RAINIS
SAULES GADI
BĒRNĪBAS EPUS
PIRMĀ DZIESMA
SAULES PRIEKA PERĒKLIS
MANU JAUNU DIENU SAULE
Cik man nākas savā gaitā
Atcerēties bērnu dienu,
Tik es redzu gara acīm
Zelta sauli atmirgojam.
Ij kad neskatos uz viņu,
Jūtu vieglu, siltu staru,
Tā kā agrā pavasarā
Cauri salam sila vaigi.
Es nekad gan nebūt' spējis
Izturēt šīs dzīves smagmi,
Ja ne jaunu dienu saule
Sildot devusi man spēku.
Sasmēlies es esmu saules,
Manim pietiek visam mūžam, -
Ziemas rītu sakur krāsni,
Pietiek visai garai dienai.
Tur, kur dienu vizēj' gaisi,
Vakaru vēl atviz blāzma,
Tur, kur vasar gulēj' saule,
Ruden zeltītas vēl lapas.
Manu jaunu dienu saule
Toreiz iespīdēj' man sirdī, -
Lai nāk nakts un sals, un ļaudis,
Nu nekas to nespēj izdzēst.
Toreiz biju viens ar sauli,
Atsevišķu vedu dzīvi,
Laime lēma, liktens lauza,
Rieksta čaulu plēsa asnis.
Bojā gāja viena gaita,
Vienīgā, kas pilna prieka, -
Traģēdija ceļu šķīra
Dvēselei uz tālāk eju.
Bet, cik vien ir tālāk ejā
Daiļš un darbs, un zieds, un auglis -
Tik ir audzis jaunās dienās:
Saules pašas īstā valstī.
Draugs, ij tavas jaunās dienas
Slēgta pasaule par sevi, -
Jaunas pasauls bojā eju,
Bērnu epu es jums dziedu.
SAULE UN LAIME
Saule Laimi aicināja
Savu sīku pasaulīti:
Mazu brīdi pasēdēt,
Papriecāties mazu prieku.
Savu sīku pasaulīti
Saule gudri gādājusi,
Paslēpusi ļaužu acu
Tālā zemes stūrītī.
Saul' ar Laimi sasēdušas,
Galvas kopā sadūrušas -
Noskatās smaidīdamas
Saules prieka perēklītī:
Zaļa zāle, sīka nora,
Zilu puķu paklājiņa -
Visapkārt sastājuši
Sila koki sargādami.
Sīkas noras galiņā
Ežmalīte, sētmalīte, -
Saul' ar Laimi noskatās:
Kas guļ noras galiņā?
Viena maza dvēselīte
Mīļas aukles rociņās. -
Dvēselītes zilas acis
Saulei pretī iesmejas.
Zilas acis, linu mati
Mazbērniņa, puisēniņa, -
Skaļa balss, prieka skaņas
Saulei pretī iesaucās.
Smaidi, Saule, siltu smaidu
Savam saules bērniņam!
Nēsā, Saule, saules bērnu
Savā zelta saujiņā!
Saul' uz Laimi paskatās:
«Ko mēs abas sacīsim?
Ko tu saules bērniņam,
Laime, balvā dāvināsi?»
Laime Saulei atsacīja:
«Tavs bērniņš, nava mana,
Tu bagāta pati esi,
Ko tav' bērnam dāvināšu?»
Saule teica: «Vai man dien!
Tavu skopu Laimes māti!
Ko es spēju? - Sevi dot:
Pērns lai līdzi deg kā saule.»
Laime pretī iesmējās:
«Ko lai vairāk vēlas dzīve?
Deg un sadeg, gail vēl ogle,
Pelnos aug vēl zaļas puķes!»
«Vai man! vai man!» teica Saule,
«Prātā bij man prieka pērklīts,
Vai tev vairāk nava prieka?»
Laime atbild: «Degt ir spīdēt!»
Saule Laimi lūgtin lūdza:
«Paliec jele jaunās dienās!»
Atbild Laime: «Būšu, būšu!
Jaunas dienas - laimes dienas.»
Dzeltens tauriņš atlaidās,
Uzlaidās bērna krūtīm. -
«Kur tas nāca? Kas to laida?»
Palūkojās Saul' uz Laimi.
SĒTMALĪTES GULĒTĀJS
«Ko tu stāsti?» jūs man prasāt,
«Pasaka, ne dzīves gājums!»
- Ak, vai katris dzīves gājums
Nau tik pasaka un sapnis?
Sapņa veidā tagad rādās
Manim pirmās bērna miņas,
Kad es pūlos atcerēties
Viņus tālos saules gadus.
Lēni mostas, kāpj no dzelmes
Miglas plankums, gaišs un gaišāks,
Veras skaidre, šķiras krāsas,
Līnijas un ainas dalās -
Iznirst pirmā bērna miņa:
Bērns pie žoga, aukles rokās,
Apkārt saule - «Kur tā vieta?»
- Tēva muiža Tadenava.
Pirmā atmiņa man -- saulē;
Arī pēdējā būs - saule:
Visu dzīvi mani tura
Taisnu saules stiprā roka.
Ļaunas dienas, ļaunas likstas,
Ij ne ļaudis nespēj nieka,
Ij ne laime nespēj nieka:
Nespēj lauzt man saules sirdi.
Saulei pienākums pret mani:
Saule rada visu dzīvi,
Saules griba cēla mani,
Ne tā bija mana griba.
Manā griba pretī bija,
Pret` es brēcis skaļu balsi,
Protests bijis nepārprotams, -
Tā man teica mīļā māte.
SAULES GLAIMI
Ak, es gan jau toreiz jutu,
- Neapzinis, - kas mūs gaida:
Saules prieka perēklītī
Nesēdēt man visu mūžu.
Daudz vēl teica mīļā māte,
Ko es nu vairs neatminu,
Kaut gan pats es biju klāt
Galvenākais dalībnieks.
Tā jūs prasāt: «Kad es dzimis?
Kuru dienu? Kuru laiku?»
Ak, tik sen tas ir jau bijis,
Ka vairs lāga neatminu.
Esot dzimis dienas vidu, -
Kad es brēcot neaprimis,
Mani ienesuši saulē,
Kad es stājies - saules glāstu.
Tā, lūk, saule dzīvē veda,
Laipniem glaimiem iemānīja, -
Nu bij dzīve jādzīvo,
Lai tā nāktu, kāda nāktu.
Tā jau allaž saule dara
Jeb, kā saka, dabas māte:
Panāk maigi lielos mērķus,
Nelietojot rupju varu.
Ne dēļ baudas mūsu dzīve,
Pienākumā mēs to nesam, -
Esam likti dzīvē pildīt
Pasauls dzīves uzdevumu.
Šinī zvaigznē dzīves sargi,
Dzīves raugu sevī nesam -
Laužam nāves nebūtību
Kā tie īstie saules bērni.
Mūs še tīklā tura daile
Siltos, skaistos saules staros,
Zelta zīda pavedieniem
Esam mēs pie sāpēm sieti.
Sola tādus debess priekus,
Ka mēs apmulstam no laimes:
Kvēlodami, smaidīdami
Ejam rūgtu nāves gaitu.
DROŠI DATI
Es jau redzu, lasītāji
Pilnā mērā mierā nava:
«Vēl nau doti droši dati,
Kurā tad tu gadā dzimis.»
Taisni tūkstois astaņsimti
Seši desmit piektā gadā -
Tā to skaidri apliecina
Mācītāja krustāmzīme.
Te vairs šaubu nau, het - šaubas
Ceļas dzimumdienas laikā, -
Un, lūk, tur nau intereses
Izklīdināt neskaidrību.
Tagad svinam dzimumdienu
Divas dienas, citreiz trijas,
Jo nau tieši nosakāma,
Kura diena būtu īstā.
Agrāk lieta bija skaidra:
Trīsdesmitā augustdienā,
Tad, kad svinēj' kurzemnieki
Savus brīvlaišanas svētkus.
Tad es slavējos par pirmo,
Kas ir dzimis brīves dienā,
Kam ir jāpauž brīves slava,
Kam ir jācīnās par brīvi.
Arī šo kā pienākumu
Uzlikusi manim saule, -
Un man jāteic līdz ar Heini:
«Labs es biju brīves kareivs.»
Jaunais kalendārs nes jukas:
Septembra vai divpadsmitā
Jeb vai vienpadsmitā dienā - ?
Nez, kad jautājums taps izšķirts?
Bet nu seko droši dati:
Tēvs ir Krišjāns, māte Dārta,
Vectēvs Andrejs, - vecmāmiņa:
Es nekad to neredzējis.
Tēvs no Stelpes Pliekšāniem,
Māte ir no Vecās muižas
Odiņmājām; - abi divi
Slavas pilnās zemgaļcilts.
Miņas iet, ka mātes senči
Lietaviešu bajārdzimta,
Mēra laika ienācēji,
Kad bij tukša zemgaļzeme.
Manī plūstu latvju asins,
Maisītas ar lietaviešu,
Darot mani vienotāju,
Dodot jaunu pienākumu.
Rados bij vēl tēva brāļi,
Laikam divi, varbūt vairāk,
Mātes brāļi arī divi,
Ir vēl dzīvas atvasītes.
Radu rakstus glabāj' māte,
Visus līdz pat keluvaiņiem,
Manai paaudzei tie zuda,
Mēs jau pasauls izsvaidīti.
Man vēl bija divi brāļi,
Vēl pirms manis atnākuši,
Bet tie atkal aizgājuši,
Nesagaidīdami manis.
Bijuši tie abi gudri, -
- To es ticu, to tas rāda,
Ka tie tūdaļ aizgājuši,
Tiklīdz redzējuši dzīvi.
Pēc tam nāca, vēl pirms manis,
Mana māsa Elīziņa,
Tā gan palika šai saulē,
Bet bez prieka, kā to redzēs.
Tātad, liekas, pazušanai
Lemta vīru Pliekšāndzimta, -
Dzīvs vēl brālēns Mārtiņš Pliekšāns:
Dēla nau tam, tikai meitas.
Pazūd vārds, un pazūd dzimta,
Meklēju sev citu vārdu, -
Simtkārt jādzīvo ir tam,
Kas ir pēdējs savā vārdā.
MĀCĪTĀJS UN PIRKSTS
Drīz pēc pirmā lielā ceļa,
Kad es ierados šai saulē,
Bij man otris ceļojums,
Vēsturiski neapstrīdams:
Zīmogotā dokumentā -
Manā krustāmzīmē sacīts:
Kaldabruņas baznīcā
Kristīts: neunzehnten September.
Tātad es no Tadenavas
Gūt sev cilvēkpilntiesības -
Ceļojis uz Kaldabruņu
Divnedēļu vecumā.
Agri sācis ceļošanu,
Neapzinis apzinādams,
Ka būs daudz un tālu ceļu
Zemei pāri un vēl tālāk.
Daudz vēl minēts krustāmzīmē:
Dati, zīmogs, mācītājs,
Krusta tēvi, krusta mātes, -
Noklusēts viens notikums;
Notikums, ko māte stāsta
Līdz ar acu lieciniekiem:
Pats to vienmēr apstrīdēju,
Nezinu ne zinis, minis.
Mācītājs ar ūdens trauku,
Krusta māte turot mani,
Baltās muselīna drēbts
Apzeltītas saules staru.
Ūdenstraukā mācītājs
Mērcot pirkstus, kā jau nākas, -
Es no visa tā un cita
Neatceros it ne nieka.
Tik kā tāla nojautiņa
- Iedoma varbūt tik māna -
Šķiet man: ūdens vizuļotu,
Lēktu, dietu saules stari.
Mācītājs ar slapju pirkstu
Manai galvai nācis tuvu,
Tad nu es, - lai viens nu saka? -
Mācītāja pirkstā - kodis!
It nevienam visu mūžu
Neesmu es pirkstā kodis,
Sevim pašam gan es reizēm
Pirkstā kodis nožēlodams.
Kodīgs gan es esmu bijis,
Kad par citiem bija jāstāv,
Sevi pašu aizstāvēdams,
Neesmu nekad es kodis.
Māte teica: «Pirmo zobu
Svētā vietā izmēģina.»
Tēvs tik smējies: «Laba zīme,
Dēls būs tēvā atsities.»
Saule teica: «Saulesbērns
Tā kā saulīte ar zobiem,
Kad tam nejauj lēkāt līdzi
Kā uz ūdens saules stari.»
GAIĻU KAUJA
«Gaiļu kauja!» balsis sauc,
«Ā, mēs zinām - gāgaņkaru!»
«Nē,» teic citi, «tas nau tas,
Tas būs gailis, kas to knāba.»
«Nu, tad stāsti par to gaili,
Kas reiz ņēmies noknābt tevi!»
«To jau zinām!» citi atbild.
«Nē, lai stāsta visu skaidri!»
«Antons savā grāmatiņā
Pāris rindās visu izbeidz; -
Tikko labi ieklausījies,
Te jau beigas, - nē, tā nevar!»
«Kāds tas gailis? Kā viss bija?»
Vai vēl redzot vaigā rētu?
Daudzi mazi bērnu pirksti
Meklējuši man to rētu.
Šķirsta ūsas, šķirsta bārdu,
Pieturot aiz degungala, -
Es jums varu pateikt tieši:
Ir vēl tagad vaigā rēta.
Tagad atminos tik vienu:
Saule spīd, man rokā zariņš,
Citu stāstīja man māsa
Līdz ar citiem lieciniekiem.
Par to kauju Aspazija
Tagad joko: «Vīrs kā briedis,
Gailis tevi noknābt spēja,
Sievietēm bij jāglābj tevi.
Tu pat nejaud dullu mušu
Nodzīt sev no degungala;
Un tu biji cauru mūžu
Cīnītājs pret visiem mošķiem!»
Lūk, ar gaili tā bij lieta -
Visu skaidri pastāstīšu: -
Tā bij pirmā mana kauja,
To es tiku pazaudējis.
Dienas vidū tukšā sētā
Vistas vien tik smiltīs pērās;
Varens gailis - zelts un sarkans -
Vistu baru pārlūkoja.
Gailim bija liela sekste,
Cepure uz viena sāna,
Zeltiem šūti brūni svārki,
Bikses kājās, gari pieši.
Gailis šķībi noskatījās,
Kā es sētā rotaļājos:
Vasar' bija, silta saule,
Krekliņš vien man muguriņā.
Baltas smiltis, zaļa zāle,
Es pa zāli tekalēju,
Nedrošas vēl bija kājas,
Bet jau pats es pratu staigāt.
Kuplis zariņš bij man rokā,
Vicinādams tuntuļoju,
Nesaprastās bērna mēlēs
Skaļi dziedot savu prieku.
Pēkšņi virsū brūk man gailis,
Pirmais dziedātājs šai sētā:
Ko es taisot tādu troksni?
Ko es baidot viņa vistas?
Līkais knābis cērt un kapā,
Spārni sit, un pieši spārda, -
Cik spēj sargāt mazais zariņš?
Cik spēj krekliņš muguriņā?
Zelta mati izplūkāti -
Vaigi, galva saplosīti,
Nezin kas vēl būtu bijis,
Te par laimi atskrej māsa.
Aizdzen nikno uzbrucēju,
Aiznes zēnu, mazgā, pārsien:
«Labi, ka vēl acs nau ķerta,
Tad tev būtu jābūt aklam!»
Tagad Aspazija joko:
«Praviets pravieti, lūk, pazīst!
Laikus būtu konkurentu
Izņēmis no apgrozības.»
- Stāsti tāļāk! - Stāsts jau galā,
Beigās uzvara bij mana:
Gaili zupā izvārīja,
Bet es netiku to ēdis.
TADENAVAS SAULES PĒRKLIS
Pirmie lielie notikumi -
Visus apņem Tadenava,
Tēva muiža Augšgalē,
Pilskalnē pie Ilūkstmiesta.
Latgalietis dzimis,
Zemgaliets, puslietavietis -
Trejas latvju, leīšu ciltis
Kopā rokas sadevušās.
Mickeviča «Pan Tadeušs»
Muižai deva savu vārdu,
- Un jūs zināt, tas bij varons,
Kas pret cara varu gāja.
Teju manu dzimtu gadu
Bija poļu lielais dumpis, -
Karātavu Muravjovs
Tad vēl paspēja to apspiest.
Lielā laikā iekšā dzimu:
Manā mūžā bij vēl lemts
Redzēt brīvu poļu tautu,
Brīvus brāļus lietaviešus.
Kāda bija Tadenava?
Manas acis neaptvēra;
Pēcāk es to neredzēju,
Un vai redzēšu vairs tagad?
Citi ļaudis man to saka:
Zaļi dārzi, vecas liepas,
Zaļi iegrimusi māja,
Tā kā visas latvju muižas.
Visa sirds uz tevi laužas,
Bet es neiešu, - es zinu:
Tagad savu saules pērkli
Asarām es pieraudātu.
ARDIEVAS NO SAULES PĒRKĻA
Savā pērklī trejus gadus
Saule mani mitināja,
Ceturtais gads pusē bija,
Ardievas bij jādod pērklim.
Bezdelīgu jaunā audze
Četrās nedēļās jau laižas
Pāri jūru tālu zemi -
Ko tad sūdzies? saka saule.
Ērtie rati, tēvs un māte,
Kāju vidū es un māsa, -
Vārtos saule izvadīja,
Līdzi tecēj' zaļi meži.
Plaši acīm atvērās
Jauna pilna pasauls aina,
Kā no šauras ziemas būdas
Iziet laukā pavasara.
Tūkstots lietu, tūkstots vietu, -
Visas jaunas, neredzētas:
Teic, kas tas ir? teic, kas tur ir?
Ak tu brīnums! ak tu skaistums!
Kas par koku? Kas par pļavu?
Kāds tur mākons? puķe? zāle?
Kādēļ meži ir tik zaļi?
Kādēļ mākoņi tik balti?
Tēvs un māte, mazā māsa
Nespēj visu skaidrot, stāstīt, -
Tūkstots jaunu jautājumu
Ceļas mazam ceļotājam.
Saule bērnu viļ no pērkļa
Raibām, skaistām rotaļiņām:
Ej nu skatīt, jautāt, brīnot,
Rotaļot ar pasauls dzīvi.