RAINIS

III. 1922 - 1929

NO LATVIEŠU SOCIĀLDEMOKRĀTISKĀS PRESES BĒRNĪBAS

Kad runā par mūsu presi, tad runā par viņas vajāšanu. Visur proletariāta cīņas par savu lomu vēsturē, jā, pat par savām cilvēktiesībām vien - ir sevišķi grūtas un prasa tik daudz upuru no viņa kā gan ne no vienas citas šķiras, kas uznāk uz pasaules skatuves. Šī cīņa niknākā no visām šķiru cīņām, jo viņa pēdējā; viņa grib iznicināt pašas šķiras un viņu iespējamību.
Prese izcēlusies proletariāta cīņā tā kā nevienā citā cīņā, un tam līdzi arī preses vajāšana. Kapitālistiskā iekārta preses vajāšanu organizējusi un ievedusi kā sistēmu, sirdsapziņas un pārliecības izdeldēšanu un samaitāšanu. Tas ir viens no 19. gadu simteņa bēdīgākiem panākumiem. Lielā kapitālistiskā pasaules karā ļaužu apkaušana gan izdarīta nesamērojami lieliskākos apmēros nekā senos laikmetos, bet tas tik tādēļ, ka senatnē nebija tik pilnīgu izdeldēšanas ieroču un nebija arī tik daudz apkaujamo ļaužu materiāla: zemes virsus nebija vēl tik bieži apdzīvots. Oriģināls turpretī ir kapitālisms 19. gadu simteņa preses vajāšanā, t. i., sirdsapziņas izdeldēšanā, jo drukātais vārds tā nau apspiests ne tumšākos viduslaikos; līdz pat vēl franču revolūcijai bija preses brīvība; visasiņainākos giļotīnas laikos monarhisti un reakcionāri izdeva savus laikrakstus un rakstīja nesavaldītā uzbrūkošā valodā. Tagad visas valdošās partijas lieto preses spaidus, it sevišķi mazattīstītās zemēs.
19. gadsimteņa 90. gados dzimstošai latviešu sociāldemokrātiskai presei bij jāiztura trejkārtīgi spaidi: no krievu cariskās valdības, no vācu muižniecības un no latviešu pilsonības. Strādnieciskās šķiras apziņas psiholoģija arī vēl nebija necik nostiprinājusies. Tā var saprast, ka pirmie sākumi bij ļoti vāji un nedroši, un pirmās tapšanas laikmets vilkās diezgan ilgi.
Sociāldemokrātiskā prese sākās kā nelegāla, aizliegta literatūra un parādījās nelielās lapiņās, «skrejošas lapiņas» viņas sauc vāci; viņas bija hektografētas, vēl nebija   d r u k ā t u   izdevumu. No šis paaudzes reti kāds viņas būs redzējis; savādi tagad izliksies strādniekam, ka ar tādām reti dabūjamām, grūti salasāmām lapiņām bij jāiztiek veselas lielas šķiras propagandai. To jau nemaz nevar iedomāties, ar kādām sirds trīsām, ar kādu laimīgu uztraukumu katra tāda lapiņa tika saņemta kā skrejošs evaņģēlijs! Un ar kādu uztraukumu un sajūsmu viņas vēl tika rakstītas un pavairotas ar visnepilnīgākiem hektogrāfiem! No lapiņu tintes rokas tapa zilas, tā bij jau nozieguma zīme. Un ar kādām briesmām šos noziedzības augļus ieraudzīja godīgi pilsoņi! Tie bij tiešām zili brīnumi! Tik pārsteidzoši jauna un negaidīta likās visa šī kustība strādniekos, kuri taču bij tik rāmi un mierīgi, un neizglītoti. Mietpilsoņi ar tādām bailēm skatījās uz šīm lapiņām kā Targaļa ļaudis uz Gunas burvja šķidrautu.
No kurienes nāca šis pārsteigums? Te vajadzēja arī būt kādai burvībai? Tas būs ārzemnieku izgudrojums. Būs no ārzemēm uzpirkti aģenti, tik nez no kādām; tikai pēc desmit gadiem izrādījās mietpilsoņiem, ka strādnieki uzpirkti no -   j a p ā ņ i e m.   Tāda bij toreiz pilsoņu saprašana par Latvijas sociālām parādībām, kas bija nobriedušas, viņiem nezinot.
Nelegālā sociāldemokrātiskā prese cēlās no «Jaunās strāvas» un «Dienas Lapas», kuras ap sevi pulcēja visus pēc izglītības un brīvības alkstošus garus, kas bija pieejami sajūsmībai un pašaizliedzīgam darbam priekš darba tautas, strādniecības. Šie darbinieki bija sākumā pa lielākai daļai intelektuāļi (aiz jocīga pārpratuma mēs pēc krievu parašas sakam: inteliģenti, - Eiropā par to smejas): skolotāji, studenti, vidusskolu skolnieki, - tikai reti strādnieki. Nelegālā literatūra pabalstīja tanī ziņā legāli izdota «Dienas Lapu», ka norādīja skaidri strādniecības centienus un mērķus, par kuriem legāli varēja runāt tikai aplinkiem.
Kad parādās pirmais nelegālais hektografētais izdevums, ir grūti noteikt, bet visādā ziņā vēl 90. gadu pirmajā pusē. Pēc manām ziņām, tas bij «Хитрая механика» tulkojums. (Blakus minot, baltkrievu valodā tas bij izdots jau 1893. gadā.) Bet laikam vēl agrāki ir citi sīkāki izdevumi. Izlaidumi rokrakstos tad jau bij bijuši vairāki; visizplatītākais bija Ed. Veidenbaurna dzejoļu krājums. Hektografēti tika izplatīti: Sociāldemokrātiskās programmas noteikumi, dažas nelielas brošūriņas un, drīz vien, uzsaukumi sīkākiem pulciņiem, kuri arī toreiz sāka nodibināties. Bija arī mēģinājumi rakstīta laikraksta nodibināšanai. Darbīgākie pulciņi atradās Liepājā, Jelgavā (starp citiem sīkākiem - skolnieču pulciņš «Austra»), Rīgā; pārejoši pulciņi, kuri nespēja pārciest represijas, arī uz laukiem. Šo pulciņu audzinošais iespaids bija ļoti liels, tāli pāri viņu šauram aplokam; no viņiem iznāca arī pa lielai daļai mūsu vēlākie apdāvinātākie politiskie darbinieki un žurnālisti.
Materiālie un teorētiskie palīga līdzekļi šo pulciņu preses darbībai bija galīgi nabadzīgi. Visi rakstāmie un pavairojamie ierīkojumi bija visprimitīvākie un tikai privāti iegādāti. Plātes, kurās bija šellaka un želatīna masa, bieži bija nama mātēm noņemtas pīrāgu plātes. Rakstītājs bieži bija pats arī «tehniķis», drukātājs un izplatītājs; gadījās arī tādi, kuri bija sava paša vienīgie lasītāji, kad nebij iespējams izplatīt. Bet, pēc mietpilsoņu nostāstiem, visiem bija milzu kapitāli ārzemju bankās.
Ar «literatūru» nebija labāk nekā ar «tehniku». Nelegālas «literatūras» bij ļoti maz i no Krievijas, i Vācijas; lielās teorētiskās grāmatas tāpat nevarēja dabūt. «Dienas Lapa» izmantoja «Rigasche Rundschau» pretrakstus pret sociālismu un strādniecību kā materiālu zinām par šiem priekšmetiem. Tikai 1893. gadā, pārbraucot no ārzemēm, man laimējās ievest veselu ceļa somu ai literatūru, kura tad tika bagātīgi izmantota gan «Dienas Lapā», gan hektografētā nelegālā presē. Tad tikai arī Marksa «Kapitāls» tika pazīstams mūsu darbiniekiem. Bēbeļa «Frau» jau agrāk bij nākusi manās rokās un tikusi izmantota.
Pirmatnējais mūsu preses laikmets vilkās diezgan ilgi; arī tad, kad jau bij bijusi pirmā konference 1894. g., presi nevarēja vēl nostādīt normāli, un pirmie kārtējie žurnāli varēja iznākt tikai pēc pirmās lielās latviešu sociāldemokrātu prāvas, - kad visas organizācijas bija sagrautas un visi dalībnieki sagūstīti. Tik tāli jau bij attīstījusies strādniecības šķira, un tik dziļas bij viņas prasības pēc viņas šķiras interešu izteiksmes organizācijās un presē, ka taisni pēc grautiņa spēja iznākt pirmais sociāldemokrātu laikraksts «Auseklis». Izdevējs bij prāvas dalībnieks Dāvids Bundža, kas bij emigrējis uz Ameriku. Toreiz bija piespiesti emigrēt vēl daudzi biedri, un, kad beidzās «Auseklis», iznāca «Sociāldemokrāts» Šveicē. Kustība tapa dziļāka un plašāka, nāca «Cīņa», nāca vietēji, slepeni izdoti orgāni, - sociāldemokrātiskā prese bija pārvarējusi savus bērnības gadus un gāja spožā gaitā kā proletariāta centienu un domu izpaudēja, bieži kā ceļa rādītāja.
Lai tagad mūsu prese, pieminēdama savu bērnību, patura kā dārgāko mantojumu no savām jaunām dienām to neaprobežoto sajūsmību, dvēseles skaidrību, pašaizliedzību un spēju upurēties, kas bij tik raksturīgas tiem pirmiem laikiem! Tad mēs paveiksim lielo darbu. proletariāta un visas cilvēces labā. Es sirsnīgi sveicu savus šo laiku kolēģus, kam laimīgāka un spožāka gaita nekā mums!

SVEIKA, «STUDENTU DZĪVE»!

Kad jaunatnē atmostas progresīva doma un meklē sev izteiksmi, tad tikai sabiedrība sāk pārvarēt karu un kara sekas, dzīve sāk uzveikt nāvi, tad zīmes rāda, ka krīze ir pāri un tautas organisms sāk atveseļoties. Zīmēm ir jānāk no jaunatnes; vecā paaudze tikai uztura un sēj nākotnes sēklu.
Pirmais solis jaunatnē uz garīgu dzīvi ir atziņa, ka karš samaitā ne vien miesas, bet ij garu un šis posts ir lielākais, jo gars top rupjš, tiecas uz varas darbiem, top nespējīgs augstākai un smalkākai gara darbībai; tautas garīgais līmenis pazeminājas. Cēlums ir tikai atbrīvošanas karam, kad apspiesta tauta un šķira nomet apspiedēja jūgu.
Šī atziņa arī saka, ka nepietiek pārvarēt apspiedēju ar rupju varu, vajag viņu pārvarēt garīgi un atbrīvoties no viņa dzīves likumiem. Kas ir kūtrs vai nespējīgs to darīt, tas taps atkal apspiedēja vergs arī materiālā ziņā. Te draud jaunām patībām un tautām vislielākās briesmas, un tās jānovērš jaunai paaudzei, kas sevi attīsta sevišķi garīgos spēkus zinātnē.
Vecā sabiedrība netic vairs garīgiem spēkiem, bet tikai vēl rupjai varai; tā ir viņas sabrukuma zīme; jānāk jaunai sabiedrībai. Vēsture rāda, ka visās lielās maiņās izceļas kā paliekoša; jauna vadoša šķira jaunai sabiedrībai ar augstāk stāvošu cilvēku, - tā grieķos pēc persu kariem, tā lielajā franču revolūcijā. Jo pilnīgāk to apzinās un saprot jaunā uzkāpjošā šķira, jo vieglāka viņas cīņa un jo augstāk ies viņas ceļš uz cilvēces augšanu. Mūsu dienās šī loma piekrīt pamatšķirai.
Bet, kas grib būt vadošā šķira, tai jāgrib aptvert visu garīgo kultūru, tai jābūt varonei bezpatībā un jāceļas pāri pār līdz tam esošo cilvēkvērtības mēru un jārada jauns, augstāks tips. Tāds uzdevums atkal ir likts mūsu dienās; garīgos spēkos rūdītai jaunatnei šāds uzdevums jāatzīst par vissmagāko, bet par savu; uzdevums ir cīņa, garīgā cīņā viņai jāstāv pirmā rindā.

RAINIS PAR SAVU AIZIEŠANU NO NACIONĀLĀ TEĀTRA

Ar šodienu aizeju no Latvijas Nacionālā teātra un manas lugas netiks vairs tur uzvestas, par ko iesniedzu paziņojumu, teātra direkcijai.
Tagad varu dot dažus paskaidrojumus; agrāk tie būtu uzskatīti par pašaizstāvēšanos, un to es turu par manim nepieklājīgu. Es pūlēšos rakstīt pēc iespējas īsi. Kad man pēc manu kopotu rakstu nobeigšanas būs laiks un publikai interese, par mūsu teātra lietu principieli rakstīšu vēlāk.
Cīņa pret mani tagad beigusies ar manu pretinieku pilnīgu uzvaru. Jāsaka jau še, ka šī cīņa bija vienpusīga, jo es viņā nepiedalījos, neatbildēju uz uzbrukumiem un liku runāt tikai darbam pašam. «Tēlo, māksliniek, nerunā!» pie tā es turos; es zinu, ka to mūsu modernie mākslinieki atzīst par vecmodību un runā un reklamējas uz visām pusēm, - un viņu panākumi nenoliedzami. Bet es vecmodīgs. Es tādās reizēs gaidu, ka mani aizstāvēs manu principu domu biedri; bet tādi šoreiz neradās, es biju viens pats ar teātri, un laikam tikai vēl publika uz mums skatījās labvēlīgi, bet publika jau ir mēma.
Cīņa turpinājās 4 gadus, jo bija sākusies tūlīt, kad aktieri mani ievēlēja par Nac. teātra direktoru. Manas partijas biedri nekad nau gribējuši redzēt mani šinī vietā, kuru uzskatīja par nelaiķes reakcionārās «māmuļas» teātra turpinājumu. Un pilsonībai laikam bija tāds pat uzskats: es, sociālists, ielauzos viņas aplokā! Nelaiķis draugs vecais Ādolfs Alunāns būtu teicis: «Ko palīdz nu mans mazais dārziņš, kad citi tanī apkārt lien?» Es viens laikam uzskatīju Nac. teātra lietu par Latvijas lietu.
Sākumā un aizvien sabiedrība mani brīdināja, ka mani nomākšot aktieru intrigas, bet es tādu nemanīju; ja bija bijušas, tad tās apklusa līdz ar manu atnākšanu, es miermīlīgs cilvēks, mēs ar aktieriem kā jau māksliniekiem sadzīvojām kā mīļi biedri. Intrigas bija gan, tikai no citas puses - no pašas sabiedrības, kurai, kā jau latviešiem, tas ir tradicionāls ij izpriecas, ij cīņas līdzeklis.
Cīņa pret mani. tika vesta no preses pirmos gadus paslepeni, tad arvienu atklātāki. Kopš Celmiņa kga ministrijas cīņā pret mani piedalījās arī valdība un tiešām panāca uzvaru. Valdība varēja lietu nostādīt pilnīgi politiski, un partijas varēja pār manu galvu līgt ap kompensācijām un atalgojumu; bet presei bija jāatrod attaisnojumi šai cīņai, tāds bija, vienkārt, - Nac. teātrs manā valdībā pagrimis. Skaitļi gan rādīja pretējo, jo teātrs, kurš, man atnākot, bija tādā novārtā, ka mūs ar Aspaziju saņēma opera un ne teātrs, - tagad ir literāriski, dzejas vērtības ziņā, un materiāli, ieņēmumu ziņā,   p i r m ā   u n    a u g s t ā k a   skatuves mākslas iestāde Latvijā, Valsts piemaksas procents ir arvienu mazinājies, ne audzis, kā, piem., operā. Pēdējā laikā no teātra paša ietaupījumiem iegādāts miljonu vērtīgs apaļais prospekts, kas darīs nākamos inscenējumus daudz lētākus. Bet galvenais: ar lielām, neatlaidīgām pūlēm manā vadībā panākts noskaņots aktieru ansambls un tik augsti stāvošs personāla sastāvs, kāds nekad vēl nau bijis un nau nevienā latviešu teātri; visus labākos spēkus mēs esam kopojuši Nac. teātri. Tāda ir patiesība, un tādi ir skaitļi, bet kam patika un pacietība tos ievērot?
Otrkārt, tika teikts: es gremdējis Nac. teātri ar to, ka uzvedis savas lugas un ļoti bieži: - tiešām, «Jāzeps» uzvests 80 reizes, - tik daudz kā nekad vēl šinī teātrī neviena luga, izrāžu skaitā pat ne tuvu. nenāk neviena cita luga, ļoti daudzas reizes uzvesta arī «Pūt, vējiņi», «Spēlēju, dancoju», «Krauklītis», «Mušu ķēniņš», «Fausts», katra no tām izturējusi vairāk izrāžu nekā citu autoru lugas. Es biju domājis, ka teātrus paceļ ar labi ejošām lugām, un pūlējos tādas rakstīt; un publika, liekas, arī bija tā domājusi, bet tagad es dzirdu, ka tas bijis noziegums no manas puses. Kad es tad solījos nedot teātrim savas par vājām atzītās lugas, tad radās asprātīgs avīžnieks, kas arī to pierakstīja man par noziegumu. Bet man saka, ka šis avīžnieks esot tas pats asprātīgais «La Manšas» junkurs, tikai ar to starpību, ka dons Kihots bijis godīgs bruņinieks.
Abi augšējie pārmetumi man, kā liekas, tomēr bija tikai palīga cīņas līdzekļi pret mani. Galvenais bija tas: ka es nevedot Nac. teātri pa tiem ceļiem un tais mākslas augstumos kā Smiļģa kgs Dailes teātrī. Šinī pārmetumā visa prese bija vienisprātis, palaikam tikai «Jaun. Ziņas» ieņēma neitrālu stāvokli. Un tiešām, man atkal jāsaka mani principi bija gluži citi un pat pretēji Dailes teātrim, un es tos tiku izteicis arī pāris runās teātrī, Saeimā un budžeta komisijā, - bet gaiši tie bija redzami Nacionālā teātra darbībā. 1) Nacionālais moments. Nacionālam teātrim, pēc mana uzskata, jābūt nacionālam, t. i., jāveicina nacionālā māksla, uzvedot oriģināllugas, kuras tik paceļas pāri diletantismam; nau neviens latv. dramatiķis - nediletants, kurš nebūtu ticis uzvests; es uzvedu pat dramatiski mazvērtīgas lugas, ja to sacerētājs vismaz bija rakstnieks ar pazīstamu vārdu un pats varēja atbildēt par savu darbu. To man pārmeta, bet, kad es nu tādu nebūtu uzvedis, ko tad? Dailes teātrs neuzveda latv. oriģināllugas, ar maz izņēmumiem. - Nac. teātra repertuārī bez nacionālām lugām klasiskās un labākās modernās parādības, drāmas un komēdijas.
2) Reāli psiholoģiskais tēlošanas moments. Nac. teātrī, pēc mana uzskata, aktieri ar savu māksliniecisko personīgo izjūtu tēloja dvēseles notikumus dzīvos cilvēkos un gribēja klausītājus-skatītājus saviļņot līdzi savam un dzejnieka dvēseles trīsējumam. Aktieri runāja uz klausītājiem, bet nelika galveno svaru uz mehāniskām kustībām; viņi bija mākslinieki un patstāvīgas personības, kuras kopā darbojas, bet ne lelles režisora rokās. D. teātrs uzsvēra taisni šo ārējās kustības momentu un mehanizēja teātri.
Ar šo sakarā 3) literāriskais moments. Nac. teātrim, pēc mana uzskata, bija jābūt garīgas,   n a c i o n ā l a s   u n   u n i v e r s ā l a s   kultūras izplatītājam; tam bija jādod tautai augstākās garīgas jūtu atziņu vērtības, kas krājas drāmās, t. i., augstākā dzejā. Dzejnieka darbs aktieram bija jāpārvērš otru mākslā: skatāmībā un dzirdamībā. Dailes teātrī šī literāriskā momenta nemaz nau; dzejnieks D. teātrī ir tikai «konsultants», palīga spēks kā mūziķis, dekorators, elektriķis utt. utt. Tautas garīgās kultūras pacelšanu D. teātrs nekad nestādīja par savu mērķi.
Tādi principi bija Dailes teātrim un tādi man, abi ir nesavienojami. Bet avīzes ziņo, ka valdība domājot abus principus tomēr savienot - ļoti vienkārši tāda veidā, ka savieno vienās rokās abu teātru iestādes, protams, ļoti stingrās rokās, eža cimdiem. Un ir jau mums ļaudis, kas ne vien miesīgi stāv uz divām kājām, bet arī garīgi uz divām pārliecībām, ļoti apdāvināti, praktiski ļaudis. Un mūsu tagadējā valdība nau mazāk apdāvināta, un bez tam viņa jau pēc sava stāvokļa ir pāri visai saprašanai no «pavalstnieku aprobežotā prāta» puses.
Man gan ir vēl cita cerība uz šī konflikta izlīgšanu miera ceļā pēc sīvām cīņām gadiem cauri; šī cerība dibinājas uz pārliecību, ka mūsu pilsonība ir ļoti veikla un gudra veikala lietās, sevišķi sīkās. Vai nevar būt, piem., tādas kalkulācijas? Dailes teātra princips mums bij vajad2igs kā ierocis pret sociālistu teātri; kad tas nu laimīgi ir izdzīts ārā, tad taču teātrī var palikt viss pa vecam; mēs varam pat neatzīt D. teātri, kurš taču mīt vismaz revolucionārā ēkā. Kas tā arī bija par iedomu - likt sociālistu nacionālā teātri? Tas gandrīz tas pats kā sociālistu nacionālā līga un klubi! Pilsoņi domā, ka Nac. teātrim jābūt par «nacionālu» teātri.
Bet man ir vienas bažas, vai Dailes teātra principi tiešām būs uzturami spēkā ar valdības palīdzību?
Beidzot savu paskaidrojumu, kurš tomēr iznācis ļoti garš, - īss tas tikai, kad ievēro, ka pa četriem gadiem tas ir vienīgais, - beigās man jāatzīmē, ka tag. valdība atradusi ļoti zīmīgu laika bridi manai atlaišanai: manu 60 gadu piemiņu: «moris savu darbu darījis, moris var iet,» saka Šillers. Izašars gudrais saka ko līdzīgu uz Jāzepu. Es paņemu šo atzinības balvu par darbu Latvijas labā, jo mans darbs līdz šim bijis tikai priekš Latvijas. Tagadējā valdība arī vēl tanī ziņā izvēlējusies sev ļoti izdevīgu laiku manai atlaišanai - jo nu man ņemta iespēja atvadīties personīgi no saviem aktieriem - vēl vienu mēnesi vēlāk, un 15. augustā būtu aktieri atkal sanākuši darbā, un mēs būtu varējuši spiest viens otram draudzīgi rokas pēdējo reizi; tādu jūtelību valdība aizstāvēja. Caveant consules, esat modrīgi, konsuli, ka valstij nenotiek ļaunums!
Tad nu mīļie darba biedri, aktieri, koristi, darbinieki, visi mani dārgie draugi, saņemiet manu sirsnīgu pateicību par labo kopstrādāšanu, paliekat uzticīgi savai mākslinieciskai pārliecībai, esat cienīgi mūsu augstākās mākslas svētnīcas locekļi un nesat tautai labo garīgo kultūru! Mans pēdējais sveiciens varbūt jūs nesasniedz, jo jūs jau neesat mani politiski, bet tikai darba biedri; bet, ja jūs arī nelasiet «Sociāldemokrātā» šis rindiņas, esat tomēr sveicināti, jūs jutīsiet manu sveicienu no tālienes.
No teātra es aizeju, par manu aizeju no Latvijas jāļauj spriest viņai, jo viņa mani bij aicinājusi pie sevis.
Nu es mazgāšu rokas ar «kodīgām ziepēm», kā saka Baibe.

* * *

PATRUM INSTITUTA NON TEMERE DESERENDA

Die dem Litauertum innewohnende Kraft wird weiterstreben. Und je edler und höher sein Ziel sein wird, desto höher wird seine Kulturbedeutung, desto sicherer wird seine Existenz bergründet sein. Aus dem Zusammenwirken aller beteiligten Kräfte wird sich die Zukunft des Volkes gestalten.

W. ST. VIDUNAS, LITAUEN IN VERGANGENHEIT UND GEGENWART. 1916.

Vai kāds latviešu lasītājs pazīst Vidūnu, kura teikums še likts kā moto? Varbūt tikai divi trīs; varbūt tikai speciālisti, kas nodarbojas amata pēc ar leišu valodu.
Un taču V. Vīdūnas ir viens no visspilgtākiem un redzamākiem lietaviešu dzejniekiem un rakstniekiem.
Vai mēs pazīstam Lietavu pašu un viņas vienkāršos, sirsnīgos, mīļos ļaudis? Katru gadu gan brauc vairākas ekskursijas uz Lietavu; par to pareferē avīzēs kā par braucieniem uz ārzemēm.
Un taču lietavieši ir mums ciltsbrāļi un asins radi, kā to var dzirdēt katrā rautā, kas notiek satikšanās svinībās. Bet daudz tuvāk mūs nau savedušas ne ekskursijas, ne svinības. Svētkos mēs satiekamies un pazīstamies, bet darbdienās mēs esam sveši, - un darbdienu ir sešreiz vairāk nekā svētdienu.
Man teiks: kā tā? Mēs darbdienās arī pazīstam lietaviešus, mēs ievedam lētos laukstrādniekus no Lietavas. - Bet vai tad mēs tos pazīstam kā   l i e t a v i e š u s?   Katrs latviešu saimnieks, kas ņems šādus lētus kalpus no Lietavas, taču teiks: tie ir   l e i š u   kalpi. - Un kas šos vārgākos no vārgajiem pazīst viņu māju dzīvē?
Lietavas ainavas skatās gaišām, bet sērīgām acīm. Kas ieskatījies dziļāk šīs dabas acīs? Vēl kultūra maz pārgrozījusi Lietavas dabu, svaiga un spēcīga ir viņas dvaša un dara svaigu un spēcīgu. No šis ainavas, tikai vēl mežonīgākas, izgāja lietaviešu karotāji, kas iekaroja zemes un dibināja Lietavas valsti no jūras līdz jūrai. Tagad no šejienes iziet lētie strādnieki, kas tiek izmantoti vairāk nekā kaut kuri citi.
Bet nerunāsim par lauku strādniekiem, - vai mēs pazīstam Lietavas garīgos strādniekus? Jūs teiksat, nau viņu daudz. Nu, tad jo vieglāk būtu viņus pazīt. Laikam vienīgo Petrausku mēs pazīstam tuvāk un mīlam, bet katru no viņiem pazīt tuvāk būtu tos mīlēt. Čurļonis, kam tik brīnišķa fantāzija, kas redzējis tādus skaistumus un tādas parādības, kādas neviens pravietis savos rēgos! - Un kas zin ko lietaviešu lirikas, kas pašā jaunākā laikā tik krāšņi uzplaukusi? Nedaudzi pantiņi latviski tulkoti. Mēs neesam ziņkārīgi; mēs neesam arī mantkārīgi pēc mantām, ko rūsa nemaitā un kodes neēd. Un te būtu tik daudz mantu, ko gūt.
Lietaviešu daži darbnieki, kas dzīvo mūsu starpā, grib nākt mums talkā - nodomājuši sniegt latviešu valodā leišu beletristikas ziedus. Līdz šim tikai gluži reti leišu stāsti un noveles ir tulkotas un izdotas latviski, - lai šis izdevums ierosina vairāk mūsu kūtro interesi par Lietavu. Lietaviešu dvēsles ģīmetnes tiks sniegtas; maigās sirdis, kas reizē ir arī tik stipras; tautas cēlais raksturs parādīsies; tautas vēl gulošo nākotni varēs zīlēt.
Nau vienaldzīgi mums, latviešiem, zināt tuvi lietaviešu dvēsli; liktens liks dvēslēm saplūst. Labi, ka tas notiktu miera un laimes laikos. Maz mēs esam palikuši šīs tautas sēklas, mūsu rokās dots, lai šī sēkla neaizietu gluži postā. Vidūnas saka: «Lietavībai piemītošais spēks centīsies tālāk. Jo augstāks un cēlāks būs viņas mērķis, jo augstāka būs viņas kultūras vērtība un jo drošāka būs viņas pastāvēšana nākotnē. No visu spēku kopdarbības izveidosies tautas tāļākā būtība.»
Tie ir labi un spēcīgi vārdi un teikti grūtā laikā, 1916. gadā, kad tumši spēki draudēja iznīcināt visu lietavību. Tie paši draudēja arī mums tanī pat laikā. To ievērosim. Un sekmēsim arī šo mazo soli uz lielo kopmērķi.

ATMIŅAS ZIEDI PAR JĀNI ASARU

Pirmo reizi redzēju viņu laikmetu šķīrējā 1903. gadā. Tas bija «vecās strāvas pēdējos gados». Tanī gadā mēs ar Aspaziju pārbraucām no garas trimdas - no otrās - atkal dzimtenē. Bija vēl maija mēnesis, visa Rīga un jūrmala bija vasarīga. Un garīgā Rīgā un garīgā Latvijā bija pavasara gaiss un jūtas pilnā pirmā uzplaukumā. «Vecā strāva», garīgā ziema un maijs laidās pēdējā snaudienā, vissaldākā no visiem, bet pēdējā. Atmoda jau pieteicās.
Šinī laikmetu šķīrējā gadā redzēju Jāni Asaru pirmo reizi. Laikam tas bija vēl pirms Zinību Komisijas toreiz slavenajām vasaras sapulcēm, kurās notika izšķirošās kaujas starp veco strāvu un jauno. Jānis Asars šinīs cīņās un kaujās vēl neņēma dalības. Viņš pats vēl nebija izšķiries, kurā pusē stāvēt. Viņam pašam šis gads bija laikmetu šķīrējs.
Varbūt mana atmiņa mani viļ un velti piesaista pirmo satikšanos ar Jāni Asaru pie šī gada, bet šis gads pašam man šo tik spilgti, ka velk netīšām pie sevis visu. Plašāk par to esmu rakstījis kop, raksta IX sējumā, «Vecās strāvas pēdējs gads . . .».
Par Jāni Asaru man bija stāstīts jau agrāk kā par apdāvinātu un centīgu jaunekli. Laikam stāstītāji bija «zemgalieši», jauno studentu savienība Rīgā, pie politehnikuma. Dibinājusies «Zemgalija» bija vēl manā «Dienas Lapas» redakcijas laikā, un mēs bijām arī visu plrlllā5 un otrās trimdas laiku palikuši tuvākos garīgos sakaros.
«Zemgaliets» bija arī Jānis Asars, un zemgalieši cildināja viņu par viņa krietnām sekmēm ķīmijā un vispār dabas zinātnēs. Bez tam viņš ļoti interesējās arī par literatūru, vispārējo un latviešu, pats tulkojis no svešām valodām zinātniskus populārus rakstus un beletristiskus. Protams, kā latviešu literāts viņš bija arī dzejnieks, bet tanī paaudzē dzejnieki vēl bija kaunīgi, un arī Asars bija tāds. Tagad, kā dzirdu, šie bērnu autiņi jau sen nomesti.
Bet Jānis Asars, kaunēdamies uzbāzties publikai kā dzejnieks, nodevās dzejai un literatūrai, un zinātnei, un mākslai, un beigās visas sabiedrības kritikai. Tas ir parastais ceļš. Arī filozofi un pat labi filozofi to ceļu gājuši. Nīče saka, ka katra filozofa slepenās sāpes esot tās, ka tas neticis par dzejnieku. Nīče ir patiess arī še kā filozofs, jo viņš ir arī patiess dzejnieks. Grieķu filozofs Platons nau tik laipns un, pats netikdams par dzejnieku, izdzina dzejniekus vismaz no savas ideālās valsts, kad nebija spējīgs izdzīt tos no reālās pasaules. Un pēc Platona esot diezgan bieža parādība, ka kaunīgs dzejnieks tiekot par mazāk kaunīgu kritiķi, protams, citam, ne sevim.
Visu to, ko man labu stāstīja par Jāni Asaru, es atradu apstiprināmies, kad iepazinos ar viņu personīgi; to es atradu vēl vairāk un arvien vairāk, nekā man bija teikuši. Tad, kad es ar viņu iepazinos, viņš vēl maz bija rādījies un uzstājies atklātībā, bet drīz vien viņš ar savām spožām dāvanām iekaroja visu progresīvo sabiedrību.
Kā pirmo satikšanos ar Jāni Asaru es atminu kādu gājienu pa Rīgas ielām saulainā dienā. Mēs sarunājāmies par dabas zinātnēm, kuras man arvien ir sevišķi interesējušas un kur es aizvien esmu meklējis cilvēkus, no kuriem varētu ko mantot šinī ziņā. Neviļus runa pārgāja uz sabiedriskiem jautājumiem, kuri toreiz tomēr bija visas dzīves degpunktā, un es ieprasījos, vai viņš arī ir sociālists? Toreiz tāds jautājums nebija uzkrītošs, jo toreiz katrs izglītots cilvēks bija progresīvs un katrs progresīvs cilvēks bija sociālists. Es nedomāju, ka tagad būtu citādi, tikai tagad to vairs nemēdz teikt. Toreiz to baidījās teikt aiz policijas, tagad aiz veikala, un tagad ir daudz vairāk to, kas baidās. Tas liekas parādām, ka par policiju ir daudz stiprāks veikals.
Toreiz man Jānis Asars atbildēja, ka viņš mīl zinātni un mākslu, ar politiku nenodarbojas un pēc pārliecības nau sociālists, bet piekrīt vairāk V. Zomberta skolai. Es laikam būšu izteicis pārliecību, ka ilgi viņš nevarēs palikt ciemā pie neskaidriem domātājiem un ka vajadzīgs viņš nau tur, bet strādniecībai, kura arī vislabāk pratis cienīt viņa zinātniskās tieksmes un studijas un gūs sev no tām vislielākos labumus.
Vēl to pašu vasaru Jānis Asars sāka uzstāties atklāti kā dabas zinātņu popularizators un kļuva par labāko runātāju šinī arodā, kura lekcijas pulcināja visplašākās publikas masas. Drīz viņš arī tika par ievērojamu sabiedrisku darbinieku un par labu, neatlaidīgu sociālistu. Laiks aizrāva visus līdzi, un Jānis Asars, pats aizrautais, tika par citu līdzaizrāvēju.
Vēlāk kā runātājs Jānis Asars bija viens no publikas mīluļiem, sevišķi jaunā inteliģencē. Viņš runāja labprāt izvēlētā valodā un skaistos teikumos, bet nekad netika frāžu cienītājs. Tanī ziņā viņam bija pretstats cits publikas iecienīts runātājs - Jansons, toreiz pazīstams kā «students Jansons», vēl tagad populārais žurnālists un politiķis.
Jāņa Asara stiprā puse arī kā runātājam bija viņa tiešo zināšanu pamats. Klausītājs juta, ka runātājs nerunā runāšanas un pārliecināšanas dēj, bet zina, ko saka, un saka to tādēļ, lai arī klausītājs to zinātu. Tas piedeva Asara runām vienmēr drusku pamācošu nokrāsu, bet mūsu publika labprāt gribēja, vismaz toreiz, ka viņu pamāca, un bija pateicīga. Jāņa Asara runātāja iespaids toreiz bija ļoti labs un ļoti derīgs; viņš ienesa strādnieku masās ne vien daudz zināšanas, bet darīja viņas arī kulturelākas un smalkākas. Ka 1905. g. latviešu revolūcija bija tik humāna, cilvēciska - kas sevišķi izcēlās pret necilvēcisko 1906. un tāļāku gadu vācisko reakciju -, tur savs nopelns arī Jāņa Asara darbībai.
Personīgs iespaids no Jāņa Asara nebija tāds kā no runātāja. Jānis Asars bija neliels no auguma un sīciņš, kaut arī labi proporcionēts.
Viņš, varbūt sevišķi vēlākā laikā, mīlēja labi ģērbties; sekoja pat apģērbu modei kā visam jaunam un modernam mākslā un literatūrā. Viņš bija, starp citu, arī «Ueberbrettl'a» cienītājs un propaģēts, - tas bija toreiz no Volcogena vieglas rokas palaists vieglas dabas pus lirisks, pus šansonetisks dziedājumu un priekšnesumu veids.
Arī tā māksla Jānim Asaram patika tomēr kā augstāka. Šāda desmitās mūzas cienīšana savādi kontrastēja ar Jāņa Asara gandrīz vienmēr melanholisko sejas izteiksmi; reizēm gribējās pat šos vaibstus nosaukt par arkatiskām.
Jāņa Asara nozīme nau man še jāuzsver: viņa darbs un viņa vārds pieder nākotnei. Latviešu strādniecība viņu nekad neaizmirsīs kā savas kultūras gaišu un spožu parādību un ceļa vedēju. Šie nedaudzie atmiņas ziediņi noberas pie viņa kapa pieminekļa, ko šodien atklājam. Paliekošu pieminekli latviešu strādniecība viņam sagādājusi klusībā savās sirdīs.

CIEMĀ AIZPUTĒ DZĪVIEM UN MIRUŠIEM

Divas skaistas dienas paliks man neaizmirstamas: skaistā un sirsnīgi mīļā darba tauta skaistajā pilsētiņā. Nekad nebiju bijis Aizputē un nebiju iedomājies, ka viņā atrodas tik skaistas vietas: ūdens malā vēsturisks pilsētas nams, veca pils, kur mājo kā jaunsaimnieks pats pilsētas galva, upīte Tebra, kurai jāpārgroza tikai viens burts, lai kļūtu par Romas Tibru, - jau tagad Aizpute ir galvaspilsēta kaut gan ne pasaulei, bet apriņķim. Visskaistākais ir Misiņkalns, pilsētas parks un lepnums, kurš no vienas puses sasniedzams tikai vairāk simtu pakāpeņu augstumā. Skaista, liela birze ar plašu skatu.
Man rāda Rokas birzi, vēsturisko cīņu vietu, - tā deva man motīvu braukt; man rāda arī Zingberga bulvāri, Herteļa bulvāri, Mātera ielu; rāda arī manu bulvāri jaunajā, nākošā pilsētas daļā, kur iedalīti jaunapbūves gabali un kur darba tauta cels sev nākotnes pilsētu. Pašā priekšā jauns glīts namiņš ar vaiņagu un karogu jumta galā. Arī mans jaunais bulvārs deva man motīvu braukt un pateikties; nedēju atpakaļ biju braucis Daugavpilī pa savu ielu.
Pie «dzīvajiem» Aizputē nodzīvoju vienu dienu, un, jāsaka, ļoti dzīvi ir Aizputes «dzīvie»: rosīgi, darbīgi, progresīvi. Ne velti pilsēta visus gadus atrodas darba tautas rokās, un darba tauta vada tās likteņus droši uz gaišu nākotni; nejauj pilsētai un vispārības lietām pāri darīt no privātām interesēm, kas gandrīz visur novērojamas, kur valda pilsonība. Visur spodrība ārēja, laipnība iekšēja. Tautības labi sadzīvo kopā; pārsteidz, cik skaidri latviski runā ebreji, kuru liels daudzums piedalījās lekcijās un koncertos. Aizputes lielās revolucionārās tradīcijas darbojas jaunās paaudzēs un nes nemanot gaismas dzīvinošo iespaidu . . .
Liela darba tautas sirsnība un atsaucība; spēcīgi un vingri strādnieku jaunās paaudzes priekšstāvji - sportisti, kuru starpā tūdaļ jūties kā mājās un savējos, daudz jaunu draugu, kuri tik laipni nāk pretī, - daiļās aizputietes ar puķēm rokās, tik daudz puķēm, ka jādomā, vai nevajadzēs jaunas vasaras, lai papildinātu plūkto robu, un -- kur Aspazija tās visas novietos; daudz vecu draugu no seniem laikiem; beigās patriarhs no 1905. gada - tas atgādina, ka laiks piegriezties «mirušajiem» un domāt par varoņiem, kuri ar savām cīņām un ciešanām darīja iespējamu mūsu tagadni, mūsu «brīvo Latviju» un darīs iespējamu mūsu nākotni un jauno valsti.
Nākošā dienā biedri mūs aizveda vispirms pie Zingberga, 1905. g. cīnītāja nāves vietā. Rokaišu gatve, netāļu no Lažas pagasta skolas, kur Zingbergs bija par skolotāju. Skolotāja nošaušanai vajadzēja iebaidīt un iespaidot jauno paaudzi: iespaidoja gan revolucionārā garā, bet neiebaidīja. Skaistas lapu gatves pašā sākumā paceļas piemineklis: iežogots granīta stabs ar Zingberga vārdu, nāves dienu: 6. II 1906. g., un skaistu piemiņas pantiņu (diemžēl man noraksts pašlaik nau pieejams); piemineklis celts no vietējiem cīņas pieminētājiem, Lažas biedrības. Stabs nolikts taisni zem tās liepas un tā zara, pie kura Zingbergs tika nonāvēts. Nonāvētāja vārdu vietējie vairs labi neatmin: vai pats Manteifels, vai kāds Korfs. Turpretim atmiņā palikuši vēl tādi vēsturiski sīkumi:
Zingbergu zaldātu ekskorte vedusi kopā ar vairākiem citiem. revolucionāriem no Kuldīgas uz Aizputi. Nedaudz kilometru aiz Aizputes, Rokaišu gatvē, ekskorte apstājusies un notiesājusi Zingbergu vienu. Kad Zingbergu izveduši uz priekšu, atļāvuši atvadīties no dēla viņa vecajam tēvam, kurš bija sekojis, zinādams, kas dēlam ir gaidāms. Pie liepas pielikuši trepes. Dēls novilcis kažociņu, atdevis to tēvam un pēdējo reizi to apskāvis. Tēvs neizturējis un aizgājis aiz tuvējās klētiņas, kur paģībis. Dēls pakāpies pa trepītēm; tam uzsaukuši pa krieviski, lai kāpjot vēl augstāki, viņš atbildējis: «Es esmu diezgan augsti kāpis dzīvē. Kā jūs mani šodien sodāt, tā jūs no soda neizbēgsat!» Tad apmetuši viņam cilpu ap kaklu un uzvilkuši augstāk. Kad viņš karājās, uz viņu vēl izšāvuši vairākas reizes. Viss noticis uz barona pavēli. Vēlāk tēvam atjāvuši mironi nocelt un aizvest mājās. Zingbergs bijis jauns cilvēks, divdesmit divu gadu.
Biedri nofotografēja vēsturisko piemiņas vietu, un mēs uzlikām puķes. Mēs atradām svaigas puķes priekšā uz pieminekļa. Darba tauta nau aizmirsusi tos, kas mira, lai viņa dzīvotu.
Pa lielceļu uz Kazdangu, netālu no Zingberga nāves vietas, Zīles mājās tā paša 1906. g. janvāra mēnesi, tātad drusku agrāk par Zingbergu, tika nošauts skolotājs Pumpurs. Tā ābele, pie kuras viņš tika pakārts un tad sašauts, ir nokaltusi. Mūs laipni aizvada uz nāves vietu Zīles mājas saimnieks un pastāsta, ka nošautam skolotājam norauti vēl zābaki no kājām.
Turpat pie otras ābeles, kas vēl stāv, pakārts kāds revolucionārs igaunis Klops. Leģenda par to stāstot, ka kāda veca sieviņa, kura pazinusi Klopu, trīs naktis no vietas viņa redzējusi sapnī, un tas lūdzies, lai viņu noņemot no koka un apglabājot. Vecīte to arī darījusi, tā kā mironim nebijuši tuvumā nekādu piederīgu, tad viņš tiešām trīs dienas bijis karājies pie ābeles.
Pie lielceļa turpat nošauti Kazdangas Pāvulu Branševics, Kazdangas Čīču Grinvalds, muižas skrīvers Kronbergs, rēdnieks Mansfelds. Bet, vai šī vārdu identitāte pietiekoši noskaidrota, nevar šim brīžam teikt bez tuvākas apjautas pie vietējiem vecākiem iedzīvotājiem. Arī šī vieta no biedriem tika nofotografēta līdz ar ziņu sniedzēju. Tālāki brauciens mūs aizveda pie Valtaiķu kroga, kur nošauto skaits sasniedzis trīsdesmit divus varoņus. Tie bijuši tie paši, kuri tikuši vesti kopā ar Zingbergu, bet aizvesti tālāk un nošauti dienu vēlāk. Pa nakti visi bijuši iesprostoti Valtaiķu krogā, kur pirms nāves tikuši pagalam aplaupīti.
Skumjo stāstu par 32 varoņu nāvi stāstīja kāds neviļus aculiecinieks, Indriķis Novickis. Viņa brālis Fricis ticis nošauts dienu iepriekš. Visi nošautie bijuši samērā labi apģērbti; tātad laikam saimnieku kārtas; tātad krievu zaldātiem bijis vērts tos aplaupīt. Bijuši vesti no Kuldīgas, - kuldīdznieki, pilsberģieši un citi. Komandējis zaldātus un licis šaut pazīstamais Silvio Brederihs. Bijis labs pulks zaldātu, kājnieku un jātnieku. No rīta Brederihs pavēlējis notiesātiem iet no kroga uz tuvējiem vītoliem, kuri vēl tagad redzami un stāv mazas, bet stāvas lejas malā. Gājējus zaldāti tad apšāvuši.
Novickis šaušanu novērojis no smēdes, kura vēl tagad redzama un stāv labu gabalu atstatu no soda vietas. Novickis bijis kalējs un no vajātājiem atstāts sveikā. Viņš redzējis, ka, galvenām kārtām, šāvuši divi zaldāti, sevišķi nikni viens. No notiesātiem viens izbēdzis, pārskrējis pār leju mežā iekšā. Nošauto lielākā daļa pie vītoliem iekrituši gravā. Piederīgie viņus par laiku aizveduši un apglabājuši.
Stāstītājs, kurš reizē ar mani nofotografējās, atnāca laipni izrādīt vēsturiskās vietas, atstādams savu darbu pie rudzu novākšanas. Tā katru, kas pats vai kura piederīgie bija cietuši lielajā revolūcijas gadā, neaizmirsa vēsture, bet labprāt palīdzēja vecās piemiņas celt gaismā. Tomēr nācās še, Valtaiķos, sastapties arī ar bailīgām dvēselēm, kuras «ne ko zināja, ne gribēja zināt» par «briesmu gadiem», kad zemāks izrēķinājās ar saviem verdzinātājiem - baroniem. Divas vecītes stāsta, ka nošauti gan zemnieki, kādi 27, bet - «kas to zin; tā jau kaut kur tas bija». Viens vecīts ir vēl gudrāks un gluži kā vecos kungu laikos stāsta: «Es te garām gāju pa tiltiņu un redzēju pie vītoliem guļam kādus 30 vīrus. Bet, kas tie bija, kā lai es to zinu? Es tikai garām pagāju.» Tas vecīts visur tikai garām pagājis; nau arī manījis, ka pienācis jauns laiks, ko atveduši tie nezināmie 30; nau arī manījis, ka nevalda vairs baroni mūsu zemē. «Kā lai es to zinu? Es neesmu vainīgs, laidiet mani vajā.» Šādi vecīši ir tie, kas nezina, vai tik baroni nenāks atpakaļ? Nenāks: augšā celsies tikai tie nošautie varoni; baroni guļ zem smagiem kapu akmeņiem un celties nespēj. Tādus kapu akmeņus mēs redzējām Kazdangas pilī.
Mūsu pavadonis mums vē1 stāstīja, ka ap to pašu laiku ticis nošauts pie ceļu rādītāja kāds jauns zēns Hermans; negribējis iet, ceļos lūdzies, tad viņu nošāvuši un ar kāju ievēluši grāvi. Turpat Valtaiķos uz mācītāja lauka tikuši nošauti vēl Sieksates saimnieki Beņķīts un Ķipīts.
Netālajā Kazdangā - brīnum skaista pils, lielisks parks, trīs lieli zivju dīķi, kur arī tagad zivju audzētava, pilī arodskolas - Manteifels uzcēlis «uz mūžiem» mauzoleju, kur salasījis visus apkārtējo Manteifeļu un radu miroņus - mēs saskaitījām vairāk par 40 kapu akmeņus. Uzcelta liela terase ar blakus miroņu pagrabu, tik liela, ka ļaužu fantāzija to iedomājusies par kara uzmetni priekš milzu lielgabaliem un pagraba augšlodziņus par šaujamiem lodziņiem. Liela dāma bijusi Manteifelim: sapulcēt visus mirušos ģimenes locekļus, lai tos pils paspārne aizsargātu pret jaunu laiku un revolūciju. Pati pils pēc tam, kad bijusi nodedzināta no revolucionāriem, tikusi no Manteifeļa uzcelta no jauna tikai no akmens un dzelzs, pat durvis un logi bijuši no dzelzs, un Manteifels teicis: «Lai mēģina pili nu nodedzināt!» Pils nu gan nau vairs degusi, tā jaunizbūvēta no Latvijas valsts, bet nelaiķus baronus neapsargā vairs ManteifeIs, un vinu kapa pieminekļus apsargās latviešu pieminekļu valde.
Vecajam Manteifelim pie skolas nama uzcelts piemineklis 1901. gadā un pastāv vēl šobrīd, jo viņš «šo Skolas namu, pagastam piepalīdzot, 1876. g. uzbūvējis».
No Kazdangas braucām atpakaļ uz Aizputi, pieminēdami, ka 1906. g. Kazdangā apšauti no Manteifeļa - 10 cilvēki, Vērgalē - 8, Zieģos - 9 utt. Aiz Aizputes, otrā pusē, tikai triju kilometru attālumā, atrodas slavenā «Rokas birze», kur cīņā krituši tanī pat gadā gandrīz simts cīnītāju pa: «brīvo Latviju». Tie bijuši lielās Aizputes kaujas dalībnieki - cīravieši, dzērvenieki, alšvangieši, ezerieši u. c. Viņi tikuši ielenkti no trim pusēm, kad bijuši nonākuši birzē; viņi bijuši nodoti. Baronu un krievu karaspēks atklājis uz viņiem uguni piepeši; uz Vietas palikuši kādi deviņdesmit. Daži glābdamies uzrāpušies kokos, un zaldāti jokojušies, ka šaujot putnus. Netālējās Aizputes pagastmājas nabagi piekopuši kādus 30 miroņus.
Kaujas vietā ceļi krustojas un stāv ceļa rādītājs ar rokām, - varbūt tādēļ vārds «Rokas birze». Tagad visas četras rokas rāda uz nākotni, kuras liecinieki turpat guļ simtiem.
Kādu puskilometru no kaujas vietas ir pagastskolas nams, - tanī paslēpās skolotājs Bazons pagrabā. Nams tika aizdedzināts, bet skolotājs izglābās. Mums stāsta par to un rāda glābšanās vietu nelaiķa Ādolfa Herteļa radnieks, arī Hertels.
Ādolfam Hertelim piemineklis ir atklāts pagājušo gadu Rīgā, - kad pieminēs arī ar pieminekļiem citus kritušos varoņus? Aizputnieki grib izpildīt savu pienākumu un, es zinu, izpildīs. Viņiem sekos citi visās Latvijas malās. Mums ir divas strādnieciskas vēsturiskas biedrības, - tām te arī darba lauks.
Piektā gada lielā kustībā piedalījās arī saimnieki, kas bij progresīvāki un saprata savu laiku, - vai tagad tādu nau? Vai līdz ar progresu pie viņiem izmirusi arī progresa piemiņa? Ja ir kur kopēja lieta visai latviešu pilsonībai, tad te ir tāda - jo no 1905. g. revolucionārās kustības cēlās mūsu kopējā Latvijas republika, Vai tas ar būtu jau aizmirsts?
Aizputē ir Herteļa un Zingberga ielas, - arī Rīgā bija savi varoņi 1905. g., bet ārēji to manīt nevar Rīgas ielās. Nau arī Rīgā paša 1905. g. ielas, kaut gan tāds nams ir, kaut gan neatzīmēts. Parīze, Roma piemin savus lielos gadus, bet Rīga jau nau ne Parīze, ne Roma.

DRUSKU ATMIŅU

Divi zēni rotājās Randenes istabā. Tā ir vecā Rande nes dzīvojamā ēka; šauras telpas, zemi griesti, mazi logi, bet tas necik netraucē zēnu omulību. Reti satiekas zēni; ne viņu vaina; viņu vecākiem ir kādas domstarpības. Abēju vecāki it latvieši - muižu rentnieki, paraduši vien
tuļu dzīvi, nepieraduši satiksmi. Pliekšāni aiziet no Randenes, Siliņi ienāk un iepērk muižu par dzimtu. Nu zēni ilgus gadus nesatiekas, aizmirstas, bet ne gluži: bērnības saites ne tik aši sarauj ij dzīve.
Viens zēns, nu jau jauneklis, «Dienas Lapas» redaktors, saņem vēstuli ar lauku korespondenci no Augšgales un lūgumu to ievietot laikrakstā: bērnības draugi atkal satikušies, kaut gan viens palicis lauku dzīvē, otrs aizgājis no tās arvien tālāk un tālāk projām līdz pat Rīgai un avīžniecībai. Drīz aizgājējam ir ar to vēl nepietiek: viņš ieiet strādniecības kustībā un, kā sekas no tā, tiek aiziets projām uz dziļu Krieviju līdz Urāliem. Arī pārnākot mājās, viņam pēc īsas atpūtas jāiet vēl tālāk; nu jau par viņa aiziešanu nerūpējas neviena augsta valdība, - jārūpējas pašam un jābēg.
Te satiekas atkal abi bērnības draugi. 1905. g. pašās beigās ierodamies Randenē pie Siliņiem mēs ar Aspaziju. Ilgi nevar uzturēties viesmīlīgajās mājās, jābrauc tālāk - uz ārzemēm. Bet vai nu šinī reizē - vai kādu gadu agrāk, kad pēc pārbraukšanas no trimdas arī vēl nevarēju justies drošs no žandarmērijas un meklēju patvērumu Randenes tālumā, - visādā ziņā šinī Randenē steigā sarakstīts «Uguns un nakts» pirmais cēliens. Pie tā paša kamīna laikam sacerēts arī «Ģirta Vilka» pirmais cēliens. Vai nu no kamīna izstarojis silts radošs spēks, vai no siltās viesmīlības, - lai nu kā: es dzejniekiem varu tik silti ieteikt šai zemes kaktiņā ierausties. Varbūt man arī palīdzējis dzimtās vietas un bērnības ģēnijs.
Uz ārzemēm mūs izvada Vilis Siliņš pašā 1906. g. pirmajā dienā - zīmīgi sākas jaunais gads un jauna dzīve. Grīvas Kalkunu stacijā gaidām ārzemju vilcienu; ārā sniegota vētra. Sargs prasa: Kurp braucot? - Uz mājām! - lai nesaceltu aizdomas, sargs ar to apmierinājas. Vilis Siliņš vēl tagad atstāsta sīkumus, kurus biju jau piemirsis.
Bet vēl mēs satikāmies, arī tik tālu aizbraukuši. Siliņam jāemigrē, kaut uz laiku. Cīrihē atkal redzamies un vairākkārt; dzīvi sarakstāmies. Viņš studē kooperatīvus jautājumus visā to plašumā un, kad pārbrauc mājās, ir kompetents speciālists. Joprojām sarakstāmies, bet rodas domstarpības, dzīve mūs atkal šķir, mēs stāvam pretējos lēģeros, mēs nesatiekamies. Šo vasaru apmeklēju tēva kapu - tēvs apmeties Daugavpili netālu no Randenes -, gribēju apmeklēt arī Randeni un atradu tur veco draugu Vili Siliņu viņa skaistā, laipnā ģimenē; redzēju arī veco kamīnu, bet tagad tas bija auksts.
Šīs atmiņu rindiņas lai ir sveiciens Vilim Siliņam viņa mūža un darba gaitā. Man bažas, ka drusku pagarš ir iznācis sveiciens, bet drusku pagara arī jubilāra darba gaita. Otras bažas, vai būs diezgan kultūras abās pretējās pusēs uzņemt šo sveicienu labā. Atbalss atsaucas: labā!

KAS ZTN, KUR ATRODAS TURAIDAS MAIJAS KAPS?

Siguldas apkārtnē pirms kara veci ļaudis stāstīja, ka Siguldā vēl esot atrodams Turaidas Maijas kaps. Stāstīja pat, ka kādās mājās dzīvojot vēl kāds vecītis, kurš varot noteikti parādīt, kur kaps atrodas. Pēc veciem nostāstiem, Maijas līgavainis, Turaidas dārznieks Viktors, nogalināto Maiju esot apracis netālu no tās alas, kur viņi slepeni satikušies un kurā arī viņu mežonīgais polis nogalinājis.
Sakarā ar šiem nostāstiem dzejnieks Rainis griežas pie sabiedrības ar sekošu aicinājumu:
Turaidas Maijas kaps. Vai tāds ir jel maz vēl atrodams? Neiespējams tas taču nau, jo Turaidas Maija, Maija Greif, ir vēsturiska persona - un varētu ļoti būt, ka viņas kapa vieta būtu uzglabājusies vēl līdz šai dienai. Vairāki mani draugi teikuši, ka Turaidā tiešām ir vēl Turaidas Maijas kaps. Es to redzējis neesmu, bet brīnums ir, kā to nau redzējuši, vismaz meklējuši mūsu tik cītīgie un naskie avīžnieku - ziņotāju kungi. Visu viņi atrod, visu ievēro, ne vien redzamās, bet arī neredzamās lietas, viņi uzmin pat domas, kuras vēl nau izteiktas, - vai mūsu vēsturiski pieminekļi viņus neinteresētu?
Tas nevar būt. Es vislabākos uzskatos par mūsu avīžnieku lielām zināšanām, spožām spējām un lielo gribu izcelt visu, kas mūsu kultūrā izceļams. Ja arī būtu tikai baumas, ka pastāv vēl Turaidas Maijas kaps, vai i tad nevajadzētu šīs baumas pārbaudīt?
Vai nevarētu dot kādu attēlu no domātās vietas? Mums tik daudz fotogrāfijas darbinieku, kas visu attēlojuši un darījuši nemirstīgus ne vien slavenus skrējējus un lēcējus, arī noziedzniekus, lielus un mazus~ nelaimē. kritušos un nekŗitušos, ugunsdzēsējus un māksliniekus - vai Turaidas Maiju arī nevarētu ieskatīt vismaz kā nelaimē kritušu?
Un, ja kapa vieta tiešām ir, vai tad nevajadzētu par viņu rūpēties?
Maija Greif mūsu kultūras vēsturē ar savu varonīgo nāvi vien ir ieņēmusi ļoti spilgtu noteiktu vietu. Viņas cēlā persona - uz laiku aizmirsta, kad mēs paši sevi bijām aizmirsuši, - nezudīs vairs no tautas atmiņas. Maijas personā ikdienas cilvēks paceļas līdz varonībai, rādīdams, ka tautas pamatā ir visi augstie garīgie spēki un tikai bieži latentā, apslēptā stāvoklī. Ar šādu personu savā vēsturē mēs varam lepoties.
Vai Turaidas Maijas kaps ir atrodams?

VISNELAIMĪGĀKĀ TAUTA UN ZEME

PIEZĪMES PAR ARMĒŅIEM UN ARMĒNIJU

Kad biju ceļā pa Franciju, kura pārdzīvojusi briesmīgo karu, bet uzvarējusi, kura briesmīgi izpostīta, bet atkal atdzīvojusies, - tad vairāki gadījumi man lika atcerēties tās tautas un zemes, kuras vēl nelaimīgākas, kuras ne uzvarēja, ne atbrīvojās. Dzelzceļa vagonā nācās braukt kopā ar pusaudzi bāreni armēnieti, kura viena pati ceļoja uz nezināmo Parīzi pie nezināmiem cilvēkiem; Parīzē satikos ar gruzīņiem, ar kuriem runājām arī par Armēniju, un Beļģijā, atkal netīšām, nācās dzirdēt spriedumus par armēņiem, kur tie tika nevis nožēloti, bet bargi nosodīti un kur tika teikts, ka armēņi un Armēnija pelnījuši savu nelaimīgo likteni.
Mēs paši, latvieši, neesam nekad bijuši laimes lutināti, mēs maza tauta, un ir dabīgi, ka mēs jūtam līdzi citām mazām un nelaimīgām tautām. Manī atmodās senās simpātijas uz Armēniju, nāca atmiņā senais biedrs armēnietis, ar kuru kopā pavadījām vairākus gadus trimdā tālā Krievijā, Slobodskā. Viņš saucās Humarjans un, būdams armēņu saciāldemokrāts, bija arī liels armēņu patriots; viņš ne vien daudz stāstīja par savu dzimteni un saviem tautiešiem, bet uz manu lūgumu uzrakstīja garāku rakstu par armēņiem un Armēniju, sevišķi par viņu vēsturi un literatūru.
Šis apskats par Armēniju, kurš sacerēts 1900. gadā, bija. no manis nodomāts toreizējai «Dienas Lapai», bet es tagad. vairs neatminos - kādu šķēršļu dēļ tas netika iespiests un palika pie manis neizlietots līdz šim laikam. Reizē ar šo apskatu taisījos tulkot latviski arī kādu armēņo romānu, bet arī tas nodoms palika neizvests.
Apskata izlietoti kā avoti. - Mozus no Horenas «Armēnijas vēsture», attiecoties uz vēstures datiem; literatūras nodaļā izlietota Aršaka Čobaniana grāmata «L'Armenie, son histoire, sa littérature, son r?le en Orient»; bez tam ziņas smeltas no dažādu armēņu laikrakstu un brošūru rakstiem, kas tanī laikā bija pieejami. Tāpat piepalīdzēja rakstu sastādītājam dažādie krievu izdevumi, it īpaši apcerējumi plaši pazīstamajā liberālajā avīzē «Ruskije Viedomosti», kur toreiz bija par līdzstrādnieku slavenais atklātības darbinieks G. Džanšijevs, pats dzimis armēnietis.
Toreiz bija tumšākais Krievijas reakcijas laiks, un šo reakciju nācās izbaudīt arī Armēnijai. Bet diemžēl armēņi nevar teikt, ka pēc 25 gadiem, pēc pasaules kara pabeigšanas, viņi vai viņu zeme būtu tikuši laimīgāki. Nē, - «mūsu apgaismotos laikos», kad svinīgā un vissvinīgākā kārtā ir atzīts tautu pašnolemšanas princips, kad daudzas mazas, līdz tam apspiestas tautas ir tikušas vismaz pie teorētiskas patstāvības, kad daudzas nesaucas vairs par nelaimīgām tautām, - mūsu laika armēņi un Armēnija ir ne vien tikpat nelaimīgi kā agrāk, bet pat vēl daudz nelaimīgāki un ar pilnu tiesību   v a r   s a u k t i e s    p a r   v i s n e l a i m ī g ā k o   t a u t u    u n   z e m i.
Diemžēl armēņi šo bēdīgo patiesību var pierādīt ar visneapšaubāmākiem pierādījumiem, ar skaitļiem. Agrāk visšausmīgākās turku varmācības laikā, 1895. un 1896. g., no armēņu tautas   t i k a   a p k a u t s    k ā d s   m i l j o n s;   tagadējā karā    t i k a   a p k a u t s   a t k a l,   k ā d s    m i l j o n s   a r m ē ņ u,   bet - ievērojat labi - tie nau karā kritušie, bet tie tika sistemātiski apkauti kā mierīgi iedzīvotāji. Virsuzraudzība pār Armēniju toreiz bija   v ā c u   karavadības rokās, bet apkaušana tomēr notika. Pēc tam atlikušie armēņi nevis dabūja politisko patstāvību, kā dažas citas mazas un izpostītas tautas - mēs par to arī ko zinām -, bet Armēnija palika sadalīta starp trim valstīm: Turciju, Krieviju un Persiju.
Armēnijas lielās nelaimes izskaidrojas ar to, ka viņa ir vārtu sardze starp Āzijas un Eiropas tautām, ka viņa ir tranzīta zeme, kurai iet cauri tautu tautas, - un ka armēņi grib palikt tauta pati par sevi ar savu valodu un dvēseli; negrib atdot savu vārtu atslēgu citām, grib būt ne caurbrauktuve, bet apzinīga starpniece.
Vai Latvijai nau līdzīgs liktenis un vēsture - un līdzīgs uzdevums? Vai arī mūsu nākotne nau starpnieces lomā starp rietumiem un austrumiem! Un vai šī loma nau jau allaž bijusi vēsturē? Vai Grieķija nau nesusi šo lomu un liela tikusi? Vai mēs pratīsim un vai spēsim šo lomu nest kā savu nākotni?
Grieķija bija vislaimīgākā zeme, Armēnija ir visnelaimīgākā; Grieķija bija visizglītotākā, Armēnija pēc tā centās, bet nepanāca, - vai tur nau viņas nelaimes cēlonis?
No vēstures piemēriem varam mācīties, saka vēsturnieki un atrod še vēstures zinātnei attaisnojumu. Varbūt kāds lasītājs jutīsies ierosināts un lūkos iepazīties ar tik tālo Armēniju., varbūt dažs palasīsies kādus pantus no armēņu lirikas un epikas, kuras tik svešādas un interesantas. Piemetinu, ka šim apskatam izlietoju armēņu dzejas franču tulkojumā.
Anatols Franss vēl 1897. gadā teica par armēņiem: «Jāatzīst, ka šī gudrā un drošsirdīgā tauta, kura cenšas piesavināties civilizētās Vakareiropas augstākās idejas, tiklab ar savu ģēniju, kā ar savām ciešanām ir ieguvusi tiesības uz to tautu līdzcietību, kuras devušas sākumu taisnības un brīvības idejām . . . Mocekļu asinis nau velti lijušas . . . Spēks ir viņu pusē - spēks, kurš gan izklaidēts, bet varens: cēlu siržu un izcilu garu līdzjūtība.»
Pašu pēdējā laikā, šogad, par armēņu bēgļiem sācis interesēties Fritjofs Nansens, nansenistu tēvs, visu kara bēgļu apgādātājs, - vai viens cilvēks vairāk panāks nekā visa savienotā un nesavienotā civilizētā pasaule - vismaz Eiropas - diplomātija? Cerēsim. Jo šim vienam cilvēkam ir sirds, un tai daudzkārtīgai diplomātijai tikai gudrība.

I

PAR ARMĒNIJAS VĒSTURI

Kāds arī nebūtu armēņu liktenis - viņš bijis bēdīgs; kas viņus arī negaidītu nākotnē - viņu zemei vienmēr ir jāpaliek vienai no visinteresantākām uz visas zemes lodes . . .

BAIRONS (1817. g.).

Nevar būt šaubu, ka tagadējie armēni ir savu senču cienīgi, - ar savu cēlo garu, cenšanos pēc zinātnes un izglītības un ar savām daudzpusīgām spējām pelna visaugstākā mērā visas izglītotās pasaules simpātijas.

PROF. HIBŠMANIS (1890. g.).

P i r m s   v ē s t u r e s.   H i p o t ē z e s.    Armēnija, kādreiz liela un varena valsts, tagad zaudējusi savu politisko patstāvību un ap 1900. g. bija sadalīta starp trijām valstīm: Krieviju (Erivaņas guberņa, Karskas apgabals, daļa no Baku'as un Elizabetpoles gub.), Turciju (Erzeruma, Vana, Erzinkjana, Zeituna un Kilikija) un Persiju (Azarbeidžāna). Gluži īpatnēji veidojies šīs zemes vēsturiskais liktenis: tauta, kura bija daudz tūkstošus gadus pirms mūsu ēras varenākā Mazāzijā, kura sējusi vii2ā civilizāciju vēl pirms ēģiptiešiem un grieķiem, tagad atkarājas no citu žēlastības.
Vecākais Armēnijas vēstures periods zūd laikmetu dziļumos un kā visām tautām apvīts dažādām teikām. Paši armēņi sevi sauc «Hai» - pēc ceturtā Jafeta dēla - Hai'a - vārda: Hais, pēc teikām, tad arī bijis armēņu ciltstēvs. Savu zemi armēņi arī sauc par «Haikastanu». Vārds «Armēnija» esot cēlies no Haika dēla dēla - Aramenaka, kura vārdā grieķi nosaukuši zemi par Armēniju. Tāda ir teika.
Zinātniskie izskaidrojumi par armēņu izcelšanos ir dažādi:   J e n s e n s    domā, ka Hai ir hititu jeb hetitu atvasinājums. Šie hititi kādreiz apdzīvoja lielu impēriju, kura ne vienreiz vien apdraudēja arī Ēģipti. Viņi, starp citu, palīdzēja arī Palestīnai atbrīvoties no faraonu virskundzības.   B e i k s   izsaka domas, ka haikanu pāriešana uz Mazāziju ir vedama sakarā ar kimeriešu izceļošanu no Dienvidkrievijas; kimerieši tad arī, pēc viņa domām, ir armēņu senči, āriešu skitu izdzīti.
Valodas ziņā armēņi ir pieskaitāmi pie āriešiem. Pēc prof. Patkanova domām (Patkanovs ir pats dzimis armēnis), armēņu valoda ieņem visur vietu starp ģermāņu un slāvu-lietuvju valodām un ir patstāvīgs zars indoeiropiešu valodu grupā. Jaunākie lingvisti armēņu valodu uzskata kā trāķiešu-frigu valodu atzarojumu, sekodami tādā kārtā Hērodotam, kurš armēņus uzskata par radniecīgiem trāķiešiem.

*

V ē s t u r e s   l a i k s.   A r m ē n i j a s   p a t s t ā v ī b a.    P a t s t ā v ī b a s   z a u d ē š a n a.   Sirmā senatnē Armēnija ilgu laiku bija zem Asīrijas, Babilones un Persijas virskundzības. Ir zināms, ka VI gadu simtenī pirms Kristus armēņi atkal atsvabinājās un dibināja patstāvīgu valsti, kuras valdnieks bija Tigrans I. Pateicoties savam ģeogrāfiskam stāvoklim, Armēnija vienmēr bija ķildu ābols starp Grieķiju un Persiju; karos viņu starpā Armēnijai vienmēr piekrita liela loma.
Otrā gadu simteni pirms Kristus Armēnija sadalījās divās daļās: Lielā un Mazā Armēnijā. Pirmā drīzi dabū Aršakidu dinastiju (sānu līnija no persiešu Sasanidu dinastijas). Aršakidi valdīja ap četri gadu simteņus, apmēram līdz III g. s. pēc Kristus. Bagdādes kalifu karā ar Bizantijas imperatoriem Lielā Armēnija ne vienreiz vien tika izpostīta. Romas laikmetā armēņi ir Romas pilsonības ievedēji Kaukāzā un Persijā. Armēņi pieņēma kristīgo ticību 286. g., lai gan kristīgo starp armēņiem bija daudz jau mūsu ēras pirmā gadu simteni. Viņi ieveda kristīgo ticību visā Kaukāzā, deva labākos skolotājus un pazīstamās kristīgās «gnostiņu» skolas pārstāvjus, viņi galu galā radīja plašo vēsturisko Kaukāza literatūru.
Ar savu Bagratidu dinastiju (IX-X g. s. p. Kr.) armēņi ieveda savu kultūru un mākslu visā Kaukāzā. Viņi arī kalpo ticības ziņā radniecīgai Bizantijas impērijai, dodot viņai veselu rindu juristu, valsts darbinieku un pat imperatoru. Juliāna Atkritēja laikā Romā bija slavens orators armēnis Proerezioss, kuram Mūžīgā pilsēta uzcēla pieminekli ar šādu glaimojošu uzrakstu: Regina regum Roma regi eloquentiae, t. i., «Karaļu karaliene Roma daiļrunības karalim». No armēnu imperatoriem (pavisam viņu bija 10) visvairāk ievērojams un pazīstams ir Joans Cimishrijs.
XI g. s. izbeidzās Bagratidu dinastija un sākās, pateicoties Bizantijas politikai, dažādas nesaskaņas un ķildas, un zeme uz ilgu laiku zaudēja savu mieru. Turku-seldžuku sakauti 1522. g., armēņi savu patstāvību nespēj vairs uzturēt; viņu valsts sadalās.
Kad Lielā Armēnija bija zaudējusi savu neatkarību, daļa armēņu līdz ar Bagratidu dinastijas pēctečiem pārgāja uz Grieķiju. Mazāzijā un Kilikijā no seniem laikiem vēl bija patstāvīga valsts - Mazā Armēnija, kurā valdīja Rubinidu dinastija no 1080.-1375. g. p. Kr. Pēdējais armēņu valdnieks no Rubinidu dinastijas Leons VI mira 1395. gadā ceļojumā uz Franciju, kur viņš arī ir paglabāts lielajā Notre Dame de Paris katedrālē Parīzē. Viņa pēcteči dzīvo vēl tagad. Krustkaru laikā Kilikija daudzkārt palīdzēja kristīgiem viņu cīņās ar neticīgiem. 1403. gadā Kilikiju iekaroja seldžuki, un no 1508. gada tā galīgi padota viņu varai.

*

V a j ā š a n a s,   c i e š a n a s,   i z c e ļ o š a n a,    m ē ģ i n ā j u m i   a t g ū t n e   a t k a r ī b u.   Tomēr, armēņu valstij izbeidzoties, viņu neatkarība vēl nebija galīgi zaudēta. Tā Ziemeļu Armēnijā vēl XIX gadu simteņa sākumā bija viņu patstāvīgas melikstes (kņazu valstiņas). Ne vienreiz vien arī armēņi mēģināja iegūt atpakaļ politisko neatkarību.
Seldžuku un persu valdība drīz vien lika sajust savu smagumu . . .
Musulmaņu fanātiskās varas iespaidota, sākās armēņu emigrācija, daudzi izceļoja uz Gruziju, Indiju, Krimu, Besarābiju un Ungāriju. Mazāzijā armēņu tauta, kura, akadēmiķa Abiha (1845. g.) vārdiem runājot, «labvēlīgi iespaidota no kristīgās ticības, agri sasniedza augstu kultūras pakāpi un vispār ir viena no ievērojamākām parādībām Austrumu vēsturē», - šī patiešām bāru tauta ir pārcietusi daudz varmācību, vajāšanu un visnežēlīgāko izkaušanu . . .
Jau no dabas būdami mierīgi zemkopji - 90% no visiem armēņiem nodarbojas ar zemes apstrādāšanu -, slacīdami saviem sviedriem zemi, kurā atdusas viņu senču trūdi, smagi nopūzdamies pāri savam pirms ūdensplūdu laikmeta arklam, armēņi lūdza turkus saudzēt tikai viņus pašus, viņu sievas un bērnus, un viņu svētumus. Bet - arī to viņi nevarēja sasniegt! Tāpēc arī pilnīgi saprotams tas pievilkšanas spēks, kuru armēņi juta pret kristīgo Krieviju. Šis spēks daudz līdzēja Krievijai, iekarojot Kaukāzu. Krievijas kari ar Persiju un Turciju ir pilni armēņu tautas varonības pierādījumiem . . . Ne par velti kara vēsturnieks Gļinka saka, ka, «ieņemot Erivaņas cietoksni, krievu vislielākais spēks bija armēņu krūtīs . . .».
Daudz vajadzēja spēka, izturības un kulturālās stingrības, lai varētu uzglabāt savu ticību, valodu un vispāri savu garīgo seju no karojošā musulmanisma spaidiem, īpaši, zūdot kristīgo Austrumu atbalstam Bizantijai . . . Neskatoties uz to, armēņi nekad nau zaudējusi cerību atsvabināties no musulmaņu jūga un ir daudzkārt mēģinājuši (vēl XVII g. s.) iegūt Armēnijas politisko neatkarību. Šādas domas un plāni bija arī viņu kaimiņiem. Tā vēl Katrīnas II laikā Potemkins un Zubovs sastādīja projektu par Armēņu-Gruzijas ķeizaristes nodibināšanu zem Krievijas protektorāta, bet šis projekts nekad netika izvests dzīvē.

*

A r m ē ņ u   n o   d a r b o š a n ā s,   i z g l ī t ī b a s   s t ā v o k l i s,   s k o l a s,   i n t e l i ģ e n c e.    Apskatīsim tagad armēnu pašreizējo stāvokli. Armēnija ietilpst arī tagad trijās valstīs: Krievijā, Persijā un Turcijā. Bez tam armēņi dzīvo arī citās valstīs. Kopā armēņu ap 1900. g. skaitījās 4,5 miljoni, no tiem Iekškrievijā dzīvoja 1,5 miljoni, Kaukāzā gandrīz viens miljons un t. s. krievu Armēnijā 845 667 armēņi, no viņiem 291 591 cilvēks dzīvoja
pilsētās. Tātad Krievijas Armēnijā bija 69,6% no visiem Kaukāza armēņiem. Lielākā daļa armēņu tautas, ne mazāk kā 80%, dzīvo sādžās un ir zemkopji, kuri nodarbojas galvenā kārtā ar graudkopību. - Dārzkopība, kokvilnas audzēšana, zīdkopība un lopkopība ir tikai palīga līdzeklis galvenai nodarbošanai - zemkopībai.
Armēņu zemnieki dzīvo vēl patriarhālu dzīvi. Viņi ne labprāt savu dzimtu sadala, tāpēc bieži var sastapt saimniecības, sastāvošas no 15, 20 un pat 30 cilvēkiem. Rūpniecība, īpaši fabrikas, ir vēl iesākuma stadijā; tai vairāk mājas amatniecības raksturs.
Tautas izglītība Armēnijā nau zemāka nekā vispārējā Krievijā, bet pat augstāka. Tā, pēc statistiskiem datiem, skolās mācījās ap 19 907 zēnu un 824 meiteņu, pavisam 28 121 cilvēks jeb 3,8% no visiem Kaukāzā dzīvojošiem armēņiem; Eiropas Krievijā turpretī skolu apmeklējošo procents ir - 2,6.
Agrāk mācības pasniedza armēņu valodā, bet no 1896. g. krievu valdība atrada par vajadzīgu slēgt ap 400 armēņu skolu, kuras bija garīdznieku pārziņā. Pirmskolas senāk bija garīdzniecības un draudžu pārstāvju pārziņā, pēcāk viņas nodotas Izglītības ministrijas zināšanā, bet reliģiski tikumiskā audzināšanas puse paliek garīdzniecības rokās. Kā senāk, tā arī tagad skolas uztur vietējās sabiedrības un draudzes bez jebkādiem valdības pabalstiem. Skolas varēja atvērt tikai ar noteikumu, ka programma ir jāmaina un visi mācības priekšmeti jāpasniedz krievu valodā, izņemot ticības mācības un armēņu valodu.
Kas attiecas uz armēņu inteliģenci, tad viņa ļoti ātri vairojas un jau ap 1900. gadu bija ļoti daudz armēņu ar augstāko izglītību. Pēc oficiāliem datiem, Parīzes Sorbonnā, piem., bija vairāk armēnietes kā francūzietes.

*

A r m ē ņ i   P e r s i j ā.   T u r k u   A r m ē n i j a   -   s ā p ī g ā   v i e t a.   H a t i    -   H u m a j u n s.   N a c i o n ā l ā   k o n s t i t ū c i j a   u n   v i ņ a s   b e i g a s.    Persu Armēnija (Persijā armēņu ir ap 1 miljonu) - visnekulturālākā no visām Armēnijas daļām. Tikai pēdējā laikā, pateicoties jaunajai paaudzei, tur manāma mazliet dzīvība un cenšanās pēc kultūras, izraušanās no gadu simteņu tumsas un verdzības. Tomēr jāatzīmē, ka Persijā armēņi spēlē lielu lomu kā augstākā administrācijā, tā, īpaši, rūpniecībā un financēs.
Jāsaka, ka - mahometāņu reliģijas stiprais fanātisko mullu un rupjo, māņticīgo dervišu iespaids ir panācis to, ka persu tauta ir vēl tumšāka nekā turki. Nau brīnums, ka tauta tur ir ārkārtīgi savvaļīga un naidīga jebkuram «jauninājumam», stingri turas pie senatnes un ir sveša kulturālai darbībai. Tāpēc arī, dabīgi, Eiropas kultūras ievedēji un pionieri tur ir armēņi un viņu rokās atrodas visa zemes tirdzniecība, pa daļai rūpniecība un finances.
Turku Armēnija - tā ir armēņu sāpīgā vieta. No sen seniem laikiem armēņu stāvoklis Turcijā ir bijis ārkārtīgi bēdīgs. Neskatoties uz to, ka pēc Kučuk-Kainardžijas līguma 1774. gadā kristīgie Turcijas iedzīvotāji atradās zem Eiropas protektorāta, - patiesībā viņu stāvoklis bija ļoti smags līdz Krimas kara beigām, kad Napoleons III Parīzes kongresā piespieda sultānu izvest dažas reformas kristīgo labā. Šinī kongresā Eiropas valstis līdzsvara labā atrada Otomaņu impērijas pastāvēšanu par nepieciešamu un garantēja viņas teritoriju ar noteikumu, ka tiks izvestas reformas. Sultāns izdeva Hati-Humajunu, t. i., ediktu, 1856. g. februārī; tur viņš paziņoja par nākošām reformām. Ar šo ediktu tika izsludināta ne tikai personīgā drošība, bet arī visu pilsoņu vienlīdzība likuma priekšā. Hati-Humajuns apsolīja arī radikālas reformas armēņiem. Un tiešām, liberālo Fuada un Ali-pašas ministriju laikā tika izdots likums par armēņiem, kurā viņiem bija dāvāta pašvaldība. («Azgain-Sachmadrutun», t. i., nacionālā konstitūcija, 1861. g. maijā.) Pēc jaunā nolikuma, armēņiem bija sava nacionālā padome, kura sastāvēja no draudžu pārstāvjiem un pārzināja vietējās lietas; vispārējās lietas pārzināja Centrālā nacionālā padome (arī izvēlēta), kura atradās pie Konstantinopoles armēņu patriarhāta. Šis nacionālās padomes pārzināja baznīcas, nodokļu un saimniecības lietas, tad tautas tiesas un tautas izglītību.
Bet šī pašvaldība nebija uz ilgu laiku: Francijas un Krievijas sacensība, lielo reformatoru Fuada un Ali-pašas nāve, Francijas sakaušana 1871. gadā atņēma armēņu padomēm jebkādu iespaidu uz sultāna valdību; viss tas noveda pie reakcijas . . . Reformas pamazām iznīka, dodot vietu «vecai iekārtai», administratīvā patvarība apspieda ikkuru mēģinājumu atjaunot «nacionālo konstitūciju» . . .
Pēc Midhata-pašas neveiksmēm (1876. g.) un krievu-turku kara ar San Stefanas miera līgumu (1878. g.) Turcijai atkal vajadzēja izvest Armēnijā reformas un dot autonomiju; kontrole par šo reformu izvešanu piederēja Krievijai. Bet Berlīnes kongresā, pateicoties Bismarka prasībām, San Stefanas līguma 16. punktu apmainīja ar Berlīnes traktāta 61. punktu, pēc kura armēņu liktenis tika uzticēts Eiropas gādībai . . . Kā Eiropa gādāja par armēņu likteni, to liecinās tālākie notikumi . . .

*

A r m ē ņ u   j a u t ā j u m s  t i e k   r a d ī t s.    A t k a l   a r m ē ņ u   i z k a u š a n a.    K o   s a u l e   v ē l   n a u   r e d z ē j u s i.   K r o n ē t a i s   s l e p k a v a.    P a s a u l s   k a r š.   «Armēņu jautājums neeksistē, bet mēs viņu radīsim,» sacīja kāds turku valdības virs franču sūtnim Kambonam 1890. gadā. Pareģojums piepildījās ātrāk, kā varēja domāt!
Jau 1894. gadā Kambons rakstīja savai valdībai: «Armēņu jautājums jau ir radies. Gandrīz veselu gadu Armēnija un viņai tuvākās provinces ir svarīgu notikumu arēna. Mūsu konsuli ziņo mums katru nedēļu par arestiem un asiņainām sadursmēm starp armēņiem un valdību. Vienā no saviem pēdējiem cirkulāriem sūtņiem Porta (t. i., turku valdība) atzinās, ka Juzgatā tiešām tikušas izlietas asinis, un lielvezīrs paziņoja, ka Armēnija Portai ir tiešām lielu rūpju priekšmets . . .»
Tātad armēņu jautājums atkal ir pacēlies . . . Kāds būs viņa atrisinājums?! Sultāna apsolītās reformas tikai mīts. Jā, un galu galos pilnīgi pareizi saka Kambons: - «Pirms Turcijā ievest reformas, tur vajaga visu reformēt.»
Līdz ar armēņu tautas pašapziņas augšanu aug arī viņā kustība uz glābšanos.
Nau arī brīnums, jo turku Armēnijā, neskatoties uz visām vēstures mācībām, nau vēl mūsu laikos mantas un personības drošības, apspiež katru cenšanos pēc izglītības, noliedz un vajā katru brīvu vārdu. Izkaušana un izsišana deviņdesmitos gados - tās ir šausmas, kādas vēl nau vēsturē redzētas. «Vēsture nezin,» saka Leruā-Boljē, «sacīšu vēl vairāk, pati saule, kuru - lietojot Vergīlija izteicienu - neviens nevar apvainot melos, - pati saule nezin vai ir redzējusi uz mūsu drūmās, daudzu noziedzību apslacītās planētas tik šausmīgus skatus, kādus bija jāredz nedēļām un mēnešiem cauri 1895. un 1896. gados armēņu augstienē.»
Augusta slaktiņi 1896. gadā kā tumšs traips krita uz Eiropu un: «Turcijas pastāvēšana - ir kauns visām kristīgām tautām,» saka prof. Komarovskis. Taisnība, - nevar viņam nepiekrist! . . .
Par nelaimi armēņiem, armēņu jautājums nau viegli atrisināms. Viņš nāk sadursmē ar kaimiņu valstu interesēm, kurās arī dzīvo armēņi. Turku Armēnija «vajadzīga» Eiropai, lai varētu uzglabāt status quo . . . Un «kronētais slepkava», kā Gladstons nosauca sultānu, izmanto savā labā izdevīgo stāvokli . . .
Ar šīm šausmām tomēr vēl nebeidzās armēņu tautas mokas, - pasaules karš atnāca ar jaunu nelaimīgās tautas izkaušanu. Un karš strādāja sistemātiski, kaušana notika pēc iepriekš izstrādāta plāna, jo augstākā vadība bija vācu ģenerāļu rokās. Bet šī izkaušana, kura armēņiem maksāja vienu miljonu nokauto tautas locekļu, ir pārāk svaigā atmiņā, lai pie tās ilgāk uzkavētos. Mēs labāk pāriesim uz armēņu literatūru, lai aizmirstu šīs briesmas, un nobeidzam moku nostāstus ar armēņu vārdiem:
«Bet, ticēdami armēņu tautas garīgam spēkam un dzīves spējai, mēs nešaubāmies, ka drīz pienāks beigas šīs daudzcietušās tautas mokām.»

II

ARMĒŅU SENĀ LITERATŪRA

K a s   p a l i c i s   p ā r i   n o   a r m ē ņ u   d z e j a s.  N e r s e s s   «d a i ļ a i s».    Tas, kas tagad ir uzglabājies no armēņu senās literatūras, nevar būt pilnīgs šis tautas garīgās dzīves atspoguļojums. Tā ir galvenā kārtā baznīcas literatūra. Viņā nau tās dažādības un pilnības, kas grieķu literatūrā, nau tā straujuma, ārkārtējā fantāzijas lidojuma un krāšņuma, kurš tik raksturigs austrumu literatūrām. Viņa ir stingra un vienmuļa, Tāds ir mana drauga armēraa paša spriedums, bet mēs, ziemeļnieki, spriestu gluži pretēji - mums izliekas arī šī garīgā armēņu poēzija tik spilgta, krāsaina un fantastiska, ka mēs to nekad neesam dzirdējuši un nevarējām ne iedomāties. Salīdzināt to ar mūsu garīgo literatūru ir galīgi neiespējams, - mūsējā tad tā zaudē, ka viņas žēl paliek. Mēs par šiem rakstniekiem runāsim vēlāk. Še tikai mazs piemērs:
R ī t a   l ū g š a n a,   ko dzied   N e r s e s s,    saukts «d a i ļ a i s»:
Gaismas rīts, taisnības saule - lai tava gaisma uzaust manī!
Celies, mans valdnieks, lai man stāvētu klāt;
Cel mani, kas es esmu pilns žēlabu!
Dari, ka es topu līdzīgs eņģeļiem!
Topi dzīvība manim, kas es esmu miris;
Gaisma manim, kas es esmu aptumsis; aizmidzini manas sāpes!
Es tevi saucu ar savu balsi, es tevi lūdzu ar savām rokām, dod man tavas labās sirds dāvanu!
Dod ūdeni manām acīm, jo es raudu karstām asarām, un dari mani brīvu no maniem grēkiem!
Mīlas vārdā ar savu mīlu dari mīkstu manu akmens sirdi!
Lej, Kungs, manā dvēselē tavas asins rasu, un mana dvēsele taps līksma!

*

T a u t a s   d z e j a.   K r i s t ī g ā   t i c ī b a   t o   i z n ī c i n a.   Mēs redzējām, cik bagāta un skaista dzeja ir armēņu literatūrā. Un tomēr jāsaka, ka armēņu literatūrai ir atņemta viņas oriģinālākā daļa: vecā pagāniskā episkā dzeja gandrīz gluži pazudusi, un maz viņas pieminekļu uzglabājušies līdz mūsu dienām. Kristīgā ticība apspiedusi armēņu tautas dvēselē to dzejisko radīšanas prieku, ar kuru vecie armēņu burtnieki un dziesminieki apdziedāja senās mitoloģiskās un varoņu teikas. - Arī pie mums kristīgā ticība darīja to pašu darbu, tik bez tik lieliem panākumiem: mūsu tautas dziesma izglābās.
Sv. Grigors, kristīgās ticības sludinātājs Armēnijā, izpostīja ne tikai pagānu dievnamus, bet iznīcināja arī visus tos dzejas darbus, kuros tika slavēti senās Armēnijas dievi un varoņi . . . Spriežot pēc teikām, armēņu tauta vēl XII g.- s. beigās (p. Kr.) atminēja un mīlēja vēl dziedāt šīs vecās pagāniskās dziesmas.
Cik niecīgas arī nebūtu vēsturnieku uzglabātās atliekas, viņas ir pietiekošas, lai pierādītu, ka pagāniskā Armēnijā bija gaiša, lepna un dzīvības pilna dzeja. Vienā no šīm atliekām, pašā svarīgākā, mēs atrodam mazu mitoloģiskas poēzijas paraugu. Viņā apdzied dieva valdnieka Vahagna piedzimšanu; Vahagns bija vīrišķības un saules iemiesojums.

Radīšanas mokās brēca debess un zeme;
Radīšanas mokās gulēja purpura jūra;
Jūrai radās sarkaniņš niedrājs;
No niedrāja kakliņa iznāca dūmi;
No niedrāja kakliņa iznāca liesma;
No liesmas izlēca puisēns:
Viņa mati bija uguns,
Viņa bārda bija liesma,
Viņa acis bija divas saules.

Otrs fragments, pilns naivuma un mežonīga skaistuma, rāda mums romantisku epizodi no valdnieka Artašesa I dzīves, kad viņš nolaupīja alanu valdnieka meitu.

Vīrišķīgais valdnieks Artašess
Lēca skaistā, melnā zirgā.
Viņš izņēma sarkanas ādas arkanu ar zelta gredzenu,
Viņš laidās kā ātrspārnains ērglis pār upi
Un izmeta sarkanās ādas arkanu ar zelta gredzenu,
Viņš apvija alanu valdnieciskās jaunavas stāvu,
Radīja sāpes maigajam valdnieciskās jaunavas stāvam,
Ātri aizvilkdams viņu savā nometnē.

Līdzīgu dzejas darbu droši vien bija daudz. Armēnis pēc savas dabas un temperamenta tiecas uz lirismu. Viņš vienmēr dziji mīlējis dzeju, kura tad arī bija viens no galveniem elementiem viņa sabiedriskā un privātā dzīvē.
Tautai bija savi dziesminieki un bēru raudātāji. Valdnieka galmā dzejnieki tika ļoti godāti un mīlēti. Bija pat karaļa dēli, kuri ar visu dedzību un ne bez talanta nodevās dzejošanai. Tā Tigrana Lidlā dēls Artavazds II, kuru romietis Antonijs aizveda gūstā uz Romu, uzrakstīja grieķu valodā dažas traģēdijas, kuras tika uzvestas ar lieliem panākumiem ilgāku laiku; pat vēl Plutarhs tās redzējis un mums par to atstāsta.
Arī Vruirs, Artašesa I dēls, bija ievērojams vēsturē kā dzejnieks un mecenāts. Arī starp kristīgās Armēnijas valdniekiem bija daiļliteratūras aizstāvji, piemēram, valdnieks Vramšapuis un tādi prinči kā Saaks Bagratuni (Horenas Mozus, vēsturnieka, labvēlis), Vahagns Amatuni un Grigorijs Magistross. Šis Grigorijs bija vīrs ar lielu erudīciju un Platona filozofijas tulkotājs armēņu valodā.
Arī īstā, nerakstītā tautas dziesma vēl tagad ļoti izplatīta visā Armēnijā. Vipa ir svaiga, naiva un cēla kā visas dziesmas, kas nāk no tautas sirds, un fantastiska kā austrumniece. Še maza šūpja dziesmipa:

Es šūpļa dziesmu dziedu, lai tu dzirdi,
Lai rāmi guli un lai saldi miedz!
Gul tagad rāmi, gan tu tiksi lieliņš,
Gan augsi, pieaugsi un izstiepsies,
Gan tiksi garš un plats kā ciems un pilsāts
Un šinī pilsātā pats lielākais;
Gan tiksi liels un stipris tā kā mežs,
Un saknes laidīsi gan dziļi zemē,
Un tavi zari ēnu dos visapkārt.

Un še būs pāris rindiņās aukles dziesma ar gluži savādiem, mums neparastiem salīdzinājumiem:

Māte ir kā silta maize:
Kas to ēd, tas jūtas sātnis.
            Tēvs, tas ir kā skaidrais vīns:
            Kas to dzer, tas jūtas ģirts.
Brālis ir kā spoža saule,
Kas dod gaismu kalniem, lejām.

Vēl še vienu itin īsu gabaliņu no bēru dziesmas, kādas mēdz dziedāt bēru raudātājas. Raudātāja mierina māti, kuras dēls miris, - poēzija vien spēj mierināt:

Viņš miris nau, tavs dēls, viyš miris nau!
Viņš staigāt aizgājis pa savu dārzu.
Viņš rozes plūcis, sev pie pieres licis
Un iemidzis no viņu saldās smaršas.

*

K r i s t ī g ā   t i c ī b a   p ā r v ē r š   t a u t a s   p o ē z i j u.   V a r d a n s   M a m i k o ņ a n s.   D r ā m a s   v i e t ā   -   r e l i ģ i s k a s   c e r e m o n i j a s.   K r i s t u s   u n    A n a h i t a,   u n   u g u n s   d i e v s.    Ar kristīgās ticības ievešanu Armēnijā (301. g. p. Kr.) beidzas vecās Armēnijas vēstures periods un tautas garīgā dzīvē notiek svarīgas pārmaiņas. Kristīgā ticība vilka gluži jaunas līnijas tautas radošā un garīgā dzīvē, deva tautas ģēnijam, varētu teikt, gluži jaunu un citādu virzienu.
Tautas priekšgalā stājas garīdzniecība; vada tautu, valda pār viņu, ved viņas dvēseli un saprātu jaunos robežojumos. Līdz tam laikam armēņu tauta dzīvoja vairāk instinktīvu, stihisku dzīvi: cīnījās, sapņoja, dziedāja savā veidā, kā prata un ko gribēja, - nebija viņai nekāda noteikta piemēra. Vienā vārdā sakot: garīgā tautas jaunradīšana parādījās kaut arī stihiski, bet par to brīvi.
Baznīca ieveda kultūru, papildināja alfabētu (405. g.) un radīja rakstiskās literatūras sākumu. Viss tas notika IV un V gadu simteni. Kristīgā baznīca uzvarēja visur, un viņas literatūra bij pirmā un uzvarētāja visās zemēs un tautās, ne vien Armēnijā. Pirmie armēņu kristīgie apustuļi tanī pašā laikā arī ir pirmie civilizācijas dēstītāji Armēnijā. Izglītību viņi baudījuši Bizantijā, Romā, Atēnās vai Aleksandrijā. Visi viņi bija audzināti bībeles literatūras garā. Viņiem pieder svēto rakstu un svēto tēvu darbu tulkojumi armēņu valodā; patstāvīgiem darbiem, kuri radušies no viņu spalvas, ari ir reliģisks raksturs. Tā Sv. Grigors Apgaismotājs atstāja «Sprediķus un garīgas pārdomas», Jezniks uzrakstīja «Par uzvaru pār atkritējiem», Zinovijs Hlaks rakstīja par kristīgās ticības izplatīšanos armēņu provincē Taronā. Davizs, Neuzvaramais Agafangels, Korjuns, Saaks, Mesrops, Bizantijas Favets, Egiše - visi vairāk vai mazāk .pazīstami garīgi rakstnieki no IV-VI g. s. Zem šo garīgo rakstnieku spalvas vēsturiskie notikumi tika apskatīti no baznīcas viedokļa; augsta un bezpartejiska kritika bija sveša. Viss - stāvēja sakarā ar dievu . . .
Pakāpeniski, garīdzniecības sprediķu un literatūras iespaidota, armēņu tauta piesavinājās jaunu viedokli, sāka raudzīties uz baznīcu kā uz savas tēvijas dvēseli, kā uz savas individualikātes dzīvu iemiesojumu.
Tautas gars pakāpeniski pieņēma melanholisku, grūtsirdīgu virzienu šajā mistiskā tumsā, zaudēdams tur savu intelektuālo spēku - slimīgu spēku, pastrīpotu ticībā - grēku sūdzētāja un mocekļa spēku . . . Kad Aršakidu dinastija krita (428. g. pēc Kr.) un Armēnija pazaudēja savu neatkarību, - tauta pieķērās baznīcai. Nokļuvuši persu varā, armēņi tūlīt pacēla sacelšanās karogu, kolīdz Jazkerds, Sasanidu dinastijas valdnieks, gribēja viņus piespiest pieņemt Zoroastra reliģiju. Tā bija apbrīnošanas cienīga epopeja. Armēņi vīrišķīgi pretojās persu valdnieka pulkiem, un armēņu kņazs - Vardans Mamikoņans, daudzo pretinieku nomākts, krita kaujā ar saviem 1036 piekritējiem Avaraivas laukā . . . Bet viņa izlietās asinis glāba baznīcu: persi atkāpās, un armēņi bija uzvarējuši. Tā bija garīga uzvara, vājā uzvara pār stipro . . . Armēņu tauta vēl tagad nau aizmirsusi Mamikoņana varoņdarbu un godā viņu kā nacionālu varoni. Katru gadu meteņu ceturtdienā armēņi svin viņam par godu svētkus. Vēsturnieks Egiše, šī notikuma laikabiedrs un liecinieks, padarīja nemirstīgu šo epopeju savos darbos.
No šo notikumu laika baznīca, tauta un literatūra sakusa vēl vairāk. Literatūra, kura sagatavoja šo savienošanos starp baznīcu un tautu, palika par ugunīgu šīs savienības izteicēju un pieņēma mistisku poēmu, garīgu pārrunu un reliģiski noskaņotu hroniku veidu.
Bet ne tikai baznīcas nospiedošais iespaids kavēja tautas literārisko un intelektuālo attīstību, - tur daudz palīdzēja pastāvīgā armēņu tautas vajāšana no uzvarētāju tautām, kuras atkal un atkal nopostīja Armēniju. Armēnijā taču bija atklāts ceļš visiem iebrukumiem, viņa izturēja visšausmīgākās mocības, izjuta visu austrumu despotu un iekarotāju jūga smagumu.
Pēc literatūras otrā ziedu laika X g. s., Bagraditu dinastijas laikā, un trešā «atdzimšanas perioda» - Rubinidu laikā - armēņu literatūra atkal atslāba un satura nabadzību aizsedza ar pārsātinātu formu. Literatūras valoda pagrima, - un, tā kā politiskā dzīve līdz ar armēņu valsts krišanu XIV g. s. gluži apstājās, tad sāka pamirt arī intelektuālā dzīve. Šis process turpinājās līdz «atmodas laikmetam», XIX g. s., vai, labāki sakot, līdz XVIII g. s. beigām. -
Apskatot kopīgi kā ko veselu šo kristīgo (garīgo) literatūru, atzīstot arī, ka viņa ir vienmuļa, ka viņai daudzkārt trūkst mākslinieciskuma, - viņai tomēr piemīt kāds, kaut arī drūms, skaistums. Viņā izpaužas tautas gara vienprātība, viņa atbalstās uz varenu apziņu un kalpo kā bēdu izteicēja tautai, kurai ir bijis jāpārcieš vairāk kā jebkurai citai tautai . . . No šā viedokļa arī armēņu garīgā literatūra paliek liela savās skumjās un asiņainās skrandās . . .
Šī perioda kristīgās Armēnijas literatūra ir vienkārša, skaidra un nopietna, mēs sacītu: reliģiozi askētiska . . . Viņā iztrūkst romāns, epopeja, drāma. Armēņu literatūra - tā ir vienīgi nepārtraukta himna. Viņas epopejas vietā stājas svēto cīņu stāsti. Viņas romāns - tā ir bībele, un drāmas vietu ieņem lieliskās dievkalpojumu ceremonijas. Abats Villefroy's, viens no pirmiem Eiropas rakstniekiem, kurš nodarbojās ar kristīgās Armēnijas pētīšanu XVIII g. s., raksta: «Nau nekas vairāk daiļrunīgs un aizkustinoša kā armēņu lūgšanas - un nekas lieliskāks kā armēņu dievkalpojumu ceremonijas.»
Armēņu liturģija - tā ir vesela traģēdija. Garīgās ceremonijas izpildītājs, atsegtu galvu, basām kājām un izplestām rokām, bet tērpies spīdošā mantijā, stāv pie apgaismota altāra, kurš greznots ar zeltu un puķēm. Viņa uzskats - raugoties ar ceļos noslīgušo lūdzēju acīm - ir simbols cietējas cilvēces tieksmei pēc taisnības un skaistuma avotiem.
«Cilvēki, kuri redzējuši dažādas liturģijas - Romā, Sv. Andreja Della Valle baznīcā, - vienbalsīgi apgalvo, ka armēņu liturģija kā vecākā ir arī vissvinīgākā,» saka Leruā-Boljē (skaties viņa «Conférence» 9. jūnijā 1896. gadā - Les Armeniens et la question Armenienne 11. l. p.).
Drāma (t. i., dievkalpojums) mainās sakarā ar dienām un svinamiem vai pieminamiem notikumiem. Zaļā ceturtdienā visu baznīcu grezno baltā krāsā, un Lielā piektdienā to tērpj sērās. Zaļā ceturtdienā baznīcā izdzēš sveces, lai tumsā dziedātu skumjās himnas. Lielā piektdienā liels melns priekškars aizsedz altāri. Pūpolu svētdienas vakarā baznīcā simboliski tēlo Lielo Tiesu: bīskaps lūdz pie aizslēgtām ieejas durvīm atļauju tikt ielaistam Paradīzē. Dažreiz seno pagānu laiku atliekas ievijas šajā lieliskā, vienkāršā kristīgā drāmā. Kristus apskaidrošanas dienā, lielās procesijas brīdī, sekojot senai parašai, par godu dievei   A n a h i t a i   kaisa tautā rozes un palaiž brīvībā baložus, bet Marijas šķīstīšanās dienas priekšvakarā dedz ugunskurus baznīcu pagalmos, atceroties tādā kārtā seno ugunsdievu -   M i h r u.    Marijas debesbraukšanas dienā baznīca svētī vīnogas, vīģes un persikus.
No vispārējā šīs literatūras fona spilgti izceļas dažas personības: tie ir rakstnieki, kuri ar sava talanta spožumu pauž savas tautas apslēpto spēku.
Pirmais vārds, kurš mums minams, ir -   M o z u s   n o    H o r e n a s   (487. g.). Vājš vēsturnieks, rakstnieks ar nevienādu stilu, viņš tomēr ir īsts dzejnieks. Viņš savā ziņā ir armēņu tautas Homērs. Divi citi atzīmēšanas cienīgi vārdi ir - Lazars no Parbas un Egiše. Viņi abi apdziedāja armēņu reliģiskos karus ar persiem, kuri Armēnijā gribēja ievest Zoroastra mācību.
Kā VII g. s. izcili rakstnieki ir atzīmējami: Joans Mamikoņans, Zinovijs Hlaks, Sebeoss, katolikoss Teodors un Saaks III, VIII g. s. redzamākie rakstnieki: Stefans Sinnears, Joans Odzernes - garīdznieks un filozofs, starp citu, rakstījis arī pret atkritējiem Eitihianu un Pavlikianu. IX, X un XI g. s. pazīstami - Toms Arcruni Levonds, patriarhs Joans III u. c.
XII g. s., īsā starplaikā, kad armēņu tauta dabūja brīvāki atelpot Kilikijā, izcēlās divi liela rakstura cilvēki, divas lielas un tomēr pazemīgas dvēseles - Nersess no Lambronas un Nersess Šnorali (svētīgais), - viens no armēņu baznīcas lielākajiem dzejniekiem.
Mēs jau augšā ievietojām viņa «Rīta lūgšanu».
Par šo dziesmu izsaucas franču rakstnieks G. Murejs (Mourey): «Kāds ainu spožums, kāda izteiksmes skaidrība, kāds plašs ticības vēriens!» Un par armēņu Nersesa garīgo poēziju Murejs runā šādos teicienos: «Viņa reliģiozā dzeja ir salda, izmeklēti skaidra un spīdoša,» - «fantāzija ir silta un ziedoša kā austrumu tautā, bet ar asu psiholoģisku analīzi un dziļām jūtām, kurām līdzīgu var atrast tikai itāļu un flāmu mistikās četrpadsmitā un piecpadsmitā gadsimtenī.»
Tomēr kā dzejnieks ir vēl vairāk pazīstams mūks - Grigors no Narekas. Viņš ir radījis daudz jaunu dzejisku tēlu, lai izteiktu «Dieva varenību», «Svētās jaunavas lēnprātību», bet visīpatnējāki viņš apdziedājis bailes no grēka un mūžīgā soda šausmas. Ar saviem darbiem viņš daudz ir piepalīdzējis pie armēņu literatūras izkopšanas.
Grigors no Narekas ir ievērojamākais armēņu mistiķis; viņš darbojās jau desmitā gadsimteņa pirmā pusē. Viņa «Vaimanu» grāmata ir rakstīta ritmiskā prozā un ir viena no labākiem un visvairāk tipiskiem darbiem armēņu lirikā.
Kā piemērs lai še ir viņa dziesma par pastara tiesu:

Pastara tiesas stunda sit.
Debess sagriežas un zeme sadrebas visā savā blozībā.
Līdzīgi bēgošiem viļņiem sakustinātā jūrā.
Abas divas, debess un zeme, triecas viena pret otru.
Un apstājas nekustošas.
Plašā zeme, satricināta līdz saviem dziļumiem,
Dara plāknus kalnus ar spēju un tāli atbalsojošu savu iekšu sacelšanu.
Akmeni grimst un aizdegas, un visi elementi izšķīst.
Debeši grūst un sadalās savās sastāvdaļās.
Radības apvelk jaunus veidus.
Mūsu darbu noslēpumi atplīvurojas.
Mūsu kaislību mistērijas top atsegtas.
Mūsu iekšējā dzīves gaita attēlojas mūsu miesās.
Debesu ķēniņš kāpj soļa krēslā un ņem savās rokās tiesas spriedumus.
Briesmas tad, divkārt septiņreiz briesmas!
Mērojot ar skaitli lejā, kas satura skaitli bezgalību!
Ko es darīšu, mana nožēlojamā dvēsele, šinī lielajā briesmu dienā?!!
Jo pat apgaismoto armijas un izvēlēto kori, kuri ir laimes gloriju segti,
Jo pat tie trīso un sadrebinājas, un nespēj panest savas tiesāšanas briesmīgo skatu.
Es, nabaga nāves dēls, kā lai es iedrīkstos tur rādīties?

Lasot šīs šausmu parādības Grigora dzejā, jādomā uz Apokalipsi, Jāņa parādību grāmatu, uz svētās Terēzes rakstiem, uz Dziesmu dziesmu, uz Fra Angeliku, uz Van Eiku. Bet tas pats negantais Grigors raksta tik maigas, tik pilnas tīksmaina misticisma dzejas, kas atgādina pagānisma laika poēziju. Vai šī nevarētu būt arī Venēras parādība? Vai nenāk prātā Botičelli glezna «Pavasaris»? Un tā ir dziesma Svētai Jaunavai.

J a u n a v u   j a u n a v a i

Viņas acis - jūru jūra, viņas smaidi - neaprakstāmi;
Viņas acis atveras rītā
Kā divas liesmojošas saules . . .
No viņas lūpām birst rozes;
Viņas mēle kustoties dzied kā kokle;
Viņas matu viļņotais krāšņums
Vijas trijās vijās ap viņas vaigiem;
Viņas starojošās krūtis pilnas sarkanu rožu.
Viņas purpurotās rokas ir puķu pušķi.
Dievišķās ugunīs kvēlo viņas skati.
Salda balss izplūst stariem no viņas.
Viņa ir tērpta skaistā tunikā,
Kas atspīd zeltā un zilā, purpurā un karmazinā,
Kas zvīgo kā safīrs,
Kas rotāta smalkiem cizelējumiem.
Kad viņa staigā savā pērļu skaistumā,
No viņas kāju kustības krīt gaismas stari.

*

III

ARMĒŅU JAUNĀKĀ LITERATŪRA

E i r o p a s   i d e j a s.   P s e i d o k l a s i s k ā    d z e j a.   M h i t a r s   u n   t u l k o t ā j i.   A b o v j a n s,   j a u n ā k ā s   l i t e r a t ū r a s   c i l t s t ē v s.   G r a b a r s   u n    j a u n ā   v a l o d a.   A r m ē n i j a s    b r ū c e s.   P r o š j a n s.   R a f f i    u n   j a u n i e   l a i k i.   Jaunāku laiku armēņu literatūra ir jau XIX g. s. produkts. Viņai ir slavena priekšgājēja - bagātā vecā rakstniecība, kurā ietilpst četrpadsmit gadu simteņos uzkrājušies raksti, darināti skaistā, klasiskā literatūras valodā. Bet no vēsturiska darba, garīga satura traktāta, baznīcas himnas nau tiešas pārejas uz dzīvu, liesmainu liriku, māksliniecisku vai tendenciozu stāstu, asprātīgu komēdiju.
XIX g. s. izcēla veselu rindu enerģisku, eiropeisko ideju piesātinātu kultūras cīnītāju, kuru darbība ir ļoti pamācoša. Viņi radīja jaunu literatūras valodu; deva pirmos paraugus dažādiem literatūras veidiem, kas armēņiem bija līdz tam nepazīstami; prata modināt savā tautā mīlu uz grāmatām un lika modernai rakstniecībai pirmos pamatus. Ar jauno spēku pieaugumu armēņu literatūra attīstās vēl līdz pat mūsu dienām. Galvenais garīgais centrs ir Tiflisa Kaukāzā un Konstantinopole.
Jaunā armēņu literatūra daudzējādi pelna mūsu lasītāju ievērību. Viņā mēs sastopam daudzus apdāvinātus rakstniekus un īsti mākslinieciskus darbus, kuri darītu godu ikkatrai rakstniecībai. Bez tam katru domājošu cilvēku var ieinteresēt tās dažādās idejas un literatūras nokrāsas, kuras ir izteiktas armēņu rakstnieku darbos.
Vieniem darbiem uzspiests it kā tautiskuma zīmogs, viņos izsaka līdzcietību lauku iedzīvotājiem un idealizē tos. Otriem ir satīrisks raksturs, viņos nesaudzīgi graiza tautas trūkumus. Lielākā daļā dominē tomēr nacionālā ideja, dziļa tradīcijas mīla, skumjas par viņas nelaimi. Gandrīz visiem literatūras darbiem ir raksturīgs reālais dzīves tēlojums, kurš noved dažreiz pat pie sīkumainības.
Līdz ar armēņu brīvības zušanu sākās arī viņu literatūras pagrimšana. Pēc XII g. s. līdz pat XIII dzeja ir gandrīz izzudusi; tad tā atdzimst kā pseidoklasiskā dzeja.
1711. gadā armēņu mūks   M h i t a r s   n o   S a v a n a s,   vajāts ilgu laiku no armēņu baznīcas par opozīciju, pāriet katoļu ticībā un nodibina Venēcijā San Lazzaro salā klosteri, kuru zinātniska pasaule sauc par «Armēņu vēsturisko akadēmiju». Svētā Lazara jeb Mhitara ordeņa mūki pilnīgi ziedoja sevi literāriskai un zinātniskai darbībai un ir ļoti ievērojami zinātnieku pasaulē. Viņi tulkoja armēņu klasikus Eiropas valodās un - Eiropas klasiķus un pseidoklasiķus armēņu valodā. Viņi arī radīja pirmos armēņu pseidoklasicisma piemērus.
Mūks   B a g r a t u n i  pēc Iliādas un Odisejas piemēra uzrakstīja epopeju «Haiks», kurā viņš slavē armēņu tautas mitoloģisko ciltstēvu; viņa laikabiedrs   H e v o n d s   A l i š a n s   ir daudzu populāru dzeju un vēsturiski ģeogrāfisku monogrāfiju autors.
Vairāk gadu turpinājas šis armēņu literatūras atmodas laikmets. Skolu jaunatne arī sāk atgriezties no ārzemēm, galvenā kārtā no Tērbatas universitātes - mēs gribam to sevišķi atzīmēt - un no Vācijas. Jaunatne nāk ar jaunām laika idejām, un, protams, arī atgriezusies dzimtenē, viņa nesēž, rokas klēpi salikusi. Par jaunākās armēņu literatūras ciltstēvu droši var uzskatīt   H a č a t u r u    A b o v j a n u,   Bodenšteta, Parrota, Abiha, Vāgnera un Haksthauzena draugu.
Nākošais armēņu dzīves tiešamības tēlotājs, pats cēlies no tautas, ir Erivaņas guberņas zemnieka dēls. Jau bērnībā Abovjans redzēja armēņu tautas grūto stāvokli persu jūgā, Tautas taisnība, pazemošanās un klusēšana, mūžīgās bailes par mantu un dzīvību - viss tas dziji iegula domīgā un liberālā zēna atmiņā . . .
Pirmo izglītību viņš ieguva Ečmiadzinas klostera skolā, pēc tam Tiflisas seminārā, kuru beidza spīdoši.   S t e p a n s   N a z a r j a n s,   tagadējās armēņu žurnālistikas nodibinātājs un žurnāla «Ziemeļu Blāzma» redaktors, saka, ka Abovjans beidza semināru ar lielu zinātnes mīlestību. Varbūt viņam būtu bijis ar to arī jāapmierinās, ja ne gadījums - iepazīšanās 1829. gadā ar Tērbatas profesoru Parrotu, kurš bija atbraucis zinātniski izpētīt Ararata kalnu. Šī gadījuma sekas nu bija tās, ka Abovjans atstāja dzimto zemi un iestājās Tērbatas universitātē. 1836. gadā Abovjans atgriežas dzimtenē ar jauniem kultūras uzskatiem un kā vispār attīstīts Eiropas cilvēks. Bet ne Erivaņā, ne Tiflisā viņš nevarēja atrast sen sapņoto gaisinas nesēja darba lauku. Viņa plāns dibināt skolotāju semināru Tiflisā nepiepildās, tāpēc viņš ir spiests darboties kā skolotājs Tiflisas apriņķa skolā, kuras inspektors viņš kļūst no 1837. gada. 1848. gadā viņa nodomi gandrīz jau piepildījās, tikai nāve pārsteidza to . . .    V i e n r e i z   n a k t ī   v i ņ u   i z s a u c a   n o   m ā j a s   -   u n   v i ņ š   v a i r s   n e a t g r i e z ā s . . .   Daudz aizdomu ir radījusi šī noslēpumainā nozušana, bet noteiktu ziņu trūkst . . .
Iekš kā tad īsti pastāv Abovjana kā rakstniecības darbinieka nozīme? Atgriezies dzimtenē, Abovjans rakstīja ļoti daudz, tikai tūkstots deviņsimtos gados varēja izdot pilnīgu viņa rakstu krājumu, kā dzejas, tā stāstus un noveles. Bet viņa slavas avots ir romāns «Armēnijas brūces». Šī romāna iznākšana bija notikums kā formas, tā valodas un satura ziņā.
Ir jāaizrāda, ka šī gadu simteņa sākumā armēņiem vēl nebija ne jaunas literatūras valodas. Klasiskā armēņu valoda, tā sauktais   g r a b a r s,    kurai bija daudz formu, daiļskanīgums un spēks un kurā ir uzrakstīti vecās armēņu rakstniecības labākie filozofiskie, vēsturiskie un garīgie darbi, - grabars jau XIX g. s. sākumā bij pārdzīvojis savu laiku. Šī valoda bija palikusi par baznīcu dievkalpojumu valodu, zinātnisko darbu valodu, tauta viņu vairs nerunāja, pat labi nesaprata. Tautai bija pašai sava valoda, t. s.   a š h a r a b a r s,    kurš sadalījās vairākos dialektos, kā Tiflisas, Konstantinopoles, Erivaņas, Nahičevāņas, Astrahaņas, Agulisas, Kabardijas u. t. t. Vajadzēja izstrādāt kopēju literatūras valodu, un Abovjans bij šīs idejas ierosinātājs. Viņš sarakstīja savu romānu Erivaņas dialektā, kurš bija vistuvākais grabaram un tātad visiem saprotams, un beigās radīja tagadējās literatūras pamatu.
Romāns «Armēnijas brūces» sākas ar meteņu aprakstu Kanakeras sādžā Erivaņas guberņā. Visi priecājas. Pa to laiku Erivaņas sardara (gubernatora) brālis sūta savus žandarmus, lai nolaupa priekš sava harēma skaistu meiteni, vārdā Gaguna. Notiek sadursme starp jaunatni un žandarmiem, kuri atkāpjas ar zaudējumiem. Bet Kanakeras iedzīvotāji par to dabū ciest; jaunajiem mājās neesot, gubernators sūta sādžiniekus sodīt. Drīzi sākās Armēnijā jauni notikumi, 1826.-28. g. Persijas-Krievijas karš. Romāna varonis Agasa ir maza partizānu pulciņa vadonis, kurš dodas uz seno Armēnijas galvaspilsētu Api. Tur viņiem notiek sadursme ar persu pulku, kurš, izlaupījis vairākas armēņu sādžas, dzīro pilsētā. Sadursme beidzas ar armēņu uzvaru. Gribēdams aktīvāki piedalīties cīņās ar persiem, Agasa dodas uz krievu nometni pie ģenerāļa Madatova (armēņa); tas viņu uzaicina krievu dienestā un ieceļ par virsnieku.. Līdz ar ģenerāli Krasovski viņš ieiet Erivaņā un dodas tūlīt uz Kanakeras sādžu, kur dzīvo viņa tēvs. Satiekoties ar dēlu, vecais mirst no uztraukuma ar trieku, bet pats Agasa krīt no slepkavas persa rokas . . . Tāds ir vispārējos vilcienos šī romāna saturs.
Abovjana liktenis bija; - darboties pārejas laikā, kad armēņu tauta pēc vairāku gadu simteņu ciešanām tikko sāka tiekties uz gaismu un kultūru.
Abovjana skolnieks un viņa darba tiešs turpinātājs bija   P e r č s    P r o š j a n s,   kuram pieder gluži īpatnēja vieta armēņu beletristikā. Viņš ir romānists etnogrāfs; viņa romāni iepazīstina mūs ar tautas dzīvi, ekonomisko stāvokli, ierašām u. t. t. Erivaņas guberņā, no kurienes viņš arī pats cēlies. Viņš ar tādu prasmi un tik sīki apraksta nemāksloto lauku dzīvi, tā prot nostāties uz vienkāršās tautas viedokļa, ka, izlasot viņa grāmatu, skaidri var iedomāties armēņu zemnieku dzīvi. Daudzi viņa darbi tulkoti Eiropas valodās. Viņa romāni «Soss un Varditers», «Dēļ maizes», «Strīdus ābols», «Šahengs», «Moļ» u. t. t. ir ļoti iecienīti pie armēņiem. Pagājušā, 1900., gadā armēņi svinēja viņa 40 gadu literāriskais darbības jubileju.
Līdz ar darbu beletristikas laukā Prošjans daudz strādāja pie periodiskiem izdevumiem. Viņš bija viens no galveniem līdzstrādniekiem žurnālā «Armēņu zemes žurnāls» un līdzredaktors Arcruni avīzē «Mšak» (Strādnieks). Daudz viņš ir rakstījis «Arcagankā» (Eho), kuru 1898. g. cara valdība noliedza uz visiem laikiem, «Pordz» (Mēģinājums), «Taraz», «Agbirn», «Ararat» u. t. t. Kā Ābovjana pakaļtecis viņš turpināja izstrādāt, novedot līdz pilnībai, jauno valodu; viņš arī pārtulkoja evaņģēliju tautas valodā, iegūstot par to teoloģijas un armēņu valodas maģistra titulu.
60. gadi dod Armēnijai veselu rindu apdāvinātu publicistu. Prof.   S t.    N a z a r j a n s   un ievērojamais publicists un dzejnieks    M i h a e l s   N a l b a n d j a n s   izdod Maskavā žurnālu «Ziemeļu Blāzma», kurš ir krasi radikāls. Viņa iznākšana izsauca protestu armēņu garīdzniecībā, un tā darīja visu, lai panāktu šīī laikraksta slēgšanu, kas ar notika 1864. gadā. Nalbandjans, apvainots valsts noziegumā, pēc dažiem vientulībā pavadītiem gadiem cietumā mira ar diloni.
Tai pūšā laikā Varagas klosterī (turku Armēnijā) pazīstamais morālists    H r i m j a n s   (vēlāk katolikoss, t. s. augstākais garīdznieks) sāka izdot žurnālu «Vaspurakana Ērglis», kurš ar saviem sprediķiem daudz piepalīdzēja armēņu atmodai (1860.-187O.g.). Šis laikmets vispāri dod ļoti daudz armēņu periodisku izdevumu un rada veselu rindu jaunu spēku, bet līdz ar to tas ir nacionālā šovinisma un klerikālo maldību laikmets. Šāds virziens bija redzams visvairāk 70. gadu sākumā. Tiflisā jaunais zinātnieks   A r c r u n i,    kurš beidzis Heidelbergas universitāti, dibina jaunu avīzi «Mšak» 1872. g., kas pastāv vēl tagad un pulcina ap sevi liberāli radikālo jaunatni.
Šis pulciņš bija īsts antipods «Megu Aiastani» (Armēnijas Bite) pulciņam, kurš bija konservatīvs. Pēc tā nāca «Nor Dar» (Jaunais Laiks), vairs ne tik reakcionārā garā. Starp viņiem sākās cīņa, līdz «Armēnijas Bite» krita. Armēņiem jābūt pateicīgiem «Mšak» pulciņam par daudziem liela talanta rakstniekiem, kā beletristu    R a f f i   (Akops Meliks Akopjans), kurš ir visievērojamākais armēņu romānists, līdz ar to Arcrunija tuvs draugs. Viņš dzimis persu Armēnijā, bet jau agrā jaunībā pārgājis dzīvot Krievijā, kur arī pavadījis visu savu mūžu no 1832.-1888. g.
Literāriskais mantojums, kuru Raffi atstāja savai tautai, ir plašs un daudzpusīgs, bet visievērojamākie ir tie viņa darbi, kuros viņš aizstāv turku armēņus, tēlodams viņu grūto stāvokli .un bēdīgo likteni.
«Lai svētīti ir tie rakstnieki, kuri iedvesmotu mums jaunu garu, palīdzētu atgriezt agrākos spēkus un iepazīstinātu mūs ar patiesās dzīves prasībām,» saka kāds varonis Raffi romānā «Dželaledina», un šis ir arī paša rakstnieka ideāls.
Vēl starp armēņu beletristiem nebija radies neviens, kurš aizskartu kādu mazliet degošāku armēņu jautājumu, rādot dzīvu tiešamības ainu; kurš grieztos pie tautas, modinot viņā dzīves prieku, izturību un enerģiju. Raffijam, kad viņš uzrakstīja «Dželaledinu», «Heptu» un «Dzirksteles», bija tikai viens priekšgājējs - Abovjans, bet Raffi viņa darbu aizveda daudz tālāk, jo bija apdāvināts ar lielāku un stiprāku beletrista talantu. Raffi saprata, ka īstais viņa laikmeta armēņu beletrista uzdevums ir tendenciozi aprakstīt dzimtās zemes dzīvi ar visām viņas bēdām un izstrādāt jaunus nacionālus ideālus.
Vesela rinda smagu ainu, ņemtu no turku armēņu dzīves, parādās mums, kad mēs lasām Raffi darbus. - Novele «Dželaledina» stāsta par kurdu šeiha Dželaledina un musulmaņu fanātiskā pūļa kara gājienu 1877. g. Bēdīgas ainas seko viena otrai . . . Lūk, armēņu ģimene - tēvs, māte un viņu mazā meitiņa - bēg nez kur no savas kurdu nodedzinātās sādžas: viņi ir piekusuši, izsalkuši un ievainoti, bet viņiem ir jāiet tikai uz priekšu . . . Lūk, izpostītas sādžas aina, viss nodedzināts, sagrauts: šur tur dzird smagus, sirdi plosošus vaidus, redz sieviešu, bērnu un veceņu līķus, - jo kurdi neko nau žēlojuši . . . Bet visšausmīgākā aina redzama noveles beigās, kad armēņu gūstā aizvestām meitenēm jādejo kailām, lāpu gaismā, pie ragu un bungu skaņām, turku nometnē viņu mocītājiem par godu . . .
Daudz šādu «armēņu brūču» mēs redzam notēlotu ar ievērojamu reālismu un talantu arī romānos «Hepti» un «Dzirksteles». No šiem romāniem mēs varam spriest par 70. gadiem un krievu-turku karu, kā arī par armēņu inteliģences darbības programmu. «Dzirkstelēs» redzam mazu ļaužu pulciņu, kuri uzstādījuši par savu mērķi kalpot dzimtenei (darbība norisinās turku Armēnijā). Pie šī pulciņa pieder romāna galvenie varoņi: Aslams, Karo, Sago un, galu galos, Fargats. Viņiem piebiedrojas arī jauna meitene, kuru uztrauc un skumdina dzimtenes nelaimīgais liktenis. Ko gan grib darīt šie cilvēki? Vispirms to grib iepazīt dzimto zemi, bet viņi neaprobežojas ar to vien: viņi grib modināt gulošo tautu un vest viņu pret ienaidnieku. Viņi bieži sarīko ekskursijas pa turku Armēniju: šo ceļojumu aprakstos, kuri ir arī gatavošanās uz sacelšanos, ir visa triju sējumu biezā romāna saturs.
Bet jau minētiem romāniem Raffi uzrakstījis: «Dāvids un Dievs», «Zamuels», «Hačačneba dienas grāmata», «Zelta gailis», «Harēms» un daudz citu romānu; visur viņš rada vienus un tos pašus ideālus un cenšanās.
Raffi laikabiedrs ir    R a f a e l s   P a t k a n j a n s    (pazīstams ar pseidonīmu   H a m a r s   K a t i p a),    ievērojams beletrists un dzejnieks (1830. līdz 1892. g.), ideju un tendenču ziņā līdzīgs Raffijam. Nau tāda armēņa, kurš nezinātu Patkanjana dzejas, nau tāda zemes stūra, kur armēņi nedziedātu viņa «Araksa asaras». Un tas nau brīnums. Rafaels Patkanjans ir dzejnieks patriots, sevišķi savos dzīves pēdējos gados. Viņš sūdzas Eiropai; viņš griežas pie Berlīnes kongresa 1878. g.; viņš raud par turku zvērību upuriem, un vienmēr ir redzama viņa mīloša sirds un dzimtenes mīlestība.
Otrs viņa laikabiedrs ir pazīstamais dzejnieks   S. Š a h   -    A z i z s   - īsts pretstats Patkanjanam. Viņš atrodas zem Bairona «Caild Harolda» iespaida (sk. viņa «Leona skumjas»); viņš nosoda armēņu 60. gadu sabiedrību.
70. un 80. gadi dod veselu rindu ievērojamu rakstnieku. Pirmo skaitā tiek minēts Cerencs, pazīstamais satīriķis Paroņjans, dramaturgs Sundukjans, romāniste Tjusabe, Širvanzade, Agajans, Muracans, Leo. No dzejniekiem pazīstamākie ir: Juešiktanjans, «Maija mīlas» dziesminieks, Adamjans (ievērojamais traģiķis), Durjans u. c.
90. g. armēņu literatūra ieguva daudz jaunu spēku. Kā dzejnieki pazīstami: Lerencs (A. Nazarbergs), «darba ļaužu dzejnieks» O. Tumanjans, Atraeta, Manueljans, Agaronjans u. t. t.
Armēņu literatūra XIX g. s. beigās, sekojot evolūcijas likumam, ir samērā plaši attīstījusies. Vēl 50 gadus atpakaļ viņas pavisam nebija tagadējā daiļliteratūras vārda nozīmē.
Ieskatoties jaunlaiku armēņu literatūrā, mēs redzam, ka viņas pamatos atrodas tās pašas literāriskās tēmas, tie paši nacionālie motīvi, vienmēr «tās pašas Armēnijas brūces».
Jaunais Papazjans ir devis veselu rindu noveļu no turku Armēnijas dzīves. Atrapets savos romānos «Atmait», «Sušan», «Vjukali Hahtnika» u. t. t. a raksta to pašu dzīvi. Ja arī ir izņēmumi, viņi ir reti. Tā Širvanzade savos romānos «Arsens Dimaksians», «Namuss», «Veltīgs upuris», «Haoss», vai atkal Manueljans, Leo u. c.; bet nacionālie motīvi arī viņiem nau sveši.
Laikraksta slejas šaurums ne)auj apstāties sīkāki pie šī jautājuma. Ir jāpāriet uz armēņu presi.

*

B o d e n š t e t a   a t z ī m e.   P i r m a i s   p r e s e s   i z d e v u m s   1794. g.   P r e s e s    a t t ī s t ī b a.   S t u d e n t u   s k a i t s.    «Laikā, kad es biju Armēnijā,» (1844) - saka Frīdrihs Bodenštets, - «nebija nekādas armēņu daiļliteratūras, ja neskaita dažus tulkojumus ņo svešām valodām . . . Būtu viegli pārskatīt to apvērsumu, kurš noticis no tā laika, ja es sacītu, ka mūsu dienās (1880. g.) Armēnijai ir ne tikai sava ievērības cienīga beletristika, bet arī paši armēņi tulko savu ievērojamāko rakstnieku darbus vācu un vispār svešās valodās.»
Pirmie drukātie darbi armēņu valodā ir no 1512. gada, un drīz pēc tam armēņu tālākās kolonijās, kā Venēcijā, Amsterdamā, Maskavā, Madrasā u. t. t., sākās armēņu grāmatu drukāšana. Pirmais armēņu periodiskais izdevums parādījās tālajos austrumos, Madrasā, Indijā 1794. gadā, viņu dibināja mācītājs    A r t j u n s   Š m a v o n j a n s,   un saucās tas par «Azdarar» (Vēstnesis). Tas nepastāvēja ilgi. Pēc šī apmēram 10 gadus nebija neviena periodiska izdevuma. 1812. gadā Konstantinopolē sāka izdot divnedēļu žurnālu «Kitak Vizantian» (Bizantijas Novērotājs).
30. un 40. gadi deva dažus jaunus izdevumus, no kuriem ievērojamākais bija vAršaguis Araratjan» (Ararata Blāzma). Pirmā. armēņu avīze «Bazmavep» izbeidzās 1886. gadā. «Polihistor» - Venēcijas mhitaristu zinātnisks orgāns - pastāv vēl tagad.
50. gadi Armēnijai deva šādas avīzes: «Aiastan» (Armēnija) Konstantinopolē, «Azgaser» (Patriots) Tiflisā, «Masis» (Ararats) Konstantinopolē.
60. gadi deva «Arcvi Vaspurakana» (Vaspurakana Ērglis) Varkā, turku Armēnijā; viņu izdeva katolikoss Mkratičoms I, saukts Aiziks (garīdznieks-Tēvs). Šī žurnāla virziens bija tikumiski reliģiozs, nodarbojās ar tautas ierašu, seno deju, etnogrāfijas un arheoloģijas pētīšanu. 60. gadu vidū minētais žurnāls pārtrauca savu darbību, bet drīz viņu atjaunoja bīskaps etnogrāfs Šrvanzintjans ar nosaukumu «Arcvik Taron» (Taronas Erglēns); tomēr arī šis izdevums izbeidzās drīz.
Uzskaitīsim ievērojamākos armēņu laikrakstu izdevumus: «Masjac Agavni» (Araratu Kalnu Balodis) no 1855. gada Parīzē, Aivazoyska (ievērojamā gleznotāja brāļa) izdevumā, 1860. gados pārcēlās uz Teodosiju, kur iznāca vēl trijus gadus.
«Megu Aiastani» (Armēnijas Bite) Tiflisā no 1858.-1886. gadam - konservatīva avīze. «Jusisapail» (Zieme)u Blāzma), 1858.-1864, gadam - Maskavā. «Krupk» (Dzērve), «Pordz» (Mēģinājums) Tiflisā, «Punč» (Buķete) Konstantinopolē no 1860.-1880. gadam.
Sākot ar 60. gadiem, armēņu periodisko izdevumu skaits ātri pieaug. «Avīzes aug kā sēnes pēc lietus,» saka Arturs Lists. Kad turku armēņiem dāvāja pašvaldību, katrs armēnis uzskatīja par savu pienākumu izdot kādu laikrakstu.
Visās Eiropas pilsētās, kur vien ir armēņu kolonijas, ir arī savs žurnāls. Tā, Bulgārijā izdod 2, Ēģiptē 2, Marseļā 2, Parīzē 3, Mančestrā 1, Londonā 3, Ženēvā 3, Ņujorkā 1, Bostonā 2, Kalkutā, Indijā; 1. Bez tam Krievijā izdod dažas grāmatas, kuras iznāk divas reizes gadā, ap 8. Šie skaitļi zīmējas uz 1900. gadu.
Interesantus datus atrodam armēņu valodā iznākušā Eiropā dzīvojošo armēņu studentu savienības apskatā, kurš radās no trešās armēņu studentu konferences (neieskaitot Krieviju). No šī apskata redzams, ka Eiropā ir ap 250 armēņu studentu: Vācijā 59 (Berlīnē 26, Leipcigā 11, Minhenē 8, Darmštatē 6, Freiburgā, Jēnā, Hallē 3-4), Francijā, Parīzē 130, Monpeljē 10, Nansi 9; Šveicē 35 (Ženēvā 18, Lozannā 6, Cīrihē 6, Bernē 5), Beļģijā 5, Itālijā 2. No visa skaita 90-100 ir Krievijas armēņu, 120-130 Turcijas un 10 Persijas armēņu. Studenteņu Eiropā ir apmēram 25. Krievijas augstskolās ir apmēram 400-500 armēņu.

*

Par armēņu literatūras un kultūras tālāko attīstību man pašlaik noteiktāku datu nau pie rokas; kad būs kaut kur un kaut cik manāma interese par šiem jautājumiem un kāds ieminēsies vai par šīs cietējas tautas tālākiem likteņiem, vai par viņas skaistās dzejas gaitu, tad gan atrādīsies ij dati, un es varēšu vēl par to rakstīt un dot vairāk tulkojumu no oriģinālās lirikas; varbūt sastādīt mazu grāmatiņu.
Kad bija kaut kur minēts, ka es taisos rakstīt par armēņiem, pie manis griezās viens laipns, inteliģents kungs, kurš man sniedza vairāk ziņu par armēņiem no viņa paša piedzīvojumiem. Viņš sevišķi aizrādīja uz to, ka armēņi ir indoeiropiešu rasas un viņu valodā daudz vārdu, kuru saknes rodas mūsu valodā. Vērtīga man bija sevišķi viņa interese par cietēju tautu: visas mazās tautas ir gandrīz vienāda likteņa, visas ir cietējas, un visām ir kopības sajūtas pāri pār tālumu un laiku; visas vienojoties ir tomēr spēks, kaut varbūt šodien tikai morāliski.
Es gribu še beigās vēl dot vietu armēņu trimdenieku dziesmai, jo armēņi ir klasiska trimdenieku tauta.

Trimdeniekam, kas mīt svešā zemē,
Sirds ir slepkavota, dzīve beigta;
Nolūkojoties uz drudzi viņa sirdi,
Pašām cietām klintīm jānodrebas.
Kurš grib smagiem lāstiem otru lādēt,
Tas teiks otram: «Tapt tev trimdeniekam!
Lai tev atveldzi dod kailās klintis!
Lai tev jāguļ būtu baltās smiltis!
Lai tev aizsāpētu visas miesas,
Kad kāds piemin tavu tēva zemi!»

*

Mana sirds kā sadauzīta krūze,
Lej, cik gribi, ūdens, netop pilna.
Katrs putnis atrod savu biedri, -
Es tik mūžam esmu viens un viens.
Katrs akmens apgulst savā vietā, -
Es tik mūžam traucos tālāk, tālāk!

*

No visiem likteņiem mēs varam mācīties un mums vajaga mācīties.
Nobeigšu šīs piezīmes ar kādu armēņu leģendu, varbūt no tās varēs mācīties vairāk nekā no visa cita.
No gadu simteņa gadu simtenī nicināta, Armēnija, liekas, ir apbalvota ar kādu mistisku dzīvības spēku. Saka, ka senie rakstnieki savas tautas ciešanas ir pārveidojuši teikā par Grigoru Apgaismotāju.
«Karalis Tiridats lika viņu uzvilkt pie augstākās sienas, sasietām rokām un kājām, āķi mutē, sāls saēstu muguru, - bet Grigors dzīvoja jau septīto dienu. Tad Tiridats lika viņu pakārt aiz kājām, galvu uz zemi, pavēlēdams viņam apakšā dedzināt mēslus un pērt viņu žagariem, - un arī tagad septītā dienā Grigors dzīvoja. Tiridats lika viņu sadauzīt un salauzīt visus kaulus, ar malkas pagalēm sitot, - Grigors dzīvoja. Tad viņu noguldīja zemē, svelmotā saulē ar seju pret debesīm, galvu saspiestu koka spailēs, barojot viņu ar sāli, salpetri un etiķi, - viņš dzīvoja. Tad iebāza viņa galvu degošu pelnu maisā, plēsa viņa iekšas ar dzelzs āķiem, aplēja viņu ar karstu svinu, - un Grigors dzīvoja. Tā vienmēr mocīta cauri gadu simtiem dzīvo Armēnija.»

ATMIŅU UN PIEZĪMJU SKABARGAS

Kad trimdinieki varēja griezties atpakaļ un mēs braucām mājās, tad braukšana mājās bija reizē braukšana parlamentā. Ar sajūsmu braucu abos.
Mazs pārsteigums vēl bija jāpiedzīvo trimdas mājās: dzimtās mājās mūs gan gaidīja un negaidītāji klusēja, bet parlamentā - Tautas Padomē negaidīti runāja un pretojās, ka Aspazijai un man dod ar likumu tiesību iestāties par kandidātiem uz augstā nama godu. Pretbalsis bija gan tikai divas, bet toties tās bija divu dzejnieku balsis, kas sver jo smagāk. Dzejnieki negribēja redzēt dzejniekus atrautus no viņu tiešā dzejas darba.
Mazo pārsteigumu izdzēsa lielā sajūsma par mājbraucienu; un drīz izrādījās, ka, darbojoties līdzi Satversmes Sapulcē, mēs nejutāmies atrauti no dzejas darba, kaut gan tas bija praktisks darbs.
Vēlēšanu cīņā mēs metāmies ar pilnu, pacilātu sparu un ieplūdām lielajos, gandrīz nepārredzamos runas plūdos, kuri tad pirmo reizi tik plaši tad apņēma Latviju. Man, kas biju klusējis piecpadsmit gadus kopš 1905. Gada runu laika, izlikās no sākuma gluži savāda šī vispārējā, lielā gatavība runāt un runāt, un runāt. Kā pārrauts aizsargu dambis, man likās, ļāva pārplūst ilgi sirdīs aizturētām jūtām un runām. Kā vēli atnācis pavasaris lika uzplaukt reizē lapām un ziediem. Un tad drīz visas runas un domas sakopojās uz jaunradāmo demokrātisko satversmi un, varbūt vēl vairāk, ap zemes jautājumu, mūsu agregārreformu, ap muižniecības satriekšanu.
Pārrunas par zemes atdošanu tautai man sākās vēl pirms ierašanās mājās, ceļa vidū, visinteresantākās Varšavā. Mani poļu un latviešu draugi bija man sarīkojuši uz ātru roku satikšanos ar pašu Piļsudski, kurš jau toreiz bija poļu domas pārvaldītājs. Piļsudskis pazina latviešu nodomus agrārreformā: zināja, ka sociāldemokrāti gatavo muižu pārņemšanu valsts īpašumā bez pilnas atmaksas baroniem; zināja arī, ka domātais jaunsaimniecību mērs bija domāts ap 20 hektāriem. Viņš paredzēja lielas briesmas no šādiem nodomiem un stipri brīdināja no to izvešanas. Sevišķi bīstama viņam šķita muižu ieskaitīšana valsts zemes fondā bez pietiekošas, t. i., pilnīgas, atmaksas; viņam bija prātā savi poļu apstākļi, viņš sacījās labi pārzinām šo jautājumu, jo pats esot muižnieks. Es to zināju, jo biju bijis draugos ar viņa brāli Viļņā, kad es tur biju apgabaltiesā par sekretāru. Uz Piļsudska bažām es iebildu, ka pie mums tauta izturas labvēlīgi pret šiem nodomiem un jautājums ir reizē nacionāls, jo muižniecība ir baroni - sveštautieši. Viņš tam pretim biedināja mani ar Krievijas piemēru: mēs dodot pārāk mazu zemes platību, tikai 20 hektāru un vēl mazāk, un šie jaunie mazie zemes īpašnieki izvērsīšoties par revolucionāru elementu, kas neļaušot valstij stabilizēties. Mēs turpretim bijām toreiz citās domās un baidījāmies, ka jaunie zemes īpašnieki būs pārāk konservatīvi; mūsu bažas sāk puslīdz attaisnoties; arī par Krieviju dzird ko līdzīgu. Bet Piļsudskis, protams, vēroja vairāk savus poļu apstākļus un vēlāk izdeva agrārreformu, kuru mēs sauktu par nepilnīgu.
Pāris vārdos gribu to arī atzīmēt, ka Varšavas politiķi un zinātnieki, ar kuriem arī tiku iepazīstināts, skatījās līdzīgi uz agrārreformu, bet par Krieviju bija visvairāk tādos uzskatos, ka ūdeņi pārskries un nāks atkal vecā kārtība. Manam iebildumam, ka krievu zemnieks dabūjis zemi un to neatdos vairs muižniekiem, maz ticēja; vēl mazāk ticēja, ka krievu zemnieks politiski izaugs. Poļi
vēroja savus zemniekus, un laikam viņos runāja vēl uzvaras prieks pār krieviem; tāds prieks lika pretinieka spēkus ieskaitīt zemāk. Tanī laikā es arī redzēju kartis, kurās poļu nacionāldemokrāti vilka nākamās Polijas robežas pāri ne vien Viļņai, bet arī Vidzemei. Toties ļoti dzīvs gars valdīja jau toreiz poļu intelektuālā sabiedrībā, zinātnē un mākslā, par ko es varēju pārliecināties poļu operā, teātrī, mākslas muzejos u. c.
Un mūsu pašu mājās visi bija vēl kā spārnos, ar revolūcijas un brīvības cīņu atlikušo sparu aši iekārtoja mūsu valsts dzīvi; gan demokrātija netika vairs gluži tik stingri izvesta, gan agrārreformā tika atstāta iespēja viņu pasliktināt, gan bija vēl citi «gan», bet darba tauta bija tomēr likumos nodibinājusi sev tādas tiesības, kuras nebija vairs tik lēti atņemamas un kuras nodrošināja viņai tālāku attīstīšanos.
Satversmes Sapulcē vēl bija darba sajūsmas laiks; tad arī tautu turēja vēl par vajadzīgu, ka valsti celt palīdz arī sieviete - parlamentā mums bija vairākas sievietes. Drīz izzuda sajūsmas vajadzība, darbs tika aizvien veikalnieciski praktiskāks, sievietes nebija vairs derīgas, kur runā par «praktiskām lietām»; praktiskās lietas tika par veikalu, un galīgi pilsonībā nostiprinājās uzskats, ka politika ir veikals un politiķis ir veikalnieks jeb latviski: spekulants un koruptants.
Tikai darba tautai vēl atliek veikt «politiku», kura nau «veikals», bet kurai ir ideāli, tālumam domāti mērķi, ne sev vien, ne savai kliķei, bet pamatšķirai un visai cilvēcei.
Un parlamentārisms kā politiska sistēma? Mums ir jau nu sava valstiskas dzīves un parlamentārisma prakse, kaut arī īsa. Un jāsaka: mūsu parlamentārisma gaita nau citāda nekā citur. Parlamentārismam ir savas vājās puses, bet absolūti pilnīga nau neviena valsts forma. Bet parlamentārismam ir visas demokrātijas izteikšanas veids. Ir pie mums personas un grupas, kas, kritizējot parlamenta trūkumus, tai pašā laikā noliedz un apkaro demokrātiju. Viņu nau daudz, bet viņi ir neatlaidīgi. Un, neatlaidīgi atkārtodami, ka «parlamentārisms ir ļaunuma», patiesībā viņi domā, ka demokrātija ir ļaunums. Un tāpēc negribēt
parlamentārismu tagad ir - negribēt demokrātiju. Un negribēt demokrātiju - mūsu Latvijas apstākļos - negribēt Latvijas valsti.

MANI DRAUGI

Ar   Ā d o l f u   A l u n ā n u   pazināmies ilgus gadus un sarakstījāmies visvairāk manā «Dienas Lapas» redakcijas laikā, kad viņš bija cītīgs līdzstrādnieks. Bet arī vēlāk tikām sarakstījušies, visvairāk gan dažādās praktiskās teātra lietās. No viņa vēstulēm man tagad uzglabājušās tikai četras kartes; visas «Dienas Lapas»» laikā rakstītās būs zudušas. Par to ir žēl, jo Alunāns, kā jau dzimis humorists, rakstīja ļoti pievilcīgi.
Ādolfu Alunānu es   p i r m s    i e m ī l ē j u,    tad tikai   a r   v i ņ u   i e p a z i n o s.    «Mazie Dunduri» tika viņam veltīti «kā kauls no viņa kaula un miesa no viņa miesas». Tas bija 1887. gadā, un gadu vēlāk tikai redzēju jau toreiz  «v e c o   Ā d o l f u», kurš bija jaunāks un jautrāks par mums visiem jaunajiem. «Vecais Ādolfs» bija un palika līdz sirmiem matiem un 70 gadiem mūžīgi opozīcijā un progresā. Nekad un nekur viņš nebija mierā ar «pastāvošo kārtību»» un viņas vīriem, līdz kamēr ar saviem smiekliem tos izsmēja laukā no tagadnes un iedzina atpakaļ pagātnē. Mūsu visu paaudze «veco Ādolfu»» cienīja un mīlēja. Daudziem tas tomēr nenācās viegli, jo personiskā satiksmē tas bija diezgan ass un nepatīkams. Es sev vienmēr esmu pieskaitījis par lielu nopelnu, ka no visiem trim «Dienas Lapas» redaktoriem - Bergmaņa, Stučkas un manis - es vienīgais biju tas, kurš nekad nebija sanācis ķildā ar «veco Ādolfu». Tikai taisnībai par godu jāatzīstas, ka es biju ar viņu ķildā sanācis, kad viņu vēl nepazinu. Ar to tad arī pietika visām reizēm. Es par šo ķildu esmu minējis jau savos kopotos rakstos: Alunāns bija man ļaunā ņēmis manu pirmo, pēc manām domām, ļoti atzinīgo pārspriedumu par viņa «Lielpils pagastā vecākiem».
Kad «vecais Ādolfs» lasītu šis manas piezīmes par viņu, viņš mani pasauktu nomalis no jautrās kompānijas un ar mani divatā nodzertu visu honorāru, ko es par šīm piezīmēm būtu dabūjis. Tas nu nevar būt, jo viņš vairs nelasa un es vairs nedzeru. Savā laikā mēs abi divatā nodzērām manu honorāru par «Pusideālista»» izrādi Jelgavā, ko sarīkoja Alunāns 1903. g. Tikai nau jādomā, ka tā bija liela dzeršana ar vakariņām: viss honorārs bija viena pudele konjaka, ko man uzdāvāja «vecais Ādolfs». No šī 1903. gada ir visas še iespiestās pastkartes. «Vecais Ādolfs» iesniedzās vēl jaunajā revolūcijas laikā un savā veidā lūkoja tam iet līdz. Bet par jaunā laika sludinātāju no skatuves un deklamācijās tika mazāk opozicionels un nemaz revolucionārs vīrs - Duburs. Bet arī tā katrs jauns laiks atcerējās vecā, mūžīgā opozicionāra «vecā Ādolfa» vaigu, kurš jautriem un zobgalīgiem, uzmundrinošiem smiekliem noskatās no augšas un priecājas, ka vecie tiek atkal plucināti no jauniem.

J ā n i s   K o v ļ e v s k i s   bija viens no maniem vismīļākiem biedriem un draugiem. Mēs iepazināmies, kad viņš studēja Tartū (toreiz Tērbatas) augstskolā un atnāca līdz ar citiem progresīviem studentiem pie manis «Dienas Lapas» redakcijā. Bija «jaunās strāvas»i laiks. Lielums un skaidrums Kovaļevski bija vienmēr aizrāvis, un tā viņš ar sajūsmu metās «jaunā strāvā». Kovaļevskis bija bezgala sirsnīgs un aizrautīgs, maigs un mīlīgs kā meitene. Es tagad tūliņ nevaru pateikt, vai esmu dzīvē sastapis otru tik mīļu un skaidru jaunekli kā viņu. Satiksmē viņš bija vienkāršs un atklāts kā tuvākais draugs. Viņš pats sevi mēdza saukt par   L e p s k i.   Laikam šāds viņa vārda saīsinājums iznāca tā, ka viņš, priekšā stādoties, mēdza savā vārdā uzsvērt pēdējās zilbes un divas pirmās izrunāt steidzīgāk un klusāk. Es arī biju viņu tā noturējis par Lepsku. Viņš tā arī palika Lepskis.
«Jaunās strāvas» dedzīgās debatēs un runās Kovaļevskis nemēdza daudz piedalīties, viņš savas domas izteica aši un īsi un - nemīlēja garas kontraverzas, kuras viņam likās par ķildām. Viņš nebija pēc dabas cīnītājs un karotājs. Atceros, ka viņš kādā savā skicē vēlāk aprakstīja šādas pārrunas un attēloja, kā skices varonis, viņš pats, iziet klusi laukā, prom no karstām runām, ar mazu ironisku smaidu. Bet, kad viņam pārrunas patika, kad tika izteikti sajūsmīgi vārdi, kad tika rādītas lielās nākotnes perspektīvas un varbūtības, kad tika nodomāti lieli darbi, tad viņš klusām piegāja klāt runātājam, izveda to laukā, un, kad tas izbrīnījās, ko nu viņam teiks, tad Lepskis viņu strauji apskāva un noskūpstīja, un teica smaidīdams: «Ej nu atkal atpakaļ un runā tālāk.» Kā lai nu man bija tālāk runāt? Runāšana bija beigta, bet prieka man bija liels un paliekošs. Tā bija lielākā alga un mudinājums. Kad vēlāk nācās pārlaist cietumu un trimdu, tad gandarījums jau bija saņemts iepriekš. Prieks bija tik paliekošs, ka es to vēl tagad sajūtu atceroties un ka tas paliks arī uz visiem turpmākiem laikiem. Ir labi, ka dzīvo arī tādi skaidri un gaiši cilvēki.
Kovaļevskim bija svešas visas intrigas un pašlabums otram par ļaunu, viņš arī nepiedalījās citu intrigās, kad tās apzinājās. Viņš laikam ir vienīgais, kurš neizgaisināja manas ilūzijas par sevi. No viņa nekad nebija jābaidās un jāsargājas; viņam varēja uzticēties; pret viņu nevajadzēja būt gudram. Citi gan visi, jo cītīgāki katrs savu reizi, mācīja man t. s. «dzīves gudrību» un atstāja rūgtumu. No Lepska nau man nekādu rūgtu atmiņu: norietējusi skaista zvaigzne.
Es jau minēju, ka Kovaļevskis rakstīja skices un stāstiņus; tie man toreiz ļoti patika un bija domāti īstā «jaunās strāvas» garā. Es viņu vienmēr mudināju nodoties pilnīgi rakstniecībai, bet viņš, apstākļu spiests, tika tikai avīžnieks. Varbūt vainīga arī bija viņa lielā kautrība, kura priekš manis arvien ir talanta zīme. Ja vien būtu vēl iespējams: vajadzētu salasīt kopā Kovaļevska beletristiskos rakstus un tos izdot kā skaistākos dokumentus ««jaunai strāvai»». Kovaļevskis bija arī gleznotājs, un varbūt izdotos kur vēl atrast viņa gleznas. Es tās redzējis netiku, viņš kautrējās tās rādīt. Bet viņš bija tuvs draugs gleznotājam Romanam, un laikam taču gleznas būs bijušas vērtīgas.
Ar Kovaļevski mēs draudzīgi sarakstījāmies vairākus laikmetus, arī tad, kad viņš rediģēja kādu Liepājas laikrakstu un bija jau atstāts no agrākiem biedriem. Šinī Liepājas laikā ir rakstīta arī viņa vēstule; kas še iespiesta. Tā skaidri tēlo viņa apspiestos apstākļus, tomēr ar humoru, kāds viņam allaž piemita. Viņš strādājis pie svešvārdu vārdnīcas, bet nau varējis to pabeigt. Viņš bija par maigu, un dzīve bija par rupju; un tā viņu sadrupināja kā rupjš dzirnu akmens - putekļi tika, ne milti. Kovaļevska vēstule ir bez datuma. Tā būs rakstīta tanī laikā, kad es pēc trimdas raudzīju kur nomesties par advokātu - protams, bez sekmēm - un biju griezies pēc padoma pie veca drauga. Man vajadzētu būt vēl vairākām vēstulēm no Kovaļevska, arī no manas otrās trimdas laikiem Šveicē, bet neesmu vēl paspējis izskatīt un izšķirot visas savas krātuves un «arhīvus». Ja mūsu publikā būs pietiekoša interese par šādām vēsturiskām atmiņām, tad publicēšana tiks turpināta, un tiks bagātāka ne vien mūsu īsā vēsture, bet varbūt arī pati lasītāju publika savā garīgā būtībā.