RAIŅA DZĪVES LAIKĀ PUBLICĒTIE ĀRPUSKRĀJUMU DZEJOĻI
1895
AUKSTĀ DVĒSELE, LEPNĀ DVĒSELE
Šinī aukstajā, lepnajā dvēselē
Nau mīlestības, nau paļāvības,
Bezgala vientuļa, bezgala brīva,
Ne mērķa, ne zvaigznes, ne vēlējuma ...
Vienīgā saite, kas šinī saulē
Var mani turēt, tā tava dvēsele.
Tā tava dvēsele, auksta un lepna,
Bez mīlestības, bez paļāvības,
*
Aukstā dvēsele, lepnā dvēsele!
Vientulīga, bezbailīga,
Nespēj pati sevim pietikt.
Aukstā dvēsele, lepnā dvēsele, -
Dara pati sevim zvaigzni,
Pielūdz pīšļos, pielūdz bailēs -
Aukstā dvēsele, lepnā dvēsele.
1896
APDOMĀ GALU
Dari ko darīdams,
Apdomā galu,
Dzejo kā varēdams,
Apdomā galu.
Lasītājs žāvājas,
Ilgojas gala,
Zaļa vara pātagu
Kritiķis kala.
1897
Meitenes lūpiņas,
Sarkanas lūpiņas,
Sapnī redzēju
Pretī man mirdzam.
Sarkanās lūpiņās
Visa zemes laimība
Rādījās brīnišķi
Salieta iekšā.
Uz viņām lūpiņām
Prāti un dvēsele,
Katra mana dzīsliņa
Rautin rāvās:
Sarkanās lūpiņas -
Kas viņas gūtu,
Tam būtu mūžīgi
Mūžam gan.
RĪTS PIE CIETUMA LOGA
Tur viņpus klājas zaļais lauks,
Tur tāle atver debess brīvi - -
Rīts, tu esi tik brīnum jauks:
Dzert malkiem dzīvi, dzīvi!
1897.
1903
BALTI ZIEDIŅI
Sārti pirkstiņi,
Sudraba nadziņi -
Pilni visi galiņi
Baltiem ziediem.
Cik to ziediņu,
Tik būs dāvanu
Sudraba nadziņu
Nesējiņai: -
Sīkajam ansītim
Simtu actiņu -
Simtu būs mutīšu
Nesējiņai;
Zeltiņam vidū
Sniega pārsliņa:
Tā mana sirsniņa -
Nesējiņai;
Sārtos pirkstiņos,
Sudraba nadziņos
Sniega pārsliņa
Kustin kusa - -
Ak, sārti pirkstiņi,
Sudraba nadziņi,
Pilni visi galiņi
Baltiem ziediem.
DĀVĀTS VĀRDS
Aspazijai
Tu jaunu vārdu dāvāji man:
«Kas tev par grūtu, to nenes! »
«Met jūgu nost!» vārds brīvi skan -
«Un smiedamies aizej no šenes!»
Pirms 1905
KATRAM SAVS IDEĀLS
Pie naudas vien tik nauda plūst,
Kas nabags, tas to neiegūst,
Tā teica jau vecais Marciāls.
Lai bagātiem nauda ir ideāls!
Tu, nabags, centies nevis to gūt,
Bet vērst, lai naudai nebūtu būt.
1905
FATUMS
Pusaizmiegtām acīm
Tie staigā apkārt
Un klusos, krēslainos kaktos
Sapņo un gulšņo.
Dīvainas ainas
Nesakarīgi, neskaidri klaido
Pa viņu nokārtām galvām -
Viss viņus baidām šķiet:
Nesaprotamas izbaiļu briesmas.
Pilda tiem sirdis un pasauli ārā,
Visapkārt noslēpums glūn, -
Iespiesties tanī nedrīkst neviens?
Paša visuma dziļākā dzelmē
Šausmas ņirdz -
Tas tas fatums, tas liktens, tas dievs.
Viņu ar drebuļiem bijā šie ļaudis
Līdz pirmatnes dzīvniekam,
Bikliem pus cilvēkiem un pus zvēriem,
Ar tumšiem un neizprotamiem prātiem.
Migla un krēsla -
Tas viens un viss,
Tā bijis, tā būs - -
Nespēcīgi tur cilvēki sitas:
Lauzt un kliedēt tos nevar.
Nedz iespiesties tanīs spēj,
Nedz pacelt jel skatus,
Nedz asināt prātus
Nedrīkst neviens:
Tā ir tā gudrības dziļākā dzelme.
Tā dievība neaizskarama guļ,
Kas plīvuru ceļ, tas krīt,
Un viņam seko nāve un lāsts
No atlikušajiem bijušiem ļaudīm,
Kas svētumu aizskar,
Gribēdams izprast,
Tas nelga.
Tam sveša gudrības dziļākā dzelme.
Nokar galvu un aizmiedz acis,
Sapņo un tici,
Un noslēpumainās bijās trīsi
No neizprastā -
Tāda tā mācība ir
No šīs gudrības dziļākās dzelmes.
Tā mācība neder mums vairs,
Mēs esam dzīvi un darām dzīvus,
Mēs gribam izprast, mēs gribam zināt,
Un zinot un izprotot gribam
Mēs darīt darbu.
NEVAR TA BLAKUS LĪDZI JUST
Nevar tā blakus līdzi just,
Atsviest kā druskas no sava galda
Un teikt: «Mēs jau arī, jau arī
Esam tie jaunie!
Mēs jaunu; mierīgu dzīvi gribam!»
Nevar tā blakus līdzi just!
Cilvēces rīta cīna par lielu, -
Kad viņa grābj, grābj cilvēku visu,
Visas dziņas un jūtas, un prātu,
Visas miesas un sirdi, un dvēsli.
Kas ir tie remdenie,
Tie izspļauti taps.
Esat karsti vai auksti,
Lai jūs zin:
Vai draugs, vai nedraugs,
Bet pilnīgs.
Gudrie un vājie, un mierīgie zūd,
Kur krīt, tur trūd.
ATGĀDIŅA VĀRDS
Jauniem, kas nezin,
Veciem, kas aizmirst:
Revolūciju sargāt!
Latviju glābt.
ZEMNIEKA PACIETĪBA
Zemnieks sēklu zemē sēja,
Zemnieks sēklu izaudzēja: - -
To muižnieks redzēj' un ņēma nomu,
I kārtības sargs sev vilka lomu;
To mācītājs redzēj' un gāja linot,
Līdz ķesters: i šim lai ko atmest zinot;
To redzēj' tiesa, sev daļu lēma,
To ierēdnis redzēj' un nodokļus ņēma,
Visapkārt markas un štempeles lika -
Tā katram vienam pa daļiņai tika;
To redzēj' vārna un atliekas knāba, -
Tad zemnieks cēlās un rungu grāba.
1906
SIRDS DEVĒJS
Visu savu sirdi es esmu devis,
Atklājis sevi tuvāk kā draugam,
Savus noslēpumus jums uzticēdams:
Kur es ievainojams un vājš, un vārīgs,
Kur es ļauns un zems,
Un arī pat, - kur es spēcīgs un labs,
Palīdzīgs, spējīgs piedot un glābt,
Un atdot sevi.
Visas sirdsdurvis es esmu atvēris jums,
Es jūsu priekšā kā caurredzams stikls,
Kas neslēpj nekā,
Bet visu - visu pasauli atspulgo sevī.
Sirds atvērtās durvīs pretī iznāk jums mīla
Un visu - visu pasauli atnes jums sevī,
Spīdošā gaismā gluži viena ar jums:
Aptver un aizpilda jūs kā visumu ēters.
*
Kad es biju jauns, es noslēdzos sevī,
Gribēju stiprs tapt sevī, kad viens.
Tad arī tapu es viens un vientuls,
Neizsakāmi vientuls,
Dziļā mežā noklīdis bērns.
Tad bailēs es sāku pēc mīlas meklēt,
Vairāk un vairāk cilvēku mīlas:
Savu tuvo un tāļo draugu un nezināmo,
Un pēc visas tautas un miljoniem,
Lai sevi glābtu no vientulības.
*
Bet tuvāk tik nāca tā briesmīgi lielajām acīm
Un acis tik dziļas kā debesu dziļums,
Kad, tiltam pāri ejot, tu ūdenī skaties,
Un nodreb tev miesas; un soļi neviļus kļūdās:
Tur apakšā augšpēdu apgrieztās debesis krīt.
Tā neizbēgamā, lielā vientulība:
Ne visa cilvēku mīla tur nelīdzētu
Piepildīt pilnu to dziļuma plaismu.
Bet garām aiziet tie nedaudzie pat, kurus tieci
Paskatās tevī un pabrīnās drusku.
*
Ak, pašam tev sirdī tie jāslēdz būs!
Turi, pie krūtīm piespiedis, pasauli pats!
Mīlē viņu ar visiem dvēseles spēkiem,
Lai to uzņemtu sevī jo pilnīgāk
Ar visu tās varenību un ikdienu,
Ar visiem tās mežiem un puķēm, un ūdeni,
Un tukšiem laukiem,
Un neauglīgām putekļu jūras smiltīm.
Uzņem, uzņem visu ar plašu sirdi!
Būs tava vientulība tev pasauls liela,
Apgaismota no tavas atspulgu saules,
Pilna no tavas dzīvās radības sēklām.
Nebūs tev tumšā kaktiņā jāsēd;
Tavs mūža šaurums būs izplatīts
Līdz tāļāko zvaigžņu mūžības telpām.
Visu savu sirdi es esmu jau devis,
Ko vēl?
CILVĒCĪBAS GODS
Tu meklē cilvēcības godu
Ar godazīmēm un ordeņiem;
Gods tagad tur tik, kur cieš sodu -
Ar kauna zīmēm pa cietumiem.
NO DIEVA KARALS
Romiešu paruna
A deo rex,
A rege lex,
Populus grex.
Dievs un N ..... ceļ caru,
Dos tam likuma varu:
«Ko gribu, to ar jums daru!
Vadīšu tautu kā avju baru!»
* * *
Es esmu sevi radījis pats,
Un manis audzēta ir mana dvēsle
No pat tā laika, kad izdīgu
No bērna dienām.
Jau būdams nevarīgs un bērns,
Es biju allaž viens un viens
Un runāju pats ar savu dvēsli.
Un apkārt es pēc sava prāta
Rādīju savu apkārtni sev
Un savu pasauli, kur dzīvot man:
Pasauli savu, vieglu un skaistu,
No sapņiem celtu:
Zaļiem zariem tā apjumta bij,
Zilas debesis pāri sviestas,
Un saules stari tai apkārt bij
Kā žogs.
Tad savā namā un savā pasaulē
Es klusi dzīvoju visas dienas,
Cik viņu bij,
Kaut draudoši apstājās apkārt
Un spieda no visām pusēm spaidi,
Tas riebīgais ikdienas smagums.
Es savu dvēsli paglābu pats;
Es vedu to līdz pa saviem ceļiem,
Pa tālām kalnu tekām un mežiem
Un garām jūrai pa skaidru gaisu, -
Ka viņa spēcīga tapa un spirgta,
Ielu putekļu nesmacēta.
Es esmu radijis sevi pats
Un savu apkārtni sevim
Un savu likteni locījis esmu
Pēc savas dabas,
Kā gribējis pats.
Vai vairāk spēšu es vēl?
Vai viss man ir?
Es viens.
Kur sevis radīto sevi man likt?
Es sevim apkārt radīšu vēl
Jaunu paaudzi dzīvot ar mani
Tai pasaulē manā, vieglā un skaistā,
No sapņiem celtā,
Ar saules staru žogu apkārt.
Tai jaunai paaudzei dzīvot ar mani
Un elpot svaigu jūras gaisu,
Un kalnu tekas un mežus staigāt,
Lai viņa spēcīga top un spirgta,
Ielu putekļu nesmacēta.
Un žogu no saules stariem apkārt?
Kad žogs nu lūst?
Un nams, kur paglābu savu dvēsli?
Kad nams nu lūst?
PURPURA TĒRPS
Sarkana varoņu asins
Top izlieta straumēm un straumēm, -
Sarkanāks top tik no tās
Varmāku purpura tērps.
Sarkanāks, - jā, bet ir smagāks
No katras asiņu lāses,
Kamēr tik smags tiks kā svins,
Krizdams raus nesēju līdz.
KAPS MEŽMALĀ
Noklustat, runas!
Noklustat, raudas,
Noklustat, slepus glabātie vārdi,
Noklustat, slepus glabātās domas -
Noklustat, šalkas
Pa apses lapām,
Lēni, lēni, jo lēni!
Šī smilts, šī zāle, kur stāvam, ir svēta:
Šai zemē reiz asins sēkla ir sēta.
Ar lūpām pie svētās zemes lai slīgstam:
Mēs jūtam sirdīs to sēklu sev dīgstam.
KUR IR TĀ VIETA?
Kur kāda birze manā dzimtenē,
Kur gani vasar' jautri gavilē, -
Tur tagad kalst
Izlieta asins.
Ne visai daudz, nau smiltis sarkanas,
Tik vien, cik vajdzīgs bij priekš dzīvības;
Kad zaros meklēsi,
Reti pa lāsei vēl radīsi
No izlietās asins.
* * *
Kur kāda pļava manā dzimtenē,
Kur bērni ziedus vīja vītenē, -
Tur tagad kalst
Izlieta asins.
Arī ne visai daudz,
Nau vēl ne urga, ne strauts, -
No viena, diviem, desmit cilvēkiem,
No mūsu brāļiem, tēviem, miļākiem
Tā izlietā asins
Kur lauka gals kāds manā dzimtenē,
Ko arājs sviedros ar un apecē, -
Tur tagad kalst
Izlieta asins.
Arī ne visai daudz,
Tikai viens kalps tur tika šauts,
Bet zirgs tur, pāri arot, atsprāgst nost,
Tas laikam vagās var ar bailēm ost
Izlietās asins.
* * *
Ak, kur tā vieta manā dzimtenē,
Kas izmocīto dvēsli nebiedē,
Ka viņa trīsās salst?
Vai tad visur tik kalst
Izlieta asins?
* * *
Nē jau, ne kalst tik vien,
Vēl svaiga plūst ik dien';
Vēl jau tas neesot daudz,
Pēc vairāk arvien vēl tur, dzirdu, kauc.
* * *
Viss pilns ar līķiem manā dzimtenē,
Tiem pāri vilki kauc un gavilē,
Un apkārt kalst
Izlieta asins.
Bet cauri troksnim, kur kauc,
Klau, noslēpumainas skaņas sauc:
«Vēl lielai cīņai nau gals!»
Tā simtu tūkstošu mocekļu balss,
Tā izlietā asins.
1907
TINTE UN ASINS
Ka cēlās ļaužu kustība,
Tur šķiet jums tinte esam vainīga;
Caur viņu saukuši tie rakstnieki,
Un ļaudis klausījuši ticīgi.
Bet otrreiz cīņā stāvēs lauks;
Kas, kungi, tanī karotājus sauks?
Tad sauks - jums pašiem jāatzīst -
Tā asins, kas caur jums vēl tagad līst.
UGUNS DZĒSUMS
Tā pirmā cīņas kvēle izbeigta,
Ar mūsu asinīm tā aizlieta -
Vai nu jau apspiests ir viss ugunsgrēks?
Un kad nu atkal izbrūk dabas spēks?
To vienu apdomājiet, nelgas:
Ko dzēst, i jūsu asinis ir velgas.
NEKAD!
Ir simti krituši,
Ir tūkstoši, -
Kas visus zina?
Nau jau zīmēti.
Ik dien' pa divi, trīs,
Kas saskaitīs?
Un kam tās pūles?
Taču aizmirsīs. -
Nē, to jūs melojat!
Nekad! nekad!
Tos neaizmirsīs:
Tauta jūt tāpat.
Tie mūsu varoņi,
Tie mūžīgi. -
Tos aizmirsdama -
Tauta mirusi.
KALPU MANTA
Tas mans ir iekš manas dzimtenes?
Ne vārpiņas manas, ne zālītes;
Ne saujiņas siena, ko pagalvī mest,
Ne tik daudz, cik kāju pirkstiem var nest.
Tā zeme, ko aru, tā nepieder man,
Mana izkapts kungu pļavā skan;
Kungs pircis zirgu, kas arklā iet,
Ir manas rokas tas pircis, šķiet.
Kas mans ir iekš manas dzimtenes?
Ne vārpiņas manas, ne zālītes -
Mans ir tik dzimtenes mūžīgais vaids,
Mans ir viņas mūžam kvēlošais naids -
Bet viens ir, kas man pieder gan,
Tā atriebšana, tā pieder man!
VĀCU BARONU VISVARENĪBAI
Jums tagad pār nāvi un dzīvību vara,
Jums pietiek uzsaukt, un zobens jau dara.
Jums ir viss spēks un varas briesmīgums, -
Jūs, varenie, - man jāsmejas par jums!
*
Jūs taču jau tagad slepeni trīsat,
Kad gūstekņus šaujat, -
Jūs jau tagad neviļus bālstat,
Kad tūkstošus kaujat, -
Jūs jau tagad klabināt zobus,
Kad latviešu asinis lejat, -
Jūs jau tagad paredzot drebat,
Kad mūsu jaunavas smejat, -
Jums jau tagad no bailēm pieres svīst,
Kad vēl pēc asinīm saucat, -
Jums jau tagad sirds tikko pukst,
Kad dzīrās gavilēs kaucat -
*
Jums viss drošums tik tērauda bruņās,
Bailes ņirgājas jūsu vispārdrošās runās.
Jums prātus mierina asins un vīna tvaiks -
Bet, kas būs, kad atnāks paģiru laiks?
Tas laiks ...
MŪŽĪGĀ AINA
No siltām asnīm smiltis kūp,
Vēl augšup viļņo jēlā smaka,
Vēl viņus visus neapraka;
Kur gājējs iet, tur kāja klūp.
No tevis neatstās šī aina,
Vai acis projām griez, vai slēdz,
Vai reibonī vai tālēs bēdz;
Tā visas citas domas gaina.
No siltām asnīm smiltis kūp -
Gars mūžam atgriežas uz viņām,
Sirds traucas turp ar visām dziņām,
Tās vienas, vienas viņai rūp.
Vēl augšup viļņo asins smaka -
Tā mūžam tevi cīņā dzīs,
Līdz tumsas vārtus uguns rīs
Un asinszvērus - pekles aka.
KRUSTS
Pieminat: krusts ir moku stabs,
Kurā romieši vergus sita,
Kad tie brīvību gribēja gūt
Un viņu varoņi cīniņā krita -
Vai gribat arī šai krustā kļūt?
Viņš stāv jau gatavs.
Pieminat: krusts ir ciešanu zīme -
Jūs savu krustu simts gadus nesat.
Pieminat: krusts ir uzvaras zīme -
Vai šīs zīmes jūs cienīgi esat?
Pieminat vēl: krusts arī zobens.
TIC' DIEVAM, KLAUS' KUNGAM
«Klausat kungam,» māca gans:
«Kā kungs teic, tā dieva vaļa. -»
Ko kungs teic? - «Kas tavs, tas mans,
Bet, kas mans, tur tev nau daļa.»
MĒS NEAIZMIRSĪSIM
Mēs neaizmirsīsim neviena paša,
Ko savā varas laikā nokāvāt,
Lai nāves liste ir diezin cik plaša;
I neskaitītos zināsim tāpat,
Pat katru zīdokli un katru māti,
Un sirmu veci - katris minēts kļūs,
Kaut tūkstoši vēl tiktu zemē klāti:
Tie kautie gari cīņā vadīs mūs,
Līdz jūsu mokupilis taču grūs.
ALMOGAVARU DZIESMA
Dzelzs, tu vēl zobenos
Neesi kalta,
Vēl tikai lemešos
Atspīdi balta -
Atmosties, dzelzs!
Septiņsimts gadus
Lemeši trīti, -
Lemeši, zirgi
Un ļaudis tiek dzīti -
Atmosties, dzelzs!
Zirgi vēl pasper,
Ļaudis tik vaida,
Visu no kungiem,
Dieva tik gaida!
Atmosties, dzelzs!
Atmosties, atmosties!
Ej viņus vadi!
Dzelžainas sirdis
Varoņiem radi -
Atmosties, dzelzs!
MAIJA DZIESMA
Lai pērkoņi un sniegi jaucas,
Lai meži krāc un ūdens gāž,
Lai viesuļi iz alām spraucas,
Lai pērkons sper un krusa brāž -
Lai visi velni pretī slienas, -
Tad tomēr atnāks pavasars,
Tad tomēr celsies brīvais gars,
Un atnāks brīvās maija dienas!
Nau aizkavējams maijs,
No sniega lauks top klajs, -
Tā strādnieki drīz varu veiks
Un brīvo valsti sveiks!
Lai nāk pret strādniekiem ar karu
Un šauj, un dur, kā draudot ķērc;
Laiž plēst un postīt savu baru,
Līdz asnīs visu zemi mērc, -
Lai sašauj pilsētas, dedz mājas
Un simtus, tūkstošus lai kauj,
No mātes rokām bērnus rauj, -
Tad tomēr tauta pretī stājas.
Nau aizkavējams maijs,
No sniega lauks top klajs, -
Tā strādnieki drīz varu veiks
Un brīvo valsti sveiks!
Lai cīnītājiem saista rokas,
Kad nodevis tos nicīgs spiegs,
Lai atrod nedzirdētas mokas, -
- Ne atzīs, nodos tie, nedz kliegs,
Lai gabalos tiem miesas rausta,
Lai locekļus pa vienam plēš:
Ne mokās varoņspēku dzēš,
Ne dzelžos brīvu garu kausta.
Nau aizkavējams maijs,
No sniega lauks top klajs, -
Tā strādnieki drīz varu veiks
Un brīvo valsti sveiks!
Kad ne no varas, tad no bada,
Cer kungi, mūsu spēki slābs:
Bet m ē s tas spēks, kas maizi rada,
Kad apstās tas, kas tad .jūs glābs?
Bez m u m s nau kultūras un maizes,
Bez m u m s viss dzīvais zūd kā tvaiks
Bez m u m s pat mitas tecēt laiks, -
Kā m u m s par uzvaru būs raizes?!
Nau aizkavējams maijs,
No sniega lauks top klajs, -
Tā strādnieki drīz varu veiks
Un brīvo valsti sveiks!
Kaut tūkstoš reizes tie mūs veiktu,
Mēs uzvarēti neesam,
Pie jauniem ieročiem tik steigtu:
Mēs tomēr galā uzvaram!
Jo strādniekiem nau cita ceļa,
Kā taisnību un laimi gūt,
Tik vienoties un brīviem kļūt
No kapitāla zelta teļa.
Nau aizkavējams maijs,
No sniega lauks top klajs, -
Tā strādnieki drīz varu veiks
Un brīvo valsti sveiks!
Mums štiku, ložu, plinšu nava, -
- Nost lielgabalus, cietokšņus! -
Šaut tūkstošus nau mūsu slava,
Bet celt uz dzīvi miljonus.
Mums zobens ir, kas visus sitīs,
Pats asākais: tas asais gars!
Pret to zūd uzbrucēju spars,
No pašu šķēpa varmāks kritīs,
Nau aizkavējams maijs,
No sniega lauks top klajs, -
Tā strādnieki drīz varu veiks
Un brīvo valsti sveiks!
Tāds cīniņš vēl nekad nau bijis,
Un otra tāda nebūs vairs,
Pats mūža posts, kas mūs ir rijis,
Tiks beigts un varmākus grābs dairs.
Visapkārt ceļas māktās tautas;
Kur kultūras, tur šķiru karš;
Pret mācējiem sauc maija maršs,
Tiek darba masas cīņā rautas
Nau aizkavējams maijs,
No sniega lauks top klajs, -
Tā strādnieki drīz varu veiks
Un brīvo valsti sveiks!
Šai cīņā strādnieki ir brāļi,
Vai latviets, vāciets, krievs vai žīds;
Tie jūtas viens, vai tuvi, tāļi, -
Kur sarkans karogs, iet tie līdz.
Šīs jūtas cildam, maiju svinot
Maijs dabā visu vecu gāž,
Tā brīve lai pār zemēm brāž,
Ceļ tautas, slogu zemē minot.
Nau aizkavējams maijs,
No sniega lauks top klajs, -
Tā strādnieki drīz varu veiks
Un brīvo valsti sveiks!
MŪSU ZEME
Visa zeme -
Mūsu Latvija -
Visa viena
Liela kapsēta.
Visa zeme
Svēti svētīta:
Mūsu asnīm
Notuļ laistīta.
Visa zeme
Nāvei atdota, -
Ar tām asnīm
Atkal atgūta.
Visa zeme
Gan tik kapsēta -
Nu vairs mūžam
Neatņemama!
11. 6. 1907.
BALSIS
Es nezinu, kā tām klusēt likt,
Tām balsīm iekš manis!
Tās mūžam un vienā laidā brēc:
«Vai un vai!»
Es esmu jautājis un uzstājies,
Un neatlaidīgi racis un pētījis:
Ko viņas grib? No kurienes nāk?
Un kas viņām mieru var dot?
Bet atbildes nau bijis nekad,
Tik pretī skanējis viņu sauciens:
«Vai un vai!»
Kad nezināt pašas nedz ko, nedz kā,
Vai tad jūs nevarat klusēt un beigt?
Kā nejēgas bērni brēc vienā balsī,
Noņēmušies kā rudens vējš,
Kas nokusis akmenī sēd un gauž,
Un paši nezin, kas viņiem kait,
Tik «vai! » un «vai!».
LAIKS IR NAUDA
Bagātais teic: «Laiks ir nauda!»
Jā, tam nauda makā skan
Laika daudz ir arī man,
Bet kas nau - ir nauda.
DZIESMA PAR NAUDU
Vairs naudas nau,
Sāk maizes trūkt;
Lai velns tad rauj!
Vai pirkstus sūkt?
Vai skaidas dot,
Kad bērns lūdz ēst?
Iet ubagot?
Vai zāli plēst
Lūgt dāvanas -
Nemūžam nē!
Kas zemojas,
Pats pazaudē.
Lai nemaldās,
Es cilvēks ar!
Kas tiesības
Man noliegt var?
Lai tiesa šķir,
Kas nākas man;
Kur tiesa ir?
Kā spriedums skan?
Kas mantas krauj, -
To trūkums spiež;
Kas rudzus pļauj, -
Tas badu cieš;
Viss tam, kas guļ,
Kas dīkā sēd,
Ne ar, ne kuļ,
Tik dzer un ēd.
---------------
Vai tiešām tā
Pēc tiesas var?
Ka tam nekā,
Kas visu dar'?
Karu mantas nau,
Tam vēl top ņemts;
Kas bagāts jau,
Tam vēl top lemts.
Tā tiesa šķir,
Tā spriedums skan:
Tā bij, tā ir,
Tā būs - un gan!
Jā, jā, ik dien'
Man skaidrāk šķiet,
Par ko še vien
Var runa iet:
Cik spēka būs,
Tik tiesības
Ar ļaudis gūs,
Tik jācenšas!
DROŠA CĪŅA
Drošāko cīņu mēs vedam,
Lai svārstās sev likteņa svars;
Augsti lai kāpj mūsu kauss,
Smagi lai atpakaļ slīgst.
Gaviles, prieku un laimi
Mēs ieskatām līdzi kā lēkmes -
Iesāktā galā ir teikts:
Uzvara tomēr mums būs!
1908
MIESA UN GARS
Vai tava miesa salkumu var dzēst,
Kad cits iet tavā vietā ēst?
«Nē, nē!» - Bet saki, kā tavs gars to cieš,
Kad cits par viņa slāpēm spriež?
Kā nemazgājies
Mēness ir,
Kā savēlies
Viņš iznācis!
Viss vaigs tik pelēks,
Grumbās rauts,
Kā rūpestu
Un bēdu skauts.
Vai nelaikā
Iz miega celts?
Kā negribot
Spīd bālais zelts.
Vai saulīte
Jau izdzina?
Lai nāk no agra
Vakara?
Lai nau ne brītiņš
Tumsībā,
Tam mazs brītiņš
Jāstaigā.
Uz dusu pati
Saule riet,
Lai mēness naktī
Sargāt iet.
Ak, tevi, mīļo,
Miedziņš māc.
Es zinu jau,
Nāc gulēt, nāc.
Kas nakti tevi
Raudzīt ies.
Vai tu pie debess
Kavējies.
Tik drusku ašāk
Celies rīt,
Un saule pretī
Balta spīd.
PUTNIŅA DZIESMIŅA
Dziedāju, dziedāju,
Paliku klusu.
«Pietrūka dziesmiņu?
Sadila mēlīte?»
Nepietrūka dziesmiņu,
Nesadila mēlīte:
Saoda mežmalā
Pulvera smaku.
BĒRNI PUTNU ĶĒRAJI
Ozolzaros strazdiņi
Bij sev pērkli taisījuši;
Sēd tur mazie strazdiņi,
Garus kaklus izstiepuši
Jēcītis ar Līziņu
Mežā noskrien agru rītu,
Paņēmuši krātiņu,
Lai tur strazdus sagūstītu.
Bērni rāpjas ozolā,
Putni baigi apkārt skraida;
«Neliekat jel krātiņā
Mūsu bērniņus!» tie vaida.
«Atstājat mums maziņos,
Mazās dzīvībiņas taupat,
Drīz tie beigsies sirdsēstos,
Kad jūs brīvību tiem laupāt,
Še jums mūsu dziesmas skan,
Krātiņā mēs būsim klusi;
Cietumā jums arī gan
Dzīve būtu pazudusi!»
Bet tie strazdus saķēra,
Žēluma tie nepazina -
Te, lūk, mežsargs pienāca,
Pašus krātiņā tos dzina,
Nu tie sēd tur, krātiņā,
Dzelzu restes logiem priekšā;
Putni laižas brīvībā,
Bērni sēri raud tur iekšā`.
PRAKTIKAIS ZĒNS UN RUDENS
Gan labas visas gadskārtas,
Bet rudens vislabāk man patīkas,
Kad mīļā rudens nebūtu,
Ak, sakat, ko tad mēs darītu?
Man vasarā tīk gan pa lauku skriet,
Bet iekost, tas man vēl labāk šķiet.
Un iekost vislabāk rudenī varu,
Kad augļu pilnu redz katru zaru.
Kāds prieks tad sarkanos ābolus skatīt!
Vēl lielāks prieks - tos no koka kratīt!
Man nebūtu jābūt žirgtam zēnam,
Ja es tad ņemtos pa mazam, pa lēnam.
Tik žēl, ka man ir biksiņas,
Kur divas kules tik iešūtas.
1909
EPITĀFIJA
Pusmūža vien tu dzīvē baudīji,
Par savu tautu mūžu atdevi; -
Tavs mūžs nau zudis, augs tev labā ziņā:
Simts mūžu dzīvosi tu tautas miņā.
Ko es meklēju,
To jau zaudēju,
Pirms vēl labi es to atradu.
Ko es dzirdēju,
Es vairs nezinu,
Pirms vēl labi es to sapratu.
Viegli vējiņš
Caur lapām pūš,
Viena otrai klusi
Pie sāniem tās grūž
Un grozās, un smejas,
Un čukst, un čaukst;
Tām pretim no lejas
Sārts pumpurīts plaukst.
Viņš kaunīgi rokām
Vaigu sev sedz,
Bet drusku caur pirkstiem
Cauri redz
Un nosarkst sarkdams,
Un sirsniņai grūt',
Bet paslepu, slepu
Kā ilgas, ak, jūt.
Nakts vienās asrās,
Cik pērļu tur bērts,
Bet rītu vēl asrās
Zieds vaļā ir vērts.
SVĒTDIENAS NAKTS
Debess grīda apkaisīta
Mākonīšu sīku smilti.
Noskaidrotu, gludu vaigu
Staigā mēness lēns un svinīgs,
Jaunie, garie, baltie svārki
Nokarājas līdz pat zemei.
Kurš to redz tā garām ejam,
Pats top kluss un lēns, un svinīgs.
VELNS UN GODA VĪRS
(Arābiešu pasaka)
Velns nāca goda vīru kārdināt, -
Teic; «Tev ir jāmirst, tava stunda klāt!»
«Tad jāmirst būs,» bilst virs, «kaut liktens skarbs.»
Teic velns: «Bet var vēl tevi glābt viens darbs - -
Tev jāziedo ir sava paša tēvs!»
«Tad labāk mirt, - tāds darbs ir ļauns un gļēvs!
Tēvs mani audzējis un mīlējis,
Un es lai esmu nu tāds neģēlis?! »
«Nu lai!» teic velns, «es teikšu citu vēl -
Tev māsa jāsit, nebūs tev tik žēl.»
«Ar māsu mīļi kopā uzaugu,
Kā savā labā lai to dauzītu?»
To arī īgni atmet goda vīrs.
Teic velns; «Es redzu, tu no grēkiem tīrs!
Par algu teikšu tad, kā glābties vari,
Kad gluži nevainīgu darbu dari.» -
«Kāds darbs?»-Teic velns: «Tev vajga vīnu dzert!»
Šo līdzekli ar prieku virs var tvert.
«Jā, tiešām, kam kas ļauns? Vīns pat vēl gards,
Dod spēku, dzīvību; - labs velna vārds!»
Vīrs sāka dzert, un, pārņemts reibuma.
Viņš sita māsu, tēvu nokāva.
1910
DARBS
Kas ir tas darbs,
Par kuru vien tu mini man,
No kura visa runa skan
Un spulgo skats?
Tas darbs tu pats:
Tu pats, kas dabas kustībā,
Kas izdodi sevi visumā,
Kas aizej lielā pilnībā -
Darbs, daba, pats.
SARKANAIS SIMTS
Ej, cīņas liesmu kop!
Ej pirmais, ej tu, sarkans simts,
Aiz tevis tūkstošiem tā brīves dzimts,
Lai top!
Bij dziļi tumšais laiks,
Viss debess aizvilcies, un miglas kāpa,
Un gadiem prātus spieda nakts un tvaiks,
Bet grūtā darba slogā ļaudis slāpa, -
Tad piepeši
Caur patumsi,
Skat! sarkanīgu dzirksteli -
Tur droši uzliesmoja garalāpa.
Viens sarkans uguns vārds,
Mazs kvēlumiņš drīz izplešas par šalti;
Viņš nedzēšams kā patiesības zārds.
No viņa iedegs prāts un sils, kam salti,
Lūk, vairāki!
Jau desmiti,
Nāk nākot lāpu nesēji,
Pussimts jau lāpu gaisā kvēlo stalti.
Ej, liesmu kop!
Ej, topi pilns tu, pirmais simts!
Drīz miljons taps tā brīves dzimts,
Lai top!
Kūp pretī melna nakts,
Rauj auka lāpas, lieti liesmas maitā,
Bet lāpu vairāk deg, gaišs katris kakts,
Visapkārt ceļas vīri lāpu gaitā. -
Jau tūkstoši
Stāv gatavi,
Vairs nespēj rīt tos cietumi,
Vēl pulki aug un lāpas simta skaitā.
Iet proletariāts,
Dreb zeme, zemes varenos grābj šalka;
Tik viena dziņa vien, viens gars, viens prāts:
To veco valsti graut, ko sen jau alka
Simts tūkstoši,
Vēl miljoni,
No visām zemēm strādnieki,
Nāk lielā galacīņā tautu talka.
Ej, cīņas liesmu kop!
Ej rindā, mūsu sarkans simts!
Reiz visa cilvēce taps brīves dzimts,
Lai top!
1911
ĒRGĻI PAVASARA JŪTĀS
... Bet atpakaļ
Mēs nāksim drīz -
- Vēl gaidi, vēl gaidi! -
Lai saule kaļ,
Ka ledus trīs,
Lūst spaidi.
EMIGRANTA SAKĀMS VĀRDS
«Ubi patria, ibi bene -»
Ak, tas laimīgs, kas tā var teikt!
Kam viss viens, vai svešums vai šene,
Kam nekur nau kas savējs, ko sveikt,
Vai tam! kam viss ir nevērtā -
Necubi bene, nec patria.
SAPRATĒJI
Jūs mani sapratīsit gan reiz,
Bet vai man laika būs gaidīt tik ilgi?
Ak, nākat tuvāk man drīz!
Lai varu jums izteikt visu un visu.
Nākat tik tuvu,
Ka mana roka, tā glāstītāja,
Ka mani acu skati, tie sildītāji,
Lai palīdz man izteikt, ko vārdi nespēj,
Lai spiestu pie krūtīm, lai sauktu mīļo brāli.
Tie garie gadi, kad biju viens,
Tie ir pa pusei pārciesti jau,
Bet otrreiz to pašu es negribu ciest,
Jums tagad ātrāk jāsaprot manis,
Man vajga, es gribu.
Ko līdz man, kad mani sapratīs tie,
Kuri priekš manis vēl nau.
Ko līdz man, ka mani sapratīs tie,
Priekš kuriem neesmu es vairs es?
Priekš kuriem es būšu skaņa, tik miņa,
Bez manu acu, bez vaiga, bez roku?
Es gribu runāt uz dzīviem dzīvs.
Jums mani jāsaprot ātrāk, daudz ātrāk.
Man vajga, man, un es gribu -
------------------------
Bet vajga ij jums.
ZIRGS UN ĒZELIS
Jo vairāk mugura cieš,
Jo biežāk to pātaga griež;
Bet zirgu, kurš sper pretī,
Sit reti.
PAKAĻDARĪTĀJI
Tu vakar ar mokām tam iekali,
Kā jauno tu tēlo sev pasauli: -
Ar svinīgu ģīmi viņš šodien nāca,
- To pašu, tik ačgārni, rāda un māca.
BRĪDINĀTĀJS
Tu visus brīdini kā draugs,
No bailēm plešas tavs acuraugs, -
Un visa tava gudrība:
Ka pirkstus tik nesadedzina!
Ka dzīvē tik var pie vietas kļūt,
Ēst labi, dzert, kaut par blēdi būt.
ZIEDI
Cik rokās man sarkanu ziedu,
Tik viens man tos dāvājis, -
Tas biji tu.
Cik sarkanu sāpju man krūtīs,
Tik viens man tās darījis, -
Tas biji tu.
*
Es saujiņu bālganu puķu
Pie kājām tev izkaisu,
Nu min tās tu!
Es bālošu sāpju sirdi
Pie kājām tev nolieku,
Nu min to tu!
1912
SENA ZIŅA
It kā es nebūtu zinājis to
Sen jau un senāk:
Ko tu guvi, - ar laiku tas taps par neko.
Ko tu vēlies, - tas nenāks nekad -
Pašķirsti vien savos vientuļos rakstos
Ik dien'.
Tā pati ledainā zināšana:
Viss rit un vairs nau,
Nekas nau turams uz mūžu šeit.
Un tevi pašu nevar turēt
Uz mūžu neviens.
JŪSU ILGAS UN MŪSU CERAS
Kad cerat jūs,
Tās ir kā vēja ilgas,
Kā celtas, svaidītas
Un liektas smilgas.
Kad ceram mēs,
Tās ir kā uguns ceras,
Jo tāļāk sveļ,
Jo dzer un neatdzeras.
LIELAIS MAIJS
Stāv melnais fabrikskurstens nikni, drūmi;
Tur lejā spaidos līņā darba sviedri,
Par dārgām pērlēm kungiem vērš tos biedri, .-
Viņš dusmās pūš, ka kūp smagbiezi dūmi.
«Viņš beidzis šodien pūst!»
- «Ā! Kas tur sarkans augšā plivinās?
Vai guns pa skursteņmuti izšaujas?
Mums turpu darbā jāsteidzas!»
- «Nau jāsteidzas.
Lai šodien priekā jūsu sviedri žūst:
Tur sarkans karogs,
Spīd brīves tvarogs, -
Pats niknais skurstens līksmi sveic pār klaju,
Nāc līdz uz brīvesprieka lielo maiju!
* * *
- «Ak, gads no gada svinam jau to maiju,
Kur augļi mūsu darbam, kur jel ziedi?
Tā neredzēsim ziedam sēro priedi. -
Ko neizejam kaujā reiz uz klaju?»
- «Vai spēku daudz, ka šķied?
Jo karstāks šķiru karš, kas ilgi krāts,
Jo drošāk uzveiks proletariāts, -
Vēl jākopj kopuprāts!»
- «Tik kopt, vai prāts?»
«Jā, kopjot reizi i tās priedes zied:
Lūk, sarkans karogs,
Spīd brīves tvarogs -
Tas sērās priedes zieds, tas sveic pār klaju, .-
Nāc līdz uz brīvescīņas lielo maiju!»
* * *
Plūst tautu tūkstoši, kā kari karo,
Iet sarkans karog' mākons plivu, plivu,
Dzied maija putniņš pulkā čivu, čivu, -
Kur gaist to rindu gals, to garum garo?
-Viens gars tās masas skauj.»
«Kas tumšai neapziņai mums to teiks?»
«Tie apzinīgie, raugat, ko tie sveiks;
Jo kopucīņā brāļi veiks.»
«Vai vispārstreiks?»
-«Uz vienu mērķi visi veidi rauj:
Viens sarkans karogs,
Viens brīves tvarogs, -
Tie brāļu tūkstošiem, kas klāj to klaju,
Kas ceļas līdz ar masas lielo maiju.»
* * *
Rimst pukstēt pasauls sirds un stājas elpa,
Kad masa - asins klust, - bet dzirdi, dzirdi!
Kas būs, kad verdot asins skries pa sirdi!
Viss deg un sprāgst, birst, grūst, - pilst pīšļiem telpa?
- «Mēs jūsma, kaisle, spars.
Mums spēks ne spriest, bet pēkšņi padarīt,
Tik šalts - un smagākais no šķēršļiem krīt!
Kur darbs? vai drīz? vai rīt?»
«Varbūt tūlīt.
Nāks laiks, veiks versmē varons - pēkšņais bars:
Žerb sarkans karogs,
Tvīkst brīves tvarogs,
Viss skaldās, svaidās, šķaidās kaujas klajā, -
Viss siesies cilvēcē reiz citā maijā
- Reiz beigu lielā ziedu maijā!»
LAIKS
Atkal ir atnācis laiks,
Laidiet, lai darbojas tvaiks!
Remontēta ir mašīna, tīra,
Paklausīs laista - no darbniekavīra,
Riteņi rīb un rūc,
Dzelžainās rumbas dūc,
Hej, ej darbā, tu dzelžainais milzi!
Atkal ir gaidāmais laiks,
Laidiet, lai darbojas tvaiks!
Stājaties katris, kur likta tam vieta.
Ieraujat tagad: ir mūspašu lieta!
Ieraut jūs mācīja sen,
Ieraut, ka stiepies un sten,
Hej, nu brīvdarbā, dzelžainais milzi!
Atkal ir mostamais laiks,
Laidiet, lai darbojas tvaiks!
Guloņus, gurdoņus gūstat un raustat,
Dzinējus, varmākus vairat un šaustat
Svelmi un sutumu laist,
Vaigi no darba lai kaist,
Hej, ej darbā, tu dzelžainais milzi!
Atkal ir vēlamais laiks;
Laidiet, lai darbojas tvaiks!
Vēlēt ir vēlēts, šurp! pietiks jau pelēt!
Vēlat vēl šodien, rīt varēsat velēt.
Sarkani vēlat, lai kūp!
Vecuma mūri lai drūpi
Hej, ej darbā, tu dzelžainais milzi!
KRITUŠIEM SLAVA
«Kritušiem slava!
Lāsts tiem, kas kava!» -
- Cietoksni pirmo
Cīna jau grāva.
«Kritušiem slava!
Lāsts tiem, kas kava!» -
- Uzvaras cīņa
Galā vēl nava.
«Kritušiem slava!
Lāsts tiem, kas kava!» -
- Būs visa zeme
Ziedoša pļava.
NESENA ZIŅA
Bet dziļi, dziļi aug cita ziņa:
No tava vēlējuma vien,
Ko mūžam dzini ar karstām sāpēm,
Nāk, tomēr nāk, ko tu vēlējies,
Un notiek tas, ko tu gribēji reiz, -
Raugies pats.
Jā, notiek, kad sen to negribu vairs;
Nāk tad, kad sen jau nevēlos vairs;
Kad nepalīdz vairs, tik sāpes vēl vairo
Ar liekām žēlām: «Un, lūk, par vēlu!»
Bet vai tu nedegošs arī garā,
Kā liekas, žēlas man tikai jūti?
Kā slapja apse, kas krāsnī čūļo?
Vai viena vien tev ir acs:
Redzēt tik jauno un pārejošo?
Vai otra acs tev neredz arī?
ILGI GADI
Kam tev, krauklim, jādzīvo ilgi gadi,
Simts un vairāk
Mūžam vienu saucienu saukt
Un gaidīt uz maitām.
Kam tev, kokam, jādzīvo ilgi gadi,
Simts un vairāk?
Tu stāvi iekš zemes, bet cilvēks kustas
Un kustina tevi un zemi.
Kam tev, akmen, jādzīvo ilgi gadi,
Tūkstots un vairāk
Pats tu cilāts cilvēka namā
Un savā mūža klēpī to slēdz.
Kam jums, visām trim valstībām, ilgie gadi -
Tūkstots un vairāk?
Kungs pār jums visām trijām ir tapis cilvēks:
Valdīt un lietā likt visas trīs valstības sevim.
Kam jums, visām trim valstībām, ilgie gadi -
Simts un vairāk
Jūsu ilgie gadi lai noder tik mums
Ildzināt mūžu un jaunus dzīvības veidus celt.
VEĻU VIESI
Par mazu mana istaba ir,
Lai uzņemtu visus viesus, tos mirušos,
Ar ko tos cienāšu? Kur guldināšu?
Ne svaiga siena netiks, ko viņiem paklāt:
Tik daudz nāk viņu pie manis sērst
Allaž un allaž.
*
Tos atved bariem ik gads un ik mēnes's,
Simtiem un simtiem tie niknie gadi,
Un arī tie lēnie ved vēl un ved.
Bet projām neiet neviens no tiem viesiem,
Ko piemiņa mīļi aicina klāt
Par viesiem sērst.
*
Cik klusi tie sēd un laipni, un kautri,
Neprasa cienāt un apkalpot,
Ne svaiga siena, ko guļot paklāt,
Ne vārda uzrunas, ne skata prasa,
Ne telpas aizņem, ne laika atrauj,
Tik miņas vien viņiem tiek,
Tik laipna, klusa, neredzama smaida.
Un manā miņā ir telpu daudz,
Viņā laikā ieslēgti visi,
Un pats es reizē varu būt
Daudz telpās kā viņi,
Daudz laikos arī kā viņi.
Un manā miņā viņi gaida, -
Es jūtu, gaida, lai esmu drīz
Pilnam kā viņi arī
Ij es.
1913
«Kāds būs šis deviņsimts trīspadsmits gads?
- Viņš divpadsmitam ir tuvākais rads.
Ja jūs to nevērtīsat citādu -
Viņš būs tāds pats.
Mieru tu velti tam prasīsi,
Viņš neaplaimos vēl dzimteni,
Bet tomēr viņš tev dos pēc nopelna -
Cik paņemsi.
«Vai manifests cietējus apžēlos?
Vai atbrīvēs trimdniekus, gūstītos?
- Kas necīnās, to žēlos, - atbrīvi
Vīrs pats sev dos.
«Vai ilgi vēl šis nemiers un karš?»
- Jo valdīs kungi, jo skanēs varš,
Un tautas savām asinīm samaksās,
Lai rēķins cik garš.
«Vai reakcija vēl asinis laks?»
- Līdz denuncianti jums kapus raks,
Līdz varmākām, ko bendes atalgot,
Vēl pilns būs maks.
«Vai dome reiz labklāju ievedīs?»
- Kad pati tauta to sastādīs,
Kad pati tauta dzīvi iekārtos,
Tad brūces dzīs.
«Vai mīļai Latvijai atzelme būs?»
- Kad taisnību tauta vai nāvi sev gūs;
Kas negrib dzīvot savu likteni,
Tas drūp un rūs.
«Jauns prezidents, jauna būs «baltā pils»,
Jauns laimes laikmets un debess zils!»
- Daudz solīts! - Ruzvelts krāps, un mānīs Tafts,
Bet Vilsons vils.
«Vai atkal būs jācieš lokauts un streiks?»
- Ej biedriem līdzi, tad ātrāk tos beigs,
Un bēdu vietā svētki iestāsies,
Kad strādnieks veiks.
«Bet revolūcijai taču jau gals?
Tā sludina mierīgo pilsoņu balss.»
- Ja gals, ko tad tie trīs, ka tā nupat
Tos drupās mals?!
«Tad dumpji no jauna drīz pacelsies?»
- Būs cīņa, tās veidi tik mainīsies,
Bet masas uzvara bez apstājas
Uz priekšu ies.
«Bet nakts - visu dzīvu kad atkal mums žņaugs?»
- Kas gūts, tas mums paliks un spirgtāk tik augs!
Jauns gars mums jaunā gadā, jaunā laimē -
Nu sveiks, mans draugs!
Atrauts tev tika, kas mīļš,
Savu mērķi tu nespēji sniegt: -
Dziļāk tik mīlu sev dedz,
Augstāk tik mērķi, sev spraud!
BARU DZIESMA
To dziesmu atkal uzņemu es,
Kas dziedāta reiz jau bez saules;
To dziesmu, to žņaudzošo meldiņu
Ar visu sāpju smagumu,
To dziesmu iz senpasaules.
Tai dziesmai, bez saules dziedātai,
Vēl palika pantiņi pāri, -
Tie spiež kā nelijis mākonis,
Tie čab kā priekšvētras šņākulis
Tai dziesmā, ko dziedāja bāri.
Tai dziesmai vēl palika pantiņi,
Un vēl nebūt nau tai gala.
Kā jūrā uz akmens sen atpakaļ,
Sen melnā čūska tos miltus maļ
Un vēl tos nesamala.
Tai dziesmai bez saules vēl gala nau,
Un tad tikai viņa būs slēgta,
Kad kopā no tagadnes, pagātnes
Nāks dzīvās un mirušās dvēseles
Zem sarkanās saules lēkta.
1913
Aiz viņiem kalniem -
Kas tur vēl plešas?
Aiz meža sienas -
Kas slēpjas tur?
Aiz sētas namiem -
Kas tur par dārzu?
Aiz pusviru vārtiem -
Kas tur sēd?
Aiz loga priekškara -
Vai tā ir ēna?
Aiz laipnā vaiga -
Vai tā ir sirds?
Aiz visa, ko meklē
Pētoša acs,
Aiz visa, ko cerē
Ilgu dvēsle,
No prieka brīnumiem
Nevar rimt;
Un piekususi vēl sapņos skatās:
Aiz sapņiem, aiz sapņiem -
Kas slēpjas tur?
MAIJA MANIFESTS VISIEM DARBA ĻAUDĪM
Mēs cilvēces un pasauls pamatšķira,
Mēs proletariāts,
Kas nākamības patvaldītājs ira -
Ne no jel kādas dievu žēlastības,
No savas varas vien un stiprās gribas,
Caur sevi liels un pats -
Mēs šodien dodam savu manifestu,
Lai to pār zemju zemēm dimdas nestu:
«Sveiks, proletariāts!»
* * *
Pret kapitāla pekli cīņā traucam,
Mēs proletariāts -
Turp brīvi nest, kur dzird tik vaidam - kaucam.
Mēs visiem vārgiem laimi pasludinām,
Caur pašu spēku sevi atsvabinām:
Ikviens lai savs un pats!
To februāra melu manifestu,
Ar liekulīgo žēlastību žestu,
Triec proletariāts.
* * *
Mēs šodien, saviem šķēpiem liekam mirdzēt,
Mēs proletariāts -
Plūst spars un uzvarjūsma sirdis spirdzēt.
Brīvs vārds liek atziņai un prātam mosties,
Just jūgu, rindās stāt un spēkā jozties,
- Jo vājš, kas stāv viens pats.
Ar komunistu lielo manifestu
Lai visu zemju tautas kopā vestu,
Nāk proletariāts.
* * *
Mēs brāļus mīlam, nīstam tikai varu -
Mēs proletariāts -
Mēs lielo karu vedam tik pret karu.
Mēs esam solidāri tuvu - tāļu,
Ikviens šai cīniņā pret kapitālu
Spēj ziedot sevi pats.
Tad paužat skaļi miera manifestu,
Lai baiļu drebuls pašu karu krestu -
Sauc proletariāts.
Mums spēks, mums uzvara, ne mums ir bailes -
Mēs proletariāts -
Mēs milzis, krūtīs deg mums vulkāngailes.
Kas spaidi, briesmas? asins nedzēš liesmas,
Visdziļos cietumos skan brīves dziesmas,
Neviens vairs nau viens pats.
Nāc līdzi just to masas manifestu,
No miljonkrūtīm lielās cerās dvestu,
- Trauc proletariāts.
* * *
Jau atkal viļņojas un ceļas masas -
Mēs proletariāts -
Pie debess atkal cīņas vētras lasās.
Kas brīviem negaisiem teiks: stāvi!
Ies atkal varoņi pret drošu nāvi,
Taps mazais liels un pats.
Tad klausat pasauls brīves manifestu;
Steidz visur sarkankarogus lai plestu,
Lai sarkangunis atkal dvēslēs mestu
Pats proletariāts.
ATBILDE
«Acs pret aci,
Un zobs pret zobu!
Un asinīm aplaistīt
Zemi visapkārt!»
Tas jūsu sauciens
Uz kara gaitu,
Tas vilku un kraukļu
Gaudiens un ķērciens.
Nu, mēs to pieņemam,
Nākat laukā:
Acs pret aci,
Un zobs pret zobu!
Tik tas jums jāzin:
Mums acis jaunas,
Tās skatās cauri
Caur segu segām -
Caur jūsu drēbēm,
Redz zīdā tīstītus
Ļimstošus kaulus, -
Caur jūsu krūtīm
Redz gļēvi drebošas
Hiēnu sirdis.
Tik tas jums jāzin:
Mums zobi jauni,
Tie kožas cauri
Caur kaulu kauliem,
Caur vara bruņām,
Caur akmens vaļņiem, -
Tie pašu zelta
Pamatu pamatu
Pārgrauzīs pušu.
- Nu, nākat laukā!
Nu acs pret aci,
Nu zobs pret zobu!
VIELU KLAUŠI
Jā, es zinu: kad. mirstu, tad man ir gals, -
I izliets ūdens izgaro un top uzsūkts.
Tad manas būtnes daļas pa zemi izklīst,
Lai mūžam vienā kopā nebūtu vairs.
Tik manu miesu vielas vēl mūžam paliek
Tik mana gara iespaids un darbība ļaudīs,
Cik ilgi atmiņa manu vārdu vēl min.
Jā, es zinu: tām vielām ir pārvarīgs likums,
Un tam likumam klausīs ij manas miesas,
Pirmatnes sastāvā atpakaļ krītot.
Bet es negribu krist.
Un mana griba ir arī spēks,
Un viņa top nesta no dzīvības spēka,
Kam pašam savs likums un sava būtne.
Tas vielu būtni lauž un dala, un samaļ,
Un griež tās lokā, un pārvērš pēc sava prāta,
Ceļot no tām savas dzīvības miesas un gribu,
Un tevi, un mani, un tūkstošus radošus veidus.
Un, kamēr dzīvība miesās, tās klausa tik tai,
Bet vielu radniecībai un likumam jāklust,
Līdz dzīvība mirst
Un vielu atomus atlaiž pa brīviem reiz
No saviem klaušiem.
Es arī gribu valdīt pār pirmatnes vielām
Un spiest viņas klausīt manām miesām un man:
Celt tās un jaunot, un daiļot uz gadu gadiem
Par krēslu un pamatu radošam garam,
Kas savu sēklu kaisa pa tūkstots laukiem
Uz audžu audzēm
Un tūkstots gadiem.
Es uzturēt gribu to dzīvības veidu, kas mans,
Dot viņam laiku, lai iztēlo sevi līdz galam,
Lai valda pār vielu un pasauli veido,
Un savu dzīvības noslēpumu un spēku,
Simtkārt vairotu, krātu un paasinātu,
Lai pilnībā aizdod uz līdzcilvēkiem
Vēl mūžos vairot!
VIENTIEŠA DZIESMA
Ķēniņš ir pastaigāties gājis,
Gluži kā vienkāršs cilvēks ir gājis,
Ne kronis, ne cepters, ne purpurkvēls,
Gluži kā vienkāršs cilvēka dēls.
Stipris vējš ir tam pretī nācis,
Gluži vienkārši pūst ir sācis,
Ne ziņas, ne jausmas, ka ķēniņš tur iet!
Vējš metas viņam virsū skriet.
Norauj cepuri viņam no galvas,
Pārsviež pār jumtu, noput kā spalvas,
Mūžam tas beigts, tur nau vairs ko glābt.
Lūk! te nu bij jums! vai neteicu? ko?
Ļaudis jau tūdaliņ aplamo.
Lai ķēniņam kronis un purpurkvēls!
Viņš nevar kā vienkāršs cilvēka dēls
Zemē pie muļķiem jautriem kāpt.
1914
VIENĪBAS GARS
Es esmu nagla - aša durt,
Ar vienu sitienu dzīt sevi iekšā,
Ar pēkšņu spēku grābt ciet un turēt,
Ka stāv vienu mūžu.
Es esmu skrūve - lēna urbt,
Neatlaidīgi vilkt sev klāt,
Atšķilu daļas saturēt kopā,
Ka stāv vienu mūžu.
Es esmu āmurs - varens sist:
Sastāvēt kopā, kas kopā jūs likti -
Kaltais akmens un koks, un dzelzs,
Pamats un būve, un saišķu rokas!
Klausat, jums jātop. par kopuēku;
Kas stāv simtu mūžu!
EPIGRRAMMAS
Ir pamatšķira proletariāts.
«Kā tu to vari teikt? vai maz tev prāts?
Tik paskat viņus, ko spēj saprast tie?!
Ko izaugt, izvest, - smiekli vien, nudie!»
Tie paši netic lomai, ko tiem nes, -
Bet es.
* * *
Kas ir tautas prāts?
Ideja.
Kas ir tautas dvēsele?
Sajūsma.
* * *
Kāds beigās ir viss noslēpums?
Tik sevi audzēt.
Mēs vāji, kā to panākt mums?
Tik nevajg sevi saudzēt.
SVEICIENS DARBĀ GĀJĒJIEM
Topat vairāki - ne vien barā!
Topat stiprāki - ne vien sparā!
Topat lielāki - labāki garā.
JUBILEJAS DIENĀ
(«Strādnieka Balsij»)
Kad desmit gadu slavu svini,
Priekšā stāvošās cīņas mini:
Topi vairāka ne vien barā,
Topi stiprāka ne vien sparā,
Topi lielāka, cēlāka garā!
Liela - tu uzvarā pasauli gūsi,
Cēla - tu pasaules dvēsele kļūsi.
1915
«STRĀDNIEKAM»
Sveiciens uz I. maija d. 1915. g.
Sveiks!
Svin' svētkus, «Strādniek», strādā sveiks!
Kas strādnieks ir, tas darbu veiks.
Jūs trejus svētkus svinat šinī dienā:
I sev, i māju piektam gadam,
I lielam tautu maijam gadu mienā, -
Mēs šinī dienā kara briesmas vadām:
Karš tautas miesas līdz ar dvēsli plosa,
Plēš plaisas pamatdomā. Jauns, ko radām,
To atkal pārmāc vecās elpas tosa.
Jūs, svētku bērnus, trīskārt mīļi sveicam,
Jums tautas vietā vēlējumus teicam.
Jūs svešā zemē stāvat sarga vietā,
Kā tāļās Latves nezūdoša daļa.
Jūs brāļiem liedzat izkust tautu spietā;
Iekš jums ir Latve brīva, lepna, zaļa.
Jums tautas vairums rūp, jūs darba tauta,
Kas cīņu ved, kam gals ir - tautas vaļa,
Pret mazumu, kam vara drīz būs grauta.
Jo esat stipri savas tautas garā,
Jo stipri visu tautu brīves karā.
* * *
Ā, tautu brīves karš! Ā, lielā kauja!
Pirms karš vēl sākās, kauja pazaudēta!
Jā, pirms vēl sākās, - apkrita tā sauja,
Tā vācu biedru valde; maksa lēta.
Mēs, mazais spēks, reiz. zaudējām, - bet godā,
Sūrilgā cīņā, lieta bij mums svēta;
Vēl veikti karojām, vēl postā, sodā;
šie atteicās, - un lielais spēks tie bija,
Liels paraugs visiem, tagad parodija.
Tie skolotāji mums, - mēs kritām maldā;
Tie lauza tautu kopību, - nu pāri
Ir tautām: katrai sevi turēt valdā;
Nu lūkot mums, ka nepaliekam bāri!
Nu lūkot mums, ka topam garā brīvi,
Ka varā turam tēvu zemes āri:
Tik brīvībā mēs tauta un mēs dzīvi!
Mūs skaitā maz, tad būsim svarā daudzi,
No sevis izaudzēsim jauno audzi!
* * *
Mums dota skaidra sākumteorija,
Ko dzīvē vest, ar jaunu garu pildot;
Ko tie tais pussimts gados iztaisīja?
Lūk: jukums, savs un svešs, un darbs tik ķildot.
Spaids, varas, vilti - vecai kārtai balsti;
Uz tiem, kaut tos par disciplīnu bildot,
Ne mūžam nevar uzcelt jauno valsti.
Ne disciplīna, - brīviem būt mums likums!
Un solidaritāte pirmais tikums!
Bet vai mēs brīvi domāt maz vairs drīkstam?
Mēs dogmas likām sev pret brīvo domu;
Mēs brāli citāddomātāju nīstam;
Bet, kurš pats nedomā, velk labu lomu.
Mēs esam kūtri jaunu garu dēstīt,
Mēs pilsoņveco paņēmām uz nomu
Un nebeidzām to kalt un citiem vēstīt.
Bet nevar jauni tapt bez jaunas jūsmas,
Nedz zemi sējai art bez maija plūsmas.
* * *
«Bet karš! Kas būs pēc tā? Viss sagrūs gruvā!»
Kas nedzīvs mūsos grūs: spaids, varas, vilti,
Naids, stingums, sīkums, - ideāls zels druvā,
Mūs darbā sauks kā patstāvīgu cilti.
Tad tapt mums jauniem: drosme, upurjauda!
Nost praktiskums! nost kompromisa tilti!
Nau dolārs zvaigzne, - uzvar gars, ne nauda.
Brīvs cilvēkgars tik kapitālam biedons:
Ar to nāks karam karš, - tad lielais ziedons.
Nu, «Strādnieks», sveiks!
Svin' svētkus un tad strādā sveiks, -
Kas strādnieks ir, tas darbus veiks!
Ik vakaru mēnestiņš
Klupdams kāpa kalniņā:
Tumši meži, kupli krūmi,
Vāja mēness uguntiņa.
Vakara vēsumam
Pretī kuras uguns,
Vēja vairoties;
Koki kratās,
Vēja svārkos turoties,
Tumsa taustās.
VECMĀMIŅA SKAITA
Abrahams jau ir sen nomiris -
Nomiris!
Izaks jau ir sen paglabāts -
Paglabāts!
Pikham!
Jeruzalem, lem, lem, lem!
Jeruzalem - ham!
1916
Ļaudis tērzē vēl uz ielas,
Tātad pusnakts vēl nau klātu;
Ļaudis tērzē jau uz ielas,
Tātad pusnakts jau ir pāri, -
Tikai pusnakts viņus valda,
Dara brīvus sapņu garus.
Visu dienu es gulēju siltās smiltīs.
Lēni mirdzēja ezers, un līksmi
Cauri retajiem pavēņa krūmiem
Ezera spogulī kalni lūkoja sevi, -
Koši zaļi ar balti spīdošiem ciemiem;
Bet attālāk
Stāvēja drūmi un nikni
Nāves pelēki augstākie gali
Bez zāles, bez dzīvības,
Kaili, klusi, baidoši klinšu blākņi,
Nesasniedzami tāli pār mākoņiem pāri
Bezgala vientulībā un vienaldzībā.
*
Ak, tas ir augstākais, ko šinī saulē var sniegt:
Bezgala vientulība un vienaldzība!
Kas tik attālu stāv no mīļajām lejām,
Kur visu dienu var gulēt sildītās smiltīs,
Lūkoties ezera vizmā un zaļajos krastos, -
Bet tā tik attālu stāv,
Ka pusdienām un dienām līdz viņai ko iet
Un nesniegt.
*
Tie kalnu gali,
Tie nezin vairs dzīves priekš sevis;
Mūžīgā ledū tie bruņoti ziemu un vasar';
Mākoņu ēnas tiem pāriet pār pieri kā domas;
Reti ērgļi velk savus izstieptos lokus;
Gaisa kuģotājs paceļas ziņkārīgi telpā
Un top no gaisa virziena aiznests garām
Bezgala vientulībā un vienaldzībā,
Kur nevar dzīvot priekš sevis tīkamu dzīvi.
*
Bet visas lielās domas no turienes atnāk,
Un lielās jūtas, kas visu pasauli veldzē,
Tās sūta lejā tie kalni kā svētīgu velgu
Dūcošās straumēs, -
Un ļaudis iebrēcas piepešās bailēs,
Kad kalnu gāzieni lielās domās un jūtās
Aizrauj tiem putekļu būdas prom,
Visu gadiem sakrāto mantu un lūžņus,
Un pašus līdzi mutuļos aiznes pār zemi,
Kur līdz šim rāmi
Varēja gulēt dienām sildītās smiltīs,
Lūkoties ezera vizmā un zaļajos krastos.
*
Bezgala vientulībā un vienaldzībā
Briesmas mūžam tur stāv un nelaižas klāt.
Bet kas ir aizticis tur, ko tas tur rod?
Briesmas atkal, tik lielākas vēl,
Un glābiņa nau tur nekāda vairs.
Un kurš tur ticis, tas atpakaļ nenāk vairs.
Kā turpu lai tieku?
Tik viņa domas un jūtas
Kalnu gāzienos lejā laižas.
1917
TALIS
Jo laiks visgudrākais, jo atklāj visu;
Jo tilpums lielākais, jo aptver visu;
Jo gars visašākais, jo sasniedz visu.
Vai laiks mums visu piepildīs?
Vai cerības mūs neliks kaunā?
Un, ja ar būs, vai būs tik drīz?
Kaut viss vēl neiznāk tik ļaunā?
Jā, ļaunā būs,
Kad klausīs jūs, -
Bet bailes neaizturēs mūs!
BARONU DEUTSCHES PFLICHTGEFUHL
«Vācu pienākuma jūtas -
Lūk, uz tām mēs esam lepni!
Kārtību še vajga ievest!
Kungu sugai vajga valdīt!
Kalpu sugai vajga klausīt!
Nepaklaušus vajga sodīt!
Un mēs darīsim, ko vajga.
Lai tik iedrīkstas šis pūlis
Pacelt galvu, pacelt balsi -
Mēs tiem galvu nospiedīsim.
Mēs tiem balsi noslāpēsim
Viņu pašu melnās asnīs!»
- Bendes pienākuma jūtas,
Lūk, uz tām jūs esat lepni!
PIE NĀVES GULTAS
Pie biedra nāves gultas stāvam.
Pats skaistums mirst. Mūs šalkas grābj.
Tās šalkas ir svētas.
Iekš tām visaugstākais noslēpums:
Kā dzīvība pāriet nāvē
Un kā no nāves dzīvība ceļas.
Tas nazis, kas miesas griež,
Tas reizē pārgriež saites garam,
Un raisītos spārnus gars izpleš,
Nu esat vīri!
Spārni vareni vēdina gaisu.
Jūs paceļat galvas, jūs esat vīri,
Jūs darāt tāpat,
Un, kad gari sauc,
Jūs ejat caur nāvi uz dzīvību.
1918
SALMU ROKĀS
Galds un krēslis gaidot stāv,
Gaidat vien vai sakalzdami! -
Pie tā galda sēdētāju
Salmu rokās slēdza gulta.
Vētras sēja bij sēta,
Uzdīgst uguns raža, kas svēta.
Jau dūc, jau kūp,
Vecās varas vaļņi drūp,
Staigā baigi ar kļūmi.
Tie, kas tumsā sten,
Uz priekšu viens otru dzen -
Kas klūp? kas nāk? kas klūp?
Nācēju migla un dūmi -
1919
EJ VIEN!
«Mēs vienu kauju zaudējām» -
Nu, kas par to?
Kad ceļā reizēm paklupām,
Vai tādēļ guļot palikām?
«Ej, ko?»
Nu lūk! - Ir karā kauju daudz,
Ne viena vien.
Karš nau priekš tā, lai spēkus saudz.
Te krīt, te uzvara jau klaudz. -
«Ej vien!»
SVEIKA, DZIMTENE!
Mazs saules stariņš atspīd jau,
Varbūt viņš spēs jums aiznest ziņu?
Daudz vārdu nau, daudz runu nau,
Tik daudz ir karstu mīlas dziņu.
Jūs apmīļot un svētīt jūs,
Jums spēku dvest un sāpēm spirdzi
Un teikt, ka labi viss vēl būs
Un redzēs tauta saules mirdzi.
Ikviens, ikviens, kas bārs un sērs,
Lai cer uz drīzu nākamvalsti:
Tur saulei pilns silts laimes mērs,
Tiks lāsīte ij tev, kas salsti.
GLĀBIŅŠ
Neganti zvēri visapkārt,
Draud saplēst mūs atņirgtiem zobiem:
Izejas nava nekur,
Tukšumā saucieni zūd.
Galīgā izmisu postā
Kur šausies tu, latviešu dvēsle!
Galā tev paliek tik viens:
Nemirstīgs ira tavs: «es».
Meklē, kur piemīt tavs «es»,
Tu to aizmirsi ikdienas dzīvē!
Sajūsmā mājo tavs gars!
Pašliedzē pukst tava sirds.
TAUTAS PĀRDEVĒJAM
Ilgi, ilgi ciešas sirds,
Ilgi dusē sirdsapziņa, -
Kad beigs ciesties, modīsies,
Vai! tev, tautas pārdevējs!
Vienu nakti dziļu miegu
Pēkšņi sirdī ieskanēs:
Pūt, vējiņ, dzen laiviņu,
Aizdzen mani Kurzemē!
Galvu ķersi, stāvu lēksi,
Atstādams mīkstu gultu, -
Kur Kurzeme? kur Kurzeme?
Pats pārdevi vāciešiem!
DARBA TAUTAI
Ne katris ir tavs draugs,
Kas tavas rokas stipri krata,
Kam pārgriezts acu raugs
No labvēlīgi laipna skata, -
Kam slepus gatavs padziļš trauks,
Kur tavu mantu iekšā krata.
LĪDZĒJI AR IENAIDNIEKU
Tie mūsu glābēji,
Tie mūsu ēdēji
Savstarpu salīgs
Par mūsu ādu.
Tu vilks, es lācis,
Ko plūkties savstarp?
Plūkt labāk abiem
Latvieša ādu!
Salīgs gan savstarp
Vilki un lāči,
Nemūžam nesalīgs
Latviešu brāļi.
«Mēs jau par vilku!»
«Mēs jau par lāci!»
«Kas ir par latviešiem?
Vai es viens pats?»
1920
NEPIEMIRSTI SEVI
Tu esi pamatšķira,
Tā stiprākā, kas ira,
Uz kuru visas šķiras atbalstās.
Tev jābūt tai, kas vada,
Jo tu jau tā, kas rada
Ar rok' un garu visas vērtības.
Tad vingro rok' un garu,
Lai vari varēt varu,
Būt gatavai priekš nākamvalstības.
KAD GĀJU PUTNI PĀRNĀK
Mēs nākam līdz ar pavasari,
Kad silti vēji pūš un ziema trauc -.
Un pļavas, laukus atkal mosties sauc -
- Mēs līdzi arī.
Mēs nākam līdz ar pavasari,
Kad bēdas saulē silst un brūces dzīst,
Kad maigs kā balzams ziedoņlietiņš līst -
- Mēs līdzi arī.
Mēs nākam līdz ar pavasari,
Kad dzīve asnus laiž, kad rudzis zeļ,
Kad tauta zaļu nākampili ceļ -
- Mēs līdzi arī.
MĪĻAIS MAIJS
Nāc, mīļais maijs,
Tu sarkanais!
Mēs atkal sveicam tevi,
Lai atkal darbtautās kā brāļi justu sevi.
Pa pasauli iet briesmu karš,
Un miesas plēš un graiza varš, -
Dzen visus asins versmē naids,
Sten visur stenas, vaidā vaids, -
Ij brāļu starpā plaisa plīst,
Ij draugi draugus nepazīst, -
Tik darba tautā saules stars,
Spīd solidaritātes gars.
Nāc, mīļais maijs,
Tu sarkanais!
Dod drosmi mums, kā devi,
Lai atkal mēs par dzinējspēku jūtam sevi!
Teic strādnieks: kariem reiz būs rimt!
Tiem asins zvēriem peklē grimt!
Tām važām, saitēm, režģiem rist,
Tiem cietumiem un žņaugiem krist!
Nost zobeniem būs vaļu ņemt,
Būs tautai pašai visu lemt! -
Tik darba tauta mieru grib,
Kas cilvēcei kā saule zib.
Nāc, mīļais maijs,
Tu sarkanais!
Dod spēku mums, kā devi,
Lai atkal mēs kā pasauls pamats jūtam sevi!
Teic strādnieks: darbu reiz būs sākt!
Tik astoņstundas jūgā nākt!
Tik zemes rūķiem zemi ļaut!
Iz nagiem kraukļiem varu raut!
Uz kopu darbu visus vest
Un visiem brīvi, gaismu nest! -
Tik darba tauta vienos mūs,
Tik sociālismā laimi gūs!
Nāc, mīļais maijs,
Tu sarkanais!
Mēs atkal sveicam tevi,
Lai visu tautu darbniekos kā brāļi jūtam sevi!
UN ATKAL
Un atkal atnāk lielais laiks,
Viņa priekšā kūp zemes tvaiks.
*
Laiks sev ap gurniem
Jož dzelžainu jostu.
Pretī tam skrien
Asins suņi ar izstieptiem purniem,
Lai ostu.
*
Cīņa atkal sākas šo pašu dien'.
Vai esat gatavi uzņemties cīņu?
Vai bruņojaties ar bruņu zvīņu?
*
Vai savu skatu darāt asu?
Vai gatavojat darba masu?
*
Jo atkal atnāks lielais laiks,
Viņa priekšā kūp zemes tvaiks.
PĀRDROŠĀ DOMA
«Fantāzija! Fantāzija!
Vairāk vēl jāteic!
Ilūzija! »
Jā, jā, ir jāteic vēl vairāk -
Pagalam pārdroša doma bija:
No kalpības un pazemības,
No dziļākās, tumšākās nebrīvības
Tieši par pasaules valdniekiem kļūt,
Piepeši visu gaišu varu sev rokās gūt!
Ne jūgu vieglināt,
Ne pātagu īsināt,
Ne dažus dzeloļus trulināt -
Bet pātagu pašu pušu lauzt,
Sevi par jaunu spēku jaust!
Pagalam pārdroša doma bija,
Tādēļ nākamus laikus tā ievadīja -
To ejat paust!
Jūs mošķus laukā dzināt,
Jūs, strādnieki, nu svinat -
Un gribat gavilēt?
Lūk, debess mācas, veļas,
No jauna mošķi ceļas,
Grib gaisu piesmacēt.
Vēl maz ko cīņa guva,
Vēl uzvara nau tuva,
Nau laiks vēl gavilēt!
Vēl Latvija nau brīva -
Lai griba top jums spīva:
To panākt vajga spēt!
ZEMNIEKS
Smagi zemnieka lēnie soļi nodun,
Kad viņš darbojas laukā sūros sviedros,
Kad viņš atpūtā svētku dienās staigā.
Tik vien zināt jūs viņa smagos soļus, -
Vai jūs neesat citus dzirdējuši?
Jaunu sācis viņš nupat gaitu staigāt:
Savas tiesības meklēt nāk viņš laukā,
Savu zemi grib saņemt savās rokās!
Vēl jo diktāk nu nodun viņa soļi,
Vēl jo rupjāk nu noskan viņa rūciens;
Lāču plēsējs nu ceļas, sasit plaukstas;
Nu jūs, lāči un vilki, mošķu dzimums,
Nu viņš ārā no savām mājām spers jūs!
Pirmais cirtiens no zemnieka rokas kritis,
Kažoks asiņo jums jau - bēgat laikā!
Zemi atstājat zemes darbiniekiem,
Nē - viņš galīgi mošķus pušu plēsīs.
SUNS UN KAKIS JEB: MIERMĪLĪGAIS JANCĪTS
Reiz suns dēļ kaula ar kaķeni
Sasabārin bārās, -
Simts gadu gadi gājuši,
Vēl ienaids vārās ka vārās.
Jūs, bērni, kad reiz ķildojat,
Aši, aši atkal salīgstat,
Lai neiet jums tā
Kā sunim ar kaķeni pasakā!
Mazais Jancīts klusi to noklausās,
Tad noteikti iesaucas:
«Lai kad un kā es plēšos,
Dēļ kaula gan es nestrīdēšos.»
Ko tu plosies, mana mīļā dvēsle,
Ko tu vaidi, sevi vainodama?
Vai tu sauli aiziet noturēsi?
Vai tu vējam liegsi kokus lauzīt?
Gadiem audzēji un mīļi kopi,
Savam siržu spēkam līdzināji,
Savu sirdi izlēji kā trauku,
Nu lauž pušu tavu siržu trauku.
Vai par maz tu devi savu sirdi?
Vai par daudz tu laimes pretī ņēmi?
Vai man agri vajadzēja aiziet,
Kad visaugstāk jutu kopu laimi?
Tumsa tevi tver un aizved līdzi,
Kur tu iesi? Kur tu būsi, dvēsle?
Vētra grāba tevi vēsā klēpī,
Meta jūrā: līdzi grimt ar sauli.
Aiz manis tukšums,
Man priekšā tukšums -
Un es lai no tiem
Pasauli taisu?!
- Taisi!
SVEICIENS JAUNĀ GADA
Ar jaunu gadu,
Ar jaunu laimi
Es sveicu visu
Latviešu saimi.
Uz tikko gūtu,
Uz jaunu valsti,
Kam visā tautā
Lai stipri balsti!
Ko darba tauta
Ar cīņu guva,
Tā valsts tai dārga,
Tai mīļ' un tuva.
To latvju tauta
Ar rok' un galvu
Lai kopj un izceļ
Cilvēcei balvu!
Uz mieru, mieru
Priekš visām tautām,
Tik ilgi spiestām,
Kautām un grautām!
Miers, taisnība un darbs
Būs tie, kas valda,
Mieloties varēs
Pie bagāta galda.
Tā pamatšķira,
Kas visu rada,
Būs mūsu tauta,
Kas turpu vada.
Tai cīņā mēs veiksim
Tik vien ar garu
Pret spaidu, naidu,
Pret tumsas varu.
Tad, mūsu tauta,
Posies un celies
No gara, no dailes
Sev spēku smelies!
Tad topi skaista,
Lai nau tie glaimi -
Ar jaunu gadu,
Ar jaunu laimi!
1921
UZ 26. (13.) JANVĀRI
Ko jūs ieguvāt ar ciešanām, -
Turat cieti!
Ko jūs sasniedzāt ar sajūsmām, -
Turat cieti!
Ko jūs mantojāt no asnīm izlietām, -
Turat cieti!
Šo dienu jūsu asins strauti ir lieti,
Neļaujat, ka jūsu locekļi atkal top sieti!
Jūsu biedri krita par jūsu brīvību,
Ejat jo vairāk karot par cilvēces tiesību!
No sarkanas sēklas aug zaļi dzieti,
Varoņu iegūto, turat to cieti.
24. 1. 1921.
UN TOMĒR
Kā ābelei vēl ziedos manim jālūst būs.
Bez augļa mana dzīve, bez panākuma darbs.
Kad manu īso mūžu noslēgs akords skarbs,
Kas darbu tāļāk veiks, kas slavu gūs?
Kas šķēpu tvers, kas nomests rūs?
Un vai tu, tālais draugs, vēl pieminēsi mani,
Kad, uzvarētāji, jūs iesiet lepnā gaitā?
Tik manis nebūs jūsu skaitā ...
Un tomēr - mana dvēsele, tu līdzi skani,
Kad atdzimšanas rītā gavilējot dziedās zvani.
SVEICIENS TAUTAS AUGSTSKOLAS GADA SVĒTKOS 23. I 21.
Sveiciens tev, nākotnes kultūras pils!
- Pamati tavi uz granīta balstās,
bāka tu sarkanā, veltīgi valstās
apkārt tev jūra kā tīģeris zils;
Valstās un graujas, bet atpakaļ krīt:
nesagraut granītu - strādnieku spēku;
plešas un aug viņš un apklās jau rīt
darbā dunošo pasaules ēku.
Ieroči tavi nau zobens un zelts,
cīnies un veici ar liesmotu garu,
domu zibeņiem sadragā varu,
kurai pret taisnību ierocis celts.
Varvīksnes tiltu uz nākotni svied,
atziņu alkstošos vedi tam pāri;
darbu un zinātni - daiļāko pāri -
brīvotu zinot, kur cilvēce zied.
SVEICĪNS LATGALĪŠIM
Jyus muni dorgi broli, latgalīši,
Mes otkon sasasnādzam rūku rūkos,
Kas škērti myužam dvesem mūku mūkōs,
Nu, šķēršļus laužūt, plyustam kūpā teiši.
Lai jauno straume - tei, kas kūpā voda!
Lai aiznest naida sorņus viņai veicas!
Lai jauko meila jaunu dzeivi roda!
Tai pornokūt nu svešnīceibas tōli,
Mēs svineibos un dorbūs byusim brōli.
UZ STRĀDNIEKU MAIJA SVĒTKIEM
Svinat Maiju, svinat!
Pa zaļošiem lauku tīrumiem,
Pa smilšainiem pilsētu laukumiem
Ar sarkani ziedošiem
Tautas karogiem!
Svinat, svinat,
Bet zinat:
Jums rīt ir jāiet cīniņā,
Smagā un niknā, un ilgstošā,
To zinat!
Svinot Maiju, zinat:
Ka zeme ir tukša un nearta,
Ka darbā nerūc mašīna,
Ka visa top laupīta
Tautas mantība!
Svinat, svinat,
Bet zinat:
Jums rīt ir jāiet mošķus dzīt!
Spekulantus un sūcējus mīt!
To zinat!
Svinot Maiju, zinat:
Jūs postītai zemei tie kopēji,
Jūs mašīnu darbībā laidēji,
Jūs esat tie saimnieki,
Tautas gādnieki!
Svinat, svinat,
Bet zinat:
Jums rīt par tautu vajdzēs lemt,
Savu lietu savu pašu rokās ņemt!
Jūs, strādnieki,
To zinat!
UZ KULTŪRAS SVĒTKIEM STRADNIECĪBAI 3. JŪNIJĀ 1921.
Jūs uzvarā ejat un gūsat to!
Tad topat pilnīgi prātā un sirdī,
Lai jums uzvara nekrīt no rokām!
Uzvaru zvērība nenotura,
Uzvara paliek tik cilvēcībai.
Nekas, kas daiļš un labs, un cēls,
Ko jūsu sentēvi guvuši mūžos,
Lai nau jums svešs!
Bet jums vēl labākiem jātop un daiļākiem,
Un cēlākiem par visu, kas bijis līdz šim.
Jums visas vecās zinātnes jāsakrāj sevī,
Ai visām vecām dailēm sev pasauli jāpoš!
Bet visas tās nevar jums pietikt un atdusu dot:
Jums jārada jaunas dailes un patiesības,
Jo visa pasaule jāpārrada pa jaunam jums!
Un, ko jūs gūstat prātam un sirdij jaunu,
Tas nedzīvs nevar palikt par baudu vien:
Ik mākslai un zinātnei būs jūs celt
Jūsu pašapziņā un šķiras kopībā,
Jūsu cīņas drosmē un uzvaras gatavībā!
Topat sirdī un prātā gatavi uzvarai!
Tad uzvara nāks un paliks jums.
Bet ašāk, ašāk uzvaru gūstat!
Visa pasaule vaidot gaida uz jums:
Jauna grib piedzimt kā pavasara,
Uz jaunu sauli.
Ir tūkstots veidu dzīvei, nāvei - viens;
Ir tūkstots staru dzīvei, nāvei - viens;
Ir tūkstots ziedu dzīvei, nāvei - viens!
PRIECĪGU JAUNU GADU!
Ir tomēr dzīva tautā brīves jūta!
Tad dzīvos brīvā latvju republika
Ar jaunu gadu un ar jaunu laimi!
*
Reiz augsti cēlās sajūsmības viļņi
Un plūsma tvēra visu latvju tautu,
Kad mūža naidnieks
Bija jānoraida.
Tad baltās liesmās dedza visas sirdis,
Tad baltās liesmas dzina melno varu,
Ar sparu veicām tumsu, bet ar garu.
*
Bet liesmas atplaka un jūsma dzisa,
Un tumšas ēnas atkal sāka klaiņot,
Tad līda mošķi
Laupīt jauno valsti,
Un vadītāji grožus ņēma stingri,
Teic: tautu valdīt var tik, kad tā sieta. -
Bet tauta, valsti ceļot, klusu cieta.
*
Jau līksmoj` ienaidnieki, skuma draugi,
Ka tauta nogrimusi mantas rūpēs,
Ka gara gaisma zūd,
Slābst brīves jūta,
Ka varēs nodot tautu svešā jūgā, - -
Bet darba tauta klusi valsti cēla,
No darba cilvēkapziņu sev smēla.
*
Jūs velti cerat, tumsoņi un mošķi:
Spiest atkal tautu, apsmiet goda jūtas!
Vai domājat,
Ka atsparu tā nedos?
Nau darba tauta vien, ij godīgs pilsons
Vairs neļaus ļaudis mīt: «Lai katram brīve,
Jo brīvē vien tik uzplaukst tautu dzīve.»
*
Top jaunā valsts mums lēni tautas darbā.
Uz darba tautu celta, pamatšķiru,
Tā vīros stipra kļūst,
Bez gala stiprums
Tai nāks, kad sievietes tai dvesīs mīlu,
Kad jaunatne reiz kliedēs kara tvanus
Un zvanīs cilvēcei reiz miera zvanus.
*
Ir tomēr dzīva tautas brīves jūta!
Lai dzīvo brīva tautas republika
Ar jaunu gadu un ar jaunu laimi!
ZIEMSVĒTKU NAKTS
* * *
Kluss un kluss.
Vakars un sniegs, kas vēl?
Melns pret pelēku stāv.
Tikko manāmi šūpojas priedes.
- Zemi laižas sniegotā gaisā
Putni tāli uz atdusas vietu.
Kluss un kluss, un tumšs,
Un viens.
* * *
No debesīm sniegi nāk,
No zemes pretī virpuļi griežas,
Mākoņiem sniegi kratās un svaidās,
Pa ielām negaiss slotām slauka,
No jumtiem saplēsti plīvuri staipās.
Kupenas kūp kā nelaika pirts,
Pārslas kā pelavas aizrautas garām put,
Putni velti cīnās un nosviesti krīt,
Asas, baltas, aukstas adatas dur,
Kas iet, tas dreb.
Debess ar zemi jaucas, un atnāk
Nakts.
* * *
Kluss un kluss, un tumšs,
Un viens -
Neesi viens!
Aukstā, tumšā, baigā naktī
Neesi viens!
Aukstā, tumšā, baigā dzīvē
Neesi viens!
Sliedzies klāt pie saviem un citiem, -
Silti, gaiši, droši pie saviem būt.
Zini, sveši, tāli par biedriem tev taps,
Biedri par brāļiem tev taps un par saviem.
Sildīs tie tev dvēsli un viņiem tu,
Aukstā naktī iedegsies dvēsļu guns,
Saule atgriezīsies atkal uz mums
Ziemsvētku naktī.
JAUNA PILSONA KARJERA
Tā bij tā laime? Tas viss? Tik vien?
Kūsoša pārmēra nau še nudien.
Paēdis, padzēris, stāvoklis labs -
Stāvoklī stāvi uz vietas kā stabs.
Puse no dzīves turp aizgāja,
Līdz tā šo stāvokli ieguva.
Labākie gadi - tik raizes un ķildas,
Sirds ar žulti un vērmelēm pildās.
Sīkā naudā izšķiests viss gars,
Savaldot spēkus, rūsējis spars.
Apspiedi jūtas, apspiedi prātu,
Lai tik sev stāvokli nodibinātu.
Puse no dzīves turp aizgāja -
Ko viņa vietā tev atnesa?
Ko viņa vietā tev atnesa? -
Tukšums - kā slaucīta baznīca.
SUDRABA PĀRSLAS
V i e n m u ļ ī g ā l a i d ā
Vienmuļīgā laidā sniegi krīt un krīt.
Laikiem vēji nāk un paraibina kritumu.
Ir ij laiki: virpuļi pa gaisiem iet.
Dienu trako, nakti cauri, tad ij rimst.
Atkal vienmuļlaidā sniegi krīt un krīt.
Pārslas apnicīgi lēni pārslas dzen.
Balts uz balta balo lēnās nokrāsās.
Vai tik vien tās dažādības tā kā dzīvei ir?
P i e p i l d ī t s
Darbs ir galā vests un piepildīts.
Vārti aizdarīti visi ciet.
Ceļa sliedes noslaucītas nost.
Nebeigts paliek nebeigts, nebeigts zūd.
Beigtais netiek tāļāk, beigtais zūd.
Bijušais ir nebijis un nau.
Gaisi rāmi - vai bij vētras reiz?
Klusums apkārt - vai bij balsis reiz?
Mēms un stingums - vai bij dzīve reiz?
Mēness lēni spīd - vai bij reiz saule?
T u k š ā t e l p ā
Reiz atnāk laiks:
Kad skaistā dzīves kopība irst
Un sāpēs saldams tu paliec viens,
- Tad izmisumā tu satver to auksto roku,
Ko stingā spiedienā lepnums tev sniedz.
Bet vēl nāks laiks:
Un lepnās rokās tev sagrābtā vara
Un viss tavs darbs tev iesāk riebt, -
- Tad aukstākas rokas vēl sniedzas tev pretī:
Nicinājums pret visu un izmisums, nāve.
Bet tu viņiem pretī sniedz savu roku,
Un tā par visām sniegtajām rokām
Ir aukstāka daudz.
Bet tad nāk laiks:
Tad nevajga tevim nevienas tās rokas,
Ne aukstās, ne siltās,
Nele vēl remdenās daudzās,
Tad stāvi tu viens,
Un tavai rokai kur atspiesties nau
Tukšā telpā.
O t r ā r e i z e
Un, kad man jāmirst nāvē no dzīves nost,
Vai otru reizi es vēlētos jūsu dzīvē iet?
Un visu no gala nest?
Nest visu smago no bērnu lēkmēm?
No jaunām sāpēm?
No vīra gadu sūrstošām sūcēm?
No veco nespēcības?
No visa mūža neizteicami garā laika?
Atdzerties veldzi no riebuma trauka, kas neizsīkst?
- Nēi
- Otrreiz nē!
Vairāk kā riebums riebj manim atgremu gremot.
Un nau tās varas, kas spētu tais briesmās iespiest.
Es dzīvi gribu dzīvot otrreiz,
Bet jaunu un savu.
Un es dzīvošu to.
1922
VĒLĒJUMS «ARODNIEKAM» UZ ATJAUNOTU GAITU
Ar veco karogu uz priekšu doties!
Ar veco cīniņu, ar veco sparu,
Ar veco revolucionāro garu
Mums, darba ļaudīm, savienoties!
Reiz brīvi izkarot ij savās mājās,
Ar gara ieročiem būs celties kājās!
OGLES
Kad agrāk uguns bij kam mājās dzisis,
Tas skrēja meklēt viņu kaimiņsētā
Un mājās nesa saujā, neizmisis.
No rokas rokā karstās ogles mētā,
Jo vairāk skrej, jo sprēgot dzirkstis krikstī,
Tu smejot raugies degtā rokas rētā.
Ņem šīs, tās karsti deg un dzen, un bikstī,
Varbūt tev pāries smiekli, tā tās tirdī,
Bet labāk, ja tev smiekli tomēr sprikstī -
Kā man, kam bij tās ogles mestas sirdī.
FATAMORGĀNA
Man karstas dienas bij un tuksnešceļi;
No saules tveices miesas manim žuva;
Un likās, tālē man jau māja veļi.
Ap mani šakāļkauciens drošāks kļuva,
Prāts gura, - bet tur stāv Fatamorgāna:
Vēl neizkopta mana dzimtā druva,
Tā neļauj mirt, ar pienākumu māna,
Tad izcietu. Nāk nakts; dod veldzi rasa.
Es rasu kausā lasu; pārklāj drāna. -
Vai vēl viens otris ir, kas veldzes prasa!
MAIJS UN SARKANAIS KAROGS
Spīd, priecīgi sprakstēdams, sarkanais karogs un sauc:
Visa darbtauta maijā no darbnīcām laukā lai trauc!
Spīd sarkanais karogs,
Kaut naidnieki saplēst diezin cik kāri.
Visu zemju proletāri,
Vai esat jūs visi ar solidāri? -
Savienojaties!
Ies!
* * *
Vai neredzat, ka mūsu naidnieki,
Nesen vēl niknus karus veduši,
Līgst mierus, apskāvušies brālīgi -
Mums uzliek visus karu grūtumus,
Mums atņem sūrās cīņas guvumus,
Bez darb' un maizes atstāj strādniekus
Mēs visu panesam:
Mēs šķelti, pretim stāvēt nespējam,
* * *
Bet lūk! jo mūs naidnieki mēģina dalīt un šķelt,
Jo augstāk būs vienības sarkano karogu celt!
Tas sarkanais karogs
Pār visiem lai pulcinot plivinās pāri!
Visu zemju proletāri,
Jūs, kas vēl neesat solidāri,
Savienojaties!
Ies!
* * *
Mēs nenesam vairs visu mierīgi,
Mēs gribam dzīvot tā kā cilvēki,
Nost reakcijas spaidu stāvokli!
Mēs uzstādām jums savus rēķinus.
Nost mošķus, izsūcējus, muižniekus!
Nost atjaunotas dzīves liedzējus!
Mēs jaunu dzīvi atvedam,
Mēs kopu frontē visu pārspējam.
* * *
Kā cīņas un sajūsmas zīme, kā vienotājs mirdz,
Ved visus, kam tautas un cilvēces labā deg sirds -
Tas sarkanais karogs;
Bez tā visi strādnieki sajustos bāri.
Visu zemju proletāri,
Esat nu atkal tik solidāri,
Savienojaties!
Ies!
Simts gadu ir,
Kopš latviešu prese iespiesta,
Simts gadu ir,
Kopš latviešu prese nospiesta,
Vai gadu paies vēl kāds simts,
Līdz būs mums brīva preses dzimts?
UZ KO LAI ES RUNĀJU ŠODIEN
Senēģiptiešu aforisms
Uz ko lai es runāju šodien?
Sirdis ir bez kauna,
Katrs ņem sava tuvākā mantu.
Uz ko lai es runāju šodien?
Maigais aiziet bojā,
Nekaunīgais nāk visur uz augšu.
Uz ko lai es runāju šodien?
Nau vairs taisno,
Zeme ir paraugs no ļaundariem.
1923
PAR SMAGMI
Man acis smagas, - redzējušas daudz;
Man ausis smagas, - dzirdējušas daudz;
Man dvēsle smaga, - dvašojusi daudz.
Es gribu acis slēgt un neredzēt,
Es gribu ausis slēgt un nedzirdēt,
Es gribu dvēsli slēgt un nedvašot.
Es visu smagmi gribu nostu mest, -
«Kā nomest smagmi? Tur tu esi pats.»
MĀJNIEKS UN TRIMDNIEKS
Moto:
Mums dzīves sulas
Ritēs
pa dzīslām
Kā
kausēts spēks.
«Uz
mājām»
*
Kā kausēts tērauds,
Tāds bij tavs spēks -
Pilns smagu graudu,
Tāds bij tavs pūrs:
Nu kusis tavs spēks,
Nu tukšs tavs pūrs!
Par daudz tu devi
No sava mēra,
Tik pārpilnību
Tu spēji dāvāt.
No pirmās jaunības
Pārspēka grābi,
Tērēji krāju,
Ko daba tev deva.
Tu aizdevi maizi
Un sēklu arī,
Ko nākošam gadam
Lai sētu zemē.
*
Saulīte pildīs
Mums atkal pūru,
Visus sirds arodus
Zelta graudiem.
Ar pukstošu sirdi,
Ar atplestām rokām,
Ar ilgās sāpīgi
Velkošu dvēsli
Mēs iesim pie vārtiem
Un gaidīsim atkal:
«Nākat nu, nākat,
Jūs mīl mana sirds!»
*
Gaidi! gaidi!
Ies ļaudis garām:
Tie jautri smaidīs,
Tie valstīs raizes,
Tie īgni rauksies,
Tie miegaini vilksies,
Kas atcerēsies
Vairs tavu māju?
Tie ēda, dzēra,
Tie visu ņēma
Un gāja tāļāk
Mierīgiem soļiem,
Uz mēles tīkamu
Ēdiena garšu.
«Nu kas tad par to?»
- «Kā?» -
*
Paskaties, pasmaidi -
Prieks viņiem bij -
Prieks bij ij mums,
Ka varējām dot.
Paskaties sauli:
Tai lielākais prieks:
Visu, visu dienu
Siltumu kaisīt!
Kad sētuve tukša,
Tā nosarkstot aiziet,
Bet citurīt atnāk,
Lai varētu atdarīt
Savu zaļu roku,
Atkal un atkal
Dot un dot!
Tā ij mēs.
UZ ZIEMAS SAULGRIEŽU SVĒTKIEM
Saule svin atmodas svētkus
Ik gadus uz jaunotiem darbiem -
Darbnieks, nu mosties ij tu,
Svini un zini: nāk darbs!
*
Darbs ne dēļ maizes tik vien,
Tev darbs ir: dēļ tiesībām cīņa.
Maizes darbs - tas tev ir jūgs,
Cīņas darbs - nākotnes prieks.
*
Saule un darbnieks rit līdzi,
Tie spēki, kas pasauli tura:
Saule, tā visumu sveļ,
Darbnieks, tas cilvēci ceļ.
MĪLA UN AUGSTE
Tu velti mīlēts tiki,
velti mīlēji, -
Ja mīlot labāks, skaidrāks -
dvēslē netapi;
Ja mīlot cita dvēsli -
augstāk necēli.
UZ STRĀDNIEKU MAIJA SVĒTKIEM
Uz Maijsvētkiemi Uz Maijsvētkiem!
No visiem darba arodiem,
No būvēm, ostām, fabrikām,
No kantoriem un kanclejām,
No vērptuvēm, no austuvēm,
No ceptuvēm, no spiestuvēm,
No laivām, cepļiem, dzelzceļiem,
No visiem lauku tīrumiem!
Kopā saplūstat!
Visu apspriežat!
Savus spēkus pārredzat
Un parādat!
Viss gariem gadiem cīņās gūts -
- Bij cīniņš asiņains un grūts,
Tur krita tūkstoš tūkstošiem
No mūsu biedriem labākiem, -
Nu guvām kaut cik tiesību,
Kas strādniekdarbu sargātu,
Nu miera cīņu cerējām
Bez asumiem par brīvībām.
Bet, lūk, mums uzbrūk pretnieki,
Lai sāktos no jauna cīniņi!
Tie draud mums visu atņemt nost,
Būs atkal «bada maizi kost»!
«Nost astoņstundu darbdienu,
Nost katru strādnieklikumu»
Ij Saeimu pat grib tie plēst,
Ij brīvas tautas valsti dzēst!
Strādnieki, saplūstat!
Visu apspriežat!
Savus spēkus pārredzat
Un parādat!
Nē! rimstat vien, jūs pretnieki!
Jums izjuks melnie nodomi.
Jums strādniekus vairs nenospiest,
Tie negrib vergu jūgu ciest!
- Mēs esam tautas stiprā pils,
Mēs tēraudklints, kas guni šķils,
Mums Maijs ir zelta saulē tīts,
Tas cilvēcības Maija rīts.
STRĀDNIEKMAIJA PULKI
No jauna maijs, no jauna darba pulki
Iet paškārtotās rindās apsveikt maiju
Kā maija ziedoņspēka brīvie tulki.
Skan dziesmas par cīniņiem,
Ar mūzikas ritumiem,
Ar sarkaniem karogiem
Plūdumi saplūst ar plūdumiem.
Maijs visus līdzrauj, dabas spēkus raisa,
Bet cilvēkspēkus - vārds par strādniekmaiju,
Kas tautas gatavas uz brīvi taisa.
Gājienu gājieni,
Jau bari nau skaitāmi,
Virzās uz lielo saplūdi,
Uz kopmērķi.
* * *
Tie Maija svētki un tas miera gājiens
Kā straume spēka pilna lēni veļas,
Bet ceļā nestāties tai - dots ir mājiens
Ar krācēm un gāzieniem
Pār dambjiem un aizsargiem,
Pa plašiem tīrumiem
Straume pārkāpj ar straujumiem.
Uz brīvi savienojas darba tautas,
Un augstāk tautās gara viļņi ceļas,
Uz tāļo mērķi visas līdzi rautas,
Gājienu gājieni,
Jau bari nau skaitāmi -
Virzās uz lielo saplūdi,
Uz kopmērķi.
* * *
Rit rāmi straume, jā, bet neapstājas:
Jūs velti cerat, ka tā kādreiz siktu,
Nau darba tautās gara dziņas vājas:
Kopš gadu tūkstošiem
Cilvēku dzimumiem
Uz laimes augstumiem
Velk sirds no dziļumiem.
Vēl cīņa galā nau, vēl darbs nau galā,
Līdz vecais drups, lai jaunu vietā liktu,
Līdz tautas jutīsies še laimes salā.
Iet gājienu gājieni -
Bari nau skaitāmi -
Uz lielo cilvēces saplūdi,
Uz kopmērķi.
VASARA
Ir vasara, vasara ir!
- Vai ir? -
Vai tevim auksti?
Jau pumpuri briest, jau lapas raisīties sāk,
Saulīte paspīd un - reizēm
Vēji maigāki ar pūš,
No dienvidu puses atnākot.
- No dienvidu puses -
Šad tad jau ļaudis svārkos staigā.
to - Es redzēju, pasmaida arī viens otris-
Vai tevim auksti? -
- Es sildos, siltumu skatot -
Ko tu skati? Kur esi?
- Atmiņās -
*
- Vēl vēlais rudens, vai jau agrā ziema
Pret zili iepelēku ezeru
Kā spilgti brūnas lapas skaidri veras!
Ar zaļām stīdziņām un melniem kātiem,
Un tumšām cipresēm, un opuntijām.
Vēl dzeltens vanadziņš zied vēlu laiku;
Pa vidu vasarnoguruši stiebri,
Un nogulušā zālē puduriņš
No vilku vālītēm, kas sastājušās
Tik cieši kopā - -
*
- Aiz ezera, tāltāli lauztuvē,
Krauj laivās palsus klinšu gabalus.
Kā mušas iet pa glāzi garām kājām,
Tā laivas iras pāri ezerglāzei.
Tur divām buras atmirdz balti -
*
- Tik kluss ir gaiss, un mežā nau ne balsis,
No nezināmas tāles lido šurp
It kā no zvana skaņām atbalsojums,
Kā nojauta no dziesmas, kas reiz bija,
Jeb vai tik gaisa trīsējums, vai dvēsles? -
*
- Caur mākoņiem ne saule pati spīd,
Tik atgaisma no tālas viņpus vizmas,
Kas augsti pāri visam viz mūžam.
Uz kalniem sniega balti bārstekļi
Starp melnām klintīm un starp zilām ēnām,
Un paši gali spulgo baltā zeltā,
Lej krūtīs nevīstošu saules ceri -
*
- Bet lejā koku zaļo zaru starpā
Mirdz simtiem sarkani un balti torņi,
Ar melnām cipresēm tie sacenšas.
Plūst ezerlīmens spožā sudrabā,
Kā pelēks atlass laistās un kā damasts.
No miglas atdalās brūnmelna klints,
Zils daiļums iespīd ezerspožumā -
*
Ik brīdi mainās ezerdzīvais vaigs,
Tie zaļie dārzi un tie baltie nami
Kā sapņi garām iet gar manām acīm;
Bāldzeltens drīz, bālzils top debess gals,
Un maigais gaiss kā smarša viņu apņem,
Un klusums guļ, kas visu izlīdzina.
*
Tad saule pēkšņi spīd no dziļumiem,
Tur augšā zils, bet dzelme žilbin' acis,
Kur spēji cauri stari izlaužas,
No atgaismas spīd klintī sarkans zieds - -
*
Vai nu tu atmodies reiz?
- No atgaismas spīd ļaužu vaigos smaidi,
- Un sirdi maigums visam pretī nāk,
- Un silts ir gaiss un sirds -
Nu, lūk, ir vasara, vasara ir!
- Es dzirdu.
Mākoņi melni nu veļas,
Paretam atsarko rūsa, -
Neliek vēl ieročus nost,
Nemazgā rokas vēl karš.
Vardarbji atkal glūn drošāk:
Kā rokās var sagrābt sev varu,
Atkal mūs verdzībā spiest,
Ķeizaru valdību celt.
Verdzību grāvāt jūs, vīri,
Lai uzceltu brīvības valsti, -
Pilsoņu kultūras gars
Sajūsmas devējs jums bij.
Pieminat mūžam šo garu
Un mūžam to attīstat augstāk: -
Garā jums glābējs un spēks, -
Vardarbji atkal kad glūn.
NETICĒTĀJA
I
Vai, dvēsle, sarksti pati no sevis:
Tu neticēji -
Tu neticēji, ka ir vēl jūsmas,
Ka ir vēl jaunas, sārtzaļošas sirdis,
Kā ziedoņa zāle, kas elpo pret sauli.
*
Tu neticēji -
Ka ir vēl smalkas, trīsošas stīgas,
Kas vieglai vēsmai skan saldi pretī.
*
Tu neticēji, ka ir vēl krūtis,
Kas spētu mīlēt caur tālēm cauri,
Kas nedzird neviena mīlas vārda,
Kas neredz neviena laipna smaida,
Kas neprasa sev ne rokas spiediena,
Kam pietiek jūtu, kas dveš no dziesmas,
Un labas sirds, kas spīd no burtiem.
*
Vai, dvēsle, sarksti nu kvēlošā kaunā?
Tu biji vāja, tu neticēji,
Tu neticēji!
II
Dvēsle, dvēsle -
Tu pati sevi gribēji vairīt
No auksta skata, no vienalga vārda;
Tu savu svētumu gribēji apslēpt,
Lai skaņas sevi tukšumā gaistu;
Lai rupjas rokas nerautu stīgas,
Lai puķu dārzā nemītu rozes.
Lai tavu avotu nesadumbrotu,
Lai neizsmeltu dzidro veldzi.
*
Dvēsle, dvēsle -
Tu biji gudra, mīļā dvēsle,
Tu gribēji sevi sargāt un taupīt.
*
Dvēsle, dvēsle -
Neesi gudra, esi tik liela,
Neesi avotiņš, esi upe.
Teci tāļu un plūsti plaši,
Dzirdi tauriņus ņirbošiem spārniem,
Dzirdi puķes un zaļo zāli,
Un lielos pulkus mājas kustoņu,
Kas tavus krastus sabrien dubļos.
*
Dvēsle, dvēsle -
Neesi gudra, esi tik liela,
Tavs ūdens bagāts, tas nomazgās visu,
Tavs plūdums dziļš, tā pietiks visiem.
SVEICIENS PASTTELEGRĀFNIEKIEM UZ JAUNU DARBU
Pasttelegrāfniek, saki mums,
Kāds ir tavs mūža uzdevums?
- To taur'- un zibenszīmes tev var teikt:
Pār tāļumiem ar pasta tauri,
Ar zibeņiem caur gaisiem cauri
Vispasauls kultūrsatikšanos veikt,
Kā visiem saziņoties, saskaņoties
Un savienoties.
Lūk, visiem pasauls kultūru tu nesi,
Teic, strādniek, vai par sevi gādāj's esi? -
«Nē.» - Visas kultūras ir vajadzīgas mums:
Glābt cilvēci ir strādniekuzdevums!
Pasttelegrāfniek, biedri, nu tad proties -
Tad būs tev strādniekkultūrcīņā doties:
Ar biedriem saziņoties, saskaņoties
Un savienoties!
TIESNESIS UN NOZIEDZNIEKS
(Kādreiz lasīta anekdote)
T. Kur jūsu dzimtene?
N. Kas ta?
T. Nu, kur jūs dzimuši?
N. Ak, tā bij siena kupene,
Bet to ir vērši apēduši.
VĒRSIS UN ROZES
Ikkatrs vērsis zāli cien' un zin.
- Bet rozes?
Tās kājām min.
MĒNESSTRAUKS
Skaļā saule paliek
Atpakaļ aiz kalniem,
Zemes ritens lēni
Aizgriežas no saules,
Aizvien dziļāk, dziļāk
Slīkstot pretī naktij.
Gaidot nakts jau izklāj
Ceļu zīda segām,
Lejā zvaigznes atver
Plašus mēness vārtus, -
Mēness klusu gaismu
Nes uz sudrabtrauka.
Klusā gaisma maigi
Līst no sudrabtrauka
Pāri pasaulstelpai,
Miegā iegulušai,
Nomierinās visas
Saules sistās sāpes.
Klusā gaisma pilna
Nezināmu dvēsmu:
Kāpj no neizmērojamām
Debess dzelmēm
Augšup neizdibināta
Gara jausma.
Neizdibinātā
Gara jausmā mostas
Dvēsles, kuras nerod
Miera ij ne miegā,
Ij ne saulē, ij ne dzīvē,
Ij ne nāvē.
Senas ceres dzenas
Nākamības ēnu.
Dziļas domas urbjas
Noslēpumu sanās,
Senas ilgas ilgo
Būtnes pārveidības.
Dziļā jausmu naktī
Dvēsle iet vai izkust
Kūstot nezust visa:
Citās dvēslēs iekūst,
Jaunā būtnē sniegtas
Jaunās aizmūžības -
Jaunas ejamības,
Pilnības un gala, -
- Vai ij gala vēlas,
Noguruma dēla?
Ilgas pāri aiziet
Noguruma galam.
Klusā gaisma mūžam
Līst no sudrabtrauka,
Kamēr lēni projām
Rauts top zemes ritens:
Atkal skaļā saulē
Sāpes ritinātas.
Zvaigznes aizver vārtus,
Noņem zīda segas,
Sudrabtraukā nodziest
Klusā mēnessgaisma, -
Mēness smaida klusi:
«Atnāks atkal rītu!»
Mēness smaida, -
Pēdējs stars krīt tavās acis.
KAUT ES KĀ SAULE
Vēl drusku lūpas trīs no viegla smīna,
Bet nekā grīna
Ne savos smieklos es vairs neturu;
Tik vieglu riebumu un niciņu
Es nespēju
Vēl apspiest sirdī: pieskari vēl jūtu,
- Kaut drīzi es kā saule būtu,
Kas peļķēs kāpj un nejūt riebumu!
KA SAPRASTIES?
Jūs visi dzīvojat tik savu laiku,
Kā mums būs saprasties?
Cik koks un puķe gaisā stiepjas brīvi,
Tik izsūtāt jūs dvēsles stīgas brīvi,
Bet puķe zemē aug, tik pūkas lido,
Bet koks pie zemes siets, tik smarša brīva.
Bet visa jūsu būtne laikā sieta, -
Kā mums būs saprasties?
LĀČPLĒŠA JAUNGADA VĒLĒJUMS
Jaunā gadā vēlēt jaunu laimi!
- Laime jāvēl tam, kam viņas nau,
Un, ka mums tās nau, to gan mēs zinām.
Bet vai pietiks mums ar tādu laimi,
Kas no āras nāk mums novēlēta?
Vai lai ņemam to kā žēlastību?
Liktens, kas likts mums no citiem?
Vai lai te mums laime jaunā gadā?
*
Mēs gan sākām paši kalt sev laimi, -
Vai lai atmetam to kā par grūtu?
Mēs sev dibinājām brīvu valsti, -
Vai lai atdodam to atkal kungiem?
Vai lai atkal maksājam mēs meslus?
«Maksāt! » tā tur sauc, jo maksās - strādnieks.
Tā tur kaļ sev laimi, mēs sev važas. -
Kā lai vēl mums laimi jaunā gadā?
*
Jaunā gadā sūrais darbs mums priekšā:
Cieti nostiprināt brīves valsti!
Netiks darīts darbs, tad brīve sadrups.
Nu tad gribēt, saprast, darīt vajga!
Vai mums ir tā griba, prāts un drosme?
Vai vēl esam cīkstoņi, kā bijām?
Nu, kad dūša būs, tad būs ij laime.
To lai vēlam sevim jaunā gadā.
1924
ZAĶIS UN SALS
Zaķis gāja derēt ar salu:
Kurš ilgāk izturēs?
Kurš ātrāk dabūs galu?
Sals salst, ka sprakšē
Visās galotnēs, visās pazarēs,
Ka zaķim zobi šnikšē un šņakšē.
Bet zaķis tik skrej un lec, un cilpo,
Teic: karsts, ka svīst vai padusēs!
Lai sals kā krata un vējš kā svilpo.
Sals beigās salst, ka sprāgst vai mieti,
Sprāgst zaķim lūpas, šis iespītēs.
«Māc karstums,» dveš krītot un acis ver cieti,
Tad atlaižas sals, jo nespēj salt stiprāk, -
Stīvs sasalis, zaķis nu gavilēs
Ar pāršķeltām lūpām, - lēks vasar' vēl ņiprāk.
MAIJA BALSS
Nu atkal atnācis sen gaidītais,
Tas mīļais strādniek' Pirmais maijs,
Tas gara brīvotājs -
Laiks apcerēt un elpot pilnu krūti.
*
Mēs cauru gadu grūtā gaitā gājām,
Mums saule līdz ar sviedriem spēku zīda,
Mums ziemas aukstums lauzdams kaulos līda,
Mēs bijām gurdām sirdīm, rokām, kājām,
Viss bij mums grūti, -
Bet šodien uzelposim brīvu krūti!
*
Lai kopā sanākam,
Lai apceram,
Lai domas, ceres izsakām
Par pagātnes un nākamības būti!
*
Kad viss vēl cietā miegā gulēja,
Kad dzelžu vara zemi nospieda,
Mēs pirmie droši galvu pacēlām,
Mēs tautas masas cīņā pulcējām, -
Nu svinam divdesmitos gadasvētkus,
Kopš likām stiprus partijpamatus;
Viss bij tik grūti, -
Nu tagad uzelposim brīvu krūti!
*
Mēs vedām smagus, garus cīniņus,
Mēs devām cīnītāju tūkstošus,
Mēs tautai valsti kaujās ieguvām,
Mēs muižniekvaru beigās satriecām;
Par zemi maksu viņiem nebūs dot,
No mošķiem zemi būs tik atbrīvot,
Viss bij tik grūti, -
Nu tagad uzelposim pilnu krūti!-
*
Bet visi mošķu draugi uztraucas,
Grib noraut tautai gūtās tiesības,
Ar garu nespēj uzveikt strādniekus,
Tad cīņai derē nažu algādžus.
Bet sāk jau sabrukt tumšā patvara,
Sāk jaunu dzīvi Kultūreiropa.
Viss ar bij grūti, -
Nu tagad uzelposim pilnu krūti!
*
Lai kopā sanākam,
Lai apceram,
Lai lepni galvas paceļam
Uz lielo nākamības cīņu būti!
MAIJA PIEMĒRS
Sarkanas domas -
Brīvības domas,
Apspiestie, šodien
Tās ņemat iekš omas!
Apspiestie visi,
Ko lokaties mokās?
Teikts: jūsu liktens
Ir dots jūsu rokās.
Apzinat vienībā
Strādnieku spēku!
Pārtaisat brīvībā
Pasaules ēku!
Stājaties visi
Vienotā pulkā,
Skataties maijā
Kā jūsu tulkā.
Maijs padzen ziemu,
Līdz grūst tumsas vara, -
Strādnieks cīņā
To pašu lai dara!
STUNDAS
Stundas viena nāk pēc otras,
Dienas, nedēļas un laiki,
Nāk un nāk un - neiet projām:
Vakar tā kā rīt un šodien,
Visas skaistas, visas labas,
Visas skūpstoties bez skaita.
Visas smejot satek vienā
Mūžam garā laimes dienā,
Visas dzīvas, ij kas mira.
Dziļā lejā gulstas ezers,
Visas saņem kalnu tērces -
Kā tas saulē spīd no laimes!
VASARAS IDILLES
I
K a r n e v ā l s v a i k ā z a s?
V i ņ š
«Lūk! Ābeles, bumbieres, ķiršiņas
Baltiem konfetiem visas apbērtas, -
Smiedamies ziedonis aizsteidzas
Tām garām karnevālā.»
V i ņ a
«Ak, karnevāls nau tām, - tu neproti:
Tās tērpušās, sagaidot ziedoni,
Ar līgavu balto plīvuri
Kāzās, ne karnevālā!»
II
Z e m e s m e i t a v a s a r ā
«Vasar' zeme ziediem sedzas -
Ziliem, mēļiem, sarkanbaltiem, -
Vai man arī nepuškoties
Līdzi zemei pavasarā?
Es jau zemes īstā meita
Un daudz skaistāka par māti.»
III
V i ņ š u n l i e t i ņ š
«Nešaubāms pelēks lietiņš līst: -
Man pa gaisu sārtas rozes klīst!
Vienmuļklusi lietus šalka skan: -
Tāla kāzu dziesma šķiet tā man.
Auksti lietus man gar kaklu lien: -
Vēsa roka, šķiet, man kaklautiņu sien.»
IV
V i ņ a u n v a s a r n a k t s
«Tu mans, un tava esmu es, -
Kā vasarnakts mākonīts tu mani nes.
Visapkārt mēness jūra mirdz,
Iekš vientuļas laiviņas
Vidū peld augšup no ikdienas
Tava un mana sirds.»
Gan ir garas rokas tevim, mūžība:
Pati nezin kur tu, nesaredzamā,
Tavas rokas mani še jau grasās sniegt,
Dvēsle drebot tevi tuvojamies jūt.
Kā no tavām rokām izbēgt, negantā?
Visiem pārvarīgiem dzīve pāri var,
Tevi vienu pašu dzīve nespēj veikt,
Jo tu pati esi dzīve vien.
ODISEJA MALDU CEĻI
GRIEĶU EPUS LATVIEŠU PANTOS
Bērniem dāvāts
Odiseja maldu ceļi -
Kurš nau dzirdējis par viņiem?.
Ij vēl tagad dēku gaitas
Allaž sauc par odisejām.
Bet vai esat gan jūs paši
Redzējuši daudzcietēju,
Kas tik bagāts izgudrībām,
Varoni, kas pārvar likstas?
Jūras, dēkas, svešas zemes -
Nau nekur tik raibu stāstu -
Daļas sievas, droši vīri,
Krietni bērni, cēli tēvi.
Skaisti, raibi notikumi,
Homērtēva apdziedāti,
Būs jau treji tūkstots gadi,
Kopš tās dziesmas atskanēja.
Vēl tās skan pār mūžiem pāri,
Skan pār zemēm, skan pār tautām, -
Varons tanīs dziesmās dzīvo
Vēl tik dzīvs kā pirmās dienās.
Klausās veci, klausās jauni
Aizraudamies Mūzas dziesmas:
Veci nogrimst senās miņās,
Jauni uzlec cīņā traukties.
Jauni zēni, jaunas meitas,
Dzīves cīņas gaidītāji:
Jums to stāstu jaunā veidā,
Jums to dzīvi jaunam veidot.
* * *
Kas tas Odisejs tāds bijis?
Kas tā tēvs? - Tēvs saucās Laerts;
Skaistā salā Itakā
Odisejs bij grieķu valdnieks.
Kas tas Homērs? Kas tā Mūza?.
Kāda bij tā grieķu tauta?
Mūza - visa daiļa dieve,
Grieķi - visa daiļa tauta.
Homērs - lielais grieķu dziedons,
Cēlākais no dziesminiekiem,
Aklis bija savu mūžu,
Redzīgs pāri visiem mūžiem.
Mūza ver tam gara acis
Skatīt visu pasauls platmi, -
Mūzu, laika tēva meitu,
Sauc viņš dziedāt Odiseju.
* * *
Grauta bija svētā Troja,
Grieķi veica naidniekpili, -
Desmit gadus karodami,
Atriebās par pārestību.
Menelajam trojiets Pariss
Skaisto Helēnu bij ņēmis, -
Helēna nu atkarota,
Mājās griežas visi grieķi.
* * *
Kariem, jūrām izbēguši
Visi bij, - tik Odiseju,
Kurš pēc dzimtenes un sievas
Ilgojās, vēl aizturēja -
Aizturēja nemirstīgā
Nimfa - dieve Kalipsoa -
Vientuļsalā Ogigijā,
Gribēdama sev par vīru.
Ripojošā laiku lokā
Nāca gads, kad lemts tam pārnākt,
Vēl rit gurdinošā gaita,
Vēl viņš neredz savus mīļos.
Iežēloja viņu dievi,
Tikai Poseidaons mūžam -
Jūras dievs - uz viņu dusmo,
Mūžam dusmodams uz grieķiem.
Šis reiz bij pie etiopiem,
- Tāļākiem no visiem ļaudīm -
Ēda upurvēršu gaļu; -
Tikmēr citi dievi sanāk -
Sanāk Ceisa augstā pilī
Olimpkalnā, Tesālijā;
Kas bij saucis, Homērs neteic, -
Vai tik Atēna tā nebij?
* * *
«LATVIJAS DZELZCEĻNIEKU VĒSTNEŠA» SVEICIENS UZ JAUNU GAITU
Jūs, dzelzceļnieki, mūžam ceļotāji, -
Jūs liekat, - ripo ašais rats, -
Jums visa dzīve ir tik ceļš,
Kā lokomotīve tā elš. -
Kurp aizved tā?
Vai mierostā?
Jūs visiem laba ceļa taisītāji, -
Kam aploks šaurs, tam top nu plats -
Bet jūs tik sūri kalpina šis ceļš,
Kad sūdzaties, jums pretī melš:
Tā bij, tā būs!
Kad citād' kļūs?
Jūs mūsu laiku kultūrvadītāji, -
Caur jaunu satiksmi jauns pasauls skats -
Ved valstī bagātību jūsu ceļš,
Bet kas to pievāc? - Zelta teļš.
Tā bij, vai būs?
Vai vienmēr būs?
Reiz esat sevim ceļa taisītāji
Klau, dzelzceļniek, brauc sevim pats!
Lai biedru kopībā ved tevi ceļš, -
Tā pieveikts tiks reiz zelta teļš, -
Uz nākotni
Ved cilvēci!
Tu iesi caur ērkšķiem un smaidīsi,
Tu iesi caur tumsu un spīdēsi, -
Tu iesi caur dzīvi un aiziesi.
JAUNU GADU, JAUNU LAIMI!
Jaunu gadu, jaunu laimi!
Kāda būs tā jaunā laime?
- Tāda pat kā vecā gadā:
Cīņa, cīņa, atkal cīņa.
*
Cīņa deva mūsu daļas
Tikai vienu mazu tiesu,
Vairāk vajdzēja mums iegūt, -
Nu to pašu grib vēl atņemt!
*
Sākām iekārtot jau dzīvi, -
Nu to atkal raus šie pušu!
Pulciņš dēku vīru atkal
Dos mūs melnam bruņiniekam!
*
Sagatavo atkal ceļu
Nedalītai cara varai,
Kas lai spiestu brīvu tautu,
Izdeldētu brīvu valsti.
*
Tiesu dara šie par joku,
Vaļā palaiž noziedzniekus,
Apsmej tautas brīves karu,
Spēlējas ar tautas asnīm.
*
Neslavas un neķītrības
Padara par parastību,
Ģiftē visu tautas dzīvi,
Lai no tās sev raustu peļņu.
*
Pasargājiet tautas garu,
Pamatšķira, demokrāti:
Gaišu cīņu pretī tumsai!
Gaiši ieroči un bruņas!
*
Tad reiz nebūs brāļu cīņu.
Cīņa būs tik vēl pret dabu,
Tad reiz uzveiks labais, daiļais,
Tad nāks Jaunais gads ar laimi!
*
1925
MAIJA SVĒTKI
Maijs un pavasars -
Mostas dabas gars -
Maija saule mirdz -
Pretī smejas sirds.
I
Lai ejam dabā svinēt pavasaru!
Mēs krūtīs nesam lielo atmodgaru,
Šodien pa visu plašo pasauls āri
Iet Pirmo maiju slavēt proletāri,
Iet mūža mieru tautām pasludināt,
Pret karu karapulkus sapulcināt,
Likt kopu jūtām ieplūst darba ļaudīs,
Lai laimi jauž, ko nākamvalstī baudīs.
*
Uz to tam Maijam,
Tam sarkanajam,
Visdaiļākajam,
Mūs iedvesmēt!
II
Šo dienu svinot, minam piekto gadu
Kā cīņas sauli, augsti, liesmu vadu,-
Kad tautas kaklā tumsas krupji rāpjas,
Tai nakti spēkus izsūkt neatkāpjas,
Tai dienu garu kauj, - zūd dvēsles jūta, -
Pret cīnītājiem slepkavlodes sūta, -
Bet sociālisms skan nākamības ģintīs,
Tas pestīšanas vārds kā atbalss klintīs.
*
Ko dzīve spaida,
Ko cīņas svaida,
Tiem slava smaida,
Tiem uzvarēt!
III
Šo dienu svinot, minam jaunas cīņas:
Mēs tumsai aizliegt gribam asins līņas,
Mums tautvaldībā cīniņš - gara spēkiem
Pret melnā bruņinieka asins dēkiem,
Šogad mēs valstī vēlēšanas sveiksim,
Mēs ceram, ka mēs tumsas slogu veiksim:
Darbs, maize ļaudīm, tautām mūžu mieri!
Kas cēls, cels brīvi domu pilno pieri.
*
Mēs proletāri,
Kas esam brīvi: -
Pār cīņām pāri
Mums gavilēt!
* * *
Maijs un pavasars,
Ceļas cīņas spars,
Spēka saule mirdz,
Pretī ceļas sirds.
UZ STRĀDNIEKU KULTŪRAS SVĒTKIEM
Kultūra, māksla un dzeja -
Jums līdzeklis reizē un mērķis:
Spēku tās cīņā jums dod,
Cilvēces augstē jūs ved.
*
Strādnieki, cīņā pret jums
Tie viszemākos ieročus lieto:
Ierocis mums būs turpretī -
Augstākais: kultūras gars.
*
Zemi lai ira nez cik
Tie, kas zinoši neslavu cēla, -
Tomēr vēl zemāki būs
Tie, kas tai neslavai tic.
JAUNAIS ZAĶIS UN VECAIS EZIS
Ar jaunu kažociņu, tiešām glītu,
Jauns zaķīts dīžojās,
Ar vecu ezi satikās
Un lielījās:
«Ar tevi kažokiem gan nemainītu,
Man mīksts un tev tāds - kaulains!»
«Es arī kažokiem vis nemainītu,»
Pret' ezis atsaucās:
«Kad nu te suņi gadīsies,
Kurš kažoks tiem patiksies?
Man šķiet, tie tavu mīksto apglaudītu,
Tas saplīstu un tiktu - praulains!»
DAUGAVA
Daugavā satek viss zemes ūdens,
Daugavā nokrīt viss debess ūdens,
Daugava visus ūdeņus vāc.
No Daugavas dienā nāk visas dziesmas,
No Daugavas krēslā nāk visas teikas,
No Daugavas naktī mīklas kāpj.
No Daugavas laukā klīst visas dvēsles,
Daugavā visas atpakaļ griežas,
Daugavas ūdeni dzīvie dzer,
Daugava aiztek uz zemzemes upi,
Zemzemes upe uz pasaules jūru,
Daugava dvēsles līdzi turp ved.
LEDUS UN SIRDS
Kā pirmo reizi
Pasaulē tu ielūkojies,
Tā vēl tev acis
Izbrīnotas, jautājošas:
«Vai tāda pasaule?
Vai visur tikai ledus?»
*
Tu jaunās fantāzijās
Dziļi iedzīvojies
Kā īstā dzīvē. -
Nu kā pazudis tu staigā:
«Kas te ir noticis?
Vai es tik viens tā redzu?»
*
«Par ko še ieslēgts esmu?
Kā lai projām bēgtu?
Kur ir man atbilde?
Kā saprast jel? Kur glābties?»
Nekad ne atbildes,
Ne sapratnes tev nerast!
*
Tik mīla vien spēj glābt,
Pie ledus pasauls sienot.
«Kā ledus mīlot -
Sirdi sien pie sevis?»
Nē, nē! tu pats -
Pie ledus mīlot saisti sirdi!
KĀ MUĻĶA JĀNIS GANDRĪZ TIKA PAR SKOLMEISTARU
Senos laikos Muļķa Jānis
Gribēj' tikt par skolmeistaru, -
Iet pie sava mācītāja;
Tas liek tādu jautājumu:
«Kas bij tēvs trim Noa dēliem:
Semam, Javetam un Hamam?»
Muļķa Jānis nezināja,
Gāja mājās mātei sūdzēt.
«Ko tas mācītājs gan domā,
Jautādams man tādas lietas?
Es jau negribu būt skrīvers,
Kam man jāzin radu raksti?»
Māte teica: «Ak tu, muļķis!
Klausies: Brencim treji dēli -
Jānis, Pēteris un Juris, -
Kas nu tēvs trim Brenča dēliem?»
Muļķa Jānis iet nu atkal:
«Kungs, nu jautājat, es zinu.»
Tas nu jautā atkal Jānim:
«Kas bij tēvs trim Noa dēliem?»
Muļķa Jānis aši atbild,
Priecīgs, ka nu reizi zina:
«Kas bij tēvs trim Noa dēliem?»
Nu, tas bija - Kaimiņ-Brencis!»
1926
LOGAM GARĀM
Daudz dienu gultā
Manam logam mākoņi iet garām:
Nāk no ziemeļiem, - tad salts un skaidris;
Nāk no dienvidiem, - tad snieg un miglo.
*
Manam logam putni laižas garām:
Rītos skrien no pilsētas uz laukiem;
Vakaros no laukiem pārnāk mājās.
*
Manam logam ļaudis noiet garām:
Kad es redzēt gribu, jāpaceļas -
Galva smaga, atpakaļ slīgst gultā.
*
Manam logam mākoņi iet garām.
CARTUŠTA VĒLĒJUMS
To jums visiem vēlē Cartušts:
Esat nemirstīga miesa,
Esat spīdoši kā saule,
Esat skaidri tā kā mēness,
Esat auglīgi kā zeme,
Esat slaveni kā Cartušts!
Lai jums visiem mūžam nākas
Tas, kas labāks ir par labu;
Lai jums mūžam nepienākas
Tas, kas ļaunāks ir par ļaunu;
Esat stipri, uzvaroši -
To jums vēlē visiem Cartušts.
MEKLĒTAJAM
Ko tu meklē jaunu dzīvi, jaunu cīņu?
Vai jau izbeigta tā vecā dzīves cīņa?
Stāvi cieti savā vecā cīņas vietā!
Simtos veidos mainoties, tas pats ir pretnieks.
PAMATAKMENIM SKOLOTĀJU MĀJAS CELTNĒ 14. MAIJĀ 1926. G.
Celies, akmens! gulsties, akmens, vietā!
Slejies stipri Zemes mātes saknēs!
Simtus mūžus tev būs jāiztura,
Platos plecos nesot stipru pili!
*
Vai tu zini, akmens, savu lomu?
Nau šī pils kā simti citu namu,
Nekalpos ne lepnībai, ne varai, - -
Gaismai būs šī pils un gaismas audzēm.
*
Pilij vārds būs: skolotāju māja;
Pilij darbs būs: skolotājus kopot;
Pilij mērķis: audzēt lielu audzi,
Latvju tautu vērst par saules tautu.
*
Kad pēc mūžiem sadrups tava cietme,
Tad tu, akmens, runā mūsu vietā:
Vēstī mūsu ciešanas un cīņas,
Kā mēs ceļu cirtām jaunām audzēm.
*
Jaunās audzes, jaunā saules tauta, -
Lai par mums tu laimīgāka esi!
Lai tik mūsu būtu visas bēdas,
Un lai tavi būtu tikai prieki!
MŪŽAM VERDĒJS
Aizklīstošas domu skaras,
Izelpotas jūtu plūsmas -
Tā kā tvaiki mutuļ-kūso
Mūžam verdu dzīves katlā.
Kustības no zemapziņas,
Necerēti bikli spēki,
Jauni rodas, jaunas rada
Organisma molekulas.
Nepretojies dzīves dziņai!
Miljons viņai varbūtību.
Lieto viņu, vairo viņu -
Dzīves spēks būs tavās rokās!
Dzīves spēks ir radošs valdnieks -
Gars, kam viss ir matērija!
«Ko tas man? Man mērķa nava.»
Radošs spēks dos arī mērķi.
Kamēr tek vēl dzīves dzija,
Mūžam maiņa aug ij tevī,
Ij kad pārgriez dzīves dziju,
Maiņa būs, tik nebūs - tava.
Aiziet vari katru brīdi,
Tikai atkal pārnākt nevar -
Tiktāl sniedzas tava griba,
Tālāk nāk tik dabas griba.
Nepretojies dzīves dziņai:
Dzīve dzīs ij tevi lokos -
Būsi gars vai matērija,
Dzenamais vai dzinējs būsi.
Aizklīstošas domu skaras,
Izelpotas jūtu plūsmas -
Tā kā tvaiki mutuļ-kūso,
Dzīves katlā mūžam verdējs -
Mūžam verdējs.
SVEICIENS STRĀDNIEKU KULTŪRAS SVĒTKIEM
Allaž mēs meklējam; allaž,
Kur būtu visaugstākā vara;
Kura to paspētu reiz:
Cilvēces nelaimes beigt!
Vara ir meklēta augšā
Aiz mākoņiem valdošos dievos,
Vara ir meklēta šeit,
Zemē, kur valdnieks ir naids.
Nelīdz ne dievs, ij ne naids:
Tie abi tik' asinis lēja; -
Priecājās valdnieki vien,
Mocītā cilvēce brēc.
Meklēsim augstāko varu
Iekš cilvēces, paši iekš sevis: -
Kultūra, daile un gars,
Strādnieku brīvības spars!
ILGAS GAIDAS
Es gaidu, ceru -
Vēl acis veru:
Vai jums vairs deru?
Es esmu runājis un visu teicis,
Un gaidījis tad, ko jūs teiksat man, -
Vēl gaidu, ceru.
Tik nesagaidot runāju es tālāk,
Tik klusāk, klusāk, - un aizvien uz jums
Vēl acis veru.
Par velti, ko nu vairs es tagad teiktu,
Tas ir tik tāļš un svešs, jūs bilstu: «Es -
Ar jums vairs nesaderu.»
VELTI MEKLĒJUMI
Vai nau velti visi meklējumi?
Ak, tik mocoši un nemitīgi
Kā vai vienās ugunīs deg slimnieks.
Jaunu dzīvi meklē tu, kam tās tev vajga?
Vai tev nava jau par daudz šīs vienas vecās?
Vai no tās tu mūžam necieti jau diezgan?
Vai tad atpūtas tev nevajga jel reizi?.
Vai tad tā tev spēka pietiks ilgam?
- «Klusi! atpūta, tā neder garam -
Kaut vai velti visi meklējumi!»
MĒNESS SŪTNIS
Visgudrākais no zvēriem. - zilonis,
Bet zaķis reiz to taču: pievīlis.
Tas bija tā;
Kā apliecināts senā pasakā.
Pie ezera bij: zaķiem mājas vieta,
Te nāk tur dzert - no kurienes?- dies zin -
Liels ziloņbars un nabagzaķus min;
Tā zaķiem jābeidzas;. - un tā nau lieta!
Vecs zaķis: gudro: «Kā te. Palīdzēt?»
Teic cits: «Tādi pretnieki! Ko varam spēt?
Ar ziloni ij runāt nau tik droši.»
Bet šis kāpj klintī, augsti pietiekoši.
Tur zaķis aicin' ziloņvadoni.
Tas atnāk: «Kas tu? Ko tu gribi?»
- «Es vēstnesis, ko svētais mēness sūta.»
Pār ziloņsirdi pāriet biju jūta.
Un jāzin tas:
Mums mēnesi šķiet vīrs vai meitiņas,
Bet indiešiem tur zaķis rādījies;
Un mēness zaķiem esot sargu dievs.
Par «čača» - zaķi nosauc indieši,
Par «čačin» - «zaķotu» sauc mēnesi, -
Jūs redzat, kāds ir zaķiem sakars
Ar mēnesi, it īpaši, kad vakars.
Un zilonim teic zaķis: «Daudz tev spēka,
Bet vai ij tev nau bail no grēka?
Tu lielu grēku esi darījis:
No mēness ezera tā sargus padzinis!
Šai ezerā svēts mēness mīt,
Lūk, :tur tā : seja ezervidū spīd, -
Mēs, zaķi, esam viņa sargi, -
Nu :tevi mēness sodīs bargi!»
Tad zilons gauži sabijās,
Redz: mēness ezerā tāds dusmīgs kratījās!
Teic zilons: «Tas darīts neziņā!
Nekad mēs neizdarīsim vairs tā!»
Bet zaķis mēnessdievu lūdz:
«Kad zilons grēkus sūdz,
Dievs, tev piedot vara,
Jo tie jau, nezin, ko -tie dara!»
RUDENS DZIESMA
P i r m ā
Es tevi mīlu - slims, ak, ir šis vārds
Ar manu gurdo nakšu vēlām sāpēm,
Kad acis neaizvērtas kvēl kā zārds
Un dvēsle sūrst no nedzesētām slāpēm.
Kas bij, - pie tā tik sliedzas dvēsele,
Bez tagadnes, bez nākotnes tā staigā,
Kā agru rītu žēla ķīvīte
Pa plaši sēro purvu klīstot klaigā.
Es tevi mīlu - ak, es mīlu tā
Tik vien vēl savas trauslās nakšu jūtas,
Kas ārpus apziņas trīc bezveidā, - -
Tās vienīgās, kas mūsu mīlas gūtas.
O t r ā
Kas klausīsies, kad smagums tevi māks,
Tas rudens smagums, nevairāmais vārgums?
Vai tavus vaidus mierināt kāds nāks,
Kad mēmās naktīs aizies viss tavs dārgums?
Neviens, neviens! - tu pats tik klausīsies,
Kā pagājības ūdens tumši čalos;
Ar katru vilni dzīve projām ies,
No tavas dvēsles visu maigo skalos.
Tad ūdens stings, - un iesāks lēni snigt;
Nāks pēdējs smagums vieglās pārslās liegi;
Tīs tevi baltā zīdā, aijās migt, -
Tev līdzās tavas sāpes apsegs sniegi.
Kur esi tu, kas tā reiz dziedāja
Sev pašai vai ij man šo žēlo dziesmu?
Tu būtu klausījusies nākdama
Un uzkūrusi izdziestošo liesmu!
VISVARENĪBA
Liktens visvarenību
Ir devis ij tev:
Uzturi savdabas likumību
Un tici pats sev!
SVEICIENS «VALSTS DARBINIEKIEM»
Valsts darbinieks, lai tevi sveic!
Valsts brīvi savu gaitu veic,
Kad tu tās darbus vadi;
Un tauta līdz ar valsti zeļ,
Kad tikai nopelns vīru ceļ,
Ne kādi augsti radi.
Caur tevi rit valsts aparāts:
Tavs roku darbs, tavs galvas prāts -
Tie kārto, rīko, dara.
Tu nepieciešams, to gan zin,
Bet augstie tevi spiež un min,
Vai nāc uz zaļa zara?
Un teic vēl to, valsts darbinieks:
Vai nebūtu tev īstais prieks
Priekš valsts un tautas strādāt?
«Jā, darbs man prieks, mans darbs nau nieks,
Valsts nākotnei tas zelmi sniegs, -
Bet vai par mums grib gādāt?»
Tev smalkais darbs, valsts darbiniek,
Kur vajdzīgs gars, tur tevi liek, -
Par to tev baltā krāga.
Bet tomēr esi proletārs,
Jo priekšnieks ir tavs kungs un cars,
Un tukša ir tev māga.
Tad līdzi proletāriem nāc,
Tik vienībā sev spēkus vāc,
Tik kultūrā mums balsti, -
Tad rokas kopā sadosim,
Mēs brīvu tautu pacelsim
Un brīvu tautas valsti!
PĒCĪTIS STĀSTA
- Ta ta mēs pļavā bijām, bijām,
Ta ta mēs paskraidījām!
«Cik tad tai pļavā jūs bijāt?»
- Vai mēs? - «Nu jūs!»
- Daudz gan būs.
«Nu izskaiti, cik tad daudz?»
- Tad klaus'! -
Es bij, Reizans bij,
Suns bij, četri bij - -
«Četri jau nau, tev ar skaitļiem iet greizi.»
- Kā t' zin', kad nebiji līdz to reizi?!
Katrs savas laimes kalējs, -
Labi, - bet ja nau man laktas;
Nau ne āmura, ne ogļu?
Vai tad jūs tās piegādāsiet?
Jeb vai paši būsiet lakta?
TENISA LAUKUMĀ
Pie tenislaukuma
Zaļā bērni lasās,
Drīz sāksies rotaļa, -
Mazie līdzi prasās.
Ar sietiņu Līziņa
Jau ballītes svaida, -
Noskatās māsiņa,
Kā gaisā tās skraida.
«Steidzies, Līziņa, ķert.
Kur pasviež tev balli!»
Māsiņa ar grib tvert,
Izpleš savu šalli.
«Nost, maziņā, ej!»
Tai zēni saukā:
«Ko tu te pulkā skrej?
Stāvi tur laukā!»
BRĪVAIS VĀRDS
Dzejolis nolasīts rakstnieku vakarā 1. novembrī 1926. g.
Vārds - mums zvana pulkstenis esi,
Brīves priecas vēsti mums nesi -
Miņu par senām cīņām un uzvarām,
Ziņu par esošām un nākošām,
Par bijušām darbļaužu kustībām;
Tava balss lai nau skanošs skārds,
Tu, brīvais vārds.
Brīvais vārds -
Uguns liesma mums esi,
Brīves gaismu tāļumos nesi -
Tavs gaišums lai spiežas ik kaktiņā,
Ik kalpa un strādnieka būdiņā,
Pagastā, miestā un pilsētā -
Spīdi un sildi kā kvēlojošs zārds,
Tu, brīvais vārds!
Brīvais vārds -
Cīņas sauciens tu esi,
Sparu un garu ik sirdī tu nesi, -
Tu aicini visus uz pašdarbu,
Liec ticēt, ka sniegsim reiz brīvību,
Visiem, visiem taisnību, labklāju -
Modinātājs kā pērkoņa dārds,
Tu, brīvais vārds!
DIVU INVALĪDU SARUNA; PAR TIEM, «KAS NEAIZMIRST», BET AIZMIRSTI TIEK
«Kungs, pērkat kādu nieciņu,
Kaut papirosu paciņu!
Pie manis visas mantas lētas,
Es nemelošu -
Ij tās, kas dārgas bij un svētas:
Par desmit rubļiem «Latvija»
Un «Rīga» pat vēl lētāka!»
Kungs bēg. «Klau, brāl, - mums vienreiz svin,
Pēc visu gad' ne minēt min:
«Ak, tie jau tikai invalīdi!»
Un dažs, kas zin?
Vēl uzsauc: «Ko tu tāds te līdi?» -
Ne tā tas bija viņdienās,
Kad gājām cīņās, uzvarās,
Tad negaidījām gan šo brīdi!»
Teic otrais: «Lūgt arī pienākas?
Mums pirmiem pilsoņtiesības!
Jo pirmie mēs tās izkarojām,
Tās vienādas
Priekš visiem, - ko nu dzen mūs projām?
Mums zeme tika solīta,
Kur nu mums mūsu atalga?
Kad prasām, teic: lai neķildojam!»
«Mums kungi daļu nost grib raut,
Pat demokrātiju grib graut, -
Oho! tad kauli nebūs stīvi!
Vai to var ļaut!
Ar tautu kopā glābsim brīvi!
Mēs tie, kas cīņas neaizmirst,
Kas ļaus sev atkal .brūces cirst,
Priekš brīves atdosim mēs dzīvi!»
ZIEMSVĒTKU IZZIŅA AR GUDRĪBU
«Nāc! man tev ir kas: jājautā!
Tāds ļoti nopieinis un svarīgs:
Lūk, ziemassvētki tuvumā,
Tos svin, kas vien cik: necik varīgs.»
- «Nu ja, nu ja!» es atbildu,
Bet man jau sirdī nemiers ceļas. -
«Tad teic man: savu uzskatu;
Jo uzskati še dažkārt šķeļas!»
- «Nu, ko tu zināt: vēlētos?»
«Vai visur eglītes tiek degtas?»
- «Nē! laurus: uzsprauž dienvidos,
Ar zariem durvis tur tiek segtas.»
«Tā, tā! - bet viens man neskaidri:
Kad egles nau, kur noliek balvas?»
- «Tās rokās saņem bērniņi, -
Tad arī laimes lej no alvas. -»
«Lai lej! - Bet, lūk, kā dāvanas
Visur, visur: tiek bērniem dotas!
Ko dosi tu? vai- grāmatas?
Vai saldumus? Vai kādas rotas?»
PALĪGS LAIKĀ
Kā mēs eglīti pušķojām, un kā mums gadījās necerēts palīgs
Nu aši vien un naski
Lai šodien steidzam!
Kur sveces, vate, vaski?
Drīz glīti pušķot beidzam
Uz izrādi
Šo mīļo svētku eglīti.
Kā kājiņas še skraida
Tā tiku-tiku!
Kā mēž un krauj, un svaida!
Iet briku, triku, briku!
Tik veicīgi
Te pūlas visi bērniņi.
Ij Kāravs līdzi rosās
Un riedams lēkā,
Pa kājām maisās, plosās,
Tīk līdzi būt šai dēkā,
Kur uztraukti
Nāk viesos mīļie ziemas svētki.
«Bet kur tad mūsu Incis?»
«Ko nelīdz darbā?»
Lai pameklēt skrien Trincis!
«Guļ Incis vates kārbā!
Ko slinkoji?»
Bilst Incis: «Sildu vates kušķīti:
Tas sals, kad tu to uzliksi
Par sniedziņu uz eglīti!»
DIVU PĒPERKOKU SARUNA
Pēperkoku z i r d z i ņ š
Eglītē saka:
«Kad šodien tik gods, -
Rīt lai bezdibens aka!
Kad šovakar apkārt
Man svecītes mirdz, -
Tad rītu lai atvērti
Zobi man ņirdz!»
Tam atbild eglītē
P ē p e r k o k s i r d s:
«Ko sūdzies par aku,
Par zobiem, kas ņirdz?!
Tā aka tik bērnu
Sārtmutīte ira!
Un zobiņu starpā
Lai pēperkoks bira!
Ir prieks man, ka citus
Es priecīgus daru,
Ka bērniņiem gardumus
Pasniegt es varu!
Cik līksmi ir
Līksmībai līdzi just!
Cik saldi ir
Tādā sārtmutītē kust!
Vai labāk, ka kalstu
Un zemē ka krītu,
Kur mani ij sunīts
Zem kājiņām mītu?!
Es cepta, lai prieku
Kam darītu,
Lai rīt mani apēd,
Ne parītu!»
Guļ svētnakti puisīts,
Pa sapņiem tas ausās;
Uz pēperkoku
Sarunu klausās:
Bet rītu, kad cēla
To māmiņa,
Viņštūdaļ - -
To pēperkoksirdi apēda!
NEZINĀMALIKUMĪBA
Nezināmā likumībā
Dzīve staigā .savus ceļus -
Kur tu, vadītāja griba?
Kur jūs, vadītāji: prāti?
*
Sīvi cīnās dvēsles griba,
Visi vairās -pieci prāti: -
Vilnis kāpj un pārkāpj ,krastu,
Vilnis pārlej .baltas smiltis.
*
Ak, bet, gars kad grib tos turēt,
Tver un grābj, un apkārt vijas: -
Vilnis aizveļas no krasta,
Alkstot :paliek sausas smiltis.
*
Ko tu turi, to tev aizrauj,
Ko tu vari, to tev jāņem: -
Vilnis kāpj pēc savas vaļas,
Vilnis aizveļas no krasta.
Tumšā trauksmē aizrit dzīve
Savus ceļus savā laikā,
Asiņojot dvēsle raustās:
Dzīve pāri manim dara!
DZEJAS TĒLU PĀRMETUMI
Tu aizej prom no mums, tu atstāj mūs, -
No savas pasaules tu ej uz citu -
Un mēs kur paliksim? ar mums kas būs?
Kas dos mums tāļāk jaunu dzīves rītu?
*
Ap tevi parādības drūzmējās
Un topot viļņojās daudz simtu tēlu
Gan skaņās, krāsās, domu nojautās - -
Vai nesadzirdi viņu kluso žēlu?
*
Še tuvi bij tev gara varoņi,
Kas klusi dvesa tavās šaurās telpās, -
Gaišs miers še rotāja tev mitekli,
Tur trokšņi virpos karstā naida elpās.
*
Mēs zinām: pienākums turp tevi sauc,
Bet vai tos darbus nevar darīt daudzi?
Mēs zinām ar: kur briesmas ir, tu trauc,
Un ziedoties tu māci jauno audzi.
*
Un darbu nebīties un zemoties:
Mēs visas zinām tavas domas, jūtas, -
Bet vai tu mūsu arī atceries,
Cik mūsu dvēsles nu no sērām grūtas?
Tu nāksi atpakaļ, tur nevar rimt.
1927
CILVĒKA MŪŽA GARUMS
Baltkrievu teika
Jauns ar vecu saķildojās:
«Kāds ir cilvēkmūža garums!»
Vecis saka: «Dievs tā licis,
Cilvēkam ir jānodzīvo
Pilni seši desmit gadu.»
Jaunais saka: «Nē, būs dzīvot -
Cilvēkam divdesmit gadus,
Zirgam četridesmit gadus,
Sunim dividesmit gadus,
Mērkaķim ar dividesmit.»
Bet nu cilvēks iedomājās,
Ka par maz tam lemts ir gadu;
Skauž, ka kustoņiem ir vairāk;
Iet pie kustoņiem nu cilvēks -
Aizņemties no viņiem gadus.
Aizņemas no zirga pirmā
Visus dividesmit gadus,
Tad no suņa desmit gadus,
Ij no mērkaķa vēl desmit -
Kustoņi jau labsirdīgi.
Kopā nu sešdesmit gadu -
Sāk nu dzīvot garo mūžu:
Kamēr dzīvo paša gadus. -
Dividesmit - viss iet labi;
Bet tad pienāk zirga gadi.
Zirga darbs nu jāuzņemas:
Bērni nāk - tie jāapgādā.
Pēc viņš dzīvo suņa gadus:
Strādā maz un tik ar muti -
Bērnus. strādina un māca.
Beigās nāk vēl mērkaķgadi -
Bērni lieli, paši strādā,
Neklausa vairs tēva vārdus,
Tēvs nu. pats tiem pakaļ dara,
Pats nu mērkaķim top līdzīgs.
Kāds tad cilvēkmūža garums?
Vai ti.e zirga, suņa. gadi,
Mērkaķgadi skaitās līdzi?
Vecis saka: «Tā gan nava,
Tomēr ira kaut kas līdzīgs.»
Priekšā tāla nākamība,
Pretī tālei steiga tiecas -
Vēl ir sīki steigas soļi,
Vēl ir smagi steigas spārni.
Šaurā sprostā spārni spiesti,
Velti cīkstot noguruši -
Nu jūs brīvi izstaipāties:
Nu vēl spēki nepieauga.
Paceļas un lejā laižas,
Pastaigā un nenoturas -
Gaidi, gaidi, ašā steiga,
Priekšā tāla nākamība.
GUDRAIS UN DIVI ZĒNI
Vecais gudrais gāja austrumzemē;
Divus zēnus redzēj' ķildojamies.
«Ko jūs ķildojiet?» Teic viens no zēniem:.
«Saule lecot cilvēkam ir tuvāk,
Pusdienā turpret no mums ir tālāk!»
Otrais zēns teic: «Nē jel! saule lecot
Ir mums tālāk, - pusdienā ir tuvāk!»
«Kā tā?» jautā gudrais. Atbild pirmais:
«Saule lecot liela ir kā ritens,
Pusdienā tā maza top kā bļoda.
Tas, kas tālāk, izliekas mums mazāks,
Tuvākais ir lielāks. Vai tā nava?»
Atbild otrais: «Nē jel! saule lecot
Nespodra un vēsa, - dienas vidū
Tā turpret kā verdošs ūdens karsta.
Tuvākais ir karstāks, tālais vēsāks,
Vai tā nava? - Izšķir ķildu, gudrais!»
Vecais gudrais nespēja to izšķirt.
Abi zēni sāka gardi smieties:
«Kas lai nu vēl tic, ka vecie gudri?!»
LABA ZĪME
Godīgs, labsirdīgs, no visiem cienīts,
Dzīvoja reiz vīrs ar savu saimi.
Piepēži - kas? - viņa klusā sētā
Melnai govij gadās balts, balts teliņš.
Vīrs liek palūgt burvim: Kas par lietu?
Burvis teic:«Tā ir tev laba zīme;
Teļu vajag ziedot baltam garam!»
Bet kas ir? - Ne gads vēl nebij apkārt,
Vīrs bez iemesla uzreiz top aklis.
Drīz ir atkal melnai govij balts, balts teliņš,
Atkal vīrs liek dēlam palūgt burvi.
Dēls teic: «Viņreiz palūdzām un ko tad?
Aklis tapi tu, - vai vērts ir palūgt?»
Atbild tēvs: «Lai gudrā vārdi reizēm
Labāk aplami, - bet vēl nau beigas, -
Ej vēlreiz pēc padoma pie burvja!»
Aiziet dēls. Teic burvis: «Laba zīme!
Ziedo balto teļu baltam garam!»
Dara tā, bet gads vēl nebij apkārt,
Dēls uzreiz bez iemesla top aklis.
Nebij ilgi - ceļas lieli kari;
Apsēž pilsētu, kur tēvs ar dēlu;
Visiem jāiet ir pret ienaidnieku, -
Tikai tēvs ar dēlu paliek mājās,
Jo ko aklie spētu karā darīt?
Liela daļa vīru karā krita;
Tikai tēvs ar dēlu paliek sveiki.
Beigās mitas karš, - tad tēvs ar dēlu
Tapa atkal redzīgi kā agrāk.
KALTUŠAIS OSIS
Austrumnieku pasaka
Saimniekam bij laukā kaltis osis.
Kaimiņš viņu pamāca: «Nau labi: -
Kaltis osis svētību tev nenes.»
Saimnieks klausa, iet un nocērt osi,
Un vēl pateicas par pamācību.
Otru dienu kaimiņš atkal atnāk,
Lai tas osi malkā dodot viņam.
Nu tik saimnieks apķer, kas par lietu:
«Kaltis osis svētību man nenes,
Bet gan kaimiņam tas tādu atnes!
Tādēļ laipnā kaimiņpamācība, -
Katra mācība jau maksā naudu!»
Mākoņos karājas
Klinšu kraujas,
Kraujās torņi,
Vaļņi un nami.
*
Stundām ilgi
Augšup tu kāpies:
Citas pasaules
Kraujās sniedzies.
*
Ak, kad tu sniedzi
Torņus un vaļņus -
Ak, tā pasaule
Bija tā pati.
* * *
Nu tev vaļa būtu īsu brīdi,
Nu tu atkal nāc uz savām mājām,
Tās jau gaida tevi gatavībā!
Tu jau noguris no rību dzirnām,
Īsu brīdi še tu atpūzdamies
Pajustu, kā jūtas klusais cilvēks!
Nē, - ne gaida tevi tavas mājas!
Ne ir gatavībā nogurušam
Īsu vaļas brīžu kavētājas!
Sirds tev tukša, acīs izklaidība,
Rokas putekļos, tev sekla elpa,
Dvēsle piebirusi svešu gružu!
Skaidro savus locekļus no pīšļiem!
Mazgā dvēseli no noguruma!
Gatavojies tu uz gatavību!
Kad tu noskalosi ikdienību,
Tad no ausīm izdzen dzirnu skaņas,
Aizver ausu vārtus rību trokšņiem!
Tad no acīm izdzen riebu ainas,
Nodzēs sīkās dzīves sīko lampu,
Atver acu slēģus jaunai saulei!
Tev vēl jāsedz savu acu vāki,
Lai no gaismas acu nekaunētu,
Jaunu plašu skatu uztvērējas.
Ko? Tev vaļa būtu īsu brīdi?
Atpūsties tu gribi savās mājās?
Vai tev kauns vēl atlicis ir acīs?
Atpakaļ tu ietu dzirnu rībās?
Meklē tur sev atpūtu, ne mājās,
Te tev lielāks darbs, no kura bēdzi.
Ko tās redzējušas acis?
Zelta sirdis spiguļojam,
Dimantdvēsles atmirgojam,
Baltā zīdā ietinamies.
*
Kur tās tādas atrodamas,
Man nevienas nezināmas:
Tikai vara vizulīši,
Stiklu kreļļu spigulīši.
*
Jā, ir acis aklas dienā,
Savā gaismā redzētājas:
Pasaul' visa, ļaudis visi
Baltas gaismas apstaroti.
*
Vai! Kad acs sāk dienā redzēt,
Pēkšņi viss par riebu vēršas:
Bēgt no pasauls! bēgt no ļaužu!
Kur tik dziļa nakts, kur slēpties?
Kur tik tālu klusa mala?
SENATINES MĀCĪBA
Kad šķēpi stipri ir, tad šķēpi drūp,
Kad kori stipri ir, tad koki lūst, -
Ir maigums-vājums biedri dzīvībai,
Ir stiprums-tvirtums biedri nāvei.
KO TU VAKAR IEDOMĀJI
Ko tu vakar iedomāji,
To tu šodien aizmirsīsi,
To tu rīt jau atvairīsi.
Šalkodami, svilpodami
Jaunu domu jauni vēji
Viļņos cauri tavu būtni.
Senu domu smilšu saujas
Izbārstīsi apkārt sevi
Pīšļus, ko no kājām krata.
Stiepjas dzīva mākoņčūska
Pakaļ auļojošam autam,
Putekļus ber gājējacīs.
Putoša un putekļota
Aizput tavas dzīves teka,
Rauta pretī jaunai tekai.
Klusā naktī ieskanēja balsis
Gluži klusi, kā no dzīles nākot.
Sirds ko netīši man iedrebēja:
«Kas tās sērās balsis, nedzirdētas?
Ritmā viļņo kristālavots? asras?
Palsas puķes? zilas dziesmas? zelta smaršas?
Vai tās atmiņas vai nākamības?
Vai tās žēlas skan vai dziņu spraigas?
Ko tā sirds kā sāpēs dreb un raustās?»
Tikko sirds uz balsīm uzklausīja -
Apklusa un grima atkal dzīlē;
Rītu atmiņa ij pati zuda.
Vai bij sapnis? vai bij klusa dzeja?
Vai bij dvēsle gribējusi runāt?
Tikai žēlas sirdī palikušas.
Pagaid', sirds, kad apkārt mums tiks klusi,
Tad ar dvēsli runāsim bez bailēm.
Logu priekšā telefona drātis,
Bezdelīgas atskrien tur un sēstas,
Nodzied manim garu, garu dziesmu,
Cieši manim acīs skatīdamās.
«Ko tu stāsti manim, mīļo putniņ?
Tava švīku valoda man sveša:
Vai tu jaunas ziņas nes no mājām?
Vai kāds sveicienus ar tevi sūta?»
Te kas pazīstams skan švīku vārdos:
«Izcep gaļu, apēd vieni paši -
Kad tu netic', gogriez mēlīt' šņirku!
Ak, tā senā bezdelīgu dziesma,
Ko tā stāsta visās latvju mājās -
Tās no mājām man, tās jaunās ziņas!
Bet vai sveiciens nebij manim sūtīts?
Ak, cik skaisti būtu tādu saņemt! -
Ko?! Pats iedams zināji, ka nebūs,
Tikai bezdelīgas līdz ar ilgām
Visur ir tās pašas, visur piemin.
Varbūt, varbūt, ka palīdz darba troksnis?
Tas ierauj mutulī, liek visu aizmirst -
Un visu projām mest un kratīt nost,
Ej sevi pašu atmest citai gaitai.
Tas troksnis aizklāj, visu nospiezdams,
Kad dārdot, kaucot traucas darba ritums
Un melni putekļi uz acīm sēstas - -
Varbūt, varbūt, ka palīdz darba troksnis,
Ka slāpē visas sāpes, ilgas nomāc.
Un ceres apber pelnu putekļiem,
Un sirds varbūt uz laiku atpūšas.
Visu cauru dienu
Steigt, steigt, steigt,
Mūžam darbu, darbu
Nau kad beigt.
Laika nava domāt,
Gars nu klus, -
Darba steigā atelš
Gars un dus.
PALMAS UN ILGU MIERS
Varbūt manim palīdzētu palmas?
Slaikām rokām vēdinātu vēsmu,
Zaļā ēnā manim dotu dusu,
Debess līksmē zili lūkojoties,
Varbūt spētu aizmirst savas ilgas.
Palmas nokar zemu lapu pušķus,
Tālē lūkojas pār jūru pāri,
Tur, kur Āfrikā mīt viņu māsas,
Karstas saules laimē gozējoties.
Palmas sadrebas še saltā zemē,
Ilgās gaisā izstiepjas pēc tāles -
Kādu mieru ilgām palmas dotu?
JŪRAS SAGŠA
Plaši jūra izklājusi
Savu zilganzaļo sagšu
Starpā melniem klinšu kalniem.
Garām visām sagšas malām
Smagas sudrabviļņu bārkstis
Čaukst, kad sakust sagšas gali.
Virsū sagšai zelta audi,
Pārkaisīti ziliem rakstiem -
Pašas saules ieaudumi.
Ak, bagāta jūras māte!
Greznu sagšu izklājusi!
Plašu lauku apņēmusi!
Atbild jūra vīpsnādama:
«Žaudēt sagšu saulē klāju, -
Nakti rasas piemirkusi.»
Ak, man nepietiek šīs vienas dzīves!
Visa darbā viņa aizgājusi,
Pats es palicis bez sevis ziņas,
Pamests bērns bez kopšanas un skolas.
Kur es esmu? Kam gar to ir daļa?
Gars un jūtas manim notruluši,
Atmatā es pats un mana druva.
Vai es zinu pat, kur manas, mājas?
Kāda pasaule, kur esmu dzimis?
Kāds ir visums? Kas tur ir aiz tālēm?
Neko netveru es savām rokām.
Gars grib savilkt sevī pasauls vismu.
Gars ir vergs un svešinieks šai dzīvē.
Gars grib jaunu dzīvi, savu paša,
Paša darītu, kā savu rīku.
Ak, cik šaurs ir loks, ko aptver acis!
Auss ij nedzird pat līdz redzes lokam,
Tauste sniedz tiktāl, cik sniedzas roka,
Mute mēles tuvumā tik garšo,
Osme satver tik, cik gaiss tai pienes!
Raudu jūtam mēs un riebu vairām.
Tikko miesas dzīvību velk jūtas.
Cik tās prātam līdz? un cik vēl garam?
Kādas tāles gars lai sniedz ar viņām!
Tāles ilgāk smeldz arvien jo vairāk.
Ak, kad būtu jaunas tveramjūtas!
Varbūt tāles sniegtu gars un laimi.
Agri aicin' jūra lūkot tāles,
Viļ ar cerēm rādīt jaunu zemi,
Saulē vizuļošu laimes jausmu: -
Rotaļā tad aizmet priekšā miglu,
Redz tik tāļbraucēju kuģu dūmus,
Tikai selga spīgo baltā svītrā.
*
Zaļām rokām viļņi uztver skatu,
Baltiem putu smiekliem aizrit tāļu: -
Ir tur, ir tur tomēr laimes zeme.
Ko tu plosies, rocies? Ko tu gribi?
Viss tev ir, ko cilvēks grib priekš dzīves.
Ko tad vēl tu gribi, negausīgais?!
Ko tad miera nau tev, nemierīgais?
Kas tavs nemiers? iedomātās ilgas?
Dari darbu, nebūs nemiers, ilgas!
Savā šaurā lokā daudz var strādāt!
Darbā būs tad maz vai visas dzīves,
Nebūs laika padomāt par sevi.
- Aizies garām dzīve, paliks tāles.
Kur mēs esam! Kam mēs? Kur mēs būsim?
Vai es tevi pazīstu, ko redzu?
Tavas acis, tavu vaigu, muti.
- Tavā sirdī vai es ieskatījos?
Mazu stūrīti no segas verot,
Metot tumsā ašu īsu skatu?
- Tava dvēsle, teic tu, manā delnā -
Ak, es jūtu viņu, bikli drebot,
Ak, es neredzu to, delnu verot!
Manās acīs vaina: vājas, aklas.
Netver dvēsles gaismas sīkos viļņus,
- Citas acis jāliek man sev dvēslē.
Kas lai redz caur miesu cauri dvēslē.
CEĻŠ
Klintīs ceļš gar jūru lauž sev taku:
Kalnos ver pa labi jūras skatu,
Kreisā saslien stāvas klinšu kraujas,
Kraujās uzceļ augsti villu-daili:
Klinšu stiebros dēsta akmensradzes,
Kailās sienās izkar vītņu segas,
Kairiem, raibiem ziediem izrakstītas:
Karstām, sārtām rozēm, vēsām neļķēm,
Kaktus' čūsku mēlēm, agavplaiksnēm;
Kur tik lūko acs, tur sarkans plankums:
Kas tur zelta oranžvioletums?
Kaujas rotaļcīņā zils un sarkans;
Krāsu spilgtums reibin' pilnās acis,
Krastu jūrā atpūtu sev meklē -
- Ko tur gribi, ceļš, vai vest uz laimi?
MŪSU KULTŪRA
Bagātas drēbes un ēsma,
Un greznīgi nami un villas,
Smaržūdens, zīdi un zelts -
Vai tā jau kultūra ir?
Spaidi un spiegi, un bailes,
Un kārtība, celta uz varu,
Ložmetējs, durklis un šķēps -
Vai tā jau kultūra ir?
Ticība, paklause, pātars
Un paļauja valdošai varai:
«Dari ar mani, ko gribi!» -
Vai tā jau kultūra ir?
Nē, tur nau cilvēka cieņas,
Tā mūžam nau kultūra jāsauc:
Brīve un savdarbs, un gars -
Tur mūsu kultūra būs.
MAZS DZEJOLITS
Kā īsa nopūta mazs dzejolīts
No dvēsles raisās, zūdot pasaulē.
Kas uztver to, tas īsas sēras jūt,
Tam ietrīs kaut kur dvēslē slēptas stīgas.
Ak, pati dvēsle dziļi sevī jūt,
Ka arī viņa ir tik nopūta,
Kas izdvesta tik tam, lai pazustu,,
Varbūt no īsām sērām pavadīta.
NEPIETICĪGAIS
Rīts un pusdiena, un vēlais vakars,
Visi līdzi klājas manā priekšā
Klajā pagalmā kā lokā liekti.
Acu starpā lec un riet man saule,
Staigā mēnesīs ar visām zvaigznēm,
Zeltinmenos šķirstos aizplūst naktis.
Visu spulgo spoguļstiklā jūra,
Grezno, izkrāso un izvizuļo.
Dod man divas pasaules un saules.
Skaistas, skaistas, vēl nevar patikt.
Manim bailes ir no manas dzīves.
Dzīves skatiens ir tik bargs kā pērkons.
Dzīve prot tik prasīt, tikai prasīt.
Es vairs neizpildu, ko tā prasa.
Manim bailes ir no manas dzīves.
Sākot taču dzīvei bij ko solīt,
Kurš tās solījums ir ticis pildīts?
Vai man aiziet būs ar tukšām rokām?
Vienmērīgā laidā elpo jūra,
Dzirdami iet viņas lielā dvaša -
Acis cieti, viegli aizmirsdamies,
Mazo elpu vienoju ar lielo.
Jūtas ieviļņojas lielā ritmā,
Visās dzīslās izplūst maiga jausma,
Jaunas mīlas jausma gavilējot:
Vienotība, salda vienotība!
Ak, bet mazā elpa nesniedz lielo!
Mazuls līdzi netiek lielo soļiem,
Ak nu - vai tā ir jel jūras elpa?!
Tikai vēji dzenā jūras viļņus!
Atkrīt maigā jausma, atkrīt jūtas, -
Vienmērīgā laidā jūra elpo,
Dzirdami iet viņas lielā dvaša;
Mazā elpa atgaist raudādama.
Savā namā gliemezis ir slēpies,
Dziļos kaktos ielocījies iekšā,
Ierāvies un aizbultējis durvis.
Jūras smiltīs guļ ar savu namu,
Uzrāpies uz pašas ejas vidu,
Lai jel samin gājēji to kājām!
Dzirdami iet jūras lielā elpa -
Viņš bij iedomājies brālis jūrai,
Savu elpu vienot lielai elpai.
Kauns nu dedzina tam visas iekšas,
Slapjā sirds tam sažūst, iekšas raucas:
Nau kas samin, tikai iemin smiltīs!
Tālu, tālu lielā vienotība!
Vērsies pats ar savu domu sparu,
Kamēr tavā dvēslē elpos jūra.
SAITES
Saite mūžam tevi tura sietu -
Vai tā saite ir jau tava miesa?
Vai tā sietā roka pati saite?
Saite, saite, kura tura miesu!
Bet vai tava miesa - tu jau esi?
Lapsa nokož slazdā ķerto kāju -
Vai bez kājas lapsa nau vairs lapsa?
Vai bez rokas cilvēks nau vairs cilvēks?
Vai bez miesas gars tad gars vairs nava?
I bez miesas tevi domāt nevar?
Cik tev tādas vaļas - pamēģini!
STIEGU PUĶES
Gars nu dusējis, lai dus nu miesas,
Gars nu negrib pietikt vairs ar ilgām -
Pavītušām, bālām stiegu puķēm.
Gars grib reizi redzēt spilgtu gaismu,
Logus vaļā vērt uz svaigu gaisu,
Logā izliekties un saulē ziedēt.
JŪRAS PELDĒTĀJS UN TĀRPIŅS
Iesim jūrā peldēties!
- «Ziepes ņem, ko mazgāties!»
Man to ziepju nevajadzēs:
Smiltis rokas noberzēs.
- «Kur tu muti slaucīsi?»
Kārkliem zaļi palagi.
- «Zaļš kā tārpiņš paliksi,
Kārklu lapās rāposi, -
Atskries putniņš, tevi knābs.»
Es tam putnam pretī - skrābs!
MĀLA PIKA UN KAS NO TĀ TIKA
Nupat kā rudens :lietus lijis, -
Ansītis kopš rīta nau laukā bijis.
Nu viņam vienīgi pareizi šķietas
Skatīt, kā stāv tur ārā tās lietas.
Ārā jau Jancītis atrodas priekšā,
Abi ar kurpītēm peļķēs nu iekšā.
Lūk mālos skaistas paliek pēdas,
Ka kurpītes sabrien, tur maz tiem bēdas.
Teic Ansītis:«Nu iesim pēdiņas taisīt!»
Teic Jancītis: «Nu mālus kā mūrnieki maisīt!»
«Tam santīms, kas dziļākas pēdiņas mīdīs!»
«Tam divi, kam dubļi augstāk šķīdīs!»
Nu abi dubļus tik spēcīgi mina,
Ka tāli visapkārt šļakatas dzina.
Abiem ij acīs, ij drēbēs tika,
Svārkos, ij biksās te pika, tur pika.
Gan Ansītis santīmu nopelnīja,
Bet mājās, ak, kādi bārieni bija!
Viņš santīmu labprāt atpakaļ dotu,
Ja kāds to no bāriena atbrīvotu.
Uz katru piku pa vārdam tika,
Līdz mātei rāties pēc neapnika.
APSPRIEDE, PAR RUDENI
A n s ī t i s, p r i e k š s ē d ē t ā j s:
Bērni, nākat uz apspriedi:
Mums skaidrībā jātiek par rudeni!
Man šķiet, mums; rudenis jāapsveic!
S t a r p s a u c i e n s n o K ā r l ī š a:
Pirms dienas kārtība jānoteic!
Lai Aldis: tura referātu!
S t a r p s a u c i e n s n o P ē c ī š a:
Ij koreferents lai būtu klātu!
A n s ī t i s, p r i e k š s ē d ē t ā j s:
Kas pretī ir? Kas atturas?
Neviens. - Tad priekšlikums paliekas.
Es apsveikšu rudeni bagāto,
Kas dod mums no labākā labāko:
Ābolus, bumbierus dažādas ogas. -
S t a r p s a u c i e n s n o P ē c ī š a:
Ir pašam pie āboliem jāpiezogas.
A n s ī t i s, p r i e k š s ē d ē t ā j s:
Es lūdzu netraucēt svinību!
S t a r p s a u c i e n s n o K ā r l ī š a:
Diezgan būs svinīgu uzrunu,
Lai nāk nu Aldis ar referātu!
A l d i s, r e f e r e n t s:
Labi! - To daru ar mīļu prātu: -
Rudens nāk sārtos un zeltītos svārkos,
Lapas kā mērktas raibkrāsainos mārkos;
Skaidrs un vēss, un mākoņi staigā,
Aizejot dzērves sērīgi klaigā.
Rudens šurp atnāk ar savādu daili,
Zeltītiem augļiem, kad koki top kaili,
Apbalvo visus un priecīgus dara:
Pastiep tik roku, plūc augli no zara.
K o r e f e r e n t s P ē c i s:
Skaisti skanēja rudenim slava, -
Bet tik skaista tā lieta gan nava:
Rudens daile? - bet lietus un dubļi!
Ne katram tos atsver ieņemtie rubļi.
Plūkt ābolus, skaisti, kaut arī zagt, -
Bet kā ir lietū kartupus rakt?!
Rudens apbalvo visus? nu tā gan nava!
Bet tos tik, kam dārzs vai druva, vai drava!
P r i e k š s ē d ē t ā j s A n s ī t i s:
Man piekrīt teikt še pēdējo vārdu:
Rudens devums jāatzīst visiem par gardu.
Kad katram netiek taisnīga daļa,
Tā cilvēku vaina, ne rudens vaļa.
Tad būsim labi un neatrausim,
Ikvienam taisnīgo daļu ļausim!
Cik ābolu ir, tik visiem lai dalām,
Tā līksmi būsim visi līdz galam. -
Ar to mēs slēdzam šo apspriedi
Par mīļo bagāto rudeni!
ĪSAS ILGAS
Sīkā ikdienība, cik tu mīļa biji
Savā vilinošā gara vienmuļībā:
Vienmēr steigties, kaut ko gūt, ko gādāt,
Gūt sev līdzekļus, lai baudīt spētu steigā,
Ēst, lai strādātu, un strādāt, nu: lai ēstu.
Vilina ar labklājību un ar daili;
Skandina par tāles ilgām - un tās ilgas
Tik līdz laimei sniedzas sev un citiem -
Sīkā ikdienība, cik tu mīļa biji,
Tā kā bērnu dienās mīkstais šūpolītis.
MAZAIS AĢITATORS
Klau, Ansīti,
Šodien iesim uz futboli!
Paskatīsim, kā trenējas
Mūsu jaunās komandas!
Nē, to es nevaru.
Šodien man jāiet uz bērnu rītu.
Futbolu redzēšu ik dien',
Bērnu rīti pa svētdienām vien.
Tur mīļiem vārdiem mūs sveiks,
Viens onkuls pasakas teiks,
Tur dziesmas atskanēs,
Tur bērni gavilēs.
Cits spēlē ģitāri,
Cits atkal vijoli.
Cits vēl deklamēt māk -
Simtiem bērnu tur kopā nāk.
Nāc labāk līdzi man,
Tur visur prieki skan. -
«Labi, es iešu ar -
Sportu ij vēlāk redzēt var.»
1928
JĀZEPA ATJŪTAS
Prologs «Jāzepa un viņa brāļu» simtai izrādei Nacionālajā teātrī 8. janvārī 1928. g.
Runā Dina:
Es dzirdu, Jāzepam aizvien vēl raudas,
Es viņa tulks, lai ir man izteikt jaudas,
Kur viņam sāp, - viņš teic:
«Es simtas reizes jūsu priekšā nācis;
Es atsedzis jums visu savu dzīvi,
Kā kreklu atrāvis no savām krūtīm,
Lai vaļā klātos visa mana būtne:
Mans vārīgums un vājums, manas vainas,
Ij manas brūces, kas man brāļu sistas,
Kā vecam kareivim no ienaidniekiem,
Kā briedim, kas no medniekiem tiek dzenāts.
Jūs dzirdējuši brēcam manas sāpes,
Un manas ciešanas jūs redzējuši;
Jūs līdzcietīgi tanīs lūkojāties,
Jūs manim piedevāt, jūs pažēlojāt:
Varbūt ij jums bij sirdī slepus sāpes,
Un es tik izteicu tās skaļos vārdos -
Es arī jūsu kopu sēru nesējs,
Kas nes tās tuksnesī, lai top jums vieglums.
Vai ir nu vieglums jūtams jūsu sirdīm?
Vai maigākas jums tapa sirds un dvēsle?
Vai dziļāk līdzjūtīgas tās pret brāļiem?
Vai mazāk nīstat jūs un vairāk mīlat? -
Lūk, tad par velti nebūtu es cietis,
Tad laimīgs aizietu es pasauls tālēs, -
Bet, ak! es jūtu: miljons, miljons sāpes!
Un ir, un ir pēc miera, miera slāpes.»
Tā Jāzeps raud aizvien un nevar rimt,
Tik jums ir spēks: likt ilgu mieram dzimt.
Saulainas jaunības jausmas visilgāki miņā mums dzīvo,
Kaut arī aukas tur kauc - miņā mums līksme tik ilgst.
*
Mūžam mūs jūsmin' no jauna tie brīvības cīniņu brīži:
Tauta tad drausmoņus lauž, likteņus pati sev liek.
*
Mūžam tās jūsmas ij tevi sev līdzi cels pāri pār laiku:
Valdzinošs vizēs tavs vaigs, sauljaunas sajūsmas zaigs.
MĀKSLINIEKU VĀRDI
Jums pirmais vārds ir protests, cēls un griezīgs!
*
Jūs latvju tautas dvēsles izteicēji;
Jūs tulki viņas jūtām, viņas domām;
Jūs tautas audzētāji, daiļotāji,
Kas viņā dēstat visu labu, cēlu;
*
Kas viņu priecējat un mierinājat.
Jūs visu ziedojat, lai tauta zeltu,
Jums viņai priekos, bēdās līdzi dzīve -
Jūs latvju tautas dvēsles izteicēji!
*
Un nu jums aizliedz tautas dzīvi dzīvot?!
Un kas tie aizliedzēji tādi ir?
*
Tie latvju tautas miesu izsūcēji,
Kas tai kā dēles apkārt piezīdušies
Un, tautu noliesinot, tauki top.
Tie tautas mantu šķiež uz visām pusēm,
Bet tautas kultūrai to atraut pūlas, -
Jo kas tiem māksla, tautas gara dzīve?
Lai tikai varaskrēslā noturētos,
Tie izpārdod ij latvju tautas dvēsli.
*
Jums pirmais vārds ir protests, cēls un griezīgs:
Nost, nedarbji, no latvju tautas dvēsles!
Un brīvu ceļu dodat tautas mākslai!
ZAGLIM ZAGĻA IZSKATS
Viens vīrs reiz pazaudēja savu cirvi.
Bij viņam aizdomas uz kaimiņdēlu,
Ka tas to nozadzis. - Vīrs novēroja,
Un viņam likās nu, ka kaimiņdēliņš
Tā staigā, it kā tiešām būtu zadzis,
Un ka tam acis taisni zagļa acis,
Un ka tas runā, it kā būtu zadzis.
No visas viņa būtības tam šķita,
Ka tas ir zaglis un to cirvi zadzis,
Jo citād' nebūtu tik līdzīgs zaglim.
Kad otru dien' vīrs gāja savā laukā,
Viņš grāvī ieraudzīja savu cirvi
Un atcerējās nu, ka viņu dienu
To bij še nolicis un piemirsis.
Bet trešo dien' vīrs satiek kaimiņdēlu
Un brīnās, ka to turējis par zagli,
Jo visā kaimiņdēla būtībā
Nekas vairs neatgādināja zagli:
Tik godīgas bij acis, runa brīva, -
Ne mūžam zaglis rāda tādu vaigu!
SKAISTIE STRĀDNIEKMAIJA SVĒTKI
Skaistākos no gada svētkiem
Šodien svinam jautri -
Kas tie? jautā kautri.
Nu, tie strādniekmaija svētki.
Šodien sārti visi ziedi,
Šodien atkrīt darba biedi.
*
Skaistākos no svētkiem
Drošību mēs gūsim:
Uzveicēji būsim,
Visas dienas būs kā svētki.
*
Skaistākos no svētkiem
Spēkus cīņai smeļam,
Tumsas vaļņus šķeļam,
Būs mums gaiši saules svētki.
*
Skaistākos no svētkiem
Saucam: «Nost ar karu!»
«Nost ar tumsas varu!»
Lai reiz nāktu brīvībsvētki.
*
Skaistākos no svētkiem
Biedrus cīņai deram,
Uzvaru drīz ceram,
Visi līdz uz darba svētkiem.
Šodien sārti visi ziedi,
Šodien atkrīt darba biedi.
VELTAS TUMSOŅU CERĪBAS
Reiz augsti cēlās sajūsmības viļņi
Un plūsma tvēra visu latvju tautu,
Kad mūža ienaidnieks
Bij jānoraida.
Tad baltās liesmās dedza visas sirdis,
Tad baltās liesmas dzina melno varu,
Ar sparu veicām tumsu, bet ne garu.
Bet liesmas atplaka un jūsma dzisa,
Un tumšas ēnas atkal sāka klaiņot,
Tad līda mošķi
Laupīt jauno valsti,
Teic: nost ar tautas tiesībām un brīvi!
Teic: tautu valdīt var tik, kad tā sieta. -
Bet tauta, valsti ceļot, klusi cieta.
Jau līksmoj' ienaidnieki, skuma draugi,
Ka tauta nogrimusi mantas rūpēs,
Ka gara gaisma zūd,
Slābst brīves jūta,
Ka varēs nodot tautu svešā jūgā, - -
Bet darba tauta klusi valsti cēla,
No darba cilvēkapziņu sev smēla.
Jūs, tumsoņi un mošķi, velti cerat:
Spiest atkal tautu, likt tai kakla kungus.
Vai domājat,
Ka atsparu tā nedos?
Ne darba tauta vien, ij godīgs pilsons
Vairs neļaus sevi mīt: «Lai tautai brīve,
Jo brīvē vien tik uzplaukst tautu dzīve.»
VĒJŠ UN SIRDS
Pavasara lietus, vēji
Naktī smagi, gauži pūta, -
Naktī smagu, gaužu sirdi
Sausā kokā izlocīja.
Sīca sausa koka zari,
Sirds - tā klusu nostāvēja,
Līdzi sīlim caurā kokā
Gaida sauli iznākamu.
NĀC, IESIM LAUKĀ!
Nāc, iesim laukā, ašāk, papu!
Ak, ko tev viss tik gausi iet?!
Lūk, lūk! - jau kļavai vairāk lapu!
Rīt ķirsis ziedēt sāks, man šķiet.
Nu nāc jel! Cik tev lēni soļi!
Man prāts tik ašāk laukos klīst.
Lūk: ūdens peļķe, vidū oļi!
Skat, Kāravs lec, ka ūdens šķīst!
Teic, papu, - vai tu ar tā vari?
«Nu, kur lai es tā lecu vairs?»
Tad skat, kā es - ij tu tā dari!
Bet tev jau kājas slapēt dairs.
«Jā, dairs.» - Mēs, jaunie, gan to spējam.
«Bet mamma ko par kājām teiks?»
Žaut zeķes izkārsim pa vējam,
Gan mammiņa mūs mīļi sveiks!
VANEMUINES DZIESMAS
(Veltījums Igaunijas 9. vispārējiem dziesmu svētkiem)
Pēc ēstu teikas
1.
Mētrainupes augstā krastā
Svēta birze Tāras kalnā
- Tāras, ēstu lielā dieva. -
Senis laikis min to kalnu
Ēstu Kalevdēlu teika,
Stāstot viņu ceļojumus.
Kalevdēli skatījuši
Jau no tāles Tāras birzi
Grezni stāvam kalna galā.
Zeltin zaļa lapu spozme
Sedza kalnu, kalna lejā
Zili plūda Mētrainupe.
Bagātības pilnas druvas
Pavadīja Mētrainupi
Aizplūstam uz Peipus jūru.
2.
Tāras kalna skaistā birzē
Katru vasaru uz svētkiem
Visa tauta kopā lasās.
Ļaudis nāk no malu malām,
Nāk no tāliem zemes galiem,
Nāk no vakariem un rītiem.
Nāk pa ceļiem, nāk pa upēm,
Kuģiem brauc no Peipus krastiem,
Šūpojas pa Mētrainviļņiem.
Visi nāk, lai noklausītos
Dziedātāju daiļās dziesmās,
Dziedāt paši piedalītos.
3.
Senāk, pirms vēl ļaudis nāca
Svinēt savus tautas svētkus,
Bij reiz citi lieli svētki.
Bij daudz lielāki tie svētki: -
Visa dzīva radībiņa
Bij še kopā aicināta.
Vanemuine, dziesmu dievis,
Sauca kustoņus un zvērus,
Sauca zivis, sauca putnus.
Toreiz zvēri bij vēl mēmi;
Nekauc' vilki, nerēc' lāči,
Neviens putnis nedziedāja.
Ij ne birze nežūžoja,
Ij ne upe nečaloja,
Ij ne vēji nešalkoja.
Ne kāds priekā līksmi smēja,
Ne kāds bēdās žēli gaudās,
Katris klusi mokas cieta.
Vanemuine iežēlojās
Pasauls bērnu mēmo moku,
Valodu tiem dāvināja:
Lai tie remdētu viens otru,
Lai tie tiktu gudri, labi,
Pasauli lai cēlu celtu.
4.
Tāras kalna skaistā birzē
Nolaidās tad Vanemuine,
Šalcot savā straujā gaitā.
Deva dižais Vanemuine
Visai dzīvai radībiņai
Katram savu pilnu tiesu:
Cik kurš uztvers veča dziesmu,
Cik kurš spēj to atcerēties,
Tik tās valodas tam lika:
Upe uztver svārku šalku,
Birze čaukstoņu un čalu,
Vecim zemei pieskaroties.
Diktos trokšņus iemīl vētra,
čaukstēšanu, gurkstēšanu
Atceras, kam prieks to dzirdēt.
Cīrulim un lakstīgalai
Daiļās dziesmas iepatika,
Tie tās mūžam nebeidz dziedāt.
Zivīm tad gan neizdevās:
Galvas izbāza līdz acīm,
Ausis palika zem ūdens, -
Redz, ka vecis plāta muti,
Pašas viņam pakaļ dara,
Bet uz mūžu paliek mēmas.
Cilvēks vien tik iepazina
Visas skaņas, visas dziesmas,
Vanemuines izdziedātas.
Tā vēl šodien dziesminieki
Dziļi dvēsli aizkustina,
Augsti ceļ mūs zilos gaisos.
5.
Apdziedāja Vanemuine
Debess tāli, zemes daili,
Plašu pasauli un sauli.
Dziedāja ij zemes bērnu
Baltas dienas, mīļu laimi, -
Dziedāja ij cilvēkbēdas.
Sēra tika viņa dziesma,
Pats viņš gauži aizraudājās,
Asras lija viņa svārkos.
Asras svārkus izmērcēja,
Slapa septiņkārtu kreklis,
Neiztura Vanemuine.
Pacēlās viņš vēja spārnos,
Aizlaidās uz debess mājām,
Atstādams mums skaņu miņu.
6.
Skaņu miņa ēstu tautai,
Tautas dēliem, tautas meitām,
Paliek sirdī noglabāta.
Nu tie saprot birzes šalku,
Upes čalu, putnu dziesmas,
Visas lej tiem sirdī drosmi.
Liekas vēl: pats Vanemuine
Staigātu starp dziedātājiem,
Dziesmu liesmas kurinādams.
Vasarsvētki, ziedu svētki,
Dziesmu laiki, līksmes laiki -
Visi lauki gavilēja:
Tauta atkal kopā lasās,
Nāk no tāliem zemes galiem,
Nāk no vakariem un rītiem.
Viņu starpā Vanemuine,
Dziesmu liesmas kurinādams,
Staigā neredzamu gaitu.
Tūkstošiem tur dziedātāju
Aizkustinās tautas sirdis,
Tāli skanot tautas dziesmām. -
Dziesma dziesmu sveicināja,
Pāri robežām un tālēm
Ēstu tautas dziedātājus.
KĀ TAISĪTS DEBESS
(Sena ēstu teika)
Senis laikis pasauls visums,
Skaistais visums stājās būtē,
Radīts tika gudrā ziņā,
Tika zvaigznēm pāri kaisīts,
Tika pārausts padebešam.
*
Un es zināju, kā taisīts
Debess un kā mēness māja,
Un kā saules kunga mītne.
*
Pusdienā top mesti meti,
Ausmas namā austi audi,
Vēlāks audums saules mājā.
*
Tur ir viss tas zīda zilums,
Tur ir samta sūnu krāsa,
Tur ir raibi starots sārtums.
*
Tur ir zelta dzeltains mirdzums -
Visi austuvēs ir austi,
Visi minot gatavoti.
*
Lūk, tur auda skaistās drēbes,
Linu audus darināja,
Zemi kuriem izdaiļoja,
Debess malas izkrāsoja,
Mākoņpulkus apmargoja,
Pasaulsgalus noraiboja,
Lai tā rītā atmirdzētu,
Saules lēktā atvizētu!
*
Radīja tur visas zvaigznes,
Līdzi raibo varavīksnu,
Auda mēness zelta drānas,
Auda saules staru svārkus.
Senu senis gudrais tētis
Labi darbu darināja,
Skaistu cēla pasauls ēku -
- Tā mums vēsta ēstu teika.
SKAIDRA DZĪVĪBA
Visu dzīvē vienaldzīgu reiz tu rodi,
Gari vilktās dienas lēni apnicīgas, -
Visas dzīves saites raisīsies tev reizi.
Raisīsies, jā, raisīsies reiz visas, visas:
Tikai kādēļ vēl es neraisos no saules,
Vienaldzīgi nespēju tās lēktu skatīt?
Kādēļ skatu atraut nevaru no jūras?
Kas tik nevairāmi grūtsirdīga pati,
Kas tik apnicīgi vienmuļīga šalcot?
Kad es pārvarēšu reiz šīs beigu jūtas,
Kur no radniecīgiem skatiem nespēj šķirties,
Un kas skaujot cieši tver vēl trešo - dvēsli?
Tik šī trijotne vēl palikusi pāri,
Vienatne, kas spulgo trijās parādībās, -
Ij no parādībām jāraisās reiz vaļā!
Visam dzīvē vienaldzīgam reiz ir jātop,
Visām dzīves saitēm raisītām reiz jātop,
Dvēslei jāraisās no saules, jūras, sevis: -
Skaidra dzīvība, kas trīc tik laik' un telpā.
VĪRS UN SUNS
Vīrs iziet rītā baltās drēbēs,
Bet ceļā lietus viņu ķer,
Viņš piespiests uzģērbt citas drēbes.
Kad vīrs nu pārnāk, viņa suns
Vairs kungu nepazīst un rej.
Vīrs dusmojas, grib suni sist,
Bet kaimiņš viņam rāmi teic:
«Kam suni sist, tas vainīgs nau.
Tu būtu darījis tāpat.
Kad aizskrejot suns būtu balts
Un, mājās nākot, būtu melns,
Vai tad tu nebrīnētos arī?»
VAIRS NE
Šīs gurdās acis negrib vairāk raudāt,
Tik elsas krūtis rauj un kaklu žņaudz;
Jo ražot vairāk asru - kam to jaudāt? -
Jau sauss ir avots, izsmelts ir par daudz.
Bet, cerams, sausas acis redzēs vairāk,
Tās laika būtnei caururbsies jo kairāk.
Šī laika būtne - ko tur slēpt? - tik puvums;
Tas visu miekšē, bet es esmu ciets.
Žēl, žēl, ka zūd viss vecais dailes guvums?
No visa vaļā; gars nekur nau siets!
Vai nau vairs izžūstošā asru tvaika?
Nēl - Steidz tad; pielūko, ka ej pie laika!
Mīla top trula,
Naids top ass,
Sajūsma izkūp,
Laiks top mazs.
Tad lepna ir gaita,
Tad nicinošs skats,
Kad apziņa krūtīs,
Cik niecīgs ir pats.
ROŽAINA ATLIEKA
Bija debess bāli zila,
Zvaigzne rožu mākoņās, -
Pretim reta priežu sila
Galotnītēs tumšojās.
*
Vai to ainu aizmirsīšu
Vēla mūža lokumos? -
Tavu zvaigzni rozēm vīšu,
Naktī ņemšu sevim līdz.
NELĪDZA CĪŅA
Pieci zili mākonnaži
- Divi asi, treji truli -
Dūrās vakarsaules krūtīs,
Sārta asins krāso jūru.
*
Pieci zelta saules stari
- Divi spalgi, treji spulgi -
Pretī spīgo nikniem nažiem,
Debess augstē uzšaudamies.
*
Izbijies no augstes skatās
Mēness sašķobītu seju;
Tālā debeskaktā bikli
Zvaigznes mirkšķina ar acīm.
SĒKLIŅAS
D o m a u n d a r ī t ā j s
Katra doma
Reiz par darbu kļūst, -
Darītāju
Ij pret viņa gribu gūst.
l. 1. 1928.
G r a u d i ņ š p a t i e s ī b a s, k a l n s m e l u
«Ienaidnieka uzbrukumos
Allaž graudiņš patiesības!»
- Jā, - uz grauda patiesības
Uzkrauj trejus kalnus melu.
24. 8. 1928.
U g u n s u n k v ē p i
«Dūmu nau nekad bez uguns!»
- Jā, - no baltas, skaidras dzirkstes
Saceļ melnus kvēpu dūmus,
Pielaiž pilnu kaimiņsētu.
T a v a b a g ā t ī b a
Visu dzīvi atsvērt spēj viens mirklis!
Simtu jaunu domu dod viens mirklis -
Tūkstots mirkļu ir ik katrā dienā,
Vai tu jēdzi, cik tu bagāts esi?!
AUGŠĀ, PILSOŅI!
Vēlēšanu laikā
Augšā, jūs pilsoņi!
Atskan valsts saucieni:
«Sargat savas un tautas tiesības!»
Augšā, valsts darbinieki!
Augšā jūs sevišķi:
«Sargat savas, sargat valsts tiesības!»
Ik pa trim gadiem jūs sauc:
«Uzmanat: valsti tie jauc,
Tie, kas valsti skaita par savu!
Naudu no valsts tie ķer,
Savās kabatās ber,
Dzīvo kā meža brieži pa pļavu.»
Dzenat no pļavas tos nost!
Lai tie brēc: «Ak, mums posts!»
Korupcijai reiz padarīt galu!
Viņi grib purvā mūs vest,
Jums nu būs glābiņu nest,
Rādīt, kur ceļš uz laimīgu malu!
Tautai lai ir viss spēks!
Tautu likt jūgā ir grēks!
Ceļu uz nākotni rādīs jums strādnieks.
Kad tik viņš valdībā būs,
Tauta labklāji gūs:
Tauta pati sev valdnieks un gādnieks.
PĀRĀKAIS
Trīs zēni sanāk un lielās:
«Es par jums pārāks!» pirmais lielās:
«Es izmācījos par vienu dienu
Visu vienreizvienu!»
«Par dienu vienreizvienu, - tas nieks!
Bet,» saka otrs,«kad es saņemos,
Tad es iemācos
Par stundu divreiz divi - lūk, prieks!»
Trešs teic: «Ko lielāties? - Tie tik joki!
Jūs abi pret mani esat tik spoki! -
Kas to spēj tā kā es:
Uz rāvienu noķert trīs vardītes!?»
«Rādi šurp, parādi! »
Sauc vienā balsī sāncenši.
CĪŅAS DIENĀ
Proletāre, latvju strādniecība,
Stāvi nu tu savā sargu vietā!
Visās pusēs naidnieki tev uzbrūk,
Draud tev laupīt asnīm gūto brīvi,
Draud ar jaunu fašistisku jūgu -
Tu jau atceries vēl cara jūgu,
Tu to lauzi, devi latvjiem valsti:
Sargā gūto! Gūsti jaunu brīvi!
*
«Grūta cīņa, kaut ij miera cīņa:
Saindētiem ieročiem nāk naidnieks,
Šķiru cīņu vērš par zvēru cīņu.»
- Ko tur! Taisnība veic vēl ne tādus!
«Mugurā mums uzklūp pašu brāļi!»
- Saudzat brāļus cīņā, rīt taps biedri,
Iegūsat tos savai pārliecībai,
Katrā cīņā stiprāki jūs tapsat!
*
«Rupja vara grābj no vienas puses,
Bads no otras spiež par velti strādāt,
Peļņas mazāk top, bet dzīvot dārgāk,
Bagāts laupītu, bet nabags taupi!» -
Šodien saucat: stop! tiem nekrietnajiem,
Blēžiem, spekulantiem, koruptantiem!
Veiksim mēs, jo mūsu skaitlis miljons!
Darba tauta, darbā norūdītā,
Cīņās vingrināta, izmācīta:
Vecie - akmens, jaunie - tērauds, mazie - dzirkstis!
JAUNAIS PASTNIEKS
Tēvs ir vēstulīti rakstījis:
«Kur nu būs man pastiļoni?»
- «Es,» teic mazais Ansītis,
«Pastā aizskriešu ar joni!»
«Labi! Pasta kantori
Tu jau nu gan atrast vari,
Bet vai tu gan mācēsi
Nopirkt pasta marku arī?»
«Jā!» - «Tad marku nopērci,
Kastē iemet vēstuli!
Tik jau marku uzlikt piemini!
Uzlipini labi stipri!»
Ansīts ceļā devās ņipri;
Pastā marku nopirka,
Kastē vēstuli iemeta;
Tad atmin, ka tēvs piekodina,
Lai tikai stipri marku uzlipina.
Labi. Bet kur? - To piemirsa.
Tik Ansītis daudz nedomā:
Marku stipri lipina
Uz pastkastītes vāku
Un teic: «Lūk, kā es māku!»
Nu, bērni, pasakat,
Vai jūs darītu arī tāpat?
Un nezin, ko tēvs Ansītim teica,
Kad tas savu uzdevumu tā veica.
Bet Ansīts gan vēlāk teicis: «Ir grūt'
Par pastnieku būt.»
NERĀTNIS
Es tēti itin mīlu gan,
Viņš labas lietas nopērk man, -
Bet, kad es dažreiz neklausu,
Viņš krāmējas gar muguru.
Bet māmiņa, tā cita lieta;
Tai sirsniņa nekad nau cieta,
Un lai es padaru nez ko,
Tā pabar pirms, pēc apmīļo.
Es nezin', kā tas noticis,
Es šodien būšu nerātnis:
Kaut ko, kaut ko es izdarīšu,
Tā saplēst ko, tā nosviest tīšu.
Un tiešām saplīst dārgais trauks -
Nu bāriens būs vai cits kas jauks!?
Bet māmiņa, tā - raud! - Ko nu?
Kā žēl! - Nekad vairs nebūšu
Ne nerātnis, ne trakošu!
ATGĀDIŅA VĀRDS DARBA TAUTAI JAUNĀ GADĀ
Pirms desmitu gadiem vārds
Kā atgādiņš teikts,
Nu atkārtots priekš nākotnes,
Jo darbs vēl nau beigts.
Atgādiņa vārds
Lai sirdīs jums turas,
Kā svēlēs un kvēlēs zārds
Aiz desmitiem gadiem vēl kuras,
Sakat jauniem, kas nezin,
Sakat veciem, kas aizmirst: -
«Revolūcijas gūto sargāt!
Latvijas brīvi glābt!
Ne mūžam neatslābt!»
PĒC DESMIT GADIEM
Pirms desmit gadiem tas gan bija,
Es jautāju: «Vai Latvija jau brīva?»
Man toreiz katris priecīgs atsacīja:
«Jā, Latvija ir brīva, brīva, brīva!»
*
Es teicu: «Skaisti! Bet lai ir vēl spīva,
Jo tauta brīva nevar būt nskad par daudz!»
*
Un tagad ko es dzirdu? «Ir par daudz!
Par daudz jau brīva ir tā Latvija!
Un tagad viena tikai vajaga:
Ka brīvai kājai pinekļus lai mauc!
Ka brīvo kaklu sakas drusku žņaudz!»
«Bet, mazākais, ka brīves cīnītājus šmauc!»
Tā apkārt man cits sauc, cits jauc, cits kauc, -
Teic: brīvē sākuši mēs izlaisties,
Jo pārāk labi mums še klājoties.
Tās balsis man liekas kā zināmas,
Pirms desmit gadiem dzirdētas.
*
Es brīnos: vai mēs tiešām pārāk brīvi?
Vai tiešām vedam pārāk zaļu dzīvi?
Vai tiešām tauta ēd par daudz tās maizes?
Vai tiešām katram ir par maz jau raizes?
*
«Jā! jā! - jā! jā!» man pretī kliedz
Un sajūsmības diskantā tik spiedz:
«Mums šogad jubileja, gaviļgads!»
Tik kaut kur lejā dobji atskanēja: «bads!»
*
Kad mājup gāju,
Es klusi sevī nodomāju:
Ak, Latvija,
Ko brīve tevim atnesa? -
Kā savu dzīvi izveidot tu prati,
Kad dzīvi vadīt sāki pati?
Tu nebiji spīva, -
Bet manim galvā vēl atmiņa klaudz:
Nekad par daudz nau tauta brīva,
Nekad par daudz.
NOVĒLĒJUMI VALSTS DARBNIEKAM
Ne sevim dzimstam mēs, ne sevim augam,
Ne tēva, ij ne mātes acu raugam, -
Mēs visi sabiedrības aicināti,
Tās darbā jāpieliek ir visi prāti,
Bet darbinieki, kurus valsts liek darbā,
Tie jūgti pienākumā sūri skarbā.
Cik tauta sabiedrisko dzīvi vada,
Tik valsts un darbnieki tās gaitu vada,
Tad taisnība kā priekšzīme lai valda
Vispirmā kārtā tur pie zaļā galda;
Tad priekšnieki, kam rokās dota vara,
Kā paraugi lai pirmie darbu dara!
Sauc valsti mehānisku aparātu,
Bet katris rats tur apbalvots ar prātu;
Valsts darbnieks nau kā nedzīvs kloķis griežams,
Nē, tam viss pašam domājams un spriežams,
Un nevar to, kā grib, šurp turpu bīdīt,
Ne aklā paklausībā kungiem dīdīt.
Lai virzītu uz nākotni valsts dzīvi,
Der darbnieki, kas uzskatos ir brīvi!
Lai darbinieku spējas vien krīt svarā,
Lai nau tas nodots kāru kliķu varā!
Nu, vai mums valst' darbi rit gludā gaitā?
Teic nē! Tad izskaužat, kas darbu maitā!
MAKŠĶERNIEKI UN ZIVTIŅAS
Makšķere mugurā,
Tārpiņi kārbiņā -
Zēni uz strautiņu skrēja,
Makšķer-makšķer-makšķerēja:
Div' zivtiņas noķēra,
Citas strautā atstāja
Un stingri noteica:
«Peldat, bet nelecat laukā!
Citādi liksim jūs vārāmā traukā!
Un kā tad jums būs?»
MĪĻAI MĀMIŅAI
Tu mīļā, mīļā māmiņa,
Es mīlu tevi kā nevienu,
Tu esi manim dārgāka
Par saulīti un baltu dienu.
Tu vienmēr esi labiņa
Un žēlo mani katru brīdi:
Riet saule, aiziet dieniņa,
Bet tu aizvienam silti spīdi.
Pie tevis nāku nākdama,
Tai manim bēdas ir, vai prieki,
Tev pieder katra domiņa,
Vai svarīgs kas, vai kādi nieki.
Tu mīļā, mīļā māmiņa,
Par visu vairāk mīlu tevi -
Man balta dzīves taciņa:
Tu savu sirsniņu man devi.
BĒRNU LASĀMAIS STŪRĪTIS
Jā, māmiņ, zin', -- tur katrs sēd solā,
Gandrīz tik klusi un rātni kā skolā,
Bet nau gan tur tās stingrības,
Tā jūties kā mājās pie māmiņas.
Tik tur jau nu gan daudz ērtāk var justies, -
Še mājās tik šauri, tik nepakusties!
Tur visiem ir kur piemesties,
Ar grāmatām, kladēm var izplesties.
Un daudz tur bērnu, sēd katrs pie galda
Un priecīgs lasa, bet klusums valda;
Ņem, kādas tik tīk no tām grāmatām,
No nopietnām vai arī jocīgām.
Kad ienāk, tad kājas ir jānoslauka,
Tur netrūkst ij papīru atkritumtrauka;
Uz galda ir puķu pušķīši,
Pie sienām daudz gleznu redzēsi.
Tas mīļais bērnu lasāmais stūrīts,
Kā kanārīšu putniņu būrīts,
Kad palasījušies, bērniņi dzied,
Un visiem no prieka vaidziņi zied.
SAPNIS
Caur miglu vien kā sapnis tu man redzies,
Kā tāļa atmiņa, kas - te jau dzistu, -
Kā aizbūtības plīvurī tu sedzies.
*
Ar varu rauju to, - kā tas lai kristu,
Kas pats no sevis aužas ciešāk audā,
Lai varbūt jaunā pastarā reiz ristu?
*
Un vienmēr sirds vēl jūt šai dziļā snaudā,
Ka manim būtu tu kā toreiz tuvu
Un tevi turētu es siltā glaudā.
*
Vai sapnis bija tas, ka tevi guvu?
* * *
Ko vēlu, lai nes mums jaunais gads?
Lai krietnāks top katris pats.
PELE UN VĒRSIS
Še tas nebij, tas bij Ķīnā.
*
Lielam mandarīnam Čangam
Bija dzimumdienas svētki.
*
Mandarīna apakšnieki
Izzināja to, ka priekšnieks
Peles zvaigžņājā bij dzimis:
Lika izliet zelta peli
Visā lielumā - kā balvu.
*
Mandarīns bij ļoti priecīgs,
Pateicās par dārgo balvu,
Beigās laipni piezīmēja:
- «Jā, vai zināt, manai sievai
Drīz būs arī dzimumdiena,
Viņas zvaigžņājs - lielais vērsis.»
*
Apakšnieki sabaidījās.
1929
GRIPA UN DEGUNTIŅŠ
«Māmiņ, ak, kā es gribētu
Laukā iet!
Logs ir tik pārliek-pārlieku
Aizsalis ciet!
Saredzēt nevar nekā,
Kā bērni skrien jautrā pulciņā!»
Meitiņ, mīļā, tu nevari!
Ārsts tevim liegs.
Pirms savu gripu izguli,
Ārā liels sals un sniegs!
Zin', kuram deguntiņš sasala,
Tam nāk gripa vai šarlaks, vai masala.
«Nu, māmiņ, mīļo, es sargāšos,
Nenāks nekas!
Tik dikti silti es saģērbšos!
Cik tev būs patikas!
Bet uz pašu deguna spicīti
Es uzmaukšu lelles micīti!»
CENSONIS
Ko tu centies? Ko tu gribi?
«Naudu.»
Ko ar naudu sasniegt gribi?
«Baudu.»
Vai tā nezaudēsi darbam
jaudu?!
Vai tu nejūt' nākamības
draudu?!
«Es uz visiem brīdinumiem -
šķaudu!»
DEPUTĀTS REDAKTIERS
Priekš runāšanas deputāts,
Bet, lūk, tam rakstīt nesas prāts!
Viņš visur pret mums teic brīvu vārdu,
Un neērtī to stiept uz zārdu: -
Tam jāliedz būt par redaktieri,
Tad reizi būs mums mājās mieri!
Tad korupcija varēs plaukt,
Kad deputāts to nespēs jaukt.
Pag, redaktieris-deputāts,
Man tevi ierobežot prāts!
ASPAZIJAS 35 GADU DARBS
(Prologs svinībām Nacionālajā teātrī)
Bij laiks, ko tagad saprast jums ir grūti,
Pat ticēt grūti, ka tāds laiks reiz bijis: -
Gargaras dienas vilkās vienmuļīgi, -
Kā slieķes riebīgi un lēni velkas -
Bij debess viengabala pienainpelēks,
Ij ļaudis pienainpelēki, bez dvēsles.
Tad pēkšņi atmirdza kā sīciņš stariņš,
Caur prizmu lūzdams septinkrāsu vizmā!
Un ļaudis pārbrīnās - un pirmo reizi
Ceļ galvas augstāk, jauž kā svešu dairu
Un tomēr savu, it kā nākamību,
Kā aicienu un dailes solījumu.
Kur nācis dairs? Vai burvju parādība?
Jā, burve pavērusi lukturīti:
Tas bij, tik prologs, burve sūta tēlus,
Nāk vaidelotes skaistums: svešs tās cēlums.
Tad sūta jūsu pašu dienu tēlus,
Tie sadrebina jūs un rauj jūs tālēs!
Laiks nāk, jūs saviļņo uz jaunu dzīvi,
Lauž pušu šķēršļus, sagāž senos slogus:
Pār kauju pērkoņiem, straujcīņu liesmām
Spīd sedzot burves sudrabotais šķidrauts.
Tas skaistus dara cīniņus un baigus,
Un ļaudis briesmās skatās gaišām acīm.
Kad briesmas aug un veic, un pazūd cīņa,
Un klusos kaktiņos raud bāru bērni, -
Tiem burve maigi piesviež ziedu klēpi,
Par saules stūrīti vērš klusos kaktus -
Ak, burve pati še ir bāru bērnā,
Ar balvām nākusi še atrast mājas.
Še sevim atradusi mūža māju,
Kur viņas gaisa tēli mirdzējuši
Un ļaužu sirdīs viesušies un miesās.
Tie divas dzīves dzīvo, mirt vairs nevar
Un saista nemirstībā pašu burvi:
Un svētī tevi līdz ar tautas audzēm.
NOVĒLOJUSIES VASARA
Nu saki, mīļā māmiņa,
Ko vēl arvien ir tik salti?
Ko nenāk un nenāk vasara
Ar siltu vēsmas šalti?
Kur paliek tik ilgi pumpuri?
Ko raibās puķītes gaida?
Ne dzied' vēl mazie putniņi,
Ne pļavās tauriņi skraida.
Man sen jau pašuva kleitiņu -
To zilo ar zeltaino vītni. -
Mēs brauktu uz laukiem vai jūrmalu,
Uz bērnu vasaras mītni.
Tur es un mana kleitiņa
Par visām būtu visskaistākās,
Lai tad tur katra actiņa
Par mani priekā laistās.
«Nu, mīļo meitiņ, nebēdā!
Drīz silts būs, jūs skriesat pa āri,
Un katra būs skaistākā kleitiņā!»
- Bet es pār visām pāri!
SAULĪTES UZDEVUMS VASARAI
Saulīte - māmiņa,
Vasara - meitiņa,
Saule sūta meitiņu
Puķītes dēstīt.
«Zilas, zeltas, sarkanas
Kaķīšu pēdiņas,
Vizbulītes, gailenītes,
Zilajos zvaniņus.
Drīzi skolas bērniņus
Izlaidīs laukā,
Lai pēc melniem burtiņiem
Iet raibos ziediņos!
Sarkanas rozītes
Dēsti visvairāk,
Lai bāru vaidziņi
Top rožu sārti!»
KUNGS UN DIVI UBAGI
Vecu pasaku es lasu -
Mūsu dienām pamācību:
Briesmīgs kungs reiz bijis senāk,
Nežēlīgi spīdzinājis,
Ļaudis paguruši mokās, -
Vecais ubags iežēlojies.
Jūrā sala, salā akmens,
Zem tā akmens elles ala -
Elles alā vecais ubags
Kungu pabāzis zem akmens.
Kas vels akmeni no alas,
Atsvabinās briesmu kungu,
Tas būs nolādēts uz mūžiem,
Nodevēja vārda nesējs.
Bet to veco briesmu kungu
Sagrābs dzelžos jaunais ubags -
Metīs ellē piķa katlā,
Tur tas piķī smirdot sadegs.