RAINIS

RĪTA DZIESMAS

MĪLESTĪBA

*  *  *

Plaukstošas rozītes sārtais vaigs
Mīlīgi, bailīgi lūko,
Lūko no zaļo lapiņu tumsas
Svešā pasaulē ziņkārīgi.

Bez laika nemīļa roka plūc
Rozīti, cerības pilnu:
Nespēja krāšņi plaukt un ziedēt,
Dzīvi baudīt un mīlestību.

27. 4. 1915.

*  *  *

Sirds man tik līksma,
Sirds man tik pilna,
Es visu pasauli
Mīlēdams apskautu.

Satiku, apskāvu
Mīlamo meitiņu,
Domāju apskāvis
Pasauli plašo.

*  *  *

Meitiņ, tu tik cēla, augsta.
Ak, cik zems es tavā priekšā!
Ja tev, meitiņ, augšā aizreibst,
Krīti droši manās rokās!

*  *  *

Mīla, mīla, nikna mīla
Apvainota, atraidīta -
Es aiz sāpēm zaļus kokus
Ar saknēm izravētu,
Es iz krūtīm sirdi plēstu, -
Ak, ja izplēst spētu vien!

MIRĒJA VĒLĒJUMS

Dod vēl jautru, kaislu prātu,
Vēl šo reizi, laipnā stunda!
Dzīslās spēku, liesmas lūpās
Dzert un kveldēt sārtu muti,
Mīļo karsti skaut un glaust,
Mirt uz baltām. siltām krūtīm

Acis žilba, prāti juka,
Mēmi stāvu, skatos tevī;
Stāvu, skatos - un tu gaidi:
«Muļķis,» teici aizbēgdama.

*  *  *

Vai manu dieniņu,
Ko lai nu daru?
Tavas kvēļu mutītes
Deg manā vaigā!

Sārtrozīt, sirsniņ,
Saki, ka dusot
Iedzēla dūkodams
Dižais dundurs.

*  *  *

Mani maza meitiņa
Bēga kā stirniņa,
It kā es kostu
Kā meža tēvains.

Stirniņa pierada:
Glaužas un mužojas;
Nu pati stirniņa
Kož kā vilciņš.

*  *  *

Domas un baigi,
Bēgat no manis,
Bēgat ar vējiem
Tāli uz svešatni.

Nāk mana meitiņa,
Sārtjauna dieniņa,
Lai viņa nerod
Jūs, tumsas dzimumus.

Lai spožu saulīti
Mākoņi nemāc,
Lai mīļās mieru
Netraucē baigi.

*  *  *

Es tevi turēju
Raujošās rokās,
Siltās krūtis
Uz siltām krūtīm.

Iz tavām krūtīm
Tekoša uguns
Strauji tecēja
Uz manām krūtīm.

Tekoša uguns
Sūrst man vēl krūtīs,
Sirds man izkalta
No viņas uguns.

MĒNESS UN ZEME

Brīnum bāls un kluss, un kaunīgs
Mēnestiņš ap zemi staigā,
Simtiem mūžu viņš jau staigā
Brīnum bāls un nosērojies.

Viņš pie skaistās zemes saistīts
Neirstošām mīlas saitēm,
Nespēj atraut viņu zemei,
Nespēj šķirt nekāda vara.

Nežēlīgā skaistā zeme
Viņu valda gudros valgos:
Nelaiž tuvu, nelaiž projām,
Brīžiem glaima, brīžiem ļauna.

Kad ir ļauna skaistā zeme,
Bālais puisīts bālst līdz nāvei,
Bālst līdz nāvei, dilst un iznīkst
Neizmērojamās sāpēs ...

Tad ir zeme atkal laba -
Bālais puisīts atdzīvojas ...
Tā jau mūžiem skaistā zeme
Moca vārgo mēnestiņu.

Visai tirda, visai zemo
Mēnestiņu skaistā zeme:
Pate dej ap lepno sauli,
Bālais puisīts līdzi lēkā ...

Bet ir bālais, klusais puisīts -
Tā es dzirdu ļaudis sakām -
Tuvojoties skaistulītei
Gan pamazām, gan ar bailēm, -

Kad viņš vaira nespēs valdīt
Savu sēru, savu ilgu -
Pasauls ēka drupās kritīs,
Abiem liesmās apskaujoties.