RAINIS

PŪT, VĒJIŅI!

TAUTAS DZIESMA PIECOS CĒLIENOS

                                                                                                                        Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
                                                                                                                        Aizdzen mani Kurzemē!

PIRMAIS CĒLIENS

Maltuve. Pa labi durvis, Skatītājiem iepretī durvis, kas no āra aiznaglotas. Labajā sienā atšaujams lodziņš. Pa labo un pa kreiso roku dzirnas. Kreisā kaktā uz grīdas sasijāti milti.
Maltuve patumša, deg tikai sienā iesprausts skals. - Ir agrs rīts. Ārā dzird vēju šalcam.
Kad vēlāk atver aiznaglotās durvis, redzams skats uz Daugavu.

*

(Pie dzirnām pa kreisi maļ   Z a n e,   meitene gadu divdesmit, un   B a r b a,   gadu septiņpadsmit. Pie dzirnām pa labi maļ   A n d a,   gadu astoņpadsmit, un kalpone   O r t a,    gadu piecdesmit. Kreisā kaktā sijā miltus piedzīvotāja   C i e p a,   gadu trīsdesmit.)

ZANE

(Dzied.)

Skalojosi, velējosi
Daugaviņas maliņā.
Attek zaļa līdaciņa,
Norauj manu vainadziņu.

(Citas meitas klusi velk līdzi.)

ORTA

(Smiedamās.)

Kas tie tādi agri gaiļi
Šorīt cēla malējiņas?
Vēl man miega gribējās,
Jau Zaniņa maltuvē.

CIEPA

(Glaimīgā balsī.)

Dzied malēja maltuvē
Kā zīlīte pazarē.

ORTA

Kā bitīte Zane zan,
Ne vējiņa nebaidās,
Kas pārpūš gaudojot.

ZANE

Tas vējiņš labu dara,
Lietu māc, laivas dzen.

(Uzņem atkal dziesmu.)

Skalojosi, velējosi
Daugaviņas maliņā

CIEPA

Vai ir grīda sudrabiņa,
Skaņi tava dziesma skan!

ZANE

Ko, māsiņas, brīnāties?
Dzirnas man līdzi dzied.
Grūtas bij, viegli rit,
Miltu pītes mētādamas.

ORTA

Dzirnaviņas priecājas
Baltos miltos pagulēt,
Tev kur prāts pagulēt?
Pie baltā tautu dēla.

ZANE

Smej, māsiņ, es tik dziedu.

ANDA

Dziedi, dziedi, tev ir laiks,
Lai tek tautu kumeliņš.

CIEPA

Tev jau, Zanīt, acis spīd,
Kā kaķītim zivgribītim.

ZANE

Ha, ha, ha - gribas malt,
Lai tiek milti pīrāgiem.

ORTA

Pamaldama zeltu rasi,
Sijādama sudrabiņu, -
Kādu zeltu man atrast?
Matus milti sudraboja.

BARBA

Šorīt, māsiņ, nebaries.

ORTA

Man panika ritināt;
Man tek sviedru matu gali,
Zanei svārki mugurā.

ANDA

Dzirnaviņas raudiņ raud:
Orta vien malējiņa!

ORTA

(Uz Andu.)

Tu otrā - viegli velc
Kā kaķīte garu asti.

(Anda apklust; apklust arī citas meitas; dzird vēju stiprāk šalcam.)

*

(Ienāk   M ā t e   no labās puses ar maisiņu labības.)

MĀTE

Dievs palīdz, matējiņas,
Rīta māli maldinot!

(Jokodama, nolikdama maisiņu.)

Vai, dziesmās drīzinot,
Neaptrūka rudzu, kviešu?

ZANE

Paldies, māmiņ, neaptrūkst
Ne rudzīšu, ne dziesmiņu,
Ne rociņu ritentāju.

CIEPA

Arājiņi gan piekusa:
Kumeliņi arklu vilka, -
Malējiņas nepiekusa:
Pates vilka dzirnaviņas.

ORTA

(Uz Ciepu, zobojot.)

Tev bij grūti gan piekust:
Tavas dzirnas niedru kaulu,
Ar mēlīti ritināji.

MĀTE

Sīkaliņai sīks māliņš,
Sīku sieku nopelnīs.
Tev, Ortiņ, lielo došu -
Tu puspušam nepalaid,
Smalki mal, bīdelē,
Samal kviešus pīrāgiem!

ORTA

Kādus viesus tu mielosi?

ANDA

(Jautri iesaukdamās un Māti apskaudama.)

Preciniekus! preciniekus!
Ak tu, māmiņ, zeltsirdīti!

MĀTE

(Vairīdamās.)

Pag! Tev laiks, lēckājīte!
Sveika, Zanīt!

(Apskauj un noskūpsta Zani.)

Vajga iet!
Būs azaids, Gatiņš sauks.

(Aiziet.)

*

(T ā s   p a š a s,   bez Mātes.)

ANDA

(Apķerdamās Zanei.)

Lūk, Zanīt, tu, Zanīt!
Tu jau esi līgaviņa!
Kas dos man palīgot?
Kad man vēl sava nava.

ZANE

(Smiedamās.)

Kad atliks, došu tev.

ORTA

(Uz Zani.)

Lūk, - nevienam neteikusi,
Pati draugu sarunāja!

CIEPA

Teica tam. kas nestāsta.

ORTA

(Viņu pārtraukdama.)

Kas pie auss klāt pielien.

ANDA

Kas bij droša mātes meita,
Droša darbu darītāja,
Padomiņa nelūdzēja.

ORTA

(Uz Zani.)

Kur satiki? saderēji!

ZANE

(Smejas.)

Pērnajā gadstirgū,
Daugaviņas maliņā:

(Pusdziedādama.)

Tecēj' zaļa līdaciņa,
Norāv' manu vainadziņu.

ANDA

Nu tik prieks, nu tik svētki!
Šodien būs smieklu diena!

(Līdzi vēja šalkām dzirdamas klusas stabules skaņas.)

ORTA

Vai tur dzied? Vai tur pūš?
Strazdiņš vēja vairoties?

BARBA

Ak, tur Gatiņš stabulē.
Gan šodien atkal sirgst,
Lielu vēju neciezdams,
Pūšot remdē savu sirdi.

ANDA

Ko tas Gatiņš šodien pīkst,
Aizbaidīs preciniekus!
Vai nau gan' vēja gaudu?

ZANE

(Dzied.)

Ņem, bāliņi, oša laivu,
Dzenies mana vainadziņa.

(Vējš top stiprāks.)

CIEPA

Tavu vēju! durvis plēš -

ZANE

Pušu plēš manu dziesmu!

ORTA

(Smejas.)

Gan sadiegs tautu dēls,

(Milti put pa maltuvi no vēja.)

CIEPA

Siju miltus purina!

ANDA

(Smejas.)

Klāj, Ciep, dvieli, raušus glābt
Lai tiek tautas pacienāt.

ZANE

Stājies jele, Vēja māte
Pasēd' sausā zariņā!

ORTA

Tā vairs nau Vēja māte -
Pērkons brauc pa Daugavu.
Vēja dēls airētājs,
Zemes dvēsmu meklētājs.

ZANE

Labi mums, dievs pas' tos,
Kas kāpj pāri Daugavai!

ANDA

(Plaukstās sizdama.)

Sargās dievs, piedzīs vējš
Pilnas mājas precinieku.

(Dzirdas pērkoņa spēriens un stiprs vēja brāziens; tūliņ pēc tam koka lūzums. Meitas iekliedzas; apstājas malšana. Spīd gaisma pa aizvērto durvju šķirbām.)

ZANE

(Pieskrien un atšauj vaļā bidāmo vālogu sienā; skatās uz Daugavu.)

Vai dieviņ, balti viļņi,
Augsti svaidās Daugaviņa!

BARBA

(Pieskrien pie aizvērtām durvīm un skatās pa šķirbu; iesaucas.)

Dieniņ manu! Mīļā egle,
Vējš nolauza virsotnīti!
Tā negūsi zemes dvēsmu.

CIEPA

Vienai žēl laivenieka,
Otrai savas egles žēl;
Trešā smej, ne žēlo -

ANDA

(Pārtraukdama.)

Trešo žēlos Laimas māte.

ORTA

Trīs vālodzes lietu dzied,
Trīs meitiņas tautu dēla,
Šī teic: nāci, tā teic: būs!
Trešā klusu sirdi tur.
Tai pirmai dziedāsim,
Kura tur klusu sirdi.

BARBA

Vai, Ortiņ, ko tu smej?
Ko tev ļauna padarīju?

ORTA

Nu tev egle nolūzusi,
Kur nu bēgsi, sedzacīte,
Kad jās tavi precinieki?

BARRA

Kas man jās? - purvu brist,
Kad redzēs klaju ceļu.

ORTA

Dziesma saka: bārenīte
Nenes ilgi vaiņadziņa.

ZANE

Ortiņ, tavu nevalodu!
Baibiņai puišu bail,
Acis sedz staigājot.

CIEPA

Sedzacītes dvēselīte
Kā oglīte kvēlojas.

ANDA

Pelni sedz karstas sprikstis,
Karstu sirdi sedzacīte.

BARBA

Andiņ, manu mīļu māsu,
Mūžam tādu domu nau.

ORTA

Nāks īstais, domas būs,
Sadegs tavu mīļu sirdi.

BARBA

Vai man dien! Vai man dien!
Stāvu lēkšu Daugavā,
Rauduvīšu pulciņā.

ORTA

Ak tu, baiļu Baibaliņa!
Nesauc nāvi, pati nāk...
Ēst jau precnieks neēdīs.

BARBA

Kas saēda manu māti?

ORTA

Vai tik vien precinieku,
Kā tie kroga dzērājiņi?

CIEPA

Ko par Barbu vien gādāji,
Tai jau Gatiņš tautu dēls.

ORTA

Ko nu smej vārgo kropli?
Bāris bāri iežēloja.

ANDA

Klau! jau Gatiņš atauļo:
Klibu klab! Klibu klab!

(Izrāda klibošanu, meitas smejas. Mazs starpbrīdis. Aiz durvīm dzird soļus apstājamies un nedroši mīņājamies.)

CIEPA

Kur nu kazaks - atjājējs?

ANDA

Aiz durvīm zirgu sien.

(Meitas smejas.)

ORTA

(Sauc dusmīgi.)

Ko nu dairies? Iekšā nāc!

BALSS

(Aiz durvīm.)

Azaidā!

(Meitas smejas atkal.)

BARBA

Viņš jau kaunas.

(Sauc.)

Gatiņ, nāc!

*

(Ienāk   G a t i ņ š,   jauneklis gadu astoņpadsmit, neveikls, klibs, savārgušu seju, maza auguma, runā bailīgi.)

GATIŅŠ

(Pavēris durvis.)

Man Māte lika, lai es saucu jūs azaidā.

CIEPA

- Ko tu tik lepns! - Ienāc jel godīgi iekšā maltuvē.
Aiztaisi durvis. Tā.

(Gatiņš ienāk. un aiztaisa durvis.)

ORTA

Pasak' laburītu, dēls! dod dievpalīgu!
Kas dievspalīdz nesacīja,
Tas nes velnu mugurā.

GATIŅŠ

Labu rītu! Dievs palīdz!

ANDA

Dievs palīdz tev ar? Mēs jau tev arī palīdzam: būs
arī taviem zirgiem miltu uzmetiņš.

(Meitas smejas. Gatiņš nokaunas un iet uz durvīm.)

CIEPA

Pagaid' jel! Pasaki jel vismaz, ko tad tev lika mums teikt.

GATIŅŠ

(Apstājas.)

Azaidā lai nākot.

ANDA

Parunājies taču arī drusku ar mums, sieviešiem; esam taču jaunas, glītas meitas; neapsmādē mūs. Mums garš laiks.

ORTA

Nu, ko tu! Zini taču, viņš nau runātājs. Bet pastabulē, dēls; tu tik žēlīgi pūt. Mums vēl jānobeidz malums.

GATIŅŠ

(Ar roku rādīdams.)

Tur dzied; nāk.

(Taisās iet.)

ORTA

Kur? - Nedzirdu.

CIEPA

Nu, neej! Vai tad tev neviena meita tā nu nepatīk?

GATIŅŠ

Patīk.

ZANE

Kura tad tev patīk? Vai es?

GATIŅŠ

Visas.

ZANE

Are, visas! Vai tad Ciepa tāpat kā es?

GATIŅŠ

Tu vairāk.

CIEPA

Ko, tad es tev nepatīku? Vai es tev par vecu līgaviņā?

ANDA

Bet es jau jauna. Vai tad es arī nepatīku?

GATIŅŠ

Tu mani smej.

ANDA

Vai tad labāk raudāt par tevi?

ZANE

Ko gribat no zēna? Viņam jau ir sava līgaviņa. Kā lai mēs viņam patīkam.

(Gatiņš bēg uz durvju pusi.)

ANDA

(Stājas ceļā, apķerdama.)

Nelaidīšu; saki! Vai Barba tava līgaviņa? Kas tev te
piedurknē? (Gatiņam izkrīt maza miltu lāpstiņa. Anda to paceļ.) Kāda glīta lāpstiņa! Tik gludi, rūpīgi nodrāzta; tad ta laba miltus raust! - Kam tā būs? - Dod man!

GATIŅŠ

(Itin klusu.)

Nevar.

ANDA

Dod man: nesmiešos!

GATIŅŠ

(Tāpat.)

Tā Bārbalai, - viņai daudz jāmaļ.

(Nosviež lāpstiņu pie Barbiņas un aizbēg.)

*

(T ā s   p a š a s,   bez Gatiņa. Skaļi smiekli.    B a r b a,   nokaunējusies, velk spējāk dzirnas.   O r t a   paceļ lāpstiņu. Tālumā atskan dziesmas skaņas.)

ZANE

Klusat, meitas, smiedamās!
Klau, kur dzied: pūt, vējiņi!

CIEPA

Kad nu bijis stabulnieks!

ANDA

Vēji pūš, tāli dzied,
Es nevaru sadzirdēt.

ZANE

Es gan dzirdu, ausīs skan -

CIEPA

(Pārtraukdama.)

- Mīļā sirdī atbalso.
Būs tev vējā atlaidies
Pelēks vēja vanadziņš.

*

(Aiz skatuves dzirdas dziedātāju balsis, vēl tālumā, bet vārdus var jau izšķirt.)

BALSS

(Dzied.)

- Pats precēju līgaviņu,
Tēvam, mātei nezinot -

ZANE

(Iesaucas uztraukta.)

Tas ir viņš! Tas ir viņš!
Nāk mans tautiets bildināt!

(Apstājas malt.)

ANDA

(Uz Zani, arī apstādamās malt.)

Ko vairs, māsiņ, miltus malt?
Tec posties istabā.
Es dzirdēju, divi dzied,
Es tev līdzi posīšos.
Kur tev laime vienu ved,
Man otro piemetīs.

CIEPA

(Arī atmezdama sijāšanu.)

Vai, es arī līdzi teku,
Skaidri mēzt istabiņu,
Baltām smiltīm pakaisīt!

ORTA

Kam, Zanīte, nesacīji,
Ka šodien tautas nāks?
Es būt' tavas nama durvis
Puķītēm nospraudusi.

BALSIS

(Vēl tuvāk.)

- Dzersim kāzas trīs dieniņas,
Lai dancoja panāksnieki -

ZANE

Tekam, tekam! - Ak, mans prieks!

(Uz Barbiņu.)

Māsīciņ, mal par mani,
Būs tev reize, atdarīšu.

(Noskūpsta viņu.)

BARBA

(Uz Zani, tālāk maldama.)

Tec vien, tec!

ORTA

(Smejas.)

Skūpsta Barbu,
Savu mīļo domādama.

(Zane, Anda un Ciepa taisās iet projām.)

*

(Aiz aizvērtām durvīm   d z i r d a m a s   b a l s i s    klusi runājam. Tad:)

BALSS

(Aiz durvīm skaļi.)

Labu rītu! labi ļaudis,
Ielaižat ceļa vīrus!

CIEPA

Vai dieviņ! izbījos.

ZANE

(Pieiedama pie durvīm.)

Kas tie tādi ceļa vīri,
Kas bez durvju grabina?

BALSS

(Aiz durvīm.)

Svešā malā apjukām.

CIEPA

Dzirnis rūc, milnis klaudz,
Ko jūs nākat klusiņām?

ANDA

Gribat grābt malējiņas,
Laivās mest, projām vest!

BALSS

(Aiz durvīm.)

Tik pa šķirbu skatījos,
Kura viegli locījās,
Tā būs mana līgaviņa.

ZANE

Ķizi, ķizi, meitu zagli!
Bēgsim, māsas, istabā!

ANDA

Pūķīts grib miltus zagt,
Neprot durvju virināt.

(Meitenes aizskrien, Ciepa viņām līdzi.)

*

(Aiz aiznaglotām durvīm   d z i r d   g r a b i n ā m   un mēģinām tikt iekšā.)

*

BALSS

(Aiz durvīm.)

Verat durvis, laužas vējš!

ORTA

Ko plēsies, tautu dēls,
Nava tavas līgaviņas.
Ej pie Mātes, gauži lūdz;
Maksā sieku dālderīšu!

BALSS

(Aiz durvīm.)

Pats precēju līgaviņu,
Tēvam, mātei nezinot.

ORTA

I sev pašam nezinot,
Aiz durvīm neredzot.

BALSS

Ē, durtiņ, ko tu liedz?
Pūt, vējiņ, plēs durviņ,
Sper irbīti vēja vanags.

ORTA

Vai man dien! durvis brakš!
Kurp tu lauzies, sila mačs!

(Durvis no āra top piepeši atplēstas vaļā. Atveras skats uz Daugavu un uz Vidzemes krastu. Pa durvim aši ienāk   U l d i s   un ķer bēgošo    B a r b u.)

ULDIS

Vai tu bēdz, vai nebēdz,
Es jau tevi gan dabūšu!

BARBA

(Iekliedzas.)

Vai man, vai! Ortiņ, glāb!

ORTA

(Uz Uldi.)

Delverīti, meža mika,
Ko nāc meitu maltuvē!

ULDIS

(Uz Baibu.)

Nāc rokā, tautu meita,
Lai es tevi apskatos,
Vai tu ruda, vai pelēka,
Vai sudraba valkātāja?

BARBA

Es ne Zane, ko skaties?
Es ne tava līgaviņa!

ULDIS

Kā bij tevi man pazīt?
Pa gabalu projām bēdzi.
Salacīte, raudavīte,
Abās mirdz viens sudrabs.
Dod tuvāk palūkot,
Gan tev teikšu, vai tu mana?

BARBA

Kam man vajg tavas teikas:
Pati zinu, tava nau.

ULDIS

Vaigi miltiem apsniguši,
Vidū sniega zilpuķītes.
Tādas zied Zanītei,
Mīkstu skūpstu noplūcamas.

BARBA

Vai man, laid! - Ortiņ, glāb!

ORTA

Vai tu iesi, speltes zuti!
Ar to ķīļa deguniņu.
Ņemšu milni sasitīšu,
Pagrūdīšu padzirnē!

ULDIS

(Uz Ortu.)

Vai tu, sīva sievasmāte,
Ko ber stāvu valodām?

ORTA

Kāda es tev sievasmāte,
Tautu kleņģi, meitu zagli?

ULDIS

Ko tu vaukš'? Ko tu klaudz'?
Vai tev mute dzirnis bija?
Vai tev mēle dzirnu milnis?

(Velk Barbu uz durvju pusi.)

Nāc pie manis, baltpuķīt,
Daugavviļņos palīgot.

BARBA

Laid tu mani; es neiešu!

(Aizsedz galvu.)

ULDIS

Ko tu bēdz? acis sedz?
Tev actiņas zilas bij
Kā Daugavas zili viļņi,
Tev vaidziņi balti bij
Kā Daugavas baltas putas.

BARBA

Vai man, laid!

ULDIS

Nelaidīšu,
Pirms man mutes nedevusi
Par Daugavas pārbraukumu,
Par durvīšu atlauzumu!

ORTA

Ak, nelietis, lielās vēl!
Nu muguru tev velēšu,
Stīvu punu sadauzīšu,
Ne zārkā neietilpsi.

(Uldis noskūpsta Barbu aiz visas pretestības.)

BARBA

(Iekliedzas piepešās izbailēs.)

Vai!

ULDIS

(Arī izbijies.)

Kas tev bija? Ko tu kliedz?

ORTA

Ko tu viņai padarīji?

BARBA

Vai! tu dzēris! - Tava mute -

ULDIS

(Atkal smejas.)

Ko man mute? - Otras gribi?

(Barba, kura velti lūkojusi izrauties no Ulda rokas, piepeši pieliecas un iekož viņam rokā.)

ULDIS

(Atlaiž viņas roku vaļā; smiedamies.)

Aila! Vai! - Pirkstā kodi!
Žeberkstīte, ne meitiņa,
Būsi mana līgaviņa,
Ap pirkstiņu ritināšu.

BARBA

(Aizskrējusi pie durvīm, pārmetoši.)

Ne es kad tava būšu,
Ne tu mani ritināsi!
Dzelzs tev roka, vējš tev prāts
Tava mute -

ULDIS

Ko man mute?

BARBA

- Tava mute nāvi dveš.

ULDIS

Ko tu? meitiņ?!

BARBA

Meklē Zani,
Tā jau tevis gauži gaida.

(Aiztek.)

*

(T i e   p a š i,   bez Barbas.)

ULDIS

Kas tad bija?

ORTA

Kam tu dzer?

ULDIS

Kas par to!

ORTA

Necieš viņa.

BALSS

(Aiz skatuves.)

Ū! - ū! - Uldi! Kur tu esi?

*

(T i e   p a š i.   Ienāk   Z a n e.)

ZANE

Kas te tāda klaiga bij?
Ko Baibiņa skrēja tā?
Uldi, mīļais -

(Ieraudzīdama Ortu, apraujas.)

ORTA

Es jau eju.

(Aiziet.)

*

(U l d i s.   Z a n e.)

ZANE

Uldi, Uldi! Tādi vēji,
Pāri kāpi Daugavai!
- Ko tu stāv'? - Aši mutes!
Ej nu manis bildināt.
Māte gaida - Ko tu stāv'?
Steidzies!

(Priekškars.)