RAINIS

PŪT, VĒJIŅI!

TAUTAS DZIESMA PIECOS CĒLIENOS

                                                                                                                        Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
                                                                                                                        Aizdzen mani Kurzemē!

PROLOGS

Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
Aizdzen mani Kurzemē...

Tās gari elstās sēri jautrās skaņas,
Kam līdzi mīļu pasaulē vairs nava,
Man mieru nedeva tos garos gadus.
Kur ir tas vējiņš, kas i mums reiz pūstu?
Kas dzītu dzimtenē i mūsu laivas?
Ak, pārāk liela jūra, vējiņš mazs,
Mēs gaidām, kas mūs nestu, lielo vēju.
Mums ir tas solīts gan, bet vēl nau dots,
Kā kurzemniece sola, bet ne deva.
Tad mēs ar dziesmām remdam savas ilgas,
No dziesmām laivu taisām, skaņām vēju:
Ar ilgu brāļiem kopā sasēduši,
Uz tēvu sapņu mājām aizlidojam.

Jūs mani saucāt, un es esmu še,
Tas vējiņš pūta, dzina manu laivu
Pār gaisa Daugavu, pār gara jūru;
Es priecājos par mīļo piemiņu,
Kad mani aicinājāt nākt pie jums
Kā savējiem uz jūsu lieliem svētkiem.
Jūs pieminējāt, ka es biju jūsējs
Un biedris jūsu pulkā jaunās dienās,
Kad klīdu svešumā vēl neskumdams.

Es priecājos, bet sirdī zogas žēlas:
Ak, jūs jau līdzi izstumti, kā es,
Un klīstat svešumā - tad ātrāk vēl
Par prieku žēlas dzina manu laivu.
Jums lielas sirdssāpes, bet lielāks kauns,
Kas negrib teikt nekam, ka sirds tā sāp.
Vai es lai saku to? lai slēpto paužu? -
Nu runāsim par to, kas sirdīs ilgst:
Par tālo dzimteni, par Daugaviņu.
Par to, kā senāk bij, par bārenīti,
Par tēviem, mātēm, kas ir aizgājuši,
Mums mantā atstājuši savas dvēsles,
Kas skan no tūkstošām un simtām dziesmām
Daudz saldāk vēl kā lakstīgalu mežs:
Tā tēvu dvēsles dzīvo mūsu dzīvi
Un mūsu dienas darbā darbojas,
Un palīdz gatavot mums jauno dzīvi.
-----------------------
-----------------------

Es sīku meldiņu jums atnesu:
«Pūt, vējiņi, dzen laiviņu!»
Un senas atmiņas, un senas ainas;
Nu ņemat tās kā līdzības un zīmes,
Kā laika mirkļus, ko būs minēt jums: -

Jūs mīļo bārenīti redzēsat,
Kas sevī nes to dārgāko, kas ļaudīs:
To smalko skaistumu un kautrību,
Kas cilvēcības zieds un ļaužu laime,
To bārenīte slavēja visaugstāk -
Bet viņa ilgojās dot savu sirdi.
Iet bārenīti iegūt tautas dēls -
Kas nāk pār Daugavu ar baltām putām,
Tas jaunais gaišums, kas pirms saules spīd,
No kura kautrā Austra bālst un zūd,
Tas jaunās zemes spēks, kas ceļas augšā
Un visu pasauli iet apkārt gāzt,
Bet līdzi sagāž to, pēc kā tā dzinās,
To smalko skaistumu un savu laimi.
Bet tautas dēls ceļ izdzisušo rokās,
Nes citā apvārsnī, kur top tā brīva,
Kur pats top skaists un smalks, ved lēnā varā
Uz jaunu būtni tautu cilvēcībā.