RAINIS

II. 1905 - 1917

LATVIEŠU INTELIĢENCES DARBINIEIKU PRASĪBA PĒC PILSONISKĀM TIESĪBĀM LATVIJĀ

Ap divisimt latviešu rakstnieki, mākslinieki, avīžnieki, aktieri, skolotāji, advokāti, ārsti un citi abēju dzimumu inteliģences priekšstāvji ir parakstījuši sekošo petīciju uz Visaugstāko vārdu un marta beigās to iesūtījuši ministru padomei.
«Ar Visaugstāko ukazu Valdošam Senātam no 18. februāra 1905. g. ir pavēlēts ministru padomei skatīt cauri un apspriest uz Jūsu Majestātes vārdu no privātpersonām un iestādēm ienākušus priekšlikumus visos jautājumos par to, kā papildināt valsts kārtību un pacelt tautas labklājību. Pamatodamies uz to, mēs, apakšā parakstījušies latviešu mākslinieki, rakstnieki, avīžnieki, aktieri, skolotāji, ārsti, advokāti un citi brīvprofesiju un inteliģences priekšstāvji, esam sekošos pantos izteikuši to, kas, pēc mūsu domām, ne vien kavē kārtību latviešu apdzīvotās guberņās un nejauj pacelt mūsu tautas labklājību, bet arī dara neiespējamu mierīgu un sekmīgu saimniecisku attīstību un garīgu dzīvi, tā ka Jūsu Majestātes augstie nodomi, kuri grib atjaunot tautas garīgo dzīvi, nevar ar sekmēm piepildīties.
Mēs esam dziji pārliecināti, ka pacelt tautas labklājību, papildināt kārtību, tāpat kā apspriest dzīves parādības, var tikai tad, ja pie tā   p i e d a l ā s   v i s a s   k ā r t a s   u n   š ķ i r a s,   visi, kam rūp vispārējs labums un valsts labklājība, kā jau tas uzsvērts Visaugstākā manifestā no 18. feb. 1905. Lai visi tie nodomi   v a r ē t u   piepildīties, ir nepieciešami vajadzīgs, ka šinī valsts kārtības reformu laikā atļautu   b r ī v i   p ā r r u n ā t    visus dzīves jautājumus tiklab avīzēs, grāmatās, kā biedrībās un atklātās sapulcēs un ka tūliņ atceltu visus tos aprobežojumus latviešu presei, kuri to nostāda vēl vairāk apspiestā stāvoklī nekā krievu un vācu presi, aizliedzot tai pārrunāt visus svarīgākos jautājumus, kā, piem., agrārlietas, baznīcas, skolu, strādnieku u. c. apstākļus, un atbildēt uz uzbrukumiem latviešiem no vācu avīžu puses. Lai katrs varētu aizstāvēties, izteikt savas vajadzības un dot aizrādījumus, tad tūliņ jānodrošina katram personas, prīvātdzīvokļa, biedrību telpu un vēstuļu neaizskaramība; jādzēš arī sods visiem, kuri cietuši par politisku pārliecību, un jāatceļ politisku lietu izspriešana administratīvā ceļā. Šīs tiesības nākas ar likumu apstiprināt uz visiem laikiem, jo, kā vēsture mūs māca, bez viņām tautas garīga un saimnieciska attīstība sekmīgā kārtā nau nemaz iespējama.
Apspriezdami tuvāk mūsu sadzīvi un tās kavēkļus, mēs kavēkļu atrodam veselu virkni, no tiem visvairāk nejauj nodibināties labklājībai un garīgai dzīvei un uzņēmībai uzplaukt administratīvā aizbildniecība kā sistēma un administratīvā patvarība kā tās sekas; bet bez tam tagadējai ražošanas kārtībai vairs nepiemērotā vietējā pārvaldība ar vācu landtāgu un ar to sakarā šķiru nevienlīdzība likuma priekšā un dažu šķiru novecojušās priekšrocības ar publisku un privāttiesību raksturu.
I. No administratīvās aizbildniecības vispirms cieš mūsu   a v ī ž n i e c ī b a,   kuru pārrauga sekošās personas un iestādes: sevišķais cenzors Rīgā; vicegubernators, policija ar sludinājumu un izkārtņu cenzūru, garīgā cenzūra, drukātavu inspekcija, policija kā iestāde, kura nepielaiž izrādīt pat lugas, kas atļautas izrādīt no dramatiskās cenzūras, un kuratora un tautskolu direktora cenzūra par atklātiem priekšlasījumiem. Šīs iestādes bieži vien dod viena otrai pretējus priekšrakstus, aizliedz vienai avīzei to, ko otrai atļauj, iznīcina tā taisnības jūtas un dara neiespējamu nostādīt faktus pareizā gaismā, apspriest tos un aizstāvēties pret uzbrukumiem. Cenzūra uzskata visus latviešu periodiskus izdevumus un grāmatas kā «tautas izdevumus» pēc viszemākās, «Сельский Вестник-а», mērauklas, kāpēc aizliedz pārspriest katru svarīgāku jautājumu: par agrārlietām, pašvaldību, zemstvām, strādniekiem u. c., neatjauj pat tulkojumus no krievu cenzētās rakstniecības un avīžniecības, dažreiz pat ne iz «Valdības Vēstneša». Un tomēr mūsu lasītāji nau zemnieki, kas tikko prastu lasīt, bet ir plašā inteliģence, brīvās profesijas, tirgoņi un rūpnieki, saimnieki-gruntnieki, vispār ļaudis ar tautskolu un pilsētskolu izglītību; turklāt mūsu drukas izdevumi pēc satura, lieluma un cenas, pēc ārējā daiļrakstniecības veida līdzinājas katrā ziņā krievu drukas izdevumiem un dažkārt pārspēj vietējos vācu izdevumus. Tādēļ visi šie cenzūras spaidi ir jāatceļ un mūsu avīžniecībai un rakstniecībai jādod tādas pat tiesības, kādas ir pieprasītas no krievu avīžniecības priekšstāvjiem. Vispirms jāatceļ iepriekšējā cenzūra un cenzūras daudzējādība.
II. Tāpat mūsu   a t k l ā t ā   d z ī v e   ir gluži atkarīga no administrācijas maiņu pilniem uzskatiem: priekšlasījumus, koncertus, teātra izrādes, biedrību sapulces gan aizliedz, gan atjauj bez kādas noteiktas kārtības, pēc acumirklīgiem ieskatiem un zemāku, visbiežāk policijas nelietpratēju ierēdņu aizrādījumiem. Visgrūtākie šķēršļi ir   p r i e k š l a s ī j u m i e m   un   t e ā t r a   i z r ā d ē m    uz laukiem un pilsētās, kur pieprasa ik reizes cenzēto eksemplāru, arī kad luga jau daudzkārt izrādīta un var uzrādīt atļaujas numuru vai izrādes sludinājumu; bez tam policija pieprasa, lai vecās lugas liek pārcenzēt, prasa rakstisku atļauju no autora u. t. t. Dabūt atļauju uz priekšlasījumiem ir vēl grūtāk, tā, piem., nācās divus gadus lūgt, līdz atļāva referēt par grāmatu, kura izdota no Pēterburgas Zinātņu akadēmijas («Latvju dainas»). Dibinot lietderīgas biedrības, ir tikpat stipri šķēršļi.
Visi šie aprobežojumi ir atceļami, un ir dodama domu un reliģiskās pārliecības brīvība, tiesība dibināt biedrības, sasaukt: sapulces, turēt priekšlasījumus, rīkot izrādes, izstādes u. c.
III. Mūsu   s k o l a s,   to dibināšana un izglītības izplatīšana citādā ceļā, kā ar vakara-, mākslas- un amatniecības kursiem, svētdienas skolām, lekcijām, bibliotēkām, muzejām, lasītavām u. c., arī atrodas pilnīgi administrācijas pārziņā, kura apspiež katru privātu uzņēmību un tura tautu garīgā tumsībā. Otrs izglītības kavēklis ir tas, ka   t a u t a s    v a l o d a   tiek izskausta no tautskolām un citām izglītības iestādēm.
Tādēļ: 1) atceļami tautskolu inspektoru un direktoru amati; tautskolas un vidējās skolas nododamas vietējo pašvaldības iestāžu rīcībā, kuras tās uztura; kur arī valdība piedalās pie skolu uzturēšanas, tur tai varētu būt arī pārraudzības tiesības; 2) tiesības dibināt visādas izglītības iestādes, arī vidējās skolas ar latviešu mācības valodu, dodamas katrai no tiesas neapvainotai abēju dzimumu personai, pēc vienkāršas pieteikšanas un ne atļaujas lūgšanas kārtības; 3) mācība tautskolās uz laukiem un pilsētās darāma par obligatorisku un par brīvu katram; 4) kā mācības valoda tautskolās ievedama latviešu, valoda ar krievu valodu kā obligatorisku mācības priekšmetu.
IV.   L a t v i e š u   v a l o d a s   pilsonisku tiesību aprobežojumi ir vispār viens no svarīgākiem šķēršļiem uz tautas saimnieciskās labklājības un garīgās attīstības ceļa. Lai to novērstu, vajaga latviešu valodu visur tur, kur iedzīvotāju lielā daļa ir latvieši, ievest: I) ne vien par mācības valodu skolās, bet arī 2) par darīšanas valodu visās pagastu un draudžu pašvaldības iestādēs un pagasttiesās; 3) atjaut lūgumrakstus un izskaidrojumus iesniegt latviski visās guberņu pārvaldībās un tiesu iestādēs, kā arī dot personiskus izskaidrojumus latviešu valodā bez tulka un noslēgt visādus notariālus aktus šai valodā; 4) šai nolūkā visām administratīvām iestādēm, tā arī pastam un telegrāfam jāprot bez valsts valodas arī vietējā tautas valoda; 5) latviešu valoda jāpielaiž debatēs un paskaidrojumos visās komunāliestāžu sapulcēs, kā, piem., pilsētu domēs un valdes sēdēs; 6) latviski jāļauj izlaist visādus sludinājumus, izkārt izkārtnes, izlikt uzrakstus vietējā valodā uz ceļiem, ielām un kroņa ēkām.
V. Pats lielākais kavēklis mūsu dzīves normālā gaitā un sekmīgā attīstībā ir nevienlīdzība likuma priekšā,   p a š v a l d ī b a s   t r ū k u m s,   nenokārtotā guberņu   p ā r v a l d ī b a   a r   l a n d t ā g u,   kas nodod visu saimnieciskās un kultūras dzīves vadību vienās, pēc skaita mazākās, lielgruntnieku kārtas rokās, kurai ir savas atsevišķas intereses un kura turklāt pieder pie gluži citas tautības nekā vietējo iedzīvotāju vairākums. Vācu muižniecība, balstīdamās uz landtāgu, kavē zemnieku saimniecisko attīstību ar pārmērīgi augstām nodevām, zemes nastu nepareizu sadalīšanu par labu lielgruntniecībai, ar visādiem lielgruntniecības pabalstiem uz sīkgruntniecības rēķina. Tāpat viņa kavē citu šķiru attīstību, viena pati savā kārtu sapulcē, landtāgā, pārvaldīdama visu guberņas saimniecisko dzīvi. Pat ja muižniecība pielaistu landtāgā arī citas kārtas, tāds landtāgs nebūtu vēlams, jo tas joprojām paliktu kārtu sapulce.
Vienīgi vācu muižniecības un tās landtāgu rīcība, aizvien virzīta tikai no patīgām kārtu interesēm, ir novedusi mūsu guberņas tagadējā nenormālā stāvoklī; viņa atlaidusi zemniekus brīvus bez zemes, likdama tā pamatu lauku proletariātam, ar ko grib sev uzturēt lētāku darba spēku. Viņa vien ir vainīga, ka tagad ceļas ar varas darbiem un postījumiem savienotie zemnieku nemieri noverdzinātos, tumsībā noturētos ļaudis (tādi parādījušies taisni tukšākos un nabadzīgākos apvidos, kā ap Liepāju).
Vienīgā izeja no šī nepanesamā stāvokļa ir tā,   k a   l a n d t ā g u   p i l n ī g i   a t c e ļ,   līdz ar to iznicina vācu muižnieku pārmērīgās priekšrocības, uzlabo sīkgruntnieku stāvokli, pielīdzina zemniekus tiesībās citām kārtām. Lai zemes saimnieciskās un garīgās intereses pareizi un taisni aizstāvētu, ievedamas   z e m s t u   p a š v a l d ī b a s   i e s t ā d e s,   kur v i s ā m kārtām ir japiedalās. Pašvaldības principam jābūt pilnīgi izvestam: visu kārtu, pagastu, draudžu, pilsētu, apriņķu un guberņu pašvaldībā uz vispārīgas, tiešas un aizklātas balsošanas pamata. Šo pašvaldības iestāžu rīcībā jānodod arī policija, kura līdz šim bieži nāca sadursmē ar pašvaldības orgāniem, apspieda to darbību un nokļuva faktiskā atkarībā no lielgruntniecības; tās intereses aizstāvot, tā neiespēja ar miera līdzekļiem nodibināt drošu kārtību zemnieku nemieru gadījumos. Tāpēc jāatceļ arī patronāta tiesības, kuras tik bieži bijušas par cēloni nemieriem.
VI. Bez īstās pašvaldības trūkuma, pārmērīgas atbildības no administrācijas puses, kuras orgāni pa lielākai daļai ir vācu muižnieki, ir vēl   z e m n i e k u   n e v i e n l ī d z ī b a   t i e s ī b ā s    ar citām kārtām tā, kas visai nospiež zemniekus, kavē sīkgruntniecību un līdz ar to visas zemes labklājību. Zemnieku juridisko stāvokli vēl līdz šim noteic likumi, kuri izdoti 1817. un 1819. gados. kad vēl pastāvēja klauši. Zināma pašvaldība gan ievesta 1861. gadā, bet zemnieki nolikti tik stingri zem komisāriem un policijas, ka šī pašvaldība pastāv gandrīz tikai vārda pēc, noteikta pa lielai daļai no vācu lielgruntniecības locekļiem. Pat privāttiesībās zemnieki ir aprobežoti, kamēr materiālā ziņā tie nospiesti ar augstām rentēm, kuras netiek noteiktas ne no šķīrēju tiesām, ne no valdības iestādēm.
Lai paceltu sīkgruntniecības un zemnieku stāvokli, vajaga: 1) no jauna pārlūkot visu zemnieku likumdošanu, atvieglināt kalpu stāvokli, dodot tiem tiesības biedroties un vienlīdzīgi piedalīties pie pašvaldības; 2) atcelt zemnieku lietu komisāru pārraudzību pār pagastu pašvaldību; 3) pilnīgi pielīdzināt zemniekus tiesībās citām kārtām; 4) novērst pārāk augsto rentu spaidus.
VII. Tagadējās   t i e s u   i e s t ā d e s   mūsu guberņās, kaut būdamas liels solis uz priekšu, salīdzinot ar agrākām, pilnīgi no muižniecības atkarīgajām tiesām, tomēr nesasniedz savu mērķi tik labi, kā tām būtu iespējams, ja tās tuvāk pieturētos pie principiem, kas izteikti 1804. g., tiesu iestādes ievedot. Tiesas nau pietiekoši lētas, nau viegli pieejamas, nestāv tautas dzīvei tuvu, jo nau ievestas zvērināto tiesas, bet tiesneši ir valdības ierēdņi, kuri nepazīst pietiekoši vietējos apstākļus un tādēļ bieži ir spiesti skatīties uz lietām ar viņiem vieglāk pieejamiem vācu uzskatiem. Ar lietām viņi iepazīstas tikai no tulka nepilnīgiem un bieži nepareiziem paskaidrojumiem; pat miertiesneši oficiāli neprot latviešu valodu, un turklāt viņi nau no pašas tautas ievēlēti tiesneši, kādiem tiem bija jābūt pēc 1864. g. tiesu ustaviem.
Tādēļ: 1) ievedamas zvērināto tiesas; 2) tiesnešiem jāprot vietējā valoda un jāpazīst vietējie apstākļi; 3) pusēm jādod tiesība pasniegt tiesai izskaidrojumus vietējā valodā; 4) miertiesnešiem jābūt ievēlamiem no visu kārtu locekļiem ar vispārīgu tiešu un aizklātu balsošanu.
VIII. Lai novērstu dzīves traucējumus   p i l s ē t ā s   un, vēl sevišķi, lai darītu uz visiem laikiem neiespējamu dziļi nožēlojamo un nosodāmo rīcību, kurai krita par upuri tik daudz cilvēku dzīvību Rīgā janvāra mēnesi, tad būtu visām šķirām, arī   s t r ā d n i e k i e m,    jādod vienlīdzība likuma priekšā, jāatceļ aizliegumi sapulcēties un kopīgi apspriest savas vajadzības, kā arī jādod visas likumiskas privāttiesības, to starpā tiesība atstāties no darba, lai aizstāvētu savas intereses.
Šai nolūkā: 1) jādod strādniekiem vienādas tiesības ar citām šķirām; 2) īpaši jādod sapulču un biedrošanās tiesība; 3) jāatceļ aizliegums streikot; 4) pilsētu policija jānodod pilsētu pašvaldības iestāžu rīcībā.
Visus uzrādītos trūkumus un šķēršļus mūsu saimnieciskai labklājībai un dzīves atjaunošanai spēs novērst vienīgi Jūsu Majestātes reskriptā uz iekšlietu ministra vārdu no 18. febr. 1905. g. minētie nopelniem bagātie, ar tautas uzticību veltītie un no   i e d z ī v o t ā j i e m   i e v ē l ē t i e    ļaudis, kuri piedalīsies likumu iepriekšējā izstrādāšanā un apspriešanā. Tādēļ mēs ieskatām par vienīgo līdzekli dzīvi atjaunot un normālu kārtību nodibināt, ka tiktu sasaukta   s a t v e r s m e s   s a p u l c e   (Учредительное собрание) no tautas izvēlētiem aizstāvjiem uz vispārējas, tiešas un aizklātas balsošanas pamata.»

MOROZOVAS PILĪ PIE ZEMSTU UN PILSĒTU DARBINIEKIEM

I

Grezna iela Maskavas lepnākā iecirkni. Grezna pils, kura diezgan manāmi grib izrādīt īpašnieka miljonu bagātību. Grezni ļaudis tur sabrauc pulkiem - Morozova devusi savu skaisto, balto, lielo koncertzāli «tautas priekšstāvjiem», kur apspriest tautas vajadzības. Varvara Aļeksejevna ir liberāla kundze, viņa pirmā brīvības un sajūsmības laikā savas telpas bija jāvusi visām tautas sapulcēm, un tad arī bija nākusi tik dažāda un savāda tauta, visādi sociālisti, revolucionāri un pat sociāldemokrāti, kuri runājuši tik savādas un pārmērīgas runas un pīpējuši tik lētu tabaku, ka Varvarai Aļeksejevnai nelabi meties. Viņa tādai tautai tagad vairs vietas nedod savā pilī, bet tikai savās milzīgās fabrikas darbnīcās; pili tiek tikai aicināti «tautas priekšstāvji» ar smalkām dzīves ierašām un bez pārmērībām, tādi taisni ir zemstu un pilsētu sabiedriskie darbinieki, kuri agrāk, kad Krievijā vēl nebija nekādu pilsonisku partiju, saucās kopnosaukumā «земцы» - zemstenieki.
Zemstu sabiedriskie darbinieki ir krievu liberālās vai, kā viņi paši saucas - demokrātiskās inteliģences zieds, izglītoti, attīstīti ļaudis ar brīvprātīgiem, humāniem cilvēku mīļotāju uzskatiem, labām sirdīm, veselu prātu, ziedošu garu un - miesām; stalti stāvi, reti, reti kur kāds novārdzis, savām smalkām, mīkstām rokām viņi raksta smalkas, mīkstas rezolūcijas, viņi nevienām negrib pāri darīt, nevienu aizskart, ne ar savām rezolūcijām, ne ar savām spīdošām runām. Viņi īstenībā ir liberāļi; ja skatās pēc tām šķirām, pie kurām šie kungi pieder: tie ir vai nu bagāti, bet attīstīti muižu īpašnieki, izglītoti fabrikanti ar eiropisku civilizāciju, tirgotāji un baņķieri, namu īpašnieki, kuri «sekojuši t. s. laika garam», vai pārtikuši advokāti, inženieri, ārsti, ierēdņi zemstu iestādēs, literāti, kuri, taisnību sakot, paši nekādu trūkumu necieš, bet tikai kā cilvēkmīļotāji cieš līdzi īstajiem «trūkumcietējiem un sērdieņiem».
Tomēr arī šie kungi paši nebūt nau mierā ar veco kārtību, viņiem ir daudz iemeslu vēlēties, ka tā tiktu pārgrozīta tādā kārtā, ka viņiem būtu dzīve vēl ērtāka, ka birokrātija ar savu aizbildnības kāri neierobežotu viņu atklāto sabiedrisko darbību, neiemaisītos viņu veikaliskos uzņēmumos un atļautu viņiem kā izglītotiem ļaudīm noteicēju vietu valsts dzīvē, kura būtu piemērota viņu stāvoklim un spējām. Viņi tātad aizstāv visas 17. oktobrī pasludinātās, bet no tautas jau daudz agrāk izkarotās un dzīvē lietotās brīvības, kā vārda, sapulču un biedrību brīvību un personas neaizskaramību, bet viņi baidās, ka tikai šīs labās brīvības netiktu velti valkātas no neizglītotās tautas, ka tikai tauta nesaprastu ļaunā nozīmē brīvību un neatļautu sev kādas pārmērības. Pārmērība un nepieklājība ir tas, kas liberāļiem visvairāk riebjas. Visvairāk viņi baidās par to, ka netiktu pārprasta streiku brīvība: lai nu jau arī strādnieki atstātos no darba, arī kopīgi, lielā pulkā, bet kad tik viņi, no dieva puses, dotu brīvību tālāk strādāt tiem, kas nevēlas piedalīties pie streika, t. i., vienkārši sakot, streiklaužiem; kad tik streikotāji nepieļautu pret tiem nekādus varas darbus, pret streiklaužiem jāizturoties tik pieklājīgi un saudzīgi, ka nedrīkstot uz tiem ne greizi paskatīties, ne nicinoši nospļauties, - tas jau būtu varas darbs, kad viņus kauninātu par biedru atstāšanu un nodošanu. Vispirms pieklājība - ir liberāļu devīze - un tad veikals.
Liberālā inteliģence ir jau daudz radikālāka, viņai nau jābaidās tik daudz no brīvību nelieti valkāšanas no strādnieku puses; viņa liek pārgrozītā valsts kārtībā vislabākās cerības uz valdošām vietām administrācijā, kur līdz šim bija neapdāvinātas personas, kuras tikai prata labi līst. Šai inteliģencei būtu gan patīkamas cenza vēlēšanas, kur ievērots mantas un izglītības stāvoklis, bet nedaudz nekas viņai nau pretī arī pret pilnīgi demokrātisku konstitūciju: gan jau viņi ar savām zināšanām un dāvanām dabūs sev piemērotas vietas. Liberāļi inteliģenti nau vienpusīgi un nepielaidīgi, viņi prot piemēroties apstākļiem un satikt un izlīgt ar visādiem ļaudīm. Stingras programmas viņiem nau, to viņi atzīst par pedantiju un vienpusību; arī, kad liberāļiem būs jau pilnīgi nodibinājušās partijas, arī tad pārāk stingru programmu tie neturēs, lai varētu ievērot apstākļus un pakāpties vai soli uz priekšu vai atpakaļ, kā kuru reiz vajadzēs.
Arī šoreiz zemstu un pilsētu darbinieku kongresā liberāļi būtu ļoti labprāt līguši ar to, kas neuzstāda pārmērīgas prasības un sola atkal mieru un kārtību, bez ārkārtējiem soļiem, kas pārāk strauji un dziļi satricina dzīves pamatus. Vislabāk būtu līguši ar grāfu Viti, kurš ir veikls kompromisa vīrs un pretinieks visādām pārmērībām, tiklab reakcionārām, kuras ar asinīm gribētu aizskalot projām visas iegūtās pilsoņu brīvības, kā arī revolucionārām, kuras līdz pašam pamatam gribētu pārvērst visas valsts un sabiedrības dzīvi. Reakcionāri šie kungi nau, bet arī ne revolucionāri, ne republikāņi, to viņi šinī kongresā atkārtoja reizu reizēm; gan viņi ar laipnu prātu izteica savu cienību pret brīvības cienītājiem un savu līdzjūtību sociāldemokrātijai, viņas noteiktai programmai un sparīgai un tālredzīgai taktikai, pat «roku rokā iet» daži bija ar mieru, bet paši viņi nau un nebūs revolucionāri, arī tad ne, kad atzīst, ka vieniem viņiem nau liels sabiedrisks spēks, bet tikai morālisks.
Lai varētu noslēgt veikalu ar grāfu Viti, liberāļi saņēma visu savu veiklību, diplomātiju, smalkjūtību un pielaidību un uzstādīja prasības, kuru mērauklu grūti nāktos vairs pārspēt. Viņi bija pašā labākā garastāvokli, kur ar laipnību cerēja visu panākt, kad no ārienes nāca nelaipns uzsauciens bez kādas saticības un smalkjūtības no tās pašas tautas, priekš kuras vien viņi rūpējās, lai sagādātu tai mierīgu un laimīgu dzīvi. Tie bija ļaunie sociāldemokrāti, kuri stāvokļa ieņemšanu pret Viti nosauca rupjos vārdos par kandeli» un draudēja izjaukt katru kaulēšanos un tautas tiesības pārdošanu par lēcu virumu. No otras puses atkal Vites piekritēji brīdināt brīdināja paceltiem rādītāju pirkstiem, lai, no dieva puses, liberāļi neprasot pārmērīgas lietas, lai paciešoties un gaidot, gan Vite pats došot. Ko bija darīt nelaimīgiem liberāļiem cilvēkmīļotājiem?
Šodien pat, kad rakstu šīs rindiņas, «Novoje Vremja» atkal brīdina kādu valdības vīru vārdā no pārmērībām: valdība gan piekrītot rezolūcijas prasībām, bet darīt nekā nevarot, lai «bruņojoties ar pacietību». Ak, tās bruņas sen cauras, ir citas, labākas bruņas.

KAS IR SATVERSME?

«Kas ir satversme valstij? Kāds viņas kodols? Par viņu runā tagad katrs no rīta līdz vakaram, visās avīzēs, visās biedrībās, visur par viņu vien interesējas, Un, neskatot uz to, ja vien uzstāda nopietni jautājumu par viņas kodolu un būtni, par viņas jēdzienu, tad jābaidās, ka no visiem, kas par viņu runā, pietiekošu atbildi spēs dot tikai nedaudzi,» tā saka kāds pazīstams politiķis itin pareizi un dod savu atbildi uz šo jautājumu, kurš ieviļņojis arī mūsu klusākās malas. Sekosim šim paskaidrojumam, tas ir īss, bet skaidrs un aptverošs.
Daudzi griezīsies pie valsts likumu grāmatām un lūkos tanīs atrast atbildi uz jautājumu, kas ir valsts satversme.
Bet tūlīt būs visiem redzams, ka tur nau atrodama atbilde uz mūsu jautājumu. Jo tas, kas rakstīts valsts pamatlikumu grāmatās, ir tikai vienas zināmas valsts satversme un nevar dot atbildi uz jautājumu, kas ir pašas satversmes būtnē un jēdziens.
Ja šo jautājumu liek priekšā tieslietu pratējam, juristam, viņš atbildēs apmēram tā: «Konstitūcija (valsts satversme) ir līgums, kuru slēgušas savā starpā augstākā valsts vara un tauta un kurš nosaka pamatus likuma došanai un zemes pārvaldīšanai.» Bet, tā kā pastāv republikāniskas konstitūcijas, tad atbilde tiks varbūt dota vēl vairāk vispārējos teicienos, piemēram: «Konstitūcija ir kādā zemē pasludinātais pamatlikums, kurš nosaka tautu sabiedrisku tiesību nokārtošanu jeb organizāciju.»
Bet visas šādas un tām līdzīgas formālas tiesiskas jeb juridiskas atbildes tikpat tālu nost no īstās atbildes uz mūsu jautājumu kā likumu grāmatās dotie nosacījumi, jo viņas dod tikai ārēju aprakstu par to, kā parādās satversmes un kādus nolūkus viņas grib sasniegt, bet neaizrāda uz to, kas viņas īsti ir pēc savas būtnes. Šīs atbildes dod pamatojumus, aprāda tās zīmes, pēc kurām tiesiski var pazīt konstitūcijas jeb satversmes, bet nerunā par šādu satversmju kodolu. Tādas atbildes atstāj mūs nezināšanā par to, vai kāda zināma satversme laba vai nelaba, vai tā vispār iespējama vai neiespējama, vai tai ilgs mūžs būs vai ne. Viss tas ir izzināms tikai no pašas satversmes kodola un būtnes. Vispirms ir nepieciešami, ka mēs saprotam vispār satversmes būtni, lai tad varētu nojēgt, vai kāda zināma satversme saskan ar šo būtni un vai, atkarībā no šādas saskaņas vai nesaskaņas, būs dzīvotāja vai nebūs. Par visu, kā teikts, mūs atstāj pilnīgā nezināšanā minētā tiesiskā atbilde; tas ir gluži ārējs paskaidrojums, kurš var tikt attiecināts uz katra papīra loksni, kas parakstīta no tautas vai no tautas un karaļa un nosaukta par satversmi, nemaz nelūkojoties uz šīs papīra loksnes saturu. Satversmes jēdziens - tas ir galvenais avots, no kura izverd visas satversmes māksla un gudrība it kā pati no sevis, par to katrs varēs pārliecināties, tiklīdz pāriesim uz šo jēdzienu.
Jautājums ir: Kas ir satversme, kāda viņas būtne un jēdziens? Lai dabūtu atbildi, mums jāmeklē tādi līdzekļi, pie kādiem vispār jāgriežas, kad grib iegūt pareizu uzskatu uz kaut kādu parādību. Līdzeklis ļoti vienkāršs. Jāsalīdzina tās parādības, kuru jēdzienu grib dabūt, ar citām viņām līdzīgām parādībām un tad jānotver un jāapzīmē skaidri un noteikti viss, ar ko atšķiras šis parādības vienas no otrām.
Izlietojot šādu līdzekli jeb metodi mūsu gadījumā, jājautā, ar ko atšķiras viens no otra satversme un likums?
Abiem, satversmei un likumam, ir acīmredzot daudz kopēja. Satversmei vajaga būt likuma spēkam, tātad viņai vajaga būt arī likumam. Bet viņa nevar būt tikai likums vien, viņai jābūt vairāk un plašākai. Tātad ir zināma atšķirība. Ka tiešām pastāv tāda atšķirība, ka satversmei vajaga būt ne vien likumam, bet kaut kam vairākam, tas parādās daudzos apstākļos.
Neviens, piemēram, nekurn, kad tiek izdoti jauni likumi. Katrs zina, ka katru gadu ir nepieciešama lielāka vai mazāka skaita likumu izdošana. Un taču neviens (likums netiek pasludināts tāds, kurš šādā vai tādā kārtā nepārgrozītu līdz tam pastāvošo likumisko kārtību. Jo, kad jaunais likums neizdarītu zināmas pārmaiņas agrākos likumos, tad būtu lieki viņu izdot. Tātad likumu pārgrozīšana neizliekas nevienam par nepielaižamu, taisni otrādi, viņā ierauga valdības tiešu uzdevumu. Bet, ja kāds grib pārgrozīt valsts satversmi, tad paceļas balsis, kas kliedz par briesmām visai valstij. Kā izskaidrojama tāda savāda, nevienāda izturēšanās? - Visādā ziņā šāda nevienāda izturēšanās gluži nenoliedzama, un dažās satversmēs tieši teikts: «Konstitūcija nevar tikt pārgrozīta.» Citur atkal noteikts, ka valsts satversme var tikt grozīta tikai tad, ja tam par labu izsakās nevis parastais balsu vairums likumdošanas sapulcē, tautas vietnieku namā, bet 2/3 balsu. Citās satversmēs atkal nosacījums tāds, ka izdarīt pārgrozījumus satversmē nau tiesības likumdošanas sapulcei pat ne kopā ar valdību, bet, ja nodomāts kāds pārgrozījums, tad priekš tā jāsasauc sevišķa jauna tautas izvēlēto sapulce, kurai vienai pienākas nolemt par vienu vai otru priekšlikumu, kā pārgrozīt valsts satversmes nosacījumus.
No visa tā redzams, ka tautas ieskata satversmi par svētāku, negrozāmāku, augstāku nekā vienkāršie likumi.
Mēs nu atgriežamies atkal pie sava jautājuma: ar ko izšķiras satversme no vienkārša likuma?
Uz to mēdz atbildēt, ka satversme nau tikai likums, kā kurš katrs cits, bet kādas zemes pamatlikums. Tādā atbildē jau atrodas, kaut arī neskaidros teicienos, taču patiesība. Bet izteiksmes neskaidrā forma maz mums palīdz, jo ceļas tūdaļ jauns jautājums: ar ko tad izšķiras vienkāršs likums no pamata likuma? Tātad mēs tikpat tāli, cik bijām, tikai mums jauns jēdziens «pamata likums», ar kuru mēs arī nekā nevaram iesākt, kamēr nevarēsim noteikt starpību starp pamata likumu un vienkāršu likumu.
Kāds nu jēdziens ir izteikts vārdos «pamata likums»? Jeb labāk izteiksim savu jautājumu tā: «ar ko vajadzētu pamata likumam atšķirties no kaut kāda cita likuma, lai viņš pelnītu savu nosaukumu?» Pamata likumam vajadzētu būt 1) dziļākam likumam nekā vienkāršais likums, uz to aizrāda viņa nosaukums: pamata likums, 2) viņam jābūt par pamatu citiem likumiem jeb, citiem vārdiem: viņam kā citu likumu pirmavotam pastāvīgi vajaga darboties viņos vai ar viņu palīdzību, 3) katra parādība, kurai ir noteikts pamats, nevar būt pēc iegribas drīz vienāda, drīz otrāda, viņai jābūt taisni tādai, kāda viņa ir, - pārgrozību nepielaiž viņas pamats. Tikai parādība, kurai nau pamata, kura tātad ir padota gadījumiem, var būt drīz vienāda, drīz otrāda. Piemēram, zvaigznes kustas zināmā veidā. Šī kustība nevar būt bez pamata un noteikta virziena. Šai kustībai nu var būt kāds noteikts pamats, virziens, jeb arī tā var būt bez pamata un noteikta virziena. Ja kustība bez pamata virziena, tad viņa atkarājas no gadījuma un katru acumirkli var pārgrozīties. - Bet, ja šīs kustības pamatā ir kāds spēks - dabas zinātnieki sauc to par saules pievilkšanas spēku -, tad ar to jau ir teikts, ka šī planētu kustība ir cēloniska un dibināta uz tāda pamata, kāds ir saules pievilkšanas spēks, un ka citādai būt, nekā šī kustība tagad ir, viņai nemaz nau iespējams. Tādā kārtā ar noģidumu par pamatu vai cēloni ir jau saistīta ideja par kādu vadošu nepieciešamību vai pastāvīgi darbojošos, virzinošu spēku, kurš neizbēgami, nepieciešami padara kādu parādību par to, kāda viņa ir.
Tātad, ja satversme ir kādas zemes pamata likums, tad viņai vajaga būt - še mums pirmo reizi parādās īstās atbildes atspīdums, - tad viņai vajaga būt, kā nupat izskaidrojām, virzinošam, pastāvīgi darbīgam spēkam, kurš neizbēgami padara visus citus valstī izdodamos likumus un rīkojumus par to, kas viņi ir, tā ka citādi tie nemaz nevarētu būt. Bet vai nu valstī kaut kas tamlīdzīgs ir - ar šo jautājumu mēs aizvien vairāk tuvojamies savam mērķim - vai ir valsti kāds zināms virzinošs spēks vai cēlons, kurš dara iespaidu uz visiem valstī izdodamiem likumiem tādā mērā, ka tie savā ziņā ir neizbēgamas šā spēka sekas un nevar būt nemaz citādi, nekā tie patiesībā ir?
Tiešām ir tāds cēlons vai spēks, - tas nau cits nekas kā kādā valsti faktiski pastāvošo sabiedrisko spēku savstarpēja attiecība.
Šīs reālās spēku attiecības, kuras pastāv katrā sabiedrībā, ir tas pastāvīgi darbīgais, virzinošais spēks, kurš nosaka visus likumus un visus tiesiskus iekārtojumus kādā valstī, tā ka galvenās lietās tie nevar būt citādi, nekā tie ir.
Lūkosim to pierādīt ar kādu piemēru iz dzīves. Tiesa, tādā kārtā, kādā piemēru pievedīsim, viņš ir neiespējams. Bet tālāk šinī rakstā izskaidrosies, ka tāds piemērs gan ir iespējams, tikai drusku citādā kārtā, - un galvenais jautājums nebūt nau, vai mūsu piemērs var tikt dzīvē izvests, vai viņš iespējams, bet tikai tas, ko mēs no viņa varam mācīties, izpētot to parādību dabu, kādu mēs atrastu, ja mūsu piemērs taptu par reālu faktu.
Likumiskā valsti, teiksim Prūsijā, kā zināms, likuma spēks ir tikai tam, kas ir izsludināts likumu krājumā. Likumu teksts tiek drukāts valsts drukātavā. Oriģinālraksti no likumiem tiek glabāti valsts arbīvos, drukātas likumgrāmatas citos arhīvos, bibliotēkās un grāmatpārdotavās.
Lai nu iedomājamies, ka izcēlies Prūsijā lielisks ugunsgrēks, kas aprijis visus arhīvus, bibliotēkas, pārdotavas visā valstī, ka tur nebūtu atrodams vairs neviens eksemplārs drukātu likumu. Zeme caur tādu nelaimes gadījumu būtu pazaudējusi visus savus likumus, un viņai neatliktu cits nekas pāri, kā izdot sev jaunus likumus. Vai nu būtu iespējams, ka jaunus likumus varētu izdot gluži patvaļīgi pēc viena otra gribas? Palūkosim.
Varbūt kāds prūsis teiktu, mums nevajaga nekādu priekšrocību, nevienam lai nau pārmērīgas tiesības. Uz to būtu atbilde īsa: lai arī tanīs likumos nau nekam nekāda priekšrocība, bet patiesībā pastāv karaspēks, kurš klausa birokrātijai, pastāv tiesneši, kuri lemj tiesu viņu vārdā, pastāv ierēdņi, kuri izpilda viņu pavēles. Tas ir faktiskais spēks, un tas ievedīs tādu kārtību, kādu tam ir pa spēkam uzturēt. - Tātad, kā redzam, birokrātija, kurai klausa armija, ir daļa no - satversmes.
Citi varētu runāt tā - mūs, prūšu, ir 18 miljoni (tas bija 60. gados), Šo 18 miljonu starpā ir tikai maza daļa dzimtu muižnieku - lielgruntnieku, tādēļ mēs nesaprotam, kādēļ tiem lai būtu tāds liels iespaids, kāds kopā visiem pārējiem 18 miljoniem. Kādēļ viņiem ir kāds kungu nams, likumdošanas iestāde, kura var pārraudzīt un atmest visus likumus, kuri ir izdoti no visas tautas izvēlētiem vietniekiem. Teiksim, daži tā runā un vēl piemetina: «Mēs esam visi kungi un negribam nekādas kungu sevišķas palātas.»
Uz to muižnieki, protams, nevarētu pret tādiem ļaudīm raidīt savus zemniekus, būtu pašiem no tiem jāgaiņās, bet turpretī dzimtmuižnieki - lielgruntnieki vienmēr atraduši lielu atspaidu pie galma, kurš var viņiem par labu likt izbraukt no noliktavām artilērijai; tas viņiem izdarāms tikpat viegli, it kā šādi līdzekļi atrastos viņiem pašiem rokās. Tātad redzams, ka muižniecība, kurai ir iespaids uz galmu un viņa līdzekļiem, ir daļa no satversmes.
Ņemsim tagad pretējo piemēru: teiksim, ka galms un muižniecība norunājuši atkal ievest viduslaiku cunftu iekārtojumu un turklāt ne vien priekš sīkrūpniecības, ko vairākkārt mēģinājuši darīt, bet cunftes tādā pat veidā kā viduslaikos, t. i., priekš visas rūpniecības vispār, tātad arī priekš fabriku lielrūpniecības un ražošanas ar mašīnu palīdzību. Visiem zināms, ka pie viduslaiku cunftu kārtības kapitālisma augšana bij neiespējama un nau domājama lielražošana, īsti ražošana ar mašīnu palīdzību, jo priekš visām, pat radnieciskām darbu nozarēm bija noteikti likumiski aprobežojumi, tā ka nevienam amatniekam nebij tiesības savienot iekš sevis divus tādus amatus. Štukatūrniekam, piemēram, nebija brīv aizķitēt šķirbas, tas bija cita amatnieka darbs, starp kalējiem un atslēdzniekiem tika vestas bezgalīgas ķildas par viņu amatu robežām, tapsētājs nedrīkstēja ņemt darbā krāsotāju. Bez tam cunftu sistēma likumdošanas ceļā nosacīja to ražojumu daudzumu, kādu bij brīv izgatavot un pārdot vienam amatniekam. Šāds mērķis tika panākts ar to, ka katrā amatā meistariem atjāva darbināt tikai līdzīgu, likumā noteiktu skaitu strādnieku.
Katrs redzēs, ka jau aiz šiem diviem iemesliem mašīnrūpniecība pie cunftu sistēmas nevarētu pastāvēt nevienas dienas, jo viņa prasa, vispirms, visdažādāko darbu nozaru savienošanu viena un tā paša uzņēmuma un kapitāla rokās, otrkārt - ražošanu lielumā un brīvu sacensību, t. i., gluži neaprobežotu darbaspēka izlietošanu.
Kas gan notiktu, ja, neskatoties uz visu to, tomēr muižniecība un galms gribētu ievest dzīvē atkal cunftes?
Visi lielie kokvilnas, zīda, vilnas u. c. fabrikanti slēgtu savas fabrikas un atlaistu strādniekus, to pašu būtu piespiestas darīt arī dzelzceļa biedrības, jo trūktu preču pārvešanai, visa tirdzniecība un rūpniecība būtu beigtas. Arī daudzi amatnieki būtu piespiesti atlaist savus zeļļus, citi darītu to no laba prāta, jo nebūtu darba. Viss šis lielais ļaužu pūlis saplūstu uz ielām, prasīdams pēc darba un maizes, un aiz viņiem stāvētu un uzbudinātu viņus ar savu iespaidu, iedūšinātu ar savu svaru un pabalstītu saviem līdzekļiem lielā buržuāzija; cīņa, kas izceltos tādā kārtā, nekad nevarētu nobeigties ar karaspēka uzvaru. Tātad redzam, ka šie kungi - fabrikanti - ir arī daļa no satversmes.
Iedomāsimies tagad, ka valdība gribētu ievest tādus nosacījumus likumā, kas atnestu lielus zaudējumus baņķieriem. Teiksim, valdība pasludinātu, ka valstsbanka nau priekš tam, lai tā, kā tagad, vēl vairāk palētinātu kredītu lielajiem baņķieriem un lielkapitālistiem, kuriem arī bez tam ir jau lēts, viegli pieejams kredīts, jo viņiem katrs labprāt aizdod savu naudu; kuriem ir lieli naudas līdzekļi un kuri var vienīgi ar savu vārdu parakstu izdarīt diskontu bankā, t. i., dabūt samaksu no saviem parādniekiem. Valdība pasludinātu, ka valstsbanka pastāv priekš tam, lai aizdotu naudu, t. i., dotu kredītu, nabagajiem un vidusšķiru ļaudīm, un tādēļ nodomāts iekārtot bankas darbību tā, ka viņa sasniegtu taisni šādu mērķi. Vai gan izdotos izvest tādus nodomus?
Protams, ka nekādu dumpi baņķieri nesaceltu, un tomēr mūslaiku valdības to neuzdrošinātos darīt. Valdībai palaikam vajaga tik lielu naudas summu, ka viņa neiedrošinājas to sadabūt ar jaunu nodokļu uzlikšanu. Tādās reizēs viņa izpalīdzas ar aplinkiem un tērē savus nākošos ienākumus vai, citiem vārdiem: izdara aizņēmumus un izlaiž viņu nodrošināšanas dēj valsts vērtspapīrus. Te viņai vajadzīgi baņķieri. Taisnība, ar laiku lielākā daļa no šiem vērtspapīriem atkal nāk turīgo šķiru un sīko kapitālistu rokās, bet priekš tā vajadzīgs laiks, un reizēm ļoti daudz laika.
Valdībai turpretī nauda vajadzīga uz reizi un ātrā laikā. Tādēļ viņai vajadzīgi vidutāji, kuri spētu aizdot visu prasāmo summu uz reizi un uzņemtos pienākumu izplatīt publikā no viņas saņemtos valsts vērtspapīrus; par to baņķieri dabū kā peļņas tiesu starpību pie kursa celšanās, kas tiek panākts māksliskā ceļā. Šādi vidutāji ir baņķieri, ar kuriem valdībai nau izdevīgi naidoties, kā nupat izskaidrojām. Tātad redzam, ka baņķieri un birža - ir daļa no satversmes.
Iedomāsimies vēl, ka valdība, piemēram, vēlētos izdot tādus bargus soda likumus, kādi ir Ķīnā. Arī tāds likums nevarētu tikt izvests kultūras valsti, pret to saceltos visa atklātība ar saviem uzskatiem. Visa inteliģence, pat visi ierēdņi, jā, pat slepenpadomnieki, galu galā arī augšnama locekļi, arī tie būtu pretī. Kā redzams, atklātības apziņa, vispārējā, sabiedriskā kultūra - arī tā zināmā mērā ir daļa no konstitūcijas.
Pieņemsim tādu gadījumu, ka gribētu apmierināt muižniecību, baņķierus, lielos rūpniekus un kapitālistus, bet atņemtu mazpilsonībai un strādniekiem viņu politisko brīvību, vai tas būtu iespējams? Protams, būtu iespējams, bet tikai uz laiku. Ka tas ir iespējams, tas ir izrādījies, un vēlāk būs vēl par to runa.
Bet nu iedomāsimies, ka mazpilsoņiem un strādniekiem gribētu atņemt ne vien politisko, bet arī personisko brīvību, t. i., pasludinātu viņus par nebrīviem ļaudīm, par klausībniekiem, kā tas bija necik sen atpakaļ. Vai tas būtu iespējams? Nē, pat tad ne, ja uz to savienotos visi spēki valsti, muižniecība, galms un lielburžuāzija jeb lielpilsonība. Tādā gadījumā katrs teiktu: labāk ietu nāvē nekā tādā dzīvē! Ja lielrūpnieki arī neslēgtu savas fabrikas, tās tomēr apstātos; mazpilsoņi piebiedrotos, un viņu kopējo pretošanos nāktos grūti nomākt. Zināms, izņēmuma gadījumos arī še ir daļa no satversmes.
Tādā kārtā mēs redzējām, kas ir kādas zemes satversme: tā ir kādā zemē faktiski pastāvošo sabiedrisku spēku attiecība.
Kā nu saskan šāds uzskats ar to, ko parasti mēdz saukt par satversmi, par tiesiku valsts satversmi? Šo faktiski pastāvošo sabiedrisko spēku attiecības tiek sarakstītas papīrā, viņas tiek rakstā izteiktas, attēlotas, un tādā jaunā, rakstītā veidā satversme parādās ne vien vairs kā reāla sabiedrisku spēku attiecība kā agrāk, bet top jau par tiesību, par tiesisku iestādījumu, kuriem uzbrukt aizliedz ar soda piedraudējumiem.
Tagad top pats par sevi saprotams, kādā kārtā tiek izdarīta šo reālo sabiedrisko spēku attiecību pārrakstīšana uz papīra, ar ko tiek reālās attiecības pārvērstas par tiesiskām. Uz papīra netop rakstīts: tādi un tādi fabrikanti, baņķieri, muižnieki u. t. t. ir satversmes daļas, tas tiek izteikts daudz smalkākā kārtā.
Ja, piemēram, grib iekārtot tā, ka nedaudzi lielrūpnieki un lielnaudnieki varētu lietot lielākas tiesības nekā visi pilsoni, strādnieki un zemnieki kopā ņemti, tad baidīsies to izlaist tik atklātā, kailā valodā. Šinī nolūkā turpretī izdos likumu, kurš, kā prūšu vēlēšanas likums no 1849. gada, ievedīs treju klasu jeb šķiru vēlēšanas kārtību, pēc kuras visi vēlētāji top iedalīti trijās šķirās samērā ar maksājamo nodokļu lielumu, kas savukārt atkal atkarājas no viņu turības pakāpes.
Pēc oficiālajiem sarakstiem 1849. g., kad Prūsijā tika izdots likums par trejklasu vēlēšanu, visu pirmvēlētāju skaitījās - 3 255 600, kuri trejās klasēs sadalījās šādi:
Pie 1. klases visā Prūsijā piederēja 153 808 vēlētāji.
" 2. " " " "                                        409 945 "
" 3. " " " "                                      2 691 950 "
No šiem skaitļiem redzams, ka 153 808 ļoti bagātiem vēlētājiem Prūsijā ir tikpat daudz politisku tiesību, cik 2 691 950 pilsoņiem, strādniekiem un zemniekiem visiem kopā; tālāk, ka šiem 153 808 ļoti bagātiem ļaudīm kopā ar 409 945 vidēji bagātiem ļaudīm ir divreiz tik daudz politisku tiesību nekā visiem pārējiem valsts iedzīvotājiem kopā. Te skaidri redzam, ka tādā kārtā iegūst to pašu iznākumu, it kā satversmē būta ierakstīts šāds atklāts, neapsegts nosacījums; bagātiem tiek dotas 17 reiz lielākas politiskas tiesības nekā citiem pilsoņiem jeb - tas būtu tas pats - vienam bagātniekam tikpat daudz, cik citiem 17 pilsoņiem kopā.
Līdz 1849. gada likumam par trejklasu vēlēšanas kārtību ar 8. aprīļa 1848. g. likumu ievesta vispārēja vēlēšanas tiesība, kura atzina, ka katram pilsonim, vai nu viņš bagāts, vai nabags, ir līdzīga vēlēšanas tiesība, tātad arī līdzīga tiesība uz valsts gribas un mērķu noteikšanu. Še ir piemērs, par ko augšāk bij runa, ka atņemt mazpilsoņiem un strādniekiem viņu politiskās tiesības diemžēl ir diezgan viegla lieta, kā tas notika 1849. gadā, ja vien tiem neatņem taisni dzīvību, personisku brīvību, īpašumu. Ar vieglu sirdi tie taču atļāva sev 1849. g. atņemt vispārējo vēlēšanas tiesību, kas bija tik grūti iekarota 1848. gadā.
Aplūkosim vēl to pašu jautājumu. Ja satversmē grib ievest nosacījumu, ar kuru nelielam pulciņam dzimtmuižnieku top dotas tikpat daudz politiskas tiesības, cik ir bagātniekiem, vidusturīgiem ļaudīm un neturīgiem, t. i., visu triju klasu vēlētājiem kopā, visas zemes iedzīvotājiem kopā, tad to nemūžam neizteiks tik nepieklājīgos izteicienos - jo tas vien par visām reizēm jāpatura omā, ka viss atklātais ir nepiek3ājīgs. Tādu atklātu teicienu vietā satversmē tiks ierakstīts: no lielgruntniecības priekšstāvjiem - ar dažiem nesvarīgiem izņēmumiem - top sastādīts augšnams jeb kungu palāta (likumdevēju iestāde), kuras atļauja ir nepieciešama pie to spriedumu izvešanas dzīvē, kurus nosprieduši visas tautas priekšstāvji, t. i., tautas vietnieku nams. Tas dod pulciņam dzimtsmuižnieku tādu politisku varu, kura pārsver vienbalsīgi izteiktu visas tautas, visu triju klasu vēlētāju vēlēšanos.
Ja grib, lai galmam būtu tikpat daudz un vēl vairāk politisku tiesību nekā visām trim vēlētāju klasēm un dzimtsmuižniekiem kopā, tad tiek Prūsijas satversmē rakstīts 47. §., kurš skan tā: «Tiesība iecelt visos amatos armijā pieder karalim,» un § 108.: «Armija nezvēr uzticību satversmei.» Līdz ar šo pantu tiek uzstādīta teorija, mācība, kura patiesībā viņā atrod savu pamatojumu; mācība, pēc kuras, attiecoties uz armiju, prūšu karalis ieņem gluži savādāku stāvokli, nekā attiecoties uz citām valsts iestādēm, ka priekš armijas viņš nau tikai karalis vien, bet kaut kas gluži sevišķs un noslēpumains, priekš kā jāizdomā īpašs vārds: Kriegsherr - karakungs Ne vietnieku namam, ne tautai nau gar armiju daļas, ņem tikai jādod priekš viņas nauda. Caur to prūšu karalim ne vien tikpat daudz tiesību kā visiem zemes iedzīvotājiem kopā, bet 10 reiz vairāk; tas būtu pat tanī gadījumā, ja visu zemes iedzīvotāju būtu. 10, 20 vai 50 reiz vairāk par armiju. Cēlons tādai parādībai ir diezgan vienkāršs, jo armija ir organizēta; viņa atrodas pastāvīgi kopā, labi iedīdīta jeb disciplinēta; katrā acumirklī gatava stāties darbā. Tampretī spēks, kas ir tautā, kaut gan daudzreiz lielāks, nau organizēts. Viņas vēlēšanos un gribu, sevišķi viņas sparības lielumu, ne ikreiz viegli nojēgt no viņas priekšstāvjiem; neviens pareizi nevar zināt, cik viņam būs biedru. Bez tam viņai nau organizētu spēka līdzekļu, to svarīgo satversmes atbalstu, kādi ir armijai, - t. i., lielgabalu. Tie gan tiek ar viņas naudu ražoti un pastāvīgi pārlaboti ar tām zināšanām, kuras attīstās pilsoniskā sabiedrībā, kā fizika, tehnika u. t. t. Tie pierāda, cik tālu sabiedrības spēks virzināja uz priekšu zinātni, tehniku un visādus darbus un rūpniecības nozares, bet diemžēl še piemērojams Virģilija, romiešu dzejnieka, pants: «Jā, tas ir jūsu darbs, bet ne priekš jums pašiem.» Mazākais, bet organizētais spēks, kuram šie līdzekļi nāk par labu, tādēļ var ļoti ilgu laiku valdīt pār neizmērojami lielāku spēku, kurš nau organizēts.
Mēs līdz šim esam aplūkojuši, kāda starpība starp abām satversmēm: īsto jeb reālo sabiedrības spēku attiecību un neīsto jeb rakstīto satversmi, kuru var izšķiršanas dēļ saukt par papīra loksni. Satversme vārda īstajā nozīmē, kā pats par sevi noprotams, bija katrā laikā katrai zemei, un gluži nepareizas domas, kuras plaši izplatītas, ka satversmes esot tikai jaunlaiku īpatnības; kā katram ķermenim sava satversme, stipra vai vāja konstitūcija, tā arī katrai valstij. Kad ilgi priekš franču revolūcijas, absolūtus monarhijas laikā, Luijs XVI (1776.) atcēla ceļutaisīšanas klaušus, kuri piespieda zemniekus bez kādas atlīdzības ierīkot un uzturēt kārtībā visus satiksmes ceļus, un šo klaušu. vietā ieveda sevišķu nodokli, kurš bija jāmaksā arī muižniekiem, tad franču toreizējais parlaments (pa lielākai daļai muižniecība) tam pretojās, atsaukdamies uz to, ka tauta, t. i., zemnieki, ir apkraujami klaušiem un nodokļiem pēc patikas, tā esot daļa no konstitūcijas, kuru karalis nevarot pārgrozīt. Šāda satversme jeb konstitūcija, uz kuru toreiz atsaucās muižnieki, nebija apstiprināta ne caur kādu rakstu, kurā būtu izliktas iedzīvotāju tiesības un galvenie pārvaldības principi, bet bija vienkārši viduslaiku Francijas sabiedrisko spēku grupēšanās attēlojums. Zemnieki toreiz tiešām bija tik bezspēcīgi, ka viņiem pēc patikas varēja uzlikt nodokļus un klaušus. Pamatojoties uz sabiedrisko spēku attiecību, kāda bija toreiz, sāka rīkoties tāpat arī vēlāk, kad spēku attiecības bija jau pārgrozījušās. Attiecoties uz t. s. precedentiem, agrākiem gadījumiem, kuriem vēl tagad tik liela loma Anglijā un bija vēl jo lielāka viduslaikos visās konstitucionālās valstīs. Toreiz faktiski tauta tika apkrauta ar nastām, un uz tā pamata sāka mācīt, ka viņu var apkraut. No tādām mācībām sastādījās tiesiski paradumi un vēlāk likumi. Apstākļi, kuri pamatojās uz reālu sabiedrisku spēku attiecībām, tika izlikti rakstos, tā cēlās t. s. brīvības, priekšrocības, dažādu šķiru, cunftu, pilsētu statūti u. t. t. Visas šis parādības, agrāki gadījumi, tiesiski paradumi, pergamenti, statūti, privilēģijas un priekšrocības, kopā saņemti, sastādīja kādas zemes satversmi, kas nebija cits nekas kā naivs izteikums šīs zemes reāliem pastāvošiem sabiedriskiem spēkiem. Tātad satversme vārda īstajā nozīmē bijusi katrai zemei katrā laikā. Priekš jaunākā laika raksturiskas turpretī - un tas ir pastāvīgi jāpatur atmiņā - ir nevis īstās satversmes, bet   r a k s t ī t ā s   s a t v e r s m e s,   papīra loksnes.
Tiešām, jaunākos laikos visur redzami centieni pēc rakstītas valsts satversmes, kur būtu izlikti vienā dokumentā visi pārvaldības principi un iestādes. Kādēļ cēlās šādi centieni? Tas atkal svarīgs jautājums, jo vienīgi no atbildes uz to var izskaidroties, kā jāsasilda satversmes un kā jāvērtē jau izcēlušās, t. i., var iemācīties konstitucionālo mākslu un gudrību. Mēs tātad jautājam, no kurienes cēlās jaunlaiku centieni radīt valstssatversmi? No kurienes tā varēja celties? Acīm redzot, tikai no tam, ka tādā zemē sabiedrisko spēku attiecībā izcēlās kādas pārgrozības. Ja attiecības paliktu nepārgrozījušās kā agrāk, tad sabiedrībā neceltos vajadzība pēc jaunas satversmes. Kādā kārtā nu varēja celties šādas pārgrozības kādu sabiedrības reālo pastāvošo spēku attiecībās?
Iedomāsimies kādu viduslaiku valsti, maz apdzīvotu, kādas tās toreiz bija gandrīz visas, ar karali un muižniecību, kura valdīja pār zemes lielāko daļu. Tādēļ ka iedzīvotāju bija maz, ar tirdzniecību un rūpniecību varēja nodarboties tikai neievērojama iedzīvotāju daļa, lielākā daļa bija piespiesta apstrādāt zemi, lai piegādātu vajadzīgās pārtikas vielas ar zemkopību. Tā kā zeme atradās pa lielai daļai muižnieku rokās, tad iedzīvotāji pie viņiem atrada darbu kā klausībnieki, vasaļlēņu ļaudis, cinša maksātāji un rentnieki. Bet vienā lietā visi savādie apstākļi līdzinājās; viņi darīja iedzīvotājus atkarīgus no muižniecības, piespieda viņus būt par klausībniekiem un viņus barot un apsargāt pret ienaidniekiem. Kas palika pāri no zemes ražojumu pārdošanas no muižām, to muižnieki izlietoja savas varas paplašināšanai, ieroču apgādāšanai un apbruņotu. vīna, karaspēka, pieņemšanai un uzturēšanai. Pret šādu muižniecības varu karalis no savas puses nevarēja likt pretī nekādu citu spēku kā vien to pašu muižnieku palīdzību, kuri atsaucās ar labu prātu uz viņa aicinājumu - piespiest bija grūti - un pabalstu no nedaudzām un ļoti vāji apdzīvotām, gandrīz gluži nesvarīgām pilsētām. Kāda varēja būt satversme tādā valstī? Viņas raksturs tiks noteikts no tām sabiedrisko spēku attiecībām, kuras nupat aplūkojām.
Satversme tādā valsti būs ar   š ķ i r u   raksturu, muižniecība būs pirmā un visās vietās valdošā šķira. Bez šīs šķiras karalis nevarēs uzlikt ne mazākā nodokļa; ar muižniecība viņš satiksies kā līdzīgs ar līdzīgu. Taisni tāda bija satversme Prūsijā un citās Eiropas valstīs viduslaikos. Bet nu iedomāsimies, ka iedzīvotāju skaits aizvien aug un aug, rūpniecība un amatniecība sāk uzzelt, radīdamas labvēlīgus apstākļus vēl tāļākai iedzīvotāju skaita augšanai, kuri pilda pa mazam pilsētas. Kapitāls un nauda sāk lasīties buržuāzijas un pilsētas ģildu rokās. Kas tad gan notiks? Kad vairojas pilsētu iedzīvotāji, kuri no muižniecības neatkarīgi un kuru intereses daudzējādā ziņā tai pretojas, tad tas vispirms ir ļoti pa rokai karalim. Šāda iedzīvotāju vairošanās pavairo to personu skaitu, kuras var nest kara nastu un atrodas karaļa varā. Pilsētniekiem un amatniekiem ļoti bieži jācieš no muižnieku savstarpējām ķildām un uzbrukumiem; tirdzniecības un rūpniecības labā tie vēlas miera, kārtības un likumības ievešanu zemē un gatavi pabalstīt karali ar naudu un ļaudīm; tā karalis caur viņu pabalstu dabū iespēju katrā laikā vajadzības gadījumā sastādīt krietnu karaspēku, kurš daudz pārāks par viņa pretnieku muižnieku spēkiem. Tādā reizē karalis centīsies ierobežot muižnieku varu, atņems viņiem tiesību vest karu, nopostīs muižnieku pilis, ja tie neievēros karaļa izdotos likumus, un, kad beidzot zemes rūpniecība un iedzīvotāju naudas līdzekļi pieaugs tik tāļu, ka dos karalim iespēju uzturēt pastāvīgu karaspēku, viņš savus pulkus raidīs pret muižnieku priekšstāvju sapulci un ar Frīdriha Lielā vārdiem: «es uzcelšu patvaldību kā vara klinti» atcels muižniecības priekšrocības un atņems tai tiesību ņemt nodevas no zemniekiem.
Te redzam: kā līdz ar sabiedrisko spēku attiecību pārgrozīšanos pārgrozījās arī satversme; izcēlās absolūtā monarhija jeb patvaldība. Karalim nevajaga rakstīt jaunu satversmi, monarhija ir pārāk praktiska, lai tērētu laiku; viņas rokās atrodas faktisks, svarīgs ierocis - pastāvīgs karaspēks, kurš ir īstā sabiedrības satversme. Muižniecība, atbīdīta pie malas, nespēja vairs sacensties ar karali, un tai jau vajadzēja atsacīties no patstāvīga karaspēka. Muižniecība aizmirsa savu ienaidu pret karali, aizmirsa, ka skaitījās agrāk tam līdzīga, iznāca laukā iz savām pilīm uz galvaspilsētu un iestājās dienestā pie karaļa ar algām un pensijām, vairodama karaļa spožumu un godu.
Bet tirdzniecība un rūpniecība pa to laiku attīstās vēl vairāk, un līdz ar to vairojas arī iedzīvotāji. Varētu nu domāt, ka tas atkal iet uz labu tikai karalim, kurš dabūn tādējādi iespēju bez pārtraukuma palielināt savu pastāvīgo karaspēku un var sataisīties izrādīt pasaules lomu. Bet pilsoņu sabiedrība beigās pieaug tik liela, tik milzīga, ka karalis viens nespēj pat ne ar pastāvīga karaspēka palīdzību tikt līdz šai varenai pilsoņu spēku augšanai. Lai to paskaidro daži skaitļi. 1657. gadā Berlīnē vien 20 000 iedzīvotāju, ap to pašu laiku lielajam kūrfirstam bija armija 24-30 000 vīru stipra. 1803. g. Berlīnē bija 153 000 iedz., 1819. g., t. i., pēc 16 gadiem, jau tepat 240 000; armijā 1819. g. skaitīja 137 639 vīrus. Kā redzams, armija no lielā kūrfirsta laika bija pavairojusies   č e t r k ā r t ī g i,    bet Berlīnes iedzīvotāju skaits bija pavairojies   d e v i ņ a s   reizes. No tā laika iesākās vēl daudz lieliskāka augšana: - 1846. g. Berlīnē iedzīvotāju bija gandrīz 400 000, t. i., pa 27 gadiem 2 reiz vairāk nekā 1819. g., kamēr armija pa šiem pašiem 27 gadiem bija pieaugusi tikai no 137 639 līdz 138 810 vīriem, tātad armijas vairošanās bija apstājusies, nevarēdama tikt līdz iedzīvotāju skaita augšanai. Tik lieliska pilsoņu skaita augšana noved pie tā, ka pilsoņi sāk sevi uzlūkot par politisku spēku. Līdzi skaita augšanai iet arī sabiedriskās bagātības pieņemšanās, tāpat arī milzīga zinātņu attīstīšanās un sabiedriskās pašapziņas celšanās, kura, kā jau augšā aprādīts, ir arī satversmes daļa. Pilsoņi sāka sev teikt: mēs negribam vairs būt ganāms pulks, mēs gribam paši valdīt; karalis lai pār mums valda un ved mūsu lietas, bet piemērojoties mūsu vēlējumiem. Ar vienu vārdu sakot, sabiedrisko spēku attiecības ir pārgrozījušās jeb, citādi izteikts - iestājās 18. marts 1848. gadā. Patiesībā tātad noticis tas, ko mēs sākumā noturējām par gluži neiespējamu piemēru. Mēs toreiz pieņēmām, ka valsts zaudējusi visus savus likumus caur ugunsgrēku; patiesībā vecie likumi aizgāja bojā ne caur uguni, bet vētru: Das Volk steht auf, der Sturm bricht los. Pēc tam privātlikumi paliek spēkā tie paši, bet visi sabiedrisko tiesību likumi pārmainās vai pa ilgāku laiku tiks atjaunoti. Tā rodas vajadzība radīt jaunu rakstītu valsts satversmi, un pats karalis sasauc Berlīnē tautas sapulci, lai sastādītu šo no jauna rakstīto satversmi.
Kādā gadījumā nu rakstītā satversme ir laba un ar ilgu mūžu? Protams, tikai tanī gadījumā, kā mēs redzējām visu laiku, kad viņa sakrīt kopā ar satversmi vārda īstā ziņā, t. i.: ar patieso, reālo spēku izdalīšanos. Kur tā nau, tur ceļas ķildas, kuras nevar izlīdzināt. Ko vajadzēja darīt tādā gadījumā? Vajadzēja vispirms radīt ne rakstītu, bet īstu satversmi, t. i., vajadzēja pārgrozīt pastāvošās spēku attiecības par labu pilsoņiem. 18. marta d. rādija, ka tautas spēks jau toreiz bija lielāks par pastāvīgu armiju, jo pēc ilgas, asiņainas cīņas pēdējai vajadzēja atkāpties. - Augšā jau tika aizrādīts uz starpību starp tautas un armijas spēku, caur kuru pēdējā, kaut gan vājāka, tomēr līdz zināmam laikam pārvar. Starpība ir tā, ka vienas spēki ir neorganizēti, otras turpretī organizēti, katrā brīdī uz kauju gatavi, un tā uzveic, jo tikai retos lielas sajūsmības gadījumos neorganizētie spēki savienojas. Lai 18. marta uzvara nepaliktu bez sekmēm priekš tautas, bija vajadzīgs izlietot šo sajūsmības acumirkli un pārgrozīt armiju tā, ka viņa nevarētu vairs noderēt par ieroci pret tautu. Vajadzēja, piemēram, aprobežot kara klausības laiku ar pusgadu. Šāds pusgada laiks tiek atzīts no vislielākiem karalietu pratējiem par pilnīgi pietiekošu priekš zaldāta pamatīgas iemācīšanas kara vajadzībām, un turklāt tāds laiks ir pietiekoši īss, lai nespētu zaldātos iesakņoties atsevišķas kareivju šķiras gars. Klausības laika īsums panāk to, ka karaspēks pastāvīgi tiek atjaunots ar tautas masām un tā pārvēršas no pretorianiešu un miesas sargu pulka par tautas zemes sargiem. Tālāk vajadzētu nolikt, ka visi zemākie virsnieki, līdz majoriem, netiktu iecelti, bet izvēlēti no pašas armijas. Tā novērstu to, ka virsniekos ietiek ļaudīm naidīgi elementi. No svara arī būtu, ka visi noziegumi, bez vien speciāliem, kas izdarīti no armijas locekļiem, tiktu izspriesti parastās pilsoniskās tiesās; tas pieradinātu armiju skaitīties par tautas piederumu un ne par atsevišķu kareivju šķiru. Tālāk vajadzētu visu artilēriju, visus lielgabalus, kuru uzdevums sargāt zemi tikai no ārējiem ienaidniekiem, nodot pilsētu pašvaldības iestāžu uzglabāšanā, izņemot tikai to daļu, kas vajadzīga mācības nolūkiem. Daļa atkal ietu uz artilērijas pulku sastādīšanu no zemes sargiem, lai tik svarīgas satversmes daļas kā lielgabali netrūktu tautai. Nekas no visa tā netika izdarīts 1848. gadā, ne pavasarī, ne vasarā, un ko tad ko brīnīties, ka tādos apstākļos visi panākumi izgaisa novembrī? Tās bija neizbēgamas sekas no tā, ka netika izdarīti nekādi pārgrozījumi faktiskā spēku izdalīšanā Prūsijā. Karaļiem arvien labi palīgi, nekādi daiļrunātāji, kādi bieži ir tautai; tie organizēti un iemācīti praktiski ļaudis, kuri nomana, kas ir no svara. Fon Manteifels karalim nebij nekāds daiļrunātājs, bet praktiķis. Kad 1848. g. novembrī nacionālā (tautas) sapulce aizgāja bojā un uz ielām uzveda lielgabalus, vai tad viņš rakstīja atpakaļrāpulīgu satversmi? Ne domas, priekš tam bij laika diezgan, viņš pats deva 1848. g. decembri diezgan brīvprātīgu satversmi. Nē, viņa pirmais darbs bija atbruņot pilsoņus; tam vienmēr jābūt uzvarētāja pirmajam uzdevumam pret uzvarēto, ja viņš negrib ik bridi cīņas atjaunošanu.
Savu pārrunu sākumā mēs gājām uz mērķi diezgan lēniem soļiem, lai vispirms nodibinātu sev pareizu uzskatu par satversmi. Varbūt tas izliekas dažam par daudz lēni, bet par to mēs redzam, ka pēc šāda uzskata iegūšanas no viņa atvasinājas viens pēc otra gluži negaidīti iznākumi un turklāt pa lielākai daļai pretēji tam, kas tiek ieskatīts par vispār pieņemtu. Aplūkosim vēl īsumā dažus tādus iznākumus. Nupat redzējām, ka 1848. gadā netika izdarīts neviens no tiem rīkojumiem, kuri bija vajadzīgi priekš sabiedrisko spēku attiecību pārgrozīšanas, lai pārvērstu armiju par tautas daļu un piederumu. Mēģinājums izvest vienu no minētiem prasījumiem tika izdarīts tikai no Steina priekšlikuma veidā: lai ministrija izdotu armijai pavēli, ar kuru visi reakcionārie, atpakaļrāpulīgie virsnieki tiktu atlaisti no dienesta. Bet, tikko tautas vietnieku sapulce Berlīnē bija atzinusi par labu šo priekšlikumu, kad visa buržuāzija un puszemes sāka kliegt, «lai taču tautas vietnieku sapulce izstrādājot satversmi, bet neielaižoties sīkos strīdos ar ministriju: sapulcei nevajagot tērēt laiku un nodarboties ar lietām, kuras piekrītot pārvaldības orgāniem». «Dodat tikai satversmi, satversmi,» kliedza toreiz visi it kā aizdegušies. Kā redzams, visai buržuārijai, visai puszemei nebija ne jēgas par satversmi.
Sastādīt rakstītu satversmi - tā ir nieka lieta, vajadzības gadījumā to var izdarīt trijās dienās. Tai vajadzēja būt pēdējā vietā, un, tā kā viņa parādījās priekšlaikus, tad ar to nekas nebija panākts. Vajadzīgs bija toreiz tas, ka tiktu pārgrozīti zemē pastāvošie sabiedriskie spēki, vajadzīgs bija, ka iemaisītos administratīvās, pārvaldības, varas nodibināšanā, lai tā nekad vairs nevarētu sevi pretī stādīt tautas vēlējumiem; tas bija vispirms izdarāms, tad arī rakstītā satversme būtu spējusi cerēt uz ilgu mūžu. Bet, tā kā prūšu tautas vietnieku sapulce to nebija darījusi laikā, tad viņai pat neatjāva laiku priekš rakstītas satversmes izstrādāšanas; viņa gluži vienkārši tika izkliedēta, aizdzīta mājās no nepārgrozītās, nesalauztās administratīvās varas.
Tas bija viens iznākums, aplūkosim otru. Iedomāsimies, ka vietnieku sapulce nebūtu tikusi izkliedēta, bet paspējusi izstrādāt jaunu konstitūciju. Vai tas būtu kaut cik pārgrozījis lietas apstākļus? Nebūt ne. To pierāda paši notikumi. Kaut gan sapulci padzina, tomēr pats karalis uz sapulces atstāto dokumentu pamata 5. decembra d. 1848. g. pasludināja konstitūciju jeb satversmi, un lielākā daļa pantu pilnīgi līdzinājās tai satversmei, kādu varēja sagaidīt no tautas vietnieku sapulces. Tātad šī satversme bija labprātīgi dota no paša karaļa, kad viņš bija uzvarējis, nebija viņam uzspiesta. Liekas, ka tāda satversme varēja cerēt uz jo ilgu mūžu. Bet nē, tas nau iedomājams. Ja dārzā ir ābele un tai piekārts uzraksts, ka tas ir vīģeskoks, vai tad ābele tiešām pārvērtīsies par vīģeskoku? Nebūt ne. Ja ap ābeli sapulcētu visu. saimi vai pat visas zemes iedzīvotājus un svinīgi zvērētu, ka tas ir vīģeskoks, tad tomēr ābele paliktu, kas bijusi, un nākošu gadu nestu atkal ābolus un ne vīģes. Tāpat ir ar satversmi. Kad viņa rakstīta uz papīra, viņai nau nekāda spēka, ja vien tā nesakrīt ar patieso sabiedrisko spēku attiecību. Karalis uz papīra 5. decembra d. 1848. g. daudz pantos piekāpās, kas nesakrita ar īsto satversmi, jo īstenībā viņam palika rokā spēks. Tātad ar tādu pat nepieciešamību kā smaguma spēks īstai satversmei vajadzēja pamazām parādīties cauri caur rakstīto. Tā jau 1849. g. karalis izdarīja pirmo pārgrozījumu 5. dec. 1848. g. satversmē, ievezdams treju klasu vēlēšanas kārtību. Ar augšnama kungu palātas palīdzību, kura sastādīta uz šā likuma pamata, tika tad izdarīti citi ļoti svarīgi satversmes pārgrozījumi tikai tādēļ, lai karalis varētu to apzvērēt 1850. g., un, tiklīdz tas bija izdarīts, tad sākās īstie pārgrozījumi Katru gadu. Neviena karogs, kurš bijis simts kaujās, nevar būt tik sadriskāts un saplosīts kā prūšu satversme.
Trešais iznākums būs šāds. Prūsijā ir partija, kuras orgāns ir t. s. Volkszeitung (tautas avīze); šī partija, kura saucas par konstitūcijas partiju, turas pie šī saplosītā karoga kāta ar drudžainām bailēm, un viņas sauciens ir tikai: «Atstājat mums mūsu satversmi, dieva dēj, satversmi, glābiet, degam, palīgā!» Ja nu redzam šādu partiju, kura kaujas organizācijas vietā liek tikai savu saucienu: «Pulcējaties uz satversmes aizstāvēšanu!» - ko gan par viņu domājam kā saprātīgi domātāji ļaudis? Nebūdami nekādi pravieši, mēs varam teikt ar pilnu pārliecību: «Šī satversme ir uz nāves cisām, viņa gandrīz beigta, vēl pāris gadu, un tā izdzisīs.» Iemesls ir ļoti vienkāršs. Ja vien rakstītā satversme saskan ar īsto reālo sabiedrisko spēku izdalīšanu, tad tādi bailīgi saucieni nemaz neatskanēs. Tādu satversmi neviens neaizskars, jo viņam varētu ļauni klāties. Kur rakstītā satversme saskan ar reāliem sabiedriskiem spēkiem, tur nau domājams, ka tāda partija sevišķi sauktu pēc satversmes; tāda parādība izskaidrojama tikai ar bailēm, kas atkal liecina par to, ka viss nesaskan ar īsto spēku samēru. Kur ir tāda nesaskaņa, tur rakstītai konstitūcijai jānīkst bez žēlastības, neviens dievs, nekādas vaimanas un saucieni tur nevar palīdzēt. Viņa var tikt pārgrozīta uz labo vai kreiso pusi, bet nepārgrozīta nevar palikt. Pa labi viņa var tikt pārgrozīta, ja to uzņemas darīt karalis, lai vestu saskaņā ar sabiedrisko spēku izdalījumu, ar   o r g a n i z ē t o   spēku samēru. Jeb vai atkal paceļas neorganizētais spēks un pierāda savu pārsvaru pār organizēto, tad satversme būtu pārgrozīta pa kreisi. Bet vienā un otrā gadījumā pirmā rakstītā satversme būtu beigta.
Kas pārdomā visu teikto un pūlas izvest visus iznākumus no tā, tas piesavināsies visu satversmes gudrību un vinu sastādīšanas spēju. Satversmes jautājumi savā pamatā nau nemaz tiesību, bet varas jautājumi; īstā zemes satversme pastāv tikai reālo sabiedrisko spēku savstarpējā attiecībā un samērā; rakstītās satversmes ir vērtīgas un ilgu mūžu tikai tad, kad pilnīgi saskan ar reālo sabiedrisko spēku samēru, tas ir galvenais, kas jāatceras. Šinī rakstā izliktās pamata domās apgaismoju tikai apbruņoto spēku sevišķi tādēļ, ka armija ir tas svarīgākais un izšķirošais no visiem organizētiem spēkiem. Bet pats par sevi saprotams, ka lietas stāv tāpat arī ar organizēto tiesas ierēdņu, administrācijas u. c. spēkiem. Tie ir tāpat organizēti sabiedriskās varas ieroči. Ja taisa jaunu satversmi, tad jāievēro, ka nevar aprobežoties vienīgi ar papīra loksnes pierakstīšanu, bet jāpārgroza reālo spēku izdalījums.
Bet līdz tam laikam katrs domātājs cilvēks pats, pamatojoties uz šī raksta paskaidrojumiem, bez kā tiktu doti vēl sevišķi aizrādījumi, var saprast un spriest, ar kādiem nolūkiem tiek ievesta armijas pastiprināšana, ierēdņu pavairošana un viņu varas paplašināšana, pašvaldības sašaurināšana u. t. t. Jāatceras, ka augstākai varai par kalpiem ir ne daiļrunātāji, bet darba darītāji, un tādi vēlami arī neorganizētam spēkam.

IZ LIELO CILVĒKU MĀJU DZĪVES

EMIGRANTU DOKUMENTI

Lielo cilvēku lielie darbi stāv mūsu acu priekšā kā kalni, saviļņo mūsu ilgas pēc viņu augstumiem un aizrauj mūs beigās uz savu skaidro gaisu ar visu apņemošo lielisko skatu uz tālēm, - aizrauj mūs pret gribu pāri pār klintīm un bezdibeņiem, kur jau tūkstoši bojā gājuši.
Lielo cilvēku māju dzīve liek mums viņus saprast viņu cīņās un dzinās - jo viss lielums ir cīņa -, liek līdzi just viņiem kā cietējiem cilvēkiem - jo visa cīņa ir ciešana -, un mēs redzam ar izbrīnīšanos, ka arī tie nesasniedzami šķietamie varoņi ir cilvēki kā mēs, kas padoti sāpēm un vājībām. Mūsu cienība un sajūsmība par viņiem ne mazinājas, bet vēl aug: jo, vāji cilvēki būdami, tie sasnieguši pilnību, kāda mums ikdienā izliekas kā teika.
Vēl vienu viņi liek mums nojaust: mēs arī esam cilvēki un tādēļ spējam to pašu pilnību sasniegt, ja jaujam sajūsmināties kā viņi un no viņiem. Tie lielie cilvēki top mums tuvi, ved mūs līdzi uz savu skaistuma dzīvi; mēs jūtam viņu līdzcietīgo, labo, visu atdodošo sirdi - liels cilvēks ir labs cilvēks -, un mēs nevaram citādi, kā vien viņus mīlēt. Tas arī ir viss, ko viņi vēlējušies savos darbos, tā viņu vienīgā alga, - mīlējat viņus, jo viņi ir daudz mīlējuši: mīlējuši jūs un nākošās, vēl nedzimušās paaudzes.
Mēs ejam ha kalnu piekāji, lūkojamies mīlīgos pakalnos un lejās, meklējam, kur kalnu saknes, pētām akmeņus, iz kuriem kalni uzcelti, raugāmies gruvumos, bet arvien redzam visam pāri paceļoties augstas virsotnes. Lielo cilvēku māju dzīve mums nekad neliks aizmirst viņu lielos darbus.
Kas šo dzīvi labāk un pareizāk varētu attēlot kā vinu pašu izteikumi par sevi, vēstules un draugu raksturojumi? Tādēļ, še, kur maz telpas, negribu pasniegt ne pilnīgus dzīves aprakstus - laiks arī liekas par strauju, lai iedziļinātos šo lielo dzīvi un dvēselēs -, nedz vēsturiskus pētījumus, bet visvairāk dokumentus iz pirmās rokas, kā, piem., vēstules.
Un par ko sevišķi emigrantu dokumentus?
Cīņas laikā par mājas drīvi reti runā; bet emigranti ir no dzimtenes izdzītie, no lielā, karstā darba atrautie, kam paliek tik cīņa no tālienes, garas ciešanas, ilgas, bet arī garīga pagātnes un nākotnes aptveršana; tas ir pārbaudas laiks sajūsmas izturībai.
Mēs stāvam lielā. nepārtrauktā cīņā, lielākā, nekā jebkad bijusi; mums vajaga viņas vairāk nekā maizes, jo bez maizes var gūt sajūsmu, bet bez sajūsmas ne maizi, - un sajūsmas paraugus mums dod tie varoņi, kuru garaliesmu nespēja apslāpēt ne ciešanas, ne pats visuvarenais laiks.
Lielās cīņas iesākumā stāv vīrs, kas no sava augstuma apgaismo visu tālāko ceļu modernai sabiedriskai strādnieku kustībai: zinātnieks, cilvēces mācītājs, cīnītājs - un labs cilvēks; viņa vārdā lai sākam šos attēlojumus, tā lai arī ir ceļa zīme jaunajam «Auseklim».
Pašlaik tiek klajā laistas Fr. Mēringa žurnālā «Neue Zeit» (Nr. 27, 28 u. t. t.) vēstules no Marksa, Engelsa, Marksa sievas u. c., kas rakstītas Joz. Veidemeijerim un H. un Z. Meierim; izgājušu rudeni atkal iznāca grāmatā to pašu vīru vēstules, adresētas F. Zorgem u. c. No šiem krājumiem ņemtas sekošās pāris vēstules, kurās gribēju rādīt, ka tas vīrs, «kura vārds» - kā saka Fr. Mērings - «aizvien skanēs kā kara un uzvaras sauciens modernā proletariāta atsvābināšanās cīņā», savā klusā māju dzīvē bijis sirsnīgs aizgādnieks saviem draugiem grūtā bēgšanas un emigrācijas laikā; ka viņš bez kādas jūtelības varonīgi nesis visas ciešanas un arī lielāko no visām, savas dzīvesbiedrenes nāvi. Kā pēdējo ievietoju viņa lielā drauga Fr. Engelsa vēstuli par viņa nāvi; šī vēstule tik skaista savā lietišķi īsā stilā, garīgā pilnībā un spēcīgā ticībā uz labās lietas uzvaru, turklāt tik raksturīga priekš viņas sacerētāja patības, ka viņai kaut ko līdzīgu grūti atrast.
Pilnīga Marksa biogrāfija lasāma «Nākotnes» 1. burtn. Tiem, kas prot vāciski, ieteicams pašiem lasīt Zorges vēstuļu krājumu (Briefe und Auszüge aus Briefen von J. Ph. Becker, Dietzgen, Engels, Marx u. A. an F. Sorge u. A. Stuttgart, 1906. Dietz Nachf. 4. Mark.). - Piezīmēšu vēl, ka vēsturiski varbūt svarīgākas vēstules, kas daudzpusīgāk raksturotu rakstītājus, nevarēju pasniegt šinī sakarā; tam varbūt gadīsies citur vieta; arī šo dokumentu pasniegšanu ceru turpināt.
Jozefs Veidemeijers, kuram adresēta sekošā vēstule (iz «N. Z.»), bija viens no tuvākiem Marksa draugiem, kādēļ arī viņam viss top tik atklāti rakstīts par paša autora nelaimīgajiem apstākļiem. V., bijis prūšu artilērijas virsnieks, ņēma dzīvu dalību 1848. un 1849. gadu kustībā Vācijā, izdeva avīzi, kuru drīz aizliedza, un 1851. g. bija piespiests bēgt, uzturējās slepeni Vācijā; tad nonāca Šveicē, lai būtu tuvumā, kad Vācijā sāktos atkal sacelšanās, uz kuru toreiz cerēja liela daļa emigrantu pretī Marksa pārliecībai, ka revolūcija nau vairs iespējama. Šveicē V. nespēja atrast uzturu, kādēļ aizbrauca uz Ameriku, kur vēlāk cīnījās vergu atsvabināšanas karā. Markss pats tanī laikā ar sievu un bērniem cieta lielu trūkumu, kuru apraksta viņa sieva ļoti raksturiskā vēstulē (ceru to pasniegt nākošu reizi); viņš bija emigrējis uz Franciju, tad Angliju un raksta no Londonas 2. augusta d. 1851. g.

I

                                                            Mīļo Veidemeijer!
Nupat saņēmu Tavu vēstuli no Engelsa un pasteidzos Tev atbildēt. Es, protams, būtu ļoti vēlējies - ja vien iespējams - Tevi še turēt, vismaz Tevi priekš Tavas aizbraukšanas vēl redzēt un runāt.
Bet, ja Tu jau ej uz Ameriku, tad šis laiks pats izdevīgākais, lai tur atrastu tiklab uzturas avotus, kā arī būtu derīgs mūsu partijai. Jo gandrīz droši, ka Tu atradīsi vietu kā redaktors pie «Ņujorkas Valsts Avīzes»; tā tika agrāk piedāvāta Lupusam. Viņš priekš Tevis pieliek še klāt vēstuli Reihhelmam, avīzes līdzīpašniekam. Tik daudz par veikalisko pusi. Bet Tu nedrīksti kavēties.
Otrkārt: Heincena k. līdz ar cienīgo Ruģi katru nedēļu «Schnellpost`ā» pūš bazūni pret komunistiem, sevišķi mani, Engelsu u, t. t. H. ienīst «V. Avīzi», un viņa šim pretiniekam nespēj tagad atturēties. Lai kāda «V. Avīzes» amerikāņu politika, Eiropas politikā Tev būs la voix libre (brīva balss T.). H. tur lielās par lielu rakstnieku. Amerikāņu prese priecāsies, kad kāds pārnāks, kas šim lielmutim sadod pa pirkstiem. Kad Tu būsi redaktors, mēs Tev tavā departamentā sniegsim katru pabalstu.
Tu vari iedomāties, ka mans stāvoklis ļoti drūms. Mana sieva ies bojā, kad tas vēl ilgi turpināsies. Pastāvīgās raizes, vismaziskākā birģeliskā cīņa viņu sagrauž. Un turklāt vēl manu pretinieku infamijas (neģēlīgi apmelojumi), kuri vēl nekad nau raudzījuši man lietišķi uzbrukt un par savu nespēju lūko atriebties, mani pilsoniski apmelodami un izplatīdami par mani gluži neatstāstāmas neslavas tenkas . . . Protams, es smietos par visiem tiem mēsliem; es arī neļaujos no tā traucēties savā darbā ne acumirkli, bet Tu saproti, ka mana sieva, kura slima un sēd nepatīkamā pilsoniskā vārgā no rīta līdz vakaram un kuras nervu sistēma bojāta, netop caur to uzjautrināta, ka katru dienu muļķīgi mēlneši pienes viņai demokrātiskās mēra kloākas izgarojumus. Dažu cilvēku beztaktība šinī lietā bieži kolosāla.
Kad Tu esi Ņujorkā, tad aizej pie M. Dona no «Ņujorkas Tribīnes» un sveicini viņu no manis un Freiligrāta. Varbūt viņš Tev var kur izpalīdzēt. Kad Tu nonāc, raksti man tūlīt, bet arvienu uz Engelsa adresi, jo tas no mums vislabāk spēj samaksāt vēstuļu porto. Ja Tu vari palikt Ņujorkā, tad Tu neesi tāli prom no Eiropas, un, tā kā Vācijā avīžniecība ir pilnīgi apspiesta, tad tikai tur var vest preses cīņu.

                                                                                                                    Tavs K. Markss.

II

Tikai gadu un pāris mēnešus M. pārdzīvoja savu dzīves biedreni; bet pa šo laiku viņam bija vēl jāpārcieš savas vecākās un mīļākās meitas Ženijas Longē nāve. Tā bija augsti apdāvināta sieviete un meitās bija tēvam daudz palīdzējusi zinātniskos darbos; viņas nāve bij smags sitiens slimajam tēvam. Pēc viņas viņš sadzīvoja tikai vēl divus mēnešus.

F r.   E n g e l s a   v ē s t u l e   Z o r g e m.

Londonā, 15. marta d. 1883.,
11. 45 vakarā.

                                                                        Mīļo Zorge!
Tava telegramma pienāca šovakar. Sirsnīgu paldies! Kārtīgi Tev ziņot par Marksa klāšanos nebija iespējams aiz mūžīgiem starpgadījumiem. Še īsumā vissvarīgāko: Īsi priekš savas sievas nāves, oktobrī 1881. g., viņš dabūja pleiriziju. Kad no tās bij atveseļojies, viņš tika no ārstiem februārī 1882. g, aizsūtīts uz Alžīru; ceļā bija auksts, mitrs laiks, un viņš nonāca ar jaunu pleiriziju. Nelāga laiks turpinājās; bet, kad M. bija izārstēts, viņš uznākošā vasaras karstuma dēļ tika sūtīts uz Monte Karlo (Monako). Nonāca atkal ar mazu pleiriziju. Atkal nelāga laiks. Beigās izārstēts viņš gāja uz Aršanteļu pie Parīzes, pie savas meitas Longē kundzes. Tur viņš lietoja kaimiņu Angienas sēra avotus pret sen iesakņojušos bronhītu. Arī tur laiks bija nelāgs, bet avoti palīdzēja. Tad uz 6 nedēļām uz Veveju (Šveicē), no kurienes pārnāca septembri, kā likās, gandrīz vesels. Viņam atjāva ziemu uzturēties Anglijas dienvidpiekrastē. Un viņš pats tā bija apnicis bezdarba klejošanu, ka jauna aizdzīšana uz Eiropas dienvidiem viņam morāliski būtu tikpat daudz kaitējusi, cik fiziski līdzējusi. Kad sākās Londonas miglu laiks, viņu aizsūtīja uz Vaitas salu. Tur pastāvīgi lija; jauns saaukstējums. Ap jaungadu es un Šorlemmers gribējām viņu apciemot, bet atnāca ziņas, kas tūlīt aizsauca turp Tosiju. Drīz pēc tam Ženijas nāve - tad viņš atnāca ar jaunu bronhītu. Pēc visa agrākā un viņa vecumā tas bija bīstami. Gadījās vēl daudz sarežģījumu, sevišķi plaušu augons un ļoti ašs spēku zudums,. Tomēr viss nogāja labi, un vēl izgājušo piektdien viņa ārsts, viens no pirmajiem jaunākiem Londonas ārstiem un viņam sevišķi ieteikts no Re Lankastera, deva briļantākās cerības. Bet, kas tik reizi izmeklējis plaušu audumus zem mikroskopa, tas zina, cik lielas briesmas, kad pie plaušu pūžņojumiem reiz tiek pārrauta asins trauciņa siena. Un tādēļ man kopš 6 nedējām, ikrīt ap stūri nākot, bija nāves bailes, ka logu aizkari varētu būt nolaisti. Vakar ap 2.30, viņa labākais dienas apciemojamais laiks, es aizgāju - visa māja asarās, liekoties, ka ejot uz galu. Es apklausījos, lūkoju izpētīt, mierināt. Mazs asiņojums, bet bij noticis piepešs sakritums. Mūsu vecā, krietnā Lienīte, kas viņu kopa, kā māte bērnu labāk nekopj, uzgāja augšā, nonāca lejā: viņš esot pusmiegā, lai es nākot līdzi. Kad ienācām, viņš gulēja kā aizmidzis, bet lai vairs neceltos. Pukstienu un dvašas vairs nebija. Pa tām 2 minūtēm viņš bija aizmidzis mierīgi un bez sāpēm.
Visi gadījumi, kas notiek kā dabas vajadzība, nes sevī līdz mierinājumu, lai tie būtu cik briesmīgi. Tā arī še. Dakteru māksla būtu viņam varbūt nodrošinājusi vēl uz pāris gadiem veģetējošu dzīvību, - nevarīgas ārstu mākslas triumfa dēļ ne piepeši, bet pa collam mirstošas būtnes dzīvību. Bet to mūsu Markss nekad nebūtu izturējis. Dzīvot ar daudzajiem nepabeigtiem darbiem acu priekšā, ar Tantala iegribu viņus pabeigt un ar nespēju to izdarīt - tas viņam būtu bijis daudz rūgtāk nekā rāmā nāve, kas viņu pārsteidza. «Nāve nau nelaime priekš tā, kas mirst, bet priekš tā, kas paliek pāri,» viņš mēdza teikt līdz ar Epikūru. Un redzēt, kā šis varenais, ģeniālais vīrs veģetē kā drupa par slavu medicīnai un par apsmieklu filistriem, kurus viņš savā spēku laikā tik bieži bija satriecis, - nē, tūkstoškārt labāk tā, kā ir, tūkstoškārt labāk, ka mēs parīt aiznesam viņu kapā, kurā guļ jau viņa sieva.
Un pēc tā, kas bija iepriekš bijis un ko pat ārsti tik labi nezina kā es, vienīgā bija, pēc manām domām, tikai šī izeja.
Lai nu tas būtu kā būdams. Cilvēce ir par galvu īsāka padarīta, un par vissvarīgāko galvu, kāda vien viņai bija šinīs dienās.
Proletariāta kustība iet savu gaitu tālāk, bet centrālpunkts ir beigts, pie kura paši no sevis griezās izšķirošos acumirkļos franči, krievi, amerikāņi, vācieši, lai katru reiz saņemtu skaidro neapstrīdamo padomu, kuru spēja dot tikai ģēnijs un pilnīga lietpratība.
Vietējie lielie vīri un sīkie talanti, pat švindleri nu dabūs brīvas rokas. Galīgā uzvara paliek droša, bet lielie ceļi, laika un vietas nomaldījumi - jau tā neizbēgami - tagad vairosies vēl gluži citādā mērā.
Nu, - mums vajaga to pārvarēt (durchfressen), priekš kā mēs citādi še esam? Un dūšu mēs tādēļ vēl nebūt nezaudēsim.

Tavs F. Engelss

LATVIEŠI

Krievu literatūrā skarbi traktēta nacionālā problēma Baltijā, tāpat kā vispār skarbi ir runāts par šo novadu, kuru krievu sabiedrība gandrīz nemaz neuzskatīja par Krievijas, bet drīzāk gan par vācu vai pat Vācijas novadu un par kuru tāpēc tā arī neinteresējās. Pēc pirmā acu uzmetiena šajā novadā patiešām ritēja noslēgta garīgā dzīve, kaut arī tā ekonomiskie sakari ar kaimiņos esošām krievu guberņām un Pēterburgu bija diezgan rosīgi un kopīgo Krievijas budžetu patīkami ietekmēja tīrie ienākumi no Baltijas un tas, ka netika prasītas nekādas «bada» subsīdijas. Taču klusumā un šķietamā noslēgtībā kulturāli nobrieda latviešu un igauņu tauta un iesoļoja kopīgajā Krievijas dzīvē - kad atvērās durvis. 1909. un 1905. g. krievu sabiedrība ar neslēptu izbrīnu ieraudzīja, ka šajā šķietami vāciskajā Baltijā izveidojies inteliģents, sabiedriski izglītots līdzcīnītājs Viskrievijas atbrīvošanās kustībā, kurš skaidri apzinātās savus mērķus. Krievu sabiedrība aiz izbrīnas sākumā pat neticēja, ka šī latviešu kustība neesot Krievijas valstij naidīga, bet gan draudzīga; tik ļoti sveša garīgā ziņā Baltija bija Krievijai, kas sprieda tikai pēc šā novada pārstāvjiem - Baltijas vāciešiem. Iepazīstināšana ar latviešu nacionālo kustību, ar tās mērķiem - vairāk tuvoties krievu tautai, atbilstošiem slāņiem, vienā valsts organismā - šajā īsajā rakstā, kurā nevarēja skart daudzus jautājumus, varbūt tomēr palīdzēs izklīdināt vienu otru krievu sabiedrības aizspriedumu pret latviešu nāciju, jo vienā, krietnākajā, sabiedrības daļā manāmas savstarpējas saprašanās tieksmes. No otras puses, latviešu un igauņu nacionālā problēma ir spilgts piemērs, kur viena tauta cīnās par savu nacionālo dzīvi pret divu valdošo tautību divkāršo nacionālo jūgu. Turklāt nacionālo problēmu Baltijā vieglāk izskaidrot tāpēc, ka tās tautas ir skaitā nelielas, teritorija viengabalaina un noslēgta un vēsture īsa, jo tā sākas tikai ar 13. gadsimtu, kad Baltiju ieņēma vācieši; pēc šā piemēra zināmā mērā vieglāk vispār izpētīt nacionālo problēmu. Lai orientētos Baltijas jautājumos un pašos pamatos saprastu dažādās nacionālās tendences un to peripcetijas, nepieciešams īsi rekapitulēt Baltijas svarīgākos ģeogrāfiskos, etnogrāfiskos un vēstures datus.
Baltijas ģeogrāfiskais stāvoklis. Pie Baltijas politiski un administratīvi pieder trīs guberņas: Vidzeme, Kurzeme un Igauni ja (ar platību 41 325, 23 750 un 17 791 kv. versts); ģeogrāfiski, vēsturiski un etnogrāfiski te vēl jāpieskaita Vitebskas gub. trīs latviešu apriņķi un dažas draudzes Kauņas guberņā, un igauņu apdzīvotie Pleskavas un Pēterburgas gub. apvidi Jūras krasta līnija samērā gara, ar diezgan daudzām ostām, kas aizsalst visai īsu laiku. Krievijai Baltija, tāpat kā Melnās jūras piekraste, ir visizdevīgākā izeja uz atklātu jūru. Daugava, kas ietek Rīgas jūras līcī, kopā ar savu upju sistēmu visai Krievijas rietumu un vidējai joslai ir visīsākais ceļš sakariem ar Rietumeiropu; pa Daugavu un Dņepru kopš seniem laikiem notikuši dienvidu tautu, bizantiešu un arābu, tirdznieciski sakari ar ziemeļiem un ziemeļrietumiem.
Baltijā ir maz augstieņu, un tās ir zemas (līdz 1000 pēdu), Kurzemē (kvieši) un Vidzemē un Latgalē (Vitebskas gub. 3 latviešu apriņķi) zeme auglīga, turpretim Igaunijā akmeņaina. Augsnes un klimata ziņā Baltija līdzīga Lietuvai un Austrumprūsijai, tikai bargāka, no otras puses, tā līdzīga Vitebskas guberņai, tikai raksturs maigāks.
Etnogrāfiskie dati. Tajā laikā, kad par Baltiju sāk rasties vairāk ziņu, t. i., 12. gadsimta beigās, šajā teritorijā, pēc hronistu ziņām, dzīvo šādas tautības: lībieši, igauņi, kurši, zemgaļi, sēļi, latgaļi un viņiem līdzās žemaiši un leiši. Nacionālais jautājums tagadējā nozīmē tolaik neeksistēja, hronisti nedomāja par to, sniegdami savas ziņas, viņi bieži vien jauca nacionālos un ģeogrāfiskos nosaukumus. Par to vēl mazāk jābrīnās tāpēc, ka tolaik Baltijā nācijas vēl nebija noformējušās, nebija saslēgušās valstī un nebija izstrādājušas kopīgu rakstu valodu; neviena no šobrīd raksturīgām nacionalitātes pazīmēm vēl neizpaudās pietiekami skaidri, izņemot kopīgo izcelšanos un tikai pa daļai valodu. Mūsdienu filoloģija un etnogrāfija ir noskaidrojušas, ka igauni, lībieši un kurši ir (trīs patstāvīgas) somugru cilts tautības (lībieši un kurši tagad izmiruši.); droši vien vai nu karēļi, vai to tuvākie radinieki no Somijas, no Oņegas ezera atrodas starp igauņiem un somiem, taču visas trīs tautības - igauni, lībieši un kurši - valodas ziņā ir patstāvīgas, kaut arī atrodas ļoti tuvās radu attiecībās. Zemgaļi, latgaļi, sēļi, kā arī žemaiši un leiši un šobrīd izmirušie prūši sastāda atsevišķu patstāvīgu indoeiropiešu tautu grupas nozarojumu (tāpat kā slāvi, ģermāni un romāņi), tā saukto leišu-latviešu vai letu cilti. Šeit nebūtu lieki pieminēt, ka latviešu cilts nav slāvi; zināmu laiku šāds uzskats politisku apsvērumu dēļ bija valdošais, īstenībā latvieši un leiši ir tikai tuvāki radi slāviem nekā vāciešiem.
Zemgaļi, sēļi un latgaļi - pretstatā pieminētiem igauņiem, lībiešiem un kuršiem - ir nevis atsevišķas tautības, bet tikai vienas latviešu tautības ģeogrāfiski nosaukumi, kas pa daļai atbilst izloksnēm. Hronisti nepiemin latviešus, tas pirmajā acumirklī pārsteidz, bet izskaidrojams ar to, ka tolaik vēl nepastāvēja šāds kopējs nosaukums, tāpat kā nepastāvēja arī kopīgas valsts organizācijas saistības; vēlāk kopē jās kultūras saites saliedēja šos nozaro jumus par vienu latviešu tautu. Kuršu jautājumu ilgu laiku atzina par strīda jautājumu. Vēl jāpiemin, ka kuršus ilgu laiku uzskati ja par latviešiem bet izrādi jās, ka kurši ir tie paši lībieši, neapšaubāmi somi, kas apmetušies . . . latviešu aizņemtā teritorijā, un ka laika gaitā kuršu nosaukums kļuvis vairs nevis etnogrāfisks, bet ģeogrāfisks un kā tāds pārgājis arī uz [1 nesalasāms vārds] latviešiem un tagad visu guberņu vēl sauc par Kurzemes guberņu, tāpat kā Vidzemes (Лифляндская) guberņas nosaukums cēlies no vārda lībieši.
Etnogrāfiskie un vēstures pētījumi dod arī norādījumus par vissenākajiem Baltijas piekrastes apdzīvotājiem, par kuriem vēstures ziņu nav; pēc šiem pētījumiem un hipotēzēm, latviešu un leišu ciltis jau pieci tūkstoši gadu apdzīvo visu iepriekš raksturoto Baltijas un Prūsijas krastu un tādā kārtā ir viena no visvecākajām Eiropas indoeiropiešu tautām. Pa šo laiku šis ciltis bijušas dažādu tautu ietekmē, bet dzīvojušas uz vienas vietas. Ir diezgan noteikti pierādījumi tam, ka arī pirms kristietības šis zemes bijušas gotu ietekmē, kurus apmēram 2. gadsimtā izspieduši zviedri.
Vēsturisks apskats. Baltijas ģeogrāfiskais stāvoklis, senais tirdzniecības ceļš, kas to šķērso, auglīgā, daudzu tautību apdzīvotā zeme izskaidro šī novada vētraino vēsturi un pastāvīgos karus, ko lielās kaimiņu tautas izcīnījušas Baltijas dēļ. Tas savukārt bija viens iemesls, kāpēc neviena tauta - ne latvieši, ne igauņi, ne vācieši - nepaspēja šeit nodibināt patstāvīgas valstis. Latviešu un igauņu ciltīm, vāciem ierodoties, bija pirmatnēji kopsabiedriskā iekārta, tāpat kā kaimiņos esošām leišu ciltīm: būdamas skaitā mazas un bez valsts organizācijas, virzas nespēja pretoties spiedienam un cīņas laikā izveidot šādu organizāciju. Leišiem, kuru bija vairāk, tas izdevās, tāpat kā krieviem, kas tomēr nokļuva tatāru jūgā. Taču vācu tirgotājiem un krustnešiem neizdevās šeit nodibināt patstāvīgu valsti, bet tikai trīs pa pusei patstāvīgas pilsētas (Rīgu, Tērbatu un Rēveli) un dažas tādas pašas bīskapijas. Iekarotāji atnesa sev līdzi lēņu sistēmu, taču kopsabiedrisko iekārtu atstāja neskartu, bet kopsabiedriskās iekārtas locekļus padari ja par vasaļiem, kļuva par to tiesnešiem, administratoriem, noteica meslus. No šiem karavīriem izveidojās zemes īpašnieku šķira, kas vēlāk kļuva tik varena.
Pirmie kolonisti bija tirgotāji, kas zināmā vietā nodibināja Rīgas pilsētu, kopā ar viņiem Sāka ierasties arī krusta karotāji un misionāri, aizbildinādamies, ka esot jākristī pagāni, ko tomēr jau agrāk bija sākuši krievi. Kolonizāciju izdarīja gluži tāpat, kā vēl tagad to kaut kādā Āfrikā dara zaldāti un mācītāji.
Kolonija pastāvēja iezemiešu pastāvīgo ķildu dēļ; ar viņiem stājās savienībās un pret viņiem vērsās koloniju karos, kuros iznīcināja veselas ciltis (piem., lībiešus un varonīgos zemgaļus). Tolaik «koloniju šausmas» nebija mazākas kā mūsdienās.
Sākumā laiks paiet koloniju karos, un ļoti agri sākas arī ķildas, kas atnestas līdzi no Vācijas un kas notiek starp bīskapu un ordeni un starp viņiem abiem pret pilsētām. Beigās pārsvaru guva ordenis, kas - viens pats un apvienojies ar Prūsijas ordeni - nespēja radīt spēcīgu valsts organizāciju, bet paspēja tikai traucēt saimnieciski un politiski konkurējošo neaprobežoto pilsētas kultūras, tirdzniecības un amatu attīstību Rīgā u. c. pilsētās, kuras, kaut arī piederēja pie Hanzas savienības, tomēr nevarēja iegūt tādu pašu politisko nozīmi. Tiesa, ap 15. gadsimta sākumu parādās zemes sapulces, landtāgi, kuros apsprieda zemes kopīgās lietas, bet daudzās sīkās neatkarīgās organizācijas nekad neattīstījās tālāk par nejaušu un tikai uz laiku noslēgtu savienību. Kaimiņu valstis, piemēram, Polija, Dānija, Zviedrija, Krievija, attīstijās pirms Baltijas, un tām visu laiku bija liela politiska ietekme uz šo novadu un tā daļām.
Pastāvēja arī pilsētu, prelātu seimi, un Vidzemes pilsētas piedalījās Hanzas seimos. Teorētiski tā ietilpa Vācijas valstī. Jau 15. gadsimta vidū poļi iznīcina Vidzemes politiskās organizācijas patstāvību, bet drīz vien atdod savu vietu zviedriem, kas valdīja vienu gadsimtu un 1721. g. atdeva šīs provinces Krievijai.
Visā Baltijas patstāvības laikā varēja attīstīties tikai viena, kundzību izcīnījusī šķira. Tie ir gan ordeņa, gan bīskapa karavīri, lēņu, t. i., muižu, zemes un ciemu turētāji. Lēņi, ko Vācijā valsts atdeva īpašumā korporācijām, ordeņiem un bīskapam, ko vienīgi uz laiku atdeva karavīriem par dienestu utt., tikai pamazām kļūst par mantotiem (kopš 15. gadsimta sākuma) un galīgi pāriet lēņa turētāja īpašumā, karavīri kļūst par lieliem muižturiem, muižniekiem, kas pievāc savās rokās valdīšanu, tiesu, administrāciju, neļauj attīstīties citām, kulturālākām šķirām - pilsētniekiem - un galīgi apspiež zemniecību. Šī pati muižniecība viegli atteicās no politiskās patstāvības, tiklīdz iekārotāji viņai garantēja, ka tā varēšot netraucēti ekspluatēt savus zemniekus un valdīt pār tiem. Vienīgi Zviedrija ar savu attīstīto un politiski spēcīgo zemniecību mēģināja iejaukties muižnieka un viņu zemnieku iekšējās attiecībās, kamēr citi iekarotāji apstiprināja visas muižniecības tiesības un privilēģijas, t. i., neierobežou zemnieku ekspluatāciju, piešķirot Baltijas muižniekiem šai ziņā pat vēl vairāk tiesību [nekā] viņiem <jau bija> politiskās patstāvības laikā. Kopš 1780. g. latviešu zemnieki kļūst par lietām, kopš 1817. g. viņiem atņēma arī zemi.
Bargā, nemitīgu karu un sīku intrigu pilnā Baltijas vēsture neļāva attīstīties kultūras pasākumiem un atspoguļojās valdošās muižnieku šķiras zemajā kultūras līmenī. Šī šķira līdz pat šim laikam turpina savu rupjā spēka un sīko intrigu politiku, pūlēdamās noturēties, ekspluatēdama zemniekus, bet nevis celdama sabiedrisko vai pat tikai tehnisko kultūru. Ar vēsturi izskaidrojams arī visa Baltijas vācu elementa atpalikušais pasaules uzskats, kas gadsimtiem uzturēts, valdot viņu despotiskajai muižniecībai, kura Krievijā ir visreakcionārākā, bet arī visvairāk saliedētā. Ir saprotama šis muižniecības loma un spēcīgā ietekme, kāda viņai zināmos laikmetos bijusi arī ārpus Baltijas.

Saskaņā ar 1897. g. tautas skaitīšanas datiem, Baltijas iedzīvotāji pēc tautībām sadalās šādi [skat. tabulu ].

Pēc šīs tabulas redzams, ka no visiem vāciešiem, kas apdzīvo Baltiju (165 267), lielum lielais vairākums (107 809) koncentrēti piecos centros - pilsētās, kopsummā izveidodami 5/6 no visiem vācu tautības pilsētu iedzīvotājiem šajās trijās guberņās.

Baltijā 1897. g. ārpus pilsētām bija kopsummā 35 944 vācieši (Vidzemē - 17 619, Kurzemē 14 000 un Igaunijā - 4325). Tādējādi tikai trešā daļa no visiem Baltijas vāciešiem dzīvo uz laukiem. Viņu lielum lielā daļa ir
muižnieki un muižturi, un augstākie policijas, administrācijas un tiesu resora ierēdņi.

Līdz šim ļoti maza uzmanība pievērsta tai ārkārtīgi interesantajai parādībai, ka skaitliski vācu elements Baltijā ievērojami samazinās. Tomēr ir vērts pakavēties pie tā mazliet sīkāk un, lai labāk orientētos, garām ejot iemest skatienu pagātnē.

Vēl 1771. gadā (vācu kundzības piektajā gadsimtā) vāciešu bija tikai 4,5% no visiem Vidzemes iedzīvotājiem (20 400, iedzīvotāju kopskaits 447 360). No šī skaita 2/3 dzīvoja pilsētās, tomēr nesasniedzot nepilnu pusi no visu pilsētnieku skaita. Kopš XIX gadsimta, otrās puses vāciešu skaits strauji aug, 1870. gadā tas sastāda 15% no visiem guberņas iedzīvotājiem. Bet, sākot ar šo gadu, vācu iedzīvotāju skaita augšanā, kas sasniegusi savu kulminācijas punktu, iestājas lūzums. Vērojama samazināšanās, sākumā ļoti krasa, - vāciešu procents pēkšņi stipri krīt un pēc tam slīd, pirmajā gadu desmitā no 15% (1871. g.) līdz 9,7% (1881. g.). 1897. gadā procents ir vairs tikai 7,6. Visās trijās guberņās šī pazemināšanās izpaužas šādos skaitļos:

Vāciešu absolūtais skaits šajos 16 gados samazinājies par 19 500 cilv. (pēc citiem datiem - par 14 800). Sevišķi stipri vācu elements sašaurinājies Igaunijā un Vidzemē. Kas attiecas uz Kurzemi, tad vāciešu absolūtais skaits audzis par 1000 cilv., bet relatīvi samazinājies par 1%. Pat Rīgā, kur koncentrēta gandrīz trešdaļa no visa vāciešu skaita un kur vācu elements ir visstiprākais, vāciešu skaits laikposmā no 1891.-1897. g. aug visai nenozīmīgi; vīriešu skaits pat absolūti samazinājies (1881. g. - 30 944, 1897. g. - 30 568).
Šos straujos un pēkšņos lēcienus vācu iedzīvotāju skaita attīstībā nevar izskaidrot citādi kā ar latviešu pieplūdumu vācu rindās un ar atplūdumu no tām (vācu elementa emigrācija vai imigrācija šajā laikā nav novērota). Vācu elementa pēkšņā augšana pilsētās tieši sakrīt ar laiku, kad ievērojamā mērā izceļoja no laukiem latviešu zemnieki, kas bija zaudējuši savu zemi un devušies meklēt peļņu pilsētās. Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados vācieši vēl bija vienīgais valdošais slānis; un dabiski, ka materiāla rakstura apsvērumi liek latviešiem ieskaitīt sevi vācu tautības kadros. Kopš 1884. g., tikko vācu ietekme kļūst mazliet vājāka, «pārskrējēju» vairums plūst atkal atpakaļ, atgriezdamies pie savas dzimtās tautiņas. Tādējādi vācu elements turas ne tik daudz, pateicoties saviem paša spēkiem, bet gan vairāk, pateicoties tam, ka nekad netrūkst nacionālu prozelītu, kuru pievilkšanai tiek izmantoti visi līdzekļi. Ja 1906. gadā vāciešu skaits atkal palielinājās, tad tas notika tieši reakcijas dēļ, vācu kaujas družīnu (tā sauktās «pašaizsardzības») terora dēļ, boikota dēļ, u. tjpr.
Kas attiecas uz latviešu tautības iedzīvotāju skaitu Baltijā, tad pirmie samērā precīzie dati atrodami 1881. g. tautas skaitīšanā, kaut arī tā ieinteresēto vācu aprindu spiediena rezultātā neapšaubāmi parāda skaitļus, kas zemāki nekā patiesie. Saskaņā ar šiem datiem, latviešu skaits 1881. g, sasniedza 970 323 cilvēkus. Pēc 1897. gada skaitīšanas -- Baltijas latviešu tautības iedzīvotāji koncentrēti, kā jau iepriekš norādīts, vienīgi tikai Vidzemes un Kurzemes guberņā un viņu skaits ir 1 070 295 cilvēki.
Baltijas vāciešu saimnieciskā dzīve visvairāk raksturīga ar to, ka, no vienas puses, viņu vidū nav zemniecības un pilsētu proletariāta un, no otras puses, ka milzīga, nesamērīga nozīme ir muižniecībai. Galveno ražotāju šķiru trūkuma dēļ, kuras patiesībā ir nācijas pamats, visam vācu elementam Baltijā piemīt zināma nedrošība, nestabilitāte. Un šo parādību vēl vairāk izceļ tas apstāklis, ka vācieši samērā ar visiem Baltijas iedzīvotājiem ir tikai nenozīmīgs mazākums.
Visu Baltijas iedzīvotāju sociālo struktūru raksturo šāda tabula, kas rāda atsevišķu kārtu piederīgo skaitu procentos:

Vācu tautības iedzīvotājos ietilpst dzimtmuižnieki, ārzemnieki, daļa no personiskajiem muižniekiem, garīdzniekiem, tirgoņiem un 3-4% no sīkpilsoņiem. Muižnieku ir apmēram 1/7 daļa no vācu tautības iedzīvotajiem. Šī septītā daļa tomēr guvusi noteiktu pārsvaru pār visiem pārējiem slāņiem; viņa uzspiedusi savu feodālisma zīmogu visai Baltijas vāciešu politiskajai, sabiedriskajai un kultūras dzīvei un līdz šim laikam atstumj pēdējā vietā visas citas kārtas un slāņus.
Taču vācu muižniecībai izcili ietekmīgs stāvoklis nav tikai savu ciltsbrāļu vidū vien. Viņa tur savās rokās visu Baltiju, viņa saimnieko vietējā administrācijā, un viņas roku jūt visa sabiedriskā dzīve. Viņas rokās atrodas visas zemstes iestādes, piemēram, landtāgi, visāda veida konventi un kolēgijas, un tikai dažos gadījumos zemstes pašvaldības darbā un turklāt pavisam neievērojamos apmēros - pielaistas pilsētas un tikpat retos gadījumos - mācītāji un zemnieki. Visa apriņķu policija pilna ar baroniem, guberņu Policija - ievērojamā mērā; tā sauktās muižas policijas funkcijas izpilda viņi paši; no viņiem stipri atkarīga ir arī tiesa. Muižniekiem ir tiesības iecelt draudzēs mācītājus (patronāta tiesības); šis tiesības izmantodami, viņi milzīgos apmēros ietekmē visu draudzes dzīvi. Līdz pat pēdējam laikam viņiem bija monopoltiesības ražot spirtu un turēt krogus, un no tām viņi atteicās tikai par daudziem miljoniem, ko samaksāja valdība. Kopā ar pilsētas municipālajām iestādēm un biržas komiteju (Rīgā) viņi pēc savas gribas rīkojas mācību iestādēs - augstākās (Tērbatas universitātē, Rīgas politehnikumā), vidējās un, pa daļai, zemākās. Minētām skolām izsniedzamie pabalsti nāk no zemstes līdzekļiem, bet šos līdzekļus muižniecība ņem un izdod bez jebkādas kontroles. Viņas pašas rīcībā atrodas arī agrārās kredītbiedrības. Šī kārta, kas savās rokās koncentrē tik universālu varu, pat kopsummā ir skaitliski visai neliela šķira; tomēr arī viņas vidū viss spēks un visa ietekme pieder vēl ciešākai grupai - lielo zemes īpašnieku grupai. Un, lūk, šī skaitliski niecīgā grupa tad arī saimnieko Baltijā.
Vācu muižniecībai Baltijā pieder lielum lielā daļa visas apstrādājamās zemes. Pēc 1897. gada datiem, visa Vidzemes platība, atskaitot ezerus, aptver 41 225,4 kv. verstis, Kurzemes 2371,2. No šās platības 1 735 114,66 desetīnas bija muižturiem piederoša muižu zeme; 267 912 des. tā sauktā kvotes zeme (ko ar zināmiem noteikumiem izmanto arī muižnieki); turpretim zemnieku zemes pavisam bija 1 331 194,57 des. plus 353 835,39 des. kroņa zemnieku zemes. Visa muižturu zeme sadalīta starp 1053 muižām, kas atrodas 800 īpašnieku rokās. Pēc Tobina datiem, 1906. gadā Vidzemē bijuši pavisam 985 pagasti ar 3 794 252 des. zemes; no tās muižnieku zemes (bez kvotes zemes) - 1 664 315 des. vai, atskaitot pārdotās mājas, - 1 597 288 des., turpretim zemnieku zemes pavisam 1 233 344 des., kas sadalīta starp 25 456 mājām, pie tam zemniekiem pilnā īpašumā pārdotas 22 272 mājas jeb 1 093 152 des.
Kurzemē 1887. gadā bija pavisam 2 427 935 des. zemes, kas sadalās šādā veidā: muižnieku zemes - 979 705 des., zemnieku zemes - 898 249 des., kroņa zemes - 525 318 des., pārējās - 24 363 des. Muižturu zeme bija sadalīta starp 648 muižām; to vidū tomēr desmit muižām katrai ir no 10 000 līdz 67 000 desetīnu, kas kopsummā dod apmēram 220 000 des., t. i., gandrīz 1/4 no visas muižnieku un 1/4 no itin visas Kurzemē esošās zemes.
Viņi to sasniedza tādā kārtā, ka prata traucēt citu šķiru attīstīšanos, it īpaši vācu pilsonības, tirgotāju un patstāvīgas sīkpilsonības un amatniecības izveidošanos, nerunājot jau par to, ka viņi turēja savās rokās zemniecību. Taču muižniecības sekmes šajās tieksmēs, dodamas viņai kundzību pār visu Baltiju, iedragāja arī viņas spēkus; veicinādamas attīstības bremzēšanu, tās sašaurināja pilsētu iedzīvotāju darbības robežas, neļāva pastiprināties vācu elementam, pārņemt arī laukus un varbūt izveidot Baltijā vācu zemniecību, kas Prūsijā un Prūšu Lietuvā Vācijas tuvuma dēļ noveda pie šo zemju pārvācošanas. Un, kad, kapitālistiskajam laikmetam sākoties, sāka izveidoties latviešiem vidējā šķira, tad vācu elements vairs nebija spējīgs noturēties pret tiem. Viņiem vairs nevarēja līdzēt arī kolonisti - vācieši zemes īpašnieki, kas pašā pēdējā laikā ieradās no Pievolgas apgabala un pat no Vācijas. Muižniecībai nebija politiska instinkta, tā nav bijusi tālredzīga arī pagātnē, tāpat kā tā nesaprot arī tagadējo momentu un nepareizi spriež gar nākotni. Viņa savu lomu ir veikusi un turas savā privileģētajā, ne ar ko neattaisnojamā pozīcijā, tikai izmantojot savus sakarus ar birokrātiju, turas ar rupju spēku, turklāt nevis ar savu, bet ar krievu. Kopā ar vācu muižniecību arī vispār vācu elements, ko muižniecība pārāk ilgi noturējusi bērnu autiņos, nevar ne sava mazā skaita dēļ, ne sabiedriskās atpalicības dēļ pretendēt uz valdošo lomu Baltijas tālākajā kultūras attīstībā.
Mantojot muižnieku zeme netiek dalīta; manto gandrīz vienīgi tikai viens ģimenes loceklis (vecākais dēls), tā ka šī zeme pastāvīgi ir koncentrēta nedaudzās rokās. Pārējie muižnieku ģimenes locekļi atrod sev vietu Baltijas administrācijā, tiesā, policijā vai - kas gan notiek retāk - kļūst par advokātiem un mācītājiem. Viena daļa iekārtojas birokrātijas rindās centrālajā Krievijā. Tādā kārtā no lielo zemes īpašnieku rindām nāk visa vietējā birokrātija; pateicoties tam, muižniecība tur to savās rokās un turklāt ietekmē arī Pēterburgas ierēdņus. Baltijas muižniecība ar savu noslēgtību zināmā mērā atgādina lielu ģimeni: jo mazāk locekļu, toties vairāk labuma katram loceklim. No tā izriet, ka iekļūt Baltijas muižniecībā visai grūti ne tikai krievu muižniekiem, bet arī tiem vāciešiem, kas pie šās kārtas nepieder.
Pavisam citādu ainu rāda latviešu sociālā un ekonomiskā struktūra, Šeit pārsvarā ir zemniecība. Un tikai kopš zināma laika vērojams, ka strauji attīstās arī citas šķiras, kapitālistiskā procesa raksturīgās pavadones.
Pēc 1897. gada datiem, Vidzemē nodarbojās ar zemkopību 918 584 cilv. jeb 70,7% no visiem guberņas iedzīvotājiem. Visa zemnieku zeme sadalīta starp 43 864 mājām, 6370 sīkiem gabaliem un 1231 zaldātu zemes gabalu; Vidzemē tātad pavisam ir 51 465 atsevišķas saimnieciskas vienības. Ja ņemam vērā, ka šeit katrā saimniecībā dzīvo 4,6 cilv., tad ar zemi apgādāto zemnieku kopskaits dod skaitli - 236 739 vīrieši un sievietes. No tiem zemnieku - zemes īpašnieku ir 181 383 (39 518 saimniecības) un nomnieku - 54 956. Pārējie 681 835 lauku iedzīvotāji, atskaitot zināmu daudzumu pārvaldnieku, krona muižu un atsevišķu zemes gabalu nomnieku, veido bezzemnieku šķiru. Pat tad, ja šo skaitli samazinām līdz 600 000 - šāds skaitlis neapšaubāmi ir pārāk zems -, arī tad konstatēsim, ka jau 1893. gadā bezzemes proletariāts sastādījis 85% no lauku iedzīvotājiem. Tagad šis % pārsniedz 70. Vēl jāaizrāda, ka no 236 739 ar zemi apgādātiem zemniekiem (īpašniekiem un nomniekiem) pietiekams zemes daudzums (vidēji 37 des. katram) bija 43 864 saimniekiem, t. i., kopā ar ģimenēm - 201 774 cilv. Visi pārējie (babuļnieki, kam ir pa 4,4 des., zaldāti - 1,36 des.), kopsummā 34 965 cilvēki, jāpieskaita pie sīkzemnieku grupas.
Kurzemē 1897. gadā ar zemkopību nodarbojās 518 273 cilv. jeb 76,89%. Katrā saimniecībā iznāk pa 5,6 cilv. Zemnieku zeme (pavisam 898 249 des.) sadalījās 26 864 saimnieciskās vienībās; no tām 1280 zaldātu zemes gabali (pa 1-3 des.) un 6210 babuļnieku zemes gabali (pa 3,66 des.). Sīkzemnieku grupai tātad pieskaitāmas 3490 ģimenes jeb 35 000 cilvēku. Pietiekami apgādātas ar zemi (vidēji pa 33,5 des.) bija 19 374 ģimenes jeb 106 557 cilv. Tātad pavisam ir bijuši 141 557 zemnieki - zemes īpašnieki un nomnieki. Visi pārējie lauku iedzīvotāji - 377 716 cilv. (vairāk nekā 66% no lauku un 50%, no visiem iedzīvotājiem) ir proletariāts, kam zemes nav itin nemaz.

Te būs neliela salīdzinoša tabula par abām guberņām:

Tādā kārtā mēs redzam, ka šajās divās guberņās lielākā da)a no visas zemes platības - apmēram 2½ miljona desetīnu - pieder 1500 muižniekiem; mazāko daļu - 2 miljonus desetīnu - lieto 1 500 000 cilv. Katram muižniekam iznāk tikpat zemes kā 1000 zemniekiem. Citiem vārdiem sakot, vienai tūkstošdaļai no visiem lauku iedzīvotājiem, kura turklāt pati nestrādā zemkopja darbu, pieder puse no visas zemes. Tālāk, tikai vienai piektajai daļai lauku iedzīvotāju (288 340 cilv.) ir pietiekams daudzums zemes; divām trešdaļām lauku iedzīvotāju (apmēram miljonam cilvēku), kas īstenībā apstrādā visu zemi, tā nepieder nemaz.
Tātad vēl 1897. gadā gandrīz trīs ceturtdaļas no visiem latviešu tautības iedzīvotājiem nodarbinātas zemkopībā, un ne jau velti latviešus bieži vien dēvē par «arāju tautu». Tomēr «arāju tauta» jau sen vairs nav vienveidīga masa. Zemnieku noslāņošanās sākusies jau kopš 1804. un 1817. gada, t. i., no tā sauktās «zemnieku brīvlaišanas» laika (kas patiesībā sašaurinājās līdz vienas pašas personīgās brīvības piešķiršanai, nepiešķirot politiskās tiesības un, galvenais, - nepiešķirot zemi), pēc tam vinu stāvoklis kļuva vēl ļaunāks nekā dzimtbūšanas laikmetā.
Baltijā zemnieki kļuva brīvi, bez bez pārvietošanās tiesībām, bez jebkādām politiskām tiesībām, viņi bija nodoti muižturu patvaļā, un viņu «brīvais stāvoklis» bija ļaunākas nekā krievu dzimtbūšana. Šis apstāklis vien ar visām savām sekām izskaidro gandrīz visu turpmāko Baltijas attīstības vēsturi, Baltijas kultūru, visas drausmīgās iedzīvotāju nelaimes, nemierus, pēdējo gadu notikumus, bez tā nevar saprasi arī Baltijas nacionālo problēmu.
Zemnieki nomināli varēja pirkt viņiem pašiem atņemtās mājas, bet muižnieki tikai 60. gados sāka atzīt, ka šāda pārdošana tiem izdevīga.
Muižnieki tik centīgi izmanto ja savu stāvokli, ka zemnieki beidzās nost aiz bada. Atbrīvoto zemnieku vairums tūliņ pat izklīstu ,pa visu Krieviju, ja tikai nebūtu pārvietošanās aizlieguma, viņi steigtos uz pilsētu.
Zeme bija atņemta, uzliktas pārmērīgas «klaušas» un turklāt aiziešana no pagasta aizliegta («pārvietošanās brīvības» tiesības tika piešķirtas daudz vēlāk). Baroni, izdodami zemniekiem zemi, noteica nomas maksu pilnīgi patvaļīgi, jo zemniekiem nebija tiesību aiziet un viņi bija spiesti maksāt tik, cik no viņiem prasīja; tādā kārtā viņi bija pilnīgi nodoti muižturu varā. Tikai zemnieku bada dumpji 20. un pēc tam 40. un 50. gados beidzot piespieda baronus mazliet atvieglināt zemnieku stāvokli. Tomēr šie atvieglojumi nebūt neskāra bezzemnieku vairumu, tie veicināja tikai jaunas saimnieku-nomnieku šķiras rašanos. Turpmākā ekonomiskā attīstība 50. un 60. gados, labības cenu un zemes rentes krišanās, apstāklis, ka nebija vairs iespējams paaugstināt klaušas un obrokus, piespieda muižniekus ķerties pie savu māju pārdošanas. Lai zemnieki-zemes īpašnieki gūtu iespēju maksāt par mājām augstas cenas, vajadzēja viņiem dot vēl dažādus «atvieglojumus», dot viņiem iespēju pārvietoties, piešķirt dažas politiskas tiesības; tas viss izpaudās 60. gadu reformās. Ar reformām bez tam gribēja sasniegt vēl vienu mērķi: radīt konservatīvu turīgo zemnieku šķiru, kura varētu būt pretsvars bezzemes kalpiem un zināms aizsprosts, kas sargā no zemnieku dumpjiem.
Muižnieki teica, ka, atbrīvodami zemniekus, viņi esot izdarījuši «gute Geschäfte», māju pārdošana 1869.-1884. g. viņiem deva, piem., vienā pašā Kurzemē 38½ milj. rbļ.
Latviešu tautas diferencēšanās iet arvien tālāk, un aizvien lielākas iedzīvotāju masas koncentrējas pilsētā, atstāj laukus, kas nespēj dot pārtiku visiem zemniekiem. Ja atzīstam, ka cilvēkam nepieciešams pārtikai gadā vismaz 20 pudu lauksaimniecības produktu, un ja neņem vērā, ka Vidzemē vidēja raža dod katram zemniekam tikai 16,6 pudi produktu, tad skaidri redzams, ka arī turpmāk pusbadā dzīvojošie zemnieki muks uz pilsētu, uz centrālo Krieviju un uz Ameriku, ja netiks palielināta kultivētā platība un pacelta pati lauksaimniecība. Ka platību var palielināt, tas redzams pēc tā fakta, ka Vidzemē no 1 597 288 des. muižnieku zemes apstrādā tikai vienu trešdaļu jeb 551 835 des., bet Kurzemē, kur muižnieku muižas vidējais lielums 1512 des., aramzemes ir tikai . . . 200 - 300 des. Tas pats sakāms par kroņa muižām.
Šo reformu sekas tad arī bija zemniecības un latviešu tautības iedzīvotāju vispār tālākā noslāņošanās. Izveidojas turīgo, lielo zemnieku - zemes īpašnieku šķira ar 100-200 desetīnu lielām mājām; pakāpeniski sarodas muižnieku muižu nomnieku šķira, parādās latviešu muižturi, lauku fabrikanti un rūpnieki (alus brūži, dzirnavas, kokzāģētavas) un tā tālāk.
Masa - latviešu «arāju tauta» - saskaldījās, sāka diferencēties un nodalīt no sava vidus babuļniekus, bezzemes strādniekus, latviešu sīkpilsonību, amatniekus, tirgoņus, kapitālistus, namsaimniekus. Reizē ar to sākās darba roku atplūdums no laukiem uz pilsētām. Un līdzekļus tam, kā ekonomiskās attīstības spiediena rezultātā cits pēc cita krīta juridiskie žogi, latvieši arvien vairāk cirta sev ceļu uz «kultūras labumiem» - un roku rokā ar šo procesu arvien tālāk gāja saskaldīšanās process viņu vidū.
Tādējādi no «arāju tautas» pamazām nošķīrās spēcīgs pilsētas iedzīvotāju slānis, kura rindās bija lieltirgotāji (ar miljoniem lielu apgrozību), rūpnieki, kuģu īpašnieki, namsaimnieki un visdažādāko brīvo profesiju pārstāvji - ārsti, advokāti, skolotāji, mācītāji.
Sevišķi intensīvu un strauju tempu šī attīstība gūst pagājušā gadsimta 60. gados. Un, ja vācieši uzskata, ka «Baltijas kultūras» uzplaukums sācies XIX gadsimta vidū, tad šās kultūras nesēji bija tieši latvieši. Igaunijā tāda pati loma ir igauņiem.
Tagad šī diferencēšanās gājusi vēl tālāk, jau 1897. g. vesela trešā daļa latviešu dzīvo pilsētās, latviešiem ir savi muižturi, lieli zemes īpašnieki, kam pieder diezgan ievērojams skaits muižnieku muižu, un viņi sāk izstumt vācu muižniekus. Latviešu inteliģencē ir apmēram 2000 personu ar augstāko izglītību, tās izpilda itin visus ārstu, aptiekāru, pa daļai mācītāju pienākumus, viņi ix skolotāji uz laukiem, pilsētās, visas latviešu inteliģences ir tik daudz, ka tā var sākt cīņu ar vācu konkurentu. Vēl stiprāka konkurence sākās starp latviešu un vācu tirgotājiem un amatniekiem. Sākās pilsētu domes latviešu pilsētās. Turklāt jau ir attīstījies spēcīgs latviešu pilsētas proletariāts. Latviešu kapitāli vēl koncentrējas vāciešu rokās, bet, ja saskaitītu kopā vidējos latviešu kapitālus, tad varbūt jau tagad latviešu kapitāla summa līdzinātos vācu kapitāla summai, pie tam latviešu summa arvien aug.
Tiklīdz krita likuma žogi, kas sargāja dažādās cunftes un ģildes, tikko bija pasludināta amatu un tirgošanās brīvība, tūdaļ latvieši sāka spiesties iekšā amatos un tirdzniecībā un sāka izstumt vāciešus. Taču tikai kopš šā laika Baltijas guberņas tiek uzskatītas par kulturālām un par priekšzīmīgām, salīdzinot ar Krieviju. Baltijas kultūra, par kuru tik daudz runā un ar kuru tik daudz lepojas vācieši, tā ir latviešu kultūra, katrā zinātās nesēji, tās subjekti ir latvieši. Vācieši ir iniciatori un ne vairāk; viņi turēja kultūru, ko paši bija saņēmuši no citām agrāk civilizētām tautām, turēja to Baltijā aiz atslēgas. Latvieši šo kultūru atbrīvoja visas Baltijas un Krievijas labā.
Par kultūras līmeņa mērauklu var būt elementārās izglītības pakāpe, skolu stāvoklis un iedzīvotāju prašana lasīt un rakstīt.
Lai gūtu zināmu priekšstatu par latviešu tautības iedzīvotāju. kultūras līmeni Baltijā, minēsim dažus salīdzinošus datus par vietējo skolu stāvokli un par iedzīvotāju lasīt un rakstīt prašanu.
1905. g. 1. janvārī Vidzemē bija 1624 (pagastu, pilsētu, kroņa, pareizticīgo draudžu, sabiedriskas u. c.) pamatskolas, 159 privātas pamatskolas un 16 baznīcu pamatskolas. 1904. gadā pamatskolām izdeva 1 025 823 rbļ. Gandrīz pusi no visiem izdevumiem sedz zemnieki - latvieši un igauņi - 399 179 rbļ.; viņiem seko pilsētas, kas izdod 146 032 rbļ., un valsts - 110 397 rbļ. Muižniecība maksā desmitkārt mazāk nekā zemnieki - 39 450 rbļ.; beidzot paši skolnieki (atkal tie paši zemnieki) maksā 171 257 rbļ. Kurzemē ir 338 pagasta skolas, 19 ministrijas skolas, i09 pārējās skolas (pilsētās un laukos), pavisam 456 skolas.
Nav jāaizmirst, ka vācu muižniecība vienmēr cēlusi lielus jo lielus šķēršļus zemnieku masu izglītībai.
Turklāt muižniecība pūlējās panākt, lai tiktu atcelts noteikums, ka mācībām obligāti jānotiek krievu valodā, un cerēja, ka pamatskolas atkal nodošot viņu ziņā, stāstot, ka mācīšana skolās krievu valodā esot pastiprinājusi iedzīvotāju kriminalitāti un 1905. g. revolucionāro kustību, mēģinādami pierādīt šos smieklīgos apgalvojumus ar to, ka it kā 30% skolotāju esot piedalījušies kustībā, bet skolotāji taču ir tie paši trūcīgie zemnieki, kas sacēlušies pret muižnieku neciešamo «tiesisko» jūgu un pārmērīgajām izpirkšanas un nomas maksām arī tās pašas muižniecības labā. Šeit mēs nedomājam aizstāvēt krievu birokrātijas skolu, bet neapstrīdams, ka daudz daudz jaunākas bija vācu muižniecības skolas, kuras pilnīgi atradās retrogrado mācītāju rokās, kuru vienīgais mērķis bija latviešu pārvācošana un kurās mācīja tikai paklausību muižniecībai; 1905. gadā muižniecība lūdz tādu skolu, kas būtu «baznīcas iestāde».
Vācu feodāļi vienmēr raudzījušies uz Baltiju kā uz koloniju, no kuras vajag tikai gūt pēc iespējas vairāk labumu, un šādā garā veidojās visa viņu kulturālā darbība. Paraudzīsimies uz tiem rezultātiem, ko latvieši pretēji visiem šķēršļiem sasnieguši izglītības laukā, pateicoties kapitālistiskās attīstības virzītājiem spēkiem un kultūras slāpēm, kuras raksturīgas agrīnajam, progresīvajam nacionālisma periodam.
Baltijas iedzīvotāju lasīt un rakstīt prašana redzama pēc šādiem skaitļiem. Vidzemē lasīt un rakstīt pratēju skaits ir 77,7%, Kurzemē - 70,9%, Igaunijā - 79,2%; visās trijās guberņās kopā - 76 % (Krievijā - apmēram 30%). Citāda aina iznāks, ja nodalīsim skaitļus, kas attiecas tikai uz latviešiem. Vidzemē 1897. g. no latviešu tautības lauku iedzīvotāju kopskaita (nerēķinot bērnus, jaunākus par 10 gadiem, un vecos cilvēkus, kuriem pāri par 60 gadu) analfabēti bija tikai 8540 vīrieši un 7632 sievietes jeb 5,47% (vīr.) un 4,34% (siev.), - tas nozīmē gandrīz vispārēju lasīt un rakstīt prasmi. Analogi skaitļi ir arī Kurzemē: analfabēti ir 8892 vīrieši un 10 025 sievietes, t. i., 6,48% un 6,49%; šeit tātad ir 93,52% latviešu, kas prot lasīt un rakstīt.
Tādējādi lasīt un rakstīt pratēju skaits latviešu vidū ir par 23-24% augstāks nekā vidējā lasīt un rakstīt pratēju norma visā Baltijā; igauņu lasīt un rakstīt prašanas līmenis ir apmēram tāds pats. Skaidrs, ka Baltijā lasīt un rakstīt prašanas procentu pazemina galvenokārt vācieši Vidzemē 1897. gadā vācu tautības lasīt un rakstīt pratēju skaits bija tikai 73% no vācu tautības iedzīvotāju kopskaita, t. i., par 3,7% zemāks nekā vidējā vietējā norma; vācu tautības lauku iedzīvotāju analfabētu vidū bija 1540 vīriešu jeb 27% (latviešiem 5,5%) un 883 sievietes jeb 13,7% (latviešiem 4,3%). Pēc vecuma: no 10 līdz 19 gadiem - 16,7% , no 20 līdz 29 gadiem - 36,5%, no 30 līdz 39 gadiem - 34,59% analfabētu. Bet vāciešu lielākā daļa dzīvo pilsētās, un cilvēks, kas nepazīst šejienes dzīvi, dabiski, gaida, ka te nu gan būs redzams vāciešu augstais kultūras līmenis. Izrādās, ka gaidas ir veltīgas. Vidzemē no 30 349 pilsētās dzīvojošiem vāciešiem (10 līdz 60 gadu vecumā) analfabēti ir 9752 jeb 32,13%. Šeit analfabētu procents ir pat lielāks nekā uz laukiem. Vecumā no 20 līdz 29 gadiem analfabētu % ir vēl lielāks - 38%. Kurzemē redzam gandrīz tādus pašus skaitļus: vācu tautības lauku iedzīvotāju analfabētu ir 25,35% (sieviešu 11,9%). Pēc vecuma: no 10 līdz 19 gadiem - 10,7%, no 20 līdz 29 gadiem - 29,7%, no 30 līdz 39 gadiem - 35,7%. Varētu gaidīt, ka vismaz muižnieku kārta dos ļoti augstu procentu lasīt un rakstīt pratēju. Bet īstenībā tas izrādās citādi. Kurzemes muižnieku vidū vecumā no 10 līdz 19 gadiem ir 17% analfabētu (latviešiem 6,77%), vecumā no 20 līdz 29 gadiem - 6,8%, no 30 līdz 39 gadiem - 4,5%. Muižnieku analfabētisma kopējais procents - 8,98 (zemniekiem 6,48%). Tā Kurzemes muižnieki, būdami labāki lasītāji un rakstītāji nekā viņu tautas brāļi pilsētās, tomēr lasīt un rakstīt prasmes ziņā ne tuvu netiek līdzi saviem latviešu tautības zemniekiem un kalpiem. Šo skaitļu valoda ir pārāk skaidra, Vācieši Baltijā ir viens no vismazāk izglītotiem elementiem; vēl zemāks lasīt un rakstīt prasmes procents atrodams tikai trūcīgajos krievu, lietuviešu un poļu slāņos.
Augstākā mērā zīmīgs fakts: izrādās, ka šajā zemē valdošo šķiru kultūras līmenis ir zemāks nekā viņu «pavalstniekiem».
Agrākie latviešu skolotāji šobrīd kļūst lieki, zaudē spējas kaut ko dot, jo feodālo tradīciju vidē paši iet atpakaļ, slīd lejup kulturālā ziņā. Vācu elements zaudē savu kultūras hegemoniju.

Vāciešu kulturālā loma Baltijā. Nācijas lomu kultūras laukā nosaka sabiedrības slāņu spēku samērs. Baltijas vāciešu vidū pēc ilgas cīņas par valdošo šķiru tika lauku muižniecība, vēlāk, kļuvusi vēl birokrātiskāka, tā piešķir nokrāsu visam vācu elementam, un viņas intereses virza un izskaidro visu šī elementa politiku un lomu. Feodāļu interesēs nav Baltijas pilsētu, rūpniecības, tirdzniecības attīstīšana, tas darītu stiprāku pilsonību, ar kuru tad būtu jādala vara. Patstāvīgas zemniecības attīstība, t. i., viņas kultūras līmeņa celšana, izglītošana, lauksaimniecības uzlabošana arī nav feodāļu interesēs. Arī tā noteikti kļūtu tiem par konkurenti. Turklāt šī muižniecība vienmēr ir uzskatījusi, ka viņai vieglāk un izdevīgāk gūt savus ienākumus no dzimtcilvēkiem, no zemniekiem, kas pa pusei dzimtcilvēki un atkarīgi kā nomnieki, nekā no intensīvas saimniekošanas savās muižās, jo tad nepieciešams ieguldīt zināšanas un darbu. Feodāļu interesēm vajadzīgas tikai nenozīmīgas pilsētas, nenozīmīga tirdzniecība un amatniecība, un zemniecībā viņiem vēlama vienīgi akla paklausība un reliģiozitāte. To pierāda visa Baltijas vēsture, un šajā virzienā meklējama vācu kulturālā loma. Kad vācieši bija jau 300 gadu valdījuši Baltijā, galvenajā pilsētā Rīgā 1480. g, bija tikai 15 000 iedzīvotāju, no tiem 5000 vāciešu, 1770. g. tikai 20 000 iedzīvotāju. Muižniecībai bija vienaldzīga Baltijas ģermanizācija, jo tā iespējama, tikai pastiprinot vāciešu vidējo šķiru. Tas galvenokārt izskaidro, kāpēc prūši tika pārvācoti (vācu sīkpilsonības un zemniecības ieplūšana), bet latvieši netika pārvācoti. Vācu buržuāzija, kas cīnās pret šā novada letizēšanu, tagad pārmet muižniecībai, ka tā vainīga viņas nespēkā. Bet mēs atzīstam par svarīgāku atzīmēt, ka muižniecības «kulturālajai lomai» attiecībā pret zemniekiem bijuši visbēdīgākie rezultāti. Visu to laiku, kad vācieši patstāvīgi valdīja skolās, nevar būt ne runa par kaut kādu tautas izglītošanu. Skolas ierīkoja vienīgi zviedri, kad tie ieguva šo novadu, ta jā pašā laikā Kurzemē (Ketlers) tiek latviski pārtulkoti desmit baušļi un arī dažas lūgšanas (1586). Vācieši valdīja 400 gadus un audzināja tautu kristīgā garā, bet desmit baušļu latviski nebija. Bībele pārtulkota tikai 1689. g. Kultūras pamatus un zināmas cilvēciskās tiesības latviešu dzimtzemniekiem deva tikai zviedri, kam pašiem bija spēcīga un brīva zemniecība. Vācu muižniecība pazemoja zemniekus līdz mājlopu līmenim. Visa latviešu zemnieku vēsture, izņemot varbūt kādus 50 gadus (V. Pletenhergs), līdzīga vienai vienīgai agonijai ar konvulsīviem uzliesmojumiem, kurus apspieda ar visasiņainākiem un barbariskākiem paņēmieniem. Muižniekiem šai vajadzībai spēku nebija, bet viņi prata novirzīt šajā darbā valdības karaspēku (feodāļi bija kļuvuši par birokrātiju un nostājušies stiprā pozīcijā). Taču pēc ļoti īsā zviedru laika latviešu zemniecība sāka atdzīvoties, tikai kapitālistiskajam laikmetam iestājoties, bet te nekādu nopelnu nav nedz Baltijas vāciešu feodāļiem, nedz birokrātiem. Vācieši raudzījās uz Baltiju kā uz vācu koloniju, tā viņi savu lomu saprot arī tagad, kolonizācijas līdzekļi bija tādi paši kā šobrīd, kolonizējot Āfriku. Zināma līdzība ar Baltijas apgabala likteni rodama arī Somijā, kur zviedriem bija tāda pati kultūras nesēju loma kā vāciešiem te, tikai ar pavisam citādiem panākumiem: kulturālās attīstības ziņā Somija stāv daudz augstāk par Baltijas apgabalu. Zviedriem feodāli birokrātiskā muižniecība nebija dominējošā šķira.
Baltijas vāciešu kulturālā loma tagad ir cauri; attīstoties citām sabiedrības šķirām, muižniecības nozīmi var uzturēt tikai ar rupju spēku un ar birokrātijas administratīvo aparātu. Feodāliem birokrātiem arvien grūtāka kļūst kapitālistiskās kultūras gaitas aizturēšana. Viņi labprātīgi neatteiksies un negrib atteikties arī tagad. Viņi pat domā, ka pašlaik esot pats izdevīgākais brīdis atkal sagrābt savās rokās tautskolas, aizbildinoties ar revolūcijas izskaušanu un reliģijas iesakņošanu. Lūgt, lai izmet no skolām valsts valodu, nedrīkst, viņi lūdz valodām vienādas tiesības, izliekas, it kā viņi nepretotos latviešu valodas ievešanai Latvijā, viņi prāto, ja jau skolas būs padarītas par «baznīcas iestādi», līdz ar to tās būs nodotas mācītāju un muižniecības rokās - un tad ar latviešu valodu varēs tikt galā. Kā gan krievu sabiedrībā līdz šim varēja pastāvēt ieskats, ka Baltijas vāciešiem esot augsta kultūra un ka Baltijā it kā esot vācu kultūra? Mēs jau redzējām, kā skaitliski maza nācija - Baltijas vācieši - varēja līdz šim turēt savās rokās visu Baltiju. Šis apstāklis izskaidrojams vienkārši ar to, ka valdīja nevis «nācija», bet lielo zemesīpašnieku šķira, tā pati, kurai arī valdošajā krievu tautībā nodota visa pārvaldīšana. Turklāt Baltijas baroni taču deva prāvu birokrātijas procentu arī Krievijai un atradās vistuvākos sakaros ar Pēterburgu. Tas tikpat vienkārši izskaidrojams ar to, ka krievu sabiedrība, kas līdz pat pēdējam laikam vispār tika maz interesējusies par dažādiem «cittautiešiem» un par nacionālo jautājumu, visas savas ziņas par Baltijas novadu un tā cittautiešiem smēlās no krievu birokrātiem, bet tie savukārt no Baltijas vācu birokrātiem. Itin visi zinu avoti bija vāciski. Uz laiku Baltijas apgabalā nonākušie krievu birokrāti, kas reti tur palika uz visiem laikiem, ar vietējiem latviešu iedzīvotājiem nekad neuzņēma tuvākus sakarus, un, ja kādus sakarus uzņēma, tad ar vāciešiem. Uz savām birokrātiskajām darīšanām un uz visu citu krievu birokrāti paraduši raudzīties ar savu draugu vāciešu, kompetentu cilvēku acīm, ja vien paši nebija pārkrievotāji, kas klausa arī vāciešus. Krievu tautības iedzīvotājiem, kaut arī skaitliski tie līdzinās vāciešiem (arī 6%), sabiedriskā ziņā bija nenozīmīga loma, viņu preses patstāvība bija niecīga, tajā lielāko tiesu valdīja pārkrievošanas tendences. Bet galvaspilsētā baroniem nebija grūti ietekmēt presi. Tikai pašā pēdējā laikā (1905. g.) arī krievu sabiedrībā ir radusies interese par cittautiešiem - un sakarā ar to grozījies arī uzskats par kultūras labumiem, ko devuši Baltijas vācieši. Pašā pēdējā laikā sākuši mainīties uzskati par savu kulturālo lomu arī vienā pašu Baltijas vāciešu daļā. Noticis kaut kas pavisam neticams, arī baltiešos radusies tā sauktā liberālā kustība, sākusi irt visu vāciešu konservatīvā apvienība, ko tik stipri bija saliedējusi muižniecība. Lielais muižnieku zemes īpašums kapitālisma spiediena rezultātā sāk zaudēt savu spēku, un, lūk, tā sauktie vācu liberāļi, t. i., vācu buržuāzija, sāk atbrīvoties no muižniecības jūga un sāk saprast, kāds īsti ir muižnieciski reakcionārais spēks un ka, iedama ar to kopā, viņa var zaudēt konkurences cīņā ar latviešu buržuāziju un citām nācijām.
Pirmās pazīmes par latviešu nacionālās pašapziņas mošanos vērojamas, tikai sākot ar XIX gadsimtu. Ja līdz tam laikam arī pastāvēja zināmas kultūras saites, kas apvienoja visu tautu (bagāta folklora, dziesmas, pasakas), tad katrā ziņā šīs vienības apziņa vēl nebija nobriedusi tiktāl, lai gūtu kaut kādu sabiedrisku vai politisku izpausmi. Pirms apzinīgas nacionālas kustības vajadzēja nākt zināmiem sociāliem priekšnosacījumiem - bija jāiegūst elementārās tiesības un jānotiek pirmajiem mēģinājumiem regulēt ekonomiskās vai, precīzāk runājot, agrārās attiecības.
Latviešu zemnieks gadsimta sākumā ieguva personīgo «brīvību», un viņa sabiedriskās pašdarbības pirmās izpausmes bija bada dumpji, mēģinājumi bēgt uz «silto zemi», uz Krieviju (20. gados), un pāriešana pareizticībā (40. gados).
Tikai gadsimta vidū latviešu inteliģencē, kas nākusi no turīgākajiem pilsētnieku un zemnieku slāņiem, sāk laist zināmas saknes nacionālā ideja. 1848. gadā mēs jau sastopam jaunatnes pulciņus, kas nodarbojas ar latviešu valodu un vēsturi, strādā tautas izglītošanas darbu un pēti vācu publicista Merķeļa rakstus, kuram izcila loma 1817. gada zemnieku brīvlaišanas reformas sagatavošanā. Vācu muižniecība izturējās pret šiem pirmajiem nacionālās idejas pārstāvjiem ar dabisku neuzticību un ar bažām un tūdaļ nokristīja tos par revolucionāriem.
Kāds latviešu dzejnieks bija pārtulkojis Heines dzejoli «Loreleja», bet Heine tika uzskatīts par «jaunvācieti» un revolucionāru, par «trakā» 1848. gada pārstāvi.
Īstenībā šiem pirmajiem latviešu nacionālistiem, kas tolaik dēvējās par jaunlatviešiem, nebija nekā kopīga ne ar 1848. gada revolūciju, ne ar to tautu nacionālajiem ideāliem, kuras tiecās uz patstāvīgu nacionālo valstu atjaunošanu. Viņi sapņoja tikai par zināmas brīvības iegūšanu zemniecības kulturālai attīstībai un par latviešu valodas lietošanu kā šā mērķa sasniegšanas līdzekli.
(Ka jaunlatvieši ļoti lielā mērā bijuši tikai kultūras darbinieki, to pierāda viņu vēršanās pēc palīdzības pie krievu reakcionāriem - slavofiliem.)
Vācu muižniecība baidījās no šim tieksmēm, kuru nolūks bija izplatīt izglītību, baidījās attīstīt zemnieku apziņu. Zemnieku nemieri padarīja nepieciešamas reformas, bet tās varētu samazināt muižnieku ienākumus. 50. gados muižnieki vēl stiprāk cenšas turēt savās rokās zemniekus. Pilsētās arī vācu sīkpilsonība bruņojas pret «jaunlatviešiem», šo nosaukumu piedēvēdama no zemes atbrīvoto laucinieku masai, kuru saradās arvien vairāk un kuri kļuva par viņas konkurentu: amatnieki, tirgotāji, mājkalpotāji. Tikai Rīgas patricieši, bagātie uzņēmēji, fabrikanti jau sen veicināja laucinieku ieplūšanu pilsētā, jo šie latvieši viņiem bija lētāks darba spēks nekā ārzemju vācieši, ne tikai kā vienkārša darba strādnieki, bet arī kā meistari un sīkie uzņēmēji. Patricieši jau pirms 1817. g. brīvlaišanas labprāt pieņēma latviešu tautības dzimtcilvēkus, pārdēvēja tos par vāciešiem un tādā veidā glāba no muižturiem. Pie tam jaunlatvieši centās teorētiski formulēt savas nacionālās prasības. «National Bestrebungen Kronwald» polemizēja vācu valodā ar vāciešiem un centās viņiem izskaidrot savus mērķus: zemnieku kārtas, t. i., gandrīz vienīgi saimnieku zemes īpašnieku, vispārējās kultūras celšana, izplatot lauksaimniecības zināšanas, uzlabotus arklus, izskaidrojot mākslīgo mēslu derīgumu u. tml.
Kā jau iepriekš teikts, zemnieku «atbrīvošanai» bez zemes un pārmērīgajām nomas maksām sekoja neveiksmīgi dumpji un pēc tiem - masveida aizplūšana no laukiem uz pilsētu un zemniecības noslāņošanās proletariātā un sīkburžuāzijā. No šī slāpa aprindām radušies jaunlatvieši tad arī bija sīkburžuāzijas ideologi, par ko skaidri liecināja mērķi, ko viņi sev izvirzīja. Līdzās uzdevumam pacelt zemniecības un līdz ar to visas Baltijas vispārējo kultūru jaunlatvieši formulēja, piemēram, tādus uzdevumus kā tehnisko lauksaimniecības zināšanu izplatīšanu, uzlabotu arklu, mašīnu un mākslīgo mēslu propagandēšanu; jaunlatvietis Valdemārs, Maskavas jūrniecības biedrības sekretārs, ieteica latviešiem nodarboties ar jūrniecību, un šajā nolūkā tika nodibināta pat speciāla biedrība. Latviešu valodu uzlūkoja tikai par izglītības izplatīšanas ieroci. Bet, lai tā varētu būt šāds ierocis, valodu vajadzēja attīstīt; tāpēc radās filoloģiski darbi un raksti par folkloru un literatūru.
Lai izlietotu latviešu valodu kulturāliem mērķiem, valoda bija jāattīsta; tāpēc radās darbi par filoloģiju un folkloru, taču tauta bija jāieinteresē izglītoties praktiska labuma dēļ, tirdzniecības dēļ (te rodas preses, skolu utt. nepieciešamība), rūpnieciskās dzīves un karjeras dēļ. Tauta jāieinteresē par kultūras dzīvi, tādēļ - jādibina dziedāšanas un mūzikas biedrības, jācīnās pret žūpību utt. Vācieši, pret visu to jaunlatviešiem iebilzdami, argumentēja tā: latviešu valoda ir tikai idioma, to nevar attīstīt. To pētīt var tikai vācu zinātnieki. Katrs, kas guvis vācisku izglītību, līdz ar to jau kļūst par vācieti. Patstāvīgas latviešu sabiedrības, ne vidējās, ne augstākās kārtas, nevar būt. Baltijā iespējama tikai viena kultūra, un šī novada labklājība ir administratīvos amatos esošās muižniecības, bet nevis latviešu zemnieku darīšana. Latvieši var būt tikai zemākā šķira, zemnieki un vienkārša darba strādnieki, šī šķira nav jālaiž klāt pie augstākās, vācu kultūras avotiem, tas valdošajām vācu šķirām būtu bīstami. Pieeja vācu kultūras avotiem, pārvācojot turīgos latviešus, var tikt atļauta tiktāl, ciktāl nepieciešams un vēlams papildināt vācu rindas, lai Baltijai piešķirtu tādu izskatu, it kā tās kulturālie iedzīvotāji ir vācieši. Vācu muižniecība atbalstīja šos argumentus, daždažādi vajādama jaunlatviešus.
Latviešu nacionālās idejas propagandas līdzekļi sākumā bija ārkārtīgi aprobežoti: pulciņi, kopīga lasīšana, brošūras un Pēterburgā viena avīze (ko vācu muižnieku intrigu dēļ pēc gada slēdza). Pirmā atļautā sabiedriskā organizācija bija Rīgas «Komiteja palīdzības sniegšanai bada cietējiem Igaunijā» (1868. gadā), kurai atļāva sarīkot pirmoreiz Rīgā latviešu valodā 5 lekcijas un vienu teātra izrādi. Tajā pašā gadā atļāva nodibināt arī vēl šobrīd pastāvošo «Latviešu biedrību», kas sprauda par savu mērķi izglītības izplatīšanu un kas kļuva par latviešu nacionālās kustības centru. Tās dibinātāji nāca no latviešu sīkburžuāzijas un pa daļai arī jau no lielburžuāzijas aprindām. Sākot ar šo laiku, kustība iet uz priekšu straujiem soļiem, neskatoties uz vācu baronu «neaprobežoto varu». Dibinās ļoti daudzas biedrības. 1871. gadā tiek saņemta atļauja sasaukt pirmo «latviešu lauksaimnieku kongresu» (514 dalībnieku); 1873. gadā sarīko pirmos latviešu «vispārējos dziesmu svētkus», pirmo latviešu skolotāju kongresu» (520 dalībnieku), otro lauksaimnieku kongresu. Visi šie kongresi iezīmē latviešu kustības svarīgākos posmus, pie tam sevišķa nozīme bija pirmajiem un turpmākajiem (1880., 1888., 1895. g.) dziesmu svētkiem.
1871. gadā saņemta atļauja sarīkot pirmo latviešu lauksaimnieku kongresu (524 dalībnieki). 1873. gadā notika pirmie tā sauktie vispārējie dziesmu svētki (1020 dziedātāju, 11000 klausītāju), pirmais latviešu skolotāju kongress (520 dalībnieku) un otrais lauksaimnieku kongress (500 dalībnieku). Šie kongresi un pirmie dziesmu svētki ir svarīgākie posmi latviešu nacionālajā kustībā, pie tam ir sevišķi pirmie un turpmākie dziesmu svētki (1880., 1888., 1895.g.) zīmīgi kā latviešu nacionālās vienības jūtu reāli paudēji. Latviešu sīkburžuāzija tolaik bija vadošā šķira, un tās ideoloģiju atzina par visas latviešu tautas ideoloģiju līdz pat pagājušā gadsimta 90. gadiem. Latviešu nacionālisti cīņā pret vāciešiem visas savas cerības lika uz krievu valdību un slavofiliem.
Nav nemaz jāteic, ka vācu muižniecība izturējās ārkārtīgi naidīgi pret latviešu kustību un centās to apspiest visiem spēkiem. Latviešu sabiedriskos darbiniekus, presi, organizācijas nepārtraukti vajāja, bet visvairāk cieta zemniecības pārtikušie slāņi. Muižniecība atzina - un ne bez pamata, ka tie esot jaunās kustības galvenais avots.
Tikpat nikni kā muižniecība «jaunlatviešiem» uzbruka arī vācu birģeļi. Viņus biedēja daudzie lauku iedzīvotāji, kuri devās uz pilsētu un apmetās tur kā amatnieki, tirgotāji, kalpotāji un kļuva vācu birģeļiem bīstami konkurenti. Tikai Rīgas patricieši - lielburžuāzija, uzņēmēji, fabrikanti - nebaidījās no šīs konkurences un jau sen veicināja lēto darba roku, meistaru un sīko uzņēmēju pieplūšanu pilsētā. Konkurējošo latviešu ieplūšana pilsētās pirmoreiz radīja vāciešu nacionālo naidu pret latviešiem un visai krasu šovinistisku noskaņojumu.
Interesanti, ka latvieši meklēja aizsardzību pret vāciešiem, kas viņus vajāja, pie krievu slavofiliem, «satrunējušo Rietumu» ienaidniekiem, atsaukdamies uz latviešu tautas šķietami slāvisko izcelšanos (un tikai šādējādi latviešu progresīvo kultūras darbinieku nacionālistu savienība ar krievu reakcionāriem kļuva vismaz teorētiski iedomājama). Tomēr šeit katrā ziņā jāpiemin tā instinktīvā tiekšanās uz Krieviju, tā nesaraujamās politiskās un sabiedriskās vienības sajūta, kas izpaudās jau 20. un 40. gados un kas kļuva arvien intensīvāka; buržuāzija pie tam cer uz Krievijas valdību, proletariāts - uz progresīvo sabiedrību.
Kopš paša sākuma, tikko latviešu tauta sāk sevi apzinīgi parādīt, kopš jaunlatviešu laikmeta, latvieši sāk cerēt uz Krieviju, buržuāzija - uz valdību (mēs redzēsim, cik sekmīgi), proletariāts - uz sabiedrību. Bet pa to laiku attīstība gāja uz priekšu, atbrīvotā zemniecība sāka saskaldīties, rodas nodrošināto zemnieku-saimnieku, lauku buržuāzijas šķira, pilsētās modās latviešu sīkburžuāzija un arī jau lielburžuāzija. Latviešu jaunā buržuāzija pieņēma jaunlatviešu kustības ideoloģiju: nacionālismu, pie tam atbalsts jāmeklē pie slavofilisma un rusofiltsma.
80. gados latviešu sabiedriskajā un ekonomiskajā attīstībā sākās jauns periods, kas raksturīgs ar dzijām pārgrozībām.
Mēs jau norādījām, ka līdz tam latviešu nacionālās kustības vadone bija sīkburžuāzija. Tajos gados (1873.-1881.) latviešu lauku buržuāzija neatlaidīgi nodarbojās ar savu pozīciju nostiprināšanu: pirka no muižniekiem lauku mājas (vienā pašā 1881. g. nopirktas mājas par 3½ miljoniem rubļu), cēla tehniskās kultūras līmeni. Bet tas izdevās tikai vienai, turīgākajai zemniecības daļai. Otra daļa, iepirkusi mājas par pārmērīgi augstām, baronu saskrūvētām cenām, izputēja un pārgāja bezzemnieku rindās. Tajā pašā laikā - 80. gadu vidū - Baltiju piemeklē valdības pārkrievošanas politika ar tās parastajiem pavadoņiem - varmācību un patvaļu. Taisnība, pēc 1884. gada senāta revīzijas izdarīja zināmas reformas: pārveidoja tiesas, policiju, skolu lietas, bet šīs reformas bija gauži nepilnīgas.
Krievu tiesa tika uzņemta ar lielu prieku (bet tā nedeva tiesas piesēdētāju institūtu), tāpat arī krievu policija. Galvenajos jautājumos - agrārajā un vietējās pašvaldības jautājumā - bija pilnīgi nepieciešama atbrīvošanās no muižnieku aizbildniecības, bet šie jautājumi palika pavisam neskarti. Muižas policija joprojām bija baronu rokās. Bet krievu skola, ko iedzīvotāji sākumā uzņēma ar simpātijām kā glābiņu no pārvācošanas, izrādījās tikai rupjš pārkrievošanas ierocis.
Cerības uz slavofiliem un uz «asinsradniecību» izrādījās veltīgas.
Šis jaunais laikposms, kas ilga līdz pat 1905. gadam, latviešiem bija viens no vissmagākajiem tiklab ekonomiskā, kā arī kulturālā ziņā. Līdzšinējais vācu jūgs neizzuda, to tikai pastiprināja jauns - krievu carisma jūgs.
Zemnieku masas progresējošā izputēšana, saplūšana pilsētās, divkāršais jūgs - viss tas pakāpeniski grozīja sabiedrības ideoloģiju. Latviešu sīkburžuāzija auga gan skaitliski, gan arī kļuva spēcīgāka, bet viņas vienu daļu proletarizēja, otra daļa ieķepurojās lielburžuāzijas rindās; noslāņošanās gāja arvien dziļāk, un vecā ideoloģija, kas «dziesmu svētkos» apvienoja visu tautu, zaudēja savu spožumu.
50.-60. gados nacionālā tautības ideja bija progresīva, kaut arī nerevolucionāra ideja, 70.-80. gados tā jau kļuva par sīkburžuāzijas lozungu, bet 80. gados sīkpilsonības trūcīgā daļa un proletariāts jau sāk šaubīties par tās vienojošo spēku. 90. gados proletariāts jau sāk apzināties sevi par šķiru, noraida nacionālo ideju kā politisku līdzekli, kā ideju, kas to apvieno ar viņam naidīgo kapitālistu šķiru, un apzinās savu internacionālismu, solidaritāti ar citu tautību proletariātu, tomēr neatteikdamies no savas tautības.
Latviešu lielburžuāzija arī apzinās, ka viņas intereses ir tuvas vācu lielburžuāzijai, un nacionālā ideja viņai kļūst tikai par politisku līdzekli; vairāk nekā citas šķiras pie vecās ideoloģijas turas sīkburžuāzija.
Ievērojamais 1905. g. ar spilgtu uzliesmojumu, ar masu nemieriem uz īsu laiku parādīja, ka Baltijā sabiedrisko spēku samērs un savstarpējās attiecības grozījušās. Lauku buržuāzija savā attīstības gaitā arvien stiprāk juta, ka muižniecības tiesiskais pārsvars, ko neattaisno nekādas kultūras prasības, ir viņai pats galvenais progresu šķērslis, bet tās pašas muižniecības ekonomiskie spaidi, augstā māju izpirkšanas maksa un ārende draud iznīcināt visu iegūto labklājību. Lauku proletariāts (kas neatrada savām rokām pietiekami darba nedz uz laukiem, nedz maz attīstītajā rūpniecībā pilsētās) juta šos spaidus vēl stiprāk. 1905. gada sākumā šīs prasības bija izteiktas tūkstošos petīciju, taču par tām nelikās ne zinis. Tad Krievijas notikumu ietekmē sākās instinktīvs uzbrukums šiem šķēršļiem. Nacionālajai kustībai nav ar to nekā kopē ja, galvenā prasība bija iznīcināt visu, kas savu laiku pārdzīvojis un ir antikulturāls; pašvaldība, agrārā jautājuma noregulēšana; otrā vietā nostājās latviešu valoda skolās, un te vēl svarīgāka bija skolu programmas paplašināšana un atbrīvošanās no mācītāju un muižniecības aizbildniecības. 1905. g. parādīja arī citu šķiru stāvokli. 17. oktobra manifests deva viņām zināmu legālu iespēju organizēties partijās, uz ko spieda pati dzīve, un nākošā dome jau rāda šo tieksmju rezultātus. Tā nebija, kā grib iegalvot vācieši - himēriska «latviešu nacionāla revolūcija» ar himēriskām 360 «latviešu republiku» prasībām, bet vienkārši zemnieku agrārie nemieri, vērsti pret pārmērīgiem muižnieku spaidiem un pret viņu apetīti. Kopā ar Krievijas pilsētu proletariātu arī Baltijas pilsētu proletariāts piedalījās atbrīvošanās kustībā, apvienojies ar lauku proletariātu, viņa kopīgās proletariāta prasības ir pietiekami pazīstamas.
Neaizmirstamā 1905. gada agrāro nemieru spilgtajā gaismā skaidri kļuva redzams, ka sabiedrisko spēku samērs grozījies. Viskrasāk tas izpaudās jauno politisko partiju izveidošanās procesā.
Agrāk un sekmīgāk nekā citas - kaut arī pilnīgi dažādu iemeslu dēļ - izveidojās, protams, abas Baltijas ekstrēmās partijas: vācu muižniecības partija vienā pusē un latviešu pilsētu proletariāta partija otrā pusē. Muižniekiem jau tāpēc vien bija samērā viegli noorganizēties, ka šis slānis veido skaitliski visai nelielu un turklāt valdošu grupu, kam ir pilnīgi vienādas intereses un kas jau sen saliedēta un zināmā mērā jau noorganizēta. Muižniecības ietekmēta, no vācu buržuāziskām grupām sastādījās tā sauktā «Baltijas konstitucionālā partija», - sastādījās tikpat ātri un gludi kā jebkura komisija muižnieku landtāgā. Kas attiecas uz latviešu proletariāta partiju, tad arī tā tūliņ pēc 1905. gada oktobra varēja piedalīties sabiedriskajā dzīvē un it īpaši vēlēšanu kampaņā kā iespaidīgs spēks, jo latviešu proletariātam jau no 90. gadiem ir sava organizācija.
Visgrūtāk bija noorganizēties latviešu buržuāzijai. Tā ir saskaldījusies daudzās atsevišķās grupās, katra grupa tiecas realizēt savus atsevišķus uzdevumus, un katrai ir savas īpašas intereses. Visas šis grupas apvienoja tikai kopīgā nacionālā ideoloģija; taču kapitālisms sagrāva arī šo kopību, bet jauna saistība tās vietā nodibināties nepaspēja. Un tādējādi valsts domes vēlēšanu laikā latviešu buržuāzija, nebūdama spējīga apvienoties vienā partijā, drīz vien sašķēlās.
Lielo zemes īpašnieku, bagāto saimnieku, rūpnieku utt. pārstāve Rīgas Latviešu biedrība petīciju laikā (1905. g. sākumā) lūdza tikai ievest zemsti, bet līdz zemstes ievešanai iecelt par gubernatoriem nevāciešus un nodibināt Padomi pretsvarā landtāgiem kā muižnieku un vāciešu pārstāvniecībai. Zemstes pašvaldībai jāpamatojas uz zemes īpašumu, balss tiesība būtu tikai īpašniekiem, kam vismaz 70 dālderu zemes. Lielajiem zemes īpašniekiem turklāt būtu tiesības ievēlēt no sava vidus vēl ¼ no visa zemstes sapulces locekļu skaita. Pilsētu pašvaldībai ieteica 1870. g. likumu, balss tiesības būtu «konservatīvajam, uzticamajam elementam» - nekustamās mantas īpašniekiem.
Visiem pilsētu un lauku iedzīvotājiem, kam nav mantas cenza, pašvaldībā nebūtu balss tiesības, kas tiek motivēts ar to, ka tautas masas neesot sagatavotas politiskai darbībai, it īpaši politiskām vēlēšanām. Vispār šim pašām pašvaldībām, kurās ietilpst tikai lielburžuāzija un vidē jā buržuāzija, vēl bija paredzēts dot tiesības ievēlēt tautas pārstāvi, kas piedalītos visas valsts likumprojektu apspriešanā. Latviešu buržuāzija lūdz, lai tai dodot tiesības pārstāvēt visu latviešu tautu, kas esot nesagatavota, bet nacionālās idejas apvienota. Tā ir pirmā praktiskā nacionālās ideoloģijas prasība. Taču valsts domes vēlēšanu kampaņā latviešu buržuāzija nespēja apvienoties vienā parti jā un sašķēlās vairākās.
Galējie konservatīvie - monarhisti nodibināja tā saukto «Latviešu tautas partiju», kuras galvenie postulāti: spēcīga monarhiska vara, visu latviešu apvienošana uz nacionālas idejas pamata (programmas galvenais punkts), reliģiskā principa kultivēšana, revolucionārās kustības izskaušana, pašvaldības reforma, lauksaimniecības attīstīšana utt. Vēlēšanu kampaņās Latviešu tautas partija nevarēja izvirzīt savu kandidātu, un vispār vēlēšanās tai nebija nekādas nozīmes. Apmēram tādu pašu programmu kā Latviešu tautas partija, bet tikai ne tik konsekventi realizētu un mazliet izpušķotu ar «liberālismu» izvirza otra konservatīvo grupā, kas konkurē ar pirmo: tā ir «Latviešu reformistu partija». Savā programmā šī partija izteic vēlēšanos mierīgiem līdzekļiem veicināt latviešu tautības attīstību, pamatojoties uz 17. oktobra manifesta, tā prasa «nacionālas tiesības» (latviešu valodu skolās, tiesās, pašvaldībā), sīkā un vidējā zemes īpašuma veicināšanu un lauksaimniecības kultūras celšanu, noliedz streiku brīvību un pašvaldības demokratizēšanu. Latviešu reformistu partijas formulējumiem ir raksturīga ārkārtīga nenoteiktība.
Latviešu buržuāzijas trešā partijas organizācija bija «Latviešu konstitucionāli demokrātiskā partija», kuras programma pēc ārējā izskata līdzīga krievu kadetu programmai. Šis partijas galvenās prasības šādas: plaša vietējā pašvaldība, kas pamatota tomēr uz mantas cenza un komunālo nodokļu lieluma; latviešu valoda skolās u. t. jpr.; skolu uzraudzība koncentrējas pašvaldību rokās; zemnieku rokās jānodod visa zemnieku zeme; ar likumdošanu jānormē zemes izpirkšanas takse; jāatceļ dažas muižnieku privilēģijas un zemnieku tiesību aprobežojumi: strādnieku apdrošināšana, streiku brīvība utt. Latviešu konstitucionāli demokrātiskā partija, tāpat kā vēlāk Latviešu reformistu partija, cēlusies no tām pašām «Rīgas Latviešu biedrības» aprindām, uz kurām balstās arī Latviešu tautas partija. Latviešu buržuāzijas šās daļas uzskati vēl nav paspējuši stingri izveidoties; tiklab partijas programma, kā arī taktika svārstījās starp kadetismu un oktobrismu, skatoties pēc vajadzības un pēc ietekmes no augšas.
Skaidrāk izkristalizējās latviešu sīkburžuāzijas (pilsētu un lauku) organizācija, turklāt laika ziņā tā ir pati pirmā latviešu buržuāziskā partija (programma publicēta 1905. gada 17. novembrī). Šās partijas programmā, kas dēvējas par Latviešu demokrātisko partiju, mēs atrodam demokrātiska rakstura prasības: jāgarantē personas un dzīvokļa neaizskaramība, sirdsapziņas brīvība (punkti, kādu nav nevienai no trim iepriekš minētām partijām); vispārējas, ar cenzu neaprobežotas vēlēšanu tiesības, tiklab kopējo valsts pārstāvniecību, kā arī pašvaldības orgānus vēlot; sīkā zemes īpašuma veicināšana; pašvaldības orgāniem ir tiesības šajā nolūkā pirkt, piespiedu kārtā sadalīt un sīkiem zemes īpašniekiem pārdot lielās muižas, tiklab sabiedrībai piederošās, kā arī privātās; šķīrējtiesas nomas maksas noteikšanai; zemnieku banka; streiku brīvība, strādnieku inspekcija; likumdošana pilsētu un lauku strādnieku darba aizsardzībai; skolas finansē valsts; baznīcas atdalīšana no valsts un baznīcas mantas nodošana pašvaldības orgāniem utt. Šī partija izvirza nacionālo ideju nevis tādēļ, lai nodibinātu garīgu aizbildniecību pār zemākajām šķirām, bet lai varētu konkurēt ar vācu sīkburžuāziju. Partija apvieno diezgan lielu latviešu sīkburžuāzijas daļu, un tai bija izcila loma domes vēlēšanās, kaut arī vēlēšanu likums atstāj aiz borta daudzus viņas vēlētājus.
Apmēram tāda pati programma kā Latviešu demokrātiskajai partijai bija arī citām demokrātiskajām organizācijām, piemēram, «Progresistu» un «Radikāli demokrātiskajai partijai», kuras tomēr maz bija manāmas.
Iepriekš minētā Baltijas konstitucionālā partija, kas nodibinājās 1905. g. 27. oktobri (tajā ietilpa: Monarhiski konstitucionālā partija Jelgavā, Liberāli konstitucionālā partija Liepājā un Konstitucionālā partija Igaunijā) un apvienoja visu vācu buržuāziju, mēģināja ievilkt savās rindās arī latviešus un krievus. Taču 1906. gada decembri tai bija 6500 biedru, kuru vidū tikai 189 krievi un 139 latvieši. Interesants ir šīs partijas sociālais sastāvs: tās rindās ir 400 fabrikantu, 1300 kalpotāju, ierēdņu, literātu, 560 tirgoņu, 1300 komiju, 500 patstāvīgu amatnieku, 1Š00 apakšmeistaru, strādnieku, mājkalpotāju. Muižniekiem ir sava īpaša pārstāvniecība, viņi šeit neietilpst, taču savās rokās tur visus pavedienus. Šī partija vistuvāk atrodas «monarhistiem», bet viņas programma (1906. gada augustā) sastādīta frāzēs, kas raksturīgas ar savu nenoteiktību (to vidū sastopami arī «liberāli» izteicieni), un līdzīga oktobristu programmai: «stingra» valsts vara un - sirdsapziņas, vārda utt. brīvība; administratīvo tiesu (Verwaltungsgerichte) ievešana un - pašvaldības orgānu patstāvība; pilsoņu tiesību vienlīdzība, bet ne vārda par muižnieku agrāro privilēģiju atcelšanu un par pašvaldības demokratizēšanu - par vissāpīgākajiem punktiem, kuru dēļ arī notika 1905. gada nemieri. Partijas programma nepieļauj pat tāda institūta kā patronāta atcelšanu.
Ņemot vērā tos aplamos uzskatus, kādi pastāv attiecībā uz dažiem atsevišķiem latviešu kustības jautājumiem, pie tiem jāpakavējas mazliet sīkāk. Vispirms par tā saukto «latviešu revolūciju». Nepieciešams konstatēt, ka 1905. gada atbrīvošanās kustībā nav raksturīgu nacionālu momentu; nav bijis latviešu revolūcijas, bija zemnieku kustība, vērsta pret muižniekiem un muižturiem; nav runāts par «latviešu republiku» un vēl jo mazāk par kaut kādām «360(!) latviešu republikām», bet bija - apmēram tikpat daudzos pagastos - agrāri nemieri, pie tam tika izvirzīta prasība pēc demokrātiskas pagastu pašvaldības. Lai iebiedētu krievu birokrātiju un sabiedrību, baroni saukāja par «republikām» tos pagastus, kuros nodibinājās pašvaldība.
Ļoti neasprātīgi izdomāts līdzeklis, bet baroni zināja, ko dara, un šim līdzeklim bija sekas, pie tam šausmīgas: - vairāk nekā 2000 apšautu zemnieku un nodedzinātu māju. Šī asiņainā sakarība darbojas arī vēl tagad, divus gadus pēc «latviešu revolūcijas», un vēl pagājušā 1907. gadā gandrīz ceturtā daļa no visiem nāves sodiem Krievijā - 350 no 1692 attiecās uz nelielo Baltiju, vairāk nekā Polijā, Sibīrijā un Kaukāzijā. Kopā ar baroniem 1905. gadā gāja arī latviešu lielburžuāzija. Tā ar vācu buržuāziju nodibināja savienību pret latviešu sīkburžuāziju un latviešu proletariātu.
Tālāk jautājums par latviešu autonomiju. Arī diezgan nopietni vācu publicisti dažkārt saka (un viņiem līdzi to atkārto arī krievi), ka latviešiem esot tieksme atdalīties no Krievijas; «slavofili» savukārt saskata, ka līdzīgas tieksmes esot vāciešiem. Lieki teikt, ka par to nedomā neviens, pat ne vācieši. Nedz piederība pie Vācijas, nedz pilnīga valstiska patstāvība nevarētu dot muižniekiem lielāku iespēju ekspluatēt zemniekus nekā tagad; šajā ziņā tālāk nav kur iet. Latviešiem atdalīšanās no Krievijas, protams, būtu pašnāvība.
Tādēļ latviešu buržuāzija vēlas zemsti, pašvaldību, gan demokrātisku, bet ar īpašuma un izglītības cenzu, lai nezaudētu vadību pār mazturīgiem zemniekiem un proletariātu; tā joprojām paļaujas uz krievu birokrātiju. Vācu muižniecība un buržuāzija un latviešu buržuāzija - abas grib autonomiju vai pašvaldību jautā jumos, kas attiecas uz tautas masu pārvaldīšanu; savus mērķus tās ietērpj nacionālā ideoloģijā, iededzina nacionālo naidu un konkurenci.
Proletariātam viena alga, kādas nacionalitātes ir valdošā šķira tas nepazīst nacionālas pretišķības, tam svarīgi tikai tas, lai valdošā šķira būtu mazāk retrograda, viņi tikai cīnās par apgabala patiesi demokrātisku pašpārvaldi, jo, vienīgi tādai pastāvot, visas valsis pārvaldes konstitucionālās kārtības dēj ir iespējams pacelt kultūru un labklājību, un šī kārtība rada iespēju vieglāk [realizēt] oficiālo likumdošanu nekā vietējā muižniecības un buržuāzijas autonomija.
Uz ko patiešām tiecas baroni, tas ir - uz Baltijas savrupību, uz veco landtāgu un privilēģiju atjaunošanu, uz krievu ietekmes samazināšanu; turklāt viņi vēlas, lai iespējami ciešāk saliedētos visas trīs guberņas, kurās viņi gribētu vienu kopīgu ģenerālgubernatoru, atsevišķu tiesu palātu un augstāko administratīvo resoru, cerēdami, ka tādā kārtā Baltijā vadošā loma piederēs vācu muižniecībai un vācu valodai. Baroni vēlas, lai noliktu atgriešanās atpakaļ pie 1886. un 1860. gadu laikiem. Latviešu buržuāzija un zemniecība, protams, nevar pievienoties šīm tieksmēm; buržuāzijai to realizēšana nozīmētu grūtāku konkurenci ar vāciešiem, zemniekiem - dzimtbūšanu. Latviešu buržuāzija drīzāk gribētu, lai trīs guberņas apvienotu divās - vienā latviešu, otrā igauņu iedzīvotājus, kas novērstu nepieciešamību lietot Vidzemē četras valodas, samazinātu izdevumus un atvieglotu konkurenci ar vācu buržuāziju. Praktiski latviešu buržuāzijas prasības nonāk nevis pie autonomijas, bet vienkārši pie zemstes. Kas attiecas uz latviešu proletariātu, tad viņam
autonomijas jautājums ir jautājums par patiesu demokrātisku Baltijas pašvaldību, kas vienīgā var radīt kultūras uzplaukumam nepieciešamos apstākļus, ir jautājums par konstitucionālu iekārtu visā valsti, iekārtu, no kuras drīzāk varētu gaidīt sociālu likumdošanu nekā no vietējās autonomijas orgāniem.
Ar autonomijas jautājumu sakarā arī trešais jautājums - par nacionālo naidu. Mēs jau redzējām, ka līdz pat pagājušā gadsimta 60. gadiem vispār netiek runāts par nacionālo antagonismu: pastāv gan antagonisms starp zemniekiem un viņu apspiedējiem - muižniekiem. Tanī laikā vācieši vēl dod latviešiem iespēju iestāties vācu tautības rindās, kas tolaik ir vienīgais labklājības avots. Bet līdztekus tam, ka aug latviešu pieplūdums pilsētās un viņu vēlēšanās baudīt visus kultūras labumus, līdztekus tam, ka vācieši viņos sāk saskatīt konkurentus amatniecībā, tirdzniecībā, rūpniecībā, - iezīmējas tieksme celt viņiem ceļā šķēršļus; vācieši kļūst nacionāli agresīvi. Un tad nu jaunlatvieši nāk klajā ar latviešu nacionālo ideju. «Nacionālais naids» sasniedz savu apogeju 70. un 80. gados. Pieplūdums pilsētās tomēr turpinās, rodas visi nepieciešamie nosacījumi kapitālistisko attiecību attīstībai, izveidojas latviešu lielburžuāzijas šķira un pilsētu proletariāta šķira, un sakarā ar to nacionālais jautājums pāriet jaunā fāzē. Ja vācu buržuāzija joprojām saskata latviešu buržuāzijas šķirā savu konkurentu, tad proletariātā viņi abi divi redz savu kopīgo pretinieku; nepieciešama savienība. Ap 1905. gadu latviešu un vācu konservatīvie jau iet .roku rokā cīņā pret latviešu proletariātu un pret latviešu buržuāzijas progresīvajām grupām, pret viņu presi, sabiedriskajām organizācijām u. t. jpr.; 1905. un nākošajos gados viņi kopīgi «nīdē latviešu revolūciju». Pirmās domes vēlēšanās (kurās proletariāts nepiedalījās) un otrās domes vēlēšanas (kad viņi vēl arvien domāja, ka proletariāts nevarot gūt panākumus) viņi vēl strīdas par to, vai domē jāsūtot vācietis vai latvietis. Taču trešajā vēlēšanu kampaņā, pēc iepriekšējo vēlēšanu pieredzes pārliecinājušies par strādnieku partijas lielo spēku, viņi jau nodibina savienību, un šī savienība ne tuvu nav nejauša; galvenajā nacionālajā jaatajumā - par valodu - ir sasniegta zināma vienošanās. Vācu «Baltijas konstitucionālā partija» jau atzīst «valodas noteikšanas brīvību skolās atbilstoši vietējo iedzīvotāju vajadzībām» un «vietējo valodu pieļaušanu sabiedriskajā pašvaldībā un valdības iestādēs».
Tomēr cīņa starp vācu un latviešu buržuāziju neizbeidzas. Cīņa notiek - ja ne uz nacionāla, tad uz saimnieciska pamata. «Nacionālo ideju», it īpaši vācu aprindās, izvirza tikai kā vadošo lozungu.
Vācu un latviešu buržuāzija tagad cīnās lielāko tiesu par tirgu, par valsts pasūtījumiem, par ienesīgām mācītāju (strīds par patronātu) vietām, par ierēdņu un kalpotāju vietām pašvaldības orgānos, rūpniecības uzņēmumos un muižās, par ārstu, advokātu vietām u. tml. Šajā ekonomiskajā cīņā vācieši propagandē - kā izstumšanas līdzekli - latviešu boikotēšanu. Rīgas pilsētas dome (kas atrodas vāciešu rokās), piemēram, dod vietas gandrīz vienīgi vāciešiem; Vidzemes landtāga locekļi esot norunājuši (vismaz tā ziņo avīzes) nepielaist latviešus amatos, kur gada alga lielāka par 500 rubļiem, un tā tālāk.
Vēl viens cīņas līdzeklis, ko praktizē baroni: vācu kolonistu - zemkopju, kalpotāju, mežsargu, pārvaldnieku - uzaicināšana no Pievolgas apgabala un no ārzemēm. Tomēr pagaidām tas tikai pa daļai devis vēlamos rezultātus; daudzi kolonisti, nesaņemdami apsolītās summas, bēg atpakaļ vai dzīvo nabadzībā. Kolonistu piegādāšanā aģenti nereti ir mācītāji.
Bez tam sabiedriskā cīņa koncentrējas ap pilsētu domēm galvenokārt lielās pilsētās; sīkajās pilsētās domju vairākums jau atrodas latviešu un igauņu rokās.
Bet nekādu sevišķu pārmaiņu valsts dzīvē no pārmaiņām domes vairākumā nav ko gaidīt, kamēr vēlēšanu likums nepielaidis plašākus sabiedrības slāņus pie vēlēšanām.
Mēs redzam, ka tautības ideju tagad izmanto saimnieciski savā starpā konkurējošas buržuāzijas grupas, lai maskētu savus nolūkus, lai pievilktu piekritējus un mākslīgi uzkurinātu t. s. nacionālo naidu. Tomēr cīņā pret proletariātu abas buržuāzijas grupas - kā latviešu, tā vācu - izvirza tautības ideju kā svētumu, kam jāapvieno visa tauta buržuāzijas vadībā, un uzbrūk proletariātam kā šī svētuma pretiniekam. Buržuāzijai tātad nacionālisma ideja kļūst par līdzekli nostiprināt varu pār tautas masām, un tā jau zaudē savu kulturālo nozīmi. Patiesībā latviešu proletariāts nepavisam nav pret tautības ideju, gluži otrādi, viņš pat to atjauno tās īstajā cildenajā nozīmē kā līdzekli kultūras attīstībā. Kultūra visvairāk vajadzīga proletariātam, tautas masām, pēc tās viņš tiecas visiem spēkiem, bet to uzņemt viņš nevar citādi kā tikai ar savu nacionālo valodu. Tautas masai nevar atņemt tās dzimto valodu, to nevar pārvācot vai pārkrievot, var tikai aizsprostot tai ceļu uz kultūru, bet tas pazemina visu zemes kulturālo līmeni un labklājību. Nacionālajai idejai Baltijas novadā būs nozīme tikai kā kultūras izplatīšanas līdzeklim, un tikai par tik un līdz tam laikam, kamēr tā kalpo šim nolūkam, nacionālā ideja kalpo tautai, sagatavojot tautu vēl augstākajai idejai, kas bez nāciju atšķirības aptvers visu cilvēci.
Pašā pēdējā laikā nacionālās cīņas gaitā Baltijā vērojama zināma pārmaiņa; cīņā sākas jauna fāze. Vāciešu vienotība, kas šķita tik stipra un nesaraujama, sāk irt. Vācu buržuāzija sāk apzināties, ka muižniecība nedz var, nedz arī grib aizstāvēt viņas intereses, kas ne tuvu nav identiskas ar feodālajām zemes īpašnieku interesēm. Vācu buržuāzija pamazām sāk atzīt, ka viņai izdevīgāk «dzīvot saderībā un mierā ar citiem baltiešiem», «kopīgi strādāt kopējai dzimtenes labklājībai»; viņai jau ir neērti kara un citi izņēmuma stāvokļi, kas izdevīgi baroniem, nomierinot zemniecību, izspiežot no tās augstās nomas maksas utt., bet kas bremzē tirdznieciskās un rūpnieciskās darbības attīstību un sašaurina kapitālistiskās apgrozības vērienu.
Arī nacionālā jautājuma sfērā šis jaunais virziens vācu buržuāzijas aprindās izpaudās dažās samierinošās tendencēs. Jau 1906. g. parādās neliela avīze «Das freie Wort», kas nacionālo problēmu Baltijā traktē tieši šādā garā un iespiež vairākus rakstus, kuri pauž latviešu nacionālās prasības pašu latviešu formulējumā. «Īsto vāciešu» spiediena rezultātā avīze tomēr drīz vien apstājās. Taču pēc neilga laika parādījās tādā pašā garā izdota dienas avīze (Rigasche Neweste Nachrichten).
Jāaizrāda, ka teorijā tagad gandrīz visas vācu partijas un gandrīz visa vācu prese atzīst, ka latviešu valodas lietošana esot pie)aujama pamatskolās (daži to attiecina arī uz vidusskolām), pagasta tiesās un pašvaldības orgānos. Praksē daļa šo prasību izpildīta jau sen; piem., pagastu darbvedībā visas sarunas ir notikušas un notiek latviešu valodā. Taču otra prasību daļa stāv ārpus vācu ietekmes sfēras; tāda ir, piem., latviešu valodas lietošana miertiesās un pārējās tiesās, apriņķu un guberņu administratīvajās iestādēs, latviešu valodas kā mācības valodas lietošana pamatskolās un vidusskolās u. tml. Bet arī tā latviešu nacionālo prasību daļa, kuras izpildīšana atrodas vāciešu rokās, arvien vēl sastop dažādus šķēršļus.
Tagadējā laikā dažās latviešu sabiedrības aprindās izvirza jautājumu, ka pie Tērbatas universitātes teoloģijas fakultātes jānodibinot latviešu un igauņu praktiskās teoloģijas katedra, lai sagatavotu mācītājus sprediķošanai draudzes locekļu valodā. Muižniecība šo nevainīgo vēlēšanos noraida, tāpat kā tā noraida prasību atcelt patronātu; viņa labi saprot, ka tādu mācītāju kadru radīšana, kuri labi prot draudzes valodu un labi pazīst draudzes vajadzības, un turklāt tiesību piešķiršana draudzei, lai tā pati izraugās savu sprediķotāju, nenozīmē neko citu kā daudzu ienesīgu vietu pāriešanu no muižniecības rokām latviešu un igauņu rokās.
Otrs aktuāls jautājums, kas attiecas uz to pašu nacionālās problēmas sfēru un ko var atrisināt, vāciešiem un latviešiem vienojoties, - tas ir jautājums par latviešu pilsētas teātri Rīgā, kur jau pastāv vācu un krievu pilsētas teātri. Izrādījās, ka vācu buržuāzija šajā jautājumā vairāk tiecas vienoties ar latviešiem. Rīgas pilsētas dome principā atzinusi, ka šī nacionālā prasība ir taisnīga. Un šajā gadījumā tā, protams, bija tikai piekāpšanās pret latviešu buržuāziju, kuras atbalsts vācu buržuāzijai stipri vien vajadzīgs pēdējā laikā, it īpaši pirms pilsētas domes vēlēšanām, kad viņas pozīcijas sākusi apdraudēt demokrātiskā sīkpilsonība, kas rekrūtējas no visām tautībām.
Pieminēsim vēl vienu nacionālu prasību, ko izvirza latvieši: uzrakstus latviešu valodā ielās, pilsētas piestātnēs, tramvajos utt.

PIRMAIS IEROSINĀJUMS PAR 1905. g. REVOLŪCIJAS VĒSTURES RAKSTĪŠANU

(IZ CIRIKAS SOC. DEM. PART. «SEKCIJAS» PROTOKOLA NO 17. II. 06.)

........... V.

K a s   m u m s   d a r ā m s   š e    ā r z e m ē s?

. . . . . R a i n i s :   Mums jācenšas savākt par revolucionārās kustības gaitu vispusīgas ziņas un statistiskus datus. Mums vajaga skaidru un plašu ziņu par kustību, piem., kad iesākusies kustība uz laukiem, kad tā griezusies pret mācītājiem u. t. t. Mums vajaga to pamatot un motivēt. Un še Cirikā mums tiešām būtu izdevība savākt pilnīgākas ziņas, jo še patlaban atrodas daudz cilvēku, kuri minētās kustībās ņēmuši dalību. Līdz šim mums ir tik «Düna Ztgas» ziņas. Ja mēs varētu šīs ziņas atspēkot, apgāzt ar statistiskiem skaitļiem un pareiziem datiem, pierādīt par nepareizām, - tad tas darītu vispārībā lielāku iespaidu nekā atsevišķi briesmu darbu apraksti, kuri bieži vien runā viens otram pretim. - Nedrīkst ieviesties un izplatīties melu ziņas par tik svarīgām parādībām kā, piem., Zemnieku kongress. Kaut gan viņš notika pilnīgi atklāti (un priekšzīmīgi), tad tomēr tāda avīze kā «Berliner Tageblatt» visā nopietnībā stāsta, ka latviešu zemnieku kongress esot proklamējis latviešu republiku. Tādas ziņas apgāžamas. Vajaga vākt ziņas un tad sastādīt lielāku dokumentārisku darbu, kuru vēlāk varētu izlietot vēstures rakstīšanai. - Bet lai tiešām materiālu vācēji nepalaistu dažas svarīgas ziņas un notikumus garām, tad vajaga sastādīt sevišķas jautājumu listes.
K u r š e v i c s:   Proponē izraudzīties vairākus cilvēkus, kuri lai listes sastādītu.
Sapulce izvēl komisiju, kurā tiek ievēlēti biedri: Rainis, Aspazija, Žvingulis, Rublis, Zeļenko un Kurševics.
A s p a z i j a:   Apstrādājamam darbam jāpiedod arī zināma piemērota forma. Formai jāpiegriež stipri liela vērība. Šis darbs jāpārtulko vismaz trijās valodās: vācu, franču, krievu.
Z e ļ e n k o:   Ja grib sastādīt Baltijas revolucionārās kustības vēsturi, tad vajaga daudz materiālu; tādus varētu dabūt no arķīva.
Ž v i n g u l i s:   Jautājumu listes un materiālu vākšana jāuzskata tikai kā priekšdarbs.
Č a u l e:   Materiāli dabonami arī no Bernes arķīva.
A s p a z i j a:   Darbu vajadzētu pasteigt, un tas ir iespējams. Uz materiālu vākšanu var rēķināt 3-4 nedēļas. Uzrakstīt varētu 2-3 mēnešos. Jāraksta būtu Blosa franču revolūcijas vēstures apmērā. Tā viss darbs tiktu gatavs apmēram 5 mēnešos. Steigšana priekš mums no liela svara; jo ātrāki, jo priekš mums labāki. Priekš vēstures interese būtu diezgan liela.
R u b l i s:   Materiālus jākrāj. Ja mēs to nedarām tagad, tad daudz aiziet bojā. Bet priekš vēstures, un sevišķi tik liela darba kā Blosa franču revolūcijas vēsture, vajaga daudz materiālu. Priekš lielākas vēstures mēs nevaram materiālu tik īsā laikā savākt. Tur vajaga daudz ilgāka laika. Bez tam šimbrīžam arī neieteicams tik lielu darbu rakstīt un tulkot, - tas neatmaksātos; ārzemniekiem tik pārāk liela interese priekš latviešu kustības nau. Tāpēc tagad ieteicams būtu rakstīt kādu brošūru un galvenām kārtām tik par pēdējiem notikumiem. To tiešām varētu tad visās valodās pārtulkot. Materiālus mēs, zināms, varam krāt jo plašus. Kad tie būs sakrāti, tad varēs rakstīt visu ko: gan vēstures, gan avīžu ievadrakstus.
Z e ļ e n k o:   Šis laiks, kamēr mēs te esam, jāizlieto priekš vēstures rakstīšanas. Vēlāk, kad atgriezīsimies Krievijā, mums vairs laika nebūs. Par tik liela darba sarakstīšanu kā Bloss šaubos. Proponē izdot brošūru, materiālu vākt.
A s p a z i j a:   Brošūru vai grāmatu rakstot, ļoti liela vērība jāpiegriež literāriskai formai. Stiprā mērā ar literārisku formu mums jāgriež uz viņu preses vērība. Nau jau teikts, ka, vienu grāmatu rakstot, mums jāizsmeļ viss materiāls. Rakstīt var par pēdējā laika kustībām. Bet jāraksta ne tikai brošūra. Brošūrai nevar piedot zināmu literārisku formu, un brošūrai piegriezīs maz vērības.
M ī l e:   To nevar noteikt. Galvenais - materiālu vākšana.

(IZ PROTOKOLA NO 20. II. 06.)

..... V ē s t u r i s k i   -   s t a t i s t i s k ā s   k o m i s i j a s   z i ņ o j u m s

Darbi izrādījušies diezgan komplicēti, tā ka nau bijis iespējams uz šo sapulci vēl jautājumu listes pagatavot. - Pamatīgāki tiek pārrunāts jautājums, vai krāt materiālus tūliņ bez listēm vai gaidīt listes. R a i n i s un daži citi biedri proponē nevilcināties, negaidīt listes, bet rakstīt savus ziņojumus tūlīt. No svara ir notikuma gaita, kura mums jāapraksta, un tā jau nebūt nemainīsies arī pēc listu sastādīšanas. Katrs lai raksta pēc saviem ieskatiem, apraksta savus iespaidus etc. Uz listēm dos atbildes uz specieliem jautājumiem. Otra biedru grupa (Žvingulis, Rublis etc.) proponē nogaidīt, kamēr listes būs sastādītas, lai nebūtu divkārtējs darbs. Ar listēm rakstītājiem būtu dota zināma dispozija, iespēja tūliņ dot plašu un noteiktu notikumu un parādību aprakstu.
Sapulcē no 7. III. 06. nolemj, ka jautājumu listes var dot arī «Savienībniekiem» kā privātām personām izpildīšanai.
Sapulcē no 19. III. 06. Rublis ziņo, ka listes gatavas un dabūjamas apstrādāšanai. Zeļenko ieteic viņas piesūtīt arī «Cоюзу союзовъ», kas arī vācot ziņas par Baltiju.

*

(IZ PROTOKOLA NO 26. III. 06.)

..... S t a t i s t i s k ā s   k o m i s i j a s    z i ņ o j u m s

R u b l i s  liek priekšā pēc iespējas ātri ķerties pie listu apstrādāšanas. Tā kā listu izdalīšana atrodoties šimbrīžam viņa rokās, tad viņš aizrāda, ka izsniedzis organizācijas listes tikai tiem biedriem, kurus tas personīgi pazīstot un zinot, ka tie darbojušies Baltijā kādā nebūt partijas organizācijā. Visiem biedriem tas listes nau izsniedzis tādēļ, ka nepazīstot dažus tuvāk un nevarot zināt, cik tie konspiratīvi. Organizācijas listes, kurās aizķerta partijas uzbūve, jātur pilnīgi konspiratīvi; līdz šim tomēr novērots, ka sekcijas biedru starpā ir arī tādi, kuri šo konspirāciju neievēro.
No biedriem tiek aizrādīts, ka šī konspirācija ievērojama tik attiecībā uz organizācijas listēm, bet nevis uz statistiskajām, kā to jau agrāk, pārrunājot šo jautājumu, sekcijas sapulce nolēma. Daži biedri protestē pret to, ka listu izdalīšana atrodas tik viena biedra, Rubļa, rokās, kurš tak nevarot visus biedrus pazīt, kādēļ varbūt daži biedri nevar organizācijas listes dabūt.
A n d r e j s   piebilst, ka šādas organizācijas listes var izdot vienīgi pati C. K. vai sekcija ar C. K. atļauju, jo tās aizķer tikpat partijas iekšējo dzīvi, kā arī tās ārējo uzbūvi. Sekcija kā tāda nevar tādas listes ne izdot, ne izdalīt. Ievērojot to, biedrs Rublis proponē: organizācijas listu izdalīšanu atstāt C. K. zināšanā, izņemot to pilnīgi no sekcijas pārziņas.
Sapulce pieņem Rubļa priekšlikumu.

*

Pēc tam vairāk it nekas par šo jautājumu sekcijas protokoļos nau atrodams. Kā visa šī ziņu vākšana izbeigusies - paliek nezināms. P.S.

EIROPAS KARA MOMENTĀ

PROTESTS PRET VĀCU S. D. NOSTĀŠANOS KARA PUSĒ

Ciriķē 4. un 6. septembri 1914. g. sanāca 24 dažādu grupu sociāldemokrāti un emigranti un pārrunāja, kā izturēties tagadējā kara momentā; pārrunas 6. septembrī notika uz sekošās rezolūcijas pamata. Tā kā īsā laika dēļ nebija iespējams viņu pēc sapulces aizrādījumiem pārstrādāt, tad ar balsu vairumu nolēma, lai viņas sacerētājs to publicē viņas tagadējā veidā. Tāpēc atbildību par rakstu uzņemos es, apakšā parakstījies

J. Rainis.

CIRIĶES SAPULCES REZOLŪCIJA

Sapulce atzīst, ka visi kari top vesti tikai par labu valdošām kapitālistiskām šķirām, kuras rada starptautiskas pretešķības, kādu nau dažādu tautu proletariāta starpā. Cieš no kara vislielākā mērā karu vedēju valstu proletariāts un viņa organizācijas. Visu zemju un tautību proletariāts tādēļ kopš savu organizāciju sākuma un paša sociālisma parādīšanās vienmēr izsacījies pret visiem kariem, protestēdams gan ar kara budžetu liegumiem, gan ģenerālstreikiem, gan citiem protestā veidiem, un atzinis tikai revolucionāru sacelšanos proletariāta labā par vienīgo pielaižamo kara veidu.
Sapulce atzīst, ka visu zemju un tautību proletariāts tāpat kopš savu organizāciju sākuma un sociālisma parādīšanās ir sapratis savu interešu pilnīgu kopību un starptautiskas vienošanās nepieciešamību cīņā pret kapitālismu visās valstīs un vienmēr uzturējis un centies jo plašāk izbūvēt starptautisku proletariāta solidaritāti un brālību, uzsvērdams, ka šis starptautiskums nebūt nerunā pretī dažādo tautību nacionālai, kulturelai un materielai patstāvībai, bet taisni prasa to kā soli uz priekšu vispārējā proletariāta progresā.
Izejot no šiem atzinumiem, sapulce atrod, ka vācu sociāldemokrātija, kura visus minētos pamata principus visā savā pastāvēšanas laikā bija ne vien atzinusi, bet, kā vadoša sociāldemokrātija, no kuras arī mēs mācījāmies, plaši propagandējusi, - tagad šī kara gadījumā piepeši ir atkāpusies no s. d. principiem, atvēlēdama valdībai uzbrukuma kara budžetu; nesperdama nekādus soļus pret karu, nedz atsacīdamās no mobilizācijas, nedz rīkodama ģenerālstreiku, nedz turpinādama aģitāciju pret šo karu, kurš taču ir tiešs uzbrukuma karš no vācu imperiālisma un uzplaukstošās rūpniecības pret konkurentiem Angliju un Franciju un ar nolūku iegūt brīvus tirgus Krievijā un kavēt tur rūpniecības uzplaukšanu.
Vācu s. d-ja attaisno šo karu ar tiem pašiem juridiskās diplomātijas pierādījumiem, ka jāatvairot krievu absolūtisma uzbrukums Vācijai, kamēr taču skaidri redzams, ka krievu absolūtisms tagad ir vājināts un nau uz karu sagatavots, kurpret Vācija no visām Eiropas valstīm ir visvairāk kara gatava, Vācu s. d-ja neievēro arī, ka Krievijā ir apzinīgs s. d. proletariāts, kuram kara briesmas būs grūtāk jānes nekā krievu absolūtismam; neievēro, ka krievu proletariāts jau sen un sekmīgi cīnās pret šo absolūtismu un cīņu izvedīs galā patstāvīgi; kamēr šis vācu uzbrukuma karš, kuru aiz patīgiem nolūkiem pabalsta vācu s. d-ja, var tikai traucēt cīņu pret krievu absolūtismu; vācu s. d-ja neievēro vēl to, ka vācu valdība uzbrūk ne vien Krievijai, bet pirmā kārtā Francijai un Anglijai, kur nau absolūtisma, bet gan daudz demokrātiskās režīms nekā pašā Vācijā. Būtu arī savādi domāt, ka prūšu junkurībai būtu nodoms gāzt Krievijā absolūtismu. Bez tam vēl Francijā un Anglijā ir spēcīgas sociālistiskas partijas, kas izsacījās pret karu un pret kurām nu karo vācu biedri.
Vācu s. d-ja neprotestē pat pret kara briesmām un vācu karaspēka necilvēcībām neitrālajā Beļģijā pie Luvenes izpostīšanas un citur, kamēr viņa vienmēr protestēja pret necilvēcībām pie vācu zaldātu dresēšanas. Viņa aiziet pat tik tāļu, ka sūta deputāciju, lai musinātu uz karu Itālijas proletariātu. Vācu s. d-ja ne vien neizmanto izdevīgo kara gadījumu, neprasīdama no valdības nekādas lielākas politiskas tiesības un brīvības, bet pat savus kapitālus, kuri bija nolemti pabalstiem streiku gadījumos, ziedo kara un viņa seku nolūkiem.
Vācu s. d-jas nesociāldemokrātiskā rīcība izskaidrojama vienīgi ar padošanos imperiālisma iespaidam un ar cerībām uz vācu rūpniecības pacelšanos pēc kara uz krievu, franču un angļu rūpniecības rēķina, līdz ar ko augtu vācu strādnieku algas. Bet ar to taptu nospiests zemākā stāvoklī proletariāts minētās kaimiņu zemēs un tā vācu proletariāts būtu izmantojis citus proletariātus, ar kuriem tas agrāk turēja brālību.
Šāda vācu s. d-jas atkāpšanās no proletāriskās solidaritātes un iestāšanās par karu un šaurām nacionālām interesēm ar uzbrukuma tendencēm ir spiedusi franču un angļu proletariātus uz savas tēvijas un demokrātiskā valdības veida aizstāvēšanu pret prūšu junkurismu, un tādēļ pārmetums franču un angļu proletariātam, ka tas beigās arī vedot karu, ir nepareizs. Vācu uzvara būtu militārisma un reakcijas uzvara, kurai sekotu vēl lielāka bruņošanās un katra progresa aizturēšana visā Eiropā.
Pamatojoties uz izsacīto, sapulce nāk pie gala sprieduma:
1. Ka nacionālām proletāriskām organizācijām ar visiem līdzekļiem jālūko nostādīt starptautisko proletariāta lietu atkal uz pareiza s. d-iska pamata, no kura to nobīdīja līdz šim vadošā vācu s. d-ja ar savu nepareizo un nepiedodamo rīcību.
2. Jāuzaicina tā vācu proletariāta daļa, kura vēl turas pie s. d. pamata principiem, lai viņa dara iespaidu uz savu vadību, ka tā atgrieztos pie pareiza s. d. stāvokļa ieņemšanas pret karu un par starptautisku proletariāta solidaritāti, kam ar entuziasmu sekos franču, krievu, angļu un arī latviešu proletariāts. Necerēdami uz šāda soļa sekām, mēs tomēr to darām aiz proletariāta solidaritātes jūtām.
3. Pretī vācu s. d-jas rīcībai krievu un latviešu proletariātam jāizmanto šis karš paša proletariāta labā, prasot no valdības sen prasīto un 1905. gadā izkaroto un apsolīto politisko brīvību dzīvē izvešanu un noteiktu garantiju došanu, ka tas taps izpildīts. Tātad jāprasa vispārēja politiska amnestija un personas, preses, runas, sapulču, biedrošanās u. c. brīvības un demokrātiskas pārvaldības sistēma visā valsts iekārtā, lai atraisītu proletariāta spēkus uz sekmīgu kulturelu un materielu attīstību, apkarojot absolūtismu iekšienē un atvairot vācu imperiālismu un militārismu no ārienes.
4. Jāizteic latviešu proletariāta uzskatus par viņa organisku piederību pie krievu proletariāta cīņas par jaunu sociālo iekārtu.
5. Jāizteic Krievijas mazo nāciju uzskatus, ka saskaņā ar vēsturisko attīstību, kura iziet uz Eiropas tiesisku nokārtošanos pēc tautību principa, arī Krievija jānokārto uz nacionālu autonomiju federatīva pamata, un Krievijas federācijai jātop par sastāvdaļu Eiropas valstu federācijā.

PROTESTA REZOLŪCIJA PRET NODOMĀTO LATVIJAS PIEVIENOŠANU VĀCIJAI

Reihstāga sēdē š. g. 5. aprīlī Vācijas valstskanclers paziņoja, ka neviens gan nevarot patiesi iedomāties, ka Vācija jebkad labprātīgi atkal nodotu reakcionārajai Krievijai Vācijas un tās sabiedroto atbrīvotās tautas starp Baltijas jūru un Volinijas purviem, vienalga, vai tie būtu poļi, lietuvieši, baltieši vai latvieši. Patiesībā Vācija pašlaik militāri okupējusi lielu Latvijas daļu, t. i., gandrīz visu Kurzemi.
Šī ar atbrīvošanas ieganstu pieteiktā Latvijas daļas vai visas Latvijas aneksija ir atklāta nāciju pašnoteikšanās tiesību aizskaršana, un pret to visa latviešu tauta - visas partijas bez izņēmuma - ceļ visnoteiktāko protestu, turklāt ne vien latvieši krievu valstī, bet arī ārzemēs, kur brīvai ieskatu izpausmei nekādi ierobežojumi nav iedomājami. Latvijas sociāldemokrātija jau 1915. g. septembri protestēja pret aneksijas plāniem, kad tos propagandēja tikai vācu reakcionārā prese un kad tie vēl nebija guvuši sankciju no valstskanclera mutes.
«Atbrīvošana» no reakcionārās Krievijas ar ne mazāk reakcionārās, tikai mērķtiecīgāk un spēcīgāk organizētās, ar savu (poļu, dāņu, elzaslotringiešu) nāciju apspiešanas politiku pazīstamās Prūsijas palīdzību nevilina mūs, latviešus, jo mēs zinām, ka arī Krievijā reakcija savus veiklākos organizatorus iegūst no vācu-baltu muižniecības.
Mēs paši septiņus gadsimtus esam nesuši šis reakcionārās muižnieku kliķes jūgu, kura, kaut arī skaitā pavisam niecīga - 1% no visiem iedzīvotājiem, - ar savu organizētību pratusi līdz šim laikam saglabāt īsti viduslaicīgas privilēģijas. Šī vācu-baltu muižniecība un tās vadītā vācu pilsonība (vācu-baltu zemniecības nav), kopā tikai 150000 cilvēku jeb 3% no iedzīvotāju kopskaita, ir tie, kas sevi dēvē par baltiešiem un kurus valstskanclers maldīgi apzīmē par tautu.
Mēs, latvieši, atbrīvošanu prasām ne kā atraušanu no Krievijas, bet gan kā brīvu nacionālu attīstību uz latviešu valodas un īpatnību pamatiem, kāda mums iespējama visas Latvijas (Kurzemes un Vidzemes, un Vitebskas latviešu daļas) politiskas autonomijas ietvaros un krievu valsts savienībā.
Latvijai atraušana no Krievijas nozīmētu atraušanu no ekonomiskās dzīves nosacījumiem. No modernā attīstībā ierautas, kulturāli un saimnieciski augstu stāvošas zemes Latvija tiktu nospiesta līdz agrāram novadam, ko Vācija tikai ekspluatētu un kas turklāt vēl būtu pakļauts varmācīgai vācu kolonizācijai un latviešu zemes atsavināšanai.
Krievijai Latvijas atraušana nozīmētu atgriešanu no jūras, t. i., Krievijas patstāvīgās saimnieciskās dzīves apslapēšanu.
Eiropai tā nozīmētu ilgstošus kara draudus, jo nākošā, brīvā Krievija neļaus sevi noslāpēt.
Ar visiem demokrātiskajiem elementiem vienoti brālīgā cīņā par šo nākošo, brīvo Krieviju, mēs, latvieši, jau 1905. g. panesām visas vācu-baltu muižnieku vadītās kontrrevolūcijas šausmas; un tagad, kad vācu valdība šīs, kā arī reakcionārās prūšu muižniecības centienus atzinusi par savējiem, mēs šo cīņu turpinām. No šīs cīņas, nevis no vienas vai otras valdības mēs ceram atbrīvošanu - brīvu Latviju brīvā Krievijā.
1916. g. aprīlī.

PASKAIDROJUMS NO STOKHOLMAS IZGĀJUŠĀS INTRIGAS LIETĀ

Šinīs dienās prese ziņoja par kādu no Stokholmas izejošu deklarāciju, kura saucas «Krievijas sveštautu palīgā sauciens». Šī deklarācija teicās runājam arī latviešu vārdā un ir parakstīta no kādas «latviešu grupas Šveicē».
Latviešu Komiteja Šveicē, kā Šveicē dzīvojošo latviešu kopējā nacionālā organizācija, tura par savu pienākumu dot atklātībai šinī lietā sekošu paskaidrojumu:
Latviešu Komiteja Šveicē paskaidro visnoteiktākā kārtā, ka ne Komiteja, ne cita kāda latviešu organizācija vai politiska grupa Šveicē nau ņēmuši nekādu dalību minētā Stokholmas deklarācijā. Šinī deklarācijā latviešus reprezentējošā «latviešu grupa» Šveicē ir tikpat pēc formas kā pēc satura pilnīga mistifikācija.
Pret šādu latviešu vārda izmantošanu nepareizu uzskatu izplatīšanas un atklātības maldināšanas nolūkā Latviešu Komiteja Šveicē protestē asākā kārtā.
Latviešu Komiteja protestē pret latviešu tautai ļaunprātīgi uzspiesto pārliecību, jo Stokholmas deklarācijas tendence stāv tiešā pretrunā ar visas latviešu tautas vienprātīgi ieņemto, deklarācijas inscenētājiem it labi pazīstamo stāvokli.
Deklarācija nepārprotami cenšas Vācijas pēdējā laikā proklamētos, ar tautu pašnoteikšanās tiesību nesavienojamos aneksijas plānus morāliski attaisnot un nostādīt kā ar šo tautu gribu saskanošus kultūrdarbus.
Ka tiešām tas ir šīs intrigas īstais nolūks, redzams jau no tā vien, ka tā parakstīta no ļaudīm, kuri (kā Silvio fon Brederihs), lai gan Krievijas pavalstnieki, taču pa kara laiku uzturas Vācijā un aģitē par Latvijas aneksēšanu.
Šādu nodevības ceļu latviešu tauta neiet un negrib iet, nemaz nerunājot par to, ka latviešu tauta nekad neies kopā ar Baltijas junkuriem un vēl no tādas sugas kā deklarācijas parakstītāji S. fon Brederihs un F. fon Rops.
Caur šiem tipiskiem priekšstāvjiem reprezentētie Baltijas junkuri bija tie, kas vienmēr Krievijā organizēja visvarmācīgāko reakciju un nacionālo apspiešanu. 1905. gadā Baltijas junkuri līdz ar abiem deklarācijas parakstītājiem uzstājās kā reakcijas goda kazaki un bestiālās pretrevolūcijas sarīkotāji.
Tagad, kad viņi vairs nevar rēķināt uz krievu reakciju, tagad, kad viņi savu lomu izspēlējuši, kad viņiem no Krievijas demokratizēšanas sagaidāma viņu līdzšinējā stāvokļa galīga satricināšana, - tagad viņi redz savu vienīgo glābiņu prūšu aneksijā. Un, tā kā šī aneksija proklamēta tautas atsvabināšanas vārdā, tad arī Baltijas junkuri tagad izmēģinājas tautu atsvabinātāju lomā.
Bet, kā līdz šim, tā arī tagad latviešu tautai nau nekā kopēja ar šo junkuru politiku. Latviešu tauta vienmēr cīnījās un cīnās arī tagad par savas šaurākās kā plašākās tēvijas brīvību. Latviešu tauta nekad neredzēja un neredz arī tagad sava nacionālā jautājuma izšķiršanu Latvijas atraušanā no Krievijas, bet gan vēl gūstamā plašā autonomijā Krievijas valsts savienībā. Latviešu tauta nekad nemeklēja un nemeklēs arī tagad savu nākotni pretstatā pret Krieviju, bet gan kopā ar demokrātisko Krieviju, kura vienīgā var nest brīvību Krievijai un Krievijas sveštautām.
Katru aizdomu, it kā latviešiem varētu būt kas kopīgs ar Stokholmas deklarāciju inscenējušiem junkuristiem, «tautu atsvabinātājiem», latviešu tauta atraida kā apvainojošu apmelojumu.

ATSKATS UZ KĀDU NEIZDEVUŠOS SABIEDRISKU MĒĢINĀJUMU

«Jaunais Vārds» laipni uzņēma jau laikus paziņojumu par manu izstāšanos no «Latv. Komitejas Šveicē». Tagad - aiz neveselības stipri novēlojies - lūdzu telpas dažiem aprādījumiem, kuriem vajadzēja būt personiskiem un ietilpt vēstulē; bet, kad nu par Komitejas konfliktu faktisko pusi būs jau rakstījis b. Cinis, varēšu aizņemt arī dažus vispārējus jautājumus, gan ciešā sakarā ar Komitejas gaitu, - un tā nu te atskats.
Komiteja izbeidzās aiz nesaskaņām s. d. un pilsonisko locekļu starpā. Tomēr galvenais mērķis tika veicināts: aizstāvēt še latviešu tautu kā patstāvīgu tautu ar savu valodu un kultūru un savu teritoriju Latviju - pretī uzmācīgam uzskatam, it kā tur būtu tikai vācu provinces ar vācu kultūru. Tika kā pirmais klajā laists protests pret Kurzemes aneksijas nodomiem (kas taisnojas ar to uzskatu), tad protests pret Brederihiem un Ropiem kā latviešu tautas aizstāvjiem, tika formulētas latviešu pozitīvās prasības Latvijas autonomijas projektā un īsā memorandā. Bet jau tūliņ pēc un dēļ aneksijas protesta uzstājās viens no s. d. locekļiem (J. Kļava), un arī autonomijas projekts netika tāļāk virzīts aiz iekšējām nesaskaņām.
Otrā Komitejas mērķa veikšanai: iepazīstināt ārzemes ar latviešiem - nevarēja vairs ne tik saskanot domas ne par līdzekļiem, ne virzieniem. Bij nodomāti: laikraksts, informācijas birojs, brošūru izdošana. Brošūras sarakstīja b. Cinis un A. Krauze-Ozoliņ kdze; uz izdošanu vēl jāgaida. Citi nodomi tika aizkavēti, jo jau no paša sākuma pils. dem. loc. A. Krauze-Ozoliņ kdzes grupa veda pirms neredzami, tad arvien atklātāku savu privātpolitiku kopa ar izstājušos A. Ķēniņ kdzi un viņas uzdevumā, bet lūkoja segties ar Komitejas vārdu.
Tā bij visa kopējā darbība, ja negrib skaitīt līdzi, kā es to daru, to lielo domu saviļņojuma darbu, kurš parādījās Komitejas mērķu pārspriešanā un vēlēšanās.
Tagad katris var strādāt no Komitejas neierobežots, un jau manāmi nošķiras darbības virzieni: pils. dem. grupa ar bij. Komitejas sekretāri A. Krauzi-Ozoliņ kdzi priekšgalā savienojas pilnīgi ar A. Kēniņ kdzes grupu un darbojas šīs pēdējās vadībā un uzdevumā; dibina, kā lasāms avīzēs, naudas vākšanu un jaunu patronātu pār Latviju un tiecas ar kambarkungu un filiāļu palīdzību pāri pār Šveices robežām apņemt visu Eiropu. -
Ne tādā lieliskumā, bet laikam uz vēl drošākiem, gluži tirdznieciskiem pamatiem nodibinājis nupat, kā raksta «Baltija», dep. J. Zālīts Anglijā komiteju un cerē, ka latviešu tirgotāji visvairāk veicinās Eiropas iepazīstināšanu ar latv. kultūru, protams, ar vecāko padomnieku uti profesoru palīdzību. -
Bez visa lieliskuma turpretī daži biedri še, Šveicē, lūko nodibināt interesentu grupu ar politiski zinātniskiem mērķiem marksistiskā garā un meklēt saskaņu ar veca internacionāli.
Beigās - oficiālā partija neņem nekādu dalību Latvijas un latviešu jautājumos.
Tagad arī es varēšu skaitīties par atsvabinātu no pienākuma, kurš mani turēja un nelaida pie mana darba vairāk nekā gadu; varēšu brīvi uzelpot, cik jaus vēl veselība - strādāt mana paša veidā priekš lieliem latviešu jautājumiem un piegriezties atkal literatūrai.
Bet pirms man jāsaka vēl par savu dalību kopējā Komitejas darbībā, un te nu jāatzīstas, ka es esmu piedalījies, tikai sacerēdams protestu pret Kurzemes aneksiju un tad pūlēdamies ar savām vēstulēm veicināt savstarpējo saprašanos - kā vēlreiz jāatzīstas - bez panākumiem. Bet, tā kā tiem jautājumiem ir atklātības nozīme, tad savas vēstules es laistu klajā, ja vien viņas man tiktu dotas ieskatam no saņēmējiem, kuriem nerūpētu viņu izlietošana citiem mērķiem. Man nau sekretāra, un pats es nespēju pārrakstīt savas vēstules aiz viņu daudzuma.
Es runāju par savu «pienākumu», - to tā man paskaidroja arī visi, kas pie manis griezās, sevišķi - kad es jau reizēm biju atteicies. Un lai kā, lai cik maz - es pēc savas spējas esmu darījis savu pienākumu arī še - pret latv. lietu un vienības uzturēšanu viņas labā, esmu pūlējies pievilkt arī pamatšķirai nenaidīgo pils. demokrātiju, kas citkārt sūdzas par atstumšanu, esmu vienmēr un visur viņai draudzīgi pretī nācis, - bet, kad še pils. demokrātijas priekšstāvji labāki iet kopā ar pamatšķiras pretelementiem un viņiem drīzāk pieņemama to nekā pamatšķiras vadība, tad ilgākas kopā iešanas un vairāk vienības no manis nevar prasīt, - man cits ceļš: līdz ar pamatšķiru. Es varu tikai vienmēr aizrādīt, ka pa šo ceļu galā būs jāiet arī pils. demokrātijai, jo šis pamatšķiras ceļš aizved uz nākamo, arī latviešu tautas kultūru; bez visas latviešu tautas kultūras nau latviešu tautas kultūras.
Bet, kad tik nelieli panākumu bij kopējai darbībai komitejā, vai tad tie jel maz attaisno Komitejas dibināšanu un kopā iešanu ar pils. elementiem, kuri tāpat saduras ar pamatšķiras pretiniekiem?
Iepriekš atbildes jāatraida pārpratums, it kā Komiteja būtu mākslīgi dibināta šai kopā iešanai vai ka tā būtu tik mana ideja. Visas kolonijas emigranti - biedri ar itin maz izņēmumiem (no ap 60 - tik 5) sajuta instinktīvi apvienošanās vajadzību, un viņi, emigranti, ievēlēja Komitejas sastāvu tādu, kāds bij jāpieņem; viņi ievēlēja ar lielu balsu vairākumu pils. dem. A. Krauzi-Ozoliņ kdzi, kura tad arī palika par Komitejas sekretāri; un gandrīz ar pusi balsu arī A. Ķēniņ kdzi, kura tik uz manu ierosinājumu kā pretsociālistisks elements atteicās.
Atbildot uz augšējo jautājumu, var teikt gluži vispārīgi: izšķirošs katrā lietā ir ne panākums, bet pienākums. Un arī kolonijas to sajuta, kad vienojās aizstāvēt latviešu lietu šinī brīdī, kad praktiski pilsoņi zin tik baidīties un brīdināt no romantiskas aizraušanās līdz latviešu valsts idejai un kad nepietiek ar tautiskas kultūras nicināšanu, bet viņai jātaisa ceļš, ko pilnīgi spēj vienīgi pamatšķira.
Komiteja izauga dabiski laikā un dotos apstākļos un ir reizē interesanta parādība - pirmais mēģinājums, kaut arī cik sīks, kaut arī neizdevies mēģinājums izšķirt jautājumu par tādas tautas organizēšanu uz kultūras vienību, kurai nau valsts vienības. Jūtas dara interesantu šo sīciņo parādību, - valsts jūtas; tādēļ gribu vēl pie tās pakavēties.
Pašā kara sākumā bij noprotams, ka pienācis izšķirošais brīdis arī Latvijai, kur viņai jātop par pieaugušu patību citu tautu starpā vai jānogrimst 2 miljoni lielā, nepatstāvīga un kulturāli mazvērtīga pūļa kārtā, kurš būtu tikai izmantu materiāls citām, lielākām tautām. Tad arī jau septembrī 1914. gadā tika noturētas divas sapulces Cīrihā, kur es centos pierādīt, ka nepieciešami latviešiem ieņemt stāvokli un izteikt savas prasības, kuras satecēja Latvijas autonomijas jēdzienā. Bet tad tāds latviešu jautājums bij vēl pārāk neparasts, un partija viņam nepiegrieza vērības. Savas rezolūcijā izteiktās domas es nevarēju laist klajā presē aiz neatkarīgiem iemesliem; varbūt viņas parādīsies vēlāk.
Kad gadu pēc tam Kurzeme bij jau ieņemta, Cīrihā atkal tika pacelts šis jautājums un nu jau kā par koporganizācijas dibināšanu ar diviem augšējiem mērķiem: atstāvēt latviešu lietu un iepazīstināt ar latviešiem ārzemes. Tad arī vēl pagāja pusgads pārspriešanā un uzskatu noskaidrošanā, - ārēji neauglīgs, iekšēji viļņojošs un darbīgs domājošiem emigrantiem, citām aprindām pilns intrigu. -
Šie abi mērķi prasīja demokrātisku darbības veidu: pirmkārt, vajadzēja pievilkt visus koloniju locekļus, arī pils. demokrātus, lai protesti un prasības būtu plašāki: latviešu dieta - var būt tikai demokrātijas lieta, un šī bij jāaizstāv visiem tāpat kā pamatšķiras vadībā 1905. g. piedalījās arī pils. demokrāti ne vien latviešu rakstnieku un mākslinieku sapulcēs un rezolūcijās par latv. autonomijas prasībām, bet arī skolu komitejās.
Otrkārt, šie mērķi prasīja (tā saprata lielais vairākums un arī es), lai nodibinātos še, Šveicē, nevis atsevišķu personu grupa, bet visu koloniju koporganizācija. Man lika priekšā, un man tiešām būtu bijis daudz vieglāki, uzstāties kopā ar mazu grupu interesentu, literātu vai vienam pašam, - bet es, pēc dabas demokrāts, domāju, ka vienmēr labāk, kad masa pati darbojas, ka tam lielāks svars, ka nau nekad jāuzspiež viņai aizgādnība, arī ne garīga.
Šinīs mērķos izteikts tas, kas attaisno Komitejas dibināšanu un dara saprotamu viņas iznīkšanu. Vainīga bez visa cita bij arī nepietiekošā sazināšanās starp Komiteju un kolonijām, - nodomāta viņa bij, bet prasīja par daudz laika un darba no sekretāra; tā atslāba koloniju interese, un Komiteja palika viena. Un taisni šī pastāvīgā sazināšanās, man vismazākais, likās jo svarīga: viņa būtu ierosinājusi arī joprojām latviešu kultūras domas mošanos un attīstīšanos kaut arī vismazākā ēnainākā stūrītī - emigrācijā. Un emigranti, lai viņi paši sevi mūžīgajā sarūgtinājumā kā noliek, tomēr ir mūsu tautas zieds, kaut arī norauts no zaļa tautas koka un aizmests prom tāļi; visi šie proleti ir tomēr ideālisti, kas visu ziedojuši priekš lietas, partijas, pamatšķiras, ko pilsoņi vis nevar teikt par sevi un savu lietu. Šie pamatšķiras cilvēki drīkst runāt arī savu vārdu. Un ir gan vērts, kad pūlas viņus pievērst latvības lietai, lai tie to uzskata par savu lietu, tā kā tā ir pamatšķiras lieta.
Bij vēl trešais mērķis, kas attaisnotu Komitejas dibināšanu, - gan tas bij neizteikts kolonijām un pašai Komitejai varbūt neapzināts, varbūt pat neatzīts, bet man viņš bij galvenais un jau kopš sen: - latviešu pašu iepazīstināšana ar latviešu lietu, teiksim vairāk: latviešu tautas pašapzināšanās, tautas jušanās par patību, latviešu dvēseles pieaugšana uz vīrestību. Šis lielais mērķis man likās veicināms ar visiem līdzekļiem, arī ar šo vismazāko.
Šis mērķis ir arī mūsu tautai un viņas pamatšķirai, lai arī neapzināts, jo viņš nau nekas cits kā pats dzīvības instinkts, kāds ir katrai organiskai būtnei. Un tauta ir organiska būtne, ne tikai ļaužu pūlis; - lai par to nemaldās, maldīšanās nestu rūgtus augļus. Lai man tādēļ atļauj par to minēt vēl kādu vārdu šinī vietā vai nevietā.
Cilvēce ir organizēta organiski tautās, ne mehāniski pūļos. Pār tautu eksistenci nevar tikt pāri, viņas noliedzot. Cilvēces nacionālam attīstības posmam nevar pārlēkt pāri, ielecot beztautu kosmopolītismā. Tā ir tikpat neloģiska, t. i., nedialektiska un neevolucioniska, domāšana pretī attīstības likumiem, kāda parādījās savā laikā pie krievu narodņikiem, kas gribēja neiet cauri kapitālisma posmam un taisni ielēkt sociālisma iekārtā, - patiesībā viņi būtu ielēkuši tikai obščinā. Tā arī tagadējie kosmopolīti, atsacīdamies no savas tautas, ielēktu ne nākotnes beztautu valstī, bet tikai citā, apspiedējā tautā. Tagadējais attīstības posms prasa ne tautu pašiznīcināšanos, bet tautu nokārtošanos nacionālās valstīs, lai sasniegtu savu pilnīgu attīstību. Šīs nacionālās valstis vienotos arvienu lielākās federācijās, līdzi apņemtu kontinentus un cilvēci, un tur izaugtu varbūt jaunas, lielākas tautas ar jaunām valodām, varbūt ar vienu kopēju un citām individuālām valodām. Bet arī tas nebūtu mehānisks kosmopolītisms, bet organiskas būtnes un būtņu vienības. Tas ceļš ir garš, un viņš viss jāiziet cauri, nevar nolemt, ka šodien jau ir gals sasniegts. Tā nau loģiska domāšana, bet garīga kūtrība, kas māna sevi ar fantāzijām. No tā pamatšķirai kā progresīvākai visvairāk jāsargājas.
Katrai, arī latviešu tautai ir šis dzīvības instinkts: neiznīkt, attīstīties, tapt par patību un augt uz vīrestību. Tā ir mana pārliecība, un to man pierāda pati pamatšķira un strādniecības un partijas lielās cīņas par sabiedriskās dzīves jauniekārtu, ar kurām latviešu tauta jau aug uz vīrestību.
Šo dzīvības dziņu tautā veicināt - materiāli, kulturāli, garīgi - ir augstākā tautas politika. Kurai šķirai piekrīt vadošā loma tautā, tai jāved šī politika. Kura šķira interesējas par tautas lielām lietām un ne par saviem veikaliem vien, tā attīstās. Kura šķira spēj pacelt savu lietu visas tautas augstumā, tā uzvar. Bet kura šķira, būdama vadītājas lomā, atsakās no tautas lielo jautājumu izšķiršanas: uzturēt un attīstīt tautas kultūru, tautas patstāvību, tautas eksistenci, - tā šķira ne vien kaitē sev ar ideālisma trūkumu un zaudē vadītājas lomu, bet tā novelk lejā. arī visu tautu. Cita šķira nespēj uzņemties visu viņas vadītājas lomu (jo šī loma taču ir vēsturiski dota); cita šķira uzņemsies vairāk, nekā spēj nest, un galā izlietos šo atrasto priekšrocību tikai savu šaurāko interešu labā. Vai arī tautas lielo jautājumu pārzināšanu piesavināsies gluži sīkas privātpolitiķu kliķes, un tad traģēdijas gals top smieklīgs.
Mūsu tautā un mūsu laikā vadītājas loma pieder pamatšķirai: viņa ir tautas lielākā daļa (3/4), un viņa ir progresīvākā daļa, kurai visvairāk dziņas uz attīstību, t. i., uz kultūru, un tamlīdz uz attīstības šķēršļu novēršanu, uz cīņu, uz dzīves jaunu un brīvu nākotnes iekārtu. Mūsu pamatšķiras priekšgalā stāv strādniecība un viņas organizētā ja partija: tām jāved visas tautas politika, jāreprezentē un jāaizstāv visa tauta, jārūpējas par tautas lielām interesēm; patstāvību, kultūru, valsts iekārtu - par latviešu lietu; tām jānāk skaidrība ne vien par šodienas interesēm, bet jo vairāk par tautas nākotni, par vēlamiem mērķiem un ideāliem, par līdzekļiem, par nākamo tautas organizāciju un viņas dzīves izteiksmes veidu valstī. Šis laikmets saprot dzīves izteiksmes veidu valstī - tik kā autonomiju, tātad būtu vispirms jāprasa autonomija.
Mans uzskats šinī lietā izteikts manā protestā pret Kurzemes aneksiju, un ar brīvu Latviju brīvā Krievijā es domāju demokrātiski organizētu Latviju tādā pat demokrātiski un federatīvi organizētā Krievijā nemantojamu valsts vadības reprezentācijas sistēmu. Cīņa to tad var panākt, divdesmit gadus atpakaļ iesāktā, kura sāksies un jāsāk no jauna itin drīz.
Strādniecībā, sevišķi partijā, bij tendences atteikties no latviešu tautas lietas, no kultūras veicināšanas; atstāt tautas lietu pilsoņiem, neprasīt nacionālu autonomiju, bet tikai teritoriālu, kur tad vadība piekristu citai lielai tautai; nedomāt par tautas nākotni, bet tikai par savu šodienu - tā bij šauro praktiķu un kūtru šablonistu reālpolitika, bet nepiedalīšanās pie jautājumu izšķiršanas un pie darba un gribēta īsredzība ir vienmēr smaga politiska kļūda. Šo kļūdu vismazāk drīkst darīt pamatšķira un vismazāk šinī laikā, kad jāgatavojas uz cīņām par jauniekārtu, kur atkal pamatšķirai būs jāvada visa tauta. Jo nau citas šķiras, kam būtu cīņas spars un vajadzība pēc dzīves iespējas. Pamatšķirai jākopo un jāvieno visa tauta, tā viņa kopo un vieno pati sevi un tā top stiprāka uz uzvaru. Bet jāsteidzas, ir laiks!