkiem, gan izlikās par kaut ko ārkārtēju, un bagātās atraitnes radi apsūdzēja šo klaidoni pie tiesas, ka viņš caur burvību pievilcis skaistuli. Bet arī tā maleniešiem nelaimējās pieveikt šo jaunstrāvnieku, kurš ar savu pasaules izglītību tik daudz augstāk stāvēja pāri viņiem. Apulejs tiesas priekšā pats aizstāvējās pret burvības pārmetumu un tika attaisnots; vēlāk viņš savu prāvu atstāstījis savā rakstā «Apologija».
Apulejs bija no dabas īsts afrikānietis, dedzīgs kā pusafrikānietis Puškins, bez noguruma darbīgs, bagātīgi apbalvots ar asprātību; bet turklāt, kā jau minējām, viņā bija stipra dzina uz mistiku un maģiju. No viņa darbiem nedaudzi ir palikuši pāri, un no tiem sevišķa interese
viņa romānam «Metamorfozas» (Pārvēršanās), - Metamorphosen libri XI («De asino aureo» - Par zelta ēzeli); jau pate toreiz jaunā dzejas forma, romāns, kura uznāca tikai pēdējā senās kultūras laikmetā, var piegriezt mūsu vērību, jo pie mums romāns gandrīz valdošā dzejas forma. Apuleja minētā romānā, kurš smelts iz Lukiāna un iz daudziem citiem avotiem, vēl tagad lasītāju var saistīt viņa dzejas bagātība, atjautība un satīra. Vispievilcīgākā no šī romāna epizodēm ir stāsts par Amoru un Psihi Hamerlinga poētiskā apstrādājumā. Slavenais kritiķis Herders Apuleja «Amoru un Psihi» nosaucis «p a r   v i s m a i g ā k o   u n   v i s p u s ī g ā k o   r o m ā n u,   k ā d s    j e l k a d   t i c i s   i z d o m ā t s».
Jaukā teika ir ne vien visās valodās tulkota, bet uz viņu pamatojas liels pulks dažādu mākslas darbu jaunākos laikos, tā, piemēram, šo vielu apstrādājis lielais gleznotājs Rafaels, vēlāk - dāņu slavenais tēlnieks Torvaldsens.
No citiem Apuleja darbiem vēl ir uzglabājušies līdz mūsu laikam daži filozofiski un oratoriski (prātniecības un daiļrunības) raksti, kuru nozīme tomēr nau ievērojamā.
Roberts Hamerlings, «Amora un Psihes» vielas jaunākais apstrādātājs, kurš tikai kopš nedaudziem gadiem miris, izgājušā gadu desmitā bija daudz cildināts vācu dzejnieks, kurš ieņēma vienu no ievērojamākām vietām tā saukto epigoņu dzejnieku (pēcteču) starpā; viņa visvairāk iecienītās episkās dzejas, kā, piemērām, «Āzvers Romā», «Gionas karalis», iznāca divdesmit, piecpadsmit un vairāk izdevumos («Amors un Psihe» tulkots pēc desmitā izdevuma). Tā kā par Hamerlingu un viņa nozīmi cien. lasītājiem būs vairāk pazīstamas, vismaz vieglāk citur pieejamas kādas ziņas, tad še aprobežosimies tikai ar nedaudzām biogrāfiskām ziņām: Roberts Hamerlings dzimis 24. martā 1830. gadā Kirhbergā, Austrijā, un miris 1889. gadā. Viņš bija nabagu vecāku dēls, kuri paši cieta trūkumu, lai dēls varētu apmeklēt ģimnāziju. Hamerlings beidza ģimnāziju un tika ievēlēts par «akadēmijas leģiona» līdzbiedri. Viņš studēja filozofiju, filoloģiju un dabas zinātnes un nodarbojās kā skolotājs Vīnes akadēmiskā ģimnāzijā; vēlāk tas tika aicināts kā profesors uz Triestas ģimnāziju. Slimība viņu tomēr piespieda atsacīties no katras praktiskas darbības, un viņš dzīvoja vienīgi tikai savai mūzai līdz savam mūža galam. Viņš arī ir sarakstījis daudz lirisku dzejoļu un tiek vispāri dēvēts par Makartu poēzijā.

 

 

 

HENRIKS SENKJEVIČS

Poļu jaunlaiku rakstniecībā ir tikai viens vārds, kura pasaules slavu neviens nenoliedz, šis vārds ir - Henriks Senkjevičs, «Quo vadis?» sacerētājs, kā romānu še pasniedzam.
Senkjevičs ir arī vienīgais no rakstniekiem mūsu dienās, kurš cik necik tuvāk pazīstams arī mūsu lasītāju publikai. (Ar dažiem poļu rakstniekiem mūs iepazīstina Sudrabu Edžus «Mājas Viesa Mēnešrakstā».) «Dienas Lapas» cien. lasītāji ar sevišķu interesi tika lasījuši šī autora lielo vēsturisko romānu «Ar uguni un zobenu», kā arī sīkākas noveles, piem., «Muzikants Janko» un stāstu «Haņa». Arī citos latviešu laikrakstos ir parādījies viens otrs sacerējums no Senkjeviča. Citi poļu rakstnieki ir pašā pēdējā laikā turpretī gandrīz pilnīgi palikuši nepazīstami mūsu rakstniecības cienītājiem, jo tiem nau taisni iespējas lasīt tos svešās valodās. Tas ir jo vairāk nožēlojami tādēļ, ka īsti t. s. modernie, jaunākie poļu rakstnieki uzrāda daudz tādu, kas varētu ne vien mūsu vērību saistīt, bet mums būt par paraugu, kā rakstniecība iet jaunus ceļus no nesenējās, mierīgās un omulīgās pagātnes uz nākotni ar viņas dziļajiem, smagajiem jautājumiem.
Bet Henriks Senkjevičs ir vēl tagad atzīts kā lielākais mākslinieks šolaiku poļu rakstnieku starpā, un viņa māksla, kura it sevišķi cēli un krāšņi attēlojas viņa romānā «Quo vadis?», aizkustina   k a t r u   i z g l ī t o t u   c i l v ē k u;   v i ņ a s   r ā m o   d a i ļ u m u   v a r   b a u d ī t   u n   a t z ī t   k a t r a   p ā r l i e c ī b a.
Henriks Senkjevičs piederēja pie pirmajiem poļu reālistiem mākslā. Priekš 26 gadiem viņš nāca klajā ar mazām reālistiskām novelēm, kā «Haņa» (Anniņa), «Ogļuskices», «Muzikants Janko» u. c., kuras lika nojaust tādu jūtu dziļumu, tādu enerģiju un pastāvību, ka droši vien varēja cerēt, ka no viņa attīstīsies poļu pirmais noveļu rakstnieks. Negaidot no viņa parādījās drukā varenā vēsturiskā triloģija iz 17. gadu simteņa («Ar uguni un zobenu», «Grēku plūdi» un «Volodijevska kungs»), kura viņa vārdu uz reizi darīja pazīstamu visā tālaika beletristikā. Savā nesen klajā iznākušā grāmatā par Poliju Georgs Brandess Senkjeviču nosauc par daudzrakstītāju un Dimā vecākā pakaļdarītāju. Še katrā ziņā ir notikusi maldīšanās, un šādi Brandesa ieskati par Senkjeviču pieder pie dažiem nepareiziem un paviršiem spriedumiem viņa citādi interesantajā darbā. Drīzāk jāatzīst, ka no rakstnieces Georg Sand laika vēl pie neviena rakstnieka nau sastopama tāda plastika un dzīvība pie tēlojamām personām, tāda cēla fantāzija un tik jauka valoda kā pie Senkjeviča, nemaz nerunājot par dziļo sirsnību viņa no šovinisma brīvajās, patriotiskajās jūtās, kuras tikai dzimis polis iespēj pareizi cienīt.
Šās vēsturiskās romānu triloģijas panākumi bija neparasti un ārkārtīgi. Bet dzejnieks, atstādams iemītās tekas, pārsteidza lasītāju publiku ar kādu drusku gari izstieptu, modernu romānu «Bez dogmata», kura varonis ir kāds vīrs, kuram daba piešķīrusi lielā mērā savas dāvanas, bet kurš, nespēdams nekādai ticībai pieķerties, iet bojā. Šis stingri psiholoģiskais romāns, kuram bija līdzība ar franču rakstnieka Buržē romānu «Disciplep, kaut gan tas no pēdējā bija neatkarīgs, neatrada vairs agrāko piekrišanu, tomēr vēl šo baltu dienu romāna traģiskais varonis Plošovskis tiek minēts kā piemērs, un grāmata pati ir atradusi daudz pakaļrakstītāju.
Rakstnieka lielā ražība meklēja arvien pēc jaunām vielām, un tā viņš atkal sarakstīja romānu «Quo vadis?», kurā viņš Nērona laikus tēlo ar tādu dzīves patiesību, kā tas līdz šim vēl nau atrodams nevienā no daudzajiem romāniem, kuri apraksta kristīgas ticības vajāšanas laikmetu.
Pēdējā laikā kādā Varšavas nedējas lapā parādījies Senkjeviča jaunākais romāns, kurš pieder pie viņa vēsturiskajiem romāniem un ar lielu meistarību tēlo Polijas asiņainās cīņas ar vācu ordeni un kurš pagaidām beidzas ar pēdējā šausmīgo bojā iešanu pie Grīnvaldes 1410. gadā.

 

 

 

PAR POĻU JAUNLAIKU ROMĀNISTIEM

I

Par slavenāko no poļu tagadējiem rakstniekiem, Henriku Senkjeviču, mēs tikām pasnieguši apcerējumu, kad «Dienas Lapā» sākās viņa romāns «Kurp eji?» (Quo vadis?). Mēs ceram, ka apmierinām jau aizkustinātu interesi, ja lūkojam drusku tuvāk iepazīstināt cien. lasītājus arī ar citiem šīs tautas rakstniekiem, kuri ir cienīgi, ka viņiem piegriež vērību.
Kā vispār mūsu dienās civilizēto tautu literatūrās, tā arī pie poļiem valdošo stāvokli daiļrakstniecībā ieņem romāni un viņas dažādie veidi un sugas, noveles, stāsti, skices u. t. t.
Kamēr drāmā poļi nemaz nevar mēroties ar citām tautām, kā, piem., frančiem, vāciem, norvēģiem, tā saka kāds poļu rakstnieks pats, kuram mēs arī sekosim tāļākā apcerējumā, un kamēr lirikā viņi atrodas haosā un neskaidrībā, sagaidīdami kādu jaunu laikmetu līdzi citu tautu liriķiem, tikmēr poļu atstāstošā rakstniecība pēdējos gadu desmitos attīstījusies plaši un skaisti un spējusi jau uzrādīt pasaulslavenu vārdu - Henriku Senkjeviču! Apcerētājs polis atrod, ka šī parādība ir jo vairāk acīs
krītoša, tādēļ ka poļu romāņus, neskaitot līdzi dažus sporadiskus, šad un tad bez pakaļtečiem iznākušus ražojumus, ir tikai drusku vecāks par -   s i m t s   g a d i e m.   Der tiešām ievērot, ka simts gadus vecu romānu sauc par gluži jaunu, kurš vēl nespējis, kā pienākas, attīstīties.
Jaunākos laikos, pareizāki - jaunākā pagātnē, poļi savā ražīgajā romānistā Kraševskī (miris 1887. gadā) atrada vīru, kurš lasītāju publiku novērsa no franču laikakavēkļa literatūras un ar apbrīnojamu daudzpusību un ražību sagādāja poļiem veselu lasāmu bibliotēku, kura - piezīmēsim no savas puses - diemžēl daudz nepacēlās pār iznīdēto franču literatūru; arī visa Kraševska bibliotēka noderēja gandrīz vienīgi laikakavēklim un lētam, viegliņam patriotismam, - mākslas nozīmes viņai nau tiklab kā nekādas.
No Kraševska sāncenšiem un biedriem dzīvo vēl daudz vīru, kuri nodarbojās ar lieliem vēsturiskiem romāniem iz poļu vēstures, novelistu pirms 1880. gada bija vēl ļoti maz. Bet visa šī paaudze sāk jau stipri izmirt, kas vēl dzīvo, tie vai nu cieš pilnīgi klusu, vai raksta neievērojamus, viduvējus ražojumus.
No tā paša stāvokļa kā Kraševskis un viņa pakaļteči izgāja arī Senkjevičs, bet viņš zināja ievest jaunu spēcīgu strāvu gurdeni palikušā tautiskā rakstniecībā, «kuras ceļš tāļāk vairs neveda». Senkjevičā spirgtais, dzīvais reālisms pacēla atkal poļu literatūru un aizveda viņu  līdz ievērībai plašākā starptautiskā aplokā. Un tomēr arī Senkjeviča, tāpat kā Kraševska, slava dibinājās visvairāk uz vēsturiskiem romāniem iz poļu pagātnes. Mākslas priekšmets bija palicis tas pats, tikai uzskats un tēlošana bija pārvērtušies, tapuši jauni.
Ar Senkjeviču, par kuru še plašāk vairs nerunāsim (aizrādām uz «Dienas Lapas» 12. nr.), tiek nereti salīdzināts cits poļu romānu rakstnieks: Boļeslavs Pruss, pseidonīms priekš Aleksandra Glovacka. Bet šāds salīdzinājums ir diezgan nevietā, jo abi izšķiras viens no otra, cik tik vien var izšķirties divi rakstnieki. Pie Senkjeviča pirmā vietā ir jūtas un fantāzija, Pruss turpretim vairāk mīlē prātu un tiešamību, jā, vistīkamāka viņam ir ar skaitļiem neapgāžami pierādoša statistika. Viņa humorā nau nekas no īsti poliskā, beži rupjā, bet nekad nemākslotā humora, kāds ir Senkjevičam; Pruss ir vairāk sarkastisks un labprāt pārspīlē, kariķē.
Prusa novērošanas spēja ir ļoti pareiza un asa, viņa romānu sakārtojums jeb kompozīcija turpretī šur un tur izklaidīgs. Kamēr Senkjeviča lielākais spēks ir vēsturiskos tēlojumos, tikmēr Pruss saviem nostāstiem liek norisināties tagadnes apvidū. Viņa noveles un romāni ir vai nu humoreskas un karikatūras, vai nodarbojas ,ar sabiedriskām tendencēm, kuras tomēr jau krietni novecojušās. «Placowka» (Postenis), kur viņš tēlo poļu zemniekus cīņā ar vācu kolonistiem, vai «Lalka» (Lelle), kur aristokrātiskā sabiedrība tiek pretī stādīta uz priekšu ejošām tirdzniecības aprindām (kaut kas līdzīgs «Lellei» sastopams arī norvēģiešu literatūrā), tā arī romānā «Emancypantki» (Emancipētās), kur sparīga meitene, no visiem pārprasta, cīnās grūtā cīņā par uzturu.
Prusa jaunākais romāns «Faraon» nodarbojas lieliskā un cēlā tēlojumā ar viņu mūžīgo cīņu starp garīgo un laicīgo principu, kurš jau ir ņemts par priekšmetu tik daudziem daiļiteratūras ražojumiem, sākot no Sofokļa Antigones līdz Vildenbruha Karalim Indriķim.
Līdzās Prusam, kurš, tāpat kā Senkjevičs, pieder pie vidējās paaudzes, stāv rakstniece Elize Oržeško (Orzeszico). Viņa raksta gandrīz vienīgi iz mūsu laikiem romānus, kurus ar sevišķu labpatikšanu tēlo muižnieku sīkgruntnieku aprindas Lietavā; jāievēro, ka šie muižnieki sīkgruntnieki maz izšķiras no mūsu saimniekiem, skatoties uz zemes īpašuma plašumu. Pate Oržeško ir dzimusi Lietavā un sevišķu piekrišanu un mīlestību izpelnījusi pie izglītotām leitietēm un leišiem, kuri pieslejas poļiem, tādēļ ka tiem pašiem nau savas literatūras.
Ne mazāk nekā Polijā un Lietavā šīs rakstnieces ražojumi ir iecienīti Krievijā, kur viņi tagad iznāk žurnālos vienmēr reizē ar poļu izdevumiem. Arī Vācijā viņa diezgan pazīstama. Bez sīko muižnieku aprindām viņa mīlē tēlot arī leišu žīdu dzīvi, kuru vietām nostāda drusku ideālākā veidā nekā patiesība, piem., ievērojamā romānā «Meiers Jozefovičs», kurš krieviski iznācis jau vairākos izdevumos. - Oržeško mēģinājusies arī tēlojumos iz Kristus laikiem un ieguvusi arī caur tiem daudz cienītāju.
Senkjevičs, Pruss un Elize Oržeško skaitās par galvenākiem vecākās paaudzes poļu romānistu priekšstāvjiem. Viņiem ir daudz pakaļmēģinātāju līdzās arī ar tādiem, kuri iet tos pašus ceļus, bet neatkarīgi no viņiem.
Ir divi veidi romānu, kuri Polijā īpaši tiek piekopti. Varbūt nevienā zemē vēsturiskam romānam nepukst pretī tik daudz siržu, nenododas tik daudz rakstnieku kā pie poļiem.
Jau vecais Kraševskis bija nodomājis likt atdzīvoties tautiskai tēvuzemes vēsturei garā romānu rindā; mūsu dienās Senkjeviča piemērs atkal ir iekustinājis uz šīm domām dažus rakstniekus.
Visvairāk apdāvinātais no šī virziena romānu rakstniekiem ir, ber šaubām, Adams Krehoveckis, kurš sacerējis arī labus šī laika romānus. Ļoti ražīgs rakstnieks, Jeske-Hoinskis, ir ieņēmis nodomu pasaulsvēstures galvenos laikmetus attēlot vēsturiskā ciklā (rindā) un raksta nupat romānu «Tiara (pāvesta galvas rota) un kronis» iz bieži mākslā apstrādātā cīņas laikmeta starp ķeizaru Ludviķi IV un pāvestu Gregoru VII. - Līdzīgu tautisku nodomu pie vāciešiem, kā zināms, ir izvedis arī ļoti ražīgais romānists Gustavs Freitāgs, sarakstīdams iz Vācijas vēstures gandrīz nepārredzamu, neizlasāmu romānu rindu, kura tagad gan mazāk tiek lasīta, bet totiesu vairāk slavēta patriotiskās tautiskās literatūras vēsturēs.
Attiecoties uz otru romānu sugu, iz tagadnes dzīves, arī nepolim ir pievilcīgi novērot, kā šis romāns ir piemērojies Polijas sabiedriskiem apstākļiem.
Lielākā loma poļu dzīvē un tai līdzi romānā, kurš ir tikai dzīves atspoguļojums, piekrīt zemturiem, tiklab lielgruntniekiem, kā mazgruntniekiem. Nevienā citā literatūrā gan negadīsies tik daudz romānu un noveļu, kuru notikumi norisinājas uz laukiem.
Poļu - teiksim, vēl diezgan naivajā - literatūrā šis priekšmets parasti tiek apstrādāts ar zināmu, vairāk vai mazāk noteiktu pamācošu tendenci jeb nolūku, kurš, piemēram, iziet uz to, pamudināt lauceniekus muižniekus uz lielāku taupību, uz uzticīgu turēšanos pie zemes un t. j. pr. uz līdzīgām vispārīgi pazīstamām mācībām, kādas rakstnieki pasniedz un kritiķi ar varu meklē arī mūsu rakstniecībā.
Reizēm gan tiek zemnieks arī tēlots bez visiem morāliskiem nolūkiem, vienīgi viņa īpatnējā, raksturiskā temperamenta dēļ, viņa sevišķo parašu un tikumu dēļ; bet tad šis zemnieks pa daļai tiek rādīts kā kuriozums, un rakstnieks netura par vajadzīgu un piederīgu dot arī šim savādniekam savas augstās, neapgāžamās mācības par taupību u. c. jaukām lietām.
Visievērojamākais rakstnieks šinī arodā ir Severs Macejovskis, kurš laiž klajā sīkus, bet dzīvības pilnus, svaigus ciemu stāstiņus. Kā zināms, poļu dzīvē ieņem ļoti svarīgu vietu žīds, it sevišķi laucenieks žīds, kurš jau no sen seniem laikiem ir poļiem nepieciešams ticis kā krogu nomnieks, tirgotājs, modernieks un, beidzot, kā augļotājs. Šo poļu dzīves pusi ar sevišķu labpatikšanu tēlo izgājušu gadu mirušais rakstnieks Klemenss Junoša, kurš arī pie krieviem diezgan pazīstams.
Par poļu rakstnieku jauno paaudzi runāsim nākošu reizi.

 

II

Izgājušu reizi tikām aplūkojuši poļu beletristisko literatūru, kāda viņa parādās vecākās paaudzes rakstniekos.
Deviņdesmitos gados sāka nākt klajā ar saviem darbiem vesela rinda spirgtu, jaunu talantu, kuri, taisnību sakot, gan neizcēla nekādas lieliskas, pēkšņas pārvēršanās, bet pieveda rakstniecībai jaunas, ražīgas idejas, kādu viņai sāka ļoti aptrūkt līdzšinējās robežās. Šie jaunie rakstnieki bija pa lielākai daļai dabūjuši iespaidus iz ārzemju literatūras slaveniem ražojumiem, no vienas puses - no vecākiem lielajiem krievu meistariem, kā Dostojevska, Turgeņeva, Tolstoja u. c., no otras puses - no jaunākiem franču un skandināviešu, it sevišķi norvēģiešu, pa daļai arī no dažiem vācu rakstniekiem.
Šinī vietā tūliņ jāpiezīmē, ka Emīla Zolā konsekventais naturālisms ir darījis tikai ļoti vāju iespaidu uz poļu stāstu literatūru. Iekam viņš aizsniedza poļus, viņa mākslas uzskats pašā Francijā bija jau sācis pārdzīvoties un netika aizstāvēts ar agrāko dedzību, tā ka svešā zemē spēja vēl mazāk ieviesties. Totiesu lielāks svars pieliekams divu citu franču romānistu iespaidam: Mopasāna, dziļā psihologa un meisteriskā stāstītāja, un it sevišķi Pola Buržeja, kura plašā izplūstošā, bet tamlīdzi seklā psiholoģiskā analīze, kurai turklāt vēl piejaukta stipra reliģiska garša, pie poļiem atrada lielisku labpatikšanu, īpaši pēc Senkjeviča romāna «Bez dogmata», kurš pieslejas taisni Buržeja muižnieciski klerikāliem psikoloģijas sprediķiem.
Bet arī brīvāka gara skandināviešu rakstnieki, kā, piem., Peters Jenss Jakobsens, dāņu slavenākais romānists, kurš tēloja aizgrābjošu, maigu, bet cietu raksturi, kas negrib savas brīvās domas locīt spokainu mācību
priekšā, ir atraduši piekritējus pie poļu rakstniekiem; līdzīgu piekrišanu atradis arī Hamsuns, kurš pēdējā laikā sāk piegriezties kādam īpatnējam misticismam, kam gan ar ticību ir maz daļas.
Priekš šiem deviņdesmitiem gadiem un šīs jaunās paaudzes ir arī raksturiska noveles un sīko stāstu augsta uzplaukšana; plaši romāni vairākos sējumos no jaunākiem talantiem tiek tikai ļoti reti rakstīti. Sīko noveli turpret labprāt uzņem arī avīzes, izrīko godalgu sacenšanos, kā, piem., Krakovas (Austrijā) laikraksts «Czas» (Laiks) vai moderno rakstnieku orgāns «Życie» (Dzīve), un vesela rinda līdz tam nepazīstamu sacerētāju piedalās pie šīs sacenšanās.
Vēsturiskie romāni paliek tagad pilnīgi nomalē, tikai mūsu laiku dzīve tiek reālistiskā veidā attēlota. Ja izgājušu reizi minētie rakstnieki iz vecās paaudzes savu ražojumu notikumiem lika norisināties pa lielākai daļai sabiedrības augstākās aprindās, tad jaunākie dzejnieki atklāj nereti šausmīgos noslēpumus nabadzīgajās zemnieku būdās, amatnieku darbnīcās un strādnieku dzīvokļos.
Visur vecākās paaudzes diezgan plānais ideālisms un ne uz ko nepamatotais optimisms (pārliecība, ka viss ir labi tā, kā šobrīd pastāv) ir tagad pazudis līdz ar agrākiem nacionāliem jeb tautiskiem nolūkiem.
Jaunākie poļu rakstnieki ir pa daļai pesimisti un savā mākslas reālismā grib palikt brīvi no jebkuras tendences vai cenšas pēc vispārcilvēciskām, starptautiskām idejām par aizsardzību darba ņēmējiem, sieviešu tiesībām u. t. t.
Telpas neatļauj cik necik plašāk minēt katru par sevi šos jaunlaiku poļu rakstniekus. Visievērojamākais talents no viņiem ir Ignacs Dombrovskis; kurš pats ir cēlies iz strādnieku aprindām un vēlāk stājies viņām jo tuvu. Ar savu pirmo darbu: «Smierc» (Nāve), kurš satur kāda plaušu dilonī pamazām mirstoša jaunekļa uzzīmējumus, Dombrovskis sacēla lielisku ievērību, kaut gan šinī ražojumā redzams Hamsuna iespaids. Viņa otrais darbs «Felka», šuvējas dienas grāmata, ievērojams caur savu psikoloģisko dziļumu un nabaga ļaužu dzīves patiesiem tēlojumiem, bet publikā viņš neatrada tādas piekrišanas kā «Nāve», viņam pārmeta pārāk reālistisku tēlošanu. Kopš «Felkas», t. i., kādus gadus piecus atpakaļ, Dombrovskis, uz kuru var likt lielas cerības, nau ķēries pie lielāka darba; viņš dzīvo trūcīgos dzīves apstākļos.
Nedzveckis (Niedzwiecki), kāds cits jauns rakstnieks, kurš ir viens no nedaudzajiem poļu noteiktiem naturālistiem, nau vēl līdz šim spējis pilnīgi attīstīties savā īpatnībā.
Turpretim Sirko-Seroševskis ir jau atzīts talents, kurš sev izvēlējies darba lauku mazās novelēs iz Sibīrijas dzīves un tanīs dod tēlojumus, pilnus aizgrābjoša spēka un dziļa reālisma; viņa sibīriskās noveles poļi stāda blakus sava pazīstamā rakstnieka Adama Šimanska novelēm arī iz Sibīrijas.
Līdzīgi Sirko-Seroševskim patiesi un aizgrābjoši prot tēlot dabu cits jauns dzejnieks Stefans Žeromskis, kurš ir īsts stila meistars un savus sīkos stāstiņus ietin dziļā pesimisma miglā.
Viens no visvairāk apdāvinātiem jaunākās paaudzes rakstniekiem ir Vladislavs Reimonts, kurš dažus gadusatpakaļ laida klajā noveļu un stāstu virkni, kurā bija manāma asa novērošanas spēja, jauna sparība un nebēdība, noteikts reālisms un patikšana pie dramatiskām situācijām. Še jau viņš izrādījā dzīvu interesi par teātri un šo apkārt ceļojošo ļaužu dzīvi un pārmaiņu pilno likteni. Šinī apvidū darbojas arī viņa pirmā lielākā romāna «Komediantene» personas.
Galvenā interese šinī romānā piekrīt Jankai, jaunai jaunkundzei ar retu garīgu patstāvību, patībai, kura negrib panest nekādas važas, kura pat necieš sava tēva varu, atstāj naktī viena savu dzimtu, piebiedrojas apkārtceļojošai aktieru trupai, izbauda cauri visus komediantu bēdīgās dzīves rūgtumus, redz sevi pieviltu savās ilgās pēc brīvības un mīlestības un beigās, garīgi un miesīgi salauzta, izdara pašslepkavības mēģinājumu. Otrā romānā «Fermenti» sacerētājs liek viņai tapt glābtai, atved viņu atpakaļ tēva namā, rāda, ka pēc Jankas rokas lūdz augstsirdīgs, vienkāršs cilvēks, kurš viņai tomēr ir pretīgs, kā Janka liedzas izpildīt viņa un tēva gribu, kā skatuves vizuļu un zvārguļu spīdums viņu atkal vilina, līdz viņa beigās tomēr piekāpjas un tiek par uzticamā vīra sievu. Apbrīnojams ir šinī ciklā Jankas raksturojums un viņas stūrgalvīgās sparības pretī stādījums tēva patriarkāliskai despotiskai varai. Pret galu ir šur tur roļi un nelīdzenumi tēlojumos.
Pašā pēdējā laikā Reimonts laiž klajā kādā poļu laikrakstā jaunu romānu «Ziemia obiecana» (Apsolītā zeme) iz Lodzes pilsētas dzīves, kur, kā zināms, lieliski attīstījusies poļu rūpniecība.
Iesānis no visām līdz šim pārrunātām beletristiskām parādībām stāv divas grāmatas, par kurām pēdējā laikā poļu laikrakstos daudz ticis rakstīts un poļu sabiedrībā vēl vairāk runāts.
«Aniol smierci» (Nāves enģelis), tā saucas viena no šām grāmatām, kura sarakstīta no visvairāk apdāvinātā dzejnieka poļu jauno liriķu starpā. Kāds daiļnieks, šī romāna varonis, tiek no savas saderinātās atraidīts un nevar šo mīlestību aizmirst. Kad viņš dabū zināt, ka viņa bijusi saderinātā apprec bagātu vīru, lai tam aiz muguras varētu uzturēt neatjautu mīlestības sakaru, viņu sagrābj niknums un viņš atriebjas caur to, ka izcērt marmorā grupu, kura izrāda kādu sievieti ar viņa Marijas vaibstiem kā palaidni. Tēlam vajaga tikt izstādītam taisni Marijas kāzu dienā, bet mākslenieka darbnīcā nonāk jauna meitene, kura pate bez cerības mīlē mākslenieku, lai aizkavētu viņa zemo atriebšanos. Uz viņas lūgumu mākslenieks sasit ar āmuru tēlu, bet nokrīt arī pats nedzīvs zemē. Romāns pārāk izstiepts, varonis ir ļoti runīgs, vaimanā gluži kā sieviete; arī apvidus, kurā norisinājas romāna darbība, nau skaidri tēlots. Poļu ievērojamais liriķis caur šo ražojumu nau ticis par ievērojamu epiķi.
Ja pirmā grāmata, «Nāves enģelis», sacēla ievērību visvairāk tādēļ, ka viņas sacerētājam bija pazīstams vārds, tad otrā grāmata, kuru augšā minējām, ir tikusi par literārisku «notikumu», kā saka franči, kaut gan viņas sacerētājs bija līdz šim gandrīz pilnīgi nepazīstams.
«Żywot i mysli Zygmunta Podfilipskiego» (Zigmunta Podfilipska dzīve un domas) no Jāzepa Veisenhofa nevar īsti tikt saukts par romānu, tādēļ ka tur nau vienatnējas darbības, kas organiski attīstās. Sacerētājs tur atstāsta dzīves atmiņas no kāda vīra, kurš pats sevi uzlūko par rietuma kultūras priekšstāvi, bet pats saprot šo kultūru tikai sīkumos un ne visumā. Vieglā stilā rakstītā satīra ir pilna smalkas ironijas, kādas poļiem citkārt mēdz trūkt.
Mūsu apcerējumā aprobežoto telpu dēj nebija iespējams cik necik pilnīgi aplūkot poļu jaunāko literatūru. Vismaz jāpārliecinājas, ka rakstniecības gaita visur attīstās vienādi, jo cēloņi, materiālie apstākļi un ražošanas kārtība, arī visur attīstās tanī pašā noteiktā, iepriekš paredzamā ceļā. Poļu rakstniecība to atkal reizi pierāda, un arī latviešu rakstniecība pierādīs to pašu, kaut arī vēl parasts tam neticēt.
Iz augšējiem īsiem aizrādījumiem var jau noredzēt, ka poļu daiļrakstniecība neieņem pēdējo vietu civilizēto tautu literatūru starpā. Oriģinālus virzienus, kuros poļi būtu pirmie staigājuši, gan nevar uzrādīt viņu beletristika, ja negrib par tādu skaitīt augšā minēto tautisko tendences romānu. Bet tādēļ poļiem nau ko kaunēties, jo mūsu gadusimteņa otrā puse ir starptautības laikmets arī literatūrā. Bez tam poļiem ir daudz oriģinālu talentu, kuri patstāvīgi apstrādā romānu literatūras vispāri valdošās formas. Pēc tā arī aizvien ir centušies poļi: rietuma kultūras idejas piesavinājoties; uzturēt un attīstīt personisko patstāvību. Poļu literatūrā tas ir izdevies visspožāk Senkjevičam, glezniecībā Semiradskim; mēs še negribam atstāt neminējuši vēl vienu vārdu: dzejniece. Marija Konopņicka, kuras slava gan nau tik spoža, bet kuras dzeja jo siltāki apspīd tos, kuri tik ilgi tika aizmirsti.

 

 

 

PAR E. VOLTERA ETNOGRĀFISKIEM RAKSTIEM

Pērkoņa svētnīca un leišu upuru vai dievuakmeņi (Perkunastempel und litauische Opfer - oder Deivensteine). E. Volters.
Dziesmas iz dzūkn un iz senās zudāniešu zemes apgabala un viena garīga dziesma iz Kupišķiem (Lieder aus dem Gebiete der Dsuken und des alten Sudauerlandes und ein geistiges Lied aus Kupischken) no E. Voltera.
Par leišu burvjiem (žinazvimas) (Zur Geschichte des litauischen Zauberwesens). E. Volters.
Leišu ziņas (Litauische Nachrichten). Pēterburgā, augusta 15. dienā 1897. gadā.
N. Daukša, leišu tautas rakstnieks 16. gadusimtenī (N. Daukscha, ein litauischer Nationalschriftsteller des 16. Jahrhunderts). E. Volters.

Visas augšējās brošūras ir parādījušās klajā «Leišu literāriskās biedrības» rakstu krājumos (Mittheilungen, Heft 22, Band IV, 4) un mums piesūtītas sevišķos novilkumos no mūsu tautieša Pēterburgas universitātes docenta maģistra Eduarda Voltera. Voltera kgs pazīstams kā leišu senatnes, mitoloģijas, arķeoloģijas, bibliogrāfijas un valodas pētnieks, kurš izdevis vairākas ievērojamas grāmatas iz šiem arodiem, izdarījis daudzas ekspedīcijas uz Lietuvas dažādiem vidiem, tāpat ari uz Inflantiju jeb t. s. poļu Vidzemes latviešu apgabaliem, gan ar arķeoloģiskiem, gan ar etnogrāfiskiem un citiem zinātniskiem nolūkiem, un pastāvīgi strādā līdzi valodnieciskos un etnogrāfiskos laikrakstos gan iekšzemes, gan ārzemēs, iegūdams sev lielus nopelnus caur nemitošu intereses modināšanu un uzturēšanu uz leišiem, viņu valodu, vēsturi un  etnogrāfiju un vinu neapskaužamo tagadni. Arī viena no latviešu avīzēm, «Dienas Lapa», varēja skaitīt cien. pētnieku un laikrakstu par savu līdzstrādnieku, kurš sevišķi uzcītīgi un ar ievērojamām sekmēm darbojās «D. Lapas» «Etnogrāfiskā Pielikumā» 90. gadu sākumā.
Mēs, latvieši, Voltera kgm esam pateicību parādā it īpaši par viņa pētījumiem Vitebskas latviešu katoļu apgabalos; šo pūliņu auglis bija, kā zināms, liela grāmata iz inflantiešu etnogrāfijas nomalas latviešu folklora krājumiem. Diemžēl šī teicamā grāmata, kura sarakstīta krievu valodā, nau tikusi pieejama mūsu plašākai publikai; viņa būtu spējusi ievērojamā mērā modināt mūsu interesi par aizmirstiem inflantiešu brāļiem un veicināt mūsu iepazīšanos un sakarā stāšanos ar viņiem.
Bet īstais Voltera kga darba lauks ir leišu pagātne un etnogrāfija, un, cik plaši un daudzpusīgi viņš še darbojies, rāda jau pat šīs nedaudzās brošūras. Blakus viņa arķeoloģiskiem pētījumiem ar sevišķu atzinību minams, ka viņš aiz pagātnes nau aizmirsis tagadni un ievērojami pūlējies - līdzās tik pazīstamiem slavofiliem kā profesors Vladimirs Lamanskis, P. Pagodins, daudzinātam publicistam kņazam Uhtomskim (avīzes «Peterburgskije Wedomosti» redaktoram un ķeizara Nikolaja II ceļojuma aprakstītājam) - par labu latīņu burtu ievešanai priekš leišu valodas; kas ir leišos jautājums no vislielākā svara, jo līdz šim nebija pielaistas latīniski, tautai saprotami drukātas grāmatas. Uz šo jautājumu tad arī zīmējas viena no augšējām brošūrām: «Leišu ziņas».
Kā viens no galveniem, labākiem E. Voltera kga rakstiem būtu minams leišu tautas rakstnieka Nikolaja Daukšas rakstu jaunizdevums, kurš tika sastādīts un paskaidrots no mag. E. Voltera kga un drukāts uz Pēterburgas Zinātņu akadēmijas rēķina (1884.-1886. gadam). No šīs grāmatas, kura priekš leišu valodas izpētīšanas ir no ļoti liela svara, jo tā pieder pie visvecākām grāmatām leišu valodā, diemžēl ir novilkti tikai 100 eksemplāru, bet viņu vai dabūt pirkt kā otro daļu no 53. sējuma akadēmijas izdotos Записки, rakstu krājumos. Grāmatā atrodas arī īsti interesantas piezīmes no Voltera par leišu valodas tagadējām formām un par dažām ierašām.
«Kathechismas arba Mokslas kiekwienam krikszczionii piiwalus» saucas Daukšas grāmata, kura iznāca Viļņā 1595. gadā un pēc 10 gadiem bija jau izpirkta. Daukša bija garīdznieks, canonicus et administrator Episcopatus Mednicensis, iz vecas leišu muižnieku dzimtas. Kad viņš dzimis, nau vairs zināms. Viņš bijis viens no dedzīgākiem kņaza Melhiora Ģedroica, Žemaitijas bīskapa, līdzstrādniekiem un domu biedriem, kuru iemīļotā ideja bija vēl toreiz patstāvīgas, no poļiem neatkarīgas Liellietavas valsts dibināšana. Šie vīri tika toreiz no poļiem nikni ienīsti par savu leišu patriotismu un savu leišu politiku. Šo leišu politiku veicinot, leišu kņazs Ģedroics piedalījās arī pie sūtniecības uz Franciju.
Uzstādamies pret poļu pārvaldību, Ģedroics un Daukša jau toreiz pieprasīja leišu valodai līdzīgas tiesības ar poļu valodu. Daukša raksta cita starpā, ka nekur neesot tautas, kas būtu tik rupja un niecīga, ka tai nebūtu triju dzimtu un mantotu īpatnēju lietu: sentēvu zemes, dzimtenes parašu un savas valodas. Cilvēki visos gadu simteņos savu pašu valodu runājuši un kopuši, devuši viņā likumus un rakstījuši vēsturi. Kā uz piemēriem Daukša atsaucas uz grieķiem un romniekiem u. c. un uz pašiem poļiem. Leišu valodas novārtā likšana esot vainīga pie tautas zemā garīgā attīstības stāvokļa un pie mazās sparības. Ar nolūku izglītot leišus un izaudzēt iz viņiem derīgus locekļus Liellietavai Daukša sarakstījis arī savu katķismu un «Postilla Catholica» (1599. g.). Viņa valoda ir īsti leitiska un ļoti bagāta vārdiem un formām; viņš ir daudzējādā ziņā pielīdzināms mūsu vecajam Stenderam, kura mērķi un redzes aploks tikai nevarēja parādīties tik plaši.
Augšējā brošūrā «Leišu ziņas» tiek plašāk atstāstīta šīs vārdnīcas drukāšanas bieži traucētā gaita. Jau 1887. g. bijušas gatavas 10 drukas loksnes, 1895. g. pirmais sējums, no burta A-Dž. Bet viņa darba uzsācēji nomira, 1896. g. mira arī Jāņa Jušķeviča dēls Vitolds, kurš bija darbu turpinājis. Turpināšanu uzņēmās bijušais Jelgavas skolotājs Jablonskis (laikraksta «Varpas» līdzstrādnieks 1891.-94. g.). Tagad no vārdnīcas 15 gadu laikā - 1897. g. - gatavas 420 lappuses, kuras tiks izdotas no profesora Fortunatova (Maskavā), par 1. sējumu 2 rbļ. 50 kap.
Iz «Leišu. ziņām» pieminēšu vēl, ka laikā no 1864.-1896. g. Krievijā iznākušas pavisam 25 grāmatas ar krievu burtiem; tanī pašā laikmetā iznākušo grāmatu, laikrakstu un avīžu skaits ārzemēs ar latīņu un vācu burtiem sniedzas līdz 700.
Dzīvu vēsturisku interesi modina arī piezīmes par leišu burvjiem trešajā no minētajām brošūrām, kur plašāki aprakstīta kāda raksturiska burvju prāva un atstāstīts Rīgas 17. gadusimteņa jezuītu raksts par luterāņu burvjiem, kuri noturējuši savas sapulces agrāk katoliskā Māras (tagad Doma) baznīcā.
Mazāk vispārējas pievilcības ir piezīmēm par dievu un upuru akmeņiem, bet viņu svars ir tas, ka viņas veicina pareizu leišu mitoloģijas saprašanu, kuras vietā pie mums diemžēl pat vēl šobaltdien plātās kāds fantastisks, uz nekā nepamatots savārstījums.
Turpret jaunās dziesmu meldijas iz dzūku apgabala arī nespeciālistam var būt patīkamas; pievilcīgi viņas salīdzināt ar latviešu meldijām. Visu meldiju ir 18; vairākas no viņām tika nestas priekšā 1887. g. Pēterburgā Ģeogrāfiskā biedrībā.

 

 

 

IFIĢENIJA TAURIDĀ

SKATU LUGA PIECOS CĒLIENOS NO VOLFGANGA GĒTES TULKOJUMS NO ASPAZIJAS UN RAIŅA

IEVADAM

«Ifiģenija Tauridā» savā pirmveidā bija sarakstīta prozā, ap 1779. gadu Veimāras laikā, kad Gēte savu jaunības «vētras un dziņu laikmetu» bija pārdzīvojis un bija sācis meklēt sev citur klusākus un mierīgākus ideālus, kurus viņš beigās atrada noskaidrotā klasicismā, sengrieķu mākslā un dzejā. Ka Gēte pats un viņa apkārtne jau toreiz pielika lielāko svaru šai drāmai, tas parādījās gadu pēc drāmas pabeigšanas, kad dzejnieka dzimšanas dienā tika atvērts hercoga Kārļa Augusta jaunierīkotais teātris Tīfurtā un uz skatuves bija redzams no kāda ģēnija nests Gētes vārds, kuram Minerva (mākslas dieve) uzlika vaiņagu; bet mākoņos spīdēja liesmu burtos Ifiģenija un Fausts, abi galvenie dzejnieka darbi.
Vēlāk, savā Itālijas ceļojumā, Gēte pārstrādāja «Ifiģenijas» prozas tekstu, kurš vairs neapmierināja viņa daiļuma prasījumus, jambiskos pantos. Šādā veidā šī drāma vēl tagad skaitās par daiļāko Gētes dzejas darbu.
Vielu savai «Ifiģenijai Tauridā» Gēte smēlis iz sengrieķu slavenā traģiķa Eiripida lugas ar tādu pašu virsrakstu; bet Gētes apstrādājums ir pilnīgi patstāvīgs, viņš senajā, skaistajā traukā ir ielējis gluži jaunu saturu. Viss lugas sarežģījums un atrisinājums, visi vadošie motīvi, idejas un domas, darbojošos personu raksturi ir pilnīgi  moderni un pat pretēji grieķu uzskatiem un toreizējiem apstākļiem. Tātad luga nau nebūt vēsturiska tādā ziņā, kā to parasti saprot, viņu daudz pareizāk varētu saukt par fantāzijas drāmu. Gēte viņā tēlo, kā mūsu laiku cilvēces ideāls izaudzis daudz augstāks un plašāks par grieķu ideālu un ka skaidrā cilvēcība tikusi par augstāko jēdzienu un mērķi visiem mūsu centieniem, atmetot nost mūžu aizspriedumus, kuri dibinājas uz iedomātām augstākām pavēlēm, bet patiesībā ir tikai augļi no mūsu
vājās attīstības.
Drāmas galvenās domas ir augsti pacildinošas un mieru nesošas sāpīgās šaubās: Alle menschlichen Gebrechen sühnet reine Menschlichkeit - visus cilvēka noziegumus un trūkumus izlīdzina skaidra cilvēcība, ko cilvēks noziedzas, to viņš arī var izpirkt; cilvēks nau tikai nevarīga, niecīga un pate sevi nicinoša būte, kura nespēj sev palīdzēties; cilvēks var stāvēt pats uz savām kājām un viņam jāstāv; ja viņš sasniedz pilnīgu, skaidru cilvēcību, viņš sasniedz arī sevis paša glābšanu.
Kamēr Eiripida Ifiģenija ir viltīga un ļauna, modernā sieviete ir patiesīga, laba un tomēr darbīgi spēcīga. Orestu, kurš apkrauts ar briesmīga nozieguma lāstu, neglābj vairs dieves Diānas pavēle no augšas, bet apskaidro viņa dvēseles dziļumos modernās sievietes gara cēlums.
Ifiģenija ir pie Gētes arī grieķu maigāko tikumu izplatītāja pie barbariem.
Gētes luga formas ziņā turpretim pilnīgi piemērojas grieķu mākslas prasījumiem, cik tāļi tas iespējams mūsu pārvērstos apstākļos. Par visu sacerējumu it kā izliets dziļš noskaidrots miers, kurš jo neparasts izliksies katram, kas pazīst mūsu dienu lugas ar viņu kaislo, neapmierināto cenšanos un darbību.

 

 

 

DZIESMA PAR ĒRGLI

Še pasniedzam par jauno apdāvināto krievu rakstnieku dažas ziņas pēc viņa paša sarakstīta dzīves apraksta krievu laikrakstā «Semja» (Ģimene); mēs ceram, ka Gorkija gandrīz amerikāniskais, grūtais dzīves gājums iekustinās dziļu līdzjūtību priekš dzejnieka, kurš pats cēlies iz tās šķiras, kuras nospiesto dzīvi viņš tēlo un kuru viņš pats izbaudījis līdz padibeņiem. Raksturiska tomēr priekš viņa un viņa šķiras ir šī dziesma par ērgli, kurš tiecās pēc gaismas un vaļības; tā viņš atšķiras no mūsu «nabagu.» dzejniekiem, kuri prasa tikai līdzcietības un kuriem to arī nevar liegt - taisns kritiķis.
«Es esmu dzimis 14. marta d. 1869. gadā,» raksta Gorkijs, «Nižņi-Novgorodas pilsētā, krāsotāja Vasilija Kaširina ģimenē, no viņa meitas Varvaras un Permas pilsoņa Maksima Peškova, pēc amata drapierētāja un tapsētāja. No tā laika ar godu un bez traipekļiem nēsāju krāsotāju cunftes piederīgā vārdu.»
Zēns tika kristīts uz Alekseja vārdu. Šo krustāmo vārdu Gorkijs, pie pieņemtā vārda izvēlēšanās, pārmainīja pret tēva vārdu: Maksimu. Tātad īstais vārds un pavārds Maksimam Gorkijam ir - Aleksejs Maksimovičs Peškovs.
Zēns drīz tika bārenis. «Tēvs nomira Astrahaņā,» - tā turpina Gorkijs savu dzīves aprakstu, «kad man bija pieci gadi, māte nomira Kanavines slobodā (lielāks ciems). Pēc mates nāves vectēvs atdeva mani apavu magazinā; tanī laikā es biju deviņus gadus vecs un ar vectēva palīdzību biju ielauzījies grāmatā pēc psalmiem. Iz magazinas «puikām» es aizbēgu un iestājos par mācekli pie daiļkrāsotāja, - aizbēgu atkal un iestājos pie svētbilžu krāsotāja meistara, tad uz tvaikoņa par pavāra mācekli, tad par dārznieka palīgu. Šādās darbībās es sadzīvoju līdz piecpadsmitam gadam, visu laiku uzcītīgi nodarbodamies ar nepazīstamu sacerētāju «klasiskiem» rakstiem, kā, piem., «Dujaks jeb nepārvarama uztīcība», «Andrejs Bezbailīgais», «Japantša» u. t. t., u. t. t.» (Apmēram tādi pat «klasiski» ražojumi kā mūsu diemžēl pazīstamās «tautas bibliotēkās».)
«Uz tvaikoņa, kad es biju par pavāra mācekli, uz manu izglītību darīja lielu iespaidu pavārs Smurijs, kurš lika man lasīt svēto dzīves gājumus, Ekarthauzenu, Gogoli, Gļebu Uspenski, Dimā vecāko un daudzas brīvmūrnieku grāmatas. Lidz pavāram - es ne acu galā nevarēju ieredzēt grāmatas un vispār katru apdrukātu papīru, neizņemot ir pases.»
«Pēc piecpadsmitā gada man uznāca nikna kāre mācīties; ar šo nolūku es nobraucu uz Kazani, domādams, ka zinātnes tiek mācītas par velti katram, kas vien vēlas. Izrādījās, ka tā nau parasts; tādēļ tad es iestājos kliņģeru ceptuvē par trim rubļiem algas par mēnesi. Šis bija pats grūtākais no visiem, kādos vien esmu mēģinājies.»
«Kazanē es tuvu iepazinos un ilgi dzīvoju kopā ar «bijušiem ļaudīm»: lai lasītājs salīdzina «Konovalovu» un «Bijušus ļaudis».
Es strādāju grīvā, zāģēju malku, nesu kuģu lādiņus un, piemetināšu vēl to, lasīju visvisādas grāmatas, ar kādām mani baroja labi ļaudis.»
Cik grūta dzīve bija Gorkijam šinī laikmetā, var novērot no tā, ka 1888. gadā viņš izdarīja pašslepkavības mēģinājumu, kuram, par laimi, nebija gaidīto seku; lode noskrēja garām un aiztaupīja apdāvināto rakstnieku.
«Noslimojis tik ilgi, cik taisni bija vajadzīgs,» - turpina Gorkijs, - «es sāku dzīvot priekš tā, lai nodarbotos ar āboļu pārdošanu.»
Pēc nelaipnās Kazanas Gorkijs pabauda laimi Caricinā (arī uz Volgas krasta), kur ieņem dzelzceļa sarga vietu, un tad atkal parādās Nižņi-Novgorodā, lai izpildītu kara klausību. Bet zaldātos Gorkiju tomēr nenoņem - «caurumaini nau vajadzīgi» -, viņš kļūst še par bavāriešu kvasu pārdevēju. Beigās daudz likstu pārcietušais «mālderu cunftes» loceklis nez caur kādiem liktens lēmumiem ietiek par rakstvedi pie zvērināta advokāta Laņina. Tā ir Gorkija dzīvē svarīga pārmaiņa.
Arī I. Laņins ir viens no visvairāk simpātiskiem cilvēkiem Nižņi-Novgorodā, kur viņš ir iemantojis cienīšanu. Pie Gorkija likteņa viņš izrādīja dalību, kāda var būt tikai tēvam.
«Viņa iespaids uz manu izglītību bija neizmērojami liels» - kā paskaidro Gorkijs. «Viņš ir augsti izglītots un cēla rakstura virs, kuram es visvairāk pateicības esmu parādā.»
Kaut arī Gorkijam nez cik labi bija dzīvot pie Laņina, kur viņš beigās atpūtās savā dvēseles dzīvē, bet viņu no jauna vilināja staiguļa dzīve. Ne mazumu viņš izstaigājies un izblandījies un izgājis krustiem šķērsiem vai visu Krieviju. Kur visur viņš gan nau bijis, kādus darbus nau strādājis, ko visu nau pieredzējis, nau dabūjis pārciest! Par to var dot liecību jau viņa noveles «Čudra», «Čelkašs», «Molva», «Pilajs», «Izergils», «Mans ceļa biedris», «Vazaņķis», «Par ērgli» u. c.
Uz domām kļūt par rakstnieku viņu vispirms uzvedināja viņa pazīstamais A. M. K., «kuram», kā raksta Gorkijs, «es arī daudz esmu pateicības parādā».
Pirmais viņa sacerējums, kurš parādījās klajā, bija stāsts «Makars Čudra», kas tika nodrukāts oktobra mēnesī 1892. vai 1893: gadā avīzē «Kavkaz». Staigulība tolaik Gorkiju bija novedusi uz Tiflisu, kur viņš strādāja dzelzceļa darbnīcās. Atgriezies uz savu dzimtenes pusi, Gorkijs sāka ievietot savus sacerējumus Volgas piekrastes avīzēs. Varbūt arī še, viņam vēl jaunā rakstniecības arodā, būtu sākusies priekš Gorkija vesela rinda - savā ziņā - klaidojumu, ja nebūtu bijis laimīgs gadījums.
«Nižņi-Novgorodā 1893-94,» - kā stāsta Gorkijs, - «es iepazinos ar M. K. Koroļenko kgu, kuram man jāpateicas par to, ka iekļuvu «lielajā literatūrā». Viņš ļoti daudz priekš manis darījis, uz daudz ko man aizrādījis, daudz ko mācījis.»
Pirmais Gorkija sacerējums, kurš tika nodrukāts lielā žurnālā (mēnešrakstā), bija «Čelkašs»; tas caur Koroļenko gādību ietika žurnālā «Ruskoje Bogatstvo». Šis stāsts izšķīra Gorkija likteni.
«Ierakstat par to, visādā ziņā ierakstat» - saka pateicīgais māceklis - «ka Gorkiju mācīja rakstīt Koroļenko, un, ja Gorkijs maz pārņēmies no Koroļenko, tad tur ir vainīgs Gorkijs. Rakstat tā: pirmais Gorkija skolotājs bija zaldāts - pavārs Smurijs, otrais - advokāts Laņins, trešais - K., cilvēks, kurš stāv ārpus sabiedrības, ceturtais - Koroļenko.»
Ar to beidzas Gorkija pašbiogrāfija.
«Vairāk,» viņš saka, «negribu rakstīt. Es esmu uztraucies un aizkustinājies, atceroties šo. cēlo cilvēku.»
Pieminēsim vēl, ka vairāki Gorkija sacerējumi tulkoti, arī ievietoti «D. L-as» sestdienas feļetonā.

 

 

 

SKATI IZ ČIGĀNU DZĪVES

HENRY MURGER: SCENES DE LA VIE DE BOHEME

IEVADAM

«Skati iz čigānu dzīves» ir viena no visvairāk lasītām grāmatām Francijā, kur iznāk tik daudz grāmatu un kur katra jauna grāmata atrod tik daudz lasītāju, ka mēs to grūti varam iedomāties. Un tomēr šis romāns jeb, pareizāki, šī jautro stāstu virkne nau vairs jauna grāmata - viņa pirmo reizi ir jau 1851. g. iznākusi, - bet aizvien jauni izdevumi no viņas nau pārstājuši iznākt līdz pat pēdējam laikam.
«Skati iz čigānu dzīves» ir viena no pievilcīgākām un dīvainākām grāmatām, kādas jebkad tikušas rakstītas. Viņas humors ir apburošs. Viņa frančiem ir gandrīz tas, kas angļiem Dikensa «Pikviķieši» ar savu nemirstamo humoru. Viņa līdzinājas puķu dobei pavasarā: starp rozēm un neaizmirstelītēm šur tur rēgojas zāles kušķis, un pār visu pāri humoristiskās asprātības saule izlej savu žilbinošo gaismu.
Miržejs ir jaunības dzejnieks, un viņa humors un asprātība, un joki nau izmocīts joku lugu ražotāju humors, kāds parādās franču vodviļos, kuri tiek ražoti lielrūpnieciskos rakstniecības veikalos. «Veikals» ir tas vārds, kurš katrai īstai «jaunībai», un Miržejam sevišķi, visvairāk svešs. Viņš savā mūžā nekad nau bijis veikalnieks nedz rakstniecībā, nedz dzīvē. Iz tā vien jau saprotams, kāds bija viņa mūžs - viņš pats reiz saka: «Mūsu eksistence ir līdzīga dejas dziesmai iz vairākiem pantiem: drīz iet labi, drīz iet jauni, šodien labāk, rīt jaunāk - bet gala pantiņš aizvien paliek tas pats: - «Vārgs un posts! Vārgs un posts!»» Un, kas danco pēc šādas dejas dziesmas ar negala gala pantiņu, tas nedanco pārāk ilgi. Tā arī Miržejam pienācās mirt tikai 38 gadus vecam, - liktens žēlīgi gādāja par to, ka «jaunības dzejnieks» lai nepaliktu pats vecs.
Kaut gan Miržeja «Skati iz čigānu dzīves» rakstīti jau vairāk nekā pus gadu simteni atpakaļ, viņi tomēr liekas it kā iz vakardienas smelti. Šie dīvainie «čigāni», t, i., nabaga mākslinieki, gleznotāji, rakstnieki u. t. t., ir arī savā ziņā «baskājieši», gara baskājieši, - tuvi radi, piem., modernajiem Gorkija baskājiešiem. Bet, kamēr nemācītie rokdarba baskājieši pie Gorkija mīlē rādīties nereti romantiskā gaismā un grūtsirdīgi prātot, tikmēr Miržeja «čigāni» - mākslinieki un prātnieki nezina nekā no prātošanas un romantiskas ietērpšanās, viņi grūto dzīvi, kurā ir iespiesti, dzīvo smiedamies ar tik daudz humora, cik vien ir iespējams.
Nau nevienas lapas puses, gandrīz nevienas rindiņas šinīs čigānu dzīves skatos, kura nesmietos, un tomēr Miržejs arī še ir stingrs reālists, viņa reālisms galu galā iznīcina visus poētiskos sapņus; viņš pats citos savos sacerējumos aiziet līdz pesimismam, bet ejot viņš smejas. Reāliem jābūt viņa skatiem jau tādēļ vien, ka viņš visus savus sacerējumus rakstīja pēc patiesas dzīves un patiesiem notikumiem. Viņš visus savus varoņus dzīvē tiešām pazina, bieži viņš pats sevi tēlo kādā no personām, tā, piem., Rūdolfs ar trejkrāsaino bārdu, ar slaveno zilo, t. i., melno, fraku - ir Miržejs pats. Visu čigānu galējo postu viņš ir pats līdzi izbaudījis lielākā mērā nekā jebkurš cits, nekad viņš nau kļuvis bagāts vai arī tikai pārticis, viņš mira bezmaksas slimnīcā «Maison Dubois», viņa pēdējā rakstu rindiņa bija: «Es būtu labāk vēlējies ietikt «Saint-Lauis» slimnīcā, tur es justos vairāk mājās!» Tiešām viņš tik bieži gulēja Saint-Louis slimnīcā, ka ieskatīja to par savām mājām. Miržejs bija ticis īsts «čigāns», viņš no čigānības nespēja atrauties kā krievu slavenais «baskājietis», kurš tagad laikam nekad vairs neies basām kājām, ja varbūt netiks par Kneipa cienītāju.
Iz Miržeja dzīves gājuma minēsim tikai dažus nedaudzus skatus. Dzimis viņš ir 1822. g. martā vai aprīlī, - tādi gadījumi pie čigāna palaikam nemēdz būt skaidri zināmi. Viņa tēvs bija skroderis un reizē namnieks, kurš nekad no dēla rakstīšanas lielas lietas neturēja un galā padzina dēlu iz mājas. Miržejs izglītojās pats cik varēdams, bija par skrīveri, rakstīja, piem., kādā bērnu avīzē un badojās. «Čigānu dzīvi» viņš pirms apstrādāja kā drāmu, šī drāma un viņa dzejas palīdzēja viņam ielauzties
lielākos laikrakstos. «Skati iz čigānu dzīves», sakopoti grāmatā, padarīja viņu par slavenu vīru ne vien Francijā, bet visā Eiropā. Daudz materiāla labuma viņš nemācēja sev iegūt iz tā. Viņš tāļākos darbos gan sāka attīstīties (piem., «Ūdens dzērājos»), bet publika viņu spieda atpakaļ pie viņa īpašā priekšmeta - «čigāniem», kā jau publika visur grib ar varu redzēt tikai «speciālistus». Miržejs paklausīja, un viņa galvenais darbs palika «Skati».
Miržejs mira 28. janvārī 1861. g.; bēres bija neredzēti lieliskas: ministri, ierēdņi; zinātnieki, rakstnieki, studenti un neskaitāmi ļaužu pulki pavadīja jaunības dzejnieku iz bezmaksas slimnīcas uz kapiem - greznos līķa ratos.

 

 

 

TZ GĒTES JAUNĀM DIENĀM

LITERĀRISKS ATSKATS

Gēte ir dzimis 1749. gadā Frankfurtā pie Mainas - 28. augusta pusdienā taisni pulksten 12 zem laimīga zvaigžņu stāvokļa, kā viņš pats pavēsta. Ar pilnu vārdu viņš saucas Johans Volfgangs. Viņa tēvs bija bagāts pilsonis, nēsāja titulu «ķeizarisks padomnieks» un piederēja pie ievērojamākām un augstākām ģimenēm, tā sauktiem patriciešiem.
Viņa zvaigznes arī tiešām bija laimīgas, jo materiālu trūkumu dzejnieks Gēte visā savā mūžā nau pazinis. Viņš pieder pie laimes lutekļiem, kādi reti sastopami un mūsu laika dzejniekos jo retāk. Krievu lielākais un visvairāk daiļjūtīgais dzejnieks Fuškins, kurš tik daudzējādi un arī šinī ziņā Gētem līdzīgs, tomēr savu gaitu nenobeidza bez ciešanām. Viņš dabūja galā baudīt ir trūkumu, ir dvēseles neapmierību un dzīves apnicību. Viņš tika lauzts, un viņa harmoniskā dzīve izskanēja - neskaņā.
Gēte ne velti tiek saukts par olimpieti; kā grieķu jautrajiem -un bezbēdīgajiem dieviem, viņa mūžs bija jautrs un spožs, pilns spēka un svabadas attīstīšanās spējas. Tik plaši un brīvi, tik vispusīgi un pilnīgi gan reti kādai individualitātei. ir bijusi izdevība attīstīties un izdzīvoties.
«Daba gribēja redzēt, kā viņa izskatās, un viņa radīja Gēti,» saka Heine, un tiešām Gēte bija tik daudzpusīgs kā daba, kurai viņš tik kaisli līdzi juta, kuru viņš tik karsti mīlēja un kuru tik dziļi saprata. Par to arī daba saudzēja šo savu gluži sevišķo radījumu kā vēl nevienu citu, aiztaupīdama tam visas pārmērīgās cīņas, kuras cilvēku ne vairs paceļ, bet salauž.
Dzejniekam savā mūžā nekad nau bijis pārāk daudz jācieš no pretinieku uzbrukumiem, jo tā saukto «Kseniju cīņu» (epigrammas pret tā laika neievērojamiem dzejniekiem un kritiķiem) nevar uzlūkot par ciešanu «idejas dēļ». Nekur tam nebija jāuzstājas par saviem uzskatiem un pārliecību. Augsti aizgādņi un aizrunātāji tam stāvēja visur pie sāniem; kur viņš gāja, viņš uzvarēja, zobena nepacēlis. Tikai to viņš uz mūža beigām grūti sajuta, ka mācītie vīri speciālisti neatzina viņa zinātniskos pētījumus, kad viņš paredzēdams staigāja tos nākotnes ceļus, kurus vēlāk atklāja Lamarks, Žofroā un galīgi angļu lielais dabas pētnieks Darvins. Citādi Gēte, ārēju apstākļu pabalstīts, varējis arvien attīstīties taisnā līnijā uz augšu, un tādēļ viņa persona un dzīves gaita ir tik pievilcīga.
Reti par kādu jaunlaiku rakstnieku ir sarakstīta tik liela literatūra visās valodās kā par Gēti. Viens no ievērojamākiem darbiem par Gētes dzīvi un rakstiem arvien vēl paliek angļu Luisa darbs (vāciski: George Henri Leves Göthes Leben und Schriften). No citām daudzām biogrāfijām var aizrādīt uz Fihofu Gedeki, vēl uz Kuno Fišeru un Vitkovski, jo ievērojamiem rakstiem par «Faustu» un, visjaunākā laikā, uz Hermaņa Tirka apskatu par «Faustu», kurš šo literatūras problēmu mēģina aplūkot jaunā gaismā.

*

Gētes dzimtene - Frankfurta p. M. ar savu plašo tirdzniecību, bagāto un kustības pilno dzīvi, lieliem ikgadīgiem tirgiem, vēsturiskiem pieminekļiem deva mundrajam zēnam dažādākos iespaidus, modināja viņu uz novērošanu un pildīja viņa garu un fantāziju ar bagātu saturu.
Vecā pilsēta paliek ar viņu cieši saaugusi; tā visai «Fausta» pirmai daļai un it kā dzejnieka dzīvei pašai dod pamata krāsu, Vecmodes drūmie, miglā tītie torņi un vaļņi, - zemā, šaurā istaba modina Faustā ilgas pēc dabas un ziedoņa. Tāļākos skatos mēs redzam Frankfurtas pilsoņus aiz pilsētas vārtiem pastaigājoties pavasara gaisā. Arī aizgrābjošā, savā ziņā vienīgā Grietiņas traģēdija «Faustā» norisinājās Frankfurtas mūros un priekšpilsētā. Grietiņa pati nau izdomāta persona, bet no dzives norakstīta īsta frankfurtiete. Gēte, vēl tikai 15 gadu vecs jauneklis būdams, iemīlējās kādā Frankfurtas jaunavā, ar vārdu Grietiņa, kura bija no zemākas kārtas nekā viņš un vecāka par viņu. Grietiņas tēls dziji iespiedās dzejnieka sirdi un apskaidrotā veidā dzīvo viņa «Faustā», kurš ne bez iemesla var tikt saukts par Gētes gara biogrāfiju.
Arī Frankfartā vēl jaunās dienās tiek modināta nākamā dzejnieka attēlošanas dziņa, - to dara gluži ārēji gadījuma apstākļi. Septiņu gadu kara laikā Frankfurtā bija iegājis franču garnizons - un Gētes tēva namā apmetās «karaliskais leitnants» grāfs Torans, kurš bija liels mākslas un teātra cienītājs un daudzu ievērojamu gleznu īpašnieks. Viņa uzdevumā Frankfurtā strādāja mākslenieki, ar kuriem satikās jaunais Gēte; še arī tika uzvesti franču slavenāko dramatiķu darbi un mākslas saprašana, smalka garša, mīlestība uz daiļu tika iedvestas bērna dvēselē.
Visiem šiem bagātajiem iespaidiem pievienojās vēl saprātīga un rūpīga audzināšana, sevišķi no tēva puses, kurš lūkoja modināt dēlā pašdarbību un lika lielāko svaru uz domāšanas attīstīšanu, lai tā uzturētu līdzsvaru pret fantāziju, kura kupli uzplauka apdāvinātā bērnā. Gēte tā bija jau agri sargāts no Helderlīna un Lenava likteņa, kuri aiz gara fantāzijas pārmērībām, neatrazdami savus ideālus dzīvē, beidza savas dienas gara tumsā. Kaut gan Zēna atmiņa netika mazāk darbināta nekā ražotāja darbība, tomēr viņš jau pašā jaunībā, piemēram, rakstīja septiņās valodās.
Gētem nau bijis pašam ar pūlēm jāizglītojas, kā, piem., pat Puškinam, nemaz neskaitot rakstniekus iz zemām šķirām mūsu laikos. Vecāku aizgādīgā mīlestība, ārēji laimīgi iespaidi un apstākļi, tā laika gars bija tās grācijas, kas stāvēja pie viņa šūpoja un viņu loloja. Tās viņu sargāja kā tīrskaņotu instrumentu un padarīja par vīru ar to harmonisko visu spēku izglītību un individualitātes pilnību, kāda bija seno grieķu ideāls.
Mēs pie Gētes bērnības pakavējāmies ilgāk, tādēļ ka šie jaunības laimīgie iespaidi manāmi cauri gandrīz visā tālākā viņa dzīvē. Minēsim še arī vēl kādu no viņa pirmajām bērnu atmiņām, kura neizdzēšami palika viņa dvēselē un atsaucās viņa lielākā darbā «Faustā»: vecmāte dāvāja viņam leļļu teātri, kurā starp citiem gabaliem atradās arī pazīstamā Fausta luga, sastādīta pēc angļu rakstnieka Marlova traģēdijas. Tātad jau no mazām dienām Gēte fantāzijā dzīvoja kopā ar Faustu, viņš ielēja viņā savas jūtas; pats attīstīdamies, kopoja viņā savas bagātās un dziļās domas un nemanot saauga kopā ar šo visa sava mūža darbu.
Pēc teicamās mājaudzināšanas Gēte sešpadsmitā gadā (1765. g.) aizgāja uz Leipcigas augstskolu studēt tiesas zinātnes. Bet ne juridiskie, ne filozofiskie, ne vecā Gellerta literārvēsturiskie priekšlasījumi nespēja apmierināti viņa straujo, vienmēr pēc jauniem un stipriem iespaidiem tvīkstošo garu. Kā atmiņa iz Leipcigas viņam paliek prātā Auerbaha pagrabs ar savu Fausta gleznu un garlaicīgās un nedzīvās profesoru amata gudrības, kuras viņš vēlāk izzobo Mefistofeļa sarunā ar skolnieku, uzstādīdams tām pretī lielisko un plašo uzskatu uz zinātni, kas nešķiras no dzīves.
Atgriezdams muguru sausajām zinātnēm un nodarbodamies tikai ar daiļniecības studijām, Gēte metās ar dedzību Leipcigas (toreizējās vācu «sīkās Parīzes») smalkajā saviesīgajā dzīvē, kura tika pilnīgi pārvaldīta no franču paraugiem. Pašulaik ir rokoko laikmets ar savu lokano piemīlību, māksloto, nedabisko garšu, savām parūkām un saskrullētām, sīkām jūtiņām - vecās feodālās kārtības atspulgojums.
Gēte, kurš vienmēr ļoti viegli padodas ārējiem iespaidiem, ātri piemērojas savai apkārtnei un - pēc savas dabas: visu piedzīvoto, priekus un sāpes dzejā aptvert, sacer pēc franču paraugiem zem Vīlanda «Muzariona» iespaida divas drāmas (Laune des Verliebten, Mitschuldigen), kurās kā spoguli var redzēt viņa toreizējo seklo dzīvi un uzskatus. Gēte pats dēvē visas savas dzejas par «gadījuma dzejām» un «daļām no lielās atzīšanās». Leipciga būtu pilnīgi nomākusi visu faustisko Gētes dabā, un viņš pats sevi nekad nebūtu atradis, ja atkal ārēji laimīgi apstākļi nebūtu viņam piepalīdzējuši izrauties uz lielāku dzīvi.
Slims miesās un dvēselē viņš pēc trim gadiem (1768. g.) atgriežas savās tēva mājās; viņš jūtas garā neapmierināts, nospiests, grūtsirdīgs un še mājās padodas kādas vecākas jaunkundzes f. Klettenberg iespaidiem. Viņi nogremdējas mistiskos reliģijas jautājumos; sāk nodarboties līdzi kādam ārstam ar maģiju; tic, ka tas viņus izdziedējis ar maģiskiem līdzekļiem; studē maģiķus Paracelzu, Helmontu; lasa noslēpumainas kabalistiskas un alķīmistiskas grāmatas un izdara dažādus eksperimentus, tā ka pat ar savu dzīvi tuvojas tautas teiku magusam, kuru vēlāk tēloja savā lielajā traģēdijā.

*

Jaunība tomēr drīzi pārvarēja šo slimīgo stāvokli, un 1770. gadā tēvs sūta Gēti uz Strasburgu nobeigt studijas. Še viņam atveras gluži jauna dzīve, kas modināja viņa īsto, spēka pilno, uz lielumu un plašumu izejošo individualitāti,- dzina to uz āru izlauzties un uzplaukt visā pilnībā. Še viņš atrada priekšā biedrus, kuri ar sparu līdzi jaunai dvesmai iz Francijas bija sacēlušies pret visu veco omulību un piemīlību - ar viņu nedabiskiem, dzīvi no: kaujošiem iespaidiem un žņaugiem.
18. gadu simteņa 70. gados saimnieciska attīstība viņpus Aeinas upes bija tik tālu aizgājusi, ka iesākās varena pārvēršanās arī visos no viņas atkarīgos gara darbības arodos: zinātnēs, mākslās, dzejā, audzināšanā utt. Bija izkūņojusies jauna ražošanas kārtība, un dzima naudniecības laikmets, kapitālisms, kurš veda gaismā un pie varas jaunu - t. s. trešo šķiru. Jaunais laikmets visu jaunināja.
Gara darbībā un vispirms lielo prātnieku domās un rakstos ražošanas kārtības pārvēršanās attēlojās kā «varas» un «netaisnības» laušana (feodālisms jau dibinājās uz «netaisniem», piespiestiem klaušiem, un jaunai uzplaukstošai manufaktūrai vajadzēja «brīvu» roku, kas varēja strādāt viņas «brīvo darbu»); šo «roku» «brīvlaišana» bija pirmais sadzīves prasījums, kurš bija viens - ar klaušu kungu atcelšanu. Tiem līdzi vajadzēja krist visai viņu sistēmai, «visai ideju virsbūvei». Tas viss bija jaunai, plaukstošai kārtībai pretīgs, kavējošs, tādēļ «netaisns», «nedabisks».
Vajadzēja atgriezties pie īstās taisnības, pie īstās dabas, jo dabā vien viss glābiņš. Šo dabu vajadzēja izlobīt iz visa laiku laikos no ļaudīm mākslīgi, pretdabiski uzceltā; to spēja izdarīt, pēc tā laika domām, vienīgi   p r ā t s,   kurš tad arī tika celts par vienīgo, galīgo soģi. Rusojs (J. J. Rouseau) pacēla savu vareno balsi: «Retourner ? la nature!» - «Atgriezies atpakaļ uz dabu!» Ar prāta palīdzību jāceļ dabiska satversme cilvēku sabiedriskai dzīvei,: ar prāta palīdzību «jaunā cilvēce» jāaudzina dabiskā kārtā uz dabisku sabiedrību (sal. romānu: Emīls). Rusojs atmet visu veco dzīvi, veco mākslu. un dzeju, jo tās nau dabiskas. Voltērs «pestī cilvēci no plēsīgā zvēra» (reliģiskās dogmas), kā pats saka, un brīnās; kad viņam iebilst: «Ko tad viņš dodot tās vietā?»
Rusoja domas, pašas - laika produkts, top par dzenuli un cēloni: 1789. un 1793. gada darbinieki runā visi ar Rusoja muti. Lielā pamata doma: atpakļ uz dabu, taisnību un brīvību - iet cauri visās tā laika parādībās, tāpat kā vēlākos laikos evolūcijas un saimnieciska monisma domas.
Arī Vāciju aizsniedza šis domas, bet, tā kā viņa saimnieciski nebija vēl tik tālu attīstījusies, tad tās parādījās pa lielākai daļai tikai zinātnēs, mākslā, dzejā un audzināšanā, sabiedrībā un politikā. Jaunās domas vēl neatstāja dziļāku iespaidu tautā, kura tikai pus gadu simteni vēlāk tik tālu nogatavojās. Bet mazākā mērā jau tolaik še norisinājās turpmākās attīstības cīņas piemērs, un Gētes persona un dzīve ir pilnīgi tipiskas priekš vācu trešās šķiras.
Gēte ir it kā paraugs un viņas augstākais un labākais ražojums: viņa individualitāte savā pilnīgumā, noslēgtībā un skaidrībā ir it kā «pilsonības» personifikācija. Un šī viņas dzejnieka lielākais dzejojums «Fausts» ir arī visas trešās šķiras ideāls. Pēc viņas ideāla ir apspriežama viņa pati - un viņas pastāvēšanas tiesības.
Gētes biedri Strasburgā bija aizkustināti no Aizreinas ideju lēna noviļņojuma un sacēlās dzejā pret veciem likumiem un parašām, atsaukdamies uz «dabiskumu», oriģinalitāti, brīvību, tāpat kā priekš mākslas jau agrāk Vinkelmanis un Lesings bija meklējuši jaunus likumus - «dabā». Pedagogi Bazedovs un Pestalocijs dibināja savas   a u d z i n ā š a n a s   m ā c ī b a s   uz Rusoja idejām un «dabu».
Šis jaunais dzejas laikmets tika saukts par «Sturm- und Drangzeit» («vētras un dziņu laiks») pēc Klingera drāmas jeb par «oriģināl- un spēka ģēniju» laiku. Klingers, Lencs, F. Millers, Šūberts, tad Herders, vēlāk Gēte, Sillers bija viņa priekšstāvji. Patības neaprobežota brīvība, visu vecu aizspriedumu un spaidu apkarošana - dzejas, sadzīves, morāles laukā - bija viņu mērķis; Gēte pats šo laiku sauc par «prasošo laikmetu», «die fordernde Epoche».
Toreiz bija trešās šķiras «jaunās dienas», un viņa vēlāk līdz ar «slepenpadomnieku» Gēti sprieda ļoti nelabvēlīgi par savām «jaunības pārgalvībām». Bet toreiz «bija ticība uz dabu kā jauna vēsts izgājusi no
Rusoja ugunīgās mēles un bija darījusi uz visu toreizējo pasauli īsti maģisku iespaidu, kuru mēs tagad nevaram vairs ne iedomāties». saka Kuno Fišers. «Sacelšanās pret visas laika attīstības nedabiskumu Vācijā it kā vētra atrāva segu no censīgās paaudzes prāta un jūtām, un sāka plosīties lielais negaiss, kurā lielākais ģēnijs meta ugunīgākos zibeņus, sagraudams satrunējušo nespēku un skaidrodams pietvīkušo gaisu. Šis lielākais ģēnijs bija Gēte, un šis ugunīgākais meteors viņa «Fausta» pirmā daļa. Viņa ir ir visiem vētras un dziņu laika ražojumiem varenākā, lieliskākā un ugunīgākā dzeja. Te ir viņas svars un pastāvīgi dedzinošais iespaids.»
Jaunības un spēka spars šinī dzejā aizkustina arī tagad vēl uz priekšu ejošo jaunību, kamēr vecai paaudzes viņa vairs «neder uz famīlijas galda».
Fausta dzejas ideja zem Strasburgas laika uzskatu iespaidiem tiek iekustināta Gētes garā, pārdomāta un dažas dzejas dažas uzrakstītas.
Arī dzejas priekšmets Fausts nau Gētes paša izvēlēts, bet tiek viņam dots no tā laika. Toreiz Fausts bija iemīļots temats, kuru apstrādāja arī Klingers, Fr. Millers u. c., vēl agrāk Lesings, «vētras un dziņu laika» priekštecis vācu literatūrā. No šī paša lielā laika tiek arī iekustināta Gētes «Geca» dzeja, kurā ievērojama persona cīnās par viduslaiku zemnieku tiesībām; še arī tiek nodomāts drošais «Prometejs» un «Satyros».
Lieli, droši, jauni nodomi vispār ir šim laikam raksturiski. Šinī laikā sajūsminājas priekš lieliem darbiem un lielām personām, bet arī - priekš lieliem vārdiem. Lieli moderni darbi vēl nau iespējami sīkajos vācu apstākļos, saimnieciskā dzīve še vēl ir feodāla, tauta vēl nau modusies, - un tādēļ jaunā paaudze, «oriģināl- un spēka ģēniji» («Original- und Kraftgenies»), kurai atļauts tikai rakstniecības lauks, kura citādos apstākļos būtu metušies uz praktisko darbu, izkliedē savus spēkus «nevaldāmā izdzīvē», niecīgā protestā pret paradumiem saviesībā, meklētā oriģinālībā, meklētā skanīgā runā, jā, pat neparastā, mākslotā - apģērbā.
Cik dīvaini pēdējā piezīme arī neizklausās, bet vēsturē apģērbs pastāvīgi parādās kā sevišķu ,pārliecību, centienu, partijas ārēja zīme, piem., Zviedrijā cepuru (demokrātu) un gardibeņu (aristokrātu) partijas.
Puškins nēsā kā baironists austrumnieku kostīmu, kā tautibnieks - krievu zemnieku apģērbu. Uz Puškinu še sevišķi aizrādu, jo viņa laiks daudzējādā ziņā līdzīgs Gētes jaunības laikam.

*

Sīkie, nabadzīgie vācu apstākļi, kas jauniem spēkiem atļāva tikai aprobežotu darba lauku, - kas nospieda viņus nekustībā, bija vainīgi, ka šie jaunie spēki panikā bez laika, tika sīki un sekli. Tikai retām lielām, individualitātēm izdevās pretī atstāvēt, bet arī viņas   v i s a s   b e z   i z ņ ē m u m a,   ģeniālais Gēte, tāpat kā Herders un Šillers, galā tika tomēr pārvarētas no pelēkās ikdienības un vācu filistrības.
Še ir griezīgs piemērs, kāda vara ir ražošanas kārtībai un cik maz «ģēniji vada vēsturi». Bet «vētras un dziļu laikam» tomēr savs svars, jo viņš deva paraugu un sagatavoja ceļu lielākai nākotnei. Gēte pats saka: «Manas titāniskās idejas bija tikai gaisa tēli, kuri parādījās iepriekš nopietna laikmeta it kā «spoki».»
Jaunā Gētes biedri Strasburgā, kuru «nepiederīgās» domas bija it kā no zibens novadītāja novadītas un padarītas nekaitīgas, savā dzejas protestā atsaucās uz lieliem, ģeniāliem dzejniekiem pretī toreizējai vācu dzejas seklībai, omulībai un mākslotībai; lielie paraugi bija Šekspīrs un Homērs, kuru dzeja vistuvāk «dabai». Lesings pirmais uz viņiem bija aizrādījis savā «Hamburgas dramaturģijā»; un 1772. g. iznāca viņa drāma «Emīlija Galoti», kura bija~ sacerēta šo paraugu garā.
Bet vēl lielāku sajūsmu uz jauno paaudzi atstāja Herders ar saviem fantāzijas un sajūsmas pilnajiem rakstiem un ar savu personu. Gētes dzīvē satikšanās ar Herderu Strasburgā bija, kā viņš pats atzinās, svarīgākais notikums, kurš viņa gara un rakstura attīstībai deva paliekošu virzienu. Herders bija tikai piecus gadus vecāks par Gēti, bet daudz piedzīvojis un patstāvīgi pārdomājis; ar plašiem un jauniem uzskatiem uz poēziju; mākslu, vēsturi, filozofiju.
Herders atvēra ar saviem rakstiem īstas poēzijas saprašanu; rādīja, ka dzeja nau tikai t. s. izglītoto šķiru dzimtīpašums un rotāšanās priekšmets, bet visas tautas un visu tautību piederums; ka viņas avots ir tautas uzskatos un jūtās un ka īsta poēzija ir dabiska un raksturiska; viņš cildināja dabiskās tautas dziesmas pretī mākslas dzejai; vēlāk 1778. gadā izdeva «Tautu balsis dziesmās», dažādu tautu dzeju krājumu; ieteica Osianu (kādu dziedājumu Gēte tulkojis savā «Verterā»), austrumnieku, ebreju dzeju; Homēru, Šekspīru. Arī še visur ir pamata domas tās: daba pārāka pār mākslu, pirmdaba pret nedabiskumu! (Urnatur wider Unnatur), tas pats: «retourner ? la natureo kā 1793. g., tikai kluss sāņu noviļņojums.

*

Gēte uzņem sevi ar kāri šo lielo poēziju, un viņā pašā pamostas spēks un uguns. No šā laika sākot, viņš dzejo tikai to, ko garā pats piedzīvo. Starpsiena starp fantāziju un patiesību, dzeju un dzīvi krīt, un abas savienojas viņā kā reti kādā jaunlaiku dzejniekā. Viss, ko viņš redz, viss, ko viņš jūt, viņam top par dzeju; viņš pats par sevi varēja sacīt: «Man bija līdzeklis, kurš man ik reizes palīdzēja, tas bija: iespēja ārējo dzīvi pārvērst par poēziju.» Visi iespaidi stiprina viņa dzejisko spēku.
Milziskā Strasburgas minstera (baznīcas) uzskats atver viņam gotisko būves mākslu, kurā viņš dziļi saprot lielo gara dziņu, kas pret debesīm sniedzas, un patieso . mākslu, kas meklē raksturisko. Tā ir tā pati māksla, tā pati dziņa uz lielumu un uz augšu, kura viņu aizgrābj Šekspīra poēzijā, «kurš viņa eksistenci paplašinājis par bezgalību».
Šinī laikā viņu saista mīla uz Frideriki Brion, Zēzenheimas mācītāja meitu, un laimīgā idilla rada viņa visdziļāk sajustos dzejoļus; viņam nepiemīt vairs nekas no agrākām mākslotām jūtām, un brīvi un plaši izlejas dzejā viņa kaislība.
Tagad dzejnieks ir pats sevi atradis un sajutis. Viņš ir atgriezies uz dabu kā uz savu dzimteni, it kā pazudušais dēls atnācis tēva mājās.
Rasmīgākais dzejiskas darbības laiks Gētem tagad iesākas.
Viņš Strasburgā ir pabeidzis savas juridiskās studijas ar doktora grādu un uz kādu pusgadu atgriežas uz Frankfaurtu; kur tomēr nodzīvo pilnus trīs gadus, nododamies vienīgi literatūrai; par dienišķu pārtiku viņam nau jārūpējas, viņš dzīvo un ražo laimīgos apstākļos, uz kādiem citi vēl tikai cerē.
Pavasarī 1772. g. viņš dodas uz Veclaru, kur kādu pusgadu nodarbojas valsts kamertiesā, un tad atnāk atkal Frankfurtā. Iz Strasburgas pārnākot, viņš ir pildīts rūgstošām, tikumiskām idejām; viņu sagrābj radītājs nemiers, kurš iet papriekšu vareniem darbiem; istabu sienas viņam izliekas par šaurām, tikai «brīvā dabā» viņš jūtas patīkami. Bija vajadzīga krīze, kas savaldītu spējās dziņas; viņam vajadzēja savus spēkus dabūt savā varā, lai kā mākslinieks varētu ražot.
«Ceļš gāja caur sāpju dziļumiem, caur kaislībām, kuras cīnās pret likteni un pasauli un kuras viņu sagrāba līdz ilgām pēc nāves,» kā viņš pats saka. Šī krīze nāca Veclarā un tika pārvarēta ar romānu «Jaunā
Vertera ciešanas». Daudz palīdzēja Gētem nodibināties un savaldīties savā spēkā pazīšanās ar J. Merku (vēlāko Mefistofeļa paraugu), kurš ar savu aso kritiku atturēja viņu no ārišķas ccģenialitātes» un piespieda vinu savus darbus neatstāt nepabeigtus.

*

Šinī laikā iznāk klajā «Gecs no Berlihingas», kurš jau Strasburgā bija sacerēts, bet še tiek pārstrādāts (1773. g.), tad «Verters» 1774. g. Kā «Gecā» attēlojas «vētras un dziņu laika» nemierīgā dzīšanās pēc darbiem, tā «Verterā» sapņaina un slimīga jūtelība un sentimentalitāte, kura tāpat bija raksturiska šim laikam. Un šinī ziņā vētras un dziņu laiks nau izņēmums, to pašu gandrīz paradoksālo parādību mēs varam novērot, piem., arī mūsu laikā, kur Hauptmanis raksta cietos, spēka pilnos «Vēverus» un «Priekš saules lēkšanas», un atkal sapņaino, maigo «Hanneli»; jā, viņa «Nogrimušajā zvanā» dīvaini savienojas spēks un maigums, pārcilvēka cietsirdība un sentimentalitāte vienā Indriķa personā.
Ar lielu sajūsmību tika uzņemts kā Gecs, tā Verters, un abi sacēla lielu pulku pakaļmēģinājumu. Pat Vertera kostīms nāca modē. Taisnība, jūtelīgai laika garšai vēl vairāk bija piemērots Mārtiņa Millera «Zigvarts, klostera stāsts», kurš tika vēl vairāk lasīts un slavēts nekā Verters.
Gecam un Verteram ātri sekoja daudzi un dažādi darbi; kuri tomēr maz ievērojami; tā «Klavigo», kurš tika sarakstīts astoņās dienās un par kuru Merks sprieda: «Tādu nieku tev turpmāk nevajaga vairs rakstīt, to citi arī spēj!» - tā arī «Stella», kura ir vājš atkārtojums no Vertera, tāpat kā «Klavigo» neizdevies pakaļtēlojums Veislingenam iz «Geca». Bet šinī pašā laikā laimīgi apstākļi atkal Gēti skubina nodarboties ar Faustu, jo viņš še iepazinās ar veco tautas teiku grāmatu par Faustu un redzēja Frankfurtā pa tirgus laiku uzvedam Fausta lugu leļļu teātrī. Un tātad blakus tik vājiem darbiem kā «Klavigo» un «Stella» še tiek sarakstīts viss tas «Faustau fragments, kurš tika atklātībā laists 1790. gadā un rāda Gēti kā vienu no lielākiem dzejniekiem, kādi jelkad bijuši.
Gēte tagad apzinās pats savā spēka kā dzejnieks; viņa ražošanas spēja sasniegusi savu augstāko pakāpi; «viņš jūtas atkal līgsms un brīvs kā pēc lielas bikts»; «viņa patstāvību apstiprina viņa ražīgais talents, kurš viņu jau dažus gadus neatstāj nevienu acumirkli», kā viņš pats saka; «es uzskatu iekš manis dzīvojošo dzejisko talentu gluži par dabu un ārējo dabu par viņa priekšmetu». Viņš ir Prometejs, kurš no sevis saka: «Še es sēdu, tēloju cilvēkus pēc sava veida, dzimumu, kurš lai ir līdzīgs manim.» Sabiedrībai tagad Gēte vairs neklausa verdziski, bet nostājas pāri pār viņu, atklādams drošā humorā visu sentimentālu, nespēcīgu un neīstu. Tā ceļas satīras: Satyros, Paters Brejs, «Dievi, varoņi un Vīlands» u. c. Bet minētie darbi neaizņem visu viņa garu, viņa dvēsele pildīta vareniem nodomiem: Prometejs, Cēzars, Mūžīgais žīds, Mahomets nodarbina viņu, visvairāk Fausts.

*

Visa Gētes individualitāte šinī laikā pieaugusi un uzplaukusi; viņš ar savu personu vien dara varenu iespaidu uz ļaudīm; no viņa slavas pievilkti, daudzi ievērojami vīri apmeklē viņu Frankfurtā, tā Klopštoks, tā laika slavenākais dzejnieks, Mesiādes sacerētājs, Lavaters, pazīstams rakstnieks teologs, grāfi Štolberģi, kuri toreiz vēl bija niknākie tirānu ēdāji un pavadīja Gēti pirmā Šveices ceļojumā; Fr. Jakobijs, rakstnieks un filozofs, un beigās arī Kārlis Augusts, Veimāras kroņaprincis. Lavaters par Gēti toreiz rakstīja: «Viņš ir skaists jauneklis 25 gadu, no galvas līdz kājām īsts ģēnijs un pilns spēka, ar jūtīgu sirdi; viņš ir gars, pilns uguns un ar ērgļa spārniem (kā tautas grāmata arī saka par Faustu).» Citā vēstulē atkal viņš saka: «Gēte ir pret vienu atklāts, pret otru aizsedzies kā aiz bruņām, viņš uzklausās kā bērns un vaicā kā gudrais; apņemas kā vīrs un izdara kā varonis.» Tikpat aizgrābts ir Jakobijs, kurš raksta Vīlandam: «Gēte ir patstāvīgs no galvas līdz kājām; jo vairāk es pārlieku, jo vairāk es sajūtu, cik neiespējami ir aprakstīt šo brīnišķo dieva radījumu; tas katram ir jāredz pašam.» Gētes gandrīz «maģiskais» iespaids izskaidrojas ar viņa daudzpusību, kura tomēr vienota ar retu dziļumu; viņš ar savu aso prātu un savām siltajām jūtām spēj aptvert visu savu laiku un viņš parādības; tikpat labi putojošo sparību, kā pārplūstošās jūtas, kā gļēvulību un raudulību, kā neskaidrās, debešus graujošās dziņas, kā, beigās, pašsvaldīšanos, mērenību, pat omulību, Viņš pats lēti padodas svešam iespaidam, tā Herderam, vēlāk romantiķiem, ar to jo plašāk attīstās, mīlē tēlot mīkstus raksturus un iegūst ar to varbūt visvairāk draugu, bet tomēr ir patstāvīgs. Turpretī, piem., Šillers daudzus atbaida ar sava rakstura lielu stingrību un konsekvenci. Praktiskais Antonio un sapņainais Tasso (drāmā «Tasso») bija naidnieki tādēļ, ka daba nebija iz viņiem veidojusi vienu vīru; Gēte bija šis viens vīrs.
No Gētes dzejnieka tomēr sagaidīja ko ārkārtēju un varenu; viņš pats par sevi šinī laikā teica, ka no viņa varot prasīt, ko vien gribot, viņš esot vienmēr gatavs. Ārēji apstākļi likās viņu vēl pabalstot, jo Kārlis Augusts nāca Veimāras troni un tūliņ. aicināja Gēti pie sava galma. Gētes spēki bija savā ziedu laikā, un tie bija tik vareni spēki, kas tādā pilnībā un saskaņā nekad vēl nebija redzēti. «Volfgangs Apollons» viņš tika saukts, pats dzejas un daiļuma dievs.

*

No Gētes kā «vētras un dziņu» vīra sevišķi jaunā paaudze sagaidīja ko ārkārtīgu un varenu, vismazākais, tāļākiešanu jaunības un Rusoja garā, nenoteikto dziņu noskaidrošanos un laika vispārējā pamata virziena saprašanu. - Kā tika piepildīta šī sagaidīšana?

*

7. novembra dienā 1775. g. savā 27. dzīves gadā Gēte nonāca jautrajā Veimāras pils galmā, kur diletantisms visādās mākslās tika uzskatīts par dzīves ideālu, un Gēte, Fausta sacerētājs, sāka sacerēt «mīlīgas ziņģu spēles», rīkoja visādus svētkus un - aranžēja maskarādes, t. i., - «dzejiski dzīvināja saviesiskos galma pajautrinājumus», kā saka vācu cunftīgie literatūras vēsturnieki.
Kas uzskata Gēti kā pirmtipu trešai šķirai, tas nebrīnēsies par lielo starpību starp sagaidījumu un izmākumu, tas zinās; ka tāda pati starpība bija vēlāk starp 48. un 50. gadu, starp šīs šķiras varenajiem, skanīgajiem solījumiem un bēdīgajiem izpildījumiem. - Par savu šķiru nepacēlās pāri arī tāds gara milzis kā Gēte, kaut gan viņš it labi saprata sava laika niecību; viņš pats zemoja savās dzejas dāvanas, kaut gan to apzinājās un vēlāk grūti sajuta.
Tagad Gēte atkal klausa padevīgi sabiedrībai. Bet galma godos viņš pa to laiku kāpa arvien augstāk un augstāk. Sākumā tikai kā viesis uzturēdamies Veimārā, viņš drīz pilnīgi iestājās hercoga dienestā, tika viņa tuvākais draugs un biedrs, pavadīja viņu (otrajā) ceļojumā pa Šveici; bija viņa pastāvīgais padomdevējs, tika iecelts muižnieku kārtā; dabūja slepenpadomnieka činu, tad tika par kameras priekšsēdētāju un sasniedza tā visaugstāko stāvokli visā valstī - tas ir: pāris kvadrātjūdžu lielajā Sakšu Veimārā jeb valstiņā, kura platības ziņā līdzinājās, piem., Dundagas muižai. Bet jau Cēzars labāk gribēja būt malienas sādžā par pirmo nekā Ramā pār otro.
Pilnus divpadsmit gadus Gēte tā taisīja spīdošu karjeru, nodarbojās ar amatu kancelejas darbiem, rīkoja svētkus; aranžēja maskarādes un dzejoļa ziņu spēles un galma svētku dziesmas - divpadsmit gadus . . . no brīva prāta. Herkuls pie karalienes Omfales izpildīja galma vērpēja un uzjautrinātāja amatu, piespiests caur orākula spriedumu, un tad ar tikai trīs gadus. -
Gētes mīkstais raksturs, viņa jaunie, pēc baudām slāpstošie gadi un visvairāk viņa pilsoniski praktiskais prāts izskaidro, kā viņš bezdarbībā pašos spēka gados pamazām novērsās no savām jaunekļa dziņām un meklēja iz viņu nenoteiktības izeju ne dziļākajā, uz nākotni vedošā virzienā, bet seklākos un omulīgākos sāņu ceļos.
Ar savu praktisko, aso prātu viņš noprata, ka nepietiekoši izkūņojusies dzīve Vācijā vēl ilgus gadus tecēs rāmos strautiņos jeb; pareizāk, bezgalīgā seklā purvājā, ka arī viņas «pārmērīgas» dziņas nau nopietni domātas, ka viņas drīz izsīks un pāries omulībā. Viņš redzēja, ka vēl nau laiks pretoties šai omulībai un filistrībai; vēl nau šķiras, kas spētu uzņemties šo lomu; un,- lai netiktu samalts, viņš tādēļ izmeklējās sev siltāko no omulīgākām vietām pašā filistrības perēklī.
Protams, tik spēcīgā raksturā nevar galīgi noslāpt jauno dienu pārgalvīgās dziņas arī vēlākos gados. Gētē nereti saceļas i pret omulību, i pret filistrību, bet tāda sacelšanās bija tik vispārēja un rāma, ka nekad nau viņam atnesusi
ne mazākās nepatikšanas, kādas dabūja izciest daudz radikālākais un vairāk demokrātiskais Šillers, piem., par saviem «Laupītājiem». Gēte bija praktisks, un, ja jau bija jānes nastas un ķēdes, tad tās bija no zelta, nedārgos metālus viņš nelaida sev tuvumā.
Par Gētes darbību un izturēšanas vēlākos gados dod dziļi pareizu spriedumu viņa līdzģeniālais tautas ekonomists Markss, kurš sabiedrības arodā pārvalda gadu simteņus tāpat kā Gēte dzejā. Gēte līdzās Šekspīram un Balzakam bija Marksa mīļākais dzejnieks.
«Gēte savos darbos,» tā viņš raksta, «rāda divkāršus uzskatus uz sava laika vācu sabiedrību. Drīz viņš naidīgs pret šo sabiedrību, tā ir pretīga dzejniekam - un viņš cenšas tikt vaļā no viņas, - to redzam Ifiģenijā un vispār Itālijas ceļojuma laikā; Geca, Prometeja, Fausta personās viņš saceļas pret vācu sabiedrību, Mefistofeļa personā viņš aplej viņu ar šķērmākiem un kodīgākiem zobojumiem. Drīz atkal, taisni otrādi, viņš draudzējas ar šo sabiedrību, padodas viņai, - to redzam lielākā daļā no «rāmām ksenijām» un daudzos prozas rakstos; «masku gājienos» viņš to slavē, un visos savos rakstos, kuros runā par franču revolūciju, Gēte aizstāv sava laika vācu sabiedrību pret vēsturisku kustību, kura virzījās pret veco sabiedrību.
Visbiežāk mēs redzam, kā Gēte pārdzīvoja dažādas sajūtas: viņā pašā notika pastāvīga cīņa starp ģeniālo dzejnieku, kuram rieba apkārtnes gara nabadzība, un starp Frankfurtas patriciešu, bagātnieku pilsoņu dēlu, pēcāk Veimāras slepenpadomnieku, kurš bija piespiests derēt mieru ar šo gara nabadzību un sadzīvot ar viņu. Tādēļ Gēte ir te kolosāli liels, te mazisks, te nepaklausīgs, pilns apsmiekla, pasauli nicinošs ģēnijs, te goddevīgs, ar visu pieticīgs, šaursirdīgs filistrs.
Gēte nespēja pārvarēt vācu gara nabadzību; taisni otrādi, tā pārvarēja viņu, un šī gara nabadzības uzvara pār lielisko vācieti ir labākais pierādījums, ka vācu gara nabadzība nevarēja tikt pārvarēta «iz iekšienes» («iz pašu spēkiem»). Gēte bija pārāk universāls, pārāk aktīvs no dabas, pārāk - miesa, lai meklētu glābiņu no gara nabadzības kā Šillers zem Kanta ideāla pavēņa. Gētes temperaments, viņa spēks, viss viņa gara virziens bīdīja viņu uz īsteno dzīvi; bet īstenā dzīve, kuru viņš atrada priekšā, bija nožēlojami sekla. Šinīs spailēs - eksistēt dzīves sfērā; kuru viņš varēja tikai nicināt, un tomēr būt pie viņas piekaltam kā pie vienīgās, kurā viņš varēja darboties, - šādā dilemmā Gēte atradās arvienu. Un, jo vecāks tika varenais dzejnieks, jo vairāk viņš raudzīja slēpties aiz neievērojamā Veimāras ministra. Mēs nepārmetam Gētem, - kā to darīja Berne vai Mencelis, - ka viņš nebija liberāls, mēs viņam pārmetam to, ka viņš palaikam varēja būt arī filistrs; ne tādēļ viņš vainīgs, ka nevarēja sajūsmināties par vācu «brīvības kariem», bet tādēļ, ka viņš pilsoniskām bailēm no reālas un lielas vēsturiskas kustības upurēja savas reizēm izverdošās veselīgās estētiskās jūtas; tādēļ, ka viņš tai laikā, kad Napoleons tīrīja Vācijas lielos Augiasa staļļus, ar svinīgu nopietnību varēja nodoties tukšiem «menus plaisirs» pie viena no visvairāk sekliem un maziskiem vācu pilsgalmiem. Vispār, ja mēs izsakām pārmetumus, tad ne no morāliska un ne no partijas stāvokļa, bet - vislielākais - no estētiska un vēsturiska stāvokļa.»

 

 

 

GRĀFS MONTE KRISTO

Aleksandrs Dimā (Dumas, 1803-1870) bija savā laikā dieveklis visā grāmatas lasītājā Eiropā! Bet arī tagad viņš ir un paliek franču brīnumu un briesmu romānu nodibinātājs. Ko citi lielāki gari nesa kā tīru zeltu, viņš to izmainīja sīkā naudā visplašāko -aprindu laika kavēkļa vajadzībām. Tāpēc viņš krauj vienu lielisku notikumu uz otru, rāda vienas briesmas šaušalīgākas par otrām un. sarežģījumus saista citu ar citu nebeidzamā virknē. Šai ziņā, izdomāt dažunedažādus notikumus, kas, lai gan daži, tuvāk apskatoties, ir neiespējami, tomēr ir interesanti no viena gala līdz otram, šai fantāzijas spējā Dimā ir tiešām ģeniāls un nau vēl šobaltudien pārspēts, tāpat kā savā apbrīnojamā ražīgumā.
Dimā mūžs bijis tikpat raibs kā dažs viņa romāns. Jau kopš ceturtā mūža gada pazaudējis savu tēvu, pazīstamu ģenerāli, viņš baudīja tikai ļoti paviršu un nepilnīgu izglītību. Kad nu pašam nācās pelnīt maizi, viņš, pateicoties savam skaistam rokrakstam, dabūja rakstveža vietu Orleānas hercoga (Lui Filipa) kanclejā Parīzē. Te viņam iznāca vaļas brīžu un gadījumu diezgan, lai caur pašmācīšanos pildītu savas izglītības robus, kur tad visdedzīgāki viņš studēja Francijas vēsturi. Un te pamodās arī viņa rakstnieka talents. Jau 1825. gadā viņš sarakstīja vairākus stāstus un lugas, un nākošā gadā iznāca vesels krājums noveļu. Bet pasaules ievērību ieguva tikai lielā drāma «Henri III et sa cour» (Indriķis III un viņa galms), ko uzveda 1829. gadā. Pats Orleānas hercogs izrādē autoram izrādīja visu savu atzinību un iecēla to par savu bibliotekāru. Drāmas triumfi izskaidrojas caur viņas romantisko nokrāsu, veiklo inscenēšanu, kaislīgo, straujo darbību, neizsmeļamo fantāziju un enerģisko valodu. Katrā ziņā panākumi bija tik lieli, ka 1830. gadā Dimā atteicās no vietas, lai pilnīgi nodotos rakstniecībai. Pēc jūlija revolūcijas viņš divus gadus sabija kara dienestā, un nu sākās tie grāmatu plūdi, kurus viņš gandrīz ar fabrikas mašīnas ātrumu laida tautās. Nekad gan cilvēka roka nebūs tik daudz sarakstījusi, nedz cilvēka smadzenes tik daudz stāstu un lugu izdomājušas. Bija laiki, kur viņš uzreiz strādāja pie vesela pusduča romānu un kur katru nedēļu iznāca drukā viens sējums. Un pie tam viņam atlika vaļas diezgan apceļot visu pasauli, vest mūžīgas prāvas ar laikrakstu izdevējiem, vadīt savas lielās vasaras pils «Monte Christo» būvi un dzīvot skaļi sabiedrisku un izšķērdīgu dzīvi, kura aprija milzu summas. Gan jāievēro, ka pie daudziem darbiem viņam bija tikpat daudz priekšstrādnieku un līdzstrādnieku, cik - viņa paša vārdiem runājot - Napoleonam ģenerāļu. Tā Dimā darbība bija tiešām kā liela fabrika ar daudz strādniekiem, tikai zem viņa firmas un vadības. Iznākuši taču zem viņa vārda romāni, kurus viņš ne vien nau rakstījis, bet pat nau izlasījis. «Je l'ai signe, mais je ne l'ai pas lu,» (Es to esmu parakstījis, bet neesmu lasījis) viņš pats reiz atzinies. Un pie kāda cita romāna viņam tik daudz bijis līdzdalības, ka viņš virsrakstam uzlicis aizmirsto i punktu.
1846. gadā Dimā pavadīja kādu hercogu uz Spāniju, apmeklēja arī citas pasaules daļas un izdeva plašus ceļojuma aprakstus. Par saviem darbiem viņš ieņēma neaprēķināmus. honorārus, bet daudz arī piepeši zaudēja; gan pie sava dibinātā teātra (Theatre historique), gan piedalīdamies pie citiem teātriem, avīžu uzņēmumiem un citādām spekulācijām. Reiz viņš pazaudēja tā pēdējo grasi un bēga uz Beļģiju no parādu devējiem. Tikai mūža beigās viņa zvaigzne sāka bālēt un dzist, viņa vēlākos darbus uzņēma arvien vēsāki, un sarūgtināts, tik no dēla, Aleksandra Dimā jaunākā, pabalstīts, viņš nodzīvoja pēdējos gadus līdz nāves stundai 5. decembrī 1870. gadā.
Dimā darbu kopizdevums aptver kādus 300 sējumus, to starpā vairāk nekā 60 lugas. Lugas, kuras pelna ievērību un vēl tagad dažreiz tiek uzvestas, ir bez minētās pirmās: «Napoleon Bonaparte», «Charles VII», «Teresas, «Kean», «Les desmoiselles de St. Cyrb. Arī no romāniem minēsim tikai slavenos un tos, kuri tiešām ir paša Dimā darbi: - «La comte de Monte-Christor (1844-1845), «Les trois mousquetaires», «La reine Margot»; «Le chevalier de Maison Rouge». Dziļa kultūrvēsturiska un sabiedriska satura tiem nau. Dimā nolūks jau bija apmierināt plašo lasītāju publiku, un, šo nolūku viņš sasniedza kā vēl neviens. Ne velti viņu divi dzimumi godinājuši kā lielāko pasaules romānu rakstnieku, un' ne velti arī tagad viņu skaitā par fantāzijas ziņā visģeniālāko un visveiklāko stāstītāju.

 

 

 

VIDZEMES ZEMNIEKU LIKUMI

Pēc 1860. g. 13. novembrī Visaugstāki apstiprinātiem likumiem un tiem likumu nosacījumiem un noteikumiem, kuri vēlāk izdoti kā viņu pārgrozījumi un papildinājumi, Vidzemes gubernatora ģenerālmajora V.  D. Surovcova uzdevumā sastādījis Vidz. zemn. lietu komisijas past. loceklis īsts valsts padomn. G. V. Jakobi. Tulkojis cand. jur. T. Ore, E. Plātesa izdevumā un apgādībā. Rīgā, 1899. g.
Vidzemes zemnieku likumi latviešu valodā ir visiem šis guberņas lauku iedzīvotājiem, bet it sevišķi mūsu pagastu amata vīriem tik nepieciešama grāmata, ka viņas izdošana tika jau labu laiku sagaidīta ar nepacietību (jo krievu izdevums parādījās klajā jau 1897. g.). Kā zināms un kā tulkotājs arī aizrāda savā ievadā, šie «Vidz. zemn. likumi» ir tā pate «Rokas grāmata priekš Vidzemes zemnieku lietu komisāriem», kura krievu tekstā bija jau I889. gadā sastādīta no G. V. Jakobija un kura latviešu valodā iznāca 1892. gadā cand. jur. T. Ores kga tulkojumā un apgādībā.
Grāmatas nosaukuma pārgrozījums izskaidrojas caur to, ka jaunajā izdevumā uzņemti daudzi likumu papildinājumi un izskaidrojumi, kuri, kā tulkotājs aizrāda, iztaisot vairāk kā simts drukātas lapas puses, t. i., tādā kārtā grāmata būtu papildināta un palielināta par trešu daļu, jo viņa tagad ir pāri par 250 lapu pusēm bieza. Jaunais nosaukums pieņemts tādēļ, ka viss materiāls grāmatā sakārtots pēc vecajiem Vidzemes zemnieku likumiem, kuri tika izdoti 1860. g. 13. novembrī, piepaturot arī veco iedalījumu daļās, grāmatās un pantos. Sastādītāja G. V. Jakobija nolūks bija caur tādu piesliešanos vecajai likumu grāmatai atvieglināt mūsu lauku iedzīvotājiem un viņu administratīvas pārvaldības locekļiem lielo pārgrozījumu saprašanu un piemērošanos jaunai dzīves kārtībai, kāda bija ievesta ne vien caur tiesu reformu 1889. g., bet jau caur policijas reformu 1888. g. un vēl agrāk caur pagastu pašvaldību 1866. g. No sākuma viņa «Rokas grāmata komisāriem» - Справочная ккнижка для коммисаров по кр. дел. Лифл. губ. - bija griezusies gandrīz vienīgi pie administrācijas locekļiem, sevišķi komisāriem, «jaunajiem darboņiem», kuriem bija vajadzīgs vadonis, ar kura palīdzību tie varētu saprast jaunievedamo kārtību: tie nepazina vai nebij pieraduši pie veciem Vidz. zemnieku likumiem, un vinu vajadzībām pietika ar «Rokas grāmatu». Bet ar laiku, attīstoties jaunajai kārtībai, kura dibināta uz pašvaldības un personiskas atbildības pamatiem, kā visa lielā 1861. un 1864. gadu reforma, izrādījās, ka nepieciešami piegriezt vērību arī šīs pašvaldības zemākiem, t. i., pirmajiem orgāniem, pagasta amata vīriem, un līdz ar to arī visai pašvaldībai un pašatbildīgai pagasta sabiedrībai, visiem viņas pilntiesīgiem locekļiem, arī viņiem vajadzēja ņemt dzīvu un apzinīgu dalību pie visas pagasta sabiedriskas dzīves, pārvaldībā un tiesā, lai jaunā likumisks kārtība pilnīgi nostiprinātos un pareizi darbotos arī viņiem vajadzēja vadoņa, ar kura palīdzību tie varētu saprast jauno kārtību. Bet pagasta locekli un amata vīri bija pieraduši jau pie vecajiem 1860. g. likumiem, piepaturot veco likumu ārējo veidu (formu), viņiem bija vieglāk saprast jauno kārtību, - tā iz «Rokas grāmatas» izcēlās itin pareizi «Vidz. zemn. likumi».
Par paraugu pie «Rokas grāmatas» pārstrādāšanas taisni tādā kārtā un pie piesliešanās vecās likumu grāmatas formai G. V. Jakobijam laikam noderēja bijušā Aizputes-Grobiņas miertiesnešu sapulces priekšsēdētāja A. A. Bašmakova sastādītā un izdotā «Satversme par Kurzemes zemniekiem no 25. augusta 1817. g., līdz ar pārgrozījumiem un papildinājumiem līdz 1892. gadam», t. i., vecie «Kurzemes zemnieku likumi» no pašas brīvlaišanas laikiem. Bašmakova grāmata iznāca pēc «Rokas grāmatas» izdošanas 1892. gadā. Tomēr nekādā ziņā nau jāaizmirst, ka Bašmakova «Kurz. zemn. likumi» jau sava plašuma un dārguma pēc vien (629 lapas puses, maksa 4 rbļ. 50 kap.) nekādā ziņā nebija nodomāta plašai publikai; bez tam viņos arī pārāk daudz skaidri vēsturisku materiālu bez praktiskas nozīmes.
G. V. Jakobijam un viņa «Vidz. zemn. likumu» izdevumam priekš praktikas un it īpaši priekš zemākiem pārstāvniecības orgāniem ir vislielākie nopelni, jo grāmatā uzņemti tikai tie likuma nosacījumi, kuri vēl tagad pastāv spēkā, pie grāmatas lietošanas praktikā nau katru reizi jāapdomājas un jāizšķir; vai zināmais likuma pants vēl tagad ir piemērojams dzīvē, kā tas nereti jādara, Bašmakova grāmatu lietojot; grāmatas apmērs nau pārāk liels; tad arī vēl svarā krīt, ka Jakobija izdevums, kaut gan nau oficiāls, uz kuru var galīgi atsaukties tiesā, tad tomēr sastādīts paša gubernatora uzdevumā un kā tāds tiks par galīgi noteicošu atzīts Vidz. guberņas valdē un no viņas atkarīgās iestādēs, - vispār jau šī izdevuma galvenais svars atrodas nolikumos   p a r   z e m n i e k u    a d m i n i s t r ā c i j u,   n e   p a r   t i e s ā m.
Paskaidrojot šo pēdējo teikumu, pievedīšu še, kā arī pats tulkotāja kgs savā ievadā saka, ka grāmatā it sevišķi ievēroti likumi, kas zīmējas uz zemnieku administrāciju, uz pagastu valžu un zemnieku lietu komisāru darīšanām; turpat viņš gan arī atzīst, ka grāmata pareizāki nosaucama par «Vidz. zemn. likumiem»; kas šī grāmata patiesībā arī ir, tāpēc ka viņā ievietoti 1860. gada Vidz. zemn. likumi. Uz to jāatgādina; ka G. V. Jakobija grāmatā trūkst daudz svarīgu daļu, kuras bija gan vecajā likumu grāmatā (un atrodamas arī Bašmakovā), un it sevišķi trūkst visu likumu par tiesām; tiesu satversmi, tiesāšanas kārtību jeb procesu, sodu likumiem, kādi pastāv priekš pagasttiesām, tad vairāku tamlīdzīgu vispārēju nosacījumu, kā, piem., par kroņa māju izpirkšanu. Ar G. V. Jakobija grāmatu vien lauku iedzīvotāji un it sevišķi pagasttiesas ne: var iztikt; jāiegādājas vēl vai nu t. s. «Stērsta likumi»: tiesu ustavi, kur arī ir pagasttiesu ustavs, vai Bašmakova krieviskais 1889. g. 9. jūl. likumu izdevums.
No otras puses, atkal jāatzīst, ka «Vidz. zemn. likumi» stāv daudz augstāk praktiskā: vērtībā priekš tagadnes nekā t. s. «Mātera likumi», kuri satura tikai nosacījumus par pagastu valdīšanu un policiju Kurzemē. Vidzemnieki likumu latvisku izdevumu ziņā tagad nesamērojami apgādāti nekā kurzemnieki, un par to vienīgi jāpateicas iecienītai apgādātāja firmai Ernsts Plātess, uz kuras uzaicinājumu pārtulkoti «Vidz. zemn. likumi» no pazīstamā «Rokas grāmatas» tulkotāja un izdevēja tieslietu kandidāta T. Ores kga.
Pie G. V. Jakobija krieviskā izdevuma būtu vēl jāpiezīmē, ka, neskatoties uz teicamo piesliešanos vecās likumu grāmatas formālam iekārtojumām, tomēr nau viegli atrast visu vajadzīgo, orientēties grāmatā, tādēļ ka ievesti tik daudz jauni likumu nosacījumi; turklāt bieži ļoti plaši, kā, piem., nosacījumi par pasēm, kuri pilnīgi sarausta nosacījumus «par kalpošanu līgumiem». Tomēr arī nebūtu iespējams pārcelt, piem., pases likumus uz pielikumiem, jo pielikumi tā jau ieņem vairāk nekā trešo daļu no visas grāmatas. Vaina še tā, ka lielais daudzums jauno likumu nosacījumu priekš Baltijas nau likumdošanas ceļā caur kodfikāciju nokārtots.
Attiecoties uz latvisko izdevumu, aizrādu, ka tulkotājs pareizi darījis, satura un alfabēta rādītājus, kuri krievu trumā atrodas grāmatas beigās, pārceldams uz priekšu un atvieglodams tā grāmatas lietošanu; satura rādītājā un tekstā izlabotas dažas kļūdas un paviršības, kuras sastopamas krievu izdevumā, tā 81. lapas pusē, piezīmē pie 34. §, izlabota kļūda, kura krievu izdevumā nau pamanīta, 51. lapas pusē § 11 uzņemts izlaidums, kurš krievu izdevumā tāpat nebija pamanīts, turpat 50. lap. p. (266. pantā) un 70. lap. p. (§ 21) varēja izlaidumus, kuri bija uzrādīti krievu izdevuma drukas kļūdās, tūliņ uzņemt latviskā tekstā, neievietojot tos atkal drukas kļūdās.
Valodā latviskā izdevumā ir veikla, tekoša un viegli saprotama, kas ir no liela svara taisni likumu grāmatā, kur viss ir izteikts pēc iespējas īsi, bez plašākiem paskaidrojumiem, un kur tomēr katris pārpratums var būt ļoti kaitīgs. Piezīmēt varētu tikai, ka veci, sen parasti tieslietu i, kā, piem., Stērsta nodibinātie: aizgādnība (опека) un aizbildnība (попечительство), ir pārmainīti daudz mazāk pareiziem: apgādība un aizbildība; tāpat: apgādātājs - aizgādņa vietā (ar «apgādātājs», «apgādība» parasti mēdz apzīmēt «Verleger», «Verlag», grāmatu apgādātājs, pats tulkotājs «apgādību» lieto taisni «Verlag» ziņā, jo nau taču jāšaubās, ka Plātesa kgs tulkojām ir tikai grāmatas apgādātājs un ne viņa aizgādnis). Arī no Stērsta «Tiesu ustaviem» diezgan parastais un grūti pārlatviskojamais «ustavs» visur pārmainīts bez sevišķas vajadzības pret «likumi», kamēr atstāti tādi svešvārdi kā «obligatorisks», kur viegli bija latviski teikt «piespiests».
Viss latviskais «Vidz, zemn. likumu» izdevums ļoti glīts, druka īsti skaidra, papīrs labs, visa grāmata atstāj sevišķi patīkamu iespaidu, redzams, ka pūļu un izdevumu ir viņas nau taupīts, turklāt ar īpašu atzinību jāmin, ka viņas cena samērā ar lielo formātu un rūpīgo izdevumu ir neparasti zema, jo maksa nolikta tikai uz 2 rbļ. 50 kap., kaitonēta - 2 rbļ. 60 kap.; latviskais izdevums labu tiesu lētāks par
krievu izdevumu, kurš kartonēts maksā 3 rbļ. Atliek tikai vēlēties, kaut tik nepieciešama; tik lēta grāmata, kura ir par godu un lepnumu mūsu tieslietu arodā un ievērojami kuplina un nokārto mūsu tiesu valodu, būtu drīzumā atrodama ne vien katrā pagastvaldē un tiesā uz galda, bet arī katrās mājās Vidzemē, kuru īpašniekus viņa izsargātu no daudzām nepatikšanām un grūtiem zaudējumiem, visur iedēstīdama tiesību, pašdarbības un pašaizstāvēšanās pamatus.
Kurzemnieks būdams, es nevaru nociesties, neizteicis še savu nožēlojumu, ka Kurzemei vēl trūkst tādas grāmatas, jo Mātera izdevums ir novecojies un nepietiekošs un Bašmakovs nau tulkots un būtu arī pārāk dārgs. Tas mērķis vēlējams no visas sirds, ka Ernsta Plātesa iecienītā firma uzņemtos arī kurzemniekiem apgādāt tik nepieciešamos «Kurzemes zemnieku likumus», viņai, kura jau tik teicami veikusi pusi no lielā darba, visvieglāki būtu veikt arī otru pusi, caur to viņa iegūtu sev paliekamus nopelnus pie visiem latviešiem un ne vien pie vidzemniekiem.

 

 

 

VECĀS STRĀVAS PĒDĒJS GADS

                                        . . . viņi nenojauda vecās pasaules milzumātro sairšanu.

GOTFRĪDS KELLERRS,
šveiciešu dzejnieks.

 

 

SPIRGTS DZĪVĪBAS VILNIS RĪGĀ

Nogurušajā, putekļainajā Rīgā vakar uzreiz bija ieplūdis spirgts dzīvības vilnis. Galvenajās ielās starp steidzīgajiem veikalniekiem un ikdienas ļaudīm varēja sastapt iebraukušos ciemiņus, īstus svētdienas bērnus ar svinīgām sejām, kurās bija lasāms iejūsminājums. Šī spirgtā vēsma bija nākusi no lauku puses, un tie bija latvieši, pa lielākai daļai laucenieki, kas pašā darba laikā bija atstājuši savus tīrumus un nākuši Rīgā, kārodami cēlāku barību savam garam. Tā iepriecinoša liecība par mūsu tautas ideālismu, par viņas spirgto, možo garu, kas vienmēr cenšas uz priekšu un prasa sev jaunu, labāku dzīvi. Ar bērna ziņkārību un jaunekļa dedzību tauta griežas pie garīgā tribunāla, pie latviešu «centra», vecās «māmuļas», un gaida, ko tā viņai sniegs; tā nāk kā citkārtēja romiešu Sibilla arvienu ar jaunām, lielākām sava laika prasībām. Vai Zinību komisijas vasaras sapulces arvien pavairotām un pieaugošām laika prasībām var gana darīt, par to runāsim turpmāk. Vispirms apskatīsim šā gada programmu.

 

 

 

ZINĪBU KOMISIJAS VASARAS SAPULCES ATKLĀŠANA

Sapulci atklāja Zinību komisijas priekšnieks Maldoņa kgs. Arī viņš aizrādīja uz sajūsminājumu, kas ļaudis ik gadus šurpu atved arvien lielākā skaitā. Ļaudis še rodas kopā, smejas idejas, dzird pārspriedumus un biedrojas uz kopdarbību. Daži gan, kas pērn še bijuši dzīvajo skaitā, vairs nau sastopami. Tika minēti mirušie: Pumpurs, Kārkluvalks, Lerhis-Puškaitis, Ceriņu Pēteris, Dāvis un PuraPuķe.
Kā uz svarīgu pārgrozījumu mūsu saimnieciskajā dzīvē tika aizrādīts uz lauksaimniecības komisijām, pie kurām ņēmuši dalību arī priekšstāvji no latviešiem. Tika izteikta pateicība arī Vidzemes muižnieku Kredītbiedrībai.
Bet arī daži nelabumi un šķelšanās notikuši pašu starpā. Par tādiem tika atzītas personiskās ķildas un uzbrukumi laikrakstu starpā. Tiekot aizskārti pazīstami vīri (zīm. uz Purapuķi?). Daži laikraksti dibinājušies uz citu iznīkšanu. «Apskats» gremdējis «Baznīcas Vēstnesi», kuram bijušas neliedzamas eksistences tiesības, jo tas apmierinājis daudzu garīgas slāpes. «Latviešu Avīzes» diemžēl atvirzījušās no sava parastā ceļa. «Pēterburgas Avīzes» esot mainījušas redaktorus. Senākā «Vārda» vietā nākot «Rīgas Avīze». Bez tam vēl no jauna iznākuši «Biškopības Vēstnesis», «Vērotājs», «Evanģēlists» un «Apskats».
Nožēlojama parādība esot, ka «Austrums» ceļojot apkārt un vienmēr mainot savus saimniekus. Cik no laikrakstu izteiktiem virzieniem nomanāms, tad tie vairāk grupējušies ap «Rīgas Avīzi», kuru runātājs visai uzteica.
Arī jaunas biedrības latviešiem pienākušas klāt. Tika aizrādīts uz   R ī g a s   L a t v i e š u   S a b i e d r ī b u   ar viņas jaundibināto teātri. Šī biedrība izredzējusies sev par mērķi būt otra latviešu «māmuļa». Vai tā savu solījumu izpildīšot, to pierādīšot laiks. Kā otra jauna biedrība tika minēta Valdemāra   J ū r n i e c ī b a s    n o d a ļ a.   Nožēlojami tikai esot, ka Rīgas Latviešu biedrībā nevarot nodibināties   m ā k s l a s   n o d a ļ a,    kāda tā jau esot apmēram Pēterburgā. Tomēr viņas nodibināšana esot tikai laika jautājums.
Arī liels svinīgs uzņēmums stāvot durvju priekšā - nākamie dziesmu svētki, uz kuriem jau tagad notiekot plaša gatavošanās. Ar viņiem radīšoties jauna latviešu mūzika.
Tālāk runātājs aizrādīja uz Zinību komisijas darbību pagājušā gadā:
Komisija centusies nodibināt jaunu ortogrāfiju, kura turpmāk būtu ievedama kā valdošā mūsu rakstniecībā. Valodas pētīšanas uzdevumā volodnieki Mīlenbahs un Endzelīns apceļojuši dažus latviešu apgabalus. Arī   m u z e j a    neesot stāvējusi dīkā, un kā nasks darbinieks esot atzīstams viņas priekšnieks Siliņa kgs.
Tālāk runātājs aizrādīja uz   k o n v e r s ā c i j a s   v ā r d n ī c u,   kura nepastāvēšot iz kompilācijām no vācu un krievu vārdnīcām, bet aplūkošot visu patstāvīgi. «Uzticēsim sev, ne Brokhausam!» runātājs teica.
Literatūras fondam par labu tikuši sarīkoti vakari. Tikai jānožēlojot, ka labākās famīlijas tik maz piedaloties pie šiem vakariem. Viņu veicinātājas esot visvairāk vidusšķiras, un no šīm šķirām esot arī visvairāk sagaidāms latviešu nākotnei. Izteikdams savu paļāvību un ticību uz latviešu tautu, runātājs savu runu beidza un pārgāja uz dienas kārtību, neaizmirsdams piekodināt, lai parakstoties uz Lerha-Puškaiša pasaku krājumu un konversācijas vārdnīcu.

 

 

 

I. LATVIEŠU CILTSTĒVI - NĒRI

Tad uz Maldoņa kga uzaicinājumu kāpa katedrī M. Siliņa kgs, lai runātu par Hērodota «neriem», kurš vārds no priekšlasītāja tika izrunāts gari: «nēri». Garā un ļoti sīki apstrādātā priekšnesumā Siliņa kgs centās pierādīt, ka šie «nēri» neesot nekas cits kā senā latviešu cilts. Vispirms viņš tēloja līdzšinējo jautājuma stāvokli; aizķēra dažādas domas par latviešu cilts senām mītnēm; minēja Kostinena hipotēzi, kura izteikta vēl 1864, gadā; piesauca veco Homēru un vēl vecāko Hesiodu un cēla laukā iz tūkstots gadu dusas kapā vienu aizmirstu tautu pēc otras, lai tās liecinātu par seniem latviešiem vai vismaz par nēriem. Raibā rindā kā apakšzemes ēnas mums aizlaidās garām gan gutoni, gan ostaji, aiztunji un aistieši - kas lai atmin visus tos svešos vārdus? Jau Šillers nopūtās: «Wer zählt die Völker, nennt die Namen?» Pieci tūkstoši gadu latviešu ciltīm jau piederot gar Baltijas jūru dzintarpiekrastes, pa kurām tās izplatījušās, nākot no Ņemana jeb Mēmeles puses, - tā aprādot Krauze. Var būt, ka dzintarpiekrastē arī cēlušies visi ārieši. Ar zināmu īgnumu cien. runātājs atraidīja dažu zinātnieku uztiepumu, it kā senie latvieši bijuši «cilvēku ēdēji», - nē, tie bijuši miera mīļotāji ļaudis, visas apkārtējās tautas   t o s    k a l p i n ā j u š a s,   n e k ā d a s   a i z d o m a s   u z   t i e m   n e v a r o t   k r i s t    p a r   t ā d u   n e g a n t ī b u.
Citu starpā tika godam un ar pateicību minēti arī Biezbārda pētījumi par seniem latviešiem; siltu sirdi Biezbārdis esot izrādījis, bet viņa uzskati esot pa daļai savādi, tikai viņa domām par Hērodota «skutiem» runātājs vietām piekrita, aprādīdams ar teiku par arklu, kas no debesīm nokritis, skutu sakaru ar leišiem, pie kuriem vēl tagad esot gluži tāda pat teika. Otru pierādījumu šādiem uzskatiem runātājs vēl atrada vārdā «oiropata», ar kuru «skuti» apzīmējuši amaconas: «oiros» esot tas pats «vīrs», un «pata» esot pati jeb kundze, tad iznāktu «vīrpate», «vīrkundze»; bet «vīrpate» arī varot nozīmēt vīru kāvēju, ja vedot vārdu sakarā ar «pātagu», t. i., ar jēdzienu «sist», «kaut». Pārpratumi cēlušies vietām tādēļ, ka pie skutu valsts piederējušas dažādas ciltis, kuras savā starpā nemaz nebijušas radnieciskas. Skuti bijuši ārieši, un viņiem neradnieciskās tautas salījušas vēlāk ar altaja tautām iz Āzijas. Kā tauta, kura altajiešiem radnieciski sveša, - «āraji» tuvu stāvējuši nēriem vai pat piederējuši tiem. «Melnsvārči» mituši ap Oku, kamēr nēri dzīvojuši ap Berezinu, Boristeni. Šie melnsvārči esot čuknas, tagadējie igauņi, tāpat igauņu ciltis esot arī agrākie cilvēku ēdēji. Pēc apmēram šāda ievada divās nodaļās runātājs pārgāja uz «nēriem» pašiem un aicināja Hērodotu, lai tas nodotu savu «liecību».
M. Siliņa kgs uzsauc Hērodotu par liecinieku, ka nēri bijuši latviešu senči. Ko liecina nu grieķu pirmais vēsturnieks? Viņš uzskaita ciltis, kas dzīvojušas pie Baltijas jūras piekrastes, un min to starpā tautu «neuroi» jeb «nēri», tā saka Siliņa kgs. Tie dzīvojuši arī ap upi Eridanus jeb Daugavu, un «Eridanus» esot āriešu vārds, i Kurzemē esot upe Roja; vinu mītnes būtu meklējamas tagadējās Minskas, Viļņas, Graudņas guberņās. Tad paejot 500 gadu, un tikai Plīnijs atkal minot nērus un ģeogrāfs Ptolomejs, kurš vēsta, ka nēru zemē izceļoties Boristenes upe (jeb Berezina). Runātājs pieveda arī kā pierādījumu stāstu, ka nēri paliekot par vilkiem, un vilkači   l a t v i e š u  pasakās labi pazīstami; nēri arī aizejot dzīvot pie budiniem (tie esot tagadējie lielkrievi). Pēc romiešu Plīnija liecības tātad nēri būtu arī dzīvojuši tanīs pašās guberņās kā pie Hērodota: Minskā, Kauņā, Viļņā, ap Berezinas izteku; tagad vēl ap Berezinas izteku esot leišu vietu vārdi, kas pierāda, ka šie nēri bijuši latvieši-leiši.
Tālāks pierādījums esot tas, ka, pēc Plīnija, nēri sadedzinājuši savus miroņus, ko čuknas nedarījuši: čuknu kapos klāt arī bronzas rīki, kamēr nēru-latviešu kapos ne, jo latvieši jau toreiz neesot bijuši tik greznības kāri kā čuknas. Jau tanīs laikos gan cīņās ar čuknām nēri atvirzījušies uz neapdzīvoto zemi, tuvāk pie Baltijas jūras. Pēc romiešiem liecinot par nēriem vēl slāvu kronikas rakstītājs Nestors; tas uzskaita ciltis, kuras maksā meslus krieviem, un to starpā ir, pēc viena rokraksta, Летигола, pēc citiem Нерева un Норова - Nerova un Norova, ar klātpielikumu сиречь (jeb) semoiti. Šo norovas cilti Kuniks vedot sakarā ar Muromu, bet ģeogrāfiski Muroma pārāk tāli nost; ģermānistiem nevarot uzticēties. Nerova varot būt tikai Nērava jeb tie paši Hērodota nēri. Tad runātājs meklēja pēc vārda «neris» nozīmes un atrada vēl līdzīgi skanošu vārdu «Kurische Nehrung», kā vācieši vēl tagad sauc Kuršu kāpas Prūsijā. Tad Vilijas upi (kura tek gar Viļņu) saucot leitiski par Nēri; tas pats vārds slēpjoties arī vēl Neretas upē (Kurzemē) un Neretas pagastā; arī ap Babītezeru esot atrodams tas pats vārds. Ko šis vārds varētu nozīmēt? Visur tas esot saistīts ar jēgumu: zems, purvains, ūdeņains. Latviešiem ir vārdi: nērst, nārsts, kuriem darīšana ar ūdeni, «nēra» esot «ūdens palieka»; šurp attiecoties krievu нырнуть - nogrimt zem ūdens.
Nerova jeb Nērava tātad esot zeme zem ūdens, un tiešām: «nēru» mītne, jau pēc Hērodota un Plīnija, esot purvainās un zemās Minskas, Viļņas un Graudņas guberņās. Purvainība un ūdeņainība runātāja priekšnesumā ieņēma galveno vietu un bija par izšķīrējām viņa jautājumā. Bet, kad klausītāji bija garīgi izbriduši līdzi runātājam pa visiem bezgalīgajiem purviem un tīreļiem, pakaļdzīdamies neriem un meklēdami seno latviešu-leišu ciltis, un runātājs atstāja katedri, tad nāca valodnieks Endzelina kgs un itin īsos vārdos norādīja, ka viss garais pētījums esot līdzīgs nullei un mēs tātad velti maldījušies pa senču purviem.
Endzelīna kgs vispirms brīdināja runātāju, lai nedomā, ka ģermānisti jau tūdaļ partejiski savos pētījumos vāciešiem par labu; Kunika spriedums esot gluži bezpartejisks. Siliņa kgs arī velti neizlietojis jaunākos pētījumus jautājumā par latviešu-leišu cilšu celšanos, Pagodins Siliņam esot nepazīstams, un tomēr viņš runājot tā, it kā arī jaunākā literatūra tam nebūtu sveša. Viss Siliņa kga darbs esot sastādīts bez kādas metodes; pētītājs esot rīkojies pārāk brīvi; tā rīkojoties, ar maz pūlēm varot pierādīt visu. Vispirms jau vārds «neri» esot gluži patvaļīgi uztiepts Hērodotam, kurš patiesībā saucot zināmo tautu par «neuroi», un tiem neesot nekādas valodnieciskas līdzības ar Nerova un Norova. Arī tos Siliņa kgs pārkristījis par «neuroi». Skaņa e nau skaņa eu. Un tātad klausītājiem bija jāpārliecinājas, ka no viņiem par velti mīlēti neri. Siliņa kgs gan tik barrgam spriedumam par savu darb pretojās; gribēja pierādīt, ka grieķi būšot šo u pielikuši burtam e klāt kā garuma zīmi, un taisnojās, ka viņa minētais zinātnieks Sabelins taču esot no jaunākiem pētniekiem. Bet Endzelīns īsi atteica, ka grieķiem taču esot burts eta garuma apzīmēšanai, tā ka Hērodotam nevajadzējis nemaz ņemt palīgā u. Uz to Siliņa kgs zināja tikai atteikt, ka Hērodots, grieķu vārdu rakstot, būtu gan lietojis eta garuma apzīmēšanai, bet, kad darīšana bijusi ar svešu vārdu, tad viņš «rakstījis tā, kā   i e g a d ī j i e s». Tātad mēs, latvieši, caur   g a d ī j u m u   būtu tikuši pie cilts tēviem neriem, ja vien Endzelīns nebūtu   g a d ī j i e s   sapulcē.
Neapmierināti ar to, ka   g a d ī j u m s   mums bija laupījis prieku atrast un apsveikt savus cilts tēvus, mēs piegriezāmies ortogrāfijai, cerēdami, ka tā mums dos gandarījumu un ]aus reiz sevi nodibināt un ka mēs ar to atradīsim pamatu savai turpmākai dzīvei. Cik nopietni mēs bijām cerējuši uz ortogrāfiju, to pierāda jau tas vien, ka par viņu bija pieteikti veseli trīs priekšlasījumi.

 

 

 

II. ORTOGRĀFIJAS KARŠ

Kā pirmais par   o r t o g r ā f i j u  runāja   L a u v a s   kgs.
J. Lauvas kgs uzstādīja kā mērauklu īstai ortogrāfijai šādu prasījumu: ar visvienkāršākiem līdzekļiem vispareizāk attēlot valodas skaņu savādības. Progress ortogrāfijā esot, ja tuvojoties šai mērauklai, regress, ja no tās attālinoties. Vajaga spēt uzrakstīt vārdus tā, ka tos var saprast tūliņ, ka nesamaisa viena vārda nozīmi ar otru, ka nau daudz pārprotamu vārdu. No šāda ortogrāfijas ideāla mūsu ortogrāfija vēl esot ļoti tālu. Mums trūkstot burta, kas apzīmētu skaņu ä; tā mēs, piem., rakstām gluži vienādi väci (старые) un veci (старики), äd un ēdu, bräc un brēc u. t. t. Tāpat celmos mēs neatšķirot lauztās un stieptās skanas. Ar vienu pašu burtu o mēs apzīmējam latviešu un svešo o skaņu, pārprast varot, piem., oderi (smaržas) un oderi (piem., pie svārkiem). Runātājs nebija pūles taupījis un bija Valdemāra krievu-latviešu vārdnīcā izskaitījis visus vārdus, kuru skaitu noteica uz 11 500; no tiem 560 vārdi būtu pārprotami (piem., kaķis un kāķis), samainot īsos ar gariem. Priekšlasītājs lūdza katru pārliecināties par viņa skaitļu pareizību, jo viņš savā vārdnīcā visus aizdomīgos vārdus apzīmējis. Bet neradās neviena, kas būtu iedrošinājies šaubīties un pārskaitīt: tātad piezīmēsim droši vien, ka vēl kādi būtu pārprotami, jo var samainīt īsos vokāļus ar lauztiem; bez šiem vēl pārprotami esot pāri par 200 vārdiem. Tālāk arī locījumi bieži izšķiroties tikai ar vokāļu garumu vai īsumu, un arī tur varot celties aizvien pārpratumi. Patskaņu garuma neapzīmēšana neesot pielaižama, un te nevarot atvainoties ar to, ka arī citās valodās esot pārprotami vārdi. Citām tautām esot vairāk dzīves spējas, tās pievelkot pie sevis arī svešus elementus, tām neesot jāpiegriež sevišķa vērība ortogrāfijai; pie mums turpretim priekšlasītājs ierādīja ortogrāfijai lielu lomu; tai jāsekmējot valodas tīrība un pilnība, jāpabalstot mūsu literatūra, jāstiprinot tātad tautība. Zinību komisijas ortogrāfija neesot atradusi piekrišanas, latīņu burtus gan tauta mīlot, bet nevarot iedraudzēties ar garuma neapzīmēšanu, kura kaitot valodas tīrībai. Garums jāapzīmējot, tikai vienkāršāk nekā tagad. Tagad patskaņa garuma apzīmēšanai lietojot trīs zīmes: h, pusjumtiņu un jumtiņu; vajadzētu atstāt garumam tikai divus apzīmējumus, grūstajiem vokāļiem un stieptajiem varētu lietot pa vienam apzīmējumam. No raibuma ortogrāfijā neesot ko baidīties, mums valoda esot bagāta ar vokāļiem, bet nabaga ar apzīmējumiem priekš šiem vokāļiem, - vāciešiem deviņi apzīmējumi, kamēr mums tikai pieci. Apzīmējumu nabadzība darot iespaidu arī uz valodu un sekmējot valodas nabadzību.
Pēc Lauvas kga priekšlasījuma tūdaļ tika dots vārds   M e d ņ a    kgm, kurš nolasīja savu priekšnesumu arī par ortogrāfiju. Sacīkstes par Lauvas kga priekšlasījumu tika atliktas līdz visu darbu nolasīšanai par ortogrāfiju. Medņa kgm bija izstrādāts garāks priekšlasījums, bet, ievērojot aprobežoto laiku, viņš nolasīja tikai īsu konspektu par savu darbu, kurš izklausoties it kā kritika par priekšrunātāja apcerējumu, bet nebūt tāds neesot, jo Lauvas kga apcerējums viņam nebijis agrāk pazīstams. Medņa kgs sacījās nestrādājis tik apzinīgi kā priekšrunātājs, neskaitījis vārdus vārdnīcā; viņš toties bija raudzījis uzķert jautājumu dziļāk un atrast   o r t o g r ā f i j a i   p s i h o l o ģ i s k o   p a m a t u,   kas viņam arī izdevās. Jau no īsā konspekta varēja nojaust visu jauno laimīgi atrasto metodi, kura ir visai ievērojama un pelna, ka viņai tiek piegriezta uzmanība. Laikam nebūs ilgi jāgaida uz paša apcerējuma parādīšanos drukā nesaīsinātā veidā. Medņa kungs jau kādu gadu izdarījis priekšdarbus un novērojumus: viņš licis lasīt latviski tādiem vāciešiem, kuri nekad latviski nelasījuši, un atkal latviešiem, kuri nekad nelasījuši vāciski. Novērojumu iznākums bijis, citu starpā, tāds: viņš pārliecinājies, ka esot tikai ieraša, ja mēs savā ortogrāfijā turamies pie burta h kā garuma zīmes. Vācieši bieži vien neapzīmējot garumu; ar h tiekot apzīmēta tikai viena septītā daļa garo vokāļu, kamēr ar citām zīmēm 1/3. Mēs pieraduši pie garuma zīmēm i reiz vairāk nekā vācieši, un tādēļ bieži izteiktas nepareizas domas, it kā h mums uzspiests no vāciešiem. Vācietis, kurš prot latviski, bet nekad nau latviski lasījis; izlasa pareizi gari arī tos vokāļus, kuri nau apzīmēti ar garuma zīmēm. Te, kā redzams, katrs rīkojies tā, kā bijis paradis, un latvietis pieradis pie garuma zīmēm.
Lasītājos tātad valodas sajūta ir ņēmusi pārsvaru pār rakstu zīmēm, auss ir pārāka pār aci, jo auss ir arī valodas orgāns, kamēr acs ne. Savos novērojumos piegriežoties diktātam, runātājs atradis, ka tas pierāda to pašu, ko augšējie lasīšanas izmēģinājumi. Ja latvietim liek rakstīt vāciski, viņš apzīmē ar zīmēm visus vācu vokāļu garumus, piem., Lehben (Leben), kamēr vācietis, latviski rakstot, atmet visas garuma zīmes, visus h. H tātad ortogrāfijā nau vajadzīgs, viņu var un vajaga izmest; mūsu ortogrāfijai jāpiemērojas vispārējai Eiropas ortogrāfijai, svešvārdus mēs jau arī tagad rakstām: Lucija, ne Luhcija. Arī bieži latviskos vārdos h atmetam, piem., cilvēks, runāt. Dundadznieki izrunā darbs, bet mēs rakstām darbs. H atmešanas iespējamību Medņa kgs pierādīja arī psiholoģiski, apskatot pašu lasīšanas procesu.
Ir savā ziņā arī interesanti   c i t u   v a l o d u    ortogrāfijas mērīt ar latviešu ortogrāfijas principu mērauklu. Arī krievu valodā, par piem., ir izšķirami īsie un garie vokāļi, kaut arī ne tādā mērā kā latviešu valodā. Vārdos ива, нива un ив; нив, жизнь, вид i nau vienāda garuma. Ja latviešiem, kas gan pietiekoši labi prot rakstīt mūsu tagadējā ortogrāfijā, bet krieviski nemaz neprot, diktē vienu pēc otra šādus krievu vārdus, tad viņš raksta tā: ihva - if (fv), ņihva - nif, stahda - stad, tuhča - tuč u. t. j. pr. Skatoties no latviešu ortogrāfijas stāvokļa, tad nu iznāktu, ka arī krievu ortogrāfijā būtu lietojama sevišķa garuma zīme. Krievi gan šādu zīmi nekad neievedīs. Kas prot krieviski, zin bez kādām garuma zīmēm, kur vokāļi izrunājami īsi, kur gari. Spriežot par garuma zīmes vajadzību vai nevajadzību vārdu celmos, mēs zināmā mērā par paraugu varētu ņemt arī akcenta lietošanu krievu valodā. Kā krievs bez sevišķas zīmes zin, kura zilbe uzsverama un izrunājama garāki, kura nau uzsverama, tā mēs bez garuma zīmes zināsim (atskaitot izņēmumus), kur vokālis izrunājams īsi, kur gari.
Uzstāties pret vienādi rakstāmiem vārdiem, kas celsies ar garuma zīmes atmešanu, būtu uzstāties arī pret mūsu tagadējo ortogrāfiju. Mums ir laba tiesa vārdu, kas savās dažādās formās ne tikai gluži vienādi rakstāmi, bet arī gluži vienādi izrunājami (loki - loks, locīt, gani - gans - tu gani), un tomēr nedzird sūdzamies, ka caur šādiem vārdiem celtos pārpratumi. Ir mums arī vārdi, kas vienādi rakstāmi, bet dažādi izrunājami, p. piem., putns zīle un ozola zīle. Kamēr vārds «zīle» stāv viens pats, mēs nezinām, ko viņš īsti nozīmē, tā arī izrunu. Tātad vārdu izruna ir zināmā mērā neatkarīga no burtiem. Viņa atkarājas arī no vārda satura, no viņa nozīmes. Kad raksts (burti) atstāj brīvību zināmu vārdu izrunāt vienādi vai otrādi, tad teikuma saturs nosaka izrunu. Burti jeb raksta zīmes reizām tikai    tā   n e n o t e i k t i   uzdod toni, jēdzieni to    g a l ī g i   noskaņo, nosaka skaņas niansi. Tātad gala slēdziens būtu tas, ka nau nemaz sevišķi vajadzīgs izsargāties no vienādi rakstāmiem vārdiem. Ja mēs divus vārdus vienādi rakstām, tad tas vis vēl nenozīmē, ka lasot mēs viņus arī vienādi izrunājam.
Ja nu izrādās, ka ir iespējams pareizi lasīt vārdus, 1) kuros nau apzīmētas stieptās un grūstās skaņas (zīle), 2) kuros nau apzīmētas platās un šaurās skaņas (bährss, sehne), 3) kuros vokāļi, no fonētiskā stāvokļa skatoties, «nepareizi» rakstīti (пришель - пришоль, города - гарада), 4) kur vokāļi nemaz nau apzīmēti (vecslāvu un ebreju valodas), tad nu arī jādomā, ka mēs lasīsim pareizi, ja vokālis vispārīgi gan būs apzīmēts, bet tikai nebūs apzīmējuma, vai tas īsi vai gari izrunājams. Garo un īso vokāļu izruna ir atkarīga no   t i e m   p a š i e m   faktoriem; no kuriem atkaras stiepto un grūsto šauro vokāļu izruna, proti: 1) no burtiem jeb rakstītā vārda, bet tikai līdz zināmai robežai, 2) no dzirdes ieraduma jeb valodas sajūtas, 3) no vārda nozīmes. Vienādi rakstāmie vārdi, kas celsies ar garuma zīmes atmešanu, vieni paši par sevi ņemti, varēs tikt pārprasti, bet sakarīgā valodā būs pareizi saprotami.
Lai lasītāji varētu redzēt, kā izskatītos tā ortogrāfija, kuru M. kungs liek priekšā, referāta beigas par viņa priekšnesumu pasniedzam šai ortogrāfijā.
Svarīgu lomu ortogrāfijā uzņemas   a s o c i a c i j u    (sakarības) likums. Ja, lietojot ortografiju bez garuma zimes vardu celmos, mums būs jalasa viens pats par sevi vards «rit», mes nezinasim, kā viņš izrunajams (ritet, rīts). Bet, kad šis pats vards «rit» naks teikumā priekšā, tad gan zinasim kā viņa nozīmi, tā ari izrunu, p. p.: «Rublis apaļš» un «rit.» Te darbojas asociaciju likums. Jedzieni «apaļš» un «ritet» stav tik ciešā asociativā sakarā, ka gruti viens no otra šķirami. No daudzkārtejiem piedzīvojumiem mes zinam, ka apaļi priekšmeti rit, un mūsu apziņā tadēļ ir nodibinajusies cieša asociacija starp abiem šiem jēdzieniem. Ši asociacija dod mums iespēju vardu «rit» pareizi izrunat. Asociaciju likums, tā sakot, vilktin velk klat jedzienus, kas der iekšā teikuma jedzienu kompleksā. Jedzieni «apaļais rublis» it kā sniegtu rokas pretī jedzienam «ritetp, ar prieku uzņem to savā sabiedribā, jo šis jedziens palīdz viņiem pie zinamu domu izteikšanas; ar viņiem kopā kalpo zinamam mērķim.
Bez asociaciju likuma ortografijā vel no svara ir   r a c i o n a l i t a t e s    j u t a s.   Viņas varetu nosaukt par prata harmonijas jutam. Kā dzirde nepanes skaņu disharmoniju, tā prats nepanes domu neskaidribu, jedzienu jucekli. Ja mums lasīs priekšā šadu teikumu un šadā izrunā: «Nepardod adu, kamer lacis vel mežā,» - tad priekš racionalitates jutam ta bus muzika, kas «griež ausis». Ja tulin pēc tam dzirdam šo pašu teikumu pareizā izrunā: «Nepārdod ādu, kamēr lācis vēl mežā,» - racionalitates jutas ir apmierinatas, kā apmierinata ir dzirde, kad pec violines saskaņošanas velkam ar lociņu pa stigam.
Asociaciju likums un racionalitates jutas darbojas valodā kopigi. Vienu jedzienu un tamlidz vardu teikums var prasit uz   a s o c i a c i j a s   l i k u m a   p a m a t a.   Runājot gleznā, asociaciju likums izsuta    u z a i c i n a j u m u s   domu biedriem (jedzieniem) uz kopigu darbibu, racionalitates jutas   n e ļ a u j   tadiem, kas darbibu varetu tikai kavet, spiesties iekšā sabiedribā.
Ja ortografija bez jebkadam garuma zimem gramatu un avižu izdevejiem varbut izliktos par parak radikalu, tad butu vismaz javienojas atmest h kā garuma zimi, bet viņa vietā visur lietot «pusjumtiņu». Ari ar to jau butu daudz panakts.
Katrā ziņā, palikt pie musu tagadejās vokaļu apzimešanas sistemas nau iespejams. Musu tagadejās ortografijas lielakais ļaunums ir viņas inkonselcvence vokaļu garuma apzimešanā un dažadu garuma zimju lietošanā (h, «jumtiņš», «pusjumtiņš»). Jau tuliņ no paša iesakuma, kad berniem sak macit lasit, h ir par kavekli. Neapzimēdams skaņu un tātad nebudams burts, viņš tomer pastavigi maisas burtiem pa vidu. Pareizrakstibu macot, daudz Iaika un puliņa jaterē tik aiz ta iemesla vien, ka mums trijadas garuma zimes. Vietnieku vardi: mes, jus pec musu tagadejās ortografijas prasijumiem jaraksta ar h, bet vietnieku vardi: tās, šis, tām, šīm - ar «pusjumtiņu». Darbibas vardu nakotnē mums tagad jalieto gan «pusjumtiņš» (runās, redzēs, jutīs), gan arī h (sehs, lihs, buhs), un pedejais ta iemesla deļ, ka viņš varda saknē. Bet nau nekada pamata garos vokaļus vardu saknēs un vardu galotnēs apzimet ar dažadām garuma zimem.
Ja nebus tik daudz laika, kā tagad, jaterē ar berniem, bradajot pa saknem un celmiem, pašiem pie tam kritot un klupot, tad atliks vairak laika vadit viņus pa ziedošām poezijas un literaturas pļavam un zinatnes druvam. Valodas macišana ar to ari tiks vairak veicināta nekā ar nodarbošanos ar gramatikas sikumiem un pareizrakstibas inkonsekvencem.
Filologi priekš saviem zinatniskiem zaksfiem nodibinās, zinams, savu sevišķu dažadu skaņu un skaņu niansu apzimešanas sistemu.
Trešais priekšlasījums   p a r   o r t o g r ā f i j u    bija no valodnieka   E n d z e l ī n a  kga, kurš uzstājās kā aizstāvis tai ortogrāfijai, kuru nesen pieņēma Zinību komisija. Tātad viņš siki aplūkoja šīs ortogrāfijas pretniekus, nosaukdams tos par «jaucējiem», kas postot grūti panākto vienību, kura nu gan - blakus minot - pastāvēja tikai uz papīra. Kā jau pastāvošās kārtības aizstāvis, Endzelīna kungs i2teica to principu, ka jābūtot stingriem: neesot jāpieļauj visiem maisīties lietas nokārtošana. Zinību komisija esot vienīgu iestāde, kam pienākoties dot vispārējus priekšrakstus, kurus visiem vajagot izpildīt: kas gribot vēl ko no jauna, tas esot no jauna! Jau Zinību komisija nevarot viegli izvest cauri savu gribu, kur tad cits, kāda privātpersona, varot iedomāties, ka pieņemšot tā ortogrāfiju. Un tiešām Endzelīna kungs ar lielu sparu un konsekvenci izved cauri savu «stingrības» principu, tā ka pat tāds vīrs kā Veinberģis, kura specialitāte ir «pamatu stiprināšana», ortogrāfijas lietā izrādījās par «jaucēju» un «vienības ārdītāju».
Endzelīna kungs vispirms tēloja, kā Zinību komisijas ortogrāfija attīstījusies tautības atdzimšanas laikmetā, kad latvieši sākuši atraisīties no vācu iespaida; kā ilgus gadus turpinājusies ortogrāfijas cīņa, - kur, kā cien. lasītāji zinās, notika nikni kautiņi ap «h», ap «pusjumtiņiem» un «jumtiņiem» un kur kādas vienas mazas strīpiņas dēļ, kuras garums tikai kādu 1/30 daļu no colla, kaujā plūda straumēm tinte, - līdz beidzot šāgada janvāra un aprīļa mēnešos valodnieki un ortogrāfijas speciālisti likās panākuši uzvaru un ortogrāfijas mieru. Ortogrāfijas sapulces gan toreiz bijušas diemžēl vāji apmeklētas, daudzi nesajutuši vajadzību tās apmeklēt; bijuši skolotāji un advokāti, kas par mitoloģiju interesējoties, un tādi, kas nezinot, kur savu laiku likt. Bijuši pat tādi, kam rūpējuši vairāk jautājumi par pilsētas saimniecību nekā par ortogrāfiju. Bet tomēr sapulces darbībā tikusi panākta vienprātība. Gan Zeiferts gribējis gotu burtus piepaturēt kultūras veicināšanas dēj, bet viņu laimīgi pārbalsojuši un ar lielu balsu vairākumu nosprieduši ievest pamazām latīņu burtus un arī garuma zīmi priekš visām garām patskaņām, kaut gan tas dažiem nepaticis. Uzvara nu būtu bijusi rokās, te Veinberģa kungs visu izputinājis, jo liedzies pamazām ievest latīņu burtus «Rīgas Avīzē», baidīdamies, ka viņam neatkrītot abonenti. Jā, vēl vairāk: tūliņ pēc sēdēm «Rīgas Avīze» sākusi Zinību komisijai uzbrukt un, pati «jaukdama», nekautrējusies nosaukt Zinību komisiju par «juku cēlēju». Ja nu ticēt abām pretējām pusēm, tad interesanti ir atrast «jaucējus, juku cēlējus, jauna gribētājus» tur, kur tos gluži neparasts bija meklēt - pašos «kārtības pīlāros».
«Rīgas Avīze» domājot, ka apzīmēt visus garos patskaņus ar garuma zīmi esot solis atpakaļ, raibinot ortogrāfiju, bet vienkāršība neesot ortogrāfijas ideāls pats par sevi, jāievērojot arī saprotamība. Ja atmetot garuma zīmes, tad jau varot izmest arī vokāļus, ironiski piezīmēja runātājs, kā to darījuši vecslāvi un ebreji. Rakstītājs gan aiztaupot laiku, bet lasītājs to zaudējot, un lasītāju taču vairāk nekā rakstītāju. Zinību komisijas rakstu krājumus, kuros atmestas garuma zīmes, maz lasot; paši latvieši nezinot, kur gara, kur īsa zilbe: garuma zīmes novēršot pārpratumus. Latviešiem jācenšas uz rakstu valodu, kura būtu svabada no pārpratumiem, piem., mūsu jaunie rakstnieki pēdējā laikā bieži lietojot mazpazīstamus vārdus, un tie esot ļoti pamatīgi apzīmējami. Lielas grūtības arī neceltos no garuma apzīmēšanas i celmā, i galotnēs; uz 850 konsonantiem nākot 680 vokāļu un diftongu, un starp tiem esot tikai ceturtā daļa garu. Vēlējama esot arī akcenta apzīmēšana, jo mums īsti 3 akcenti: stieptais, krītošais un lauztais; bet vietām tikai divi: krītošais un lauztais, citur atkal tik krītošais un stieptais, kā augšgalā; no akcenta neapzīmēšanas varot celties jukas. Vēbers aizrādot uz to; ka leiši iztiekot bez garuma zīmēm, bet patiesībā leišiem, kuriem vēl nau galīgi nodibinātas ortogrāfijas, esot sevišķi burti garuma apzīmēšanai. Tā y esot gari runājams, kamēr i īsi, o esot vienmēr garš, ė tāpat. Pārpratumi gan palikšot pie jaunās Zinību komisijas ortogrāfijas, bet tomēr lielākā daļa būšot novērsta. Beigās sparīgais Endzelīna kgs vēl polemizēja pret Vēbera, Veinberģa, Medņa kgiem, nesaprazdams, kā jel maz «drīkstot apkarot Zinību komisijas nolēmumus». Jāšaubās tikai, vai ortogrāfijas miers būs panākams ar tik stingru uzstāšanos pret nepaklausību Zinības komisijas nolēmumiem; praktiski piemēri vairāk palīdzēs sekmēt lietu nekā visstingrākās pavēles.
Cik daudz ir nepaklausīgo, to tūdaļ pierādīja debates, kuras nu sākās par visiem trim ortogrāfijas priekšlasījumiem un kurās piedalījās bez pašiem referentiem vēl Veinberģa, Niedras, Bebra, Laimiņa un Miķelsona kgi. Veinberģa kgs atbildēja Endzelīna kgm apmēram tāpat, kā Endzelīna kgs Siliņa kgm: esot velti iztērētas pūles pie Zinību komisijas jaunās ortogrāfijas, kurai neesot nekādas nākotnes; ne vien «Rīgas Avīze», bet arī visas citas avīzes faktiski neesot ne mēģinājušas ievest pie sevis jauno ortogrāfiju. Praktiski to nekad nepieņemšot. Izdevēji meklējot tik savas peļņas pie grāmatu izdošanas; ja nu viņi neizdodot grāmatas jaunā ortogrāfijā, tad laikam tādas netiekot pirktas un lasītas, un jaunā ortogrāfija tātad tik izdarot jukas.
To pašu izteica - tik vairāk vārdos un mazāk noteikti - arī Niedras kgs, sevišķi uzsvērdams vienu jaunu momentu: ortogrāfijas vērtību un nevērtību viņš apsprieda pēc tā, cik viņa noderīga nevis vienkāršam rakstītājam iz publikas, bet tādam rakstniekam daudzrakstītājam, kurš «raksta dienā 12 stundas, līdz pirksti top stīvi». Tādā kārtā gluži neuzkrītoši viņš aizrādīja, kāds svars pieliekams viņam pašam kā daudzrakstītājam. Vienkāršs cilvēks, kas par gadu sarakstot tik pāris loksnes, varot gan katru vārdiņu apsvērt ar lielāko rūpību, kur likt vienu zīmi, kur otru, bet 12 stundu rakstītājs ar stīviem pirkstiem gan ne. Un tiešām tādam daudzrakstītājam jau smadzenes var būt pagalam notrulinātas.
B e b r a   kgs tam pretim sūrojās par avīžniekiem, kuri nejūtot diezgan silti līdz latīņu burtiem; ja tie tik gribētu vien, tad varētu drukāt visas avīzes latīņu burtiem un lasītājus ar varu piespiest, līdz tie pamazām arī iemīlētu jauno ortogrāfiju. Bet avīžniekus jau maks spiežot, tie upurējot labu lietu. Tomēr, kādēļ tautai, kura tik skaidri izteikusi, ka negrib jaunās ortogrāfijas, šī taču būtu ar varu uzspiežama, to arī Bebra kgs neminēja.
L a i m i ņ a   kgs pieslējās Medņa kga praktiskos izmēģinājumos iegūtiem panākumiem un aizrādīja, ka garuma zīmes h izlaišana esot ļoti labi iespējama, kā bijis redzams iz Medņa kga raksta, kur h izlaišanu gandrīz neviens neesot manījis. Tātad praktiskos rakstos vajadzētu h izlaist, zinātniskos rakstos turpretim varot lietot jauno ortogrāfiju.
M e d ņ a   kgs debatēs vēl pieminēja, ka nevienu nepārliecināšot pāris minūtēs un sapulcēs un sēdēs jautājumu neizšķiršot. Vispirms vajagot arī vienoties par burtiem: latīņu vai gotu, un tad par ortogrāfiju; gotu burtus būtu vislabāk piepaturēt; garuma zīmi h vajadzētu atmest jeb vismaz viņa vietā likt pusjumtiņu. Reformējot ortogrāfiju vien, t. i., atstājot gotu burtus, neceltos nekādas grūtības. Valoda dzīvs organisms un ne filologu preparāts, tādēļ vajagot praktiski stāties pie jautājuma.
E n d z e l ī n a   kgs norādīja, ka tāda h izmešana bez lielas kaites esot gan iespējama prozas rakstos, bet dzejā ne, piem., «Fausta» tulkojumā vai Sudraba Edžus dzejas rakstos celtos pārpratumi bez garuma zīmes; tāpat esot ar zinātniskiem rakstiem.
Raksturiski priekš visa ortogrāfijas jautājuma bija kāda laucenieka kunga    M i ķ e l s o n a   vārdi, kuros attēlojās, kā zemju ļaudis lūkojas uz šo lietu. Miķelsona kungs esot savā mūžā iemācījies jau kādas septiņas ortogrāfijas, kad beigās nākusi vēl visjaunākā Zinību komisijas ortogrāfija; visās septiņās viņš rakstījis, bet visas tās devušas iemeslus uz pārpratumiem, tā ka viņš juties piespiests izdomāt vēl astoto, savu pašu (par kuru laikam iesniedza sapulces vadītājam kādu rakstu). Bērni gan ātri iemācoties dažādas ortogrāfijas, bet, kad viņiem pirms jāielaužoties garīgu grāmatu ortogrāfijā, tad vienas, otras avīzes, tad beidzot Zinību komisijas ortogrāfijā, - tad iznākums esot tas, ka viņi galā nerakstot pareizi nevienā. Šim savā garajā mūžā esot gadījies tik viens vienīgs raksts, kurš bijis pareizā ortogrāfijā, bet tas tad arī nācis no paša Zinību komisijas rakstveža. Viņš vēl gribēja pievest kādu nelaimīgu gadījienu, kas viņam cēlies caur ortogrāfiju, jo viņš nevarējis atrast savu draugu, bet priekšsēdētājs runātāju apstādināja pašā interesantākā vietā, un tā mēs nedabūjām zināt visu postu, kāds var celties no mūsu ortogrāfijas jukām. Prāti tā gan palika neuztraukti, bet mēs arī netikām galīgi pārliecināti, ka ortogrāfijas jautājumi svarīgāki par saimnieciskiem un sabiedriskiem, un visiem citiem.
Gala vārdā Maldoņa kgs piekodināja, ka jāejot pamazām uz priekšu, bet Zinību komisijai jāejot priekšgalā; turklāt viņš vēl atgādināja, ka galda kartis uz kopmielastu esot pie laika izņemamas. Tā iestājās laimīgs pamiers ortogrāfijas karā.

 

 

III. LITERATŪRAS MIERS

Pēc karstām, garām un nemierīgām ortogrāfijas cīņām nāca vēsā balsī nolasītais, mierīgā garā sastādītais   K a u d z ī t e s   kga priekšnesums par mūsu pagājušā gada   b e l e t r i s k i e m   r a k s t i e m,   kas iznākuši kā grāmatas. Nekādu debatu šis priekšlasījums nesacēla, neviena prātu neuztrauca, neviens nejutās dzīts nedz runātāja teikumiem sīvi pretoties, nedz tiem silti piekrist. Likās pat, ka literatūras jautājums nevienu neierosinātu uz domāšanu, neceltu nevienā jaunu ideju, itin kā pārrunātais priekšmets piederētu pie pašiem vienaldzīgākiem. Te tūliņ jāpiezīmē, ka priekšlasījums pats bij rūpīgi izstrādāts, runātājs nebija pūļu taupījis ar savu priekšmetu plaši iepazīties. Tā tikām dzirdējuši arī par tādiem rakstiem, par kuriem gan bez cien. runātāja palīdzības ne savu mūžu mūs nebūtu aizsniegusi jebkāda vēsts. Arī savus slēdzienus taisīja runātājs no mūsu beletristikas apskata; vienai daļai tie varēja būt pa prātam, kamēr citiem īsti būtu vajadzējis tos stingri apkarot, bet tomēr neviens nepacēla savu balsi, - piekritēji laikam drusku kautrējās un baidījās izteikt klaji savus ieskatus, apkarotāji neturēja vēl par vajadzīgu uzstāties, un plašākai publikai viss jautājums likās diezgan vienaldzīgs. Pie vienaldzības cēloņiem pieskaitāma arī apskata vēsā objektivitāte. Bet, lai cēloņi būtu bijuši kādi būdami, mums vēl vēlāk būs gadījums par viņiem runāt, - raksturiska un savāda parādība visādā ziņā ir, ka dzīvāku ievērību sacēla ortogrāfijas un ne beletristikas jautājums.
Pārrunādams oriģinālos baletristikas rakstus, priekšlasītājs minēja. sevišķi Andrieva Niedras «Zemnieka dēlu», kurš agrāk bijis iespiests «Pēterburgas Avīzēs». Stāsta saturu īsumā atstāstot, tika uzsvērts, ka Niedra tēlojis «īstu studentu ar vīna pudeli rokās», un tiešām tas jau arī ir raksturiski: ja mēs, latvieši, tēlojam «īstu» studentu, tad «bez pudeles» tas nau domājams, un zīmīgi arī tas ir, ka tagad šī pudele, kura nešķirami pieder pie latviešu studenta, kā, piem., grāmata pie krievu studenta, nau vairs vienkārša   a l u s    pudele, kādas savā laikā tik jūsmīgi cildināja Aluskausa Jēkabs, bet ir -   v ī n a   pudele: mēs esam civilizācijā uz priekšu gājuši, mēs neesam vairs tik prasti kā agrāk, un mūsu progresa simbols varbūt ir šī vīna pudele. Viss Niedras stāsts, kurš saucas par teiku, ir taču simbolistiski saprotams; varbūt arī viņa studenta vīna pudelē vairāk slēpjas, nekā vienkāršs cilvēks var iedomāties.
Stāstā tiek tēloti: garīdznieks, dabas pētnieks un strādnieks, un viņu darbība esot simbolistiska. «Zemnieka dēls» pats nozīmējot latviešu tautu, māte - esot mūsu pagātne. Visjaunāks pēc tēlojuma iznāk strādnieks, kurš cenšas tik saraust naudu; tā kā še nu strādnieks stāv kā tips, kā priekšstāvis vispār strādniekiem, tad gluži jocīga ir Niedras kga strādnieku centienu nesaprašana, jo tipiskam strādniekam jau nau nekādas cerības saraust naudu, tas ir ideāls pilsoņiem, kuri tādēļ arī ir niknākie sargi saraustam privātīpašumam; kamēr strādnieku intereses gluži pretējas. Ka Niedras kgs nau spējis uzķert pat šo pamata starpību starp divām šķirām, tas dod par viņu gluži savādu liecību. Ka strādnieki no Niedras kga tiek bez tam vēl noteikti par slinkiem un nolaidīgiem, tas nau nekāds brīnums, viņiem vajadzētu daudz naskāk priekš citiem «saraust» naudu. Runātājs Kaudzītes kgs īpaši cildināja rakstnieka spēju runāt vecu, vienkāršu ļaužu valodu un iedziļināties viņu garā. Jāsaka tiešām - jaunlaiku garā iedziļināties ir grūtāk un N. kgm jo grūti. Arī priekšlasītājs izteicās, ka «Zemnieka dēls» saceļot smagas domas par tagadni, kaut gan viņš varbūt domāja citas domas nekā mūsu lasītājs; bet smagi tiešām top, redzot, ka rakstnieks tā veselai šķirai ceļ neslavu, visjaunākai un dzīves spējīgākai šķirai, un viņas aizstāvji to nemana.
No šī stāsta runātājs ar manāmu prieku pārgāja uz «J a u n ī b a s   a t m i ņ ā m»   n o   m ā c ī t ā j a   N e u l a n d a,   kurš, aprakstot savus bērnības gadus, kavējoties sevišķi pie Cimzes un Valtera, tēlojot skolotāju un mazgruntniecības stāvokli pagājušā gadsimtenī un kur vispār manāms veselīgs gars; šis stāsts jo patīkamāks un mīļāks tādēļ, ka tik reti tādus varot sastapt.
Līdzīgi patīkami stāsti esot   Z e i b o l t a   J ē k a b a    «Zemdabis laimā» un «Garā diena», kur atrodami pushumoristiski novērojumi, tipiski, veseli raksturi, kur pat piedauzīgas lietas tiekot atstāstītas patīkami, ka acīs neduroties.
Interesi sev piegriežot arī   P e n ģ e r o t a-S v e š ā    stāsti «Ceļi un tekas». Tā esot liela grāmata, 220 lappuses bieza; literāriskās vērtības tai neesot lielas, bet ikdienišķam lasītājam viņa esot diezgan laba, jo tur esot dažas pamatotas domas. Tā, piem., tur tiekot apkarots dzeršanas jaunums. «Emancipācija», kura taču citkārt tik bīstama, te ļoti patīkami tēlota, jo «emancipētā» varone esot atmetusi savu «amaconību» un «puisību» un, vecumam tuvojoties, jūtoties nelaimīgā viena pati. Interesants visādā ziņā, ja arī ne stāsts, tad pats stāstītājs, kurš tik visai vienkārši pratis definēt «emancipāciju» par «puisību»; viss sieviešu jautājums viņam liekas pastāvot tikai iekš cenšanās pēc «puisības»; sievietes agrāk gribēja tikt pie «puišu tiesībām un biksēm», kā teica Purapuķe, bet nu Pengerots-Svešais redz, ka visas briesmas pagājušas, puišiem paliek savas tiesības un bikses un vecas meitas paliek vientulīgas un dod atkal karaļvalsti par brūtgānu.
Viņš nemaz nau manījis, ka arī emancipācijas kustība tikusi dziļāka un apņēmusi plašākas aprindas, kur tā nau vairs modes, bet dzīves jautājums. Bet taisni tādi rakstnieki, kas nekā nemana, ir patīkami, un tur priekšlasītājam taisnība. Vienu gan rakstnieks bija manījis, proti, ka baskājieši un viņu nožēlošana ir modē, viņš tad arī sauca tos par «cienījamiem vīriem», pie kuru nelaimes tikai citi vainīgi. Viņš neapķer, ka no «cienījamiem baskājiešiem» nekas labs nevar nākt, ka ne tie ir karotāji priekš nākotnes. Tomēr tas nebūt nau pārmetums Penģerota kgm, jo mode ir valdniece, un pie mums pat vēl neviens moderns kritiķis nau emancipējies no baskājiešu un Gorkija un Andrejeva dievināšanas.
Ar īpašu prieku runātājs minēja   Ķ ē n i ņ a   k u n g a   «J a u n ī b a s   l i t e r a t ū r a s» teicamos II un III iespiedumus, kurus bez bailēm varot sniegt bērniem, kuri audzinot neaizskaramas goda jūtas un tiklību. Stāstu nodaļā izraudzīti raksti ar retu garšu, tiem arī esot literāriska nozīme, kā sevišķi Līgotņu Jēkaba, Saulieša, Upīša rakstiem.
J ū l i j a   D i e v k o c i ņ a   «Bērnu raksti» esot arī labi, bet Karmen Silvas stāsta iespaids paliekot neskaidrs; sevišķi labs esot paša Dievkociņa stāsts.
Vēl tika minēti   J e n d e s   kga raksti «Bērniem» I un II, kuri izdoti no Derīgu grāmatu nodaļas un vispār esot ieteicami.
Tad runātājs minēja lielu garu reizi grāmatu, kurām, kā viņš pats teica, neesot    n e k ā d a s   l i t e r ā r i s k a s   vērtības: saturs esot romantisks, apstrādājums ne visai veikls - ar vārdu sakot -   s e k l a s   g r ā m a t a s.   Tomēr viņš visas piesauca vārdā, atstāstīja īsumā viņu saturu, tāpat kā literāriski vērtīgām grāmatām, izklāstīja viņu tendences: iesākt ar mazu kapitālu veikalu, tāpat kā Kārlis un Marija, lai tiktu turīgi; zemnieku dēlam mīlēt muižnieku meitu, lai tiktu godā; būt uzticīgam laulībā u. t. t., dziļdomīgas un nedzirdētas mācības. Par tādām grāmatām līdz šim nemēdza referēt, viņas pieskaitīja pie sēnalu un lubu literatūras un nevienam neieteica.
Kaudzīša kgs ar šādiem pārāk radikāliem uzskatiem nau mierā, viņš gluži objektīvs un domā, ka arī seklas grāmatas nau nīdamas; viņa princips ir,    l a i   g r ā m a t a   a r ī   i r    s e k l a,   k a d   v i ņ a   t i k s    k a i d r a.   Runātājs pārliecināts, ka dziļas grāmatas nenoder visiem; ir dažādu lasītāju šķiras, un lielākai noder taisni seklās grāmatas, jo dziļas tā nesaprot un   d z i ļ a j ā s   n e r e t i   i r   a r ī   n e z ā l e s.   Nevajaga saukt seklās grāmatas par   l u b u   l i t e r a t ū r u,    bet par   ļ a u ž u   l i t e r a t ū r u.    Patiesībā mums arī nemaz neesot jaunas oriģinālas lubu literatūras, jo tikai tulkojumos esot ļauna un kaitīga literatūra, mūsu t. s. lubu literatūra esot bez kādām briesmām, - un patiesi, tas jāatzīst - seklumā jau neviens nenoslīks, bet gan dziļumā. Seklās grāmatas rādot arī nereti ceļu uz dziļākām. Derīgu grāmatu nodaļai arī vajadzētu dot pastarpām seklākās grāmatas, lai tā vēl vairāk iemānītu uz dziļajām. Tātad runātāja uzskats būtu tas, ka tauta jeb «ļaudis» vispirms sargājami no kaitīgiem iespaidiem; labāk lai viņi paliek sekli līdzi seklajiem rakstiem, bet lai tik viens otrs nesamaitājas pie dziļajiem rakstiem. Kas ir kaitīgs, tas tuvāki netika apzīmēts, varētu pat domāt, ka viss, kas iet pāri pār seklajām, banālajām mācībām sekli skaidrās grāmatās, kā, piem., par Kārli un Mariju. Tad apmēram viss būtu no «ļauna, kas ir no jauna», visi to «ļaužu» karstie centieni pēc gaismas, pēc tiesībām, viss nemiers ar pastāvošo. Nemiers vien ir visas uz priekšu iešanas dzenuls, bet seklās grāmatas dod tikai mieru, parasto ikdienību. Un, ja runātājs domā, ka būs aizvien šķiras, kas prasīs seklās literatūras, tad tā nekādā ziņā nebūs tā šķira, kuru viņš sauc par «ļaudīm», tā iet uz priekšu, un taisni tā prasa krietnu grāmatu.
Ar šo uzskatu šinī vietā plašāk nodarboties nau iespējams, tikai jāpiezīmē, ka tas ir raksturisks un laika zīme; ko līdzīgu mēs atrodam tagad arī citur, uz ko vēl aizrādīsim. Jo rodas apziņa, ka ir šķiru literatūra un ka rakstniekiem jāraksta vai nu priekš vienas, vai otras šķiras.
Runātājs tad pārgāja uz speciāliem jautājumiem literatūrā un nopriecājās, ka raksturu tēlošanai mūsu rakstnieki piegriežot vairāk vērības, viņš minēja Poruku, Blaumani, Niedru, Zeiboltu, Saulieti u. c. Arī valoda vispār esot tikusi labāka, tā ka varētu jau runāt par valodas jaukuma jautājumu; pat seklākiem rakstniekiem valoda esot tagad diezgan laba.
No tulkojumiem runātājs minēja pašus svarīgākos, kam literāriska nozīme vai kas citādi ieteicami un pielaižami lasīšanai. Pašā priekšgalā visiem 1902. gadā tulkotiem romāniem vai stāstiem stāvot vecākā   A l e k s a n d r a    D i m ā   lielais trīs sējumu romāns «G r ā f s   M o n t e   -   K r i s t o», novilkums iz «Dienas Lapas». Romānā daudz sarežģījumu, Dimā nepārspēts meistars tēlošanā un tiešām ģeniāls fantāzijas spējā. Stāstā mācītā dzīves gudrība ir: nekad neizsamist un aizvien sākt no jauna. - «A s t o ņ i   g a d i   S a h a l ī n ā» no Dobroļubova bija nodrukāts «Pēterburgas Avīzēs», - aprakstījis noziedznieku dzīves bez pesimisma un tādā garā, ka lasītājs šos nelaimīgos nenotiesā. Savs svars esot arī romānam «Ledus māja». Melnais Alksnis tulkojis   T u r g e ņ e v a   slaveno stāstu «P i r m ā   m ī l e s t ī b a»; tad ievērojams G o g o ļ a   «V i j s»,   G o r k i j a    «M a k a r s   Č u d r a» un «Mans ceļa biedris» (Derīgu grāmatu nodaļas izdots). No vācu valodas tulkotie stāsti esot mazāk ievērojami, H e i m b u r g a s   «L i e k ē d ī t e», gari stāsti; Ešstrutas «Zalome» iz augstākām aprindām.
Runātājs savu priekšlasījumu nobeidza ar īsu pārskatu par tulkotām bērnu grāmatām, sevišķi uzsvērdams tādas ar reliģisku saturu; aizrādīsim še tikai uz Melnā Alkšņa «Mazajo atpūtas», kurai valoda laba un kura pēc satura labākā. Arī citās grāmatās valoda esot laba, dažās pat skaista. Tātad pēc cien. Kaudzīša kga liecības mēs varētu teikt, ka mūsu rakstnieki nu reiz izmācījušies latviski rakstīt un ka nu, tulkotās grāmatās pārspriežot, nevajadzēs vairs vai vienīgi runāt par sīkiem valodas jautājumiem, bet atliks vairāk laika aizrādīt uz oriģināltekstu garu un nozīmi priekš mums.

*

V a i ņ a g a   d a n c i n ā š a n a   u n   e t n o g r ā f i j a s   v i e t a

Pēc tam kad mēs plaši atstāstījuši priekš mūsu laika sprīža tik zīmīgo un interesanto M. Kaudzīša kga priekšnesumu, mēs varam īsi pieminēt   P ē t e r s o n a   kga apcerējumu par   v a i ņ a g a   d a n c i n ā š a n u.   Ko tuvāku par viņu teikt mums būtu neiespējams tādēļ vien, ka mēs, runātājam gluži klāt sēdēdami, tomēr nekā nevarējām sadzirdēt, - publika visu laiku izturējās tik nemierīgi un, kaut gan tika apsaukta no priekšsēdētāja, tomēr viņai prātā bija un palika pavisam cits nekā vaiņaga dancināšana. Jāšaubās arī, vai Endzelīna k., kurš uzslavēja runātāju par viņa čaklo etnogrāfijas ziņu krāšanu, būs spējis iejūsmināt publiku par vaiņagu dancināšanu. Iejūsmināsies tikai speciālisti, bet ne tautas plašākās aprindas par etnogrāfiju, kura, protams, tādēļ tomēr paliek ļoti simpātiska zinātne un viņas kopšana cienāma. Visas tautas sajūsminājums priekš etnogrāfijas pagājis; ar sēriem smaidiem mēs tagad varam nolūkoties uz savām jaunības pārmērībām un neuztraukties, ja kāds smejas. Šādā ziņā mēs varam reizē izsacīt pārliecību, ka tādi priekšlasījumi kā Pētersona kga ir nevajadzīgi Zinību komisijas vasaras sapulcēs, kurās jāpārrunā visu tautu interesējoši priekšmeti - un vainagu dancināšanai tika diezgan gaiši izrādīta vienaldzība. Tie der speciālās zinātnieku sapulcēs. Un reizē mēs varam arī vēlēties līdzi Endzelīna kgm, lai referents pasniegtu sakrātos materiālus, tautas dziesmas u. t. t. savā izloksnē, jo viņš tur pilnīgi kompetents un darbam būtu tā vēl lielāka etnogrāfiska nozīme.

 

 

IV. LATVIEŠU LIRIKA 1902. GADĀ

Pēc Pētersona kga lasīja   T e o d o r s   Z e i f e r t a    kgs par «l a t v i e š u   l i r i k u   1902. gadā», apskatīdams vispirms ražojumus un tad izsacīdams vispārējas domas par dzeju tautā kā slēdzienus iz mūsu lirikas attīstības gaitas pēdējā laikā.
Dzejas grāmatu pagājušā gadā iznākušas veselas septiņas, bet tikai vienā esot tiešām dzeja:   K. S k a l b e s   «C i e t u m n i e k a    s a p ņ o s». «Aiz viņiem kalniem, tur saule spīd» būtu labs moto šiem dzejoļiem, kuri aizņemot kā mīlīgā mūzika un atraisot no nospiedošas apkārtnes. Dzīšanās tikt ārā iz šīs apkārtnes, galvenais, simpātiskais motīvs jaunajam dzejniekam, kurš jūtas še kā cietumnieks, kaut gan pats īstu cietumu vēl nau izbaudījis.
Pār visām pārējām grāmatām varam ātrāk pāriet pāri. Cītīgi mēģinājoties dzejā  J.  P ā v i l s   («Papardītes un Ciesas»); pantiņi gludi, vārdi jauki, centieni krietni - bet viss sekls; Kaudzīša k. laikam turpretī teiktu: lai sekls, bet skaidrs, - «ļaužu literatūra».
Aiz J. Pāvila dzejas strautiņš top vēl seklāks un nāk jau «Mīlestības un jaunības dziesmu kronis» un «Mīlestības dziesmu vaiņags». Otrā no šīm grāmatām iespiesta jau ceturtā drukā, un tātad tā prece tautā iet, kaut gan šīs grāmatiņas vērtība neievērojama. Runātājs apskatīja arī garīgo dzeju un atrada, ka arī garīgās dziesmās sākot parādīties vairāk izkopta tehnika; bet mums maz laika nodarboties ar dažādām «kapu mirtēm», «dvēseles nopūtām» un «paradīzēm». Tad vēl tika aizrādīts uz Freija izdoto «Par piemiņu», kur katrai dienai savi bībeles vārdi un dziesmu pants; grāmatiņa gan nodomāta baptistiem.
Apskatot literāriskos mēnešrakstus, runātājs tur nebija redzējis liela kupluma. «A u s t r u m ā» dziļākās jūtas uzejamas kādā Mārtiņa dzejoli un Mārtiņa Greiga un Blau'a atdzejotā dziesmā; bež šiem dzejniekiem būtu mināmi vēl Paparde, Sauliets, uz gada beigām vēl Poruks, Skalbe u. c. «M ē n e š r a k s t ā» visražīgākā dzejoļiem bijusi Birznieku Sofija, kurai izdodoties izteikt jūtas, kas sakarā ar dabu. Tad plašas telpas bijušas novēlētas vēl Fallijam, kuram esot tāda pašapziņa jeb lielīšanās sērga, kāda līdz šim vēl nebijusi redzēta latviešu dzejās; vairāk oriģināla arī nekā neesot viņa dzejoļos. Kā jauns dzejnieks parādījies Rūdolfs Balodis, tomēr viņa īpatnība vēl palikusi nenoteikta. Ar parasto spēju dzejojuši Rainis un Aspazija. «J a u n ī b a s   d r a u g ā» tiekot rūpīgi piekopta dzejas nodaļa; lielākā daļa dzejoju gan esot jau agrāk bijusi citur drukāta, bet izvēle laba, un tiekot nopietni strādāts, lai jaunībā ieaudzinātu īstas dzejas sajēgu. Tas pats sakāms arī par «J a u n ī b a s   l i t e r a t ū r u», jo abu izdevumu dzejas nodaļu vadot kompetents lietpratējs dzejnieks A. Ķēniņš.
Ķēniņam tomēr tika no referenta pārmests - un gluži nevietā -, ka viņš piegriežot pārāk vērības filozofisku domu pilnai, tendenciozai, paskubinošai dzejai, pat skolmeistariskai pamācīšanai. Filozofija un skolmeistarības neder bērniem, bet kā lai iz dzejas izdzen «paskubināšanu»? Tad Vilhelmu Tellu vajadzētu pirmo izdzīt. No paskubināšanas nau brīva arī tautas dzeja, un mūsu jaunībai taisni   t a g a d   vajaga paskubināšanas uz priekšu, nevis remdenas novērošanas. «Konkrētā» dzeja gan ir augstāka, bet ir laiki, kad bez paskubināšanas nemaz nevar iztikt, un - - kur nau tendences? Augstākā ziņā katrai labai dzejai ir tendence: «Nātanam Gudrajam» ir tendence, bet arī «Faustam»; laba dzeja aizvien modina zināmu nemieru, cenšanos uz priekšu, uz attīstīšanos - mazāk laba dod mieru un attura uz vietas; bet    m ē s   nevaram stāvēt uz vietas.
Sava apcerējuma otrā pusē runātājs atkal reiz norādīja uz nožēlojamo faktu, ka grāmatas, kurām nau nekādas dzejas vērtības, izplatoties tautā pa tūkstošiem, kamēr labas grāmatas izdevēji neizdodot, jo tās netiekot pirktas. Tagadējā īstā tautas dzeja, kuru tauta tiešām lasa, esot «mīlestības gaudas» un «paradīzes ziedi», garīgā dzeja ar nejēdzīgo valodu, ja daudz - Dinsberģi un Lapas Mārtiņi. Labas garšas ziņā tauta tagad stāvot zemāki nekā priekš gadusimteņiem, kad īstas tautas dziesmas bijušas viņas garīgā barība. Mēs esot gājuši stipri uz priekšu, bet tautas lielākā daļa noslīdējusi lejā, jo spēcīgākie, vairāk attīstītie locekļi no viņas atšķīrušies. Tie ir tie, kas rada kultūru dzeju, un šādai dzejai tad jātop par šķiras, ne visas tautas dzeju; tauta šo dzeju nesaprot un neiejūsminājos priekš viņas. Jau Auseklis aizvien minot tautu, bet tautai viņa dzeja palikusi sveša. Īsta dzeja rodoties, nevis kāda stāvokli mākslīgi iedomājoties, bet tieši tēlojot tā stāvokļa jūtas, kurā pats dzejnieks atrodoties. Vilšanos vajadzētu reiz izdeldēt. No labākiem dzejniekiem nau gaidāms, ka tie sacerētu ko tādu, ko tauta labprāt lasa. Bet kā nu līdzēt? Lai konkurētu ar pātarniekiem un lubeniekiem, vajagot no tiem mācīties un labas grāmatas pienest vairāk tautai klāt. Tā būtu lietas tehniskā puse, un viņai, pēc mūsu domām, taisni vislielākā nozīme.
Iekškrievijā, tanīs guberņās, kur ir zemstes, tiešām rīkojas ar lielu sparu un spīdošiem panākumiem, labas grāmatas darot tautai pieejamas, gan tās uz tirgiem pārdodot, gan pa laukiem iznēsājot, gan bibliotēkas dibinājot, un tauta tad tur arī lasa tiešām labas grāmatas (ko var ar dokumentiem pierādīt) un nejūt nemaz vajadzības pēc kādas atsevišķas «ļaužu literatūras», kura tik tuvu rada «lubu literatūrai». Šo svarīgo jautājumu mēs ceram citā vietā plašāk pārrunāt, ja vien negadās zināmie šķēršļi. Cits apstāklis būtu grāmatu dārgums, kā to novērst?
Bez tehniskās puses uzlabošanas Teodors liek priekšā arī vēl citu līdzekli: pašu dzejas ražojumu uzlabojumu. Pumpura «Stāsti manim, Daugaviņa» tikusi par pilnīgu tautas dziesmu. Pumpurs nau ar nodomu tautas garšai piemērojies, bet izteicis jūtas, kas ari inteliģencei vienādas ar tautu. Kaut gan inteliģences garīgā pasaule plašāka, tomēr viņai nereti esot kopība ar tautas redzes aploku. Vajadzētu sakopot tos dzejas ražojumus, kuri saprotami abām pusēm un kuri nāk no īstiem dzejniekiem. Šādu dzeju krājumu mums vēl nau, vāciem turpretī ir lēti dzeju krājumi no Ludviga Jakubovska, pa 6 kapeikām katrs: jaunlaiku dzeja un Gētes un Heines izvēlēti dzejoļi. Kādu ar estētisku garšu sastādītu dzejoļu izdevumu varētu izlaist vismaz Derīgu grāmatu apgādniecības nodaļa; jaunības rakstu izdošana viņai ir jau labs pasākums.

 

 

V. JAUNĀ TAUTAS DZEJA

Pie debatēm pēc Teodora referāta bija pieteikušies vairāki kungi.   R. B ē r z i ņ a   kgs aizrāda, ka līdzīgs dzeju krājums, kādu vēloties Teodors, lai attīstītu tautas garšu, jau esot, proti, P. Bērziņa izdotais krājums «Neaizmirstelītes».
Tad uzstājās V. Dermanis garākā dzīvā runā, kura atrada arī publikas piekrišanu - taisnību sakot, šo piekrišanu ar tiešām liecībām tagad vairs nau iespējams pierādīt, jo katra piekrišanas zīme tapa tūliņ pašā dīgli nomākta no prezidenta kga, kurš stingri izpildīja savu kārtības uzrauga lomu. Par nekārtību tika ieskatīts katrs publikas mēģinājums kaut kādā kārtā dzīvāk interesēties par priekšlasījumiem, - miers ir pirmais pilsoņu pienākums, un mēs tiekam no visām pusēm audzināti uz šādu pilsonību. Dermanis, kā arī dažs labs cits bij sapratis Teodoru tā, it kā tas būtu ieteicis atgriezties atkal pie senās tautas dzejas. Tam pretim Dermanis aizrādīja, ka tautas dziesmas cēlušās sensenos laikos, kuriem ar mūsu laikiem neesot vairs nekā kopēja, viņas izteicot tikai tā laika jūtas un domas, bet visi mūsu dzīves apstākļi esot lieliski pārgrozījušies, īpaši pašos pēdējos gadu desmitos pēc klausības atcelšanas. Mums esot sava, mūsu laiku tautas dzeja, kura attēlojoties dzejās no mūsu dzejniekiem: Raiņa, Aspazijas, Plūdona u. c. Šie dzejnieki izsakot tautas jūtas un domas, viņu vajadzības un ilgas, visu to, ko tauta neapzinīgi jūtot. Tauta pati tikai nespējot izteikt savus prasījumus un savas vajadzības gaiši aptvert. Atdzīvināt seno laiku dzeju neesot iespējams, un uzspiest mūsu dienu dzejniekiem, lai tie piemērojas tautas garšai, būtu nepareizi, jo, kā jau teikts, tauta pati sevis vēl pilnīgi neapzinās, viņas garša nau vēl pilnīgi attīstījusies šinī pārejas laikmetā, tauta nesaprot vēl moderno dzeju, kaut gan arī tā ir tautas dzeja, i. i., tautas neapzināto jūtu izteicēja.
Papildinot Dermaņa k. uzskatu, jāsaka, ka tiešām tautas dzeja nau vienīgi tā, kura ir zināmā laikā tautas mutē, bet arī tā, kura izteic tautas slepenās jūtas; jā, pat šī pēdējā ir īstā tautas dzeja, jo viņas tautiskums pastāv ne vienīgi ārējā apstākli - ka tauta viņu lasa -, bet taisni saturā, tautas garā. Šādā ziņā mūsu laika tautas dzeja ir tā, kura pesimistiski un kritiski lūkojas uz visu tagadni un kura ilgojas un ar sparu cenšas salauzt tagadnes šaurumu. Pamatīgi apsvērt šo uzskatu, protams, nau iespējams kādā blakus piezīmē; arī runātājs to neizveda noteikti cauri un savā vēlākā priekšnesumā par latviešu drāmu bija no tā atkāpies, jo nespēja izskaidrot tādu tautisku parādību kā Aspazijas «Vaideloti». - Attīstīdams savas domas tāļāk, Dermanis atzina, ka piemēroties tagadējai tautas garšai būtu nolaisties no dzejas augstumiem līdz lubu literatūrai. Citas tautas saprotot Ibsenu, Hauptmani, Zudermani, mēs ne; tas esot pierādījums, ka nesaprašanas cēlonis neesot pašā dzejā, bet gan tautā, t. i., viņas neattīstītā garšā un zemā izglītības un sabiedriskās attīstības stāvoklī. Kā vienīgais līdzeklis atliekot tautu tālāk attīstīt, izkopt viņas gaumi, lai viņa varētu saprast modernās dzejas simbolus un alegorijas, pazītu pati sevi šinī dzejā un to iemīlētu. No šīs modernās dzejas, kura esot īsta tautas dzeja un par kuras reprezentantiem runātājs atzina augšā minētos dzejniekus, esot jāizšķirot daži moderni dzejnieki, kā Ķēniņš, Kleinberģis, Viktors Eglīts u. c., kuri piekopjot tikai t. s. «tīro mākslu» vien, tēlojot jūtas, kādas esot tikai viņiem pašiem un turīgām šķirām; priekš tiem tautas neesot, viņi tautu un tauta viņus nesaprotot. Tie esot tā saucamie dekadenti, viņi tapuši par šķiras dzejniekiem un mūsu tautas dzeju nevarot veicināt. Bet arī īsti moderno tautas dzeju tauta vēl tik drīz nesapratīšot, jo viņas attīstībai esot daudz kavēkļu, kuri ne tik ātri novēršami; ja tie būšot novērsti, tad nākšot zelta laiki arī mūsu dzejai, jo tauta to sapratīšot un iemīlēšot.
Tad vērība tapa nogriezta no galvenā jautājuma, jo Niedras kgs uzstājās kā Fallija aizstāvis; mēs nezinām, vai Fallijs jūtas sevišķi laimīgs, ka nācis zem šiem apsardzības spārniem. Fallija vārds, tā runātājs izteicās, ticis bieži minēts, vairāk viņam bijis nosodītāju nekā aizstāvju, bet tas tomēr nepadevies. Kā rādoties, tad tas ticot pats sevim un savai nākotnei, un, ja vien neesot fanātiķis vai ārprātīgs, tad tas esot spēks. Kritikai jābūtot pret viņu objektīvai; neesot pareizi, ja Teodors viņam pārmetot lielīšanās sērgu, tas viņu aizskarot; to nedrīkstot. Niedras kgs, kā   d o m ā j a m s,   visā nopietnībā un stingrībā turas pie tā uzskata, ka kritika nedrīkst par rakstnieku izteikt brīvi savas domas; visiem vēl būs nelāgā piemiņā, kāds tracis tika celts no Niedras kga aizstāvjiem, kad Teodors bija iedrošinājies viņa ražojumus neslavēt, bet teikt par tiem patiesību; ko viņš domāja.   D o m ā j a m s   gan būtu, ka šāds ir N. kga uzskats, un tad par to, kā jau uzskatu, varētu runāt, - bet nu N. k. pats priekš gadiem iesāka sava rakstnieka karjeru ar to, ka līdzās kāda Liepājas vīra un citiem ķengāšanās rakstiem par Aspaziju - Liepājas rakstus pat Draugu biedrība atzina par neģēlībām - uzbruka šai mūsu pirmai rakstniecei «Austrumā» nedzirdētā kārtā, pūlēdamies noliegt viņai katru spēju un nozīmi. Tātad Niedras k. nebūt neturas pats pie sava uzskata, ka kritika nedrīkst nepamatoti uzbrukt rakstniekam. Uzskatu viņš var mainīt, cik vien grib; tas viņam ir tikai kaujas ierocis. Šis savādais bruņinieks Niedra, kas turklāt vēl slēpjas aiz pāris burtiem, uzbruka toreiz sievietei, tagad viņš tik bruņinieciski aizstāv Falliju. Nabaga Fallijs! Ja Fallijs esot saucies par pravieti, saka N. k., tad viņš to runājot ne savā vārdā, bet kā dzejnieks; varot teikt vienu un domāt ko citu. Šādās reizēs vajagot pielikt estētisku mērauklu.
Arī par labu dzejas grāmatu izplatīšanu Niedras k. izsacījās: grāmatu lētums nekrītot svarā, vainīgi esot paši dzejnieki, ka viņus nesaprotot, jo viņiem esot «a k l a   f a n t ā z i j a», pat mūsu labākajiem. Kas šī «aklā fantāzija» tāda ir, to pats runātājs nemācēja pateikt, bet visādā ziņā viņa esot jāņemot par vienīgo objektīvo mērauklu pie dzejoju vērtības apspriešanas. Grūti tikai nāksies nabaga kritiķiem mērīt ar šo auklu, kuras garumu pats viņas atradējs nezin. Viņš gan pūlējās aklo fantāziju paskaidrot ar kādu citātu, bet neiznāca daudz vairāk par «aklas vistas dzīšanu» rotaļās. Skaidri bija tikai tas, ka Līgotnu Jēkabs neesot dzejnieks, tādēļ ka viņam kāds nepareizs salīdzinājums, bet varbūt pareizāk tādēļ, ka Līgotņu Jēkaba gars viņam nepatīk. Dzejniekam ar «aklu fantāziju» lasītāji nevarot izdzīvot līdzi viņa jūtas, tam esot savādas gleznas, kuras neesot domājamas; šiem dzejniekiem vajagot stāties laukā iz rindas, tad atlikušos tauta saprastu. Viss, ko runātājs ar savu jauno «aklās fantāzijas» mācību gribēja teikt, bija laikam sen pazīstama lieta, ka gleznām dzejā vajaga būt pareizām; bet pēc gleznu pareizības vien apspriest dzejas vērtību ir ērmoti, jo dzeja taču ir daudz vairāk nekā pareizu un skaistu gleznu pušķis. - Kritika arī daudz esot grēkojusi, nemērīdama vienīgi pēc «aklās fantāzijas», bet mudinādama dzejniekus uz ideju tēlošanu, kuras lasītāji nesaprotot šos lasītājus vajagot sistemātiski mācīt, kā jālasa dzejas pēc «aklās fantāzijas» teorijas; jāizdodot tādas mācības grāmatas, kādas ārzemēs jau esot.
Kad   Ķ ī p e r a   kgs bij īsumā priekšrunātāja domām izteicis savu piekrišanu, kas publiku ne visai pārsteidza un uztrauca, tad uzstājās Teodors un vispirms atbildēja R. Bērziņa kgm, ka P. Bērziņa «Neaizmirstelītes» neesot izvēlētas pēc estētiska principa un tādēļ neizpildot viņa prasījumus. Tad Teodors paskaidroja, ka nemaz neesot to domājis, ko Dermanis apkarojis, jo negribot griezties atpakaļ pie senatnes un atdzīvināt seno tautas dzeju; viņš tik vēloties, lai tiktu sastādīts krājums no labākām dzejām priekš tautas, tā ka tauta iemīlētu jauno dzeju. Piem., mīlestības dzejas no lubu dzejniekiem esot sevišķi iecienītas tautā, bet varētu sastādīt tautai mīlestības dzejoļu krājumus no labiem dzejniekiem, jo tie taču arī mīlējuši.
Tāļāk - atbildēdams uz pārmetumiem, ka referātā par mūsu liriku Fallijs aizskarts, Teodors saka: viņš nevarot atzīt par augstu, dzejas cienīgu priekšmetu pašdievināšanos; viņš pieved kā piemēru Heini, kurš gan arī pats sevi cildinājot, bet atkal citās savās dzejās tēlojis, kā jūtoties pazemots. Uz to, ka šī pašcildināšana jāsaprotot simbolistiski, kā dzejnieks, piem., domājot «tautu» un runājot par savu «es», Teodors neatbildēja, bet pārgāja uz jautājumu par normu jeb mērauklu pie dzejoju vērtības apspriešanas. Teodors noliedza, ka varot uzstādīt jel kādu   o b j e k t ī v u   mērauklu; arī «aklās fantāzijas» mēraukla tāda neesot. Ja šo mērauklu pieliktu vislielākiem dzejniekiem, tad arī atrastu nejēdzības, ja vien gribētu. Šī mēraukla esot patvarīga; esot turpretī jāievēro, cik tāli individualitāte izglītota, cik dzejnieks izsakot to, ko pats gribējis izteikt. Teodors še nostājās uz modernākā stāvokļa, no kura skatoties arī nevar noteikt nekādas vispār un visos gadījienos derīgas normas dzejai, tāpat kā nevar uzstādīt nekādus negrozāmus, vispār atzītus likumus daiļumam. Katrs mākslas darbs jāapspriež pēc tiem likumiem, uz kuriem dibinās viņa īpatnējā būtne, un tas ir pilnīgs, ja pats sev un šiem likumiem ir uzticīgs bijis.
Tāļākās debatēs   V. D e r m a ņ a   kgs aizrāda, ka ar estētiskām teorijām vien vēl nekas neesot panākams. Ja arī ievērotu pie kāda dzejoju krājuma sastādīšanas visus prasījumus, lai tie nu saucas par objektīvām vai subjektīvām normām, tad tomēr tas necik nepalīdzētu lubu literatūras apkarošanā, ap kuru grozījās īstais jautājums. Ne vien daiļā literatūra neizplatās tautā, - tas pats liktens arī zinātnei, un nevar taču teikt, ka zinātne būtu nepareiza un ka tādēļ tauta viņu neuzņemtu. Vainīgs te pats tautas zemais attīstības stāvoklis. Runātājs ņēma piemērus un jautāja, vai gan Niedras teorijas prasījums neesot izpildīts Raiņa dzejojos vai Aspazijas, Plūdoņa, Poruka? Itin visur izpildīts, esot jāatbildot, un tomēr tauta viņus nesaprotot tā kā lubu literatūru. Ja izdotu dzeju krājumus, antoloģijas, kurās lūkotu pēc Teodora padoma piemēroties tautas garšai, izlasītu tikai to, kas tautai jau tagad saprotams, tad iznāktu krājums, kam būtu maz dzejiskas vērtības, jo būtu jāņem taisni sentimentālākie dzejoļi. No labāko dzejnieku ražojumiem tādā kārtā var ļoti maz ko izlasīt, jo tie nau sentimentāli, un tātad ar tādu izlasītu krājumu mērķis necik nebūtu panākts.
Mērķis nau nebūt tik viegli un vienkārši sasniedzams, jo vienīgais līdzeklis ir - tautas gaumes izglītošana, kura savukārt sekmēsies ne tik daudz ar labu dzejoju krājumu vai estētisku mācību grāmatu izdošanu, kā ar tautas jaunās paaudzes estētisku attīstīšanu skolā. Tam pretim, protams, varot teikt, ka literāriskas gaumes attīstīšana pie bērniem esot varbūt gan iespējama ārzemēs, kur tautskolu kurss esot sešus vai septiņus gadus, bet ne pie mums, kur tikai trejgadējs kurss. Mūsu tautskola varot ar mokām dot tikai visnepieciešamākās zināšanas; ar labu gribu un lietas prašanu tomēr arī mūsu apstākļos varot vairāk ko darīt. Jānožēlojot, ka pats mūsu tautskolotāju personāls ne vienumēr esot pietiekoši literāriski izglītots, ne vienumēr rādot interesi par mūsu literatūru un tātad arī nevarot bērniem iepotēt mīlestību uz daiļliteratūru un ieaudzēt literārisku gaumi. Un tiešam jaunumam, literatūras atšķirtībai no tautas, ir ļoti dzijas saknes: mums jācenšas ar visiem spēkiem pacelt tautas izglītības stāvokli, paplašināt mācības tautskolās, gādājot par pamatīgāku un pilnīgāku pašu tautskolotāju izglītību; pēdīgi, darot pieejamu izglītību ārpus skolas plašākām aprindām. Galu galā, zināms, šo centienu izvešana dzīvē atkarājas atkal no tāļākiem apstākļiem, kuri ir jāgroza; to še pārrunāt nau vieta un nau iespējams, bet to atgādināt arvien der.
Kā pēdējais runātājs šinī jautājumā uzstājās   E. M e d ņ a    kgs, kurš norādīja, ka vajagot noņemt vainu no dzejniekiem, kuriem tā tiekot nepareizi uzkrauta; ne dzejnieki esot vainīgi, ka tauta viņus maz lasot, bet daudz un dažādi apstākļi. Citu starpā vainīgi esot pie lubu literatūras arī sevišķi paši izdevēji, kuru garša pa lielākai daļai esot gluži neattīstīta. Tautai esot vajadzīgi izdevēji, kas būtu izglītoti vīri, kuri spējīgi daudzmaz patstāvīgi apspriest izdodamo grāmatu vērtību. - Tad runātājs griezās vēl pret to uzskatu, kurš bieži sastopams: it kā mūsu tautas dziesmas būtu novecojušās un nederētu literāriskas garšas attīstīšanai.
Mēs še pilnīgi dalāmies runātāja uzskatos, jo mūsu tautas dzeja ir un paliek neizsmejams avots mūsu dzejas atjaunošanai; no tautas dzejas visur tikai ir attīstījusies mākslas dzeja. Iz tautas dziesmām jāizlasa pērles, tās noderēs kā lasītāju publikai, tā arī pašiem dzejniekiem. Tikai diemžēl mums jāsaka, ka par tautas dziesmu daiļumu un noderīgumu ir gan jau ļoti daudz runāts, bet gandrīz nekas nau darīts, lai šīs daiļās un noderīgās tautas dziesmas tiešām tiktu lasītāju publikai pieietamas. Milzīgais Barona tēva tautas dziesmu krājums ir monumentāls, tautisks darbs, - bet viņš vispirms ir milzīgs - kurš lai tādu nopērk? - un tad viņš ir skaidri zinātnisks ar saviem nepārredzamiem variantu un piezīmju klajumiem, kuri vientiesīgam lasītājam ir tuksneši. Nepieciešami ir vajadzīgi tautas dziesmu izdevumi priekš pašas tautas; no tautas salasīts viss bagātais krājums, - dodat nu tautai atpakaļ viņas dziesmas! Tauta jūt lielāku vajadzību pēc tautas dziesmām nekā zinātnieki, un, ja tam runā pretī, tad jāsaka: tautai ir lielāka tiesība uz savām dziesmām nekā zinātniekiem. Līdz šim tikai viens ir pretī nācis šai tautas vajadzībai - Āronu Matīss ar savu tautas dziesmu izvēli. Darīts še par maz un vismazāk no to puses, kuri savā laikā visvairāk runājuši par tautas gara mantām un apkarojuši visu modernāko literatūru. Toreiz ar sparu bija jāaizrāda uz modernās literatūras lielāko nozīmi. Jo no tautas dzejas gan jāiziet, tai jāiet pa priekšu vai vismaz līdzās, bet tad jāattīsta dzīva, spēcīga, moderna mākslas dzeja, kura ved uz priekšu modernā dzīvē. Lubu literatūra ved atpakaļ un tiešā pagrimšanā. Arī nekāda «skaidra sekla literatūra» neder, jo tā dara seklu, un, ja tautā izsīktu dzijums, uz ko tad lai mēs vēl cerētu? Tautai nepieciešama moderna mākslas dzeja, tāpat kā moderna zinātne; mākslas dzeja tiks par tautas dzeju, jo viņa izsaka tautas neapzinātās ilgas un vēlējumus, un prasības, kuras radušās un izaugušas, un domājamas tikai mūsu laikos.
Senā tautas dziesma uz visiem jaunajiem tūkstots mocošiem jautājumiem nezin atbildēt, bet viņa uzglabājusi sevī nevīstošu spirgtumu, dzīves prieku, nelūkojot uz visu vergu jūga smagumu; pagānisku, veselīgu tikumības naivitāti, dzīves vienkāršību un šaurajās robežās pilnību un daiļumu. Mēs esam bieži paguruši un sarūgtināti; mēs tagad mazāk pazīstam dzīves prieku nekā pat viņos tumšajos neģēlīgajos vergu laikos; mēs ar tiesību jautājam, par ko tos vien sauc par jūgu laikiem? Mūsu dzīve sarežģīta, un grūti viņu pārredzēt un izprast viņas gājienu; te zūd maigums un piemīlīgums arī dzejā tāpat kā dzīvē; mēs esam tikuši pieauguši un ar žēlām ilgām noskatāmies atpakaļ uz «savu tāļo jauko bērnību»; atpakaļskatā mēs spirdzināsimies, bet nekad nopietnībā negribēsim tikt atkal par bērniem. Jau uzvelkot mūsu bērnības apģērbus vien, iznāk ne tautības veicināšana, bet maskerāde; tagad mēs jau visi esam to atzinuši. Mūsu dienas ir tikai pāreja; nāks laiks, kad tauta spēs saprast savu moderno tautas dzeju, gluži nepārredzamā tāļumā tas vairs nau, un tad zudis jautājiens, vai nedot tautai kādu īpašu, mazāk vērtīgu literatūru? Tad būs vislabākais priekš tautas tikai diezgan labs, - tas būs tas zelta laiks.

 

 

VI. NEATNĀKUSI ZINĀTNE

Otrās dienas darbi, 18. jūlija, sākās ar paziņojumu no priekšsēdētāja puses, ka referents par izgājušā gada zinātniskiem rakstiem, Alkšņa kgs, atkal reiz neesot atnācis uz sapulci un tādēļ sapulce pāriešot uz citiem priekšnesumiem. Tā mēs arī šoreiz palikām bez kādām ziņām par zinību gaitu pie mums no Zinību komisijas puses. Tas atkārtojas tagad vai jau desmito reizi; jau desmit gadus no vietas Zinību komisijas katrreizējais priekšsēdētājs, kad pienāk rinda pie zinības, izskaidro ar tiem pašiem stereotipiem vārdiem: «Referents par ziniskiem rakstiem sapulcē nau ieradies, tātad es lūdzu nākošo referentu celt priekšā savu apcerējumu.» Šī formula tikusi mums jau tik parasta, ka mēs laikam gluži satrūktos, ja reiz kāds priekšsēdētājs teiktu: «Šoreiz    i r   i e r a d i e s    Zinību komisijas sapulcē referents par ziniskiem rakstiem,» - mums izliktos gandrīz savāds šāds sakopojums: Zinību komisijā lasa par ziniskiem rakstiem. Vai tiešām nebija iespējams gādāt par to, ka par ziniskiem rakstiem kāds patiesībā arī referē, bet ne tikai   s o l ā s   v i e n    referēt? Vai šis mūžīgi «neatnākušais» Alkšņa kungs nau tikai mistifikācija? Vai tāds kungs jel maz ir pasaulē? Vai šis vārds apzīmē personu jeb ir tikai nosaukums bez kāda reāla satura? Gandrīz veselu gadu desmitu par ziniskiem rakstiem netiek nekas minēts Zinību komisijas vasaras sapulcēs, - un tad brīnās, ka cēlusies plaisa starp inteliģenci un tautu, ka tauta nelasa un nesaprot labas grāmatas. Parādība ir visai raksturīga. - Mēs negribam še izsacīt sevišķus pārmetamus Zinību komisijas vadībai, vainīga ir visa mūsu inteliģence, kura nau sapratusi, kas tai ir jādara, vai nevīžojusi to darīt: viņas pirmais uzdevums bija zinātni izplatīt tautā, tautu attīstīt un izglītot, neatsvešināties no tautas, bet to pacelt. Patstāvīgi zinātni virzināt uz priekšu, tas mums vēl gandrīz pilnīgi neiespējams, mums priekš tā par maz spēka; bet zinātni darīt pieejamu plašākām aprindām, tas mums iespējams, un tas ir nepieciešams darbs. Ja mēs še joprojām būsim tikpat nolaidīgi un nevīžīgi, tad sekas būs visbēdīgākās: nežēlīgā, modernā dzīves cīņā mēs kā tauta drīz vien pagrimsim un tiksim izdzēsti iz saraksta. Tikai ar nerimstošu garīgu attīstību mēs varam iekļūt un noturēties kultūras tautu starpā; mēs vai nu būsim augstas kultūras tauta, jeb vai mēs nemaz nebūsim.
Atpakaļ rāpjoties un noslēdzoties no pārējās pasaules kādā tumšā senlaiku alā, mēs kādu laiciņu mitināsimies, līdz tumsa mūs noslāpēs; uzvarēt cīņā ar kultūras tautu var tikai kultūras līdzekļiem, - spēcīgākais no šiem līdzekļiem ir zinātne. Zinātņu izplatīšanu tautā mūsu inteliģence nau pietiekoši piekopusi, tam pat ir cēlušies atklāti pretinieki, kā, piem., Niedras k. Vai no Zinību komisijas nevarēja prasīt iniciatīvi, uzsākumu zinību popularizēšanas lietā? Vismaz apskatu par šinī jautājumā jau padarīto darbu? Teiks, ka nebija ko referēt par ziniskiem rakstiem, jo tādu bija pārāk maz. - Nu, lirisku grāmatu arī bija maz - tikai viena laba. Ar referēšanu vismaz būtu tikusi vērība griezta uz šo tik svarīgo lietu, un, ja arī maz būtu apskatāmā materiāla, tomēr apcerējums par to būtu interesantāks par dažu labu no priekšlasījumiem, kuros šoreiz noklausījāmies. Tas lai izskaidro, ja ne atvaino mūs, ka mēs pie nenolasītā priekšlasījuma pakavējamies ilgāk nekā pie daža nolasīta.
Piemēram lai noder tūliņ pats pirmais priekšlasījums, kuru 18. jūlijā cēla priekšā neatnākušā Alkšņa kga vietā   D i š l e r a   kungs. Ne daudzi būtu noskumuši, ja arī   D i š l e r a   kgs šoreiz nebūtu atnācis. Viņš lasīja «p a r   s t i p r i e m   u n    v ā j i e m   t i p i e m   m ū s u   l i t e r a t ū r ā»,   un viņa nolūks bija pats labākais: pierādīt ar piemēriem iz mūsu rakstniecības, ka nederot tēlot vājus tipus un, arī ne modernus pārcilvēkus, bet vienkārši stiprus tipus. Kādi tomēr ir tie stiprie tipi, tas netika skaidri aprādīts. Runātājs par savu priekšmetu nebija skaidrībā, varbūt arī viņš pats par sevi nau galīgi skaidrībā, jo viņam liekas vēl savienojamas gluži nesaderīgas lietas: - viņš dievina mūsu Veidenbaunm, salīdzina to ar teiku varoņiem iz Olimpa un reizē sajūsminājas par atsevišķu «latvieša ģēniju», kuram nav brīv būt kosmopolītiskam jeb starptautiskam, - viņš aizmirst, ka Olimps ir ticis starptautisks - kosmopolītisks un - Veidenbaums ir kosmopolīts. - Sākumā runātājs pasniedza vēsturisku aprādījumu par vājo un stipro tipu celšanos pie mums. Seši simti gadu garā netaisnība, verdzības riebīgais lietuvēns mūs tā nospiedis, ka viss mūsu spēks varējis attīstīties tikai ciešanā; tad varējuši celties tikai vāji tipi, kuri no maizes raizēm nospiesti. Pēc verdzības un klausības atcelšanas - kura runātājam nepareizi likās nākusi tikai caur žēlastību un ne caur saimniecisko attīstību, kā tas bija patiesībā, - dzīvē radušies arī stipri tipi, kuri centušies pēc izglītības un pēc tiesībām, - viņš minēja piemēram Kronvaldu. Tad runātājs pieveda dažus piemērus iz mūsu literatūras, visur, tāpat kā augšā, savos aprādījumos un slēdzienos jaukdams kopā pareizu un nepareizu. Stiprs tips, piem., Brigader Annas «Visvaldis» («Austrumā» 1900. gadā), stipras sievietes tips Mare. Visvaldis gribot pasauli iekarot, tam par pierādījumu viņš cenšas pārvērst kādu ciemu par pilsētu. Bet šie abi piemēri, tāpat kā Vītols Poruka «Rīgā», esot starptautiski tipi, un tāpēc runātājs neatzīst tos par īstiem, īstiem jābūtot latviskiem. Vajagot modināt latviešu ģēniju. Tika vēl pārrunāti varoņi dažādos stāstos; romānos un lugās, it sevišķi Niedras ražojumos, bet gala slēdzieni ar to skaidrāki netika. Tik nenogatavojušos darbus runātājam, kurš tomēr nau bez ievērojamām dāvanām un uzcītības, nevajadzētu turpmāk celt priekšā lielai publikai, kura no Zinību komisijas priekšnesumiem drīkst sagaidīt ko pamatīgāku un ievērojamāku, vismaz taču ne mēģinājumus.

 

 

VII. KARJERISMS UN MORĀLISKA KRIŠANA KĀ VARONĪBA

Dišlera kgs, citu starpā, kā stipru tipu bija minējis Niedras drāmā «Zeme»    A k m e n i,   un ap šo jautājumu izcēlās dzīvas debates, jo pats rakstnieks A. Niedras kungs ņēmās aizstāvēt savu ražojumu un Akmeni, kuru    Z e l t m a t i s   aprādīja par vāju tipu. Akmens zaudē savu    i d e j u   un tādēļ vien jau nevar būt stiprs tips; viņš gan uzvar, bet tas notiek ar netīru līdzekļu palīdzību un caur gadījumu; tādi taisni ir vāji tipi, kuri upurē savu ideju savai personai par labu.
Pretī šim norādījumam A. Niedras kungs izskaidroja, ka viņa bēdu lugu «Zeme» neviens neesot sapratis, un raudzīja nu pastāstīt, ko viņš lugā īsti gribējis teikt. Gadījumam neesot tādas lomas, kā ticis teikts, jo ceplis uzsprāgstot tad, kad tam vairs neesot nozīmes priekš Akmeņa. Akmens arī pats mirstot pēc savas atstātās līgavas nāves, tikai jāsaprot labi: nevis fiziski, bet morāliski; tas ir, vienkāršā valodā runājot: Akmens nemirst vis, bet tikai citu acis morāliski pagrimst, paši savās acīs tādi Akmeni pēc pagrimšanas top vēl īsti varoņi. Karjeristi, kā Akmens, kuri labprāt runā arī par tikumību un ideju, ir pārāk bieži sastopami un atriebušies. Šādi morāliski vāji un visādā ziņā mazvērtīgi cilvēki paši par sevi nu nau sevišķi interesanti, bet interesanti ir, ka rakstnieks šādu karjerista tipu tiešām domājis nostādīt par morāliski stipru, par varoni; vēl interesantāk, - ka rakstnieks   t i k   a u g s t i   c i l d i n a    m o r ā l i s k u   p a g r i m š a n u,   k a    n o s t ā d a   t o   p a t   p a r    a u g s t ā k u   n e k ā   s a v a s   d z ī v ī b a s   u z u p u r ē š a n u   p a r   l a b u    k ā d a i   i d e j a i!   «G r ū t ā k    ir nodot savu morālisko dzīvi nekā   f i z i s k o,»    teica runātājs vārdu pa vārdam, tā ka nemaz nevarēja šaubīties par to, ko viņš īsti domāja, vispār viņu arī tā publika saprata.
Jaunais Niedras kunga princips, kurš atļauj ļoti patīkamā kārtā ar morāles atmešanu vien, bez kādiem sevišķiem pūliņiem un nāves briesmām kļūt par varoni un cīnīties par ideju, tomēr atrada pretiniekus, kuri nepadevās jaunā principa viļinājumiem un aizstāvēja veco principu, kuram pakaļ izdzīvot ir tik grūti, ka tikai reti to uzņemas. Jo tas prasa no varoņa arī viņa dzīvības, patiesas miesiskas dzīvības ziedošanu un vienmēr ir savienots ar briesmām un nepatikšanām. Tikko Niedras kungs bija beidzis atstāstīt savu principu, pacēlās   K a u d z ī š u   R e i ņ a   kgs no sava sēdekļa un, neklausot priekšsēdētāja uzaicinājumam kāpt katedrī, turpat pāris īsos, noteiktos vārdos, kuri totiesu darīja lielāku iespaidu, izskaidroja, ka   m o r ā l i s k a    k r i š a n a   e s o t   m o r ā l i s k a    k r i š a n a   u n   n e k a d   t o    n e v a r o t   s t ā d ī t   l ī d z ā s,    n e   v ē l   a u g s t ā k   p a r    v a r o ņ a   n ā v i;   s a v u   d z ī v ī b u   u p u r ē t   p a r   i d e j u   e s o t   a u g s t s   d a r b s,   m o r ā l i s k i    k r i s t   -   e s o t   z e m s   d a r b s.   N e d r ī k s t o t   s a š ķ o b ī t   u n    p ā r m a i n ī t   š o s   a b u s   g l u ž i   p r e t ē j o s   j ē d z i e n u s.
Tādu asu un lietišķu protestu Niedras kungs nebija sagaidījis, un viņš pasteidzās tūliņ atkal reiz paskaidrot, ka esot ticis pārprasts. Bet viņa jaunais paskaidrojums nebūt neizrādīja, ka viņš ir tiešām pārprasts; viņš tagad izsacīja to pašu, ko pirmāk, bet tikai raudzīja savus uzskatus darīt pieņēmīgākus, neizteikt tos tik atklāti: «Nau progresa,» viņš tagad teica, «kur nau morāliskas krišanas», visa uz priekšu iešana vēsturē tātad ir panākta caur morāliski kritušiem jeb varoņiem, visaugstākā varonība ir morāliskā krišana. Tikai tagad runātājs paplašināja morāliskās krišanas jēdzienu un paskaidroja, ka   k a t r a   s a c e l š a n ā s   p r e t   k ā d u   v ē s t u r i s k i   n o d i b i n ā j u š o s   n e k ā r t ī b u   u n    n e t a i s n ī b u   i r   j a u m o r ā l i s k a    k r i š a n a,   j o   t a s   i r    n o z i e g u m s.
Bet te runātājs sajauca divus šķirtus jēdzienus: morālisku krišanu ar noziegumu. Noziegums ir pārkāpums pret kuru katru likumu, pirmā kārtā pret juridisku un politisku likumu, kuriem ar morāli nau nekādas daļas, jo politiski likumi tiek celti nevis aiz morāliskiem dzinekļiem, bet lai nodibinātu un aizsargātu valdošās šķiras intereses, kuras bieži vien mēdz būt netaisnas, t. i., pretējas morālei, taisnības principam. Noziegums pret šādu likumu, kurš tapis netaisns, ir morāles, t. i., taisnības, aizstāvēšana, tātad nevar būt morāliska krišana. Niedras k. pirmā kārtā gribēja aizstāvēt savu Akmeni un pierādīt, ka viņa morāliskā krišana ir varoņa darbs. Bet nu Akmens nenoziedzas nemaz pret kādu   n e t a i s n u    likumu, bet lauž savu vārdu līgavai, prec aiz naudas aprēķiniem nemīlamu sievieti un izdara tamlīdzīgas lietas, kuras ir noziegums pret morāli,    p r e t   t a i s n ī b u,   pret godprātības jūtām, ar vārdu sakot, viņš morāliski pagrimst, nau varonis, jo uzvarē citus, ne sevi, nau stipris raksturs, bet vājš ikdienas cilvēks, karjerists.
Niedras kgam atbildēja vēl   T e o d o r a   kgs, kurš pie Mozus kā stipra tipa piemēra apradīja, ka morāles princips augstāk turams un ar morālisku krišanu nau izdarāms varoņa darbs. Interesantas bija viņa piezīmes pie paša priekšlasījuma: vājie tipi neesot nemaz tā novārtā liekami, kā to darot Dišlera kgs, viņi bieži pat esot pārāki par t. s. stiprajiem, kuri darbojoties tikai uz āru. Vājie noslēdzoties sevī, dzīvojot vientuļi, bet tas notiekot tādēļ, ka tie pasaules dzīvē negribot aizliegt savus ideālus, tie kopjot un audzējot tos sevī, jo ārā šos ideālus nesaprastu. Tādi tipi esot Apsīša Jēkaba «Bagātos rados», Poruka «Sirdsšķīstos ļaudīs» u. c., tie izpildot sevī sava ideāla prasības, neskatoties ne uz ko. Tādi tipi esot kopjami arī no mūsu rakstniekiem. Tās pašas domas runātājs vēl paplašina, otrreiz stājoties katedri un aprādot, ka no šiem pašiem t. s. vājiem tipiem iznākot taisni stiprie: tie pirms bēguši tuksnešos, tur vientuļi sevī nodibinājušies un nocietinājušies ideālā un tad nākuši un strādājuši savam ideālam par labu ārējā pasaulē.
Dišlera kungs vēl piezīmē, ka viņš minējis arī šādus tikai ārēji vājus, bet iekšēji stiprus tipus.

 

 

VIII. KĀ LABAS GRĀMATAS TUVINĀT TAUTAI

Dienas kārtība pārgāja uz A. Gulbja kga priekšlasījumu «Par reformām latviešu grāmattirdzniecībā», kurš jau «Dienas Lapā» nodrukāts. Pēc šī priekšlasījuma sacēlās dzīvas debates; tanīs ņēma dalību arī paši grāmattirgotāji un izdevēji, par kuriem tik daudz bija runāts un sūdzēts agrākos referātos un debatēs.
Pirmais uzstājās V. Altberga kgs, vecs grāmatu tirgotājs un izdevējs, viņš piekrita priekšlasītājam, ka mūsu grāmattirdzniecība nenokārtota un ka no tā ceļas lieli ļaunumi; vajagot dibināt grāmattirgotāju biedrību, un Derīgu grāmatu nodaļai jāņemot lieta rokā. Bet, kādi īsti šie lielie ļaunumi, to tik vēlāk dabūjām zināt, proti: pie tagadējās nekārtības rīkojoties par jo lielu postu grāmattirgotājiem - Nodaļa;   t ā   m a k s ā j o t   r a k s t n i e k i e m   p ā r ā k   l i e l u s   h o n o r ā r u s   u n   t o s   v ē l   c i t ā d i    p a b a l s t o t.   Grāmattirgotāji to nespējot, tiem rodoties ļoti nepatīkama konkurence no Nodaļas puses, un peļņa zūdot. Nodaļā gan esot labi zinātņu speciālisti, bet lai tie nemaisoties saimnieciskā daļā, to lai vedot grāmattirgotāji pēc saviem parastiem principiem (t. i., taču izsūkt rakstniekus un pūlēties ievākt iespējami lielu peļņu), kurus esot grūtāk iemācīties nekā ārstu vai advokātu zinības. Šādā toni gāja tālāk sūrošanās, ka Nodaļa konkurējot ar grāmattirgotājiem veikalniekiem, atņemot tiem peļņu, dodot    p ā r ā k   l ē t i   g r ā m a t a s   t a u t a i.   Ka grāmattirgotājiem pienākoties liela peļņa, runātājs lūkoja pierādīt vēl arī ar to, ka pilsētu vēlēšanu kustība īsti esot izgājusi no grāmattirgotājiem, par ko līdz šim gan neviens nebija dzirdējis.
Pēc šī oriģināla iz veco grāmatu tirgotāju paaudzes, kuru uzskatus mēs atstāstījām tik plaši viņu naivitātes un atklātības pēc, nāca runātājs aiz runātāja, kuri visi vai aizrādīja uz kādu trūkumu grāmattirdzniecībā, uz kādu iemeslu lubu literatūras zelšanai un krietnās literatūras nelasīšanai vai uz kādu līdzekli to novērst.
L e i m a ņ a   kgs izsacījās, ka prese varētu daudz vairāk ko darīt pret lubu literatūras izplatīšanos, bet nereti laikraksti paši dodot līdzi pielikumos lubu literatūru, 2-3 loksnes nevērtīgu tulkojumu. Daudz grāmatu izplatot kolportieri, bet kāda esot tiem izvēle? Izvēlot viņi paši; liela daļa no viņiem neizglītoti un nespējot izšķirt krietnās grāmatas, tad viņi lūkojoties vairāk uz veikalisko pusi, - lubu literatūra dodot kolportieriem pat līdz 60 proc. rabata, kamēr krietnās grāmatas tik 25-33 proc. Ar sliktu preci kolportieri pat iedzīvojoties, ar labu ne.
Grāmatu tirgotājs un izdevējs   O z o l a    k.    aizrādīja, ka šī lieta neesot vienīgi grāmatu tirgotāju lieta, bet stāvot sakarā ar visu literatūras uzplaukšanu. Vainīga esot prese, vainīgas laikrakstu ekspedīcijas, kur nevarot dabūt ašu un skaidru ziņu par jauniznākušām grāmatām. Ja arī tiekot sludināts par kādu grāmatu, tad tomēr grāmatu tirgotājs nevarot dabūt tik lēti to grāmatu, jāapstellējot pa pastu uz pēcmaksu, kas iznāk pārāk dārgi, nereti dārgāk par pašas grāmatas vērtību. Tad tirgotājs arī nezinot, kāda esot grāmata, vai laba vai nelaba. Laikrakstiem vajadzētu pastāvīgi par grāmatām referēt un aizrādīt uz labākām. Sakot, ka nesaprotot labākās grāmatas, piem., no Raiņa un Aspazijas, kā «Faustu», un tādēļ nelasot, bet grūti viņas dabūt; vācu vietējie laikraksti rīkojoties šinī ziņā labāk, pasniedzot arvien aizrādījumus, katalogus, sevišķi uz ziemsvētkiem. Pie mums paejot gadi, kamēr izplatot 2000 eksemplārus, dažas krietnas grāmatas guļot pat 25 gadus. Kas arī pērkot iz inteliģences vidus? Pa lielākai daļai pircēji esot nabagie. Vaina par grāmatu mazu izplatīšanos smagi krītot uz inteliģenci, kura ziedojot naudu daždažādiem mērķiem, tik ne šim.
S i l i ņ a   kgs   atkal aizrādīja, ka vaina esot meklējama arī grāmattirgotāju nolaidībā, jo tie nereti tikai pēc 4-8 mēnešiem piesūtot pieprasītās grāmatas vai nu pirkšanai, vai aplūkošanai pirkšanas nolūkā. Un tiešām, mūsu grāmattirgotāji vēl gandrīz nemaz nelieto grāmatu izplatīšanas veidu, kurš arī pie vietējiem vāciešiem parasts un pazīstams ar nosaukumu «zur Ansicht schicken». Runātājs aizrāda vēl, ka esot veseli guberņas apriņķi, kur neesot neviena kolportiera, kā, piemēram, Ilūkstes apriņķis. Ja vien būtu pieejamas labas grāmatas, tauta tās pirktu ar prieku; kā piemēru tam viņš minēja, ka kāds skolotājs, kurš apņēmies būt par vidutāju pie grāmatu apgādāšanas, četru mēnešu laikā ieinteresējis pusi no saviem skolniekiem, ka tie priekš saviem mājiniekiem parakstījuši Der. gr. nodaļas izdevumus.
To pašu apstiprināja kāds cits runātājs, kura vārdu diemžēl nesadzirdējām, - lasītāji esot kāri uz labām grāmatām, bet tās viņiem neviens mājā nepienesot tā kā lubu grāmatas; lai Nodaļa ņemot arī palīgā kolportierus un izplatot ar tiem savas un citas labas grāmatas.
V. A l t b e r g a   kgs vēl piemetināja, ka Aizputē būtu labi, ja ļaudis lasītu i to pašu lubu literatūru, tur nelasot vēl itin nekā. Uz to kāds kungs piezīmēja, ka lubu literatūras lasīšana neesot nekāds labums, salīdzinot ar pilnīgu nelasīšanu; tādas mazpilsētas kā Aizpute taisni esot perēkļi lubu literatūrai, un tur viņa tiekot taisīta.
V. Z e m ī š a   kgs tēloja, ka taisni to ražojot, ko pieprasot. Pat daži mūsu miljonāri vai pusmiljonāri abonējot tikai grāmatas, bet nepērkot, un arī abonētās grāmatas piederot pie lubu literatūras, kā, piem., « 10 gadi apakš zemes», «Skaistā verdzene Belinde». «Jauno Ražu» šie turīgie un bagātie ļaudis neņemot, labās grāmatas pērkot mazturīgie ļaudis. Runātājs arī aizrāda uz to, ka, grāmatas sūtot no vienas vietas uz otru pa pastu, neiznākot nekādas peļņas grāmatu tirgotājam. Vācu grāmatu tirgotāji ātrāk par mūsējiem piegādājot pieprasītās grāmatas, vismaz paziņojot, kad tās varēs dabūt. Vajagot grāmatu tirdzniecību organizēt, lai visas grāmatas varētu dabūt iz vienas vietas, nevajadzētu pa 20 vietām meklēt, kur grāmata iznākusi un dabūjama. Tāda centrālvieta varētu būt Derīgu grāmatu nodaļa.
Tālāk   N e i k u m a   kgs pārrunā skolotāju piedalīšanos pie krietnu grāmatu izplatīšanas un atrod, ka uz skolotājiem gan bieži aizrādot, liekot šādu izplatīšanu viņiem par pienākumu un daudz no tiem cerot, bet patiesībā visiem tautskolotājiem neesot pietiekoša ieskata par literatūru. Semināros negādājot par to, ka skolotāji interesētos par latviešu literatūru, un ārpus semināra un pirms viņa apmeklēšanas nākamie tautskolotāji arī nedabūjot iepazīties ar tautas literatūru. Šo trūkumu vajadzētu visādi raudzīt novērst; laikrakstiem, piem., un arī grāmatu izdevējiem vajadzētu še nākt palīgā un dot laikrakstus skolotājiem vai nu par brīvu, vai par pazeminātu maksu, tā darot visi labākie krievu laikraksti, tā arī vietējais «Pribalt. Ļist.». Arī grāmatas no izdevējiem tur bieži tiekot tautskolotājiem un skolniekiem lētāki aprēķinātas.
Vēl tika minēti dažādi līdzekli, kā palīdzēt pie labu grāmatu sekmīgas izplatīšanas un kā aprobežot sēnalu literatūru: vajadzētu, piem., ierīkot Der. gr. nodaļai savu grāmatu pārdotavu, vajadzētu rūpēties par zinisku literatūru pašizglītības nolūkā, kāda esot vāciešiem un krieviem, u. t. t.
Še vietā aizrādīt uz to lielo lomu, kādu tautas izglītošanas labā uzņēmušas uz sevi pašvaldības iestādes Iekškrievijā: guberņu pašvaldības, vēl vairāk varbūt apriņķu pašvaldības ierīkoja no savas puses grāmatizdošanu un plašu grāmattirdzniecību ar filiālēm un noliktavām pa pilsētām un ciemiem, un arī uz laukiem. Tika izdotas uz pašvaldības rēķina krietnas grāmatas, lētos izdevumos drukāti krievu klasiķi; no jau tā lētām cenām tika dots vēl liels rabats; šīs grāmatas varēja pirkt ne vien pašvaldības tirgotavās, bet arī pie bibliotēkām pagastos. Grāmatas izplatījās tik sekmīgi tautā un bija tik lētas, ka veikalnieki grāmattirgotāji sāka brēkt, bet izglītības draugi priecājās. Tā kā Baltijā nau vēl zemstu pašvaldības iestāžu, tad mums šimbrīžam jāatsakās no šī spēcīgākā līdzekļa izglītības labā, bet jāaizrāda, ka tās nedaudzās pašvaldības iestādes, kādas mums ir, nau gandrīz nekā vēl darījušas derīgu grāmatu izplatīšanas ziņā, un tomēr arī viņas spētu ļoti daudz darīt, ja vien viņās varētu modināt jaunu, spirgtāku garu un izdzīt vecos aizspriedumus, ka ar pašu spēku mēs nevaram sev iegūt nekādas tiesības. Mūsu pilsētu valdes - kaut gan tiesības aprobežotas, tomēr pašvaldības iestādes - par tautas apgaismošanu rūpējas tikai ar skolu ierīkošanu un arī te ļoti nepilnīgi, jo visi pilsētnieku bērni obligatoriski vēl nedabū skolas mācību, kā tas ir uz laukiem, pilsētas pirmmācības ziņā palikušas pakal pat lauku pagastiem. Pilsētas bibliotēkas un lasītavas ir vēl ļoti reti kur ierīkotas, tās pašas ļoti grūti pieejamas. Iekškrievijas pilsētas šinī ziņā vairāk darījušas, skolas grāmatas, piem., tiek lēti vai par velti apgādātas, ir tikušas izdotas priekš tautas likumu grāmatas par darba aizsardzību un par muitniecību un rūpniecību. Vai pie mums vismaz nevarētu izdot pašus pilsētu likumus latviešu valodā, lai jel vēlētājā lielākā daļa varētu iepazīties ar savām tiesībām un pienākumiem; pilsētu valdēm vajadzētu pabalstīt dažādus priekšlasījumus, kursus u. t. t. Otrā šķira no mūsu pašvaldības iestādēm, pagastu valdes, arī pa lielākai daļai gādā tikai par skolām, - bieži pat viņas vairāk gādā par algu noknapināšanu skolotājiem - reti kur kāda pagasta valde kādu summu ir piešķīrusi Derīgu grāmatu nodaļai vai citām tautas apgaismošanas iestādēm. Pagastu valžu tiešs pienākums būtu ziedot ik gadus kādus desmit rubļus Nodaļai; maksātāji ar to netiktu necik apgrūtināti un Nodaļa varētu plašāk sākt strādāt, kas viņai līdz šim maz iespējams līdzekļu trūkuma dēļ. Iekškrievijas pagasti zemstu guberņās aizvien ziedo naudu bibliotēkas ierīkošanai un uzturēšanai u. c. izglītības mērķiem. Visu še aizkustināto un citu tamlīdzīgu jautājumu pārrunāšana ir no liela svara, bet mēs še nevaram ilgāk kavēties.
Tā kā liela dala runātāju šinī jautājumā atsaucās vai aizrādīja uz Derīgu grāmatu nodalu, tad Nodaļas vārdā par šo lietu izsacījās viņas priekšnieka vietnieks   J. C ī r u ļ a   kgs. Viņš vispirms atspēkoja pārmetumus no dažādu grāmatu tirgotāju puses, it kā Nodaļa būtu nepareizi rīkojusies honorāru izmaksāšanas ziņā: Nodaļa gan maksājot reizēm augstus honorārus, bet daži raksti esot gluži par velti. Mēs tikai nesaprotam, vai jel maz vajadzēja aizbildināties, ka Nodala maksā rakstniekiem godīgākus honorārus nekā grāmatu tirgotāji? Viņa nau veikaliska, bet vispārīga iestāde, kuras uzdevums nevar būt nospiest vēl zemāk rakstnieka stāvokli. Tad runātājs aizrādīja uz kādu ļoti lielu ļaunumu mūsu grāmatu tirdzniecībā: labākās grāmatas, citu starpā arī Nodaļas izdotās, tiek   p a k a ļ d r u k ā t a s,   t. i., drukātavas, kur viņas drukātas, novelk lielāku skaitli eksemplāru, nekā nolīgts, un tad tos slepeni pārdod daudz lētāki nekā īsto izdevumu, no kā celas zaudējums izdevējiem un rakstniekiem. Izsargāties no šī ļaunuma, kontrolēt drukāšanu gandrīz neiespējami, un tikpat grūti pierādīt katrā gadījumā pakaļdrukājumu. Tālāk runātājs tēlo, ka Nodaļas grāmatas tiekot izplatītas pa lielākai daļai no veicinātājiem, kuru skaits ik gadus augot ļoti iepriecinošā kārtā. Kolportieri Nodaļas grāmatas ne labprāt ņemot, jo tās lētas un rabats nevarot būt liels; sēnalu literatūrai cenas augstas, bet rabats arī loti liels, turklāt briesmu saturs pievilcīgs. Grāmattirdzniecību nokārtot arī nespējot Nodaļa:   v i ņ a s    s t a t ū t i   e s o t   a p r o b e ž o t i    (bet vai nevarētu raudzīt   s t a t ū t u s   p a p l a š i n ā t ?), citas grāmatas nevarot ņemt pārdošanā un ierīkot grāmattirgotavu. Kas gribot veicināt Nodaļas darbību un uzrādīt līdzekļus, kā sekmīgi izplatīt grāmatas, tas jau varot rakstiski iesniegt savus priekšlikumus, un Nodaļa tos lūkošot ar prieku cauri. Nodaļai velti darot pārmetumus; viņas darbību traucējot visvairāk materiālu līdzekļu trūkums, jo visi viņas darbinieki strādājot gluži bez kādas materiālas atlīdzības, un darba esot ļoti daudz, bet darbinieku šādos apstākļos maz. Ja pieaugtu līdzekļi, Nodaļa darbotos daudz sekmīgāki.
Tiešām, Nodaļas darbību jau tagad var saukt par vienu no vissekmīgākām, patiesībā arī neviens (izņemot kādu grāmatu tirgotāju) viņai nau nekādus pārmetumus darījis; visi tikai interesējušies par viņas darbību vairāk nekā par citām un raudzījuši ar aizrādījumiem un padomiem nākt viņai palīgā, paļaudamies uz Nodaļas iniciatīvi un pasākšanu visos jautājumos. Jo privāta iniciatīve, pajaušanās uz pašdarbību pie mums vēl nau pietiekoši attīstīta.
Līdzīgas domas laikam vadīja arī   G u l b j a   kgu, kad viņš savā gala vārdā, priecādamies par dzīvo atbalsi iekustinātā jautājumā, atgādināja, ka grāmattirgotājiem pašiem jāņemot grāmattirdzniecības lieta savās rokās un jāizveidojot savs arods. Nodaļa esot patstāvīgs organisms ar savām atsevišķām interesēm, nevarot no viņas vien visu prasīt. Grāmattirgotājiem laikrakstos vajadzētu izmainīt pamatīgi savas domas un tad sanākt kādā sapulcē pārrunāt savu jautājumu. Īstā vieta Rīga, kura ir mūsu grāmattirdzniecības centrs, kā Leipciga Vācijai.
Vēl to pašu dienu vairāki grāmattirgotāji sapulcējās un kopīgi nosprieda dibināt savu biedrību.

 

 

IX. BRĪVBIBLIOTĒKAS

Nākošais priekšlasījums no   G o l d m a ņ a   kunga par mūsu    b r ī v b i b l i o t ē k ā m   pieslēdzās ļoti piederīgi jautājumam par grāmatu tirdzniecību un modināja tādu pat dzīvu vispārēju interesi. Goldmaņa kgs vispirms apliecināja to faktu, ka tagad vēl bezmaksas jeb brīvbibliotēkām esot vairāk lasītāju nekā citām, viņām arī lielākas tiesības ienākuma ievākšanas ziņā un arī vēl citas diezgan plašas priekšrocības un brīvības. Bet kā būšot uz priekšu? Vai šīs brīvbibliotēkas ar citādi plašām tiesībām varēšot sekmīgi attīstīties? Par to tagad vēl jāšauboties, jo grāmatu skaits, kas atļauts viņās lietot, ir gluži niecīgs - tikai 146   g r ā m a t a s   v a l d ī b a   i r   a t ļ ā v u s i    i z d o t   l a s ī š a n a i   b r ī v b i b l i o t ē k ā s,   p a t   b ī b e l e   n a u   p i e l a i s t a.   Protams, arī mums jāsaka, ka šis sīkais skaits grāmatu drīz vien izlasīts, un tad lasītājiem nau vairs ko lasīt un bibliotēka netiek apmeklēta, guļ pēcāk gandrīz pilnīgi novārtā. Turpretim bibliotēkas, kuras ņem maksu par grāmatām, nau tā aprobežotas grāmatu izvēles ziņā; tās var sekot jaunlaiku literatūrai, var iegādāties visas krietnās jauniznākušās grāmatas, tā pievelk lasītājus un var uzplaukt un darīt izglītojošu iespaidu uz publiku. Bet netiek tikai sasniegts tas mērķis, kura dēļ dibinātas brīvbibliotēkas, t. i., attīstīt mazturīgās vai gluži neturīgās tautas aprindas. Vajaga veicināt bezmaksas vai gluži lētas bibliotēkas, kur arī mazturīgie varētu sekot jaunlaiku literatūrai, kura tiem citādi nepieejama. Un taisni šis pēdējais mērķis ir vissvarīgākais. Pārejot atkal uz Goldmaņa kunga priekšlasījumu, mēs redzējām, ka viņš liek priekšā dažus derīgus padomus šī jaunuma novēršanai un ir pārliecināts, ka brīvbibliotēkām vēl neesot galīgi laupīta iespēja tālāk attīstīties. Vajagot tikai iesniegt vairāk un pastāvīgi jauniznākušās grāmatas tautskolu direktora komisijai (pie mācības apgabala kuratora) dēļ caurlūkošanas un pielaišanas. Jautājums tikai esot, kas lai izdarot iesniegšanu? Vajadzētu īsti iesniegt grāmatas pašiem grāmattirgotājiem un izdevējiem, bet šie esot par kūtriem. - Patiesībā gan vaina nebūs kūtrums, jo grāmata, kas pielaista brīvbibliotēkās, var cerēt uz drīzu izpirkšanu, tātad izdevēju tieša interese ir censties pēc tādas pielaišanas, un izdevēji to arī darītu, ja nebūtu šķēršļi, par kuriem tūlīt minēsim. - Tā kā uz grāmatu izdevējiem un tirgotājiem neesot ko palaisties, tad pašām brīvbibliotēkām vajagot iesniegt grāmatas komisijai. Šinī ziņā gandrīz vēl nekas neesot darīts, daudzām brīvbibliotēkām, kā redzams, rūpot vairāk grāmatu skapji, kurus tūdaļ iegādājot, nekā pašas grāmatas. Vajadzētu iesniegt caurlūkošanai tās grāmatas, uz kurām Zinību komisijas referātos un laikrakstos aizrādīts kā uz derīgām. Vajadzētu rūpēties arī par lasāmu galdu (jo tāds ir atļauts brīvbibliotēkām) un lūgt minēto komisiju, lai atvēl vairāk laikrakstus uz lasāmā galda. Tagad esot atļauts tikai «Austrums», pat «Zemkopis» neesot atļauts, kamēr esot gan atļauti vairāki krievu laikraksti.
Otrais priekšlikums bija, lai Zinību komisija no savas puses arī gādātu par brīvbibliotēku uzplaukšanu: viņa varētu komisijai stādīt priekšā grāmatas, viņa varētu likt tai priekšā nodibināt pie Rīgas Latv. biedrības jaunu nodaļu -    B i b l i o t ē k u   n o d a ļ u,   kura vestu   statistiku par visām mūsu bibliotēkām, maksas un bezmaksas, dotu padomu pie bibliotēku dibināšanas, izgādātu atļaujas, sastādītu katalogus pērkamām grāmatām, palīdzētu pie pašu grāmatu iepirkšanas u. t. t. Krieviem ir tamlīdzīga nodaļa pie Harkovas izglītības biedrības, un tādas nodaļas nozīme būtu taisni lieliska. Nau liedzams, ka   B i b l i o t ē k a s   n o d a ļ a    būtu priekš tautas daudz svētīgāka nekā   Š a h a    n o d a ļ a,   kāda mums jau pastāv pie Rīgas Latviešu biedrības, pateicoties tautas krietnāko spēku un izlasīto un izsijāto mūsu inteliģences priekšstāvju nerimstošiem pūliņiem.
Pēc priekšlasījuma, kurš bija aizkustinājis ļoti svarīgus jautājumus, izcēlās dzīvas debates, kuras iesāka   V. D e r m a ņ a   kungs. Zinību komisijai nederētu uzlikt rūpēšanos par bibliotēkām, - šādi sīki darbi pārāk nomāktu viņas darbību; lietu vajadzētu turpretim ņemt savās rokās vietējām pagasta valdēm, kurām jādodot līdzekļi brīvbibliotēkai. Te, kā liekas, bijis pārpratums, jo Goldmaņa kgs jau nebija domājis, ka Bibliotēkas nodaļa pati vien ierīkos no augšas visas bibliotēkas un viņas uzturēs, nodaļai jābūt tikai bibliotēku garīgam centram, palīdzētājai, padomu devējai un statistikas vedējai, un tādu darbu varētu uzņemties arī Zinību komisijas Bibliotēkas nodaļa, ja nau cita patstāvīga centra. -
Tad V. D. kungs ļoti raksturiski un pareizi tēloja pagastvalžu lomu šinī jautājumā: viņām jābūt naudas devējām priekš dibināšanas un uzturēšanas; tagad, ja daudz, pagasts dodot kādus rubļus 15 vai arī skapi, kurš tad paliekot bez grāmatām, vienīgi ar skaistu zeltītu uzrakstu: brīvbibliotēka. Laikrakstu pienākums esot ierosināt pagastus uz lielāku devību. Bet arī tad, ja brīvbibliotēkas materiālā puse būtu nodrošināta, mazattīstītā literāriskā gaume ļaudīs būtu par kavēkli bibliotēku plaukšanai; šī gaume jāattīstot jau pašā tautskolā. Tomēr tautskolas, kādas viņas esot tagad, maz varot līdzēt; triju gadu kursā nevarot paspēt griezt vērību uz gaumes attīstīšanu bērnos; kursam jātiekot četrgadējam, katrā klasē pa 2 gadi, tad varēšot cerēt uz panākumiem. Priekš tā atkal vajagot pavairotus naudas līdzekļus, kuri jāprasot no pagasta vai pilsētas sabiedrības. Atļauja pēc tādu četrgadēju skolu dibināšanas būtu dabūjama, ja vien pagasti pēc tādas lūgtu. Bet varētu iebilst, ka pavairoti naudas līdzekļi priekš tādām skolām būtu par grūtu nastu nodokļa maksātājiem. Tiešām būtu tā, ja piepaturētu tādu nodokļa maksāšanas kārtību, kāda ir tagad un kura ir ļoti nevienāda un apgrūtinoša mazturīgākiem; vajadzētu izdarīt nodokļa izdalīšanu samērā ar katra ienākumiem, kā tas jau notiekot dažos pagastos. Piem., Grīnvaldē visi nodokļa maksātāji esot sadalīti 15 šķirās, kuri maksājot par gadu no 15 rbļ. līdz 80 kapeikām, skatoties pēc katra ienākumiem. Tā kā turīgākie samērā nestu arī lielākas nastas, tad pagastam līdzekļu netrūktu arī priekš mācību pavairošanas tautas skolās; varētu ierīkot 4 gadu kursu un turēt 2 skolotājus. Pie brīvbibliotēkām esot īsti pieskaitāmas arī skolu bibliotēkas, bet tās vē1 reti kur ierīkotas, ar maz grāmatām un neatnesot manāma labuma izglītībai. Tā Jaunjelgavas apriņķī esot 27 tautskolas, bet tikai pusei - 13 - esot latviešu bibliotēkas, un tikai divās esot pāri par simtu grāmatām.
P o r i t e r a   kgs piezīmēja, ka aprobežotais grāmatu skaits tiešām neļaujot attīstīties brīvbibliotēkām, bet, ievedot, piem., maksu par 10 kap. gadā, būtu atļautas visas grāmatas un zemās maksas dēļ arī mazturīgie neatrautos no lasīšanas.
A v e n a   kgs aizrādīja vēl, ka sevišķs kavēklis brīvbibliotēku uzplaukšanai neesot vis naudas līdzekļu trūkums, bet aprobežotie statūti, kuri nedodot arī tiesību iegūt nekustamu īpašumu, tā ka bieži neesot telpu bibliotēkām. Statūtus šinī ziņā vajadzētu paplašināt. Lazdonas bibliotēkai, piemēram, naudas esot diezgan, bet maz atjautu grāmatu; viņa iesūtījusi vairākas grāmatas komisijai caurlūkošanai, bet panākumu nebijis nekādu, atļaujas nedabūjuši. Te vajagot nākt talkā Zinību komisijai. Ja atjauto grāmatu skaitu nepalielināšot, tad labāk esat maksas bibliotēkas.
Derīgu grāmatu nodaļas vārdā   J. C ī r u ļ a   kgs aizrādīja, ka nepareizi uzkraujot vainu Nodaļai, ka neticis nekas darīts. Mums arī šoreiz likās, ka netika nebūt izsacīti pārmetumi Nodaļai, bet tikai priekšlikumi un vēlējumi, un Nodaļa taču tiešām nevar atbildīga būt par visām mūsu bēdām. Nodaļa jau 8 gadus atpakaļ nodrukājusi un plaši izplatījusi noteikumus par brīvbibliotēku atklāšanu, visādus formulārus un bibliotēku statūtus. Viņa arī nodibinājusi pie sevis sevišķu komisiju bibliotēku jautājumam, bet komisija iznīkusi, jo trūcis darbinieku. Nodaļa arī uzaicinājusi iesūtīt viņai grāmatas, kuras varētu iesniegt tautskolu direktora komisijai dēj pielaišanas brīvbibliotēkās; bet grāmatas tikušas iesūtītas pa lielākai daļai nederīgas, no 150 iesūtītām tikai 40 bijušas krietnas, kamēr citas krietnās nemaz netikušas iesūtītas.
Iz saviem piedzīvojumiem pastāstīja   K r o d e r a   kgs, ka Aderkašu maksas bibliotēkai esot ļoti īsi, bet plaši statūti: grāmatas izdodot biedriem vien, bet tie maksājot tikai 25 kap. gadā. Grāmatas esot visas atļautas, un līdzekļu pietiekot. Brīvbibliotēkas, kur tās nodibinātas, arī plaukstot, pa daļai tādēļ, lai būtu iemesls izdancoties; tur stāvot tukši grāmatu skapji. Aderkašiem kapitāls bijis tikai 30 rbļ., bet visi sajūsminājušies, upurējuši, ko varējuši. Cits devis par velti dēļus, cits par darbu maksu neņēmis. Beigās viņš liek priekšā, lai bibliotēkas pašas savienojoties un dibinājot savu   c e n t r ā l i,   kura tad rūpētos par visām vajadzībām.
Pēdējais vārds piederēja   G o l d m a ņ a   kgm kā pašam referentam; viņš vēlreiz apliecina, ka līdzekļu trūkums neesot galvenais kavēklis bibliotēku uzplaukšanai, 20 brīvbibliotēkām esot kopā kapitāls no 3000 r. Ja viņas pārvērtīšoties par maksas bibliotēkām ar mazu gada maksu, tad viņas zaudēšot savas plašākās tiesības un pastāvēt no šīm zemajām maksām arvien nevarēšot. Bet te jāiebilst, ka tā pati sabiedrība, kas tagad ar savu pabalstu uztura bezmaksas bibliotēkas, arī turpmāk tāpat pabalstīs lētās bibliotēkas; kuru mērķis paliek taču tas pats: gādāt par mazturīgo izglītību. Sabiedrība tās pabalstīs varbūt vēl labprātāk, ja redzēs, ka tām piekrišana lasītājos; galvenais jautājums taču paliek, ka bibliotēkas var izdot lasīšanai   v i s a s   g r ā m a t a s . . . Runātājs vēl piezīmēja, ka Baldones bibliotēkas piemērs pierādot, ka tām esat tiesība arī iegūt nekustamu īpašumu, minētā bibliotēka esot no domeņu valdes ieguvusi kādu bijušo krogu līdz ar 7 pūrvietām zemes.
Beigās   M a l d o ņ a   kgs vēl paziņoja, ka vairākkārt minētā grāmatu caurlūkošanas komisija drīzumā spriedīšot par to, kādas grāmatas atjaujamas lasīšanai brīvbibliotēkās, lai tādēļ tagad pasteidzoties tai iesūtīt.
Šo paziņojumu, kā cerams, ievēros pašas centīgākās brīvbibliotēkas, varbūt arī daži grāmatu izdevēji; vai Der. gr. nodaļa jeb vai Zinību komisija arī iesniegs komisijas caurlūkošanai kādas grāmatas vai uzņemsies kādu vidutājas lomu, tas netika teikts. Bet, ja arī kāda mūsu iestāde rūpētos par šo lietu, ja arī vairākas brīvbibliotēku priekšniecības izrādītos par tik sparīgām un centīgām, ka spertu vajadzīgos soļus, lai tiktu pielaists lielāks skaits grāmatu brīvbibliotēkās, tad tomēr uz lieliem panākumiem nau ko cerēt: atļaujas izdošana iet ļoti gausi kancleju gaitā, par visām iesniegtām grāmatām tiek plaši referēts komisijā no referentiem, tad referāti tiek gari un sīki pārspriesti kādās kopējās sēdēs, viss tas aizņem, protams, ļoti daudz laika. Gala iznākums pa lielākai daļai arī ir tas, ka krietnākās grāmatas daždažādu iemeslu dēļ netiek atjautas, jo neatļaušanas iemesli aizvien ļoti daudz atrodami. Pa daudziem gadiem tikai ļoti mazs skaits tiek atļauts un nāk klāt lasīšanai, tā brīvbibliotēkas no paša sākuma ir nolemtas nīkuļošanai. To pašu pierāda arī viņu vēsture Iekškrievijā. Tas arī bija jau paredzēts no sākuma, tam tā vajadzēja būt, jo princips jau bija, ka plašākām aprindām jādod tikai šaurāks aploks grāmatu, še nevar pielaist visas grāmatas, kādas pieejamas maksas bibliotēkās turīgām aprindām. Nau iespējams likt lielas cerības uz brīvbibliotēkām kā uz .tautas apgaismošanas līdzekli; kas grib strādāt priekš tautas izglītības, tie lai cenšas labāk ierīkot lētas maksas bibliotēkas, lai pabalsta tās ar naudas līdzekļiem, jo no abonentu maksas vien tās nevar pastāvēt, lai nabagiem lasītājiem uzgaida abonenta maksu vai arī pavisam atlaiž, - šāds darbs būs no lielākas vērtības, jo tad tautai būs pieejamas visas grāmatās, un tautai uz tām ir tāda pat tiesība, pēc tām tāda pat vajadzība kā inteliģencei.

 

 

X. DRAMATISKIE RAŽOJUMI 1902. G.

Par   d r a m a t i s k i e m   r a ž o j u m i e m    1902.   g a d ā   pasniedza referātu Fr.   V e i n b e r ģ a   kgs, pašā sākumā aizrādīdams, ka koncerta dēļ, kuram bija jānotiek tovakar tai pašā zālē, viņš savu referātu došot tikai īsumā. Mūsu dramatiskā ražošanas spēja atrodoties augšanā, jau 1901. g. tas bijis sakāms, to pašu varot atkārtot arī par 1902. g. Pārrunājamā gadā pārsvars bijis oriģināllugām, drukā iznākušas sešas: «Z a g ļ i» Rūd. Blaumaņa, «T r ī s    s o ļ i   u z   l a i m i» Zeiboltu Jēkaba, «P r e c ī b a s» Dubura - visas trīs lugas sarakstītas un uzvestas jau agrāk - un «S k r o d e r a   d i e n a s   S i l m a č o s» Blaumaņa, «Taisnības meklētāji» Akuratera un «T e i k s m u   v a l s t ī» H. Rītina, kuras klajā nākušas tikai pērn. «Z a g ļ i» - viens no Blaumaņa agrākiem darbiem; raksturi vēl nenoteikti, šabloniski, bez dramatiskas vienības, - šī luga atspiesta no Blaumaņa paša vēlākiem, daudz pārākiem darbiem. «T r ī s   s o ļ i    u z   l a i m i» - viela ņemta iz mūsu zemnieku dzīves, nau idejas, nau ideālu un raksturu, nau pat notikumu, tikai daži zemnieku tipi; tēlotie apstākļi šauri, bez dramatisma, tomēr runātājs nenoliedza dažu teicamu momentu lugā. Raksturi un sarežģījumi ikdienišķi: nabaga kalps gribot tikt pie mantas un cienības, līdzekļi uz to viņam vienaldzīgi, viņš izspiežot ar viltu agrāko īpašnieku no mājas. Valoda laba, reti frāzas. «P r e c ī b a s» - vecs gabals, stāvot zemāk par «Skroderdienām Silmačos»; tēlota tiekot arī laucinieku dzīve, bet netiekot runāta īsta latviešu valoda, situācijas neesot piemērotas lauku dzīvei. Idejas lugā neesot. «S k r o d e r d i e n a s   S i l m a č o s» nestāvot augsti literatūras ziņā, bet tomēr ne zemāku par vācu posēm; lugā neesot manāma tēlošanas spēja, viņa gribot panākt tik vienu nolūku: smīdināt klausītājus, lai tie arī galā redzētu, ka literāriskas vērtības gabalam nau. Luga tātad ir jāapspriež kā pose, dramatisku likumu izpildīšana rakstniekam stāvējusi otrā vietā. Smieklus sevišķi veicinot trīs žīdi, bez kuriem Blaumanis gandrīz nekur neiztiekot. Morāle paliekot sveika, visas personas esot dzīvi cilvēki, valoda esot tipiska. «T a i s n ī b a s   m e k l ē t ā j i» saucoties trīs cēlienu luga bērniem, bet «bērnu luga» viņa varot būt tikai tai ziņā, ka visas darbojošās personas esot bērni. Šie bērni runājot pieaugušu cilvēku valodu un attīstot pieaugušu domas. Tēlots tiekot nabagu bērnu grūtais stāvoklis; taisnības meklētājs aizstāvot kādu, kam pāri darīts, bet tiekot pats sakauts. Valoda esot skaista un, kā redzams iz īsā atstāstījuma, saturs un ideja simpātiski. «T e i k s m u   v a l s t ī» esot kopnosaukums piecām dramatiskām pasakām: «Sarkancepurīte», «Bārenīte un Sniega māte», «Mātes meitas un Pelnrušķīte», «Ērkšrozīte» un «Sniegbaltīte»; priekšmeti esot ņemti iz vācu pasakām, valoda dzejiska, un saturs labs.
No tulkotām lugām referents minēja: «P a j a c i», teksts Leonkavala operai, kuras saturs labs un derīgs, tad   F u l d a s   «Trakās medības». Ludvigs Fulda skaitās pie slaveniem jaunlaiku rakstniekiem; šinī lugā tiek arī aizkustināts (piezīmēsim no savas puses: ļoti paviršā kārtā, kā no Fuldas citādi nau gaidāms) sieviešu jautājums: vai precība var atnest laimi slavenai sievietei! Atbilde esot: jā, kad tikai vīrs pats arī slavens. Trešā tulkotā luga, kura stāv nesamērīgi aukstāk par nupat minēto Fuldas lugu un arī apskata kādu pusi no sieviešu jautājuma, ir   B j e r n s o n a   «C i m d s», kura izšķir arī apstiprinošā kārtu jautājumu: vai sieviete var prasīt no vīrieša tādas pašas morāles ieturēšanu, kādu prasa vīrietis no sievietes? Šo krietno lugu referents nosauca par piedauzīgu.
Nekādas debates par šo referātu vairs nenotika tā paša koncerta dēļ, un tomēr arī še bija runa par svarīgiem jautājumiem, kuriem vairāk tiesības uz pārspriešanu nekā dažam labam no sākumā pārrunātiem.

 

 

XI. PEDAGOĢISKAS GRĀMATAS 1902. G.

Par   p e d a g o ģ i s k ā m   g r ā m a t ā m    referēja   E. M e d n i s,   sevišķi minēdams šādas grāmatas: «S p o g u l i s   v e c ā k i e m», pēc Eh. G. Zalcmaņa, «Vēža grāmatiņas» no   Fr.   H u n h e n a,   Freija apgādībā. Šai grāmatā vecāki atradīs daudz labu, derīgu pamācību. Stils kodolīgs, interesanti piemēri. «M ā j a s   u n   s k o l a s   k a l e n d ā r s   s k o l o t ā j i e m   u n   v e c ā k i e m», V o l d e m ā r a   M a l d o ņ a   rediģēts. Apgād. Ozols, Cēsīs. Autoru vārdi: Ernsts Dinsbergs (autobiogrāfija), Poruks, Apsīša Jēkabs, Zeiferts, Vizulis liecina, ka šim kalendāram saturs bagāts, interesants. Tikai vienā stāstā Apsīšu Jēkabs zobojas par skolotājiem un jaunlaika progresa ticētājiem, tādiem tas negrib dot ne savus teļus audzināt - un mums jāsaka, ka progresa ticētāji tiešām arī neuzņemsies teļus audzināt, to darbu viņi labprāt atstāj regresa (atpakaļrāpulības) ticētājiem, kuri to arī labi pieprot: iz cilvēkiem izaudzināt teļus. Vielas gan tur vairāk priekš skolotājiem nekā priekš vecākiem. P. A b u l a  «L a t v i e š u   v a l o d a s   m ā c ī b a   p i l s ē t u   u n   l a u k u   s k o l ā m» - pieskaitāma pie labākām valodas mācības grāmatām. J. Baha «Latviešu valodas mācība   s k o l ā m» - par itin derīgu uzskatāms vārdu šķiru pārskats (29. l. p.). - Spriezdams par gramatikām Vispārīgi, Medņa kgs atrod, ka skolās arvien vēl par daudz nodarbina bērnus ar gramatiku un ka dalu no laika, ko tagad tērē gramatikas mācīšanai, varētu derīgāki izlietot latviešu valodai, ar bērniem kopā lasot un tos nodarbinot ar nelieliem rakstiņiem.   M e d ņ a    kgs to uzskatītu par nepareizu, ja skolotājs visas tās definīcijas, kas atrodamus Baha un Abula gramatikās, liktu skolniekiem mācīties no galvas. Nevar atrast tā labuma, kas skolniekiem atmaksātu laiku un pūles, p. p., vietnieku vārdu iedalīšanu visās 7 šķirās, uzskaitīt kādas 30 lietu vārdu atvasināšanas galotnes u. t. j. pr. Trūkst mums laba vadoņa rakstienos jeb domu rakstos.    K. A p ī ņ a   «Ī s t ā   p a r e i z r a k s t ī b a s   m ā c ī b a   e l e m e n t ā r s k o l ā m», tāpat kā    K.   O z o l a   jau agrāk iznākušie «R a k s t i s k i e   u z d e v u m i   l a t v i e š u   v a l o d ā», uzskatāma par derīgu līdzekli i pie pareizrakstības mācīšanas. Labi gan būtu bijis, ja arī pareizrakstības mācības grāmatu sastādītāji vairāk censtos ņemt priekš saviem pareizrakstības nolūkiem vērtīgākus teikumus (sakāmi vārdi, teikumi un gabaliņi no rakstnieku ražojumiem).   R.   C u k u r a    «R o k a s g r ā m a t a s   t a g a d ē j ā   l a t v i e š u   v a l o d a s   p a r e i z r a k s t ī b ā» trūkumi un inkonsekvences izskaidrojas ar tagadējās latviešu pareizrakstības trūkumiem un inkonsekvencēm. Grāmatiņa pelna, ka skolotāji viņu ievēro. Uz vārdu šķiramību pa balsieniem gan nevajadzētu likt tik lielu svaru, kā to dara Cukurs. Ja vārds tikai tā šķirts, kā to pareizi var izlasīt, tad ar to pietiek, un nau sevišķas vajadzības prasīt, lai, p. p., vārdu «vingrot» tikai tā šķirtu: vin-grot,
bet ne arī ving-rot, tikai jau-ne-klis, bet ne arī jau-nek-lis u. t. j . pr.    A. L a i m i ņ a   «S k o l a s» II gan labāka par pirmo, bet arī te vēl diezgan stiprs sentimentālais elements. Pa starpām vērtīgiem gabaliem nereti arī mazvērtīgi. Grāmatu pušķo gleznas, starp kurām vairāki J. Rozentāla oriģinālzīmējumi. Grāmata ievērošanas cienīga. Pie dažiem lasāmiem gabaliem piezīmēts tulkotāja vārds, bet autora vārda daudzreiz trūkst. «K a l e n d ā r s    l a t v i e š u   l u t e r t i c ī g i e m   b ē r n i e m» - stāstiņi mazvērtīgi. Pašvalda «B ē r n u   k a l e n d ā r s» šogad labāks kā pērn.   B ē r n u   l u g a s   tika minētas trīs: 1) J. A k u r a t e r a   «T a i s n ī b a s   m e k l ē t ā j i» ar simpātisku saturu, bet vairāk derīga pieaugušiem nekā bērniem. 2) Fr. Krastiņa «S p o k i». Nolūks labs (apkarot ticēšanu spokiem), bet apstrādājumu nevar skaitīt par diez cik izdevušos. 3) H. Rītiņš «T e i k s m u   v a l s t ī», satura piecas dramatizētas pasakas. Saturs patīkams, panti gludi. Starp    j a u n ī b a s   r a k s t i e m   diezgan daudz labu un derīgu, p. piem: «J a u n ī b a s   l i t e r a t ū r a» II A. Ķēniņa sakopojumā, «R u l a m a n s», kultūrvēsturīgs stāsts, «T r ī s   s t ā s t i ņ i   b ē r n i e m» (Mamina Sibirjaka «Eglīte» un «Stādu cīņa»). Melnā Alkšņa «M a z a j o   a t p ū t a i». Jūlija Dievkociņa izdevumiem «Z v a i g z n ī t e s» un «B ē r n u   p a s a u l e» viscauri simpātisks, humāns saturs, bet pedagoģiskā jausma reizām gan tāda kā nedroša. Tāļāk derīgs un ieteicams ir: Lunkeviča «S t a r p   s t ā d i e m» (apskata stādus no bioloģiskā stāvokļa), «M ū s u   t a u t a s    p a s a k a s» II ar R. Zariņa zīmējumiem. A. Jendes sastādītās grāmatiņas «B ē r n i e m» I, II bērni pa lielākai daļai laikam lasīs ar labpatikšanu, bet tādas pasakas kā «Bubulis» varēja palikt neuzņemtas. Žurnāls «J a u n ī b a s   D r a u g s» tagad daudz vairāk apmierina pedagoģiskos prasījumus nekā savas iznākšanas pirmos gados. Tur daudz labu, derīgu rakstu. Trūkst mums laba dzejoļu krājuma jaunībai.

 

 

XII. LATVIEŠU ORIĢINĀLDRĀMA

Vēsturiski kritisku apskatu par latviešu oriģināldrāmu lasīja V. D e r m a ņ a    kgs, Šis priekšlasījums, viens no pēdējiem, bija arī reizē viens no pirmajiem, un viņam daudz jāpateicas, ja vasaras sapulces atstāja labu piemiņu klausītājos. Vispārējais spriedums, tā runātājs teica, esot tas, ka mūsu drāma atrodoties zemā stāvoklī, kamēr citi daiļrakstniecības veidi jau diezgan attīstījušies. Un tomēr drāmā izteicoties - pat visplašāki, kā runātājs domā, - katras tautas kultūras stāvoklis. To viņš lūkoja paskaidrot ar grieķu dramatiķu un Šekspīra, Šillera, Bairona, Ibsena, Hauptmaņa, Sortrija, Čehova piemēriem, tie visi ceļot gaismā savas sabiedrības raksturiskās parādības un tēlojot sava laika cilvēka dvēseli.
Drāma turklāt esot arī ne vien kultūras stāvokļa parādītāja, bet arī pašas kultūras virzinātāja līdzi citiem daiļrakstniecības zariem. Viņas svars vēl pavairojoties ar to, ka savus tēlus vedot dzīvās ainās mūsu acīm priekšā. Šillera drāmas iedvesušas vācu jaunai paaudzei brīvības centienus, Hauptmaņa «Vēveri» nostiprinājuši darba cilvēkos cietu apņemšanos strādāt priekš tā, lai tiktu reiz iznīcināti drūmie apstākļi, kādi tos spiež; turīgo aprindu skatītāji šīs lugas turpretī sīvi apkarojuši.
Latviešu drāma vēl neesot tik tāļi attīstījusies, ka varētu noderēt par spēcīgu kultūras veicinātāju; mūsu garīgās kultūras stāvoklis esot vēl par zemu, pati drāma vēl pārāk jauna, pat ne simts gadus veca. Pirmie raksti latviešu valodā parādās jau 16. gadu simtenī, un to nolūks ir kalpot tikai mācītāju vajadzībām. Tikai 18. gadu simtenī parādās laicīgi raksti no Stendera. Mācītāji, gribēdami paturēt savu varu. uz priekšu, bija piespiesti sekot sava laika brīvākam garam, rūpēties par zemnieku apgaismošanu. Pēc vecā Stendera sāk pamazām celties arī laicīgā latviešu rakstniecība un jaunais Stenders, vecā dēls, izdod pirmo latviešu lugu «Žūpu Bērtulis». Pa daļai luga ir tulkojums; izsmieta dzeršanas liga. Bērtulis dzērumā tiek pārģērbts par kungu. Kad atmodies, domā, ka ir paradīzē, un no priekiem atkal piedzeras; no jauna atmodies, viņš ir tas pats vecais Bērtulis. Ievērojama ir šis pirmās lugas diezgan labā latviešu valoda. Pirmo latviešu īstu oriģināllugu sarakstījis Elverfelds; viņa saucas «Tai dzimšanas diena» un rauga pierādīt baku potēšanas labumu; tipi labi zīmēti. Šiem jaunā Stendera un Elverfelda pasākumiem nebija gandrīz nekādu turpinātāju, nebija vēl skatuves, kur lugas izrādīt; vispār grāmatnieku vēl bija ļoti maz, tauta vēl nesajuta vajadzības pēc drāmas. Kad arī 1817. gadā nāca brīvlaišana, tomēr latvieši vēl palika pilnīgā saimnieciskā atkarībā no muižniekiem; gan viņi savu stāvokli vairākkārt lūkoja pārlabot, cēlās šur tur dumpji; viņu pusē arī stājās viens otrs brīvprātīgs vāciets, kā, piem., Garlībs Merķelis; bija cīņa starp veco varu un jauniem brīvības centieniem, kas dotu īstu dramatisku vielu, bet valdošā šķira nevarēja pielaist šīs cīņas tēlošanu, un latvieši paši nebija vēl pietiekoši apgaismoti.
Tikai no 60. gadiem, kad sāk pieņemties tautas apgaismošana, sāk atkal pacelties arī rakstniecība un līdz ar to arī drāma. Kad 60. gados zemnieki ieguva tiesību pirkt zemi, nodibinājās latviešu mazgruntnieku šķira, kura stājās cīņā ar vācu lielgruntniecību. Latviešu gruntniecībai vajadzēja tikt patstāvīgai ne vien saimnieciski, bet arī garīgi, ko atzina tādi vīri kā Spāģis, Valdemārs, Biezbārdis, Kronvalds u. c., kuri savas idejas pa lielākai daļai attīstīja «Pēterburgas Avīzēs», jau agrāk «Mājas Viesī» un vēlāk «Baltijas Vēstnesī». Izglītība un biedrošanās tika atzīta par līdzekļiem, kas veicinātu latviešu agrārintereses: pašvaldību pagastā, skolu un baznīcu lietās. Latviešu tauta, t. i., gruntniecība, jutās par vienu šķiru. Toreiz saka nodibināties dziedātāju kori, vēlāk dziedāšanas biedrības un labdarības biedrības, tās jau cenšas sarīkot teātru izrādes, rodas lugas. Rīgas Latviešu biedrība, kuri nodibināja 1868. gadā, izsola godalgu par labāko oriģināllugu, tiek iesūtītas 11 lugas. Godalgu dabū Marijas Pēkšen «Ģertrūde». Bez M. Pēkšen šinī tautiskā pamošanās laikmetā vēl raksta lugas E. Dinsberģis, P. Pļavenieks un, it īpaši, Ādolfs Alunāns. Bet tā laika latviešu kultūra vēl nebija necik augstu pacēlusies un drāma nespēja izteikt tautiskā laikmeta vareno dzīvību un jaunās latviešu gruntniecības un pilsonības cīņas.
Pretī šai «varenai dzīvībai un cīņām» runātājs gluži nepareizi ļoti zemu nolika mūsu dramatiskos rakstniekus, sevišķi Ādolfu Alunānu, piemēram ņemdams «Icigu Mozu» un pierādīdams, ka mūsu lugas esot bijušas toreiz mākslas un satura ziņā tik mazvērtīgas, ka vinu sīkāka pārspriešana nemaz nevarot interesēt. Patiesībā arī toreizējai «dzīvībai» nebija nemaz tādas «varenības» un par «cīņām» grūti runāt, kur viss bija dots un ne ņemts, un mūsu mazgruntniecības pacelšana bija tikai līdzeklis citās, stiprākās rokās. Lugas, mums domāt, bija pilnīgi piemērotas tolaiku «dzīvībai», ne mazāk, ne vairāk «varenas». Arī runātājs atzīst, ka viņām piekrīt zināma loma latviešu attīstības gaitā, jo viņas piemērotas skatītāju saprašanas spējai. Satura un izstrādājuma ziņā 90. gadu lugas maz atšķiroties no 70. un 80. gadu ražojumiem. Tiekot tāpat attēlotas vienkāršas parādības iz zemnieku dzīves ar nolūku zemniekus skolot; tehnika esot neizstrādāta, tukši joki bez kādas idejas; tomēr labākās lugās jau nopietnāks raksturs ar zināmu ideju. Drāmas esot vai nu romantiskas, vai tautiskas; romantiķis esot Esenberģis (bet viņš esot tikai tulkojis vien!), tautiskā virzienā rakstījuši Ādolfs Alunāns, Stepermaņa Krustiņš un Puriņu Klāvs, kuru tautiskums parādoties vielā iz latviešu senatnes, klaušu laikiem un teikām. 1887. gadā iznākusi pirmā latviešu vēsturiskā drāma «Zemgalieši» no Stepermaņa Krustiņa. Lugas nolūks: cildināt senos latviešus, modināt latviešu tautisko apziņu, nostādīt latviešu tautību vienādās tiesībās ar vācu tautību. Visgaišāki tautiskums parādoties Puriņu Klāva «Lielkungu pusdienās» un «Zviedrī», kurās tautības noliegšana nostādīta kā noziegums, kas esot sodāms.
Šīs tautiskās lugas dodot liecību par latviešu kultūru tanī laikmetā; tauta vairs nebijusi nedalīta grupa, bet jau saskaldījusies, un katrai daļai savas samnieciskās un garīgās intereses. Tur ir jau studēti vīri, kuri jūtas tuvu vācu augstākai šķirai, pilsoņi, gruntnieki, bagātnieki; bagātnieki attālinājas no nabagākajiem, kā, piem., Alunāna «Pārticībā un nabadzībā»; latvietis, nonācis pilsētā, pieņem vācisku izturēšanos, kā, piem., Alunāna «Šneiderienēs». Puriņš un Stepermanis šinī šķiru plaismā redz ļaunu parādību un to apkaro, domādami, ka vēl uzturama vecā «vienprātība» un nedalāmība. Šī laikmeta lugas gan jau pilnīgākas par agrākām, bet vēl ļoti nepilnīgi mākslas darbi, kas sevišķi sakāms par Stepermaņa ražojumiem. Stepermanis gan gribējis tēlot varenas kaislības, centies pakaļdarīt Šekspīram, bet tas viņam necik neizdodas, iznākums nau motivēts, valoda pārspīlēta un frāžaina. Arī Puriņa lugās darbība maz motivēta. Visromantiskāka, t. i., visnedabiskāka, esot Alunāna «Kas tie tādi, kas dziedāja». Kociņa «Melnais Pēters» un Šveņķa «Draugi» neesot nemaz saucamas par drāmām. Šīs 90. gadu lugas nekādu iespaidu nespējušas darīt: tikai «Draugi» sarakstīti varbūt zem «Zviedra» u. c. tautisku lugu iespaida un Straumes «Vagars» zem Alunāna iespaida. No 90. gadu lugām nevarējuši rakstnieki nekā mācīties, ne tēlošanā, ne darbībā, ne valodā. Latviešu drāmu varējusi tālāk virzīt tikai cittautu modernā drāma. Saimnieciskas pārmaiņas mūsu dzīvē atveda sev līdz arī mūsu laikmeta moderno drāmu. Tautas sadalīšanās šķirās gāja aizvien tālāk, dažādo šķiru intereses tika aizvien vairāk pretējas viena otrai, un zuda vienprātība un miers.
Līdz tam laikam visvairāk vērības bija sev piegriezusi gruntnieku šķira, tagad sāka celties pilsoņu šķira pilsētā. Latviešu gruntniecība savā cīņā pret vācu gruntniecību bija atbalstījusies arī uz tautību; bet, tā kā gruntnieku garīgais redzes aploks vispār nau plašs, tad arī viņu tautības sajēgums bija šaurs, sacīsim: ideoloģisks. Pilsons gribot negribot tika ierauts kapitālistiskā kustībā, viņš cīnās par savām materiālām interesēm, par patstāvību, pašvaldību, līdzdalību pilsētas lietās. Tautība viņam ir pilsonības partija. Tam pretim stājas cita šķira, kurai nau tādas intereses pie tautiskas cīņas. Darba cilvēkam maz tiek tieša labuma no pilsoņu šķiras ieguvumiem, viņam jau nau pilsoņu tiesību - pat juridiski ne -, viņš nevar nedz vēlēt pilsētas domniekus, nedz tikt ievēlēts, nedz piedalīties pie pilsētu pārvaldīšanas. Šī pēdējā šķira sāk attīstīties jau kopš brīvlaišanas, bet it sevišķi pēc 1860. gada agrārreformām, kad daudzi iepirka zemi un tie, kam nebija līdzekļu, sāka iet uz pilsētām par amatniekiem un rokpeļņiem. Jau 70. gados, sevišķi Rīgā, sāk celties šis šķiras savstarpējas palīdzības biedrības, kuras grib uzlabot darba ļaužu apstākļus, dot viņiem materiālu palīdzību un arī izglītību.
Šis šķiras centieni pēc izglītības un labklājības atrod dzīvu atbalsi izglītotākā tautas daļā, inteliģencē, sevišķi augstskolu. beigušos mācekļos. No Krievijas augstskolām tiek atnesta sajūsmība priekš zinātnes, mākslas un sabiedriskām idejām. Modernā dzīve, zinātne un māksla atmet ideoloģisku, ārišķo tautību, kāda valdīja 70., 80. un 90. gados, un arī veikalisko, pilsonisko. Tautas lielākai mazturīgai daļai vajadzēja dot pie mums to izglītību, kāda bija no viņas sasniegta Vakareiropā, kur vecais romantisms bija gāzts mākslā no Zolā un Ibsena, kur zinātņu popularizēšana bija uz priekšu virzināta ar tautas universitāšu kustību, kur bija cilāts sieviešu jautājums un sabiedriskais jautājums bija pārgājis no teorētiskās pārspriešanas uz praktisku izvešanu un izplatīšanu.
Visi šie jautājumi bija mūsu dzīvē ienākušies, visi spieda uz pārspriešanu un iztirzāšanu. Dibinājās jauns laikraksts «Dienas Lapa», 1886. g., kurš tūliņ kritiski uzstājās pret tautiskumu, kā viņu saprata 80. gados, un kura nolūks, kā runātājs teica, esot jau toreiz bijis: strādāt pie modernā virziena veicināšanas tautā. Pēdējā teicienā runātājam misējies, jo «Dienas Lapas» dibināšanas un pirmo sešu gadu pastāvēšanas laikā no kāda «moderna virziena veicināšanas tautā» nebija runas, viss šis minētais pirmais laiks aizgāja ar tautiskumu kritizēšanu, ar negatīvu darbību; pozitīvā darbība - moderno uzskatu izplatīšana sadzīvē, mākslā, sieviešu jautājumā - sākās «Dienas Lapā» tikai viņas trešā redaktora vadībā, kas tika atzīts arī pie redakcijas maiņas 1895. gada beigās. -
Visasākās sadursmes starp veco tautiskumu un jauno virzienu notika 1894. un 1895. gados. Tā bija principu cīņa, personisku ķildu še nebija nekādu, personiska ienaida nekāda, «Dien. Lapā» nebija nekādas uzbrukšanas kāres, vienprātības jaukšanas un necienības parādīšanas. Viņa toreiz tikai izsacīja mostošās modernās dzīves prasījumus, kurus mēs tagad redzam visur izpildām arī mūsu mākslā, teātrī, literatūrā, pa daļai arī sadzīvē un sabiedriskos jautājumos. Toreiz viss tas, kas tagad liekas pats par sevi saprotams, rādījās svešs un bīstams; pa daļai tur arī bija vainīgi pakaļdarītāji, kuri, kā jau tādi, «visu rauga pārspīlēt, lai izliktos oriģināli», un piegriež vērību vairāk ārišķam. Ar to nebūt nau teikts, ka modernā kustība, atsvabinādamās no ārišķuma, tikdama mērenāka, būtu zaudējusi no sava svara; taisni otrādi, viņa tikai tapa dziļāka un nopietnāka, un vairāk noskaidrojās sabiedriskais jautājums, kurš visam ir un paliek par pamatu. - Runātājs tālāk izsacījās, ka «Ķildas» starp veco un jauno virzienu izcēlušās vispirms ap Zudermaņa «Godu» un tad pārgājušas uz Aspazijas «Zaudētām tiesībām», kuras izrādītas l895. g.
Te runātājam atkal misējies, jo cīņa nebūt nesākās no Zudermaņa «Goda», bet gan no Aspazijas «Zaudētām tiesībām», un šī pēdējā luga arī uzvesta pirmo reizi ne 1895., bet 1894. gadā (aprīļa 3. d.). Ar šādu laikmeta sagrozīšanu izceļas arī visa uzskata sagrozīšana uz šo jautājumu, jo tiek gluži greizi uzsvērts, it kā mūsu reālistiskā rakstniecība būtu ievesta iz ārzemēm, no sveštautām, kamēr viņa izcēlusies gluži dabiskā kārtā pie mums pašiem, ar mūsu pašu dzīves attīstību.   M ū s u   r e ā l i s m s,   j a u n s    l a i k m e t s   m ū s u   r a k s t n i e c ī b ā    c ē l i e s   u n   s k a i t ā m s   n e v i s   n o   v ā c u   Z u d e r m a ņ a   «G o d a»,   b e t   n o   l a t v i e š u   A s p a z i j a s   «Z a u d ē t ā m   t i e s ī b ā m». «Zaudētas tiesības» arī sacerētas daudz gadus pirms izrādes 1894. gadā un bez mazākā iespaida no Zudermaņa, kura «Godu» Aspazija lasīja pirmo reizi tikai jau pēc «Zaudēto tiesību» izrādes. Mūsu jaunā progresīvā paaudze likusi maldināties no veco uzskatu aizstāvjiem. Viņa, kura pati nebija garīgi piedzīvojusi visu cīņas laiku ap moderniem uzskatiem, ap reālismu, ap sieviešu emancipāciju, ap zinātņu popularizēšanu un sabiedrisko jautājumu 1894. un 1895. gadā, ticēja, ka viss reālisms, visa dzīves nesaudzīga tēlošana mums mākslīgi pārņemti iz ārzemēm; viņa bez tālākas pārdomāšanas, bez faktu apskatīšanas runā pakaļ, ko teic viņu pašu domu pretī nieki.
Priekšlasītājs še nau vienīgais vainojamais, jo lielākā daļa izrāda tādu pašu nezināšanu un nevīžošanu iepazīties ar mūsu nesenējo vēsturi. No priekšlasītāja tikai varēja gaidīt, ka viņš, dodams vēsturisku un turklāt kritisku apskatu, nebūs paļāvies tikai uz savu atmiņu, uz citu nostāstiem un uz dažās aprindās valdošiem uzskatiem, bet būs pats palūkojies tā laika vēsturiskos dokumentos - laikrakstos - un valdošos uzskatus būs kritiski iztirzājis. Tomēr galā arī šo viņam nevar pieskaitīt par sevišķu vainu, jo šis ir viņa priekšmetā tikai blakus jautājums un nekādu priekšdarbu viņš neatrada, jo nedz par mūsu drāmu, nedz par 90. gadiem pie mums nau nekas rakstīts. Visi mūsu jaunie spēki ir aizņemti ar citu, uz nākotni lūkojošos darbu, neatliek laika atskatīties atpakaļ tiem, kas iet arklam pakaļ. Šo piezīmju un aizrādījumu nolūks ir arī tas: dot jaunai paaudzei drošību un pašpaļāvību, noņemt viņai visas nepatīkamās šaubas par to, it kā viņas uzskati un modernais virziens būtu no ārienes ienesti, mūsu apstākļiem nepiemēroti un tātad uzspiesti; nē, modernais virziens visās savās parādībās ir izaudzis pie mums pašiem, iz mūsu pašu dzīves pārgrozījumiem, arī mūsu pirmā reālistiskā drāma «Zaudētas tiesības» nau scerēta zem sveša iespaida, nau pakaļdarinājums «Godam», bet ir visā ziņā īsti latviska, oriģināla drāma, tāpat kā mūsu pirmā modernā, kaut arī ne reālistiskā drāma «Vaidelote».
Tūliņ no «Zaudētām tiesībām» cēlas lielas cīņas, kuras, kā runātājs tālāk tēlo, pārgājušas iz laikrakstiem uz mūsu Rīgas mazākajām, toreiz daudzā ziņā brīvprātīgākām biedrībām un uz laukiem. Jaunā virziena iespaidu gaiši apliecinājušas «Zaudētas tiesības», gandrīz katrā jautājumu vakarā bija iesniegti jautājumi, kas attiecās uz viņu un uz lietām, kas tur aizkustinātas: sievietes atkarību no sabiedrības, cīņu par uzturu un par personas brīvību un tiekšanos uz attīstību. Aspazijas «Zaudētas tiesības» un «Neaizsniegts mērķis» neinteresējušas tikai mazu daļiņu no latviešiem, bet visu attīstīto tautu, par ko liecināja tas, ka viņas tikušas izrādītas visur, kur vien bija skatuves, un tikušas uzņemtas ar entuziasmu un ovācijām. Tūliņ pēc «Zaudētām tiesībām» sāka parādīties liels pulks tulkojumu iz reālistiskās mākslas darbiem, no kuriem lielāku ievērību sacēla Zudermaņa «Gods» M. Valtera tulkojumā. Tad parādījās arī oriģināli, kā Zeibolta Jēkaba «Mājas naids», Zeltiņa «Saites» un «Apstākļu varā», pēdējās esot tikai savārstījumi no nedabiskiem skatiem. Arī Ādolfs Alunāns šinī virzienā sarakstījis savu satura ziņā nopietnāko lugu «Labi cilvēki», kurā tiekot izzobota birģeliskā labdarība un liekulība; bet arī šī neesot īsta drāma, bet prasta luga.
Kā vismodernākā drāma parādījusies Poruku Jāņa «Hernhūtieši», kuru dienas gaismā aicinājuši ne sieviešu jautājums, ne naturālisms, bet «vismodernākā» filozofija: Nīčes pārcilvēka filozofija. Aleksandra, kura gribot būvēt fabriku un skolu, esot pārcilvēks; visu lugas iespaidu stipri sabojājot beidzamais cēliens, jo varones gals nākot piepeši, neviļus, nevis cīņā. Interesanti, ka priekšlasītājam liekas «pārcilvēks» jau tas, kas grib būvēt fabriku un skolu un iet pāri tēva līķim; tādu tiešām nau trūkums un katris cik necik naudīgs fabrikants to spētu. Interesanti arī, ka Nīčes filozofija runātājam liekas «vismodernākā», taču laikam ne tanī ziņā, ka viņa visjaunākā, jo ir jau vēl jaunākas, bet gan visvairāk piemērota modernajam garam, vislabāki mūsu dienās. Nīčes raksturiskākā mācība ir par viņa «pārcilvēku». Nīče ir jaunas morāles sludinātājs un tātad grib, lai viņa ideālam «pārcilvēkam» pakaļcenstos; «pārcilvēks» nebēdā ne par ko, bet, fabrikas dibinādams, iet pār līķiem pāri, - tā, kā rādās, viņu saprot arī runātājs, - un nu jājautā, vai šāda «pār līķiem pāri iešana», pār tēva līķi un citiem, saskan tiešām ar pārējiem priekšlasītāja uzskatiem? Vai Nīčes varas filozofija - kā viņš to saprot -, kura cēlusies Bismarka un spaidu likumu, un militārisma ziedu laikmetā, kura griežas pret «Gleichmacherei» (visa garīga un materiāla pārākuma nolīdzināšanu), pret «muļķo pūli», pret «suņiem», ir arī viņa filozofija, tā «vismodernākā»? Rādās, ka še ir vainīga tikai padošanās «valdošiem uzskatiem», jo Nīčes pārcilvēks vēl ir tiešām modē. Pajaušanās uz paša domām, patstāvīga nodarbošanās arī šinī jautājumā drīz vien pārliecinās, ka īsti modernajam garam ir taisni pretēja «pārcilvēka» mācība - kā viņu saprot «valdošie» uzskati -, nevis gluži neaprobežots individuālisms, bet gan sabiedriskums ir mūsu laiku virziens; Nīče nostāda individualitāti gluži pašu uz sevi vien, viņa tad var grozīt un izmantot sev jeb izvēlēto pulciņam par labu visu pārējo lielo pūli, tautu, cilvēci. Viņš negrib ievērot, ka katra individualitāte ir tikai visas sabiedrības maza daļiņa un ka bez sabiedrības, ārpus tās, viņai nau ne mērķa, ne būtības. Šāds sabiedrisks uzskats īstam, nepārspīlētam individuālismam nau nebūt pretējs, taisni otrādi: individualitāte var tikai sabiedrībā sasniegt savas īpatnības pilnu attīstību un tikai sabiedrībā atrast savus mērķus, kuri paceļ viņu, noderēdami sabiedrībai. Brīvība un taisnība ir sabiedrības principi, spaids un vara viņai pretīgi; nevar reizē dievināt Nīčes varas mācību un sekot modernam sabiedriskam virzienam, tas sajauc jēdzienus un kavē skaidru redzēšanu.
Runātājs ar zināmu, kaut gan neizrādītu, nevērību skatās uz sieviešu emancipāciju un naturālismu; viņš neatrod nekā moderna Blaumaņa darbos, kuru atzīst par spēcīgāko dramatiķi. Un tomēr viņa nopietnās lugas ir tanī pat reālistiskā stilā rakstītas kā agrāk pārrunātie darbi, kaut gan tanīs nau uzsvērtas nekādas idejas; jo reālistiskais stils jau neatkarājas vienīgi no vielas un idejas, bet arī no apstrādāšanas veida. Runātājs, kurš vēl īsumā pārrunāja Blaumaņa joku lugas, nosaukdams tās par balagāniem, neatrada īstu mērauklu arī it sevišķi tādai - taisnība gan - ārkārtējai parādībai, kāda ir Aspazijas «Vaidelote».
«Vaidelote» runātājam bija tikai mīlestības drāma, atskaņa no 80. un 90. gadu romantisma. Viņš tikai zina teikt, ka mīlestība latviešu dzejā nekad nebija vēl tik saistoši tēlota kā «Vaidelotē», un apbrīno Aspazijas talanta lielo lokanību, jo tā attēlojot vismodernākās, reālās lietas un dzejiski ietērpjot visromantiskāko vielu. Ja runātājs nebūtu jāvis sevī sajaukt divus gluži pretējus veidus, uzskatot dzīvi un viņas parādības, ja viņš būtu pieturējies pie modernā, sabiedriskā gara virziena un būtu raudzījis viņā patstāvīgi iedziļināties līdz galam, tad viņš būtu atradis mērauklu ārkārtējām, nešabloniskām parādībām, tad viņam arī nebūtu bijis jāaplūko «gluži atsevišķi» «Vaidelote», kura itin dabiski ieņem vietu pakāpeniskā modernā virziena attīstības gaitā.
Ceturtā šķira sāka pamazām attīstīties un apzināties savas būtības. Tas bija pārejas laikmets. Visi centieni, visa tiekšanās vēl bija tikai apjausti, nenoteikti, bet tomēr spēcīgi, pilni sevišķa jaunības poētiska spara, sapņaini, visu cilvēka būtni apņemoši. Toreiz ļaudis, visa tauta - viņu sparīgākos un jūtīgākos priekšstāvjos - meklēja pēc jauna, nākotnes cilvēka; viņi juta, ka vecā kārtība tikusi netaisna un spiež jaunus spēkus, kuri gribēja pacelties; Mirdza ilgojas pēc šī nākotnes cilvēka, viņa to neatrod un iet tādēļ bojā. Mirdza un ne Asja ir šīs lugas varone, viņā izteikta lugas ideja, - tas nebūs lieki arī še teikt, jo vispār, pēc valdošiem uzskatiem, Asjai tiek piešķirta galvenā loma. «Vaidelote» ir ilgu drāma, ilgu pēc nākotnes cilvēka, kā viss viņš laiks bija ilgu laiks, ilgu pēc tautas jaunas pacelšanās, līdz ar kuru rodas modernais cilvēks. «Vaidelotes» viela ņemta iz kāda vēsturiska pārejas laikmeta. Visa drāma ir noskanota uz vienu visur cauri dzirdamu vadošu melodiju, «leitmotīvu», kurš izsaka ilgas; burvīga dziesma, kāda tik skaista nau dzirdēta: «Mēness starus stigo» nes sevī visu lugas ideju, apskaidro visu varones Mirdzas gaitu. Šī ideja varbūt katram ne tik viegli aptverama ar galvu, bet ar sirdi viņu katrs jutīs. Ja vārds «simbolisms» no pastāvīgās velti valkāšanas, no nepareizas lietošanas nevietā nau vēl zaudējis katru sajēgumu, tad «Vaidelotē» ir visaugstākais, plašākais simbolisms. Īsti   m o d e r n a i s   gars viņā parādās visskaistāk, tas modernais, kurš ir mūžīgs, jo izteic mūžīgo tiekšanos un ilgas pēc aizvien tālākas attīstības. Kā šis gars, kuru visaugstākā ziņā saucam par modernu, jo viņš vairāk nekā jelkas ir ticis par visas mūsu dienas dzīves noteicēju, - kā šis gars ir nemirstīgs, tā arī «Vaideiote», kura ir pilna šī gara.
Runātājs tālāk vēl minēja tikai Aspazijas «Zeltīti», neaizrādīdams nemaz uz viņas «Raganu», kura ar savu augsto dzejisko vērtību, fantastisko dziņu un dziļumu, un psiholoģisko smalkumu stājas blakus «Vaidelotei». Še runātājs ne tik neatrada mērauklu, viņš pat nezināja, kur likt tādu lugu, kas nepadodas šablonizēšanai; bez tam jau arī Liesma, šī sieviete - Fausts, kā kāda svešniece bija nepazīta, tikusi aizvadīta, un pēc astoņiem gadiem vēl nebija atnācis laiks viņai atpakaļ griezties.
Runātājs aplūkoja beigās divas šogad izrādītas lugas, kuras daudziem devušas labas cerības un arī stipru vilšanos, - šis lugas: Niedras «Zeme» un Raiņa «Pusideālisti». Pēdējā esot satīra par pārspīlētiem un liekuļotiem tautiskiem centieniem, kuru vietā lugā tiekot uzstādīti citi pozitīvi ideāli, kas pa daļai izsacīti vienas personas, Andreja, vārdos: nest gaismu tumšajam miljonam! Viskomiskākā stāvoklī atrodoties visideālākā persona, Ansons, kurš savu ideālismu un sajūsmību izlaižot vējā, gribēdams atdzīvināt pārdzīvojušos laikus. Pats runātājs atzinās savā nespējā noliegt, ka luga esot satīra, kas aicināt aicinot progresa draugus kalpot tagadnes kultūras ideāliem un nest gaismu tumšajam miljonam. «pusideālisti» esot pirmā nopietnā latviešu oriģinālkomēdija, sava dzejiskuma un dziņās sabiedriskās idejas dēļ.
Šai komēdijai   N i e d r a s   «Z e m e» esot pilnīgs pretstats; tā gribot būt drāma par tautiskiem ideāliem: iekarot saimniecisku patstāvību. Tautiskums Niedram neesot vairs tāds kā 80. gados, bet ar viņu esot izteikts latviešu turīgo šķiru   s a i m n i e c i s k a i s   i d e ā l s,    a r   e n e r ģ i j a s   u n   k a p i t ā l a   p a l ī d z ī b u   p a n ā k t   t u r ī b u.    Visa cīna starp baronu Raffu un inženieri Akmeni grozās ap kāda ķieģeļa cepļa iegūšanu, t. i., ap naudu un mantu, un ne vairs ap kādu ideālu, garīgu dārgumu. «Zemē» esot ārkārtēji raksturi un dzīvība, atsevišķi skati krietni izstrādāti. Uz ņemto tematu būtu bijis iespējams uzbūvēt lielu drāmu, bet Niedras lugas darbībā iejaucoties gadījums un nejaušība, kuri izšķirot lugas gaitu: Akmeņa līgava noslīcinājoties, un ķieģeļa ceplis tiekot uzsperts gaisā. Vajadzējis rādīt, ka Akmens vai nu godīgā cīņā iet bojā, vai uzvar. - Še neviļus uzmācoties salīdzinājums starp ideāliem, kas izteikti abās lugas: kamēr Raiņa «Pusideālistos» kā ideāls tiekot uzstādīts:   n e s t    g a i s m u   tumšajam miljonam, Niedras «Zemē» tiekot mācīts kā ideāls: iegūt saimniecisku   t u r ī b u;   kamēr «Pusideālistos» vecais ideālists simbolizē savu ideālu ar   s e n č u   g o d i n ā š a n u   un   s i r m o   o z o l u   un jaunais ideālists ar   t a u t a s   g a r ī g o   n o    d i b i n ā š a n u   un   z i n ā t n ē m    tin abi, kā vecais tā jaunais, grib iet tautā, lai tai nesavtīgi nestu gaismu, kā viņi to saprot, tikmēr «Zemē» ideāls simbolizēts ar   n a u d a s   k r ā š a n u   un   ķ i e ģ e ļ a   c e p l i   un lugas varons Akmens   p a t s   s a v a s    k a b a t a s   grib pildīt ar naudu. Tiešām interesanti, ka vecie tautībnieki bija vēl ideālisti un varēja, kā Raiņa Andēls, sajūsmināties par ozolu, kamēr jaunie tautībnieki, kā Niedras Akmens, sajūsminājas tikai par - ķieģeļa cepli un prec lielu naudas kuli ar vecu sievieti kā piedevu. Šāds galīgi sekls karjerists ir tēlots arī Raiņa jaunajā tautībniekā: inženiers Upmals, bet rakstnieks tādus karjeristus nepaceļ par varoņiem un neliek tos no iztapīgiem kritiķiem saukt par stipriem raksturiem un «pārcilvēkiem». Tā ir dīvaina laika parādība, ka rakstnieks var cildināt kā ideālu varoni tādu liekulīgu karjeristu kā Akmeni un neviens par to nemaz nepabrīnās, kamēr turpretim tiek sīvi apkaroti taisni ideāli raksturi. Tas rāda, ka pie mums valda liels sajukums uzskatos tiklab mākslā, kā dzīvē.
Abām pārrunātām lugām, tā turpināja priekšlasītājs, esot kļūdas, bet tās paceļoties pāri pār visām citām lugām, jo viņās atspoguļojoties plaši sabiedriski ideāli. Niedra tēlojot cīņu pret otras tautības (vācu) kapitālu, cīņu, kurā latvieši laikam drīz uzvarēšot. Rainis savā dzejā izsakot visprogresīvāko un šinī luga iztēlojot modernāko un cilvēcīgāko (humānāko) ideālu: strādāt priekš tiem, kuri līdz šim maz baudījuši saules; ne viņa vaina esot, ka šis ideāls neticis gaišāk iztēlots. Citiem kritiķiem arī tas jau bija par daudz, ideāls izteikts esot pārāk gaiši. Cits atkal bija «stipri vīlies», jo joku lugas, komēdijas vietā bija gaidījis traģēdiju, bēdu lugu, nemaz neapdomādams, ka ideoloģiskā tautības Don Kihota traģisms jau ir taisni tas, ka tas tiek komisks, un ka prasīt traģēdiju ir tikpat daudz, kā nesaprast tā laikmeta kodolu un drāmas nozīmi.
Kāds nu esot mūsu drāmas stāvoklis, prasīja beigās runātājs, cik tāli viņa esot attīstījusies? Viņa neesot vienpusīga, tiekot tēlota lauku un pilsētu dzīve, atrisināti sieviešu un tiklības jautājumi, rādītas saimnieciskas cīņas, - vājības esot izstrādājumā. Trūkstot, piem., dramatiskās nepieciešamības, kā Blaumaņa «Pazudušā dēlā», «Ļaunā garā»; šinī ziņā atzīmējami esot tīri psiholoģiskie joki Zeibolta «Trīs soļi uz laimi», kur autors rīkojies pilnīgi patvarīgi ar saviem raksturiem. Runātājs aizrādīja kā uz paraugiem uz Šekspīru, Ibsenu un Hauptmaņa «Vēveriem», kuros vēveri tiekot uz savu darbību spiesti no saimnieciskiem apstākļiem. Tomēr runātājs tos pašus saimnieciskos apstākļus neredzēja pie Laimas (Zaud. ties.), kura arī no viņiem tiek: spiesta uz savu darbību; visa luga ir motivējums viņas solim, un tomēr, pēc runātāja domām, trūkstot motivēšanas. Par «Pusideālistiem» tika piezīmēts, ka kontrakta atdošana, kurai izšķiroša nozīme, notiekot pašā sākumā; patiesībā še ir tikai pārpratums no runātāja puses, jo kontrakta atdošana (kurai arī nemaz nau izšķirošas nozīmes) notiek pašā lugas vidū un viss iepriekšējais ir tam par motivējumu.
Runātājs tālāk aizrāda, ka tiekot lietoti par daudz ārēji efekti, kuplejas, svepstēšana, lieki skati smīdināšanai, sevišķi pie Alunāna, Zeibolta, Šveņķa, Blaumaņa, gari monologi u. t. t., bet visi tādi pamācoši aizrādījumi nekādā svarā nekrīt. Svarīgāk turpretim ir, kā runātājs domā: latviešu dramatiķi neesot devuši cilvēku dvēseles dzīves drāmu, tas būtu apmēram tikpat daudz teikts, it kā tie nebūtu nekā devuši; bet mums liekas, ka runātājs aiz kokiem nebija mežu redzējis, jo ne vien «Vaidelote» un «Hernhūtieši» ir dvēseles dzīves drāmas, bet visas mūsu nopietnās lugas; bez dvēseles dzīves tēlošanas jau nau nemaz domājama moderna drāma. «Zaudētas tiesības», «Neaizsniegts mērķis», «Zeltīte» - lai ņemam piemēram tikai tā sauktās reālistiskās, tendenciozās lugas - visās problēmi ir taisni psiholoģiski; saimnieciskas pārvērtības un cīņas tiek taisni rādītas viņu pārveidojumos un atspoguļojumos darbojošos personu dvēselē jeb psihē. Vai tik še nau pārpratums? Vai priekšlasītājs nebija domājis skaidri psiholoģiskās drāmas vien, kurās darbība nau galvenā lieta? Bet tad atkal var jautāt, vai tiešām ir jācenšas pēc tādām nedramatiskām drāmām? Varētu arī būt, ka runātājs domājis drāmas, kuras tēlo cilvēka dvēseles dzīvi kā tādu, t. i., filozofiski, atšķirtu no viņas sakara ar reālo dzīvi, bet tad jau viņš arī tādu varēja atrast, ja nebūtu turējies pie «valdošiem uzskatiem», bet būtu vairāk paļāvies uz savu paša izšķiršanas spēju, - tāda drāma ir «Ragana».
Galveno latviešu drāmas vājību runātājs atrada plašāku sabiedrisku ideju trūkumā: šādas tādas sīkas idejiņas tiekot nokladzinātas, kā, piem., pie Zeibolta; kad atskaitot Aspazijas, Raiņa, Niedras lugas, tad neesot tādu, kas ierosinātu uz plašākām cilvēciskām (humānām) idejām; mūsu kultūras stāvoklis vēl esot par zemu: mēs vēl nupat izkūņojušies iz tautiskā laikmeta un bailīgi sniedzoties pēc modernās mākslas, filozofijas, zinātnēm, - tikai tad, kad mēs būšot moderno kultūru piesavinājušies, mums būšot strauji ritoša sabiedriska dzīve.
Pareizāk būtu sacīt, ka mums sabiedriskā dzīve rit pārāk gausi, ka viņas ritums jāpaātrina, tad gan ar viņu līdz mēs gribēsim un spēsim piesavināties arī moderno mākslu, kultūru, zinātnes, kuras nau nekas cits kā sabiedriskās un saimnieciskās dzīves zieds. Lielākie pūliņi un labākās spējas jāpieliek sabiedriskās un saimnieciskās dzīves nokārtošanai un ievirzīšanai pareizās sliedēs; jāmodina un jāattīsta tie tautas spēki, kuri līdz šim gulējuši, tās šķiras, uz kurām dibinātos nākotne ar savu darbu; tie jāved uz pašapziņu un jāstiprina cīņā, ko vispirms panāksim ar izglītības jo plašu izplatīšanu, ar izglītību katrā veidā un par katru cenu. Tautas plašo aprindu skološana, apgaismošana, izglītošana - lai sauc to, kā grib, - viņu uz priekšu vešana - tas ir lielais mērķis, uz kuru mums jācenšas visiem spēkiem. Mākslas un literatūras veicināšana ir arī līdzeklis uz šo lielo mērķi, bet ne vienīgais un ne tiešākais; māksla .ir visaugstākais garigais radošais darbs, kurš tiek iespējams tikai attīstītā sabiedriskā dzīvē: sabiedriskā dzīve ir pirmprasība. Mūsu spējīgākiem ļaudīm, sevišķi jaunai paaudzei, būtu jāiedzīvojas šinī uzskatā, tad mērķis, kurš taču ir dārgs katram un visiem, katrai partijai un pārliecībai, būtu lētāk sasniedzams; tad arī varētu svētīgi darboties priekš lielā mērķa daudzi spirgti spēki, kuri tagad vēl neziņā šaubās, kuri neatrod sev darba, kur parādīties un attist5ties, kuri tādēļ bieži metas uz dažādiem mākslas un literatūras zariem, izvērsdamies par neauglīgiem diletantiem, kas tikai pakaļ dara parastiem paraugiem un šablonai.
Visi šie tagadējie diletanti un pakaļdarītāji katrs savā ziņā izrādīsies par ļoti spējīgiem un oriģineliem vīriem, ja tikai meklēs savām spējām piemērotu ideālu darbu priekš vispārības, ne pēc modes un šablonas aizrādījumiem visšaurākā aplokā, kādā mākslas un literatūras zarā, bet apskatīsies vaļējām acīm pa visu plašo dzīvi. Tur darba ir daudz, ideāla vispārības darba, tik daudz, ka šis darbs gluži nospiež nedaudzos nesavtīgos vispārības strādniekus: šinī darbā var pilnīgi ielikt savu patību, savu individualitāti, viņš to pat prasa vairāk nekā māksla un literatūra. Še var savai oriģinalitātei jaut vairāk vaļas; še vajaga sparības, spēka un vīra drošsirdības; še vīrs ir vai var tikt pilnīgi neatkarīgs no visiem sabiedriskiem un saviesīgiem ierobežojumiem un aizspriedumiem; tikai še var i2dzīvoties brīvi lielā, pāri kūsājošā, jaunā dzīvē. Vairāk nekā literatūrā un mākslā, kuras nekad nedod tādu brīvību. Bet kam tas liekas par daudz, tas arvien atradīs darbā priekš vispārības sev piemērotus mazākus uzdevumus, tur arī varēs pats sevi izteikt. Mēs uzsveram arī šinī vietā to, ka tautas plašāko aprindu attīstība ir lielais mērķis, kuram jāziedo visi spēki, un kā māksla un literatūra arī ir līdzeklis uz viņa sasniegšanu. Tādēļ ka valdošais uzskats liekas tagad tam pretējs, mēs esam nākuši no vienas pārmērības otrā: kā reizi māksla tika gluži novārtā likta un kalpināta praktiskiem nolūkiem, tā viņa tagad dažkārt tiek ieskatīta par gluži sakarā nestāvošu ar visu pārējo kultūru; mēs tā atsvešinājamies no tautas, tiekam par liekēžiem, dekadentiem; šo sakaru ar tautu, ar viņas kultūras visaugstākiem mērķiem nekad nevajaga iz acīm izlaist. Tā mēs visvairāk veicināsim kā pašas tautas attīstīšanos, tā arī īpaši mākslas uzplaukšanu pie mums: viss, kas priekš tautas tiks darīts, nāks par labu arī mākslai, par to nau jāšaubās. - vajaga censties, lai viss, kas veicina mākslu, nāktu arī par labu tautai, tas ir grūtāk sasniedzams.
Mūsu drāma attīstīšoties, teica runātājs, kultūra jau spiežoties visās latviešu šķirās, arī tie knišļi tiecoties pēc varas, kas līdz šim bijuši tumsā.
Viņš uzaicināja ceļu līdzināt mūsu drāmas un vispār mākslas attīstībai. Mums patīkami atgādināt, ka runātājs pats daudz darījis priekš tā, lai māksla par labu nākta tautai, viņš tautai mākslu tuvinājis, darījis saprotamu un pieejamu. To pašu mērķi viņš arī veicinājis ar šo savu interesanto apskatu par mūsu drāmu. Nesaudzīga kritika, runātājs saka, piepalīdzēšot pie šādas ceļa līdzināšanas; ne glaimot vajagot, bet aizrādīt uz kļūdām, pie šīs devīzes arī mēs aizvien esam turējušies, arī š.ini referātā, izsakot savus uzskatus.

 

 

XIII. PIEZĪMES PAR MŪSU KRITIKU

Mūsu piezīmes pie referātiem vietām aizņēmušas arī kritikas uzdevumus; mēs tos uzskatam par sevišķi grūtiem, no kritiķa tiek prasīts ne vien dzejnieka takts un garša, daudz smalkjūtības, bet arī vēl - un varbūt vēl vairāk - skaidrības, nešaubīšanās sava paša uzskatos, augstākas gara kultūras, vairāk izglītības, lielākā mērā nekā pat no dzejnieka, kurš var savu trūkumu apslēpt ar fantāzijas bagātību. Mūsu drāma neesot vēl sasniegusi pietiekošu, ne vēl augstāko pakāpi, sacīja runātājs, bet mūsu kritika, piemetināsim, stāv vēl daudz zemāk nekā mūsu drāma, ar gluži retiem izņēmumiem, kuriem pieder pats runātājs Dermaņa k. Un kritikas pakāpe var noderēt par vēl labāku rādītāju zināma laika kultūras stāvoklim nekā drāma tanī ziņā, ka kritika ir tiešāks zināma laika izglītības auglis, viņai tuvāks sakars ar tā laika zināšanu daudzumu, pie viņas pārsvarā pār fantāzijas darbību ir prāta darbība, uz kuru arī pa lielākai daļai dibinājas kultūra. Ja nu paskatāmies uz mūsu kritiku, tad vispirms redzam lielu sajukumu uzskatos; retais ir skaidrībā par sava paša pārliecībām mākslas, filozofijas, morāles, sabiedrības jautājumos, vēl retāk kam ir savs nenoliedzams, apjausts un apzinīgi attīstīts pasaules uzskats. Bet, ja kritiķim nau pasaules uzskatu, pēc kādas mērauklas viņš tad gan grib mērīt parādības vai nu literatūrā, vai mākslai, vai sadzīvē? Taisni tas, kas raksturīgs priekš kritikas; prāta attīstība, garīga kultūra - tā trūkst pa lielākai daļai mūsu kritiķiem. Ja nau pasaules uzskata, tad, zināms, nau nekur, skaidrības un vienības spriedumos; kritiķis vairs nespēj pareizi izskaidrot parādības, atrast viņu cēloņus, aizrādīt uz viņu gaitu. Kritiķi, kuriem trūkst pašiem savu uzskatu, trūkst garīgas vienības, nepalaujas uz sevi pašu, meklē visapkārt, pie visdažādākiem viens otram pretējiem elementiem pēc spriedumiem un domām, kuras sev piesavināt; tic visādām autoritātēm, bieži modes autoritātēm, top par eklektiķiem, kuri izmeklējas sev pa gabalam no katra un ņem no katra to, kas krīt visvairāk acīs, spilgtāko, āriškigo, nevis to, kas visvairāk piemērojas paša pirmuzskatiem un spēj ar tiem savienoties, tos papildināt un attīstīt, kā to redzam, piem., Gētes attīstības gaitā. Tas, kaut ar laiku mainījās savos uzskatos, bija arvien gaiši noteikta patība, kura pieņēma tikai to, kas viņai bija garīgi radniecisks. Protams, ar to nau teikts, ka tādas skaidrības un noteiktas patības būtu vajadzīgs tikai kritikā, viņas ir vislielākā svarā tāpat mākslā, kā dzīvē, visa kultūra iziet uz viņu radīšanu, un viņas ir kultūras spējīgākie ieroči, viņas virzinātājas, jā, vēl vairāk - visiem tautas locekļiem jātop par tādām noapaļotām patībām, īstiem vīriem.
Visur mums vajaga lielu patību, visur viņu trūkst; vismazāk tādas vēl sastopamas mūsu kritikā, kur viņas varētu nest daudz svētības, līdzinādamas ceļu dzejai un rakstniecībai, audzinādamas tautu uz dzejas saprašanu, attīstīdamas viņas garšu, uz ko aizrādīja arī priekšlasītājs un daudz citi runātāji agrākos priekšlasījumos un debatēs. Vispārējais uzskats uz kritikas uzdevumiem pie mums tomēr ir citāds, sen novecojies; domā, it kā kritika ir soģe un spriedēja, kura izdala uzslavas un pajas rakstniekiem un dzejniekiem, kurus tā pamāca un audzina, vienu žēlo, otru soda no sava varas augstā krēsla. Lai arī cik jocīgs tāds uzskats, viņš tomēr turas, un paši kritiķi viņu nereti pabalsta nesaprastā egoismā. Bet kritika patiesībā nevar būt ne soģe, ne audzinātāja dzejniekiem un rakstniekiem; viņas uzdevums ir vispirms saprast parādības rakstniecībā un dzejā, atrast to cēloņus, tad darīt tās saprotamas plašākai publikai; ja jau kritika negrib atsacīties no audzinātājas lomas, tad viņa var audzināt publiku, bet ne dzejniekus un rakstniekus. Tos viņai vispirmā kārtā ir jāsaprot: kas viņi kā parādības, kādi viņu centieni un idejas, kurp viņu ražojumi var vest tautu vai zināmas daļas jeb šķiras no tautas? Tad, kādas viņu raksturiskās īpašības? Ar to jau ir prasīta no kritiķa filozofiska, vēsturiska, socioloģiska, literāriska izglītība; bet viņam jābūt arī estētiski smalki izglītotam, jājūt līdzi visos sīkumos dzejnieka sajūtām, kā vieglai spalviņai viņa dvēselei jātrīs no katras klusākās kustības dzejnieka dvēselē, kā skaidram spogulim viņam jāatspoguļo katra maigākā nokrāsa gleznotā daiļumā. Viņš ir vidutājs starp viegli iekustināmo dzejnieku un lēno, miera mīļotāju publiku, kurai katrs jauns iekustinājums ir jau miera traucējums. Kritiķim publikai jāpierāda, ka šāds miera traucējums nau no ļauna, ka tas attīsta publikas jūtu dzīvi, kurai jāiet roku rokā ar viņas prāta dzīvi. Dzejā pašā nau derīguma jēguma, kritika viņai piedod derīguma nozīmi priekš publikas. Kritikas loma tā top liela un plaša, un viņas nozīme tautas attīstības gaitā var tapt no lielākā svara un derīguma; no augstā soģa krēsla tad viņai gan jānokāpj, ja grib kļūt par svarīgu līdzstrādnieci svētīgā darbā. Ar prieku jāliecina, ka kritikas jaunā paaudze, kura spēj attīstīties, sāk saprast kritika lomu arī pa jaunam. Še atstāstītais un pārrunātais par mūsu drāmu to gaiši rāda. Viņa sacerētājs V. Dermaņa kungs ir viens no tiem jaunajiem kritiķiem, kuri dod vislielākās cerības, viņam ir savs pasaules uzskats un līdz ar to noteikta mēraukla; gan viņš vēl jauns savos pasaules uzskatos, bet ir tiem pieķēries ar dziļu sajūsmību un dāvājis tiem savas bagātās spējas; viņš tik ātri un spēcīgi attīstījies, ka jāgaida, ka viņš sniegsies pēc visgrūtākajiem uzdevumiem. Viņam sevišķas dāvanas kā kritiķim-popularizatoram; reti kādu plašākā publika tik ātri un pilnīgi saprot kā viņu, un reti kāds tālākas aprindas tā spēj iejūsmināt priekš jauniem uzskatiem kā viņš ar savu sparīgo garu, ar labākā nozīmē demokrātiskām runas dāvanām. Viņš ir īsts praktiķis, bet ideālists. Varbūt viņš arī atraida pakaļiešanu estētiskiem smalkumiem, bet totiesu pilnīgāk un vairāk pārliecinoši priekš klausītājiem viņš dod galvenos vaibstos savu zīmējumu. Mēs netīšām uzkavējamies ilgāk pie viņa sacerējuma, nekā nodomāts; cēlonis ir tas, ka šis priekšlasījums vairāk nekā visi citi ierosināja uz domāšanu un aizkustināja tik daudz svarīgus un interesantus jautājumus, par kuriem izteikt savas domas nezin vai tik drīz, vai jel maz kad man būs gadījums. Jau tas apstāklis vien, ka Dermaņa kunga apskats tik dzīvi ierosināja uz domāšanu, rāda, ka mums še darīšana ar vērā liekamu darbu, kurš turklāt pirmais apskata zināmu jautājumu. Jo savādāk izliekas, ka taisni pēc šī priekšlasījuma nevarēja darīt iespējamas debates: zāli vajadzēja uzkopt priekš vakara koncerta. Debates būtu bijušas jo pievilcīgas un būtu klausītājiem atnesušas vairāk labuma un gara atspirdzinājuma nekā visu ortogrāfijas noslēpumu iztirzāšana; daudzi mūsu labākie runātāji pieteicās pie vārda - bet visām interesēm vajadzēja apklust pret zāles sulaiņu slotām. Dīvaini bija arī tas, ka mūsu dienas avīzes neatrada telpu taisni šī priekšlasījuma atstāstīšanai, bet tikai apliecināja to faktu, ka tāds ticis nolasīts, līdz ar to apliecinādamas savu savādo izturēšanos. Vai avīzes jutās kaut kādi aizskartas no priekšlasījuma. Tas nau domājams, jo tik mēreni, bezpartejiski objektīvi raksti parādās latviešu presē diezgan reti, Priekšlasījums arī, bez šaubām, tiks nodrukāts kādā laikrakstā, un tad katrs varēs pārliecināties par viņa bezpartejību un objektivitāti.

 

 

XIV. NEDĒĻAS UN MĒNEŠA LAIKRAKSTI 1902. G.

Pēdējais priekšlasījums, kurš tika nolasīts, un arī tas tikai pa daļai, bija no    A. Ķ ē n i ņ a   kga: referāts par mēneša un nedēļas laikrakstiem.   N e   velti runātājs sūdzējās,   k a    v i ņ a m   d e s m i t   m i n ū š u   l a i k ā   j ā r e f e r ē j o t   p a r   500   d r u k a s   l o k s n ē m   l i t e r a t ū r a s;    protams, ka tā   i r   gluži neiespējama lieta, un tikai atliek jautāt, vai sapulču vadībai tiešām nebija nekādā ziņā iespējams iekārtot tā, ka svarīgākie referāti un priekšlasījumi tiktu noturēti netraucēti, bez liekas steigšanās, bez debatu aizliegšanas. Pie svarīgākiem referātiem visādā ziņā jāpieskaita arī Ķēniņa kga darbs, jau pats priekšmets pieder pie svarīgākiem. Bet, pateicoties tagadējai kārtībai, nau iespējams dot cik necik pilnīgu referāta atstāstījumu, jāaprobežojas ar dažām saraustītām, nesakarīgām piezīmēm iz referāta un jāapmierinājas ar cerību, ka referāts pārādīsies pilnīgā veidā kādā laikrakstā.
Referents vispirms aizrāda uz to, ka mums šimbrīžam iznākot arī Amerikā trīs laikraksti, no kuriem labākais esot «Amerikas Latviešu Avīze». Tad pārgāja uz «P ē t e r b u r g a s   A v ī ž u» raksturojumu, kuras ierosinājušas daudz svarīgu jautājumu Olava k. vadības laikā, sevišķi attiecoties uz zemnieku stāvokli. «P. A.» literāriskā pielikumā parādījušies stāsti «K a d   m ē n e s i s   d i l s t» un «Z e m n i e k a   d ē l s» no A. Niedras; pēdējā ar veiksmi tēloti vienkārši cilvēki, bet parādoties misticisms un beigas esot nekonsekventas, nesaderot kopā ar visa stāsta gaitu. Pirmais stāsts esot vēsturiska satura, tiekot rādīta kāda laikmeta nodilšana, pūles uzcelt to, kas nau glābjams. Teodors pārmetis sacerētājam, ka tas izejot uz lasītāju ziņkārības kairināšanu. ar dažādiem raibiem sarežģījumiem kā lubu stāsti, Poruks turpretī uzstājies kā Niedras aizstāvis. Stāsts «Kad mēnesis dilst» tomēr esot neizdevies ražojums.    V i k t o r a   E g l ī š a   romāns «T i l t i    u n   p ā r i   g ā j ē j i» esot sarakstīts zem Niedras iespaida un arī neizdevies; literāriskas vērtības tam neesot. Tad tika vēl minēti stāsti no   K.   S k a l b e s   («Skaņas iz tālumiem»), kuram piemītot jaunības ideālisms un kurš arī kā liriķis pazīstams;    E z e r i e š a,   J. A k u r a t e r a   («V i s a    d z ī v e»), kurš devis vienu no skaistākiem romantisma un sirsnības paraugiem, un  A n n a s   Ķ ē n i ņ  kdzes, kura griežot uz sevi vērību ar interesantām ainām iz dienvidiem. Velti referents bija kautrējies vairāk par viņu minēt, viņa visādā ziņā to bija pelnījusi.
«L a t v i e t i s» esot labākā joku lapa, literāriskas vērtības viņam neesot; pārgrozījumi pie viņa neesot nekādi notikuši. Tikpat nevērtīgs esot «B a z n ī c a s   V ē s t n e s i s». Turpretim izgājušā gadā bijis )oti augstu stāvokli sasniedzis «L a t v i e š u   A v ī ž u» pielikums, kā vēl nekad agrāk (par ko jāpateicas viņas vadītājam Līgotņu Jēkaba kgam, kurš gan nu jau atkal atstājies no šī pielikuma vadīšanas). Tanī laikā pielikumā bijuši tikai labi oriģinālstāsti, kaut gan ne daudzi; tikpat krietni bijuši tulkojumi, kuros bijusi nomanāma liela dažādība. Oriģināli bijuši no   S a u l i e š a,    A p s ī š u   J ē k a b a   («Par nelaimīgo skolotāju»),   L ī g o t ņ u   J ē k a b a   («Cilvēks bez mīlestības», sevišķi jāievēro),   Š m i d t a   un    Š t e i n a.   Īpaši ar atzinību tika minēta šī pielikuma kritiskā nodaļa, kur tikuši doti apspriedumi par gandrīz visām iznākušām grāmatām.
«B a l s s» literāriskā nodaļā esot pa lielākai daļai bijuši lieli gari tulkojumi, trīs lieli romāni. Tulkojumu starpā krietni ražojumi, kā Pjēra Loti «Zvejnieki», Streiveļa «Nestundā», bet tulkojumu valoda esot vāja. Oriģinālu bijis maz, tikai trīs: to starpā no Jakobusa kāds vecs usminieks, pļāpīgs vīrs - lasītājiem liekot atgādināt stipri Lautenbaha ceļojumu aprakstus. Arī pārējie divi oriģināli esot bez literāriskas vērtības.
«M ā j a s   V i e s ī» parādījies no Andreja Upīša stāsts «P a u g u r c i e m s»; stāstā visi pagrimstot izvirtībā; stāsts esot pārāk šausmīgs, bet tomēr laikam patiess. Šis stāsts esot labākais no A. Upīša ražojumiem. No citiem oriģināliem jāminot   I n d r i ķ a   stāsts «Gudrā nedēļa»,    T a u t m i e r a   «Gnešu kalns», kuriem tomēr maza literāriska vērtība. Labākie tulkojumi esot:   K o h a n a    «Ievestais brūtgāns»,   A u e r b a h a   «Pils pie Reinas» (tulkojis A. Deglavs).
Par «A u s t r u m a» izgājušā gada gājumu neesot nekas daudz sakāms; Velme viņu pārdevis, un viņa liktens bijis raibs. Arī līdz šim «Austruma» stāvoklis vēl neliekas galīgi nodibinājies un viņa tāļākā liktenī var gadīties vēl daudzi pārsteigumu. - «Austrumā» bijuši ievietoti:   U p ī š a    stāsts «Mazie cilvēki», kurā esot diezgan neveiklis humors;    U p ī š a   stāsts «Mantniece»;   K l e i n b e r g a   divas fantāzijas, kurās viņš aiz skaistiem vārdiem noklīstot no loģikas;    Š l i p e n a   «Ugunsgrēks»; labs stāsts esot «K u p r ī t e»,   K a l n i ņ u   P ē t e r a;   R i e t e k ļ a,   kur «Murgi» esot pārprotami;   F r i d r i h s e n a    «Kaimiņos», kuru nevajadzējis uzņemt;   B r i g a d e r u    A n n a s   «Zem rīta zvaigznes»;   A p s ī š u    J ē k a b a   «Atmiņas iz bērnībaa»;   P o r u k a    «Dēmons», kurš atgādinot Viktoru Eglīti un krievu dekadentus;    S a u l i e š a   tirgus gleznas. Tulkojumos esot iz vācu literatūras romāni no   V. P o l e n c a   un   H ē g e l e r a.
«M ā j a s   V i e s a   M ē n e š r a k s t ā» pagājušo gadu iesākot kāds «B r e n č a   b r a u c i e n s   u z   R ī g u»   n o   Z e i b o l t a   J ē k a b a,    kur esot maz humora.   N o   P o r u k a    stāsta «Siliņa Pētera piedzīvojumi dzejas laukā» lielas gudrības nevarot smelties, ka pie mums Pegazu jūdzot mēslu vezuma priekšā.   Z e l t m a t a  «Mīlestības infuzorijas» esot skaistas glezniņas.   B a l o ž u   J ē k a b  a   «L a u v a s   m ā t ē» tēlots tēvs, kas dzenot peļņu ar savu meitu.   S u d r a b a   E d ž u s    «Rozes ziedi» u. c. esot pačalojumi bez mugurkaula; «Rudens» arī neesot ievērojams; «Hohenhelmā» esot pārāk daudz sarežģījumu, romantisms, bet forma esot laba.   Z e i b o l t u   J ē k a b a   «Rūsa» esot labākais no viņa ražojumiem: referents atzina par oriģinālām beigas, kur viens otra sievu izārstējot ar pērienu, Nīčes filozofiju nelasījis; bet vai tiešām pēriens ir kas oriģināls un mūsu laikam noderīgs? un vai jau mūsu pērāji atsaucas uz Nīči kā uz pēršanas autoritāti?   P o r u k a   «Cīņa» un «Kas vēl uz sirds» labāk nevajadzējis uzņemt, tie esot rakstīti noguruma brīdī. Turpretī viņa «Māmiņa» un «Grēciniece» smalki tēlojumi. «Ceļojums uz Elbflorenci» palicis nepabeigts.   L i e p a   ceļojuma aprakstos esot labs stilists. Ļoti skaistas esot   A s p a z i j a s   fantāzijas «D z ī v e s    b r a u c i e n s» un «D a u d z i e,   p ā r ā k   d a u d z i e»; pirmā tiekot gleznotas ilgas un izmisums, spēka pilna dziņa pēc baudas un atziņas lielās gleznās; otrā izskanot tiekšanās pēc daiļuma, kurai pretī stādīts «daudzo, pārāk daudzo» filistru, nesapratēju pūlis. Trešā   A s p a z i j a s   skicē «Atēna» tēlots nesaprasts zēns ar mākslinieka dziņām, kurš, vajāts, no apkārtnes, veidojot sev daiķuma tēlus iz sniega un nosalstot mežā; stāsts esot pilns ideju un sajūsmības.
Kad vēl bija minēta   A k u r a t e r a   skice «Gaiša nakts», kura esot skaists tēlojums, referents pārgāja uz   F a l l i j a    stāstu «Nellija», kuram ticis pārmests, ka tas esot cinisks raksts. Runātājs turpretim stāstā neatrodot cinisma. Tur tēlota kāda jaunekļa un ielas meitas mīlestība; kad to pašu rakstījis Niedra, tad neviens neko neteicis, bet Falliju nu apberot ar pārmetumiem. Tēlota esot tikai nelaimīgā patiesība; autors gribējis par to raudāt.   F e l i k s a   romāns «Nelaiķa piezīmes» esot gluži protokola grāmata; romāns esot par plašu iesākts; neesot nekas zaudēts, ja palicis nepabeigts, jo tanī esot tikai mēģināts sadot dažām personām.   E g l ī š a   «Antonija» esot viens no viņa labākiem ražojumiem, kurā sacerētājs gribot pierādīt, ka attālināšanās pavairojot mīlestības baudu; kāpēc mums vajagot ļauties kalpināties no dabas? Viņš gribot atvērt jaunus baudas veidus, moku un sāpju kaislību.
Sacerētāja virziens un nodomi nau vēl skaidri izprotami; ja viņš izrāda reakciju pret līdz šim mūsu literatūrā pārāk piekopto, par šablonu tikušo seksuālismu, dzimuma mīlestības cildināšanu, tad tas būtu tikai ar prieku apsveicams kā katra atsvabināšanās no šablonas. Bet viņš, kā liekas, grib atmest   d a b i s k u   mīlestību («ne(auties kalpināties no dabas»), lai ar to vēl vairāk pavairotu baudu. Tā ir izvirtības un slimības zīme. Vienīgais apmierinājums un viņa atvainojums ir vēl tas, ka viņš nau oriģināls, bet pārņēmis slimīgās iedomas no citiem dekadentiem. Tie izvirtušie uzskati, kurus tagad pie mums grib ievest V. Eglīts, parādījušies jau gadus divdesmit un vairāk atpakaļ un literāriski un dzejiski nesamērojami pilnīgākā veidā. Nopietnu ļaunumu šāda izvirtība mūsu rakstniecībai gan nevar atnest, bet daudz jaunus, nepatstāvīgus spēkus viņa tomēr var maitāt, jo tie jau mēdz mesties uz visu ārkārtēju, mākslotu un ārišķi paviršu. Turklāt jāievēro, ka šī izvirtiba mēdz būt savienota ar domu neskaidrību un viņu virzīšanos uz nedabiskumu un tātad ved uz daždažādiem māņticības un tumsonības veidiem, uz visādiem misticismiem, okultismiem, dēmonismiem u. t. t. Tātad var atnest nopietnu sajukumu un apgrūtināt izglītības izplatīšanos. Uz šādiem tādiem dēmonismiem un misticismiem ir jau arī tiešām meties V. Eglīša kgs, kurš sācis pasniegt ne vien sava paša vairāk vai mazāk nesaprotamos rakstus, bet ņēmies arī tulkot cittautu mistiķu un tumsoņu ražojumus, laikam cerēdams ar to autoritāti sevi segt. Taisni mūsu dienās ir jo kaitīga šāda tumsonība, kura beigās nau nekas cits kā atpakaļrāpulība: atpakaļrāpulība visās dzīves parādībās, tiklab zinātnē un mākslā, kā dzīvē un politikā, kā literatūrā, tā filozofijā. Jo tumsība cenšas izplatīties tāpat kā gara gaisma. Arī morāle un ētika nevar palikt sveika no tumsības; misticisms aizgriež nost no nopietnas reālas darbības, un, kas gaida uz brīnumiem, tas pats nepieliks roku, lai sev palīdzētos, bet gaidīs to no citiem; misticisms ir kavēklis sabiedriskai sparībai un tātad attīstībai. Un taisni mūsu dienas prasa tik daudz sparības un nopietna darba, ka neatliek laika priekš «jaunu baudu meklēšanas». Dzīvam, spirgtam garam arī visas baudas nedod nekad tādu apmierinājumu kā sajūsmības cilāts darbs. Baudas apnīk ātri, tad viņas arvien tāļāk jāsmalcina līdz nedabiskumam un izvirtībai. V. Eglīts vēl jauns cilvēks, iespaidus viegli uzņemošs, jūtām pieejams - nevar būt, ka viņu nesagrābtu nekad sajūsmība arī - priekš kā cita nekā jaunām baudām, lai arī tās būtu nez cik estētiskas, - priekš darba un augstāka vispārības mērķa. Bet referents domāja, ka V. Eglīts gatavojot jaunu virzienu: simbolistisko, un tad, zināms, mums no savām cerībām jāatsakās. Simbolistiskais virziens Eiropā pašu laiku tiek nodziedāts un apglabāts, un tad, jau nau par agri, ka viņš līdz ar aizpērnajām cepuru modēm tiek pie mums cildināts par pašu vismodernāko. V. Eglīša līdzekļi, teica referents, esot vēl meklēti un neveikli, piem., nolasīdams kādu tēlojumu, ka «skeleta tukšās smadzenes atdūrušās pret stāstītāja pauri un viņš ticis no skeleta apkampts un norijis tā glumo, auksto mēli». Referents nu teica, ka V. Eglīts gribot «gleznot domāšanas procesu», bet vai priekš tā rakstniekam nebūtu vajadzīga pati domāšana jeb vai augšējo tēlojumu mums ņemt par viņa domāšanas piemēru? Referents uzaicina negriezties ar naidu pret jauno virzienu; jo, kas meklējot, to varot atpestīt, - mums arī liekas, ka še vietā ne naids, bet vienīgi humors, kas arī mūs atpestīs.
Ar īsu uzrunu   R e i n h a r d a   kgs slēdza sapulces, un pēdēja uzruna nesaturēja, kā parasts, tikai kādus skaistus parastus vārdus, bet bija paziņojums par jaunu darbu vispārības labu: mūsu skolas veselības (higiēnisko) apstākļu izmeklēšanu, kuru veicināt Lika uz3icinīzii visi klausītāji. Tā sapulces ļoti zīmīgi nobeidzās ar uzaicinājumu uz jaunu ideālu, svarīgu darbu priekš jaunās paaudzes labuma.

 

 

 

J. PORUKA KGS UN «ZAUDĒTAS TIESĪBAS»

I

God. redakciju lūdzu uzņemt sekošās rindiņas par kādu uzbrukumu Aspazijai no J. Poruka kga puses, «Balt. Vēstneša» 206. num. Gadījums ir tik raksturisks priekš pēdējā laika parādībām un aizskar Aspazijas personā tik plašas aprindas, ka nau iespējams par to klusu ciest; pati aizskartā būtu Poruka kga rakstam ar klusu riebjumu pagājusi garām, kā viņa to pastāvīgi darījusi ar līdzīgiem rakstiem.
Poruka kga uzbrukuma raksts par «Zaudētām tiesībām» ietērpts teātra recenzijas veidā. Līdz šim «Baltijas Vēstnesim» priekš Rīgas Latv. teātra bija cits recenzents; gadījumu, kad uzved Aspazijas lugu, P. kgs izlietojis saviem nolūkiem; jeb varbūt viņš tagad būs pastāvīgais teātra recenzents «Balt. Vēstnesim», un tad jau viņš tūdaļ izrādījis, kas no viņa sagaidāms. Zīmīgi arī priekš «B. V.», ka viņš savā jaunajā vadībā, no kuras gaidīja un dažā vietā arī sagaidīja modernāku garu, uzstājas vēl tagad tik asi un naidīgi pret sieviešu emancipāciju (kuru pie mums. reprezentē «Zaudētas tiesības»), kur tā taču jau tik tālu dzīvē izvesta. Un atbildība nekrīt uz P, kgu vien, jo ne visai sen atpakaļ «Balt. Vēstnesis» bija uzņēmis arī kādu citu rakstu (no Stepermaļa kga) pret to pašu lugu.
Kādā stilā P. kgs tura par iespējamu pārrunāt Aspazijas darbus, tās Aspazijas, kuru vispār min tikai ar cienību kā lielāko, ģeniālāko sieviešu rakstnieci, kurā, kā viņš pats saka, «pēc «Vaidelotes» parādīšanās   a p s v e i c a    l a t v i e š u   n ā k o t n e s   ģ ē n i j u», to rāda tādi piemēri, kā: te nāk «lieka bagāža», «viņu morāle tik smieklīga», Laima ir P. kgam «tirgus bāba», tādēļ ka izdzen Langartu, uzsaukdama «Laukā pa durvīm! Ārā!», beigās pat visa luga P. kgam «bleķis» ja vien nebūtu Sniedziņa.
Kādēļ nu pret «latviešu nākotnes ģēniju» var tagad izturēties ar tādu neaprobežotu nicināšanu? Vai viņa nau vairs «n ā k o t n e s   ģ ē n i j s»? Vai viņa ved atpakaļ? Nē, nebūt ne! Taisni tā ir, pēc P. kga domām, tā vaina, ka viņa neved atpakaļ. P. kgs saka, ka Aspazija kā «modernu ideju izplatītāja, ļauno dzīves apstākļu tēlotāja», «kad tā atmetusi mākslas tradīcijas», bijusi pa prātam tiem, kas slavē Veidenbaumu viņa tendences dēļ, bet citi sākuši pēc «Zaud. tiesību» uzveduma lūkoties uz dzejnieci ar nožēlošanu, kura pie paša P. kga pārvērtusies par nievāšanu. Te reizi gaiši teikts, ka katram ir tiesība Aspaziju nožēlot un nicināt, tādēļ ka viņa ir moderno ideju izplatītāja, ļauno dzīves apstākļu tēlotāja! Te arī izskaidrojums, kādēļ tik nerimstoši, ar tādu kā neapslāpējamu niknumu, kurš nebaidās ne no kādiem līdzekļiem, mūsu dzejniece tiek vajāta: viss būtu labi bijis, ja tā tikai nebūtu aizkustinājusi ļaunos dzīves apstākļus, tagad nu viņa uz reizi «zaudējusi objektīvo pamatu»! Patiesībā dzejniece bija atradusi objektīvo pamatu: dzīvi un ideju. P. kgs vēl plašāk prāto pēc parastās šablonas par «moderno ideju» neplātību, ka tais gribot pielīdzināt «īso garajam» (kas laikam nozīmē: turīgo neturīgajām), ka tās strādājot pret dabas likumiem (t. i., nelīdzība starp cilvēkiem un šķiras jau no pašas dabas ieceltas un tādēļ nau grozāmas un atceļamas, «tie saucēji pēc maizes, taisnības un vienlīdzīgām tiesībām» strādā tikai pretim dabas likumiem, nau nekādu «vienlīdzīgu tiesību»).
P. k. ir brīvs no visām tādām modernām idejām, kur tās ir, «tur nekas daiļš nevar rasties». Tādēļ, lūk, tādēļ vien ir «Zaud. ties.» «pilnīgi neizdevies darbs», tas ir tas, kas publikai nesagremojams, kas «izglītotam, ar mākslas garšu - pavisam nau baudāms». Tātad izglītots priekš P. k. ir tas, kam modernas idejas nau baudāmas!? Citi, taisni otrādi, par izglītotu mēdz saukt to, kas spēj sekot modernām idejām.
Jau iepriekš zinādams, ka modernā ideju lugā   n e v a r   nekas daiļš rasties, ka tādēļ vien «Zaud. tiesībām» jābūt nelabai lugai, P. k. ņemas nu to pierādīt; bet te viņš top tik naivs un neveikls, ka žēl vien ir. Lugas morāle esot: «Tā cilvēka sirds prāts ir ļauns.» Morāle?? Tas taču tikai fakts, tas, kas ir, bet morāle ir priekšrakstā par to, kam   j ā b ū t.   Šo morāli Laima padarot smieklīgu! - Viņa neesot ideāla sieviete. Jā, kas tad tas ir, ideāla sieviete. F. k. to pasaka:   I d e ā l a   s i e v i e t e    i r   t ā,   k a s   r u n ā   k l u s u,   l ē n i,   r u n ā   m a z.   Visas ideālās prasības aprobežojas ar klusumu un lēnumu. Laima esot egoiste, iz viņas darbības izskanot mūžam «es», tātad pašapzinība, pašcienība ir īstais jaunums pie sievietes. Pasacījis, kā jātēlo ideāla sieviete, P. k. dod vēl dažas pamācības, kā drāmas jāraksta: Laimai vajadzējis Langartu   l a b o t    (P. k. nemaz nau sapratis, ka tādi raksturi nau labojami!). Traģēdijām jānākot klusām uz skatuves. Viņš pat pārmāca Šekspīru, ka tas «rīkojoties drusciņ par bargi». Jā, tiešām Šekspīra varoņi un varones neievēro P. k. ideālās prasības: klusumu un lēnumu, «tie rīkojas drusciņ par bargi» priekš P, k., tā katrs varons, kā Laima, kas ar visu dvēseli cenšas pēc savas brīvības, kas grib salauzt apstākļu važas. «Drusciņ par bargi!» P. k. tāds bīstams varoņu raksturs izliekas gluži neiespējams, tikai ikdienišķi tipi kā Sniedziņš viņam liekas daudzmaz saietamies ar dzīves patiesību. Nau nekāds brīnums par to; mieta pilsoņi aizvien nolieguši varoņus, kas varētu traucēt viņu nervus, nekad tos nau sapratuši, viņiem līdzi P. kgs. - Neviens lugas trūlsum5, kuru uzskaita P. kgs: modernas idejas, varone egoiste, jauna, nepieklājīga tirgus bāba, nerunā maz un klusi, grib attīstīt savu patību: «es», - neviens neattiecas uz   m ā k s l a s,    bet tikai   m o r ā l e s   prasījumiem - luga nelaba tādēļ, ka viņai priekš P. kga nepatīkama tendence un varone, kuru P. kgs nesaprot; - nevajadzēja tēlot ļaunos dzīves apstākļus un viņu iespaidus, nevajadzēja rādīt, ka ir varoņu raksturi, kas cīnās pret šiem apstākļiem, - un luga būtu laba un dzejniece; latviešu nākotnes ģēnijs.

 

 

II

Bet ar pamācībām vien P. kgm nepietiek (ja tām kāds klausītu, tas panāktu to pašu, ko F. kgs ar savu lugu: caurkrišanu); viņš redz, ka «Zaud. tiesībām» nevar nekā padarīt, nevar tām noliegt lielisko dzīvības spēju, atkal un atkal tās sajūsmina publiku, kur vien parādās, un tādēļ viņš gribētu ķerties pie vienīgā tiešām noderīgā līdzekļa pret tām un šo lugu, vienkārši - aizliegt. Ka rakstnieks ar tādiem līdzekļiem strādā pret otru rakstnieku, tas gan vēl nebija piedzīvots, bet pie mums daudz kas ticis iespējams, ko agrāk ne iedomāties nevarēja. Vispirms P. k. dod rakstniecei padomu «atvilkt lugu no repertuāra» (blakus piezīmējot, tas Aspazijai nau iespējams tādēļ, ka luga nepieder viņai, bet ir pārdota). «Diemžēl viņa to nedara,» viņš tad turpina, «un mēs esam piespiesti ņemt visu par labu, ja vien kas nāk no Aspazijas.» (Kas tad piespiež? Publika, kura nāk labprāt viņas lugās.)   V a i   t a s   u z   p r i e k š u    n e d r ī k s t ē t u   t ā   b ū t?   T a s   ir:   u z   p r i e k š u   j ā g ā d ā    p a r   t o,   k a   n e t i e k   p i e l a i s t a s   A s p a z i j a s   l u g a s,   vismaz tās ne, kuras gan patīk publikai, bet ne Poruka kgm. Kā P. k. grib izvest savus svētīgos nolūkus: glābt publiku no samaitāšanas? No cenzūras luga ir atļauta. Kā P. kungs grib viņu aizliegt? P. kgs vēl otru reizi runā par aizliegšanu un saka, «Zaud. tiesības» pelnītu, ka tās zaudē uz visiem laikiem tiesību parādīties uz mūsu lielākās skatuves. Tas ir: priekš pirmā sākuma pietiktu, ja Aspazijas lugu vai lugas aizliegtu R. Latv. teātrim uzvest! Arī jauks nodoms un konkurenta - rakstnieka cienīgs. Raksturiski priekš P. kunga: cilvēks, kuram nau nekādas pārliecības, kurš katru dienu turas pie citas puses, kurš raksta «D. L.» un uzbrūk «D. L.» līdzstrādniekiem «B. V.», kurš vakar svinīgi atsakās no «D. L.» un šodien nāk viņā rakstīt un kurš rīt atkal iet atpakaļ pie «B. V.», kurš. ar vārdu sakot, ir vienmēr tur, kur jūt naudu, tāds cilvēks, protams, par vislielāko grēku atzīst pārliecību, kur pārliecība, kur ideja, tur, pēc viņa domām, pat nevar būt poēzijas un daiļuma, un taču tikai iz dziļas pārliecības, iz karstas sirds var nākt poēzija. Un tad - kāda tiesība taču P. k. nonicināt par bleķi Aspazijas lugu? Kritiķis viņš nau. Viņa paša vienīgā, vienu vien reizi uzvestā luga izkrita cauri. Liela naivitāte, maza zināšana, niknums un rupjums, vai ar to pietiek?
Ko saka Aspazijas luga P. kgam? «Gluži nekā,» viņš atbild. Ideja, Laimas altruisms un uzupurēšanās, viņas varoniskā laukā raušanās iz veciem apstākļiem viņam neko nesaka. Bet lai viņš neapspriež pēc sevis mūsu jauno un arī veco paaudzi. Uz mums vēl viss tas runā dzīvu valodu; mēs vēl prasām idejas, kas saviļņo visu dzīvi un spiež katra pārdomāt par sevi un apkārtni, mums vēl ir entuziasms, mēs nelasām tikai, garu laiku kavēdami. Jājautā, kādas labākas drāmas ir sacerētas pa visu šo garo laiku pēc «Zaudētām tiesībām»? Nekādas. «Zaudētas tiesības» nau zaudējušas savas dzīves tiesības un vismazāk zaudēs tās caur 10 gadus veco morāles pārmetumu uzsildīšanu no jauna. Jo visi pārmetumi no P. kga ir tie paši vecie, kuri tika izteikti pēc pirmās izrādes. «Zaudētas tiesības» pēc tam izradītas simtām reizu un simtām reizu modinājušas un modinās jaunās, jūtīgās paaudzes entuziasmu; viņa ir pilnīgi mākslas luga un kā tāda aizgrābj arī mazāk jūtīgo veco paaudzi. Bet jaunā lai neliek lielu svaru uz to, ka citkārt cienīts rakstnieks smejas par viņas centieniem un grib aizliegt viņu tēlošanu. Ideju rakstos ir spēks. Aspazijai bija tā jāraksta, viņa negribēja līdz ar jauno paaudzi garīgi mirt, jo garam jāmirst bez idejas kā miesai bez maizes. Aspazija atmeta «vecās mākslas tradīcijas». Viņai lielākā atlīdzība par to ir plašās publikas sajūsminājums, tie skaļie, sirsnīgie piekrišanas saucieni, kuri apsveica «Zaudētas tiesības» un rakstnieci vēl tagad tāpat kā priekš drīz desmit gadiem. Un luga dzīvos, kamēr vien vēl tādas traģēdijas būs iespējamas dzīvē.

 

 

 

ATBILDE NIEDRAS KUNGAM

«Austruma» 9. burtnīcā, rakstā ar rūgtības pilno virsraksaz; «Kā tās lietas tiek darītas», Jūs, Niedras kungs, sūdzaties, ka «Dienas Lapa» Jūsu lugai «Zeme» pāri darījusi, un ar šo sūdzību sakausējat kopā pārmetumus par lugas apspriešanu, it kā tā stāvētu sakarā ar «Dienas Lapas» rakstiem. Bet kāda man gar tiem daļa? Es atbildu tikai par to, ko pats esmu rakstījis, un, ko es rakstu, to parakstu ar savu vārdu.
Jūsu pārmetums man nu ir tas, it kā es referātā par Zinību komisijas vasaras sapulcēm būtu nodevis spriedumu par Jūsu lugu «Zeme», pats šīs lugas neredzējis un nelasījis; turklāt tiek pierādīts, ka es nemaz nevaru būt lugu lasījis, jo esmu bijis ārpus Baltijas. Uz to man jāatbild vispirms, ka neesmu pat ne mēģinājis noliegt, ka esmu bijis ārpus Baltijas un neesmu lugu redzējis un lasījis, - pierādījums nevajadzīgs, jo katrs to varēja saprast iz mana referāta; otrkārt, nevietā pats galvenais pārmetums, jo   s a v a   s p r i e d u m a    p a r   «Z e m i»   e s   v ē l    n e b ū t   n e e s m u   n o d e v i s,   tas man jāatliek uz izdevīgāku laiku. «Austrumā» pievestajos vārdos iz mana referāta ir tikai salīdzināti divi tipi: jaunais un vecais tautībnieks kā tādi, bez mazākā salīdzinājuma starp to sacerējumu vērtībām, iz kuriem tie ņemti; mani interesēja abi kā laika parādības, un es izsacīju savu simpātiju vecajiem tautībniekiem, kuru vienīgais dzinulis bija ideālisms un vispārējs labums, un uzbudinājumu par jaunajiem tautībniekiem dēļ viņu dzīšanās pēc materiāliem labumiem priekš sevis vai nedaudziem. Šo jauno tipu es, Baltijā pārnākdams, redzēju sevišķi attīstījušos, lielā cienā pie publikas, un kā nevēlamu es vinu apkaroju. Literatūrā kā tāds tika man minēts Akmens (iz «Zemes»), publika viņā domājās atradusi «stipru tipu», «pārcilvēku», kas visu un visus ziedo savam mērķim. Tāds uzskats uz Akmeni tika arī izsacīts Zinību komisijas sapulcēs no visiem runātājiem, un arī Jūs paši, Niedras kungs, to nenoliedzāt, bet tikai lūkojāt attaisnot to, ka tāds «stiprs raksturs» atmet altruistisko morāli. Vai ar paša sacerētāja liecību nepietiek, lai būtu brīv spriest par kādu raksturu? Pēc tā, kas tika izsacīts tanīs sapulcēs par Akmeni, man kā referentam bijā sev jāsastāda uzskats, lasītāji negribēja un es nedrīkstēju gaidīt, kamēr luga tiks drukāta.
Sacītais par Akmeni kā stipru tipu ir referēts «Dienas Lapas» 149. un 150. num., uz tiem es aizrādu lasītājiem; tur Dišlera kgs Akmeni uzstādīja kā «stipru tipu.», Zeltmata kgs to apkaroja, jo tas neesot stiprs, kas zaudējot savu ideju un uzvarot ar netīriem līdzekļiem. Jūs, N. kgs, teicāt, ka A. mirstot pats pēc savas atstātās līgavas nāves, tikai ne fiziski, bet morāliski. «Grūtāk ir nodot savu morālisko dzīvību nekā fizisko!» Jūs teicāt, nostādīdami tā morālisku krišanu par varonību. Akmeni par nemorālisku bija sapratis arī Kaudzīšu Reiņa kgs, kurš uzsvēra, ka morālisku krišanu nevarot likt līdzās varoņa nāvei. Uz to Jūs tikai sacījāt, ka neesot progresa bez morāliskas krišanas, jo katra sacelšanās pret netaisnību esot jau morāliska krišana. Iz šī redzams vismaz tas, ka Jūs visur lūkojāt atvainot Akmeņa morālisku krišanu, kuru visi runātāji pie tā atrada. Man tad arī bija jātic Jūsu varoņa morāliskai krišanai, kuru Jūs paši ne vien neliedzāt, bet ieskatījāt pat par varonību, tikai es tādu krišanu, līdzi citiem oponentiem, nesaucu par varonību: cilvēku, kurš ķieģeļu cepļa dēļ prec bagātu sievu, nāvē dzīdams savu mīļāko, kurš tā paša cepļa dēļ liek iet postā saviem vecākiem, to parasti sauc par karjeristu (ko arī es darīju), un liekulīgs viņš man likās tādēļ, ka viņš līdzi visiem citiem karjeristiem savu nolūku apsedz ar ideāliem mērķiem, kā, piem., Steinhofs Ibsena «Jaunības savienībā». Jūs paši, N. kgs, sakāt, ka daži klausītāji lugu pārpratuši, it kā Akmens beidzot atsakoties no saviem nolūkiem; bet, ja viņš atsakās no saviem   i d e ā l i e m    nolūkiem, tad taču viņš ir   k a r j e r i s t s,    jo cepli viņš patura. Tātad arī klausītāji bija Akmeni sapratuši par karjeristu, ne es vien, kā Jūs sakāt. Un arī Jūs paši jutuši, ka, ja luga nobeidzas ar Akmeņa uzvaru, ar cepļa iegūšanu un ja netiek rādīts, ka viņš iekaroto cepli tiešām atdod citiem, ka tad Akmens ir vienkārši karjerists, kurš panācis savu mērķi - cepli un ne kādu ideālu; Jūs to jutāt un sacerējāt klāt 5. cēlienu, kurā A. mirst, ne vien morāliski krizdams, bet ielec ūdenī. Tagad pēc 5. cēliena nu gan zudusi rakstura vienība Akmeni, šāda nāve nemotivēta (to atzinuši recenzenti), bet toties Akmens raudzījis no sevis nomest karjerisma pārmetumu. Caur pārstrādājumu un citādu galu visa luga tikusi citāda, un Jūs nevarat man turēt priekšā    d r u k ā t o   5   c ē l i e n u   lugu kā pierādījumu, ka es nepareizi sapratis   n e d r u k ā t o   4    c ē l i e n u   lugu. Pirmā luga 4 cēlienos bija pilnīgi gatava un skaists karjerista tēlojums, pasuga no Ibsena Steinhofa «Jaunības savienībā», otrā luga 5 cēlienos no tā paša karjerista iztaisījusi varoni, kuram nau rakstura vienības un kurš diemžēl atstāj neizlīdzinātu iespaidu.
«Zemi» kā lugu es stādu ļoti augstu, bet ar viņas varoni Akmeni es nevaru iedraudzēties, tādi kundziski pārcilvēki man ir sveši, tiem nau nekādu kopības jūtu (cik rupji un nicinoši Akmens apietas ar nabaga zemniekiem, kuri taču viņa brāļi!), tiem nau nekāda dvēseles smalkuma, pie tiem tik grūti šķirt citu labumu no pašlabuma. Es gan arī saprotu, ka taisni Jūs kā dramatiķi varēja viļināt šāds stiprs raksturs ar savu apburošo; ne par ko nebēdājušo spēku, bet mums, latviešiem, tādi raksturi ir pretīgi. Mūsu sabiedriskā dzīve jau to rāda, kur taisni caur šādiem raksturiem (ka Akmens staigā vienkāršā blūzē, tā nau pretruna pret aristokrātismu) cēlusies plaisma starp inteliģenci un tautu. Viņu labākie priekšstāvji grib uzspiest tautai no āras labdarības, kuras tauta par tādām nemaz neatzīst, viņu mērķis nau pareizais: tautu attīstīt uz pašdarbību, dot viņai zinātni kā ieroci; Jūs paši esat izsacījušies pret zinātņu popularizēšanu. Mans dzīves uzdevums ir aizvien bijis karot par tautas attīstīšanu uz pašdarbību, un tāpat aizvien es esmu apkarojis pretējos uzskatus. Te ir cēlonis maniem pārmetumiem pret Akmeni, viņa pārcilvēka morāle, ka varonim visi līdzekļi atļauti, ir tas, ko es apkaroju. Nemaldāties paši, pārcilvēki idejā tiek dzīvē par gluži ko citu: lieli piemēri ir ārpus Latvijas, visraksturiskākais ir amerikāņu miljardieris Kernedžijs, kurš sākumā bija tikai pazīstams kā niknākais izsūcējs, asiņainākais spekulants un tagad, kur ar bibliotēku dibināšanu apmetis sev apkārt ideāla mētelīti, tiek dēvēts par cilvēces labdari - pārcilvēku. Bet vai tiešām pirms ļaudis līdz pēdējam bija jāizsūc, lai tad tautai atdotu daļu atpakaļ bibliotēkās? Un kādi ir tie citi pārcilvēki, šie Rokfelleri un Morgani ar savām milzu spekulācijām? Akmeņa «darbs» ir arī spekulācija, tikai nesamērīgi sīkāka pret Kernedžijiem. Vai spekulācija ir tā, kas visu tautu var pacelt? Vai tā ir pielīdzinājama darbam? - Domstarpības starp mums, N. kgs, nau estētiska, bet sabiedriska rakstura; estētiska sprieduma par Jūsu lugu es nekur neesmu devis, kā Jūs nepareizi apgalvojat; kad es to darīšu, tad iznākums var būt tikai Jūsu dramatisko spēju pilna nekavēta atzīšana, jo «Zeme» pieder tiešām pie mūsu labākām drāmām. Bet sabiedriskos jautājumos mēs, kā redzu, esam pilnīgi pretnieki: bet tādēļ vēl Jums nevajaga mani nostādīt par ļaunu cilvēku (es šaubos, vai daudzi Jums to ticēs); arī pretnieki būdami, mēs varam cienīt viens otrā ne vien mākslenieka spējas (ko Jūs darījāt, un par ko es Jums pateicīgs), bet arī pārliecības citos jautājumos, ja vien šīs pārliecības ir īstas, par ko mēs nešaubāmies. Bet mana pārliecība šinī jautājumā ir tā, ka mums vajadzīgi ne tādi kundziski varoņi kā Akmens, bet tādi kā mūsu simpātiskais, pašaizliedzīgais vecais Valdemārs: tie mums palīdzēs atvest jaunus laikus un visiem labklājību.