RAINIS
SAULES GADI
BĒRNĪBAS EPUS
TREŠĀ DZIESMA
SAPŅU PASAULE
Zirgus jūdza, ciemā brauca,
Zēnu līdzi vizināja,
Nezināja, ka dēļ zēna
Dieviņš plūdiem atkrist lika.
Produ muižā mielasts bija:
Viesu viesi, galdu galdi,
Vīsi ēda, visi dzēra,
Maziem bērniem gaidīt lika.
Nenocietās mazais Žaniņš,
Klusā zālē skaļi noteic:
«Māmiņ, kas tad nu te būs,
Kad te manim ēsti nedod!»
Māte atteic kaunēdamās:
«Gaidi, dēls, gan dieviņš gādās.»
Dieviņš tiešām sagādāja
Vairāk, nekā gaidāms bija:
To pat vakar' notiek lietas,
Šinī malā nedzirdētas,
- Būs piecdesmit pieci gadi -
Teātris un viesīgs vakars.
Ļaužu pilna visa zāle,
Sols pie sola, krēslu krēsli,
Vienā sienā liela kaste,
Balta palagsega priekšā.
Vaļā veras baltais palags,
Kastē dzīvo sveši ļaudis -
Tā kā brīnums, tā kā sapnis!
Tā kā nebūtu, kā būtu!
Platām acīm, stīvs un stindzis,
Puisēns sēd un mēmi skatās:
Jaunās jūtas ieviļņojas,
Jaunie prāti pūlas saprast.
Pierod acs, un auss sāk dzirdēt:
Runā viens un citi pakaļ;
Vienā malā, aiz tās segas,
Svece deg; un kāds tur slēpies.
Kas tur slēpjas? Ko tur dara?
Šķiet, tas liek un citi klausa.
Tā tik vienam visi klausa;
Tēvs jau nau, - tas sēd še blakus.
«Māmiņ, kas tas, kas tur slēpjas?
Kam tā klausa? Vai tas dieviņš?»
Māte tikko smieklus valda:
«Klusi, dēls! Kas nāk tev prātā?»
Zēns, uz nevar mierā palikt,
Klusi pierāpjas pie kastes,
Paceļ segai mazu malu, -
Atpakaļ to atrauj māte.
Zēns, uz grīdas sēdis, klausās,
Atkal aizrauts sapnī aužas:
Uznirst jauna, necerēta,
Neredzētā pasaulīte!
Viss kā dzīvē, tikai skaistāk,
Reizē jāsmej, reizē jāraud,
Jaunā sirdī iežēlojas
Krietno puišu, krietno meitu.
Beidzas viss, kā sapnis beidzas,
Baltais palags cieti veras,
Ļaudis smejot steidzas projām,
Puisīts vēl kā sapnī dzīvo.
«Māmiņ, vai tas sapnis bija?»
- «Nē, mans dēls!» - «Nu, kā tad nāca?»
- «Dēliņ, viens to izdomāja.»
«Māmiņ, vai tas bija dieviņš?»
Ak tu labais Icigs Mozus,
Kā es tevi iemīlēju!
Ir piecdesmit pieci gadi -
Vēl kā dzīvs tu redzies manim.
Ak tu mīļais, vecais Ādolfs,
Kā es tevi iemīlēju!
Mūsu tautai, līdzi manim,
Vēri jaunu pasaulīti.
Notika, kā māte teica:
«Gaidi, dēls, gan dieviņš gādās.» -
Tiku paēdis no gara,
Tā ka aizmirsu par maizi.
DAUGAVAS DZĪVE
Paliek sapņu pasaulīte, -
Mājās strauja dienas dzīve, -
Daugavpali atkrituši,
Vēl ir liela ūdensstraume.
Pilna gultne līdz ar malu,
Dzeltenpelēks verdošs mutuls:
Aizrauj pārcēlājas laivas,
Strauji nes ij lielus kuģus.
Atnes platas, smagas strūgas -
Resnis vēders rudzu, miežu -
Dziļi viļņos iegrimušas
Tā kā govis, upē peldot.
Laižas strūgas baltām krūtīm,
Rakstā aires mētādamas,
Gudu dziesmas dziedādamas,
Garām slīd kā parādības.
Brauc no strūgām sīkas laivas,
Pārdod saldus baranciņus,
Sausas sēnes, sūrus rutkus -
Atminoties sūrst vēl mute.
Pakaļ strūgām steidzas plosti,
Nepārredzams rindu plūdums,
Dienām atspīd karodziņi,
Naktīm mirgo uguntiņas.
Malā piestāj plostu virkne,
Atsviež garu klūgu virvi,
Virves galā krietnis miets,
Plostu turot, izar krastu.
Klusas, siltas ziedoņnaktis.
Apkārt sasēd ugunskuram.
Sānis cinī Vasils sēdis,
Dvesa garu, sēru dziesmu.
Vienmuļtoņos pavadīja
Vēl jo sēras dūdas skaņas.
Plostniēkpulkam puisīts līdz
Dvēsles smeldzēs ietrīsēja.
Dūda, mana dūda,
Mana priecētāja,
Bij trīs dēli tēvam,
Visi Vasilīši:
Viens gana zirgus,
Viens pina vīzes,
Trešais sēd akmenī,
Dūdoja dūdu.
Dūda, mana dūda,
Mana priecētāja,
Tu man viena prieku dari
Tālā svešumā.
Daugaviņā skumjas grima,
Paliem līdzi aizpeldēja,
Krastā ziedons gavilēja
Zelta kārklu galiņos.
Kur tik ūdens gultnē kāpās,
Rāpās pakaļ zaļa zāle,
Pēkšņi pļavās puķes zēla,
Ij pats ūdens pārziedēja.
Visi grāvji upes bija,
Žaniņš brauca, silē sēdis,
Tālus ceļus izmēroja,
Pļavās plūca zelta ziedus.
Krastos ziedons gavilēja,
Ar Daugavu pajokoja:
Vētru grieza, jumtu grāba,
Daugaviņai pāri meta.
Ļaudis skrēja pārbiedēti
Saņemt jele jumta drupas:
Atrod jumtu visu sveiku,
Visas sirpes vēl aiz spārēm.
«Ak tu brīnums! Ak tu viesuls!
Kāds gan velns būs viņā bijis?»
- «Tas ne velns! Ar ziņu nācis
Jaunais gars: nāks jauna dzīve.»
PIEGUĻNIEKI UN SUMPURNENE
Daugav' laukus mazgājusi,
Sākas pavasara darbi:
Kalpi gāja dienas gaitu,
Žaniņš līdzi paskraidīja.
Kā šo dara? Kā to dara?
Visu zēnam vajga zināt,
Nakti līdzi pieguļniekiem
Jāj uz gobu zirgus ganīt.
Uguns kuras, dūmi velkas,
Mežā svešas, baigas balsis,
Daugavmiglas noslēpumi,
Goba pilna kokļu stīgu.
Puišu stāsti garu nakti
Līdzi šalko dabas skaņām:
Ij tie stāsti dabas skaņas,
Pilni baigu, pilni šalku.
«Kā še sēdam,» Jonis stāsta,
«Sildāmies pie ugunskura,
Tā pie uguns nesasila
Toreiz poļu sumpurniete.»
«Kā tas bija?» visi prasām,
Jonis to tik vien ij gaida:
«Ko jūs zināt? It ne nieka,
Nokraukājās, pakasījās.
«Nau tik sen, tik septiņgadi,
Kad es biju Skrudalinē,
Sumpurņi bij uzklīduši,
Mūsu zemē siši nāca.
Vienu dienu riju kūra;
Pavakari atnāk kūrējs
Lūkot, vai vēl labi kuras,
Ko viņš redz pie rijas durvīm?
Skaistu zirgu, - melns kā ūdens!
Melni segli, melnas siksnas,
Melni, spoži tēraudkāpšļi,
Acīs uguns, nāsīs dūmi!
Eju klātāk, iekšā lūkot,
Šķirbā redzu: krāsnes priekšā
Sēd kāds - » Starpā jaucas Mārtiņš:
- «Tu jau pats tur klātu nebij' I »
«Klusi! klusi! visi apsauc:
«Kas par to, vai bij vai nebij?
Lai jel Jānis stāsta tāļāk!
Kas tur sēdēj' krāsnes priekšā?»
Jonis drošāks turpināja:
«Redzu, sēd kāds krāsnes priekšā,
Tura rokā tā kā svārkus,
Melnus, un tie kūp kā dūmi.
Tuvāk ieskatos: ko domā!
Pats tas vīrs kā pliks man liekas!
Nu, tu kungs! es nodomāju,
Ko šis bur un laiž tos dūmus?
Labi nau vairs, nu es saku:
Aizdegs mums vēl visas mājas!
Projām metos sasaukt ļaudis,
Saskrej visi rungām, dakšām.
Stāvam, čukstam: zirgs sāk sprauslāt,
Šņāc un spārdās. Šķirbā skatos:
No tā trokšņa trūkstas burvis, -
Ko tu teiksi: nava burvis!
Sievišķis un sumpurniene!»
- «Vai tu redz!» sauc puiši starpā.
«Jā,» teic Jonis, «melnas krēpes!
Zirga zobi, suņa nagi!
Nu tik, drošākie pa priekšu,
Brukām visi rijā iekšā -»
- «Tu jau nebiji no drošiem!» -
«Klusi, ko tu jaucies starpā!»
«Murkšķi nositām kā nieku!»
- «Tik daudz vīri vienu sievu!» -
«Sumpurne jau vien tik bija.»
- «Vai tu pats to redzējis tiki?»
«Ko nu pats? Bet ļaudis teica.»
- «Lūk! ne sumpurns bij, ne siši!
Poļu dumpis toreiz bija,
Dumpniece grib rijā glābties.»
«Dumpniece nu vien gan nebij;
Ja ne sumpurne, tad burve, -
Jauna tāda, skaista, balta,
Bet tas skaistums bij no velna.
Un tas zirgs pats velns gan bija;
Kā viņš spēra, koda, bļāva,
Prom no līķa nevar aizvest,
Bij uz vietas jānomušī.»
Mārtiņš klusi nosacīja:
- «Zirgam vairāk sirds kā ļaudīm,
Negrib atstāt savu kundzi.
Ļaudis tikai nosist tīko.»
Klusi paliek visi stāsti,
Senie baigi apkārt staigā.
Zēns pie Mārča spiežas klātu:
«Vai tad vajga nosist sišus?»
SVĒTDIENA UN GRĀFS PLĀTERS
Visu nedēļ' vasardarbi, -
Zēns skrej līdzi visos darbos:
Līdzi darbā, līdzi dusā,
Līdzi svētdien, vaļas brižos.
Svētdien puiši lēni staigā,
Dzied vai spēlē armonikas,
Jokojas vai gudri pārspriež
Lielus pasauls jautājumus:
Kur pa nakti paliēk saule?
Cik ir liela mūsu zeme?
Kur nāk vējš? Kā ceļas lietus?
Un kur ceļas pasaul' pati?
Vējš no zemes iznāk laukā,
Jo, kurš grāvī, nejūt vēja.
Lietus esot debess sviedri,
Tā kā apsvīst logu rūtis.
Nakti saule lien aiz jūras, -
Jā, bet vai tad jūra vārās?
Pasaule no ūdens ceļas, -
Bet man ceļas līdzi šaubas.
Vecais Pēters karaivs bijis;
Kopā skatām kara rīkus:
Veca pistole ir tēvam:
«Kurā galā šauj, vai zini?»
Abi smejas. «Bet vai zini,
Kā bij Jankelim ar Joski?
Abi, šautni dabūjuši,
Domājās to esam fleiti.
Joske saka Jankelītim:
- Blos dui ich werd' fingerieren! -
Jankels pūš nu stobra galā,
Joske fingerēs ap gaili.
Šāviens sprāgst, bet aiziet garām,
Tikai mutē pulverdūmi,
- Spuk aruse! - nokliedz Joske,
Jankels guļ no bailēm zemē.»
Tēvam bij vēl salauzts zobens,
Pēters rāda to un māca:
«Tā, lūk, uzbrūk, - tā, lūk, gainās.»
- «Kas tad šo ir pušu lauzis?» -
«Vai nu turka cieta galva,
Vai nu lielgabala lode.»
- «Bet vai nava tikai salauzts
Tā kā Plāteram uz galvas?» -
Zēns jau zina Plāterstāstu,
Ak, tik žēlīgu un skaistu!
Tiešām tam uz galvas zobens
Tika salauzts nāves laukā.
Daugavpilī tas viss bija,
Ļaudis min vēl nāves lauku:
Plāters grāfs bij, tautas naidnieks,
Varoni min tomēr tauta.
Katru svētdien dzied to dziesmu
Divi latgaliešu puisi,
Gara skaistā Plāterdziesma,
Puiši dzied to cauru dienu.
Klausoties ir allaž jāraud
Zēnam līdz ar dziedātājiem,
Man vēl tagad atkal jāraud,
Cik to meldiju es velku.
Jauns vēl bij un skaists grāfs Plāters,
Kad pie kar'tavām bij jāiet,
Kad bij jāmirst nevainīgam,
Uzņemoties cita vainu.
Dumpī iejaukts bija brālis -
- Viņa pilī atrod šautnes -
Sods par to ir karātavas, -
Bet nupat viņš apprecējies!...
Bet nupat viņš apprecējis
Jaunu, skaistu grāfa meitu -
Kur nu paliks jaunā sieva?
Kur nu paliks brāļa laime?
Plāters jaunās iežēlojās,
Pats bij viņā iemīlējies,
Kautri slēpa savu mīlu,
Pasaudzēdams savu brāli.
Brāļa vainu ņem uz sevi!
Nu to ved uz karātavām.
Stāv pie sāniem sarkans bende:
«Bende, kas še būs ar mani?»
«Labi nebūs še ar tevi,
Pēc trim minūtēm tev jāmirst!»
Zobenu tam lauž uz galvas,
Salaužot tā grāfa godu.
Kauna nāvē Plāters mira,
Visi ļaudis raudāt sāka, -
Pāri zemei laidās dziesma
Vēstīt žēlo varoņgaitu.