RAINIS

 

RĪGAS RAGANA

VIENAS NAKTS SAPNIS

TRILOĢIJAS TREŠĀ DAĻA

 

 

PIEKTAIS POSMS

 

 

I AINA

 

M a z a   i s t a b a   p u l v e r t o r n ī.

Gulta. Krēsli. Durvis uz otru istabu. Istabā laipna un mierīga nakts gaisma. Dedze guļ gultā. Cielaviņa pie viņas stāv.

 

 

Pirmais skats

 

CIELAVIŅA

(Uz Dedzi, kura grib celties.)

Necelies tu! guli' klusi!
Tu nu esi nogurusi
Pēc tiem lieliem glābējdarbiem -
Nerunā, es pastāstīšu -

(Dedze grib ko teikt.)

Nau jau svarīgs, tā tik tērzēt.

 

DEDZE

Nu, tad stāsti, māsulīte!

 

CIELAVIŅA

Kad tu nodevi to lodi,
Ļaudis vēlējuši vīrus,
Kam to dārgumu būs glabāt:
Zviedru virsnieks bijis pirmais,
Tad no tautas viens, kāds pilsons,
Beigās viens no rātes kungiem.

 

DEDZE

Labi, ka ir zviedru virsnieks.

 

CIELAVIŅA

Tas, kurš tevi iemīlējis,
Viņš par tevi ies vai guni.
Tam ir rokās sudrablode,
Citi ir tik zinātāji. -
Žēl, ka zviedri nepieņēmi:
Pēters iemaisījās starpā, -
Mans ir zelts un visi tādi,
Zviedru virsnieks visiem pāri - -

 

DEDZE

(Viņu pārtraukdama.)

Cielaviņ, nu klausies mani:
Tu kā otra sirds man esi, -
Mēs nu abas zemes sapni
Vienā nakti izsapņojām.
Saki man: vai labi darīts,
Ka es mājās neatgriezos,
Kad vēl bija laiks tam vēlēts?
Vai es savu uzdevumu
Izpildīju tā, kā nākas?

 

CIELAVIŅA

(Dedzīgi.)

Izpildīji, izpildīji!
Trijkārt savu dzīvi devi!

 

DEDZE

Māte Spīdola man saka:
Katram pašam būs to apspriest.

 

CIELAVIŅA

Vairāk darīji, kā vajdzīgs!

 

DEDZE

Kādēļ jaunā atalgoja?

 

CIELAVIŅA

Nu jau viss tiks vērsts par labu.

 

DEDZE

Vai nau velti sapņots sapnis?
Briesmas vien tas manim deva.

 

CIELAVIŅA

Tu tam pretī labu devi.

 

DEDZE

Briesmīga ir ļaužu dzīve.

 

CIELAVIŅA

Tu to viņiem labā vērti,
Dzenoli pēc laba devi.

 

DEDZE

Pazaudēju viņu cīņu.

 

CIELAVINA

Uzvaru tiem gatavoji.

 

DEDZE

(Nopūšas.)

Ak tu, mīļā Cielaviņa!

 

CIELAVIŅA

Tev jau ceļš uz mājām vaļā -
Atpūties tik mazu brīdi. -
Es jau neiešu vairs mājās,
Ak, cik jauka ļaužu dzīve!
Tu vēl visa nepazīsti,
Izbaudi līdz galam visu!

 

DEDZE

Izbaudīt līdz galam visu?
Māsiņ, ak, man raudāt gribas.

 

CIELAVIŅA

Ko nu raudāt? Viss būs labi.
Atliecies un lūko gulēt!
Vēl jau naktij kāda stunda,
Stunda dusas dos tev spēku,
Viss tad rādīsies tev jaukāk.

(Dedze atgulstas. Cielaviņa aiziet.)

 

 

Otrais skats

 

D e d z e   viena. Guļ, piepeši uztrūkstas, sapni redzēdama parādību.

 

DEDZE

(Pa sapņiem runā.)

Ko tu noliecies mani grābt?
Glābt, glābt! Nākat mani glābt.

(Viņa redz, it kā Pēters pēc viņas grābtu. Pēc brīža.)

Mana sirds, ko no krūtīm lec?
Vai tu redz:
Viņš pret tevi nagus griež!
Ak, vesels pulks mani spiež!
Ļaudis man elpu rauj!
Jel atelst ļauj!
Vai! vai! vai!

(Viņa redz lēkājošās lodes ainu un uzmācošos ļaudis. Tad iekliedzas un atmostas.)

 

 

Trešais skats

 

Cielaviņa iesteidzas istabā, uztraukta, tikko valdīdamās.

 

CIELAVIŅA

Dedziņ, mīļā - ko tu kliedzi?
Vai tu arī jau to zini?

 

DEDZE

(Vēl sapņa nojautā.)

Ļauni sapņi mani moca.
Labi, ka tu modināji!

(Vairāk uz sevi runādama.)

Es vismaz jel gribu aiziet
Lēni, klusi, rāmā mierā!
Jūras ūdens, smiltīs izliets,
Izgaro ar smiekliem saulē;
Baltas putas, krastā mestas,
Skūpstoties ar smiltīm izgaist.
Tā es savā brīvā vaļā
Izkusīšu saules rokās,
Rīta agros sārtos staros.
Tad es savu mīļu. zemi
Svētīšu ar saules ausmu,
Saulei līdzi vizēdama,
Saules allaž ilgojusies
Savā dziļā jūras dzelmē!

 

CIELAVIŅA

Māsiņ, cik tas būtu jauki!

(Bailīgi, bet uztraukta.)

Dedziņ, vai es tev lai saku?
Ko nupat es sadzirdēju?
Mierināt jau tevi vajga.
Vai man! vai man!

 

DEDZE

Saki, saki!

 

CIELAVIŅA

Zviedru virsnieks, kas tev draudzīgs -
Nokauts ir - no rātes kungiem -
Nedevis tas sudrablodi -
Tad tie viņu nosituši. -

 

DEDZE

Ak, tās briesmas! Ejam tūdaļ!

 

CIELAVIŅA

Vai man, Dedze! - Vai man, Dedze!

 

DEDZE

Klusi!

(Aiziet.)

 

(Priekškars.)

 

II AINA

 

R ī g a s   p u l v e r t o r n i s.   C e ļ ā   u z    s a p u l c e s   v i e t u.   D e d z e   un    C i e l a v i ņ a.

 

CIELAVIŅA

(Runā aši, uztraukta, iebaidīta, bet apmierināta.)

Dedziņ, neesot tik ļauni!
Zviedru virsnieks nosists ķildā,
Dzērumā un kāršu spēlē, -
Sudrablode drošā vietā.
Grezni būšot miera svētki:
Mielasts, dziesmas, dejas, prieki. -

 

DEDZE

(Mierīga, nopietna.)

Gatavojies šorīt nāvei!
Tev būs jāmirst manim līdzi.

 

CIELAVIŅA

(Iesaucas.)

Vai man! māsiņ! Gribas dzīvot!
Mana jauna mīlas dzīve -

(Piepeši atkal mierinādama.)

Miera līgums esot gatavs!
Cara vārds un paraksts arī!

 

DEDZE

Lauzt var vārdu, lauzt ij dzīvi.

 

CIELAVIŅA

(Saļimst.)

Vai man! Bail iet tevim līdzi.

(Viņa paliek pakritusi guļot, kamēr Dedze aiziet, apglaudīdama Cielaviņu.)

 

III AINA

 

R ī g a s   p u l v e r t o r ņ a   d u r v j u   p r i e k š ā.

Durvju priekšā augstas kāpnes un mazs laukumiņš. Kāpņu priekšā laukums, kur sapulcēts liels ļaužu pulks. Redz daudz kara spēka.

Agrs rīts.

 

 

Pirmais skats

 

Uz kāpņu paaugstinājuma iznāk   r ā t s k u n g i   un    D e d z e   ar   p a v a d o ņ i e m.

 

VECAIS RĀTSKUNGS

(Uz ļaudīm.)

Nāk augstā kundze, mūsu paglābēja!
Tā visas likstas novērsa no Rīgas,
Tā šinī brīdī pasludinās mieru,
Kas nupat noslēgts ir ar krievu caru!

 

ĻAUDIS

(Gavilē.)

- Sveika! sveika! - Slava! slava!
- Sveika, mīļā! - Sveika, dārgā!
- Sveicam tevi miera rītā!
- Sveicam jaunas saules rītā!

(Klusāk.)

- Ko tik daudz tā kara spēka?
- Visi stipri apbruņoti!

 

VECAIS RĀTSKUNGS

(Vēlreiz uz ļaudīm.)

Par godu mūsu kundzes lieliem darbiem
Mēs viņai pasniedzam še otru reizi
No augstās rātes doto Rīgas kroni!
Cik pārpratumu bij - tas viss ir aizmirsts.
Un paliek tikai mūsu suminājums.
Tas daudzums kara spēka, ko jūs redzat,
Tas sargā mūs par godu mūsu kundzei.
Lai dzīvo mūsu Rīgas kundze ilgi!

 

ĻAUDIS

(Priecīgi sumina.)

- Ilgu mūžu princesītei!
- Nu pie mums tu mūžam paliec!
- Cik tev labi piestāv kronīts!
- Ak, cik skaista princesīte!
- Tiešām daudz to kara vīru!
- Svešas sejas! - Tā kā krievi!

 

VECAIS RĀTSKUNGS

(Vēlreiz uz ļaudīm.)

Mēs tagad miera svētkus svinēsim!
Ar gājieniem un dziesmām, un ar dejām, -
Un beigās mūsu kundze pasludinās,
Ka miera līgums slēgts, ko tauta pieņem.
Lai sākas gājieni!

 

 

Otrais skats

 

B ē r n u   p u l c i ņ š,   visi svētku drēbēs un pušķojušies puķē un lentām; paiet garām kāpnēm.

 

ĻAUDIS

- Lūk, tur pirmie iznāk bērni!
- Dodat ceļu! - dodat ceļu!
- Ak, tie mīļie mazulīši!
- Mazie saules puteklīši!
- Dodat ceļu! - Negrūstaties!

 

BĒRNI

(Dzied.)

Balts balodītis,
Balts mākonītis
No debesīm laidās,
Lai nau vairs, kas baidās, -
Nu karš ir reiz beigts!
Lai dziesmas nu raisām!
Lai ziediņus kaisām!
Nāk solīšiem liegiem
Klus', klus' kā pa miegiem -
Miers! miers lai ir sveikts!
Tu mīļ-princesīti!
Tev kronīts stāv glīti!
Nu mūsu tu esi!
Tu mieru mums nesi,
No tevis viss veikts!

(Bērni paiet garām.)

 

 

Trešais skats

 

J a u n e k ļ u   un   j a u n a v u   pulciņš, visi tāpat svētku tērpos un ar puķēm.

 

VIŅI

(Dzied.)

Jūra puto,
Jūra rimst,
Kaivas kliedziens
Gaisos klimst.

Jūra rāma,
Mēness mirdz,
Viņi čalo,
Smiltis irdz.

Divi mīļie
Laivā brauc,
Laimi trešo
Līdzi sauc.

(Aiziet garām dziedādami.)

 

 

Ceturtais skats

 

VĪRI un SIEVAS

(Tāpat svētku tērpos, dzied, garām ejot.)

Nu reiz mieru svinam,
Ilgi gaidījām;
Kara postu zinām,
Mieru aizmirsām -
Lai nu steidzamies
Mierā priecāties!

Nu mēs atkal varam
Miera darbos stāt,
Rīgas možam garam
Ceļu brīvināt!
Rīga augoša,
Nav vis gatava!

(Viņi dziedādami paiet garām.)

 

 

Piektais skats

 

N ā k   d e j o t ā j i.   Kā sākumā, kad svinēja pirmos Rīgas uzvaras svētkus.

 

VECAIS RĀTSKUNGS

Klus, klusu, ļaudis! - Augstā kundze runās.

 

DEDZE

(Viņai parādoties, iznāk saule.)

Ir noslēgts Rīgai miers ar krievu caru:
Cars atzīst Rīgas brīvību uz mūžiem
Un apstiprina to ar cara vārdu!
Ved kara spēku prom un solās nenākt.
Nu, tauta, tauta, brīva būsi! Rīga augs!

(Piepeši atskan šāviens, un Dedze saļimst.)

 

ĻAUDIS

(Lielā uztraukumā metas bēgt un sauc viens caur otru.)

 

ZALDĀTI

(Draudoši paceļ savus ieročus un neļauj ļaudīm izklīst.)

 

ĻAUDIS

- Vai! vai! vai! vai! vai!
- Nodevība! nodevība!
- Kas to sudrablodi devis?
- Klusat! Klusat! - Vai man! vai man!

 

VECAIS RĀTSKUNGS

Lai dzīvo mūsu valdnieks, Pēters cars!

 

ĻAUDIS

(Klusē.)

(Piepeši uztraukums uz kāpņu paaugstinājuma. Noskrien vairāki Dedzes pavadoņi lejā un sauc.)

 

DEDZES PAVADOŅI

- Brīnums! brīnums! - Kaiva ceļas!
- Princesīte tapa kaiva!
- Brīnums! brīnums! - Nepieredzēts!

(Gaisā paceļas balta kaiva, saules apspīdēta.)

 

ĻAUDIS

- Kaiva! Kaiva! - Skaties! Dedze!
- Skaties, sudrabs mirdz tai krūtīs!
- Viņa aiznes dzīves zīmi!
- Krūtīs viņai sudrablode!
- Gremdēs atkal jūras dzelmē!
- Kad mums jūra atdos Dedzi?
- Simtu gadi! - Simtu gadi!

 

 

Sestais skats

 

Parādās   C i e l a v i ņ a,   izmisumā pieskrien pie    D e d z e s.

 

CIELAVIŅA

Dedziņ, māsiņ, nu tu aizej!
Vienu pametu es tevi!
Nāves bailes mani māca -
Nu es sekoju tev nāvē!
Pēters cars, vai uzvarēji?
Cik būs ilgi tava vara?
Celsies mana brīva tauta,
Kā no jūras ceļas kaiva!

(Viņa nokrīt.)

 

ĻAUDIS

Cielaviņa! mazputniņu!
Aizskrej līdzi jūras kaivai!
Atnes mums no jūras brīvi!

 

(Priekškars.)