RAINIS
RĪGAS RAGANA
VIENAS NAKTS SAPNIS
TRILOĢIJAS TREŠĀ DAĻA
CETURTAIS POSMS
I AINA
L i e l ā s a p u l č u i s t a b a R ī g a s p i l s ē t a s n a m ā.
Pirmais skats
Uztraukti ļ a u ž u p u l k i. Gaida ievedam Dedzi.
ĻAUDIS
- Nodevība! - nodevība!
- Nāve visiem nodevējiem!
CITA GRUPA
- Pati princesīte līdzi!
- Palaiž Rīgas ienaidnieku!
VĒL CITA GRUPA
- Kā nu var tā? - Kas par lietu?!
- Tur jau nevar palikt mierā!
Otrais skats
Ļ a u ž u, s i e v u, k a r e i v j u pavadīta ienāk D e d z e; vēlāk r ā t s k u n g i.
ĻAUDIS
- Tur jau ienāk princesīte!
- Kāda viņa noskumusi!
- Tēvu zemi pārdevusi!
- Diezin, vai tad tā nu bija?
ĻAUŽU CITA GRUPA
- Tiesāt! - Tiesāt princesīti!
- Tiesneši lai ir tie paši!
- Jā, bet viņa Rīgu glāba!
- Jā, bet pati atkal nodod!
DEDZE
(Pēc paraduma iet uz augsto krēslu, lai tur sēstos, - viņai stājas daži no ļaudīm ceļā. Viņa atkāpjas apkaunota, bet nekā nesaka.)
DAŽI NO ĻAUDĪM
- Viņa grib jau tronī sēsties?!
- Nē, to nedrīkst! - Beigts tas tronis!
RĀTSKUNGI
(Nostājas Dedzes priekšā, sakārtojas svinīgi līdz ar saviem ļaudīm uz Dedzes tiesāšanu.)
ZVIEDRU KAREIVJI
(Arī ienāk un ieņem savas vietas.)
VECAIS RĀTSKUNGS
Es lieku priekšā: tiesāt svešo kundzi,
Kas Rīgas ienaidnieku atlaiž brīvu -
OTRS RĀTSKUNGS
(Pārtrauc.)
Tas nebij važās slēgts, - šī nepieļāva! -
VECAIS RĀTSKUNGS
(Turpinādams.)
Tā tas nu izraujas un bēg no sardzes.
Tad k ā d s to paslēpj mēslu vezumā -
CITS RĀTSKUNGS
(Pārtrauc.)
To k ā d u zinām mēs!
KĀDS NO PAVADOŅIEM
(Uz Dedzi rādīdams.)
Vai tu tā būsi? -
VECAIS RĀTSKUNGS
(Atkal turpina.)
Un tad cars izvests tiek - no Rīgas laukā
Un atkal apdraud Rīgu saviem pulkiem!
- Nu tiesu ieceļat!
ĻAUDIS
- Tiesneši lai ir tie paši!
- Tie, kas tiesāj' viņas draugu!
ZVIEDRU VIRSNIEKS
Es liedzos tiesāt nevainīgu kundzi!
Tā mūs ir glābusi jau divas reizes.
VECAIS RĀTSKUNGS
Jā, jāceļ tiesa, kas nau partejiska!
CITS RĀTSKUNGS
Lai tiesnesis ir vecais augstais rātskungs!
KĀDS NO ĻAUDĪM
Un divi piesēdētāji no tautas!
CITS NO ĻAUDĪM
Bet vecais rātskungs pats jau apsūdzētājs!?
PIRMAIS NO ĻAUDĪM
Nu tad jau viņš vislabāk lietu pārzin.
KĀDS RĀTSKUNGS
Ko? vai še neuztic vairs augstai rātei?
ĻAUDIS
(Savā starpā.)
- Esi tu tas piesēdētājs!
- Man ir kauns, - ej pats, kad gribi!
- Es jau iešu! - Tiesāt vajag!
- Lai iet paši rātes kungi!
KĀDA BALSS NO ZVIEDRU PUSES
Jūs, ļaudis, netiesājat! - pēc būs žēl!
Bez viņas visi jūs jau būtu vergi.
VECAIS RĀTSKUNGS
Kad tauta atsakās, tad tiesās rāte.
CITS RĀTSKUNGS
Nu, tā ir pareizi: lai tiesā rāte!
VECAIS RĀTSKUNGS
(Uz Dedzi.)
Vai, kundze, atzīsties par vainīgu?
(Kad Dedze klusē.)
Vai caru izlaidi? - Tā neatbild!
Vai mēslu vezmā slēpi? - Neatbild!
DEDZE
(Stāv klusu, skatās tālumā un neatbild uz jautājumiem.)
VECAIS RĀTSKUNGS
Kas nevainīgs, tas atbild drošu pieri!
Tu neatbildi, tad - tu vainīga!
KĀDS NO ĻAUDĪM
Bet Žagata jau vezmā caru slēpa!
Tā pati lielījās!
KĀDS RĀTSKUNGS
Kas Žagata?
Tā viņas kalpone: ko liek, to dara.
TĀ PATI BALSS NO ĻAUDĪM
Bet Žagata jau Dedzi nodevusi!
VECAIS RĀTSKUNGS
Ā, bieži mājās sastrīdas un salīgst!
BALSS NO ĻAUDĪM
Tāpat kā rātskungi ar Pēteri.
KĀDS RĀTSKUNGS
Klus! netraukt tiesu!
VECAIS RĀTSKUNGS
Tātad nolemjam:
Ka vainīga!
CITS RĀTSKUNGS
Jā, vainīga!
CITS
Tā ira!
ĻAUDIS
- Atbildi jel, princesīte!
- Saki, ka tu nevainīga!
DEDZE
(Klusi.)
Jūs jau paši ar to zināt,
Tomēr mani apsūdzējāt!
(Viņa aizsedz vaigu.)
VECAIS RĀTSKUNGS
Pēc vispārēja atzinuma lemjam:
Šī svešā, kas par princesi liek saukties,
Tiek sodīta ar kroņa atņemšanu - -
ĻAUDIS
- Vai man! atņem Rīgas kroni!
- Nabadzīte! - Princesīte!
VECAIS RĀTSKUNGS
Lai noņem viņai rātes doto kroni! -
SIEVAS
(Raud.)
- Vai man! Vai man! - Kronis noņemts!
VECAIS RĀTSKUNGS
(Turpina.)
Un pārvedot no dzīvības uz nāvi!
Šis spriedums galīgs, pārsūdzēt to nevar.
ĻAUDIS
- Ko tas nozīmē? - Tai jāmirst?
- Tas par daudz tai princesītei!
- Nāve visiem nodevējiem!
- Vai tad nevar drusku mazāk?
ZVIEDRU VIRSNIEKS
(Ironiski.)
Kā, kungi, princesi jūs notiesāsat?
Mēs redzējām, ka lodes viņu neķer!
VECAIS RĀTSKUNGS
Līdz soda veids būs izlemts, paliks važās!
ZVIEDRU VIRSNIEKS
Mēs kundzei pāri darīt neļausim!
DEDZE
(Uz virsnieku.)
Draugs, lai! - es visu izbaudu līdz galam.
Es varu mirt gan t i k no savas gribas,
Bet tuvāk tuvojas tas acumirklis,
Kad esmu gatava un varu aiziet.
ĻAUDIS
(Uzbudinājas.)
- Ko? tu gribi aiziet projām?!
- Atstāt mūs te postā vienus?
- Viņai esot savi mērķi -
- Sen jau teicās - negrib palikt -
DEDZE
Ļaudis, ļaudis! - Ko jūs sakāt?
Jūs jau paši mani dzenat!
Mani nosodāt uz nāvi!
Un nu liekat manim palikt?
ĻAUDIS
- Viņa negrib, ka mēs veicam!
- Negrib ar, ka Rīga augtu!
- Nonāvēt jau tevi nevar -
- Viņa nāra! - Viņa burve!
- Topi cilvēks! Paliec Rīgā!
DEDZE
(Atkāpjas piepeši un paceļ rokas kā vairīdamās, izbailēs.)
Klusat! Klusat! - Ko jūs prasāt?
Jūs jau nezināt, ko darāt!
Prasāt manu iznīcību!
(Mierīgāk un klusāk.)
Es tik nācu Rīgu paglābt -
Vienu reiz' no cara varas -
ĻAUDIS
- Mēs jau mīlam tevi, Dedze, -
- Savu gaišu princesīti!
DEDZE
(Aizkustināta, raudādama aizklāj seju, bet tad saņemas.)
Es tik nācu dzīvi sapņot -
Ļaužu dzīvi - vienu nakti! -
Paliekot man būtu jāmirst
Vienmuļīgi šaurā lokā -
SIEVAS
- Ak, tu nāci ļaužu dzīvē -
- Mūžam likies ļaudīs esam -
MEITENES
- Tu jau, Dedze, pati esi
- Paslepena tautas dzīve -
VIENA
Mūžam dedzi, pelnu klāta,
Nu tu šonakt uzliesmoji.
VISI
Neej projām! - Neej projām!
DEDZE
(Raud, tad.)
Vai bij vērts, ka uzliesmoju?
Vai bij vērts šo dzīvi sapņot?
Tik vien laba cilvēksirdīs,
Tik vien prāta cilvēkgalvās -
Paši saviem laba dariem,
Paši manim nāvi spriežat!
ĻAUDIS
- Mēs tik turēt tevi gribam!
- Piesaistīt pie savas dzīves!
- Solies mums, ka neaiziesi!
- Solies, ka mūs aizstāvēsi!
VECAIS RĀTSKUNGS
(Godbijīgi klanīdamies Dedzei.)
Kad kundze labu novēl mūsu Rīgai,
Tad dod mums drošību, kas tevi saista!
Kad saudzi naidnieku aiz augstsirdības -
- Vai citād' kaitē mums - ko mēs tad varam?
Tu lodes uzķer, - teic, kā tevi veicam?
DEDZE
(Iesaucas.)
Man pašai jāsaka, kā mani veic?!
Man gluži jānododas jūsu rokās,
Tais rokās, kuras nespēj mani veikt!
ĻAUDIS
- Tu mūs glābi, princesīte,
- Glāb mūs tālāk! - Neej projām!
DEDZE
(Uz rātskungiem.)
Vai vērts man bij jūs glābt?
Es glābu divreiz,
Jūs prasāt drošību un priekšrocības!
RĀTSKUNGI
(Stāv klusu un tikai sačukstas.)
ĻAUDIS
- Neej, neej! princesīte!
- Neņem ceres! neņem ilgas!
DEDZE
(Padodamās savām jūtām un ziedodamās.)
Jūs, mīļie atstātie!
Dvēseles nabagie!
Es padodos,
Es priekš jums ziedojos! -
(Lēni un skumji.)
Mans sapnis izsapņots,
Mans pienākums izdzīvots -
Ir auglis rūgts,
Kas ļaužu dzīves kokā plūkts.
Kas cits gan sevi ziedotu? -
Es tad šo dzīvi jums atdodu,
Ar briesmām es trešo meklēšu -
Tad dzirdat:
Es pati lodi liešu,
Caur kuru es nāvi ciešu.
Pulvertornī jums lodi nodošu -
Kā drošību - kā savu dzīvību!
VECAIS RĀTSKUNGS
Lai sardze kundzi ved uz pulvertorni;
Tur darbā stāsies tā - (Klusi.) un neizbēgs.
(Priekškars.)
II AINA
K r i e v u k a r a n o m e t n e p i e R ī g a s.
Cara Pētera teltī. Nakts.
Pirmais skats
C a r s P ē t e r s. Ienāk Ž a g a t a.
ŽAGATA
Še esmu - Žagata es!
PĒTERS
Pēkšņi tu nāc un ej.
ŽAGATA
Nau man laika, ko tērēt.
PĒTERS
Ko jaunu nes?
ŽAGATA
Lielas lietas. Klausies!
Šodien vēl veiksim viņu!
Dota liela ziņa man.
PĒTERS
Tavas lielās ziņas viļ.
Tava ziņa neziņā ir: -
Šāvu sudraba lodi - neķer.
ŽAGATA
Vai tevi neglābu es?
Ne saukta, ne lūgta!
- Bet tevi sieviete veic un veic,
Bez manis tu nerrs!
PĒTERS
Kalpojošs gars sevi ceļ.
Teic, ko liek tev teikt
Tas, kam tu klausi?
ŽAGATA
Nemini to, ko tu neaptver,
Kam arī tu tik rīks,
Bet klausies un dari!
Šonakt pa Rīgas ielām ies
Sūtīta parādība -
Jautās: vai Rīga ir gatava?
Kas sastaps un neatbildēs -
Taps mēms!
Kas sastaps un atbildēs -
Mirs pēc nakts!
Kad teiks, ka Rīga ir gatava, -
Tad Rīga grims!
Kad teiks, ka Rīga vēl aug, -
Tad parādībai simts gadus vēl gaidīt!
Bet, kurš atbildēs jā vai nē -
Tas mirs pēc nakts.
PĒTERS
Kas daļas man?
ŽAGATA
Daļa tev gan -
Un tāda:
Liec kādam iet un teikt -
L a b p r ā t iet un teikt:
«Rīga ir gatava!»
Un Rīga grims tavās rokās
Un paliks tev mūžam!
PĒTERS
Kurš ies un labprāt?
Neviens, tik es?
ŽAGATA
Dzīvība jāliek pret valdību!
PĒTERS
Vai Rīga to vērts?
ŽAGATA
Vai pats esi viņas vērts?
PĒTERS
Ha, Rīgas ragana gan tās vērts!
ŽAGATA
Tu sievas veikts!
Mans sūtījums še ir beigts.
Es eju.
PĒTERS
Pagaidi, - ej vēl sūtīta manis!
Rīgas raganai teic: viņu mīlu,
Lai nodod Rīgu, būs cariene!
ŽAGATA
Tavs nodoms mazs un veltīgs,
Tāds, kāds tu pats,
Bet man var derēt ij tas, ij tu.
(Aiziet.)
Otrais skats
C a r s P ē t e r s; ienāk s a r g a k a r e i v i s.
SARGA KAREIVIS
Rīgas rātes kungi.
PĒTERS
Vest tos iekšā!
(Parādās t r ī s R ī g a s r ā t s k u n g i.)
CARS PĒTERS
Es sveicu augstos Rīgas rātes kungus!
Kas kungiem sakāms, sakat, kungi, aši!
PIRMAIS RĀTSKUNGS
Mums, lielais car, ir jaunas, labas ziņas.
PĒTERS
Nu?
RĀTSKUNGS
Rīgas ragana ir mūsu rokās!
OTRAIS
Tā pulvertorņa cietumā.
TREŠAIS
Lej lodes.
PIRMAIS RĀTSKUNGS
Lej lodi, kura nāvēs viņu pašu.
PĒTERS
Nu?
RĀTSKUNGS
Lodi šo tā nodos tautas rokās -
OTRAIS RĀTSKUNGS
- Par drošību, ka Rīgu nenodos.
PĒTERS
Nu, nu?
PIRMAIS RĀTSKUNGS
Šo lodi, - to mēs dosim tev,
Kad solies sargāt rātes priekšrocības.
PĒTERS
Ha - kundze liek par ķīlu dzīvību,
Ka nenodos, un - jūs to nododat!
Nu - solos sargāt jūsu priekšrocības.
OTRAIS RĀTSKUNGS
Jo, lūk, mēs paši kundzei neuzticam:
Tā nodos Rīgu - tik ne tev, bet - tautai!
PĒTERS
Kad lode būs?
PIRMAIS RĀTSKUNGS
Vēl šonakt tev to dosim -
Mēs apsveicam rau iepriekš savu caru!
(Visi trīs dziļi klanās cara Pētera priekšā.)
PĒTERS
Tā labi! - Sulain! ved tos vīrus ārā!
Tik daudz, kas Rīgu nodod! Viena nedod!
(Priekškars.)
III AINA
R ī g a s i e l a. T u m s a.
Pirmais skats
Dzirdas tāla balss.
BALSS NAKTĪ
(Klusi.)
Bēgat! bēgat! - Nost no ielām!
Nāve staigā! - Parādība!
(Vēji, šaudīgas gaismas.)
Otrais skats
Bailīgi parādās kāds s a l ī c i s s t ā v s; no otras puses t ā d s p a t s.
PIRMAIS
Vai man! sabijos! - Kas esi?
OTRAIS
Kaimiņ, tu? - vai nepazīsti?
PIRMAIS
Es aiz bailēm mēms vai tiku!
OTRAIS
Šonakt jau tas spoks še ejot!
PIRMAIS
Jautādams: vai Rīga esot -
OTRAIS
(Turpina.)
Gata- vai man dieniņ, neteic -
PIRMAIS
Nevar ņemt to vārdu mutē!
OTRAIS
Šodien savai vecai prasu,
Vai ir ēdiens gata- še tev!
Viņa sit man muti cieti.
PIRMAIS
Jā, tā Rīga nedrīkst nogrimt.
OTRAIS
Kas šo satiek - mēms uz vietas!
PIRMAIS
Nu, vai zin', tad būtu brangi,
Kad man vecā tiktu mēma!
Glābties nevar, cik tā runā.
OTRAIS
Nu tad laid, - varbūt no vecās
Aizbēgs pat tās spoku briesmas?
PIRMAIS
Ak, kas paglābs mūsu Rīgu!
OTRAIS
Glāb nu, kad tev pašam jāmirst!
PIRMAIS
Es jau gan tik dūšīgs būtu,
Kad tik neķertos pie dziesmas!
OTRAIS
Vienīgā tik princesīte!
PIRMAIS
Ko nu! tā sēd pulvertornī,
Važām piekalta pie sienas!
OTRAIS
Nevajdzēja mums to nodot!
PIRMAIS
Citād' miera nau no rātes.
OTRAIS
Vajdzēj' iet un viņas lūgties:
Viņai tik un tā ir jāmirst!
Lai tad mirst ij šito reizi.
PIRMAIS
(Ausīdamies.)
Vai man! bēgsim! - Tur kāds atnāk.
Trešais skats
Parādās kādas v e c a s s i e v a s t ē l s.
VECENE
(Uz savu vīru.)
Nelieti! - Ko tu še stāvi?
Pļāpā tā kā veca sieva.
Gan tev' sagrābs parādība,
Pļāpā tad, kad mēms tu būsi!
(Visi trīs aizbēg.)
TĀLAS BALSIS
- Vai, vai! mūsu mīļie!
- Vai, vai! mūsu mīļie!
(Pārskrien vēja pūsmas, palsas gaismas. Parādās spokains vecs vīrs Kangara veidā.)
SPOKU VĪRS
(Žēlīgā, nedzīvā balsī.)
Labi ļaudis, labi ļaudis -
Palīdzat man, nabadziņam,
Sakat, mīļi rīdzinieki,
Vai ir gatava jau Rīga?
Vai ir gatava jau Rīga?
Vai ir gatava jau Rīga?
(Aiziet.)
(Dzirdas atkal tālas balsis.)
TĀLAS BALSIS
- Vai, vai! mūsu mīļie!
- Vai, vai! mūsu mīļie!
(Vēja pūsmas un gaisma.)
(Priekškars.)
IV AINA
D e d z e s i s t a b a s.
Pirmais skats
Patumsa.
Ž a g a t a piesteidzas pie C i e l a v i ņ a s.
ŽAGATA
(Ļoti mīlīgi, saldeni.)
Cielaviņa, mana mīļā!
CIELAVIŅA
(Piegriežas viņai negriboši.)
Tu tā esi? - Mani sauci?
ŽAGATA
Man ir kāda jauna ziņa.
CIELAVIŅA
Tev jau allaž jaunas ziņas,
Tikai tās tu citiem nesi.
ŽAGATA
Nebaries jel, Cielaviņa!
Kā es tevis aizilgojos!
CIELAVIŅA
Kā tu manis aizilgojies?!
Ko tad pārbiedēji mani,
Liki caram šaut uz Dedzi!
ŽAGATA
Ļauns nekas jau nenotika:
Lodes Dedzi neievaino.
Es tik caru izjokoju,
Dedzei mīļi darīdama.
CIELAVIŅA
Gauži viņai padarīji!
ŽAGATA
Viņa laba, gan jau piedos.
Tikai varbūt šodien dusmo.
Tādēļ eji tu tai pateikt:
Pēters ilgojas pēc viņas!
Liek, lai viņa atmet Rīgu,
Nāk par carieni pie cara!
CIELAVIŅA
Atkal tu pie cara biji,
Jaunu ļaunu izdomāji.
ŽAGATA
Nu, man tik tā pakustēties,
Tu tik mīli kaktā tupēt.
Ej nu iekšā, pateic Dedzei!
CIELAVIŅA
Ne es iešu, ne es teikšu -
Cars par daudz jau viņu vīlis.
ŽAGATA
Ak tu, muļķa meitenīte,
Ko tu zini, kāda mīla?
Kad visvairāk mīl, tad ienīst,
Kad visvairāk viļ, tad uztic.
CIELAVIŅA
Nē, es zinu gan, kas mīla:
Taisnā ceļā iet uz sauli!
ŽAGATA
Pēters grib vēl Dedzi redzēt.
CIELAVIŅA
Nesaprotu: te jau tornis.
ŽAGATA
Šonakt spoks pa Rīgu staigās:
«Vai jau gatava ir Rīga?»
Tad var Pēters Rīgā ienākt,
Rīgā satikties ar Dedzi.
CIELAVIŅA
Vai man! atkal jaunas briesmas,
Tā jau Dedze skumst līdz nāvei -
Ej vien projām! ej vien projām!
ŽAGATA
Eju, eju, - tik jau zinu,
Neiztiksat jūs bez manis.
Nāves skumjas dziedēt zinu.
(Aiziet.)
CIELAVIŅA
(Neklausīdamās uz viņu un aiziedama.)
Mīļā Dedze, mīļā Dedze!
Otrais skats
Parādās D e d z e.
DEDZE
(Uz Cielaviņu.)
Ko tu runāji? Kas bija?
CIELAVIŅA
Žagata bij atnākusi:
Atkal viņai viltus ziņas,
Atkal nākot jaunas briesmas, -
Nezinu, vai tevim stāstīt?
DEDZE
Stāsti vien, - viss iet uz galu.
CIELAVIŅA
Pēters gribot tevi redzēt.
Šonakt spoks pa ielām iešot:
«Vai jau gatava ir Rīga?»
Cars tad varot ienākt Rīgā,
Mīlot tevi, kaut vai nīstot.
DEDZE
(Uzbudināta, paredzēdama.)
Sirds, ak, mana sirds, ko traucies?
Laid tu mani vaļā, mīla:
Briesmīgs esi, dzīves sapnis! -
(Viņa atkrīt krēslā.)
- Domāju: jau mieru guvu,
Atdodama savu dzīvi: -
Atkal jūra vienās putās!
Ej, mans draudziņ, Cielaviņa!
CIELAVIŅA
(Nomezdamās ceļos pie Dedzes un viņu apskaudama.)
Dedziņ mīļā! Dedziņ skaistā!
Mīla lauza ļaužu dzīvi,
Tā kā vētra lauza viļņus -
Mīla, sāpes zeltīdama,
Taisnā ceļā ved uz sauli!
Ūdens izgaro no saules,
Sirdis zudē iet priekš mīlas.
DEDZE
Ak, tu stipra Cielaviņa.
CIELAVIŅA
Divas vieglas cielaviņas
Līksmi klīst gar ūdens malu,
Smagās miesas atmetušas.
(Viņa noskūpsta Dedzi un aiziet.)
Trešais skats
D e d z e viena, domās.
DEDZE
Mazā, maigā Cielaviņa,
Tā zin savu saules ceļu,
Arī ļaužu dzīvē nākot -
Vai es zinu? Kur es eju?
(Atmiņās.)
Divas vieglas cielaviņas
Līksmi klīst gar ūdens malu -
Kad nu katram savi ceļi? -
Kad nu pašai divi ceļi,
Kuri negrib tecēt kopā?
(Skumjās locīdamās.)
Kas man pateiks? Kas man līdzēs?
Māte būtu atnākusi,
Kad tā spējusi man līdzēt.
Ak, cik viena esmu, viena!
Vai ir tāda ļaužu dzīve?
Rādies, māt, kaut nespēj līdzēt!
Kad tik tavu vaigu redzu,
Sirds man mierīgāka paliks.
Ceturtais skats
Ir aptumsis galīgi. Parādās savā gaismā S p ī d o l a s t ē l s, apsegtu vaigu.
DEDZE
Māte! ak, tu aizsegusies!
Ak, ij tu par mani skumsti!
Atsedz, māt, jel savu vaigu,
Kad vēl mīli savu meitu!
SPĪDOLA
(Atsedz vaigu.)
DEDZE
Skumja tu, bet neraudoša.
SPĪDOLA
Tikai cilvēki spēj raudāt:
Tā jums veldze jūsu bēdās.
DEDZE
Raudu, raudu - mīļā māte!
SPĪDOLA
Vēl tev šinī beigu bridi
Laiks ir dots uz atgriešanos.
Tu vairs nenāksi, es zinu,
Tava sirds te tevi tura,
Sāpes līdz tev jāizsapņo -
Es vairs nespēju tev līdzēt.
DEDZE
Māt! kaut nespēji man līdzēt,
Saki jel, vai labi daru?
Vai tu mani nenosodi?
SPĪDOLA
Katram pašam būs to zināt,
Vai viņš gājis savu ceļu?
DEDZE
Māt, cik briesmīgs cilvēkliktens!
SPĪDOLA
Un cik greznis savā vaļā,
Varenāks par dievu gaitu.
Tu to baudīsi līdz galam -
Tu vēl cieti mazās briesmas!
DEDZE
Vai man, māt, vēl vairāk briesmu?!
(Aizraudas balsī.)
SPĪDOLA
Rimsti brīdi! Laiks būs raudāt,
Vaidās klaigāt garus mūžus!
Es vairs tevis neredzēšu!
Trešā dzīvē, citā veidā
Rādīsies tu, mīļā meita.
Mūžam nerims tevī nemiers,
Mūžam mainīsies uz augšu.
(Viņa pazūd, gaisma apdziest.)
(Priekškars.)
V AINA
L i e l ā s a p u l č u i s t a b a.
Istaba pilna ļaužu.
Pirmais skats
ĻAUDIS
- Klusi! Klusi! - Nu nāk kundze!
- Lūgsim, lūgsim! Pielūgsimies!
- Dedze, glāb no Rīgas spoka -
- Kaut vēl Rīga nenogrimtu!
- Kad nāks kundze, visi ceļos!
- Sauksim: «Kundze, žēlo, kundze!»
Otrais skats
Tiek ievesta D e d z e, važās saistīta, viņai apkārt s a r g i.
ĻAUDIS
(Ieraudzīdami Dedzi važās, pārsteigti.)
- Vai man dieniņ! - Vai man, dieniņ!
- Viņa važās! - Mūsu kundze!
- Kas tad lika viņu saistīt?
- Raisat vajā! - Važas vaļā!
(S a r g i attura ļaudis.)
DEDZE
Ko no manis gribat, ļaudis?
Kādēļ šurpu esmu vestai -
Ko jūs visi ceļos krītat
Še priekš tās, ko paši saistāt?
ĻAUDIS
- Raisat vaļā! - Raisat vaļā!
(S a r g i atkal attura ļaudis.)
VIENS SARGS
Mums augstā rāte lika viņu saistīt,
Lai tā, pa ceļu vedot, neaizbēgtu.
ĻAUDIS
- Vaļā, vaļā! - Tūdaļ vaļā!
- Vai jums kauna nau to saistīt!
(Viņa tiek no važām atbrīvota.)
SARGS
Nu jums par sekām vajdzēs atbildēt!
SIEVAS
(Ap Dedzi, viņu apmīļodamas.)
- Ak tu mīļā nabadzīte!
- Saspaidītas baltās rokas!
- Baltas tā kā balta puta!
ĻAUDIS VISI
(Ceļos krizdami.)
- Žēlo, kundze! - Glāb mūs, kundze!
- Dedze, Dedze! - Glāb mūs briesmās!
DEDZE
Ceļos jūs priekš važās sietās -
Ceļaties, nu es jau brīva!
Rokas jūs man atraisījāt,
Lai es pasteigtos jūs paglābt, -
Būsat glābti, tad jūs atkal
Steigsaties man rokas sasiet.
ĻAUDIS
- Dedze, Dedze, - nedusmojies!
- Briesmas Rīgai! Spoks jau staigā!
Jautā jau pa tumšām ielām:
«Vai ir gatava jau Rīga?»
CITA GRUPA
- Kas lai viņam pretī stātos?
- Tu tik viena glābt mūs vari!
- Tam jau jāmirst ir, kas atbild!
DEDZE
Mirt jūs laipni ļaujat manim!
ĻAUDIS
- Mēms, kas sastop! - Mirst, kas atbild!
- Līgstam, lūdzam, solām naudu -
- Mirt jau negrib ij par naudu -
- Mirt ne vecs, ne slimnieks negrib -
- Nedz kam nāve mēles galā -
- Nedz pats drošsirdīgais kareivs -
- Tu tik viena glābt mūs vari!
VIENA BALSS
Tev jau tik un tā ir jāmirst!
DEDZE
Ā! tad mirstu jel priekš sevis!
Liekat mani atkal važās!
Vedat atkal pulvertornī!
ĻAUDIS
- Vai man! vai man! - Neej! neej!
- Neklausies to muļķa balsi!
- Glāb tu viena mūsus daudzus!
SIEVU BALSIS
- Bērni! - Nākat jūs un lūdzat!
- Bērniem. Dedze neatsacīs.
Trešais skats
Pulciņš b ē r n u, z ē n i un m e i t e n e s, ienāk un apstāj D e d z i.
BĒRNI
(Dzied.)
Tavās rociņās,
Baltās rociņās
Jaunas dvēslītes
Nodotas esam!
Tu vari lolot,
Tu vari zudināt,
Tu vari saulītē
Dvēslītes iecelt!
Dod savu dvēseli,
Ņem mūsu simtas!
No viena graudiņa
Tūkstošus jaunus!
DEDZE
(Aizsedz seju rokām.)
VIENS ZĒNS
Dedze! līdz nāk Lielais Kristaps!
(Bērni ienes Lielo Kristapu.)
ZĒNS
Lielais Kristaps apsveic tevi!
(Bērni loka Lielā Kristapa tēlu kā sveicinot.)
ZĒNS
(Uz Dedzi.)
Lielam Kristapam rūp Rīga,
Cēlis to ar savu zeltu.
Koka sirds ir Kristapiņam,
Bet nu raud viņš gaužas asras.
KĀDA MEITENE
(Pakāpdamās slauka Lielam Kristapam asaras no vaiga.)
DEDZE
(Pasmaidīdama skumji.)
Bērni, iešu, glābšu Rīgu!
Lai nu neraud Lielais Kristaps!
(Viņa aiziet.)
ĻAUDIS
Sveika! sveika! princesīte!
Sveika! mūsu paglābēja!
Ceturtais skats
T i e p a š i, bez Dedzes.
ZĒNS
Lielais Kristaps liek vēl palikt!
Viņam vēl kas svarīgs sakāms:
Spoku Rīgai uzlaidusi
Žagata, tā nodevēja,
Kas ij Dedzi nodevusi.
Lielais Kristaps Žagateni
Nolād še ar lieliem lāstiem!
Lai tā top par zagļa putnu!
Lai tā mūžam nenāk Rīgā!
Noskatās tik vien no tāles,
Kā aug Rīga mūžam skaista!
(Apstādamies.)
Dedzei liku aiziet projām,
Lai šo lāstu nedzirdētu,
Tā to nebūt' pieļāvusi!
ĻAUDIS
(Smiedamies, līksmi.)
Dedze laba! Dedze glābs mūs!
(Priekškars.)
VI AINA
R ī g a s t u m š a i e l a.
Nakts. Zibeni. Vēji. Tāli pērkoņi.
Pirmais skats
Dzirdas starp tāliem pērkoņiem t ā l a s b a l s i s no vairākām pusēm. D e d z e tumšā tērpā stāv pie nama.
TĀLAS BALSIS
(Vienā pusē.)
Bēgat, bēgat - nāve! nāve!
TĀLAS BALSIS
(Citā pusē.)
- Vai, vai! mūsu mīļie!
- Vai, vai! mūsu mīļie!
DEDZE
(Tāpat klusi.)
Rimstat! rimstat, mani mīļie!
Stāvu sargam, glābšu Rīgu.
Otrais skats
Otrā ielas pusē parādās c a r s P ē t e r s, tumšā tērpā sedzies.
PĒTERS
Stāvu sargam, - ņemšu tevi!
DEDZE
Pēter-car, tu esi nācis,
Nebaidījies zaudēt dzīvi -
Ir gan vērta tevim Rīga!
PĒTERS
Ir man vērta tikai - Dedze, -
Tevi ņemt es nāvē nācu!
DEDZE
Nāku arī redzēt tevi
Beigu reizi šinī dzīvē.
Dod man Rīgu, ņem man dzīvi, -
Tu jau mani nīdin nīsti!
PĒTERS
Mīlu, nīstu: ka ne mana!
Nenāc manā pilnā varā!
(Viņš nometas viņas priekšā ceļas un apskauj to.)
DEDZE
Tava būt es varu, - tikai:
Nenākt tavā pilnā varā!
PĒTERS
Tad ar varu tevi ņemu,
Nesu prom uz savu zemi!
(Viņš paņem viņu rokās un nes projām.)
Trešais skats
Parādās atkal s p o k a i n a i s t ē l s K a n g a r a v e i d ā.
SPOKA TĒLS
(Nedzīvā balsī.)
Runā, runā: - sakat, ļaudis,
Vai ir gatava jau Rīga?
DEDZE
(Uz Pēteri.)
Kurš dos pirmais savu dzīvi
Atbildot uz jautājumu?
PĒTERS
(Izteic.)
Rīga - -
DEDZE
(Aiztur viņam muti un pati aši nosaka.)
- - Aug vēl! Rīga aug vēl!
SPOKA TĒLS
(Dobji.)
Nolādēta esi, Dedze!
PĒTERS
(Lielās dusmās nomet Dedzi no rokām un žņaudz viņu.)
Čūska! čūska! nožņaudzama!
Muti manim aizturēji!
Rīgu izrāvi no rokām!
DEDZE
Tu jau nespēj mani nāvēt!
PĒTERS
Parādība nāvēs tevi!
Es tev došu otru nāvi!
DEDZE
Trešo nāvi es sev došu
Pati savā brīvā vajā.
(Priekškars.)
VII A I N A
R ī g a s p u l v e r t o r n i s.
Tumša darbnīcas istaba.
Pirmais skats
Ļ a u d i s gavilē par Rīgas izglābšanu un pateicas D e d
z e i. Pilna istaba. Starp ļaudīm arī l ē j ē j i
un k a l ē j u m e i s t
a r i. Lejamā krāsns un kaļamā ierīce.
ĻAUDIS
- Rīga glābta! Rīga glābta!
- Lai nu mūžam Rīga augtu!
- Sveika, Dedze! - Slava, slava!
- Pateicība Dedzei mūžam!
CITA GRUPA
- Rima pērkons, vējš un zibens!
- Klusi mēness spīd pār Rīgu!
- Mūsu daiļā! - mūsu mīļā!
- Mieru tu mums atvadīji!
(Sajūsmā nometušies ceļos.)
DEDZE
Ļaudis, neguļat jel ceļos!
Brīva tauta - brīvi stāvi!
Es vēl beigšu beigu darbu,
Tad ij beigšu savu gaitu:
Es jums liešu sudrablodi -
Savu dzīvību kā ķīlu:
Mūžam Rīgā, mūžam tautā
Palikšu kā glābes zīme!
Stipri glabājat šo zīmi:
Mūžam ceri, mūžam dzīvi!
MEISTARS
Ļaudis! atkāpties no krāsnīm!
Lokā apstājaties apkārt!
(Ļaudis nokārtojas, loka vidū Dedze un meistari.)
DEDZE
(Uz meistariem.)
Darbā, meistari, stājaties!
Meistardarbam būs paveikties!
Kas mūžam slavēsies!
(Paceļ rokas.)
Nu augstāk guni kurat!
Nu traukus turat!
Liesmas kaistas -
Sudrabs jau kūst un laistās -
Spīd mēness, spīd -
Būt saulei tūlīt -
Sudrabstraume sāk līt -
(Ašāk.)
Meistari, veikli virpojat!
Veidojat! veidojat!
Zvaigzne, zvaigzne jau mirdz!
Tā zelta sirds:
Pukst un sit -
Raujas un projām rit -
Sirds pukstieniem sec -
Gaisā un ārā lec!
Tver! tver! tver!
(Tumsā un krāsns sarkanā gaismā redz sudrabu laistāmies, zvaigzni izlecam un pa gaisu lēkājam; to tver, bet kā liesmu nevar noturēt.)
MEISTARI
Deg, kad rokām ķer!
DEDZE
Es viena varu to valdīt!
Es dodu jums to vēl kaldīt!
(Nodod kalēju meistariem; tie kaļ, dzirkstīm lecot. Dedze sadrebas it kā no sitieniem.)
ĻAUDIS
- Rīga dimd! Riga dimd!
- Kas to Rīgu dimdināja?
- Mūs' māsiņai pūru kala -
- Neteic, neteic: zārku kala!
DEDZE
(Nogurusi, saņem no kalējiem sudraba lodi, kura mirdz kā zvaigzne.)
Veikts!
Ņem, tauta, šo sudraba lodi -
Ņem manu dzīvību -
(Viņa nogurumā paģībst, ļaudis viņu uztver.)
ĻAUDIS
- Tu tautai dzīvīhu dodi!
- Vai! turat viņu ģībstošu!
- Vai! vai! - Viņa dzīva!
- Krēslā tur noliekat!
- Aizejat! aizejat!
(Aiziet tikai reti.)
Otrais skats
C i e l a v i ņ a ieskrien priecīga.
CIELAVIŅA
(Pie Dedzes krēsla steidzīgā, saplūstošā runā.)
Pēters liek nolūgties,
Ka velti par atņemto Rīgu tas dusmojies.
Slēdz mieru, mūžam tev pieķersies -
Lielais Kristaps Žagatu lādēja,
Tā par zagļu putnu aizskrēja -
Mēnesis skaidri spīd,
Tā vaigā ieraudzīju tūlīt:
Ir kā Spīdola!
Viņa ka sveicina!
Būs labi: tu varēsi atpakaļ iet -
Mani nu gan še kāds tura ciet -
DEDZE
(Apglauda viņu.)
Tu labas ziņas man dod -
Sirds priecājas, tevi ieraugot -
Lai ļaudis iet! tu palieci!
CIELAVIŅA
Pie tevis allaž un mūžīgi!
ĻAUDIS
- Sveika, sveika, princesīte!
- Rītu mieru sludināsi!
(Aiziet.)
(Priekškars.)