RAINIS
PUTNIŅŠ UZ ZARA
MAZAJIEM BĒRNIEM
PUTNIŅŠ UZ ZARA
Kas manim kaitēja
Putniņam būt,
Uz zaļa zara
Mūžiņu vadīt?
Vējiņš mani šūpoja
Dieniņām cauri,
Vēsmiņa aijāja,
Naksniņu guļot.
Mušas mani baroja,
Garām skrienot,
Lietutiņš dzirdīja,
Mutītē līstot.
Dziesmiņas dziedāju,
Kas mani klausās:
Mazajiem rītā,
Mijkrēslī lieliem.
Pats sevim dziedāju,
Kad man ēst nebij,
Kad nāca ziema,
Aizskrēju prom.
Atstāju circenim
Dziedāt jums dziesmas:
Par ziemu, par sniegu,
Par ragutiņām.
VASARAS DARBINIECE
Pa šo īso vasariņu
Pūru pilnu pielocīju, -
Nāk māsiņas lūkoties,
Kādas manas mantas bija.
Rožu lapu paladziņi,
Puķu pūku spilventiņi,
Āboliņu vainadziņi,
Liepu lapu priekšautiņi.
Pīlādzīšu sarkankrelles,
Smilgu diegā savirknētas,
Zelta salmu gredzentiņi,
Sudrabstīgu pinumiņi.
VASARAS DARBINIEKS
Ko tās meitas lielījās:
Pilnu pūru pielocīja.
Neb es vasar' noslinkoju,
Lūk, ko ražā saražoju:
Katru dienu makšķerei
Desmit tārpus sarakņāju,
Citu dienu trijas vardes
Ķēru vēžu ķeselei.
Bērzu sulu tecināju,
Kameņmedu salasīju,
Kokā kāpu vāverei
Bērnus ligzdā palūkot.
Vēl pa mazu vaļas brīdi
Simtu pogas iespēlēju;
Otru simtu vecu spalvu
Sērkociņu kastītē.
LABĀ ZIEMA
Nāk ziema saltajā gadskārtā -
Sniegbalti mirdzošā uzvalkā,
Man ziema patīk, man viņa laba,
Vai tiešām tik barga ir viņas daba?
Gan sniegi snieg un putina,
Gan sals aiz ausīm plucina,
Bet skatat, cik skaista nāk ziema pa āri,
Vai paļājot tai nedarāt pāri?
Lai salst, kā sprakst, tas man tik nieks,
Braukt ragutiņām jo lielāks prieks.
Kad puteņu putenīšus tā kaisa,
Tā bērniem sudraba taciņas taisa.
Tik ārā visi, un laisties, ko māk!
Kas pirmais nobrauc, to nepanāk, -
Kā tur iet kūleņus, rāpus un skriešus,
Kā tur sauc kliegšus un nosmejas smiešus.
Nē, mīļā ziema, es neļaušu,
Ka tevi par bargu kāds nopeltu;
Un, ja tev ar jāiet, kad ziedonis smaida,
Nāc atkal! uz tevi bērniņi gaida.
SAVVAĻNIEKS UN ZIEMA
Drusku pasalst, un atkal līst,
Kaut jel nāktu reiz krietna sala!
Visas ielas no dubļiem šķīst,
Bradātu dubļos, - bet kurš tad to drīkst?
Tad jau nau mācībām gala!
Krietnai salai vajdzētu nākt!
Kā tad ragutiņām es laistos,
Vējš gar ausīm var svilpt un šņākt!
Slidot pa ielām varētu sākt,
Lai tad vai kārtībnieks skaistos!
ZIEMELI, PŪT!
Nu, ziemeli, ziemeli, pūt!
Skroders beidz mēteli šūt.
Nu sala var kniebt un badīt, -
Māte beidz cimdiņus adīt.
Nu sniegs un putens var griezties,
Es varu smiedamies ciesties.
ZIEMAS SPORTNIEKI
Vaigi sarkst, un dvaša kūp,
Ko man vējš un sala rūp?
Mēs pie kājām slēpes sienam,
Sniegu laukiem pāri brienam.
Dodas tāļi sportniekbars,
Rodas krūtīs spēks un spars.
Vakarā mēs mājās skrejam,
Gurdi gan, bet gavilējam.
VĪLE VAĻĀ
Sniegmātes maisam vīle ira,
Sniega pārsliņas bira, bira,
Sniegmāte ķēra,
Pārslas bēra
Atpakaļ maisā, -
Visas visapkārt izskrēja gaisā.
Ķer! ķer! ķer! ķer!
Ber! ber! ber! ber!
Ak, tas ir grūt`!
Vējiņ, ko pūt?
Kurš sniegmātei palīdzēs tvarstīt?
Kurš vējam pārsliņas bārstīt?
SNIEGA DIENA
Diena jauku jaukā -
Laukā! visi laukā!
Snigu, snigu, snigu,
Kā sniedziņš snieg!
Kājas stigu, stigu
Sniedziņā stieg.
Tik šļūcējiņas,
Tik ragutiņas,
Tās noder tik vien,
Tās pāri skrien
Sniedzīņam laidā.
Slidu, slidu, slidu,
Kā sliedes slīd!
Laižas lidu, lidu,
Palec un krīt.
Vējiņš gar ausīm!
Vaļu tik ļausim!
Pūt, svilpj un šņāc,
Te bāc! ūn blāc!
Sniedziņā - aidā!
Diena jauku jaukā -
Laukā! visi laukā!
AIDĀ!
Reiz ziema klāt un ņiprs sals,
Nu mājās sēdēšanai gals,
Nu iesim skraidīt!
Jau ledus stipris strautiņā,
Kad pasper, noskan dobumā -
Ko nu vairs gaidīt?
Cik spoži ledus visur spīd,
Cik viegli kājas pāri slīd,
Nu laidat laidā!
Kam slidas ir, lai slidas mauc,
Kam nau, lai tupu rāpu brauc,
Nu aidā!
AUGŠĀM CĒLUSIES LELLĪTE
Uz skolu Laimiņa sataisījās,
No bijušās mīļās lellītes atvadījās;
«Es tā jau tevi neatstāšu
Un zemē tevi paglabāšu.»
*
Tēvs teica: «Kam gribi to zemei dot?
Tā citus bērnus var ielīksmot,
Ir teikts: kaut galviņa šķelsies,
Tā tomēr reiz augšām celsies.
Es citu galviņu nopirkšu,
Tante dos citu kleitiņu,
Mirdziņa dos rociņas,
Minniņa piešūs kājiņas,
Māmiņa visu kārtībā vedīs,
Lellīte celsies, kaut ar to bedīs.»
*
- «Ak, skaista būs atkal lellīte!
Bet nebūs vairs mana meitiņa.
Es bērnu draugiem to nodošu,
Tiem pulka bērnu ir kopjamu,
Lai nes tā tiem prieka stariņu!»
TRĪNĪTE - SPĪTNIECE
Otra tāda spītniece
Nau vēl pieredzēta
Kā tā mazā Trīnīte,
To zin visa sēta.
Pateiks tikai vārdiņu,
Nebūs, kā tai tiktu,
Tūdaļ palaiž brēkšanu,
Tādu diktu, piktu!
Apkārt sit ar rociņām
Un ar kājām spārda,
Neklausās uz pierunām,
Nedzird laba vārda.
Katru greizi uzskata,
Kas tik pienāk klātu,
Rūc un iekost gribētu,
Kad to ķircinātu.
Būtu glīta meitiņa,
Tik tā lielā klaiga -
Ģīmi, acis izbojā,
Ļauna top no vaiga.
Trīne brēc un neklausās,
Visa seja viebjas;
Kā nu brēķis izskatās?
Tā, ka gluži riebjas.
ANCĪŠA BROKASTIS
Nu laiks, kad Ancīts
Brokastis ēd:
Lūk, atskrej sunīts,
Un runcis jau sēd;
Ij zvirbuļi lasās aiz rūtīm
Un čivina pilnām krūtīm.
Te sunītim nolemts
Maizītes riks,
Un runcim piena
Bļodiņa tiks,
Bet putniem, kas knābīšus vārsta,
Bērns saujiņu drupatu bārsta.
Un Ancītim pašam -
Kas viņam tiek?
Piens, maizīte prom, -
Māte citu liek:
To var viņa Ancītim piedot,
Tā mācās tas citiem ko ziedot.
KAĶĪTE
Ko kaķīte sniegā skraida?
Apstājusies nu glūn un gaida.
Kas viņai tur ir jāskatās?
Vai sniegā nesalst kājiņas?
Vai nebūs tik kāda pelīte?
Kaķītes bērniņiem spēlīte?
Kaķīte bērniem to nesīs uz mājām,
Nebēdās daudz par salstošām kājām.
ABI MIGUŽI
«Ko jūs, Ans un Jancīti,
Negribat vēl celties?
Pulkstens sen jau deviņi,
Laiks no gultas velties!»
Rītos zēnus modina
Aukle, tēvs ar māti;
Tie ne ausis necilā,
Guļ, kā guldināti.
Tēvs ik rīt' tā mocījās,
Ilgi cieta lēni,
Beidzot dusmās noņēmās:
«Jāpārmāca zēni!
Tēvoc Pēter, palīdzi!»
Namiķi tēvs saukā;
Līdz ar gultu miguži
Iznesti top laukā.
Tur tiem lietus virsū gāž,
Muti, acis slaka,
Ūdens drīz zem segas drāž,
Nu tā lieta traka.
Bailēs zēni uztrūkstas,
Ak, cik skābas sejas!
Apkārt ļaudis salasās,
Pirkstiem rāda, smejas.
Tie no gultas ārā lec,
Skrien uz māju aši;
Nu tos agri augšā redz,
Laikā ceļas paši.
MAZAIS CEĻOTĀJS
Skat, Ansīts kā saģērbies!
Nu, kur tad šis tā ies
Ar manteli un ar koku?
Sauc iepakaļ Līziņa:
«Tev līdzi ies māsiņa!»
Viņš atmet tik ar roku.
«Tu maza, tu nevari;
Vēl gadiņu pagaidi,
To lietu neņem par joku!»
VASARAS GAIDAS
Atnāk vasara,
Vaļā ver vārtus,
Laukā laiž bērniņus
Līksmus un sārtus.
Jau zemes māmiņa
Ziediņiem sedzas;
Zili, zaļi, sarkani
Pušķota redzas.
«Kad, zemes māmiņ,
Tu pušķoties vari,
Es, tava meitiņa,
Pušķošos arī.
Laukā mēs iesim,
Vizosim abas,
Es basām kājiņām,
Nomestas čabas.
Ziediņi krūtīs,
Ziediņi matos,
Smiedamās strautiņa
Spogulī skatos.
Saskrien tēvs, māte,
Māsiņas, brāļi,
Brīnās: cik skaisti!
Saskrien ij čāļi.»
ZAĶIS UN VĪRS
Vai gribat, lai jums pastāsta,
Kā zaķis ar vīru darīja?
Tas bija tā -
Agrā pavasarlaiciņā:
Piepeši plūdi bij uznākuši,
Visu plašu, tāļu leju apņēmuši;
Meža kustoņi nezin, kur glābties,
Kalnos sakāpt vai kokos rāpties.
Viens nabaga zaķītis peldēja,
Vecu, līku bērzu sasniedza -
Un, uzrāpies bērzā, likās nu drošs,
Bet prieks nereti ir maldinošs.
No tāles kāds vīrs to bij ieraudzījis:
«Zaķa cepetis gards būtu bijis!»
Kā tikt tam klāt?
Plostu vajaga darināt,
Pāris baļķus un dēļus kopā siet,
Tā tā lieta iet.
Vīrs piebrauc pie bērza un kokā kāpj
Un te jau, te jau zaķīti grābj -
Bet zaķim netīk par cepeti kļūt,
Karstā pannā cepties par grūt'.
Viņš vīram uz muguru lec,
Tad uz plostu sec -
No lēciena plosts sāk iet pa straumi,
Zaķīti malā nones glaumi.
Bet vīrs? - To sieva rāj: «Tu krupi,
Ko tu tur bērzā tupi?
Nāc, gaida mājās!»
- «Negribu slapināt kājas.»
PINKU MIKUS
Pinku Mikus mati
Ķemmes nepazīst,
Pinku Mikus svārki
Visās vīlēs plīst.
Nemazgāta mute,
Deguns neslaucīts,
Mikum auž aiz ausīm
Tīklus zirneklīts.
Reizi Pinku Mikus
Ogot aizgāja, -
Mazie cilvēciņi
Miku saķēra.
Ūdensmucā grūda,
Sāka Miku post,
Bērza slotām drāza
Netīrumus nost;
Ņēmās sukāt, berzēt -
Mikum bij ko ciest;
Viens ar lielām dzirklēm
Nāca pinkas griezt.
Beigās Pinku Miku
Bāza maisiņā,
Lai var Mikum pietikt,
Kad ir jāmazgā.
Pinku Mikus māsu
Draisku Annu sauc,
Laiks ir, ka tai arī
Maisu pāri mauc.
ANNIŅA UN PUĶĪTES
Atnāk mazā Anna,
Rokā dārza kanna,
Savu rozīt' laista:
Cik tā sārta, skaista!
Ij tās mazās puķītes
Prasa ūdens lāsītes.
*
Anna visas slaka,
Puķes paldies saka:
«Nu mēs zelsim, ziedēsim,
Daiļi tevi pušķosim,
Labā mazā Anna,
Kam tā ūdens kanna!»
PUTNIŅŠ UZ ROKAS
Kas tev tur ir?
Kas tev tur ir?
Ainiņ, ļauj manim palūkot!
Kāds tev tur putniņš uz rokas?
Kā tas tik mīlīgi izčirkstēt prot!
Kā tas tev grozās un lokās!
Klau, klau: čir! čir!
Un vēlreiz: čir! čir!
Klusi jel, Andīti!
Palūk, kā dreb viņš, kad baida.
Redz viņa māti, to zīlīti,
Nemierīgi tā skraida.
KĀRLIS RATU KĀRSLIS
«Kārli, ak tu, nebēdni,
Nekad ar tu neklausi!
Cik tev liedz un teic, un sauc:
Piesargies, kad rati brauc!
Ratiem klātu nekaries,
Drīz kas ļauns var notikties;
Ritens tevi drīz var grābt,
Tad par vēlu tevi glābt!»
Kārlis klusām tikai smej:
«Kāršos gan, lai rati skrej!
Ē, tāds prieks, tas ir ko vērts,
Brauciens ātris, lēts un ērts!»
Jau viņš ratos karājas, -
Kad tik labi izdodas!
Kučiers mana puisēnu,
Uzšauj tam ar pātagu.
Ak, tas Kārlim nagos kož.
Nolec nost un sānis jož,
Kāja paslīd atpakaļ -
«Krakš!» to ritens druskās maļ. -
Dakters nāk un kāju sien,
Bet tās sāpes, vai man dien! -
Pēc vēl ilgi redzējām
Kārli kruķos staigājam.
LEPNĪBAS SODS
Pauls un Līzbete, ko esat
Tādi lepni staltkāji?
Galvas pacilus vien nesat,
Un tik augsti deguni!
Vai jums šķiet, ka jūs kas būtu,
Kad jums greznas drēbes mirdz?
Lai jums drēbes zeltiem šūtu,
Ko tas der, kad tukša sirds?
Bet šie lepni ir nu reizi,
Tā kā pāvas iepūšas,
Garām ejot, tikai greizi
Citiem virsū paskatās.
Pauls teic: «Jums ir basas kājas,
Man ir smalkas kurpītes!»
Līzbete: «Man plivinājas
Pušķis, lūk, uz cepures!»
Nabagbērniņi, kas ģērbti
Rupjos, vecos uzvalkos,
Ceļu dod tiem, kuri tērpti
Raibās kleitās, kamzoļos.
Iet tie, galvas pacēluši,
Neredz priekšā ūdeni -
Plunkš! tie ir jau iekrituši.
Kur nu dārgie apģērbi?
Spalvas, kurpes, skaistās lietas
Visas ir nu bojātas;
Augstprāts sodīts top uz vietas,
Kritiens nāk pēc lepnības.
NEPAKLAUSĪGAIS INCĪTIS
Mans mīļais incītis
Vēl jauns un muļķītis,
Bet kokā jau kāpj,
Visur, kur nevajag, rāpj, -
Piemini, incīti, kā tev reiz gāja:
Vēl tava kāpšanas māksla ir vāja.
Es teicu: nekāpi!
Bet tu jau neklausi,
Kad tevim liedz:
Tu pēc augstākā zara sniedz -
Nu tev galviņa reiba,
Lejā skatoties, actiņas žeiba!
Lai nu tevi lejā nes,
Man jāslien bij trepītes.
Kā tev sirsniņa trīs!
Vai nu vairs incītis tā nedarīs?
Solies un ķepiņu dodi!
Diezgan vietu, kur rotāties, rodi.
MAZĀKAIS BRĀLIS
Leknajā pļavā
Pļāvējs dzen vāli
Pa zaļo zāli,
Ka šķind tik vien.
«Apstājies, pļāvēj,
Nedzen jel vāli, -
Tepat netāli
Pērklīts man vīts.»
Putniņš tā lūdzas:
«Nedzen jel vāli,
Saudz mazo brāli,
Es dziedāšu tev!»
CIETSIRDĪGAIS FRICIS
Fricim cietsirdīga daba;
Slimiem, vārgiem, nabagiem
Nedara nekad viņš laba,
Nepalīdz pret trūkumiem.
Vecīts stāv; tam viena kāja,
Izsalcis lūdz dāvanas.
«Gaidi!» Fricis nodomāja,
Nedeva ne kapeikas.
Slīdot zēns bij dīķī ticis,
Žēli sauc pēc palīga;
Stalti garām aiziet Fricis:
«Kas lai drēbes slapina?!»
Putniņš bij no jumta kritis,
Skriet vēl nebij mācējis;
Pērklītī bij silti mitis,
Čiepst nu kroplis, nonīcis.
Fricim tā ir maza bēda:
«Čiepsti vien, tu, čiepstuli!
Muļķa putniņš!» viņš to mēda,
«Paskrej pats, tev spārneļi!»
Smiedams Fricis tālāk staigā,
Krīt un kāju pušu lauž:
«Glābjat aši!» nu viņš klaigā,
«Palīdzat man!» žēli gauž.
Nāk viens vīrs un teic: «Nu skati!
Lai tev tā ir mācība!
Vai tu citus žēlot prati?
Pats nu brēc pēc palīga!»
ALGA PĒC NOPELNA
Koku
lauzēji,
Augļu
grauzēji,
Paskataties,
Kā
tiem nu ies!
Grūti pūlas dārznieki
Kokus dārzā audzētk,
Gadās puikas nedarbji,
Kas tos negrib saudzēt.
Zarus noplēš, aplauza,
Pārdur mizu pušu,
Koku pašā augumā
Redz jau novītušu.
Kad no jauniem āboliem
Kādi aizmetušies,
Jēcis, Pēcis pakaļ tiem
Tūdaļ uzrāpušies.
Bet kā visiem nedarbiem
Gals nāk vienu reizi,
Tā ar mūsu varoņiem
Beidzot gāja greizi.
Zēnu Pēci noķēra,
Kad tas koku drāza,
Tumšā dziļā pagrabā
Viņu iekšā bāza.
Jēcis zaļu bumbieru
Pārāk daudz bij rijis,
Sasirga ar vēderu,
Būtu beigts vai bijis.
SASISTĀ SVILPĪTE
Tēvs bij Jānītim
Svilpīti pircis,
Skaistu pīlīti
Dzeltena māla.
Cik pūš pīlītē,
Pīlīte padzied, -
Citas gan nedziedās,
Pūt kā pūzdams.
Jānītis pīlīti
Pārlieku mīlēj',
Mīl arī Austriņa,
Auklējot saplēš.
Ak, kā Jānītis
Iedegās dusmās,
Roku pacēla
Austriņu piekaut.
«Brālīt, piedodi!
Netīšu krita.»
Lūdzās Austriņa,
Mutīti deva.
«Citu dabūsi!»
- «Vai tā tā dziedās?» -
«Nu tad dziedāšu
Pati tev dziesmas.»
Tā tie darīja,
Salīga mierus,
Kopā dziedāja
Pīlītes bēres.
NEIZDEVUSIES ZVEJA
Agri, tikko kā gaismiņa svīst,
Bērniņi rosās no gultas jau līst,
Uz lankas upīti skrēja.
Siltais vasaras gaiss ir tik maigs,
Rīta vēsums tik spirdzinošs, svaigs -
Ar kādu prieku tie makšķerēja!
Skaidrā ūdenī zivtiņas redz,
Kā tās rotā un dzenas, un lec,
Ēsmā iekož un prom tūlīt šaujas.
Te viena ķer, kā tas bij, kā tas nebij?
Ēsmu ar visu dzelzsāķīti rij -
Ķerta ir cieti, lai nez kā nu raujas.
Izvelk to, ak, kā tā lēkā, kā mirdz!
Puisītim skatoties līdz lēkā sirds, -
Brālīts ņem zivtiņu, - norauj tai žaunas!
«Vai!» sauc puisīts: «Kam vajdzēj' tā plēst?
Sāp viņai!» - «Bet tu tak gribi to ēst?»
«Negribu!» novēršas puisīts un kaunas.
STRAZDIŅŠ UN RIEKSTS
«Strazdiņ, strazdu -
Ko lēkā pa lazdu?
Vai riekstiņus kodi?
Saviem bērniņiem dodi?»
Vai aks! Kāds dāks!
Kas prātā šim nāks?
Rieksts ciets, rieksts ciets,
Kā tērauda liets!
Pats riekstu grauz!
Tik zobiņus lauz!
Tik tārpiņu mīkstu, mīkstu,
To bērniem dot drīkstu.