RAINIS
SAULES GADI
BĒRNĪBAS EPUS
CETURTĀ DZIESMA
PAŠCELTA PASAULE
Saule sila, zeme zēla,
Cēla jaunu, krāšņu dzīvi, -
Saulei līdzi, zemei līdzi
Cēla tētis jaunu dzīvi.
Tētis lika, ļaudis klausa;
Sabrauc sēta pilna ļaužu;
Saved akmeņus un mālus,
Saved brīnumgarus kokus.
«Skat tos kokus!» saka māsa:
«Šurp tie nāk no baiļu celmiem; -
Nu; lūk, ceļas cirstie koki,
Kad tie tēvam mājas taisa.
Tēvam taisīja tie mājas,
Kad vēl bijām Tadenavā.
Brīnums būs še, jauna dzīve,
Paša celta pasaulīte.»
Raka zemi, grieza kokus,
Tēsa, plēsa, vēla, cēla,
Kūpēj' kaļķi, klaudzēj' kapļi,
Rūca zāģi, dīca dziesmas.
Vecās ēkas nostu jauca:
«Kur nu dzīvos govis, teļi?»
Kaila zeme, tukša telpa -
Tukšā cēlās jaunās ēkas.
Brīnums auga katru dienu,
Dvesa saldu sveķu smaršu, -
Te būs durvis, te būs logi,
Te pār sienām jumts jau stiepjas.
Puisēns priekā brīnus vēro,
Mūžam līdzi namadariem -
Paskrien laukā; redz to pašu:
Ezergalā vaļņi ceļas.
Raka zemi, grieza kokus,
Tēsa, plēsa, vēla, cēla -
«Tēti, ko tur vaļņi ceļas?»
- «Dzelžu ceļš būs dzelža zirgiem.» -
«Tēti, kādēļ dzelža zirgi?»
- «Ašāk skrien un tālāk aizskrien.
Malku ēd un izpūš dūmus.» -
«Vai līdz pasaulsgalam aizskrien?»
- «Aizskrien, dēls, un aizved ļaudis.
Satiek tie, kas nesatikās,
Atved mantas, gudras ziņas.» -
«Tēt, vai vedīs mani arī?»
Namadari, darbinieki,
Ne še vien ceļ jaunu dzīvi, -
Kalkūnē aiz dzelžu ceļa,
Fabriku vēl mūrēdami.
«Fabrika, kas ir tā tāda?»
- «Darbnieki tur raugu taisa.»
«Mēs jau arī raugu taisām?»
- «Daudz tur taisa, mēs tik drusku.»
«Daudz kur liks?» - «Tie pārdos citiem.
Citi atkal citu taisa:
Drēbes, kurpes, sveces, ziepes,
Pārdodot tos savstarp maina.»
«Kādēļ netaisa sev paši
Tā kā mēs?» - «Mēs visu darām:
Prastas ziepes mums, tiem skaistas,
Vienu darot, labāk iemāk.»
Pasaule arvienu plešas,
Puisēns pilns ir brīnu, bīju;
Ne nu vien par sauli brīnās -
Ij par cilvēk-pasauls-darbu.
BADS, SVĒTKI UN MĀKSLA
Namadaru, darbinieku
Katru dienu plūst pa ceļu:
«Ņemat tikai mūs pie darba,
Ij par vēderu, bez algas!
Sausie gadi, bada gadi:
Mūsu zeme nedod maizes,
Kalst un sprēgā zemes lūpas,
Kaist kā ceplis saules dvaša.
Mēra gadi, sērgu gadi:
Mūsu zeme nedod dzīves,
Cilvēks dilst un izlaiž elpu,
No tās elpas saslimst otris.»
Visus sarga nu no sērgas:
Vārīts ūdens, labas zāles;
Zēnu nelaiž vairs pie ļaudīm,
Notālīm tas noskatījās.
Sasirgst zēnam mīlams puisis,
Atceros vēl vārdu: Cīruls,
Nelaiž dot ne balto rausi,
Ko sev zēns bij notaupījis.
Trijas dienas - Cīruls mira
Kūtsaugšā uz siena cisām;
Zārkā lika naudu, šņabi,
Ielika ij zēna rausi.
Vīri nopakaļ tam teica:
«Cīruls ies nu dvēsļu ceļu,
Derēs ceļā nauda, šņabis,
Labāk jaunā zēna rausis.»
Daudzas rokas, darbi sokas:
Drīz ir beigta klēts un māja,
Vaiņagu ceļ jumta galā,
Saimei rīko spāres svētkus.
Griesti pilni vizulīšu,
Sasieti no salmu stiebriem,
Grīda klāta salmu kārtu,
Sienas meijām izpušķotas.
Visu atminu vēl skaidri,
Ij to grīdas salmu kārtu,
Kura slēpj, kad dzīrotāji
Grīdu piemētā un aplej.
Gari galdi vidū klāti,
Pilni gaļas, maizes, alus;
Apkārt galdiem māju ļaudis,
Apakš galdiem māju suņi.
Suņus atceros visvairāk -
Augumā tiem līdzīgs biju,
Cilvēki bij visi lieli,
Tie mūs, mazos, neredzēja.
Draugs man bija vecais Mardans,
Pavadīja meža ceļos,
Vēlāk saplēsa to vilki,
Ilgi raudāju pēc viņa.
Amatniekos bija arī
Daiļkrāsotājs istabsienām:
Veco Mardanu tas prata
Celt uz jaunu, jauku dzīvi.
Baltā lapā melnais zīmuls
Šurpu turpu paskraidīja:
Vai! kas tas? - Tas ir kā zirdziņš!
Vai! kas tas? - Tas ir kā Mardans!
Gala nava zēna priekiem,
Gala nava zēna brīniem:
Zirdziņš auļiem skrien pa ceļu,
Mardans iekodies tam astē!
Dzīvs ir Mardans! dzīvs ir Mardans!
Un tas poniņš, kas man tika!
Māksla visu dzīvu dara!
Nu mēs, poniņ, tālēs jāsim!