RAINIS

PUSIDIEĀLISTS

VĒSTURISKA JOKU LUGA TRIJOS CĒLIENOS NO PAGĀJUŠĀ GADU SIMTEŅA BEIGĀM

TREŠAIS CĒLIENS

To pašu dienu; pavakars, metas krēsla. Tā pati goda istaba kā otrā cēlienā, tikai svinīgais izpuškojums galīgi pabeigts: gar griestiem viscaur sakārti salmu ķiņķēziņi, gar sienām vecmodes lākturi ar skaliem. - Krēslu un dīvāna vietā gar sienām soli, gari dēlu galdi apaļo moderno galdu vietā. Gar sienām sakārtas veclaiku lietas, arī daži cirvji un šķēpu gali. Nostādītas meijas, izstieptas zaļas vītnes.
Lielās dibena durvis vaļā, viss pagalms redzams, izpuškots meijām un vītnēm; ozols piekārts pilns lampiņām, pie viņa no velēniem un klučiem uzcelts ziedu akmens. Kārtsgalā deg darvas muca, visapkārt pa pagalmu aizdegti mazāki darvas trauciņi. Pagalms un lievens lielo durvju priekšā pilns jautru ļaužu, kāzu viesu, kuri bija saaicināti no tālienes, - pa daļai tie dzer, pa daļai dejo un dzied pa visu pirmā skata laiku. Daži stāv pie durvīm istabā un dzer un uzkož pie galdiem, kas pie pašām durvīm. Andēls un Grieta, no lielajām durvīm aiziedami uz skatuves priekšmalu.

1. skats

(A n d ē l s,   ģīmi vēl atgriezis pret viesiem pagalmā; viņš ir garajos svārkos.   G r i e t a   arī tautiskā apģērbā, bet jauna aube galvā.)

ANDĒLS

(Sajūsmināts, pusdziedādams.)

Lai dzīvo sentēvu tikums!

GRIETA

(Ved viņu uz priekšu, raustīdama» aiz piedurknes, dusmīgi.)

Vai dzi!

KĀDS VIESIS

(Jautri.)

Mums miestiņš sāk aptrūkt, kā atdzīvos tikums?

GRIETA

Vai dzērāju rīkles gan pieliesi!?

(Uz Andēlu, viņu ātri projām vilkdama.)

Sirds mirkst manim bēdās, - ne maizītes krikums
Man mutē nau nācis, - šie plītē un dzied!
Kas viņiem? Mēs varam sev bojā iet - !

ANDĒLS

(Ar fanātismu ieēdies savā idejā.)

Viss jāziedo, Saldul, - ij sentēvi dzēra.

GRIETA

(Dusmīgi.)

Bet vecie zēnus par dzeršanu pēra,
I tagad tā vajdzētu: dzērājus dzīt! -
Kā siseņi sabruka pēdējo rīt,
Jau mājas pagalam, vēl apēd, kas bija -

ANDĒLS

(Tāpat viscaur, aizvien fanātiski.)

Bet kāzas - !

GRIETA

(Nikni, izsmiedama.)

Ko kāzosies? Brūtgāna nau!

ANDĒLS

Jā, Pērkons mani gan nosodīja,
Caur tevi znotus paņemdams.

GRIETA

(Nemierīgi pie loga pieskriedama.)

Klau!
Vai nebrauc, lai liktu mūs laukā iz mājas?

ANDĒLS

(Sajūsmināts, cienīgi un cēli.)

Lai brauc! - Vienu mirkli šīs miesas bij vājas,
Es žēloju svešam dot Mariņu,
Savu pēdējo pasaules dārgumu -
Lai ņem arī to! (Maigi.) Viņa ziedojās
Bez šaubām, bez žēluma, - smiedamās,
Kā senlaiku varoņi! - Es biju gļēvs, -
Ne velti no tautvīra nievātais tēvs.
Viņš tagad ij bērnu ir atmetis, -
Es liku, vismaz lai nāk Brūnaitis.

GRIETA

(Nolūkojas ar nožēlošanu uz Andēlu, kamēr tas runā sajūsminātus pārmetumus, pakrata galvu, atmet ar roku, - tad atkal ironiski.)

Tas nāks tev, kad māja ir zaudēta!

ANDĒLS

(Piepešs izmisums pārņem viņa māksloto vienaldzību un viņa ziedošanās kāri, caur kuru izlaužas mīla un rūpes par Mariņu.)

Ko darīt? Ko darīt? Teic, Grietiņa!

GRIETA

(Veikaliskā balsī, bet nikni.)

Ko darīt? - Nāks švindlers, - aiz kakla to grābt
Un papīri izraut, un mājas tā glābt!

ANDĒLS

(Gluži izbijies.)

Vai, Griet! Ko tu saki?! Dievs pasargi!
Tā kriminālī vēl kritīsi, -
Pats tiesnesis biju, es zinu to labi.

GRIETA

(Griezīgi.)

Nē, nē! labāk iesim ubagot abi!

2. skats

(A n d ē l s,   G r i e t a.   Pagalmā pie lieveņa parādās skroders   V a i b s t i ņ š,   aiz viņa daži   k a l p i.)

SKRODERS

(Vēl pie lieveņa, uz viesiem.)

Kur saimnieks?

KĀDS VIESIS

(Ironiski.)

Kāds saimnieks?

CITS VIESIS

(Smiedamies.)

Ko rūp tev tāds nieks,
Kad ir tikai saime un alus, un prieks?!

GRIETA

(Uz Andēlu.)

Vai dzi, kā mūs izsmej!

ANDĒLS

(Dusmīgi uz skroderi, kurš tuvojas.)

Ko skroders še meklē?
Vai gatavi svārki? Ja ne, tad brauc peklē!

SKRODERS

(Uzstājas augstprātīgi, pusdraudoši.)

Tad redz kāds! - Es labu tev gribēju,
Kā māju paglābt - dot padomu, -
Tu lādies! nu, pag! - Ja tūkstoti dosi,
Būs mājas, ja ne - rīt ubagosi!

ANDĒLS

(Auksti un cienīgi.)

Šīs mājas tautai ir ziedotas,
Un tautai tās paliek!

SKRODERS

(Kaulēdamies.)

Nu, simtu!

GRIETA

(Piegrūž Andēlam.)

A, pas'! -
Vai dzirdi?

(Andēls krata galvu un aizgriežas.)

Teic, kā tad.

SKRODERS

(Ar īkšķi uz delnu rādīdams.)

Pirms uzskaiti naudu!

GRIETA

Kas dos tev?

SKRODERS

Nu, desmit.

GRIETA

Teic!

SKRODERS

Gribat, lai draudu?

ANDĒLS

(Nicīgi.)

Šis draudēs!? - Kur svārki? vai gatavi jau?

SKRODERS

(Pievilts savās cerībās, kodīgi.)

Nu, labi! - Par svārkiem še zicungas nau.

(Svarīgā pozā un balsī.)

Te paragrāfs citāds.

(Sauc uz pagalma pusi, kur panākuši ziņkārīgi tuvāk vairāki   k a l p i,   ar papīriem rokā.)

Ē, partes! šurp iekšā!
Ans, Pēc, Brene, Jur, - liekat še sūdzības priekšā!

(Skroderis izturas kā aizstāvis tiesas priekšā.)

ANDĒLS

(Uz saviem iesauktiem kalpiem.)

Ko gribat?

KALPS

(Sniedz papīra loksni, savu sūdzību.)

Še būs -

3. KALPS

(Sniedz arī savu.)

Un še mans.

ANDĒLS

(Nomet papīrus zemē.)

Ka tev' jods!

SKRODERS

(Gavilēdams, pieraksta ko grāmatiņā.)

Jūs, liecnieki, redzat! Nu būs viņam sods!

(Salasa zemē nosviestos papīrus un lasa.)

«Jur Kociņa rēķins par kostēm un skādi
Pret Anson Jān, saukto Andēlu.
Ka lamāts un nerrots gan šādi, gan tādi:
Par «maišeli», «ķērni», par «kašķautu»,
Un grūstīts, un staipīts -»

ANDĒLS

(Rokas sasizdams no pārsteiguma.)

Ak dievs, par šo tautu! -
Es tautiskus vārdus jums gribēju dot.
Ne «kašķauts», bet «Gaštauts», bet «Mažuls», - vai prot'?

SKRODERS

Ko liedzies? Ir liecnieki.

GRIETA

(Nevarēdama ilgāk savaldīties.)

Velns lai jūs rautu! -

SKRODERS

(Uz kalpiem, priecīgi, pieraksta.)

Vai dzirdat, kā lamā?

GRIETA

Tu sātans, tu suns! -

ANDĒLS

(Cienīgi.)

Klus', Grietiņ!

GRIETA

Kad zvelšu, iz acīm skries guns!

SKRODERS

(Bailīgi izvairās un atkāpjas, bet priecīgi lēkā un pieraksta.)

Tas brangi, tas brangi! Jūs dzirdat, grib sist,
Par trīsdesmit rubļiem tai sodā būs krist.
«Velns» - desmit, «suns» - pieci un slepkavas draudi -
Vēl piecpadsmit! -

GRIETA

(Sabaidīdamās un atiedama nostāk; uz Andēlu dusmīgi un pārmetoši.)

Lūk, tu tos sentēvus paudi -
Mūs visus grūž postā tie pagāni,
Tūlīt es tev teicu, vai klausīji? -

SKRODERS

(Lasa citu sūdzību priekšā.)

«Ans Stilbiņ - par «gaili» un «bulli» ir lamāts. -»

KALPS

(Starpā.)

Jā, «Smirdigailis» un «Varabuls».

ANDĒLS

Ne «Smirdi» - bet «Svidrigailis», - tu duls!

KALPS

Lai, lai! mūs nerrot jau ir jūsu amats, -
Par gaili un bulli es nedienu jums.

GRIETA

Nolād -

(Bet apķeras.)

SKRODERS

(Vērīgi.)

Ko?

GRIETA

(Grābj pēc papīra, kas skroderam rokā.)

Nolāpītais skrodera smērējums!
Tas mait - maiksts i kontraktu rakstīja!

SKRODERS

(Lieliskā pozē.)

Siev, rimsties! Še likums un prašiņa!
Ar varas darbiem tu netiksi tāli.
Mēs apsūdzam: es un šie tautas brāļi,
Kas tagad pie tautieša Brūnaiša -

GRIETA

(Uz Andēlu.)

Redz!

ANDĒLS

(Paiedams draudoši uz priekšu, skroders atkāpjas aiz kalpiem.)

Kas šim ko sūdzēt?

SKRODERS

(Lasa.)

Mans rēķins še klāt!
«No senāka aizmirsts ir samaksāt.
Par tautdruvas celmu laušanu -
Divdesmit rubļu; tad sāpju tiesu
Par pļauku, tikpat kā jau iesistu -
Piecpadsmit -»

GRIETA

(Atkal atdabūjusi humoru.)

Tai cenai tavs ģiltens par liesu!

SKRODERS

(Turpinādams.)

«Par traucēkli dzejiskai sajūsmai,
Kad neļāvāt dzejoli lasīt līdz galam,
Man turējāt muti -»

ANDĒLS

Ai, pērkoni, ai!

SKRODERS

(Turpinādams.)

«Trīs rub - -»

GRIETA

(Uz Andēlu.)

Ko ļauj ākstīties? Traks viņš pagaram!

(Kalpi brīnās par skrodera paša rēķinu, krata galvas un, atmezdami rokām uz skroderi, aiziet.)

GRIETA

(Uz skroderi.)

Pa ceļu!

KADS VIESIS

Bēdz, skroder, tev greizi vēl ies!

(Visi smejas, skroders bailīgi lūkojas apkārt un, neredzēdams kalpu, sāk atkāpties.)

SKRODERS

Viss kopā ir piecdesmit rubļu -

ANDĒLS

(Patētiski, paceļ rokas gaisā.)

Dievs! Dievs!

SKRODERS

(Domādams, ka roku pacelšana zīmējas uz viņu, nobīstas un aizmūk, nepabeigdams teicienu.)

ANDĒLS

Vai tāda tā pateicība man tautā, -
Ka es to uz laimību gribēju vest,
Tai sentēvu garu dvēselē dvest -?
Jeb vai tā tik nesaprot -?

GRIETA

Ko tu vēl jautā?
Visapkārt tik blēži un krāpnieki, -
Tie sentēvi! - Pag, es gan zinu, ko daru.

ANDĒLS

Uz tautvīru jācer un Brūnaiti.

GRIETA

Jā, ceri! - Pret varu vajga ar varu.

3. skats

(G r i e t a,   A n d ē l s.   - Ienāk divi vecāki saimnieki; viesi jau pagalmā viņus apstājuši, un daži nāk viņiem līdzi istabā. - Abi saimnieki runā, viens otru pārtraukdami.)

PIRMAIS VECIS

Tas Brūnīts tev nenāk -

OTRAIS

(Viņu pārtraukdams.)

Vēl izsmēja mūs,
Ka mēs ar varu jums brūtgānus ķerot -

PIRMAIS

- Lai stiprākus vedējus atsūtot jūs -

OTRAIS

- Lai meitai kur lētāku brūtgānu derot -

ANDĒLS

(Lepni un dusmīgi saslejas.)

Klus'!

PIRMAIS

(Turpinādams.)

- Logā tā lecot pēc brūtgāna -

OTRAIS

- Svešs krābants tai šķietot vēl partija -

ANDĒLS

(Lieliskā sašutumā.)

Klus'! - Izgaisti, neģēls!

OTRAIS

(Sabijies.)

Nu, ko tad es vainīgs?

PIRMAIS

Tas neķītrais Brūnīts, tas precībās mainīgs -
Mēs paldies no jums vēl cerējām.

(Abi veči aiziet.)

4. skats

(A n d ē l s,   G r i e t a.   Pagalmā parādās Andrejs ar Jēci; kalpi viņus apsveic ļoti draudzīgi,   A n d r e j u   ar zināmu cienību, viesi saimnieki bijīgi dod Andrejam ceļu, kaut gan naidīgi noskatās uz viņu. -   S k r o d e r s   izgāž krūtis un uzkrītošā kārtā aizliek roku aiz muguras, bet tad tomēr slapstīdamies līdzi ielien istabā.)

ANDREJS

(Atklāti, droši.)

Sveiks!

ANDĒLS

Sveiks!

ANDREJS

Mēs nākam uz mīkūnām.

ANDĒLS

(Vēsi.)

Ko gribi?

ANDREJS

Jums strādāt gribam no jauna.

JĒCIS

(Runā skaļi un plaši.)

Mēs dzirdam, ka visi nu atstājot jūs.

KĀDS VIESIS

Jau mājas tutū!

ANDREJS

Jo vajdzīgāks būs
Jums padoms un palīgs. -

(Uz Andēlu.)

Vai pieņemsat mūs?

ANDĒLS

(Sirsnīgi, bet atturīgs.)

Mans Andrej - par vēlu -

GRIETA

(It kā viņai piepeši iekristu kas prātā.)

Nau palīgs no ļauna. -
Nāc, tev ko teikšu.

(Grieta paved Andēlu drusku nomalis, Andrejs un Jēcis atkāpjas. Jēcis atkāpdamies tīši uzmin uz kāju skroderim, kurš tuvu pielīdis. Skroders grūž viņu nost, bet Jēcis nekustas. - Grieta ierunā ko, Andēls krata galvu.)

SKRODERS

(Kliedz.)

Vai, vai!

JĒCIS

(Sapīcis.)

Ko šis spiedz?!
Vēl grūstīsies!

SKRODERS

(Žēlīgi.)

Vai! tu man varžacis miedz!

JĒCIS

Ej, apsūdz tās vardis!

SKRODERS

(Vaimanādams aši aizklibo projām.)

Vai! vai man! vai, vai!

JĒCIS

(Dusmīgi un zobojoši, paskatīdamies uz citiem kalpiem.)

Ar «Līgo» šis krāps mūs! Lai līgo pats, lai!

(Uz skroderi.)

Dod atpakaļ kvartu un neņaud: vai, vai!

(Uz ļaudīm.)

Tas tautiskais tabaks tik pikts kā pats jods!

ANDREJS

(Uz Andēlu, kurš, pabeidzis sarunu ar Grietu, atnāk atpakaļ.)

Uz laiku, līdz jūs vēl še rīkotājs mājās,
Mēs paliekam -

ANDĒLS

Man še tik devēja gods.

GRIETA

(Uz Andreju.)

Ņem mājas nost, visi pret viņu ir kājās.

ANDĒLS

(Pēc sarunas no jauna fanātiski eksaltēti runā vairāk pats par sevi, uz augšu acis pacēlis.)

It visu es tautai atdodu,
Lai saprot un ciena tik ideju -

ANDREJS

Kas ir šī tauta? - Mēs darbnieki!
Mums dodat šīs mājas: būs tautas nams,
Kur tautas vairums būs attīstāms,
Ne dziedot, bet ejot uz nākotni!

ANDĒLS

Bet senči -?

(Ļaudis ziņkārīgi un ieinteresēti, sačukstas.)

GRIETA

(Starpā, uz Andēlu.)

Nepalaid gadību garām. -
Nāc!

(Uz Andreju un Jēci.)

Nākat, es teikšu jums, ko )ai mēs darām!

(Uz Jēci.)

Tev spēks kā zirgam.

JĒCIS

(Smiedamies.)

Tik iebaro vien.

GRIETA

(Smiedamās.)

Būs speķa un gaļas, un raušu, cik lien.

JĒCIS

(Sabrauka rokas un pacilā vesti.)

Davai tik!

GRIETA

Nu, nāc tad!

(Aiziet pa mazajām durvīm ar Andēlu, Andreju un Jēci.)

5. skats

(Vairāki   k a l p i,   sanāk   s k r o d e r s    un daži   v i e s i.)

KĀDS VIESIS

A, paskat to Grietu!
Kāds tai gan ir nodoms?

CITS VIESIS

Es manu to lietu,
Tā grib likt piekaut to rīdznieku,
Ja nāktu pēc mājas ar kontraktu.

KĀDS KALPS

Tas Jēcis, tas ir gan ellinieks!

OTRAIS

(Šķielēdams uz skroderi.)

Kad grābs tev kaut kuru, tas tūdaļ kvieks.

SKRODERS

(Vēl aizvien klusi kunkstot.)

Es viņu pašu vēl kviecināšu
Pie strāpes tiesas, ka uzmina man.

(Visi ironiski smejas par skroderi.)

KĀDS VIESIS

(Uz skroderi.)

Klaus', to tu liec mierā, tas nesaprot spāšu!

SKRODERS

(Lieliski.)

Tāds varvērze! Ē, es tam rādīšu gan!

OTRAIS KALPS

(Piegājis pie durvīm pa labi.)

Dzi! rīb! nāk Jēcis!

SKRODERS

(Steidzīgi prom klibodams.)

Turi ciet tās durvis!

KĀDS VIESIS

(Smiedamies.)

Ek, varžacis beigtas, - tas Jēcis ir burvis!

PIRMAIS KALPS

(Ironiski, uz skroderi rādīdams.)

Lūk, tas mūsu aizstāvs!

OTRAIS KALPS

(Uz citiem.)

Vai dzirdējāt,
Ko Andrejs teica, lai mums dodot mājas?

PIRMAIS KALPS

Tas gan mūs vis mudina vienkopus stāt.

CITS KALPS

Mums Ansons jau nedos.

6. skats

(T i e   p a š i.   Pagalmā parādās   Ž a n i s;    viņš nau vairs senciskos svārkos, rūtainās biksēs un vīzēs, bet melnā modernā apģērbā, tomēr vēl ar sirmu bārdu. Viņš klanās pagalmā uz visām pusēm; viņu tāpat apsveic ziņkārīgi kā svešnieku. Žanis ienāk pa lieveni istabā.)

ŽANIS

(Visapkārt klanīdamies.)

Sveiks! sveiki! Kā klājas?
Kur saimnieks?

SKRODERS

(Glaimojoši, līdoši.)

Jūs pats tas, cien-tautieti!

ŽANIS

Es domāju Andēlu Tautvaldi.

(Ienāk pa mazajām durvīm   G r i e t a,   A n d ē l s,    J ē c i s   un   A n d r e j s.   Pēdējais iet projām uz lielajām durvīm; viņam negriboši un lēni seko Jēcis, raudzīdams viņu atturēt. Tikmēr pa lielajām durvīm no pagalma ienāk   M a r i ņ a,    kura priecīgi pārsteigta, ieraudzīdama Andreju; viņa attura to no aiziešanas, un viņš turas nomalis, domīgā un nogaidošā stāvoklī, ironiski noskatīdamies uz notiekošo.)

GRIETA

(Paklusi uz Jēci, rādīdama uz Žani.)

Tas ir viņš!

JĒCIS

(Tāpat klusi, rokas braucīdams.)

Tas bārzdains?

ANDĒLS

(Pirms uzliesmo sajūsminājumā, tad uzlūko brīnīdamies un šaubīdamies Žaņa svārkus, zābakus un bikses, bet beigās sajūsminājums tomēr pārvar.)

Ā, tomēr tu nāci!
Vai nenievā mani, ka šaubījos
Tev dot savu pērli? Ak, tu mani māci,
Kā pats lai sevi es aizliedzos! -
Ja ir vēl tavs prāts - es dodu - še viņa -

(Paņem Mariņu aiz rokas un pieved viņu Žanim.)

Jo Brūnaitis, brūtgāns, no mums jau mūk.

(Jēcis pa visu laiku lēni un glūnēdams staigā ap Žani. Žanis atkal tāpat vairās, skatīdamies uz Grietu un Jēci.)

ŽANIS

(Pārgalvīgā jautrībā, patētiski.)

Vai brūtgāna dēļ lai kāzas jūk?!
Vai nelieša dēj lai tautība brūk?
Es vietā stājos! Nāc, līgaviņa!

(Paņem Mariņu aiz rokas.)

ANDĒLS

(Ekstāzā.)

Tu apkauno mani, tu diženais vīrs!
No pašlabuma tu vien esi tīrs!

(Metas Žanim ap kaklu. Šo acumirkli nomanījuši Grieta un Jēcis. Jēcis apkampj piepeši no muguras puses Žani, kurš Andēla dēļ nevarēja uz viņu uzmanīties un izvairīties; līdzi apkampts arī Andēls, kurš, tāpat kā Žanis, velti rauga atsvabināties. - Ziņkārīgo saskrien vairāk istabā, smejas un sarunājas.)

JĒCIS

Pag, putniņ!

BALSS IZ ZIŅKĀRĪGAJIEM

Arē! vai es neteicu?!

ŽANIS

Ē, ļaudis!

GRIETA

(Uz Žani.)

Ko ļaudis! Dod papīru!
Tu krāpnieks! -

ANDĒLS

Laid vaļā! Ko darāt! Ak dievs!

JĒCIS

(Palaiž Andēlu, uz Žani.)

Tu nepaspruksi, stāv', neplosies!

MARIŅA

Laid, laid jel!

(Jēcis palaiž no apkampiena, bet tura vēl rokās.)

ŽANIS

Ko gribat? Man papīra nau -

ANDREJS

(Kurš visu laiku vērīgi nolūkojies, pazīdams Žani.)

Laid vaļā, Jēc!

JĒCIS

(Palaiž Žani vaļā.)

Skāde! ek, tāds tu, rau!

ŽANIS

Sen kontrakts guļ tiesā -

SKRODERS

(Uz Žani.)

Še varas darbs!
Jums jāliek tie ķēdēs,

(Rāda uz Grietu un Andēlu.)

jo sods par to skarbs. -
Man dodat vest lietu, cien-tautieti.

ANDREJS

(Atbīdīdams skroderi.)

Tas bija tik joks, klus', tu, cupliķi!

(Uz Žani.)

Jūs, kungs, man liekaties redzēti -?

(Žanis parausta tik plecus. Mariņa māj Andrejam un skatās uz viņu lūdzoši. Andrejs atiet un nostājas pie kāda galda.)

SKRODERS

(Paklusi.)

Brangs joks, kad svešnieku aplaupīt taisās!

JĒCIS

(Tuvodamies skroderim.)

Ē, atdod man kvartu!

(Skroders steidzīgi aizlien uz durvju pusi.)

JĒCIS

(Uz ļaudīm.)

Šis pulkā te maisās!

(Arī citi aiziet uz durvju pusi un sastājas uz lievena. Jēcis paliek pie durvīm, un citi nu baidās nākt iekšā.)

ŽANIS

(Ar augstprātīgu, ironisku labvēlīgu.)

Kaut dīvains še bija mans saņēmums -
Un kļuvu par strauju apkampts no jums, -
Es negribu tomēr šais svētkos, - tūlīt
Tam tiesziņu padomam paklausīt.
Es laipni jums visu piedošu
Un ņemšu māju un līgavu.
Mans vārds jau ir ierakstīts kontraktā,
Un mājas ir manas, viss kārtībā.

GRIETA

(Izsamisumā, nikna.)

Ņem, ņem tad ar! aplaupi mūs tad līdz galam!
Ņem, atstāj bez pajumtes ziemai un salam!

MARIŅA

(Saķer viņas roku, labinādama.)

Bet Grietiņ -!

(Grieta atgrūž viņas roku.)

ANDĒLS

(Uz Grietu.)

Klus', Grietiņ, mums norunāts
Tur līgumā telpas un deputāts;
Cits ziedots priekš tautas un sencības -

(Grieta, rokas nolaidusi, apātiski apsēstas un aizgriežas, aizklādamās ar lakatu. Andrejs pieiet pie viņas to mierināt.)

ANDĒLS

(Uz Grietu, vēlāk uz Žani.)

- Viss ziedots priekš tautas un sencības,
Pēc tās tur ik soli būs jāturas -

(Uz Žani.)

Man tādēļ, tautiet, ir jābrīnās,
Ka neredzu vīžu un tautisku bikšu.

ŽANIS

(Pavirši.)

Nau līdzi, - es pēc tās še, muzejā, likšu.

ANDĒLS

(Uzstājas ciešāk, pieķer pie Žaņa svārkiem.)

- Bet melni svārki, - balts kaklautiņš - ?

ŽANIS

(Dusmīgi, juzdamies pilnīgi drošs.)

Nu, - tiklīdz būs pabeigts tas kumēdiņš -

(Mariņa iegrūž viņam sānos.)

Ak, pārteicos - tiklīdz būs izvestas
Pēc kārtas tās kāzu parašas:
Pirms sadzeršanās, tad mičošana,
Tad mielošana, vēl aizbēgšana, -
Tad jārādās būs mums bez krikumiem,
Tā ģērbtiem kā mācītiem cilvēkiem;
Man tādēļ jau apakšā pavilkts ir fraks

(Andēls sasit rokas, Andrejs smejas.)

Un čabās ir kamašas -

MARIŅA

Dievs, vai tu traks?!

ŽANIS

(Augstprātīgi, pārsmejoši un pamācoši.)

Ko? Kāzas ir drošas, un mājas ir rokās,
Kam ilgāk lai izliekos, slapstos un lokos?
Gan negribu traucēt šo izrādi,
Bet tad taču jārunā nopietni.
Ikvienam savs untums, - tā, sievas tēv, jums
Šis praktiski aplamais tautiskums.

(Andrejs ironiski pasmejas par Žani, Mariņa to pamana un sakustas.)

ANDĒLS

(Satrūcies, dziļi uzbudināts.)

Nau praktisks? - untums? - Tas neticams!!

(Ar spēcīgu patosu.)

Tam ziedots mans mūžs, viss mans spēks, viss mans spēks, viss mans nams!
Līdz galam viss praktiski jāizved cauri!
Tas ir mans mērķis!

ŽANIS

(Augstprātīgi, filistrozi.)

Caur sienu ar pauri!

ANDĒLS

(Aizturētā kaislībā.)

Par to es cīnījos mūžīgi, -
Es cerēju jūs sev par vadoni.
Es nesaprotu jūs - Mariņ, teic tu!

MARIŅA

(Pilna iekšēja augoša nemiera.)

Es, tētiņ, ticu to daiļumu,
Kas senās teikās tik burvīgi laistās,
Bet - ak, vai dzīve un ideāls saistās?
Tie nau vairs viens, tie vairs nesaskan, --
Kā vienot tos, tētiņ, - ak, palīdzi man!

(Viņam uzticīgi un bailīgi pieglauzdamās.)

ANDĒLS

(Tāpat aizturēti, bet spēcīgi.)

Ar varu griezt dzīvi vecajās sliedēs!
Tā noklīda vien, gan atkal tad ziedēs.

MARIŅA

(Maigi, nemierīgi.)

Bet vara jaunos asnus var lauzt,
Kas nākotnei zēla - ?

ANDĒLS

(Skatās nopietni, gaidoši uz Mariņu, skarbā balsī.)

Lai lūst, - ko gaust?!

ANDREJS

(Iekšēji darbodamies, seko sarunām.)

Iz dzīves pašas tās mērķis lai dīgst,
Ne dzīve lai lokās pēc mērķa un līkst.

ŽANIS

(Buršikozā augstprātībā.)

Lūk, filozofs-bauris!

ANDREJS

(Viegli pavīpsnājot.)

Tik turaties lomās!

(Mariņa lūdzoši paskatās uz Andreju.)

MARIŅA

(Uz Andēlu.)

Vai, tēt, tev nau žēl?

ANDĒLS

(Sākumā vēl tāpat aizturēti, tad, redzēdams, ka Žani maldījies, rūgti, sparīgi, patētiski, pret pašām beigām stipri paceltā balsi ļauj izplūst aizturētam sajūsminājumam un kaislībai.)

Es, bērns, savas domas -
Tev teicu, - es grozīt tās nespēju,
Bet es redzu, ka aplami cerēju, -
Mans ideāls paliek tukšs un velts.
Viņš nebija vis uz mani vien celts,
Man pašam visu būs turēt un nest,
Caur paša spēkiem to galā vest:
Jums citi ceļi, - nu, ejat jūs tos,

(Uz Mariņu un Žani.)

Jums tēvs visu mantu priekš tautības dos -
Man šķita, ka tauta jau gatava
Priekš jaunotas dzīves, - bij maldība.
Tā ir vēl mācāma, mācāma. _
Es pats no mājām uz mājām iešu,
Es remdenās sirdīs tautību liešu,
Kā ziedu liesma, - tās kvēlos un dzels,
Iz plēnēm jaunotu dzimteni cels! -

ANDREJS

(Stipri sakustas, paklusi atkārto.)

- Iz plēnēm jaunotā dzīvība zels -

ANDĒLS

(Atkal klusā, skumīgā balsī.)

Tad sveiki!

(Māj Andrejam ar galvu.)

Mīļ-Mariņ un Grietiņ! - es eju -

GRIETA

(No Andēla pirmītējās skaļās runāšanas uztraukusies iz savas vienaldzības, skatās uz Andēlu, kurš aizskar, viņas plecu, viņa runā lēnā, neparasti gurdenā balsī.)

Kur iesi? - Ko raugies tik savādu seju -
Vai dzen jau iz mājām?

ANDĒLS

Es aizeju pats -

(Steidzīgi uzceldamās un salasīdama savas lietas: lakatu, ar ko bij apsegusies, un mutautiņu, ar otru roku aiztura Andēlu.)

Es eju tev līdzi!

ŽANIS

(Kurš visu laiku noskatījies pusnicinoši, pusnaidīgi Andēlā.)

Priekš kam viss šis skats?!
Neviens jau jūs nedzeni!

MARIŅA

(Vēl zem tēva vārdu iespaida.)

Mīļ-tētiņu!

ANDĒLS

(Priecīgi, jūtīgi.)

Tu, Grietiņ, tu, Grietiņ! - es domāju,
Tik mājas tev rūp -

GRIETA

(Klusi, tāpat.)

Jā, mājas man rūp -
Tu vairāk man rūpi, viss kopā nu drūp.
Es mājas priekš tevis nespēju glābt,
Un prāts un rokas jau sāka man slābt.
Priekš tautas tu visu sev nolaupīt devi,
Tu esi kā bērns, - man jāapkopj tevi.
Šīs rokas spēj strādāt; priekš abiem mums tiks,
Tu nebūsi izsalcis, neiesi pliks.

(Grieta, ņem Andēla pie rokas, pamāj ar galvu Andrejam un taisās iet. Mariņa stājas viņai celā; Andēls pats apstājas.)

ANDĒLS

(Dziļi aizgrābts.)

Lai dievs tevim, Grietiņ, atmaksā, -
Bet vienam man jāiet, jo tautībai
Tu netici; - tauta man, uzturu dos -

GRIETA

(Ciešā balsī.)

Es tevi ticu, ij ubagos
Tev līdzi es eju.

MARIŅA

(Izplūstošā nemierā.)

Tēt, neej no mums!
Tēt, neej, tu būsi mums lolojums,
Tu labais, tu skaidrais! - es palieku viena -

(Nometas ceļos viņa priekšā un rokas izplezdama, nelaiž.)

ANDĒLS

(Lēni, uz Žani rādīdams.)

Mans bērns, starp mums ir cēlusies siena:
Nedz upurēt tevi, nedz locīties -
Es nespēju, - atliek tik:~ atkāpties
Un tiekties pēc mērķa pa grūtāko ceļu.

(Uz Žani.)

Jūs jautājāt reiz: vai es iespējot
Pats sevi ziedot? - Es vājš, bet es smeļu
Iz tautas sev spēku jums atbildi dot:
Jā, - ziedoties spēju es! tautā es eju:
Mēs pūrā krāsim tās garu un dzeju -

ANDREJS

(Viņu pārtrauc, tomēr runādams vairāk pats uz sevi.)

Jā, krāt, bet vajga tai reiz ir ko nest,
Tai spēku un apziņu krūtīs dvest!

(Mariņa pieceļas un lūkojas uz Andreju šaubīdamās un cerēdama, it kā ko meklēdama. Andrejs top mierīgāks, un viņa seja pieņem stingras noteiktības un apņēmuma izskatu, viņš no galda malas, kur sēdējis, paceļas.)

ANDĒLS

(Paskatās uz Andreju, tad turpina.)

Ne mūžam nebūs Latavai zust,
Ne mūžam latviešu valodai klust!
Reiz māsām līdzi tā nostāties spēs,
Reiz saules mūžu tā pieredzēs!

ŽANIS

(Smejas nicīgi nekaunīgi.)

Aha! jūs būsat īsts vaidelots:
Pus-ubags, pus-burtnieks, pilns Donkihots!
Jūs iesat kā baptistu kolporters -

ANDĒLS

(Patētiski, nožēlojoši.)

Vai zini, ko smejies? - ne es esmu nerrs:
Tu pats, - tu smejies par ideju,
Par mūsu tautības mūžību.

ŽANIS

(Iekaisdamies.)

Uja! kas tā tāda mūžība? -
Nekas nau mūžīgs. Tā ideja
Ir gluži tukša, ir līdzeklis vien,
Kas turīgo aprindu nolūkiem dien.

ANDREJS

(Kodīgi, bet nopietni.)

Tas noder jums aizklāt tik dziļās plaisas,
Kad tās jūsu intreses izārdīt taisās.

ŽANIS

(Atklāti.)

Jā, jā, tā ir tikai līdzeklis,
Raibs vizuls un garlaika kavēklis.
Manas aprindas - tautas kodols un spēks,
Iz viņām celsies tas pārcilvēks -

ANDREJS

(Ironiski.)

Viss miljons latviešu bojā lai iet,
Kad vietā viens latviešu miljonārs zied!

MARIŅA

(Bij atkāpusies no Žaņa, tagad lūko viņu apturēt, bet   Ž a n i s    jūtas še kā pārvaldošais gars un liekas aizrauties pats no savu domu konsekvences arī   A n d r e j a   mierīgi zobgalīgais skatiens dzen viņu tālāk, nekā pats gribējis.)

ŽANIS

Vai latviets, vai nē, - kas daudz pēc tā prasa?

ANDREJS

(Mierīgi, ironiski.)

Nu, jā: jums krīt svarā tik rubuļu masa,
Mums tautas masa.

ANDĒLS

(Izsamisis, vēlāk klusi.)

Vai latviets, vai nē!
Tas arī, tas arī vēl jāzaudē!

(Uz Žani.)

Un tu to saki?

ŽANIS

Nu, kas tad?

ANDĒLS

(Vēl klusāk.)

Tu pats! -
Man galva griežas kā ugunīgs rats -

MARIŅA

(Bažīgi, mīļi.)

Tēt! tēt!

ANDĒLS

(Atbīda to lēni nost.)

ŽANIS

(Redzēdams, ka ir par tāļu gājis.)

Nu, kas tad? Es neesmu pretī, -
Es piekopju pats to, labprāt un ne reti,
Tā ļaudis visvieglāk ir vadāmi,
Bet kam tad jūs ņemat to nopietni?

ANDĒLS

(Sāk piepeši raudāt, aizklādams ģīmi.)

Jā, jā, es ņēmu to nopietni -

GRIETA

(Kura stāvējusi visu laiku nomalis vienaldzīga, nepacietīgi gaidīdama, kamēr varēs iet ar Andēlu, piesteidzas viņam klāt, apskauj viņu un mierina.)

MARIŅA

(Uz Žani, kurš ņem viņu aiz rokas.)

Ej! tēvu tu nemīli.

ŽANIS

(Arvien buršikozi-filistrozi, māksloti, - necik nenojēgdams Andēla nopietno cīņu.)

Vairāk gan tevi,

(Uz Andēlu.)

Tad jūs - un tad tautu, es latvju dēls!

(Tuvojas Andēlam.)

ANDREJS

(Nopietni un īgni uz Žani.)

Jel dod viņam mieru! - Tu mīlē tik sevi.
Tev tauta - tukšs vārds, nekas tev nau cēls:
Ne mirušais daiļums, ne darbnieku tauta,
Kas dzīvības joņos uz priekšu tiek rauta.

ŽANIS

(Pārsteigts, tad tuvodamies.)

Ko uzdrīkstaties?!

GRIETA

(Piepešā sašutumā, pieskrien Žanim klāt.)

Tu neģēlis!
Tu visus postā mūs iegrūdis!
Kauns baltai bārdai!

(Aizskar to aiz bārdas, bārda nokrīt, viņa iekliedzas.)

Ak kungs un dievs!

MARIŅA

(Piesteidzas klāt un arī iekliedzas.)

ŽANIS

(Apjūk, tad ātri atjēdzas un sparīgi nomet garos svārkus un nomauc lielās čabas, tā ka nu stāv gluži modemā frakā un apavā, ar baltu elipsi, kā brūtgāns.)

ANDĒLS

(Izbrīnējies lūkojas uz Žani, runā lēni, kā salauzts.)

Jānis Upmals - kā tas še ir ieradies!

GRIETA

Tas garmants!

ANDĒLS

Jā, balss man kā dzirdēta šķita.

(Uz Mariņu.)

Un tu?

MARIŅA

(Stāv šaubīdamās.)

ŽANIS

(Glauni, laipni, klanīdamies.)

Viņas rokas es izlūdzos.

GRIETA

Nu, roka tev tagad būs jāmeklē cita.
Ej vien!

ŽANIS

(Brutāli, bet tad nebēdīgi.)

Ko? Es lai nu atsakos?!
Ne domāt!

(Viņš uzliek lieko bārdu un svārkus.)

Es paģēru komis'jas vārdā
Šo Karaluni par līgavu!

GRIETA

Ko ķēmojies svešos svārkos un bārdā!

ŽANIS

(Pārgalvīgi, jautri.)

Šos svārkus un bārdu es nēsāju,
Kad amata darbus izpildu. -
Nu: meitu vai māju!

GRIETA

(Uz Andēlu, pusjokojoši.)

Tad dod viņam meitu,
Ņem mājas! Dievs meitu tev citu var dot,
Bet mājas ne mūžam! - Nu, Mariņa, ej tu!

ANDĒLS

(Skumīgi.)

Ak, Mariņa! to man bij piedzīvot!

ANDREJS

(Uz Mariņu, sarkastiski.)

Jūs tagad pilnīgi uzveicāt.
Vai visiem nu gavilēt pavēlat?

ANDĒLS

(Gandrīz mierīgi.)

Ej, bērniņ, tad ej!

MARIŅA

(Paskatās sāpīgi uz Andreju, tad uz tēvu, galvu nolaizdama.)

Es palikšu, tēt.

ANDĒLS

(Nesapratis.)

Es neliedzu, ņem to.

ŽANIS

(Jautri.)

Nu, Mariņa, aidā!

(Izpleš rokas, kā gribēdams viņu saņemt. -   Kad   v i ņ a   stāv, galvu nodūrusi, pēc brīža, piepeši apņemdamies.)

Tu domā, es nespējīgs upurēt?
Jāns Upmals, tu domā, uz mājām tik gaida?
Ne mājas man rūp, tu vienīga vien!

(Viņš teatrāliski nometas viņas priekšā uz vienu celi;   M a r i ņ a   pieiet viņam klāt un saņem viņa galvu savām rokām, tad paliek atkal stāvot.   Ž a n i s   brīnīdamies skatās, tad aši izrauj iz kabatas kontraktu un nosviež to zemē. -   G r i e t a   metas uz kontraktu un min to kājām.)

ŽANIS

Še atpakaļ līgums, es ziedoju viņu!

ANDĒLS

(Bailīgi uz Grietu.)

Ko, Grietiņ, tu -? Pacel jel rakstu ar ziņu!

GRIETA

(Plosa rakstu gabalos.)

Ar ziņu?! Uz postu viņš visiem mums dien,
Tik lupatās saplēst!

ANDĒLS

Ko dari?

ŽANIS

(Uztrūkstas kājās.)

Ko dari?!

ANDĒLS

Tas iet man caur dvēsli -

GRIETA

Nu uzelpot vari.

JĒCIS

(Uz ļaudīm aiz durvīm.)

Ē, kuntraks pagalam, dzi, ļautiņi!

(Troksnis, ļaudis ieplūst istabā, dzīvi sarunājas, smejas. -   Ž a n i s   tuvojas   M a r i ņ a i,   kura arvien vēl stāv domās. -   A n d r e j s   pasmaida, aizņemts dziļākām domām.)

BALSS IZ ĻAUDĪM

Es skrienu paziņot Brūnaiti.

ANDĒLS

(Pacēlis gabaliņu saplēstā raksta.)

Ij tas nu zudis -!

GRIETA

(Mierinādama.)

Ko? mājas jau rokās?

ANDĒLS

(Gurdeni, sērīgi.)

Jā, mājas, - bet mērķis un ideja,
Viss sapnis -

GRIETA

(Rokas sasizdama.)

Ak dievs, ko tas cilvēks nu mokās!
Tā laime! Tev paldies tik jāsaka.

ANDĒLS

(Tāpat.)

Mans sapnis - glābt tautu iz atvara -
Lauzt ceļu - tās kāzas uz jaunoto dzīvi -?

MARIŅA

(Atsvabina savu roku no Žaņa, nokrata enerģiski galvu, it kā nomezdama no sevis šaubas, pārbrauc ar rokām pār vaigiem, paņem tēvu aiz rokas. No sākuma sāpīgi - klusi, tad gandrīz jautri.)

Laid! - ilgāk šīs šaubas es nenesu -
Man sāp, tevi redzot tik bēdīgu.
Mīļ-tētiņ, tavs sapnis ir izpildāms brīvi -

ANDĒLS

(Nodarbodamies ar sevi.)

Ko, bērniņ?

MARIŅA

- Tās kāzas uz jaunoto dzīvi.

ANDĒLS

(Nesaprazdams, uz Žani rādīdams.)

Jā, ņem viņu.

MARIŅA

(Smaidīdama paņem Grietu aiz rokas un pieved viņu Andēlam.)

Ņem šo un precējies pats!

JĒCIS

(Skaļi un priecīgi.)

Jā, riktīgi, Grieta, es būšu tev brats.
Še mājās sen jau tās saimnieces trūka,
Te netika gudris ne suns vairs, ne cūka.

GRIETA

(Kaunīgi aizsedzas ar lakatu un aizgriežas, stipri sakustināta.)

ANDĒLS

(Viņai mīļi piegriezdamies un viņu aiz rokas ņemdams, bažīgi.)

Ko, Grietiņ, vai raudi?

GRIETA

(Aiz lakata.)

Tāpat.

ANDĒLS

Nu, jel beidz!

GRIETA

(Pusdusmīgi, pusžēli.)

Jā, tu jau nu atkal postā iet steidz.

ANDĒLS

(Mīksti, aizkustināts.)

Tu, Grietiņ, tu uzticīga man biji,
Pie manis līdz pēdējam turējies,

(Atkal pārmetumu balsī.)

Bet sentēvus, tos tik tu necienīji,
Par vispārību maz rūpējies -

GRIETA

(Jau gluži dusmīgi.)

Tai biedrībā dzer tik un danco, - ko ies?
Kad mācīs ko krietnu, ko prātīgu lasīs,
I sievietes ies, bet, lai nežūpo, prasīs.

ANDĒLS

(Nepacietīgi.)

Ak, nē jel -!

GRIETA

(Piekāpdamās.)

Nu, biedrībā dar' sev, ko prot,
Bet mājās manim ļauj saimniekot.
Ne koka grausti, bet dzelzsarkli,
Kas bija jau Anniņas ievesti.

MARIŅA

(Uz tēvu.)

Ar dzīvi tavs ideāls nesaderas,
Tēt, biedriskā dzīvē tev darba lauks veras -

GRIETA

Jā, biedrībā visu viņš šķirtin tev šķir
Un runā tik skaisti, ka jāraud vien ir.

MARIŅA

(Turpina.)

Ņem cīņu par sātību savos plecos,
Ej izskaust ļaudīs tos ļaunumus vecos!

ANDĒLS

(Dzīvāk, tad bažīgi.)

Jā, tiešām! - Bet tu - ?

MARIŅA

(Klusi, domīgi.)

Es nezinu, -
Es šodien tik ieskatos nopietnā dzīvē.
Viss jaucas un grūst, ko es ticēju,
Un nemiers domas uz domām man blīvē. -

ŽANIS

(Visu laiku nemierīgi staigājis šurpu turpu lūkodams Mariņu ievilkt sarunā un nicinoši pasmiedamies par Andēlu un Grietu. - Tagad Mariņai laipni tuvodamies un rokas viņai pretī sniegdams.)

Tad tveries pie manis!

GRIETA

(Uz Andēlu.)

Nāc, atstāsim tos.

(Aiziet.)

(Viņiem līdzi aiziet arī ļaudis atkal pagalmā, tāpat   J ē c i s.)

7. skats

(Ž a n i s.   M a r i ņ a.   A n d r e j s    taisās aiziet, pie durvīm uz pagalmu vēl daži ziņkārīgie.)

ANDREJS

(Paklanīdamies pret Mariņu.)

Ij es tagad lieks, - es atvados.

MARIŅA

(Uztraukdamās.)

Tu, Andrej - ?

ANDREJS

Man jāiet.

MARIŅA

(Pilna nemiera un uztraukuma.)

Jūs ejat no tēva?

ANDREJS

Viņš labās rokās.

MARIŅA

(Piemīlīgi, ar uzsvaru.)

Bet jūsu še trūks!

ANDREJS

(Mīkstāk.)

Jūs paliekat viņam -

MARIŅA

(It kā gribēdama apslēpt iekšējās bailes, - gandrīz lūdzoši.)

Bet pati es gļēva -
Es mulstu - zūd ceļš - jums jābūt - tēvs lūgs -

ANDREJS

(It kā padodamies, uzliesmojošām jūtām, steigdamies uz priekšu.)

Ā, jūs -!

ŽANIS

(Augstprātīgi, zobgalīgi.)

Jā, kalpu gan lūgs tev, ej gaidi!

MARIŅA

(Lepni un sparīgi.)

Tad pati es lūgšu! Vai mani tu baidi?

ANDREJS

(Pats sevi pārvarējis, aizturētā, bet reizēm pret gribu izplūstošā sajūsminājumā par kādu dziļāko svētumu, ko sirdī glabā un kas ir pārāks par jūtām priekš Mariņas.)

Nē, Mariņ!   l a i   viņš, viņš nenojēdz.
Man jāiet, visapkārt mūs šaurums še slēdz;
Ij tev trūkst brīves un plašuma,
Kur krāšņi uzplauktu dzīvība -

MARIŅA

(Izbijusies, pus-laimīga par Andreja jūtām, pus-nesaprazdama, ka viņš tomēr grib aiziet.)

Tev jāiet -?

ANDREJS

(Kaislīgāk, bet aizvien aizturēti.)

Es nespēju ilgāk še ciest.
Tur pašos dziļumos dzīvība briest,
Tā meklē sev ceļu uz augšu lauzt,
Uz augšu, kur saule priekš visiem aust.
Man jāiet šis ceļš, man jāmeklē,
Un kaut tas ar novestu nevēstē!

MARIŅA

(Sāk viņu saprast, lēnā protestā, ļoti klusi.)

Bet laime - ?

ANDREJS

(Tāpat klusi.)

Laime nau augstākais.

MARIŅA

(Tāpat.)

Nau augstākais -?

ŽANIS

(Skaļi, ironiski.)

N ē   j e l,  bet zilais gaiss!

MARIŅA

(Klusi, bet noteikti uz Andreju.)

Tad ej to ceļu, - es meklēšu arī.

ANDREJS

(Priecīgi uztraukts.)

Tur tiksimies!

ŽANIS

(Smejas.)

Ilgi tu meklēt tur vari.

MARIŅA

(Pēc starpbrīža, nospiesti.)

Tev jāiet -?

ANDREJS

(Klusi.)

Man jāiet.

MARIŅA

(Sēri.)

Vai saule tur silst?

ANDREJS

Vēl ne, vēl krūtis ar drebuļiem pilst -
Liec manim uz krūtīm šo rociņu,
Tā sildīs mani, līdz pārnāku,
Līdz pārnāku, kad ceļš būs rasts
Uz tālo malu, kur saulains krasts.

MARIŅA

(Klusi iekliedzas, tad lēnāk.)

A! - - Andrej - -!

ANDREJS

(Klusi.)

Ko?

MARIŅA

Neko (Lēnāk.) - neko -
Tev jāiet -

ANDREJS

(It kā atmozdamies, maigi, bet noteikti.)

Man jāiet - uz redzēšanos!

(Lepni un pilns drošības, galvu pacēlis, aiziet.)

8. skats

(M a r i ņ a.   Ž a n i s.)

MARIŅA

(Domīgi.)

Uz redzēšanos!

ŽANIS

(Nosauc Andrejam pakaļ.)

Nu, brauc, hallo! -

(Pēc starpbrīža uz Mariņu, kura palikusi domīgi stāvam.)

Ko klausies?

MARIŅA

(Sapņaini.)

Es klausos nākotnes zvanos -

ŽANIS

(Brutāli, jautri, smejas.)

Ha! ha! Kā to zēnu tu zoboji;
Viņš, nabadziņš, ņēma to nopietni.

MARIŅA

(Nopietni, vienaldzīgi.)

Tu arī to nopietni ņemsi.

ŽANIS

(Grib visu griezt par joku un ar savu humoru pārvērst un pārvaldīt situāciju.)

Kā tā? -
Tu dusmo? - Nāc, salīgsim bučiņā!

(Grib viņu apkampt.)

MARIŅA

(Auksti.)

Tu? - Tu esi ticis man vienaldzīgs.

ŽANIS

(Brutāli.)

Vai re! - Ā, tagad ar kalpiņu līgs, -

(Smejas.)

Bet tas tev dod kurvi, tam mērķis ir ceļš -

MARIŅA

(Mierīgi.)

Uz brīvi, - tev mērķis ir zelta teļš.

ŽANIS

(Redzēdams, ka ir paspēlējis savu spēli, nebēdīgi, sarkastiski.)

Jā! - Vesela, kalpa līgava! -
Man zelta teļš mīļāks, ne zostiņa.

(Ironiski paklanās un aiziet svilpodams, rokas bikšu kabatās, naudu žvadzinādams.   M a r i ņ a   stalti un nicinoši noskatās viņā.)

MARIŅA

(Viena, domīgi, sāpīgi.)

Nau augstākais laime? - nau augstākais? -
Bez saules, bez mīlas nedvašo gaiss -
Viņš maldās: tā darbs un dzīve stingst -
Bet tomēr es iešu. -

(Saņem galvu rokās.)

Kā galva džinkst -

(Viņa atsēstas uz krēsla, pēc brītiņa   A n d ē l s   un    G r i e t a;   Andēls parastos, ne senciskos, goda svārkos, Grieta jaunā aubītē, jaunā, ne pārāk greznā svētku kleitē.)

ANDĒLS

(Izbrīnījies.)

Bērns, ko tu tā sēdi? Kur palika viesi?

MARIŅA

(Paceldamās, lēni.)

Tie aizgāja.

ANDĒLS

(Vēl vairāk brīnīdamies.)

Aizgāja Upmalis -?!

MARIŅA

Jā.

GRIETA

(Vēl nesaprazdama.)

Marīte, kas tev ir noticis?

MARIŅA

(Mierīgi, grib aiziet.)

Es negribu viņa.

ANDĒLS

(Ļoti mīļi, it kā kaut ko apņemdamies.)

Mīļ-bērniņ, kur iesi?

MARIŅA

(Lēni kustēdamās, noskūpsta tēvu uz pieres.)

Sāp galva -

GRIETA

(Saprazdama, rūpīgi un mīļi iesedz meiteni savā lakatā, noskatās viņai dziļi vaigā, noglauda un viegli nopūšas, viņu atlaizdama.)

Še lakats, ej augšā, tur kluss.

(M a r i ņ a   aiziet. Uz Andēlu.)

Tas nabadziņš!

ANDĒLS

(Bēdīgs un reizē laimīgs.)

Manis dēļ!

GRIETA

(Dusmīgi un nicīgi.)

Ej, ko tu zini!!

Pēdējais skats

(A n d ē l s.   G r i e t a.   -  Ienāk   B r u n o v i c s,   aiz viņa  vairāki viesi jautrā un ziņkārīgā barā, durvis plaši atvērtas.)

BRUNOVICS

(Senciskā uzvalkā, skaļi, jautri.)

Ē, kur tad tas sievas tēvs, miegā jau dus?!

ANDĒLS

(Priecīgi pārsteigts.)

Mans znotiņ!

BRUNOVICS

(Tāpat.)

Te ir viņš, ko projām tu dzini!

ANDĒLS

(No jauna iejūsminājas, aizmirsdams visu rūgto alošanos.)

Nāc manim pie sirds!

BRUNOVICS

(Lepni uzvaras cerībā.)

Vai tur neredzi?

ANDĒLS

(Paskatās uz pagalmu, Brūnaiša kalpi uzveduši koka ratus, nekaltiem riteņiem, ar eglīti puškotus, ar piekārtiem zvārguļiem pie ilksīm.)

Ai, pērkons! - rati!

BRUNOVICS

Un nekalti!

ANDĒLS

(Arvien vairāk sajūsminādamies.)

Ai, Vidvud! Un eglīte!

BRUNOVICS

Rīt būs ko braukt -
Tais kāzās! Tik tās varēs senciskas saukt!

ANDĒLS

Tu, senčmīli Brūnait! tu dvēsli man laimo,
Tu sentēvus balsti, kad visi tos zaimo!
Pats izsamist sāku! - Tu ideāls gars,
Tu svētumu sargā, - to nenomāks bars!

(Apkampj Brūnaiti vairākkārt, cilā priecīgi viņa svārku paldes, parausta bikses, iet pie ratiem, staigā ap tiem, gandrīz lēkādams, parausta tos, pazvana pie zvārgulīšiem. Gluži kā no jauna atdzīvojies.)

ANDĒLS

(Turpinādams.)

- Un svārki tik gari, un bikses ar rūtēm,
Un vīzes, - tu līdzīgs senzudušām būtēm! -
Lai dzīvo rati, kas nekalti!!

(Iz ratiem piepeši atskan vaimanas, un viņos paceļas miegains, neatjēgdams apkārtnes,   v e c t ē v s.)

VECTĒVS

(Ratos.)

Ve-ve-ve-vec-ve-vec-

ANDĒLS

(Sabijies.)

Kas tas ir?!

BRUNOVICS

(Smiedamies.)

Tas vectēvs, mēs grāvī pacēlām viņu.

KĀDS KALPS

Viņš: veci laiki bij labi - grib teikt,
Tik nevar tos jaunlaiku liķierus veikt.

VECTĒVS

Ve- veci laiki - ve- veci - laiki -

KALPS

Nu, dzirdat, bet nomāc tie jaunmodes tvaiki.

ANDĒLS

Ved gulēt!

KALPS

(Pūlas ap vectēvu, kurš ķepurojas pretim.)

Jā, ved!

ANDĒLS

(Ratus aplūkodams.)

I zvārguļi klāt.

(Vada Brunovicu aiz rokas atpakaļ istabā, līdz ar viesiem. - Uz Grietu, kura palikusi istabā un no tālienes noskatījusies ratos.)

Lai līgava steidz viņu sumināt!

(Grieta atmet ar roku un aizgriežas. Uz Brunovicu.)

Jā, Mariņai senču gars atteikties lika
No vīra, kam sirdi tā devusi tika.

BRUNOVICS

(Pašapzinīgi.)

Nuja, es jau saimnieks, viņš švindleris.

ANDĒLS

(Jautri tērzēdams.)

Pēc bēdām dievs prieku man piešķīris -

(Grietu pie rokas paņemdams.)

Nāc, Grietiņ, - še sieviņu manim viņš balvo,
Un tu manim dēls, kas par tautību galvo -

BRUNOVICS

(Izbijies.)

Ko? viņu tu precē?! Un kontrakts -?

ANDĒLS

(Mierīgi.)

Tas beigts.
Kā radi mēs dzīvosim -

BRUNOVICS

(Rupji.)

Tas tik tā teikts, -
Man kontrakta vajga!

ANDĒLS

Mums tautība ziedēs,
Bez līguma ķildas un nemierus kliedēs,
Mans dēls -

(Apkampj viņu, tas izraujas.)

BRUNOVICS

(Iekaisis.)

Dod kontraktu!

GRIETA

(Mierīgi smiedamās, rāda viņam garu degunu.)

Še tev!

BRUNOVICS

Velns rauj!

(Sašutumā nospļaujas.)

Tfju! tfju!

(Aizskrien, liek ratus grūst atpakaļ.)

ANDĒLS

(Nesaprazdams.)

Ko viņš piktojas? Ko viņš tā spļauj?
Jo nu taču uzvar reiz tautība.

GRIETA

Nē, tevim paliek tā uzvara.

ANDĒLS

(Uz viesiem.)

Ē, saucat, lai dzīvo sentēvi!
Lai dzīvo tie nekaltie riteņi!

ĻAUDIS

(Sauc: «Urrā!»)

Lai dzīvo saimnieks ar saimnieci!

(Priekškars.)