RAINIS

PUSIDIEĀLISTS

VĒSTURISKA JOKU LUGA TRIJOS CĒLIENOS NO PAGĀJUŠĀ GADU SIMTEŅA BEIGĀM

PROLOGS

Nolaistā priekškara priekšā Līga saka:

Vai tava jaunība vēl tevī dzīva,
Ar zaļām sajūsmām un maldībām,
Ar acīm smejošām, tik jautrin-spīva,
Ar puķēm, dziesmām, raibām pasakām?
Tā pļavās rotājās, no rūpēm brīva,
Pa dzimtās sētas šaurām robežām,
Tad projām aizlidoja jaunin-skaista;
No tāles varavīksnēs starus laista.

Tā tumši juta, ka še cieš zem spaida,
Bet drīz aiz rotaļām to aizmirsa;
Tās mērķis miglā klīda... Nāc bez naida,
Bez dusmām: - lūk, te tava jaunība!
Lai tavas lūpas, viņu minot, smaida,
Lai saprot, piedod, bargi nesoda:
Tā smaidot meties jaunā, karstā cīņā,
Kur pērkons dārd, kur mākons īgni līņā.

Bet jums ar nebūs viņas gaust un žēlot,
Pēc vakardienas saules sēroties
Un mūžam senos sapņus mīļi tēlot:
Jūs līdz ar laiku esat vērtušies,
Un laiks jums jauno sauli sevim tēlot.
Še spoguls: «Tāds tu biji!» - lūkojies,
Vai ir tavs bērna sejs tev nepazīstams?
Un tava nākotne - vai šķiet kas bīstams?

Tu pāraugi pār jauno dienu būti,
Tev lielāks pasaulscīņas mērķis dzej;
Tik agrās liesmas lai tev silda krūti
Un straujo jūsmu sparu sirdī lej.

Tu gudro vīraprātu galvā jūti, -
Skat' vēlreiz šurp, tad stingri tālāk ej!
- Lai mana kokle atver slēgtās durvis.
Nāc, rādi jaunību mums, aktiers-burvis!

Līga aiziet uz skatuves kreiso pusi un, ar kokli pieklauvēdama pie priekškara, nozūd.

Priekškars paceļas.