RAINIS
PŪT, VĒJIŅI!
TAUTAS DZIESMA PIECOS CĒLIENOS
Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
Aizdzen mani Kurzemē!
TREŠAIS CĒLIENS
Saimniekgala lielā istaba. Pa labi durvis uz ķēķa pusi. Dibena sienā durvis un logi uz dārzu, - Galds, soli gar sienām. Durvis uz dārzu plaši atvērtas.
*
GATIŅŠ
(Viens, dārzā pie durvīm stabulē, tad dzied priecīgu joku dziesmiņu.)
Nākat, bērni, skatīties,
Kas pa namu rībināja!
Circenīts sievu veda
No pirtiņas istabā.
Blusa lēca panākstos,
Nograbēja aizkrāsnīte.
Circenītim linu kreklis,
Blusai samta villainīte.
*
(Ienāk B a r b a no dārza, pie durvīm.)
GATIŅŠ
Nāc, Baibiņ, ko tev teikšu!
Visi guļ diendusā,
Mūs neviens nedzirdēs.
BARBA
Ko tu, Gatiņ, jautri svilp
Kā sīlītis ziedonī?
Manim sirds grūti pūš
Kā dūjiņa rudenī.
GATIŅŠ
Nebēdā, Baibaliņa:
Div' dūjiņas gaisā skrēja -
Mēs tām līdzi laidīsim
Pār mežiem, pār purviem,
Līdz tām rīta robežām.
BARBA
Tavas domas gaisā skrej,
Mēs purvā paliekam,
Gaidām nakti iznākot.
GATIŅŠ
Saku: bēdas nebēdā,
Sper ar kāju Daugavā.
BARBA
Daugavā? - No Daugavas
Vējiņš pūš, bēdas dzen,
Smagā laivā sakāpušas.
GATIŅŠ
Baibaliņ, man dod bēdas,
Savām līdzi gaisā pūšu.
BARBA
Kur tu tāds līksmis ticis?
Ar vējiņu drūmi pūti,
Ar vālodzi baigi kliedzi?
GATIŅŠ
Kopš šorīt vārdu devi.
BARBA
Kādu vārdu?
GATIŅŠ
«Mīļais Gatiņš».
BARBA
Allaž tevi mīļi saucu.
GATIŅŠ
Kopš mūs Māte kopā deva.
BARBA
Ak tu, Gatiņ, ko tu mels?
Tevi smēja sveši ļaudis,
Tu ar baiļu baisi kliedzi,
Man bij tevis jāaizstāv,
Nu par smieklu priecājies?
GATIŅŠ
Ko spēj darīt sveši smiekli?
Svilpei seši caurumiņi,
Pa visiem ārā pūšu.
Vairs nekliegšu, baiļu nau -
Kopš tu teici mīļu vārdu,
Kopš mūs Māte kopā deva.
BARBA
Ko nu, Gati, pats mūs smej?
GATIŅŠ
Vai, Baibiņ, nemīl' mani?
BARBA
Mīlu, Gatiņ: tu tik vārgs.
Bet ko saki: kopā deva?
Es nemūžam neprecēšos.
GATIŅŠ
Mēs jau esam saprecēti,
Tik tu mutes man vēl dod!
BARBA
Nelabs zēns tu taču esi!
Es tev laba, un tu tāds!
Iešu projām, paliec viens.
GATIŅŠ
Vai man, neej, Baibiņ, nē!
Es jau nedomāju ļaunu.
BARBA
Man ir jāiet.
GATIŅŠ
Neej! Neej!
Uzpūt dvašu tik no tāles.
Pieliec muti tik pie svilpes.
Lai par tevi svilpe skan.
Ja nedosi, ņems man tevi,
Paliks svilpe tik bez dvēsles.
BARBA
Es ne tava, savu dvašu
Var tik visu dot, ne daļu.
GATIŅŠ
Vai man, neej, neej prom!
Vai tu nemīl' mani, Baibiņ?
BARBA
Mīlu, tikai lāga esi.
GATIŅŠ
Tikai redzēt tavas acis,
Tikai dzirdēt tavu balsi,
Ta' man pietiek visam mūžam.
Tevi gribēja man atņemt,
Vējš no Daugavpuses pūta.
BARBA
Mūžam Uldi neprecēšu.
GATIŅŠ
Baibiņ, mīļu Baibaliņu,
Nu tad bēgsim prom no mājām,
Kā dūjiņas gaisā skrien,
Bēgsim, rokās saķērušies.
Visi guļ, neredzēs.
BARBA
Kur mēs abi aizbēgsim,
Tev kājiņas vārgas, vārgas.
GATIŅŠ
Nesauc, Baibiņ, mani kropli,
Ira citi nopēlēji.
BARBA
Gatiņ, nē, - kam tu tā?
Tu tik ceļā pakritīsi.
GATIŅŠ
Vienreiz krist ceļmalā,
Mūžam ļaužu apsmieklā.
Pati bēgt solījies,
Kad meklēja precinieki.
BARBA
Tad vēl bij stalta sirds
Kā tā egle dārziņā.
Nu tā egle nolūzusi.
GATIŅŠ
Bēdz no vēja lauzējiņa.
BARBA
Kā lai bēg pretī vējam?
GATIŅŠ
Klau, tur nāk! Iesim prom!
(Abi aizsteidzas dārzā.)
*
(Ienāk pa labi no ķēķa puses U l d i s un D i d z i s.)
DIDZIS
Liecies nu jel reiz mierā, apkārt skraidīdams un ložņādams pa kaktiem un pažobelēm. pa birzēm un grāvjiem, un rudzu laukiem! Ko tu to vienu vāverīti vien dzenā visu priekšpusdienu? Nekad tu tā pēc vienas neesi dzinies. Un tepat acu priekšā tev lēkā skaistākās irbītes un paipaliņas un pašas prasās ķeramas. Ko tu viņā tā esi ieēdies?
ULDIS
Es viņu dabūšu rokā. Ieēdies vai neieēdies, viņa mani neturēs par nerru. Es viņai rādīšu mani, Uldi, kaitināt! Dod dzert!
DIDZIS
Diezgan tev būs dzert; apdomā, ka tevi gaida Māte ar Zani uz derībām.
ULDIS
Velns lai rauj visas derības! Vai nedabūšu citas mātes meitas? - Es tam skuķim gribu kodīgu pirts garu uzlaist, ka viņai acis sarkanas nosūrstēs.
DIDZIS
Nedzer, nedzer! izdarīsi vēl kādu muļķību. Māte jau tā rūpējas un dusmojas par tevi, un tava Zane raud. Taču bagāta.
ULDIS
Ej tad tu viņu mierini!
DIDZIS
Ej, ej, mierini! Viņa man gandrīz acis izskrāpēja; tādiem vārdiem nosauca, kā nekad nebiju dzirdējis no mātes meitas precībās; un es jau daudz ko esmu dzirdējis precībās. Es labāk ņemu Andu.
ULDIS
Are, kāda tā Zane. Varens skuķis! Tā vajg.
DIDZIS
Tā jau nu gan nevajg. Un kas viņai par rokām! Bet Anda tik smej.
ULDIS
To jau man Māte gribēja izkroģēt; es atdodu tev. - Bet pag' tik vien, tu kaunīgā. Ne acu nevar rādīt, es tev gan atsegšu ne acis vien. - Ko viņa to ganu puiku! To kropli kā klēpī tura sargādama.
DIDZIS
Ir ar ko dusmoties, ka skuķis tevi pirmoreiz negrib, ka tam cits līgavainis.
ULDIS
Ko tu muldi? Cits līgavainis? Tas piena puika, tas kleinkājis. Viņa taču nau mazu prātu!
DIDZIS
Izmēri nu skuķa prātu, kurš liels, kurš mazs! Kādēļ tad mani neņem? Kas tur par prātu? Vienīgā Anda gudrāka. Bet es nekā nesaku, un tu kā negudrs, kad viena vien tev nenāk pati rokās. Vai taisni šī nenācēja nebūs tevi apgājusi?
ULDIS
Es tai gan rādīšu.
DIDZIS
Vai tik neesi viņā jau iemīlējies.
ULDIS
Niekkalbis; man vajga viņu dabūt; tu nesaproti.
DIDZIS
Nē, nē. Nu tad nē. Tad dod viņu man; lai arī bārene. dos taču pūru.
ULDIS
Ej, muļķis! Tu jau apdzēris prātu. - Nolādētā.
DIDZIS
Are nu.
*
(Ienāk O r t a.)
ORTA
Nu tu puisi, dzērājbrāli!
Vai pa laukiem izskraidījies,
Paģiras izmētādams?
ULDIS
Klusi, vecen! Ko tu zini!
ORTA
Vairāk jau par tevi gan.
Ko bez prāta apkārt skraidi?
Es tev teiktu -
ULDIS
Saki! - Iedzer!
ORTA
Iedzer, iedzer - to tik zini.
ULDIS
Nu, tad nedzer, atliks man.
ORTA
Es jau varu dzert, tu ne.
Jo tu vairāk dzer, jo bēg
Tā, pēc kuras skraidi meklēt.
ULDIS
Dod to šurp! Še tev nauda.
DIDZIS
(Dusmīgi.)
Naudu dos! - Nu es eju.
(Aiziet.)
*
(U l d i s, O r t a.)
ORTA
Pirkt par naudu, raut ar varu, -
To tik zini, tirgus viltnieks!
Esi cilvēks, mīļi lūdz.
ULDIS
Es to lūgties? Tādu knīpu!
Mani kaitināt, tu redz!
ORTA
Kas tad šis, ka nevar aiztikt?
ULDIS
Ko tas kroplēns lien tai apkārt?
ORTA
Tad ta vīrs! Puikas bail.
ULDIS
Ko šis pūš cauru dienu?
Nevar vairs aizklausīties.
ORTA
Ko kā zvērs virsū meties?
Pārstāt būs bāru bērnus.
Kauns, staltais daugavieti!
Slava tev meitas vērt
Kā krellītes uz diedziņa, -
Ne tik daudz nepieproti
Skuķim dot mīļus vārdus.
ULDIS
Dadzis ērkšķiem aizsedzies.
ORTA
Lēni ņemi pa lapai,
Saldu smaršu piesūksies.
Grib meitiņa palūdzama -
Jo lūdzama bārenīte:
Tautiets jāj trīs rudeņus,
Bārenītes raudzīdams.
ULDIS
Ko tā skuķe man darīja -
Ļaudīm teikt, neticēs.
ORTA
Ko tad skuķe darīt spēj?
Ko bitīte ozolam?
ULDIS
Nu es viņai parādīšu.
ORTA
Dabū pirms, rādi tad.
Solies nedzert, rātnis būt.
ULDIS
Būs jau, būs.
ORTA
Gaidi še.
(Aiziet.)
*
ULDIS
(Viens.)
Ak tu, skuķe, vilkmēlīte -
Vērmelīte, rūgtā zāle.
- Kā tās acis pazibēja
Aiz lakatu lakatiem,
Treju segu segumiem!
Kā naudiņa kaltējās,
Zilā naktī pamirdzot.
Vāverīte liepuksnī
Aizlec, asti atmetusi,
Pirkstā kož kā riekstā.
Ak, to gūt - Sīkzvaigznīti!
Visas zvaigznes saslaucīt,
Lūžņos sabērt Daugavā.
*
(Ienāk Z a n e no istabas puses.)
ZANE
Uldi manu, kur tu bij'?
Tikko tevi sameklēju.
Ko tu laukos, silos skrej?
Diezin kur.
ULDIS
Kas par to?
ZANE
Beidz jel jokot, Māte dusmo.
ULDIS
Lai sev dusmo; joks man tīk.
ZANE
Tev tīk joks, - man ir bēdas;
Gatavs viss derībām,
Vāra, cep visa māja;
Māte steidz dot mūs kopā:
Līgavainis mežā skrej.
ULDIS
Gribu - skreju. Laika gan,
Tu jau man neaizbēgsi. -
ZANE
Vai kāds! - dzenas tās, kas bēg:
Tā, kas pretī nāk, lai gaida!
ULDIS
Jeb vai labāk ņemsi Didzi?
ZANE
Ak, tu Uldi, nau tev kauns!
ULDIS
Māte tevi gan tam dotu.
ZANE
Tu tik meklē ķildas vien.
Ak, man sirds sāpēt sāp.
Vai tad es nenomanu?
Tu jau viņā ieskatījies.
ULDIS
Vai tev prāts? ieskatījies?
Tāda maza kalponīte.
ZANE
Vai paties', Uldi manu?
ULDIS
Kā lai būtu ieskatījies,
Es jau skatīt nedabūju.
ZANE
Kas tur ko skatīties?
Sīka skuķe kā sermuls,
Kāda būs saiminiece?
Ļaužu baidās, kaktos lien,
Zemē paslēptos kā kurmis,
Kur neviens neatrastu.
ULDIS
Es jau viņu atradīšu.
ZANE
Mīļais, atlaidies no tās!
Vai es tevi nemīlēju
Šo garo laika galu?
ULDIS
Tu man mīļa, tu man laba.
ZANE
Nu, tad nāc saderēt!
Lūk, jau nāk Anda saukt.
Nedar' man gauži, Uldi,
Valdi savu straujo prātu.
ULDIS
Es darīšu gauži tai,
Kas spītē manam prātam.
*
(A n d a vēl aiz skatuves.)
ANDA
Zane, ū! Zane, ū!
Derībiņas tevi gaida.
(Ienākot.)
Ā, te lielais brūtgāns ir!
Lielais brandvīns nu būs drīz.
Steidzies dot slepu mutes,
Drīz būs jādod ļaužu priekšā.
ZANE
Ko tu, māsiņ, aplam skrien.
ANDA
Pag, es aizgriežos, - nu dod!
(Zane grib Uldi apskaut, tas atraida.)
ZANE
Ko? - Tik skuķis.
ULDIS
Lai jel, lai!
ANDA
Ko tik bailīgs tautiets nu?
Barbu ķert nebij bailes.
ULDIS
Tevi ķert arī ne.
(Ķer viņu.)
ANDA
Ķer, ķerdams nenoķersi, -
Tev pašam tautu dēlam
Es iebēgšu padusē.
(Pieskrien pati viņam klāt zem rokas.)
ZANE
Tā, Andiņ, mana vieta.
ANDA
Tava gan, sargā vien.
Nesargāsi, ņemšu es,
Lai neņēma sedzacene;
Tai ne mūžam nenovēlu.
ULDIS
Kādēļ tai nenovēli?
ANDA
Ņemsi Barbu, Didzis Zani,
Kur būs manim tautu dēls?
ZANE
Uldis, Barbu nenoķēris,
Pats teic viņas negribot.
ULDIS
Es jau viņu gan noķeršu,
Atspītēšu spītniecei.
ANDA
Mēs, māsiņas, palīdzēsim.
Ko šī tāda iedomīga,
Tīko mūsu daugavieša.
ULDIS
Ko tīkoja? Bēgtin bēg.
ANDA
Ak tu, puisi staltakāja!
Īsi mati, īss padoms:
Bēgot tevi kairināja.
ZANE
Mīļais, laid to!
ULDIS
Lai nu, lai!
ANDA
Pašai Gatiņš, cita vēl.
ULDIS
Ko tas kroplis, tas tik joks.
ANDA
Labs tas joks, - tevi smej.
ULDIS
Mani smej? - Blēņu skuķis.
ANDA
Pag, tev viņu parādīšu.
Tu tās viltu nepazīsti.
Segu segām acis sedz, -
Ņem ar varu segas nost,
Aiz tām segām kauna nau.
ZANE
Ko tu, Andiņ? viņa laba.
Ko tu gribi viņai darīt?
ANDA
Laba - noņemt līgavaiņus.
ZANE
(Uz Uldi.)
Mīļais, mīļais, nē, to nē.
*
(Ienāk O r t a no dārza puses.)
ORTA
Ekur meitas atrodamas,
Kad pie darba vajadzīgas!
Mātes meitas ap tautieti
Kā sūniņas ap stumbeni.
ZANE
Ak, Ortiņ, mazu brīdi, -
Vai jau Māte sauca mūs?
ORTA
Māte sauc, kas dzirdēs?
Tautu dzird nesaucamas.
ANDA
Tu nenāci ķēķa pusi, -
Vai tev Māte lika saukt?
ORTA
Gan tev Māte pati teiks,
Ej tik, mazā žagatiņa,
Atpūtini skrejmēlīti!
ANDA
Lai nu tava paskraidītu.
ZANE
Iesim, Andiņ.
ANDA
(Uz Ortu.)
Nāc tu līdz!
ORTA
Tūdaļ iešu.
ANDA
Vārnai darbs,
Kad aizskrēja žagatiņa.
ORTA
Žagatiņa žadzinājā,
Grib vanaga sieva būt;
Īsi spārni, gara aste -
Nevar līdzi lidināt.
ANDA
Ciepu cālēns gan varēja.
ULDIS
(Uz Ortu.)
Kur ir Didzis? - Lai viņš iet
Nest vēl vīna derībām.
(Zane un Anda aiziet.)
*
(U l d i s un O r t a.)
ORTA
Es visur izmeklēju.
ULDIS
Kur ir Baiba?
ORTA
Ogas šķin.
ULDIS
Iesim aši.
ORTA
Pagaid' vien!
Redzēs tevi, projām bēgs.
Saukšu: šurp ogas nest,
Tu turies panomaļus.
(Sauc.)
Baibiņ, ū! Kur tu esi?
BARBAS BALSS
Ū, ū, Ortiņ, ogas šķinu.
ORTA
Cik tu ogu sašķinusi,
Nes tās viesu istabā!
Celsies tautas, būs ko dot.
BARBAS BALSS
Vai kāds ir?
ORTA
Nes tik vien,
Vēl gan guļ.
BARBAS BALSS
Labi, nāku.
(Orta aiziet.)
*
(U l d i s. Ienāk B a r b a.)
ULDIS
Lūk, kur meklējamā Baiba,
Laime lika tevi sastapt!
BARBA
Vai! Kas tur? Neredzēju.
Orta teica: nau neviena.
ULDIS
Nebaidies, es tas, Uldis,
Mīļā meitiņ! Nebēdz manis!
BARBA
Dieviņ, tētiņi
(Izkrīt groziņš ar ogām.)
ULDIS
Še nu, zīlīt!
Visas ogas izbārstīji.
(Barba taisās bēgt.)
Ko nu bēgsi? Paliec nu.
Ko teiks Māte? Ko māsiņas?
Ar tautieti kairinājies!
BARBA
Vai! kur Orta?
ULDIS
Es jau pats
Palīdzēšu salasīt.
Tu man dosi mīļus vārdus.
BARBA
Es negribu: saukšu Gati!
ULDIS
Sauc tu Gati, es Andiņu -
BARBA
Nesauc to; tā man' smies!
ULDIS
Nesauc Gati; tas man riebs.
BARBA
Ak man dien!
ULDIS
Kas tev viņš?
Tik par viņu vien tev runa.
Mums abiem kopā iet,
Abiem mīļi runāties.
BARBA
Tev ar Zani runāties.
ULDIS
Vai es tev nepatīku?
Vai nau ozolaugumiņš?
Vai nau vaigi sarkanbalti?
Kā no lāča - vilka bēdzi,
Kad es nāku bildināt!
BARBA
Kāds tu man bildinātājs,
Tev vajaga saimniekmeitas.
Šķērsu zvaigznes debesīs,
Šķērsu saknes pa ceļiem,
Kas tās visas saskaitījis,
Tas lai mani bildina.
ULDIS
Es tās visas saskaitīšu!
Klons - debesis, ogas - zvaigznes,
Es saskaitu uzlasot.
BARBA
Ak, tu gudris tautu dēls!
ULDIS
Vai nu tev iepatiku?
Orta teica: tikot sen!
BARBA
Orta teica? - Ak, man kauns!
Kur aiz kauna paglābšos?
(Lūko bēgt uz durvīm, uz ķēķaa pusi bet apdomājas un bēg uz dārza pusi.)
ULDIS
Nebēdz prom! - Andu saukšu -
Vai nu varu bildināt?
BARBA
Nejoko, tautu dēls!
Es jau esmu bārenīte.
ULDIS
Bārenīte laimes bērns.
BARBA
Es vēl gribu meitās būt:
Lai vēl rozes paziedēja
Manu vaigu galiņā:
Laika gan asarām.
ULDIS
Dod tās rozes palūkot!
(Grib atsegt galvautiņu.)
BARBA
Tās lūkot vienam vien, -
Kas būs mans arājiņš -
Kalpu mātes lolojums.
ULDIS
Kad man nauda, ko tā kait?
BARBA
Bail tās naudas.
(Iet projām.)
ULDIS
Neej vēl!
BARBA
(Spītēdama.)
Nu jau ogas salasītas,
Nu vai sauc pašu Andu.
ULDIS
Ak tu, skuķe - spītētāja!
Vai tu nāksi? vai nenāksi?
BARBA
(Smejas.)
Tautas vilka zaļu zīdu
Apkārt manu istabiņu, -
Velkat zīdu vai sudrabu,
Es neiešu tautiņās.
ULDIS
Teic, par ko?
(Barba taisās iet prom.)
Nebēdz! Ogas!
BARBA
Ko nu ogas?
ULDIS
Es tās atkal izbārstīšu.
Teic, par ko?
BARBA
Bail no tevis.
ULDIS
Kādas bailes?
BARBA
Kam tu dzer?
ULDIS
Es nedzeršu, kad tev riebj.
Dzeru, spēku dzesēdams.
BARBA
Tevis bail, tava spēka:
Ņem tu Zani, ņem tu Andu.
Man zīlīte padziedāja:
Kas vedīs aiz Daugavas,
Tas grūdīs dziļumā.
ULDIS
Zīle liela pareģone.
Sava mūža neparedz:
Spalvas vien noputēja,
Vanagam nosperama -
Tu spītē, es spītēšu.
Tevi saka viltenieci,
Viltus acu aizsedzēju.
Tu ar mani spēlējies.
Še tās ogas!
(Izber.)
BARBA
Gatiņ, vai!
ULDIS
Andīt! Zanīt, tekat šurp!
- Tekat visas spēlēties!
*
(Parādās pie dārza durvīm G a t i ņ š, bet nozūd, kad ienāk O r t a no dārza puses.)
ORTA
(Uz Barbu, aizkavēdama viņu aiziet.)
Kas tev kait? Kurp tu skrien?
BARBA
(Pusraudu.)
Laid tu mani! Netur' vairs;
Tu man gauži padarīji.
ORTA
Meiten, skuķi! Ko tu tāda?
BARBA
Ko man liki šurpu nākt?
Teic: neviena neesam.
ORTA
Es tev labu vien vēlēju -
Meitiņ, mīļā, ko tu raud'?
ULDIS
Mani smēja, pati raud.
BARBA
Es neraudu; gribu iet.
ORTA
(Uz Uldi.)
Es jūs laidu mīļiem būt,
Jūs man abi baraties.
Ko tās ogas izkaisītas?
Vai, nau labi; Māte bārs -
Ak tu, mazā bizenīte!
BARBA
Vai, ko runā?! - Dod man ceļu!
(Ienāk, pielīzdams bailīgi pie dārza durvīm, G a t i ņ š.)
GATIŅŠ
(Klusi.)
Nāc, Baibiņ, neklausies!
Ko tie tevi rūdināja.
BARBA
Ko tu nāc?
GATIŅŠ
Pati sauci.
BARBA
Nāc tās ogas salasīt.
ORTA
(Uz Gatiņu.)
Ko tu gribi? Vai tu iesi?
(Gatiņš aiziet.)
*
ORTA
Pagaid', Baibiņ! -
(Uz Uldi. Barbu aiz rokas turēdama.)
Tu vainīgs!
Tu ar varu sabiedēji!
ULDIS
Es vainīgs: - tev klausīju,
Viltus skuķes dzīdamies,
Kam ir cits sarunāts.
ORTA
Ko, tautieti, niekus kalbi!
Kam pats godam nebildini?
ULDIS
Kam negodam atraidīja?
Dzērājpuisi saukādama,
Tev kukuli laupīdama.
ORTA
Ko tu lielies? Ko tu mels?
Es nezinu, kas te ir?
(Uz Barbu.)
Ko tu tādu sadarīji?
ULDIS
Es jau gan izzināšu,
Kāda jūsu noslēpšana,
Kāda acu aizsegšana?
Man lai meita atsacītu,
Mana prāta iegribēta?!
Vai ar labu, vai ar ļaunu -
Būsi mana līgaviņa.
ORTA
Negudrais! Dzērājpuisi!
Kā ar ļaunu labu ņemsi?
Ar bargumu mīļu dzīvi?
ULDIS
(Sauc.)
Zane, ū! Anda, ū!
*
(Ienāk Z a n e un A n d a.)
ULDIS
Nākat, meitas, spēlēties!
ANDA
Mēs nākam, Mātes meitas,
Aiz mums lielais brandavīns.
ULDIS
Meitas, kāzas spēlesim,
Es sev ņemšu līgaviņu.
ANDA
Spēlēsim, labi ļaudis,
- Nāc tu, Barba!
BARBA
Es negribu.
ANDA
Ļaunie klaji nespēlē;
Vai tu slepu spēlējies?
Grīda ogām piekaisīta.
*
(Ienāk D i d z i s, M ā t e un ļ a u d i s.)
DIDZIS
Ceļu man! ceļu man!
Nesu lielo brandavīnu.
(Nes buteli.)
ANDA
Māt, mēs kāzas spēlēsim.
MĀTE
Ko nu kāzas spēlējat?
Nu no tiesas jāsadzer.
Nākat, ļaudis, sanākat!
Salda vīna padzerat!
Jauniem laimes novēlat!
(Barba taisās iet projām.)
Neej projām, Barba! pag'!
Labu jauniem vai nevēli?
(Uz Zani.)
Nāc, meitiņ, līdzās stāj
Savam staltam tautu dēlam!
ZANE
(Klusi uz Uldi.)
Beidz nu, mīļais, jokoties!
ULDIS
Man gribas jokoties,
Kamēr vēl jaunā puisi -
Spītētājai atspītēt.
ANDA
(Uz Māti.)
Ļauj, māmiņ, vaļu vēl,
Kamēr meitas vaiņagā.
Tev jau pašai patiksies;
Tiem tik ne, kas ar viltu.
MĀTE
Ko nu skuķus atturēsi.
ANDA
Didzis būs vakargailis,
Es jau būšu lielmanīša.
ULDIS
(Uz Andu.)
Aizrunā man līgavu!
ANDA
Kuru gribi?
ULDIS
Kas nenāk.
DIDZIS
(Klusi uz Uldi.)
Nejoko, - bāra bērns.
ULDIS
(Klusi.)
Pats redzēsi, labi būs.
(Uz Barbu skaļi.)
Nāc pie manis!
ANDA
Barba, nāc!
BARBA
(Atgrūž Andas roku. tad uz Uldi.)
Es pret tevi laba biju, -
Nu es saku: dzērājspuisis!
Viegli tev jokot mani,
Nau kas mani aizstāvētu.
ULDIS
Nau man joks, - patiesība:
Esi mana līgaviņa!
BARBA
Ko tad ļauni jokojies?
ULDIS
Tu jau man atsacīji!
Vai ar labu, vai ar ļaunu!
Tevi gūt - mana griba.
ZANE
Uldi! Uldi! vai tas joks?
ULDIS
(Uz Zani.)
Laid tu mani! Paliec mierā!
ZANE
Nelaidīšu, nelaidīšu!
Uldi, ko tu rūdin' mani?
ULDIS
Didzi, mierini tu viņu.
DIDZIS
Neraud', dūjiņ, ko tu raud'?
MĀTE
Ko nu, Zane!
ANDA
Māsiņ, klus'!
BARBA
(Uz Uldi.)
Ej tu!
(Uz Zani, tai tuvodamās.)
Zaniņ, neraud', mās!
ULDIS
(Uz Barbu.)
Nāc pie manis! mutes dod:
Kad negribi atbildēt.
BARBA
(Iekliedzas.)
Vai man, vai!
*
(G a t i ņ š, kurš aiz durvīm stāvējis, ienāk iekšā.)
GATIŅŠ
(Iekliedzas.)
Baibiņ, vai!
ULDIS
Kas tur kliedz?
ANDA
Skaties vien!
ULDIS
(Uz Barbu.)
Lūk, tev nāk aizstāvētājs!
Tevi jokot nu būs grūt'.
CIEPA
(Uz Gatiņu.)
Ko tu lien?
ORTA
(Tāpat.)
Atkal nāc?
ANDA
(Tāpat.)
Vai tu iesi cūkas ganīt?
MĀTE
Ļaujat, ļaujat.
DIDZIS
Nu tik joks.
ULDIS
(Uz Barbu.)
Nu nau joks, nu no tiesas:
Dod nu mutes, esi mana!
Atsedz savu acu segu.
GATIŅŠ
Laidat viņu!
ORTA
Vai klusēsi?
ANDA
(Uz Uldi.)
Atsedz! raugi, kādas acis!
Vienā migā gulējuši
Ar to Gati - līgavaini?
BARBA
Dieviņ - tētiņ! Tavu vārdu!
ĻAUDIS
Kaunu visu ļaužu priekšā!
ORTA
Ej tu, Anda, mēlnesēja!
MĀTE
Ko tu, Ort, vaino Andu?
ORTA
Kāds nu līgavainis - kroplis?
GATIŅŠ
Jā, es gan! - Viņa mana -
Baiba mana līgaviņa.
Neļaušu to -
ĻAUDIS
Ha, ha, ha!
BARBA
(Uz Gatiņu.)
Vai tev prāts?
GATIŅŠ
Ak, vai ne?
Tevim taču pāri dara.
ĻAUDIS
Ha, ha, ha! Vai to kaunu!
ANDA
Tā tik kautra izlikās,
Ne acītis nepacēla,
Nu uz diviem pacēlusi.
ĻAUDIS
Vai nu redz!
CIEPA
Ko es teicu?
ULDIS
Ha, ha, ha! sedzacīte!
ANDA
(Uz Uldi.)
Atsedz tu to, - paturēsim.
(Grasās Barbu satvert un turēt.)
CIEPA
Ha, ha, ha, paturēsim.
BARBA
(Izraudamās no sievietēm.)
Kauns, tev kauns, daugavieti!
ULDIS
(Uz sievietēm.)
Ejat nost, vārnu bērni!
(Uz Barbu.)
Kauns, ne kauns, - gūšu tevi.
(Skatīdamies viņā.)
Divi zili avotiņi,
Lejā sārtās rozes zied.
(Apskauj viņu ar varu un lūko skūpstīt; Barba aizsedzas ar lakatiņu un atgrūž Uldi.)
ĻAUDIS
Ha, ha, ha!
(Uldis atkal tuvojas Barbai smiedamies.)
BARBA
(Žēli.)
Vai! - Tu mani kapā dzen! -
Dzirdi, mana māmuliņa!
ULDIS
(Smiedamies.)
Nē, es dzenu savā laivā!
(Ļaudis smejas.)
BARBA
(Sasliedamās, dusmās uz Uldi.)
Atkāpies, negantniek!
- Raudas nost! žēlas nost!
Pati sevi aizstāvēšu:
Kad tev, puisim, kauna nau,
Es tev kaunu padarīšu:
Pati acis es atsedzu,
Lai tu redzi, kā tās mirdz,
Tevi, puisi, nicinot!
(Viņa norauj pati sev lakatiņu no galvas.)
ĻAUDIS
(Izbrīnījušies.)
Vai tu re! Vai tu re!
ORTA
Bērniņ! bērns! Ko tu dari?
(Barba iekliedzas un paģībst; Uldis viņu uzķer.)
GATIŅŠ
Ej tu nost! meža zvērs!
(Sit Uldi.)
ĻAUDIS
Vai man dien! vai man dien!
ULDIS
(Uz Gatiņu.)
Pag' tu! Orta, turi Baibu!
ĻAUDIS
Vai! būs ļauni! - vai! būs ļauni!
(Uldis grib nodot paģībušo Barbu Ortai, kura piesteidzas klāt, un pats grib mesties uz Gatiņu.)
ORTA
Ko? Kas ir? Kas ar Baibu?
Acis cieti! zemē slīgst!
(Uz Uldi.)
Vai tu neredz', varavērzi?
Vēl to zēnu dauzīt gribi?
(Nolaizdama Barbu zemē sev klēpī.)
Meitiņ manu, meitiņ manu,
Ko mēs tevim padarījām!
ULDIS
(Sevi pārspēdams, uz Gatiņu.)
Drošniek, zēn, siti man, -
Es to esmu nopelnījis.
(Noliecas pie Barbas.)
Sedzacīte! sedzacīte!
ORTA
(Uzelpodama.)
Acis vēra, acis vēra.
(Priekškars.)