RAINIS

 

IV. RAIŅA PRIEKŠVĀRDI SAVU DARBU IZDEVUMIEM

 

 

 

TĀLĀS NOSKAŅAS

rakstītas trimdā, Vjatkā, mazā pilsētiņā Slobodskā, tālu no satiksmes ar pasauli; laiks apmēram no 1898.-1903. gadam. Daļa dzejoļu sacerēti pirmā trimdā Pleskavā 1897.-1898. g. un dažādos cietumos 1896.-1897. G. Lielākā daļa cietuma dzejoļu nau uzņemti «Tālās noskaņās», - ievērojot cenzūras apstākļus -; tie sastādīs atsevišķu krājumu, kurš iznāks, kad pēc tā būs vajadzības. Zināms skaits dzejoļu uzņemti «T. n.» arī no vēl agrākiem laikiem, daži pat no maniem skolu gadiņiem - ģimnāzijas un universitātes. Arī šiem dzejoļiem vajadzēja sastādīt savu krājumu; par viņiem bija runa grāmatā «Tie, kas neaizmirst» - habent sua fata libelli (arī grāmatām savi likteņi).
Laiks, kad radās «T. n.», bij smags un smacējošs: carisms bij savas varas augstumā, bet sāka just pretspēku augšanu un tapa nikns; līdzi cēlās modernais kapitālisms ar saviem spaidiem, un slogs bij fizisks, saimniecisks, morālisks un garīgs, - tikko izturams brīvam garam.
Trimdas dzejoļos varbūt dažu pārsteidz dabas ainu spilgtums, kurš liksies nedabisks, - patiesībā atmosfēriskās parādības Vjatkas kontinentālā klimatā ir ļoti košas, un daba ar savu grūtsirdīgo skaistumu samierina ar cilvēku likto likteni. Skaisti tēlo šo dabu «Biarmijas» dzejnieks zirjāņu eposā, kurš modina man senas atmiņas. Atmiņas par Vjatku es ceru atzīmēt atsevišķā grāmatā.
«T. n.» dzejoļiem man nau vairs atzīmju par sacerēšanas laiku, tādēļ paļaujos tikai uz savu atmiņu, kura var arī vilt.
Jaunības dzejoļi no agrā krājuma, cik atminos, bija: «Agri no rīta», «Graudi akmeņstarpā», «Dziļākās domas», pa daļai «Filistris», «Karaļmeita», «Zemnieks», «Viņš to zināja», «Mūžība», «Telpas nau», «Viens».
Dažādos cietumos sacerēti - «Pamazītēm», «Mūsu dienas», «Visu mūžu», «Patiesa dzīve», «Mūžības priekšvakarā».
Vāciski rakstīta lielāka daļa cietuma dzejoļu - aiz cenzūras apstākļiem, jo vāciski prata žandarmērija, - arī «Vēls saules stars» un daži citi. Bet vāciski bija rakstīti daudzi dzejoļi arī pirms cietuma laika.
Daudzie izlaidumi - cenzūras dēļ - tagad nau vairs atjaunojami, tikai rētā vietā tas izdevās.
«T. n. » pirmais izdevums nes cenzūras atzīmi: Дозволено цензурую. - С.- Петербургъ. 10 марта 1903 года.
Ka «T. n.» varēja parādīties samērā tik maz apcirptā veidā, tur lielākais nopelns manam dārgajam draugam, lielajam dzejniekam un cilvēkam Rūdolfam Blaumanim, kurš, būdams tanī laikā Pēterpilī, darīja visu iespējamo iespaidu uz cenzūru; par cenzoru Remiķi minēts «Klusās grāmatas»» ievadā.
Kad minu Blaumani un Remiķi, jāmin godam arī visi tie, kas rūpējās par «T. n.» iznākšanas tehnisko pusi: tagadējais Saeimas deputāts Zemgals un sevišķi -tagadējais universitātes profesors Razums; priekšzīmīgs izdevējs bij mākslas mīļotājs, pats mākslinieks, tagadējais bankas direktors J. Brigaders.
Vāku «T. n.» zīmēja jaunais mākslinieks ofortists E. Zīverts, kurš arī toreiz grieza varā manu ģīmetni. Vāka zīmējums tika no visiem atzīts par ļoti zīmīgu un skaistu.
Pirmā «Tālo noskaņu» deklamētāja bija mana mūža biedrene Aspazija; tad Duburs rīkoja savus slavenos «Tālo noskaņu» deklamāciju vakarus. Aspazijai arī piekrīt nopelns, ka vispār izlaidu šo grāmatu; man būtu pieticis, ka viņa sacerēta. Aspazija man uzlika smagu pienākumu, ko tikai tagad varu nolikt kā izpildītu.
«T. n.» iznāca labā laikā - vasarā, 1903. gadā, ap Jāņiem, uz Zinību komisijas vasaras sapulcēm, kad Rīgā bija sabraukuši daudz lauku inteliģentu - skolotāji, studenti, skolu jaunatne - un kad laiks bij jau aizkustināts no gaidām uz jauno, nezināmo.
Silti uzņēma «T. n.» sevišķi skolotāji un skolu jaunatne, kura toreiz bija vēl visa progresīva un gaismas alkstoša.

 

 

 

VĒTRAS SĒJA

«Vētras sējā» sakopoti dzejoļi, kuri radušies jūrmalā priekšrevolūcijas laikā, 1903. un 1904. gados, kad bija nobriedis brīdis un visi dvašojām drausmīgi skaistā priekšsajūtā un gatavojām lielo 1905. gadu. Priekš Krievijas carības nelaimīgi, priekš brīvības laimīgi nobeigtais japāņu karš deva mums iespēju pirmoreiz brīvi uzelpot, un visus pārņēma nevaldāma prieka un gaidu sajūta. Kad es tagad pārlasu senos dzejoļus, tad mani pārsteidz, cik garš viņos ir jautrs un pārgalvīgi priecīgs. Man jābrīnās, kā cilvēks tik priecīgs spēj būt; bet tāds būtu viņa pienākums. Pirmā lielā ziņa toreiz pārsteidza mani jūrmalā un agrā pavasarā, un jūras un pavasaras ainas un domas visur spraucas vidū un aizrauj dzejoļus.
Ārējie apstākļi «V. s.» iznākšanai nebija labvēlīgi: dzejoļiem vajadzēja klajā parādīties jau agrā 1905. Gada pavasarī, bet cenzūra, kura toreiz vēl pastāvēja un bija uzbudināta no grūti apslāpējamās brīvības kustības, nokavēja grāmatas atļauju visu cauru vasaru. - Cenzūras atzīme ir: Дозволено цензурую. С.-Петербургъ. 31. августа 1905 года. It kā cenzors būtu gribējis nogaidīt un atzīmēt ar to manu 40. dzimumdienu. Grāmatas iespiešana arī nokavējās, un «V. s.» ar revolūcijas   p r i e k š s a j ū t u   iznāca, kad revolūcija pret carismu bij jau gandrīz   p ē c s a j ū t ā.
Jau 1904. gadā bija nodoms izlaist «V. s.» grāmatu kā pielikumu toreiz slavenajām visu progresīvo paaudzi sajūsminošām «Pēterburgas Avīzēm», redaktors toreiz bija Ducmanis un izdevējs O. Rāviņš. Iznāca arī «P. A.» dažas loksnēs, bet tad - es neatceros vairs, kādēļ, - apstājās. «Vētras sējas»» grāmata toreiz saucās «Laika šalkas»».
Pirmoreiz - ja atmiņa mani neviļ - «V. s.» dzejoļus deklamēja lielā tautas sapulcē 1905. g. - toreizējā vācu teātrī, tagadējā Nacionālā operā, un deklamētājs bija visus aizraujošais, jau toreiz slavenais aktiers Rūdolfs Bērziņš. Vēlāk izcēlās kā «V. s.» un «Tālo noskaņu» deklamētāji Duburs un Biruta Skujniek.
«V. s.» dzejoļiem man arī nau atzīmju par sacerēšanas laiku; lielākā daļa rokrakstu zuduši. Izlaidumus cenzūras dēļ nau vairs iespējams atjaunot.
«V. s.» apgādāja un iespieda godam minamais J. Ozols, kurš vēl to pašu gadu, nedaudz mēnešus pēc «V. s.» izlaišanas, krita par upuri savai garīgu gaismu izplatošai darbībai - un tika nošauts no soda ekspedīcijas.
Vāku «V. s.» zīmēja mākslinieks E. Vītols un izpelnījās lielu atzinību.
Vēlākos, 1920. gadu, izdevumos «V. s-jā» ir daži grozījumi un izlaidumi pret pirmo izdevumu: vispārējais iekārtojums palicis tas pats, tik šur tur papildināts; pārlabojumi ir redakcionālas dabas, piem., cenzūras dēļ bija jāsaka: «Vecākiem   t o r ņ i e m   jumtus tie plēš,» kur bij domāti ne torni, bet    t r o ņ i.
Izlaists ir pirmās nodaļas beigās garāks dzejols: jūras pavasaras glezna; tas ar savu pusbaladesko raksturu bij nodomāts lielākam balādu krājumam, bet, tā kā šī grāmata nau vēl laista klajā un nezinu, kad iznāks, tad šinī izdevumā atjaunota izlaistā dzeja un «V. s.» vēsturiskais iekārtojums tā vairāk sargāts. - II nodaļā «Aicinājums» pēdējā izdevumā ievietots dzejolis «Šķirti ceļi», kurš tanī laikā un tai grāmatai rakstīts, bet bij noņemts; tāpat klāt pienācis dzejolis «Tālas noskaņas», kas arī izsaka tā laika jūtas.
«V. s.» ir arī vēl vairāki dzejoji no agrākiem laikiem, piem., «Garām!», «Tava laime» u. c. no Vjatkas trimdas; vairāki dzejoļi ir arī no «Uguns un Nakts», kura tika sacerēta tanī pat laikā.
Vai minēt vēl, ka dzejolis «Vecais rupucis» bija zīmēts uz toreizējo Rīgas cenzoru Rupertu? Toreizējās dusmas pret cenzora personu man sen pārgājušas, bet palikušas pret cenzora amatu. Atmiņā man tikai, cik ļoti šis cenzors baidījās par savu amatu, un šīs raksturīgās bailes ne vien izskaidroja viņa niknumu pret brīvības rakstiem, bet atvainos viņu arī vēstures priekšā.
Dažas dzejas, sevišķi pēdējā nodaļā, ar savu saturu liekas norādām uz vēlāku sacerēšanas laiku, rudeni 1905. gadā, ne pavasarā, - patiesībā viņās paredzēts vēlākais laiks, uz ko bija aizrādījumi, un, kas vēsturi jūt, jūt arī, ka visas revolūcijas zaudē, lai veiktu nākamais laiks.

 

 

 

JAUNAIS SPĒKS

ir dzejoju kopojums, ne organiska dzejas grāmata kā visas pārējās. «J. s.» nau arī sastādīts no manis, bet no J. Jankava tanī laikā, kad viņš vēl bija revolucionārs; viņa ir arī viss grāmatas iekārtojums.
«J. s.» izdots, cik atceros, 1906. g.; grāmatā pašā nau atzīmēts gads; arī cenzūras atzīmes trūkst. Izdota grāmata no grāmatu apgādniecības «Spēks» Rīgā un iespiesta pie J. Baumaņa Aleksandra (tagad Brīvības) ielā 31; izdevējs bija līdz tam nepazīstams jauns uzņēmējs, kurš izlaida arī drāmas «Uguns un nakts» pirmo izdevumu 1907./8. gadā, bet grāmatapgādniecība tad saucās «Domas».
«Jaunajā spēkā» ir ievietoti kopā 56 dzejoli, no tiem 22 vēl neiespiesti un 34 jau agrāk citās grāmatās iespiesti un izlasīti no «Tālām noskaņām», «Vētras sējas» un tulkojumiem. Še ir uzņemti tikai citās grāmatās   n e i e v i e t o t i e   dzejoļi. Pieci tulkojumi: Valta Vitmena, Albēra Žiro, Alkaja, Heines, Gorkija, kuri gan ir ļoti raksturīgi «Jaunā spēka» laikiem, nevarēja atrast še telpas un ir lasāmi grāmatā «Nemierīga sirds».
Jāpiezīmē, ka dzejolis «Šķirti ceļi», kurš tagad lasāms «Vētras sējā», tur nebija uzņemts pirmā izdevumā, bet pirmo reizi parādījās «Jaunā spēkā».
Neskatoties uz to, ka šī grāmata nau organiski izaugusi, viņa tomēr bija zīmīga parādība tanīs gados, un arī dažādu laikmetu dzeju maisījums tai piestāvēja, jo tie gadi bija pāreja no aktīvas cīņas uz pasīvu pret to pašu reakciju. Izteiksme vēl bij brīva, bet asiņaini zaudējumi un ciešanas jau bija jūtamāki un sāka rēgoties arī sabiedrības un cīnītāju psiholoģijā. Palika nepabeigts sauciens: «Lai dzīvo!» - brīvība; daudz sirdis aprima - no lodēm. Bet teiciens, kurā izsacījās jau tanīs cīņās sen turēto ilgu prasība, bija: «Tu mans brīvās    L a t v i j a s   z ieds!» Nevajadzētu aizmirst, ka šī prasība pēc brīvās Latvijas izteikta mūsu lielajā revolūcijā 1905. un 1906. gadā un izteikta ne no pilsonības, bet no pamatšķiras.

 

 

 

KLUSĀ GRĀMATA

Grāmatas sacerēšanas laiks: 1907. un 1908. gads, atzīmēts jau trešā izdevuma priekšvārdā. Sacerēšanas vieta ir atkal trimda, tāpat kā «Tālām noskaņām»; tikai šoreiz trimda nau ziemeļos, bet dienvidos - pa daļai Cīrihē, Šveicē, pa lielākai daļai Castagnola (Kastaņola, ne Kastanjola), pie Lugānas ezera, lielo Gothardu kalnu dienvidus pusē. Bet dienvidus trimda krita šais «Kl. grāmatas» gados daudz smagākā laikā nekā ziemeļu trimda.
Laiks bij tik smags, ka vēl tagad, pēc gandrīz divdesmit gadiem, atceroties vien top drūmi ap sirdi un negribas ne atmiņās kavēties; laikam noderētu labi Hercena vārdi: «Nelabprāt minamais».
Tik mocošs un neatlaidīgs, un garš bija šis laiks, ka no viņa nevarēja tikt vajā ar vienu nelielu dzeju, - es tagad lasu, ka man toreiz bija nodoms laist klajā lielāku darbu, kurš ietvertu sevī arī «Kl. grāmatu», bet ka reakcijas dēļ bijis jāatsakās no tā nodoma. Un tagad to lielāko darbu atjaunot - nau vairs iespējams.
Tomēr pat 1907. un 1908. gados, un drusku agrāk un vēlāk, ir gan sākti un labi tāļi pavirzīti divi lielāki darbi, bet tie ai «Kl. grāmatu» bija tikai netiešā sakarā: abos atspoguļojās tas pats laikmets, tikai citos nospulgos. Viens darbs bija epus par 1905. gadu; dažas epizodes no viņa parādījās klajā laikrakstos un uzņemtas arī dzeju grāmatās, piem., «Vētras sējā» un še: «Zemes sapnis», «Karā kauta dvēselīte». Darbs toreiz netika nobeigts, bet rokraksti ir uzglabājušies, un, tā kā priekšdarbi ir diezgan plaši, tad ir iespējams darbu atjaunot un nobeigt, un es pie viņa stāšos, kad apstākļi to ļaus. Tikai tagad perspektīva sagriezusies un nāk ar savām prasībām vēsture. Toties laiks tagad nau vairs traģisks kā toreiz un tātad epum labvēlīgāks; ne velti toreizējais dramatisms nejāva man epu. Bet vai tad tagadējais laiks ir episks?
Otrs darbs, kurš gāja līdztekus «Kl. grāmatai», ir mēģinājums aptvert 1905. gadu ne episki, bet liriski un tā arī saucās «1905.». Šis darbs ir pabeigts, tikai vēl apveidojams; viņā ietilpst pa daļai pašā uztrauktā gadā sacerētas dzejas. Tās tika toreiz priekšā celtas un dažas klajā laistas, bet netika uzņemtas manās vēlākās dzeju grāmatās; jo tām bija jau cits raksturs. - Laiks vēl nau atnācis izdot «1905.», un, kad atnāks, nezinu, - bet es jau esmu pieradināts ticis ilgi gaidīt, sevišķi tad, kad citu gaidītāju nau.
Tāpat kā 1909. gadā es dzirdu; «Tas laiks pagājis; iestājusies ikdiena.» Mierinājums ir labi domāts, tikai man viņš maz noder, jo man būs vēlreiz jādzīvo cauri «briesmu pilnie drudža sapņi», kad būs jāraksta mans dzīves gājums. Ilgi vairs nevarēšu kavēties, jo nu jau sāk iznākt kā kopsaslēgumā «Dzīve un darbi». - Kur tā «dzīve»? man prasa. - Jā, kur tā dzīve? es prasu. - Vai viņa jau bijusi? Vai es viņu jau dzīvojis? - «Dzīve un darbi» ir man liels «Mene tekel!». Bet vai šis «Mene tekel!» ir tas pats, kas «Memento mori!» - piemini, ka jāmirst? Man liekas, ka viņš saka: piemini, ka jādzīvo! Un tam es gribu sekot.
Šinī izdevumā - pēc skaita viņš ir ceturtais - uzņemti atkal trīs dzejoji no «Vēja nestām lapām», kuri bij izlaisti trešā izdevumā: «Vēlīns dzimums»,- «Negrozāms spriedums», «Dižtēva zēnam». Bez tam uzņemts dzejolis par piemiņu Ādolfam Hertelim - «Tas tēls, ko dzelžos saslēdzāt». Vairāki dzejoji, kas bija sacerēti šai grāmatai un tikai ārēju iemeslu dēļ netika toreiz še uzņemti, paliek tomēr arī tagad ārpusē, lai pārāk negrozītu grāmatas vēsturisko seju, kāda viņa izveidojusies pa daudziem gadiem un izdevumiem. Bet cik savādi pazīstama man izliekas šī seja, gluži it kā tas «pārejas laiks», kas tur attēlojas, būtu norakstīts no šodienas. Kā acis var vilt! Jeb vai neviļ?
Bet, lai kā, - «Kl. gr.» ir dokuments par pirmām cīņām neatkarīgās, brīvās Latvijas valsts labā.

 

 

 

PRIEKŠVĀRDS

otram izdevumam. Izdevusi Komanditsabiedrība «Taurētājs» 1911. gadā, Rīgā.

Šis izdevums saucas: «Vēja nestas lapas». Dzejoļu krājums. Ievadā bija nodrukāts priekšvārds no «Klusās grāmatas» 1909. gada izdevuma un, pēc tam beigās sekošās rindiņas:
Gadu atpakaļ tas bija, kad es, to paredzēdams, rakstīju, un nu man pretī nāk mērenība, uz pirkstu galiem virzīdamās, brīdinot rokas pacēlusi, neatlaidīgi čukst: «Lūk, nu: ko es teicu? Tā nevar. Tas laiks pagājis; ir ikdiena!» Ar prieku rāda man, ka vaļējās dziesmu lapiņas aiznestas no vēja projām, ka grāmatiņa saplosīta; ka priedes nolauztas, ka laiks, bailīgi ierāvies alā, nekustas.
Ar visām sērām man neviļus jāsmejas. Vai tad tas tur alā ir laiks? Tas jau ir gļēvums. Laiks neietilpst nekādā alā; viņš stāv brīvā gaisā, kalna galā, un griež savu lielo riteni, ka vaļējās lapiņas klīst vien. Vai nemanāt, ka ritenis pārvar nāves punktu? Ka lēni pārvēršas ikdiena par svētdienu? Lai klīst lapiņas vējā, lai cik maz jūs viņas uzlasāt - viņas ir zīmes no bijušās un - nākošās svētdienas.

1911.

 

 

 

TREŠAIS IZDEVUMS

Šoreiz tiek pārdrukāts pilnīgs «Klusās grāmatas» saturs, tāds, kāds bija 1909. gada izdevumā. Dažas epigrammas tikai ir drukātas pa divām uz vienu lappusi, kamēr pirmais izdevums bij drukāts ērti un mākslinieciskā iekārtojumā. Arī grāmatas formāts un papīrs ir šoreiz cits. Tekstā nekas nau grozīts.
Ja Horāca vārds ir patiess, ka grāmatām ir savi likteņi, tad «Klusās grāmatas» liktenis ir sevišķi raibs. Viņa rakstīta reakcijas vissmagākā laikmetā 1907. un 1908. gados, kad mūsu zemi un tautu mīdīja un dedzināja vācu baroni un krievu birokrāti - tās saucās sodu ekspedīcijas - un mūs sodīja par to, ka iedrošinājāmies būt par cilvēkiem un runāt par brīvību. Nāves klusums bij noskaņa visam, kas vēl bij dzīvs; apdegušas miesas un asins tvans bij atmosfēra, kurā vajadzēja elpot visam, kas vēl bij dzīvs. «Klusā grāmata» atskan no šim briesmām, un tomēr viņai vajadzēja būt klusai.
Lai viņas balss jel maz tiktu dzirdama Latvijā, vajadzēja lūkot rakstu laist klajā ārpus Latvijas, Pēterpilī, kur cenzūra bij tanī laikā tomēr vēl cik necik iespējama: galvaspilsētā cara valdība gribēja ārzemēm rādīt, ka ir Krievijā zināma eiropība. Bez tam par cenzoru Pēterpilī bij vecais Remiķa tēvs, kura vārds godam minams latviešu literatūrā tādēļ, ka viņš nebij preses bende. Lai še - kaut nevietā - ir atzīmēts tas fakts, ka viņš atļāva arī Aspazijas «Sidraba šķidrautu», kad šo rindiņu rakstītājs bij aizbraucis dot paskaidrojumus, atļāva arī «Tālās noskaņas», par kuru izlaišanu bij rūpējies Rūdolfs Blaumanis, ko ar pateicību. vēl tagad pieminu. Remiķa tēvs izlaida cauri «Kluso grāmatu». Bet - atbildīgā cenzora caurizlaisto grāmatu aizliedza neatbildīgie: tikko iznākusi, grāmata tika konfiscēta, un drukātavai izdevās paglābt tikai kādus 200 eksemplārus. Autors toreiz nesaņēma neviena eksemplāra; man vēlāk kāds draugs to iedāvāja. Grāmata bij tik reta, ka viens viņas cienītājs to pārrakstīja ar savu roku, - tā mīļā roka man sirdi veldzēja.
Vēlāk pienāca ziņas, kādi dzejoji bijuši vainīgi, ka grāmata aizliegta; mani uzaicināja izdot «Kluso grāmatu» par jaunu, un tā iznāca ar nosaukumu «Vēja nestas lapas». Iekārtojumā bij daži pārgrozījumi; klāt bij pielikti trīs jauni dzejoļi: « Vēlīns dzimums», «Negrozāms spriedums», «Dižtēva zēnam». No cenzūras vainotie dzejoļi, kas nu netika uzņemti, ir sekošie: «Nabaga brālis», «Klusie kapi», «Savādā valoda», «Teiku ļaudis», «Dzīves sējējs», «Moderns ārsts», «Ceļš uz jaunu», «Uzvarā miers», «Zemes sapnis», «Patiesība», «Atkal nakts», «Darbu darbs», «Pirts», «Karā kauta dvēselīte». Es uzskaitu še visu rindu, jo raksturīga un pamācoša būs arī tagad vēl cenzūras psiholoģija.
Tagad pienācis laiks izlaist pirmizdevumu pilnīgu; mēs nu varam uzelpot, bet man saka, ka grāmata neesot tikusi lieka arī šinī laikā. Laiks griezis savu riteni spējāk, nekā mēs to cerējām, darba tauta iekarojusi sev neatkarīgo Latviju un iet ierīkot jauno, brīvo demokrātisko republiku. Lai vecā miņa palīdz dot jaunu spēku!

1921.

 

 

 

AVE SOL!

Pirmie sākumi šai saules dziesmai meklējami ne dienvidos, kur saules daudz, bet ziemeļos, kur pēc viņas ilgojas. Ilgas pēc saules aizveda uz dienvidiem, tikai ne parastā kārtā un ne labu prātu: - trimda deva dienvidus, un dienvidi deva saulēs dziesmas nogatavošanos. Ne velti Mefists žēlojas, ka viņš ir spēks, «kas jaunu vienmēr grib un labu vienmēr nes».
Slobodskā cēlās pamatdoma par saulesdziesmu un tika uzrakstīti pirmie dziedājumi; toreiz viņa saucās «Dziesma par sauli». Atkal uzņemta tika dziesma Castagnol'ā 1906. gadā un turpināta 1907. un 1908. gadā, kā var redzēt no pirmrakstiem.
Atsevišķi gabali tika iespiesti dažos laikrakstos. Mēnešrakstā «Auseklis» nr. 1 aprīli 1907. gadā parādās dziesma ar virsrakstu «Zem saules stariem»; - vai viņa tur tika nobeigta, nevaru šimbrīžam konstatēt, bet, tā kā uz dažiem rokrakstiem ir gadskaitlis 1908, tad laikam darbs bijis vairākkārt pārtraukts un nobeigts tik tanī gadā. Pēc «Ausekļa» apstāšanās «Zem saules stariem» tika iespiests žurnālā «Stari». Grāmatā dziesma izdota laikam 1910. g., (jo gads grāmatā pašā nau minēts); izdevējs ir «Dzirciemnieks» Birznieks-Upits; izdevums apzīmēts ar nr. 8. Gluži tāds pats ir otrais izdevums ar to pašu nr. 8, tikai ar piezīmi «otrais izdevums». Trešais izdevums parādās arī: pie «Dzirciemnieka» ar nr. 59 un ar gadskaitli 1914. Visos trijos izdevumos dziesmā saucas «Ave sol!». Abi pirmie izdevumi ir ļoti krāšņi, ar Jaunsudrabiņa vāka zīmējumu: stilizētu sauli, iespiestu zeltā uz zaļganpelēka fona un zilas krāsas burtiem. Tekstā ir Jaunsudrabiņa trīs melni zīmējumi nodaļu sākumos, un grāmata noslēdzas ar melnu saules ornamentu. «Ave sol! » ir viens no skaistākiem «Dzirciemnieka» izdevumiem.
Virsraksts «Ave sol!» - «Esi sveicināta, saule!» - ir ierosināts no kādu svētku iespaidiem Castagnol'ā, kur tika atgādināts sensenais romiešu sveiciens.
Vēlāks «Ave sol!» izdevums iznāk jau A. Gulbja apgādībā kā «Universālās Bibliotēkas» nr. 203 un ir apzīmēts nepareizi ar trešo izdevumu, kamēr viņš bija jau labi tālāks. Interesanta ir piezīme virs virsraksta: Zur Verbreitung und zur Ausfuhr zugelassen. Presseabteilung A. O. K. 8. - no vācu okupācijas varas, tātad vācu okupācija nevarēja apturēt latviešu apgādnieka kultūras darbu.
«Ave sol!» teksts nau grozīts; cenzūras izlaidumus arī še nevarēja vairs izlabot, un tikai II nodaļā 13. un 14. dziesmā ir ielikti nedaudzi vārdi, kuri bija nepārprotami un atjaunojami pēc satura un salīdzinājumu raksturiem.
Pēc sacerēšanas un klajā laišanas laika šai saulesdziesmai vajadzēja nākt jau otrā sējumā, bet hronoloģisko kārtību nevarēja visur ieturēt, sacerēšanas un publicēšanas laiks reti kad saskanēja, un bija jāievēro citi redzes stāvokļi, kamēr I un II sējuma grāmatas seko viena otrai tā, kā viņas iznākušas klajā. Pilnīga hronoloģiska kārtība jau bija lauzta ar to, ka tiek izdotas vienkopus lirikas un drāmas grāmatas, kamēr īsti viņas parādījās klajā maisītā rindā.
«Ave sol!» rakstīta gan smagākos reakcijas gados, bet ar savu gaišo nokrāsu atceļas no tā laika drūmajiem rakstiem, un tā man šķita iespējams saulesdziesmu likt par ievadītāju gaišāka laikmeta grāmatām šinī, III sējumā: «gals» bija pārciests, kaut tikai politiskā ziņā, un vajadzēja nākt jaunam «sākumam», - «esi sveicināta, saule!». Drīz tam sekoja arī dzeja «Sveika, brīvā Latvija!».
Pēc «Ave sol!» visas dzejas šinī trešā sējumā ir no viena laikmeta, izdotas un pa lielākai daļai arī sacerētās, dzimtenē esot; tikai ar Dagdas vārdu apzīmētās dzeju grāmatas izšķirtas laukā atsevišķā sējumā.
Trimdas laiku lirika izbeigta, bet dzimtenes laiku sāk dziesma, kas izaugusi no divām trimdām un no divējādām: laicīgas un garīgas. Tas ir atspulgs no mūsu tautas, gaitas, tas ir atspulgs no pašas saules gaitas. Saule spēj nest daudzas trimdas, mēs ne. «Rādies, rādies, jaunā saule!»

 

 

 

TIE, KAS NEAIZMIRST

pirmā izdevumā iznāca 1910. gadā; dzejoļi sacerēti 1908., 1909., 1910. gados - gandrīz visi Castagnol'ā vai pa ceļojumiem Tičīnas kantona kalnājos, tādēļ dzejoļos tik daudz kalnu ainu un kalnu tēlojumu. Dzejoji tēlo laiku pēc niknās reakcijas pārskriešanas, kad

jau miņas dzisušas,
jau vātis dzijušas

un dzimtenē sākas atkal ikdienas materiālā dzīve, atstādama   n e a i z m i r š a n u   trimdeniekiem. «T., k. n.» cerēja par saviem lasītājiem atraitnes un varoņus, un lasītāji viņai nāca laipni pretī; samērā īsā laikā parādījās klajā trīs izdevumi.
Otrais un trešais izdevums nes atzīmi: «Dzirciemnieku» izdevums nr. 16 un 58; pirmā un otrā izdevumā Vinčenca Vela statujas «Sēras» attēlojums. Klajā nākšanas gadskaitli nau minēti pirmos izdevumos, bet trešais nes atzīmi - Rīgā, 1914.
Aiz «Dzirciemnieku» firmas slēpās - tas ir jāzin - mūsu iemīļotais stāstītājs un jaunatnes rakstnieks Birznieks-Upīts Pastarītis, kurš reakcijas tumsības laikos pašaizliedzīgi strādāja, gādādams tautai garīgu gaismu ar labām, progresīvām grāmatām, izdodams vēl bez tulkojumiem Sudrabu Edža, Akuratera, Upīša, Ieviņa, Linduļa, Apsesdēla, Kraujas, Laicena, Kļaviņa u. c. rakstus. Aspazijai un man Birznieks-Upīts bija ilgāku laiku visu rakstu apgādātājs un ne vien apgādātājs, bet mīļš apgādnieks. Kad mūsu drauga A. Gulbja izdevniecība no nelabvēlīgiem apstākļiem vienu metu bija apstādināta, tad saule, kas man vienmēr bijusi laipna, no dienvidiem, no Kau kāza, lika nākt vēstij, ka var turpināt darbu. Mums bija prieks redzēt pie sevis arī personiski dzejnieku un kultūrdarbinieku.
«Dzirciemnieki» izdeva garu rindu Aspazijas un manu rakstu - visi skaistos, mākslenieciskos izdevumos. «Dzirciemnieki» bija arī pirmie, kas izdeva manus kopotos rakstus divos sējumos. «T., k. n.» iznāca vēl ceturtā izdevumā, bet es tagad vairs nekā tuvāka neatminu. Visos izdevumos teksts nau grozīts. Šinī, piektā, izdevumā pielieku šur tur piezīmes un atmiņas pie dažiem dzejoļiem pašā tekstā, kur viņas ērtāk lasāmas.
Pie tās pašas nodaļas «Fatamorgāna» lai ir atļauts man piezīmēt, ka viņa visa iet uz mūsu tautas, pareizāk, mūsu toreiz nākamās valsts, miņu; Fatamorgāna ir parādībā skatīta mūsu valsts nākotne ar viņas attiecībām. Jau tanī laikā - niknākā reakcijas kulminācijā un atslābē - dzejas grāmata «Tie, kas neaizmirst» izsaka latviešu politikas - arī tagadējās - pamatdomu pirms pašas Latvijas - mūsu vienību ar latgaļiem, brālību ar lietaviešiem un draudzību ar estiem - igauņiem: «Sadodas rokas ar savām māsām.»
Dzejols «Mirkļa aina» izsaka arī to politisko domu, ka - sen sacerēta aina (t. i., ideāla prasība) «Ij ikdienu maina». Tiešām, ideja pārvērta ikdienu, un no Baltijas provinces tapa Latvija.
Ko vēl lai minu? Vai to, ka grāmatas melanholiskais pareģojums, ka man nekad neredzēt dzimtenes lauka, - ka tas nau piepildījies? Es esmu viņu redzējis, es esmu laimīgs. Bet es jau esmu saules bērns, un saule man vēlē labu. Bet nau piepildījies arī cits pareģojums: dzejolī «Stiprā paaudze» izteikta pārliecība, ka   m i n ē s    stipro paaudzi,   k r i t u š o s    brīvības cīnītājus, bet - mēs viņu aizmirsuši ij likumā, ij tikumā. Vai mēs tomēr neesam tie, kas aizmirst?

 

 

 

GALS UN SĀKUMS

ir pirmo reizi izlaists klajā 1912. gadā. Nevienā izdevumā (arī ne otrā un trešā) gan nau minēts izlaišanas laiks, jo mūsu grāmatu iespiedēji turējās pie vācu viduslaiku drukātāju parašas; tikai tie vismaz atzīmēja uz savām grāmatām: «gedruckt in diesem Jahr» - «iespiests šinī gadā». «Galam un sākumam» man izdevās aprēķināt izlaišanas gadu skaitli ar vecā franču matemātiķa Blēza Paskāla palīdzību: dzejolim «Daba un dvēsle» moto ir ņemts no Paskāla, un reizē minēts, ka pašlaik ir 250. gada piemiņa pēc viņa nāves; tā kā viņa nāves gads ir zināms, tad tika zināms arī «G. u. s.» dzimšanas gads.
Sacerēta lielākā daļa dzejoļu atkal Castagnol'ā un dažādos ceļojumos pa Šveici un Itāliju, laika no 1910. līdz 1912. gadam. Bet grāmatā ietilpst arī daudz dzejoļu no citiem laikiem un citām vietām, un citām, senām jutām, kuras negribēja rimt. Es manu še dzejoļus pat no tāliem, seniem ziemeļiem, no pirmās trimdas; ziemeļu drebuļi negribēja atlaisties ne siltos dienvidos. Viena drudža sajūta pat bijusi tik stipra, ka atsniegusies līdz dienvidiem un vīra gadiem no pašas manas bērnības un atbalsojusies «Drudža sapnī». Mana vaina un mans liktenis - kādēļ es ar esmu dzimis ziemeļnieks, bet pēc dabas dienvidnieks?! Vai nu es atkal vienotājs? un man liekas; mani plēš gabalos.
Es drīkstu par to te runāt, jo šī ir mana intīmākā un personiskākā dzejma. Nekādu piezīmju viņai ar īsti nevajadzētu, jo viss, ko jūs gribat zināt, viņā ir jau izteikts. Līdz tam

Man nebij laika bijis
Pie sevis padomāt,
Bij visi spēki jāliek
Pie lielā darba klāt.

Toties bērnībā un jaunībā es biju pārāk daudz pie sevis piedomājis, tā ka pietika arī vīrībai. Ap 1910. gadu «lielais darbs» bij atlaidies, manis pie viņa vairs nevajadzēja, es varēju iet pie sava darba, sirds varēja sevi sastapt, - un «G. u. s.» sākas ar tiem vārdiem, kuri skan «To, kas neaizmirst» beigās - «No tāles dzirdu: aizšalc lieli vēji . . .».
Es varēju dziedāt savu dziesmu, bet tā nu jau iznāca - ziemas dziesma. Rudens dziesma bij nesen bijusi, pavasara dziesma bij sen bijusi - tikai vasaras dziesmas nebij ne sen, ne nesen. Vēlāk, kad pārbraucu mājās, es gan sāku vasaras dziesmu, bet tā tika drīz aizsaldēta: vasaras jau Latvijā nemēdz būt siltas, un tās pašas bieži aizlīst.
Pārlasot tagad «G. u. s.», es brīnos par sevi: grāmatā ir tik konsekvents pesimisms, aizvests līdz pašam galam, kur tas lūst, - un es varēju to aizmirst! Tas nāk no tā, ka nelasu savas grāmatas. Prātīgam rakstniekam tas gan nekad negadās.
Bet viens prieks man jāmin: kādai dvēselei bija palīdzējusi šī grāmata, un viņa bija to visu norakstījusi ar savu roku un sūtījusi citai. Es varbūt tomēr rakstīšu jums savu vasaras dziesmu, bet man tā pirms jādzīvo, un kad tas būs?

 

 

 

DAGDAS PIECAS SKIČU BURTNĪCAS

Dagdas skiču burtnīcas apņem piecas dzeju grāmatas: «Addio bella», «Čūsku vārdi», «Uz mājām»», «Sudrabota gaisma» un «Mēness meitiņa». Pirmās trīs grāmatas iznāca 1920. g. A. Gulbja apgādībā - atsevišķi un arī visas trīs vienā sējumā ar virsrakstu «Treji loki». Izdevums bij grezns ar profesora akadēmiķa V. Purvīša 4 vāku zīmējumiem krāsās. Māksliniekam bija dota brīva roka izmantot visu lappusi gleznai, jo tur nekāds virsraksts, ne citas tipogrāfiskas piezīmes nebij paredzētas; apgādība ar to bij uzņēmusi uz sevi neērtības, jo grāmatas tituls nu bij redzams, tikai atšķirot grāmatu vaļā. Kā ārēji visās tīs grāmatās bij vienība, tā arī iekšēji, kaut gan viņas nāca atsevišķi kā pakāpes vienas patības attīstības gaitā; tā kā tas nebij īpaši uzsvērts, tad arī uz to nau tikusi griezta uzmanība. «Sudrabota gaisma» iznāca kā «Dagdas skiču burtnīcu» otrā daļa. Tagad, kad visas burtnīcas tiek savienotas un pienāk klāt vēl grāmata «Mēness meitiņa», nevar vairs uzturēt veco sadalījumu, un viņas saucas par «piecām burtnīcām». Tagad arī uzsvērta visu šo grāmatu vienība kā Dagdas romāns.
Šī vienība bija vispirms izjusta tikai kā iekšēja, kā Dagdas liktenis, kurš norisinājas viņa dvēseles attiecībās pret ārējo pasauli. Nebija arī domāta sākumā romāna forma. Izauga dzejoļi paši no sevis, kā zemei izaug zāle, bez dārznieka māksliskas izvēles. Dzejoļos kā dienasgrāmatā izsacījās dienu secenība un dvēseles pārdzīvojumi.
Netīšām tie dažās vietās savēlās novelās un risinājās tālāk. Beigās, skatoties atpakaļ uz noieto gaitu un pametot acis uz priekšu, izrādījās, ka tas ir romāns par vienu dzīvi, organisks radījums.
Par šī romāna formu sacerētājam jāatvainojas, jo viņš galīgi , atkāpās no visa, kas šādos darbos parasts. «D. skiču burtnīcas» varētu vislabāk apzīmēt par topošu romānu, jo lasītājs varēja novērot visas viņa tapšanas pakāpes. Labi vēl būtu, ja šo romānu varētu ierindot rubrikā «romāni pantos», bet arī tas neiet. «Romāni pantos» tēlo laika un vietas apstākļus un notikumus, tos atstāstot gluži episki, tāpat kā romāni prozā; še turpretī izsakās dvēsele tieši dzejoļos kā sajūtās un atmet visu apstākļu atstāstīšanu: romāns ne pantos, bet dzejoļos; ne nepārdrošas trauktā lēnā episkā plūdumā, bet atsevišķos, izceltos momentos. - Lai netraucētu šo romāna noskaņojumu, ievada piezīmes ievietotas pirms darba. Arī pielikumi - zīmējumi izraudzīti pēc iespējas tā, ka nejauktu darba koncepciju, kurš domāts kā Dagdas pašrakstīts autobiogrāfisks romāns. Šī autobiogrāfiskā forma daudzkārt tikusi pārprasta, jo viņa vēl neparasta mūsu attīstības līmenim.
Dagdas vārds ņemts no Latgales. Ģenitīvā lietota galotne -as, kaut gan, pēc mana ieskata, pareizāk būtu -a; bet tautā visbiežāk dzird pirmo veidu, un tam es piemērojos. Sacerēšanas vieta un laiks ir pirmām trim burtnīcām Castagnola - ap 1918. un 1919. gadiem. «Čūsku vārdiem»» daudzi dzejoļi ir senāku laiku, daži pat sniedzas līdz pirmajai trimdai un pāri tai, izkaisīti pa visu garo laiku un tikai kopoti otrās trimdas pēdējos gados. Dzejā «Uz mājām» ir pirmās trimdas mājbraukuma atskaņas, kas bijā iespiestas jau tūliņ pēc pārbraukšanas 1903.; viņas savijās kopā ar otrās trimdas beigu cēlienu kā fantāzijas par trimdnieka sapni starp diviem ceļiem. «Sudrabota gaisma» ir sacerēts, jau pārbraucot dzimtenē 1920. gadā, Torņakalnā, jūrmalā un citās vietās Latvijā. Tā ir pilna sveicieniem un pati liels sveiciens jaunajai dzimtenei. Bet sēras skaņas drīz sāka jaukties priekā un lielais prieks pārvērsties par feju - Fata Morgānu; velta palika Leldes meklēšana kā Totam. «S. g.» rakstīta 1921. gadā un iznāca nākamā gadā skaistā izdevumā, ar S. Vidberga sudrabotu vāka zīmējumu. Dzejas veids bija neparasts, grāmatas iekārtojums neparasts, varbūt pat viņas prieks un sajūta neparasti, un tā viņu arī saņēma. «Mēness meitiņa» sacerēta 1923. gadā un varēja nākt klajā tanī pat gadā, bet aizturēta aiz sajūtas, kas attēlota Dagdas romāna ievada piezīmēs.

 

 

 

ZELTA SIETIŅŠ

Bērnu dzeju rinda sākās ar «Zelta sietiņu» - gluži netīši un negaidot man pašam. Pašlaik biju dziji iegrimis traģēdijas «Spēlēju, dancoju» darbā un stipri aizņemts un nopūlējies; vajadzēja ļoti steigties un līdz zināmam laikam paveikt nolikto tiesu, te piepeši ienāca prātā domas, kam nebij ne mazākā sakara ar nupat darāmo darbu un kuras varēja to tikai traucēt: ieskanējās jautras bērnības skaņas drūmajās mākslenieka liktens cīņās. Bet jautrās skaņas nebij atvairāmas, uzmācīgās domas nelaida vaļā, un nevarēja no viņām izbēgt citādi, kā vien viņas uzzīmējot. Par divām dienām bija uzrakstītas «Zelta sietiņa» dzejas, un bij jāsteidzas viņas salikt grāmatiņā un nosūtīt draugam A. Gulbim klajā laišanai, lai, aiztekot uz jauno paaudzi, dotu mieru man citam darbam. Kad es tagad atceros «Z. s.» vēsturi, tad nāk prātā, ka ierosinājums uz sacerēšanu varbūt tomēr ir bijis un nācis no ārienes, jo grāmatiņa dāvāta R. kluba bērnu nodaļai, un laikam tanī brīdī man būs atnākusi ziņa par bērnu nodaļas dibināšanu. Bet apziņā man gan toreiz nebij šāds sakars.
Varbūt ir arī dziļāks un iekšējs sakars starp darāmo lielāko darbu, traģēdiju, un vieglo bērnu dzeju: dziļāki daba varbūt pretojās tā pret traģēdijas drūmumu un pesimismu, izteikdama ne domās, bet gleznās, ka dzīvei pašā pamatā ir tomēr gaiša nākotnes un bērnības sajūta. Daba jau domā ne domās, bet gleznās.
«Zelta sietiņš» iznāca pirmizdevumā ar Jaunsudrabiņa zīmīgu vāka zīmējumu; gada skaitlis nau minēts. Šis izdevums ir nepārgrozīts, tikai pašās beigās pielikts mazs dzejolīts. Kā netīši nāca «Z. s.», tā viņš netīši iekaroja daudz mazas sirsniņas; izdevums tika atkārtots. «Z. sietiņš» pieveda man mazo draugu pulku, kurš ierosināja uz jaunu bērnu dzeju sacerēšanu: sekoja vēl trīs bērnu dzeju grāmatas, kurās pa daļai izlietoti veci materiāli no līdzīgām agrāku gadu grāmatām.
«Zelta sietiņš» ir arī vēl trimdas grāmata, sacerēta Castagnol'ā. Trīs vēlākās ir visas sacerētas jau dzimtenē.
Dzimteni atkaroja atpakaļ tagad jau vecā paaudze ar ieročiem un sagatavoja pērkli jaunai paaudzei - jaunai paaudzei pērklis jāizdaiļo un jāiekaro jauno dzimteni gara ieročiem mazajās rokās.

 

 

 

PUĶU LODZIŅŠ

Dzejoļi sacerēti Torņakalnā, Rīgā, 1920.-1922. g. un klajā izlaisti 1924. g. ziemā - Valtera un Rapas apgādienā. Izdevums grezns, ar mūsu slavenā jaunā virziena gleznotāja Nikolaja Strunkes ilustrācijām un krāsainu vāka zīmējumu; klāt pieliktas sešas gleznas krāsu reprodukcijās. Ilustratīvā daļa pagatavota ārzemēs, kas prasīja daudz laika, divus gadus.
Liela daļa dzejoju bija agrāk iespiesti dažādos laikrakstos un žurnālos, un citos izdevumos.
Maniem lasītājiem jādod daži komentāri: «čigānu skaitīšana» dibinājas uz manu čigānu valodas prašanu, cik es tās ieguvu satiksmē ar klejojošiem čigānu bariem un no mātes un tēva atstāstījumiem; šie čigānu valodas skaitļi rāda, ka viņa pieder pie t. s, āriešu valodām, kuru grupā ietilpst arī latviešu valoda; ar to es neesmu vēl teicis, ka visas valodas ceļas no mūsējās un ka čigāni ir aizmaskojušies tautieši.
Vairākos dzejoļos atradīs tautas motīvus - es domāju, tautas mantas būtu izlietojamas un tālāk attīstāmas arī šinī laukā.
Mīļiem maziem lasītājiem vēl lai ir teikts, ka sludinājums par nozudušo inci ir patiess notikums un incis tā tika atrasts un dzīvo vēl tagad.

 

 

 

VASARAS PRINCĪŠI UN PRINCĪTES

Grāmatiņas dzejoļi sacerēti arī Torņakalnā 1923. un 1924. gados un parādījušies klajā dažādos laikrakstos un žurnālos, visvairāk «Jaunības Tekās» un «Jaunākās Ziņās». Grāmatiņā dzejoļi izdoti no A. Jesena, pazīstamā jaunības drauga un «Jaunības Teku» izdevēja, ziemsvētkos 1924. g. Vāku zīmējis A. Kronenbergs, pazīstamais bērnu grāmatu ilustrētājs. Vāks iespiests vairākās krāsās.
Šinī izdevumā teksts nepārgrozīts, bet pievienots viens dzejolis «Vasaras princīši - saules brālīši», kurš bij nodomāts šai grāmatiņai arī pirmā izdevumā, bet tur neatradis vietu.
Latviešu tautas motīvi «Vasaras princīšos» izlietoti vēl konsekventāk; piegriezta sevišķa vērība arī lietaviešu motīviem, un laikrakstos un žurnālos nodrukātiem dzejoļiem pievienotas par to piezīmes.
Dzejols «Meita un saule» ir tulkojums no serbu tautas dziesmas, kura mani pārsteidza ar savu skaistumu. Lai man atļauts arī šinī vietā griezt vērību uz serbu tautas dziesmu ritumu - piecu pēdu horeju; šis ritums ir valdošs ne vien garajās episkās dziesmās, bet arī īsajās liriskās; tātad episkais pants var arī saskanēt ar lirisko.
Labprāt vēl teiktu kādu vārdu par dažiem bērnu literatūras jautājumiem un principiem, kas man gadījušies dzejas ceļā, bet te nau tam vietas. Vārds še un dzeja ne principiem, bet «princīšiem».

 

 

 

LELLĪTE LOLĪTE

Lellītes Lolītes dzīve un traģiskais gals piedzīvoti un aprakstīti Torņakalnā 1924. g.; grāmatiņu izdeva tanī pat gadā uz ziemassvētkiem A. Jesens savā bērnu grāmatu sērijā «Mazajiem lasītājiem»». Pirmajam izdevumam vāku zīmējis un grāmatiņu bagātīgi ilustrējis zīmētājs A. Kronenbergs; vāks krāsains. Atsevišķi dzejoļi bija agrāk iespiesti dažādos laikrakstos.
Lellītes Lolītes dzīve un gals nepalika bez iespaida vismaz uz pašu sacerētāju: viņš sāka aprakstīt arī savu dzīvi, kaut gan vēl nelaikā, bez pienācīgā gala, un sauksies apraksts par «Saules gadiem».

 

 

 

PUTNIŅŠ UZ ZARA

kā bērnu grāmata tika izdota 1925. gadā A. Jesena bērnu grāmatu sērijā «Mazajiem lasītājiem», Nr. 35. Grāmatā uzņemti dzejoļi, kuri parādījušies tikai 1925. gadā, pa lielākai daļai «Jaunības Tekās» un «Mazajās Jaunības Tekās»: Sacerēti dzejoļi visi Torņakalnā. Ilustrējis izdevumu A. Kronenbergs. Daži dzejoļi, kuri bija nākuši klajā citos laikrakstos, bija tur ilustrēti tikuši no citiem māksleniekiem - piem., ziemsvētku pasaku «Rudais, baltais un zaļais» bija pušķojis zīmējumiem S. Vidbergs. Dzejolis parādījies «Jaunākās Ziņās?». «Jaungada pasaka» pirmoreiz iespiesta «Sociāldemokrātā»; «Sargu priede» K. Freinberga antoloģiskā žurnālā jaunai dzejai «Līra».
Krājums «Putniņš uz zara» sadalīts divās daļās: «mazajiem bērniem»» un «lielajiem bērniem», lai būtu piemērots abiem augumiem; lielākā daļa dzejoļu bija gan iespiesti «Mazajās Jaunības Tekās». «Mazajiem bērniem» nodomāti trīsdesmit dzejoļi, «lielajiem» drusku vairāk par pusi, toties tie garāki. Bērnu vecākai paaudzei vairāk piemērots balādes un stāsta veids; balādes temati ņemti pa lielai daļai no mūsu tautas gara mantām, bet ir arī dažas ieskaņas no svešām tautām, piem., no grieķu pasaules. Kā vienmēr, vairāki leišu temati.
Starp balādēm ir arī viena, kas runā pretī tautas motīviem, kuri vienmēr tik sirsnīgi un mīļi piemin kumeliņu un cildina to kā «staltoni», ja ne varoni. Še turpretī «Kumeliņa nākotnē» ir tēlots šis staltonis kā nožēlojams radījums, kura nākotne ir tik drūma un draudoša. Ko teiks laucenieku bērni? Pilsētnieku bērni gan vairāk sapratīs, ka kumeliņam nau nākotnes, jo tie redz ikdien uzvarošos automobiļus. Bet nožēlot nožēlos gan visi kumeliņu, kurš bija kā māju draugs, ar kuru varēja saprasties un kopā strādāt. Kas var sarunāties ar automobīlu? Bet Zolā romānā mašīnists sarunājas ar savu lokomotīvu, nez vai šoferi neatrod arī tuvākas personiskas attiecības ar savām mašīnām? Vai cilvēks nepadara visu cilvēcisku un dzīvu, arī nedzīvo?

 

 

 

SAULES GADI

nāca klajā 1925. gadā «Jaunības Teku» janvāra, februāra, marta un aprīļa burtnīcās. Rakstīti «Saules gadi» ir Torņakalnā. Pirmā dziesma sākta 2. novembrī 1924. g. un turpināta 3., 10., 15., 18., 19., 20., 21., 24. un 29. novembra dienās. Otrā dziesma sākta 26. decembrī2 1924. g. un turpināta 28. decembrī un 7., 8., 10., 11. janvārī 1925. g. Par trešo un ceturto dziesmu nau datu. Pirmie plāni par «Saules gadiem» attiecas uz 22. septembri 1922. gadu. Pirms tam bija gan domas par bērnības gadu atmiņām, bet tad atmiņas bija domātas tikai prozaiskā veidā, kā tas jau parasts. «Saules gadi», kā tie še iespiesti, atkāpjas pilnīgi no parastā veida un grib dot ko citu nekā epizodes no bērnības gadiem vai plašu bērnības aprakstu. Bērnība še top ņemta kā viela, kura apstrādāta dzejiskā formā. Varēja šo vielu ieliet idilles formā, jo te būtu zināms tālums no sabiedrības, zināma mākslas radīta parādība, cilvēki pirmatnējā mierā un laimē.
Bet idille tomēr būtu piemērotāka vairāk epizodēm, neaptvertu dzīves arī viena posma visumu un, galvenais, nepieļautu nekādas katastrofas tēlošanu. Turpretī, pēc mana uzskata, bērnība nau idille, nau arī epizode dzīvē, bet vesels posms un tai ziņā arī svarīgākais posms, ka viņā kā dīglī ietverta visa cilvēka tālākā nākotne ar tās lūzumiem un katastrofām. Ar katastrofu arī beidzas katra bērnība pati.
Epa forma šinī darbā man likās arī teorētiski iespējama tādēļ, ka tas atbilst galvenām šīs formas prasībām: vielas svarīgums, jo tā dīglis nākotnei; pilna pasauls aina un liela aina, jo bērnu pasaule ir gluži atsevišķa pasaule, kas noslēgta sevī un sveša un maz pieejama pieaugušajiem. Tālāk - bērnība rāda arī cīņu starp gribas virzieniem: bērnu pašu vidū un bērniem pret pieaugušiem; tad cīņu pret dabas pretekļiem, dabas noslēpumu; beigās pret likteni, kas samaļ bērnības laimīgo pasauli, jo bērnībai fatāli jābeidzas un «visam daiļam būs bojā iet», kad visu «pastāvošo pasauli»» lauž tuvojošās pubertāte kā kas briesmīgs un nesaprotams, kā liktens. Paliek tikai ilgas palikt ilgāk bērnībā un pēc atkal tapt par bērniem; mērķis novirzās aiz mums, ne cerība; bet neatgriežams zaudējums, un kā vienīgais glābiņš: tikt par bērniem citādā veidā un citā atmosfērā.
Tā radās doma rakstīt savu bērnību kā epu. Tur nebūtu ticis uzsvērts šis liktens un šī gaita kā kas individuāls un kā gadījums, bet vairāk svara būtu pielikts domai par katru bērnības liktenīgo sākumu un galu. Nebija viegli iedzīvoties citā, atsevišķā dzīvē, kura tikusi varbūt mehāniski pārāk tāla, bet jūtās pārāk tuva, lai to varētu objektīvi, ar aukstu prātu, tēlot. Un, kad nu vēl pienāca ārēji traucēkļi, kad vajadzēja gatavot visu gadu cauri šo kopoto rakstu izdevumu, tad «bērnības epus» apstājās ritēt. Kad atkal būs laiks atgriezties pie iesāktā darba? Kas to zina? Ir tik daudz prasību pret dzīvi, un dzīve ir tik īsa. Kad vēl šīs prasības būtu - ars, māksla, bet cik daudzām tad ir daļa ar mākslu? Un nu vēl arī ars longa, un atkal vita brevis.
«Saules gadi» ir palicis fragments, bet ir cerības to nobeigt.
Mana biogrāfija, kura arī ir viena no prasībām pret manu dzīvi, šo «bērnības epu» sevī neietilpinās, - manas individuālās bērnības atmiņas gluži nopietnā prozā, bez kādiem blakus nolūkiem ievadīs manu biogrāfija - protams, ja es tiktāl tikšu, ja rakstīšu «mēness gadus» un «zvaigžņu gadus», kā sludina «bērnības epus», un ja neatnāk varbūt vēl agrāk un bez rakstīšanas «aizsaul - gadi».

 

 

 

MŪZA MĀJĀS

ir sveicienu un prologu kopums no dažādiem laikiem; viens sveiciens uzglabājies pat vēl no pirmās trimdas. Daļa šo dzeju rakstīta Castagnol'ā, tikpat liela daļa jau še, dzimtenē. «Mūza mājās» tika izdota grāmatā A. Gulbja Universālā bibliotēkā kā Nr. 244/45 1923. g. Tagad izdevums ir papildināts ar pēdējo gadu prologiem un personiska rakstura dzejoļiem, kuri sakopoti atsevišķā, grāmatas otrā daļā. Pārbraucot no ārzemēm, sakari, i sabiedriskie, i personiskie,   a r    m ī ļ a j ā m  d z i m t e n e s   d v ē s e l ē m    tika nesamērojami plašāki un dzīvāki; viss šķetinājās gan personiskā satiksmē, bet dzeja kā līdzeklis domu un jūtu izmaiņai un psihiskām attiecībām tikai vēl izauga kuplāk. Maza tiesa no tā visa atspoguļojas šinī dzejas grāmatā; arī tas, kas domāts gluži personiski, tomēr aizsniedzas uz kopumu. Modernā tehnika taisa stiprākās saites ne viengabalainas, bet no daudzām mazām daļām. Tūkstots vissīkākās zīda stīdziņas - katra saraujama, uzpūšot dzestru dvašu vien, - kopā tomēr ir tā stiprā saite, kas tura pie dzimtenes un kas nau pārcērtama ne ar nāves ieroci.

 

 

 

MANI VĀCU DZEJOĻI

rakstīti gandrīz visi agrākos gados: No jaunības laikiem man reti kas būs uzglabājies, un tas pats man šobrīd nau sasniedzams. Otrs posms vācu valodā sacerētiem dzejoļiem bija daudz vēlāk, manos cietuma gados. Tad bija ārēji apstākļi, kas spieda piegriezties vācu valodai: visi raksti, kas izgāja no cietuma sienām, tika stingri cenzēti. Un latviskie raksti cenzūrā vienmēr aizkavējās, kamēr
vāciskie gāja ašāk cauri caur strojām. Tā mēs ar Aspaziju sākām sarakstīties vāciski, arī dzejoļi izteicās vācu valodā.
No cietuma laika vāciskiem dzejoļiem man šo brīdi nau nekas sadabonams; tie atrodas Lugānā un tikai vēlāk varēs nākt klajā. Bet vecā kladē, starp latviešu dzejoļiem no «Tālo noskaņu» un agrāka laika, atradu kādus piecpadsmit vāciskus. Viens no tiem bija pat apzīmēts ar datumu 3.10.1897. g., un citi būs sacerēti apmēram tanīs pat gados. Pēc satura spriežot, tie attiecas uz laiku pēc cietuma un pēc trimdas; varbūt dažs arī būs radies Jelgavas laikā.
Vēlākos gados reti kad vairs gadās kāds dzejolīts vācu valodā; ja ir, tad gan tikai tulkojumi. Arī krieviski un itāliski nekas negadās, visu pārņēmusi vienīgā latviešu valoda un valda kā vienvaldniece arī šinīs tik republikāniskos laikos.
Pašā pēdējā laikā tiku pamudināts uz savu latvisko dzeju tulkošanu vāciski, kad bija jāizlaiž latviešu liriķu grāmata vācu valodā: «Lettische Lyrik». Tad arī A. Gulbis projektēja izdot atsevišķu manu dzeju krājumu vāciski; 1923. gadā tiku pie tā diezgan daudz strādājis. No šiem vāciskiem dzejoļiem neviens še netiek ievietots.
Turpretim tiek še uzņemtas desmit latviešu tautas dziesmas vācu tulkojumā; tulkojumi rakstīti emigrācijā, pirmā gadā; daļa no tautas dziesmām tulkota svinīgam gadījumam - emigrantu sarīkotam muzikāli-literāriskam vakaram par labu trūcīgiem emigrantiem 1906. gadā. Man vēl ir uzglabājusies šī vakara programma: «Programm des im Rigiblick stattfindenden lettischen musikalisch-literarischen Abends». Vakarā tika dziedātas vāciski tulkotās latviešu tautas dziesmas, tika deklamētas vāciski tulkotās latviešu dzejnieku dzejas, tika no latviešu runātājiem vācu valodā attēlota latviešu 1905. gada revolūcija un jauniesākusies kontrrevolūcija ar savām šausmīgām sodu ekspedīcijām. Runāja arī šveiciešu vācu runātāji: populārais Pflüggers un pazīstamais pedagogs un dzejnieks šveicietis Roberts Zeidels; tika deklamētas vācu brīvības dzejas, un vācu strādnieku koris dziedāja savas dziesmas. Tas bija īsts tautu brālības vakars; piedalījās arī daudz cittautiešu emigrantu. Latvieši propagandēja emigrācijā savu mūziku un dzeju revolūcijas laikā, kad dzimtenē par līdzīgu propagandu nebija ne runas.
Otra daļa tautas dziesmu tulkota arī vēl trimdas laikā. Tautas dziesma par lāču bērniem tulkota uz kāda latviešu skolotāja (ja atmiņa mani neviļ - Jirgensa) pamudinājumu, - šveiciešu berniešu bērni, kurus viņš mācīja; bija to lūguši pēc dziesmas par lāču bērniem, jo berniešos lāči ir ļoti populāri - lācis ir arī Bernes pilsētas ģerbonī, un Bernē ir slavenā lāču ala, kur vēl tagad uztura vairākus lāčus. Šai lāču uzturēšanai bernieši dod lielas dāvanas, tā ka lāči skaitās par Bernes bagātākiem pilsoņiem. - Latviešu dziesmu par lāča bērniem dzied vēl tagad berniešu bērni.

 

 

 

HUMORS

ieņem ļoti lielu vietu visā manā rakstniecības darbībā, sevišķi viņas pirmajos posmos. Jau manos jaunības dzejoļos parādās humors; un, ja arī paši pirmie dzejoļi, kādus vēl atceros no pamatskolas Grīvā, nau humoristiski, tad jau ģimnāzijā, Rīgā, liela daļa dzejoļu, varbūt pat lielākā, ir pilni zobgalības, asprātības un zināmas skepses, un kritikas.
Pirmie iespaidi un paraugi, kas veicināja šo nosvēršanos uz humora un sevišķi satīras pusi, nāk laikam no mūsu latviešu, leišu un baltkrievu tautas dziesmām. Mūsu tautas dziesmas, kuru tik daudz zināja un kuras tik bieži minēja mana māte gandrīz katrā dzīves gadījumā, - mūsu tautas dziesmas mēdz bieži aplūkot parādības ar humoru arī tad, kad šīs parādības ir itin nopietnas.
No lietaviešu tautas dziesmām man bērnībā nāca liela bagātība no Marčuļa, un dziesmu starpā bija daudz nebēdīgi un pārgalvīgi jautru ubagu dziesmu; dažas tiku uzrakstījis vēlāk no atmiņas, ģimnāzijas gados, un pāris pēcāk tika ievietotas dažādos kalendāros un ir uzņemtas arī «Nemierīgā sirdī». - Ģimnāzijas gados kopā dzīvoju pansijā ar kādu lietavieti, manu mīļo draugu Leonu Daraškeviču, kurš vēlāk tika par psihiatru. Viņš ļoti mīlēja savas leišu tautas dziesmas un viņu oriģinelo humoru.
Tēva muižās bieži bija kalpi baltkrievi; no tiem mācījos viņu elēģiskās tautas dziesmas un asprātīgās, elēģiski satīriskās paruņas un pieruņas. Apspiestām tautām ir tik savāds - pazemīgs, bet tomēr satīrisks uzskats par sevi un kungiem; tāds sērīgs un naivs humors, uz kuru nespēj ļaunoties ij ļaunākais kungs. Dziesmiņa par trim brāļiem Vasiļiem un baltkrievu dūdu-mierinātāju man bija palikusi prātā vēl līdz šim un iezagusies manās bērnības atmiņās «Saules gados». Daudz vēlāk, jau trimdā ārzemēs, biju saticies un ātri iedraudzējies ar kādu baltkrievu kā ar vecu paziņu.
Bet satīriskā dzīsliņa manī nāk no mana tēva, kuram raksturā esmu daudzkārt līdzīgs. Viņš bija visu sasniedzis ar savu spēku, sīvā cīņā pret zemi un zemes kungiem, un bija nodibinājis sev oriģinālu pasaules uzskatu, kas prata novērtēt   cilvēkus un apkārtni pēc viņu īstās vērtības; - iznākums bija, ka viņš varēja par visu smieties, visvairāk par kungiem, laicīgiem un garīgiem. Bet vecais liberālais mācītājs Svensons bija viņa draugs. Tēvs prata novērtēt ij idejas, ij cilvēkus un nebija vienpusīgs.
Tautas jokus, dažādus humoristiskus nostāstus par kungiem, čigāniem, mācītājiem, vagariem un kalpiem, un visādiem ļaudīm - tautas anekdotes - tās atkal prata nepārspējami atstāstīt mans krusttēvs Apsāns, muižturis. Mans tēvs tādas anekdotes nezināja un nestāstīja; viņš bija vairāk
satīriķis un garzobis, kurš prata cilvēkus, tiem gluži nemanot, smalkā veidā caur zobiem izvalkāt šurpu turpu. Bet savu draugu Apsānu viņš klausījās ļoti labprāt; kad Apsāns atbrauca pie mums ciemā - kas gan notika diezgan reti, jo mūsu muižas bij   attālu viena no otras, - tad visi, arī mēs, bērni, salasījāmies ap krusttēvu, kurš varēja stāstīt bez apstājas dienām cauri stāstus, vienu par otru pievilcīgākus. Žēl, ka no šīm bagātām mantām nekas nau palicis pāri. Tikai retas tautas anekdotes atcerējos un uzņēmu vēlāk «Mazos Dunduros».
Humora uzņemšanai tā es biju no visām pusēm labi  sagatavots un ģimnāzijas gados tad interesējos arī daudz par humoristiem, sevišķi klasiskiem. Kaut gan Homērs un liriķi un traģiķi - šie gan vairāk tulkojumos - man bija vistuvāki, tomēr ļoti iemīļoju Marciālu un Lukiānu, vēlāk Teofrastu. Epigramma, sevišķi ar satīrisku nokrāsu, palika man no tiem laikiem kā viena no visvairāk lietotām formām. Gandrīz visās manās dzeju grāmatās vēlāk ielaužas arī epigrammas.
No tēva mantotais un pēcāk pusneapzinīgi izkoptais satīriskais elements manā raksturā ir manā dzīvē bijis ne vien liels balsts visās grūtībās, kuru man liktens piešķīris labi  kratītu mēru, bet bijis stiprākais pretsvars arī liriskajam elementam manā raksturā. Abu maisījums ar tēva holērisko dabu būs ievirzījis dramatismā raksturu ar daudzējādām dziņām.
Pēc pirmiem māju un skolas iespaidiem universitātes gados Pēterpils brīvais un plašais miljonu pilsētas gars pārnesa savā atmosfērā. Humora paraugi še bija progresīvie krievu rakstnieki, pirmā kārtā Ščedrins-Saltikovs, asais, nesaudzīgais krievu cariskās dzīves graizītājs; kurš man bija pēc dabas vistuvāks; viņam līdzās maigākais Antons Čehovs, lielais krievu novelists un vēlāk dramatiķis, kurš tanīs gados bija vēl plaši pazīstams humorists - Čehonte un rakstīja bieži Pēterpils humoristiskos žurnālos. Gogols gan man ļoti patika, bet tomēr atstāja mazāku iespaidu - viņa episkais stils man nebija tik tuvs; tad jau man bij draugi vairāk Puškins un asais Ļermontovs.
Līdzās krieviem vērība piegriezās ar sevišķu intensivitāti angļu humoram, kur mani mīluļi tika Dikenss un amerikānietis Marks Tvens. Pie angļu humoristiem laikam biju ticis, nākot no Bairona, Šellija un Bernsa, no kuriem abi pirmie mani aizrāva ar neatvairāmu varu; Šellija spēks un smalkums mani vēl tagad apbur. Dikensu un Marku Tvenu daudz tulkojām toreiz; es biju iedomājies manus iemīļotos Dikensa «Pikviķiešus» darīt pieejamus arī latviešu publikai un sāku «Dienas Lapā» savā redakcijas laikā pasniegt tos feļetonā, bet tad lasītāji tik bargi protestēja pret tādu viņiem nodarītu pārestību, ka aši vien «Pikviķiešu» drukāšana bija jāpārtrauc. Latviešiem angļu humors bija svešs, laikam vēl tagad «Pikviķu klubs»? nau tulkots; arī Marks Tvens tikai pēdējā laikā pamazām tiek uzņemts mūsu literatūrā. Un es biju taisni iemīlējies šinī mums svešajā angļu humorā; varbūt arī mans humors tādēļ mums tik svešs. - «Mazajos Dunduros» sevišķi stipri - manāms angļu humora atskaņojums.
Franču humors man bija mazāk tuvs; labprāt lasīju Klodu Tiljē un Labrijēru; visu Rablē nemaz nepazīstu, jo fragmenti, ko lasīju, mani atbaidīja ar savu vienmuļīgo rupjumu; Moljērs man bija mīļš, arī Lesāžs. Itālietis Džuzepe Džusti man iepatikās; pirmā grāmata, ko nopirku Lugānā, bija Džusti; bet drīz vērība aizvērsās uz citu pusi.
Stiprāk un ilgāk mani ieinteresēja čeķis Neruda un vīnietis Pecls. Fricis Reiters neatstāja paliekošu iespaidu, un ar Vilhelmu Rābi iepazinos tikai daudz vēlāk. Toties Vilhelms Bušs bija un palika man kā māju draugs, vēl tagad lasu ar prieku viņu, Marku Tvenu un senos epigrammatiķus, arī Lesingu un Haugu.
Tā esmu pārstaigājis gandrīz visus humora laukus, un pēc lielās un plašās skolas man vajadzēja īsti plaši darboties kā humoristam, bet patiesībā manā darbībā humoram bija maza telpa un vēl mazāki panākumi. Lielākā daļa darbu aizgājusi   sīkumos; rakstīta viena vien komēdija, gan labi konstruēta, bet neiekonstruēta sabiedriskā dzīvē. - Nodomāts bija liels komisks eps, bet laiks aizrāvis no tā projām.
Kad tagad atskatos, kādi bijuši cēloņi šai parādībai, tad jāatgādina jau sacītais, ka mans humors palicis latviešiem svešs. Bet pašu latviešu agrākais humors palicis mums arī svešs, mēs taču esam attīstījušies, vismaz šinī ziņā, prom no sevis pašiem ne sev par labu. Mūsu humors, sevišķi tautas dziesmās, ir asi uztverošs un dziļš, un tomēr maigs - šīs īpašības tagad nau vairs mums raksturīgas, sveši iespaidi visas trīs aizēnojuši; dzīve aizbērusi dziļumu un notrulinājusi maigumu. Bet man liekas, ir iespējama, pat nojaužama atmošanās, tikai, protams, ne speciālistos, kuri, ja iet atpakaļ, tad uz alunānismu visļaunākā nozīmē. Bet es jau minēju, ka angļu humoru sāk pamazām pie mums pielaist un ciest. Varbūt.
Pēdējā laikā šad tad man vēl ir gadījušās domas par kādiem humora uzņēmumiem; gribēju rakstīt kādu komēdiju, bija runa par «Valiti», bija arī citi projekti, bet vai ir taisnība Horācijam, ka grūti nerakstīt satīras? Viņa laiks bija gan samaitāts un prasījās pēc satīras, bet bija tomēr liels laiks, - mūsu laikam to neviens nevarēs pārdrošas mest; grūti par tādu sīku vielu rakstīt satīru.
Viens no maniem neizvestiem projektiem bija - salasīt visas manas izkaisītās epigrammas kopā atsevišķā grāmatā, kur šo masu varētu apformēt pēc vēsturiskiem un vielas momentiem.
Par manu humoru ir rakstījis laikam tikai Antons Birkerts; cik tagad varu atcerēties, bija rakstiņš par to kādā Liepājas kalendārī, kad es biju vēl Castagnol'ā, apmēram ap 1910. gadu.
Lai man ļauts, kad runāju par epigrammām, aizrādīt beigās, ka mums vēl tagad ir skaists epigrammatiķis Zvārgulu Edvards, tikai mēs par maz par viņu zinām un minam.

 

 

 

MAZIE DUNDURI

iznāca klajā 1888. gada pašā sākumā. Grāmatiņa saucās «Mazie Dunduri», I. pundurs; ar moto no Marciāla epigrammām; drukāta tā bija pie M. Jakobsona, Vēverielā Nr. 5. Cenzūras piezīme bija: Дозволено цензурую - Рига, 5-го января 1888-го г.
Sacerēta «dunduru» grāmatiņa ir 1887. g. beigās; priekšvārds ar V. Buša moto ir apzīmēts: Pēteros, ziemas mēn. 20. d. 1887. g. Sacerēti «Mazie Dunduri» ir kopīgi no P. Stučkas un manis (nepareiza ir mūsu lomu sadalīšana J. Misiņa bibliogrāfijā, kur teikts, ka dzejoļi ir no Raiņa, proza no Stučkas). Lielāko daļu rakstiņu var vēl noteikt pēc piederības vienam vai otram sacerētājam, bet viena daļa paliek nenoteikta vismaz šinī izdevumā, kuru izlaižot man nebija  iespējams sazināties ar otro autoru. - Bet ir arī vairāki artiķeļi, kuri nau pieskaitāmi ne vienam, ne otram, bet ir kopēji rakstīti, vismaz koncipēti.
Šinī izdevumā uzņemti tikai tie raksti, kuri man likās nešaubāmi mans piederums; atlikti arī tie, kuri man likās cēlušies kopdarbībā: Tā «Mazie Dunduri» parādās še ne vairs pirmatnējā veidā; un, reiz jau zuda agrākais kopiespaids, tad nebija arī iemesla uzturēt agrāko iekārtojumu, kurš tam bija piemērots. Tādēļ sakārtoju atlikušo materiālu pēc dzejas un prozas veidiem. Ja būs sajūtams vēlējums redzēt grāmatiņu pilnīgu viņas pirmatnējā formā un nebūs šķēršļu, varbūt viņa arī tā parādīsies; vēsturiska interese gan būtu.
Bet, ja arī būtu atjaunots pirmā izdevuma iespiestais veids, tad tā tomēr vēl nebūtu «Mazo Dunduru» grāmatiņa, kā tā bija domāta un iesniegta cenzūrai. Cenzors bija tik neganti izpludinājis sarkano tinti pa mazo brošūrīti, ka no grāmatiņas bija atlikusi sveika tikai trešā daļa, pilnas divas daļas bija izstrīpotas. Dažu ko lūkojām glābt tādā veidā, ka nodevām cenzēto eksemplāru Fr. Bergmanim, lai tas strīpoto uzņemtu «Dienas Lapā»; bet arī šim mēģinājumam bija maz panākumu, jo nežēlīgais sarkanais zīmuls strādāja ļoti nopietni iznīcības darbu. Tagad, šķirstot vecos «Dienas Lapas» gada gājumus, uzgāju gan daudzus pārdrukājumus no «Maziem Dunduriem», bet tikai pāris strīpoto. Tos tad ievietoju šinī izdevumā, piem., «No galējas Malienas».
Še ievietoju arī vienu «M. Dunduros» neuzņemtu senu tautas anekdoti «Kurš māk labāk melot?». Man tā interesanta tanī ziņā, ka, pēc rokraksta spriežot, ir rakstīta ļoti agrā laikā, varbūt pat manos ģimnāzijas gados, un rāda, ka jau toreiz biju gatavojies uz tautas anekdotu krāšanu, ko daudz vēlāk pa daļai izvedu «M. Dunduros», t. i., jau studenta gados.
Mūsu cienītais psihologs un tautas gara mantu jauns krājējs P. Birkerts šogad izlaida mazu, bet ļoti interesantu grāmatiņu, kurā sakrājis vairāk simtu latviešu tautas anekdotu. Tas ir jauns, pie mums vēl nepiekopts folklora krāšanas veids; uz grāmatiņu griežama nopietna vērība tiklab no zinātnieku, kā arī vispār lasītāju puses, jo šie mūsu tautas nostāsti lasās kā pievilcīgākās anekdotes. Autors priekšvārdā aizrāda uz manu mēģinājumu «Mazos Dunduros» krāt tautas anekdotes, un man še jāaizrāda ne vien uz augšējās rindiņās minēto, bet arī uz maniem plāniem studenta gados un daudz vēlāk - jau Castagnola's trimdā - izdot līdzīgu krājumu, kāds nu parādījies no P. Birkerta. Man bija liels prieks, ka nu neaiziet postā viens veids no mūsu tautas gara mantām un arī ka mani agrie nodomi par tādu krājumu nau bijuši aplami.
Lai man ir atļauts še atgādināt, ka vēl tautā stāsta dažādas senlaiku anekdotes par kungiem, vagariem, čigāniem un mācītājiem; bet jau retāk un retāk gadās tādu anekdotu labi atstāstītāji. Man bija gadījums trimdā, Šveicē, kādā Bernes emigrantu sapulcē dzirdēt ļoti daiļrunīgu anekdotu atstāstītāju par seniem mācītājiem; mēs, visi klausītāji, locījāmies no smiekliem. Bet uzrakstīti šie nostāsti netika, kaut gan toreiz daudzi apņēmās to darīt. Varbūt jel šīs rindiņas pamudinātu kādu glābt šo skaisto tautas mantu. -
Citas tautas gan prot ļoti cienīt savas folkloru anekdotes; daudz tiku lasījis, sevišķi «Jüddische Witze», kas arī nau nekas cits kā vecas tautas gara mantas. Daudzas no Bokačo anekdotēm ir folklors. Es nešaubos, ka anekdotes persu «tūkstots un vienā naktī» ir arī viņu tautas manta. - Dažas mūsu tautas anekdotes ir ietikušas mūsu pasaku un teiku krājumos un tā glābušās no iznīcības.
«Mazajos Dunduros»» ir noskaņas ne vien no šī tautas humora; stipri dzirdami Marka Tvena amerikāniskie smiekli, sevišķi t. s. otrajā redaktorā. Ne velti abi sacerētāji tika drīz vien ij par pirmiem redaktoriem, neaizmirsdami arī tad tipisko «otrā redaktora» figūru. Vilhelma Buša jautrais sejs parādās paša priekšvārda pašā priekšgalā; Bušam gan nekad nebūtu ienācis prātā, ka viņa vārds būs kādreiz jānoslēpj aiz W. burta - cenzūras politikas dēļ. Bet tanī laikā svētulīgais Bušs (latv. grāmatizdevējs arī) bija persona, kuru apsargāja cenzors ar sarkanu zīmuli. -
Pat senie grieķi un romieši bija celti augšā, lai nāktu par ceļa vadoņiem latviešu topošam jaunajam humoram. Lukiānam un Marciālam bija ierādīta goda vieta «M. Dunduros». Ideja bija toreiz tiešām: kopot visus humorus, laist klajā brīvi pēc Herdera jaunas Stimmen der Völker, tikai ne in Liedern, bet in Humoren, «tautas balsis ne dziesmās, bet smieklos». Un fantāzija bij, ka mūsu tautas humors visu tautu humora vidū celsies uz jaunu brīvu lidojumu. Tās divas daļas cenzūras izkauto dunduru būtu gaišāk parādījušas šo domāto ideju.
«Mazo Dunduru» humora grāmatā varbūt dažam labam būs savādi izlicies sastapt tik daudz skaidras lirikas un vēl tulkotās. Man tas tagad tik pierāda, kāds neparasts uzskats man toreiz bija uz humoru, kura lidojums bij tik tuvs poēzijai; humors man būs bijis pacelšanās pār apkārtējo pasauli tanīs pašās sfērās, kurp laižas arī poēzija; abi vēl nebūs bijuši galīgi nošķīrušies. Tik tagad īsti sāku mācīties saprast, ka humors var būt ne vien debešķa, bet arī zemiska rakstura.
A p   «M a z a j i e m   D u n d u r i e m». Šinī izdevumā «Mazo Dunduru» tekstam pievienoju arī mazu nodaļu «A p   M a z a j i e m    D u n d u r i e m», kur ievietotas kritikas par grāmatiņu un polemikas, kādas tā toreiz sacēla mūsu presē. «M a z o   D u n d u r u» klajā nākšana toreiz bija notikums, jo pirmo reizi parādījās satīrisks uzskats uz mūsu pašu latviešu lietām; kamēr līdz tam visa satīra bija vērsusies tikai pret vāciem un viņu kundzību. Diemžēl nevaru še ievietot pretinieku uzbrukumus «M. Dunduriem».
«M a z o   D u n d u r u   l a i k a  a t s k a ņ a s» tiek arī pieslēgtas «Mazo Dunduru» grāmatai. Atskaņās ir uzņemts tikai viens raksts, kurš parādījās «Dienas Lapā» tanī pat gadā kā «M. Dunduri», bet nebija bijis rakstīts «Dunduriem». Stils šinī rakstā ir tas pats «M. D.» stils un atgādina Marka Tvena figūru, pārceltu mūsu apstākļos. «Neapmierinātais lasītājs» ir tipisks tam laikam; tikai idealizēts; tas bija kā radīts «stāvošai figūrai», bet nau ticis vēlāk izlietots.
«Neapmierinātais lasītājs» parakstījies par «Bezdarbi», kāds toreiz tiešām bija sacerētājs, jo augstskola bija nupat nobeigta, bet nebija vēl iesākta darbība Viļņas apgabaltiesā un pavaļas kādi pāris mēneši tika pavadīti Rīgā, «Neapmierinātais lasītājs» varēja toreiz saukties ar lielāku tiesību par «apmierinātu rakstītāju», kas tam vēlāk vairs reti gadījies dzīvē.
Aizrādu, ka piezīmes zem teksta, kas rakstītas šim izdevumam, apzīmētas ar burtu R. Agrākā izdevuma piezīmes dažādi parakstītas.

 

 

 

APDZIEDĀŠANAS DZIESMAS

tika izlaistas klajā 1888. gadā, vēlā rudenī; uz grāmatiņas atzīmēts 1889. gads, Rīgā; drukāta tā Bisnieka un Šneidersa drukātavā, Pauluči un Arķitektu ielu stūri, Nr. 15. Cenzūras piezīme saka: «Дозволено цензурую: Рига; 28 ноябра 1888 г.»
J. Misiņa un P. Ērmaņa bibliogrāfija, kura ir tik eksakta un pilnīga un pie kuras datiem arī es vienmēr esmu pieturējies, daudzreiz nevarēdams nekur citur dabūt pareizus datus, še ir pielaidusi drukas kļūdu un apdziedāšanas dziesmas nosaukusi par «apsveikšanas dziesmām». Tā ir vienīgā kļūda, cik es, mazākais, atradis, un, ja man kādreiz būtu jāpelna maize kā korektoram, tad es to nostādītu par savu labāko rekomendāciju: es atradis kļūdu pat Misiņa bibliogrāfijā.
«Apdziedāšanas dziesmām» priekšvārdā teikts, ka tās rakstītas Jasēnos, veļu laikā, 1888. gadā; kā dziesmu sakrājējs minēts «Jāns Jasēnu Plikšis». - Veļu laiks pēc agrākās terminoloģijas bija oktobra mēnesis; novembris bija zemlikas mēnesis; tagad tādi nosaukumi izliekas svešādi, kaut gan lietavieši vēl tagad lieto savus senos mēnešu vārdus.
Sacerētas tika apdziedāšanas dziesmas pa lielākai daļai Vasiļevā un Jasmuižā, Latgalē, bet kāda daļa radusies arī Rīgā, - visas tanī jautrajā pavaļas laikā, kad pēc universitātes beigšanas kādu pusgadu pavadīju tēva muižā un ciemojos arī Rīgā. Tā laika jautrība un bezbēdība atspoguļojas gaiši grāmatiņā, par kuru jautrākas es laikam neesmu vairs rakstījis. Dante gan saka, ka neesot lielāku sāpju, atcerēties bēdās bijušu prieku, bet vai agrs prieks kā tāļa saule nesilda arī vēlās bēdās? Potifers saka par jaunību: «Vai jaunās dienas nau tev iepriekšalga? Tas zelt' un kristāltrauks ar ziediem piebērts.»
Rīgā jautrā pulciņā būs radušies laikam arī tie pantiņi, kuri parakstīti ar dažādiem burtiem kā ne mani. Burts «W» un «W. J.» laikam apzīmēs Jāni Vidiņu, manu mīļu studiju kolēģi Pēterpilī, vēlāk manu pastāvīgo līdzstrādnieku, «otro redaktoru», kad es biju «Dienas Lapā» pirmais redaktors. Ko apzīmē burti «B» un «B. W.», es vairs nezinu, varbūt Birznieku Pēteri, tas tad būtu Stučka, vai Bergmani?
Viegli ironiskais priekšvārds min dziesmas, kas vēstulēs piesūtītas, bet par tādām vairs neko neatceros. Es atceros turpretī citu ko: kā es pa Vasiļevas laukiem staigāju un kā visur atradu pa mazam vieglam pantiņam, kā no mātes pierunām ierosinājos un beigās braucu uz Rīgu ar gatavu mazu grāmatiņu.
Arī to vēl atceros, ka aiznesu cenzoram, vecajam Rupertam, savu manuskriptu un pēc ne visai ilga laika dabūju to atpakaļ ar samērā ļoti maz strīpojumiem; - man jau vēl bija prātā, ka no «Mazajiem Dunduriem» cenzors bija atstājis sveiku tikai trešo daļu. Cenzors, kā no runas varēju nomanīt, nebija nekā sapratis no apslēptās ironijas un satīras un bija grāmatiņu noturējis par īstu tautas dziesmu krājumu; cara pantiņi bija arī ieguvuši viņa patiku.
Man tad palicis atmiņā arī mans ceļojums pie izdevēja Pētera Bērziņa Suvorova ielā, kur man par manuskriptu solīja piecus rubļus. Tagad redzu, ka izdevējs grāmatiņā nau minēts un ir piezīmēts tikai, ka tā iespiesta Bisnieka drukātavā, - laikam tad būšu atdevis «apdziedamās dziesmas» Bisniekam par velti, jo maksāt viņš tā kā tā nemaksāja.
Tad tikai vēl atceros, ka, būdams jau Viļņā par sekretāru, saņēmu no mājām paciņu ar desmit eksemplāriem «Apdziedāšanas dziesmām» un māsas vēstuli, kurā viņa ļoti brīnījās, ka es sarakstījis un izdevis tādas dziesmas. Mājeniekiem nebija ne jausmas par manu dzejnieka karjeru, no kuras toreiz tik ļoti kaunējos. Bet es, grāmatiņu saņemdams, ļoti raudāju, - par ko īsti? nezinu tagad pateikt; laikam gan pirmo reizi apzinājos, ka esmu ticis par dzejnieku, un instinktīvi paredzēju, ka tā ir liela nelaime, ka dzejniekam būt nozīmē nelaimīgam būt.
Jāmin, ka manas apdziedamās dziesmas vēl vienu reizi atgādināja man par savu eksistenci - laikam gan nekad nedzirdētā, nevarbūtīgā gadījumā - sakarā ar cara žandarmēriju! Kad pirmo reizi Paņevežā soc. demokrātu prāvā izkratīja mani un manu dzīvokli, tad žandarmu rotmistrs pārmetoši man pierādīja, ka es taču esot jau senāk saņēmis nelegālas literatūras sūtījumus un stāvējis sadarbībā ar grāmatu kontrbandu, - tā kontrbanda bija 10 eksemplāri apdziedamo dziesmu! Un pierādījums bija - manas māsas vēstule, kurā viņa man ziņoja par šo sūtījumu; šī vēstule bija saplēsta, un man lika priekšā тридцать два куска - trīsdesmit divus gabaliņus papīra, - vai es tos atzīstot par man rakstītiem. Es nevarēju liegties un stipri smējos. - Tā manas apdziedamās dziesmas lika man vienu reizi stipri raudāt un otru reizi stipri smieties, - ko var vairāk prasīt no sava gara ražojuma? Pēc tam tās manām acīm izzuda.
«Apdziedāšanas dziesmām» tiek klāt pielikta garāka rinda paskaidrojumu, kuri tagadējiem lasītājiem būs tā kā mīklu minējumi. šai paaudzei visi grāmatiņā minētie notikumi un norādījumi uz personām būs gluži sveši un nesaprotami - vecais laiks tik ļoti pagājis, ka laikam nepietiks pat ar šiem paskaidrojumiem un būtu bijis vajadzīgs atsevišķs garāks raksts par toreizi, bet tāds man šobrīd nau iespējams.
«A p   «A p d z i e d ā š a n a s   d z i e s m ā m»»,    k r i t i k a s   u n   p o l e m i k a s   top še pievienotas kā atsevišķa nodaļiņa; uzņemta te tikai kritika «Dienās Lapā»; polemikas raksti no «Balt. Vēstneša» puses tagad nebija man īsā laikā sadabonami. «Apdzied. dziesmām» žēl par to ne bez iemesla, - bet laimīgs jau nekad nau prieks.

 

 

 

SEPTIŅI MALĒNIEŠI

bija domāti kā epus, kuram ņemti par vielu tautas daudzie nostāsti par dažādiem tautā bieži sastopamiem tipiem, visvairāk jocīgiem un uzkrītošiem ar izcilus savādībām. Tauta šīs savādības bija asi uztvērusi un attēlojusi pa lielākai daļai anekdotu veidā, nevis aprakstot, bet liekot darboties iezīmētiem tipiem.

Ko gan visu nestāstīja:
Gan par kungiem, mācītājiem;
Muļķiem, dzērājiem un sliņķiem,
Čigāniem un dienaszagļiem.

Par tād[u] tautas anekdotu krājumiem biju jau minējis Kopotu rakstu X sējumā humora nodaļā (56. lpp.) un sevišķi aizrādījis uz Pēteri Birkertu kā šī folklora veida krājēju. P. Birkerts savā grāmatā «Latvju tautas anekdotes» (izdotas no L. Neimaņa, Jelgavā, 1925. g. kā «Skolu folklors») savācis trīssimts anekdotes un satura rādītājā uzskaita vēl, ka tās nodarbojas ar jokiem par bērniem, dažādām savādībām runā, fiziskiem un morāliskiem trūkumiem: muļķību, uzpūtību, skopumu u. t. l., smejas par precībām un preciniekiem, neveikļiem no laukiem, kas iebraukuši Rīgā, par vāciem un skalu vāciem, krieviem, žīdiem un, protams, čigāniem, lielkungiem, mācītājiem un vagariem. P. Birkertam krājumā esot ap 2000 anekdotu, - mūsu tauta plaši attēlojusi reālo dzīvi savās nerakstītās gara mantās tanī laikā, kad vēl rakstītā literatūra bija nespēcīga un nevarēja uzņemties šo lielo uzdevumu.
Savā laikā tiku arī es krājis tautas anekdotes (vēl tagad man ir burtnīca ar virsrakstu «Latviešu joki»), bet ne tikai un ne tik daudz ar nolūku izdot krāto grāmatā, kā ņemt tautas doto bagātību par vielu un apstrādāt to episkā tēlojumā.
Domas par komisku epu ir bijušas man vairākkārt.
Kop. rakstu X sējumā, 154. un 155. lappusē, ir minēts projekts par komisku epu «Pērkoņa ceļojums»; tas attiecas uz ļoti agriem laikiem, varbūt pat ģimnāzijas gadiem. Tanīs pat gados bija arī citi plāni par komisku epu: komiska varoņa brauciens no Latgales, no Daugavpils apkārtnes, uz Rīgas «dziedamiem svētkiem» 1888. gadā. Laikam šis Latgales ceļotāja projekts ir vecāks par «Pērkoņa ceļojumu», kurš varētu būt pat ierosināts no pirm[ē]jā.
«Brauciens uz Dziesmu svētkiem» ir uzmests plānā, kurš man vēl uzglabājies pa daļai. Ir vēl labs skaits atzīmju, uzrakstītu anekdotu, humoristisku vārdu un teikumu, kādi tiek lietoti Daugavpils apkārtnē; ir pat pāris manu zīmējumu, kuri būtu iederējuši viņa «brauciena» aprakstā; apraksts būtu bijis paša autora ilustrēts. Izvestu gatavu skatu «braucienam» vairs neatrodu vecos rokrakstos; ir tikai nedaudzi dzejoļi, kas būtu tur ievietojami.
Tagad, kad radies plāns par tautas anekdotu izmantošanu komiskā epā, daudz kas uznirst no abiem agrākiem; epu projektiem, sevišķi no «latgalieša brauciena». Tautas anekdotes arī viņā būtu tikušas izmantotas. Senie nodomi pārgrozītā veidā prasās jaunajā projektā. Un, kur senāk bija domājis ceļot uz Dziesmu svētkiem viens klenderis - latgalietis, tur tagad to pašu ceļojumu taisās uzņemties «septiņi malēnieši», starp tiem tomēr arī tas viens klenders latgalietis, izbijis latgalietis, kurš nu parādās kā iniciators - ierosinātājs braucienam uz Rīgu un uz kopējiem latviešu dziesmu svētkiem, lai saistītu pie latviešu lietas arī cit[a]s tautas brāļus un cittautiešus, līdziemītniekus. Mums vēl nau vispār lietojama vārda šiem līdziemītniekiem, kuri, kaut gan nau latvieši, bet ir Latvijas pilsoņi - latvijieši.
Viena no galvenām personām domātā komiskā epā būtu latgalietis, naivais Odums-Adams no Vucanu mājām. Vecais Vucans ir jau man sena paziņa no «Mazo Dunduru» laikiem un domāts kā stāvoša persona līdzās vecajam Brencim un Žvingulim; «Mazajos Dunduros» bija publicēta Vucana vēstule Brencim. Vecā draudzība un radniecība būtu nodomātā komiskā epā atjaunota. Odums, Vucana dēls, tiktu sūtīts uz Rīgu nostiprināt radniecības saites. «Septiņi malēnieši» parādās bērnu   ž u r n ā l ā   «J a u n a i s   C ī r u l ī t i s», N r. 7-9.
«Septiņi malēnieši» še gan tiek doti tikai kā fragments, bet man ir cerības, ka viņu nostāsti varēs tikt turpināti, -

Kaut vēl būtu krusttēvs Apsāns,
Tas gan skaistāk izstāstītu, -
Tagad ņemiet šo par labu,
Tālu atbalsi no smiekliem.

 

 

 

HUMORS LAIKRAKSTOS

izsakās daudzās humoristiskās piezīmēs, prozā un dzejā, epigrammās, garākos dzejojumos un tēlojumos un visāda, ļoti dažāda veida izplūdumos; humors jau mīl kā Protejs rādīties visādos veidos.
Pa laikrakstiem izkaisītie rakstiņi nekad nau kopā sakrāti bijuši; bija gan nodoms, par kuru augšāk minēts un kurš vēl tagad pastāv: dot visu epigrammu kopojumu, bet, kad tas tiks izvests, nevar tagad noredzēt. Bija arī cits nodoms: tos humora rakstus, kuri parādījās kādā cīņas gadījumā un atbalstīja polemikas, pievienot attiecīgiem cīņas rakstiem; bet arī šis nodoms nebija šoreiz izvedams.
Liela daļa epigrammatisku un satīrisku rakstiņu, kuriem bija vispārējs raksturs un kuri nebija saistīti pie kāda sevišķa gadījuma vai pie kādas polemikas, - uzņemti dzeju krājumos, kad bija iepriekš iespiesti kādā laikrakstā. Tas attiecas īpaši uz sentencēm un maksimām. Tomēr daudzi sīki pantiņi būs palikuši nevienā krājumā, arī še, neuzņemti; grūti tos sameklēt.
Raksturīgi šim humoram, ka tas nau mīlējis rādīties pastāvīgi un kārtīgi, bet te paspīdējis, te atkal uz laiku it kā apdzisis ārēji, kaut gan iekšēji vienmēr turpinājis degt. Tāda humora īpašnieks nekad nevar būt par profesionālu humoristu pēc amata; viņā humors gan var visbiežāk atmosties cīņas laikos, kad ir cienīgs pretinieks, pret kuru vērts griezt savas bultas.
Humors un komiskais elements manos rakstos bija jau raksturots augšā; laikrakstos un it īpaši še uzņemtos paraugos tas parādās visvairāk no satīriskās un ironiskās, ne no humoristiskās puses, jo tas rotaļojies cīņas laikmetos. Vēl asāku raksturu pieņem humors 1905. g. un sekojošos cariskās un baroniskās reakcijas gados; tas koncentrējas ap «Virpuļiem» un tiek tur apskatīts.
Puslīdz visos progresīvos laikrakstos atrodas pa pantiņam, bet visvairāk gan mans humors būs rādījies «Dienas Lapā», «Mājas Viesī» un «Pēterburgas Avīzēs», un daudzajos izdevumos ap 1905. g. un pēc tam. - Mans humors «Dienas Lapā»» «jaunās strāvas» laikā netiek še uzņemts, bet tiks ievietots citu tā laika rakstu kopējā izdevumā.
Epigrammas un humoristiskās piezīmes še vispirms kopotas ap «C ī ņ u   p a r   j a u n o   l a t v i e š u   v a l o d u   u n   p a r   l i t e r a t ū r a s   f o n d u». Šīs cīņas notika ap 1897. un 1898. g. un tika vestas «Mājas Viesī» pret «Balt. Vēstneša», «Tēvijas», «Austruma» u. c. uzbrukumiem rakstniekiem un sevišķi progresīvākiem rakstniekiem - Ādolfam Alunānam, Rūdolfam Blaumanim, Aspazijai, Dr. phil. P. Zālītim, «Fausta» tulkotājam u. c. Uzbrucējos izcēlās Puriņu Klāvs un Dravnieks no «Balt. Vēstneša», Graudiņš no «Tēvijas» un pazīstamais valodnieks Mīlenbahs; viņu nopelni tika atzīti, bet viņu uzmācība un vadošās lomas tika noraidītas. Vājās vietas bija: «Fausta» tulkotājam jauninājumi valodā, Dr. phil. P. Zālītim viņa toreizējs ārzemju doktora tituls, bet Puriņu Klāvam - viņa «mūžīgā studentība», «skolas nebeigšana» un viņa lugas; Dravniekam viņa notulkotā konversācijas vārdnīca; Mīlenbaham viņa neiecietība pret jauno valodu. - Literatūras fonds toreiz gribēja pabalstīt mūsu rakstniecību un tai piespriest līdzekļus arī no zinību komisijas, kura pabalstīja tikai studentus, sevišķi korporeļus; un jau toreiz valdošais uzskats bija, ka tie izlieto pabalstus ne studijām, bet izdzīvei. - Tika no mūsu pilsonības apkarota arī jaunā reālistiskā literatūra, tiklab mūsu, latviešu, kā arī vācu un tulkotā; tās bija jāaizstāv.
«A t s e v i š ķ ā s   e p i g r a m m ā s» uzņemtas tās, kuras neattiecas uz kādu sevišķu dzīves posmu; arī tās rakstītas 90. gadu beigās un sekošos gados.
«K ā d i   r a k s t i   i r   p r a k t i s k i?» ir garāks dzejojums burleskā stilā, pus žargonā rakstīts un parodē valodnieka Mīlenbaha garos polemikas rakstus ar viņu daudzām nodaļām un panodaļām; raksts attiecas uz «Fausta» polemikas laikiem.
«M o d e r n u   ģ ē n i j u   l ī g o j u m s»   ir atskaņa no cīņas. pret diletantismu dekadencē mūsu rakstniecībā; dekadence pie mums nāca kā pretspars pret reālismu un revolūcijas laiku dzeju un iegāja otrā ekstrēmā.
«B a l t i e š i e m» veltījums bija iespiests «Pēterburgas Avīzēs» tāpat kā «Modernu ģēniju līgojums» tanī laikā, kad Rūd. Blaumanis rediģēja tur feļetonu, apm. ap 1902. gadu. Dzejolī izteiktas latviešu patstāvības jūtas tanī agrā laikā, kad tas vēl bija gluži nemoderni vai priekšmoderni. Dzejols rakstīts distihos.
Vēlāk parādās humors tikai vēl «Virpuļa» cīņā 1905. un sekojošo gadu laikā; tad pēc tam humorists vairs neaizstāvas, nau cienīgu pretnieku; darīts tiek pozitīvs darbs. Atbaidošš bija Heines piemērs: viņš izdevās negatīvā darbā, gan skaistā, bet viņš būtu daudz ko lielāku pastrādājis pozitīvi, viņš to spēja - nepabeigts palika brīnišķais - Bimini.
«P ē r k o ņ a   c e ļ o j u m s» vai «Pērkoņa viesojums», no kura še top pasniegti tikai divi mazi iesākuma fragmenti, bija domāts kā lielāks komisks epus. «Mājas Viesa Mēnešraksta» prospektos tas bija reizi vai divas reizes minēts kā darbs, kas atrodas sagatavošanā un tiks publicēts žurnālā. Bet ne reizi šis prospekta solījums no autora nau ticis izpildīts, un arī še pasniegtie fragmenti parādās klajā pirmo reizi.
Nodoms par šo komisko epu ir diezgan vecs un attiecas, spriežot pēc rokraksta, uz universitātes vai pat ģimnāzijas gadiem. Pērkons no saviem debesu tālumiem un seniem laikiem iedomājies aplūkot, kāda izskatās modernā Latvija. Ar laikiem viela vairākkārt mainījusies, ievērota gan literatūra, gan sabiedrība, bet forma palikusi tā pati un arī tagad vēl būtu izlietojama, ja būtu viela pieņemama.
Episki temati, arī ne humoristiski, šad tad man uzmākušies; daži tikuši diezgan tāli apstrādājumā, bet neviens nau galīgi izvests; minēt varētu 1905. gada tematu un vēsturisku vielu, bet plašāk ko teikt vēl par agri.

 

 

 

VIRPUĻI

tika izdoti 1907. un 1908. gadam, bet 1909. gadam sagatavotais palika rokrakstā neizdots aiz tehniskiem iemesliem. Abiem izdotiem «Virpuļiem» bija pievienoti kalendāriji ar vispārējām kalendāru ziņām, un viņi tā arī saucās par «Virpuļa» kalendāriem. Kalendārijs ieņēma vienu, pirmo, drukas loksni, tai sekoja I. 5 un II. 4 loksnes teksta ar atsevišķu virsrakstu: «J. Raiņa Virpulī». Aiz teksta bija vēl divas loksnes sludinājumu.
Grāmatiņas saucās: I. «J. Raiņa Virpuļa Kalendārs 1907. Pēterburgā. A. Gulbja apg. Druk. J. Ozols,   C ē s i s». Teksts bija citur iespiests: «Druk. Chr. Bredenfelda drukātavā,   P ē t ē r b u r g ā.» II. «J. Raiņa Virpuļa kalendārs 1908. gadam. Otrais gads. P. Jagara apgādībā, Pēterburgā». Drukāts Chr. Bredenfelda un biedru tipogrāfijā, Pēterburgā. - Abiem «Virpuļiem» vāka zīmējums, bet bez mākslinieka vārda; arī es neatceros mākslinieka.
Savā bibliogrāfijā J. Misiņa k. piezīmē pie «Virpuļiem»: «Tā kā rakstiem nau autoru parakstu, tad nevar īsti noteikt, kuri izdevēja un kuri līdzstrādnieku darbi.» Patiesībā nekādu līdzstrādnieku pie «Virpuļiem» man nau bijis; ir tikai daži ar «A.» apzīmēti dzejoji, kuri nāk no Aspazijas, un «II. Virpulī» ir viens stāstiņš: «Kredīts». Humoreska no A. Deverota, tas ir sarakstīts no A. Deglava. Viss pārējais ir mans darbs, izņemot vēl kalendāriju un sludinājumus, kur pūlējušies man nepazīstami līdzstrādnieki. Bet pašā darba būtībā, ierosinājumā uz darbu un pastāvīgā līdzdalībā, kā arvien, tā arī še man jāpateicas Aspazijai.
Bet kad «Virpuļos» man arī nau tiešu līdzstrādnieku, tad netieši tur strādājusi līdzi vai visa pasaules literatūra: diezgan daudzi ir tulkotu dzejoļu, bet gandrīz visi prozas stāstiņi ir tulkoti, un es domāju labi darījis, ievezdams mūsu literatūrā maz pazīstamus, bet pasaules literatūrā ļoti pazīstamus progresīvus rakstniekus, kā, piem., Multatuli, Ludvigu Berni, Ludvigu Tomā; arī Edgaru Po labprāt būtu propagandējis.
Vēl viena vieta jāaizrāda, kur devu vārdu pasaules literatūrai: «Saucēju balsis». Tur ievietoti teikumi no pasaules lielākiem gariem, un visi runā par labu brīvībai; personas patstāvībai, līdzīgām tiesībām, jaunai pasaules iekārtai, kas dibināta uz taisnību. Tie man visi bija liecinieki par lielās brīvības cīņas pareizību un nepieciešamību. Es nezinu, kur viņi būtu piesaukti tikuši tādiem mērķiem.
Tik tuvas attiecības ar pasaules literatūru neviens kalendārs laikam nau pielaidis un arī neviena humora grāmata; bet laikam tas taisni ir nācis par ļaunu «Virpuļiem». Parastie joku kalendāri še nebija, te bija par daudz nopietnības un par daudz literatūras; arī humora grāmatas nepanesa tik daudz smaguma. - Un pats « Virpuļa» humors, vai tas bija piemērots publikas prasībām? - Arī par daudz literārisks.
Pēc šī literāriskā rakstura «Virpuļi» stāv vistuvāk «Mazajiem Dunduriem», kuri arī gribēja apņemt vispasaules humoru. Tikai «Virpuļos» nebija kā pretsvara tā tautas humora, kurš ieņem tik redzamu vietu «Maz. Dunduros». Arī pats «Virpuļa»» humors nau vairs tik jautrs un piemīlīgs kā «Mazos Dunduros», nele vēl «Apdziedāšanas dziesmās».
Bija pats niknākais laiks, kad tika rakstīti «Virpuļi», - cariskā un baroniskā reakcija sasniedza savu augstāko varmācības pakāpi, viņas upuri skaitījās ne vairs simtos, bet tūkstošos; zemnieku mājas tika nodedzinātas; zemnieki, kas bij palikuši parādā baroniem nomas naudas tika vajāti; revolucionārā kustība tika asinīs noslāpēta, atriebšanās bija ilga un pamatīga. - Pret šādu pretnieku, kam cilvēcībā bija sveša, gāja «Virpuļi» ar savu humoru. Vai šis humors varēja būt maigs? Vai šinī cīņā varēja citādi uzvarēt kā vien ar visasākiem un visaugstākiem garīgiem ieročiem? Vai varēja saukt palīgā citādus spēkus kā vien visaugstākos cilvēces garus, kas liecinātu par cilvēces visaugstākām tiesībām? Tas bija visaugstākais gara starptautiskums, uz kuru tika liktas cerības nomocītās tautas vārdā. Cerība nau atstājusi kaunā, un arī nākotnē nau citas cerības kā šis; glābs garu starptautiskums un cilvēcība.
Kritikai un publikai «Virpuļi» nepatika, kā jau augšā aizrādīts, kritikai tie bija par asiem, publikai par literāriskiem. Tomēr abi izdevumi tika pilnīgi izpirkti. Tad rakstīju vēl trešo izdevumu un nobeidzu to galīgi, bet izrādījās, ka mans otrais izdevējs man maksāt nebija ar mieru; es tikko izdabūju honorāru Aug. Deglavam par viņa stāstiņu. Par trešo izdevumu arī nebija paredzama maksa, un tā tas palika rokrakstā. Man vēlāk paskaidroja, ka 1908. g. reakcija jau bijusi tikusi tik stipra, ka izdevēji negribējuši uzņemties risku izdot grāmatu, kuru varētu konfiscēt; ja jau riskējuši, tad vismaz nemaksājuši honorārus. Izskaidrojums bija pieņemams, bet darbs tādos apstākļos man nebij pieņemams.
Paskaidrojumus pie atsevišķiem faktiem un epizodēm «Virpuļos» neesmu devis tā kā pie «Maz. Dunduriem», «Apdziedāšanas dziesmām» un pie «Humora laikrakstos»; es ceru, ka 1905. gads un reakcija, kas tam sekoja, būs vēl pietiekoši dzīvā atmiņā. Fakti arī ir tik briesmīgi, ka vēl pēc divdesmit gadiem ne labprāt viņus pieminam.
Tā kā «Virpuļi» aši bija izpirkti un nedabūjami, tad liela daļa dzejoļu tika vēlāk pārdrukāta manās dzeju grāmatās; tie tad šinī izdevumā netika vairs uzņemti; tāpat netika uzņemts A. Deglava stāsts un arī Aspazijas dzejoļi, kur viņi nebija taisni nepieciešami, lai uzturētu kolorītu. Garākie tulkojumi tāpat palika ārpusē.
Kāda bij sajūta «Virpuļa» izdevējam tanīs gados, rāda daži pantu dāvājumi draugiem, kam piesūtītas «Virpuļa» grāmatiņas. Vienā dāvājumā ir teikts:

Dienas, nedēļas, mēnešus,
Debess zīmes un saulgriežus,
Aukstumu, karstumu, slapdraņķi,
Jautrus brīžus un saulgozi,
Laiku, kad art un kad sēšanu sākt,
Laiku, kad pļaut un labību vākt,
Visus tos laikus mums kalendris rāda.
Trūkst tikai tāda,
Kad mājās mums nākt.

Nebija mums, emigrantiem, toreiz ne mazākās izredzes uz atgriešanos mājās, un tomēr visas intereses bija tur, - Otrs novēlējums rāda, kad kalendāris rakstīts:

Lietus laikā šis kalendris taisīts,
Lietus ar negaisu maisīts, -
Es Jums to nododu nedroši:
Lai laiks Jums ir labāks par kalendri!

Jā, lai mums visiem laiki ir labāki par šinī grāmatā tēlotiem!
Jāpiezīmē, ka V. Zeltiņa še ievietotais vāka zīmējums nau bijis domāts «Virpuļa» kalendāram, bet kādam humoristiskam laikrakstam «Virpulim», kuru mēs abi gribējām izdot vēl 1905. gadā. Šim laikrakstam V. Zeltiņš bija arī zīmējis dažas karikatūras, kuras 1906. gadā bija palikušas
Rīgā un pazudušas. Zīmējums ir raksturīgs tam laikam un māksliniekam.

 

 

 

NEMIERĪGA SIRDS

Grāmata iznāca 1921. g., komanditsabiedrības «Daile un Darbs»» apgādē. Sakopoti dzejoļi Torņakalnā, bet sacerēti ļoti dažādos laikos, gandrīz pa visu rakstniecības gaitu, uzlasot ceļmalā svešumā ziedus, no kuru piemiņas bija grūti šķirties.
Ideja par šai līdzīgu grāmatu cēlusies jau ļoti sen, pašos bērnības gados, kad kā neaptverama smaršojoša un krāsās žiboša prērija sāka atvērties jaunai sirdij pasaules dzeja dažādo daudzo tautu valodās. Tad pārsteidza kā uzbrukums Herdera leģions: «Tautu balsis dziesmās». Mūsu un lietaviešu un baltkrievu tautas dziesmas izgāja skanēdamas pretī. Visa mana bērnība pilna brīnišķu skaņu un krāsu; visa peldējās kā lielā dzejas jūrā. Kad jaunā būtne lūkoja pacelt arī savu balsi, tā drīz jutās, it kā viņai elpa aizrautos no skaistuma un būtu tik jāklausās tūkstots gadus. Tā pasakā tas puisīts klausījās balto putniņu un aizmirsa sevi trīssimts gadus. Atjēgdamies tas laimīgais sakrita par pelnu kopiņu. Mums nebij ļauts atjēgties tik pilnīgi.
Jaunībai plāni bij fantastiski lieli un, spoži; viņai vajadzēja pietikt ar fantāziju vien. Vismazākais un reālākais, jo visvieglāk izvedamais no visiem plāniem bija arī neizvedams: - «tautas balsīm dziesmās» likt atskanēt arī latviski. Nebija toreiz intereses par lielo dzeju; vai viņa tagad ir, neesmu manījis; arī nemierīgā sirds nau manījusi. Uz vēl mazākiem plāniem nekā šie vajadzēja sašaurināties šai grāmatiņai.
«Nemierīga sirds» salasīja vienu otru tautas dzeju, liriku un epiku no seniem laikiem un līdzās arī senāku un jaunāku mākslas dzeju, nelūkojot ne sistematizēt, tie šablonizēt. «N. s.» grib tikai drusku pavērt pirtiņas vējlodziņu un pamest skatu uz ārpasauli: cik tā ir brīnišķi dažāda un bagāta.
Šinī izdevumā no jauna uzņemta kāda Nīčes dziesma, kas iespiesta jau 1899. g. «Dienas Lapā», un somu Kārlo Kramsa dziesma par somu tautas varoni zemnieku Ilku. Somu dramatiķa Jerviluoma luga par «ziemeļnieku varoņiem» atradusi pie mums dzīvu atbalsi kā savēja, un, es ceru, arī viņu varonīgais Ilka būs mums mīļš.
Atsevišķā grāmatā iznāks vācu pašas jaunākās, pēckara, lirikas izlase, no kuras daži dzejoļi iespiesti laikrakstos.
«Dziesmas no visas pasaules» uzņemtas še starp paša dzeju grāmatām: viņas man tik tuvas jau kopš bērnības, es vēlētos viņas darīt arī par mūsējām un ievest mūs Herdera dziesmu starptautībā. «Nemierīga sirds» būtu ciemakukuls, pārvests no svešām zemēm, lai līdzi skanētu dziesmām, kas jau ietrīsējušas dzimtā zemē pēc garās trimdas; lai visas pasauls dziesmas noslēgtu mūsu dziesmu rindu
skaistumā un lielumā. Dziesmās nemierīgi trīs visas pasaules sirds.

 

 

 

SVEIKA, BRĪVĀ LATVIJA!

Dzejas izdotas 1919. gadā, kā atzīmēts pašā grāmatā; rakstītas viņas Castagnol'a jau 1918. g. un vēl agrāk gaidās uz Latvijas patstāvību un brīvību. Tā viņas pieder vēl pie trimdas dzejām, bet viss viņu saturs ir pilns domu par atgriešanos mājās, par māju dzīvi; par pēdējām cīņām un priekšā stāvošiem uzdevumiem un darbiem. Dvēsele nedzīvo vairs trimdas dzīvi, bet visa viņas būtne izgaro cerības un ilgas, un jauno, nākošo dzīvi - neatkarībā un brīvībā; viņas dzejas iekšēji nau vairs trimdas dzejas.
Dzejas griežas pie visas tautas, bet sevišķi pie pamatšķiras kā šo valsts neatkarības un brīvības ideju nesējas, un dāvātas jaunai «Izglītības» apgādībai, kura tās tad klajā laidusi, lai savu tiesu stiprinātu cīnītāju iespējas idejiski un materiāli.
Grāmatā ir vairāki dzejoļi (12), kuri tika uzņemti arī «Daugavā», kas iznāca apmēram tai pašā laikā un kas pārplūst no tā laika gara. Še valda tas pats gars, tikai meklē sev citu izteiksmi.
Pats virsraksts grāmatai ir sveiciens, un tā viņas domas tik bieži veidojas kā sveicieni. Tas bija par iemesli, ka vēlāk, 1923., daudzi dzejoļi - sveicieni tika ievietoti prologu un sveicienu grāmatā «Mūza mājās».
Tagad še nau vairs uzņemti ne dzejoļi no «Daugavas», ne sevišķie sveicieni, kuri atrodami grāmatā «Mūza mājās», šinī III sējumā.
Pāri palikušie dzejoļi, kas še sakopoti un citādi sakārtoti, lai dod kaut vāju atspīdumu no spilgtām jūtām, kas nau gaisušas vēl tagad mūsu tautā un kas gaisdamas vilktu aizmirstībā līdzi pagātnei arī nākotni; aizmirstot savas jaunības cīņas, mēs aizmirstu savu jaunību, bet mums, jābūt mūžam jauniem, lai mūžam dzīvotu.

 

 

 

PUSIDEĀLISTS

sacerēts trimdā, Slobodskā, 1901. gadā. Sākums idejai sniedzas atpakaļ līdz 1897. gadam, manam cietuma laikam Rīgā, kad es Jaunavas ielā izbaudīju ieslodzīšanu - visneģēlīgāko no visām man piešķirtām. Gandrīz neiespējamo varēja panest un pārvarēt laikam tikai ar humoru, un, labsirdīgi smiedamies par saviem mīļiem tautiešiem - cita nekā jautra tiešām nebija cietumā -, smiedamies aizmirsu savu apkārtni. Nopietnais Fausts man gan arī stāvēja sargādams klāt un būs klusībā pavīpsnājis par mūsu Andēlu, kurš gan ne gudrāks, bet dziļāks par viņa Vāgneri. Jāsaka, ka Andēlam jau ir augsti radi - krusttēvi: viņš sākumā bija nosaukts dona Kihota, augstdzimuša muižnieka, vārdā; par «pusideālistu» viņš pārdēvēts tikai vēlāk.
Viela «Pusideālistam» vēl vecāka, no pirmcietuma, no maniem redakcijas gadiem; un viņu varētu saukt par «patiesu notikumu»: patiesi bija 90. gadu vidū vēl kāds «tautiets», inteliģents, laikam skolotājs, un saucās laikam Fridrihsons, kurš gluži nopietni propagandēja arī presē, ka vajagot braukt nekaltiem riteņiem, lai veicinātu «tautību», t. i., mūsu nacionālo īpatnību. Tikpat nopietni kāds Klusiņu Kārlis, toreiz ļoti cienīts un slavens rakstnieks, propagandēja, ka - aiz tiem pašiem nacionāliem cēliem mērķiem - vajagot ēst siderbikšus un barkšķus, ko prasot «pavārības pamatideja». Citi, ne mazāk slaveni vīri un tautieši, propagandēja vecus, fantastiskus saucamus vārdus, kuru saražoja tik daudz, ka pietika ne vien cilvēkiem, bet ij kustoņiem. Tādā fantastiskā pasaulē - nau brīnums - ka nejutu ne zemes zem kājām, ne blaktis zem salmu maisiņa.
«Pusideālists» ir vecākā no manām uzrakstītām un izdotām lugām; pirms viņas ir t1kai vai nu neizdotas, vai pat neuzrakstītas lugas. Pirmā, pa lielai daļai uzrakstītā, luga bija «Imants», kura sacerēta vēl skolas gados, vislielākā slepenībā. Ilgi man glabājās noraksts, bet pa pārdrošas vērtību gadiem viņš nozudis. Vēlāk, pirmos redaktora gados, man gadījās cita luga, no modernās dzīves: cienīts vīrs, atklātības darbinieks, ieguvis ievērojamu stāvokli sabiedrībā, atsvabinādamies no saviem jaunības ideāliem; viņš sastop savu jaunības draugu, nabadzīgu, neievērojamu skolotāju, kurš pilnam uzturējis savus ideālus un tos izved dzīvē; cienītais vīrs sabrūk. - Luga bija pilna mana neaprobežotā pesimisma; es laikam būtu no tā ar šo lugu atraisījies un visa mana dzīve būtu ņēmusi citu, gaišāku virzienu, bet: luga tika izdomāta un sacerēta līdz galam visos sīkumos - Ibsens mēdzis izdomāt līdz galam savas lugas un tad tikai tās uzrakstīt -, bet mana līdz galam izdomātā luga - netika uzrakstīta. Es tagad zinu, ka man pietrūka nervu enerģijas, es biju mazasinīgs un nervozs, bet toreiz es sevi mierināju ar to, ka pilnīgi pietiek izdomāt darbu un nevajga to uzrakstīt, jo darbs ir sevis paša redzēšana un pietiek, ka redz pats sevi, nevajga citiem redzēt. Kāds mazs šo domu pārpalikums vēl tagad ir manī dzīvs, bet es zinu tagad, ka darbs nau gatavs, pirms nau uzrakstīts, jo daudz vēl nāk klāt miesas un asins; jā, darbs nau gatavs, pirms nau klajā nācis, - jā, nau gatavs, pirms nau tautas uzņemts un pārstrādāts. Tā bij toreiz mana vientulība ar savu filozofiju, no kurām es grūti un ar sāpēm atraisījos, galīgi gan nekad.
«Pusideālista» sacerēšana ir izaicināta no gadījuma, tāpat kā jau bija ar «Uguni un nakti», kā ar «Zelta zirgu», ar «Pūt, vējiņi!» u. c. Viela ar saviem tēliem, ar savu sajūtu un nokrāsu radušies un dzīvo sen dvēselē, - ārējs gadījums izaicina viņus laukā no skaistās brīvības dzīves fantāzijā un novelk reālā dzīvē: robežās, saistībā, važās un - ak, cik bieži - nelabā sabiedrībā. Vai brīnums, ka tie tēli negribētu nemaz atstāt savu skaisto dzīvi un pāriet uz citu, neskaistu, negribētu dzimt, kā Materlinka bērnu dvēseles?
«Pusideālists?», tāpat kā «Uguns un nakts»», tika iesniegts uz kādu konkurenci, kuru bija izrakstījusi atturības biedrība «Auseklis», - cik atceros, viņa jau toreiz tā saucās. Vielai vajadzēja būt ņemtai no reālās modernās dzīves un propagandēt atturības ideju: Konkurences izsludinātāji acīmredzot bija domājuši lugu, kurā būtu tēlots žūpības posts nabagu ļaužu dzīvē; bija gaidījuši kaut ko līdzīgu G. Hauptmaņa lugai «Priekš saules lēkta», kura toreiz bija ļoti populāra; pirms un pēc viņas tādu lugu bij simtām. «pusideālists» prēmiju nedabūja, tāpat kā agrāk jau «Ug. un nakts».
Nosaukums «pusideālists» īsti dibināts uz pārpratumu, - vajadzēja lugai saukties «pusideālisti», jo pats Andēls ir īsts ideālists, tikai komisks; kamēr viņa aprindu ļaudis jau nespēj pacelties līdz ideālismam.
Izrādīts «Pusideālists» tika pirmoreiz 1903. g. Jelgavā no Ādolfa Alunāna, un kā honorārs tika saņemta un kopīgi iztukšota butele konjaka. Vairākus mēnešus agrāk tika vestas sarunas ar Duburu, tika kopīgi izstrādāts teksts skatuvei un viss sagatavots izrādei Rīgas latviešu biedrības teātrī, bet es nezinu, kamdēļ izrādes nenotika. Tāpat, es atminu, nenotika «pusideālista» izrāde Jaunajā teātrī, kur luga bija jau iestudēta, - tur izrādi piepeši aizliedza policija, jo, par nelaimi, presē bija parādījusies ziņa, ka kāda strādnieku deputācija nodomājusi apsveikt autoru. Vēlāk Jaunajā teātrī gan luga tika izrādīta un   M a r i ņ u    t ē l o j a   jaunā skaistule   T i j a   B a n g a,   vēlāk tik slavenā aktrise; Andēls bija Tautmīls-Bērziņš un ļoti labs Andēls.
Izrādēm luga tika atļauta 16. oktobrī 1902. g.
Kā grāmata «Pusideālists» iznāca gadu vēlāk ar atzīmi: Дозволено цензурую Рига. 9 сентября 1904 г.; klajā to laida A. Gulbis Pēterburgā; skaistu vāku, Latvijas birzi, bija zīmējis mākslinieks R. Pelše. Grāmata saucās: «N e v ē s t u r i s k a   joku luga trijos cēlienos», tādēļ ka bija prasīta   m o d e r n a   luga; šobrīd viņa ir    v ē s t u r i s k a   joku luga, jo tur tēlotais nacionālais ideālisms ir aizgājis līdz ar Andēlu, varbūt arī tanīs laikos vienīgo ideālistu, kurš bija ņēmis nopietni savu ideju un gribējis to izvest dzīvē: Ap grāmatu un viņas vielu sacēlās polemika. Bet mīļais, jocīgais Andēls bija ieguvis sev dziļu cienītāju un skaistu aizstāvi: jauko un gluži jaunmodīgo, spožo kritiķi A. Krauju, kurš sarakstīja par «Pusideālistu» brošūru (Raiņa Pusideālists. Dzirciemnieku apgādē. 1912.) un pierādīja ar to, ka kritiķi, var arī skaitīt par savu uzdevumu - izprast mākslas darbu. Diemžēl A. Krauja ar savām gluži retajām kritiķa spējām un oriģinālo uztveri novirzījās uz citu, gan arī izcilus darbības lauku. A. Krauja sacerēja arī ļoti spilgtu «Uguns un nakts» iztirzājumu, bet tas tika nosūtīts Jaunajam teātrim nolasīšanai aktieriem un - pazuda; autoram cita noraksta neesot bijis.
«Pusideālists»» iznāk trešā izdevumā un šoreiz pilnīgā, nesaīsinātā veidā, tā, kā luga bija uzrakstīta bez cenzūras un skatuves strīpojumiem; uzņemts arī pēdējais, agrāk atmestais skats. Tāpat uzņemts «prologs», kurš rakstīts vienā laikā ar lugu, bet aiz dažiem iemesliem bij palicis neievietots.
Pie «Pusideālista» stila viņa sacerētājs varbūt atkal atgriezīsies, kad līdzīgs pesimistisks laiks prasīs viņa pārciešanai humoru. Jāatzīmē, ka «Pusideālistu» laiks pats sevi neieskaitīja par pesimistisku un pusideālistisku un nepieņēma humoru: Gēte saka, ka filistrs ir vienmēr nopietns.

 

 

 

UGUNS UN NAKTS

tika sacerēta 1903. un 1904. gados. dažādās vietās, vislielākā daļa Rīgas, jūrmalā, Jaundubultos. Visas ziņas, kādas še varēšu sniegt, ir smeltas gandrīz tikai no atmiņas; atzīmju par šo drāmu ir gan diezgan daudz, bet tās atstātas Lugānā.
Bija domas sastādīt no atlikušiem materiāliem, atzīmēm un atmiņām atsevišķu rakstu par «Ug. u. N.» tapšanu, izveidošanos un tālāko gaitu tautā, uz skatuves un grāmatā, sabiedrībā, kritikā, tēlojošās mākslās, dzīvē. Raksts būtu saucies ««Uguns un nakts»» gaita», un mani būtu sevišķi interesējušas neapzinīgās un apzinīgās darba radīšanas pakāpes; «radāmās domas» tās būtu tikušas sauktas. Būtu tur meklēti pirmie nojaužamie sākumi jūtām un domām, un novērojumiem; kas aizveda uz gatavo darbu; būtu bijis mēģinājums izprast un noskaidrot darba radīšanas procesu, kuram ar tādu neatlaidību lūko tuvoties mans draugs psihologs Pēters Birkerts. Tādi pat materiāli tika krāti citu darbu «gaitas» atzīmēšanai. Bet tādiem materiāliem pie mums vēl nau intereses.
No atmiņas varu atzīmēt, ka jau sen pirms «Ug. u. N.» mani dziļi un ilgi bija nodarbinājis problems par latviešu varoņu teiku sistematizēšanu un sagatavošanu dramatiskai iegūtnei. Par panākto sistēmu runāt nau še īstā vieta; minēšu tikai, ka meklējumu rezultāti drīz sāka izlieties dramatiskā formā. Jau pirmās trimdas laikā Vjatkā ir uzmesti plaši plāni lugām no šis vielas aplokiem un izstrādāts gandrīz gatavs viens cēliens no cikla, kurš grozās ap Kurbada teikām. No šiem skatiem dažs tiks uzņemts šī izdevuma fragmentos drāmu sējumu pēdējā daļā.
«Ugunī un naktī» neviļus ir daudz kas ieplūdis no šīs teiku atmosfēras, pat no situācijām, raksturiem un pat no skatiem; tās studijas un sajūtas domātiem plašiem darbiem bija kā nepabeigtas piramīdu kraujas, kuras nu tika
izmantotas citām celtnēm; viņu pašu pabeigšana tā tapa ar laiku arvien mazāk iespējama, līdz palika tikai simtiem atšķirtu pantiņu un viens lieks žēlums.
Uz «U. u. N.» apstrādāšanu ierosināja sacensības izsludināšana operas tekstam 1903. gadā, kad tikko pārbraucu no trimdas. Minēšu tūliņ, ka šinī sacensībā es pazaudēju; uzvarētājs bija kāds kungs, kura vārdu es neatminu; citi to laikam arī neatmin. Temats bij dots: viela ņemama no latviešu teikām; bij aizrādīts sevišķi uz Pumpura apstrādāto Lāčplēša teiku. Manai iedzimtai dabai bija pa prātam, ka varēšu paveikt lielu darbu īsā formā, jo operas libretam jau jābūt īsam. Tā es stājos pie darba un pēc dažiem izkaisītiem skatiem, kuri sacerēti tāpat izkaisītās vietās: jūrmalā, Jelgavā, šur tur pa ceļam, visu pirmo cēlienu uzrakstīju itin aši, divās dienās - atkal citā vietā - šoreiz Daugavpilī. Pirmo laiku pēc pārbraukšanas mēs, bijušie trimdenieki, nebūt nevarējām justies drošībā savā dzimtenē - nevarēja jau izvairīties no sapulcēm un konferencēm, kuras visas skaitījās par aizliegtām. Tā nācās doties uz Daugavpili. Neviens laikam neiedomāsies, ka lepnā, skaistā Spīdola pirmo reizi parādījās netīrā, mazā, neuzkoptā viesnīcas istabiņā Daugavpilī; bet to varēs gan katrs iedomāties, ka mēs abi jau par divām dienām steidzāmies prom no šīs vietas.
Otrais cēliens ir rakstīts Jelgavā, pēc ilgāka laika, un arī pabeigts dažās dienās. Tad viss darbs tika atmests, un tikai gadu vēlāk, kad bijām jau jūrmalā savā vasarnīcā, kur bieži tikāmies ar neaizmirstamo Emīlu Dārziņu, šis mans draugs mudināja atkal uz darba uzņemšanu. Bet arī tas vēl nebūtu spējis pārvarēt manu darba negribu un manu gribu nākt pretī simtiem draugu un paziņu, ja nebūtu bijusi viena, kas visu spēja, - Aspazija. Viņai lielākais nopelns, ja es tomēr pabeidzu šo darbu; viņa ne vien neatlaidīgi mudināja mani, bet neatlaidīgi atvairīja no manis visus ciemiņus un dzina mani dziļi mežā uz darbu. Viņa darīja vēl vairāk: viņa ar savu roku piecas reizes pārrakstīja visu lugu, - ies toreiz nebiju spējīgs pārrakstīt neko, nervi nebija diezgan izturīgi; tikai pašā pēdējā laikā esmu sevi tiktāl izaudzinājis, ka spēju ne vien uzrakstīt, bet arī pārrakstīt savus darbus.
Pēdējos «U. u. N.» cēlienus sacerēju ar lieliem starppārtraukumiem, katru arī nedaudzās dienās, piekto cēlienu 10 dienās. Rakstīju šo cēlienu vēlā rudenī, vientuļā, aukstā vasarnīcā; ieradās tur pie manis kāds ārprātīgais, un savādais skats ierosināja domu par Aleksandru Lielo un ārprātīgo Babilonē, kas uzsēdies viņa tronī. Aleksandra Lielā traģēdija jau agrāk bija mani nodarbinājusi un tika vēlāk turpināta.
Pirmo reiz «U. u. N.» nodrukāja - pirmo cēlienu - mans draugs, Līgotņu Jēkabs kādā, rakstu krājumā jau 1904. gadā. Visa luga 1905. gadā parādījās P. Zālīša vadītā «Māj. Viesa Mēn. r.». Grāmatā lugu izdeva divus gadus vēlāk «Jaunā Spēka» izdevējs.
Vēl 1905. g. bija domas «U. u. N.» uzvest Jaunajā teātrī, un V. Zeltiņš bija uzņēmies gleznot dekorācijas; priekškara skici tiku vēl redzējis, - bija skaista simfonija sarkanā un zaļā. V. Zeltiņam jau toreiz tika izmaksāta samērā liela summa darba iesākumam, kas rādīja, kādas cerības tanī laikā lika uz šo lietu; vēlākais ir tikai turpinājums šim sākumam. Reakcija izjauca šos plānus. - Pēc sešiem gadiem Kuga gleznoja savas slavenās, vēsturiskās «U. u. N.» dekorācijas; bet man nebija vairs laimes viņas redzēt; kad pārnācu mājās, karš bija viņas izpostījis. Arī pirmās izrādes ar slaveniem tēlotājiem netiku redzējis; tikpat maz kā citas manas pirmās lugas. Man pārbraucot likās dīvaini redzēt to kā svešu uz skatuves, kas man bij pazīstams tikai garā. Tā arī tagad vēl man, tāpat kā Heinriham Kleistam, kurš arī neredzēja savas lugas izrādām, liekas dabiski, ka rakstnieka darbs un interese beidzas ar lugas sacerēšanu.
Beigās lai man ir ļauts minēt «Ug. un nakts» franču tulkojuma autorus: darbā dalījās franču rakstnieks Kamils Mobērs (Camille Maubert) un jaunā latviešu patriote Natālija Robiņ. Tulkojums iznāca vispirms Parīzes žurnālā «La Nouvelle Journée» piecās burtnīcās un vēlāk grāmatā. Jaunā rakstniece Talija drīz pēc pabeigta darba nomira 31. janvārī 1918. gadā mazā klimatiskā veselības vietā Miežā (Mieges sur Sierre ct. Valais). Viņa bija līdzstrādniece vairākās franču avīzēs, sevišķi «Gazette de Lausanne» un «Journal de G?néve»; rakstīja arī itāļu Enrico Bignami rediģētā «Coenobium». Pa kara laiku viņa dārīja visu, lai izplatītu pareizas ziņas par mūsu Latviju franču presē un atspēkotu mūsu ienaidnieku apmelojumus. Latviski viņa bija rakstījusi kādu skaistu noveli, bet, kur tā palikusi, nezinu. Pēdējā laikā viņa strādāja pie raksta par garīgo dzīvi Latvijā. Avīzēs, kur viņa bij strādājusi līdz, parādījās viņas nekrologi. Viņas piemiņu Latvijā lai lūko uzturēt šis rindiņas, - viņas karstajam patriotismam nebija lemts piedzīvot valsts tapšanu.
«Uguns un nakts» tulkota arī krieviski un izdota Ufā 1920. gadā: «Огонь и ночь», старая песня на новой лад. Tulkotājs Jānis Grunts, kā man teica, esot kāds jauns, sajūsmināts aktiers; pats netiku viņu pazinis. Viņš arī sarakstījis drāmai skaistu priekšvārdu.
«Uguns un nakts» ir tulkota arī vācu valodā no jauna latviešu rakstnieka, bet grāmatas klajā nākšanai radušies šķēršļi. Tiek gaidīts cits tulkojums.
Še «U. u. N.» iznāk septītā izdevumā.

 

 

 

ĢIRTS VILKS

rakstīts 1905. gada beigās Rīgā, pašas revolūcijas uztraukumu dienās, kad no ielas uz augšējiem namu stāviem viļņoja trokšņaino gājienu atbalsis un ļaudis caurām dienām, gandrīz arī naktīm, drūzmējās gaidās, bailēs un cerībās. Kā visa dzīve toreiz bij gabalos saraustīta, tā arī darbs: daļas no šīs lugas rakstītas arī jūrmalā un daļas Daugavpilī; pirmais cēliens, kurš še iespiests, nobeigts manā šaurākā dzimtenē, kur izdzīvots mana mūža pirmais posms, - Randenē, pie Daugavas. Un, kā visa dzīve toreiz palika gabalaina un revolūcija pret carismu nenobeigta, tā arī šis toreizējais dzīves sacerējums palika gabalains un nenobeigts.
Lai nezināmo pieslēgtu klāt pie zināmā, drāmas notikumiem dotu pazīstamu un tādēļ vieglāk aptveramu izejas punktu, tad, turoties pēc dramatiskas regulas, uzmeklēju plaši pazīstamu vielu: Prospēra Merimē un Gustava Flobēra episki apstrādātos nostāstus par Korsikas varoni Mateo Falkoni. Viela bija plaši izplatīta arī mūsu publikas apziņā un viegli pieejama lētā 1899. gada krievu izdevumā, kurš maksāja tikai 5 kapeikas. (Издание М. Дорошенко, Маттео Фальконэ, Итальянский охотник. Разсказ Проспера Мериме.) Izdevējs tam bija piemetinājis ļoti populārā veidā rakstītu ievadu, kā jau tautas grāmatai. Kad biju ņēmis šo pazīstamo vielu un pārstrādājis to drāmā, radās kāds gudrs latviešu tebaniets, kurš atrada kādos vecos biezos akadēmiskos sējumos, ka viela esot man ņemta no kāda veca rakstnieka Prospēra Merimē, kurš dzīvojis senos laikos. Šādi gudri tebanieši un tebanietes pie mums, latviešiem, ir gandrīz normāla parādība arī tur, kur cerama literāriska izglītība.
«Ģirtā Vilkā» pārcēlu notikumus latviešu apstākļos, kas prasīja arī visu raksturu grozīšanu; sevišķi pats Mateo kā raksturs nebija man lietojams, un viņa vietā vajadzēja nākt Ģirtam Vilkam. Gambas un dažus citus vārdus piepaturēju.
«Ģirts Vilks» bija domāts kā traģēdija piecos cēlienos; Mateo Falkona notikumi sastādīja tikai pirmo cēlienu un deva ekspozīciju, līdz ar to nostādīja problemu, kas atrisināms. Ģirta dēls Valdis tiek no paša tēva nošauts par nodevību. Bet Valdis ir vēl zēns un ir ticis kārdināts un pavests uz šo noziegumu; vai zēna vaina tik liela, ka pelna nāves sodu? Vai tāda sodīšana un pārsteigšanās pat nau mežonība? Vai Ģirta motīvi ir pilnīgi skaidri, bez kāda egoistiska, varbūt godkārības iegansta? Un vai nau vairāk vainīgs nekā zēns viņa kārdinātājs? Un vai arī tas nau vainīgs aiz lielākas, tālākas vainas, par kuru nevar atbildēt? Vai nau vainīga pati dzīve ar savu iekārtu, kas liek mums tapt vainīgiem? Ihr, - Götter - lasst uns Armen schuldig werden, saka Gēte. - Te tikai cēlās īstais dramatiskais problems, kuru Flobērs un Merimē kā epiķi neņēmās apstrādāt. Šim problemam bija nodomāti drāmas pārējie četri cēlieni; «Ģirta Vilka» otrā izdevumā (kopoti raksti 1912. g.) beigās bija piezīmēts, ka nākošos cēlienos - kuri tagad nevar tikt laisti klajā - Ģirts izpērk pats savu vainu un norēķinājas ar dzīves briesmām.
Priekšdarbi, scenārijs un daži skati tālākiem cēlieniem ir turpināti arī vēlāk; dažs kas varētu tikt publicēts. Luga nau pabeigta tādēļ, ka laiks, kas viņu saprastu, ir pagājis. Bet problems pats manim pašam tik interesants, ka es viņu tomēr kādreiz atkal uzņemšu, kaut arī pats priekš sevis vien.
«Ģirts Vilks» man interesants arī vēl tādēļ, ka tur raksturi visi ņemti no toreizējās dzīves (tie nau vairs Falkona stāsta raksturi); tā man toreizējo 1905. gada cilvēku un varoņu piemiņa.
Luga pirmo reizi izlaista klajā laikrakstā «Rīts» un iespiesta 5. un 6. Nr. 1907. gadā, marta mēnesi. Otru reizi tā iespiesta Dzirciemnieku izdotos kopotos rakstos 1912. g.; trešo reizi Gulbja izdotos kopotos rakstos 1920., arī atsevišķā grāmatā. Šis izdevums ir ceturtais.
Tulkotas ir daļas no lugas vāciski un krieviski no autora; pabeigti tulkojumi nau. Arī «Ģirts Vilks» ir pārrakstīts ar Aspazijas roku; viens noraksts man vēl tagad uzglabājies. Ir iznācis arī krievu tulkojums no Grunta, kas tulkojis arī «Uguni un nakti», bet redzējis neesmu šo grāmatu.
Kāds lugas scenārija uzmetums un uzglabājies skats no II cēliena tiek galā pielikts klāt.

 

 

 

ZELTA ZIRGS

iznāca drukā vispirms «Jaunās Dienas Lapas» pielikumos (sestdienās) 1910. g. sākumā. Tanī pat gadā lugu izdeva grāmatā Rīgas Politehniskā institūta studentu pulciņš (vēlākie. «Zemgalijas» biedri). Izdevums bij grezns, ar krāsainu vāku, ko bij zīmējis mākslinieks, vēlāk slavenais Jūlijs Madernieks; viņa ornamentālās spējas un tieksmes parādās jau še ļoti iespaidīgā veidā. Luga izdota pēc tam daudzas reizes gan A. Gulbja, gan Upīša-Birznieka izdevumos, gan atsevišķi, gan Universālā bibliotēkā, gan kopotos rakstos. Universālā bibliotekā 1923. g, rudenī izdotā grāmata ir apzīmēta kā septītais izdevums; tā ka šis, tagadējais, izdevums būs jau devītais.
Tulkota luga «Zelta zirgs» tika vispirms krievu valodā 1915. un 1916. gados, kā redzams no priekšvārda «Latviešu literatūras krājumam», Сборник Латышской литературы, kurš parakstīts ar novembri 1916. Krājumā uzņemts liels skaits latviešu literatūras darbu, - viss krājums ap. 400 lappuses biezs. «Zelta zirga» tulkojums ir no Valerija Brjusova, agri mirušā lielā krievu dzejnieka; grāmatas tituls ir: И. Райнис. Золотой конь. Сказка в пяти действиях..
Kā otrais iznāca vācu tulkojums no paša autora:
J. Rainis. Das goldene Ross. Ein Sonnenwendmärchen in fünf Aufzügen. 1922. Riga. Grāmata ir IV sējums no sērijas «Lettische Literatur». Rakstīts šis tulkojums ir 1920. un 1921. gados pa vairākam lāgam. -
Angliski «Zelta zirgu» tulkojusi pazīstamā angļu dzejniece Grace Rhys, kura tulkojusi arī «Jāzepu un viņa brāļi». «Zelta zirga» tulkojums nupat nobeigts un tiek nodots iespiešanai. - Dzirdu, ka tulkota šī luga arī lietaviešu valodā; bija arī jau pērn sarunas par lugas uzvešanu lietaviešu valsts teātrī Kauņā, bet lielie izdevumi ir par nopietnu šķērsli. - Arī igauniski «Zelta zirgs» esot tulkots; bet man nau tuvāku ziņu; tāpat par čeķu un itāļu tulkojumiem.
Vēl agrāk nekā laikrakstā un grāmatā «Zelta zirgs» parādījās uz skatuves: jau 1909. gadā ap ziemas svētkiem. Atzīmēšu arī še tūdaļ, ka panākumi kritikā «Zelta zirgam» bija visbēdīgākie: lielākajā avīzē «Baltijas Vēstnesī» bija maza piezīme «vietējās ziņās» (ne mākslas nodaļā), ka autors ķēris divus zaķus (t. i., gribējis rakstīt lugu ij bērniem, ij pieaugušiem), bet nenoķēris nevienu. Pārējā prese, arī draudzīgā, pilnīgi noklusēja lugu. Izglāba to publika; un, kad luga bija jau izrādīta piecpadsmit reizas - tas toreiz bija ārkārtēji liels izrāžu skaitlis -, tad «Jaunā Dienas Lapā» bija ledus lauzts, un parādījās atzinīgā un skaisti rakstīta kritika par «Zelta zirgu»; gribu godam minēt kritikas autoru - tas bija Arnolds Priedīts. Jāatzīmē reizē, ka viņš nebija un nau pēc amata rakstnieks; publika bija atzinēja; ne rakstnieki; tā tas gandrīz arī palika vēlāk. Līdzīgi piedzīvojumi bija un ir, un laikam taču arī būs nākotnē ar gandrīz visiem maniem darbiem, neizņemot ne «Uguni un nakti», kurai vajadzēja daudz gadu, lai izlauztos cauri. Tas rakstniekam nozīmē lielu un veltu enerģijas zaudējumu tālākam darbam, daudzas no iecerētām lugām būtu tikušas izvestas, kurām nu jāpaliek nerakstītām; bet ar to jārēķinājas. Grillparcers savas slavas augstumā, sarūgtināts no cenzūras, pārstāja daudzus gadus laist klajā savus darbus, kurus tomēr turpināja klusībās Gadījums tos izcēla vēlāk, viņam vēl dzīvam esot. Vai tā būtu pareizā izeja? Neviens to gan neteiks. Cīnīties pretī, - bet tas ir negatīvs, ne pozitīvs darbs. Gēte un Šillers to reizi darīja, bet tas viņus ilgi kavēja darbos. Un Heine - karoja visu mūžu un tik spoži kā laikam neviens, bet savu lielo darbu viņš nevarēja pabeigt, viņš to tikai sāka.
«Zelta zirga» sacerēšana tika pabeigta tikai kādas divas nedējas pirms izrādes; lugai vajadzēja parādīties maz sagatavotā veidā, sevišķi dekorāciju ziņā, tā ka savu īpatnēju dekoratīvu ietērpu «Zelta zirgs» vēl nau sasniedzis. Vēlākos gados gan daži skati tikuši gleznoti no Nikolaja Strunkes, bet laikam nau uzglabājušās ne skices, ne paši skati, ne fotogrāfiski uztvērumi. Interesanti dekorāciju zīmējumi esot parādījušies dažos provinces un lauku teātru uzvedumos, bet tie palikuši nepieejami plašākai publikai. Gleznotājiem pie «Zelta zirga» varētu vēl būt atrisināmi problemi.
«Zelta zirgu» parasti sauc par   l a t v i e š u   tautas pasakas apstrādājumu - neesmu nekur dzirdējis citādu ieskatu, - bet patiesībā vielu man deva    i g a u ņ u   pasaka Kreicvalda izdotā vācu tulkojumā. Tas lieku reizi rāda, cik tuvi ir pasaku motīvi visām tautām un cik tuvi sevišķi esam mēs ar saviem kaimiņiem.
«Zelta zirgs», tāpat kā daudzi mani darbi, rakstīts aiz ierosinājuma, kurš nāca no āra. No «Jaunā teātra» man atrakstīja, itin vēlu, laikam oktobra vidū, lai es dodot kādu lugu uz ziemsvētkiem. Man gatavas lugas nebija, un, protams, tik īsā laikā nedz varēja ko uzrakstīt, nedz ko uzrakstītu sagatavot, - laika būtu ticis tikko lugas iestudēšanai. Uzrakstīju vēstuli, ka lugas man nau, un nesu vēstuli uz Lugānas pastu. Bet neviļus uzbudinātās jūtas strādāja tālāk, seni motīvi spilgtāk ieskanējās, iemīļotie raksturi tēlojās acu priekšā, un, pirms vēl bija pasts sasniegts, drāmas viela man jau bija galvā. Griezos atpakaļ, vēstuli nenodevis; pārrunājām jauno tematu ar Aspaziju, un to pašu dienu uzrakstīju otru vēstuli, kurā solīju jaunu lugu, aprakstīju vajadzīgās dekorācijas un noliku pats sev termiņu. Par četrām vai piecām nedējām luga bija sacerēta, pēc tam kad vēl kāda nedēļa vai vairāk tika pazaudēta; jo šķetinājumam vidū gadījās mezgls. Sēdēju viens un neziņā savā kalnā un sāku jau rakstīt kādu skatu «Jāzepā», kad man pārlaidās pār galvu septiņu kraukļu bars, pieteikdamies savām dziļām, melodiskām balsīm. Piepeši man pazibēja acu priekšā kraukļu skats, Antiņš bija glābts un jāja glāžu kalna virsotnē. Bija todienu spoža, silta saule; saule man vienmēr palīdzējusi. - Jāzeps un visi viņa brāļi toreiz tika atstāti atkal reiz uz ilgāku laiku.
Tā «Zelta zirgs» sacerēts Castagnol'ā 1909. gada vēlā rudenī.
Otram cēlienam bija nodomāti gluži citādi skati nekā tagad lasāmie; tie risinājās ap Antiņa tēva kapu. Bet tie bija vajadzīgi kādai citai lugai un tikai tai atdoti; vēlāk no tās lugas tika uzrakstīti tikai fragmenti.
Tam pašam otram cēlienam bija sacerēti vēl daži skati, kuri tika atmesti, lai cēliens nebūtu par garu; ja šie skati vēl atradīsies, tie tiks še klajā laisti.
«Zelta zirgs» sacerēts, kad jau niknākās reakcijas laiks bija pārgājis Latvijā, pašaizliedzīgais, visu ziedojošais Antiņš bija uzvarējis un sāka atkal rādīties cerības saule. Antiņam arī provincē, uz laukiem, visur pretī sniedzās laipnas rokas; «Zelta zirgu» uzveda krāšņos inscenējumos vairākos lauku centros, - sevišķi skaista bijusi izrāde Kauguros, kuru vadīja Biruta Skujeniek. Man dziļi atmiņā palikusi Golgovskiešu izrāde jūlijā, tanī pat pirmizrādes, 1910., gadā, jo daži izrādes apmeklētāji no Lejasciema bija mani tik miji sveicinājuši. Visiem maniem dārgiem garā tuvējiem iet vienmēr mani atbildes un pateicības sveicieni arī še un visur.

Kur draugi, tauta klus, - tur dzeja bālē,
Bet tautas miņā sirds man priekā celta.
Kāds skaistums ir jums mežā, zīda zālē
Un latvju dvēslē! - Tur mana doma smelta
Priekš jums. - Kā sveikt jūs? Es še lielā tālē.
- Nu tec tad, zirdziņ! Loms tev mazs: viens pantiņs
Pilns mīlu sveicienu; lai ved tos Antiņš!

 

 

 

INDULIS UN ĀRIJA

Luga rakstīta Castagnol'ā un apkārtnē 1911. gadā. Pēc veciem rokrakstiem var uzzīmēt sacerēšanas laiku atsevišķiem cēlieniem: sākti darbi 4. martā, bet pēc pirmā cēliena uzrakstīšanas atkal atmesti un uzņemti no jauna tikai pēc pusgada. Par traucēkli bija ārēji naidīgi apstākļi.
Otrais lugas cēliens tad uzrakstīts 12 dienās, augusta mēnesī, no 18.-31. dienai, un cēliens ir 1200 rindas garš. Trešais cēliens (pirmā aina) iesākts to pašu dienu, kad nobeigts otrais, un sacerēts astoņās dienās (no 31. 8. līdz. 7. 9.). Otrā aina tāpat bez starppārtraukuma rakstīta no 8. septembra līdz 28. septembrim. Arī ceturtais cēliens ar savām divām ainām pieslēdzies cieši klāt trešajam un ir veikts - pirmā aina no 28. 9. līdz 13. 10., otrā no 16. 10. līdz 19.10. Tad pirms piektā cēliena sākšanas tiek izlaista viena nepilna nedēļa, un cēliens sacerēts no 25. oktobra līdz 2. novembrim.
Visa darba lielā daļa veikta gandrīz tikai divos mēnešos, strādājot ļoti intensīvi, jo luga aptver kopskaitā ne mazāk kā 4010 pantus.
Pēc tam bija jāveic vēl otrs darbs - luga jāpiemēro skatuves izrādēm; šo darbu atkal uzņēmās Aspazija, kura visā lugas sacerēšanas gaitā bija to pavadījusi ar dzīvāko līdzdalību. Izrādēm pantu skaits bija reducēts uz 2730. Pilnā izdevumā panti pa cēlieniem sadalījās šādi: I - 600, II - 1200, III - 1000, IV - 360 un V - 450 p. p., - reducējumā turpretī bija šādi: I - 150 panti, II - 450 panti, III - 230, IV - 240, V - 210 p. p.
Lugu izdodot grāmatā pilnīgā veidā, liku vadīties no pārdomām, ka grāmatas lasītājam, kurš neredz dzīvus cilvēkus uz skatuves, kas viņu ierosina, dziļāk jāiedomājas un jāiejūtas katrā situācijā un sajūtā. To var panākt, tikai katru vietu, uz kuru dramatiķis grib vērst lasītāja uzmanību, intensīvāk un plašāk izgleznojot. Drāmas notikumus rādot uz skatuves, skatītājs tiek daudz netiešāk un ātrāk ievests gaitas, personu, situāciju izpratnē un uzņēmē; viena pati aktiera kustība, kāds rokas žests var apgaismot visu raksturu un viņa attiecības un darīt dziļāk saprotamu pašu ideju.
Te slēpjas attaisnojums prasībai, lai dzejnieka gara acīm skatītās ainas, kuras lasītājam tāpat skatāmas gara acīm, tomēr tiktu darītas redzamas arī miesas acīm un ainu skaņas dzirdamas miesas ausīm: redzamība un dzirdamība ir dramatiskās mākslas pirmprasības. Dzejai piebiedrojas citas mākslas, mūzika, glezniecība, plastika, dzīvā darbīgā cilvēka tēlošana un dzejas klusās domas un rēģus kā. vieglu mūzu deju šīs mākslas nes masā un to saviļņo; bet dzeja pati aiziet atkal vientulībā, «pie mātēm», saka Fausts, lai skatītu pirmtēlus, ka dot citiem.
«Indulī un Ārijā».šis pārdomas bij man visgaišāk jūtamas; grāmatu izlaižot, tad tika lietots apzīmējums pilnizdevums, lai aizrādītu uz izšķirībām; vēlāk apzīmējums tika atmests.
Par «Induļa un Ārijas» lugas sākumiem ir atzīmē no 28. novembra 1906. gadā, kur iet runa par vadošām idejām, tiek izcelta kultūras trauksme, novilktas vēstures līnijas, izcelti raksturi un galvenā sajūta un atmosfēra. «Viss svars uz skaistumu. Cauri caur pienākumu uz mīlas vienību. Visa dzinējs spēks mīla.» (4. 3. 11.) Vēlāk: jaunības traģēdija.
Lielākā daļa darba atzīmju, uzmetumi un pirmraksti ir vēl uzglabājušies, bet tie ar savu daudzumu prasa lielu laiku kārtošanai un apstrādāšanai, kādēļ tos še nevar izmantot.
Viela «Indulim un Ārijai» ņemta no pazīstamās vēsturiskās teikas, kura bija attēlota jau sen no Mirbaha (Briefe von und nach Kurland) septiņpadsmitā gadsimteni, pēc zemnieku nostāstiem, tāpat «Inland» 1859. g. un vēlāk no vairākiem apstrādāta episki vācu valodā, gan prozā, gan dzejā. Viela ir gluži episka un tikai pēc «Induļa. un Ārijas» drāmas parādīšanās tika no latviešu rakstniecības atzīta par dramatisku un vairākkārt apstrādāta. - Saīsinātā veidā «Induļa un Ārijas» viela tika pasniegta arī latviski
kādā no tā laika A. Gulbja grāmatu prospektiem un ir atkal atkārtojama. - Interesanti; ka 1905. g. vācu «Düna-Zeitung» pasniedz kādu balādi «Indul und Arri» no vācu ārzemnieka dzejnieka Ludviga Brunsera, no viņa grāmatas «Ein kurländischer Liederstrauss».
Pēc tam kad «Ugunī un naktī» bija tēlota   f a n t a s t i s k ā    gleznā jauna doma - toreiz vēl nedzirdēta - par Latviju kā valsti, tad bij jārada šis valsts pirmizveidojums un viņas idejas augšana   v ē s t u r i s k ā   ainā. Tas bija jādara vēsturiski pazīstamā piemērā, kurš tomēr ļāva zināmu brīvību domu izzarojumos un nepiesaistīja par daudz pie neatmaināmiem un neapejamiem vēsturiskiem sīkumiem. Induļa un vēl vairāk Mintauta pilnīgi vēsturiskā un lielā figūra, kā arī vēsturē minētās komturu personas bija kā radītas šim mērķim. Vēsture (Livonijas kronika) deva dažus faktus un pat tēlojumus, un teika, kura ne velti bija uzglabājusies kā viena no ļoti nedaudzajām latviešu vēsturiskām teikām, deva pat personu vārdus (arī ārkārtēja parādība mūsu teikās). Teika turklāt bija diezgan pazīstama un tādēļ derīga drāmai. Man likās, ka latviešu dzejniekiem bija pienākums izcelt mūsu tautas tik retos vēsturiskos un teiksmainos pieminekļus; tāpat kā es turēju par savu pienākumu izcelt un attīstīt mūsu puspasakaino, pusteiksmaino - arī pēc Pumpura aizmirsto - Lāčplēsi un ielikt viņā latvju tautas un valsts ideju; tāpat kā es aiz tām pašām pienākuma jūtām centos darīt dzīvas un ievest mūsu garīgā ietversmē mūsu pasakas un tautas dziesmas, piegriežoties mūsu bāreņu varoņu kultam («Zelta zirgā»), mūsu veļu teikām («Spēlēju, dancoju»), mūsu joku pasakām («Mušu ķēniņš»), mūsu dziesmām («Pūt vējiņi»; «Krauklīts sēd ozolā»). Bet, ko dzejnieki turēja par pienākumu, to rakstnieki - viņi visi reālisti un ļoti spējīgi izdomāt paši savas vielas - ieskatīja gandrīz par pārkāpumu, kaut gan vietām atvainojamu. Kas stāvētu ārpus mūsu sfēras un to uzlūkotu, tas gan nodomātu, ka viņš skatās kādā burvīgā ainā.
«Indulis un Ārija» bija domāta kā atsevišķa drāma veselā latviešu vēsturisku drāmu virknē. Šinī drāmu virknē būtu attēlota visa latvju vēstures gaita desmit lugās, koncentrējot izcilus laikmetus ap lieliem, kaut arī aizmirstiem, notikumiem un personām, un šķiru un masu grupām. Induļa traģēdija būtu nākusi ceturtā vietā. Nodoms netika izvests, jo tas prasa līdzdalību un sapratni. Par toreizējiem plāniem plašāk runāt nebūtu tagad intereses; plāniem vajadzēja padoties pasīvam spaidam un grozīties. Nebija viegli rezignēt un atteikties no iemīļotiem tēliem - un iemīļotas dzimtenes jūtu idejas, bet dzimtene pati par sevi nesaprata, un - bija jāpadodas.
Tūliņ pēc sacerēšanas «Indulis un Ārija» iznāca klajā uz ziemsvētkiem un jau drīz pēc jauna gada tika uzvesta Jaunajā teātrī - skaistās Kugas dekorācijās, kuras ievadīja atkal jaunu posmu: mūsu skatuves glezniecības mākslā. Šīs slavenās dekorācijas, kuras vēl tagad visi piemin ar sajūsmu, kara laikā diemžēl tikušas nelietojamas; man nebija lemts viņas redzēt, tikai mākslinieku un dzejnieku grupa ar dzejnieku ķēniņu priekšgalā atsūtīja man kā balvu meža skatu krāsainu skici, Kugas gleznotu. Arī lomu tēlotāji bija izcilus mākslinieki: Amtmans kā Induls, Tija Banga kā Āriju, Mirdza Šmithen kā Vizbulīte; tāpat citi.
Vēlāk, 1921. gadā, kad pārbraucu, redzēju lugu jaunuzvedumā ar Tiju Bangu atkal kā Āriju un Smiļģi kā ļoti raksturīgu un skaisti spēcīgu Induli. Jaunas bija arī dekorācijas, atkal no Kugas, bet «pelēkais» jaunums un veca luga publiku vairs tā neiesildīja.
Vēl Castagnol'ā - mums par lielu prieku - mūs apciemoja mūsu mīļais Alfrēds Kalniņš ar kundzi un ieinteresējās par «Indulis un Ārija» kā operas libretu. Sāku strādāt pie šī darba, un pirmo cēlienu komponists arī pārcēla mūzikā. Bet jau pie otrā cēliena, kuru es vēl nobeidzu, abi sākām apgurt, un darbs tā palika nebeigts. Pirmā cēliena mūzika, ko dzirdējām paša komponista uz klavierēm priekšā celtu, bija brīnum dzidra un skaista.
Līdzīgs liktens jau agrāk bija piemeklējis «Uguni un nakti», par kuru interesējās Melngailis. Ne labāk gāja arī vēlāk «Pūt vējiņam» kā libretam.
Izdots «Indulis un Ārija» ir četras reizes. A. Gulbis bija nodomājis uzsākt savu Universālo Bibliotēku ar «Induļa un Ārijas» pirmizdevumu, bet es kautrējos pieņemt to godu un liku priekšā atstāt to Gētem ar viņa «Faustu», ar kuru iesākās arī vācu Reclama «Universalbibliothek».
Tulkojumi no «Induļa un Ārijas» ir vācu un krievu valodās. Vāciski lugu tulkoja vācu pazīstamais rakstnieks Johannes von Günther, teātra apgādes «Triju Masku» redaktors; kara dēļ grāmata nevarēja tikt izdota, un sarunas tika pārtrauktas; paredzēta izdošana sērijā «Lettische Literatur».
Krieviski luga tika tulkota divas reizes; vienā tulkojumā, Kopmaņa, dabūju ieskatīties, otro neesmu redzējis. Par abu tulkojumu tāļāko likteni man nau nekādu ziņu; laikam būs izgaisuši pa kara laiku.
Rokrakstos ir atsevišķi skati no «Induļa un Ārijas», kas nau ietilpuši izdotā grāmatā; viņi citā vietā tiks laisti klajā.

 

 

 

PŪT, VĒJIŅI!

«Pūt, vējiņ, dzen laiviņu!»
Tās gari elstās sēri jautrās skaņas,
Kam līdzi mīļu pasaulē vairs nau,
Man mieru nedeva tos garos gadus . . .

Vajadzēja mieru rast un nokratīt no sevis tās sērās dzimtenes skaņas, kas tik neatlaidīgi seko tiem, kuri nau vairs dzimtenē. Kad visa būtne piesātināta ar kādu sajūtu, kura laužas uz āru, tad vajag tikai maza ierosinājuma no āras, lai sajūta izlietos darbā un atrastu sev izteiksmi; bet vajaga arī šī ierosinājuma, jo sajūta var arī neizlieties un sarūgt. Trimdas sajūta un ilgas pēc dzimtenes un viņas nākotnes atrada sev gluži necerētu ierosmi uz izteiksmi - kādā vēstulē no dzimtenes.
Pēterpils Latviešu Labdarības biedrības priekšnieks Lūļas kgs 1913. gadā atrakstīja man, vai es nevēlētos dot biedrībai uz viņas 35 gadu pastāvēšanas svētkiem kādu piemērotu lugu vai prologu, kas atzīmētu šo svinīgo gadījumu. Vēstule man laipni atgādināja, ka es pats esot bijis šinī biedrībā par biedri, būdams students Pēterpili, aizrādīja uz biedrības cēlajiem mērķiem, kuri gājuši aizvien plašumā un izvērtušies par īsti demokrātiskiem un progresīviem; minēja, ka trimdenieki pēc lielā 1905. gada atraduši biedrībā palīdzību un atbalstu trūkumā; atstāstīja, kā biedrības vadība un progresīvā latviešu daļa cīnījusies savā aplokā pret nedemokrātisko veco raugu; atklāja arī humoristisko epizodi, kā cīņā pret progresu Aspazijas «Zaudēto tiesību» cenzūras eksemplārs ticis nozagts, lai kaitētu izrādei un liberālajam cenzoram Remiķim; ka pat aizliegts sludināt par izrādi vietējās baznīcas parastā sludinājumu vietā. Beigu piezīmēs došu tuvākas raksturīgas ziņas no biedrības protokoliem.
Mīļā vēstule un aicinājums mani aši pārliecināja, un tādēļ atbildēju, ka man gan piemērotas lugas nau, bet es apņemos sarakstīt jaunu lugu, kuru varētu uzvest arī uz mazākām skatuvēm. Pa vasaru 1913. gadā uzrakstīju «Pūt, vējiņi!»; pats sevi atsvabināju no apriebušās sajūtas un devu visas savas sastrēgušās dzimtenes ilgas. Tā luga «Pūt, vējiņi!» tapa par izteiktu trimdnieku psiholoģijas lugu un dziesma «Pūt, vējiņi!» par trimdnieku ilgu dziesmu. Par lugu un trimdu jāmin vēl daži vārdi, jo arī citā ziņā luga ir trimdas atmosfēras auglis un viņas psiholoģijas atspulgs.
Toreiz trimdnieku dvēseles atmosfēra bija tapusi tik smaga kā priekšpērkoņa gaiss, bet saule vēlēja man labu arī šoreiz, - atraisījums nāca ne no pērkoņa, bet no spirgtas, mīļas vēsmiņas, kas izkliedēja tveici un lika aizmirst negaisa smagumus. Bij smaga toreiz trimdnieku atmosfēra ne vien no vispārējām trimdas nastām, bet arī no biedru savstarpējiem konfliktiem un viņu citādas gara orientācijas un uzskatiem uz disciplīnas un ētikas jautājumiem; tas bija polemikas laikmets pret mani un prasīja no manis atbildi, un - cik neticami tas arī neizlikās - «Pūt, vējiņi!» bija polemikas raksts no manas puses. Protams, savāds. Jo es biju noģērbis no sevis avīžnieku un psihiski nespēju vairs polemizēt kā avīžnieks. Nekad, arī manā avīžnieka laikā, polemika nau bijuši mans dzīves elements, - cīņa -gan; bet to vienmēr esmu sapratis kā ko pozitīvu, jauna uzceltni, ne negatīvu: «Jaunā strāva»; piem., bija man jaunu ideju nešana, jauna satura došana mūsu dzīvei, - es saprotu, ka vecā dzīve to uzskatīja, kā ko naidīgu, kā cīņu un kā polemiku. Man tā nebija polemika. Lai šis viens piemērs ir daudzu vietā.
«Pūt, vējiņi!» izteica ne vien manu negribu negatīvi darboties polemizējot, bet deva arī manu pozitīvu, jaunu uzskatu par dzimtenes kautro skaistumu kā vēlamu ideālu. Tanī pat laikā izauga arī «Jāzeps un viņa brāļi», arī kā sava veida polemikas raksts, bet, kamēr «Jāzeps» raksturo naida atmosfēru un iziet tieši uz viscilvēces gala mērķiem, tikmēr «Pūt, vējiņi!» tēlo tēvu māju daiļumu un grib gatavot to kā jaunu dzīvi uz lielo kopību -

Nes citā apvārsni; kur top tā brīva,
Kur pats top skaists un smalks, ved lēnā varā
Uz jaunu būtni tautu cilvēcībā.

Luga «Pūt, vējiņi!» sacerēta visa 1913. gadā, bet katrs cēliens rakstīts savā mēnesī: pirmais cēliens - martā, otrais - maijā, trešais - jūnijā, ceturtais - jūlijā un piektais - augustā: Pirmās piezīmes par lugu ir atzinātas ar 2.3.13., pilnīgs plāns visiem cēlieniem uzmests 3.3.13., laikam tūdaļ to dienu, kad Pēterpils vēstule tika saņemta. Kad arī viss sacerēšanas laiks apņem 5 mēnešus, tad faktiskais darbs prasījis ļoti maz laika, tikai 34 dienas (resp. 41). Pirmais cēliens rakstīts 4 dienās (martā no 15.-19.), bet pārrakstīts cēlieens turpat tikai vēl maijā, n 11.-15. Otrais cēliens rakstīts 9 dienas (26. 29. maijam un no 2.-5. jūnijam); trešais 8 dienas (10. un 13. un 23.-27. jūnijam); ceturtais 8 dienas (3.-12. jūlijam); piektais 5 dienas (10. un 24.-27. augustam). Viss darbs pārrakstīts galīgā veidā 8.9.13. Apjoms ir 2335 pantu, ar prozu kopā apm. 2595 rindas (310, 660, 540, 510 un 316 pantu).
Pirmais cēliens, cik atceros, sākumā bija sarakstīts ļoti īsā veidā kā libretto operai; uz Aspazijas aizrādījumiem to paplašināju. -
Atceros vēl, ka par modeli Baibiņai man noderēja kāda serbu gleznotāja glezna: prātā man bija arī Gētes tulkotā serbu dziesma par Azan-Aga kautrīgo sievu un viņas traģiku; atminējos arī nostāstus par agrāku laiku smalkjūtīgajām un kautrīgajām latvju meitenēm.
Luga tika izrādīta pirmo reizi Pēterpilī, Latv. Labdarības biedrības jubilejā 6. oktobrī 1913. g. Tad arī tika nolasīts prologs, kurš iespiests še ar izlaidumiem; viss viņš atrodams grāmatā «Mūza mājās». Pirmā izrādē Pēterpilī Baibiņas lomu tēloja Biruta Skujeniek.
Rīgā «Pūt, vējiņi!» tika izrādīts nākošā, 1914., gadā Jaunajā teātrī. No sākuma lugai nelaimējās - tā man tika stāstīts - pat tik tāļi, ka aktieri vai režisori liegušies līdzi darboties; bet tad vēl to pašu pavasaru un vasaru sacenšas pat 4 trupas izrādīt lugu uz laukiem un mazākās pilsētās Latvijā; vislabākās izrādes, kā teica, devusi Birutas Skujeniek trupa. «Pūt, vējiņi!» ar laiku tikusi par manu vispopulārāko un visvairāk izrādīto lugu. To pašu 1914. gadu sākās pasaules karš, un, kad arī izrādes Rīgā un Latvijā bija jāpārtrauc, tad toties jo vairāk luga tika izrādīta pa visu Krieviju latviešu kolonijās un bēgļu nometnēs. Visu izrāžu skaitu nevar noteikt cik necik pareizi, - tās iet vairākos simtos, - jo netika vesta gandrīz nekāda statistika; vienīgais, kas plašāk interesējās par lugu reģistrēšanu, bija nelaiķis Tautmīls-Bērziņš, kurš arī izdeva kādu teātra žurnālu.
Lugas tālākā gaita bija laimīga: dekorācijas gleznoja atkal J. Kuga un parādījās atkal no gluži jaunas, skaistas puses. Dekorācijas iekaroja publikas un kritiķu sirdis, un ar nožēlošanu toreizējie apmeklētāji tagad atminas vecos laikus; es nožēloju vēl vairāk, jo netiku tās nemaz redzējis. Tēlotāji bija arī izcilus spēki, Mirdza Šmithen bija Barbiņa un radīja atkal tēlu, kādu grūti pārspēt viņa sirsnībā un skaidrībā; es biju tik laimīgs, ka to redzēju pārbraucot. Uldi tēloja Smilģis; redzot to pēc fotogrāfijas vien, var iedomāties, cik skaists tas bijis; viņu es gan neredzēju šinī lomā, bet Švarcu un Amtmani-Briedīti, un abi paliek atmiņā. Didzi tēloja Koškins, kuru var apbrīnot raksturīgā fotogrāfijā. Vēlāk tā ir Podnieka spīdoša loma. Kā Gatiņš tiek slavēts par agri mirušais Hamsters.
Grāmatā luga «Pūt, vējiņi!» iznāca vēl tanī pat 1913. gadā, kad sacerēta; iepriekš bija atsevišķi gabali iespiesti dažos laikrakstos un žurnālos. Pirmais grāmatas izdevums ļoti glīts. Otrā izdevumā luga iznāca kara dēj tikai 1918. gadā Universālbibliotēkā, kuru iespieda 6000 eksemplāros. Gribu te minēt, ka «Pūt, vējiņi!» pirmizdevums, kā arī daudzas citas manas grāmatas tanī laikā iespiestas «Hanzas» spiestuvē, kurai esmu pateicību parādā par glīto darbu, kurā savukārt atspoguļojas mūsu labās attiecības. Uzglabāju vēl tagad spiestuves darbinieku 1913. un 1914. gada apsveikumu kartis. Esmu arī vecs spiestuves līdzdarbinieks, kā avīžnieks, un dziļāk ieskatījies spiestuves darbos, kas mūs vienmēr ir tuvinājis un tuvina arī vēl tagad; es ļoti protu cienīt arī šī skaistā kopizdevuma klusos un nekad neredzamos darbniekus un viņu centību un mākslas garšu. Tikai mans nejaukais rokraksts dara rūpes burtličiem un man. - Bet, kad tik iedomājos «Pūt, vējiņi!» meldiju, tad negribu minēt nekādas rūpes, arī ne vismazākās -

No dziesmām laivu, skaņām vēju taisām,
Ar ilgu brāļiem kopā sasēduši,
Uz tālām sapņu mājām aizlidojam.

 

 

 

JĀZEPS UN VIŅA BRĀĻI

rakstīti Castagnol'ā, pa daļai Magadinā pie Lokarnas un citās Tičīnas vietās, pa daļai Cīrihē un Lozannā. Arī sacerēšanas laiki ir dažādi. Pirmie vēl uzglabājušies datētie atzīmējumi par plāniem un izvestiem skatiem ir no 1909. gada. Kaut gan melnrakstos būs uzmetumi arī no agrākiem gadiem, tikai tie nau datēti; laikam jau tūliņ kopš 1906. g. domas būs kavējušās pie Jāzepa problemiem.
Daļas no drāmas plāna ir uzmestas 7. 4. 9. g., pirms tam ir mazāka atzīme 21, 2. 9.; ar 18. 5, 9, apzīmēts Jāzepa un Jēkaba skata sākums I cēlienā. Ar 27. 4. 9. jau agrāk apzīmēti atriebes skati III cēlienā; tie ir diezgan plaši izvesti. Tāpat laikam tanī pat gadā būs rakstīti plāni pēdējiem cēlieniem; vispār arī vēlāk rakstīti skati no dažādiem cēlieniem vienā laikā; arī citu lugu starpā bieži vien iespraucas domas par Jāzepu un viņa brāļiem un tiek izvestas atsevišķas situācijas vai gleznas un sajūtas.
«Jāzepa» darbus bieži pārtrauc citas lugas, nerunājot jau nemaz par liriku; «Zelta zirgs», «Indulis un Ārija», arī «Pūt, vējiņi!» tika sacerēti pa to laiku, kamēr «Jāzeps» arvien vēl gatavojās un kavējās. Kad reizēm. «Jāzepa» pavediens bija sācis raitāk tecēt, tas tika sarauts arī no ārējiem apstākļiem, tā «Zelta zirgs» pāršķēla pušu Juda skatu IV cēlienā.
Visumā var teikt, ka lielākā daļa darba pie I cēliena būs 1912. gadā, pie otrā un trešā 1912. un 1913. gados; no ceturtā un piektā cēliena daļa sacerēta 1909. g., un tad atkal vairāk pie tiem strādāts 1914. gadā. Bet luga nobeigta nau 1914. gadā; bet gan daudz vēlāk, jo vēl 1919. gadā; kad tā iznāca klajā, tika paveiktas dažas daļas. Atsevišķi skati un cēlieni bija jau 6 gadus agrāk iespiesti dažos žurnālos; šāda daļu klajā laišana turpinājās arī vēlākos gados, 1914., 1915., 1918., un, cik es tagad saprotu, tam bija savs nolūks: piespiest sevi turpināt un nobeigt ar klajā laišanu jau solīto darbu.
Pa darba laiku 1919. gadā lasīju «Frankfurter Zeitung'ā», oktobra mēnesī, ka Londonā tikusi uzvesta luga ar tādu pašu nosaukumu, «Jāzeps un viņa brāļi». Feļetonists, kas par to rakstīja, nebija minējis autora vārdu; es tikai vēlāk uzzināju, ka sacerētājs esot Viliams Bakers. Lugu pašu netiku ne lasījis, ne redzējis. Mani viņa tomēr pamudināja strādāt arī pie sava darba.
Pa daudziem gadiem augdama, luga bija pieaugusi plašumā, gan ne tik daudz kā «Indulis», tomēr pārsniedza trīs tūkstošus pantus un bija jāīsina; to darbu atkal uzņēmās Aspazija. I cēlienā bija 926 panti, II cēlienā 720, III cēlienā 650, IV - 515 un V cēlienā - 395, kopā 3205 panti.
Viegli nenācās turpināt un nobeigt lugu, celt vienmēr atkrītošo smagumu - iz sevis tik daudz izraut un pārvarēt. Negribas ne tagad par to minēt.
Labāk minēt par «Jāzepa» laimīgām zīmēm. Aspazija nekad neapnīkst stāstīt, ka «Jāzepa» vēsture sākās daudz agrāk par 1906. gadu. Jau pirms revolūcijas laika Rīgas jūrmalā, mūsu vasarnīcā, esot bijis pirmais aizrādījums uz nākošo Jāzepu: kāds sapnis. Nākošais sacerētājs redzējis sapnī Memfisas pilsētu Ēģiptē; stāvējis augstā torni vai piramidē un pārredzējis visu zemi; tas nevarot zīmēties ne un ko citu kā Jāzepu Ēģiptē. Un, kad pāris gadus pēc tam mums nācās iet trimdā un beidzās viss esošais un varbutējais spožums, tad Aspazija redzēja tur tikai jaunu pierādījumu savam uzskatam, jo trimdā sākusies Jāzepa godība. Pirmā doma par Jāzepu radās gan 1906. gadā Castagnol'ā, augstā balkonā un skatā pāri skaistajam ezeram Čeresio. Kopš tā laika Jāzepa doma neatstājās vairs visus trimdas gadus cauri, pavadīja viņus un ievadīja atpakaļ dzimtenē. Un vēl dzimtenē pašā un pirmās izrādes dienā Aspazija redzēja labas zīmes ejam līdzi Jāzepam, jo visu izrādes dienu mēs vērojām no saviem logiem Muitas ielā piektajā stāvā - pie debesīm skaistu varavīksnu; un tomēr bija jau vēls rudens, novembrs, kad nemēdz vairs būt tādas dabas parādības.
17. novembrī 1920. g., dienu priekš otriem valsts dibināšanas svētkiem, «Jāzeps un viņa brāļi» tika uzvesti Rīgā, Nacionālā teātrī. Lugu bija iestudējis un vadīja režiju mūsu lielais mākslinieks Aleksis Mierlauks, kurš jau bija ievadījis skatuves dzīvē «Uguni un nakti» un guva jaunus laurus ar šo izrādi, kas stāvēja izcilus mūsu režijas mākslā, sākdama jaunu inscenācijas posmu. Aktieri arī bija izcilus tēlotāji; daudzi tikai še atrada un apzinājās savus spēkus. Jāzepa tēlotāju nebija viegli atrast; lomu iestudēja Vilis Segliņš, Amtmans-Briedīts un jauns aktiers, kuram līdz tam vēl nebija uzticēta tik liela loma, - Jānis Ģērmanis. Segliņš drīz atteicās no lomas, un to tēloja pārmaiņus abi pārējie; Amtmanim-Briedītim bija Paula Baltābol kā partnere - Asnate, Ģērmanim turpretī Lilija Ērika - Asnate. Lielu ievērību ieguva arī ar samērā mazākām lomām Osis kā Levijs; Švarcs kā Juda; Mārsiets kā Simons, Timma kā Jēkabs, Lejiņš kā Izašars; bet it, īpaši jāmin Mirdza Šmithen kā Dina, - lomu pēc tam grūti iedomāties citas aktrises tēlojumā. Citi aktieri tikpat skaisti attēloja savas lomas; saskaņa uzvedumā bija ideāla, sevišķi grupējumi dzīvi, pārliecinoši un dramatiski; Mierlauks un viņa aktieri varēja būt mierā ar sevi. Kuga, kas bija inscenējis arī jau «Uguni un nakti», parādījās «Jāzepā» atkal jaunā un spožā mākslinieciskā attīstībā. Jāzeps Vītols bija komponējis ceturtā cēlienā divas dziesmas, kas bija tik oriģinelas un skaistas, ka vēl tagad ik izrādē aizrauj klausītājus. Izrāde visās savās daļās toreiz likās man tik pārsteidzoša, kāda vien var būt pirmā izrāde: viņa tiešām bija pirmā manu lugu izrāde, kuru es pats noskatīju. Pārbraucot 1920. gada aprīlī es gan redzēju «Pūt, vējiņi!» izrādi, bet aktieri paši toreiz lūdza to neskaitīt līdzi.
«Jāzeps un viņa brāļi» pirmā sezonā tika izrādīti piecdesmit reizes; tagad izrāžu skaits pārsniedzis 80 reizes. Sevišķi skaistā atmiņā man paliks vienmēr Jāzepa izrādes, kuras Nacionālais teātrs sarīkoja Lietavas pagaidu galvaspilsētā Kauņā, kur mūsu brāļi lietavieši, neskatoties uz mūsu valodu starpībām, sirsnīgi iejutās latviešu lugā.
Kā grāmata «Jāzeps un viņa brāļi» iznāca pirmo reizi 1919. gadā Rīgā A. Gulbja apgādībā pēc tam, kad fragmenti no lugas bija jau agrāk parādījušies; arī šis izdevums nebija vēl pilnīgs, jo bija izkritis no II cēliena Dinas skats; lugas rokraksts pa kara laiku bija dažkārt maldījies. Gadu pēc tam, 1920. g. iznāca pilnīgs izdevums kā pirmais sējums trešajam kopotu rakstu krājumam un tūliņ pēc tam trešais izdevums; visi izdevumi bija lieli; vairākos tūkstošos eksemplāru.
Piezīmju pie «Jāzepa un viņa brāļiem», tāpat veco rokrakstu un plānu ir uzglabājies liels daudzums, vairāki biezi sējumi, bet tos izmantot - taisni viņu plašuma dēļ - nākas ļoti grūti; ja atļaus telpas, tiks uzņemtas kādas piezīmes; varbūt arī viss Dinas skats pirmā redakcijā, jo priekš skatuves tas bija sevišķi stipri jāīsina.
Viela Jāzepam ņemta no bībeles un nekur nau patvarīgi pārgrozīta. Bija izteikti tikai pārmetumi - cik atceros - no vācu kritiķiem, ka nesaskanot ar bībeli Jāzepa aiziešana neziņā, - es pārmetumus labprāt pieņemu, jo zinu, ka Jāzeps mira 110 gadu vecs Ēģiptē - ēģiptiešu parastais teikums bija: dzīvo 110 gadu! - bet, kad jau «nākošais ķēniņš Ēģiptē nezināja neko par Jāzepu», kā teikts Moz. 2. gr. 8, tad viņa neziņā aiziešana būs mazāk sajūtama kā nepieļaujama. Arī Ēģiptes tēlojumos un vēsturē esmu lūkojis nekur neatkāpties no dotiem dokumentiem. No angļu puses Kakhemna bija nosaukts par manu izdomājumu un vests sakarā ar Ahnatonu, bet kā Kakhemna tiek minēts kāds no seniem ēģiptiešu vezīriem un gudrajiem, un vārava Huni mācība tiek rakstīta Kagemni'm; autori lieto dažādu rakstību. Tāpat esmu centies pieturēties pie ebreju un ēģiptiešu izteiksmes. Ceru, ka mana iepazīšanās ar ēģiptiešu senatni noderēs man arī kādam tāļākam darbam no Ēģiptes aplokiem.
«Jāzeps» ir tulkots vairākas reizes. Pirmais tulkojums bija krievu valodā - pēc mana uzskata, ļoti labs tulkojums -, bet iespiests tas vēl nau, vismaz es par to neesmu dzirdējis; varbūt, šurpu turpu sūtot, pa kara laiku būs nozudis. Otrais tulkojums ir vācu valodā no Aspazijas; tas var stāties pilnīgi oriģināla vietā; tanī ir pat pārlabojumi pret latviešu tekstu. Nevaru atstāt neminētu, ka Aspazija pielika pie darba vislielākās pūles un tulkoja lugu pa otru reizi, kad pirmais tulkojums likās viņai neapmierinošs. Tagad no ārzemes vāciem pašiem top atzīts, ka šis tulkojums atstāj oriģināla un ne tulkojuma iespaidu; tādai atzinībai ir nozīme jo vairāk tādēļ, ka vāci paši ir laikam labākie tulkotāji visās literatūrās. No Aspazijas vācu tulkojuma šī luga tulkota tad vēlāk angļu, somu un čeķu valodās; pieteikti ir tulkojumi ungāru, franču, itāļu un zviedru valodās. Lasījis esmu tikai angļu tulkojumu, kuru sacerējusi pazīstamā angļu rakstniece Grace Rhys (Grēsa Reis); tulkojums no angļu preses top slavēts kā ļoti tuvs oriģinālam (t. i., vācu tulkojumam) un ļoti anglisks; rakstniecē pievienojusi tulkojumam arī skaistu rakstu par Latviju un ieved autoru angļu publikā. Pateicoties mūsu ārlietu vadībai un mūsu literāriski izglītotiem sūtņiem Bisniekam un Vesmaņa kgm, un nenogurstošajam ģenerālkonsulam Biriņa kgam, luga tika izrādīta Londonā Skalas teātri 22. maijā 1925. g. un guva atzinību Londonas presē, kā «Times» un «Daily News».
Pēdējā vārdā lai man atļauts minēt sirsnīgā piemiņā tās balsis no lasītājiem, kas, svešas un tomēr man tik tuvas, mani uzmudināja un mierināja, un lūkoja līdzi risināt Jāzepa problemus; šinīs apcerēs ir dažas ļoti gudras un dziļas domas, kurām būtu jānāk tik klajā, lai nestu svētību.

 

 

 

SPĒLĒJU, DANCOJU

saucās agrāk «Lietuvēns»; vecās piezīmēs atrodu arī minētu nosaukumu «Vampīrs»; apakštituli luga saukta arī par «veļu lugu» un par «velnu karaļa nakti». Parasti viņu mēdzam īsāki apzīmēt par «Spēlmani». Arī citām lugām bija īsāki lietojami nosaukumi, tā «Pūt, vējiņi!», piemēram, bija «Laivinieks»; tā bija projekts saukt lugu arī grāmatizdevumā. «Pusideālists» bija «Don Kihots», bet tur cenzūras dēļ bij jāmaina virsraksts.
Sacerēta luga «Spēēlēju, dancoju» ir divu mēnešu starpā: janvārī un februārī 1915. gadā. Pirmās ļoti īsās atzīmes ir no 6., 9. un 11. decembra 1914., kad uzstādīts pagaidu lugas nepilnīgs plāns. Lugas I cēliens sākts janvārī 1915. un nobeigts četrās dienās 12., 13., 14. un 15. Citi cēlieni seko ātrā tempā: otrais sacerēts no 18.-22., 25., 27. un 28. janvārī - 8 dienās; trešais 29. janvārī un no 1.-5., 8.-12. februārim - 11 dienās; ceturtais no 15.-18. -4 dienās un piektais no 22.-27. februārim - 6 dienās. Luga aptver 2792 pantus (I cēlienā - 412, II - 632, III - 810, IV - 386 un V - 552); vairākas dienas ir rakstīti pāri par 100 pantiem; viss darbs pabeigts 33 dienās.
Rakstīta tātad luga ļoti ātri, ar lielu intensivitāti, tā ka tūliņ pēc sacerēšanas iestājās nervu reakcija un enerģijas pietika tikai pirmo triju cēlienu norakstīšanai (II cēliens norakstīts 8. 3. 15. un III cēliens 22.3. 15.). Tad enerģija atslāba tā, ka pārrakstīšana bija jāpārtrauc uz vairākiem - laikam 4 - gadiem, un luga ar lielām laiku starpām parādījās klajā tikai no 1916. līdz 1919. gadam. Toreiz gan man visu laiku aizņēma neatlaidīga nodarbošanās ar «Šveices latviešu komiteju», bet es nekad, lai cik uzcītīgu, nodarbošanos neesmu saucis par «produktīvu strādāšanu»: Pārāk intensīvā produktīvā strādāšana man tādus nepatīkamus pārtraukumus, var teikt - pārsteigumus - sagādājusi daudz reizes arī agrāk un vēlāk. Šoreiz nepārrakstīšana bija sevišķi nepatīkama, jo lugas izrādīšana tā nokavēja savu īsto laiku - 1915. un 1916., gadus, un, kad viņa beigās parādījās uz skatuves 1921. gadā, tad viņai aktuelas nozīmes vairs nebija. Laika sajūta bija galīgi pārmainījusies, pat tikuši pretēja kara laiku sajūtai: pilsonība, kura bija ar lielu sajūsmu gājusi līdz tautas cīņā pret «mūža ienaidnieku» - vācu muižniecību, ap 1921. gadu, kad bija jau panākta valsts patstāvība, sāka izturēties vienā savā daļā ar lielu iecietību, pat līdzjūtību pret agrāko ienaidnieku - vācu muižniecību; viņai kā vēlams mērķis rēgojās acu priekšā jaunas muižniecības nodibināšana, kura varēja tikai stiprināt vācu muižniecību; dalīties varā ar šo veco ienaidnieku, padarīt viņu sev par draugu priekš kopīga mērķa, lai varētu noveikt jauno ienaidnieku - ceturto šķiru. Un luga «Spēlēju, dancoju» vēl uzskatīja par ienaidnieku veco un ne jauno pretnieku; «mirušais kungs» lugā nevarēja būt pa prātam tur, kur cerēja uz «dzīvu kungu».
«Spēlēju, dancoju» ir sacerēta kā sava veida humora luga. Laiks mūsu tautai ar jauno valsts ideju bija tik traģisks, izejas nebija nekādas, no visām cerībām bija tik pilnīgi jāatsakās, ka garam palika pāri: visas lielā pārvarīgā ienaidnieka varas, tāpat kā visu dzīvi, ņemt tikai kā rotaļu: lielākās, augstākās būtības priekšā viss saraucas un top viegls. Tikai brīvs gars tā spēj skatīties uz visu, un šinī lielā humorā gars uzvar, bet pats aiziet. Pagātne un elle, un miroņu vara bija jāpārvar šinī laikā, un tautas gars tos pārvarēja šinī laikā; mēs ceram, mēs, vēlāmies un darām, lai tā uzvara būtu galīga un uz visiem laikiem.
Mūsu pagātne lūdzas:

Neļauj mocīt mūs vēl tagad!
Pestī mūs! Izrauj mūs!
Izdzen velnus no tās rijas!

Domas par velna riju un par cīņu ar velniem un miroņiem nebija radušās pirmoreiz 1915. gadā. Paši sākumi šim domām ir ļoti veci un iesniedzas pirmā jaunībā, īsti bērnībā: velna nakts ar saviem miroņiem un briesmām iznāk laukā no Randenes muižas rijas. «Saules gados» par to minēts:

Pļavā pūne, - skrej uz pūni:
Pilna saldas siena smaršas!

Pļavā rija, melni vārti:
Pilna baigu noslēpumu.

Dienas vidū visi guļ:
Tīkam-baigi, draudam-maigi
Vienam pašam tumšā rijā:
Mēmi trokšņi, melni vēji -
Mēmi trokšņi, melni rēģi -

Nu tie spēlē, nu tie danco . . .
- Ārā bēga; Saule smejas:
Labāk saules birzē tec!
Sudrablapas virinājas.»

Domas par velna rijas brīnumiem vēlāk vēl pieauga, kad skolas un universitātes gados un arī pēc tam nodarbojos ar mūsu folkloru, tautas pasakām un teikām (īsti šī nodarbošanās nekad nau beigusies); tad arī bieži senās sajūtas un domas meklēja izteikties dažādos veidos, līdz izlējās drāmā, no jauna. iekustinātas no lielā laika. Tomēr arī tad vēl - kad jau bija plāni celti - personas un darbība, un krāsas un skaņas bija kā sastingušas un novītušas, nekas nevīžoja risināties, līdz kādā laimīgā dienā atskanēja arī no senas, senas pagātnes, no bērnības kāda meldija - dzērāja spēlmaņa dziesma, un no šīs burvju dziesmas viss piepeši atdzīvojās un salikās pats darbīgā vienībā, kā Amfiona pils akmeņi.
Vainu par «Spēlēju, dancoju» klajā neizlaišanu tiku licis uz pārāk intensīvo strādāšanu un nervu reakciju; bet varbūt pats laiks arī bija vainīgs, jo viņš visus prātus un jūtas aizņēma ar savām lielajām briesmām. Arī mēs, emigranti trimdnieki, uztraukumā mētājāmies, pūlējāmies garīgi aizstāvēt tautas dzīvi un rast viņai pamatu valsts organizācijā; toreiz - Šveices latviešu komitejā - ļoti intensīvi strādājām ap sabiedrisku valstisku mēģinājumu, par kuru gadu vēlāk rakstīju tik pesimistisku atskatu («Jaunajā Vārdā» 1917. g.); garīgi mēs tomēr uzcēlām ij valsti, ij sevi tai valstij.
Pirmie cēlieni no «Spēlēju, dancoju» parādījās atklātībā veselu gadu pēc viņu sacerēšanas, arī ne dzimtenē, bet «Jaunās Pēterpils Avīzēs»; vēl gadu vēlāk lugu sāka iespiest K. Freiberģa «Taurētājā», arī ne dzimtenē, bet Maskavā. «Taurētājā» parādījās arī skaisti zīmējumi pie lugas no N. Strunkes. Tikai 1919. gadā luga parādījās klajā arī dzimtenē, Rīgā, Gulbja izdevumā, pēc skaita otrajā. Drīz pēc tam nāca trešais izdevums Gulbja apgādātos kopotos rakstos.
Izrādīta tika luga 23. novembri 1921. gadā Rīgā, Nacionālā teātri, ne īstā laikā, jo tas bija vēlēšanu laiks. Īstais, tas ir, pietiekošais, laiks nebija arī lugas sagatavošanai, jo tā tika izlaista par agri, kā visi apgalvoja vienbalsīgi. Režija bija atkal Alekša Mierlauka rokās, un dekorācijas bija zīmējis J. Kuga, kuru daudzi poētiskie skati - sevišķi kapu parādība, kalve, rija u. c. - iespiedušies dziļi atmiņā. Galvenie tēlotāji bija labākie teātra spēki, skaistule Lilija Ērika kā skaistule Lelde, Ģērmanis kā Tots, Osis kā Kungs - varens kungs -, Lejiņš kā vecais (un saka, ka viņš būtu vēl labāks bijis kā jaunais); atmiņā arī Kvēpa velna zēns un daudzi citi. Mūziku bija komponējis atkal Jāzeps Vītols savā parastā meistarībā, simtās variācijās «Spēlēju, dancoju» -

Atbalss bija tava dziesma
Tai dziesmai, kas aiz laika,
Tā ij būs tavai dziesmai
Atbalss cita, kas aiz laika.

 

 

 

KRAUKLĪTIS

Senie rokraksti man rāda, ka «Krauklītis» sacerēts tanī gadā, kas bija viens no ļaunākiem gadiem manā un - varbūt - arī tautas dzīvē. Pēc uzliesmojuma uzvarētājs ienaidnieks mūs nospieda, un nebija nekur nekādas cerības. Ko visi garie trimdas gadi nebija panākuši pret mani, to panāca šis viens - es nosirmoju. Es pretojos ar iedomām un ilūzijām, ka ienaidnieks tiktu pieveikts, un ilūzija uzvarēja tiešām. Doma uzvar aizvien, agri vai vēli.
No seniem rokrakstiem es redzu arī dienu pa dienai, kā luga rakstīta; tā sākta un beigta taisni divos rudens mēnešos, septembrī un oktobri, 1917. g. Pirmie panti uzrakstīti laimīgā dienā - Gētes dzimumdienā, 28. augustā. Lugas cēlieni sacerēti šādās dienās: I cēliens - no 28. 8. 17.-8. 9. 17., II cēl. - 11. 9. 17.-18. 9. 17., III cēl. no 24. 9. 17.-8. 10. 17., IV , cēl, no 10. 10. 17. līdz 19. 10. 17. un V cēliens no 23. 10. 17. līdz 28. 10. 17. Pirmais cēliens beigts 10 dienās, otrais - septiņās, trešais 12, ceturtais 6 un piektais piecās dienās; visa luga rakstīta 40 dienās.
Visu pantu lugā ir 2342, - pirmā cēlienā 460, otrā 406, trešā 640, ceturtā 440 un piektā 388, - apmēram tikpat gara kā «Pūt, vējiņi!»
Man vēl ir uzglabājušies pirmraksti uz dažādiem ietinamiem papīriem: pasticceria Costanco Daminelli, kur tiek ieteikta Torta Paradiso-Helvetia, un Calzoleria Italo-Svizzera, kur tiek ieteikta specialitāte scarpe a mano. Kas vēl vairāk var sajūsmināt, kā domas uz paradīzes saldumiem un stipras, rokām šūtas kurpes, ar ko samīt pretekļus?
Vecajā rokrakstu saikli ir vēl uzglabājušās arī sakaltušas ozola lapiņas, pat viena bērza lapiņa, viršu ziediņš, vijolītes, viss, kas atgādina dzimteni. Un nebija viegli sadabūt dienvidos kādas ziemeļu mantas, sevišķi pēc bērziņiem bija augsti kalnos jākāpj, jo tie aug tikai 900 metru augstumā, kur var vairāk sastapt arī ziemeļu puķes. Bet tādas ekskursijas padara sentimentālu, arī tad, kad ekskursijas tiek sarīkotas tikai atmiņās.
No «Krauklīša» ir man pāri palikuši arī rokraksti, ar mašīnu manis paša rakstīti; to es minu ar nolūku izsacīt savu apbrīnošanu mašīnu rakstītājiem, kas spējīgi visu mūžu nodarboties ar šādu briesmīgu amatu. Mani mašīnrakstīšana tā nogurdināja, ka «Krauklītis» arī palicis mans pirmais un pēdējais noraksts un mani nostiprinājās pārliecība, ka daudz vieglāk uzrakstīt lugu nekā pārrakstīt.
«Krauklītis» saucās sākumā «Brālis un māsa» un bija jau vairākus gadus atpakaļ ierosināts no mūsu skaistajām tautas dziesmām, kas tēlo savā aprautā, īsajā veidā brīnišķi maigās attiecības starp brāli un māsu, kādas gan nekur citur tā nau tēlotas, varbūt arī tā nau justas. Tās man bija kā no pašas dvēsles izdziedātas; tās varbūt ir manas pirmās stiprākās jūtas un būs arī manas pēdējās. Žēl tikai, ka «brālis un māsa» nedabūja izteikties skaidri un piejaucās klāt citas jūtas un domas, un aizrāva sev līdzi laiks. .. .
Pirmās atzīmes par «brāli un māsu» ir no 15. 3. 13. gada. Luga saucās pēc arī «Krauklīts sēd ozolā», un par to ir uzmests plāns 1916, gada 26: decembrī. Šis plāns vēlāk piepaturēts gandrīz visu lugu cauri un tikai modificēts. Citādi gan ne 1916, gadā, ne agrāki, nau daudz strādāts pie «Krauklīša», ko rāda retās piezīmēs; viss darbs pieder 1917. gada pēdējiem mēnešiem.
Daļas no lugas «Krauklītis» tika nodrukātas dažos žurnālos; 1920. gada beigās luga parādījās Jesena «Jaunības Tekās» un drīz pēc tam iznāca kā grāmata vairākos izdevumos un kopotos rakstos.
«Krauklītis» rakstīts citādā pantmērā nekā «Pūt, vējiņi!», un tas atkal citādā nekā «Zelta zirgs». Šim lietots spāniešu trohajs, tam tautas dziesmu trohajs, un «Krauklītim» tautas dziesmu četrurindu pants. Gan redzu, ka mūsu literatūrzinātniekus tas neinteresē, bet varbūt kādu domīgu lasītāju.
Skatuvē «Krauklītis» parādījās 1921. gadā, pašas sezonas beigās, 6. maijā Nacionālā teātri. Tas bija visneizdevīgākais laiks, jo maijā jau sezona beidzas un luga varēja tikt izrādīta tikai kādas 8 reizes. Bet nākošā sezonā luga nevarēja vairs skaitīties kā jauna luga; tomēr viņa iekaroja sev publiku un palika viena no iemīļotākām.
«Krauklīti» Nacionālā teātrī iestudēja atkal A. Mierlauks; Magoni tēloja Mirdza Šmithen ar savu dziļo sirsnību un Lilija Ērika ar bravūru; Ģērmanis bija Vents; Svešzemnieks Rodrigo Kalniņš; arī mazākās lomās bija ievērojami spēki. - Dekorācijas bija gleznojis Cimermanis, un tās pieder pie viņa labākiem darbiem.
«Krauklītis» pēc tam parādījās arī uz provinces skatuvēm; es pats noskatījos skaistā izrādē Valmierā, un, kaut gan pēc ceturtā cēliena nogāzās priekškars un nebija vairs uzceļams, tā ka publikai bija jānoskatās, kā viņa rinda tēlotāju noiet un pēc tam uznāk uz skatuvi, tomēr izrāde bija skaista un sajūsmināta. Bet - jau 1920. g. - visur, tā Rīgā, tā provincē, man likās, ka sajūsma nenāk vairs no patriotiskām jūtām lugā, bet no citām, no dailes vai no fabulas; arī šī luga bija par vēlu parādījusies uz skatuves. - Gēte saka:
«Begeisterung ist keine Ware, die man einpäckeln kann auf manche Jahre».
Man ļoti daudzi teikuši, ka es maldoties; es priecātos, ja es būtu maldījies un viņiem būtu taisnība. Bet man liekas, ka maigās jūtas, kas guļ pamatā tautas dziesmai un dziesmas cēlai noskaņai, ilgāk uzturēsies svaigas.
Vēl vienu gribēju teikt: pirmā cēliena beigās tiek tēlotas žēlabas par zirgu sakropļošanu, - tās tiek tēlotas tik spilgti, ka izliekas jau nedabiskas un nesaprotamas mūsu publikai - vismaz es sajūtu izrādē, ka mūsu tagadējā publika še nespēj līdzi just. Zirgs mums nau vairs tāds draugs un biedris kā senos laikos, kā tautas dziesmu laikos; zirgs ir mums tikai darba rīks, kurš drīz tiks izspiests no labākiem un lētākiem darba rīkiem - automobiļiem. Zirgs mums ir tikai tik tāli dārgs, cik viņš ir lēts. Mēs neesam vairs sentimentāli. Vai dzirdi, zirdziņ? Vai dzirdi arī tu, krauklīti? Arī uz tevi tas var zīmēties, un tu, brālīti?

 

 

 

DAUGAVA

sacerēta trimdā, Castagnol'ā. Lielākā daļa rakstīta 1916. gadā, bet ir arī dzejoji no 1915. gada, piem., «Mēs un zeme», kas sākās ar

Lai mūs glauda glaudi,
Lai mums draudē draudi;

tad arī no 1917. un 1918. g. Arī 1919. gadā sacerēta daļa dzejoļu, un darbs sakārtots un izveidojies tādā formā, kā viņš parādījās klajā 1919. g. rudenī. No veciem rokrakstiem, kuri vēl visi ir uzglabājušies, redzu, ka 1. 7. 16., t i., pirmā jūlijā 1916. g.; iekārtota burtnīca ar virsrakstu «Daugava». Galvenie dzejoji sacerēti 1916. g. Tā, piem., «Zeme, zeme, kur tā zeme?» ir rakstīta 11. augustā 1916. g.
Pareģojums:

Par diviem gadiem trešajā,
Tad saies valstis lielajā -

ir uzrakstīts 25. novembri 1916. g.; iespiests «Jaunā Vārdā» gadu vēlāk. Arī otrais pareģojums:

Piecus gadus uguns degs,
Sesto gadu pelni segs -

ir rakstīts 1916. gadā 14. jūlijā. Tanī pat 1916. gadā sacerēti «Mēs ne pret vienu nejūtam naidu» - 12. 10. 16., «Ilgu vējš, cīņas laiva» - 14. 8. 16. Arī smagais protests un sūdzība saulei izteikti šinī gadā - 27. augustā.

Kalns,
Ko stājies man ceļā priekšā!?
Ezers,
Ko gulies, kur man ir jāiet?

Un saule - viņa vienmēr bijusi man laba - saule paklausīja manu sūdzību: Latvija ir! Tikai kalns atkal ceļas priekšā, un ezers aizgulstas, un mākoņi kāpj debesis, - saulei būs otrreiz jāklausa - vai viņa to darīs?
Bet es noklīstu neviļus atkal dzejā - atmiņas ir pārāk stipras -, un mans uzdevums ir taču tikai te dot datus un faktus. Pirmie sākumi «Daugavas dziesmām» - tā toreiz bij nosaukums - atrodami jau 1913. gadā; tad arī ir mēģinājumi piemērot seno apdziedāšanas veidu dziesmām par ozoliem un par sauli. - Dramatiskā forma «Daugavas dziesmām» uzpeld apziņā tikai labi vēlu, 1918. vai pat 1919. gadā. Arī tad nebija domas par šīs «dziesmas» izrādīšanu uz skatuves; tāda doma radusies neatkarīgi no manis, kam? es nemāku pateikt, - vai Birutai Skujeniecei, kas pirmā «Daugavu» inscenēja?
Cik atceros, «Daugavas» rokrakstu 1919. gada vasarā pārveda uz dzimteni kāds draugs (Afelds), jo nebija diezgan droši sūtīt rokrakstu pa pastu; neatminos, vai tika sūtīts otrs noraksts pa pastu. Rokrakstā, kas uzglabājies pie manis, lielas daļas ir rakstītas ar mašīnu; es lūkoju tanī laikā pāriet uz mašīnas rakstu, bet velti. - Rokraksts tomēr bij nonācis A. Gulbja rokās un parādījās klajā tikai septembra mēnesī. Bet arī tā Daugavas «sērdieņu dziesma» bija nākusi īstā laikā. «Daugavai» tanī ziņā ir līdzīgs liktenis ar «Tālām noskaņām», ka tā nedz nokavēja savu laiku, nedz nāca par agri; reti tāda laime.
Kāds iespaids bija «Daugavai», par to lai dod liecību no mūsu kareivju puses. Plašajā grāmatā «Daugavas sargi», kurā sniegts daudz rakstu un dokumentu no mūsu brīvības kariem un aizstāvēšanās laika pret Bermontu un kur ievietoti arī gabali no «Daugavas», redakcija piemetinājusi šādu piezīmi:
«J. Raiņa «Daugavas» pirmais izdevums parādījās
1919. g. septembra mēnesi, īsi pirms Bermonta uzbrukuma Rīgai; šo izdevumu izpirka    d i v ā s   n e d ē ļ ā s.   Daudziem kara vīriem, gan tieši frontē, gan atpūtas brīžos tuvākā aizmugurē, varēja redzēt rokās «Daugavu», kur tie smēlās sajūsmu: sakarā ar to daži kara vadoņi bij izteikušies, ka Raiņa «Daugava» atsvērusi veselu pulku . . . Ja ņemam vērā, ka «Daugava» uzrakstīta   d a ž u s   g a d u s   p i r m s    Bermonta uzbrukuma, ka viņas saturā gandrīz uz mata atspoguļojas viss tas, kas notika Daugavas krastos 1919. g. oktobrī un novembri, ka dzejnieks tieši uzminējis lielo un izšķirošo notikumu   v i e t u,   ka, beidzot, šī dziesma nāca visīstākā laikā, tad mums jāatzīst, ka nemirstīgā sērdieņu dziesma ir gaišreģa   p r a v i e t o j u m s   visai tautai.»
Kad pārbraucu mājās 1920. gadā, man daudzi jautāja, kā lai to izskaidrojot, ka es iepriekš varējis attēlot notikumus un vietu tā, kā tie vēlāk norisinājušies? Kā es to varējis zināt? Mēdzu atbildēt, ka var zināt nākotni, kad labi zina pagātni un tagadni; uz to jau dibinājas visa lielā stila politika. Un, otrkārt, dzejniekam, kad viņš ir īsts, jābūt iedvesmes spējām attēlot sev garā arī nākotni. Varu minēt vēl trešo avotu, no kura nāca man zināšana, bet par to runāt nau še vieta, jo būtu jārunā plašāk.
«Daugavas» atsevišķi dzejoļi parādījās klajā jau gadus četrus pirms grāmatas iznākšanas, 1915. un 1916. gados, «Dienas Lapas» pēcniekos u. c. izdevumos. 1916. gada sākumā Maskavā iznāca K. Freinberga žurnāls «Taurētājs»», kurš «noteikti un atklāti sāka cilāt mūsu tautas un zemes pašnoteikšanās jautājumus patstāvības garā». Tur parādījās fragmenti no «Daugavas» un arī prasība pēc «mūsu valsts».

Z e m e   u n   v a l s t s
«Zeme, zeme, kas tā zeme,
Ko tā mūsu dziesma prasa?
- Zeme tā ir -   v a l s t s.»

Tā laikam ir pirmā noteiktā politiskā prasība pēc latviešu valsts patstāvības, jo politiskas prasības iedrošinājās uzstādīt toreiz tikai dzejnieki un trimdenieki. Un ne bez iemesla, jo jau šī paša dzejoļa vidējo pantu cenzūra nostrīpoja un tas parādījās tikai pēc revolūcijas 1917. gadā.
«Daugava» kā grāmata iznāca tikai, kā - jau teikts, 1919. g. Šī pirmā izdevuma man nau, jo viņš ticis izpirkts divās nedēļās. Pēc otrā izdevuma atzīmes, pirmais izgājis 4000 eksemplāros; arī otrais iespiests 4000 eksemplāros, kas arī drīz tikuši izpirkti; cena atzīmēta tā pati, 4 latv. rubļi. Otrais izdevums man ir; tas ir nepilnas piecas loksnes liels, uz vienkārša papīra. Trešais izdevums iznāca 1923. g. arī 3000 eksemplāros, ar ievadu un izvadu.
J. Misiņa un P. Ērmaņa bibliogrāfiskos un biogrāfiskos materiālos («Kultūras Balss». Sabiedrisku un zinisku rakstu krājums. I. 1921. g.) «Daugava» ir vēl uzskaitīta «dzejas» darbos, ne «drāmās»; bet pēc tam, kad «Daugava» daudz reizes izrādīta, man likās tomēr vairāk piemēroti ievietot to kopotos rakstos starp drāmām.
Tanī pašā 1919. gada rudenī, 18. novembrī (ja nemaldos), «Daugava» tika uzvesta uz skatuves Nacionālā teātrī; inscenējusi bija Biruta Skujeniece, un pirmizrādei bijuši sevišķi panākumi. Pārbraucot 1920. g. tiku vēl redzējis izrādi šinī inscenējumā, kurš tik klusi noskaņots un kuram vajadzēja būt uzkrītošā kontrastā ar izraisīto skaļumu.
«Daugava» tika otrreiz inscenēta 1923. gadā un uzvesta pirmizrādē 18. novembrī. Šoreiz inscenētājs bija režisors Fr. Rode, dekorāciju gleznotājs Artūrs Cimermanis; muzikālo ietērpu bija veltījis Alfrēds Kalniņš. Līdzekļi inscenējumam šoreiz bija daudz bagātīgāki, un tā tika panākts lielāks spožums un plašums un piegriezta dzīvāka vērība tēlojumam. Neaizmirstama man paliks vecmāmiņa - Rūmniece un daudzi citi skaistie tēlotāji, arī mazākās un vismazākās lomās.
Šis otrais skatuves uzvedums izlietoja arī drusku papildināto tekstu, jo grāmatas «Daugava» trešā izdevumā bija piemetināts prologs «18. novembris»; kas rakstīts oktobra mēnesi 1923. g. un dod atskatu uz pagājušām brīvības cīņām un paceļ visu dziesmu parādības nozīmē. Drīz jau viss tas laiks liksies pats kā tāla parādība un tā laika darītāji par uzbāzīgiem brīvības atgādinātājiem, protams, cik tāli viņi nau pārvērtušies par praktiskiem politiskiem un sabiedriskiem veikalniekiem. «Daugavai» piesprausts arī epilogs «Darba Daugava», kas runā par nākamiem darbiem un cīņām jaunajā valstī.
Dēliņš saka:

Lūk, nāk šurpu jaunā tauta,
Jaunas dziesmas dziedādama!

Nostājamies nomalis un klausāmies; bet pienāk stalti un skaļi Izašars un atbīda vēl tālāk nost, gluži projām, un saka:

Tu dzīvoji, lai mums ir maizes, -
Nu ir, - nu -mirsti! Tu vairs nevajdzīgs.

Labi, - bet pielūkojat, ka Izašari nedara to pašu un nesaka to pašu arī - brīvībai. Izašaru ir daudz.

 

 

 

ILJA MUROMIETIS

sacerēts pa daļai Castagnol'ā, pa daļai Torņakalnā - reizē trimdas un dzimtenes darbs, domāts kā izlīdzināšanas darbs starp trimdu un dzimteni; bet, kāds izvērtīsies tā liktens, kas to pasacīs? Līdz šim dzimtene darbam gatavojusi ne gaitu, bet gaidu.
Lugas pirmā un piektā cēliena daļas un viss trešais cēliens sacerēti vēl Castagnol'ā, - ceturtais cēliens un pirmā un piektā cēliena beigas turpretī dzimtenē. Starp abām darba daļām liels laika sprīdis - septiņi gadi - ieguluši starpā.
Pirmais, pilnīgi izvestais lugas plāns sastādīts 11. un 12. augustā 1915. g., agrāk par to ir tikai uzmestas plāna domas. Šis plāns paliek cauri visam darbam; tikai nedaudzi pārgrozījumi.
Pirmās atzīmes par Ilju Muromieti ir no 22. marta 1912. gadā; tās ir diezgan plašas un attiecas uz krievu varoņu teikām, uz vēsturi, valodu, pantmēru, raksturiem, filozofiju u. t. t. Cik tagad atminos, tanī laikā tika man no kāda drauga atsūtīta grāmata par krievu varoņu teikām; grāmata bija iesieta skaisti zilā gaišā vākā, un gaiši zilā krāsa ieaudās radāmās domās. Grāmata atmodināja senās atmiņas par seno varoni, veco zemnieka dēlu Ilju, par kuru biju interesējies jau pirmos ģimnāzijas gados. - Rīgā, ziemas svētku tirdziņā, rāts laukumā saceltās sīku pārdotavu teltis zēns bija no citām lubu grāmatiņām izracis сказку об Илье Муромице, крестянском сыне; atminos vēl vāka zīmējumu, kurš man likās ļoti skaists: melns zirgs - un melni zirgi man palaikam bija patikuši - sacēlies kājās pie liela zārka, grib tā vāku atkārpīt vaļā; krēpes zirgam plivinājas no vēja uz priekšu; tālumā lieli kalni.
Lubu grāmatās tanī laikā tiku atradis arī Koļcova, nelaimīgā jaunā dzejnieka, dzejas, kuras man brīnišķi iepatikās. Vispār man jaunībā bija laimējies ar grāmatām: nevienas nelabas, samaitājošas grāmatas man nebija rokā nākušas; nekādas Izabellas vai Venēcijas asins nakts nekad netiku lasījis, pat līdz šim. Stāsts par varonīgo Wullenweberi arī nāk no lubām.
Ilja Muromietis tādā ziņā, pats būdams zemnieka dēls, nācis man arī rokās no tautas lasītavas, lubu tirdziņa. Es varēju būt toreiz gadu 12 vecs.
Pēc intreses atmodināšanas uz Iljas tematu 1912. gadā paiet tomēr vēl trīs gadi, - tad tikai stājos pie darba. Un darbs tiek sākts ne no pirmā, bet trešā cēliena - tūdaļ no pašas augstes, no lielākā sastrēguma un izšķirošās darbības, un no krīzes. Es tagad, pēc laika, to izskaidroju ar savu dabu, kura ķeras tūdaļ pie grūtākā un izšķirošā, iet in medias res. Bet varbūt tanī laikā bija citi ierosinājumi taisni uz trešā cēliena spēcīgiem notikumiem.
Tagad atminu arī, ka gribēju eksperimentēt darba paņēmienos: vai nebūtu pareizāki sākt drāmas sacerēt, no krīzes, t. i., augstes, sākot, jo no turienes vislabāk pārredzamas abas lejas un nokāres. Protams, vispārējam plānam jābūt jau gatavam, pirms stājas pie darba; izņēmumi ir, bet ne sevišķi bieži, kad dzejnieks aizraujas no atsevišķām epizodēm. Tā nereti strādājis Gēte, un šis epizodes tad arī ir atsevišķa, aizraujoša skaistuma, bet drāmas kopceltne no tās cieš. - Vai «Muromieša» metode ir pareiza, to šis viens eksperiments nevar noteikt, jo pārāk garš laika sprīdis šķir šinī gadījumā drāmas atsevišķās daļas. Kad svaru liek uz kopceltni, tad pakāpeniskā sacerēšana būs vispareizākā; pie tādas pieturējies Šillers.
Rakstot šis piezīmes un šķirstot senos rokrakstus, izdzeltējušās lapiņās izdzisušos zīmuļa burtus, uzduros uz datumu trešā cēlienā pirmam sākumam - un ar trešo cēlienu sāku visu drāmu. Sākums apzīmēts ar 30. 8. 15., t. i., 30. augustu 1915. g., - pa vecam stilam tā būtu mana piecdesmitā dzimumdiena. To atminu vēl, ka jau 11. septembrī visu trešo cēlienu pilnīgi gatavu devu lasīt kādam draugam, kurš bija ieradies mani apsveikt dzimumdienā - līdz ar itāļu ciema bērniem un puķēm. - To dienu saņēmu mīļus sveicienus no dzimtenes un kā atbildētājam liku iet pretī: Muromietim, kurš teikā vienmēr tiek uzsvērti dēvēts par «veco» varoni . . . Ilja sāk savu gaitu jau kā piedzīvojis virs, trīsdesmit gadus vecs; arī man bija lemts sākt darbu tanī pat vecumā, vai brīnums, ka Ilja man rēgojās kā paraugs? vai brīnums, ka grūtsirdīgi skan dziesma par bēdu:

Kur tu radies, bēda? Kur tu izcēlies?

Kad mēs sākām darbu, jau pusmūžā, tad mēs zinājām, kur bēda cēlās: jau mūža pirmā puse bija mums to teikusi. Bet otrā puse mums vēl daudz piemācīja klāt: mēs zinoši gājām pretī savam darbam un liktenim, bet tomēr gājām.
Nevienā pasaules literatūras epā nau par galveno varoni ņemts vecis: tas ir zīmīgs raksturs Muromietim. Grieķu Ahils ir jauneklis pašos spēka gados; Edas nordiešu Sigurds, tāpat vācu Zigfrīds ir jaunekļi; igauņu Kalevipoegs jauns varons; spāniešu Sids Kampeadors iesāk savu gaitu kā jauneklis; tāpat indiāņu Haijavata. Vergīlija Enejs gan nau vairs jauneklis, bet dzejnieks arī nekur neuzsver sava varoņa vecumu, kā to dara krievu eps; Eneīda nau arī tautas, bet mākslas eps.
Pirmais cēliens Iljam rakstīts 1917. gadā marta pirmā pusē, nelielas daļas 17., 12., 15, un 14. un 16.2.16., - kopā 10 dienas. Otrā cēliena nedaudzi panti sacerēti vēl 1917. g. decembri, lielākā daļa jau Rīgā 1922. gadā, laika starpā no 31. jūlija līdz 12. augustam - kopā 6 dienās. Trešais cēliens rakstīts no 30.8.15. līdz 4.9.15. - kopā 6 dienas; dažu dien', kā 1.9.15., pat 135 rindiņas dienā, vispār sevišķi aši un ražīgi. Ceturtais cēliens, izņemot nelielus gabalus, kas rakstīti 18.9.1918. gadā, viss sacerēts 1922. gadā; atzīmes ir no 21.8.22., 23.8., 24.8., 28.8. un 1.9.22., tātad sacerēts 5 dienās. Piektais cēliens rakstīts pa daļai jau 1918. gadā, - atzīmes ir no 10., 11., 16., 18. un 19. septembra; pabeigts cēliens pēc četriem gadiem, 1922. gadā, - atzīmes ir no 5. augusta un no 7., 11., 13., 14., 15., 19. un 23. septembra; strādātas kādas 14 dienas. Viss darbs, pēc atzīmēm, aizņēmis 41 dienu, bet nau vairs datu par to, cik laika prasījuši I, IV un V cēlienu pārstrādāšana; tāpat pārrakstīšana . . .
Pēc atzīmēm pantu skaits lugā ir šāds: I cēlienā - 478 panti, II cēl. - 496, III cēl. - 496, IV cēl. - 460 un V cēlienā 407, - kopā 2357 panti.
Pantmērs ir piepaturēts tas pats, kas varoņa teikā; pants ir ļoti brīvs, bet zinātnieki, kas ar tā pētīšanu nodarbojušies, sauc to par trohajisku. Teiku teicēji gan nebūs turējušies pie trohaju skaitīšanas, bet būs ievērojuši tikai uzsvarus, kā to līdzīgi dara arī vācu varoņteiku pants; mūsu latviešu liriskā pantā - episkais mums izzudis - arī vēl nomanāma tā pati sistēma, bet jau stipri pārveidota. Modernā dzejā bija jāpieturas pie metrikas, kas pie mums ieviesusies. - "Ilja Muromieša" pantmērs ir diezgan tuvs mūsu trohajiskam astoņpēdim, kaut izliksies tuvāks serbu sešpēdim.
Uz skatuves runāt šo pantmēru būs diezgan grūti, - viņa nokrāsa būs sveša, - kad jau tik grūti nākas mūsu māksleniekiem runāt ij parasto jambu, ij trohajisko četrpēdi, kas no jauna ielauzies mūsu drāmā līdz ar "Pūt, vējiņi!". Vislabākā gadījumā vēl visi panti tiek runāti kā proza. Bet, protams, veltas manas bažas, sevišķi attiecībā uz šo lugu.
"Ilja Muromietis" uz skatuves nau parādījies; skaistas dekorāciju skices zīmējis mākslēnieks Liberts, kura zvaigzne piepeši uzlēca mūsu mākslas debesis un spilgti tur liesmo jau vairāk nekā gadu. Dažās no šīm skicēm uzņemtas arī šinī izdevumā.
Grāmatā "Ilja Muromietis" iznāca vēl 1922. gadā.

 

 

 

MUŠU KĒNIŅŠ

sacerēts 1923. gadā Torņakalnā un ir pilnīgi dzimtenes darbs; ar trimdu tam tikai tik daudz sakara, cik dod vēl uzglabājušās papīra atliekas no Castagnola's, uz kurām rakstīti daži "Mušu ķēniņa" skati. Tur vēl ir lapas no skolnieku burtnīcas, ko man bija dāvinājuši Castagnola's bērni; - bērnu luga uz tām gan rakstīta; bet nekad viņi to ne lasīs, ne redzēs un nezinās, kā es viņus pieminēju. - Melnrakstu atkal uzņēmušas dažādas ietiņas no calzoleriam un pasticceriam, un salumeriam, - arī tā vēl vijas tālāk atmiņu tievais diedziņš; bet nu jau sāk izbeigties viss uzglabātais krājums un būs jāiet pēc cita.
"Mušu ķēniņš" rakstīts viss 1923. gadā; no agrākiem gadiem ir tikai pāri atlikuši atzīmējumi par tematiem, plānu uzmetumi un atsevišķi krāsu un noskaņu novērojumi no tiem laikiem, kad rakstīts arī "Zelta zirgs" un "Zelta sietiņš". Starp tematiem ir arī vairāki itin īsām bērnu ludziņām, kuras būtu uzvedamas no pašiem bērniem skolās vai mājā svētkos; bet izvests nau neviens temats no īsajiem; turpretī gan viens garāks, parastas lugas apmērā - "Skunduriņa prieks". Varbūt arī vislabākais ir, ka tādus īsus dramatiskas formas sacerējumus bērniem izdara pašas skolotājas vai skolotāji, bērnu dārznieces, kas stāv tuvāk bērnu acumirklīgām interesēm. Man ir bijusi izdevība lasīt un dzirdēt vairākas tādas mazas bērnu ludziņas, ar gadījuma raksturu un bez tāda, un man viņas ļoti patikušas; man liekas arī, ka tās teicami sasniedz savu mērķi. Ir bijuši arī mēģinājumi, kur bērni paši brīvi improvizē veselus skatus, attēlodami tad savus novērojumus dzīvē; tas izkopj novērošanas spējas un saskaņošanas kopdarbībā, un arī zināmu estētisku sajūtu.
Uz bērnu lugu sacerēšanu mani visvairāk ierosināja tautas pasakas, mūsu un citu tautu. Tā arī "Mušu ķēniņam" ierosinājums nāk no pasakas, Grimma pazīstamā nostāsta par varoni skroderi, kas septiņus nogāzis uz vienu cirtienu. No sākuma luga arī tā saucās "Septiņcirtis". Skrodera figūra un apkārtne man turpretī nederēja, un es visu notikumu gaitu pārcēlu uz bērnu istabu un bērniem tēlotājiem. Visa luga ir dzejiski un fantastiski apdāvināta bērna sapnis, - un es esmu novērojis, ka tādu bērnu nau nebūt tik reti, ka vajadzētu viņus skaitīt par izņēmumiem, - tikai dzīve ar savu gudrību gan strādā tik pamatīgi pie šo dāvanu izdeldēšanas, ka vēlākos gados tiešām ar meklēšanu jāmeklē vēl atlikušie izņēmumi.
Pa cēlieniem "Mušu ķēniņš" sacerēts šādos laikos: I cēliens sākts 21. septembrī 1923. g., kad uzrakstīti nedaudzi panti; tad 23. 9. 23. sacerēti 100 panti, un viss lielais vairums rakstīts 1. un 3. novembri; tātad viss cēliens 3-4 dienās. II cēliens sacerēts: 6. novembrī - 120 panti, 7. novembri - 145 panti un 8. novembrī - nobeigts ar 60 pantiem. Viss cēliens kopā aizņēmis - 3 dienas. III cēliens sacerēts 8., 9., 13., 14. un 15. novembra dienās, kopā 5 dienās. IV cēliens sacerēts 16., 17., 20. un 21. novembrī, kopā 4 dienās. V cēliens nobeigts 21., 22. un 23. novembrī, kopā 3 dienās. Visa luga uzrakstīta 19 dienās, divu mēnešu laika starpā.
Pantu skaits "Mušu ķēniņā" ir šāds: pirmā cēlienā - 415, otrā - 442, trešā - 469, ceturtā - 485, piektā - 400 pantu. Visu pantu 2211. Caurmērā katru dienu rakstīti 110 panti. Gulēju tanī laikā ar savu parasto rudens un ziemas gripu, un sapņu noskaņa bija arī man pašam.
Grāmata "Mušu ķēniņš" iznāca vēl to pašu rudeni 1923. gadā.
To pašu gadu lugu uzveda uz Nacionālā teātra skatuves. Pirmizrāde notika uz ziemsvētkiem 25. decembrī. Režiju vadīja Fr. Rode, dekorācijas bija gleznojis "teātra galma gleznotājs" Cimmermanis; Alfrēda Kalniņa "mūzika ievijās kā zelta stigas sapņu ainās", kā gleznaini saka viens kritiķis. Galvenās lomas bija labās rokās: Mudīti tēloja Mirdza Šmithen, meistariski kā aizvien, Lidis bija E. Feldmanis, īsts nerātns, pārgalvīgs zēns, raksturīgi Parņickis, Osis, Valdšmits, Ludmila Špīlberg; visas pārējās lomas tāpat bija pilnas dzīvības. - Dejas, kuru bija diezgan daudz, bija iestudētas no N. Mircevas. Lugai bija labi panākumi mazajā un lielajā publikā. - "Mušu ķēniņš" tika izrādīts 26 reizes, - tikai tas pamudināja vienu "dullu mušu" sacelties pret "mušu ķēniņu" un to apsīkt ar odu baru kopīgi visu vasaru cauri. Uzbāzīgo mušu aiztrenca godīgs cilvēks, gan politiski man pretējā pusē stāvošs; un raksturīgi priekš mūsu sabiedriskās domas un sabiedriskās morāles presē un atklātībā, ka vajadzēja pilsoniskas dūšas un zināmas varonības, lai saceltos pret "dullu mušu" uzbāzību! Prese un sabiedrība neieskatīja pati par savu pienākumu aizstāvēt rakstnieku pret nedibinātiem un acīmredzot vieglprātīgiem apvainojumiem. Pēc viņu uzskata, rakstniekam pašam bija jāpolemizē ar mušām, lai tās arī būtu nez cik dullas. Vīrs, kam bija pilsoniska dūša un kas atzina, ka presei arī ir kādi pienākumi, ne tiesības vien, tas bija Līgotņu Jēkabs; reizē uzstājās arī mans biedris, pazīstamais literārvēsturnieks un kritiķis Dziļleja. Mušas un odu karš ar to piepeši izbeidzās. Lidis jau sev bija iztēlojis tās briesmas:

Vai man! kādi briesmu vīri!
Zaļi vari! Zili dzelži!
Melni ragi! Balti dunči!
Tēraudspārni! Liesmu acis!

Mušas vien bij. Bet kādas pēdas tās atstājušas tīrajā istabā!

 

 

 

MĪLA STIPRĀKA PAR NĀVI

PĒCVĀRDS

Še lugā tēlotie notikumi ir vēsturiski un kā tādi dokumentāriski pierādāmi ar tiesu aktīm Vidzemes hoftiesas arķīvā. Traģiskā nāvē mirusi jaunava saucas Maija Greif; viņas nāves diena ir 6. augustā 1620. gadā. Daži šī notikuma atstāstītāji jaunavu nepareizi nosaukuši par Rozi, tā laikam ieviesies vārds Turaidas Roze, bet varētu arī Maiju saukt par Turaidas rozi, kā Turaidas slavu un godu.
Lugā lūkoju visos pamata vilcienos un pat sīkumos pieturēties pie vēsturiski dotiem faktiem, raksturiem un apstākļiem, tikai reti no tiem atkāpdamies.
Mans draugs Antons piesūtīja man norakstu no raksta "Turaidas jaunava Maija" kādā žurnālā; pie šinī rakstā dotā es pieturējos un, tā kā artiķelis ir, cik man zināms, plašākais par šo jautājumu, tad pasniedzu to še lasītājiem, lai tos orientētu par visa vēsturiskā notikuma sīkumiem.
Līdz šā gadu simteņa vidum Vidzemes Šveice bij maz ievērota un iekopta. Tāpat arī Gūtmaņa ala nebija nekādā lielā slavā. Zināja un ievēroja par alu tikai to, ka agrāk tanī vecie pagānu iedzīvotāji kalpojuši saviem dieviem. Arī tad vēl, t. i., 19, gadu simteņa sākumā, ala esot viena no ievērojamākām vietām, kurā latvieši vēl joprojām slepeni ziedojot saviem dieviem.
Tikai nejaušs gadījums cēla alai tagadējo lielslavu. Kad ap šā gadu simteņa vidu pārbūvēja Rīgas pili, tad tās apakšzemes velvēs atrada bruģī un gružos vecus papīrus. Notīrīja satrunējušo kārtu un uzgāja vecās Vidzemas hoftiesas arķīva aktis. Starp tām atrada daudz raganu prāvu no zviedru laikiem un bez tam arī akti par kādu slepkavību Turaidas alā. Četrdesmitos gados Vidzemes hoftiesas asesors Magnuss fon Volffelds izdeva trīs sējumus biezu grāmatu par Baltijas soda lietām, un tad viņš šajā krājumā ievietoja dažas raganu prāvas līdz ar akti par Gūtmaņa alas slepkavību. Tā nāca gaismā notikums, kas vairāk kā 200 gadus bija pilnīgi aizmirsts.
Aktis sākās ar Turaidas pils pārvaldnieka sievas vēstuli zemes tiesnesim, kurš tobrīd turējis tiesu N(urmišos). Volffelds šo vēstuli uzrakstījis pilnīgi, līdz ar vēstulē minētām sāņu lietām. Caur to viss notikums tuvāki apgaismots. Minētā kundze raksta:
"Mans vīrs, ķēniņa pils pārvaldnieks Turaidas pilī, guļ jau kopš dažām nedēļām uz gultas, jo medībās pārlauzis kāju; tātad viņš pats nespēj rakstīt, un vecais pils skrīveris Greifs ir ļoti izmisis, jo sevišķi viņu tā lieta aizņem, kas man nu gribot negribot jāceļ Jums priekšā un Jūs jālūdz tūliņ šurp uz Turaidu atnākt. Tādēļ sūtu Jums savus vāģus.
Kad še zemē vēl karoja, taisni tanī laikā, kad zviedru karapulki ieņēma Turaidas pili - tagad ir 20 gadi -, vecais Greifs, kurš jau poļu laikos bij ilgus gadus dzīvojis Turaidā, pils apkārtnē nokautu vīru un sievu starpā bija atradis kādu nedēļas vecu, vēl dzīvu, pusbadā nomirušu bērnu. To viņš bij pieņēmis bērna vietā. Bērna vecākus Greifs ne pazina, nedz zināja; kādā ticībā bērns kristīts. Tādēļ ka viņš pats ir dedzīgs luterānis, viņš lika L(ēdurgas) mācītājam - jo še baznīca bij nodedzināta un ir uzbūvēta tikai pagājušā gadā - nokristīt bērnu luterticībā un tāpēc, ka tas notika ziedu mēnesī, - deva viņai vārdu Maija. Greifs bērnu audzējis kā savu, vēlāk pienācīgi skolojis un mācītājam licis uzaudzināt kristīgā ticībā. Jaunava bija Greifa sievai īsti pa rokai. Tādēļ ka Maija bij ļoti skaista (gar stattlich), viņai radās daudz precinieku; bet viņa tos visus atraidījusi, sev izvēlēdamās neilgi atpakaļ jauno Siguldas dārznieku Heilu, izglītotu jaunu ārzemnieku. Jaunieši ļoti mīlējušies un uz Miķēļiem pie manis būtu viņu kāzas. Brūtgāns ir ļoti apzinīgs cilvēks un iziet no dienesta tikai uz īsu brīdi. Tādēļ abi bij izvēlējušies satikties pusceļā starp Turaidu un Siguldu lielā smilšalā, kura atrodas ielejā zem Krimuldas. Še viņi pa vasaru ik vakarus satikušies uz kādu brīdi.
Lai brūti pārsteigtu, brūtgāns bij pa kreiso roku pār lielo alu izcirtis mazāku un to koši puķēm izgleznojis. Šorīt Maija bij dabūjusi no sava mīļākā ziņu, ka viņš vēloties ar jaunavu tūliņ pēc pusdienas mazajā alā satikties, jo viņam esot vakarā pie laika jāir mājās. Tātad Maija līdz ar Greifa paša meitiņu, 8 gadus veco Lienīti (Lentie), tūliņ pēc pusdienas taisījās uz alu.
Jau metās vakars, kad dārznieks Heils kā negudrs ieskrēja Turaidā un izmisumā izteica, ka Maija esot mazajā alā nokauta. Tad viņš atkal bij aizdrāzies prom. Mēs visi un sevišķi vecais Greifs ar savu sievu steidzāmies viņam pakaļ un atradām Maiju mirušu zemē guļam. Skaistais lakats, ko brūtgāns viņai bij dāvājis, bij viņai ap kaklu, un caur šo lakatu bij redzama kaklā briesmīgi liela vaina, tāda kā ar cirvi cirsta. Nabaga Lienīte nebij nekur atrodama. Viņu vēl meklē, kamēr mēs nokauto esam pārveduši uz Turaidu.
Nu lūdzu tiesneša kungu manā un mana vīra, un visu vārdā īsti steidzoši tūliņ šurp nākt, lai gan jau ir nakts. Maija nav aplaupīta, bet viņas drēbes bij ļoti lielā nekārtībā un pa daļai saplēstas. Redz ari no zemes, ka viņa stipri turējusies pretī."

Vēstuli 6. augustā 1620. gadā parakstījusi Turaidas pils pārvaldnieka, karavirsnieka Šildhelma sieva Hedviga.
Zemes tiesnesis bij otrā rītā noturējis Turaidā sēdi un protokolā piezīmējis, ka steidzošas lietas dēļ un lai izpildītu ķēniņa priekšrakstu - proti, nodibinātu zemē pilnīgu mieru - pats meklēšot slepkavas.
Tiesnesis piezīmē, ka vaina varot kaklā celties no cirvja un ka ap krūtīm jaunavai drēbes saplēstas. Lielajā alā nebij neko sevišķu atraduši, bet mazajā atrada asiņu peļķē iemītu mazu rokas cirvīti. Turaidas iedzīvotāji to apzīmēja par Heila īpašumu. Dārznieks to nēsājot aiz jostas un ar šo rīku strādājot dārzā.
Kad tiesnesis, kā protokolā piezīmēts, apliecinājis, ka ar šo rīku varot būt iecirsta Maijas vaina, tad arī Greifs, gan šaubīdamies un brīnēdamies par Heila pārvēršanos pret savu mīļāko, licis saukt Siguldas dārznieku tiesas priekšā kā apsūdzēto.
Divas dienas vēlāk protokols turpinājās un tiesnesis bij ņēmis palīgā divus piesēdētājus, tādēļ ka varbūt būšot jādod spriedums. Dārznieku Heilu sauca tiesas priekšā. Viņš atnāca ar gluži sagrauztu prātu. Cirvi Heils atzina par savu; teicās ari minētā slepkavības dienā nesis to sev klāt, bet Maiju neesot uz alu saucis. Par slepkavu apvainots, Heils izsaucās: "Labprāt gribu mirt, jo dzīvība bez mīļākās man nav nekā vērts; bet vissmagākais, kas mani var aizķert, ir tas, ka mani teic esam viņas slepkavu."
Heilu izsūtīja laukā, un tiesneši gribēja aprunāties, vai dārznieks nebūtu jāmoka. Tomēr pie sprieduma tiesneši netika, un Heils palika nemocīts, varbūt tikai caur sevišķu gadījumu.
Kamēr tiesneši aprunājās par mocīšanu, tikām slimais pils pārvaldnieks lika tiesu lūgt, lai tā ienākot viņa istabā, kur būšot protokols jāuzņem. Kad tiesa iegāja, tad Šildhelms stāstīja, ka viņš kādu gadu atpakaļ uzņēmis savā dienestā divus poļu armijas bēgļus, latviešus vai robežas leišus. Vienu saucot par Ādamu Jakubovski, otru par Pēteri Skudrīti (Skudritz). Abi runājot vāciski, labi izpildot dienestu, bet esot dzērāji, māņticīgi un palaidņi. Tādēļ Šildhelms viņus pēc gada gribot atlaist. Nupat Skudrīts pie virsnieka bijis un lūdzis, lai gādājot, ka par Heilu tiesa nedodot spriedumu, jo, sirdsapziņas mocīts, viņš pastāstīšot tiesai lietas īstenību.
Atsauca Skudrīti, un šis gaudodams stāstīja: Jakubovskis esot poļu pulkos uzdienējis par standartjunkuru. Skolotāja dēls būdams un pats labi paskolots, viņš pratis lasīt un rakstīt un sagājies ar virsniekiem. Viņam bijuši lieli spēki un draiska daba. Gailumā viņš savam priekšniekam par dabūto rājienu iesitis pa ausi. Tādēļ no poļu pulkiem aizbēdzis un tad pat paņēmis līdz arī Skudrīti.
Kad viņi abi iestājušies pils dienestā, Jakubovskis no pirmās dienas iemīlējies Maijas jaunkundzē. Trīs mēnešus atpakaļ Jakubovskis Maiju uzrunājis, bet viņa junkuru atraidījusi, teikdama, ka viņa jau citam apsolījusies. Tas Ādamu saniknojis; viņš apņēmies paņemt Maijas godu zināmā alā. Minētā dienā Skudrīts aiznesis jaunavai vēsti, lai viņa jau pusdienā ejot uz mazo alu sava mīļākā gaidīt. Alā Jakubovskis stājies Maijai ceļā un gribējis savu nodomu izpildīt. Jaunava visiem spēkiem turējusies grēkdariem pretī, tomēr būtu tikusi pārspēta, ja viņa nebūtu lietojusi viltību. Viņa norāvusi no kakla sarkanu lakatu, devusi to Jakubovskim un teikusi, ka lakata nēsātāju nevarot ne pīķis, ne zobens ievainot. Jakubovskis to neticējis, un Maija tad pati apsējusies lakatu ap kaklu, teikdama, lai polis cērtot viņai pa kaklu, cik stipri varēdams. Ādams paķēris no zemes zobenu, un, kamēr Maija saliktām rokām skaitījusi klusu lūgšanu, Ādams cirtis viņai. Nemaz neiekliegdamās, Maija saļimusi un bijusi uz vietas pagalam.
Acumirkli Jakubovskis stāvējis kā apmulsis, tad viņš, briesmīgi gaudodams, izsaucies: "Tā es nedomāju! Viņa gribējusi palikt uzticama savam brūtgānam, un es biju lops, traks zvērs!" Viņš noskrējis lejā, iesviedis zobenu lielās alas strautā un kliedzis uz Skudrīša: "Nenāc man tuvu, citādi tevi nožņaugšu!" Tad Ādams aizskrējis uz mežu, un tikai šorīt Skudrīts savu biedri atradis zobena siksnā pakārušos. Tiesa lai nu dodot pār Skudrīti spriedumu. Par mazo Lienīti Skudrīts neko nezināja pateikt. Viņš tikai dzirdējis kliedzienu, kad Ādams cirtis. Vaicāts, kādēļ Skudrīts jāvis cirst, viņš teicās ticējis lakata burvja spēkam.
Kad vēlāk no Krimuldas pārveda mazo Greifa meiteni (turp viņa savās bailēs bij aizskrējusi) un viņas izteicieni sakrita ar Skudrīša izteikumiem, kad alas strautā atrada Jakubovska zobenu, tad Heilu palaida vajā. Protokolā vēl uzzīmēts, ka Heils ar Greifu nonākuši tiesas priekšā par Skudrīti lūgt, jo viņi negribot Maijas asinis likt aptraipīt Skudrīša asinīm: Pielūdzis dievu pie savas mīļākās kapa, uz kura viņš bij uzlicis krustu, Heils, kā protokolā teikts, aizgājis atpakaļ uz Virtembergas zemi. Jakubovski līdz ar viņa zobenu apraka dziļā purvā uz N(urmišu) muižas pusi, bet Skudrīti izraidīja pār Vidzemes robežām.
Šāds ir Gūtmaņa alas notikums. Tas izklausās vairāk pēc pasaciņas nekā pēc patiesības. Bet par patiesību nav ko šaubīties, jo grūti pieņemams, ka minētās aktis, kuras tiesnesis līdz ar diviem piesēdētājiem parakstījis, būtu viltotas. Aktīs bez tam ļoti daudz lietu sakrīt ar vēstures ziņām. Piem.: Šildhelma kundze raksta tiesnesim, ka priekš 20 gadiem, no 1620. gada rēķinot, zviedru pulki ieņēmuši Turaidas pili. Tiešām Kelhs un Gadebušs pavēsta, ka 1601. gada pavasari zviedri sakāvuši poļus un ieņēmuši pili: Tālāk minētā kundze raksta, ka toreiz baznīca Turaidā bijusi nodedzināta un uzbūvēta tikai pagājušā (1619.) gadā. Zināms, ka 1613. gada baznīcas revīzijā Turaidai nebij savas baznīcas, nedz ari mācītāja. Septiņpadsmitā gadu simteņa pirmos divu gadu desmitos Vidzemē bij īsts juku laikmets, tādēļ nekāds brīnums, ka Turaidas pils 1620. gadā atradās zviedru rokās, kaut gan trīs gadus priekš tam Vālens pili bij ieņēmis un sagūstījis 50 zviedrus. Jau Kārlim IX uz Vidzemi atnākot, šejienes muižnieki pa lielum lielai daļai pārgāja zviedru pusē, caur ko, zināms, viņiem klājās daudzreiz vāji. Kad poļi atkaroja Vidzemes pilis no zviedriem (līdz 1611. g.), kā to stāsta Rihters un Serafims, tad nav jādomā, ka pēc Kārļa nāves līdz 1620. g. Vidzeme pilnīgi piederēja atkal poļiem. Kā teikts, nekārtības bij lielas. Abas valstis bij nogurušas un iepītas citos karos. Zemē cīnījās divas pašu Vidzemes iedzīvotāju partijas: poļu un zviedru. Tādēļ nekāds brīnums, ka Vālens, uzbrucis Turaidai, to ieņēma un atkal tika padzīts no zviedriem, kuri tad pilī ielika savu pārvaldnieku Šildhelmu, caur, to izskaidrojas, ka poļu bēgļi atron nesodītu uzņemšanu Turaidā.
Par pašu slepkavības vietu runājot, jāsaka, ka nevis pati Gūtmaņa ala ir aktīs minētā nozieguma vieta, bet kāds augstāk par lielo alu stāvošs, tagad piebrucis rievs, ko Viktors Heils esot cirtis. Tomēr še nevaram skaidri pateikt, cik aktīs minētai kundzei taisnības, jo alā atrod vārdus jau no 1602., pat 1590. gada (?). Domājams, ka Heils minēto rievi izkopis un nevis par jaunu cirtis. Ka Gūtmaņa alu vēl toreiz tā nesauca, par to aktis liecina; kā šis vārds alai cēlies, diemžēl nevarēju izskaidrot. Kā teicu, Maijas nāves stāsts izklausās vairāk pēc pasaciņas, tādēļ jau tai pašā gadā, 1848., kad Volffelds izdeva savu grāmatiņu ar minētām aktīm, kāds Baltijas dziesminieks, Adelberts Kammerers, sarakstīja vēsturiski romantisku ainu iz Vidzemes senatnes; kuru viņš dāvāja aktu izdevējam Volffeldam. Pēc Kammerera dzejas tad arī vēlākām paaudzēm šis Maijas notikums atstāstīts. Kammerera dzejas gabals pēc aktīm diezgan pareizi uzrakstīts, tomēr autors ievedis tanī arī savas dzejnieka brīvības. Viņš, piem., nokristījis Maiju par "Rosa Mai". Dzejiskas vērtības Kammerera darbam nav. Vēlāk (1862.) kāds Frīdrihs Bikers saraksta lugu "Das Röschen von Treiden". Arī šis gabals, kurš šobrīd guļ Rīgas vācu teātra arķivā nenodrukāts, nedarīja autoram godu. Jaunākā laikā vācu valodā Leovis of Menars un Bīnemanis, izdodami savu grāmatu par Cēsu apkārtnes pilīm un Šveici, tanī plašāki ievērojuši Maijas stāstu. Latvieši ar Maijas notikumu iepazinās jau 1856. g., kad J. Dauge pēc Kammerera stāstīja stāsta veidā minētās lietas. Šis ir vispareizākais latviešu valodā izdotais Maijas stāsts. Jau kādus 20 gadus bij E. Dinsbergs sen. glabājis un beidzot apņēmies laist klajā savu dziedājumu "Maijas Roze". Visi trīs šie rakstītāji (Kammerers, Dauge, Dinsbergs) vienā kopā liekami. Piem., Jakubovskis raksturots tā: Dienējis Drompovski un bijis In Schlachten Held, bei Frauen Sieger; An Krāften Leu, an Wuth ein Tieger! (Cammerer p. 66.) "Liels no auguma, spēcīgs kā lauva un dusmīgs kā tīģeris" (Dauge p. 19). "Uzvarēt karos - piekrāpt sieviešus, kā lauva stiprs, bargs kā tīģers plosīt" (Dinsbergs p. 78). Kammerers nosaucis Maiju nepareizi par Roza Mai; to pašu darījuši abi viņa biedri. Tāpat visi trīs liek Heilu mocīt torņa pagrabā, kamēr aktīs stāv, ka tikai spriedelēts, vai nederētu Heilu mocīt. Tādas piedevas minētiem trim rakstītājiem, zināms, vēl var piedot, bet pēc šiem trim latviešu un vācu rakstniekiem deviņdesmitos gados nākuši klajā divi latviešu valodā: Turaidietis un T. Hāns. Pēdējie Maijas notikumu pavisam sabojājuši. Turaidietis licis savam sarīmējumam uz vāka klišeju ar parakstu: Turaidas pils 14. gadu simtenī. Turaidietim nav tīri vai nemaz pazīstams stāsts par Maiju, kaut gan raksta uz iekšlapas: pēc kāda patiesīga stāstiņa saskandinātas atmiņas. Pietiks par Turaidieti, ja vēl aizrādīšu, ka virsraksts un cena (15 kap.) ar vai bez nodoma līdzinājas Dauges krietnākam stāstiņam; kura vietā pircējs var viegli nopirkt nekam nederīgus peršus. Grūti arī ko labu teikt par Hāna lugu «Roze». Še, dievamžēli, tik nežēlīgi samaitāta visa fabula, ka no tās ļoti maz atlicies, ja atskaita pašu meitas nokaušanu. Arī Hānam nav notikums bijis skaidri zināms, jo uz pirmās teātra afišas stāvēja: notiek 17. gadu simteņā vidū. Bez tam notikums apstrādāts kā romantiski dramatiska teika.
Rakstīdams par Turaidas Maiju, nevarēju atturēties neminējis kādus vārdus arī par to, kas rakstīts par šo tikumisko jaunavu, kuru labprāt katra Baltijas. tauta gribētu pieskaitīt pie savu jaunavu pulka, bet kura paliek Baltijas jaunava, jo viņas dzimums mums nav zināms. Minēju kādus vārdus par zināmiem rakstiem tādēļ, lai lasītājam būtu vesela bilde par Maiju un viņas stāsta likteni. Citi dzejnieki, izņemot Jūsmiņa vienkāršo, bet patīkamo atstāstījumu (Līga II., Rīgā 1889. g. 149. Meitas gods), Maiju nav savos ražojumos dievinājuši. Bet, kā no visas atstāstītās tiesu aktes redzams, Turaidas Maijas stāsts ir tīri kā radīts priekš dzejniekiem un dramaturģiem. Līdz šodienai diemžēl vēl nav gadījies tāds, kas šo pateicīgo vielu būtu spējis apstrādāt, kaut ko krietnu no tās ražojot. Man vēl šodien jāatkārto tas pats, ko priekš četrdesmit gadiem kāds rakstītājs (Inland 3, 4, 5 1856.) sacījis, Gūtmaņa alu apskatīdams: «Nelaimīgais mīlestības upuris gan būtu krietnākas godināšanas cienīgs, nekā to dara tās sliktās peršas (uz Kammereru zīmējoties), kuras priekš dažiem gadiem uz tiesu aktes pamata tika apzinīgi kaltas.»

 

 

 

FRAGMENTI

no dažādiem nepabeigtiem darbiem še sakopoti vienā nodaļā; uzņemti tikai lielāki gabali, par mazākiem būs atsevišķs saraksts. Lielākā daļa fragmentu - pieci - ir no drāmām; tiem tiek pievienots viens filmas teksts un vienas episkas dzejas sākums. Bija domas dot arī tulkotu klasisko lugu fragmentus, bet telpu trūkuma dēļ tās domas bija jāatstāj.
Uzņemtie fragmenti ir no ļoti dažādiem laikiem - kamēr «Kurbada» sākumi sniedzas 20 un vairāk gadus atpakaļ, tikmēr «Odiseja maldu ceļi» sacerēti tikai izgājušu gadu. Ļoti dažādi ir arī iemesli, kādēļ sāktie darbi nau tikuši pabeigti un jādod še kā atlikuši gabali.
«K u r b a d s» ir visvecākais no še uzņemtiem fragmentiem. «Kurbads» bija domāts kā traģēdija piecos cēlienos un sacerēta tūliņ pēc «Pusideālista». Pirmās domas par šo tematu būs laikam daudz vecākas un varbūt radušās jau ģimnāzijas laikos, kad tika rakstīts «Imants»; - man vēl uzglabājušās dažas piezīmes no tā laika, kurās tomēr nau tiešu aizrādījumu.
Visvairāk pie «Kurbada» strādāts Slobodskā, 1900. - 1902. gadam, ko vēl var konstatēt pēc dažām piezīmēm, kas rakstītas uz vēstuļu aploksnēm un kur uzglabājušies pasta zīmogi. Vispār jāpiezīmē, ka pēc visvecākiem uzmetumiem grūti noteikt laiku, jo tad vēl netiku katram rakstam pielicis datumu: Vecākās piezīmes rakstītas vācu valodā; pēc tā var arī noteikt sacerēšanas laiku.
Visvecākā koncepcijā «Kurbads» saucas «Sonnenkind» - «Saules bērns». Vēlāk, 1900. gada sākumā, visur varonis ir saukts «Īliņš», un lielākā daļa še iespiesto fragmentu ir arī uzglabājuši vārdu «Īliņš», kurš tik tagad pārgrozīts par «Kurbadu».
1902. gadā apstājās darbi pie «Īliņa» un tiek uzņemti atkal tikai 1906. gadā jau trešā trimdā, Castagnol'ā. Kādēļ darbi apstājās, par to tagad nevaru runāt, bet kaut kad pie tā jautājuma atgriezīšos. 1906. gadā tomēr maz strādāts pie «Kurbada», tāpat 1907. g., bet diezgan daudz piezīmju un arī izvestu skatu ir 1908. gadā. Tad atkal apstājās darbs un līdz šim nau vairs ticis no jauna uzņemts.
Pa daudzajiem gadiem piezīmju, materiālu un atsevišķu pantu «Kurbadam» ir sakrājies liels daudzums, kurš ietverts trijos pabiezos sējumos, kamēr parasti arī jau pilnīgi gatavas lugas ar saviem materiāliem mēdz ietilpt divos tādos sējumos. - Tāds liels un nenokārtots materiālu krājums kā piramīdas atliekas vai, pareizāki: neuzceltas piramīdas materiāls, pamudina to izmantot citām vajadzībām, - to piedzīvojis arī «Kurbads», no kura bagātībās ir barojušās dažas citas drāmas. Tomēr pati «Kurbada» ideja nau tikusi aizskarta, un šinī ziņā būtu iespēja viņas patstāvīgai izaugšanai - to Aspazija nebeidz man apgalvot -, bet ir citas ziņas, kuras stājas priekšā visām izredzēm. Tā «Kurbads» nonācis še - fragmentos.
«Kurbada» viena maza daļa bija iespiesta šogad «Ritumā» un «Domās»; lielākā daļa nau vēl nekur drukāta bijusi.
«I m a n t s» ir otrs fragments, kuram sava diezgan veca un gara vēsture. Ja ievēro, ka pirmais mēģinājums izteikt «Imanta» vielu dramatiskā veidā pieder jau ģimnāzijas gadiem, tad šī fragmenta gaita ir pat garāka nekā «Kurbada» gaita. Bet pirmais «Imanta» drāmas rokraksts, kurš ilgi bija uzglabājies un kuru vēl redzēja arī Aspazija, tagad pa pārmaiņu gadiem ir nozudis; atmiņā viņu atdzīvināt nevar. Jaunajiem mēģinājumiem izvest «Imanta» problemu nau organiska sakara ar senajiem; tā še iespiestā fragmenta vēsture top daudz jaunāka.
Jaunie mēģinājumi bija divi: pirmais attiecas uz 1912. gadu, otrais uz 1917. un vēlākiem gadiem. 1912. gada «Imanta» rokrakstu nau man še, atminu tikai, kā bija uzrakstīts trešais cēliens. 1917. gada «Imants» ir še iespiestais fragments no pirmā cēliena. Šis pirmais cēliens sākts 1916. gada novembri, bet tālākā daļa uzrakstīta 1917. g. aprīļa mēnesī. Ir vēl izvesti daži skati trešā cēlienā, bet tie attiecas uz 1919. gadu. Tad drāma nau vairs turpināta, kaut gan šad un tad vēl cilāta, bet vienmēr atkal atmesta, jo patstāvīgajā Latvijā patriotiskas vielas vairs nespēja interesēt mūsu moderno publiku. Viela ir turpretī ļoti dramatiska.
Bija vēl trešais mēģinājums vielu izveidot, bet tur problems ir daudz tālāk vests un ietverts patstāvīgā drāmā; tur ir izvesti skati un sastrādāts plašs piezīmju materiāls par ideju un uzbūvi. Saucās tā drāma «Imantas ausma». Tas materiāls nau man tagad pieejams.
«Imanta» fragments bija iespiests «Ritumā» 1923. gadā, VII burtnīcā.
«K a j s   G r a k h s» parādījās kā fragments «Ritumā» 1922. gadā, I un II burtnīcā. Tad bija iespiests viss pirmais cēliens un lielas daļas no otrā, ceturtā un piektā cēliena. Vēl pāri palikuši ir sīkāki skati, kuri netiek arī še uzņemti.
«Kaja Grakha» pirmais cēliens sacerēts laikam 1918. g. vasarā, viena mēneša laikā. Noteikti to nevaru sacīt, jo pirmrakstu man še nau; dažas piezīmes rāda, ka sākumi nāk jau no 1912. gada, un uz vāka ir uzraksts: »Beigts 4. 3. 20.», kas laikam zīmējas uz darbiem pie citiem cēlieniem.
Turpinājumi «Kajam Grakham» ir nākuši šad tad arī pēdējos gados, bet šo gadu gars nau labvēlīgs literatūrai, kur nu vēl progresīvai, kas norādītu uz nākotni . . . Jo Kajs Grakhs ar savām idejām iespiedās tālā Romas valsts gaitā, un, uz viņām balstīdamās, valsts izpildīja savu vēsturisku uzdevumu.
«S t e n k a   R a z i n a» fragments sacerēts martā 1919. gadā, un tur tēlots skats pirmajā cēlienā. Pirmā cēliena ievada skats nau ticis uzrakstīts. Atsevišķi īsāki skati ir no dažiem tālākiem cēlieniem, sevišķi no trešā. Ir skati, kas sacerēti 1918. gadā; arī vēl 1920. gada sākumā.
Luga «Stenka Razins» bija domāta piecos cēlienos, kā jau liela vēsturiska viela. Plāns par lugas uzbūvi sacerēts jau 1918. gadā; piezīmes un sagatavojošs materiāls krāts arī vēlākos gados, kad man bij izdevība ieskatīties lielākos vēsturiskos darbos par to laikmetu.
Fragments še top iespiests pirmoreiz.
I «L i e l a i s   z a g l i s   T u f a n h s» ir visvēlākās drāmas fragments. Luga visa rakstīta pērngad, vasarā; trešais cēliens viss nobeigts; otrais un ceturtais arī gandrīz gatavs; vairāki skati piektā cēlienā; visnegatavākais ir pirmais cēliens. Lugas stilā ir maiņa, kura ir jāizlīdzina.
Viela ir senā; plāna uzmetumi ir no agrākajiem laikiem, bet gads nau nosakāms; agrāk izvestu skatu nau. Laikam būs nācis ierosinājums no Ēģiptes studijām priekš «Jāzepa un viņa brāļiem». Temats ir Rampsiita. - Še piezīmēju, ka Tut-anch nozīmē: «Skaista ir dzīve.»
Drāmu fragmenti tiek še klajā laisti tādēļ, ka nau izredzes uz drāmu turpināšanu un nobeigšanu «mūsu laikā», kurš sevišķi nelabvēlīgs drāmai; nau arī izredzes, ka drīz beigsies «mūsu laiks». Tad jau drīzāk drāma.
Fragmentos ievietoju arī   f i l m a s   tekstu, kurš man bij uzglabājies no 1920. gada. Sacerēts teksts ir 15 7. 20. uz latviešu filmas biedrības uzaicinājumu, bet, tā kā grozījās dažas tehniskas kombinācijas, tad teksts netika pabeigts. Cik atceros, apmēram tanī pat laikā sarakstīju arī otru tekstu, bet tur man nau ne rokraksta, ne pirmuzmetuma.
«O d i s e j a   m a l d u   c e ļ i» ir grieķu epa atdzejojums latviešu pantos; domāts tas bija vecākiem bērniem, kuriem grieķu heksametrs būtu par smagu un svešādu. Še iespiests ievads.
Atsevišķi skati ir no daudzām iesāktām drāmām; daļa šo skatu rokrakstos atrodas še; bet netiek še uzņemti, lai ietaupītu telpu. Lielāki skati ir no drāmām: «Aleksandrs», «Gilgamešs», «Zīles vēsts», «Rīgas ragana», «Maija», «Corday», «Gulbja dziesma», «Marts un Mirta», «Zilais kalns», «Trimdenieks».

 

 

 

NOVELAS

parādās še kopā pirmo reizi. Tās ir rakstītas katra savā laikā un savos apstākļos. Starp pirmo un pēdējo tepat divdesmit piecu gadu starpa. Vai viņās atradis ko kopēju? Nezinu, varbūt attīstību no vienas izejas? varbūt viena stila veidošanos? varbūt neko? varbūt daudz?
Pirmā novela «Spītnieks» sacerēta 1900. g un tad arī iespiesta «Mājas Viesa Mēnešrakstā» 717.-726. lpp. Otrā sacerēta un iespiesta 1907. g. «Rītā». Trešā sacerēta gadu vēlāk, 1908. g., un ievietota «Virpuļa» kalendarī. Ceturtā novela rakstīta jau 1923. g. un nobeigta iepriekš ievietošanas »Ilustrētā Žurnālā» 1925. g.
«S p ī t n i e k s» radies trimdā, spontāni, kad vajadzēja žurnālam manuskripta un kad tulkojumi bija pašlaik izsīkuši. Tas bija Slobodskā; bija vasara, īsa un karsta, 30 grādu; man tā ar savu skaistumu atgādināja manu bērnību, un, kad mana pastāvīgā ierosinātāja Aspazija ieteicās: nu raksti jel par savu bērnību un atstāsti, kā tā tev beidzās ar pirmo lielo traģiku, - tad es ar vieglu roku piesēdos pie rakstīšanas, vieglāk, nekā bērnībā piesēdos pie lasīšanas. Mani lasītāji tagad par to var pārliecināties, pāršķirstot «Spītnieku». Kad es toreiz bērnībā tik grūti pārlauzos un sāku mācīties lasīt, tad pēc tiku par lielu un labprātīgu lasītāju; bet, kad, jau vīrs būdams, pārlauzos un sāku mācīties rakstīt, tad arī pēc nekad neesmu ticis par labprātīgu rakstītāju. Un novelu jau rakstīju atkal tikai pēc septiņiem gadiem un arī to savādā veidā.
Aspazijai un man vēlāk gan ir bijuši nodomi rakstīt novelas un romānus; cik atceros, trīs reizes šie nodomi gandrīz draudēja nonākt līdz izpildīšanai. Pirmo reizi trimdā, Pleskavā, bija mums jāizšķiras, no kā dzīvot: advokatūra man bija aizliegta, tāpat nodarbošanās kādā skolā vai stundu došana; atlika tikai literatūra, un tur varēju vai nu turpināt literārisko darbu tulkojumus, vai mēģināt pāriet uz stāstu vai romānu rakstīšanu. Mēs bijām izdomājuši kopā rakstāmu romānu, interesantu un labu laika ainu, kura būtu attēlojusi laiku maiņu ar «jauno strāvu»; bet uzrakstīšana būtu aizņēmusi vismaz gadu vai pat vairāk laika, un mēs nevarējām tik ilgi gaidīt - neēduši. Tā Aspazija aizbrauca uz Rīgu strādāt redakcijā, un es paliku pie tulkošanas. «Spītnieks», kurš uzrakstīts pāris gadus pēc šiem nodomiem, uzlūkojams kā lielā plāna atskaņojums.
Otru reizi gribējām pāriet no tulkošanas un lirikas uz epiku jau ārzemēs, Castagnol'ā, 1906. un 1907. gados, kad mums bija izsīkuši visi eksistences līdzekļi, kad arī literatūra bija tikusi mums neiespējama, kad daudzmaz progresīvāki, brīvprātīgāki raksti netika vairs klajā laisti, bet valdīja reakcionārā t. s. dekadence. Pēterpilī vēl parādījās drīzi apstādāmi žurnāli, kur varēja ievietot dažus dzejoļus, bet no samaksas par pāris īsiem dzejolīšiem nevarēja dzīvot. Šinī laikā rakstīts «Susutis» un cēlies atkal romāna nodoms. Romānu klajā laist bija domāts ārzemēs un svešā valodā, vāciski. Romāns būtu tēlojis nesen pārlaistos priekšrevolūcijas un 1905. gada revolūcijas laikus. Bet arī šoreiz ārējie šķēršļi bija pārāk lieli, un pamazām atjaunojām atkal tulkošanu un lirikas grāmatu izdošanu. Šinīs gados krīt arī «Virpuļa» kalendāru klajā laišana.
«S u s u t i s» sacerēts, kā teikts, šinī periodā, un tam būtu bijusi īstā vieta «Virpuli», tāpat kā tanī laikā rakstītam un «Virpulī» ievietotam «pabeigtam» stāstam »Ideāla disciplīna, un kas no tās iznāca». Bet «Susutis» parādījās jaunajā, progresīvajā žurnālā «Rīts», kuru izdeva toreiz (1907. g.) A. Gulbis Pēterpilī. «Susutis» tur ievietots pirmās žurnāla burtnīcās un saucās vēl «Suņa mūžs»; J. Misiņš savā bibliogrāfiskā apskatā par manu darbību atzīmē arī recenziju par šo stāstiņu Zeltmata «Rakstniecības almanahā» 1908. g., kuru diemžēl neesmu lasījis.
«Suņa mūžs» rakstīts pārgalvīgā, viņa lielā laika nemierīgā stilā, pus simbols, pus reāla dzīve, bet abās pusēs sēras un ilgas pēc trešās, īstās dzīves. Stāsts līdz ar savu subjektu un sacerētāju gaidīs savu laiku.
«I d e ā l a   d i s c i p l ī n a,   u n   k a s    n o   t ā s   i z n ā c a» še top izcelta no «Virpuļa» kalendāra un ievietota novelu nodaļā, tādēļ ka pēc rakstura tomēr mazāk piekļaujas satīriskām sīkām adatām, kādas ir «Virpulī», un līdzinājas «Susuta» novelu stilam, kurš, protams, arī nebūt nau bez ierunām ierindojams parastajās novelās. - «Ideālā disciplīna» parādījās 1908. g. «Virpulī», 7.-11. lpp.
Trešā reize, kad grasījos rakstīt romānu, bija brīvības kara laikos; tad drāma nebija iespējama, lirikā nevarēja pietiekoši plaši izteikt savas domas. Toreiz vajadzēja pacelt mūsu vēsturi un ieinteresēt mūs par mūsu pagātni, lai mēs gādātu sev nākotni. Mani nodomi vērsās uz vēsturisku romānu, bet laiks nedeva laika. Ir pāri palikuši tikai nedaudzi fragmenti un lielāki priekšdarbi. Tanī pat laikā gatavojos arī uz epu saistītā formā, bet arī no šis gatavošanās atlikuši tikai fragmenti.
Mana otrā dzimtene, skaistā Šveices Itālija, ar savu ilgstošo viegluma atmosfēru ari vedināja mani uz epiku; daiļais, aizrautīgais ļaužu raksturs, kurš pilns poēzijas ij ikdienā, ij pārdienā, ar savu vēsturi un teikām, un dzīvi, bija viena nepārtraukta episka dzeja, kura tik bij norakstāma, - vai brīnums, ka viņa aizrāva ari neepiķi?
Jau Castagnol'ā uzrakstītās īsākas skices, bet, atmiņās kavējoties, še dzimtenē pabeigta novela «S i r d s   s o l ī j u m s». Divi gadi viņa nogulēja; bija solīta laikrakstam, kur parādījās arī mani dzejoļi, bet vienmēr gribējās vēl izkopt tās formu, un nu jāsaka: - patiesībā izkopu tikai savu vilcināšanos un gaidīšanu.
«Sirds solījumu» beigās uz ašu roku ievietoju pašā pēdējā laikā, oktobra mēnesī, «Ilustrētā žurnālā», kad man pieprasīja manuskriptu burtnīcai, kurā būtu pieminēta arī mana jubileja.
Temats šai novelai - vienīgai, kurā man izdevies ieturēt kaut cik parastu novelu stilu, - temats ņemts no kāda Castagnola's zemnieku nostāsta par itin kā patiesu notikumu; es nešaubos, ka tičīnietis spējīgs tā just un darboties. Vecās Tičīnas māmiņas, kas man stāstīja šo sēro nostāstu, pašas bija aizgrābtas no jaunekļa skaistās domas, bet zināja, ka arī citi jaunekļi tā būtu domājuši tanī laikā.
Tagad man Aspazija atkal liek rakstīt romānus, jo drāmas sacerēt man nau vairs iespējamības: oficiāli pateikts, ka tās nevajadzīgas. Patiesi, es jau kādus gadus atpakaļ biju domājis pāriet uz epiku un solījis romānu laikrakstam, tagad būs jādomā uz solījuma pildīšanu.
Bet šinīs dienās, kad rakstu šis rindiņas, man sešdesmit gadu svinībās solīti vēl gari mūži, un šinīs pat dienās solīts tūlītējs mūža gals un izdarīts mēģinājums izpildīt šo gala solījumu, - uz kūru solījumu lai nu paļaujos? Vai man jel maz iznāks romāns, vai tikai traģēdija? Kas vairāk derēs?

 

 

 

SABIEDRISKA RAKSTURA DARBI

še salasīti kopā gandrīz no visa mana rakstniecības laika. Ir ievietoti daži klajā nākuši raksti jau no paša manas gaitas sākuma, no 1887. gada, kamēr pēdējie raksti sniedzas līdz pat šim - 1925. gadam. Sacerēšanas laiks dažiem rakstiem ir datējams vēl pāris gadus atpakaļ; pats pirmais publicistiskais raksts sacerēts 1884. vai 1885. gadā, bet es to tagad vairs neesmu atradis vecos laikrakstos.
Tā še būtu redzams hronoloģisks pārskats par gandrīz visu manu publicistisko darbību; iztrūktu tikai vidus cēliens: mana «jaunās strāvas» publicistika, kad es galvenām kārtām nodarbojos ar avīžniecību. Pārskats tādā veidā dotu iesākuma un beigu periodus; kad es gatavojos uz preses darbību un kad es jau no tās biju atteicies un piegriezos tai tikai retos gadījumos, pāriedams uz citu publicistikas darbības veidu - uz runu darbību. Arī šādam hronoloģiskam pārskatām bez vidus cēliena ir sava nozīme, jo tā tiek gaišāk saskatāmas rakstura un darbības virziena galvenās līnijas vienkāršākā sākuma un beigu gaitā; kamēr pašā plašākā un lielākā darbības laikā līnijas aiz sava daudzuma sarežģās un viss audums top grūti caurredzams. Par iemesliem, kādēļ še nau ievietots vidus cēliens, būs runa vēlāk. Tagad lai ir tik daudz minēts, ka tas ar savu pārāk lielo apmēru pārlauztu šī sējuma saskaņu.
Pirmā publicistiskā darbība krīt universitātes gadu sākumā; poētiskā darbība sākusies daudz agrāk, jau ģimnāzijas laikos, pirmie mēģinājumi pat vēl agrāk. Cita atklātības darbība, kura tanīs laikos izpaužas dalības ņemšanā dažādās sabiedriskās organizācijās un kurai ir tuvs sakars ar publicistiku, sākās apmēram tanī pat laikā. Jau ģimnāzijas gados jauneklis piedalās toreizējos «lasāmos pulciņos», kur nāk klajā ar pāris apcerējumiem; cik atceros, viens bija par vācu dzejnieku Gellertu, otrs par kādiem mākslas jautājumiem. No šiem «lasāmiem pulciņiem» attīstījās, uz vienu pusi: «paukvakari» ar dzeršanu un «paukošanu», t. i., vingrināšanos rapieru cīņā, un, uz otru pusi: sākumi kādai «militārai» organizācijai ar patriotiskiem mērķiem. Šie mērķi priekš Manaseina revīzijas laikiem izpaudās zemnieku nemieros pret baronu valdības spaidiem, saimnieciskā un politiskā ziņā, un bija pazīstami zem «cāļu svilināšanas vai kaušanas» nosaukuma. Jauneklis piegriežas jau toreiz šim pēdējam virzienam, kurš skaitījās par bīstamu pretī mierīgajam un «bruņnieciskajam» paukošanas virzienam, no kura izgāja vēlāk studentu korporācijas.
Pēc ģimnāzijas gadiem jaunekļa sabiedriskā darbība parādās universitātes studentu organizācijās un arī jau vispārējā pilsoņu sabiedriskā dzīvē. Studiju gadus no 1884.-1888. g. pavadīju Pēterpils universitātē, nododamies tieslietu zinātnēm. Krievu studentu revolucionāros pulciņos tiku gan ievests un biju jau agrāk ar viņu vēsturi sācis iepazīties, kā ģimnāzists vēl Rīgā būdams; caur Andreju Dīriķi, bet dzīvāku dalību tomēr neņēmu, jo interesi novilka uz sevi gan jaunās tiesu zinātnes nozares, gan filozofiski un vēsturiski problemi, bet visvairāk gan manas pašas tautas jaunā atmoda, kura sev meklēja zinātniskus pamatojumus un praktisku atrisinājumu mēģinājumus.
Folklors un filoloģija, sevišķi baltu un slāvu valodu pētīšana, interese par indiešu dzeju un filozofiju - jo sanskrits skaitījās toreiz par mūsu valodas vai nu pirmcelmu, vai vecāko radu -; ar to sakarā arī vēsture, sevišķi ziemeļtautu, cik tā varēja attiekties uz latviešiem-leišiem, etnogrāfija, arheoloģija; no otras puses, atkal sabiedriskās zinātnes un visa juridika kā mācība par tiesu un taisnību, jaunā socioloģija - tās visas saviļņoja jaunās jūtas un prātus.
Mēs jau visi jutāmies kā apspiestas, beztiesīgas tautas locekļi un meklējām ij šīs tautas vēsturi, ij tautisko būtību, lai pierādītu viņu tiesību pastāvēt kā tautai, ne vien kā indivīdiem. Mēs meklējām tāpat tiesiskās normas, kurās nokārtotos šo tautu pastāvēšana, un jau toreiz mēs atzinām un prasījām no citiem atzīšanu tautu pašnolemšanās tiesībām. Mēs meklējām un sākām saprast tautas pašas iekšējo nokārtošanos šķirās un vēstures un sabiedrības gājienu.
Vienā dvēslē toreiz varēja savienoties un mani savienojās citādi tik šķirtās zinātnes, kā filoloģija un socioloģija, jo abas veda uz vienu mērķi, tautas apziņu par sevi, saviem mērķiem un savu gaitu līdz pat pāri sevim. Manā vēlākā darbībā «Dienas Lapā» un «jaunā strāvā», vēl vēlāk strādnieku kustībā, līdz pat pēdējam laikam, - man vienmēr nāca pretī nesaprašana, un tieši pārmeta, kā es, sociālists būdams, varot atzīt un piekopt etnogrāfiskas un filozofiskas studijas. Tas izskanēja arī tādos uzskatos, ka es tomēr neesot īsts šķiru dzejnieks, jo tautas visumu stādot pārāk pār savu šķiru, un ka es tomēr neesot īsts tautas dzejnieks, jo neatsakoties no savas šķiras. Bet es pats sevi nejūtu un neesmu nekad jutis kādu divējādību vai iekšēju nesaskaņu. Ij prāts, ij jūtas man stipri pamato mērķu un gaitas vienību, kuru plašais sazarojums vien tik var maldināt.
Varbūt raksturīgi priekš šī mana garavirziena sākumiem bija pats pirmais publicistiskais raksts (1884. vai 1885. g.), uz kuru jau aizrādīju augšāk: tā temats, kā atceros, bija apskats par «mazo tautu» literatūru ap astoņdesmitiem gadiem, un raksts. gribēja uzsvērt, ka «mazo» tautu literatūra pēc būtibas šķiras no «lielo» tautu literatūras, ka «mazām» tautām visām ir kas kopējs gaitā un mērķos un ka tādēļ mūsu tautai būtu jāievēro sevišķi mazo tautu literatūra. Tā tad arī bija aprādīta savās parādībās. Atceros arī, ka bija izceltas čeķu un somu literatūras, kur bija jaunas vēsmas jūtamas tādās personībās kā Vrhlickis un Neruda, un Juhani Aho un Peiverinta. Raksta tendences bija reizē literāriskas un sabiedriski politiskas.
Varbūt raksturīgi arī tas, ka šis apskats par mazo tautu literatūru netika nolasīts studentu pulciņā aiz kautrības, ka tik autorā neieskatītu literāriskas tieksmes. Apcerējums par Donelaiti, pēc autora domām, bija neapšaubāmi filoloģiska rakstura tāpat kā tulkojums. - Raksts par mazo tautu rakstniecību tika iesūtīts laikam. «Balss» vai kādai citai latviešu avīzes redakcijai, bet autors toreiz kautrējās painteresēties par tā likteni, un tas man palicis nezināms.
Par še minēto Pēterpils studentu pulciņu sacīšu dažus vārdus turpmākā nodaļā.
Pēterpilī studenta gados iestājos arī vietējā latviešu labdarības biedrībā par biedri; tā bija pirmā oficiāli reģistrētā biedrība, kurā piedalījos.
Nobeidzot Pēterpils tiesu zinātņu fakultāti 1888. g. maija mēnesī, nodzīvoju mājā un Rīgā līdz pat 1889. gada sākumam. Še jāpiemin, ka universitāti nobeidzu ar tieslietu kandidāta (cand. juris) grādu, kas pierāda, ka daudzās blakus intereses dažādās zinātnēs - arī dzeja toreiz jau ieņēma manā dzīvē un darbībā lielu telpu - nekavēja nebūt galvenās studijas tiesu zinātņu fakultātē.
Pirmā darbība sabiedriskā iestādē bija man Viļņas apgabala tiesā par sekretāru, kur iestājos 20. februārī 1889. g. Še un starplaikā starp universitātes beigšanu un tiesu aroda darbības sākšanu darbojos arī publicistiski krievu un latviešu laikrakstos. No Viļņas pārejot uz Jelgavu advokatūrā, arī neatstāju žurnālistiku un no turienes jau aizgāju uz Rīgu par «Dienas Lapas» redaktoru.
Publicistiski raksti pa visu laiku līdz tam, kad uzņēmos «Dienas Lapas» vadību, sakopoti še nodaļā «Senču aizvējā», jo tā attiecas vai nu pozitīvā, vai negatīvā veidā uz mūsu dzīves veco iekārtu, kurai ārējo nokrāsu bija devusi senču kultūras meklēšana un cildināšana. Raksti ir no 1885. līdz 1891. gadam.
Rīgā manā «Dienas Lapas» redaktora laikā bija diezgan plaši jāpiedalās arī biedrību dzīvē; jāiestājas par biedri, piem., Rīgas Latviešu biedrībā, Pēterburgas Ārrīgas dziedāšanas biedrībā, Jonatāna, Amatnieku biedrībā; jāuzstājas jautājumu vakaros ar priekšlasījumiem un runām; jākopo jaunai, nupat topošai demokrātijai sava inteliģence - studenti, vecākie vidusskolnieki un nedaudzie intelektuālie strādnieki.
Tas bija tā sauktais «Jaunās strāvas» laiks, kurš lika pamatu visai mūsu modernai dzīvei. Šī laika manu publicistisko rakstu kopojums būs ievietots nodaļā ar tādu pašu virsrakstu «Jaunā strāva», tikai nāks klajā ne šinī sējumā, bet vēlāk, «J. str.» nodaļā būs uzņemti raksti no 1891.-1895. gadam.
1895. gada beigās pāreju uz Jelgavu, kur darbojos atkal advokatūrā un notariātā un reizē žurnālistikā, sākot arī jau tulkot «Faustu». Arī Berlīnē, kur sabiju vairākus mēnešus, rakstīju vācu un latviešu avīzēs. Pārbraucot no turienes, iestājos advokatūrā Paņevēžā; kur tiku arestēts latviešu sociāldemokrātu pirmajā prāvā. Pa cietuma laiku turpināju nodarboties ar «Fausta» un citiem tulkojumiem; tāpat pirmā trimdā Pleskavā un vēlāk Slobodskā; publicistiski darbojos šinī laikā tikai paretam.
Pārbraucot no trimdas 1903. g., ņēmu dalību «Dienas Lapā» un turpināju tulkojumus; 1905. gads deva politisku darbu ne tik daudz avīžniecībā, cik runās, bet šī runu darbība nau vairs fiksējama.
Publicistiski raksti šinī periodā, no l896. gada līdz 1903. gadam, nes vairāk esejistisku raksturu. Tiem pievienoti arī daži vēlāka laika raksti ar līdzīgiem tematiem un līdzīgās nokrāsās. Visi tā turpina «jaunās strāvas» virzienu, tikai citos laika apstākļos, reakcijas laikā, pēc katastrofas, kura bija gribējusi nosprostot šo strāvu un kurai tā cēlās atstrāva. Sevišķa vērība man jāgriež uz cīņu ap jauno latviešu valodu; cīņu vedu pret veciem valodniekiem un ar to izkaroju un ievedu jauno latviešu valodu, kura bija nepieciešama tālākam tautas progresam. Šo rakstu kopojums tādēļ arī uzņemts nodaļā «Jaunā atstrāva».
1905. gada beigās emigrēju uz ārzemēm; žurnālistika manā darbībā atkāpjas vēl vairāk; šad tad parādās kāda man uzspiesta polemika, bet pa lielākai daļai gan atbildu uzbrukumiem netieši ar saviem literāriskiem darbiem. Sabiedriska darbība man izbeidzas galīgi; aizbraucam vientulībā uz Castagnol'u, lai strādātu citu savu darbu.
Jauns žurnālistikas un sabiedriskas un politiskas darbības periods man sākas tikai līdz ar idejas mošanos par nākamo patstāvīgo Latviju un līdz ar perspektīvēm uz idejas realizēšanas iespējamībām. «Ugunī un naktī» Spīdola bija pirmā izteikusi šo ideju, un iet uz nākamo Latviju bija priekš manis tikpat daudz, kā iet uz Spīdolas valsti. Raksti, dokumenti un runas, kas attiecas uz šo laikmetu, tādēļ arī savienoti zem kopēja virsraksta «Uz Spīdolas valsti».
Šis periods dalās divās daļās: no 1914. līdz 1920. gadam un no 1920. līdz 1925. gadam; pirmā daļā gatavošanās uz nākamo Latviju un cīņa par to un otrā - darbība pie jaunās valsts uzbūves. Kamēr pirmai daļai ir vēl sava publicistiska nokrāsa, ciktāl publicistika ietilpst politikā, tikmēr otrā daļā atklātības darbība sāk koncentrēties runās.
Kā pēdējā nodaļa šinī sējumā uzņemti vēl mani raksti svešās valodās, pēc satura: folklors, daži Aspazijas darbu tulkojumi vācu valodā un daži mani dzejoji svešās valodās. Ir vēl garāks raksts krievu valodā ar skaidri publicistisku un politisku raksturu Latvijas popularizēšanai, bet tas atrodas ārzemēs un nau īsā laikā dabūjams. Šematisks pārskats par sabiedrisku darbību tiek še pievienots.

 

 

 

SENČU AIZVĒJĀ

Šī nodaļa aptver publicistiskus rakstus no pirmiem sākumiem Pēterpils universitātes gados līdz manam redaktora laikam «Dienas Lapā» 1891. gada pēdējā ceturksnī. Par «Dienas Lapas» redaktoru tiku oficiāli apstiprināts 17. decembri 1891. g., bet redaktora pienākumus izpildīju jau vairākus mēnešus agrāk, laikam kopš septembra sākuma. Tā arī šo mēnešu «Dienas Lapas» raksti tiek uzņemti ne šinī nodaļā, bet nākošā.
Pirmie publicistiskas darbības sākumi, kā jau minēts šī sējuma ievadā, attiecināmi vēl uz ģimnāzijas laikiem, bet nau vairs reproducējami. Raksti, kas uzņemti šinī nodaļā, sacerēti jau Pēterpils universitātes laikos un apstākļos, raksturīgajā toreizējā garīgā atmosfērā, kurā plūda nacionālistiskas un socioloģiskas idejas.
Pēterpils universitātē tanīs gados latviešu studentu bija jau prāvs skaits, varbūt kādi 50. No tiem laba daļa - varbūt kādi 20-30 - bija organizējušies pulciņā, kur nodarbojās ar dažādiem zinātniskiem jautājumiem, visvairāk tādiem, kas attiecās uz latviešu tautas pētījumiem un Latvijas tiesisko un sabiedrisko iekārtu. Es atceros, piem., Bērziņa priekšlasījumu par mūsu sīkgruntniecību. Bērziņš, kā ar prieku varu minēt, vēl tagad darbojas mūsu vidū Rīgā kā vecākais advokāta un zvērināto advokātu padomes priekšsēdētājs. Šinī pulciņā tiku lasījis referātu par lietuviešu dzejnieku Donaleiti līdz ar tulkojumu no viņa rakstiem, par ko būs plašāki minēts citā vieta.
Mūsu pulciņa studenti sāka piedalīties arī Pēterpils latviešu pilsoņu sabiedriskā dzīvē un iestājās vietējā Labdarības biedrībā, kura bija dzīvākā no toreizējām Pēterpils latviešu biedrībām. Savāds labvēlīgs gadījums deva manās rokās oficiālu norakstu no biedrības protokoliem, kurā redzams, ka vairāki universitātes un citu augstskolu studenti, starp tiem arī es, tikuši uzņemti par biedriem. Labvēlīgais gadījums bij tas, kurš jau minēts piezīmēs par lugas «Pūt, vējiņi!» izcelšanos: biedrības priekšnieks Ļūļas kungs, vēlēdamies kādu jaunu lugu uz biedrības jubileju, bija griezies pie manis un, lai es neatsacītos, pierādīja, ka esmu bijušais biedrības loceklis; kā pierādījumu piesūtīja izrakstu no biedrības protokoliem.
No Pēterpils latviešu studentu pulciņa man vēl ir uzglabājusies kā mija piemiņa liela kopfotogrāfija; trūkst viņā tikai nelaiķa Remiķa, kurš nebija varējis atnākt, visiem par lielu nožēlošanu. Turpretim vecākie studenti, Fricis Bergmanis - vēlākais «Dienas Lapas» pirmais redaktors - un Eduards Skujenieks - slavenais dzejnieks Vensku Edvarts - tanī laikā bija jau universitāti beiguši un aizbraukuši uz dzimteni. Fr. Bergmani tiku Pēterpilī vēl saticis. Skujenieku satiku tikai vēlāk Rīgā, kur viņš mūsu
tautas garīgā dzīvē iekarojis ļoti redzamu vēsturiski atzīmējamu vietu kā viens no asprātīgākiem jaunās latvības aizstāvjiem pret apspiedēju baronisko vācietību: viņš rakstīja vācu opozicionelā presē.
Lai man atļauts šinī vietā blakus minēt, ka mums toreiz bija vairāki latviešu rakstnieki, kas rakstīja vāciski un tika tā pazīstami: bez Skujenieka arī viņa kundze; Luize Skujeniek, bet it sevišķi mūsu mīļais Rūdolfs Blaumanis; arī Fr. Bergmanis rakstīja vācu opozicionelā presē; arī Ādolfs Alunāns. No agrākās paaudzes minami Dzirne un Linde.
Par Pēterpils studentu pulciņa biedriem būs minēts vēl šo rakstu pēdējā sējumā, kur tiks ievietota arī viņu kopfotogrāfija.
Pēterpils studiju laikā bieži satikos ar docentu Eduardu Volteri, kurš lasīja par leišu valodu un pētīja dažādus etnogrāfiskus un valodnieciskus jautājumus par leišiem un latviešiem. Drīz tiku par viņa cītīgu klausītāju un līdzstrādnieku. Še tika tulkots leišu Donalitijs un tika rakstīti referāti par Ed. Voltera priekšlasījumiem, par latviešu valodas, literatūras un rakstības jautājumiem. Referāti še uzņemti kā raksturīgi tam laikam un manām intresēm, tomēr autora identitāti neuzņemos tagad vairs konstatēt, kaut gan es Volterim stāvēju vistuvāk kā viņa līdzstrādnieks. Šie referāti tika iesūtīti bijušā kolēģa Fr. Bergmaņa «Dienas Lapai».
Fr. Bergmaņa «Dienas Lapa» toreiz bija gluži jauna parādība latviešu avīžniecībā; tā prasīja eiropejisku izglītību, glītu stilu un progresīvu domāšanas veidu pretī vācu-baltiešu iedvesmotai gara stagnācijai. Tā Bergmaņa «Dienas Lapa» sagatavoja vēlāko «jauno strāvu», un no viņa daudz mācījās nākamais «Dienas Lapas» redaktors. Arī intresi par sabiedriskām parādībām un strādnieku jautājumu piekopa Fr. Bergmanis un uzmudināja uz to savu vēlāko pēcnācēju; viņš sarakstīja par šo jautājumu pirmo brošūru latviešu valodā.
Lai dotu paraugu augšējām interesēm un stilam, tiek še ievietoti divi raksti (par Īriju un strādnieku apdrošināšanu Vācijā), kaut gan arī tiem nau konstatējama autora identitāte. Bergmaņa stils un virziens bija piemērs. -
Raksts par «sievietēm ārstēm» aizķēra toreiz modernu jautājumu, un jaunajam studentam bija pie tā arī personiska intrese, jo māsa Dora pašlaik beidza ģimnāziju un brālis vēlējās arī viņu redzam studējam Pēterpilī. Par autora identitāti arī še nevaru atbildēt.
Raksti, kas sacerēti un publicēti vēl 1888. g., kad beidzu universitāti, neattiecas tomēr vairs uz universitātes laiku, bet pa lielākai daļai uz Rīgu; Pēterburgā tika rakstīti pēdējos mēnešos «Mazie Dunduri». Latgalē, Vasiļevas muižā, kur uzturējos kādu laiku pēc studijām, un Rīgā, ciemā pie «Dienas Lapas» redaktoriem Bergmaņa un Stučkas, tiku ierosināts atkal uz publicistiku, bet vairāk gan uz humoristiskiem rakstiem (piem., «Apdziedāšanas dziesmas»). Tad rakstīta arī recenzija par Ād. Alunāna «Lielpils pagasta vecākiem» un daži sīkāki raksti un polemikas.
Jāatzīstas, ka mans draugs Ādolfs bijis ļoti nemierā ar recenziju; viņam tad arī netika teikts, kas autors.
1889. gada sākumā ir vēl «D. L-ā» dažs gabaliņš no laikrakstu apskata un varbūt vēl citi raksti, kuru piederību nevar noteikt, bet tad iestājos 10. februārī Viļņas apgabalā tiesā par tiesamatkandidātu un sekretāru un «Dienas Lapai» varu tik sūtīt vienu otru korespondenci (kā, piem., vēstuli par etnogrāfiskiem darbiem) vai ievadrakstu, kurus arī tagad nevaru vairs uzrādīt. Rakstu vietējā krievu avīzē «Виленский   Вестник» par tiesu jautājumiem un interesējos par Viļņas vēsturisko arhīvu ar viņa patriarhu - Sproģa tēvu.
1891. gadā Jelgavā, būdams par zvērināta advokāta palīgu, tiku uzaicināts no pazīstamā izdevēja J. Dravnieka uzņemties līdzdarbību viņa izdotā konversācijas vārdnīcā tiesu lietu nodaļā. - Kad bija atvaļinājumā Jelgavas nedēļas avīzes «Tēvijas» redaktors Čakstes tēvs, uzņēmos uz īsu laiku rakstīt ārzemju kroniku. Kā piemērs toreizējai žurnālistikai un manai intresei par ārzemju jautājumiem uzņemtas še pāris lappuses. -
Ādolfs Alunāns to gadu bija izdevis savu lugu «Mūsu pokāls», kura no pretējas puses («Baltijas Vēstnesī») tika nosaukta par tulkojumu, ne par oriģinālu. Tika aicināta komiteja jautājuma izšķiršanai, kur ņēma dalību pazīstamais sabiedriskais darbinieks un rakstnieks Andrejs Stērste; rakstnieks Jānis Straume, izdevējs un rakstnieks J. Dravnieks un es: Komitejas atziņa nebija vienbalsīga, un savus spriedumus izsacīja privāti Stērste un Straume par labu Alunānam. Šim spriedumam   a t k l ā t ā   vēstulē «Dienas Lapā» pievienojās jaunais advokāts, kurš tā iesāka savu sabiedrisko darbību ar apvainotā aizstāvēšanu.
Šo pašu 1891. gadu jau vasaras beigās iestājos «Dienas Lapā» par redaktoru. Ar to nobeidzās manas sabiedriskās darbības pirmais posms.

 

 

 

JAUNĀ STRĀVA

Astoņdesmitos gados Latvijas saimnieciskā dzīve sāk straujāk attīstīties; patstāvīga zemniecība nostiprinājas, mostas rūpniecība, mēs pamazām topam ievilkti vispasaules dzīvē, laukā no savas noslēgtības.
Lielās reformas, kas valsts tiesiskās un sabiedriskās dzīves vadību izņēma laukā no baltiešu-vācu baronu rokām, nocēla slogu no latviešu tautas. Nu viņa varēja sākt brīvi kustināt locekļus. Jauno tiesu un likumu ievešanā atņēma tiesai šķiras raksturu, no kungu baronu tiesas tā tapa par ļaužu, kaut arī vēl ne par tautas tiesu. Pagasti un pilsētas tika nodotas pašvaldībā jaunai zemniecībai un jaunai pilsētu pilsonībai, izņemtas no baronu un patriciešu rokām. Jaunā skola tika tuvināta tautai un drīz vien sāka modināt tautas dzīvi; jaunie skolotāji tautas garīgā un sabiedriskā dzīvē sāka darīt ļoti manāmu iespaidu un deva un sagatavoja vadošo jauno inteliģenci.
Visa latviešu tautas dzīve sāka mainīties, plašākas masas sāka ņemt lielāku dalību sabiedriskā dzīvē, demokrātisms bija vispārējais virziens.
Lielās maiņas gatavošanās tika jūtama garīgā dzīvē vēl agrāk nekā saimnieciskā. Ne visa tautas garīgā dzīve un psiholoģija jūtami mainījās, bet juta maiņu atsevišķas personas, grupas, viena inteliģences daļa; juta atsevišķas personas pat ar instinktīvu garīgu priekšnojautu, kas audzēta aptverošā izglītībā. Mēs jau minējām ievadā par «Senču aizvēju», ka Pēterpilī jaunā studentu paaudze prasīja pēc plašām zināšanām daudzās disciplīnās.
«Dienas Lapa» no 1887. līdz 1891. g. gatavo kulturelā darbībā pamatu nākošai «jaunai strāvai», kura tad no 1891. g. beigām sāk izlauzties mūsu garīgā dzīvē arvien straujākā ritumā, līdz 1895. gadā sasniedz savu augstāko pakāpi. «Jaunā strāva» jau kopš 1894. g. paspējusi iekustināt dzīvāku strādnieku sociāldemokrātisku kustību kā viņas garīgā cēlēja un vadītāja un saplūst ar šo kustību. Tad pēc «jaunās strāvas» augstākās pakāpes viņa top nospiesta no cariskās valdības, kura ir sapratusi tās kopību ar strādniecības kustību, kas top politiska.
«Jaunā strāva» kā tāda nebija politiska, bet ieplūda tādā. Viņa bija visaptveroša garīga kustība, kura savā sfērā ievilka ij socioloģiju, ij dabas zinātnes, ij literatūru un mākslas, ij sabiedrisku dzīvi, ij sieviešu kustību, t. s. sieviešu emancipāciju, ij filozofiju, ij jaunu pasaules uzskatu meklēšanu. Ij politikā viņa meklēja plašumu.
«Jaunā strāva» izpaudās arī lielās, spirgtās, garīgās cīņās. Skaistākā pakāpe šinīs cīņās un sajūsmas uzplūdā bija Aspazijas uzstāšanās ar savām visus prātus uzbudinošām, visas sirdis aizraujošām drāmām un traģēdijām. Pirmā, «Vaidelote», visus sacēla kā spārnos ar savu nedzirdēti skaisto poēziju un savu brīnišķo, jauneklīgo jūtu brīvību un aizrautību. «Zaudētas tiesības» norādīja virzienu, kurp iet meklēt ar aizkustinātām jūtām un ar jaunasināto prātu. «Neaizsniegts mērķis» vēl tiešāk un spilgtāk pieskārās vecām sasāpējušām vietām sabiedrības ķermenī. Kritika no jaunstrāvnieku puses un polemika no vecstrāvniekiem piepildīja ar troksni citkārt tik klusās garīgās Rīgas ielas, un sākās liela mošanās.
Līdzi sabiedriskām, dziļām pārmaiņām «jaunās strāvas» laiks lika pamatu visai mūsu modernai dzīvei līdz pat pēdējām dienām un pāri tām. Tā laika gars uztura sakarību mūsu dzīvē, sabiedriskos uzskatos un darbībā. Arī manos sabiedriska rakstura darbos tas pats gars ir visa saturētājs, un tādēļ runāju jau še par «jauno strāvu» un ierādu viņas ievadam jau še vietu, kaut gan pašus tā laika darbus nevaru še ievietot aiz tehniskiem iemesliem.
Mana darbība «jaunās strāvas» laikā aptver pilnus četrus gadus (no 1891. gada beigām līdz 1895. gada beigām); kā galvenais redaktors rakstīju «jaunās strāvas» orgāna «Dienas Lapas» ievadrakstus un polemikas un sīki pārlūkoju visu avīzes gaitu. Ja tagad skaitu, ka pa nedēju rakstīju vismaz divus ievadrakstus, tad arī pa gada 52 nedēļām sanāk liels skaits - 100 ievadrakstu; pa četriem gadiem to rakstu būtu 400. Kad nu arī tiktu uzņemti krājumā tikai svarīgākie, ij tad to skaits būtu tik liels, ka viņi pildītu visu sējumu. Šinī, IX, sējumā «s a b i e d r i s k a    r a k s t u r a   d a r b o s» viņi kā nodaļa nemaz nevar tikt ievietoti, jo ar savu smagumu pārrautu sējuma uzbūvi. Visi «jaunās strāvas» raksti tātad ir atstājami vēlākam, atsevišķam sējumam.
Šīs ievada piezīmes noder tikai aizrādīšanai uz to svaru, kāds pieliekams maniem «jaunās strāvas» rakstiem vispār manu sabiedrisku darbu vidū.
Hutena moto «Ich hab's gewagt!» (Es iedrošinos!) bija mans moto tanī straujā laikā un reizē arī visas «jaunās strāvas» moto. Mēs jau gājām tādā pat niknā un briesmu pilnā cīņā pret cara varas tumšo spēku kā Ulrihs savā laikā pret pāvesta tumšo spēku. Šis moto, cik atceros, tika arī izteikts kādā manā rakstā. Un arī cits lielā bruņenieka, gaismas bruņenieka, vārds nāk atmiņā no «jaunās strāvas» laikiem - «es ist ein Lust zu leben! » (ir prieks dzīvot).
Tagad, pēc gariem trīsdesmit gadiem, atskatoties jāsaka: lai arī pēc radīšanas prieka bija garas ciešanas, tomēr panākta ir daļa no cerētā un cīnītā un vēl nepanākto daļu arī panāksim kopā ar nākošām paaudzēm. «Ir tomēr prieks dzīvot!»

 

 

 

JAUNĀ ATSTRĀVA

man likās vienkāršākais un pareizākais nosaukums tā laikmeta sabiedriska rakstura darbiem, kas sekoja «jaunai strāvai». «Jaunā strāva» noslēdzās vai, tiešāki teikt, tika noslēgta pirmā sociāldemokrātiskā strādnieku prāvā 1897. g. ar cietumiem un trimdām. «Jaunstrāvnieki» tika gūstīti un salasīti kopā «drošās vietās» - kā cara laikos sauca cietumus - vai šur tur izkaisīti pa «attālākām un ne tik attālām vietām», kā cara laikos sauca trimdas. Tiešā legālā darbība dažādās biedrībās un redzamā strādnieku kustība tika apturētas. «Jaunā strāva» tika nospiesta; daudzi «jaunstrāvnieki» un piekritēji atkal atkrita no jaunajiem uzskatiem. Redzami bija jaunais uzplūdums pārskrējis, un vecā strāva atkal sāka droši rādīties. Bet neredzami jaunais uzplūdums turpinājās, un, ja ne vairs biedrībās, tad presē sāka atkal celties jaunās strāvas atstrāva - arī redzami. Izkaisītie garīgie spēki atkal pulcējās un darbojās. Vietu tie sev atrada arī Dr. P. Zālīša «Mājas Viesī» un «M. V. Mēnešrakstā», un «Dienas Lapā», kuri bija pilnīgi legāli, bet progresīva virziena laikraksti.
Pirms cietumiem un trimdām un tūliņ pēc manas aizejas no «Dienas Lapas» bija viens gads pagaidas no 1895. g. beigām līdz 1897. g. sākumam. To mēs abi ar Aspaziju pavadījām pa daļai Jelgavā, pa daļai Berlīnē un tad Paņevežā. Še jau sākās «Fausta» tulkošana latviešu valodā un Aspazijas darbu («Vaidelotes, «Zaudētu tiesību» un «Saules meitas») tulkošana vācu un krievu valodās. Arī publicistika še top turpināta, tikai citādā veidā nekā «Dienas Lapas» rediģēšanas laikā, sāk vairāk aizsvērties uz esejistikas pusi; jau vēstules no Berlīnes runā visvairāk par literatūru.
Pēc mūsu atgriešanās no ārzemēm 1897. g. mani paņem cietumi un trimda. Pa cietuma laiku bija iespējama tikai tulkošana, ne publicistika; trimdā piegriežos atkal vairāk publicistiskai darbībai, bet, kā jau teicu, jaunā veidā. Tā kā tieša līdzdarbība sabiedriskos dienas jautājumos nau iespējama, tad darbi pieņem eseju raksturu, kā garāki apcerējumi, sevišķi par literāriskiem jautājumiem; kuri ir vēl no cenzūras atļauti. Tā še sākās manas publicistikas trešais posms.
Vispirms pirmā trimdā, Pleskavā, bija jāizcīna cīņa par jauno valodu, kā tā parādās «Fausta» tulkojumā; tad rakstu par Puškinu, par franču literatūru, par Hauptmani, par Gēti. Rakstu arī garāku eseju par sabiedrisku jautājumu, kurš toreiz bija dienas kārtībā - par bimetālismu un sudraba valūtas ievešanu rakstā «Zelts un sudrabs». Tāpat rakstu tieslietu paskaidrojumus «Mājas Viesī» pa visu trimdas laiku.
Pie šī trešā manas publicistiskās darbības posma var pieskaitīt rakstus pēc atgriešanās dzimtenē 1903., piem., «Vecās strāvas pēdējs gads». Maiņu gados, 1904. un 1905. g., publicistiskās darbības raksturs gan jau grozās; rakstu rezolūcijas un uzstājos ar runām, bet raksts par «Satversmi» vēl pieskaitāms pie tā paša posmā. Arī atplūdu gados raksts par «lielo cilvēku mājas dzīvi» var tikt šurp attiecināts. Mainās sabiedriskas darbības raksturs spilgtāk cīņā par Latvijas būti un kultūrpolitiskā darbība jaunajā valstī, kur jau skaitāms ceturtais posms.
Par «jaunās atstrāvas» katru eseju būs atsevišķi jāatzīmē daži dati un biogrāfiskas atmiņas, cik man uzglabājušās melnraksta vēstulēs vai atcerēs.
I e s p a i d i,   a t m i ņ a s   u n   v ē s t u l e s    n o   B e r l ī n e s   rakstītas 1896. gada novembrī un decembri un 1897. gada janvārī un februāri Šarlotenburgā pie Berlīnes. Kādus trīs mēnešus mēs ar Aspaziju še sadzīvojām, kad bijām izrāvušies no Jelgavas un toreizējiem mūsu kļūmīgiem apstākļiem.
Materiālā ziņā no sākuma laiks bija mums ļoti grūts, jo mēs nonācām puslīdz bez līdzekļiem gluži svešā pilsētā, bet toties garīgi jutāmies kā atdzimuši brīvajā Eiropas gaisā. Tulkoju še «Faustu» un rakstīju uz Rīgu «Mājas Viesim» «atmiņas un vēstules no Berlīnes»; rakstīju arī vācu avīzēs, devu stundas, izgatavoju dažādus tulkojumu darbus, piem., cik atminu, kādam lielākam patentu birojam. Tāpat naski strādāja arī Aspazija un reizē veda saimniecību. Beigās man piedāvāja redaktora vietu vienai nodaļai lielajā «Berliner Lokal Anzeiger» laikrakstā. Turpretī toreiz kādā Rīgas (vai citā?) krievu avīzē izplatītā ziņa, it kā es izdošot savu laikrakstu, nebija dibināta.
Mūsu apstākļi, arī materiālie, tādā kārtā bija tapuši pilnīgi apmierinoši, pat labvēlīgi, un Berlīne galu galā solīja man spožas izredzes kā avīžniekam un varbūt arī rakstniekam. Šie nedaudzie mēneši garīgi dzīvā lielā centrā saucami par laimīgiem manā mūžā. Te piepeši saņēmām telegrāfisku ziņu, kā mana vecākā māsa Jelgavā mirusi; māte palikusi viena pati, - un rezultāts tas, ka tūliņ, to pat dienu, abi ar Aspaziju atvadījāmies no laimīgām nākotnes izredzēm un devāmies atpakaļ uz Jelgavu, uz nelaimīgām izredzēm; tās tad arī nekavējās piepildīties. Tagad Aspazija man dibināti pārmet pārmērīgu jutelību, kas nesusi neatmaksājamus zaudējumus.
Šādos apstākļos rakstītas Berlīnes vēstules un atmiņas, kurās vēl atspoguļojas tā laika un vistas brīvais un jautrais gars.
«Iespaidos un atmiņās» minēts «ziņkārīgais ceļotājs Nikolajs»; tagad laikam būs jāpaskaidro, ka tas ir vēlākais Krievijas ķeizars Nikolajs II vai, pareizāki - Nikolais Pēdējais. Kā trorņmantnieks viņš nesen priekš tam bija apbraucis pus pasaules, pabūdams, starp citu, arī Ēģiptē, Indijā un Japānā; še viņš saņēma zobena cirtienu pa galvu no kāda jāpāņu patriota, kurš pēc tam izdarīja hara kiri. Desmit gadu vēlāk Japāna sakāva Krieviju Mandžūrijā, un atriebts tika arī tālredzīgais patriots.
Turpat minētais Alnpekas Dīriķis ir pazīstamais vēsturiskās Reimchronik sacerētājs Diedrich von Alnpeke, bet «Dīriķis un biedri» ir modernais, tagad jau varbūt ne visiem zināmais ilggadējais «Baltijas Vēstneša» izdevējs.
Trešā Berlīnes vēstulē minēts Ibsena «Borkmans»; par to bija arī īsāks apcerējums «Mājas Viesī» tanī apmēram laikā, kad rakstīta III Berlīnes vēstule; bet šis raksts nau pašreiz atrodams. Ir uzglabājušās melnrakstā dažas piezīmes par Borkmani, bet tās grūti izlietojamas īsā laika dēļ. - Tāpat ir uzglabājušās melnrakstā domas par Ada Negri dzejām; arī tās tik vēlāk izlietojamas.
Apcerējums par   A l e k s a n d r u  P u š k i n u   rakstīts 1898. gada sākumā Pleskavā, kur biju izsūtīts, lai nogaidītu spriedumu pirmā latviešu sociāldemokrātu prāvā. Puškins, kurš jau kopš skolas gadiem man bija ļoti tuvs, tika man ar šo pirmo trimdu vēl vairāk tuvināts arī ārēji, jo arī viņš bija izsūtīts savā laikā uz šo pašu Pleskavas guberņu; Mihailovskoje ir ne sevišķi tāli no Pleskavas pilsētas, kuras tuvumā tiku apmeties pie latviešu kolonista Ērgļa kga.
Apcerējums par   F r a n c i j a s   j a u n ā k o   l i t e r a t ū r u   sarakstīts Pleskavā 1898. gadā un iespiests «Mājas Viesī» Nr. 49 un 50 decembra mēnesī. Man ir vēl uzglabājusies rokrakstā raksta pēdējā daļa, un pēc tās še būs iespiests; vienu raksta daļu ir pārrakstījusi ar savu roku Aspazija, kura man tik daudz ziedojusi sava laika. Apcerējums rakstīts īsi pirms aiziešanas otrā trimdā. uz Slobodsku, ļoti grūtā laikā, jo biju visu to gadu slims un bez tam visu gadu bija jāved polemika pret uzbrucējiem «Faustam». Gada sākumā biju rakstījis par Puškinu, daudz nodarbojos ar svešām literatūrām; domāju pievērsties pilnīgi literatūriskam esejam un palikt par literārvēsturnieku, jo priekšmetu diezgan pārvaldīju. Līdz ar to būtu laikam iegājis arī literāriskā kritikas darbā, uz ko bija sākums jau pirmā publicistikas posmā. Bet mana slimošana pasargāja latviešu rakstniekus no viena lieka kritiķa.
«F ū r m a ņ a   H e n š e ļ a» apcerējums rakstīts 1899. gadā, arī vēl Pleskavas trimdā, tūliņ pēc raksta par «franču literatūru». Gerharda Hauptmaņa luga bija tikko iznākusi klajā: skatu luga piecos cēlienos, Berlīnē, S. Fišera izdevumā, 1899. g.; apskatīta tā tika «Mājas Viesī», literāriskā pielikumā Nr. 1, 3 un 4. - Aspazija to laiku strādāja «Mājas Viesa» redakcijā un vadīja literārisko daļu; viņa arī mudināja uz šādu eseju rakstīšanu. Bez viņas mudinājuma es arī še būtu gan maz uzrakstījis. - Šī 1899. gada vasarā bija jāpārbrauc uz otru trimdu Slobodskā, Vjatkas guberņā.
E s e j s   «Z e l t s   u n   s u d r a b s» rakstīts nākošā, 1900., gadā un iespiests «Mājas Viesī»; tad arī sacerēti «K u l t ū r v ē s t u r i s k i   s k a t i   i z   z e m j u    d z ī v e s» un iznākuši «Mājas Viesa Mēnešraksta» maija burtnīcā (336.-342. lp.). Pretī manai parašai visu parakstīt ar savu vārdu, šie «kultūrvēsturiskie skati» ir apzīmēti ar šifru «Jasietis»; nosaukums ņemts no Jasmuižas (Latgalē), kur mēs ar tēvu dzīvojām vairākus gadus. Pseidonīms laikam pieņemts tādēļ, ka redakcijai varēja celties nepatikšanas no cenzūras puses, jo «Kultūrvēsturiskos skatos» bija diezgan asi manāma sacerētāja orientācija, un, ja raksts būtu vēl parakstīts ar notiesātā - trimdnieka vārdu, tad būtu vecais Ruperts, toreizējais cenzors, protestējis. Vēlāk pseidonīms Jasietis nekur vairs netiek atkārtots.
«Kultūrvēsturisku skatu» beigās ir piezīme: turpmāk vēl. Bet patiesībā raksta turpinājums nau atrodams tālākās «M. V. Mēnešraksta» burtnīcās. Varbūt aiz augšējiem cenzūras iemesliem raksta turpināšana pārtraukta.
L i t e r ā r i s k s   a p s k a t s   «I z   G ē t e s    j a u n ā m   d i e n ā m» parādās atkal par gadu turpat «M. V. Mēnešrakstā» 1901., 9. un 10. burtnīcās. Labprāt laikam netiku rakstījis tādus apcerējumus, kad tos raidīju klajā tikai pa vienam vai diviem gadā. Bet jaunais Gēte man gan vienmēr bija paticis un patīk vēl tagad; taisnību sakot, man gan patīk arī vecais Gēte un Gēte katrā stadijā. - Gētes «Fausts» bija nesen iznācis latviskā tulkojumā un saviļņojis latviešu kritiku; arī latviešu publika sāka pamazām interesēties par «Faustu» un viņa dzejnieku Gēti. Aspazija un arī es sākām rakstīt komentāru «Faustam», pieturoties pie Kuno Fišera darbiem; bet, kad jau bija daudz laika ziedots šim darbam, tad cenzors to aizliedza iespiest. Tad rakstīju vismaz par Gēti pašu un viņa jaunām dienām; arī še darba turpinājumam radās šķēršļi. Raksta drusku komentāriskais stils, vismaz sākumā, izskaidrojams ar tā informējošo nolūku.
C ī ņ a   a p   j a u n o   l a t v i e š u   v a l o d u.   Tiklīdz abi ar Aspaziju pārbraucām no ārzemēm mājās, mūs dzimtenē saņēma uzbrukumi par mūsu darbiem, par «Fausta» tulkojumu; tulkojums nupat tik bija sācis iznākt un bija paspējis parādīties tikai četrās «Mājas Viesa Mēnešraksta» burtnīcās. Mēs atkal vēl tikai paspējām apglabāt Jelgavā manu māsu Līziņu un aizbēgt no Jelgavas uz dzīvi Lietavā, Paņevežas mazā pilsētiņā, kad vajadzēja tomēr atgaiņāties «Fausta» izdevēja Plātesa labā, kuram līdzi uzbruka par «Fausta» tulkojuma izdošanu.
Tādā kārtā - pirms vēl sāku esejistisku literārisku un tulkotāja darbību - man nācās iztīrīt tai ceļu un izcīnīt pastāvēšanas un dzīvības tiesības pašai latviešu valodai viņas jaunā attīstības posmā.
Cīņu par jauno valodu uzņēmu maija mēnesi 1897. g., kad parādījās «Mājas Viesā» pielikumā raksts «Gētes «Fausts» un «Baltijas Vēstnesis»». Polemika sākās un tika vesta galvenām kārtām ap «Fausta» tulkojumu, bet izvērtās par cīņu ap jauno valodu tādēļ, ka «Fausta» tulkojumā vispirmāk un viskonsekventāk bija ievesta un lietota jaunā latviešu valoda.
Galvenie uzbrukumi no veco valodnieku puses tika vērsti pret «vārdu strupināšanu» - piem., ilgošanās vietā man bij - ilgas, gaidīšanas vietā - gaidas, mirdzēšanas vietā - mirdza u. t. t. Tad pret izloksnes un pa daļai arī leišu valodā lietotu vārdu pārnešanu uz latviešu rakstu valodu; beigās pret jaunu vārdu radīšanu, kaut arī piemērojoties valodas likumiem.

Bet nu - jaunā valoda «Fausta» tulkojumā nebūt nebija patvarīgi un māksliski izdomāta un ievesta aiz kāda, rakstnieka viegla untuma un taisni šim «Fausta» gadījumam. Jaunā valoda bija manā apziņā un arī praktiskā darbā sen jau augusi un attīstījusies jau kopš ģimnāzijas un studiju gadiem. Laba daļa jaunradīto un īsināto vārdu, piem., «mīla», ir jau sastopama manos neizdotos rokrakstos un pirmos manos rakstos, kas izdoti 1887. un 1888. g., «Mazos Dunduros» un «Apdziedāmās dziesmās». Valodas īsums un vieglums (īsinātie vārdi) un brīvais plūdums ir jau raksturīgi pirmajam lielajam manu ģimnāzijas gadu tulkojumam, kurš gan daudz vēlāk nāca klajā - Puškina «Borisam Godunovam». No maniem biogrāfiem ir ticis atzīmēts, ka šis tulkojums «M. V. Mēnešrakstā» iespiests ap 1900. gadu gandrīz nepārgrozītā veidā pēc teksta, kas rakstīts apmēram ap 1880. gadu, tātad ap 20 gadu agrāk un ap 15 gadu pirms «Fausta» tulkojuma.
Gribu aizrādīt arī uz to, ka bērnību un jaunību pavadīju Kurzemes augšgalā un Latgalē, kur izloksnes vēl dzīvas un kur liela daļa it kā manis jaunradītu vārdu tiek tautā lietoti kā seni latviešu vārdi. Arī leišu valodas radnieciskais tuvums tur ir stiprāk sajūtams nekā pārējā Latvijā. Tad - jāaizrāda arī uz to, par ko jau runāts šīs grāmatas sākumā: ka bērnībā un jaunībā un arī vēlāk daudz tiku nodarbojies ar folkloru, etnogrāfiju un valodas studijām. Vecās vārdnīcas, piem., Stenders, vecās dziesmu grāmatas bija no manis daudz lasītas grāmatas.
Tā izskaidrojas, ka mana jaunā valoda mūsu valodniekiem, arī slavenajam un nopelniem bagātajam Mīlenbaham, izlikās gan kā sveša, jaunizdomāta no nejēdzīga un iedomīga jaunekļa, bet patiesībā un manā apziņā mana jaunā valoda bija tā pati senā tautas valoda, tikai dziļāk uztverta un saprasta un tālāk attīstīta. Jaunais rakstnieks tautas valodā dzīvojis dziļi iekšā ar visu savu būtni, kamēr vecie valodnieki valodu tikai zināja un pētīja teorētiski un nebija tanī laikā to vēl pietiekoši izzinājuši un izpētījuši. Raksturīgi, ka daudzi veci vārdi, kas atrodami Stenderi, pat Ulmani, mācītiem valodniekiem izlikās kā rakstnieka jaunizdomāti.
Kā vispārēja piezīme jāsaka te: valoda kā dzīvs organisms aug un attīstās savos orgānos, savos lietotājos, t. i., tautā un rakstniekos, kamēr valodniēki uzņemas lielo valodas pētīšanas, reģistrēšanas, kārtošanas un sistematizēšanas darbu, kurš ir ļoti svarīgs un cienījams darbs. Bet savu uzdevumu valodnieki pārprot, kad grib uzņemties arī valodas jaunradīšanu un tālākattīstīšanu, ko izdara tautas dzīvais organisms pats. Valodnieku sastādītā un izdomātā valoda - tā ir mākslisks ražojums.
«Gētes Fausts un Baltijas Vēstnesis» bija tas raksts, kas ievadīja aizstāvēšanos; sāka to īsti pati «Mājas Viesa» redakcija un izdevniecība, kuras runāja par «Fausta» tulkojuma iespiešanas tehnisko pusi. Par paša tulkojuma principiem, t. i., jauno valodu, bija man jāraksta. Tā šis raksts «G. Fausts un B. Vēstnesis» ir kopējs raksts, kur iesākums un beigu daļa nāk no Dr. P. Zālīša un vidus pēdējie vārdi no manis.
«M. V. Mēnešraksta» redakcija un Plātesa izdevniecība bija ar «Fausta» tulkojumu izdošanu uzņēmušās lielu darbu, kuram tanī laikā bija ārkārtēja sabiedriska, literāriska un arī tehniska nozīme. Par literārisko pusi man nepienākas runāt, tas jādara vēsturei; bet sabiedriskā ziņā tā bija lielās vācu kultūras piesavināšanās no latviešu puses un līdzās nostāšanās vecai kultūrtautai. Tas pacēla latviešu tautas pašapziņu un pašsajūtu necerētā augstumā: mēs nu varējām skaitīties, ka piederam pie Eiropas; mūsu literatūrā ieplūda Eiropas plašums. - Tehniskā nozīme bija tikpat ārkārtēja, jo latviešu rūpniecība un tehnika parādīja pirmo reizi, ka tā spēj Latvijā pagatavot tikpat augstus mākslas izdevumus kā Vācijā. Mūsu rūpniecība ieguva pašapziņu un pašsajūtu, kas ievadīja jaunu attīstības posmu.
Ar 1897. gadu cīņas ap jauno valodu nebūt vēl nebeidzās. Pirmais uzbrucējs bija P. d., aiz kuriem burtiem slēpās Pērkoņdēls, t. i., J. Dravnieka kgs, slavenais latviešu izdevējs, pirmās latviešu konversācijas vārdnīcas un daudzu krietnu rakstu apgādātājs, kuram ļoti lieli nopelni latviešu grāmatniecībā tanīs laikos un kurš bija vīrs ar plašu vērienu un liela stila plāniem (kā rāda jau konvers. vārdnīca). Uz polemiku viņu varbūt pamudināja zināms rūgtums, ka ārējie apstākļi viņam nebija tik laimīgi bijuši; viņš būtu citādi to pašu darbu padarījis.
Kad P. d. uzbrukumi nepanāca savu mērķi un neapstādināja «Fausta» tulkojuma iznākšanu, tad 1898. gadā uzstājās pret to vīrs ar daudz lielāku autoritāti, īsti vislielākā autoritāte valodnieciskos jautājumos - Mīlenbahs, latviešu vārdnīcas sastādītājs. Ne velti «Balt. Vēstnesis» sauca «Fausta» oponentu par «cienījamu valodnieku». Cīņa turpinājās gandrīz visu 1898. gada pirmo pusi, tika vesta no M. kga bez sevišķas kautrības un bez sava vārda atklāšanas un tika nobeigta tikai augusta mēnesī ar pilnu «Fausta» tulkojuma uzvaru, ar M. kga vēstuli, kurā viņš atzinās, ka neesot gribējis «Fausta» tulkojumu «noķengāt», bet aizrādīt tikai uz pieci seši kļūdām.
Cīņa ap jauno valodu ieviļņoja plašus aplokus, un tai arī paliekoša vēsturiska nozīme, tā ka īsti būtu vajadzējis attēlot to visā plašumā, t. i., vajadzētu dot ne vien atgaiņas, bet arī uzbrukuma rakstus; vajadzētu minēt arī tos humoristiskos floretu rotaļojumus, ar kuriem tika atsisti pērkoņdēlu un valodnieku smagie vāles sitieni. Tagad šie humoristiskie sīkumi var tikt ievietoti tikai X sējuma humora daļā. Plašāka, aptveroša grāmata par cīņu ap jauno valodu nodomāta tikai vēlākam laikam.
Vēl varu minēt gluži personisku piezīmi, ka man nācās šo cīņu par jauno valodu vest visgrūtākos apstākļos: biju cietumā un pirmo gadu trimdā, visu 1898. gadu stipri slimoju, un nelaime gribēja, ka par manu slimošanu dabūja zināt mans oponents - valodnieks M. kgs, kurš nu jo drošāk gāja uzbrukumā. Mans draugs Rūd. Blaumanis bija gribējis mani saudzēt un novērst uzbrukumu pa šo slimības laiku, bet negaidot bija panācis pretējo.
Kad es runāju augšā par jaunās valodas cīņu kā par vēsturisku, pagājušu un nobeigtu ar uzvaru, tad man tagad šis teikums jāierobežo un jānosaka noteiktāki. Jā, - mana jaunā latviešu valoda uzvarēja; viņa ir ne vien tagadējā literāriskā valoda, kurā raksta rakstnieki, viņa ir - arī tikusi par oficiālo valodu. Mani valodas jaunradīšanas principi, arī «strupināšana», ir palikuši par vadošiem principiem latviešu valodas pārbūvē un tālākattīstīšanā, kura bija nepieciešama, nodibinoties Latvijai kā valstij.
«Terminoloģijas komisijas» radījušas visās zinātņu un dzīves nozarēs daudz jaunu vārdu pēc - toreiz apkarotiem principiem. Jaunā valoda ir noticis fakts, viņa ir uzvarējusi, - bet zaudējis ir tas, kas par viņu cīnījās, zaudējis pilnīgi pēc visiem traģēdijas likumiem. Cienījamā valodnieka pēcnieks lielajā monumentālajā latviešu vārdnīcā bijis tik objektīvs, ka pūlējies izdzēst pēdas par kādreizējo cīņu un tās vedēju un, arī uzņemdams vairākus no apkarotiem vārdiem, ierindojis tos bieži zem «M. V. Mēnešraksta» vai pat citu rakstnieku un ne kādreizējā cīnītāja markas. Lai uzturētu vēsturisko patiesību, paliek pāri sastādīt sevišķu vārdnīcu no vārdiem, kas lietoti manos rakstos un tulkojumos. Bet man pietiek ar to, ka uzvarējusi lieta - t. i., jaunā latviešu valoda, un to neviens vairs izdeldēt nespēs. Darbs ir darīts un paliks.

 

 

 

VECĀS STRĀVAS PĒDĒJS GADS

apņem veselu rindu referātu un rakstu par Zinību komisijas vasaras sapulcēm, kas tika noturētas 1903. gadā, priekš Jāņiem, 17., 18. un 19. jūnija dienās. Garīgi «vecā strāva» ar šīm sapulcēm izbeidzās, arī faktiski, cik atceros, šīs sapulces bija pēdējās Zinību komisijai, jo revolūcijas priekšsajūta un karš nejāva tām vairs sanākt.
Bet vasaras sapulcēm Zinību komisijā līdz tam, 80-to gadu beigās un 90. gados, bija bijusi ievērojama nozīme mūsu tautas garīgā dzīvē. Rīgas Latviešu biedrība ar savām komisijām, sevišķi Zinību komisiju un Derīgu grāmatu apgādāšanas nodaļu, bija centrālā iestāde, kura pulcināja latviešu sabiedriskos darbiniekus; slēgtās komisijās pastrādātais darbs tika klajā laists rakstu krājumos, un plašākai pārrunai tika sarīkotas ik vasaru priekš Jāņiem, kad bija samērā brīvāks laiks lauciniekiem, tā sauktās vasaras sapulces. Te varēja piedalīties visa publika un noklausīties priekšlasījumos un, izsakot debatēs savas domas, varēja līdzi spriest par visas tautas garīgo dzīvi. Teorētiski bija iespēja šim sapulcēm izvērsties par tautas pašdarinātu parlamentu, kas vadītu tautu viņas centienos un mērķos, kas vismaz dotu tautai pārskatus par gada laikā padarītiem sabiedriskiem un garīgiem darbiem.
Uz šo pusi dzina attīstību latviešu sabiedrības progresīvā daļa ar «Dienas Lapu» priekšgalā, prasīdama arvien lielāku plašo tautas slāņu piedalīšanos šinī sabiedriskā darbā. Arī šīm vasaras sapulcēm vajadzēja, pēc progresistu domām, tikt par latviešu vispārēju lietu un nenoslēgties t. s. augstākās šķirās. Bet kopš laika jau šī noslēgšanās tendencē bija manāma un sāka ņemt virsroku pār tieksmēm modināt garīgu dzīvi plašākā tautā. Nošķiršanās un noslēgšanās tendences jau ir pašā priviliģēto šķiru būtībā, bet vadošai šķirai jāprot uzturēt tautas kopošanas tendenci; tas tanī laikā būtu bijis iespējams ar Zinību komisijas vasaras sapulcēm. Bet pēdējos gados komisijas vadība lūkoja: aprobežot ij dalībnieku skaitu, ij sapulču laiku, ij referātu skaitu; kas darīja sapulces mamazāk pievilcīgas.
Tomēr šī 1903. gada sapulce bija atkal kupli apmeklēta, jo parādījās jau īsti spilgti «jaunās strāvas» uzplūdums, - apmeklētāju lielākā daļa nāca no skolotājiem un progresīvās inteliģences. Tas lieku reizi rādīja, uz kuru pusi būtu bijis jāattīstās šo sapulču vēsturiskai gaitai. Kad pēc mūsu dzīves sastrēguma izraisīšanās 1905. gadā nāca reakcijas. gadi un mūsu pilsonība mēģināja atjaunot Zinību komisijas sapulces, tad tas vairs neizdevās, jo tautas plašākās masas meklēja jau pa citiem ceļiem izeju uz jaunu dzīvi un uz jaunu tautas kopību.
Bet arī tā Zinību komisijas vasaras sapulces paliek ievērojama etapa mūsu tautas garīgā kopošanā; viņas ir savā ziņā priekšteces mūsu tautas modernām saeimām; tik mūsu pilsonība savā jaunībā nebija iedomājusies viņu būtībā. Līnija tomēr ir gaiši saskatāma. Lai mēs tagad skaidrāk saprastu, kāda nozīme ir tautas kopošanā mūsu tautas padomēm.
Uz šādām pārdomām mani pavedināja pa daļai arī piezīmes, kuras pa 1903. g. vasaras sapulcēm bija uzrakstītas tanīs dienās, bet nebija tikušas uzņemtas manos referātos par sapulcēm laikam - cenzora dēļ. Cik lielu svaru es pieliku šīm sapulcēm jau toreiz, to rāda arī pašu manu referātu gluži neparastais plašums, jo tie parādījās 22 num. «Dienas Lapā», kamēr visas citas avīzes izsmēla visu sapulču gaitu vienā, divos numuros. Nedrukātās piezīmēs teikts: «Atstāstām ļoti plaši un objektīvi, lai pārliecinātu, ka ņemam lietu nopietni.» Es gribēju «vecai strāvai» ļaut pilnīgi izteikties un līdz ar to viņu pilnīgi saprast un pilnīgi pārvarēt. Visos svarīgākos jautājumos, es redzu tagad, ir plaši attēloti «vecās strāvas» uzskati un tiem līdzās visur izteikti mana paša kritizējumi, ij manas pozitīvās domas. Tā ir it kā liela norēķināšanās ar veco iekārtu un ceļa taisīšana jaunai.
Manās 1903. gada piezīmēs, par kurām augšā minēju, ir trīs mazas lapiņas, kuras nezin kā vēl uzglabājušās rokrakstu starpā. Tanīs lasu sekošo: «Zinību komisijas vadība (Cīruls) visur atrod pārmetumus; viņai esot par daudz darba. Bet - Zin. komisijai jābūt centram, jākopo visi darbi; nebūs par daudz darbu, ja būs vairāk darbinieku, ja pieaicinās visus, neatstums, neatbaidīs ar neievērošanu; nedzīs uz atdalīšanos, uz kritizēšanu, no malas stāvot. Preses ķildas tiks mazākas un glītākas, jo darbinieku būs no abām pusēm un kopdarbā. Māju lietas pārrunās mājās un tikai ar svarīgām nāks atklātībā, kur tiešām visiem un vispārībai ir interese un daļa.»
Tāļākās vēl īsākās piezīmēs minēts: «Zin. k-jā priekšlasījumi par ortogrāfiju, etnogrāfiju, literatūru, grāmatniecību u. t. l., bet kur par    s a i m n i e c i s k o   t a u t a s   s t ā v o k l i?    kur par rūpniecību, amatniecību? kur tautas statistika? statistika iz daudziem pagastiem un miestiem; aizceļotāji. Cik māju pārdotu? kur pilsētu vēlēšanu lieta? pilsētu saimniecība? pagastu saimniecība? skolu lieta? lauksaimniecība, dārzkopība, pienkopība - tikai apskati, statistika ar slēdzieniem. Speciāli temati apstrādāti speciālās sapulcēs, kuras noturamas tanī pat laikā. - Tieslietu, ārstniecības, pedagoģijas nodaļas visvairāk vajadzīgas nekā šahu nodaļas.»
Tātad man toreiz bija domātas vispārējas kopsēdes un speciālas par atsevišķiem jautājumiem, kamēr faktiski notika tikai nedaudzas kopsēdes. Man bija domāts arī ilgāks laiks, ne trīs dienas vien, jo viena piezīme saka: «par daudz steidz, jau kopš Veinberģa sākot; daudz pieteiktie runātāji neatnākuši, ja būtu visi referāti ļauti, kas tad?» Apspriežamie priekšmeti man arī bij domāti daudz plašāki - aptveroši visu mūsu ne vien garīgo, bet arī saimniecisko dzīvi - kā tautas saeimā. Tagad varu tikai pabrīnēties par maniem toreizējiem lielajiem plāniem, kuri laikam gan arī man pašam toreiz nelikās diskutējami un klajā laižami, kur nu vēl izvedami.
Domas par šiem plāniem laikam tomēr mani nau atstājušas arī vēlāk, jo, kad jau biju trimdā ārzemēs, bet vēl pirms lielā kara, esmu licis Rīgā pārrakstīt visus šos garos referātus par Zin. kom. vasaras sapulcēm 1903. gadā un taisījies tos izdot atsevišķā brošūrā; bet atzīmes par šiem izdošanas nodomiem nau vairs uzglabājušās. Pēc šī pārraksta tagad tiek klajā laists «Vecās strāvas pēdējs gads».
Šie atskati uz Zin. kom. vasaras sapulcēm tika rakstīti Rīgas jūrmalā, kādā vecā vasarnīcā Jaundubultos. Aspazija brauca ikdien uz redakciju strādāt, man bij jāapkopj saimniecība, jāizmēž istaba, jāraksta šie referāti un jātulko «Egmonts» - visas labas lietas; istabu mēžot, iedomājos, ka mēžu vecus putekļus arī dzīvē.

 

 

 

MAIŅU GADI

apņem nedaudzos publicistiskos rakstus, kas sacerēti pēc otrās trimdas pa 1905. gada revolūcijas laiku un sekojošiem visspējākās reakcijas gadiem. Pa šo laiku manas sabiedriskās darbības raksturs mainās; mierīgākā esejistika izbeidzas, moments prasa darbību runās un īsos rakstos, kas uztver un noteikti izsaka prasības, kādas nobriedušas un grib izlauzties dzīves tecējumā. Saprast laiku tagad ir galvenais. Nau telpas plaši iztirzāt virzienus un atsevišķus jautājumus, pierādīt un atbildēt uz ierunām; jāizliek īsi, ko virziens grib, tikpat īsi jāmotivē šīs gribas pareizība un nepieciešamība. Šāda rakstura darbi neietilpst šinī nodaļā, tie uzņemti nākošā, kur sākas jau publicistiskās darbības ceturtais posms.
Avīžniecībā šinīs maiņu gados netiku vairs strādājis, mani pilnam aizņēma literāriska darbiba - jo tad rodas «Uguns un nakts» - un politiska darbība, sagatavojot un pavadot jauno kustību. Pa starpām lielā steigā rakstu vēl «Ģirtu Vilku», kuru ierosina straujais laiks; laika noskaņas dzirdu gluži skaļi zem logiem, kur rakstu lugas skatus. Pa starpām arī rakstīts   a p c e r ē j u m s    «K a s   i r   s a t v e r s m e?» pēc Ferdinanda Lasaļa.
Jautājums par satversmi bija dienas jautājums tanī brīdī; satversmi jeb konstitūciju pieprasīja tanī pat 1905. gada sākumā latviešu inteliģence savā petīcijā, kuru es tiku izstrādājis un kura ievietota nākošā nodaļā.
Raksts «Kas ir satversme?» tika uzņemts no nelaiķa mūsu senatora Gaigala, kurš toreiz bija advokāts Jelgavā un saucās Konstantīns Hiršs; raksts parādījās viņa rediģētā kalendāri uz 1906. gadu (izdevējs Zīslaks). Tagad tas kalendārs nebija nekur citur vairs dabūjams kā vienīgi pie mūsu lielā «grāmatu rūķa» Misiņa, kurš arī to nedeva no rokām, bet lika pieprasīto apcerējumu norakstīt. «Cik grūti tikt pie veciem materiāliem!» saka Vāgners.
Kā otro rakstu ievietoju «maiņu gados» 1907. g. sacerētos «emigrantu dokumentus» ar virsrakstu «I z   l i e l o   c i l v ē k u   m ā j u    d z ī v e s». Raksts parādījās mana nelaiķa drauga Augusta Deglava izdotā mēnešrakstā «Auseklis» 1907. g. 2. numurā. Tad jau carisma un baronisma reakcija bija pilnā spēkā, sāka viens otrs pagurt, - tad vajadzēja parādīt, kā lielie cilvēki pārcietuši grūtos reakcijas laikus un «baiļu brīžus», un smelties no viņiem drosmi un izturību. Jauki vārdi un nostāsti bija labi, bet, kad nu tiem neticēja - tad vajadzēja dot dokumentāriskus pierādījumus, un tā cēlās varbūt savādi skanošais nosaukums «emigrantu dokumenti». Bija domāts pasniegt autentiskas vēstules, izteicienos, raksturojumos un tiešos dokumentos. Varēja vēl būt iebildums: «Jā, tie bij senu laiku varoņi; citādas sugas cilvēki; lielos vēsturiskos momentos!» Tad vajadzēja rādīt, ka šie lielie cilvēki ir arī cilvēki kā mēs, - vajadzēja rādīt viņus ikdienišķā māju dzīvē, ne lielos vēsturiskos momentos; tā cēlās rakstu nosaukums: «Iz lielo cilvēku māju dzīves». -
Šinī laikā, pirmos trešās trimdas gados, bija man arī nodoms tulkot Marķsa «Kapitālu», visu laiku gatavoju jaunu terminoloģiju saimnieciskiem un sabiedriskiem jēdzieniem, līdztekus sāku arī ievada tulkojumu. Bet beigās citi darbi mani saistīja pie sevis, un arī mani materiālie apstākļi neļāva man uz vairāk gadiem nodoties šim darbam un līdz ai to atsacīties no visiem ienākumiem, jo «Kapitālu» izdot latviski toreiz nebija iespējams.
Apmēram ap šiem gadiem, varbūt drusku vēlāk, griezās pie manis kāds krievu profesors Kasteļanskis no Pēterpils ar uzaicinājumu sarakstīt priekš viņa rakstīt krājuma par mazo tautu saimniecisko un kulturelo stāvokli - kādu apcerējumu par latviešiem krievu valodā. Tiku sarakstījis un viņam piesūtijis vairāk lokšņu biezu brošūru; saņēmu arī un aizsūtīju atpakaļ izlabotas korektūras loksnes, - bet tas bija arī viss, ko es par to lietu zinu: nodrukātās grāmatas es nekad neesmu redzējis, tikai pēc gadiem par to lasīju, un kaut kur bija arī minēts mans artiķels par latviešiem. Artiķels bija apzīmēts ar šifru: R. Pētersons. - Korektūras lokšņu dublikātiem vajadzētu vēl būt manos rokrakstos Lugānā. Pie šī darba strādāju diezgan ilgi un ļoti uzcītīgi, jo domāju, ka tas palīdzēs krievu progresīvās aprindas iepazīstināt ar latviešiem. Pēc gan nāca iepazīstināšana, bet gluži citādā veidā.

 

 

 

UZ SPĪDOLAS VALSTI

jāaizved mūsu ceļiem kopš «vecās strāvas» beigām un «maiņu gadiem». Viss it kā gatavojās uz to. Mazāk abstrakti runājot: attīstības gaita veda mūs uz tautas organizēšanos valsti; dzejnieks kopš laika to paredzēja, Spīdola bija vadītājas simbols, augsta kultūra un humanitāte. Divkārt bija simbols: ilgām un cīņām ceļā uz mērķi un mērķa paša izveidošanai; bija jāpanāk valsts, bija jāmodina uz panākšanu, un - panāktā valsts bija jāizveido uz kultūras un cilvēcības, ne uz varas pamatiem.
No garā ilgu un cīņu ceļa palikušas dažas, nedaudzas liecības, izkaisīti dokumenti kā šur tur nenopostīti atlikuši ceļa stabiņi: - rezolūcijas, petīcijas, priekšlikumi, aptvērumi, vēstules, runas, telegrammas, intervijas, īsi apcerējumi, gribas izteiksmes visādos veidos.
Visi šie cīņas dokumenti dalījās divās daļās pēc aprādītiem diviem laikmetiem: cīņas pēc mērķa un sasniegtā mērķa izveidošanas. Pirmais laikmets sniedzās no 1905. līdz 1920. gadam, otrais no 1920. g. līdz pēdējam laikam, kurā mēs stāvam iekšā.
Pirmā laikmeta dokumenti tiks še uzņemti līdzās īsām piezīmēm; tie uzskatāmi kā vēsturiskas atliekas, uz kurām var vēsi nolūkoties. Otrais laikmets turpret, kurš vēl nau nobeigts un aptver tekošos notikumus un centienus, tik labi šinī daļā neieder, nau vēl diezgan vēsturiski pagājis.
Sabiedriska rakstura darbi šinī otrā laikmetā izpaužas visvairāk runās - mūsu likumdevējās iestādēs un dažādās sapulcēs un sabiedriskos izrīkojumos. Lielākā daļa šo runu attiecas uz laiku no 1920. līdz 1925. gadam, un, tā kā viņas visvairāk nodarbojas ar dažādiem kultūras jautājumiem un izšķirošiem momentiem mūsu politiskā dzīvē; tad viņu kopojums tika nosaukts par «p i e c i e m   g a d i e m  l a t v i e š u   k u l t ū r p o l i t i k a s».
Tāpat kā šo darbu iekšējs raksturs, tā arī tehniski apstākļi prasīja to izdalīšanu no šī IX sējuma, kuram vajadzēja aptvert visus sabiedriska rakstura darbus. Runu kopojums būtu bijis tik plašs, ka būtu traucējis šīs nodaļas samēru; tāpat kā «Jaunās strāvas» rakstu apmērs būtu ar savu smagumu salauzis visa šī IX sējuma uzbūvi. «Pieci gadi manas kultūrpolitikas» tātad nāks nākošā, papildu sējumā. Paredzēt agrāk šo rakstu apmēru nebija iespējams.
Pirmā laikmeta dokumenti no 1905.-1920. g. tiek še ievadīti no kāda vēl vecāka dokumenta, no 1894. gada   r u n a s   Z a ļ e n i e k u    s v ē t k o s,   kurā gaiši izlikta mūsu nākošā laika politiskā programma. Mans draugs A. Birkerts, minēdams šo runu, pēc manu toreizējo biedru nostāstiem attēlo tuvākos apstākļus; es tos būtu attēlojis gluži citādi, un arī mani toreizējie pretnieki, kā paši man atzinās, guva gluži citādus iespaidus, kuri man daudz labvēlīgāki. - Jāatzīmē, ka runa toreiz «Dienas Lapā» tika atreferēta ļoti īsi un nepilnīgi, bet arī tas jau bija toreiz kas neparasts, ka kādu runu samērā tik plaši atstāstīja. Runas referāts bija rakstīts no mana drauga Kovaļevska, kurš bija daudzpusīgi apdāvināts mākslinieks, rakstīja novelas un dzejas un gleznoja. Vai no viņa gleznām vēl kas būs atrodams, nezinu; viņa dzeju un novelas varbūt varēs cik necik salasīt pa vecām avīzēm. Viņš bija vēlāk Liepājas dienas avīzes redaktors un sava Mēnešraksta izdevējs. Viņa nāve bija traģiska, viņš krita Krievijā. Kovaļevskis bija viens no sirsnīgākiem un skaistākiem cilvēkiem, ko tiku pazinis; viņš bija starp maniem biedriem man īsts draugs.
No 1903. un 1904. gada dokumentiem man nav nekas in uzglabājies, tikai no 1905. gada ir palikusi pāri   L a t v i e š u   i n t e l i ģ e n c e s    d a r b n i e k u   r e z o l ū c i j a.   Tā man uzglabājusies manā pirmrakstā krievu valodā, bet krievu laikrakstos iespiesto rakstu neesmu varējis nekur atrast. Cik atceros, rezolūcija parādījās vispirms kādā Pēterpils avīzē un tika laikam pārdrukāta arī Rīgas krievu presē. Latviešu tulkojums vispirms tika iespiests Rāviņa «Pēterburgas Avīzēs», kuras bija toreiz latviešu progresa un brīvības orgāns. Faktiskais redaktors, ja nemaldos, bija toreiz tagadējais mūsu priekšstāvis Dānijā Ducmaņa kgs. Rīgas latviešu presē laikam «rezolūcija» nevarēja parādīties.
Man vēl glabājas saburzīts «Pēterburgas Avīžu» numurs, kur nodrukāta «rezolūcija», - tas ir Nr. 29, otrdien 19. (2. maijā) aprīlī; zem avīzes galvas lasāms: iznāk   b e z   c e n z ū r a s.
Šai rezolūcijai, kura saucās tā, kaut gan īsti bija petīcija, bija tā nozīme, ka tā ir   p i r m ā   a t k l ā t ā   l a t v i e š u    p r a s ī b a   p ē c   a u t o n o m i j a s:    preses, biedrošanās un sapulču brīvības, latviešu valodas skolās, tiesās un administrācijā, landtāga, t. i., muižniecības varas atcelšanas, visu šķiru vienlīdzības, streiku tiesību u. t. t. Šī rezolūcija spilgti atcēlās no latviešu pilsonības lūguma, lai nedod latviešu tautai nekādas brīvības un tiesības. Var atzīmēt, to, ka latviešu inteliģence toreiz vēl bija progresīva, padodoties brīvā laika spiedienam. Tas bija toreiz.
Tāļākais dokuments, kas še ievietots, jau attiecas uz emigrācijas laiku: 1906., Cīrihes emigrantu kolonijā tiku pacēlis jautājumu par   m ū s u    r e v o l ū c i j a s   v ē s t u r e s   r a k s t ī š a n u   un materiālu krāšanu tādai vēsturei. Emigrantu toreiz bija vienā Cīrihē kādi 300, lielākā daļa sociāldemokrāti un «savienībnieki» sociālisti revolucionāri. Priekšlikumu par vēstures rakstīšanu uzņēma ar sajūsmu. Daži, nedaudzi biedri tika man arī iesnieguši savas atmiņas, kuras man glabājas vēl tagad; bet lielākā daļā sajūsma tūliņ atslāba, tiklīdz vajadzēja sākt strādāt. Darbs netika padarīts un guļ vēl tagad nedarīts, bet gaida, kad tik nu ne - uz ierosinātāju kā darītāju. Bet darbs bija domāts jaunā veidā kā kolektīvs darbs. Varbūt atbaidīja šis jaunais veids, jo tā vēsture vēl nekad nau tikusi rakstīta, kā es viņu gribēju rakstāmu.
Kad man neizdevās ierosināt uz mūsu revolūcijas vēstures kolektīvu rakstīšanu, vai nevajadzētu, vai nevarētu to panākt ar mūsu tautas brīvības kara vēsturi? Še vismaz ir daži priekšdarbi: izdoti dažādi vēstures dokumenti un rakstītas atmiņas.
Atkal pēc vairāku gadu starpas ir daži dokumenti no lielā pasaulskara laika un viņa centieniem. Drīz pēc kara sākuma, 1914. g., Cīrihes kolonijā, kura nu bija jau sarukusi uz kādiem trīsdesmit locekļiem, sanāca uz sapulci un apsprieda   r e z o l ū c i j u   p a r   s t ā v o k l i   E i r o p a s   k a r a   m o m e n t ā,   izteikdama protestu pret vācu sociāldemokrātijas nostāšanos kara pusē. Domu starpības bija diezgan lielas, bet vienošanās tomēr tika panākta. Bija nodomāts rezolūciju publicēt, bet grūtības bija tik lielas, ka tā toreiz laikam nemaz neparādījās klajā; vismaz es netiku to nekur atradis. Rezolūcija pa dažādiem aplinkus ceļiem tika nosūtīta arī uz dzimteni un Krieviju, bet laikam līdz turienei nenonāca. Tā viņa varbūt še nāk pirmo reizi atklātībā pēc vairāk nekā desmit gadiem, kad ir tikai vairs vēsturisks dokuments.
Par tiem pašiem un līdzīgiem jautājumiem, kā «Eiropas kara momentā», runā arī nākošie 1915. gada dokumenti,   d i v a s   v ē s t u l e s    -   d o m u   b i e d r i m   u n   d o m u   n e p i e k r i t ē j a m;   pirmā - par vācu biedru atkrišanu no agrākā teorētiskā stāvokļa, par latviešu politisko patstāvību, par jaunu sociāldemokrātisku internacionāli, par jaunu republikānisku federatīvu Krieviju. Otrā vēstule runā pret mazo tautu eksistences noliegšanu, pret disciplīnu un par solidaritāti kā jaunu morāli un par tam piederīgām matērijām.
V ē s t u l e   C i v r i e u x   kgm ir arī no 1915. g. un cenšas pierādīt franču presei, ka latviešu tauta ir cienīga patstāvības. Vēstule ir paraugs toreizējiem latviešu emigrantu pūliņiem propagandēt latviešu lietu ārzemēs. Propaganda bija neatlaidīga, prasīja ļoti daudz laika (īsti sakot, visu manu laiku tanīs gados), izlietoja katru niecīgāko gadījumu tikt ārzemju presē. Pieejama izrādījās vācu neatkarīgā sociālistiskā prese, - visiem zināmi neatsveramie nelaiķa Haase's nopelni latviešu lietā; šad tad varēju izlietot arī Šveices pilsonisko presi, piem., «Neue Züricher Zeitung», «Freie Zeitung»; sevišķi pretī nāca franču Šveices laikraksti, kā «Gazette de Lausanne», «Tribune de Lausanne»; arī «Journal de Gén?ve». Kā lieli latviešu tautas draugi jāmin izcilus vecais pasaulslavenais zinātnieks Dr. Augusts Forels, kurš ne velti vēlāk tika iecelts par Latvijas universitātes goda biedri. Blakus var minēt, ka viņa dēls, arī zinātnieks, apprecēja latvieti, studenti Upeniek jaunkundzi. Tāpat izcilus minams Lozannas žurnālists, vecais Gustavs Broehet, kurš bija daudz ceļojis un pazina arī Krieviju, Kaukāzu; izdeva savu laikrakstu un ievietoja arī citos laikrakstos ziņas par Latviju. Minams arī «Gazette de Lauzanne» redaktors Davida kgs. - Francijā sevišķi nopelni latviešu lietā pazīstamajam Meiletam, Doumergam, Seignobosam u. d. c., un žurnālam «Annales des Nationalités». Par propagandu Francijā interesējās sevišķi Ķēniņ kdze, kurai šinī ziņā lieli nopelni. Vācijā lūkoja darīt iespaidu uz presi Austra Ozoliņ kundze, kura
vēlāk darbojās mūsu Berlīnes sūtniecībā un līdzi parakstījusi mūsu miera līgumu ar Vāciju; viņa sarakstīja arī dažas brošūras par mūsu lietu. Pazīstamu brošūru «Der Krieg und die Baltische Frage» sarakstīja mans biedrs F. Cielēns (Cinis), kurš bija viens no centīgākiem darbiniekiem tanī laikā; par viņu būs jāmin vēlāk.
Tāļākais dokuments «F r a g m e n t s   d` u n e   l e t t r e    d e   J e a n   R a i n i s   à   u n   a m i» tika publicēts jau minētā Gustava Brošē laikrakstā; tā pati vēstule, tikai pilnīgākā veidā, tiek arī še uzņemta. 1916. gadā tika nodibināta Šveices emigrantu aprindās Šveices latviešu komiteja, kura apņēma gandrīz visu emigrāciju; aprija mēnesī viņas orgāni salasījās Castagnol'ā un izdeva še    p r o t e s t u   p r e t   v ā c u   n o d o m i e m   p i e s a v i n ā t   s e v   L a t v i j u.    Protestu es sarakstīju vācu valodā, un tas tika nodrukāts daudzās ārzemju avīzēs: vācu, franču un holandiešu valodās; še tas ievietots kā    P r o t e s t   g e g e n   d i e   a n g e k ü n d i g t e   A n n e x i o n   L e t t l a n d s   un izņemts no jau minētās b. Cielēna brošūras. Ap šo protesta jautājumu cēlās polemika; daži latviešu emigranti un baroni protestēja pret šo mūsu protestu. Arī tāļākās še ievietotās vēstules un avīžu piezīmes attiecas uz dažiem jautājumiem sakarā ar latviešu politisko patstāvību, kamēr «A t s k a t s    u z   k ā d u   n e i z d e v u š o s   s a b i e d r i s k u   m ē ģ i n ā j u m u» atstāsta «Šveices komitejas» iziršanu un aizņem tautības un valsts jautājumus no filozofiska un vēsturiska viedokļa.
Vispār jāpiezīmē, ka dokumenti, kas še ievietoti, nau nebūt pilnīgi; lielākā daļa no tiem zuduši, tā ka ievietošanai ir tikai gadījuma raksturs; pat visi raksti, kas avīzēs parādījušies, nau še uzņemti, jo viņu kopā salasīšana bija pārāk apgrūtināta un bieži neiespējama.
Beigās ievietotā intervija ir sacerēta no Šveices rakstnieka un žurnālista Ādolfa Saager'a, kurš kara laikā ieņēma progresīvu stāvokli pret vācu ķeizarību un no sevis visādā veidā lūkoja sekmēt latviešu lietu. Viņš Vācijā un Šveicē pazīstams kā romānists un novelists. Ar viņu iepazināmies no avīžu darbības, sarakstījāmies un vēlāk tikāmies personiski, kad viņš pārgāja uz dzīvi Lugānā, Massagno priekšpilsētā. Lugānā toreiz bija vairāki vācu progresīvā (pilsoniska) virziena rakstnieki, piem., Borngrēbers, Stilgebauers u. c.
No Lugānas paziņām un draugiem jāmin arī itālieši, piem., vecais Enriko Bignami, kurš pazīstams kā filozofs un žurnāla «Coenobium» izdevējs; «Coenobium» slejās bija ievietotas arī ziņas par Latviju. Tāpat latviešu ziņas uzņēma arī «Gazetta Ticinese» un ievietoja mūsu protestu pret Latvijas aneksiju no Vācijas puses; avīze atzīmēja arī manu 50 gadu piemiņu. Vispār Šveices itāļu prese nebija draudzīga vācu ķeizarībai, kamēr ar vāciem kā tautu, sevišķi ar šveiciešiem, sadzīvo labi.
Pēdējā   v ē s t u l e   s i b ī r i e š i e m   ir paraugs diezgan dzīvai vēstuļu satiksmei ar latviešu kolonijām un ar dzimteni pa visu kara laiku, priekš tam un arī pēc tam. Kas gan cits trimdniekam un emigrantam palika pāri kā vēstuļu rakstīšana, lai nepārtrūktu sakari ar dzimteni? Katra vēstule bija kā sīka stīdziņa, kas saistīja ar mājām, vai tad brīnums, ka vēstules rakstīju pa simtiem? Ir laiki, kad tiku rakstījis 1000 vēstules par gadu, Un sīkās stīdziņas noturēja un aizvadīja uz dzimteni.

 

 

 

DAUGAVPILS APRIŅĶA VIŠĶU PAGASTA KĀZU IERAŠAS

Raksts par «Višķu pagasta kāzu ierašām» iespiests 1890. gādā Eduarda Voltera, Pēterpils universitātes privātdocenta; grāmatā «Материалы для этнографии латышского племени Витебской губернии». I часть: Праздники и семейные песни латышей.
Grāmatas priekšvārdā Ed. Volters min arī par augšējo rakstu: «Мы считаем долгом своим изъявить свою благодарность всем лицам, принявшим близкое участие в печатание этих материалов, о особенности же многоуважаемому Ивану Яковлевичу Спрогису в Вильне, пастору Р. Аунингу в Сесвегене (в Лифляндии) и бывшеву моему слушателю, кандидату прав Ивану Христофоровичу Плекшану.
Иван Христофорович принял на себя чтение весьма кропотливой корректуры латышского текста и обязательно доставил мне материал по этнографии латышей Вышковской волости Динабурского уезда.»
«Mēs skaitām par savu pienākumu izsacīt pateicību visām personām, kas ņēma tuvāku dalību šo «materiālu» iespiešanā, bet it sevišķi: ļoti cienītam Jānim Sproģim (Viļņā), mocītājam R. Auniņam (Cesvainē) un manam bijušam augstskolas lekciju klausītājam Jānim Pliekšānam. - J. Pliekšāns uzņēmās uz sevi ļoti uzmanību prasošo latviešu teksta korektūru un laipni sniedza man materiālus par latviešu etnogrāfiju Višķu pagastā, Daugavpils apriņķī.»
Še minētais J. Sproģis Viļņā ir - toreiz jau ļoti vecais - Viļņas vēsturiskā arhīva vadītājs, pazīstamais latviešu tautas dziesmu krājējs, kurš izdevis grāmatu par latviešu tautas dziesmām, rakstīdams latviešu tekstu krievu burtiem. Krievu burtus latviešu un leišu valodām toreiz ļoti centās ievest Krievu valdība; pūliņi latviešu valodai uzspiest šo nepiemēroto ortogrāfiju palika tūliņ bez panākumiem, jo iznāca laikam vēl tikai pāris grāmatu pēc Sproģa mēģinājuma. Lietavā šie mēģinājumi tika ilgu laiku turpināti un tika klajā laistas vairākas grāmatas šādā «kirilicā», t. i., krievu burtiem, - leišiem tika ar likumu aizliegta grāmatu iespiešana latīņu burtiem, un krievu valdība varēja turēt cerību uz uzvaru, jo lietaviešu literatūra tanī laikā bija tiešām vēl ļoti sīka, kamēr latviešu grāmatniecība bija jau tik tāļu attīstījusies, ka nebija izredzes to iznicināt. Šinī cīņā lietavieši tomēr uzvarēja.
J. Sproģi pats tiku pazinis un personiski ar viņu saticies tanī laikā, kad pēc augstskolas beigšanas iestājos Viļņas apgabaltiesā par kandidātu uz tiesu amatiem un par sekretāru. Satiksmē Sproģa tēvs bija ļoti patīkams; viņš mani veda savā arhīvā un rādīja senos sešpadsmitā un septiņpadsmitā gadsimteņu tiesu aktus un citus dokumentus. Man bija arī tiesība apmeklēt arhīvu, kur tika nodotas vecas aktis arī no mūsu krievu apgabaltiesas. Pats arhīvs atradās senā klostera telpās un tanī pat pagalmā, kurā bija arī apgabaltiesa. Sproģa tēvs bija pazīstams kā rūķis un grāmatu tārps un tā iemīlējies savā arhīvā, ka bija gandrīz no tā nešķirams. Arī svētdienās un brīvdienās viņš mēdza iet uz arhīvu, un par viņu jokoja, ka viņš ar šādu svētdienas darbu gribot visa arhīva sakārtošanu, kura aprēķināta uz simts gadiem, pabeigt par vienu mēnesi agrāk.
Man vēl tagad glabājas manā bibliotekā viens sējums «leišu galvenā tribunāla dekrētu», t. i., modernā valodā runājot, apmēram - leišu tiesu senāta lēmumi. Grāmata saucas: Акты издаваемые Виленск. Археографич. Коммиссиею, Том XV. Viļņā 1888. g. Komisijas priekšsēdētājs bija J. Kračkovskis, pirmais loceklis J. Sproģis; grāmata ir 552 lpp, bieza, bet tanī tikai 298 dekrēti, no 1637. gada 7. oktobra līdz 1686. g. 9. jūlijam.
Satiksme ar Sproģa tēvu, cik tā man arī bija patīkama, drīz izbeidzās: grāmatas mūs saveda kopā, bet   k ā r t i s   izšķīra - mana vaina, ka es negribēju iemācīties kārtis spēlēt, un krievu sabiedrība bez tām nebija toreiz domājama.
Par valodas un etnogrāfijas jautājumiem vienmēr biju interesējies, arī tagad to interesi neesmu pazaudējis - un ar Ed. Volteri daudz tiku kopā strādājis ne vien pie viņa etnogrāfiskiem darbiem par latgaļiem, bet arī par leišiem; tiku norakstījis gabaliem un lasījis korektūru, piem., cik atminos, Daukšas «Postilla»; tur tiku lasījis arī senprūšu «Stas Dröffs», Stēn Druwin - As drowe an Deiwan, Thewan wismosing, kas ast taykowuns dangon bah semmin . . . Bet saveda kopā mani ar Volteri - mani latgaļi, par kuriem jau toreiz, 80. gadu sākumā, interesējos; - meklēdams latgaļu grāmatas, ietiku Pēterpils Zinātņu akadēmijas bibliotēkā; tur mani, kad es rakņājos pa vecām brošūrām, uzmeklēja Volters, kurš bija ziņkārīgs redzēt, kas rokas pēc tik aizmirstām grāmatām un ļaudīm kā latgaļi. - Tā izskaidrojas mans raksts par «Viskoniešu kāzu ierašām».

 

 

 

SVEŠĀS VALODĀS

ir rakstīti dažādos laikos ļoti dažāda satura raksti; šinī nodaļā uzņemti tikai līdz 1920. gadam sacerētie. Svešās valodās rakstīju jau ļoti agri, agrāk vēl nekā latviešu valodā, jo skolās mācības valoda nebija latviskā, bet vāciskā un vēlāk krieviskā. Tomēr jau skolas gados instinktīvi mācījos latviešu valodu pats uz savu roku; atceros, ka Bīlenšteina gramatika un Stendera un Ulmaņa vārdnīcas bija pastāvīgi cilājamas grāmatas; arī Andreja Stērstes gramatiku atceros.
Latviešu valodā arī agri vingrinājos, rakstīdams, piemēram, «lasāmiem vakariem» ģimnāzistu pulciņos. Ģimnāzijā lika vingrināties arī latīņu heksametros. Agri mani ieinteresēja arī krievu valoda, sevišķi vecās biļinas, Ilja Muromietis un tautas dzejnieks Kojcovs, vēlāk Puškins un Ļermontovs. Par leišu studijām, kuras arī sākās jau ģimnāzijas gados un nekad nau atmestas, arī jau minēts agrākās manās piezīmēs. Tā es netiku vienpusīgi iegājis kādā vienā svešā valodā un tiku ar šo daudzpusību taisni aizvests uz latviešu valodu.
Svešās valodās raksti no manis parādījās atklātībā pirmo reizi laikam Viļņā, kad tiku līdzstrādājis turienes avīzē «Viļenskij Vestņik», rakstīdams par tieši juridiskiem jautājumiem, jo tolaiku biju sekretārs Viļņas apgabaltiesā. Atceros kādu rakstu par kanclejas iekārtu un par tiesas ierēdņu satiksmi ar publiku; man ar ta bijā kā sekretāram ikdien darīšanas. Toreiz projektēju arī kādu instrukciju kanclejas ierēdņiem par šo jautājumu un pūlējos savākt paskaidrojumus pie likuma noteikumiem par kanclejām; šie noteikumi tad būtu tikuši izdoti līdz ar komentāriem. Plāni palika dzīvē neizvesti. - Šī darbība krievu avīžniecībā attiecas uz 1888. un 1889. gadiem.
Gadu vēlāk, 1890. g., būdams uz laukiem Latgalē, tēva nomātās muižās Višķu Vasiļevā un Jasmuižā, sarakstīju krievu valodā uz prof. Ed. Voltera uzaicinājumu apcerējumu par kāzu ierašām Višķu pagastā. To pašu vasaru vai vēlāk apbraukāju arī tuvākos pagastus, zīmēdams vecos latviešu pilskalnus. - Jāatzīmē še, ka apcerējums par Višķu kāzu ierašām tiek še reproducēts fotogrāfiski gluži tādā pat veidā, kā tas iespiests Dr. Ed. Voltera grāmatā.
Vairākus gadus vēlāk, kad jau biju bijis aizgājis no «Dienas Lapas» un apmeties Jelgavā, ap 1896. gadu, tulkoju vācu valodā Aspazijas «Vaideloti» un «Saules meitu». Tad arī gribēju rakstīt garāku apcerējumu par latviešu literatūru, lai līdzinātu tai ceļus vācu pasaulē.
Vācu avīzēs Latvijā netiku strādājis līdzi; tikai būdams Berlīnē 1896. gadā, strādāju pie turienes avīzēm, sevišķi Lokalanzeigera; tuvāk par to laiku rakstīts augšāk. Vāciski rakstīju vēl vēlākā laikā, trimdā Slobodskā, kur biju uzņēmies tulkojumus priekš kādas vācu izdevniecības Berlīnē.
Trimdas laikā Slobodskā iesāku arī rakstīt krieviski, tulkot Aspazijas «Zaudētas tiesības»; krievu biedri mani uz to mudināja, bet no tuvas puses apšaubīja manu krievu valodas prašanu kā nepietiekošu literāriskiem darbiem.
Beigās šinī nodaļā uzņemtas vēl manas dzejas, kas rakstītas vācu valodā; tās attiecas laikam uz 1896. un 1897. gadiem. Pēc tam vāciski gan netiku vairs rakstījis līdz pašam pēdējam laikam, kad jau še dzimtenē uzņēmu atkal uz izdevēja A. Gulbja aicinājumu «Zelta zirga» tulkošanu un nobeidzu 1922. gadā. Aspazija man liek tagad tulkot vāciski «Uguni un nakti», bet mani baida darba lielās grūtības. Viņa pati man rādīja spožu piemēru ar savu «Jāzepa un viņa brāļu» tulkojumu, bet, kad man šim vāciskam darbam jācenšas tikt līdz, tad tas mani baida vēl vairāk.

 

 

 

ASPAZIJAS «VAIDELOTE» UN «SAULES MEITA»

tika tulkotas apmēram vienā laikā un vietā, cik tagad atceros, Jelgavā, pēc manas aizejas no «Dienas Lapas», 1896. un 1893. gados. Daži atsevišķi skati no «Vaidelotes» bija tulkoti jau agrāk no pašas Aspazijas un ļoti patika visiem, kas ar tiem iepazinās; vispār tika atzīts, ka vācu valodā panti izklausoties vēl jaukāk nekā oriģinālā.
Vācu valoda Aspazijai un man, mūsu pirmā iepazīšanās laikā, bija parastā sarunu valoda; tanī laikā vācu literatūrā bija jauns, spēcīgs uzplaukuma laikmets, jaunais reālisms pārvaldīja visus prātus; vācu valodā arī nāca mums pirmās ziņas un mācības par sociālismu.
Bet jaunais vācu literāriskais reālisms, gan mani valdzinādams, nespēja man aptumšot skatu un aizēnot jauno latviešu reālismu un skaisto poēziju, kura man bija tik tuva Aspazijas personā. Aspazijai jau agrāk par mūsu lasītām vācu reālistu grāmatām bija tik spilgta reālistiska luga no pašu latviešu dzīves kā «Zaudētas tiesības». Šī luga man bija zināma viņas agrākā versijā; kas bija daudz intensīvāka un dzīvei tuvāka nekā vēlākā, cenzūras dēj apstrādātā un palēninātā drāma, kāda tika beigās no teātra pieņemta un izrādīta.
Kur nu vēl «Vaidelote», kurai nekā ne tuvu līdzīga vācu valodā nebija atrodama. Tādas poēzijas, tāda dramatiska spēka vācu jaunais reālisms neattīstija. Kas dabiskāks, kā tulkot šo darbu un laist viņu rindā jaunajā vācu poēzijas dārzā? Tulkojums tecēja aši uz priekšu, bet  uznira ideja šo to grozīt tekstā, raksturos un situācijās; tā apstājos sevišķi pie otrā cēliena. Tāļākie cēlieni gan tika tulkojumā nobeigti, bet laiks bija tik nemierīgs, ka ceturtais un piektais cēliens palika skaidrā nepārrakstīti. Tā viņi vēl šobrīd guļ nepārrakstīti; arī izdodot šo sējumu, nebija laika pārrakstīt visu lugu, un tā tulkojumam vēl jāparādās kā fragmentam.
Tanīs pat gados, 1896.-97., bija priekšlikums no kādas vācu apgādes izdot vāciski «Vaideloti», bet sarunas - es tagad nezinu vairs kādēļ - apstājās, un tā «Vaidelote» vēl diemžēl tagad nau pieejama vācu lasītājiem. Par lugu interesējās ļoti arī nelaiķis vācu dzejnieks Viktors Andrejanovs, bet tanīs gados viņš mira.
Uz tulkojuma nau atzīmju par laiku, kad tas rakstīts, bet pēc kādām izrīkojumu programmām, uz kuru muguras puses rakstīti daži tulkojumu panti, var spriest, ka tie sacerēti februāri 1896. g.; viena programma ir no 25. februāra, kad notiek Ādolfa Alunāna benefice, uzvedot «ar jaunām kuplejām pušķoto» lugu «Visi mani radi raud». «Pie šis izrādes piedalīsies kā viesis iecienītais raksturu komiķis Zvārguļu Eduarda kgs iz Rīgas.» - Tagad es domāju, ka «Vaidelote» tulkojama bez kādiem lielākiem pārgrozījumiem tekstā; tiklīdz būs pabeigti šie sējumi, gribu stāties pie «Vaidelotes» izdošanas.
Varbūt tanī pat Jelgavas laikā, varbūt arī Slobodskas trimdā man tulkotas vāciski arī Aspazijas «Zandētas tiesības»; tulkojumā trūkst tikai ceturtā cēliena. Bet rekonstruēt šo tulkojumu nāksies grūtāk, jo manuskripta papīrs ir - aiz nezin kādiem cēloņiem - diezgan sabirzis un pieskaroties lūst; trimdas laikā jau nereti rokraksti un grāmatas tika norakti zemē, kur dažs labs raksts arī palika zemē kā kapā tiešā nozīmē aprakts.
Jelgavā tika arī iesākts Aspazijas «Saules meitas» tulkojums, un pie tā tiku strādājis, kā redzu no atzīmēm, maija, jūnija un jūlija mēnešos 1896. gadā; bet arī tā ne pirmais dziedājums netika galīgi pabeigts, un tas bija jāizdara šo vasaru 1925. gadā. Bet tad arī es tā ieinteresējos par šo dzidro un spēcīgo dzeju, ka nespēšu to atstāt netulkotu, lai tas notiktu kad notikdams.
Arī «Saules meitā» tulkojums dažās, gan nesvarīgās, vietās nesaskan pilnīgi ar oriģinālu pēdējā izdevumā, bet nesaskaņas laikam izskaidrojas tā, ka Aspazija pati bija vēlākos izdevumos šo to grozījusi pret pirmo, no kura es tiku tulkojis.
Ja labi atceros, V. Andrejanovs bija gribējis tulkot «Saules meitu»; viņš par to ļoti sajūsminājās. Andrejanovs tulkojis vairākas latviešu tautas dziesmas un izdevis mazā grāmatiņā; viņa «Saules meitas» tulkojums būtu izcēlis visas dzejas skaistumus un būtu to nostādījis īstā gaismā, iecēlis Eiropas saulē, kur tai ir īstā vieta.