RAINIS

 

RAIŅA DZĪVES LAIKĀ NEPUBLICĒTIES DZEJOĻI

 

I DAĻA

 

 

 

Spalviņu sīko,
Kur tu tā skrieni?
Kur tu tā lieni
Krūmiņu starpā?

Vai tevi vējiņš
Putniņam plūca,
Kad viņš tā dūca
Dusmīgi vakar?

Vai ir cits putniņš
Sīvajā kaujā
Saķēris saujā
Asajiem nagiem?

Vai līdzi kriti,
Spalviņām birstot,
Putniņam mirstot
Nebaltā dienā?

27. 4. 1918.

 

 

 

1882

MĪĻAI  LĪZIŅAI VĀRDA DIENĀ

 

Eita jūs, pantiņi, sveicināt eita!
Sveicināt māsiņu tāļajās mājās!
Šodien priekš gadiem tā pasaulē stājās,
Pasaulē stājās kā latviešu meita,
Stājās kā māsiņa mana.
Māsiņai laimiņasvēlēšana!

Pasaules pilsone, māsiņa, esi!
Latviešu tautiete, māsiņa, tieci!
Savējo mīlule, māsiņa, tieci!
Pasaules nastas kā varone nesi,
Vairo tu latviešu slavu,
Nepārstāj bāliņu mīlēt savu!

Steidzat tad manim jūs, pantiņi trīsi,
Sveicināt māsiņu tālienē mudri,
Lidojiet vējiņa spārniņiem gudri.
Vējiņš pie mīļās jūs aizvedīs drīzi,
Pielūdziet labajo garu,
Lai viņa sveika redz saules staru!

2. 9. 1882.

 

 

 

Vāci tagad naski stāsta,
Jūs to lasiet avīzēs -
Latvji negodīga tauta,
Pateicības nezinot.

Nepieminot vairs, ka kungi
Vergu saites salauza,
Deva brīvību bez gala,
Tiesības, ka sargies tik.

Skolas deva, gaismu nesa,
Tā ka acis žibēt žib.
Deva, deva, devām deva,
Pateicības nerada.

Latvji viņus negodina,
Latvji viņus nebaro,
Viņi nomocījās velti,
Tik aiz mīlestības vien.

Kas gan kurpes āva kungiem,
Viņiem vīles nobučoja?
Kas gan visu, visu deva
Saviem kungiem, valdniekiem?

Grūti, grūti darbināja
Viņus latvju nelieši,
I pat paēst nepaļāva
Vācu vergu vārguļiem.

Ko nu saki, lasītāji,
Vai nau tiesa vāciešiem?
Neģēlīga latvju tauta,
Otras nau vairs pasaulē!

1882.

 

 

 

1889

 

Es to vienmēr teicu:
Ak, cik tas ir labi,
Ka visgudrie suņi
Muļķāki par ļaudīm.

Pieklīda man sunīts
Smalkas pūdelsugas -
Mīļi biedri esam
Nu jau ilgu laiku.

Viņš man pasniedz ķetu,
Klūp man pat ap kaklu,
Jā, - kad maizi dodu,
Nobučo pat roku.

Būt' šis šunels cilvēks,
Kaut ar beidzams muļķis,
Viņš man rokā kostu,
Netītos ar mani.

Viņam kauns būt' manis,
Manas zemas kārtas,
Manas neizglītības,
Manas baura vaidas.

1889.

 

 

 

1898

 

Kā karstas bailes mani grābj,
Asinis aumaļām kāpj un slābj.

Jauna, paša radīta dzīve lai jūk,
Divkārša, sakalta šo pašu roku,
Sakalta ilgstošu, tvīkstošu moku,
Nākotne pāri mums kopā lai brūk?

Tev vienai rokas, kas glāstot glābj,
Kad karstas bailes alpām grābj.

 

 

 

1900

 

Kad lēni stājas dienas drūzma
Un domas galvā gurstot rimst, -
Kā tālā debess malā dūzma
Man ausīs viņas skaņas klimst.
Es apniku jau viņas gainot,
Tās pazīstamās svešnieces.

1970.

 

 

 

Līst lieti vienā laidā,
Vējš lāses šaltīm dzen,
Bet pavasara gaidā
Tvīkst sirdis mūžīgi sen.

 

 

 

1901

 

Tiem skaļi smiekli rit,
Kā strautiņš čalo, -
Kas dzird, ko pulkstens sit?
Vīns raizes skalo.

1901.

 

 

 

Jau pārgājis gaismas
Baigais svīdums,
Uz zaļām lapām
Guļ zelta spīdums.

Tev nolija skumjas,
Kā rasa no lapiņām līst, -
Tik retas asaras vēl
No skropstām rīst.

1901.

 

 

 

Es zinu jūs, pusvientulīgie garā,
Kas tomēr pie šiem laimes bērniem sliedza.
Kas dzīvot spēj tik puslīdz lielā barā,
Kur viņiem līdzjūtības neaizliedza, -

Nekad tie visu nespēs likt uz spēli,
Nekad tie nesacīs ne jā, ne nē.

1901.

 

 

 

Paliekat jauni līdz sirmiem matiem,
Jūs, vecie draugi.
Lai vecā mīla ir jautriem skatiem,
Zeļ jaunie augi.

1901.

 

 

 

Es veco mīlu iz krūtīm
Nespēju raut.
Uz jauna gada jūtīm
Vēlētos atkal jūs skaut.
1901.

 

 

 

1902.

 

Pa visām istabām
Man dienu saule iet,
Iet pilnām riekšavām
Man siltu zeltu liet.

Tais siltās istabās
Dien-nakti katru brīd'
Div brūnās actiņās
Vēl siltāks uguns spīd.

1902.

 

 

 

Vēl nebij miega plakstiņos,
Kad svīda sārtais rīts,
Es ilgi tevī raudzījos,
Mans baltais mīlulīts.

Ar viegliem smaidiem lūpiņās
Salds noslēpums tev slēgts.
Es vēros, vai to risinās
Man gaišais saules lēkts.

1902.

 

 

 

Lepni, kā sarkana gaiļa spalva,
Līkais, augošais mēnestiņš
Cepurei aizsprausts, atmesta galva,
Izgāztas krūtis, - tā atnācis viņš.

Austra tam uzsprausta zobena galā,
Acīs laiskajiem snaudējiem žib,
Sietiņš zobenam spīguļo spalā,
Līdzi lielajiem izmirdzēt grib.

1902.

 

 

 

Lēni lapas virinājot,
Bērzi šūpo savus zarus,
Rāmi kaisa raibā rakstā
Vakarsaule sārtus starus.

1902.

 

 

 

Gar zemi zemu vilkās vējš
Un zaļo zāli viļņos vēla,
No ceļa sausās smiltis cēla
Un gaisā grieza virpuļos.

 

 

 

Nau ļaužu sirdīs telpas žēlumam,
Līdz malām pilnas tās ar mantas kāri.

1902.

 

 

 

1903.

 

Tad labāk nedzīvot!
Ne dzīvot tā, ka tavas acis skumst.
Tad manas dzīves gaisma tumst,
Tad labāk nedzīvot.

 

 

 

Stāv durvis vaļā -
No viņas istabas
Iz savas pakrēslas
Es skatos zaļā
Caur logu mirdzošā
Siltsaules pagalmā.

Pie tumsā laura
Tur gaišas olīvas,
Tur sudrabnarcisas
Uz zaļā maura
Caur logu mirdzošā
Siltsaules pagalmā.

1903.

 

 

 

1904.

 

Vēl priežu mežs ir zaļš un svaigs
Gandrīz kā vasarā,
Vēl debess zils, vēl gaiss ir maigs,
Un silts vēl aizvējā.

- 9. 1904.

 

 

 

A LA NORDSEEBILDER

 

Nakts ņem mākoņus pilnām saujām -
Baltās, čauganās pūkas kā vilnu,
Noberž spodras mazās zvaigznītes
Un lielo sudraba mēnessripu,
Lai būtu debess dēliem ko ripas kaut
No vienas debess malas uz otru,
Bet izberztos mākoņus nosviež nakts
Gar debess pakšiem, lai brīvs būtu ceļš.

1904.

 

 

 

1905

 

Neatgriezies savā mājā -
Tā ir bezgalīgi drūma,
Vientulīga, gluži tukša,
Gluži atstāta no visiem;

Nau ne galda, nau ne gultas,
Nau ne aizvēja, ne ēnas.
Vējš visgarām brīvi staigā,
Gaisā galvu tura skaidru.

- 7. 1905.

 

 

 

Ja visiem laipnis būsi,
Tu vientieša vārdu gūsi,
Bet, rokas ja smagi tiem uzliksi,
Sauks tevi gudru un varoni.

19. 9. 1905.

 

 

 

GRĪZIŅĀ

 

Spiegs, vai dzi', kur kliedz!
Miedz tik turpu, miedz!

Grīziņā stāv ļaudis baros,
Staigā sarkankarogstaros,
Dzied un sauc, un runā brīvi,
Galvas nēsā lepni, spīvi, -

Pulka naudas pelnīsi,
Tec tik turp un pieraksti.
Pieci rubļi gabalā -
Tec tik, spiegs, un uzošņā.

Spiegs, tas turpu miedz,
Tāli dzird, ka kliedz:

Simtu tūkstoš, pilns viss laukums!
Kur te paspēt? Veltīgs braukums!
Visi pierakstās jau paši,
Pazūd brangi spiega graši.

«Brīvibu!» tik visi bļauj:
Velns un prokurors lai rauj!
Spiegs un žandarins lieks!
Visus projām trieks;

Tauta pate sev grib valdīt,
Pabeidz varas važas skaldīt;
Sociālisti brīvi staigā,
Spiegi paliek bāli vaigā:

Prom, dzi, vecās drupas post!
Spaids un patvaldība nost!
Pieci rubļi gabalā -
Kas lai tagad samaksā?

Jel reizi nosviežat no pleciem nost,
Šo vienu reizi, pelēcīgos svārkus,
Ko mūžu dienu redz jūs valkājam.
Tie taču nau jums pieauguši klāt,
Par otro dabu jums jau palikuši?
Gan pelēcīgos ikdienības svārkus
Jūs brangi piemērojat apkārtnei,
Kas netīrpelēka un bezkrāsaina.
Jūs tā no dzīves briesmām izbēgat
Kā daždien sīki, bikli kukainīši,
Kas krāsu pieņem sev no apkārtnes.

1905.

 

 

 

1906

 

Vēros gaidīdams debesīs augšā,
Saucu pēc atbildes vaimanādams;
Braucu jūras dziļajos ūdeņos
Atkal no debesīm lūkojos dzelmē:
Debess ar jūru saskatās smīnot.
Kāpu kalnā un kliedzu no visas krūts,
Un atbildes klausījos zilajās tālēs:
Paša balss man par atbildi nāca.

8. 6. 1906.

 

 

 

Vakarā no karstām, šaurām ielām
Eju laukā es ar savu vārgu:
Es to dzesināšu lauka vējā,
Es to pūtināšu mīkstā zālē,
Saldu zāles smaršu vēdināšu.
Un, kad miers uz zemi lēni laidās,
Gāju mājās es ar savu vārgu
Īsu dusu meklēt karstās ielās,
Sevim līdzās guldot savu vārgu.

9. 6. 1906.

 

 

 

Visu varenajam laikam nebūs
Vairs pār mani varas;
Smagums, jauceklis un auksta tumsa
Paliks dziļā lejā -
Spoža liesmiņa caur gaisiem lidos,
Viegli plīvēs.

10. 6. 1906.

 

 

 

Pie tavām kājām zemes pīšļi līp,
Tev matos sēstas ielas putekļi,
Un gaišās acis sīki krišļi tev grauž.
Tev ar zemes smago gaisu pilna krūts,
Lec iznīcības aukstā atvarā,
Un, dzīvs vai nedzīvs, iznāksi tu skaidris.

10. 6. 1906.

 

 

 

Dzīvot neredzamu dzīvi,
Iet ar nedzirdamiem soļiem,
Klusēt un ciest:
Caur asiem rugājiem basām kājām,
Caur svešiem ļaudīm aizmiegtām lūpām.
Ko viņi darīt spēj?
Asiņos basas kājas, ne dvēsele,
Saplosīs garu ļaudis, ne dvēseli.
Klusēt un iet savu gaitu,
Līdz atnāks laiks.

11. 6. 1906.

 

 

 

Saltums pa visiem kauliem -
Bet es esmu viens;
Tukšums visapkārt kā izkultā rijā -
Bet es esmu viens;
Tumša nakts, un es nezinu, kur ir ceļš -
Bet es esmu viens;
Es tikšu tomēr galā reiz,
Jo es viens un brīvs.

13. 6. 1906.

 

 

 

Ko tu palīdzi, spārnotais vārds,
Tu, strauta ritumā ritošā doma
Un liegā jūta, kas vēsmai līdzi
Klausies, kā pate sev atskaņo lapās?
Kādu mīklu tu atminēt spēj?
Kādu spēku tu dvēselē raisi?
Kas spētu man līdzēt?
Zinu, zinu: tu daiļumu dvašo,
Aizmūžu neizsakāmā mīkla,
Kas dvēsli kvēlēs kausē smalku -
Un dzīve tad dvēsli samaļ jo drīzāk
Un aizsviež nost.
Es ātrāk pats tevi aizsviežu nost:
Noskani žēli kā lapu šalka,
Aizriti ūdenī, zemē krīti no gaisa
Kā vanags ar pāršautiem spārniem.
Tu, spārnotais vārds!

14. 6. 1906.

 

 

 

Tiek lauki tukši,
Un pļavas izkalst,
Bet skaļi līgo,
Kas pļauju vāc.

Pa tukšiem laukiem
Kā meklēdams klīstu,
Kur mana pļauja -
Rugājos sirds.

To nesu mājās
No tukšiem laukiem,
No tukšiem laukiem,
No kaltušām pļavām.

Tur visai ziemai
Būs gana, ko ēsties,
No manas pļaujas
Ko gremzt un grauzt.

15. 6. 1906.

 

 

 

Šurpu un turpu mūs liktens svaida,
No nelaimes laimē ceļ
Un, pēkšņi atpakaļ nelaimē grūzdams,
Lauza mūs mūžam kā koku vēji.

Bet, kuri galīgi nesašķīst,
Tie lokoties spēcīgāk sulas dzen
Un sīksti un šmaugi stāv simtu gadu,
Ne pēdu neatkāpjas no savas vietas.
Pret visu niknāko negaisu krūti:
Tad labāk jau lūzt
Un krītot apsist ap simtu asu apkārt
Ēkas un laukus, un sīkākos kokus,
Ka gadiem vēl trīsot vareno piemin.

15. 6. 1906.

 

 

 

AUKLE

Sāpe ir mūsu māte un vārgs ir tēvs,
Un mūžīga rūpe ir aukle,
Aukle mūs izceļ iz mātes klēpja,
Nostata kājās un māca staigāt,
Un vada bērnu ar kalsnu roku,
Un rūpīgi neatkāpjas ne mirkļa;
Un, ja tēvs, māte mūs aizmirst spētu, -
Aukle līdz galam pavadīs mūs,
No viņas varas mēs neizaugsim
Līdz sirmiem matiem.

16., 19. 6. 1906.

 

 

 

Netīra, veca sieviņa atkal un atkal apkampj
Jaunekli un nevar atlaisties.
Vai tas viņas vienīgais,
No daudziem labākais?
Nē, pats tas palaidnis,
Viegls un slinks, un neuzticams,
Nekur tas neder,
Nevienam nau vajdzīgs.
Viņš jau ir iedzinis viņu badā,
Visi gudrie ļaudis tai liek viņu mest,
Viņš labsirdīgs gan, bet nepateicīgs,
Bet viņa atstāties nespēj.

21. 6. 1906.

 

 

 

ZELTA MĀCĪBAS RIEKŠ ZELTA ĪPAŠNIEKIEM

P a r   k r ā š a n u

 

Visur būs tev mantu krāt,
Kur tik vien tai tieci klāt;
Lai Cits brēktu, ka tu laupi:
Sirds tev teiks, ka tu tik taupi.

 

P a r   r a ž o š a n u

 

Laid tik, lai griežas mašīnas rats,
Lai strādnieki cītīgi strādā,
Lai jaunas mantas tik gādā, -_
lzdalīt mantas tu pratīsi pats.

 

P a r  k ā r t ī b u

 

Kārtīgi strādā un netaupi sviedrus
No citu vaiga, -
Kad ceļas klaiga, -
Liec kārtīgi saņemt tos «biedrus».

 

P a r   p i r m o   v a j a d z ī b u

 

Māki tik spiest,
Gan maks mācēs briest,
Gan spiestais ciest,
Gan mantnieks šķiest.

1905.

 

 

 

Es tiku draugam jautājis:
«Bij senāk stalta «Dienas Lapa» -
Teic, kas no viņas tagad tapa?»
- Uguns gaišums slāpēts, izdedzis,
Un viņas vietā kūp tik dūmi, tvaiki:
Ak, «Mūsu Laiki»!

 

 

 

Šis manas dziesmas pēdējās priekš jums,
Jums cīņā nevajaga dziesmu -
Jūs laukā iesat: zaļš mežs, zils jums,
Un laukā mestu dziesmas vārdu liesmu.

No liesmas aizdegsies plašs ugunskurs,
Viss kūp, un biklie brēc: to briesmu, briesmu,
Kas liesmas apturēs? Kas projām burs?

Kūp visi lauki, zaļi meži, krūmi,
Un liesmu aizklāj, elpu aizrauj dūmi.

28. 6. 1906.

 

 

 

Vai, vai!
Asinīs rokas mērcētas!
Nāvē balsis brēkušas!
Vai! vai!

29. 6. 1906.

 

 

 

Dzīvību dzīvot nau vērts,
Kad nedzīvi locekļi lokās;
Nedzīviem vieta ir kaps -
Ņem mani, mūžīgā nakts.

8. 7. 1906.

 

 

 

Dzīvības mūžīgam spēkam,
Vai tam lai es uzlieku vainu?
Tādēļ vai dzīvot nau vērts? -
Dzinējs - viņš, liedzējs viņš nau.

Dzīvības liezēju meklē,
Kas dziņas mums izkaltē seklas,
Palīgu dzīvībai sniedz,
Dzīvības liedzēju liedz.

8. 7. 1906.

 

 

 

Sajēgt - tas nava zināt
Un mērot, un dalīt, un skaitīt, -
Sajēgt - ir visumu tvert,
Attēlot, radīt un augt.

8. 7. 1906.

 

 

 

Lauks ar acīm, meis ar ausim -
Nu, tad redzat, nu, tad dzirdat
Redzat manu izmisumu,
Dzirdat manu vaidu balsi! -
Lai to nestu jūdzēm apkārt
- - Smiekliem bez gala?

9. 6., 8. 7. 1906.

 

 

 

Migla lēni ceļas un mainās,
Augšup kāpjot iz upes dzelmes,
Ceļas un mainās dīvainos tēlos,
Plešas un valstās, un ainas jūk.

Miglai līdzi ceļas un mainās
Mīklainas ainas iz dziļas dvēsles,
Jūsmas un domas, un plūstoši tēli.
Acis aizrautas ainām seko
Caurām naktīm pie upītes malas,
Kā tās ceļas un mainās, un jūk
Mīklainā gaitā.

Caurām naktīm sēdēt un miglu tvert,
Un miglas ainās minēt mīklas -
Bet miglas ainas netop par dzīviem tēliem,
Un dvēsle ainās izgaro tukša un žūst
Kā vasaras karstumā tērce.

21. 7. 1906.

 

 

 

Celiņš pa zāli un labību lodā,
Lēni šūpojot zirgs mani nes.

Siens guļ saulītē nopļauts vālēs -
vēl nopļauts tu smaršo, mans mīļais siens,
Ak, būt man kā tev un nopļautam smaršot!
Teic siens: «Drīz būsi!»

Spīd akmens saulītē, ceļmalā nomests -
Vēl nomests tu spīdi, mans mīļais akmens,
Ak, būt man kā tu un nomestam spīdēt!
Teic akmens: «Būsi.»

Dveš zeme saulītē uzartām vagām -
Tu uzarta dvašo, tu mīļā zeme,
Ak, būt man kā tu, kas uzarta dvašo!
Teic zeme: «Būsi.»

Celiņš pa zāli un labību lokās,
Lēni šūpojot zirgs mani nes
Pie tevis, pie tevis!

21. 7. 1906.

 

 

 

Dvēsle sēd pie spoguļa
Dienā, bet vēl mīļāk krēslā:
Platām acīm nolūkojas
Savas pašas acu dzelmēs.

Acīs atspīd debesis,
Zaļa daba, melna dzelme,
Netverami spīgo jūtas,
Dziļumā kā nakts guļ mīkla.

Dziļo mīklu atminēt
Dvēsle raugās savās acīs:
Bezdibens un vientulība -
Acis aizveras bez vaļas.

22. 7. 1906.

 

 

 

Prāts mans ārsts, ap mani staigā,
Galvu lauzīdams, ko darīt:
Vājnieks mūžam nīkst un vārgo,
Nelīdz mācības, ne zāles.

Jūtas, žēlsirdīgās māsas,
Silti sedz un maigi glauda,
Sēd pie gultas gurdā vaigā,
Asras rit uz spilventiņa.

Gaisā iet! - Tur auksts un vējains;
Ļaudīs! - Ko viens otram līdzam? -
- Aīzklāts logs un rāma gaisma, -
Un tik daudz, tik daudz ir laika.

22. 7. 1906.

 

 

 

Kad iznāk posts iz liktens vārtiem,
Garās drēbēs tam žēlabas seko
Un klusas raudas ved pie rokas,
Bet vaimanas pakaļ balsi brēc
Un aizsteidzas priekšā, un atgriežas atkal,
Un ķērc bez miera, un mulsina prātu,
Un postu vēsta jau jūdzēm tālu,
Priekšlaikus sirdis ar bailēm krata.
Salstot un slapstoties trīsas lien,
Pie sāniem gluži tām draudi kauc,
Un lāsti šņako bezzobu mutēm,
Nevarīgi uz spieķīša balstās,
Un, kad jau posts sen steidzas tāļāk,
Lāsti, un raudas, un vaimanas plosās vēl,
Bet pēdējās žēlabas paliek mājās,
Garās drēbēs pa istabām staigā
Un cauras naktis pie gultas sēd,
Drebošo dvēseli rokās tura.

 

 

 

Kur ir tas darbs,
Kur pielikt spēku,
Kas prasa zibeni,
Kas prasa liesmu?
Kur klints un ozols,
Ko varai šķelt?
Viss zems un klajs.
Ko spārdīs zibens?
Viss purvā mircis.
Ko kveldēs liesmas?

5. 8. l906.

 

 

 

Es zinu, ka nekā es nepanāku,
Pa velti gaisu viļņo mana balss,
Kā nopūtas pa velti cilā krūtis,
Lai smago nastu veltu no tām nost.

Es zinu, ka nekā es nepanāku,
Bet ilgas pārvarim mani dzen
L1n svaidās kā lapsa dzelžos:
Bet tomēr, bet tomēr!

17. 8. 1906.

 

 

 

Ar tukšām rokām es eju mājās -
Atkal un atkal - kur esi, dvēsle?
Daba saistīta miegā bez apziņas,
Kas viņu modina, tam viņa runā;
Cik gara tai iedveš, tik pretī dveš.
Ļaudis staigā un runā, un smejas,
Bet viņu acīs mirdz dvēsles tukšums.
Cik mīlas ielej, tik bezgalā zūd,
Vai izsmeļ sev sirdi visu līdz galam . . .
Kur esi, dvēsle? es eju atkal,
Līdz nesīs ceļi - kur esi, dvēsle?

23. 8. 1906.

 

 

 

Izraut iz dvēseles visu, ko mīlu, ko turu, kas esmu, -
Sirds, vai tas iespējams nau, sirds, vai tā spēka tev tiks?

30. 8. 1906.

 

 

 

Mākoņu ēnas pāriet tiem pār viņu pieri kā domas,
Reti ērgļi velk savus lielos lokus,
Un gaisa kuģotājs paceļas zinkārīgi telpā.
Tur nevar dzīvot priekš sevis tīkamu mūžu,
Bet visas lielās domas no turienes vāk
Savu svētīgo valgumu -
Buda un Kristus, Ruso.

12. 9. 1906.

 

 

 

No zelta matiem
Stīdziņa
Starp tavām krūtīm
Izstiepta,

Pie krūtiņu galiem
Karājas.
Tur mana dvēselīte
Šūpojas

Kā spīdinzaļgans
Spigutīts,
Un šūpojoties
Matiņš trīc;

Kā krūtiņas nodreb,
Kad pukst tev sirds,
Tā matiņš un spigulīts
Zeltaini mirdz.

12. 9. 1906.

 

 

 

Un jūs nolādēta tauta būsat,
Ja jelkad to pieminēsat rāmi,
Ja bez šausmu un bež dusmu būsat.
Nau šīs dziesmas teiktas garam laikam,
Lēnam daiļumam, un asins briesmas
Ir šīs asnis dziesmās izspiedušas.
Tās nau manas, tās ir visas tautas,
Manām asinīm tik uzrakstītas.

18. 12. 1906.

 

 

 

I

 

Vai, dvēsele, sarksti
Pati no sevis
Kvēlošā kaunā?
Tu neticēji.

Tu neticēji,
Ka ir vēl jūsmas,
Ka ir vēl jaunas
Sārtzaļošas sirdis
Kā ziedoņa zāle,
Kas elpo pret sauli.

Tu neticēji,
Ka ir vēl smalkas
Trīsošas stīgas,
Kas vieglai vēsmai
Skan saldi pretī.

Tu neticēji,
Ka ir vēl krūtis,
Kas spētu mīlēt
Caur tālēm cauri,
Kas nedzird neviena
Mīlas vārda,
Kas neredz neviena
Laipna smaida,
Kas neprasa sevim
Ne rokas spiediena,
Kam pietiek jūtas,
Kas dveš iz dziesmām
Un labas sirds,
Kas spīd iz burtiem.
Vai, dvēsle, sarksti
Kvēlošā kaunā?
Tu biji vāja,
Tu neticēji.

 

 

 

II

 

Tu pati sevi
Gribēji vairīt
No auksta skata,
No vienalga vārda.

Tu savu svētumu
Gribēji apslēpt,
Lai skaņas sevī,
Tukšumā izgaistu,
Lai rupjas rokas
Nerautu stīgas,
Lai puķu dārzā
Nemītu rozes,
Lai tavu avotu
Nesadumbrotu,
Lai neizsmeltu
Dzidro veldzi.
Tu biji gudra,
Mīļā dvēsle,
Tu gribēji sevi
Taupīt un sargāt.
Neesi gudra,
Esi tik liela,
Neesi avots,
Esi upe.
Teci tāli
Un plūsti plaši,
Dzirdi tauriņus,
Ņirbošos spārus,
Dzirdi puķes
un zaļo zāli,
Un lielos pulkus
Raga lopu,
Kas tavus krastus
Sabrien dubļos:
Tavs ūdens beigās
Nomazgās visu.
Neesi gudra,
Esi tik liela,
Lai tava devuma
Pietiek visiem.

 

 

 

III

 

Tici pats sevim,
Neviens nau tik niecīgs,
Ka nebūtu zelts,
Ka nebūtu nesamaksājams
Dimanta dārgums,
Dzīva cilvēka
Dziļā dvēsele
Neizpētīta
Visos mūžos.
Aizlaiku kustības
Noslēpumu
Dīgļus jaušam,
Sēklas, kas slēpjas
Akmens sirdī
Un tālās zvaigznēs.

 

 

 

IV

 

Jūs, dienderu dvēsles,
Skaudīgiem skatiem,
Glūnošiem soļiem
Man pakaļ līdāt
Ošņāt manus ceļus, -
Manas jaunās drēbes
Jūs apnēsājāt,
Purpura mēteli
Aptraipījāt
Netīriem pirkstiem.
Man riebjas šis mētels,
Kas bijis jums plecos,
Jums vilcies pa kājām
Pār garumgari
Netīrās istabās,
Krogos.

Še, ņemat, izdalāt viņu.
Kaudamies, kliedzot
Savā starpā pa lupatām;
Šim lupatiņa, tam lupatiņa,
Ko savus pelēkos
Ikdienas svārkus
Sarkani izraibot.
Ejat tad apkārt dziedādami
Un rādāt ļautiņiem
Kumēdiņus
Kā ziemsvētku dāki,
Dēvēdami sevi par dieviem.
Man mētels nau vajdzīgs,
Es esmu audējs,
Es adīšu pats
Sev zelta svārkus,
Un, ja man tie apniks,
Es metīšu ielas vidū
Vizuļu saujas,
No viena vizuļa pietiks
Visai dzīvei ko starot jums,
Jūs, dienderu dvēsles,
Kas druskas raujat
No bagāto galda
Un nesat tās apkārt, lielīdami
Kā savu mantu.
Jūs negribat godīgi sēst
Pie galda un ēst,
Jūs kaunaties sevis,
Jūs dienderu dvēsles!
Bet bagāts galds ir klāts
Priekš godīgiem ļaudīm.

 

 

 

V

 

Tu bagātā dvēsle,
Tu visiem devi,
Kas vien tik nāca
Uz tavām mājām.
Tavs galds bij klāts priekš visiem viesiem,
Un visi aizgāja sātni un gausi.
Un tomēr tie lūkoja
Slepus ko noņemt
Un priecājās gauži
Par savu maņu gudro
Un ka tu esot tāds muļķa vīrs
Un neprotot sargāt
Ne savu drusciņu krājumiņa.
Bet, ko tie bij dabūjuši no tevis,
Ar to tie lielījās apkārt daudz,
It kā ar sava paša mantu.
Bet tu tos apbalvoji,
Lai viņi mājotu pie tevis,
Lai būtu tev draugi,
Kas mīlētu tevi
Un mācītos mīlēt visus ļaudis.
Bet viņi atnāk un paķer, un bēg.
Vai viņi sev paši grib dvēsli dēstīt
No tava dārza paņemtiem dīgļiem?
Vai viņi grib stāvēt uz pašu kājām?
Grib lieli kļūt, lai citiem dotu?
Ak nē, viņi grib kunga,
Kas viņus valda,
Un tu ar viņiem runā kā draugiem.
Esi kungs, un viņi dievinās tevi.
Tu gribēji sevim draugus audzēt,
Vai tad tu zini, kā to var iespēt?
Vai tad var pārvērst puķi par koku?
Mūžam un laikam vien tas ir spējams.
Tu devi, devi
Pārpilnām rokām
Bez skaita, bez mēra,
Kas vien tik nāca.
Kur tu gan liktu
Savu pārpilnību?
Tev bij jādod,
Lai vieta tiktu
Tavos plašajos apcirkņos,
Kur tilptu labības kaudzes,
Kas plūda kā avoti
No tavām zaļām druvām.
Tev bij jādod,
Lai nepelētu graudi,
Lai neapspiestu jauno ražu.

 

 

 

1907

 

SODI BEZ GALA

 

Pār visu zemi asins smaka staigā,
Vēl dzirdu, baroni pēc asins klaigā.
Pēc vairāk, vairāk tik šie vilki kauc,
Arvien par maz vēl tiesāts, kauts un šauts.
Vēl kara stāvoklis nau atceļams,
Par daudz tas ir šiem vilkiem patīkams.
Tā viņiem neļāva nekad vēl rīt,
Kā viņi ļaus, lai sodu laiki krīt?
Vēl vilkiem netiek asiņu, ko dzert,
Vēl mums to vārdu nau, ko asins tvert.
Jau krievos atriebies ir nāves sods:
Šiem nē, jo «sirds ir kurzemnieka gods».
Vai ir tik saldas zemniekasinis,
Ka vilks tās dzer un dzer kā aizsalcis?
Vai septiņsimtu gadu nepietiek?
No jauna mūs par ēsmu vilkiem liek?
Vai visu tautu gan šī sauja rīs?
Tad ātrāk aizrīsies un pārplīsīs.
Lai vilks cik asins kārs, tas neuzvar,
Bet uzvar tas, kas strādā, pļauj un ar.

3. 1., 6. 2., 3. 8. 1907.

 

 

 

EPIGRAMMA

 

Tie «deutscher Gott» un «mūsu» dievs tik saukā -
Nu, lai viņš ir tik vācu, jūsu dievs,
Mums mīļāks miets, un tas nau tievs,
Ko dzīt jūs abus laukā.

 

 

 

PĻĀVĒJS

Iz pastartiesas dziesmām

 

Nu pielūkojat,
Vai jums kas svēts,
Nu tas tiks pļauts,
Kas bij še sēts.

Nu viss, kas kaitīgs
Šai druvā būs,
Tiks izravēts
Un krāsnī kļūs.

Jau saule tveicē,
Jau bālē lauks,
Nu cirpe cirps
Un sauja žņaugs.

 

*  *  *

 

Vai gods un cilvēks
Pie jums bij svēts,
Vai nauda vien,
Un cits viss lēts?

Ko jūs še sējāt
Gadsimteņos -
Vai graudos ies
Vai pabiros?

Jūs naidu sējāt
Un niknumu,
Nu pļaus jums to
Ar uzviju.

Ar mūsu sviedriem
Jums slacīts lauks,
Nu skatat vien,
Kas tur jums augs?

Ar mūsu asnīm
Lauks apmēslots -
Kāds stāds tas būs,
Kas jums tiks dots?

 

*  *  *

 

No mūsu sviedriem
Tiks jums sūrs,
No asins lāsām
Birs pilns jums pūrs.

Liels birums ražas:
Divdesmits grauds -
Mēs, ļaudis, cietām
Tik daudz, tik daudz!

Nu pielūkojat,
Vai jums kas svēts,
Nu tas tiks pļauts,
Kas bij še sēts.

Nu saule tveicē,
Kalps daļģi trin, -
Tik pasmejas:
Viņš darbu zin.

15. 1. 1907.
2. 2. 1903.

 

 

 

NEPIEDODAMS PARĀDS

 

Tūkstoš bērnu brēc: kur mūsu tēvi? -
Viņu asinis no jums mēs prasām!
Tūkstoš jaunavas: kur mūsu mīļie? -
Tūkstoš sievas sauc: kur mūsu vīri? -
Tūkstoš tēvi: dodat mūsu dēlus! -
Viņu asinis no jums mēs prasām!
Bet par visiem kliedz ar balsi mātes:
Ko mēs sāpēs esam dzemdējušas -
Bērnus, tēvus, vīrus jūs mums kāvāt!
Visu Latviju un tālus laukus
Pilns pielējāt ar viņu asnīm.
Jūs mums parādā tās dārgās asins!
Un šis parāds nevar tikt jums piedots:
Kā jūs piedzenat līdz pēd'jam grasim,
Tā jums piedzīts taps līdz pēd'jai lāsei!
Tūkstoš mātes brēc ar lielu balsi:
«Lāsts, kas aizmirst spēj! Mēs nepiedosim!»

8. 2. 1907.
31. 3. 1913.

 

 

 

Platā lapa, vēsētāja,
Vēsē manu karstu galvu;
Ceļa malā sēdīšos,
Galvu liekšu tuvu klāt,
Kā tai manai meitenītei
Klēpī galvu guldināju.

31. 3. 1907.

 

 

 

Ar jaunu gadu! Un ar jaunu laimi!
Mēs saucam atkal savus saucienus
Un gaidām atbalsis no malu malām:
Ar jaunu gadu! Un ar jaunu laimi!
Visapkārt tumšs un tukšs, un klusums guļ.
Ko viss tik tumšs kā pusnakts, kluss kā kaps?
Nevienā logā nemirdz svecītes,
Neviena sauciena, nevienas dziesmas,
Kur agrāk dimdēja un uguns šķīda,
Kad jaunu gadu sagaidīja prieks.
Lai pate pusnakts būtu, ceļaties
Ar jaunu gadu un ar jaunu laimi,
Jūs, mani mīļākie, jūs, senie draugi,
Kas manu sirdi visu aizņēmāt
Ar savām varonīgām dvēsles kvēlēm,
Lai pate pusnakts būtu, ceļaties!
Un degsim uguni ar jaunu gadu!
Ar jaunu laimi apspīdēsim brāļus.
Jūs taču reiz, kad aicināja laiks,
Man līdzi izgājāt pa jauno ceļu.
Un visus sūros garos gadus cauri
Jūs nesāt gaismu tumšam miljonam,
No viņa mūsu spēkus smēlāmies,
Lai viņa spēkus ātrāk atraisītu,
Mēs - viņa acis, ausis, rokas, galvas.
Visapkārt tumšs un tukšs, un - atbalss nau.
Ak, ko es mānu sevi veltām ainām:
Tie mani mīļie, mani dārgākie
Guļ saplosīti, pa visu tēvuzemi izkaisīti,
Ne tēvs un māte nespēj uzlasīt
Un klauvē mēnešiem pie durvju durvīm,
Un visās nomalēs un smilšu kalnos
Pēc mīļām miesām meklē vaidēdami;
Ne nedzīvos tiem nedod atpakaļ,
Lai māte neredz, kas tiem padarīts,
Un visu zemi pilnu nepiebrēc . . .
Visapkārt tukšs un tumšs, viens vienīgs kaps;
Tā zemes sāls ir akli samīdīta,
Tas zemes zieds ir tīšu plūkts un plēsts,
Tā rota zemei norauta no galvas!
Kā jūs pie vārda saukšu, mīļie, dārgie?
Tu, tu un tu, - tu svētais mocekli,
Kas rūgtās mokas izdzēri visdziļāk -
Tik klusums aizsniedz tavu svētumu!
Tu taisnais, mūsu gods un sirdsapziņa,
Tu dimantskaidrā, cēlā dvēsele,
Ko pašlabuma pīšļi neaizsniedza,
Kas nosirmoji, nesot tautas sāpes, -
Kā jūs pie vārda saukšu, dārgākie!
Kad runāts vārds jau sajūtams kā smagums,
Kā rasa gulst uz jūsu ziedudvēslēm,
Kad tikai vientulības dziļās domas
Bez skaņas cilā jūsu svēto miņu.
Balss aiztrūkst, saucot visus tūkstošus,
Tie kaudžu kaudzēm, šķiet, man virsū gulstas,
Kad visus sakraut, viņi aizsprostotu
Vai pašu Daugavu, ka pāri plūstu -
- Lai arī būtu pāri plūdusi,
Ka noskalotu zemes asins nost.
Ak, cik ir plūdušas tās latvju asins,
Kopš tapa trekni muižu tīrumi!
Vēl pilni visi mitrie mitekļi
Ar strādnieku un kalpu augumiem,
Un ārpus - krievu, leišu mitros mūros
Vēl mūsu brāļu kauli mirkst!
Un ziemeļtundras visas piebērtas
Ar mūsu mīļiem; tālās ārzemēs
Tie aizpūsti kā ugunsgrēka plēnes!
Ar jaunu gadu un ar jaunu laimi!
Ak, draugu mīļā balss man neskan vairs,
Tie, kas mani mīlēja, tie miruši,
Es atkal esmu viens
Kā viņā pirmā trimdā; atkal skatos
Iz lielās tāles mūsu nākotnē;
Še labāk redzēt nekā mutulī,
Kur griežas kūsādama ikdienība.
Un atkal dzimtene guļ manā priekšā
Kā plaši izplatīta balta sega,
Ar zilu jūras lentu apšūta.
Zem baltās segas svaigi kapi -
Jā, kapi, jā; bet sega nau vairs balta,
Par daudz tā mērcēta ir asinīs. -
Ak vai, cik skaidri toreiz paredzēju,
Cik pārāk pareizi, kāds laiks vēl nāks,
Pēc brīnumskaistā ziedoņa tās briesmas:
«Līdz elkoņiem, kā miesnieks, aptriepies,
Par mieru mēļodams un klusu kaudams
Pa pulkiem nevainīgus upurus
Par labu kultūrai un gara gaismai;
Viņš tautas asrās slāpē, žņaugos žņaudz,
Tām mutes aizbāzdams, lai pārāk nebrēc.»
Kas mani mīlēja, tie aizgājuši,
Un jaunos draugus neredzēs šīs acis,
Bet brīves slāpēs tauta neatdzersies,
Un mūžam dvēsles iedegs sajūsmā
Un sirdis nesavtīgi ziedosies,
Lai sniegtu lielos cilvēcības mērķus,
Un arī mūžam būs - kas mani mīlēs,
Kaut manas rokas neskars tos, - tie būs;
Jo mūžam būšu es pie darba tautas,
Kad viņas ilgu jūtas jāizteic,
Kaut jūdžu tālums, mūžu laiks mūs šķirtu.
Ar jaunu gadu un ar jaunu laimi
Nu sēdat līdzās garā, jaunie draugi,
Par mīļo dzimteni man apsakat,
Par viņas sāpēm, cīņām, cerībām,
Tad atkal skatīsim, kas laikā vārās,
Un šķirsim nākamības grāmatā.
- Jūs klusat? Vai tik ļaunas jūsu ziņas?
Vai saliekts dzelžu zizlis - sparība?
Vai lauzta cerība, tas zaļais koks?
Vai jūsu mazticīgos šaubas ņem?
Kaut gan mums jātic nau, jo mēs jau zinām.
Jā, jā, tā būs: jau mazticīgie šaubās;
Jo tiem jau šķiet, ka vētra pārskrējusi,
Ka tā tik elpu atņem jaunai pūsmai.
Nē, mēs starp divām vētrām tagad stāvam,
Starp to, kas pārskrēja, un to, kas nāks.
Jo lielāks bija vējš, jo dziļāks klusums.
Tas pirmais grūdiens, cīņa vēl ir gara,
Tik mazie vēji vien ir cēlušies,
Vēl lielie maigā miegā guļ, bet miegā staipās.
Jūs alojaties, jūs, kas izmistat,
Tik bailes aklas dara jūsu acis.
Lūk! Lielā katlā tvaiki - dūmi kūp,
Met virums burbuļus un sprakst, un šļakst,
Un uguns lokās, tāli dzirkstis svaidot;
Pār zemes lodi skraida virpuļi,
Un tirpuļi pa zemes miesām trīso.
Es dzirdu teic: «Mēs sakām to vienmēr,
Ka mēs tik ejam vienās uzvarās,
Tik nepagurt, bet viņi, lūk, jau pagurst!»
Bet vairums, redzu, tikai stīvi skatās.
Jūs klusat vēl? Jums kauns un dusmas vaigā?
Vai jūsu ziņas ir vēl ļaunākas?
Var šaubas triekt, var atliekt spara zizli,
Un cerība no ,jauna koši zaļos.
- «Mums lauzta cerība un zizlis aizmests,
Bij teikts, mēs veikšot, dzīvi netaupot,
Mēs mirām tūkstošiem un zaudējām.
Bij teikts: lai visi ceļas; tauta cēlās.
Mēs vest to nepratām - un zaudējām.
Mēs nesapratām apsvērt savus spēkus,
Nedz lielu mērķi spraust, kas sasniedzams,
Ne mums par labu lietot apstākļus.
Mums nebij skata - apņemt nākotni.
Nu gadiem celtais proletāru nams
Guļ, drupās kritis, izmētātās daļās,
Tik pāris sienas vien ir atlikušas.
Mēs drupās noskatāmies vienaldzīgi.
Tur nau ko žēlot, nau ko glābt un labot.
Jūs alojāties, jūs, kas mūžam saucāt,
Ka mēs tik ejam vienās uzvarās.
Jums rūpēja tik iegūt brīvību,
Bet viņu paturēt jūs aizmirsāt.
Jūs zinājāt, ka vieni neuzveiksim
Bez visas Krievijas, bet tomēr sākāt.
Un vienas galvas nebij Krievijai,
Kam visus spēkus pārzināt un aptvert.
Mums lauzta cerība un aizmests zizlis.»
Daudz rūgtu vārdu, kas paliek neminēti,
Es vēl dzirdēju.
Ir biedros uzticība zudusi
Uz skaistiem vārdiem un uz skaistiem žestiem,
Uz savstarpējiem strīdiņiem līdz nažiem,
Uz garu garo matu skaldīšanu,
Kad virsū ienaidnieks nāk pašulaik.
Mums sauc: tik nepagurt, tik nepagurt,
Mums taču bij un paliek uzvara,
Jo ļaudīm nevar teikt, ka zaudējām.
Ak, neprātīgie, vai jūs neredzat,
Ka mānot izzūd katra ticība,
Tik patiesība vien vēl var mūs glābt.
«Ko darīt tāļāk? Darīt nau nekā.
Ir beigta lielā cīņa, visam gals,
Lai katris glābjas, kas var paglābties;
Lai savas sāpes, savu izmisumu
Nes tāļā pasaulē vai zemē rok,
Vai skaņās raudas liek un vējā pakar,
Vai savā sirdī klusu sagraužas;
Vai aiziet projām sīkā māju dzīvē
Ar zemiem ikdienības mērķīšiem;
Kas vājāks, meklē: apreibt, aizmirst sevi,
Mest skaidru apziņu un ļauties māņiem,
Un nogrimt dekadences mistikā
Un bērnišķīgā ticībā, un tumsā.
Cits meklē aizmirstību reibonī
Un nokauj savu apzinīgo garu,
Un zemai lopu dabai vaļu ļauj,
Un valstās dzeršanā un miesas baudās,
Ar miesu 1īdzi garu nokaudams.»
Nē, nē, nau tiesa, to es neticu,
Tas nevar būt! Tā pašam pazemoties!
Tā nevar visiem pietikt! Tas nau viss,
Ko darīs vīri, sakat manim visu!
Tad teikšu visu tev, jo tas nau viss:
Vairs brālis brālim netic, biedris biedrim,
Viens otru nodod un ar to vēl liels.
Un gaišā dienā rādās netikums
Ar savu kailumu un nešpetnību.
Ir gods un drosme likti apsmieklā,
Un cēlais karogs top pa dubļiem vazāts,
Bet gurdām, nejūtīgām, valbām acīm
Uz visu vienaldzība noskatās.
Kā vērsis, kad tam blakus vērsi nokauj.
Tā, nu tu visu zini, vai nu tiks?
Ar jaunu gadu un ar jaunu laimi!
Uz manām acīm pusnakts uzkrita,
Pie manas debess zvaigznes nodzisa,
Pār zemes lodi staigā virpuļi,
Un tirpuļi pār zemes miesām trīso.
Mēs salstot gaidām jaunu gadu nākam,
Ar jaunu laimi, labāku par šo,
Ko nu jau vaidot baudām trejus gadus.
Šiem gadiem augstas laimes iedzēra
Ar putojošiem asinskausiem zvēri;
Un tādēļ asins caurus gadus lija.
Kas iedzers jaunu gadu? Kāds būs dzēriens?
Kad asins atriebsies un asaras?
Tās kungi ilgi dzer un slāpst arvien,
Tās slāpes vairo, jo ir sūrin sūras.
Un kur tad sviedri vēl? Gadstūkstošiem
No tiem ir barojušies valdītāji.
Jā, jā, es zinu, ko jūs nenākat.
Jūs tagad trīsot sēdat klusumā,
Ikviens par sevi, pulcēties ir aizliegts,
Un salstat bailēs, gaidot jaunu gadu.
«Tā mūžam bijis ir,» jūs tagad sakāt,
«Un paliks mūžam, beigta lielā cīņa.»
Tās vēl nau visas jūsu bailības:
Kad vecais gads jūs kūla pātagām,
Vai jaunais nekuls skarpijiem, ak dievs?
Tas meldiņš zināms, tā viņš tālāk iet:
«Nu viss ir beigts, un velti bija celties.
Tā mūžam bijis, un tā mūžam paliks.»
Kas nezin liberāļus? Guļat vien!
Tik vienas dzirkstes krislīts kvēli glāba.
Drīz cilvēks gaist, un pēdas nepaliek.
Tik tauta, turētāja, viņu sargā.
Un kad i tauta gaist, tad tautas paliek
Un darba leģions, kas visām tautām
Ir viens un nešķirams un visam pamats;
Tas ir tas okeāns, un visas tautas
Tik viņa viļņi, kuri kāpj un krīt.
No okeāna nāca man tā balss:
Jūs mazticīgie kopā sēdētāji,
Jūs gribat vadīt, pirmie izmistat!
Jūs tikai esat viļņu putas vien,
Kas top visaugstāk gaisā uzsviestas,
Kas top vistālāk dzītas krastmalā,
Kas top visstraujāk atsistas pret klintīm,
I viļņi augstākie tik asīm sniedz,
Tik tālāk pārredz smilšu blāknumu.
Viss spēks un spars, un nerimstošā dziņa
Tik nāk no pārvarīgi plašās plūsmas,
No pārmērīgi dziļā, pilnā klēpja.
Vēl pašā dzelmē ūdens smagi guļ.

24. 8. 1907.

 

 

 

Vairs tagad šaubu nekādu nau,
Tā cerētā nākotne atnāk;
Ar šaubām un neizsakāmām sāpēm
Iekustinājām to lielo kuģi.
Tad viņš dārdēdams drāžas no laipām;
Augsti ūdens šļāc un putas šķaida.

Jūs saucat «vai!», ka viņš pagrimst zem ūdens,
Un jūsu cerības līdzi grimst,
Jel reizi aizkļūt uz viņām laimīgām salām.

Nebēdājat, - drīz kuģis celsies iz viļņiem
Un rāmi un peldēs uz jūras;
Jūs kāpsat iekšā un brauksat, pāri
Gaviļu gavilēm.

Kas pats kuģi cēlis un laidis ūdenī,
Tam šaubu vairs nevar būt,
Var tagad atpūsties un posties uz lielo ceļu.

Es savos sapņos un domās
Sen jau dzīvojis esmu tais tāļajos krastos.

18. 9. I907.

 

 

 

Bet man nekad nau paticis sapnis vien,
Es gribu darbu un patiesību,
Rokām taustīt un acīm redzēt.

Es zinu to zemi tuvāk nekā no sapņiem vien.
Es esmu pētījis visas ziņas par viņu.

Es nevaru citādi elpot, kā skaidru gaisu.
Man nepietiek dekadences smacīgā istabas šauruma.

Man nepietika sapņu, vai vajdzēja tikt tanī zemē,
Tādēļ es līdzi kuģi cēlu un laidu jūrā.

Nu cīņa beigta, es varēšu sagatavoties
Ieiet tanī solītā zemē, braukt uz Bimini.

Vēl tāļš ceļš, bet ceļš puto
Skaisti; neaiztikšu - arī labi.

 

 

 

Debesu ābeli vēji krata
Pa rudens naktīm,
Sīkas zvaigznītes zemē krīt
Kā āboli mirdzot.

26. 9. 1903.

 

 

 

Zem manām kājām mēness dilst,
Zvaigžņu ceļa zvaigznes kā zvirgzdos birst,
Kad klusās naktīs staigāju debess lokā.

26. 9. 1903.

 

 

 

Mākoņsvārku skaras
Norautas karas pie akmens ragiem:
Drūzmā noplīsa garās vīles,
Kad mākoņi traucās pār kalniem nakti,
Lietu atstiepjot pilniem klēpjiem.
Tagad tie, piekusuši no darba, dus;
Visa debess grīda kā noklāta,
Kā tirdzniekiem uz naktsguļu ceļā:
Mākons pie mākoņa līdz pat apvārsnim,
Lielie locekļi cits citam pāri.

26. 9. 1903.

 

 

 

Kad atnāk nakts,
Tūkstots dzirkstelēs debess atspīd
Un lēnu gaismu mēnesis laista
Pār tumšo zemi.

Bet pretī debesim tumšajā zemē
Cilvēki aizdedz savas sveces,
Un tūkstots dzirkstelēs pilsēta atspīd.

27. 9. 1907.

 

 

 

Kūp kupli mākoņi iz kalnu spraugas,
Kā lielā blāķī gaisā aizmetas.
Pa līdzenumu pērkons rūc un dobji nosten.
Tur milzis nopūšas [?] ar plati vērtu muti,
Iekš kalnu lejas ievēlies kā gultas
Un siena kaudzi pasviedis zem galvas.
Kur kāju spēris, asīm platas dūkstis,
Kur pirkstiem grābis, - bedres.

29. 9. 1907.

 

 

 

Uz krēslainiem kalniem,
Uz rimušu gaisu
Caur mākoņu plaisu
Krīt zeltaina migla.
Zilmēļa gaisma
No debesīm dalās,
Ap brūnajiem mākoņiem
Zeltītas malas.

10. 10. 1907.

 

 

 

Tur, kur saule vasar' gulējusi,
Zāle zeltīta vēl rudens pļavās,
Lapas zeltītas vēl rudens mežos,
Kailie rugāji vēl zelta krāsā.

Izkrituši zelta saules stari,
Saules gultasvietā nomētāti,
Tā kā dzērves ligzdā paliek spalvas,
Kad tā aizlaižas uz silto zemi.

17. 10. 1907.

 

 

 

Man nau vairs mīļa dzīvojamā dzīve -
Vai es tās sāpes kādreiz pārvarēšu?
Tik dziļi, neatlaidīgi tās guļ
Kā melnas dūņas pašā jūras dzelmē.
Un tomēr man tās vajga pārvarēt!
Man pašam būs vēl darbs un daudzi mūži,
Vēl tautai jālauž ceļš uz nākotni.

Kad Jeremija: tautai sāpes remdēt,
Es labāk būtu bijis Jesaja.
Vai labāk vēl kluss zēniņš nācis.
Bet vīram jāuzņemas visi darbi,
Tos nevar izvēlēties, tie tiek doti,
Un izvēlēties var tik vienu vien:
Vai dusu jeb vai darbu.

20. 10. 1907.

 

 

 

Kalnam plecos ugunssarkans mētels,
Silti ietinies viņš līdz pat galvai,
Melna cepure no dūmu blāķiem
Izrotāta iesarkanām spalvām,
Kas no vēja dzītas plivinājas.

31. 10. 1907.

 

 

 

Es lasu laikrakstos, kad manim nāk
No drauga piesūtīta kāda lapa,
Ka dzīve atkal veco gaitu sāk.

3. 11. 1907.

 

 

 

Nupat iz olas izšķīlušies cāļi,
Vēl daži čaulas nes uz muguras.
«No visām laika parādībām, brāļi,
Mēs paši jaunākie,» čiepst balstiņas,
«Mēs paši modernākie mūsu sētā,
Un mūsu čiepstējums ir pēdējs vārds
Tai dziedāšanā; akmeņiem lai mētā
To, kas tam netic, lai dedz uguns zārds.»

Tiem cilāt spārniņus un tekāt bauda,
Jo visā sētā nebij redzama
Neviena runča, - kokā snauda tikai
Melns vanags, noguris no saulgoža.

16. 12. 1907.

 

 

 

No rītus klāts ar rasas lāsām
Viss zemes vaigs.
Caur bālām agras dienas krāsām
Viņš viz tik maigs.

23. 12. 1907.

 

 

 

Bads viņu iekšas grauž,
Rokas ņemtas nost,
Viņu Vismīļākie postā mesti.
Sievas un mātes, un zīdokļi bērni
Līdzi cieš un nes,
Un nesauc pēc miera,
Pēc puķēm un prieka, un mīlas smaidiem,
Un rāmuma
Kā jūs.
Tās nekrīt rokās cīnītājiem,
Asarām nedara grūtas tiem sirdis,
Nedara pārmetumus par varonību
Un nepeļ par nerimšu [?] dūšu [?]
Kā jūs.
Tās slavu teic cīņas vīriem,
Mudina viņus neatlaisties
Dēļ bērniem un sievām.
Labāk mirt visiem,
Bet reizi beigt šo nepanesamo dzīvi,
Kuru ar puķēm izrotāt,
Kuru apslēpt ar mirdzošu segu
Gribat jūs,
Mānītāji!
Kauns jums, kauns!
Sev jūs cerat ar gudrību dabūt
Siltu vietu šinī dzīvē
Un rotāties puķēm un smieties,
Lai citi raud.
Kauns jums, kauns!
Esat cilvēki jel šo brīdi,
Kad jūs ar nespējat būt par vīriem.
Īss, ak, cik īss ir sajūsmas brīdis,
Pāris mēnešus, pāris gadus,
Tad jau atslābs atkal viss,
Un jūs varēsat izgulēties.
Nāks laiks,
Ko tik drīzi jau gaužaties
Pēc puķēm un miera, un mīlas smaidiem!
Vai spēku necik jums nau?
Un dziņas pēc darba jūs nejūtat,
Un aizrautība bez baudas jums sveša?
Par ātru vēl pāries sajūsmība.
Cik cilvēks ilgi
Spēj gan panest paceltu garu?
Nāks atkal laiks,
Kad sašļuks viss spēks,
Kad atkal rāmi un mierīgi tiksat.
Pārāk ātri tas nāks,
Darbs būs tik pusdarbā
Jums, puselpas vīriem.
Bet paciešat jel vismaz šo brīdi.
Nedarat kaunu visai tautai,
Ka sajūsmoties tā nespēj.
Jūs taču arī daļa no tautas.
Vai tad jūs gulēt un dusēt tik gribat?
Šo mazu brīdi jel nomodā esat!
Vai tad jums puķes un prieki
Var jel cik tikt, kad visapkārt raud?
Mieru jūs gribat, kad apkārt skan troksnis.
Ko jūs tā brēcat pēc miera darbiem?
Karš vēl nau beigts.
Izmisumā vēl vīri cīnās,
Zobus sakoduši, cieš.

1906.
1907.?

 

 

 

1908

 

Tik vienu, otru, trešo savu draugu
Es visu mūžu spēju paturēt,
Ak, ko es sargāju kā acuraugu,
Tas slīda man iz rokām, ak, tik drīz.
Es izmisuma sāpēs svaidījos,
Es sevi dzinu, vilku, un es augu,
Es tiku lielāks, kā es vēlējos,
Bet mani draugi, tikko gūti, gāja,
Un atkal tukša bij un auksta māja.
Bet vienmēr sevī meklēju es vainu,
Es trīcēju, kad jaunu draugu guvu,
Es zināju, cik drīz tas atkritīs.
Tad sāku dzīvi pašu vainot,
Kas ļoti daudz sāpes liek starp īsiem priekiem,
Bet ātri jutu savu bērnišķību.
Tā pate dzīve mani glāba,
Es augu ātrāk sāpju karstā tveicē,
Un mana galva augstāk pacēlās,
Un rima baigā sirds, un acis tapa
Pamazām gaišākas, es sapratu,
Ka dzīves ceļi citi, lielās sāpes
Ir ceļa akmeni un ērtais bruģis,
Un arī citu es nu sapratu,
To lielo vientulību un ka draugi
Aizvien projām gājuši no manis,
Kā bērni aiziet pasaulē no tēva
Un tomēr līdzi paņem tēva dabu,
Un tēva labu izp1ata pa zemi.
Tā mani draugi atspirga pie manis
Un ņēma manu garu aizejot.
Es tagad redzu tos bez bailēm nākam
Un atkal aizejam bez izmisuma.

21. 1. 1908.

 

 

 

Laimīgas liesmas
Līgo caur dzīslām:
Acīs tās staro,
Lūpās tās viļņo,
Sirdī tās dzirkstī:

Ar liesmu dvašu
Dvesīšu vasaru,
Ar liesmu dvēseli
Nesīšu tevi,
Sauli un pasauli
Laimīgās liesmās.

2. 6. 1907.
10. 2. 1908.

 

 

 

Ak, cik skaisti viss
Bij tais vārdos tērpts,
Kā viens sudrabs, zelts
Tā tik laistījās.

Bet tas vārds bij tukšs,
Un tas zelts bij gaiss,
Kas tad laistījās?
Saule putekļos.

12. 2. 1908.

 

 

 

Saules karstumā
Nobalo krāsas:
Cerības zaļums,
Ticības zilums,
Mīlestības sārtums -
Nu manā priekšā
Visi pēc viena:
Līdzīgi pelēki
Putekļi put.

12. 2. 1908.
13. 11. 1918.

 

 

 

Tiklība tev neatmaksās
It nekā, ko tu no priekiem
Viņas dēļ še nebaudīji.
Nebaudi, ja tevim netīk,
Tikai neceri vēl algu,
Ka tu ej ar rūgtu muti.

16. 2. 1908.

 

 

 

Ak, tas laiks, tas laiks,
Cik tas laiks ir ašs,
Kā tas garām skrien,
Acis nepamet.

Es tik sēdu viens,
Sēdu vēl tepat -
Nāc tu, ašais laiks,
Paņem mani līdz.

20. 2. 1908.

 

 

 

Visu cauru dieniņu
Saulītes gribu,
Agri no rīta
Līdz vēlai naktij.

Ko manim palīdz
Viens otris stariņš,
Paslepus, neviļus
Atmests no augšas!

Es gribu ziedēt
Čemuru čemuriem,
Vīteņu vīteņiem,
Sarkaniem pušķiem.

21. 2. 1908.

 

 

 

Jūs rupjas dziesmas vairs negribat,
Es zinu, uz viņām jūs neklausāt:
Lai izteic tās jūtas, bet maigas, maigas,
Ne vecas, rupjas kara klaigas.

20. 3. 1908.

 

 

 

Dzirdu, ka tautieši
Saukdami sauc:
Ozola dēlus
Cīniņā sanākt.

Vicināt karogu,
Zobenu trīt,
Iet karapulkos
Es arī varu.

Dzimteni sargājot,
Asinis liet,
Dzīvību atdot
Es arī varu.

Skatos un lūkojos,
Kur tad tas karš?
Visur tik mīlīgi
Klusuminš valda.

Vīri kā ozoli
Diendusu snauž,
Paklusi krāko
Kā attāļš pērkons.

Visa mana dzimtene
Mierīgi dus,
Ko viņai darīt
Ar manām asnīm.

7., 8. 4. 1908.

 

 

 

It viss ir tev uz laika dota daļa,
Tik vien ir tavs - tā tava brīvā vaļa.
Nekas nau cienīgs, ka tas mūžam būtu,
Ne pate dzīve kā tavas vaļas brīve.

1. 5. 1908.

 

 

 

Nekad es nebiju to iedomājis,
Ka ir tik tumša nakts, tik dziļa dusa.

3. 5. 1908.

 

 

 

Un, lai tev aizskarts nau ne mats,
Tu tomēr esi salauzts pats.

3. 5. 1908.

 

 

 

Ko dzirdu jūs mūžam
Tik raudam un gaužam,
Vai slepenu mīlu
Atklāti paužam?

Vai tik vien to jūtu
Jums palika pāri,
Kopš ziemelis gāja
Pār dzimtenes āri?

Jūs staigājāt līdzi,
Jūs cerējāt arī,
Kad augstākās jūtās
Vēl cilājās buri.

4. 5. 1908.

 

 

 

Jūs vēl to zinu nezināt,
Tik smagas jausmas nojaušat;
Jums ar nekad tas netiks teikts,
Līdz viss būs izdzisis un beigts.
Ka četras latvju meitiņas
Uz nāvi tika nopērtas.
Tās maiju svinēt gribēja,
Tām citas spējas nebija.

17. 5. 1908.

 

 

 

CĪŅĀ KRITUŠAM DZEJNIEKAM PAR PIEMIŅU

 

Laika lielumu tu samaksāji
Savām asinīm un savu dzeju.
Miera laimi tev bij lēmis liktens,
Lielais laiks tev trauca gludo ceļu.

8. 6. 1908.

 

 

 

Man jāšķir bij šie pantiņi
Ik viens uz savu lapaspusi,
Tie kopā celtu sadursmi,
Tos daba ērkšos iešuvusi.
Tik sīki, mazi pantiņi,
Nu kādēļ tie pa vienam likti?

8. 6. 1908.

 

 

 

Viens es tomēr esmu aizvien,
mīlas vārdi, ko ausīs man dveš šobrīd,
Skan tik tāli kā atmiņas,
Klīst kā sapņi no cerētām dienām,
Kā vientuļā bērzā laukā šalc,
Garām aizskrejot, vakarvēsmas.

11. 6. 1908.

 

 

 

Jau viegla dvesma tevi aizskar,
Jau elpas vilciens sāpina -
Kur, kuslā dvēsle, likšu tevi?
Nau manim pašam pavēņa.

Vai tīšu vārdu zīdatīnēs?
Vai jūtu mīkstās villainēs?
Vai tevi sildīt mīlas saule,
Vai veldzēt ilgu mēness spēs?

Pa maigām naktīm lēni ejam,
Kad sārtie blāzmas ziedi vīst;
Kad mēness pirmā ziedā raisās
Un sudrabspilvas lejā līst.

18. 6. 1908.

 

 

 

SPĒKS UN SĀPES

Ko, spēks, ar sāpēm lauzties sāc?
Ik reizi sāpes tevi māc. -
- Lai viņas māc, ne viņas veic,
Kad spēks tām īsto vārdu teic:
Kad saviem mērķiem kalpot spiež -
Pret savu dusaskāri griež.

 

 

 

ROBEŽAS

Romance

 

«Mans vārds, nudien:
Tik tāļ un gan'!
Nu nāc tik vien,
Vai tev, vai man.»

«Ir tevim teikts,
Lai neaizskar.
Tos nost, un beigts,
Kas man to dar'.»

«Ir robežas,
Cik tāli iet;
Lai pieskatās,
Lai stāv nu ciet.»

 

 

 

Šurpu un turpu griežas vējš
Un katru reizi rauj lapas līdzi,
Šurpu tās mēzdams un aizsviezdams turpu.

Ak, kā tās bariem metas,
Kā nekustīgi, naski rosās un ripo,
Kā neatlaidīgi traucas acis,
To pašu sauso meldiju čaukstot.

20. 11. 1908.

 

 

 

Iz briesmām darbi mani sveic.
Vēl plaši ceļas debess loks,
Pie durvīm aug zaļš cerības koks.

1908.?

 

 

 

1909

GAISOS

 

Gar kalna pakāji
Debeši veļas,
Galotne, liekas,
Vēl augstāk tik ceļas.

Ceļas un raisās
No zemes vaļā,
Līdzi tur laižas
Debešu daļā.

1. 2. 1909.

 

 

 

Nāc šodien līdz uz manu pasauli,
Es visu mūžu biju tik pie tevis.

1. 2. 1909.

 

 

 

Nu, kad jūs esat atkal jautri,
Pēc lielām bēdām spirgti topat,
Nu tikai viss ir beigts, ir gals,
Un visas cerības ir izirušas.
Un, kurš vēl tomēr cerēt grib,
Lai cer uz nākotni un citu cilti,
Un ne uz jums.

16. 3. 1909.

 

 

 

Un, kad tev nau no āras vairs ko gaidīt,
Tad tikai sākas tava īstā laime.
Cerība ir tik iekš tevis paša,
Taisnība ir tik iekš tevis paša,
Laimība ir tik iekš tevis paša.
Tikai viena nau iekš tevis paša - mērķa.
Tava cerība būs vienīgi tava sirds.

28. 3. 1909.

 

 

 

Es viens ar savu taisnību,
Es viens pret visu pasauli,
Un tomēr man ir taisnība,
Es pazaudēšu cīniņu,
Bet paliks manim taisnība.

6. 4. 1909.

 

 

 

Savus dvēsles sārņus - kur lai viņus liek?
Ka viens otram vaigā sviež - vēl nepietiek;
Sviež uz saredzamu [?] tēlu -
Ko viņš spīd tik cēli?

5. 5. 1909.

 

 

 

Viszilāks debess ir virs pašas galvas.
Pa gaisu augsti dzenas bezdelīgas,
Pa ielu bērni skraida. Saule riet,
Un vakars puķēm, kas tik nevarīgas
No karstas dienas, valguma nāk liet.

8. 6. 1909.
29. 7. 1909.

 

 

 

Kad es ceļu gaisa pilis,
Palīdz mani ienaidnieki:
Vienā mirklī uzpūš man
Gaisa villas Itālijā.

Ko man der tās villas gaisā,
Dodat man no sava zelta,
Zelts ir smags, tas zemē vilks,
Pilis der tik zemē celtas.

10. 8. 1909.

 

 

 

Es sev par kaunu neieskatu to,
Ka es no ļaudīm domāju par labu,
Ka cerēju no tiem tik cēlāko,
Pats domās izpuškodams viņu dabu.
Jūs sakāt - negods mani atalgo,
Jā, ļaudis mani vīla, mani nīda,
Bet es jau nemīlēju tos, ko nepazinu.
Es pazinu tik savus iedomu tēlus,
Tie mani nevīla un neienīda,
Tie nāks vēl reiz, varbūt priekš manis vēlu,
Bet cilvēcei tie īstā laikā nāks.

 

*

 

Jūs mani atstūmāt no savām durvīm,
Jūs neesat vēl proletariāts.
Tam nava slēgtu durvju, jo nau māju,
Tur katru dien' es brīvi ieeju.

27. 8. 1909.

 

 

 

Trīs vīri godalgas sprieda,
Tie mani ārā svieda,
Labs ir!

5. 9. 1909.

 

 

 

Tie, kuri sēdēja pie manām kājām,
No katra mana vārda barojās,
Tie tagad gudri nāk uz manām mājām
Un mani pašu mācīt noņemas.

6. 9. 1909.

 

 

 

Ne naidnieks, ne draugs man vairs uzbruktu,
Kad savas ainas klusi veidoju.
Es tik aprimt nespēju -
Uz āru laužas viss, kas dvēslē mīt,
Kas vēlas dzimt.
Es sevi saprast, izteikt nepārstāju,
Mans koks bij apcirsts, visi zari lauzti,
Bet sulas ritēt nepārstāj
Un veidus dzen no jauna.

12. 10. 1909.

 

 

 

Dus, lēni elpodama, jūra,
Uz krastu silta dvaša plūst.
Tur zēns no zariem guni kūra,
Sēd klausoties, kā sprakst un lūst,-
Klau, tāli tur kā vaida?

Brauc šonakt tēvs ar brāļiem zvejā.
Ak, kā viņš brauktu līdzi tiem,
Kā ķertu lielās zivis lejā,
Kā airētu pret negaisiem, -
Klau, tāli tur kā vaida?

19. 10. 1909.

 

 

 

1911

 

SVEICIENS BIEDRIEM

 

Nāc, zaļās vaļas maij!
Kaut vecie vaida: vai!
Lai! lai!

 

 

 

1912

 

Ne sava dzīve cilvēkam ir svarā;
Bet sava patika (jo valda sirds).
Kad lūdz tev padomu, tad apdomā
Pirms pašu lūdzēju un tad tik lietu.
Kad teiksi: pienākums, - viņš teiks: tu skauģis,
Kad to, kas tev šķiet labs, - viņš teiks: tu muļķis,
Kad to, kas der tā būtnei, - būsi liels,
Bet tevi nidīs vairāk kā jelkuru.
Kas prasa padomu, tam dod tik to,
Kas viņam ir jau, ko viņš cer, ko grib.
Dod padomā tik to, kas viņam tīk, -
Un tevi gudru teiks un labu slavēs.

25. 3. 1912.

 

 

 

Vakar debesis bij sarkantumšas.
«Ko te zīme?» - trīsot jautā jūtas.
«Ko man draud?» - Kas nebaidās, tam nedraud.

13. 5. 1912.

 

 

 

Stikla šķembele tu,
Skaidra un spīgo kā saule,
Bet, sašķaidīta staros, griež
Pirkstu asnīs un dzeļ.
Un sīkās skaidiņas ieēdas miesās un čūlo,
Ne burvju vārdiem neizvilkt laukā.

28. 5. 1912.

 

 

 

Nost mani slāpē riebums,
Kaklu aizžņaudz kā bērnam krups.
Ko es sirdī ielaidu pats
Aiz lielas labsirdības to svešo dvašu?

Un nu?
Pats dzīvais dvēselē skarts,
Traipīts no sveša skata un smakas.
Nu visas iekšas raustās.

Kā ārā to riebumu mest?
Visa dvēsele jārauj līdzi!
Jāspļauj ārā uz ielas.
Kur čum to svešo dvēsles.

28. 5. 1912.

 

 

 

Durstīt to pašu, ko mīl,
Mīdīt to pašu, ko cien',
Bet glaudīt to, ko kož.
Riebums, tā tikai sieviete.

28. 5. 1912.

 

 

 

Vārdi metas tev no mutes
Kā no rijas rudas peles,
Šermuļiem pār sirdi skraida.

---

Tavi vārdi ziedu smarša,
Svētku miesta salda plūsma.
Manos - smaga asins smaka,
Pārsmirdēs pār tavu smaršu.

22. 6. 1912.

 

 

 

Vai laime būs?
Tik vēlāk laime nāks.
Tā darbu apziņa. Ij tā reiz grūs
Tiem darbiem līdz. Un tad?
Nekur ne celsies vairs, ne būs nekad.
Tad mirklī laime ir? Ja maza gara.

19. 7. 1912.

 

 

 

Trejos veidos tik vien būtība manī plūst.
Tu un visums, un es, - tagad lai divu tiek?
Visums uzņēma tevi, -
Cīņa jāved man vienam vien.

15. 8. 1912.

 

 

 

Būt vienam paliek man vēl arvien,
To manim atņemt nedz iespēs kāds,
Nedz gribēs kāds -
To vienīgo novēlēs man labprāt ikviens,
Kuram tad telpas top pasaulē vairāk.
Bet, kamēr es pasaulē iekšā vēl stāvu,
Kamēr es neesmu viens, bet daudzi.
Es gribu, lai labu dara šis daudzums.
Es gribu, lai viens un visi kopā
Cilvēku paceļ pār sevi pāri.
Es gribu to lielo mīklu ar darbu minēt,
Es gribu zemi par garu vērst,
Ne sevi vien,
Es gribu garu caur zemi celt,
Ne sevi vien.
Es gribu visu izsmelt, ko kopība dod,
Ne sevi vien.
Tad sevi izsmelt priekš pasaules atliks laiks,
Kad būšu sev vien.

21. 11. 1912.

 

 

 

Cik stipri gribi, sakal savu laimi -
Viens mirklīts nelaimes to pelnos dedz.

22. 11. 1912.

 

 

 

Vārdu mīļums ir aizskāris,
Kāju gājums ir nospiedis,
Rokas rūpests ir atgrūdis,
Skatu lūgums ir apnicis,
Ko es esmu gan darījis?

---

Ko vēl lai saku?
Kad izdegusi tievā svece visa,
Kad pēdējs galiņš galdā dzisa,
Ak vai, viens meklētājs pusizsamisa.
Nekā vairs pāri nau? Ir ļaunā smaka.

---

Neņem domās: pār pleciem skrien salts,
Jau vienā gadā tu topi balts.

---

Asras nevarīgas klēpī krīt,
Ne tas šodien būs, ne kādu rīt',
Ko tu sēdi vēl ko sagaidīt.

---

Vēl viena pati dzirkste sirdi silda,
Kā gaismiņa pa nakti mani vada,
Ņem arī to, tā ir tai 1000 rada,
Kas tagad tavu ugunskuru pilda.

21. 12. 1912.

 

 

 

1913

 

Es izbaudīju sāpes līdz pat galam,
Un tur nau viņām gals, kur ceļ tās lielu,
Kur sāpot projām aizdod visu sirds
Priekš citiem un priekš visiem.

Vēl dziļāk sāpes grauž, jūs nezināt,
Jo viņas slēpjas vairāk, jo iet dziļāk:
Par sevi pašu grauž, par mazumu,
Un nau nekas, kas spētu celt un veldzēt.

Es izbaudīju sāpes līdz pat tam,
Līdz niecīgumam, tur, kur beidzas cilvēks.
Es visu zinu, bet man nepietiek:
Es nemīlu to sāpju zemumu
Un nevāļājos tais spilvenos.
Man vairāk vajga lieluma un vairāk,
Man vajga pāri cilvēkrobežām:
Ne pāri tām, kur nīkst un beidzas cilvēks,
Bet tām, kur aug un sāk, un ceļas cits,
Kas pāri zemumam un visām sāpēm.
Man vajga vērst un vairot sevi visu
Pēc vairāk redzēta, pēc neredzēta;
No manis domāta, aiz robežām.

9. 1. 1913.

 

 

 

Kad locekļi ļengani taps,
Kad asinis lēni tecēs pa dzīslām -
Piesērējušām drenāžas renēm -
Kad kauli trusli taps,
Kad miesas smagas kā maisi, kas pilni ar pelniem,
Kad tauki iztecēs kā sviedri
Pa dzīvi, pa ielām, pa darba vietām,
Kad muskuļi ne stiepsies, ne rausies,
Kad atkāpsies žods,
Kad neaugs vairs šūniņas kā jaunā stropā,
Kas mani cilās un nēsās?
Mīla tik ilgi nestāv [?],
Tik nauda vēl spēj
Un gars, kas neļauj mašīnai stāties,
Bet dzen uz priekšu.

21. 2. 1913.

 

 

 

Bij mēness galvgalī, kad gultā likos,
Nu mēness kājgatī, jau projām iet, -
Es acīm vēl ar miegu nesatikos.

21. 2. 1913.

 

 

 

Dienai ceļā stājas nakts,
Visu dzīvi pārvarošais klusums,
Vakars mīļi sauca dusu.
Vai tev diena nedar labi?
Atņēma tev ceru ainas?
Nakts tev izbārsta pār galvu
Simtiem jaunu ceru zvaigžņu.

9. 5. 1913.

 

 

 

1914

 

LIELĀ PIEKTDIENA

 

Mēma un smaga nakts.
Visa dzīvība nospiesta bailēs, -
Sastingusi tik tikko iedrīkstas elpot, -
Slēpjas zem miega bezapziņas segas,
Lai ne redzēt, ne dzirdēt, ne just,
Ātrāk lai pāriet tā laika šalts,
Kas tik mēma un smaga kā nakts.
Vienam un modram būt,
Līdzi nospiestam zemē gulēt,
Bet visas briesmas redzāt, un dzirdēt, un just,
Platām acīm dzirdēt, ka nau nekas redzams,
Vaļā ausīm dzirdēt, ka nau nekas dzirdams.
Modriem prātiem just, ka jūtams ir gals,
Briesmu asmeņus durt visus vienā sirdī
Kas tik mēma un smaga kā nakts.

2. 5. 1914.
28. 1., 17. 7. 1922.

 

 

 

Viskarstāk kauja deg, - iet kareivs prom!
«Tai vietā kauties iespējas vairs nau!»
- Vai iespējas vairs nau, ne tevim lemt.
«Man riebj tas naidnieks! » - Uzveic riebas pirms,
Tad naidnieku. Bet zini, neveic bēgot.
«Es biju slims! » - 'Tad veic i slimību.
Kas sevi nespēj veikt, kā veiks tas citus?
Un biji slims, teic biedriem, ļaus tev iet.
Bet reiz kurš vietā likts, lai paliek likts
Kā mašīnrats, ko izņem tikai licējs,
Jo likums laužams nau, tik cilvēks laužams,
Un likums nežēlo, bet cilvēks žēlo.
- Tad žēlosim i mēs: viņš ir mums brālis;
Viņš jūtas vainīgs, izmist, - glābsim viņu!
Viņš slims, - lai vesels top! Riebj tur, - likt citur!
Ne pašnāvi tam ļaut, bet dot tam dzīvi
Un dot tam darbu, darba mums ir daudz,
Un, visiem palīdzot, tik vien mēs veiksim.

 

 

 

Jūs, draugi, esat ceļā apstājušies,
Bet lieta nevar palikt neizvesta.
Jūs topat sentimentāli, nožēlojat sevi,
Pa starpām arī citus.
Jūs nesaprotat vairs, ka vēl ir jāiet.
Jūs nezināt, ka vēl ir jauni ceļi,
Kur vēl kas jāiekaro, jāaptur.
Jūs nesaprotat vairs, kur runa jauna,
Jūs slēdzat parašās un šablonos
To, ko jūs atzināt par labu garā ceļā.
Bet garā ceļā ainas mainās.
Bij kalni, nu ir lejas, nāks vēl mežs,
Nāks upes vēl un purvi, nāks i jūras.
Jūs visur nolikāt kā sargu lozungu.
Kur redzat jaunu, tas jums liekas naidīgs,
Kas pretī runā šablonai, tas ļauns.
Un tīšām izgājāt jūs aivest kaunu.
Lauzt šablonus un autoritāti gāzt,
Nebaidaties no jaunā un nebijusā.
Ik viss, kas nebijis, tas ir jums draugs,
Jo viss, kas nebijis, tas reizi būs.
Par pagājības lēcu viru
Jums nebūs pārdot savu tiesību
Uz nākotni.

11. 6. l914.

 

 

 

ĶĪNISKI

 

Pa mūža vārtiem aiziešu uz tālēm,
Jo dzīvot ir - tik peldēt, mirt - tik dusēt.
Es nāku saskaņā ar sākumu.
Tur nebūs sienas vairs starp mans un cits,
Starp pieciem prātiem, visi taps tur viens,
Gars sabiezēs un miesas taps tur brīvas.
Es vējam sekošu un nezināšu,
Vai vējš dzen mani, vai es dzenu vēju.

25. 6. 1914.

 

 

 

Kas ar visu dvēsli spriežas, - tas mērķi gūs,
Kas liels un taisns izaug, - tam uzvara būs.

2. 7. 1914.

 

 

 

TAUTAI

 

Kad esi lielā, - tu uzvarā pasauli gūsi;
Kad esi cēlā, - tu pasaules dvēsele kļūsi.
Kad neesi lielā, tad topi cēlā
Un dedzi skaudrā ba1tsāpju kvēlā.
Agrā loma lai top tev ij vēlā.

8. 7. 1914.
26. 2. 1920.

 

 

 

Trīs ir sīkas asins lāses,
Trīs no pašas sirds.
Trīs ir sīki vārdi līdzi:
Tevi mīlu es.

5. 1. 1915.

 

 

 

Drupana griba, izkurtis spēks -
lēni sūcas
Kā ūdens no trauka, -
Cik vēl ir iekšā
Tā mana spēka?
Sūkties un sūkties?

27. 4. 1915.

 

 

 

Sēro priedulājs,
Nevar izsērot, -
Nakts ir guļams laiks,
Viņš vēl nopūšas.

Ko tu nopūties?
Tev jau ir savs draugs:
Mūžam kopā sēž,
Mūžam čukst tev vējš.
Kam vēl ir tāds draugs,
Kam var visu teikt?

28. 4. 1915.

 

 

 

Zvērestiem klauvēju
Pie tavas sirds,
Ar visām zvaigznēm
Pie debesīm situ.

Debesis cietas,
Tev cietāka sirds;
Zvēresti sašķīda,
Zvaigznes ir sveikas.

28. 4. 1915.
15. 6. 1917.

 

 

 

Kādas agras salnas kosts
Bērzu pumpurīts?
Tikko dzīvot esi sācis,
Tu jau gribi mirt?

29. 4. 1915.

 

 

 

Saule dzisa, saule mira -
Lūk, - un ko tā dziesma teic?
«Saule gāja līksmītē.»

Nerimēja, sūdzētāja,
Ko tu sūdzies, mana sirds?
Iesim līdzi līksmītē!

Ko tā sirds man atbildēja?
«Kas spēj līdzi saulei lēkt,
Lai iet līdzi 1īksmītē!»

29. 4. 1915.

 

 

 

Ak, cik nevienāds,
Nevienāds cīniņš:
Vienā pusē
Ir vārīga dvēsle,
Bikla un jauna,
Smalka un kusla, -
Bet otrā, otrā -
- - - - - - - - - -
Neminēt labāk.

29. 4. 1915.

 

 

 

Es to savu sirdi,
Kur lai es to lieku?
Likšu vēja šūpolītēs,
Vējš bez darba apkārt skraida,
Lai tam vējam darbs.

29. 4., 27. 6. 1915.

 

 

 

Tu dzimta karaliene visam daiļam,
Es tevim galvā likšu karaļkroni,
Lai pretī pekle stāj vai pati nāve.

8. 7. 1915.

 

 

 

Gana mana laime aug
Maza kalna augstumā,
Līdzi saulei pusdienā
Manas tautas laimei augt.

6. 8. 1915.

 

 

 

Gana bieza kalna krūts,
Lietus kalnā plaisas plēsa.
Ak, cik mīksti vaigu gali,
Kā tie asru neplaisātu?

9. 8. 1915.

 

 

 

Viena dziesma nedziedāta,
kur to dziesmu izdziedās?
Iesim dziesmu sētiņā,
Košā rožu dārziņā;
Tur stāvēja Laimes meitas,
Dziesmas vien darīdamas:
Ko tā viena nodziedāja,
Ko tā otra pierakstīja.

Visas dziesmas izdziedātas,
Tēvu dziesma nedziedāta,
Tad dziedāšu tēvu dziesmu,
Kad mēs kāpsim kumeļā,
Kad zobenu vīcināšu,
Tēvu zemi aizstāvot.

Melna nakts, melni ļaudis,
Kara trokšņa barga balss,
Visas tēvu skaistas dziesmas
Tumšā mežā satecēja.
Sāk tie vēji dzestri pūst,
Sāk tie meži locīties,
Sāk tumšās pazarēs
Zemes dziesma vīvināt.

15. 8. 1915.

 

 

 

Tur, kur tagad ezergals, tukši tīrelīši bija,
Tur Babīte, vecenīte, sēd, gosniņas ganīdama,
Sēd vienīte, garš laiciņš, savelkas mākonītis.
Taisni pāri uz pulciņa šalc šalkdams šaušalaini.
Sāk vecīte padziedāt, sūru mūžu gauzdamās:
«Ej, mākoni, kur iedams, nāc pie manis ciemoties;
Veldzē tukšu tīrelīti, veldzē manu tukšu mūžu.»
Mākonītis paklausīja, zemē krākdams nogāzās.
Nu Babītes ezerklajs veldzē tukšus tīrelīšus.

22. 8. 1915.

 

 

 

Mēnestiņi, lēnacīti, ko tu esi padarījis?
Atstāj savu saules draugu, simtu mūžu sadzīvotu?
Austriņ daiļa, Austriņ jauna, spožajām actiņām,
Nu tev acis jānolaiž, visu dienu istabā.
Saule sūdz, pērkons rūc, zobentipu šķindinot,
Cērt mēnesi gabalos pašu kāzu durpriekšā.
Nu, Austriņ, spožacīte, tev acītes saraudātas,
Kopā lasi klusēdama mirušo mīļāko.
Mēnessmiesas izkaisītas sudrabiņa gabaliem,
Sudrabiņa gabaliem sarkanās debesīs.
Iet Austriņa agru rītu viena pati debesīs;
Ik rītiņu sauli lūdza gaužajām asarām.

24. 8. 1915.

 

 

 

Visi meži guni dega,
Visi ceļi atslēgām.
Es ar dieva palīdzību
Visiem gribu cauri iet:

24. 8. 1915.

 

 

 

Spoži melnā debess bālst;
Drīzi dzisīs visas zvaigznes.
Nosvinēta miera nakts,
Nožāvājas tukšas telpas.

21. 10. 1915.

 

 

 

1916

 

Es topu saukts, - man atsaukties nau spēka,
Es dzirdu tālas balsis žēli vaidot,
Es jūtu osmu kā no asins līņas.

28. 1. 19l6.

 

 

 

Bij Sabile liels pilsāts,
Lielākais pa Kurzemi -
No Vāzeles dižās muižas
Līdz Jaunmuižas pilskalnam,
Līdz upei Abavai
Pretī Veģu robežām.
Vāci nāca uz Sabili,
Abavnieki pretī skrēja,
Pie Talsiem, pie Krojām
Vācus dzina Abavā.
Seši simti vācu kungu
Abavupē sadzinām. -
No uzvaras sakarsuši,
Mājās nākot, lielījās -
Vācu galvām ripas kausim
Pa Sabiles lielo ceļu.

22. 8. 1916.

 

 

 

Saules māte pirti kūra
Pašu vidu vasariņu.
Mities, saulīt, nekurini,
Jau rudzītim mati svila.

14. 9. 1916.

 

 

 

1917

 

Acis sausas izraudātas,
Vaigi grumbās izvagoti.
Nost no vaiga iekais tauks,
Nost no acīm liekais laipnums.

27. 1. 1917.

 

 

 

Dziedot mala pērkoņtēvs,
Dzirnas tukšas nemanīja -
Klausi veci, milni rīb,
Dzirnu akmens guni šķīla!

Pērkoņtēvs mežā gāja,
Māte putru virināja -
Putra katlam pārkūsoja,
Zemes grīdu pielaistīja.

Pērkons brauca pavasari:
Grumbu grumbas, dūkstu dūkstas -
Rati rīb, ūdens šļāc,
Manām druvām lietus līja.

16. 5. 1917.

 

 

 

Priedē kāru savu sirdi,
Nu tā priede sēri šalc.
Apsē kāru savu sirdi,
Nu tā apse trīc.

20. 5. 1917.

 

 

 

Nu būs, būs, būs!
Visu redzēšu, visu dzirdēšu,
Visu zināšu,
Visu, visu, it visu.

Atvērsies vārti,
Ieiešu iekšā,
Redzēšu dzīvi;
Redzēšu laimi,
Kuru te slēpa
Aiz žogu žogiem.

Nu būs, būs, būs
Tas arī, tas arī tā
Un arī tas, un viss,
Kas nespēja izkāpt laukā.

18. 6. 1917.

 

 

 

TREŠĀ TRIMDA

 

Kas trimdnieks ir, tas dzīvo briesmās vien.
Tam pašā vidū sirds ir pušu šķelta:
Pussirds tik pukst, bet otra pus' ik dien',
lk stund', ik minūt' raustās tā kā dzelta.

4. 6. 1917.

 

*

 

Ko es to tēlošu? - Uz mājām raustās,
Uz brīvo Latviju tas saules stars, -
Viens uztur dvēsles, kas no mokām šaustas:
Augs nākamvalstī brīvais latvju gars, - -
Te dzirdu sānis ņirdz kāds slepens bars.

19. 6. 1917.

 

*  *  *

 

Ā! nost! - Skan draugu balsis: «Mājās brauc!
Nu brīva Latvija, nu lielā laime!
Lai nu ikviens, kas spēj, pie darba trauc!
Nu reiz sev valsti uzcels latvju saime!»
Es augšā lecu, - jā! Mēs celsim valsti!
Iekš valsts, kas visas tautas biedrus sauc,
Un cilvēcības kopā būs mums balsti!
He, hi, hi! cilvēcība! latvji! tauta!
He, valsts! he, brīve! - mēdīta un spļauta.

3. 6. 1917.

 

 

 

Nu dzirdu latvju mēlē latvjus rīdām,
Kā nau neviens vēl tautu rīdījis
Tā smejam, nicinām un kājām mīdām,
Kā senāk barons tik un vagaris:

Nedz esot kultūras mums, nedz i būšot!
Velts pūliņš glītot to, kas latvietis;
Tik ašāk izskaust latvjus, krievot, prūšot!
Kas ir tas latvju nīdējs, cilvēkēdējs?
Atpakaļrāpulis barons kāds, vispēdējs?

20. - 21. 6. 1917.

 

 

 

Ar svešu naidnieku mēs galā tiekam
Daudz simtu gadu spiests, vēl latvis dzīvs.
Uz cīņu, revolūciju mēs ceri liekam,
Ka prolets-strādnieks latvis kļūs reiz brīvs.

Nau tauta viencilvēks, to nevar deldēt,
Pret tauta gribu tauta nevar mirt,
Lai bendes kā to ņemas durt un dzeldēt,
Jo viens tik tautu spēj no dzīves šķirt:
kad dzīves griba tauta iesākt irt.

20. 6. 1917.

 

 

 

Ganāms pulks bez gana,
Atmatā palaists lauks,
Nams ar izbirušiem logiem.
Namā stundenieks, kas neiet,
Kar tas saimnieks?

28. 4. 1915.
22. 6. 1917.

 

 

 

Vasara, vasara, -
Balts pa zaļu -
Paskraidās, padzenas.
Plaukš! iekš upes.
Saujiņa smilšu,
Saujiņa ūdens,
Visur paspīd
Varavīksnas -
Dvēsele, dvēsele,
Iznāc ij tu!

23. 6. 1917.

 

 

 

Pļava beidzas pie silmalas smilts:
Tur retās zālītes rausta vējš,
Tur retās smildziņas plaucē saule.
Tur sausās smiltīs izauga puķe,
Karstās sāpēs zieds tapa sarkans.

8. 2. 1908.
24. 6. 1917.

 

 

 

Reiz gribu visu
Skaidri, gaiši zināt:
Nu, saki tieši,
Kas tu tāda esi?
- «Ko gribi zināt?
Visu tev teikšu.»
Saki, kam ļaužu?
- «No Gaisa pils.»
No kādas valsts?
- «No Leiputrijas.»
Saki, kam radu?
- «Saules brāļu.»
Kur tu dzīvo?
- «Sapņu sētā.»
Nē, kur tu mājo?
- «Māņu mājā.»
Kas tā par māju?
- «Skaistu skaistā.»
Kāds viņai pamats?
- «Tehoša smilts.»
Kādas mājai sienas?
- «Pelēku mākoņu.»
Kādi tai griesti?
- «Zila debess.»
Vai tev ir zirgi?
- «Vakarvēji.»
Vai tev ir lopi?
- «Ezera buļļi.»
Kādas tavas aitiņas?
- «Mākoņu aitiņas.»
Kāda tava labība?
-«Lāču auzas.»
Kāds tev ir dārziņš?
- «Mēness dārziņš.
Prasi tik, prasi.
Vai un vai!
Kad tu vairs neprasi,
Prasīšu es.»

 

 

 

Ak vai! nau svešnieks tas, kas mūs tā ēdi!
Tās latvju sejas, kas tik špetni šiepjas.
Bet junkurs leitnants stalti zirgā sēd,
Šie latvji viņa piešus skūpstīt stiepjas.

Kas tie par latvjiem? Vai tiem krāsa melna?
Ak, nu tai vietā sociālisti dēd
Un ķeizarnieku atzinību pelna.

Ak, kā tas nācis ir, tāds kauna skats?!
Tas nāk, kad klausa tik, ne domā pats.

*  *  *

 

Gadsimtus vergojām, tā mūsu liksta.
Cits citu aprunājām, kā vien var.
Nu pat tie brīvākie mūs vergot biksta,
Ar varu strādniekacis tumšas dar'!

Ar varu dzīves gribu tautā irda,
Lai tā kā putniņš čūskas rīklē krīt;
Ļauj Latvi ņemt, ar izmisumu tirda.

Visdziļāk trimdnieks sirgst, - kā vāts var dzīt,
Kad nebūs zemes vairs, kur latvji mīt?

25. 6. 1917.

 

 

 

Kaut bij bez gala jācieš man,
Bij dzive tomēr skaista.
Bet, ak, bet, ak, kaut skaista bij,
Bij jācieš man bez gala,
Un tagad izmocītā sirds
Grib gala.

26. 6. 1917.

 

 

 

Mums laupa Kurzemi, tā jāatkaro!
Šiem vadons kliedz: «Tā pieder vāciešiem!»
Un latvji klausa, - nau, kas pretī sparo:
Šie atdos tēv' un māti junkuriem.
I Rīgu atdos šie, kad leitnants vēlēs;
Ne velti autonomo Latvi nīst,
Un viss, kas iegūts revolūcijas kvēlēs,
Ar sāpēm iegūts, - viss lai tagad šķist?!
Vai sirds jums, biedri, grēka nepazīst?

29. 6. 1917.

 

 

 

Nu sakat, ko pret jums es grēkojis?
Es nīstot vācus! vai tas ir jau grēks?
Vai jūs par vāciem sevi ieskaitāt?

Par vācu priekšstāvjiem un darbvežiem?
Šī manis apsūdzība nodos jūs.
Es nīstot vācus.

29. 6.1917.

 

 

 

Ko es tur darīšu bez saviem biedriem,
Kaut gan tie mani mūžam nīduši
Un būtu krustā situši, ja spētu.
I Kristus palika līdz galam jūds,
Pat tad, kad jūdi viņu krustā sita.
I Sokrats palika līdz galam grieķis,
Kaut grieķi spieda viņu ģifti dzert.
I Dantons palika līdz galam francis -
Pat tad, kad franči viņam galvu ņēma.

29. 6. 1917.

 

 

 

Tāli pērkoņi dūc,
Debesu malā rūso, -
Bēdz tu, kas puķes plūc,
Mākons pāri drīz kūso.

9. 7., 20. 8. 1917.

 

 

 

Tumsa guļ vēl silā,
Gailis spārnus jau cilā, -
Spārni sarkani, blāzmas sārti,
Aiz tiem atveras rīta vārti.

10. 7. 19l7.

 

 

 

Nākat, lai nākotnes grāmatu verams
Kas būs rīt?
Kas notiks tūlīt?
Ko lai mēs darām? un kam mēs deram?
Ko lai ceram?

Lūk, to mēs ceram:
Ka drīz mēs nedziedāsim vairs dziesmas,
Ne vien iz sirdīm izšausies liesmas,
Ne vien mēs turēsim žibošas ruņas,
Turēsim ieroču žibošas bruņas.

Un to vēl mēs ceram:
Naidnieka spēki sīkst un dalās,
Kareivji atkrīt tiem malu malās,
Varmāku rindas jūk, -
Lai nu virsū tiem brūk!

Un to, lūk, lai darām!
Uz darbu biedrus lai deram!
Durvis lai veram!
Ja neatslēdz vaļā tūlīt,
Ar kāju lai speram,
Ka brazdot tās krīt!
To lai mēs darām!
Lai tālāk grāmatu veram! -
«Nē, pietiek nu gan!
Lai darām, kā teikums skan.»
Nē, kas būs rīt?
Kas notiks tūlīt?
Lai spēku no nākotnes dzeram! -
Grāmatas lapas tumst,
No lapām kūp -
Kas, kas, kas?
Asins.
Grāmatas lapas kaist,
No lapām spīd -
Kas? kas? kas?
Saule.

1905. 10. 7. 1917.

 

 

 

SKAIDRAS LIETAS

 

Ko mēs ar asnīm izkarojām,
To algu un tās tiesības,
To tagad atkal ņem mums projām
Un vārdu lauž un norunas.

Grib nospiest mūs zem sviedru spaida
Vēl dziļāk kā no sākuma;
Ne gods, ne pienākums tos baida, -
Vai būs tiem tāda patvaļa?

Mums tagad skaidras ir tās lietas,
Priekš mums ir izšķirts jautājums.
Nu cerēm, gaidām nau vairs vietas,
Tik cīņa vien dos visu mums.

16. 12. 1907, 31. 7. 1917.

 

 

 

IZŠKIROŠAS BALSIS

 

Top liegts mums brīvi nodot savas balsis
Par labu mūsu cilvēktiesībām, -
Nu atņemat mums balsis, nu!
Priekš mums top paceltas daudz svarigākas
Par visu balsotāju balsīm kopā,
Vai jūs tās pazīstat, tās izšķirošās?
Ir klusas tās: ir tautas nopūtas,
Ir mūža vaidi, klusi dvesti lāsti,
Ir visu klusošās - tās asins balsis:
Par mums brēc smilts, par mums brēc akmeņi,
Kas mūsu asinīm ir slacīti.
Tās balsis izšķirs!

8. 2. 1907.
31. 3. 1917.

 

 

 

Nakti nāca auksti vēji,
Salstot lapas drebinājas.
Zvaigznes tumšāk mirdzināja,
Acis vēja pusmiegušas.

16. 11. 1917.

 

 

 

Met zelta gredzenu
Dzidrā dziļumā,
Atspīd kā saule
Debesu augstumā,

13. 12. 1917.

 

 

 

1918

 

Bez ieroča tu tagad dodies sapulcē,
Es zinu - labāk ļaunu ciest, bet nedarīt.
Ir skaista lieta gan, kad mierlaiks
Un visai sabiedrībai labu nes, bet nu
Tu velti ziedojies, kam būs kas labs [?],
Nu ļaunu veicin pašas tiesas, izšķir šķēps.

5. 2. 1918.

 

 

 

Cik tāli stiepjas tavi pirksti, tik tāli
I tava pasaule.

16. 4. 1918.

 

 

 

NĀVES SKŪPSTI

 

- Ko skūpsti mani
Tik karsti un ilgi,
Ar baltām rokām
Ap brūno kaklu?

Man sūrstēs lūpas.
- «Man sūrstēs sirds.»
- Ņem mani līdzi
Uz viņu sauli.

13. 2. 1908.
17. 4. 1918.

 

 

 

Šonakt sapni izsapņoju,
Brīnumjauku sapni, -
Ausa diena, ira sapnis,
Pats tas jaukākais.

Divas dvēsles, tuvas dvēsles
Vienojušās bija,
Sakusušas, saaugušas
Vienā dzīvē būt.

Viena dvēsle otru dvēsli
Sāpēs saprast spēja, -
Saprast spēja, cilāt spēja
Augšup, augšup vien.

Augstā gaisā, aukstā gaisā
Viena dvēsle stinga;
Liesmu dvēsle dzīvot spēja
Tikai kvēlē vien.

Ausa diena, ira sapnis,
Brīnumjaukais sapnis;
Līdzi rautas raudādamas
Abas dvēsles krīt.

17. 4. 1918.

 

 

 

Saulīti mīļo,
Saulīti silto,
Nu tu man esi
Kā māmuliņa.

Māmiņa tāļu,
Saulīte tuvu:
Mierina mani
Svešuma malā.

27. 4. 1918.

 

 

 

Sākums bij brēkas un raudas,
Beigums būs vaidī un nāve.
Vidū ir laime un prieks -
Sažņaudz tos dzelžainais loks.

23. 4. 1918.

 

 

 

Kad atnāk laiks, tad nepārvarams spēks
Dzen lasi prom no drošās, plašās jūras
Uz zemes upēm pretī tūkstots briesmām.
Pret straumi augšup peld pa trīsdesmitiem
Diennakti cauri [?], nedz atpūšas, nedz ēd,
Nedz šķēršļus redz, nedz draudus, nedz i nāvi [?],
Tik pāri krācēm, klintīm, tīkliem,
Tik sniegt tos rēnos [?], seklos strautus,
Tās rāmās tērcītes, kur sniegt dzimteni,
Kur rotājās kā mazās zivtiņas,
Kur mīlu svinēja un dzīves augsti.

26. 5. 1918.

 

 

 

Kas jums nāk prātā -
Es tik atriebtos?
Dzen mani mīla:
Daudz dziļāks avots
Manī straudams verd,
Ar visiem dubļiem mutuļo uz augšu.

3. 6. 1918.

 

 

 

Darbs greizsirdīgs
Grib visu, visu sevim.

5. 6. 1918.

 

 

 

Nē, ir kas augstāks nekā dzīve - sapnis.

---

Nau mīla bauda, patika vai prāts,
Vai salds, vai rūgts, jauks, nejauks, labs vai ļauns.
Ko jautā māte, tikai bērnā dzīvo,
Ko jautā mīļākā, tik jūtās kūst,
Ko jautā varons, tikai tautai mirst.

---

Ir ceļi, kuros ir gājis reti kāds,
Bet nau tā ceļa, kur neviens nau gājis.

10. 6. 1918.

 

 

 

UZ IZŠĶIRU CIŅU

 

Izšķiru cīņa drīz sāksies starp pasauli veco un jauno,
Nodalās katrupus pulks, izplešas činiņa lauks.
Skatītājs līdzi top aizrauts, visgarām tik vieni jeb otri,
Zemesloks pušu top šķelts, pa vidu izšaujas guns.
Tu, kas par pasauli jauno, ej, nostājies kreisajā pusē,
Neriebies, netirzā vairs, pagājis spodrības laiks.
Dubļi un smaka, un šķīdons, un - ak! - arī asins, - tev sacīts:
Liesmas pār pasauli ies, baltu tās pasauli degs.
Sākas jau izšķiru cīniņš starp pasauli veco un jauno,
Nošķiras cīniņu pulks, izplešas cīniņu lauks.

 

 

 

1919

 

Viņš atklātībā uzbrūk man,
Kaut slepu turot mani cienā -
Vai naidnieka vai drauga lomā der?
Nevienā.

17. 5. 1919.

 

 

 

SAVA GULTĀ

 

Cik savādi man izliekas:
Es gulu atkal savā gultā -
Ne sveša osma atsitas,
Ne jāvairās, ne jāsargās, -
Es gulu sava paša gultā!

Nu jau piecpadsmit gadu būs,
Kopš negulēju paša gultā -
Vai gars nu reizi sevi gūs?
Jeb atkal ārā izdzīts kļūs,
Līdz galā gulēs mūža gultā?

24. 6. 1919.

 

 

 

LABU CEĻA VĒJU!

Vēlējums, nosūtot 300 vēslules no Sibīrijas rīta piekrastes latviešiem uz Latviju mīļiem mājniekiem

 

Treji simti dūjenīšu
Gaisā skrēja dūdodamas,
Labus rītus, baltas dienas
No rietiem pārnesdamas.

Vēja māte, vieglenīte,
Ašu spārnu cilātāja,
Mosties jūras augstumā,
Dod man labu ceļa vēju.

Jūras māte, baltpūtīte,
Apkārt teci zemes lodi,
Ceļa gaitu pašķirdama,
Izklāj baltu paladziņu.

Vēja māte, Jūras māte
Gan pašķīra ceļa gaitu,
Mūsu zemes naidenieks
Dzelžiem ceļus aizšķērsoja.

Latvju dēlu sūra vara,
Draugu zemju spēka brāļi,
Tie salauzīs dzelzu šķērsu [?]
Mūsu zemes naidniekam.

Tekat, mīļās baltdūjiņas,
Saules gaišos padebešos,
Drīzi būsat Latvijā,
Mīlas, mājas meklēdamas.

Viņpus kaln[u?], viņpus klaj[u?],
Viņpus plaš[u?] pasauljūru
Pukst vēl karsti latvju sirdis,
Tēvu zemi minēdamas.

Ko dar' Jānis, ko dar' Māra?
Ko tie vecie tēvs-māmiņa?
Ko dar' draugi, ko dar' biedri?
Ko dar' daiļā latvju zeme?

28. 7. 1919.

 

 

 

Es trijas trimdas esmu izcietis,
Nu gribu mājās nākt, - vai gribat mani?
Ko sludin' jūsu torņa pulkstenis?
Vai mieru pauž un karu dod tie zvani?

14. 5. 1919.

Cik gadu būs, kopš es jūs neredzējis?
Būs desmit, divdesmit, vai vairāk,
Jau atmiņa sāk jukt, kur vairs tie laiki?
Ir veci jaunekļi, kas atcerētos,
Kas bērniem teika ir, ko teikas teic.
Nu, skaitām, kad man pirmais ierobs jāiet
Un rūgti jāmācās, kas trimda ir.
Es biju jauniņš, brūniem matiem vēl,
Kad pārnācu, bij svešs, jau gados vīrs.
Tik apsilu, jau mani dzina prom,
Un otru trimdu vērpu garu, garu
Un grodu diegu, kas griež asnīs pirkstu,
Un nu vairs neļāva nākt apsildīties,
Bet tūdaļ trešu trimdu lika ciest.
Vai triju trimdu tiks man, ko jūs sakāt?
Vai būs man jāpieliek vēl ceturtā?
No tās es atpakaļ dzīvs nepārnāktu,
Un ko jūs darītu ar mironi?
Bet var jau būt, ka mirons labāk tiktu.
Jūs daudz ko piedotu man, mirušajam,
Un varbūt dzimtenē tam kapu lauks,
Kam mājas neļāvāt, jo kaps ir vairāk,
Tas mūžam stāv, bet mājas naidnieks posta.
Jā, mirons ērtāks jums, - mans noziegums,
Tas, kādēj trīsreiz mani trimdā lika,
Bij viss iekš viena: ka par daudz es dzīvs
Un visus savus līdzi rāvu dzīvē.
Un kas mans noziegums, par ko man jācieš
Trīs bargi sodi, ko neviens nau cietis?
Par to, ka mīlēju es tēvu zemi
Un latvju tautu centos darīt skaistu
Un stipri patstāvīgi kājās stāvēt,
Un savu likteni lemt pašas vaļā,
Un otram nevergot, bet brīvam būt
Un brīvas darīt visas darba tautas,
Lai brīva cilvēce redz īstu laimi.

16. 5. 1919.

 

 

 

Ir maza Latvija, ij tad, kad viena,
Priekš divām Latvijām mums zemes trūkst.
Kā bērns no vienas mātes dzimst, ne divām,
Tā mums ir viena māte Latvija.

13. 8. 1919.

 

 

 

Uguns kuras, uguns kuras,
Tumsa visos kaktos turas -
Liesmas spridz, un liesmas gail,
Liesmām nau no tumsas bail.

Tumsa visos kaktos turas,
Visos pakšos briesmas buras -
Dzirkstis dzirkst, un dzirkstis dz[iest?],
Dzirkstīm vajga tumsu ciest.

Dzirkstis ceļas dūmu stabā,
Dzirkstis izklīst brīvā dabā -
Dzirkstis jumta salmos lec,
Dzirkstīm gaišas liesmas sec.

28. 11. 1919.

 

 

 

Vecs mēness nespodri spīd,
Apkārt ir iedzeltens loks,
Pusdzisušas varvīksnas malas -
Tik tikko manāmi mākoņi rāpj,
Zvaigznes bailēs aizmiegtām acīm.
No lejas, melnas kā alas,
Miglas pelēkas stiepjas,
Nospiestas ska`nas kāpj
Žēli, gari, kā spoks:
Kas glābj? Kas glābj?
Dilstošais mēness greizi vid -
Ko viņš spēj?

4. 12. 1919.

 

 

 

1920

 

Dzimtenē putniņi skaļāki dzied,
Dzimtenē puķītes sārtāki zied,
Dzimtenē vasarai pļavas ir zīda,
Ziemas istabai sudraba grīda -
Nu tik, Daiļ Austriņ, šo lasīt mācies,
Nu tik ašāk uz dzimteni vācies!

11. 1. 20.

 

 

 

Ak dievs, cik lēni jūsu saprāts iet!
Viņš tiešām nonāk tikai piestātnē,
Bet man nau laika gaidīt: tālāk skriet.

2. 2. I920.

 

 

 

Man sirds ir mirusi kopš viņas nakts,
Kad es pret veļiem tevi pazaudēju
Vēl gadu otro sargā tevi kopšu.
Vairs tu ne mans - tu karsoņdzīvi ved
Un karsoņimuldos spožu kroni ķer,
Ko galvā likt, bet galva ripo nost.

6. 4. 1920.

 

 

 

ILŪKSTES PAMATSKOLA, 2. KLASE

 

Jūs mani sveicat, mīļie bērniņi,
Jūs tuvākie no manas dzimtu mājas, -
Lai gara saulē ved jūs likteņi,
Un dzimtenei caur jums lai labi klājas!

21.4. 1920.

 

 

 

Es negribu mirt,
Es gribu dzīvot,
Sniedzat man roku,
Lai turētu dzīvi.
Es skaļi saucu:
Sniedzat man roku,
Es gribu dzīvot!
Nedzird neviens.

24. 12. 1920.

 

 

 

1921

 

Man lūpas kvēloja tā savādi.
Tas bij no tava pirmā, skaistā skūpsta -
Es nezināju, kā -
Tu sapnī arī mani skūpstīji,
Es apreibu kā stipras ziedu smaršas.
Par visu gribēju es tevim teikt,
Tad pēkšņi metās kauns, - es noklusēju,
Ko lūpas deg un alkst pēc otrām lūpām.
Šīs jūtas ilgi, ilgi nesapratu,
Tik vakar pēkšņi man tās skaidras tapa -
Es mīlu tevi!

3., 8. 1. 1921.

 

 

 

Tie mazie domā savā nodabā,
Ka viņu dzīvīte jau būtu dzīve.
Tie šaurie neredz savu šaurumu.

25. 1. 1921.

 

 

 

ATBILDE

 

Vai pareizs ir mans ceļš, es nezinātu.
Es domāju par to daudz mūžus ilgi
Un beigās varu pateikt tikai to,
Lai pareizs ir mans ceļš vai nepareizs,
Lai noved mani neziņā un tumsā,
Lai tālā mūžu klaidā izgaisina,
Lai rūpēs, mokās zūd un gala nāvē
Vai varbūt gaismā griež un varbūt augstē -
Lai ar, es vairāk nezinu nekā, kā tikai to:
Šis ceļš man vienīgais,
Man nau cita ceļa.

Aiz dzelžu sienām aizslēdzos no ļaudīm,
Kā ledus nicināju tos, kā uguns nīdu,
Bet dzīve mani izrāva no manis,
No dzelžu sienām un no dziļas alas,
Kā ezi suņi izdzen, lai turas pretī.
Un ciešot visu ļaužu niknumu
Un visu maziskumu, neģēlību,
Es tomēr jutu arvien vairāk, vairāk,
Ka cienu tomēr cilvēkus, ij ļaunos,
Ikvienā atspīdums no cilvēces,
Kaut mazs, bet ir.

31. 1. 1921.

 

 

 

Es skaidri zinu - kurp es tagad eju:
Uz nebūtību. Būtību man nedod.
Man paliek teikt vēl - teikt ir nesakāmo.

19. 2. 1921.

 

 

 

Es nesaderu ar šo pasauli,
Man vajga viņā mirt.
Bet, ja nu mirt, - vai tad ko baidīties?
Vai neiziet līdz galam prātā pašā?
Vai galā divi nau,
Vai mirt var viens tik [?] - tu, un otris ne?
Vai nevarētu mirt ij pasaule?
Kad jāmirst man, tad triekt, lai mirst it tā.
Jo kas mums pasaule? tik apstākļi!
Un tie tik cilvēki, kaut miljoni!
Varbūt no pasauls nāves ceļas grausts?
Un graustā jums nu es? Un varēs dzīvot?

22. 2. 1921.

 

 

 

Vieta būs,
Skrej nu jautrā, ļaunā cilts.

22. 3. 1921.

 

 

 

Nes mūžam kalnus plecos kalnu gars,
Ko sūdzies tu,
Ka jānes tev šo dien' savs sāpju svars?

10. 6. 1921.

 

 

 

Ak, kāds tu nejēga, kāds nejēga!
Nu prieks tev ir,
Tas ir, kad ir tev paša tēvija.
Tas ir, kad laipni tev kāds pasmaida [?].

11. 6. 1921.

 

 

 

Valmieriešu zeltenītes
Ziediem Jāni pušķojušas.
Vēl skaistāk, vēl daiļāk
Mīļiem vārdiem apbērušas.

Skaistus ziedus salasīju,
Citiem Jāņiem paglabāšu,
Mīļus vārdus paturēšu,
Mūžam sirdi pieminēšu.

Atnāks bēdas, ļauni laiki,
Kas mums sirdi raudinās, -
Visus jūsu mīļus vārdus
Pa vienam atminēšu.

Līgojat, sīki bērni,
Manas dārgas dvēselītes,
Drīz jūs darbā stāsaties,
Tēvu zemes cerībiņas.

23. 6. 1921.

 

 

 

Jūs ticat ļaunu vien, pat dievs jums bargs,
Jūs nabagie!
Ne saul' un maigums nau jums miļš un dārgs?

11. 8. 1921.

 

 

 

Priede melnos zarus
Turot tura.
Melnos zaru galos pakāries
Dzeltens mēnesis,
Smagi, lēni rāpjas
Virsotnē augšup,
Pār visu seju
Piesarcis sarkans.

12. 8. 1921.

 

 

 

Tu raksti:
Kā nāca tas? - es nezinu.
Tik lūpas bija sastapušās
Un dzēra puķu rasas veldzi:
Iz būtes dvēsles izlauzās
Un viena otrai pretī steidza,
Tad neizteiktā maigumā
Tās apskāvienā kļuva tuvas.

Kā es pie tevis pieķēros,
Smalks tītenīts pie šmauga auga:
Kā vienmēr domas aizlido
Pie tevis, mana tuvā drauga.

14. 8. 1921.

 

 

 

Kas tagad tālāk būs ar mani, nezinu,
Jo nu nāk miršana un aizietne.
Bet kurp? Un kā? Un arī kas tad notiek vēl?
Jo mirt ir pārvēršties, bet iznīkt - nāvei būt.

9. 9. 1921.

 

 

 

ZEMES KUNGI

 

Zemi smagi spieda dzelžu vara,
Ļaudis līdzi liecās zemes jūgā.
Tad mēs pirmie cēlām savas galvas,
Zeme mūsu ir, jo mēs to kopjam,
Zemes kvieši to, kas sēja, pļāva.
Kungu nost, kas meslā ņem mums maizi!
Prom no zemes nodzinām mēs kungu,
Zemi atdevām mēs zemes rūķiem,
Zemes rūķiem tikai nebij spēka
Zemi noturēt - nāk atkal kungi,
Kungi padzina no zemes rūķus.
Prom bij jāiet mums, kas zemi devām,
Zeme paliek zemes apspiedējiem,
Izlīdzināt veco netaisnību,
Saņemt atkal zemi emigrantiem.

31. 10., 2. 11. 1921.

 

 

 

1922

 

Garām aiziet viss un paliek neredzēts.
Pats ka garām aizej, ka tu neredzi?
Ko tu vidū stāvi, ka tu nedzirdi?
Ko tu skaries klātu, kad tu nejūti?
Ko tu rakās tveri, ka tu neturi?
Ak, vai es jel turu savu dvēsli?
Rudens vējā iet virpuļos putekļi,
Garām aiziet viss un paliek neredzēts.

12. 1. 1922.

 

 

 

Ērglis noskrēja garām-
Ā!
Kāds notikums dzīvē!
Žēli, apspiesti kliedza tīkami altā!
Saujiņa tapu, pa nakti
Atskrējusi pie būdiņas sienas, dreb.
Simtiem metru lejāk zem būdas jau koki beidzas.
Man pakaisai klēpji stundām
Jānes uz muguras augšā šurp.
Ko viņas pasviedis vējš?
Atjaunot sakarus?
Man kas daļas?

14. 1. 1922.

 

 

 

Es pats sev vietu izvēlos un nāku šurp,
Kur skaisti dzīvot būtu, bet vēl škaistāk daudz ir mirt.
Pār visiem plašiem zemes viļņiem skati pāri sniedz
Un visu izpēta līdz dibenam, un kopā tver.
Cik skaistuma ir zem' un debesīm, tik satura,
Un kalna lielais ārpasauls un ārdzīves klusums
Man visu pasauli un dzīvi balvā dod.
Nau, vairāk nau ko dot šai pasaulei un dzīvei.
Še viss,
Un, visu kopā saņemot, tais' facitu,
Slēdz rēķinus un saved dzīvei gala bilanci.
Te labi mirt.
Vēl labāk daudz nekā dzīvot še kalnā mirt,
Tā lielā, spožā visu izdzēsošā skaidrība,
Kas skata cauri līdz pat dziļumiem un dvēselei,
Tā visu pārvērš atomos un jonos un galā dala,
Un visu spēkā vērš, un nepaliek
Ne pats.
Vēl labāk daudz nekā še dzīvot ir še kalnā mirt.
Še viena pasaule pret otru pilnā dienas skaidrībā,
Nekad to lejā neiegūsi, viss ir tur aptumšots un jaukts,
Un es šo vietu izvēlējos sevim pats.
Hej, slēgsim, slēgsim rēķinus, tu, mūžs!
Nu, mūžs, tad nāc! lai top!
Mums visiem šauru gultu dod, kur gulēt un
Kur mirt.
Un, ja mums nedod, mēs ar cīņu taisām paši sev,
Vēl esam laimīgi, ka ir kur galvu dusēt likt
Un mirt.
Par gultu, sava paša gultu, reizi sapņoju
Ir es.
Es negribu vairs tagad gultu, ij ne sava paša,
Tā savā šaurmē cilvēku ieslēgt visu grib.
Es cisas, kur gribu, klāju, un jāatgriežas pie viņām nau,
Tās nerādās [?] kā gulta pēc gulētāja, nele vēl pēc tā,
Kas mirst.
Kas man gar gultu daļas un gar miesām kas,
Kad mirst?
Vai dvēsle vēl tais izdzisušās miesās kavējas,
Kas mirst?
Es negribu man tagad gultu, ij ne tad, - kad mirst.

18., 19. 1. 1922.

 

 

 

Tu dzīvosi svešumā un būsi mājās.
Tu dzīvosi mājās un būsi svešumā.

24. 2. 1922.

 

 

 

Kāda aša, brūna vāverīte pa dārzu lēkā!
Nau vairs bērns, bet strādā, bet kā rotaļā.
Glīta meitene, tik par daudz nodegusi un rupja.
Pasaukšu, bet galma meitas viņu apsmies.
Cik dabiski viņa kustas! Kas tai daļas par pasauli?
Jaunība, jaunība, kā svaigs, auksts ūdens malks.

26. 5. 1922.

 

 

 

Kad puķe nakti dus, - ko viņa sapņo?
Kad mēness vientuls iet, - vai viņš ko sēro?
Kad migla augšup ilgās vijas, ko tā vēlas?
To skaidrā zvaigzne zin.

Visur dzīve tikai ir, bet nāves nava.
Kustās kustoņi un augi, arī akmens,
Kustās saule, zvaigznes, kustās ūdens,
Nau nekas bez dzīves, starpība tik tā -
Dzīvie ātrāk dzīvo, jo lēni nedzīvie.
Viens ar otru maisās, mijas dzīvs un nedzīvs,
Kad tu mirsti un par zemi topi,
Tomēr nāvē neej tu, bet dzīvībā,
Zeme dzīva, barodama dzīvu dara.
Mēs, no zemes nākdami, pie viņas ejam atkal,
Mēs pa gabaliem kopš bērna mirstam,
Grauds kopš bērnības top mazāks, plašums lielāks.
Nemirst cilvēks, pats viņš sevi nokauj.
Mēs ne trešo daļu nedzīvojam, ko šīs miesas spētu panest.

24. 12. 1922.

 

 

 

1923

 

Kas labo spēku dvēslē neaudzē,
Tā mīla nau.

6. 4. 1923.

 

 

 

Es zinu, zinu -
Viss iznīkst un zūd,
Un trūd,
Un viss daiļais irst
Un mirst,
Neko par savu nevar saukt.

5. 5. 1923.

 

 

 

Cik steigā apskatos,
Tik izbrīnos,
Cita gars nu mans,
Cita miesas nu manas,
Cita dzīve nu mana.
Un es, un es,
Es, kas biju tik savs vien,
Nu, kaut savs, bet cita.

15. 5. 1923.

 

 

 

Kā agrāk tu starp ļaudīm staigā
Un līdzi runā tiem, un līdzi smaidi,
Un jautra esi, - bet kas svešs tev vaigā.

*

Kas svešs, kas visus savaldzina saldi,
Tiem krūtīs bērna maigumam liek atkal mosties,
Sirds senā skaidrībā tu viņus svaidi.

*

Vai tu mums nāc no tālas miera ostas?
Kāds tevī burvju spēks, tu debess sūtne?
-Ak, es tik apjozta no mīlas jostas.

*

Svēts apgarojums visa tava būtne.

22. 5. 1923.

 

 

 

Ak, diemžēl jau vecs un gudris esmu,
Redzu visu to, kas jums ir apslēpts,
Tikai prieku nedod tas nekādu.
Tagad saprotu, kas bijis ir, kas agrāk
Likās noslēpums un baigs vai milīgs.
Paredzu ij to, kas draud, kas gaidāms;
Veru tam priekš laika iet no ceļa.
Varu brīdināt, bet nelīdz, neklausīsat,
Jo jūs redzat vizmu tik, ne ēnu.
Zinu, zinu to, kas būtu darāms,
Tikai nedaru, un laiks mūs aiznes.

3. 7. 1923.

 

 

 

Kāda ir tur dvēslei daļā,
Kad grib atdzerties šis miesas?

28. 9. 1923.

 

 

 

Simbolu tu pildījusi, kaut pret gribu:
Kaut pa jokam ielikusies acumirkli -
Manā gultā tu nu esi gulējusi.
Simbols neredzamām saitēm turēs tevi;
Nu tu vari projām bēgt vai tūkstots judzēm,
Atpakaļ tu atnāksi kā saulgriežos.

23. 10. 1923.

 

 

 

Seno, brīvo domu pavedieni -
Mēs tos atkal uzņemam par jaunu,
Lai tos brīvi šķetinātu tālāk,
Izvērpjot ij brīvās zaru stīgas,
Uzņemot ij līdztekus, ij jaunus
Diedzot klāt pie stiprām pamatdzijām.

23. 10. 1923.

 

 

 

1924

 

«Gul', bērns, tie viņpusē tāli, kas šauj,
Tur dobji lielgabalpērkons grauj,
Te ratus vien dzird aizjoņojam.»
«Man, aukle, vienai palikt dairs,
Ak, māmiņa mani nemīl vairs,
Aizvien tai jāiet ir projām.»
«Vai, bērns, taču es še palieku,
Tik drusku tur istabā aiziešu,
Tur palūkot, kas notiek uz ielas.
Bet māmiņa tava, tā daudzus iet glābt,
Tiem vajdzētu vieniem alkt un slābt,
Jo bēdas visur ir lielas.»
Pie māmiņas vien man bailes nau!»
«Nu drīzi māmiņa atnāks jau,
Vai viņas soļus dzirdi, klau?»
«Ak, māmiņ, neej nu vairs nekur.»
«Man jāiet ir vēl tur un tur.»
«Nekur, nekur!
Tavs mīļais bērniņš tevi tur.»
«Ak, bērniņ, drusku mani tik laid!»
«Vai nau tev žēl, ka bērniņš vaid?»
«Daudz bērnu vaid, vaid bērnu raud,
Tev aukle ir, kas apkopt jaud.»
«Ak, neej tik šoreiz prom vien,
Ak, paliec tik šodien, šodien.»
Ar varēm rociņas māti skauj,
No klēpja meitiņu raušus rauj,
Kāds aušīgs bērns, nu tik [?] tāds tracis!
«Ak, māte, tik šoreiz man tāds dairs,
Ak, māte manis nemīl vairs! »
No bailēm izplešas acis.
Tur dobji lielgabalpērkons grauj,
Tik tāli, tāli vizapusē šauj.
Bērns, šausmās trīsot, slēpjas iekš gultas.
Tas pērkons vienu lodi sviež,
Tā lode šķīst un šķembeles šķiež,
Tās iet kā mazas bultas.
No visām šķembelēm viena tik ķer,
Tik viena šķirbiņu galviņā ver,
Tik viena bērniņa asinis dzer.

*  *  *

Ak, meitiņ, nu neeju vairs nekur,
Kaut man ir jāiet šur un tur,
Nekur, nekur,
Mans mīļais bērniņš mani tur.

19. 2. 1924.

 

 

 

Mēs esam visu darbu darītāji -
Vai mēs gan vāji?

28. 2. 1924.

 

 

 

OSKULOGRĀFS

 

- «Hallo! » - «Hallo! » - Kas runā? - Es, es pati,
Vai nepazīsti vēl? - Ā, mīļā, tu, -
Kā jūties? - Tagad labi. - Tikai tagad? -
Jā, gaidīju, un neveicās nekas,
Nu veiksies, kad es tevi izdzirdējis -
Kur? - Otrā vietā! - Labāk man ir trešā. -
Kad? - Lakstīgalas stundā? - Ko?
Kad oskulogrāfi būs izgudroti? -
Ko? Ko? - Kas skūpstu pārnes tālumā
Kā balsi teletons. - Ak - stop - Sveiks, sveiks!

3. 7. 1924.

 

 

 

Kas domas spēj siet,
Vai atminēt varam?
Kā ēnas tās iet
Mums nemanot garām.

Kurš cilvēks tās jēgtu?
Kurš cietums tās slēgtu?
Nē, brīvi tās iet,
Kas domas spēj siet?

Man tās ir padomā,
Kas tīk un dod laimi,
Bet viss tik kļusībā,
Kā pienākas glaimi.

Un, kaut mani kar,
Spiež, slēdz cietumu spailēs,
Ko varmākam tas dos?
Es netrīsu bailēs.

24. 8. 1924.

 

 

 

Viens problēms tagad manim visus veicis
Un priekšā aizstājies, kā uzsūcis.
Man visi spēki kopā jāsalasa,
Lai tie vēl spētu ļaudis nenicināt.

9. 9. 1924.

 

 

 

Man vajga tasu glāstu.
Es spēju domāt tik līdz tam
Kad prom tu brauktu.
Tad domas apstājas, un tālāk nau nekā.

15. 9. 1924.

 

 

 

«No kurienes tu nāc?»
Kur zemes smagums visu māc:
Kur tik vien ziņas -
Neauglīgi gausties;
Kur tik vien dziņas -
Tik vien laukā lauzties!
Uz augšu stiepties tik pēc gaismas,
Kur laimes ļaudis zeltā mirdz,
Aiz viņas nežēlīgās plaismas -
Ņem mani, mies' un dvēsli, līdz!
Še mana sirds!

 

 

 

1925

 

Nu, kas tev ir šī zeme un šie ļaudis?
Nu lai tie nemīl tevis, - mīlu es!
Kas daļas tev? Kad mēs tik kopā esam!
- «Vai tie to ļauj?» - Nu bēgsim! - «Kurp? vai nāvē?»
- Nu lai! Kad kopā! - «Tu jau zemes bērns.»
- Es visu spēju atdot. - «Zvaigznēs salsi.»
- Kad tikai dzirdu tavu soļu balsi.
Ak, neej, neej tikai prom no manis!
Tad viss vēl labi būs.

29. 1. 1925.

 

 

 

NU MIERS VIRS ZEMES, CILVĒKIEM LABS PRĀTS

 

Uz ziemassvētkiem ļaudis līksmi staigā,
Ar pircējiem ir pilnas pārdotavas,
Un dimd un skan no priekiem svētku tirdziņš,
Bet zelta svētdienā līst zelta lietus
Un baltais sniedziņš birst kā sudrabnauda.
Ak tu priecīgā, ak tu svētīgā!

*

Uz ziemassvētkiem pēc tās zelta dienas
Iet tūkstots vārgu vīru, slimu sievu
Pa ielu, sniegā salstot puskailām kājām,
Pa ielu vējā, puskailām miesām drebot,
Nes plakātu: cieš badu mūsu bērni!
Un «darb' un maizi!» dodat kaut uz svētkiem.
Ak tu priecīgā, ak tu svētīgā!

*

Uz ziemassvētkiem pēc tā skrandu bara
Iet tūkstots lepnu vīru, greznu sievu
Uz elitballēm dejot visu nakti.
Puskailām miesām sievas, nau tām auksti,
No dejas viesuļiem tās nedrebinās.
Tās [?] «darb' un maizi» negrib, tikai kūkas.
Ak tu priecīgā, ak tu svētīgā!
Nu miers virs zemes, cilvēkiem labs prāts.
Uz ziemassvētkiem ļaudis līksmi staigā,
Vai jūsu līksmībai nau pienākuma?

23. 12. 1925.

 

 

 

1926

 

Es visu laiku kavējies ar bērniem,
Tiem mīļas rataļiņas piegādāju.
Un kāds man prieks bij klausīt viņu čalas
Un nogremdēties lietu izpratnē:
Kā svešā bērnu pasaulē tās rādās,
Viss tāļš un pazīstams, bet fantastisks,
Un viss tik spožs un saules pilnā, un mīlīgs.
Kas piepeši man pasvieda še dunčus?
Starp puķēm pazib dzelzs iekš smiltīm ass
Kā garas zondējamās adatas.
Kā pazīstams ij tas no seniem laikiem.
Man visi nervi sarāvās kā šokā.
Kā nāca tas? Ar tādām pūlēm aizvākts!
Kas gadiem, gadiem asnīs dzīvojis!
Reiz tikai skaidrā mīļā bērnu saule!
Vai tiešām tikai? Bērnus klausījos?
Vai nebij iedomāti tavi bērni?
Un tava bērnu pasaule tik dūmi?
Un visa tava dzīve garu mūžu
Vai nebij iedomāta dzīve? māņi? dūmi?
Ko laidi acīs citiem un pats sevim?
Ja tā kaut iedomāta dzīve bija,
Daudz reālāka bij par sataustāmo.
Bet kas tos dunčus pameta man puķēs?
Nau dunči - skalpeļi un naži ir.
Ir labi izpētīt un miesās griezt.
Bet kas tos nažus pameta man puķēs?
Tie tavas dzīves atliekās ir rasti.
Vai lai es atkal viņus lietoju,
Kas bij tur nolikti uz mūža dusu,
Kad savu ceļa gaitu tiku beidzis?
Tu šķieties viegli savu gaitu beigt
Un atrast mieru iedomātās puķēs.
Bet naži? Ko tie naži? Griezt no jauna?
No jauna gribētājs caur mūžiem ies.

21. 1. 1926.

 

 

 

Skaistums tavs pienākums
Stāv tavā varā;
Augstākais sasniegums
Ir tikai garā.

7. 3. 1926.

 

 

 

PĒC SAPŅOS DZIRDĒTA MOTĪVA

 

Guli, balta meitenīte,
Manās melnās rociņās, -
Tā gulēja balta saule
Melnajos mākoņos.

Kad cēlās baltā saule,
Mākons gaisa žēlabās, -
Necelies, neaizej,
Mana balta meitenīte!

[1?] 4. 4. 1926.

 

 

 

Tumšs un tukšs, un bijis viss, un vairāk nau,
Vairāk nekā nezin kapa melnā nakts;
Akmeņus un zemi krauj un krauj, un ceļ;
Apkārt tumšums kapam iet un sēras dveš;
Tavā mutē vārdu trūkst, tu guli kluss;
Gulētājs, kas savās pēdās nestāj vairs;
Kura acis viņa priekšā zemē guļ;
Dvēsle griežas turp, no kurienes tā nāk;
Tava labā roka tavu kreiso sūdz,
Pāri paliek tikai tavu darbu tvaiks.
Vai tu zini, vai tu zini ij jel to?

30. 6. 1926.

 

 

 

Tu parādies kā mēness zvaigžņu starpā.
Tavs vaigs kā liktens spīd iz taviem matiem.
Mans prāts ir jokojies ar mīlas varu,
Nu viņš kā rokā noķerts zvirbulītis,
Ar kuru jokojas, kā grib, mazs bērns.

25. 9. 1926.

 

 

 

Nelaime vieno, un laime šķir -
Pielūko, kāda sirds tevim ir.

8. 9. 1926.

 

 

 

Nezin kustoņi par savu nāvi,
Cilvēks vien tik zin, ka viņam jāmirst:
Bet nau tāda kustoņa, kas smietos,
Cilvēks vien tik nāvi zinošs smejas.

8. 9. 1926.

 

 

 

1927

 

Tu atpakaļ atkal
Pie manis esi;
Lūk, nevarēji
Bez manis būt.

- «Es nevarēju
Bez tevis būt,
Es neiespēju,
Ko vēlējos, gūt.»

Puspasauli tvēri,
Meklēji daili,
Skaistākās dieves
Apnika aši.

Saistīts tu esi
Pie jaunās dailes,
Lūk, nevarēji
Bez manis būt.

Ņem mani līdzi
Uz jaunu sauli.
Jaunā saulē
Nu skumst, ne biedē.

Ne nīst, ne apskauž,
Ne greizsirdi tura,
Ne aprunā, melo,
Ne nenovīda.

Ņem mani līdzi
Uz jaunu sauli.
Mīlu un mieru,
Un laimi bez gala.

- «Ak, jaunā saulē
Gan nezin bēdu,
Gan nezin naida,
Gan mieru un mieru.»

Ņem mani līdzi
Uz jaunu sauli.
«Jaunā saulē
Nezin ij mīlas.»

Ak, ko tu saki,
Nezin ij mīlas?
Tu mani biedē
Tikai pa jokam.

- «Jaunā saulē
Nezin ij mīlas,
Nezin ij laimes,
Miers, tikai miers.»

Nu nostu, nostu
To jauno sauli,
Tad jau tu manis
Vairs nemīlētu!

Tad jau nu vairāk
Nevajga dzīves,
Kam tad lai jaunā
Derētu saule?

Tai jaunā saulē
Tad tu ij mani,
Tad tu ij mani
Vairs nemīlētu.

Nē, tā nau tiesa,
To saule melo,
Es tevi mīlēšu,
Kamēr būs elpa.

Bez tevis, mīlas
Nevaru dzīvot,
Ne pati nāve
Nespēs to dzēst.

Mīla caur kapu
Lauzīsies cauri,
Kapa puķītē
Smaršos vēl tevim.

Nē, tā melo,
Tā jaunā saule,
Mīla nemūžam
Nespēj dzist.

«Jaunā saule,
Kādu es ceru,
Pacels pār visu
Mīlu visu.»

26. 3. 1927.

 

 

 

Tu nāc nu atpakaļ uz senām mājām -
Tu domā: viss vēl būs tāpat, kā bijis,
Uz tevi gaidījis šo visu laiku,
Lai vaļā rokām tevi saņemtu.
Ā, pāris mēnešu jau vien tik bij,
Tu labi atpūties šo īsu laiku -
Nu atkal viss pa vecam ies kā agrāk,
Un silta sirsnība tev pretī dvesīs.
Tu domā tā:
Viss pelnos atdzisis, viss salts un svešs.

9. 4. 1927.

 

 

 

Mana roka, kāds labs instruments tu man esi!
Mana kāja, cik maza un tomēr spēcīga, es tevi neparko neatdotu citam.
Mans vēders, tu labi dari savu darbu, es tevi kurinu, un tu labi sildi visu miesas celtni. Tu man labi kalpo, ne es tev; ko tu varētu pavēlēt, tu muļķa maiss? Bet kalpo tu labi.
Mana galva, mans lepnums, tu man pārvaldi visu miesas celtni, kā labs muižkungs muižu. Ar tevi es sev  iegūsti, cik man vajga no ārpasaules, ar tevi iegūstu ziņas, ar kurām aptvert apkārtni, ar tevi iepazīstu sevi  pašu un redzu sevi kā spogulī. Tu mans lielākais ieroci, mana galva, tikpat liels kā sirds.
Mana sirds, tu mans siltums, ar ko pasauli sev daru pieejamu un tieku pasaulei pieņemams.
Es bagāts esmu, kam tik daudz rīku un mantu, es savu bagātību gribu kopt, es spodrinu savu nazi, es baroju savus locekļus, es vingrinu savus spēkus.
Es gribu jūs, rīkus, kopt, bet es varu arī iztikt bez jums.

24. 4. 1927.

 

 

 

Vai tu atnāci, lai atkal ietu?
Ietu tālāk projām nekā agrāk.
Mazu bridi atnāci, lai tūdaļ
Ietu projām un uz visu mūžu.

6. 5. 1927.

 

 

 

Tad tik vari sākt tu jaunu dzīvi,
Kad tu veco izbeidzi līdz galam,
Kad tu vari aiziet katru mirkli,
Kad nekas tev nau vairs jāpadara.

3. 5. 1923.

 

 

 

Jaunai dzīvei vajga jaunu raksturu.
Sagādā to sev.
Kas tu gribi būt?
Zini to skaidri, un tu būsi.

3. 5. 1927.

 

 

 

KO ES GRIBU?

 

Es visu dzīvi bēdājies,
Nu gribu priecāties,
Miesu, garu atjaunot.
Ko gribu, to spēju,
Kāds gribu būt, tāds tikšu.

Gribu sevi taisīt un pasauli,
Gribu zināt sevi un pasauli,
Zināt ārpasauli, pēc nāvi.

Nekreņķēties,
Gudram tapt.
Dzejniekam tapt.

7. 5. 1927.

 

 

 

Es jau neesmu tā noskumis,
Tikai dienas gaitā, smagi soļi,
Drusku galva apņemta, un sirds ir klusa.
Ka man kaitētu kas, nevar sacīt.
Tikai drusku tā kā pasāp dvēsle.
Bet man visi teic: nekas tas nava,
Iedomas, lai metot tās no galvas.
Labprāt izmestu, bet sirdī turas,
Sirds tad tiek vēl klusāka par klusu,
Un vēl vairāk tikai dvēslē sāp.
It kā vienīgais, kas man vēl atliek:
Meitenītis, mīļais meitenītis.

27. 5. 1927.

 

 

 

VECĀ DZĪVE

 

Vai tu pazīsti tās baigās jūtas:
Ieej atstatā un tukšā namā -
Te reiz? ļaudis bij, te uguns dega,
Pelni auksti, pabiksti ar koku;
Dobji skan, tu pūlies klusi staigāt,
Tukšs viss, nau ko bīties, tomēr bailes.
Grūtsirdība tuvojas tev lēnām -
Ko tad gāji tu, pats saimnieks, projām?!

29. 5. 1927.

 

 

 

Visi nevērtīgi tika vecie vārdi,
Sudrabgaismas apskaidrotā cēlā mīla.
Grima atkal tukšā mīlestība,
Tukšo dzīvi pušķo vēl ar flirta drumslām,
Katru darba soli mēri naudas olekts.
Paša cieņas nau, tik ļaužu balss dod cieņu,
Citu cieņas nau, kas vairāk ir par mani.
Māņiem tikai der un smieklam vecis vārdi?
Tā nu gan tik nevar teikt: ar kāju paspert -
Būtu jāaptriepj varbūt vēl jauna kurpe.
Vecās patiesības, idejas un domas
Guļ kā nonēsātas drēbes, nometamas,
Ir kā manta, kas ne silda vairs, ne puško.
Dažas bija patrons, kas sprāgstot šāva.
Vai nu vērts vairs lasīt kopā tukšās čaulas?
Spīdēj gaiši sajūsma kā Jāņu uguns,
Izdeguša darvas mucas nu kūp zemē,
Dienvidsaule, jūra, zemes klusums.
Tālā tumsā gatavojas jaunas formas.

14. 6. 1927.

 

 

 

Mani grāmatplaukti stāvot apput,
Roka vairās cilāt senos rakstus,
Garam pašam sevī jārod padoms,
Draugu saimes [?] sirds neilgojas.
Aizgājis tas laiks ar savām jūtām,
Visas dziņas, visas karstās cīņas
Svešām acīm noskatās uz mani.
Un es pats - man svešas viņu runas.
Tādā mīļā skubā krāti draugi!
Visu zemju, visu laiku vākti,
Vienmēr glāstīti un sveicināti.
Mīļā miņā stāv tik jaunas dienas.
Sirds tik atgriezties turp neatgriežas.
Dvēsle it kā meklējot sen veras
Atpakaj uz tūkstot tūkstot gadiem,
Aptvert dzīves sākumu un galu.

23. 6. 1927.

 

 

 

Tie simts un atkal simti manu darbu,
Kas nepabeigti guļ un gaida manis,
Kas gariem gadiem cauri kliegtin kliedza,
Man miera nedeva nevienas dienas
Un rūgtu darīja man katru brīdi
Vēl vairāk nekā smelgas nervu sāpes.
Tie apnikuši man un atriebušies,
Tiem nepiegriežas vairs ne acs, ne roka.

13. 7. 1927.

 

 

 

VĒLA GUDRĪBA

 

Tā vēla, gausa gudrība,
Bet sava taisnība tai ira: -
Cik tevim sirdi mīļuma,
Dod visu prom priekš tuvāka!
Lai sirds reiz gala mierā nira.

5. 8.1927.

 

 

RĪTA ATMODA

 

Nekas par grūtu agrāk nebija,
Viss ritēja kā kūsājoša dzira -
Ne puse kausa vēl nau izdzerta: -
Viens vārds no jūsmām un no kūsām šķīra;
Nekad tik līksmis tu vairs nebūsi:
Tai vārdā ceļa galu nojauti.

5. 8. 1927.

 

 

 

KURŠ PRIEKŠ OTRA RADĪTS

 

Valdnieks deva lielas dzīres viesiem,
Tūkstots sēdēja pie pilniem galdiem,
Kad uz galda nāca zivs un putni,
Valdnieks nopūzdamies teic uz viesiem:
«Cik ir debestētiņš labs pret ļaudīm!
Labību dievs izaudzē priekš maizes,
Zivīm, putniem liek viņš augt priekš ļaudīm!»
Visi viesi viņam piebalsoja,
Tik viens zēns tam pretī ierunājās:
«Tā gan nau, kā nupat teica valdnieks.
Visi kustoņi mums līdzradības.
Nau viens mazāk vērts un otris vairāk.
Tikai tas, kas lielāks, stiprāks, gudrāks,
Pieveic mazāko un viņu apēd.
Cilvēks visus apēd, ko tik saķer,
Bet neviens nau radīts, lai to ēstu.
Lūk, ij mūs ēd odi, ēd ij vilki,
Bet vai tādēļ cilvēks radīts vien ir,
Lai par ēsmu būtu odiem, vilkiem?
Tā i zivis, putni, māju lopi
Nau vis radīti par ēsmu ļaudīm.»
Valdnieks apklusa un visi viesi.

21. 9. 1927.

 

 

 

Aiz manis nāve,
Priekšā man dzīve,
Paceli acis,
Ievelci elpu.

Zeltaini baltas
Iesārtas švītras -
Debess un jūra,
Un zilganā zeme.

27. 12. 1927.

 

 

 

Ar dusmām ārdāt jūs, ar iekaisumu,
Ar uzpūstu un skaļu sašutumu,
Pus aizrauti, pus aizraudami līdzi,
Es klusi, lēni, apzinātā gribā
To visu pārskatu un pārcilāju,
Ko mūžu vadīju un gatavoju,
Un klusi, lēni, apzinātā gribā
To visu jaucu nost un metu malā.

27. 12. 1927.

 

 

 

1928

 

Tik gara, gara, gara miršana,
Vai visa dzīve tā tev aizgāja,
Arvienu kādi šķēršļi - aiztur -
Ij pats tu arī vēl ko sagaidi.
Arvienu dzīve: darbs un prasības.
Tev mirt nau laika, allaž aizķeras [?].

5. 2. 1928.

 

 

 

Man nava vairs nekā, ko vēlēties,
Tik viens - ja tas tā var vēl nosaukties:
Neviena cilvēka vairs neredzēt,
Lai sirdi klusumā var nogremdēt.

10. 2. 1928.

 

 

 

Tik maza patmīlība aizskarta,
Par to tik pasmej: laba mācība!
Bet vai bij aizskaršana vajdzīga?
Jo mīlas jūtas, tās grib pacilāt,
Tās otra būtni plaukstam redz labprāt,
Un grib tās visu dzīvināt kā saule.

 

*

 

Ikviens sūrst savu kļūdu apziņā,
Un mūžam ilgojas tas diezin kā,
Lai kāds to ieved dzīves skaidrībā.

 

*

 

Ir brūces jēlas, ak, cik jūtīgas,
No vieglas uzpūsmas jau sadrebas,
Tad savā sūrumā tās noslēdzas.

18. 7. 1928.

 

 

 

Aiz apvāršņa Pērkons sēdis,
Mētels apņem debess malu;
Viņa mētels zilganpelēks,
Sudrabotām mākoņbārkstīm.
Gaiša zelta saules piere
Laukā blenž zem mēteļkrokām:
Maza pērkoņmeitenīte,
Pasmiedamās sīkus smieklus.

14. 8. 1928.

 

 

 

DZEJNIEKA JAUTĀJUMS

 

Es nezinu, kā labāki gan bija?
Šķiet, viss, kas dzīves gaitā steigts un veikts,
Kas dzirdēts, izciests, zaudēts, beigts,
Kas šķetināts kā groda dzija -
Lai labāk paliek mūžam neizteikts?
Kā tevim liekas, Olīvija?
Tā aiziet miljoni, tā biljoni -
Es nezinu, vai tā nau labāki?

5. 8. 1927.
10. 9. 1928.

 

 

 

Tu bēgi darbā. Ko nu tu redzēji darbā?
Vai radi kopību ar ļaudīm?
Vai atspirgi viņos?
Vai nebij tik tukši vizuļi?
Nu bēgt tālē, svešumā.

20. 9. 1928.

 

 

 

Kad tu pie galda sēdi,
Ij nerunā nekā,
Es topu kluss un svinīgs
Kā sestdien vakarā.

Man darba drudža steigums
Un reibums izbeidzies
Un rokas gulstas klēpī,
Kad nemiers norimies.

Man rokas nomazgātas
Un balta āda spīd,
Pār tavām drēbēm lēni
Tās glaudot pāri slīd.

Miers viešas līdz pat sirdij,
Tā klusa, klusa kļūst,
Un visas saites raisās
Un irst, un kūst, un kūst.

23. 9. 1928.

 

 

 

LAPSA UN TĪĢERIS

 

Lapsa reiz no savas migas
Izkāpa ar kreiso kāju,
Tūdaļ savā rīta gaitā
Ceļā tīģeri tā satiek.

Tīģers tūdaļ atņirdz zobus,
Izstiepj savus garos nagus:
«Nāc, es tevi apēdīšu!»
Lapsa apķērusies atbild:

«Kungs, vai jūs gan iedomājat,
Ka jūs vienīgs zvēru ķēniņš?
Ka jūs varat katru apēst,
Kas tik vien jums ceļā gadās?»

Ir ij citi, kurus baidās,
Jūs gan mani nepazīstat.
Iesim kopā vienu ceļu -
Es pa priekšu, jūs aiz manis.

Kad nu ļaudis redzēs mani
Un no manis nebaidīsies,
Tad es atzīšos: jūs stiprāks,
Tad jūs drīstat apēst mani.»

Tiģers bija tā ar mieru,
Lapsa ved to lielā ceļā.
Ļaudis redz, ka nāk tur tīģers -
Tūdaļ visi metas projām.

Saka lapsa: «Nu, kungs tīģer,
Lūk, kā ļaudis bēg no manis,
Jūs jau viņi neredzēja,
Jo es stāvēju jums priekšā.»

Tīģers apjūk no tās runas.
Neteica neviena vārda,
Asti ievilka un projām.
Lapsa nosmēja tam pakaļ.

23. 9. 1928.

 

 

 

KALENDĀRU JAUTĀJUMS

 

«Nāc, Aļģirdi -
Vai pateikt vari:
Kādu romieši
Lietoja kalendāri?»

Tā skolotājs Aļģirdi sauc,
Tas tūdaļ ar atbildi trauc:
«Tas bij juliaņu!»
«Ak, tavu gudru maņu!
Tad, ko mēs lietojam, pateiksi arī!»
«Sienas kalendāri.»

26. 9. 1928.

 

 

 

ĶĪNIEŠU PARADĪZE

 

Lielais Jī bij lielā darbā,
Kārto ūdeni un zemi.
Darbā reiz viņš nomaldījās,
Noklida no sava ceļa,
Ietika viņš tanī zemē,
Kas pie ziemeļjūras malas,
Nez cik simtu tūkstoš jūdzes
Tālu nost no Ķīnas zemes.
Zeme saucas Ziemeļgala,
Kur tai robežas, - kas zin to?
Tanī zemē nava vēju,
Nava lietus, rasas, sarmas,
Nava kustoņu un putnu,
Nava kukaiņu un zivju.
Zeme visur līdzi blākna,
Taisni ceļas augsti gaisā.
Kalns tik pašā zemes vidū,
Sauc to Hu-Lims - urnas kaklis.
Viņa veids ir tā kā urna.
Kalna galotnē ir dzelme,
Viņas veids ir tā kā gredzens,
Viņas vārds ir Valgme.
Ūdens izp1ūst no tās dzelrnes,
Saucams vārds tam: Dievu avots.
Ūdens smaršīgāks par mirrām,
Ūdens garšīgāks par vīnu.
Avots dalās četros strautos,
Tie no kalna dodas lejā,
Rit pa divām zemes malām.
Zemes spēks tur maigs un mīlīgs,
Indīgs gaiss tur nenes ligas.
Ļaužu daba tur ar laipna,
Dabai seko tā bez ķildas.
Sirds tik mīksta, miesas maigas,
Lepnība un naids tiem sveši.
Mierā dzīvo vecie, jaunie,
Nau tiem kaipu, nau tiem kungu.
Upju krastos viņi dzīvo,
Ne tie sēj, ne ievāc pļauju.
Gaiss ir silts un jauks aizvienam,
Ne tie vērpj, ne auž, ne pūlas.
Simtu gadus viņi dzīvo,
Tad tie aizmieg mūža miegā,
Kaites, slimības tie nezin,
Nezin priekšlaicīgu nāvi.
Ļaudis dzīvo dziļā mierā,
Svētā laimībā bez mēra.
Prieku, līksmi viņi bauda,
Svešas viņiem bēdas, sēras,
Mūziku tie mīl un dziesmas.
Rokas sadodas tie kopā,
Rotaļo, iet loku dejās,
Cauru dienu nebeidz dziesmas.
Kad tie nogurst, gribas paēst,
Iet pie dieva avotiņa,
Padzer, rodas jauni spēki.
Kad par daudz tie iedzēruši,
Tad tie iemieg reibu miegā,
Atmostas pēc desmit dienām.
Dieva avotā tie peldas,
Āda top tiem skaidra, gluda,
Smaršas turas vairāk dienas.
Kēniņš Mu[?] no Džou zemes,
Kurš uz ziemeļiem bij braucis,
Nāca arī viņu zemē,
Aizmirst prom iet trijus gadus.
Kad bij atkal Džou zemē,
Ilgojās viņš viņu zemes,
Tā ka pazuda pats sevim.
Ne tam garšoja vairs ēdiens,
Ne vairs dzēra saldu vīnu.
Gāja mēness, gāja otris,
Tad tik atjēdzās viņš lēnām.
Visas tautas zemes virsū
Ilgas jūt pēc laimes malas.
Citādi tik katra tauta
Iztēlo sev paradīzi.
Lūk, ko stāsta Ķīnas teikas,
Kāda viņu laimes mala.

29. 9. 1928.

 

 

 

Tu spožā zvaigznīte,
Vēl vakar mēnesim tu blakus biji,
Jau šodien garām viņam, - rīt varbūt
Jau tāļi prom, jau viņu aizmirsusi.
Tu spožā zvaigznīte, -
Tik jautros smieklos sprēgā tevim acis,
Tik līksmi līdzi mirdzin' visas zvaigznes,
Tik aši zūdi mēnesim un manim,
Tu, spožā zvaigznīte!

2. 12. 1928.

 

 

 

1929

 

VĒLAIS RUDENS

 

Vētra pārgāja nu kluss un salst.
Vientuļlapa zarā drebot kalst.
Ne vairs sitas sirds, ne dzenas prāts,
Nogurumā rāmi mierināts.

14. 1. 1929.

 

 

 

MĒMĀ JŪRA

 

Pa dziļiem sniegiem brienu, lai - man jāredz jūra,
Vēl jādzird dziļā jūras balss, kas mūžam dzīva.
Aiz vakarkrēslas un aiz sniegiem - kur tā jūra?
Es savās bēdās nācu klausīt veldzes vārdu,
Es tavu elpu citkārt dzirdēju no tāles, -
Es tuvu pienāku tev klāt - tu cieti klusu!
Visgarām krastam sniegi aizmāc viļņu čalas,
Cik tāļi acis sniedz, tik sastinguši sniegi,
Viss nāves baltis, kur dzīvais jūras zilums?
Tev zi1ās acis aizbērtas ar sniega pārslām,
Pār vaigu pārklāta tev auksta ledus maska.
Tu mūžam nemierīgā jūra, nu tu rāma.
Es zinu gan, ka tev māsas siltās jūras,
Tās nespēj stindzināt nekas, tās mūžam viļņo.
Bet mana mūžam baltā dzīve - tu nu klusa.
Kur es nu palikšu? Kas runās nu uz mani?

3. 3. 1929.

 

 

 

Tā tava ģīmetne, ko rokā turu?
Vai, mīļā meiten, tu šī skaistā, esi?
Jeb es tik daiļu tēlu ilgās buru?
Lai tēls man tālāk ir par gaismnesi,
Nekad es neredzēju kā tu tādu.

 

*  *  *

 

Vēl tava ģīmetne man rokā trīso.
Es noslēpt nevaru, man roka trīso
To lielo prieku, kas vēl nedrošs smaida,
Tver mirkli laimīgo, bet, ak, tik īso!

15. 4. 1929.

 

 

 

Zudis viss, ko mēs ar acīm redzam, -
Palikušas tikai divas lietas:
Tikai debesis un plašais ūdens,
Vidū sēdam šūpolīgā kuģī.

Zudis viss, ko mēs ar sirdi tveram,
Palicis tik tukšums vien un klusums.

Nakti bākas atmirdz tāļos krastos,
Dienu debess malās tāļas salas,
Pienāk tuvāk kailas klinšu kraujas,
Aiziet, nogrimst atkal ūdens plāksnī.

Bezdelīga aplidoja kuģi,
Cielaviņa nosēdās uz mirkli -
«Ko tu, putniņ, atej mūsu kuģī?
Mēs jau piecas stundas prom no zemes,
Ko tik tāļi aizgāji no mājām?
Vai vairs atpakaļ tev ceļi šķirsies?»
Putniņš atčivina: «Un vai tevim?»

12. 5. 1929.

 

 

 

Visi ļaudis zina, kas tie ira,
Visi skaidri zina, ko tie zina,
Un, ko tic, to visi tic bez šaubām.

*

Es tik viens, es nezinu, kas esmu,
Un es nezinu ij to, ko zinu,
Un es neticu ij to, ko ticu.

*

Es ar skubu mācījos no ļaudīm,
Un es zinu to, ko viņi zina,
Tik es nezinu, vai tā tas ira:

*

Visi droši dzīvē, - es tik nedrošs,
Jo man pamata jau nau zem kājām -
Drošas ticības un drošu ziņu.

*

Kaut jel vienu zinātu es droši!
Lai kaut kur es spētu pieturēties!
Sakat man vismazākais: kas mīla?

5. 6. 1929.

 

 

 

Tavi vaigi vizo vakarkrēslā,
Apkārt vaigiem plīvo matu liēsmas, -
Ausu galiņš piekļāvies pie vaiga
Kā pie priekšautiņa mazais Jānīts;
Vaigu vidū valda acu krēsla,
Baidās piekļauties tai lielais Jānīts:

19. 6. 1929.

 

 

 

Nosarkdama aizgriežas saule,
Nakts sedz aizkaru logam priekšā,
Bālu lampiņu uzkar mēness,
Saldi smīnot vēsmiņas paskrien. -
Traucēt nenāks neviens, neviens!
Līdz pat rītam, kad otrā logā
Spīdēs smīnot saulītes acs:
«Jaunie, labrīt!»

19. 6. 1929.

 

 

 

Viegli turu tevi klēpi
Tā kā upe baltas putas;
Viegli skūpstu tavu muti,
Lai tā putas neaizpūstu.

Vēji gāja pāri upei,
Tie tās putas uzplandīja -
Nu ir mieri, nu ir saule,
Nu mirdz balti mākonīši.

20. 6. 1929.

 

 

 

VIENTULĪBA

 

Es redzu - lēni nāk jau vientulība
Pa klaju, smilgām klātu tālu lauku.
Es vēlētos, lai viņa neredz manis.

Bet kur lai slēpjos klajā, līdzā laukā!?
Vai! viņa mani ir jau redzējusi!?
Ko viņa virzās taisni manim pretī?

Es zinu: līdzi nu tā mani vedīs.
Pie smilšu smilgām paliks aizķērušies
Kā rudens pavedieni mani prieki:

Viss dzīves guvums, darbi, cīņas, sāpes
Kā tīmekļi man vizēs bāli pakaļ,
Līdz vēji vēlu visu aizvāks projām.

Jau viņa virzās taisni manim pretī,
Tu vienu tomēr nespēj smiltīs nosviest:
Es tomēr laimīgs biju labo mirkli -

Nu mūžam nebūšu es vairs tik vientuls,
Kā pasaulē tu mani, bērnu, laidi.
Pie manas būtnes pieder mana tauta,
Ij tu tās atraut nost vairs neiespēsi.

24. 6. 1029.

 

 

 

Manim pretī mākoņi smagi sveras;
Melni, pilni sapņu un dziņu kā nakts, -
Nāk un nāk un drūzmojot jaucas un mācas
Garām dienām, vakariem, naktīm cauri.
Kaut jel ašāk pērkons grāvis un zibens spēris!
Kaut jel kaukdams kārtību šķīris ašāk!

24. 6. 1929.

 

 

 

Zelta ziedu zaļā lapā
Ezermala lēni šūpo,
Kalmes, klusi sačukstoties,
Sargam stāv ap šūpolīti.
Zelta ziediņš zagšus mirkšin
«Nāc, ja gribi saldu algu!»

24. 6. 1929.

 

 

 

Ceriņi ziedēja, kad tu gāji,
Ar ziedu zariņu vēl man māji:
Kad ceriņi vīst,
Tad cerēt drīst,
Tad atkal nākšu, es nākšu.

*

Nu ceriņus lauzu, nu visi vīta, -
Es skatos pēc tevis ik rīta, rīta
Un visu dienu ik dien',
Un vakarā vēl arvien,
Bet nakti, ko tad es sākšu?

*

Jo nakti ir grūtāk kā grūti,
Ne miegs, ne nomods nedzesē krūti:
No ziediem pāri līst dārzs,
Es vien tikai bārs -
Ko es sev vākšu?

25. 6. 1929.

 

 

 

GAILĪTS AR SAVU GASPAŽU

 

Gailīts ar savu gaspažu,
Ar daiļo balto vistiņu,
Staigā pa dārzu un priecājas,
Ka Vasaras siltums pieturas.

Teic gailītim vistiņa
Un klusi, mīlīgi vidžina:
«Tev vajdzētu visiem to paziņot!
Šodienas laiku pareģot!
Nevienam to ziņu nevajga liegt,
Tev vajga visai pasaulei kliegt! -
Tev taču no visiem tā skaistākā balss, -
Dziedi, ka noskan viss laidara gals!»

Gailīts ar mieru; vipš palecas,
Uz stabiņa gala uztupstas,
Saka: «Lai iet!»
Un tad skaļi dzied:
- «Ta tad šodien labs laiks!!
Nu tik gan laiks!!
Laiks ir ka nu!!!
Kikuriku!!»

Teic gailītim atkal vistiņa,
Klusi, mīlīgi vidžina:
«Es labprāt še oliņu dētu,
Ko saimniece atņemt nepaspētu!
Še smiltīs var to labi kast -
Ne mūžam to neatrast!»
Ar mieru ir gailītis;
Tik to viņš vēl piebildis:
«Nevienam par oliņu nevajga teikt!»
Teic vistiņa: «Labi, tik vajga to sveikt;
Tu pats par laiku visiem kliedz,
Vai man pašas oliņu apsveikt liedz?!»
Un nu vistiņa sāk kladzināt, kladzināt
Un klabināt, un babināt:
«Lūk, lūk, oliņa!
Lūk, lūk, oliņa!
Lūk, lūk, oliņa!»

No istabas izskrēja Anniņa,
Izdēto oliņu paņēma,
Vēl vistiņu bārtin bar:
«Ko šī tik daudz kladzināt var!»

 

 

 

MĪĻAI, MAZAI OLGIŅAI PAR PIEMIŅU

 

Ko zaļai jaunībai lai saka sirmais?
- Ved dzīvi tā, ka pēc nau jāteic: «vīla.»
Kā panākt to? - Ir bauslis visupirmais
Un visupēdējais, ir tikai «mīla».

8. 9. 192.9.

 

 

 

VASARAS RUDENS

 

Gabaliem no manis nokrīt vecā dzīve;
Koka ziediem pakaļ lēni nobirst lapas;
Salā sastingst zari, springstot nolaužami;
Gada sloksnēs paliek senu dienu miņa;
Serdē dziļi slēpjas jaunas augsmes jausma -
Sals nau gala sals, aiz tā vēl otra dzīve.

1929.

 

 

 

Lapiņas, māsiņas, koši jūs puškotas guliet uz galda.
Dienas un mēneša vārds uzrakstīts virsū jau stāv,
Ir mana paša vārdā šis nelaimes Pliekšānu Jānis,
Vidus galvgalī sprausts, bēdīgi acīs man krīt.
Uzpostas lapiņas, gaidiet, ir jums viņa nebalta diena
Atnāks drīzi jo drīz, vajdzēs jums paciest un nest.
Vajadzēs graizīties ļauties no spalvas divējiem dunčiem,
Vajadzēs visu nest, ko tik jums virsū vien kraus,
Vai tie būs skaitļi, vai burti, vai grieķu vai latīņu vārdi,
Vai arī pantiņš kāds, gribējs par dzejoli būt.
Rītu jūs paraudzīs grieķi un nelabi latviešu panti
(Kādus nereti vien rod, Latvijā nelaimi celt).
Pasaules nesējus skaitļus jums rītu būs mugurā jāņem.
Jūs būsiet plašajais lauks, kur viņi rindiņās stāv.
Viņi būs kareivji rīt, es, nelaimes bērns, viņu vadons.
Vajdzēs man pavēles dot, sakārtot, sastādīt drīz.
Vajdzēs tos iekavās ieslēgt, ja labprāti negribēs klausīt,
Vajdzēs ar zobenu cirst veselām rindām vispār.
Vajdzēs dot dažādas zīmes: gan krustiņš, strīpiņas, strīpas,
Vajdzēs robežas vilkt, cik tāli katris var iet.
Vajadzēs darboties, domāt un lūkot sev palīgu dabūt.
Kaimiņam liktens tāds pats, tas varbūt izlīdzēt spēs.
Māsiņas, liktens jums smags, bet ar mani nežēlo laime,
Diezgan jums ir ko ciest, diezgan ko darīt ir man.
Pielūgsim Laimiņu mīļo un mūžīgos žēlīgos dievus,
Gaidīsim rītiņa mēs, kādu viņš dieniņu nes.

 

 

 

Teci, teci, kumeliņu;
Nesi mani mājiņās,
Māmuliņa ļoti gaida
Sav' dēliņu pārnākot.

Raudot dēliņš karā jāja,
Raudot mājās pārnāca;
Karā jājot šķirdamiesi,
Mājās nākot sveicinot.

Māmuliņa bēdāt sāka
Sav` dēliņu aizejot,
Māmuliņa bēdāt beidza
Sav' dēliņu pārnākot.

Vēl redzēja sav` dēliņu,
Likās dzestrā kapiņā,
Nepiešķīra Laimes māte
Priecāties par dēliņu.

Teci, teci, kumeliņu,
Nesi mani tālienē,
Māmuliņa vairs negaida,
Gaida balta jūriņa.

 

 

 

Pūt, vējiņu, ziemelīti,
Nesi vēsti māmiņai
Dēliņami grūti laiki
Karā svešā zemītē.

Skrieni, skrieni, vanadziņu,
Cepurītes pušķi nes.
Vīta pušķīts cepurītei,
Vist ar dēliņš māmiņai.

Teci, teci, kumeliņu,
Zelta zobentiņu nes.
Zobentiņa vairs nevajga,
Dēliņam ko kaujā nest.

Ejiet, ejiet, bāleliņi,
Nesiet pašu bāliņu,
Nesiet mani māmuliņai,
Māmuliņa gauži raud.

Nesiet mani tēvu zemē,
Guldiet viņas klēpītī;
Neatstājiet bāleliņu
Svešā zemē naidniekiem.

Nes iet mani tēvu zemē,
Guldiet viņai klēpīti;
Tur māmiņa rozes dēstīs
Sav' dēliņa kapiņā.

 

 

 

Atņem cilvēkam prātu un sirdi, viņš, viņš laimīgāks liksies.
Atņem i dzīvību vēl, īsti tad laimīgs viņš būs.

 

 

 

Bez prāta kustonis spēj just man līdzi,
Tas bēdīgi sēdošam glaužas klāt;
Bez jūtu koks, bez dzīvības akmens,
Pie tiem man sirds var atrast veldzi:
Koks ēno un balsta, un saldi šalc,
Un akmens dod nokusušam sēdēt.

Bet cilvēks un draugs ar prātu un jūtām,
Tas nokusušo jo ātrāk nodos,
Jo tas ne vairīties spēj, ne bēgt.
Labāk mirt klajā laukā vientuļās mokās,
Nekā krist drauga negantās rokās.
Lai kraukļi mirušās miesas knābj,
Cilvēki dzīvās ar dzelzi grābj.

 

 

 

Apsagauži raudājās
Svētās dzimtas, kunguļaudis.
Vecie laiki, zelta laiki,
Kas ta tagad palikuši?

Ne vairs Alpu, ne sārtatma,
Neģi mīļa šuplatiņa
Prūšu posu, bairišlugu,
Ne tā paša Ēbeliņa.

Baigi ķēmi Alma, Laima
Sanākuši skatuvē.
Lai tā Alma, ko tā Alma,
Tā bij svešu ļaužu bērns.

Laima pašu latvju meita
Un, raug, kāda negantniece,
Sauc pēc gaismas, brīvestības,
Savām ņemtām tiesībām.

 

 

 

ŠODIEN

 

Šodien saulīte rotā un līgo,
Zaļa un zila, un sarkani balta.
Mīļā, man' mīļā nāk staroši stalta,
Zaru zaraini, zaigoši zvīgo.

 

 

 

ILGĀS

 

Tikai sērās ilgās klaidīt -
Manu saules mīlulīti -
Gaidīt, cerēt, - tikai gaidīt ...
Visi speki izgaidīti.

 

 

 

PRIECA LAIMĪGA

 

Man dziļi dvēslē dzejās
Kā dzesna rasoša,
Tur klusi skan un smejas,
Dzied prieca laimīga.

Un, ja es neredzētu tevis
Ne mūžu mūžos vairs,
Šis prieks man spēku devis -
Liegskaņās nogrimst dairs.

 

 

 

ZVAIGZNES

 

Es sēdu naktī vēlvēli -
Zaļzaigoši zvaigznītes spīd ...
Bāli tavs vaigs un cēli
Ar zvaigznītēm līdzi slīd.

 

 

 

UZ BEIGĀM IET

 

«Tās tagad ira beigas,
No šenes uz leju iet,
Vairs nelīdz dzīves steigas,
Tavs jaunais vairs nevar dziet.»

Bet spēka vara zaļā
Man zelta staros spīst,
Tā mūžīgās mīklas vaļa,
Un žņaugu saites šķīst.

To cīņu smeldzošas sāpes
Daudz gadus tvīcēja,
Tā tagad grib dzesēt slāpes,
Lai sniegtos pēc pilnīga.

 

 

 

DŪMI

 

Kā loga priekšā dūmi
Vērpj domas spokaini,
Auž sērgu un nāvi, un kļūmi -
Dievs - mīļo man pasargi!

 

 

 

TĀĻŠ VIESIS

 

Es tevi, mīļā, redzu,
Kā sakriti dīvānā;
Es nāku, lai tevi sedzu, -
Tu brīnies pusnomodā.

Es mierinu tevi un glāstu,
Tavu galviņu satveru;
Daudz laimīgu sapņu tev stāstu
Par mīlu starošu.

Nesakāmās sāpēs tu sirgsti
Un ilgās, un žēlabās;
Es nāku, lai atkal tu dzirksti
Baltliesmās kvēlošās.

Tu tumstošās acis man skari,
Un atkal tās atspulgo;
Tu veselu mani dari,
Tevi cilvēku nākamo.

Pār tevim leju veldzi,
Jel dusi pusnomodā!
Tev nomods nes sāpju smeldzi.
Es bālā tālumā.

 

 

 

PĀRPILNĪBA

 

Es pilns esmu domu un jausmu,
Kas drūzmējas, lauzdamās dzimt,
Ka tikko valdu šo trausmu, -
Jau miesas zem nastas grib ļimt.

 

 

 

Tomēr un tomēr es tevi mīlu,
Neizsakāmi dziļi mīlu.
Maziska netice, glūnoša mānība,
Nespēja - celties, nespēja - doties.
Es tevi sāpinu, es tevi mīlu.
Tomēr un tomēr es tevi mīlu,
Neizsakāmi dziļi mīlu.

Neviena rātna mīla nau dziļāka,
Ar visiem meliem tā patiesa mīla,
Ar visu netīro skaidra kā dzintars,
Tu viņai vari ļauties, šai mīlai,
Mainošai, tapošai, augošai mīlai.
Lielas sējas šī briestošā mīla,
Dzīva mīla, dzīvības mīla.

 

 

 

Lai jauna laime
Un jauns lai gads, -
Tik vecais draugs
Lai paliek tas pats.

 

 

 

Asas, baltas liesmas dzeļ,
Šaudīgas kā čūsku mēles,
Asinis iz dzīslām sveļ,
Sirdis izkaltē šīs kvēles.

 

 

 

Jūs dienderu dvēsles
Pie kopēja galda
Un tad - pie kopēja darba:
«Ak to ar??!»

 

 

 

SMIEKLI

 

Ha, tas tiķ stiprinieks kā mazais ūpīts, -
Kad ūpīts kliegšot, kalni plīsišot, -
Pag, es tev galvu dūņās iegrūdīšu,
Kliedz tad.

---

Tā pūš kā bieza putra vārīdamās.
Tā šņāc
Kā vērsis, āboliņa pārēdies.

 

 

 

PIETICĪGS VĪRS

 

Dievs labi dar' ko darīdams,
Tā dodams, kā ar atņemdams.

Viņš manim vecu sievu ņēma -
Viņš labi dar' ko darīdams.
Nu jaunu, skaistu sievu lēma -
Viņš labi dar' ko darīdams.

Ak, viņa prāts lai notiekas,
Viņš zina, kas mums piederas.

 

 

 

LABĀKĀ POLITIKA

 

Cik biji patiess
Pret citiem un sevi,
Tik sev un citiem
Vislabāko devi.

 

 

 

Tu zosi kam gribi par dāvanu dot,
Tev vajga to krietni pirms nobarot;
Tu sevi priekš citiem upuram nesi, -
Saki, vai pats tu kas krietnis esi?

 

 

 

PĒDĒJAIS GLĀBIŅŠ

 

Kalnā un lejā,
Mākslā un dzejā,
Visur glūn ļaunums,
Modernums, jaunums.

Kas lai glābj sāpuļus,
Atpakaļ rāpuļus?
- «Plānputras ēstnesis,
Zināmais . . .»

 

 

 

KAM DUSMOTIES?

 

Ko, kungi, triekt pret epigrammām
Ar smagām liditložu lamām?
Šīs epigrammas ir tik virsraksti,
Bet saturs - jūsu pašu nedarbi.

 

 

 

DUBULTU GRĀMATU VEŠANAS DERIGUMS

 

Vienkārši saskaitot, paši sev kaitam,
Dubultās grāmatās kundes mēs skaitām:
Vienā ir esoši, otrā ir trūkstoši, -
Saskaitām kopā: - 11000.

 

 

 

BASKĀJIEŠU DZIESMA

 

Moto: Cits ar vīzēm, cits ar zeķēm,
Cits ar basu kāju.

 

Dzersim un ēdīsim,
Dziedāsim skaļi,
Šodien un rītu vēl
Dzīvosim zaļi!

Liktens mums nedeva
Naudas, ko taupīt, -
Pēdējos priekus
Sev negribam laupīt.

Kādas mūs briesmas,
Kāds trūkums lai baida?
Trūkums jau mūžam
Ik dienas mūs spaida.

Šeit būsim, brālīši,
Cik jautri varam, -
Tur ja mūs nelaidīs,
Nolaidīs garām.

Dzersim un ēdīsim,
Dziedāsim skaļi,
Šodien un rītu vēl
Dzīvosim zaļi!

 

 

 

Necel tos, kas snauž, -.
Pār tevi spieķi lauž;
Nestāvi augstāk par ikdienas baru -
Uz tevi sabrūk visi ar sparu.

 

 

 

Mums plinšu nau, kas šauj,
Nedz zobenu, kas kauj.
Sīks burts pie burta likts
Un papīrs ir tik slikts.

 

 

 

Visapkārt zili ledi bieziem blāķiem
Pār kalniem klājušies un pildījuši
Līdz pašām gultnēm upju lejas tekot.
Tik reti gali cauri spraucas lediem
Ar zaļu zelmeni un rudu zemi,
Kur skats var atpūsties un dzīve dvest.

 

 

 

TAVA MĪLA

 

Šo mīlas dzīli jūtas baidās sniegt,
Šo tāli domas kūtras mērot;
Tik ņemt, tik dzert, tik baltās liesmās zvērot
Un smagām prāta spējām vaļu liegt.

 

 

 

Acis plati ver,
Pats visu sver,
Dari, kas visiem der, -
Tad cer'.

 

 

 

ELEMENTĀRAS VARAS

 

Kas to gan zina, vai šīs varas dzīvas,
Jeb plaši izmētāti milzu kauli
No aizmūžības spēkiem guļ bez dvašas.
Tik vienaldzīgas tās, tās necīnās
Un, liekas, padodas, bet savu ņem

 

 

 

«Ko daudzīnāt mums taisnību un vaļu?
Mums ēst un dzert tik vajaga.»

Bet, kas jums ēst un dzert dos jūsu daļu,
Ja ne tā vaļa un tā taisnība?

«Kungs!» - Kungs no daļas, ko jums lems,
Par lemšanu sev lielo daļu ņems.

«Lai ņem, tam daudz ar vajaga,
Mums tiks tā mazā mazuma.»

Ko nu runāt ar tādu,
Dot tik pa ādu.

 

 

 

Kā cīruls dziesmas
No augšas bārsta,
Kā debešu durvis
Saulīte vārsta.

Nemanot, manot
Jau asaras žūst,
Pa pļavām sanot
Sāk dzīvība plūst.

 

 

 

LAIME

 

Ar kara troksni
Vis nenāk laime,
Kā taures skanot,
Kā pērkons dūcot.
Tā nāk nemanot,
Kā silta diena
No augšas lejas,
Nāk, velgu sūcot
No zemes sejas.

 

 

 

KARŠ

 

Un ienaidnieka šķēpiem pretī mest
Jūs gribat muguras, ne savas krūtis!
Vai cirtiens mugurā jums mazāk sāp!
Par goda kaujas brūci, gļēvie vergi!
Ka tie tik biezo ādu kutina!

 

 

 

JAUNS DARBS

 

Vai guļat, strādnieki: kāds tagad darbs?
Kungi dod darbu, bet darbs bez maizes.
Klausat, kur darbs jums taps:
Pārstrādājat kungus pašus,
Laimi pelnīsat, ne grašus,
Brīvība taps.

Hei! Kaļat, ka1ēji, te jums ir darbs!
Kaļat tiem kungiem tās cietās sirdis,
Gan jau reiz mīkstas taps:
Karstās bailēs nokarsētas,
Aukstos sviedros izmērcētas,
Mīkstas reiz taps.

Hei! Tēšat, galdnieki, te jums ir darbs!
Tēšat tiem kungiem tos rupjos prātus,
Gan jau reiz gludi taps:
Asiem vārdiem šķelti, plēsti,
Asām runām drāzti, tēsti, -
Gludi reiz taps.

Hei! Kuļat, kūlēji, te jums ir darbs!
Kuļat tiem kungiem tās pelavu dvēsles,
Putekļi vien tikai taps:
Plānā klāti, putināti,
Klaudzē vāles, danco kāti:
Putekļi taps.

Hei! Visi strādnieki, jauns jums ir darbs!
Noplēšat, aizvācat šķēršļus un mēslus:
Celts še jauns nams drīz taps.
Slienat stabus, liekat spāres,
Plēšat celmus, arat āres:
Brīvvalsts reiz taps.

 

 

 

PASAULE

 

Ar savu zvēro saules aci skatās
Uz tevi pasaule - teic, vai tu spēj
Tai acīs lūkoties?!
Tās pasaules, kas guļ aiz rīta zvaigznes.

 

 

 

KO LAI SŪTA?

 

Ko lai sūta daiļaviņai,
Kas to sveiktu mīļi, glīti?
Visi vēji, visi putni
Mīļotāju izsūtīti.
Nabagam man atliek sūtīt
Nedzejisko ekspresīti.

 

 

 

Ko tie brēķi brēkas ceļ,
Lai dod naudas rakstniekiem!
Vai tad visi veci brunči
Ir jau kopā salasīti?

Cik vēl vamžu, cik vēl zeķu,
Cik vēl vecu pastaliņu!
Siekiem nauda jāizdod,
Līdz tos būsim savākuši.

Gan būs naudas rakstniekiem,
Lai mums paši talkā nāk,
Brunčus, zeķes noņemdami
Vecajām māmiņām,

Kad būs visi veci brunči
Vienā kopā salasīti,
Tad par fondu runāsim,
Runāsim, runāsim.

 

 

 

Jūs ķircinājat lielo dzejnieku,
Viņš atriebjas un teic: «Nekāda vara
Vairs manis nepielūgs, lai dzejoju.»
Lūk, ienaidniekam pat viņš labu dara.

 

 

 

JAUNAS SĒKLAS GRAUDIŅI

 

No tevis gaisma spīdēt sāks,
No tevis izies stari,
Zini, ko tu vari.

---

Kad skanēs lielā klusuma balss,
Tā skaņa bez skaņas, kas visas skaņas aprīj,
Tā ka tās netop vairs dzirdētas,
Ne lakstīgalas, ne taures, ne pērkons.

---

Kad pazīstam sevi pilnīgi, mēs radām savu
pasauli, kā dievs sev savu.

---

Domas ir spēki; ko tu domā, tas tu esi.
Nekas nezūd, tavas domas tevi veido un citus vērš;

---

Var visu vērst caur savu gara spēku,
Var sevi, citus, var i pasauls ēku.

 

 

 

Mūžīgā mirdzumā
Zeme staigā
Siltas saules
Vizošā vaigā.

 

 

 

Bet manim spēka
Ir vairāk nekā gan priekš vienas dzīves.
Ap mani sitas izmisuma domas
Kā nolauzts putna spārns.

 

 

 

Gar krastu netīrs sniegs, - tās atliekas
No staltiem balti ziliem ledus kalniem,
Ko jūra uzmeta pret smilšu kāpām,
Kad savās skaistās dusmās viļņus brāza.

 

 

 

SNIEGS. SALA

 

Sils stenot smago sniega nastu nes,
Kas katru koku spiež un katru zaru.
Pie zemes liektās galvas drūmi šņāc
Un īgni krata samocītos zarus.
Bet mākons birdina un birdina,
Un klusi, mīksti pārsla krīt pēc pārslas.

---

Sniegs nemierīgi baltos spārnus sit
Un izplezdamies sēstas ceļam priekšā.

 

 

 

Kad citi mīlēja, tad jūs jau arī.

---

Bet tādi arī ir, kas nepārstāja
I tad vēl mīlēt, kad jau visi nīda,
Tie man tie dārgākie.
Es viņus neredzu, nedz viņus zinu,
Bet jūtu, ka tie ir.

---

Ņemt ļaudis tādus, kādi viņi ir.
Es agrāk lūkoju tos pārtaisīt,
Tad nopūlējos izlasīt no viņiem,
Kas man piemēroti, der un saskan,
Bet vilšanās un veltas cerības.
Ņem ļaudis tādus, kādi viņi ir.

---

Un viss, ko vari darīt,
Pēc sava prāta audzē citas audzes
Un audzē sevi pats, lai pārdzīvotu
Tās jaunās audzes vēl ar šinī saulē,
Tad sasniegsi to laimi, kuras centies.

 

 

 

Guļ jūra, tērpta tumšā zilos svārkos,
Visgarām svārkiem laistās gaišas debess mala
Ar baltām mākonīšu bārkstītēm.
Gar smiltīm vīle plandās līču loču
Un, viegli sakustoties, čaukst kā zīds.

 

 

 

Guļ jūra, līdzi lielai līdakai,
Ar tumšu muguru un zaļiem sāniem
Un baltās putas nemierīgi sit,
Kā izmesta uz krasta sausām smiltīm.
«Ko? ieķēru nu tevi savās kāpās?
Un Sāmu salu priekšā aizmetu,
Vēl tālāk zviedru me1nos klintsragus.
Nu grauzies vien tik cauri - ja tu spēj.
Ziemeļjūra ar tev otrā pusē
Lai kauc aiz dusmām, ledus kalnus veļot, -
Tu, jūra-līdaciņ, man neaizbēgsi.»

 

 

 

Zila jūras plāksne, tumšas grumbas,
Baltas putas pilda kuģa gaitu
Lietus strūklām, sniega vizulīšiem.

Miglas blāķi klāja jūras virsu,
Kuģa sirēna sauc vienā laidā, -
Grūti elpot piesmakušās telpās.

Dienām cauri liela vientulība,
Tikai augšā vizo lielā saule,
Tikai lejā atspīd ūdens tālēs.

 

 

 

Nesūdzies par nemieru,
Ka tev sirdi mūžam grauž, -
Viņš uz priekšu, uz mūžību
Ceļu tevim lauž.

 

 

 

Ak nē, kas liels, tas liels sev pašam;
Un, kas mums rokās, to turam cieti.
Kas iegūt grib, lai pūlas pats.

 

 

 

Uz laimīgu Jaungadu
Trejuziedu sveicienu!
Trejas lietas vēlu:
Daiļu, labu un cēlu!
No ziediem ņem sveiciena dvašu,
Atbildi dod tādu pašu.

 

 

 

DZĪVES VĒRTĪBA

 

Pats niecīgākais zemes tārps ir svēts,
Jo viņa dzīvē ieslēgts noslēpums.
Tik liels un cēls, ka mūžam neatminēt.
- Bet kādēļ tie tos kauj? - Priekš lielā mērķa.

Tur dzīve ir, tā ir tavs īpašums_
Tai gala nau, kaut tā visniecīgākā,
Tā dara iespaidu uz mūžu mūžiem.

Vēl šodien saule spīd un zvaigznes mirdz
Un ceļ uz darbu un uz debesīm.

 

 

 

Vārds smiltis kaisa,
Darbs namu taisa.

 

 

 

Nāvei nau varas to paņemt, kas mūžam ir nemirstīgs tevī:
Darbos mūs vadīs tavs gars, sirdis mums sildīs tavs vārds.

 

 

 

Kur vien es lieku roku klātu,
Ne iet, ne sokas.
Kā puķītes ar pārāk garu kātu
No vēja lokās.

 

 

 

Aiz tvaiku blāķiem saule tumši sarka,
Tik retas švītras krēslu pārskaldīja,
Kas gulās zemē vienlīdzīgā plāksnē.
Kur nespodrīgais gaišums bālēja,
Tur milžu pasauls mūdži, modināti
Iz laiskā, bezjēdzīgā miega, trūkās
Un rēcot viens uz otru virsai gāzās,
Ap ēsmu kaudamies un guļas vietu.
Bet apkārt ūdens šļāca, koki lūza,
Kad smagie, izplūstošie ķermeņi
Drīz cīņā saslējās, drīz valstījās,
Drīz zemes rāva, asnis šļacīdami,
Un vira vētrā putekļi un tvaiki,
Kur miesas šļakstēja un spārni kūlās.

 

 

 

No viļņu šļakstiem dreb klinšu sienas,
Dreb pat debesis no niknās dziesmas.

 

 

 

Vai visas šīs jūtas
Var grāmatā saspiest?
Tev mute pārplūst,
Jo pārpilna sirds.
Nāc klāt, tevi skauju.
Tev ar acis mirdz.

 

 

 

Gan augs, gan izaugs
Tā zaļā goba,
Gan tavā zaļā dārzā.

Gan augs, gan izaugs
Mans mīļais brālis,
Gan zaļo gobu cirtīs.

 

 

 

Kas man reizi rokās tiekas,
Tas man nederīgs viss liekas.

 

 

 

Dzeltējuši bērzu zari
Vējā rīst kā nokārušies
Mati meža tēva meitām
Nesukātās rudās šķiesnās.

 

 

 

ASINS PILĪTE

 

Kā tevi nemīlēt,
Mīlulīt manu,
Kā savas asinis,
Kā savu miesu?

Tavas siltas asinis
Rit manās dzīslās,
Es viņas izdzēru
Tevim iz krūtīm.

Es viņas izdzēru
Tevim iz krūtīm,
Sīciņa zīmīte
Zilo vēl krūtīs.

 

 

 

PĒDĒJĀ MĪLAS NAKTS

 

Klausat manu sēru stāstu
Par pēdēju mīlas nakti,
Līdzi raudat, līdzi smejat
Mīļiem mūžam mīlētājiem.

*

Gari gadi, īss ir stāsts,
Dziļas mokas, dziļāks prieks:
Ļaudis liedza, liktens lauza,
Mīla lēma gala laimi.

 

*  *  *

 

Teic meitiņa puisītim:
«Ko der bēdas? Ko der domas?
Dzīve mūs nevienos,
Neatlaidīs savu žņaugu.

Bēgsim kaut jel vienu nakt':
Atelst mēness gaismiņā, -
Lai tad salna koda ziedus,
Lai tad nāve durvis vēra!»

Visos kaktos jauni bērzi
Ievu ziedi pazarēs,
Liljas kaisām istabā,
Rožu lapas gultiņā.

 

 

 

*

 

Lampa laida laipnu liesmu,
Istabiņu sārtodama,
Mēnass savu sudrabgaismu
Pāri visam izlaistīja.

 

*  *  *

 

Ziedu balta līgaviņa
Diegā kāra puiša sirdi,
Līgaviņas dvēselīte
Puiša saujā notrisēja.

 

 

 

P u i s ī t s

 

Sveika, mana līgaviņa!
Dod rociņas noskūpstīt!
Tavas baltas balodītes,
Liega laida lidotājas.

Smaila roka, slaidi pirksti,
Nagu gali ierožaini,
Vai bij baltus mākonīšus
Sārtā ausmā glaudījuši?

Es tev, meitiņ, paklanos,
Celšu tevi krēsliņā,
Pats sev likšu citu krēslu
Pretim tevi lūkoties.

 

 

 

M e i t i ņ a

 

Labiņš esi, mīļais mans,
Es ij tevi apglaudīšu,
Klēpī tevim sēdīšos,
Saldas mutes pienesīšu.

 

 

 

P u i s ī t s

 

Ak, ir salda ilgu dzira
Tava mute, līgaviņa, -
Jo es dzeru, jo man slāpst,
Neatdzerties visu mūžu.

 

 

 

M e i t i ņ a

 

Kad tev allaž slāpa vairāk,
Tad es nedošu tev vairāk,
Savā krēslā sēdīšos:
Krēslis gaida, rokas stiepis.

 

 

 

P u i s ī t s

 

Sēdi, nebēdz manu klēpi,
Tā tev allaž sēdēt tika -
Liec man krūtīs savu galvu,
Es tev roku aizsvārkos.

 

 

 

M e i t i ņ a

 

Mīļi, mīļi, labi, 1abi,
Tikai manim karsti tika,
Tavas rokas cieši sedz,
Tavas krūtis es sildīju.

 

 

 

Visu apņemt tevi katru brīdi,
Dzīvu padarīt un turēt dzīvu.
Kreisā to, kas bij, bet labā rokā
To, kas būs, kas pašu dots no kreisās.

 

 

 

Tu slaikais liniņš zaļiem svārciņiem,
Ar zilo cepurīti vicinādams,
Tu visus apgādā, - i nabagākos,
Kaut vienā rupjas šķiedras kreklā ģērb, -
Tu klājies baltiem ziedu paladziņiem,
Un ziedošs līgaviņas augumiņš
Kā balta ūdens roze tevī līgo,
Un maigos vilņojošos locekļus
Tu glāstot sedz, - ak, tu i virves dod
Un brīviem vīriem rokas mezglā žņaudz
Un sarauj mugurā līdz tirpumam.

 

 

 

Pēc kā tik ilgi saucu,
Nu tas ir klāt.
Jau desmit gadi, kopš
Strādājam,
Vēl nau ne pēdas, ne miņas
No saprašanas, viss kluss.
Nu pielūkojat,
Vai jums kas svēts.
Nu tiks tas pļauts,
Kas tika sēts.
Cīņu!

 

 

 

Priekšmeti tikai un vielas ir viss, ko tu redzi sev apkārt.
Lieto tik visu pēc tā, kā taviem nolūkiem der.

 

 

 

Lai ar ausis nedzirdētu,
Sirdī drūmi atskanētu,
Vērstā veidā pārvaldu
Savu varu šausmīgo.
Jūras bangās, zemes ceļos
Mūžīgs biedris līdzi veļas,
Vienmēr rasts un nemeklēts,
Glaudīts, tā kā nolādēts.
Vai rūpes esi pazinis?
Es tik pa zemi klejojis,
Ik prieku ķēru, kad tik spēju,
Kad nebij diezgan, neturēju,
Kas izbēga, to laidu skriet.
Es vēlējos tik vien un darīju,
Un atkal vēlējos, un tā arvien
Caur dzīvi gājis sākot varonīgi
Un tagad gudrīgi un apdomīgi.

 

 

 

Slīkt: palīga necerēt, -
Saukt: atbalss nedzirdēt,
Garām iet grezni ļaudis,
Dziedādami nevēroja:
Kurš vēroja, tam bij žēl
Zīda svārkus slapināt.

 

 

 

ISTĀKĀ ZELTA VALŪTA

 

Ne velti mums runas aizliegums celts,
Jo runāt ir sudrabs, bet klusēt ir zelts -
Tā mums ir vislētāki panākta
Tā īstākā zelta valūta.

 

 

 

Mans zelta zieds no dzīves rauts -
Tā laikam bij aiz mūžiem lemts,
Tik pieminot dziesma sēra vēl skan.
Bet kas juta to cīņu mokās bez mēra?
Kas dzirdēja kliedzienu, it kā no zvēra?
Jūs smējāt, akmeņus metāt man.

 

 

 

Kurpu aiziet mīlas liesmas
Mūsu izdzisušā sirdī?
Aiziet turp, kur atnākušas:
Peklē tirdīt nesodītas.

 

 

 

Mirdz plašas, saulainas tāles man priekšā.
Dzied llelas dziesmas man vēji par cīņu;
Šalc jūra par spēku un brīvi -
Viss sauc un aicina mani uz dzīvi.

 

 

 

Es tevim roku uzliku,
Es visu apkārt aizmirsu,
Tik tavu glāstu sajutu.

---

Nu dzirkstīte iedegās,
Nu pelni karsējās,
Nu domas debesīs aizlaidās
Pie saulītes.

 

 

 

Tik rāms visapkārt, pilns ar dzīves dvesmu,
Kas silti uzpūš, bet vēl sapņos tveras,
Un gaida briestot tūkstots dzīsliņās
Pa zemi, gaisu, visām koku saknēm
Un cietiem stumbriem, sīkiem zariņiem.

 

 

 

Jādzer līdz dibenam kauss,
Viss galējais rūgtums un seklums.
Viss, kas bij netīrs un smags,
Spēja tik sēsties un grimt.

 

 

 

Kas spētu abus spēkus savienot,
Ka rimtu karš
Un abi apskaujoties radītu
Vēl neredzētu jaunu spēka sparu?
Jā, kas to spēj, ka vienos dien' un nakti
Un ļaunumu un labu?

 

 

 

IT KĀ VĒSMAS VĀĻOTS

 

It kā vēsmas vāļots
Zaļā zīda gultā,
Guļu mierīgs mīkstā, zaļā zālē.

Tik pār manim pāri
Zila, augsta debess,
Guļu, veros - augsti domas lido.

Tik jau viņas slēdza
Tumša, grezna telpa,
Nevis prātniecības ...

Tik jau šobrīd, šobrīd
Nez kā labāk ļautos
Augstām domām - siltām, mīļām rokām.

 

 

 

OZOLS

 

Viņš sūc no zemes pirmiem ūdeņiem,
Viņš dienu miglu met un nakti tvanu;
Tā zaros staigumākoņi guļ, nakti,
No lapām zvaigznes birst,
No pazarēm kāpj nakts, no virsotnes
Lec zemē auseklis.

 

 

 

Pa maniem melniem matiem vijas valgi
Un viltus cilpas izmestas un tīkli,
Ik mata galiņā tu aizķersies,
Ik sprogā spriedīsies, ik pīnē pīsies.

---

Rau, vien ik matiņš spīd un melns, un vijas!
Ik mata galiņš pacelts, pāršķēlies,
Kā odzes galviņa ar dzeloni,
Un guļ, un šaudās, saulē gozēdamies.

---

Es vienā matā tevi karināšu
Kā bērni drostaliņu aukliņā.
Kā šķēpi tavi acu stari dur.

 

 

 

MŪŽU ILGAS, CIEŠANAS

 

Kā tūkstotu gadu ilgā klusā darbā
Ir upes ierakušās kalnu krūtis
Un platas aizuvātis atvērušas,
Kur zemes iekšās dziļi skatāmies,
Kā kūrējs skatās ziedojamam jēram, -
Tā manās krūtis tagad skatāties,
Tais arī vātis platas izēstas
Pa ilgiem gadiem, kremtot sirdēstiem,
Tur arī k1ints pa graudam noskalota,
Kamēr tur pāri plūda pirmās brāzmas.
I pērkons, pēkšņi sperdams, dragāja,
I ūdens, sasaldams pa plaisiņām,
Kā smalkas dzīsliņas tās saplosīja.
Jūs skaidru zeltu gribat smelt iz sirds, -
Pirms krūtis jāsaplosa.
To dienu es gan pieminēšu ilgi,
Kad draugs man ziņoja, ka ienaidnieki
Pret mani ceļot neģēlīgus melus;
Viņš mani mierinādams, sacīja,
Man būšot gandarījums tas, ka pretnieks
Tik nicināmi zemi sevi stādot,
Tik neģēlīgas butltas, lietodams - -
Ak - taču man ar tiem ir jākaro,
Kaut cīniņā man riebums aizžņaudz rīkli,
Kaut, viņus redzot, visas iekšas griežas!
Un taču arī tie ir cilvēki,
Un vaigs un acis viņiem cilvēkveidā -
Un - varēja tik zemu krist - zem zvēriem.
Bet man ar tiem ir jācīnās, kur cīņa
Ir tikai kauns, ne gods; kur katris vārds,
Kas mani min ar viņiem vienā reizē,
Ir apvainojums, ģiftīgs uzpūtums
Kā purva gaiss un dīķa netīrs ūdens.
Es savu mūžu bijis cīnītājs
Un pirmā rindā vienmēr esmu kāvies,
Kur gara kaujas bija jāizcīna;
Es grūtos, ilgos gadus pārcietis,
Tik grūtus, ka slābst sirds, tos minot vien.
Nekad es neraudzīju izvairīties,
Kad arī tūkstots iemeslu man bija,
No kuriem katra būtu pieticis
Ikvienam citam atrauties no cīņas:
Man bija sākti lieli citi darbi,
Kas gaida darītāju, miera darbi,
Ko cits neviens nemūžam nedarīs,
Kas paliks nedarīti gadu simtos,
Kas sen jau guļ un brēktin brēc pēc manis;
Ne simtās daļas neesmu es devis
No savas dvēsles, kas uz āru laužas.
Tie nerunātiē vārdi man iekš krūts -
- Ak, man tik daudz ko teikt, tik aplam daudz!
Tie mani slāpē nost un gulēt neļauj: -
Es tomēr visu esmu apspiedis,
Es savai dvēslei pāri nodarījis,
Es viņu nokāvis varbūt jau esmu,
Un mani sagrauzušas ir tās sāpes
Un žēlabas.
Bet tomēr es no cīņas neatrāvos,
Nedz ļāvu dusu sev - nevienu gadu,
Nevienu mēnesi, nevienu dienu,
Jo cīņa likās man visaugstākais,
Šī garā, ikdienišķā niknā cīņa
Par mūsu tautas tālo nākotni,
Kas jāizšķir ir tūdaļ, šodien pat.
Pirms jālauž ceļš, tad tauta staigās pate
Pa līdzām tekām savu saules gaitu.
Es savu saules gaitu atmetu
Priekš tautas, tautai lai ir priekšroka.
Nudien, tas nebij viegli - atteikties:
Cik patīkami mājās rāmi sēdēt
Iekš mīļas dzimtenes, kur nau neviens,
Kas tevi aizskartu vai apdraudētu
Par tavu pārliecību:
Būt tikai dzejnieks, tikai mākslenieks
Un strādāt tikai tālai nākotnei,
Un nonicināt dienas sīkās cīņas,
Un dzejot skaistumu un miermīlību.
Bet man ir prāts, ka tāda miermīlība
Ir tagad noziegums pret dzimteni,
Ka skaistums vienīgais ir dienas cīņā
Un straujā kustībā, un lielās domās,
Kā visai tautai radīt nākotni.
Te šķiras viss, kas liels ir un kas mazs:
Kas lielās domas nedomā, tas mazs;
Kas lielā cīņā necīnās, tas mazs;
Kas neziedojas ikdienā, tas mazs, -
Un tas ir izspļaujams iz tautas mutes.
Nekad no cīņas nebēgu, tik tagad,
Tik tagad es aiz riebuma to bēgu:
Šī izvirtusi ļaužu saujiņa,
Kam dvaša ož un dvēslē
Kam nodevība,
Kas tikai liekuļo un dievu lūdz,
Kam sirds pēc asinīm tik iekāro
Un prieks tik redzēt vienas nāves mokas!
Tā izvirtusi cilts. - Ak, atlaižat
Tik šoreiz cīņu man un uzvaru!