RAINIS

RAIŅA DZĪVES LAIKĀ NEPUBLICĒTIES DZEJOĻI

II DAĻA

Man miers un laime sirdī lija,
Kad dzeja sauca, dzejas lauks.

Ai, Laimiņa, māmuliņa,
Kam tu mani atstāji?
Kam tu manu baltdieniņu
Tumši, tumši aizklāji!

ZIBENS SPĒRIENS

Ieceroties nelaipni klausa prāts:
Tas bija kā zibens, kas mani ķēra.
Kā dzelzu āmura sitiens
Akmentiņu par putekļiem dragā,
Kā neveikļa pirkstos sašķīst
Dārgākais, skaistākais kristāla trauks,
Tā viņā reizē dvēsle sķīda ...

Nē, ir atmiņu atsviež riebums
Ar ledaini aukstām rokām nost:
Neminēt, nebūt,
Nekad!
Pīšļus mīt vai tiem pāri lidot,
Nenosviest sevi!
Tas bija kā zibens -
Lai gaiss top skaidrs.

11. 6. 1886.

*  *  *

Neizprotamā spēka pārmērā,
Vieglprātībā un spītībā tīšām
Projām aizsviedu, tīšām aizsviedu
Miesas un dvēseles labklājību;
Aumalu augumā augušie spēki
Jaunībā pirmoreiz jaudās un jutās
Kalnu dzelmes iz negala izcelt,
Nezināj' darba sava, ne cienīga mērķa,
Nezināj' milziska naidnieka, kuru lai pārvar.
Un vislielākais izlikās pasaulē spēks, kur mēroties rauga,
Pats viņš sevim, šis spēka neizsakāmais pārmērs,
Un viņš pārvarēja šo pretnieku,
Un viņš salauza sevi pats
Un izdvesa pats.

*

Un viņš, apmulsināts no sava lieluma, nesamanīja agrāk
Pretinieku, kas neredzams ap viņu stāv;
Neredzami un netverami, un tomēr spiedoši, mocoši, tvīcoši,
Un viņš domāja, ka viņu spiež viņa paša spēka pārmērs.
Liela allažība, mūžība, apstākļi, kārtība, muļķība
Izlikās viņam gan īdzīgi, spiedīgi, bet pārāk niecīgi,
Un nu viņš, vājināts sevis paša, satriekts pret allažību,
Kura ir visuvarenā vecā kārtība,
Kura ir meli un visa dzīva lielais liedzējs,
Kura lika pārprast spēkam pašam sevi
Un izgrūst gaisā.
Bet pamazām spēka atliekas sāk atgriezties iz sevis,
Salasīt atliekas un kārtot un pretoties nāvei un ...
Un dzīvot ar raudām un sāpēm.
Un viņš grib dubultoties un ņemties
Diviem spēku izaugt par trešo,
Un pārvarēt lielo liedzēju.

Mēs piēvāksim tās dārgās asinis,
Ko jūs pat tēvam, mātei sasmelt liedzāt.

17. 12. 1907.

Pie visuma tev jāpiesienas klāt,
Tur savu būtni vari ildzināt.

30. 9.1908.

Aiz vakara un rīta,
Aiz rudens un sala
Viens mirklis tik īss,
Kas vidū trīs,
Kā zobens cauri dzirkst,
Tam līdzi dzīve caur nāvēm švirkst.

No visa sevi atbrīvē un topi
Par kailu dvēsli, kopucilvēks.

28. 9. 1912.

Nu manā sirdī kluss un gaišs,
Es saprotu kas bij, un zinu visu,
Kas ir un būs.

9. 5. 1913.

Mirs mūsu mūza, bet mūžīga būs
Tā jūsma, ko viņa cilvēcei gūs.

3. 8. 1917.

Es vienmēr esmu dzivojis
Pa gadu desmitiem par agru un uz priekšu.

12. 2. 1919.

Tu dzīvosi pasaulē un būsi pie sevis.
Tu dzīvosi miesās un būsi gars.

24. 2. 1922.

Tu stāvēsi saulē, un tevi nepazīs.
Tu izplatīsi sauli, un pats to nezināsi.

24. 2. 1922.

Neredz vēl gluži jauno un prātu?
Es zinu sen: man: nau, ko redzēt.
Veca tava ziņa kā trūdu serde.
Tad raugies pats:
No tava vēlējuma ir nācis un noticis;
No tava spēka ir radusies radība!
No tavas mutes pūsmes ir uzpūsta dzīve,
Un tapis ir kas no itin nekā.
Tavs vēlējums vien un griba, un gars
Bez tavu roku, bez tavas galvas un domu
Ir radījis dzīvi!
Ej un zini!
Un vēlāk ar savu gribu spējāk,
Lai ātrāk notiek un nāk tas, ko vēlas;
Un lai tev pašam līdzēt var,
Ka nesūdzas vairs.
Es negribu vairs.
Un lai tu negribi vairs, tad tomēr taps.
Bez tavu roku, bez tavas galvas un domu,
Bez tevis paša arī taps
Tas, kas tu esi, jo doma ir spēks,
Un tu tā doma.
Lai, lai, kas man?
Man jāiet tālāk, jo esmu cita doma arī.
Ej!

RESNAIS MOCEKLIS

Es esmu resnais moceklis,
Simts alus mucu izdzēris,
Mans vēders pampst, mans vēders tūkst.
Man vīles irst, man pogas trūkst,
Es moceklis, es moceklis!

Man jānes nasta smagākā
Kā dienā, tā ir naksniņā.
Miegs katram noņem grūtumu,
Kas noņems man šo vēderu?
Es moceklis, es moceklis!

Cits gūstā vārgst un noliesē,
Tāds viegli lec un gavilē;
Man gūstā vēders negrib plakt,
Man mūžam taukos vajga smakt,
Es moceklis, es moceklis!

Par visiem vairāk jācieš man.
Nu, lai man moku slava skan.
Man dēķens viru līdzi dzer,
Tie manas mokas slavēt der.
Es moceklis, es moceklis!

Un padzēries man dēķens iet,
Man mūžam moku slavu dzied;
Tas skan tik skaudri, žēlīgi,
Tu resnais moku mocekli!
Es moceklis, es moceklis!

Gan rets vēl manām mokām tic.
«Viņš melš,» teic viens, «viņš krāpj,» teic cits.
Bet gan man rubļu nepietrūks,
Manu vārdu moku slava tūks.
Es moceklis, es moceklis!

SĀPJU CEĻŠ

Gan saule stariem nokauj slimības,
Kas slepen lodā mums pa visām dzīslām
Un glūn, kur uzbrukt spētu, sirdi žņaugt
Vai kaulos kost, vai iekšas graut un vandīt,
Jo tūkstoš veidos viņas glūn uz mums,
Pa asins lāsītei ik dienas dzer,
Pa vienai dzīsliņai no miesām rauj,
Un mēmas skumjas ap mums apkārt līp,
Kā slapjis dvielis, aptinies ap miesu.
Sirds bēdīga kā liepa ziemas vidū.

GATAVOJIES

Bija gaisma, bija krāsas, bija ļaudis -
Dzisa, zuda, gāja - aizgāja un nava: -
Nu tik dobji dūko tumša jūras svītra,
Pāri palsi plešas pusmēneša bālums,
Nāc un sēd' šo nakti kāpās, lūko jūru:
Seko aizejošam bālam pusmēnešam,
Seko tumsas pārklājam pār jūras svītru.

Viena vienmuļīga tumsa pāri visam,
Tikai tā1i tumsā dobji dūko duņa,
Iejūties un tumšā dobjā priekšsajūtā
Gatavojies, gatavojies, gatavojies!

RUDENS DZEJA

Jau rudzu lauki kūļos sieti stāv,
Un miežiem sāk jau bārdas sirmas mesties,
Un auzas ienākušās sausi čaukst.
Jau saule bālganākus starus met
Un retāk lūkojas iz mākoņiem,
Pa garam laikam ātrāk steidzas projām,
Vairs nevar saslidīt šīs aukstās sirdis.
- - - - - - - - - - - - - -
Bāls laimes sapnis garām aizlidoja -
Pie skaista sapņa turas mana dvēsle,
Ar tieviem zīda diegiem pievērpusies,
Kā salstošs tauriņš nokaltušā lapā.

TU SĀPĒS IESI

Pie šūpļa dziedāja man liktens māte,
Es gāju, gudrās kājas lēni vilkdams
Kā kumeļš smiltīs karstā dienvidū.
Bij pļavas, druvas purvos samirkušas,
Kur sāļi avoti no zemes verd.
Tur sasūkušās sūras asaras,
Ko tauta raudājusi gadu simtiem.
No mežiem nopūtas uz augšu kāpa
Un krājās mākoņos par negaisu;
Tās visas man uz galvu virsū bruka
Un bij par smagu maniem pleciem nest,
Un man bij jāpakrīt. -

RUDENS VĒTRA

Aiz meža malas lēni paceļas,
Kā klusi glūnot, melni mākoņi,
Un viens uz meža uzvēlies kā maiss.
Ne lapas nekustas, tik zari nolīkst,
Un bērzi klusi stāv kā rātni bērni,
Kas māte mazgājot lej ūdeni.
Un visi apklust meža putniņi,
Kad negaiss tuvojas, tik vālodze
Vēl viena žēli raud, -
Tad vētra atpleš melnpelēkus spārnus
Un visus savām aukstām rokām grābj,
Un kokus rauj no simtgadējām saknēm,
Un jumtus projām nes kā vieglas spalvas,
Un visu lauž un plēš, un drupās grauj,
Un nogāž tumšos viļņu bezgalos,
Kur dzīves liesma dziest.

Caur miesām sīkas ugunsdzirkstis līst.
Uz sirdi atstrauj visas asinis,
Kā zāle vaigi bālst, un lūpas dreb. -

Tev magonīšu gultu taisīšu
Un klāšu sārtu rožu paladziņu,
Un tavu sirdi atkausēšu smiekliem.

Nāc vizēdama, mana visumīļā!
Ar ievu ziedu zaru rociņā,
Skan sudrabzīlītes un zelta vaiņags.

Tev apkārt samta svārkos vabolītes
Un ziedā kukainīši līdzi mirdz,
Tev laime līdzi iet pa labai rokai.

Pie tevis turas mana dvēsele
Kā lietus lāsīte pie zaļās lapas,
Tu manu krēslu iecel saules pusē.

Ar savas dvēsles reibinošo vīnu
Tu mani dzirdināji visu mūžu,
Man dzīves nau bez saldā dzēruma. -