RAINIS
RĪGAS RAGANA
VIENAS NAKTS SAPNIS
TRILOĢIJAS TREŠĀ DAĻA
TREŠAIS POSMS
I AINA
Rīgas pilsētas nams.
Blakus telpas.
Vienā malā uz postamenta melni aizsegts tēls.
D e d z e. C i e l a v i ņ a.
CIELAVIŅA
(Vezdama aiz rokas Dedzi.)
Dedze, mīļā! Debeškīgi
Tēlu meistars darinājis!
Tā kā dabā! Tā kā dzīvu!
Nāc nu! nāc nu - tādu daiļu!
(Pie tēla.)
Tādam Pēterim ir jābūt!
Tā kā liktens! - niknam caram.
Ja tas dzīvais cars nau šitāds,
Tad man jāteic - šis ir istais!
DEDZE
Nu, tad rādi, kāds šis ira,
Kam tu tādu slavu dziedi?
CIELAVIŅA
Ak, tik daiļš, ka es tepat jau -
Tūdaļ viņā iemīlējos!
DEDZE
(Smejas.)
CIELAVIŅA
Dedze, nesmejies! Kas zina,
Vai tu pati neiemīlies?
DEDZE
Atsedz nu jel vaļā vaigu!
CIELAVIŅA
Viņš kā mētelī būt' sedzies.
DEDZE
Lai tad mēteli viņš atsedz!
CIELAVIŅA
Jā, tas, kas šo darinājis,
Esot redzējs caru dzīvu;
Tādēļ tēls tik pareizs esot.
DEDZE
Labi, - tad ar tavu tēlu
Parunāsim kā ar dzīvu!
(Uz tēlu, jautri, nebēdīgi.)
Pēter, car! Ko slēpjat seju?
Drošāk! še tik divas kundzes
Vēlas ar jums iepazīties.
CIELAVIŅA
Viena, ko jūs bildinājāt,
Varbūt ņems jūs, ja tai tiksat.
(Atklāj tēlu.)
DEDZE
(Pārsteigta, atkāpjas soli, kā sabaidījusies.)
Ā! patiesi! - Tēls ir dabīgs!
Ko tik nikni manī skaties?
CIELAVIŅA
Tu jau nobaidījies drusku!
Itin kā vai sava liktens.
Man gan arī būtu bailes.
DEDZE
Labu dienu, cari Pēter!
Jūs jau mani nobaidījāt,
Niknā cara žēlastība! -
Jums par to ir jāplēš ūsas.
(Sadūšinādamās paņem tēlam aiz ūsām; smiedamās.)
CIELAVIŅA
Nenoplēs! - nau daudz to ūsu!
DEDZE
Cik viņš pai! ne vārda neteic -
Nu es viņu apglaudīšu!
CIELAVIŅA
(Uz tēlu.)
Dedze būs jau tevim laba,
Kad tik tu tai būtu labiņš.
DEDZE
Viņš jau nesaka ne vārda -
Deguntiņš ir jāparausta.
(Piepeši iesaucas un atbēg.)
Vai! viņš tā kā sakustējās!
CIELAVIŅA
Kurš tad ļaus - un nu vēl caris! -
Ka aiz deguna to vazā?
DEDZE
Bet cik mīksti viņa vaigi!
CIELAVIŅA
Ir jau darināts no drēbes.
DEDZE
Vai tik maigs būs tas no miesas?
CIELAVIŅA
(Smiedamās.)
Lūk, viņš galvu palocīja.
(Viņa sakutinājusi tēlu.)
DEDZE
Tu jau pati palocīji!
CIELAVIŅA
Saki tu, tad maigs būs allaž,
Dos tev kroni, dos tev laimi!
DEDZE
Vai tik vien dod zemes sapnis?
CIELAVIŅA
Zemes sapnis dod vēl mīlu!
- Es jau vienā iemīlējos,
Es jau devu viņam skūpstu -
Skūpsts pie mīlas esot vajdzīgs.
Viņš man jūrā dosies līdzi!
Zelta zivtiņas mēs būsim,
Kopā skriesim vizēdamas!
(Apskauj Dedzi.)
Dod tu caram arī skūpstu,
Tad tu gūsi zemes mīlu,
Gluži citādu kā jūras,
Zemes sapni izsapņosi!
DEDZE
Nu, tu lielais cari Pēter!
Dod tad šurpu savu vaigu,
Lai es tev no baltās jūras
Dodu dzelmes apsveicienu!
(Viņa ar rokām pieskaras tēlam, - tas nokrīt zemē, uzkrizdams viņai uz kājām.)
DEDZE
(Iesaucas.)
Vai man dieniņ! Ko tu dari? -
Pats tu manim virsū brūci!
Ņem ar vari, ko tev dotu.
- Guli nu pie manām kājām!
CIELAVIŅA
Negribēji gulēt rokās.
(Parādās kāds s u l a i n i s.)
SULAINIS
Kundze! atjājis cars Pēters!
(Aiziet.)
CIELAVIŅA
Vai man dieniņ! - Vai man dieniņ!
DEDZE
(Uz Cielaviņu.)
Nes to tēlu manās telpās!
CIELAVIŅA
Nesu, nesu - sedzu, sedzu.
(Priekškars.)
II AINA
R ī g a s l i e l ā s a p u l c e s i s t a b a.
Tā pati, kas agrāk.
Ļaudis jau gaida. Istabā ienāk D e d z e un r ā t e s k u n g i. Nostājas pie paaugstināta krēsla z v i e d r u s a r d z e ar savu v i r s n i e k u. Blakus Dedzes krēslam otrs - drusku zemāks - priekš cara - precnieka.
Pirmais skats
DEDZE
(Palikdama stāvot pie augstā krēsla.)
Mēs lūdzam šurpu caru Pēteri!
VECĀKAIS RĀTSKUNGS
(Uz rīkotājiem.)
Lai svinīgi ved šurpu lielo caru!
(Uz Dedzi.)
Tu, kundze, pati tronī sēdēsi. -
DEDZE
(Negriež uz viņu vērību.)
ĻAUDIS
(Gaidīdami sarunājas.)
- Kāds tad būs šis? - Stalts gan esot!
- Maz tam ļaužu līdzi nākot -
- Viņš jau steidzas. - Rūp šim kāzas -
- Būs nu pazemīgs kā lūdzējs -
- Balvas dāvās kā jau precnieks.
Otrais skats
Parādās g o d a s a r d z e un v i r s n i e k i; starp viņiem c a r s P ē t e r s.
CARS PĒTERS
(Uz sargiem un virsniekiem, kas grib to ievadīt istabā svinīgā kārtā.)
No ceļa nost! Ko stājaties man priekšā?
KĀDS VIRSNIEKS
Mēs goda sardze! - Tev par godu stāvam.
VAIRĀKI SARGI
Mums likts ir: svinīgi še tevi ievest.
CARS PĒTERS
(Atbīdīdams tos nost.)
Pats ieiet zināšu, - nau vajdzīgs jūsu!
(Uz rātskungiem, kuri stājas viņam svinīgi ceļā.)
Še esmu, rātskungi! - Kur daiļā kundze?
(Dedzi ieraudzīdams un apjukdams.)
Ā! tur tu esi! - Tiešām esi skaista!
Tik skaistu nebiju ne domās jutis!
VECĀKAIS RĀTSKUNGS
(Uz caru, pilns apjukuma un izmisuma par ceremonijas traucēšanu.)
Bet - kungs un car - es ļoti atvainojos:
Ar lielu godu gribam tevi saņemt -
Tu nejauj tevi sveikt, ne pats mūs apsveic!
CARS
(Viņam piegriezdamies.)
Jā, jūs te arī esat! - Sveiki, sveiki!
Bet netraucējat mani apsveikt kundzi.
ĻAUDIS
- Sveicam tevi, Cari Pēter!
- Sveicam tevi, miera līdzējs!
- Sveiks tu, princesītes precnieks!
- Lūk, cik steidzīgs līgavainis!
CARS
Nu, labi, labi! Sveiki, sveiki, visi!
Bet ko jūs tā par sevi atgādināt,
Kad svarīgs ir tik viens: še daiļā kundze!
(Pret Dedzi klanīdamies.)
Es pazemīgi tevi sveicu, skaistā!
DEDZE
(Pretī palocīdama galvu.)
Tad esi sveikts še Rīgā, lielais car!
Es apsveicinot sniedzu tevim roku.
PĒTERS
(Saņemdams viņas roku.)
Un es to paturu uz visiem laikiem!
DEDZE
(Gribēdama atraut viņam roku.)
Nē, nē! vēl pagaidīsi mazu brīdi!
Es kāpšu troni še, un tev tur vieta!
PĒTERS
Nē, es tev roku vaļā nelaidīšu,
Es iešu tevim līdzi sēsties troni.
DEDZE
Nē, - tronī vietas tiek man vienai pašai.
PĒTERS
Es tevi sēdināšu savā klēpī,
Kā pasauls karalieni izauklēšu,
Kā dimantrotu tev šo sirdi došu!
DEDZE
(Savu roku atsvabinādama no viņa rokas.)
Tev cieta roka ir, - to es jau jūtu:
Varbūt ij sirds tev cieta kā tas dimants?
Ej savā krēslā, tad mēs parunāsim!
PĒTERS
Es tronī palieku!
DEDZE
Tad eju es.
PĒTERS
Šis tronis piekrīt manim tik un tā, -
Es, tevi precot, ņemu to kā pūru.
DEDZE
Vēl mani precējis tu neesi.
RĀTSKUNGS
(Uztraukdamies, bet baidīdamies.)
Kungs, žēlīgs cars! - es ļoti atvainojos -
OTRS RĀTSKUNGS
(Tāpat.)
Jo pirms vēl nava likumīgā kārtā -
TREŠS RĀTSKUNGS
(Arī.)
Pirms mūsu priekšrocības atzītas -
ZVIEDRU VIRSNIEKS
(Piepeši iejaukdamies runā, noteikti un īsi uz Pēteri.)
Es lūdzu kungu tūdaļ kāpt no troņa,
Kurš piekrīt vienīgi šai augstai kundzei!
ĻAUDIS
(Uztraukti.)
- Skaties! skaties! - Nau pa jokam -
- Pārdrošs ir nu gan - tas Pēters -
- Kāds viņš varmāks būs, kad valdīs?
- Zviedri izglābs mūs no cara!
PĒTERS
(Tronī.)
Es palieku!
ZVIEDRU VIRSNIEKS
(Uz saviem kareivjiem.)
Ņemt šķēpus! Marš uz priekšu!
PĒTERS
(Pieceļas.)
Es varai padodos.
(Dusmīgi uz Dedzi.)
Teic savu vārdu!
DEDZE
Tu vairāk troņa kāro nekā manis.
PĒTERS
(Nokāpdams lejā, aši.)
Nē, nē! es tevis gribu, tikai tevis!
Kaut vara ņemt man troni līdz un tevi.
(Viņš grib apskaut Dedzi, bet sajūt piepeši pretvaru un atkāpjas.)
ZVIEDRU VIRSNIEKS
(Uz caru.)
Es lūdzu augsto kundzi neaizskart!
PĒTERS
Ha, ha! man ceļā stāsat? Pagaidat!
Drīz jutīsat!
DEDZE
Car, tu še precnieks esi,
Ne patvaldnieks!
PĒTERS
Tik tevi klausu, kundze, -
Tik saki «jā» - un viss būs tavās rokās.
DEDZE
Tu savāds precnieks! pirmo reiz še redzēts
Un gribi jā-vārdu uz acumirkli.
Es lūdzu aprunāties manās telpās,
Vai kopā saskaņu mēs atradīsim.
(Viņa aiziet līdz ar caru Pēteri.)
Trešais skats
ĻAUDIS
(Paliek, uztraukti, bet klusu sarunājoties.)
- Vai nau bailes? - Tāds tas precnieks!
- Varens kungs! - Bet brašie zviedri!
- Nabadzīte princesīte!
- Gan tā galā tiks ar tādiem!
(Steidzīgi ieskrien k ā d s s a r g s.)
SARGS
(Piesteigdamies pie vecākā rātskunga.)
Vai! augstais rātskungs, krievu pulks pie vārtiem!
RĀTSKUNGS
Vai liels?
SARGS
Vēl ne! - Bet, saka, nākot citi!
RĀTSKUNGS
Būs cara pavadoņi, - cars jau steidzies
- Būt pirmais še, tie atnāk tikai tagad.
ĻAUDIS
(Klusās balsīs.)
Vai! vai! - diezin kas tas? - diezin, diezin!
(Priekškars.)
III AINA
R ī g a s p i l s ē t a s n a m ā. D e d z e s t e l p a s.
Pirmais skats
D e d z e un C i e l a v i ņ a ieved c a r u P ē t e r i.
DEDZE
Nāc tik un nebaidies:
Neviens rātskungs še neieies
Ar savu svinību, -
Še es tik ar māsiņu.
CARS PĒTERS
Še labi, - bet kādēļ tu atvedi?
Kam velti laiku tērēji?
DEDZE
Vai velti laiku tērēju,
Kad pazīt vienam otru es iegribu?
CARS PĒTERS
Es redzu tevi, tu patīci man, -
Ar to ir gan!
DEDZE
Tev, bet ne man.
Tu man esi vēl svešs,
Drūms un tumšs kā jūraugu mežs;
Vai tevī kāds saulains stars?
Vai esi tik cars?
CARS PĒTERS
Tu mani redzēt varēji
Jau daudz agrāki -
DEDZE
(Viņu pārtraukdama.)
Es zinu: sūtnim bij glezniņa -
Gan tevis paša līdzdota -
CIELAVIŅA
(Klusi.)
Īsta vīra gudrība!
DEDZE
Tagad nu še tas tēls,
Kas Cielaviņai likās tik skaists un cēls.
CARS PĒTERS
Un tev?
DEDZE
Tavu vaigu, lūk, pazīstu
Agrāk nekā tu manēju.
CARS PĒTERS
Ko gribi tad vēl?
Ko kavējies vēl?
DEDZE
(Sapņaini.)
Še manas zemes telpās tu esi -
Teic, kādu zemes dvesmu tu nesi?
Manu zemes sapni kā daiļosi?
Kādā augstē to pacelsi?
Tik augsti, cik dzija ir jūras dzelme?
Tā sildīsi sirdi kā saules svelme?
Es dziļā jūras velgmē salstu,
Labāk es zemes sausmē kalstu -
Vai spēji tu sirdi sildīt?
Jūras un zemes laimēm pildīt?
CARS PĒTERS
Tu burve, - es zinu jau!
Tomēr man bailes nau.
DEDZE
Ne tā, ne tā, car Pēteri!
Ak, jel saproti!
CARS PĒTERS
Es saprotu labi: tu vari burt,
Ij sirdī uguni kurt!
DEDZE
Ij sirdī?
CARS PĒTERS
Jā, un tas tirdī!
Es tevi gribu tvert!
Tevi visu ar skūpstu dzert!
DEDZE
Ar skūpstu!
CARS PĒTERS
Ar burvja spēku tu mani velc,
Dvēsele kā stiepta dzīsla smeldz.
DEDZE
(Tuvojas aizsegtam tēlam un paceļ, uz to rokas. Klusi.)
- Ar skūpstu! -
PĒTERS
(Uztraucies, aizdomīgi.)
Ko rokas uz tēlu pacēli?
Tev burves untumi.
Tu Rīgu man atrāvi! -
Teic: kas tas tāds tēls?
DEDZE
(Smīnēdama.)
Es nezinu: ledus vai liesmu dēls?
PĒTERS
Ko tu tā smej?
DEDZE
Nu, tad tuvāki ej!
CIELAVIŅA
(Smīnēdama.)
Es segu noņēmu!
Vai tu šo pazītu?
CARS PĒTERS
(Pārsteigts un glaimots, bet reizē pārbiedēts.)
Ā! - Es pats!
(Tad piepeši dusmās.)
Tas ir burvības skats!
Ragana! ragana!
Pret mani top laista burvība,
Mani tu gribi gūt!
Tavam vergam man būt! -
CIELAVIŅA
(Klusi.)
Ak, cara gudrība!
PĒTERS
(Smejas nikni.)
Bet ragana tomēr taps noveikta!
Pret viltību viltība!
DEDZE
Ak, niknais un varenais cars!
Cik maziskas bailības pilns tavs gars!
Tu meitenes sabijies!
Skaistums un mīļums tev burvība izlicies!
Skaistuli tu par raganu teic,
Kad viņas burvīgums tevi veic!
PĒTERS
Mani mulsini, vil un krāp;
Tavs skaistums kā reibums galvā kāp.
(Atkāpjas.)
DEDZE
Tu baidies, ka te tava ģimetne:
To ilgās sev darīja meitene -
Tavai galvai es gribēju skūpstu dot,
Ar jūras sveicienu tevi apsveicot - -
Bet galva man virsū krita,
Tā Jauna zīme man šķita -
Mans zemes sapnis, kas tikko dzima,
Jau grima.
CIELAVIŅA
(Apsedz Pētera tēlu un klusi aiziet.)
Otrais skats
PĒTERS
(Pārvērties, jūtām vaļu jaudams.)
Ak, nelga! es nelga!
Tu likies man tā jūras selga,
Kurā liktenis
Man nāvi nolēmis -
Es šķitu: tu mani vīli,
Bet tu mīli! (Viņš nometas ceļos.)
Vēli, lai kājas tev skauju!
Sevi pārvērst tev ļauju!
(Viņš izpleš rokas, bet nepieskaras viņai.)
Kā bailēs no burves citukārt,
Tā baidos nu tevi aiz bijības skārt.
DEDZE
(Saņem viņa galvu un noliek uz savu klēpi. Sapņaini.)
Šo galvu es lieku uz savu klēpi -
Galva, kādus man likteņus slēpi?
Tēlu man skūpstīt nebij lemts -
Dzīvais nu manās rokās ņemts.
Mans dzīves sapnis, ko tu vēl sniegsi?
Vai laimes mirkli saistīt liegsi?
PĒTERS
(Strauji pieceļas un apskauj Dedzi.)
Ak, ragana!
Kāda tu savāda skaistuma!
Manas rokas nu tevi tura -
Lai nu tavas lūpas vēl bura:
Ar skūpstiem gribu tās slēgt -
Vai tu vari nu bēgt?
(Viņš skūpsta viņu.)
DEDZE
(Uztraukdamās un pieceldamās, tad atkal atslīkdama aizmirstnē.)
Kur bēgt?
PĒTERS
(Uzvaras sajūtā.)
Tu, nezemes burve, nezini
Ne zemes laimi, ne likteni!
Zemes laime ir bauda un vara;
Niknais spēks lielos darbus dara;
Ēst un dzert, dzert un ēst:
Visas zemes alkas, slāpes dzēst!
Tikt stipram un visu pasauli gūt,
Liktens mērķu piepildītājam būt!
Viss rīks manā rokā, ij vara, ij viltus, -
Kas pretī stās man - samalt kā miltus!
- Rīgu vēl šonakt gribu ņemt -
Liktenim vajga man to lemt!
DEDZE
(Atmozdamās, bet vēl sapnim ļaudamās.)
Viss tikai rīks - es arī?
PĒTERS
Tu un es arī!
DEDZE
Un kas tu pats?
PĒTERS
Tikai liktens ritumā rats.
DEDZE
Zemes sapni cik briesmīgi!
Vai tiešām jau likteni?
Vai mūžīgi?
- Un kur ir mīla?
PĒTERS
Viens mirklis, kas vīla.
DEDZE
Ak, nau tā tiesa, nau tiesa!
To neteic ne gars, ne miesa.
Tas, ko tu steidzi tā tvert un gūt,
Tev no rokām zūd, -
To, ko tu nemīli,
Nekad tu uz mūžu negūsi.
Es jaunu sapni gribu vēstīt,
Mīlu ij zemes sirdīs dēstīt -
(Viņa aizmirstas sapnī un aizmieg.)
PĒTERS
(Skauj viņu ciešāk; klusi.)
Skūpstu un guli, tu mana! -
Un Rīga mana!
Trešais skats
C i e l a v i ņ a ieskrien bailēs.
CIELAVIŅA
(Sauc skaļi.)
Dedze, Dedze! - Krievi nodod!
Krievi taisās kāpt pār vajņiem!
(Klusi.)
- Ak, tu guli, nelaimīgā,
Paša nodevēja rokās!
(Cielaviņa stāv, rokas lauzīdama.)
Ceturtais skats
Ļaudis spiežas pa durvīm iekšā.
ĻAUDIS
- Princesīte, princesīte!
- Ak, tā guļ vēl cara rokās -
- Jāmodina! - jāmodina!
(Apstājušās ap Dedzi, sievas grib to modināt.)
CIELAVIŅA
(Klusi.)
Nemodini laimes bērnu!
Viņa sapņo zemes sapni.
ĻAUDIS
- Ak, kad modīsies! Tās briesmas!
- Nabadzīte! Princesīte!
(Sanāk vēl vairāk ļaužu; atnāk rātskungi; visi uztraukti un vēl vairāk uztraucas no skata.)
PIRMAIS RĀTSKUNGS
Kur ir tā kundze?
OTRAIS RĀTSKUNGS
Kur tā Rīgas kundze?
TREŠAIS RĀTSKUNGS
Kur ir tā nāra, kas mūs teicās glābt?
KĀDA BALSS
Klus! Klusāk! Viņa guļ!
PIRMAIS RĀTSKUNGS
Ko? viņa guļ?
OTRAIS RĀTSKUNGS
Tā mūsu paglābēja guļ, kad briesmas!
TREŠAIS RĀTSKUNGS
(Uz vecāko rātskungu, kurš pienāk klāt.)
Še, augstais rātskungs, kundze guļ, kad jāglābj!
OTRAIS RĀTSKUNGS
(Ironiski uz ļaudīm.)
Jūs, ļaudis, klusu! Kundze grib vēl gulēt,
Kas viņai daļas ir gar jūsu briesmām?
VECĀKAIS RĀTSKUNGS
Un te cars Pēters - viņa rokās kundze!
RĀTSKUNGI un VIŅU PAVADOŅI
- Cars nodod mūs! - Un viņa cara rokās!
- Mēs esam nodoti! - Nost nodevējus!
- Tos abus divus saplēst gabalos!
- Ij caru, ij to viltus jūras meitu!
(Troksnis ticis lielāks.)
CIELAVIŅA
(Modina Dedzi.)
Celies, mīļā māsiņ, celies!
Kaut jel nebūt' gulējusi!
DEDZE
(Mostas, vēl sapņu varā.)
Ak, sapni, sapni, - vai tu bēdz?
Stēdz vēl mani, slēdz!
(Uzceldamās.)
Mans zemes sapnis, kur tu esi?
(Pēteri ievērodama.)
Ak, tu vēl mani rokās nesi!
(Uz ļaudīm.)
Ko ļaudis apkārt? Ko trauc?
Ko mani sauc?
(Atvilkdamās no Pētera rokām un nostādamās laužu priekšā, bet vēl atmiņās; klusi.)
Ak, sapnis gaist, -
Ikdiena atkal kaist -
Viens laimes mirklis tik bija:
Sapnis kā ūdens caur pirkstiem lija -
Viens mirklis visu zemes dzīvi sver -
Tver! tver! tver!
ĻAUDIS
(Saniknoti par viņas ilgo neatbildēšanu.)
- Nodevēja! nodevēja!
- Caram Rīgu pārdevusi!
- Mīļākā guļ cara rokās!
- Rauj to laukā! - Nost tos abus!
(Grasās uzbrukt Dedzei.)
PĒTERS
(Nicīgi.)
- Nost no viņas! Ko jūs gribat?
Meita mana! Rīga mana!
Mani pulki paņem Rīgu,
Tā kā es šo nāru ņemu.
(Viņš grib apskaut Dedzi.)
DEDZE
(Piepeši izraujas no viņa rokām.)
Ko tu runā? - Kas noticis?
CIELAVIŅA
Cars Pēters Rīgu nodevis!
Savus pulkus pie vaļņiem atvedis!
KĀDA BALSS
Jau vaļņus pārkāpis!
DEDZE
(Uzliesmodama, uz Pēteri.)
Nodevējs! Tu mani krāpi!
PĒTERS
(Ņirdzīgi.)
Bet tu pēc manis slāpi!
DEDZE
Tu teicies Rīgā neienākt!
PĒTERS
(Smejas.)
Es gribu tik to kāzu pūru vākt.
DEDZE
(Strauji.)
Viltnieks!
PĒTERS
Tik gudrāks par tevi biju:
Ne tu mani - es tevi piemānīju!
Ar solīto precību un ar mīlu,
Ar carienes kroni es tevi vīlu, -
Nu mana Rīga un rātskungi
Un tevi ņemu par verdzeni.
VECĀKAIS RĀTSKUNGS
Mēs tevi, kungs, par caru atzīstam, -
Tik savas priekšrocības izprasām.
PĒTERS
Tās es jums dodu visžēlīgi, -
Sveicat savu kungu, rātskungi!
RĀTSKUNGI
(Klanās cara priekšā, arī daļa ļ a u ž u tiem seko.)
DEDZE
(Sauc skaļi zviedru kareivjiem, kuri pulcējušies pie durvīm.)
Hei! šurpu, zviedru kareivji!
ĻAUDIS
- Tie jau kundzes miesas sargi -
- Allaž atrodas tai tuvu -
- Kad ir briesmas, tikai pasauc -
- Celies! - Neklanaties caram!
Piektais skats
Istabā ienāk z v i e d r u k a r e i v j i.
DEDZE
(Uz viņiem, rādīdama uz rātskungiem.)
Šos rātskungus un caru apcietināt!
Tie caru atzina par Rīgas kungu;
Cars, pretī mieram, Rīgas mūriem uzbrūk.
CARS PĒTERS
(Uz Dedzi.)
Tas nepalīdzēs tev, ka mani gūsti, -
Tad niknāk mani pulki Rīgu postīs.
ZVIEDRU VIRSNIEKS
(Uz Dedzi.)
Lai cars dod rakstu: Krieviem atkāpties!
Jo citād' nošausim mēs caru pašu.
CARS PĒTERS
(Ņirdzīgi.)
Ha! agrāk Rīgu ieņems, nošaus jūs!
KĀDS KAREIVIS
Še ļaudis noguruši, neatstāvēs.
VIRSNIEKS
Tad nau vairs citas izejas: kā caru,
Kas nodod Rīgu, aizskar kundzi - nošaut!
DEDZE
Vēl cita izeja. - Tu gudrais cars,
Pats atzīsti, ka nodevi, tik gribot
Par mani gudrāks būt un mani veikt:
Es nenoveikta tevim padevos,
Bet pašu cēlāko no zemes sapņiem -
Tu mīlu nodevi -
Bij viltus ij tavs tēls, tas būs tavs liktens.
(Uz ļaudīm un zviedriem.)
Kad krievu pulki redzēs cara rakstu,
Tie var ij neticēt, - bet, kad tie redzēs
Uz pīķa durtu asiņainu galvu
Un pazīs, ka tas cars: - tie bēgs no briesmām!
PĒTERS
(Uztraucas, metas Dedzei virsū.)
Tu, nezvērs sieva, gribi mani nokaut!
Es tevi nožņaugšu!
ZVIEDRU VIRSNIEKS
Nost, nodevējs!
(Atbīda Pēteri nost no Dedzes.)
DEDZE
Te glābējs man, kas mani nenodos.
CARS PĒTERS
(Uz zviedru virsnieku.)
Tu nekrists, mīli to!
DEDZE
(Lepni.)
Es esmu pati.
CARS PĒTERS
Tev neveikt! - Sieviete, tu nespēj nokaut!
Te ceļos tevi lūdz!
(Viņš nometas ceļos.)
DEDZE
Nu, otrreiz lūdzi!
Bet celies, lielais cars, tev neder liekties:
Es nokaut negribu, tik tu to gribi.
ĻAUDIS
- Ko tā domā? - Ko tā darīs?
- Viņa cēla - Viņa skaista -
- Es nekā te nesaprotu -
- Viņa allaž atrod ceļu -
DEDZE
(Uz Pēteri.)
Tavs tēls ir līdzīgs tev kā brālis brālim.
(Viņa atklāj apsegto Pētera tēlu.)
ĻAUDIS
- Vai tu redzi! - Otris Pēters!
- Tas tik līdzīgs ir kā izspļauts!
- Nebij redzēts - nebij dzirdēts -
- Redz, tad to tā izdomāja!
DEDZE
(Uz kareivjiem.)
Šo tēla galvu uzdurat uz šķēpu!
No pulvertorņa parādat to krieviem!
ĻAUDIS
- Skaisti, skaisti! - Debešķīgi!
- Ak tu gudrā sievas galva!
- Kas to būtu iedomājis?
- Pēters gudrībā ir pieveikts!
CARS PĒTERS
(Pārsteigts un sajūsmināts uz Dedzi.)
Tu esi debesu, ne zemes burve!
Tev dziļāks prāts kā pati jūras dzelme!
Es tagad bijā tevis priekšā lokos -
(Viņš nometas ceļos.)
Es tagad mīlu tevi briesmu dvēslē.
DEDZE
(Klusi apglauda viņa galvu.)
CARS PĒTERS
Bet ak! - es nezinu, kas būs? - Kas būs?
Kur paliks patvaldnieks, kas ir tik v i e n s?
DEDZE
(Klusi.)
Vai mīla visu neved saskaņā?
ĻAUDIS
- Prom uz pulvertorni ejam! - ejam!
- Nu tik redzēsim, kas notiks!
IV AINA
R ī g a s p u l v e r t o r ņ a b a s t i o n s.
Apcietinājumi un lielgabali. - Lejā redzas Rīgas vaļņi, krievu nometne, laukums un
Daugava tālumā.
Krievu kara pulki pie pašiem Rīgas vaļņiem un cenšas tiem pārkāpt.
Pirmais skats
R ī g a s un z v i e d r u k a r e i v j i nolūkojas uz uzbrucējiem krieviem.
ZVIEDRU KAREIVIS
Pie pašiem mūriem ir jau krievu pulki;
Tie vārtus uzlauzt nāk, bet tur ir zviedri,
Gan vārtus atsargās. - Tik, Rīgas kungi,
Kas būs ar vaļņiem, kuri jūsu sardzē?
RĪGAS RĀTS KAREIVIS
Ak, tik un tā jau Rīgu nevar turēt.
Ar viltu un ar burvību tik stāvam.
Cik ilgi? Beigts ir beigts. Lai nāk tad cars!
Viņš apstiprina mūsu priekšrocības,
Ar to mums pietiek!
ZVIEDRU KAREIVIS
Kad tik sunim kauls!
RĪGAS RĀTS KAREIVIS
(Uztraucas.)
Ko? - Kas tad ir šie suņi?!
ZVIEDRU KAREIVIS
Mēs jau ne.
RĪGAS RĀTS KAREIVIS
Jums labāk pesteļi un raganas!
Tā baurus musina, - to labāk zārdā!
Tad būtu visiem miers!
ZVIEDRU KAREIVIS
Vai tu to degsi?
Kad pirkstus nesadedzin' jums tie bauri!
Jūs padzīs reiz, jo tiem jau Rīga pieder,
Tie Rīgu cēluši un cels vēl tālāk.
RĪGAS RĀTS KAREIVIS
Nē! Rīga gatava - nost bauru rokas!
Otrais skats
Parādās D e d z e ar p a v a d o ņ i e m, r ā t s k u n g i, k a r e i v j i, ļ a u d i s.
ZVIEDRU VIRSNIEKS
(Uz Dedzi.)
Lūk, kundze, krievi sāk jau kāpt pār mūriem,
Ij te vairs droši nau, - šurp nenākat!
DEDZE
Es tādēļ nāku, lai še būtu droši!
ZVIEDRU VIRSNIEKS
Ā! Kas ir noticis? Vai beigts ir cars?
DEDZE
Pūst fanfaru! Vērst krievu uzmanību!
ZVIEDRU BALSIS
- Ā! uzvara! - ā, uzvara! - Cars beigts!
KAREIVJU BALSIS
- Cars beigts! - Cars beigts! - Vai dzirdat?!
- Patiešām! - Kā tas noticis?
- Tur viņa galvu šķēpā nes!
- Un Lāčplēsis to tura!
Trešais skats
Kareivis Lāčplēša tērpā ienes uz šķēpa uzdurtu Pētera tēla galvu.
ĻAUDIS
(Sakustas.)
Dodat ceļu! dodat ceļu!
Jūs tur visi stāvat klusu!
ZVIEDRU VIRSNIEKS
(Uz taurētājiem.)
Pūst fanfaru!
(Uz Dedzi.)
Jau troksnis drusku aprimst, augstā kundze,
Mēs tagad rādīsim tiem cara galvu.
DEDZE
Lai tagad izkar baltu karogu!
VIRSNIEKS
Kā? - Mēs jau uzvaram, ne padodamies!
DEDZE
Nu, klausat vien!
VIRSNIEKS
Kā krievi priekā rēc!
DEDZE
Nu rādat krieviem viņu cara galvu!
ZVIEDRU KAREIVIS
(Pār valni pāri sauc lejā uz krieviem.)
Lūk, jūsu cars ir beigts, kas cēla karu!
Nu miers un baltais karogs! Ejat mājās!
KRIEVU KAREIVJU BALSIS LEJĀ
- Vai! vai! - Tā cara galva! - Cars ir beigts!
- Vai! bēgam! bēgam!
- Varbūt tas nava cars?
- Kas cara galvu nes?
- Tas Lāčplēsis!
- Tas pats, kas izbiedēja mūs jau vakar!
- Nē, tā nau cara galva!
ZVIEDRU VIRSNIEKS
(Sauc lejā.)
Kad neticat, ka jūsu cars ir beigts,
Tad sūtat vīrus šurp, kas viņu pazīst!
KRIEVU BALSIS
(No lejas.)
- Ak, bēgsim! bēgsim tikai!
- Kaut nebūt' atgriezušies šurp no Cēsīm!
- Kaut vakar bēgot būtu aizbēguši!
- Kurš lūkot ies tai Rīgas alā?
Ceturtais skats
Torņa augšā ienāk divi k r i e v u k a r e i v j i; viņi bailīgi lūkojas apkārt un ierauga tēla galvu, kura tiek viņiem turēta pretī.
KRIEVU KAREIVIS
Vai! vai! - Tas cara tētiņš!
OTRS KAREIVIS
Tas cars! tas cars! - Vai dieniņ?
(Abi nokrīt ceļos.)
PIRMAIS
Jūs dosat mums to apbedīt?
ZVIEDRU VIRSNIEKS
Mēs dosim, dosim! - Nesat nu tik vēsti!
(Krievi aiziet.)
Piektais skats
T i e p a š i, bez krieviem.
ZVIEDRU VIRSNIEKS
Jūs stāvat klusu, visi! Klausaties!
KRIEVU BALSIS
(No lejas.)
- Vai man! Vai man! Cara tētiņ!
- Tā ir tiešām cara galva!
- Vai man! vai man, cars ir miris!
- Kas mūs vadīs? - Bēgam, bēgam!
Torņa augšā iebrūk gūstītais c a r s P ē t e r s; viņam seko v i ņ a s a r g i, kuri to attura no vaiga malas.
PĒTERS
(Sauc uz leju no tālienes.)
Ko jūs bēgat? Māņi! māņi!
Es cars Pēters! dzīvs es esmu!
KRIEVU BALSIS
(No lejas.)
- Bēgat! bēgat! - Kas par balsi?
- Cara balss, vai? - Māņi! māņi!
- Virsnieks māna, lai mēs stāvam!
- Dzīvs cars Pēters! - Tad viņš nāktu.
- Bēgat, bēgat! - Ko vēl gaidat!
PĒTERS
(Lielās dusmās.)
Nenoturēt, nenoturēt! Velns tos rāvis!
Es jūs visus, bēgļus, pakārt likšu! -
- Ak, man žēl to manu krievu pulku bēgļu!
(Pret Dedzi.)
Sātans! - nolādētā burve, tu to dari!
Es to neizturu! Nebūs burvei veikt!
Lai tu nez cik gudra. Mirsti, burve!
Še priekš tevis sudrablode!
Es tas patvaldnieks! Man blakus nau neviena!
(Viņš izrauj ieroci un šauj uz Dedzi.)
DEDZE
(Iesaucas.)
Vai! vai, tu mani mīlēji!
ZVIEDRU VIRSNIEKS
(Metas Pēterim virsū.)
Tu viltnieks, slepkava! To turat cieti!
ĻAUDIS
(Lielā uztraukumā brūk Pēterim virsū.)
- Neģēls! nezvērs! - Viltus šāvējs!
- Nošaut šo! - Tepat uz vietas!
- Nevar caru šaut bez tiesas!
- Kā tad viņš var? - Miers būs Rīgai -
- Klusu, ļaudis! neskārt viņu!
(Citi, piegriezdamies Dedzei.)
- Princesīte, princesīte!
- Brīnums glāba princesīti!
- Vai gan garām gāja lode?
- Nē jel: viņa uzķer lodes!
CARS PĒTERS
(Stāv drūms un pārsteigts.)
Te atkal burves spēks! - Kā burvi mīlēt?
DEDZE
Ak, lielais, gudrais car! Cik maz tu gudris!
- Kāds nodevējs tev devis sudrablodi, -
Dažs zin, ka burvjus šauj ar sudrablodēm -
Bet tev bij zināms: es no citas ģints -
Es nācu sapņot tikai ļaužu dzīvi;
Nau lemts man mirt no citas būtnes gribas,
Man pašai lodi liet, kas mani ķers.
Tas nodevējs ir tevi apmānījis.
PĒTERS
Tu atkal esi mani uzveikusi,
Bet plaisa mūsu starpā tikai plešas.
DEDZE
Es redzu, ak!
ĻAUDIS
- Cara kaunu mazgās asins!
- Jākrīt caram nodevējam!
- Tikai tiesāt! - Tikai tiesāt!
- Nu, tad tiesāsim to tūdaļ!
CITA GRUPA
- Tiesnesis lai zviedru virsnieks!
- Piesēdētāji: viens rātskungs!
- Otris būs no pašas tautas!
VĒL CITA ĻAUŽU GRUPA
- Kamēr tiesa spriedīs sodu,
- Algosim to, kas mūs glāba!
- Mūsu mīļo princesīti!
- Princesei krīt Rīgas kronis!
- To še pulvertornī glabā!
- Nest to šurp un tūdaļ kronēt!
TIESAS PRIEKŠSĒDĒTĀJS NO TAUTAS
Mēs: tiesnesis un piesēdētāji,
Mēs, apsvēruši lietas apstākļus,
Še lemjam: Pēters cars ar nāvi sodāms;
Tā pati lode tam, kas viņu šāvis:
Šis lēmums galīgs un nau pārsūdzams,
Un Rīgas tautai ir tas apstiprināms!
ĻAUDIS
- Tā ir lieta! - Apstiprinām!
- Lūk, tur tiek jau atnests kronis!
- Rātskungs! dod to princesītei!
Sestais skats
Tiek ienests uz sarkana samta spilvena zelta kronis; n e s ē j s un p a v a d o ņ i.
RĀTSKUNGS
(Paņem no nesēja kroni un griežas pie Dedzes.)
Es, augstā kundze, pasniedzu jums kroni,
Ko Rīgas tauta pavēl nodot jums.
DEDZE
No Rīgas tautas saņemu šo kroni,
Nu runāju es Rīgas tautas vārdā.
(Viņa uzliek sev kroni galvā.)
Mans pirmais darbs būs: žēlot noziedzniekus!
ĻAUDIS
- Vai man! Dzirdat! - Nesaprotu!
- Nāvi, nāvi! nevis žēlot!
DEDZE
Car Pēter, dāvāju tev dzīvību!
Tu paliec gūstā, kamēr miers būs slēgts.
Es rītu tautai mieru paziņošu.
CARS PĒTERS
Tu dod tam dzīvību, kas tev to ņēma -
Tu domā, mīla lielo plaisu slēps; -
Man krūtis mīla plēš un plosa naids.
DEDZE
(Nogurusi.)
Es domāju slēgt dzīves sapņa loku, -
Tas ļaužu dzīves sapnis pārāk briesmīgs:
Visaugstākais ir mīla, un, kas mīl,
Tas nokauj to, ko mīl. Es nespēju.
Es visu guvu, visu izpildīju,
Es visu izjutu, - es varu iet -
ĻAUDIS
- Kur tu iesi? - Ko tā saka?
- Nāvi prasām nodevējam!
- Kamēr cars ir dzīvs, nau miera!
- Nositīsim paši caru!
DEDZE
Lai caru aizved stiprā apsardzībā!
(Caru aizved.)
Septītais skats
ĻAUDIS
- Važās vajga caru iekalt!
- Nē, to nedrīkst! - Nē, to nedrīkst!
- Kad tik gūstīts! - Nu būs miers!
(Ļ a u d i s draudoši un trokšņaini seko Pētera aizvešanai.)
KĀDS RĀTSKUNGS
Jūs, ļaudis, rimstat!
Rimstat! Ko jūs darāt?!
DEDZE
Es rītu tautai mieru sludināšu.
(Aiziet līdz ar pavadoņiem.)
ĻAUDIS
(Nemierīgi, uztraukti.)
- Kas par mieru būs ar caru?
- Atkal viņš mūs vils un uzbruks -
- Nāvi caram! nāvi caram!
Astotais skats
Vairāki k a r e i v j i un ļ a u d i s ieskrien un sauc uztraukti.
ĻAUDIS
- Ļaudis! tauta! - Viltus! Viltus!
- Pēters cars ir vaļā palaists!
- Cars ir bēdzis! - Visi krāpj mūs!
- Pati princese mūs māna!
- Nāvi, nāvi nodevējiem!
- Ejam turpu! - Visi turpu!
(Priekškars.)