RAINIS
PŪT, VĒJIŅI!
TAUTAS DZIESMA PIECOS CĒLIENOS
Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
Aizdzen mani Kurzemē!
PIEKTAIS CĒLIENS
Daugavmalas smiltis. Pie niedrām piesieta laiva. Krastā malkas grēda un saslieti
zvejas rīki. Augstāk krastā krūmi un koki.
Skatuves dibenā redzas Daugavas Vidzemes krasts.
Vakaro.
*
(M ā t e. Z a n e. A n d a. C i e p a.)
ZANE
(Sēd krastmalā, galvu rokās saņēmusi; viņai apkārt Māte, māsa un kalpone.)
MĀTE
(Runā klusi.)
Meitiņ, mīļā, - ko nu sēdi?
Vakaro, - baigi top.
No Daugavas miglas kāpj,
Aiz tām miglām ūdensvīri.
ZANE
(Lēni.)
Ejat, laidat mani vienu!
CIEPA
(Tāpat.)
Kā lai tevi vienu laiž?
Aizraus tevi ūdensvīrs.
ANDA
Es pie tevis būšu, mās;
Gribu tevi pamācīt;
Lūk, es vienā dienā Didzi
Sarunāju, saderēju.
ZANE
(Lēni.)
Kur tavs Didzis?
ANDA
Cisās guļ, -
Celsies, būs saprecēts.
ZANE
Mans celsies, projām būs.
*
(Atskrien B a r b a.)
BARBA
Zaniņ, Zaniņ, - kur tu esi?
MĀTE
Ko tu nāc?
ANDA
Laiviniece!
CIEPA
Savu laivu lūkot nāk,
Vai var braukt Vidzemē.
MĀTE
Nāc par bēdām pasmieties?
BARBA
Ak - Zanīti mierināt.
(Uz Zani, viņu apskaudama.)
Zanīt, ko es teikšu tev!
ZANE
Ko tu teiksi? Ej tu prom.
(Atstumj Barbu.)
Nāc man atkal ceļā stāt?
Lai netieku laivinieka,
Kad viņš ies mājās braukt.
BARBA
Nedzen, māsiņ, labu teikšu.
ZANE
Ko tu teiksi?
BARBA
Tevim vienai.
ZANE
Ejat!
MĀTE
Runājat, mēs iesim.
(Aiziet līdz ar Andu un Ciepu.)
*
(Z a n e un B a r b a. Tālumā dzird Gatiņu stabulējam.)
BARBA
Māsiņ, manim tevis žēl.
Sirds man vairs nepacieš.
Es tev ceļā nestāšos.
Labāk met Daugavā
Savas bēdas, ne augumu.
ZANE
Vai tu ceļā, vai ne ceļā -
Es neiešu Daugavā,
Es tev viņa neatdošu!
BARBA
Māsiņ, vēl tu nesaproti:
Es tev dodu, ņem tu viņu!
(Sāk klusi raudāt.)
ZANE
(Piepeši priecīga.)
Tu man dodi, lai es ņemu?
Ak tu, mīļā Baibaliņa!
(Apskauj viņu.)
BARBA
(Klusi.)
Ņem tu viņu! turi viņu!
ZANE
(Jautri.)
Ņemšu, ņemšu!
(Tad atkal bēdīga.)
Ak, kā ņemt?
Viņš jau pats neņem manis.
BARBA
(Ar mazu lepnumu.)
Nebūs manis, tevi ņems, -
Tu jau biji sarunāta.
ZANE
(Uzjautrinājas, bet atkal raizēs.)
Jā, bet - Baibiņ, kā tad tu?
BARBA
Gan sev vietu atradīšu. -
(Ar mazu ironiju.)
Kā pelīte pagaldē.
ZANE
(Skūpsta viņu.)
Ak tu labā, ak tu mīļā!
- Ej pie mūsu dieverītes
Kā meitiņa kalponīte!
BARBA
(Ar klusu staltumu un cienību.)
Plaša sēta zemītei,
Vēl plašāka jūriņai:
Vējam vieta, lietum vieta,
Vai cilvēks nedabūs?
Lietus līda pazemē,
Vējš aiz jūras paslēpās.
ZANE
Kad tu iesi ciemiņos?
BARBA
Vēl šonakti, lai neredz.
ZANE
Es tev došu ceļa kuli:
Trīs rausīšus ar pieniņu,
Kas piecepti precībām.
BARBA
Gan pieņems labi ļaudis,
Gan baros Zemes māte,
Gan dzirdīs Daugaviņa.
ZANE
(Nu gluži apmierināta, uzlēkdama kājās.)
Ak tu prieku! tavu prieku!
Nu vairs krastā nesēdēšu.
Nāc i tu! nesēd' še!
BARBA
(Apsēzdamās.)
Es jau varu, man nekait.
ZANE
Nesēd', nesēd'! labi nau:
Atvars griežas, dzirnas rūc,
Dzelmē dzirnu melna acs:
Graudus rīj, putas met, -
- Es kā graudiņš iekritīšu
Ūdensdzirnu melnā acī:
Kā miltiņu mani mals,
Zivīm ēst atmetīs.
(Atiedama nost no Daugavas un vezdama līdzi Barbu.)
Man tik bail, kājas stinga,
Nu lokanas projām bēgt.
- Nāc, māsiņ, tekam prom.
BARBA
Es nevaru, - jāpaliek,
Jāteic tavam tautu dēlam,
Lai nu iet tevi ņemt.
ZANE
Mīļā, labā, - mīļā, baltā!
BARBA
Ej vien, ej!
(Zane aiziet, noskūpstīdama Barbu.)
*
(B a r b a viena.)
BARBA
Nu es viena!
Nāc nu, mīļā Vakarmāte,
Sedz nu sārtus paladziņus
Zeltainām bārkstītēm,
Melnajiem metiņiem!
Lai neviena dvēselīte
Manus soļus neredzētu; -
Ne pat mans mīļākais,
Ne pat manas pašas acis:
Ko nu dara sedzacīte!
(Pieiedama tuvāk pie krasta.)
Tu, niedrīte čukstētāja,
Nepačuksti vējiņam!
Tu, vilnītis čalotājs,
Nepačalo vakaram!
(Pieskardamās pie laivas.)
Laiviņ, Daugavlīdaciņa,
Stāvi cieti pie niedrītes.
Es tevī sēdīšos,
Kā sēdēj' mans mīļākais!
Aires zelta galiņiem,
Jūs līdakas, zelta spuras,
Es jūs ņemšu rociņās,
Kā ņem mans mīļākais!
(Viņa iekāpj laivā un paņem aires.)
Uz mīļā stiprām rokām
Manas rokas kā putiņas, -
Uz solīša atsēžos
Kā mīļam klēpītī, -
Mīļais mani rokās ceļ,
Aiznes mani šūpodams
Kā vilnītis gaigaliņu.
(Šūpojas laivā, tad piepeši.)
Vai, meitiņa, ko tu dari? -
- Nu tev visa atdevos,
Mans mīļais, mīļākais!
Tu, Daugavas ūdensvīrs,
Ņēmi manu augumiņu,
Ņem ar manu dzīvībiņu!
(Ir tikusi dziļāka krēsla. Stabule ieskanas skaļāk un klust. Ienāk U l d i s.)
ULDIS
Kas tur mirdz manā laivā?
Vai zivtiņa ielēkusi?
Vai zvaigznīte iekritusi?
BARBA
(Izbijusies uzlec kājās.)
Vai man, vai! Kam tu nāc?
Kam klausies, kam skaties -
Kas jāsedz Vakarmātei?
ULDIS
(Pārgalvīgi.)
Ko aizsedz Vakarmāte,
To atsedz rīta vējš.
BARBA
(Bēdīga un aizskarta.)
Vakarmāte balvas nes
No dārgām dārgākās, -
Tumsā sedz, kaunā sedz,
Atsedzamas izgaisīs.
ULDIS
Ko es ņemu - neatņems,
Ko es rodu - negaisīs:
Radu slepu slēptāko,
Spītu spītēs tīstīto -
BARBA
(Izbailēs iesaucas.)
Vai!
ULDIS
(Turpina pārgalvīgi.)
Tevi radu, tevi ņēmu,
Tevi pati Laimes māte
Cēla manā laiviņā,
Deva manā rociņā, -
Es vedīšu pār Daugavu.
(Tuvojas laivai.)
BARBA
(Izbailēs.)
Gaidi vēl! - Gaidi vēl!
Nenāc, vai! - Nesaplēs,
Ko tev auda kautra laime
Vakarmātes klusās stellēs!
(Dzirdama stabulīte.)
ULDIS
Kad tas mans, ko liedz ņemt?
BARBA
(Tāpat.)
Neņem pats, dodam gaidi, -
Lēns būt manim solījies:
Lēni pūš stabulīte,
Ļauj man vēl klausīties
Šo reizīti pēdējo!
ULDIS
(Skarbāku balsi.)
Lēni pūš stabulīte,
Strauji pūš Daugavvējš:
Tu jau mana, manā laivā.
BARBA
(Arī skarbāk.)
Tava es, ko vēl gribi?
ULDIS
Ja tu mana, mutes dod!
Ja liedz nākt, pati nāc!
BARBA
(Atkal baigi.)
Nesmejies, man ir bail!
Taviem smiekliem atbalso
Daugavā ūdensvīrs.
ULDIS
Neliedzies mutes dot:
Tavai balsij atbalso
Stabulīte dārza galā.
BARBA
Atdod manu vainadziņu!
ULDIS
Pati nāc, pati ņem!
BARBA
Nu tad miedzi acis ciet!
Lai neredz sarkumiņu,
Rokas neskar augumiņu!
(Viņa izlec no laivas un tuvojas Uldim.)
ULDIS
(Sniedz viņai vaiņagu, noņemdams sev no jostas.)
Še tavs ziedu vainadziņš!
(Barba nāk lēni, trīsēdama.)
Ak tu, bērza bārbaliņa,
Liegas pūsmas trīsētāja -
- Irs neskaršu, nebaidies!
(Barba, pienākusi, griežas atpakaļ, bet nāk atkal.)
Kā austiņa saules bēg,
Labāk slīgst jūriņā,
Visiem stariem neatrast!
BARBA
(Piegājusi pie Ulda, kurš rokas salicis aiz muguras: viņa pieskaras ar lūpām pie viņa vaiga, tad piepeši.)
Vai!
ULDIS
Vai tu. maigu vēsmenīti!
Man gar vaigu galiņiem
Vēla bite aizlaidās,
Spārniem vēsmu vēdināja.
(Piepeši atskan spilgti augsta stabules skaņa un aptrūkst. Uldis satver Barbu un noskūpsta; viņa iekliedzas un bēg laivā.)
*
(Krēslā parādās G a t i ņ š.)
GATIŅŠ
Vai! Ko dari, daugavieti?
Meitenīti neaizskar!
ULDIS
Kas tu tāds? - Ko tu nāc?
BARBA
Vai! tas Gatiņš!
(Uz Gatiņu.)
Nenāc, tu!
GATIŅŠ
Tāli dzirdu tavu balsi,
Skrēju tevim palīgā.
ULDIS
Proties jokus pusdienā,
Pusnaktī joki klust.
Brīvu krastu laiviniekam!
Čūkšļi, nostu no kājām!
(Metas virsū Gatiņam un nosit viņu gar zemi.)
GATIŅŠ
Vai man dien! - Baibaliņa!
BARBA
(Iekliedzas.)
Vai! Ko dari, daugavieti!
(Viņa izlec no laivas un steidzas pie Gatiņa.)
ULDIS
Laivā paliec! Kur tu lec?
Stumšu laivu ūdenī,
Mājās tevi aizvedīšu.
BARBA
Gatiņ, Gatiņ! Kas tev kait?
(Viņa paliek nometusies zemē pie Gatiņa.)
*
(Atsteidzas Z a n e, M ā t e, A n d a un C i e p a.)
ZANE
Uldi, Uldi!
ANDA
Barbas balsi dzirdējām, -
Kas tai skuķei vēl ko kliegt?
CIEPA
Smalki spiedza, vaimanāja.
MĀTE
(Pienākdama.)
Kas te kliedza? - Kas te bija?
ZANE
Uldi mīļo, nu tu mans;
Nu Baibiņa projām iet.
(Bailīgi tuvojas Uldim.)
ANDA
Ko tā kliedza? - Negrib iet?
CIEPA
Kā no gultas kaķe neiet.
MĀTE
(Uz Uldi.)
Kur tad Barba palikusi?
Vai jau projām? - Tautiet, teic!
(Uldis drūmi cieš klusu.)
CIEPA
Lūk, kas te? smiltīs sēd?
Te jau viņi satupuši.
ANDA
(Pieiet pie Barbas.)
Barba, tu tā? - Kas te guļ?
(Aizskar viņu aiz pleca.)
BARBA
Neskar mani! - Ej tu nost!
ANDA
(Ieskatīdamās gulētājā.)
Tas jau Gatis, kleinkājītis!
MĀTE
Kas te bija? Sakat jele!
Vai jūs mēmi palikuši?
CIEPA
Vai nu labi darbi būs,
Kas mēlīti piesējuši?
Labam mēle droši tek.
*
(Ienāk D i d z i s, vēl drusku ieskurbis.)
DIDZIS
Uldi, ū! - Uldi, ū!
Mīļo biedri, vai tu brauc?
Pag'! es tevim līdzi braukšu.
ANDA
Kāds tu braucējs? Paliec še.
DIDZIS
Vēl es ne'smu precējies,
Vēl es varu brīvi braukt.
ANDA
Baidi vien! - Ko tu teici?
DIDZIS
Teicu, teicu, - dzēris biju.
ANDA
Dzēris teici, skaidrā turi.
DIDZIS
(Uldim tuvodamies.)
Uldi, mīļo vīna brāli,
Saki tu jel vienu vārdu!
Lai es zinu, ko darīt.
ULDI
(Atgrūzdams viņu.)
Ej tu nosti meitas kalps!
Sien galvā lakatiņu!
DIDZIS
Te nu bija! - Redz, kāds tu!
Sals gūtu teicis pusvārdiņu,
Es vai lēktu Daugavā.
ANDA
Lec nu tagad midzenī,
Dzērumiņu izgulēt.
DIDZIS
Uldi, Uldi, ko tu dari?
Tevis dēļ piedzēros,
Tu man atžirbt nepalīdz',
Neziņā es aiziešu.
ULDIS
Ej pie velna!
ANDA
Nē, pie manis!
DIDZIS
Braukšu līdz.
ULDIS
Ej tu nost!
(Didzis noskūpsta Uldi un top no Andas aizvests.)
ULDIS
(Skarbi.)
Baiba, nāc! Laiks ir braukt. -
- Melni metas Daugasviļņi.
BARBA
(Lēni ceļas.)
Melna nakts, melni viļņi,
Melnu manu ceļu klāja.
MĀTE
(Uz Uldi.)
Brauc tu naktī, naktsbraucējs,
Rīta jums neredzēt!
ZANE
(Iesaucas.)
Uldi, vai! - Uldi, vai!
Vai tu viņu līdzi ved?
CIEPA
Lūk, tu, Zane, uzticēji,
Barba tevi piemānīja,
Ņēma tavu līgavaini.
BARBA
Zanīt, tevi nemāniju,
Tu nezini, ko es daru.
Dod man mutes.
ZANE
Ej tu nost.
BARBA
Es aizeju tālumā,
Māsa mutes man nedeva,
Man jārod citas māsas -
Rudacītes, zaļmatītes.
ULDIS
(Uz Barbu skarbāk.)
Laiks ir braukt! Ceļas vējš.
*
(Ienāk O r t a.)
ORTA
Baibiņ, Baibiņ, vai tu brauc,
Man ardievas neteikusi?
ULDIS
(Uz Ortu.)
Iekšā sēst! Līdzi brauksi.
BARBA
Ortiņ, mana īstā māte,
Tu neliedzi ardieviņas.
(Apskauj viņu.)
Ņem tās mutes, ko neņēma
Manas pašas māsīciņas.
ORTA
Baibiņ, bērniņ mīlamais,
Nu tu savā dzimtā brauc,
Nu slīks bēdas Daugavā.
Laimes māte laivā sēd,
Tā vedīs labu ceļu.
BARBA
- Tā vedīs labu ceļu, -
Vēl tur, Ortiņ, atvadies,
Tur smiltīs Gatiņš guļ.
ORTA
(Piesteidzas pie Gatiņa.)
Vai man dien! Nekustas.
MĀTE
(Arī klāt pieiedama.)
Nekustas? - Sakat jele?
CIEPA
(Tāpat.)
Paģībis jau vien tik būs,
Viņam bieži tādas lēkmes.
(Apraudzīdama Gatiņa pieri.)
Ir jau silts. Nebaidies.
ORTA
Uldi, ko tu padarīji?
ULDIS
Es paņēmu, kas ir mans,
Mana daļa šai dzīvē:
Rītam vajga spulgas rasas,
Vējam gludas Daugaviņas.
- Celies, mana Baibaliņa,
Lec manā laiviņā!
BARBA
(Lēni iedama.)
Ceļos, ceļos, - eju, eju.
ULDIS
(Gavilēdams.)
Aila, mana Daugaviņa!
Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
Aizdzen mani Vidzemē!
BARBA
(Pie laivas apstādamās.)
Lūk, es arī ņemšu savu,
Manu daļu šai dzīvē:
(Piepeši viņu apskaudama.)
Mans tu paliec - neatdodu.
(Viņa iesteidzas laivā un, noņemdama no galvas vainadziņu, iemet to Daugavā.)
Še tev mans vainadziņš,
Še es pati, - nu es eju!
(Ielec no laivas Daugavā.)
*
VISI
(Izbijušies un apjukuši, sauc viens caur otru.)
Vai man! vai man! glābjat! glābjat!
ULDIS
(Iekliedzas.)
Baibiņ, ko tu manis bēdz?
(Viņš metas viņai pakaļ upē.)
*
VISI
(Viens caur otru.)
Nelec! nelec! - glābjat! skrienat! -
Barbas neredz! - Viņš jau klātu!
- Kas to būtu iedomājis? -
- Ak tu debess, tādas briesmas! -
- Ir jau glābta! ir jau glābta -
(Uldis ienes noslīkušo Barbu un noliek krastmalā. Piesteidzas kalpi ar degošiem skaliem un Anda.)
ORTA
Bērniņ, bērniņ, bārenīte,
Nu tu radi savu dzimtu.
ANDA
Didzis guļ! - Kas še bij?
(Ieraudzīdama Barbu.)
Māsiņ, māsiņ, mīļā māsiņ.
ZANE
(Uz Barbu.)
Māsiņ, kurp tu aizgājusi!
MĀTE
(Pie viņas pieliekdamās.)
Klusa, klusa meitenīte,
Sirds no bailēm pārtrūkusi.
(Uz kalpiem.)
Ceļat, nesīsim nu sētā!
ULDIS
(Kurš visu laiku stāvējis drūms, atbīda nost ļaudis no Barbas.)
Ejat nost! viņa mana.
(Ceļos mezdamies.)
Baibiņ, manu bailenīti,
Tu jau manim neizbēgsi!
Tevi turu, tevi nesu.
(Viņš pacel Barbu un ienes laivā.)
Pūt, vējini, dzen laiviņu,
Aizdzen mūs jūriņā!
Jūras baltā augstumā!
(Priekškars.)