RAINIS

PUĶU LODZIŅŠ

MĀJU KUSTOŅI VISVISĀDI

PAVASARA GANĪBAS

Aitiņas,
Pavasarā ganībās izdzītas,
Apskatās, saskatās:

Kaili vēl visi lauki!
Pavasarā tomēr ir jauki!

Pilnām mutēm ēd jēriņi;
Mazākais sūdzas žēlīgi:

«Mem, mem, maza zāle.»
Māte teic, ēdot steidzīgi:
«Lab', lab', lab', lab'!»

DOD ĒST

«Jāsarauj reiz tā ēšana,
Visa kaudze pagalam jau apēsta!»

Teic govs: «Nedod saimniece siena,
Nedod gotiņa piena.»

Bet varbūt, ka tomēr dabū,
Ja pierunā govi ar labu.

Govs zin tik: nau siena,
Nau arī piena.

Nelīdz nekāda vara.
Kad gribi, lai darbu dara,-
Dod ēst.

ZOSU SARUNA

Si, si, si,
Zosīti!
Vai tu gribi maizīti?

Ga, ga, ga!
Parunā
Savā klusā valodā!

Gu, gu, gu!
Ko tad tu,
Tēviņ, uzlaid dusmību?!

VABULĪTE

(Prūšu bērnu dziesmiņa)

Teci, teci, vabulīt!
Tētis karā ir šobrīd,
Māte prūšos aizgājusi,
Prūšu zeme nodegusi,
Teci, teci, vabulīt!

PAVASARA UN DZENIS

Pavasara, pavasara,
Nu putniņiem līksmes laiks, -
Visi lec, visi dzied,
Dzenis vien nedziedāja.

Dzenim bija lieli darbi
Cauru dienu strādājami:
Dzelzu pils, tēraudlogi
Dzeņa mātei nokaļami.

Kala, kala, cirta, cirta -
Visi meži noskanēja,
Dzeņa bērni klausījās
Atplestām mutītēm.

PUTNIŅŠ UN KRĀTIŅŠ

Lai krātiņš putniņam
Ir diezcik skaists,
No sirds tik patīk tam,
Kad viņš ir brīvē laists.

KUCĒNIŅI

Vai jūs zināt, kas man ir?
Divi skaisti kucēniņi.
Prot jau riet, kad teic: «Ņir! ņir!»
Un cik jauki rotā viņi!

Lec un kopā saslienas,
Atkāpjas un virsū brāžas;
Kūleņo un apmetas,
Pats pār savām kājām gāžas.

JĀNĪTS ZAĶU MEDĪBĀS

Kā mēs skrējām!
Kā mēs ķērām!
Es pa priekšu,
Suns pa priekšu,
Zaķis pa priekšu, -
Krūmos iekšā
Spurkš!

LĀCIS

Lācīti, lācīti,
Tavu gudru padomu!

Kad nāca vasara
Ar siltu saulīti, -
Tu vilki mugurā
Biezo kažoku.

Kad nāca ziema
Ar salu, sniegu, -
Tu gāji laukā
Basām kājām.

BALTĀ ĶĒVE

Bij manam tēvam
Liela, balta ķēve;
Bij tēva ķēvei
Liels, balts kumeļš;
Bij ķēves kumeļam
Podziņa kaklā;

Kad kumeļš skrēja,
Podziņa skanēja:
Džin, džin, džin!
Džan, džan, džan!
Ķēve brauca pār grāvi,
Iemuka iekšā,

Pārtrūka podziņa
Kumeļa kaklā:
Plankš!

PELĪTE

Pelīte, pelīte,
Ļauj sevi apskatīt!
Ko tu tā trīsot
Pa krātiņu skraidi?

Melns samta kažociņš
Balta zīda veste,
Dimanta nadziņi,
Rožaina mutīte.

Austiņas izgrieztas
Mīksta zīda papīra,
Actiņas uzšūtas
Kā melnas krellītes.

Pašā galiņā
Astīte iesprausta,
Kā laivas stūrīte
Šurp, turpu svaidāma.

Kas tev pie deguna?
Trīs ūsu matiņi,
Gluži pēc jaunākās
Runču modes.

Kript! - Saceļ ūsas.
Ko tu tā baidi? -
Paceļas vāciņš.
Sprukš! pele ārā. -

«Kam tu nu palaidi?»
Viņa tā lūdzās:
Nekad vairs neiešot
Speķīti smeķēt.

«Neies pie speķīša,
Pieies pie gaļiņas, -
Grauzīs tev kājiņas,
Iekodīs pirkstā!»

Vai! -

SLUDINĀJUMS AVĪZĒ

Kopš trim dienām pazudis
Mans runcītis:
Bij gaiši pelēks ar tumšām josliņām,
Uz muguras desmit melnām podziņām.
Ap kakliņu bij balta krāga,
Balta bij arī apaļā māga.
Mika bij viņa vārds;
Viņš ēda tikai, kas gards.
Kas viņu man atnesīs,
No papus simts rubļus sev izpelnīs.
Es mutīti arī tam gribu dot.
Mika uz divām kājām nostāvēt prot.