RAINIS

RĪTA DZIESMAS

2.POSMS

*  *  *

Radītājs liktens, visžēlīgais saucams,
Tu mūs mānīji, dzīvību dodams,
Dzīvību devi, kas dzīvība man
Bez dzīvām dziņām, bez augstiem mērķiem,
Kas vien padara jauku šo dzīvi,
Lai tā cienīga, ka viņu staigā.
Nedevi jautrības baudīt šo laiku,
Mīlestības mīlēt šo dzīvi,
Mūžīgas kaislības asinis sildīt,
Dzīslas ar liesmām un straujību pildīt.
Garlaikā, auksti mēs pavadām dzīvi,
Žāvājot nokāpjam trūdošā kapā,
Ejošas ģiltenes, stīvi un mēmi,
Kustam kā vējos kaltušas lapas.
Beidzot kā lelles pēc pabeigtas lomas
Sabāž mūs aktiers iekš kostīmu somas.

*  *  *

Mūžam dziņa un mūžam šaubas.
Mūžam meklēt un nerast nekad;
Gars un galva, un miesas, un sirds
Paši sevi saēd un sakvēlojas -

Un pelnus iznēsā vējš.

28. 4. 1915.
16. 4. 1918.

*  *  *

Pūlēm, mokām cauri velkos
Garai, slinkai dienai,
Gulēt liekos negriboši
Mīkstā dūņu gultā.

Un tā guļots neilgojos
Jauna rīta redzēt:
Jauna rīta manim nau,
Viss tas pats un vecs.

Tā kā slinka gara diena,
Slinka gara dziesma -
Bet reiz dziesmai gala pants,
Bet reiz dzīvei kaps.

BADA GADI

I

Saule uguns pūgas zemē pūš,
Nekust tvaikus traukt ne gaisa strāva,
Liesmas rudzim zaļās asnis dzer,
Kur tik uguns dvaša zemi skar:
Dzīves zaļie spēki visi kalst,
Vaida zemnieks, kliedz pret debesīm -
Debess tāli klājas - zila, skaidra.

II

Zila jūra debess jumā guļ.,
Strautiem sūta zemē ūdeņus.
Līkst zem smagās nastas kviešu vārpas,
Melnā trūdā vēršas zaļais siens.
Trakā priekā postot strauti krāc,
Pretī saucot tumšiem debešiem.
Kā bez saules zeme: ļaužu vaigs
Drūms - un debess draudošpelēka.

*  *  *

Manā istabiņā
Sīka dzelzkrāsnīte;
Piecas pagalītes
Viņā brīvi ietilpj.

Krāsnīte no rītiem
Kurināta aiztvīkst:
Lai diespas tad piedurt
Klāt vai pirksta galu.

Divas stundas vēlāk
Mēs jau atkal labi:
Krāsnītei pie sāniem
Mīlestībā sildos.

Un vēl divas vēlāk:
Apkampušies drebam,
Krāsnītei klab durvis,
Manim visi zobi.

Cauru augu dienu
Tā mēs kopā drebam,
Ak, bet nakts tā šķir mūs,
Uzticamos draugus.

Nakti drebu gultā,
Krāsnīte stāv viena:
Daudzkārt miegā dzirdu,
Ka tā gaudo manis.

Tad no rīta viņa
Aiztvīkst taisnās dusmās:
Lai diespas tad piedurt
Klāt vai pirksta galu.

Ak, es tevi mīlu,
Sīko dzelzkrāsnīti,
Tev pie siltiem sāniem
Sirds man kusa dziesmās.

*  *  *

«Kungs, tevi lūdzam,
Paklausi mūsu;
Paklausi ātrāk
Nabaga ļaužu.»

Diendienās ļaudis
Bez kauna, goda
Lien tā un lūdzas:
«Paklausi mūsu.»

Rakstvedim Pēterim
Mūžam grūts amats -
Pārbaudīt visus
Lūgumu pulkus.

«Smūdži jūs, līdēji,
Ko tad jūs domājat,
Simts man vai roku,
Kur visiem paspēt?»

«Jā, bet tos bagātos
Paklausa tūdaļ:
Tam zelta pulkstens,
Tam dzimta muiža.

Mums, zemiem ļautiņiem:
Uzgaidīt! Uzgaidīt!
Melnmaizes prasām,
Tās pašas nedod.»

«Bezgoži, muļķi -
Jūsu ir leģions,
Gluži kā siseņi
Vasaras laikā. -

Protams, ka kavējas,
Dažs pat i aizmirstas -
Bagāto mazums,
Paklausīt ātrāk.

Tā visās iestādēs,
Kanclejās, valdēs -
Ko tad jūs gribat,
Še lai ir citādi?!»

*  *  *

Dzistin dziest mans lampas guntiņš,
Lapā burti žib un sajūk:
Svinīgs klusums, sērīgs tumsums
Nolaižas ar liegiem spārniem.

Nopūlēta darbu, raižu,
Galva smagi rokā noslīgst;
Tālu rūgtās darba domas -
Es par tevi gribu murgot:

Kā es biju tik jauns un bagāts,
Turēju tevi savās rokās;
Lai reibst galva maigos murgos,
Sirds lai rimst vai sūrstin izsūrst.

*  *  *

Domātājam iepriekš nolikts
Dzīvei princips, tiklai budžets;
Kas nau atkāpies no sevis?
Kam nau tiklā deficīta?

*  *  *

Domāts princips, dienas gaita,
Sākums budžets - beigu facits:
Laimīgs, kas tos vienot spējis,
Laimīgāks, kas nau tos šķīris.

*  *  *

Gaustin gaužos, reti ģaubjos,
Krūtīs sirds drīz tvīkst, drīz stingst, -
Vai nu gaužos, vai nu ģaubjos,
Ritinoši dziesmas rit.

Kad nedz gaužos, nedz ar ģaubjos,
Sirds pukst septiņdesmit reizes, -
Tad es skreju, rauju, plēšu,
Tad es pasauls mantu krāju.

*  *  *

Sen jau tas bija: es domāju toreiz
Daudz ko darots un pats savā vaļā
Lielus nodomus turēju galvā -
Lielie nodomi netika darbi.
Gribēju dzīvi rīkot pēc domas,
Dzīve aizgāja savu gaitu.
--------------------------
Jaukākās cerības izgaisa miglā -
Un cik viegli tās pildāmas likās.
Vairs es neticu pats savai vaļai,
Vairs es nedodu likumus dzīvei.

*  *  *

Toreiz cerējām
Kļūt par varoņiem,
Kādus pasaule
Nau vēl nesuse.

Vienā rāvienā
Varu gāzt un graut,
Platu ceļu cirst,
Ievest taisnību.

Balta staroša
Viņa rokas ceļ:
Maigā saskaņā
Karš un ilgas kūst.

*  *  *

Smiekli bez gala
Ritē un trīsē,
Līdz agram rītam
Līksmība laistās.

Dzīvības prieka
Pārpilnas sirdis
Pārplūst no katra
Niecīga vārdiņa.

Atbild uz katru
Smiekliem bez gala,
Izsauc no katra
Smieklus bez gala.

<17. 4. 1918.>

*  *  *

Sēdu jau ilgi pie vaļēja loga,
Pavasarvēsmas spirgti pūš,
Pūš manim vaigā, tvīkstošā pierē
Kvēloši karstu un možīgu dvašu.
Dzīvibas dvaša man dvēselē spiežas
(Vēsi kvēlošās smadzenes veldzē),
Man tā prāts, it kā sirdzis es būtu,
Daudz, daudz ilgu skumīgu dienu,
It kā pavasars, vēsmas pūšot,
Aizpūstu sērgu, es būtu brīvs.

Man tik tā prāts, ne pavasarvēsmas
Aizpūst spēj manu sērgu. - Es sēdu,
Domāju, nāks kas, ir es būšu sveiks.

*  *  *

Atkal un mūžam tas pats, tas pats -
Atkal un mūžam tas mocītājs nemiers
Dzen mani, velk pēc darba, pēc darba:
Meklēju, meklēju, nerodu mūžam,
Simts ceļu eju, netieku tālāk.
Ceru un izmistos, lielos un sodos -
Un pa tam mokos un palaižu dzīvi,
Un pa tam mūžam nedarīts darbs.

*  *  *

Prasīju vakar, prasīju šodien:
Kam neesmu laimīgs, kam neesmu mierīgs?
Prasīju vienmēr, atbildes nebij;
Jutu tik tumši: nava, kā vajga.
Un es tak darīju, cik vien es spēju,
Un es tak ķēru, un es tak skrēju.
Nebija algas dot manim miesa.
Neesmu jutis debesu dāvanas,
Nedz bijis laimīgs, nedz bijis mierīgs.

*  *  *

Sirds manim saēsta
Sūrstošu šaubu,
Smadzenes sajauktas
Drūzmošu domu.

Izmisis tveru
Glābiņa spieķi,
Glābiņa spieķis
Lūst manās rokās.

Ko man būs darīt?
Nespēju saprast,
Nespēju ticēt,
Nespēju ...Tici!

*  *  *

Krūtīs laužas, aizžņaudz kaklu,
Pušplēsts kliedziens caur zobiem spiežas:
Kas tās par sāpēm? Kurš to gan sacīs?
Kurš savu svētumu gribēs atklāt
Pasauls spriedumam, pasauls smējumam? -
Nekas man nekaiš, viss tik pa jokam.

*  *  *

Dievs, ak, dievs, cik man grūta sirds,
Dievs, lai man pāriet šis brīdis!
Nau vairs spēka, nava vairs dūšas,
Nevaru cīnīties vaira, nedz ciest.
Un viss - šī bēdīgā dzīves griba,
Un viss - šīs tūkstots saites pie dzīves.
Dievs, ak, dievs, cik man grūta sirds,
Dievs, lai man pāriet šis brīdis!

*  *  *

Acumirkli mieru,
Vienu acumirkli:
Tikai elpu atgūt,
Tikai atjēgt sevi!

Visas laimju laimes
Lai ir nebaudītas:
Acumirkli mieru,
Vienu acumirkli!

*  *  *

Un beigās tiešām pār mani nāca miers,
Pēc kā tik ilgi brēcu pret debesīm:
Es dūrēm nedauzu vairs sienas,
Izmisis kliedziens iz krūts vairs nesprūk.

*  *  *

Nava nekā vairs, viss ir galā:
Nemiers galā, dziņas galā,
Ilgas un sapņi, un nevaldu jūtas:
Visu cilvēci apņemt un laimot,
Saprast pasaules mūžīgo mīklu,
Nesavtīgi, pašaizliedzīgi
Sniegties pēc bezgala laba un augsta -

Nava nekā vairs, viss ir galā.

Dvēslē un galvā dzīvo sūrstošs tukšums,
It kā vēl tvīkstošas meža degas,
Kur vakar pāri gājusi sūkdama alkana liesma, -
Izsīcis avots - šī sirds.

Nava nekā vairs, viss ir galā.

Un nu tik dzirdu sakām tos vīrus, kam svars
Un uz kuriem kā pamatiem balstās
Visa šī kārtība vecā:
«Reiz viņš ir prātīgs tapis, tas jaunais cilvēks,
Tur ar laiku vēl iznāks derīgs tautiets,
Ja tik viņš pratīs stāvokli iegūt
Un atstās blēņas.»

*  *  *

Kopiņa piemiņu
Stāv manā prātā,
Padoms un glābiņš
Grūtskumjos brīžos:

Bērnības rotaļas,
Jaunības sapņi,
Mīla un smaidi,
Cīņa un darbs.

*  *  *

Gaviles, gaviles,
Laužaties cauri,
Plūstat pār malām,
Gāžaties pāri:
Neesmu viens,
Neesmu viens!

Tūkstošu tūkstoši
Pa visu pasauli
Līdzīgi staigā
Ar savām sāpēm,
Nezin, kur dēties, -
Neesmu viens!

Neesmu atmests,
Izdzimis bērns,
Vientulis, nolādēts,
Nesaprasts, svešnieks -
Neesmu viens!
Es neesmu viens!